Inga Ābele – Duna (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #7)

564905

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Zirgiem traucoties pa skrejceļu, to pakavu saceltā ritmiskā duna atbalsojas uzbudinātajās skatītāju tribīnēs! Kas zin, cik kurš uzlicis totalizatorā par kāda zirga uzvaru? Dun arī Andrieva Radviļa sirdsapziņa, kura ir izvēles priekšā, jo viņam ticis izteikts visnotaļ izdevīgs piedāvājums pieturēt zirgu, ļaut uzvarēt citam un pēcāk sadalīt vinnestus. Kāda būs viņa izvēle?*

Jāatzīst, ka izbaudīju tikai pirmo nodaļu, kur Radvilis jau kā večuks sagaida Alisi** pie sevis, domādams, ka viņu interesē nesen publicētā grāmata ‘’Purvzinības principi’’. Iespējams, saskatīju to, kā tur nebija, bet šķita, ka varētu sekot stāsts par dižu sāncensību starp diviem žokejiem vai pastarīša/underdog čempiona uzvaras stāsts ar vēsturisku fonu, ņemot vērā sēriju. Tālāk sekoja stiprs kritums un tik atšķirīgs valodas stils, ka radās sajūta, ka lasu divu dažādu cilvēku sarakstītu tekstu. Pilnībā cits žanrs, bet atgādināja DreaganStar. Ir lasīti vēsturiski romāni, kur pagātne un tagadne veiksmīgā saistīta kopā.

Vairākkārt seko novirzīšanās no galvenā varoņa Radviļa stāsta, lai tikai varētu iespiest iekšā pēc iespējas vairāk vēsturisku faktu.* Saprotams, ka ir vēl pēc iespējas plašāk atspoguļot attiecīgo laika periodu, bet nereti sanāca piedomāt pie sevis, vai patiešām sižetam tas ir tik būtiski. Rezultāts sanāk neorganisks un nebaudāms, vēsturiskie fakti ir sausi un ataino pasauli nevis caur varoņu acīm, bet jau ar mūsdienu cilvēka zināšanām. Un jāsaka, ka Radvilim ir jābūt vēstures entuziastam ar super labu atmiņu. Līdzīgi, kā ar vēsturisko informācijas gūzmu, ir ar personāžiem, kuri pazib uz mirkli, vai zirgu vārdu uzskaitījumu.

Skaidrāks palika pēc pēcvārda, kur autore mina, ka vairākas romāna lappuses tapušas no aculiecinieku stāstītā ar minimāliem labojumiem. Šaubos vai šiem sava laika lieciniekiem, stāstot savu pieredzi, prātā bijis ar grāmatas varoņiem simtprocentīgi saistīts stāsts, kur nu vēl vairākiem savā starpā.

Kā arī hipodromam, kas jau vairākas desmitgades vairs nav Rīgas realitāte, tikusi atvēlēta vien statiska loma pašā sākumā, tā vietā, lai tas būtu stāsta galvenā notikumu vieta un/vai sižeta virzītājs.

Grāmata izpilda Published this year kategoriju manā bingo kartītē.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

********Apzināto maitekļu zona********

*Pieturēšanās pie goda Radvilim maksā dārgi, ar nonākšanu Stūra mājā, bet tas drīzāk vien kalpo kā iemesls, lai varētu viņš atcerētos par savu dalību Otrajā pasaules karā, kad latvietis karoja pret latvieti, brālis pret brāli, kā tas notiek šeit.

**Nezinot viņas izcelsmi. Būtu prasījies kāds paskaidrojums, kāpēc viņai Radvilis un viss tas vēsturiskais pātars, domājot ar Radvili nesaistītas vai ļoti attālinātas lietas, tik ļoti interesē.

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #12)

33302952

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra ir samitināta salīdzinoši raiba un dažāda kompānija, kur neviens pilsonis pat pie labākās gribas nevar sajusties vientuļi un īpaši klusi. Īpaši, ja viens no kaimiņiem ir mūziķis, pie kura šad tad ierodas pa kādam domubiedra. Tomēr, lai nu ko katrs pie sevis reizēm nepadomātu, dienas beigās visi saprot, ka patiesībā viņiem ar kaimiņiem ir paveicies.

Visa ierastā lietu kārtība apmet kūleni, kad biedra Nikolaja paņem pie dziesmas tikai par to vien, ka viņs bijis gana gudrs un labs, lai brāķa preci spētu lietderīgi pārvērst tautai derīgā mantā. Nu labi, varbūt kaut kas vairāk iekrita paša kabatā, bet apbalvojuma vietā par tik lielām rūpēm par līdzpilsoņiem, še tev pateicība! Tukšā platība, protams, ilgi tāda nepaliek, un ar un ap to faktiski turpinās galvenais sižets*

Kaut arī (un par laimi) neesmu piedzīvojis grāmatā aprakstītos laikus, kādēļ vairākas epizodes droši vien tika palaistas garām, var vien pasmaidīt par epizodi, kur viena no kaimiņienēm slavē parastā telefona ievilkšanu kā milzu tehnoloģiju un valsts progresa pierādījumu, un bažas par senioru spējām tik līdzi izraisa smieklus. Netrūka arī citu humoristisku epizožu. (: Bet par dzīvošanu komunālā dzīvoklī un preču deficītu, kad tagad tik aizej un spēj samaksāt, atliek tikai pašausmināties.

Ir noprotams, ka darbība noris 80.tajos gados, bet konkrētu gadskaitļu minēti netiek. Ir vien tādu lielu notikumu atskaites, kā Brežņeva bēru pārraide un Černobiļas katastrofa, kura tieši skar dzīvokļa iemītnieku Romānu. Valsts bezatbildība, nevienam īsti neko nesakot,

No tām grāmatām, kuras no ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ ir lasītas, šī ierindojama starp labākajām un noteikti rekomendējama gan lieliem, gan ne tik maziem. Grāmata, kur nevienu tēlu negribētos virzīt kā galveno, drīzāk tas ir viņu visu kopums un laika periods un vieta, kas jebkuros laikos ietekmē cilvēka dzīvi un personību.

Noslēdzot gribas pieminēt pārfrāzētu citātu no vairākus gadus sena raksta par Kubu kāda žurnālā. ‘’Viņi izliekas, ka mums maksā, un mēs izliekamies, ka strādājām.’’ Tas, manuprāt, precīzi atbilst daudziem tajā laikā (kas zin varbūt ne tikai).

Šeit Bārbalas viedoklis un skatījums.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaimiņa Nikolaja vietā ierodas Afganistānas kara nomocīts cilvēks. Viņš nezin kur miera dzīvē dēties un ar sevi iesākt, meklē glābiņu alkoholā. Liek sevi saukt par Afgāni, nevis pēc vārda, kas arī jau norāda uz tēla raksturu un īpašībām, un pret pārējiem kaimiņiem ir tik neciešams, ka tas ierosina viņos vēlmi pēc atsevišķiem dzīvokļiem. Un par izdomas un mērķtiecības trūkumu sūdzēties šeit neviens nevar. Tomēr šķiet beigās viņu ietekme bija spēcīgāka un spējīga izmainīt cilvēku uz labo pusi. (:

Regīna Ezera – Grieze, trakais putns

30181844

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Ieguvu no cita lasītāja

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Četri īsie stāsti ar pašu garāko, kuram arī tas gods nest grāmatas nosaukumu, kā pašu pēdējo. Katrs no tiem ar tajā esošo dabas aprakstu spēj prātā uzburt labu vārdu gleznu.

Katrs stāsts sevī ietver arī vieglu attiecību noti un saistošus, ar dažādām dzīves likstām un domām apkrautus, kā jau visiem. Vai nu tas būtu Ojārs, mežsarga brālis, kurš nejauši sastop apmaldījušos sēņotāju ‘’Mēļajā viršu laikā’’, kurai palīdz atrast vīru. Vai arī ‘’Elēģijā’’ Dzenis brizdams mežā pa sniegu pie atsvešinājušās meitas sērīga iemesla dēļ, bet nonākot galā, īsti sarunas nevedas un temati prātā nenāk. Par favorītu četru stāstu konkurencē varētu uzskatīt ‘’Aprīļa sniegu’’, un ne tāpēc, ka pats īsākais :D.  Bet ne sliktāks ir arī ‘’Grieze, trakais putns’’, kur Gustavs, +/- atpazīstams dzejnieks, tikai tad, kad jau sieva prom, atskārš, cik tomēr labi bijis, un ‘’baterijas’’ uzlādē uz salas ezera vidū, kur pirms pieciem gadiem bija gūtas patīkamas atmiņas. Protams pa starpu pavīd arī tāds traks putns kā grieze. Nav jāuztraucas, ka viss pa nopietno, ir arī pa nelielai humora dzirkstij.

Tā, paskatoties uz grāmatu, nemaz nepateiksi, kā tās vienkāršajos, sarkanajos vākos slēpjas tik labi stāsti, atslodzei starp biezākiem, smagākiem darbiem. (:

Šī grāmata izpilda short stories collection kategoriju manā bingo kartītē.

Pirmdienas teikums #123

15715928

Pirmdienas teikums ir mana versija par Bonespark~ “Sunday Sentence”, kurā tiek izcelts teikums no tā, kas iepriekš izlasīts.

Aplidojuši apkārt Zemeslodei, abi zinātņu vīri atskārta, ka pieveikt 384 403 kilometru lielo attālumu un atgriezties Raibciemā, pa ceļam neiestiprinoties, vienkārši nav iespējams.

Arno Jundze – Ķiparu Ļerpatu Čieps

Arno Jundze – Ķiparu Ļerpatu Čieps

15715928

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pētergailis

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Nopirku to Rīgas grāmatu svētkos 2016!

Vērtējums: 4.75/5

Manas pārdomas

Jautra grāmatiņa pilna ar aizraujošiem tēliem/ķipariem un viņu neikdienišķajiem dēku stāstiem plašajā Ķiparzemē! Būs interesanti gan lielam, gan mazākam lasītājam, un katrs atradīs, par ko pasmaidīt un pasmiet + raita valoda, dialogi.

Turpiniet lasīt

Juris Zvirgzdiņš – Tobiass un neparastais ciemiņš

32498909

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pētergailis

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Nopirku to Rīgas grāmatu svētkos 2016!

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Grāmatiņa ar Tobiasa piedzīvojumiem un atgadījumiem vesela gada garumā gan pavari meklējot, gan vēlāk to gaidot!

Turpiniet lasīt

Lilija Berzinska – Lamzaks meklē Lamzaku

DG_Lamzaks_VS_Lamzaks_vaks_prese.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Lai piekrastes iemītniekus pārņemtu viegls nemiers un panika, pietiek vien ar nezināmas avīzes lapeli, kas vēsta par nevienam līdz tam nezināma zemūdens vulkāna drīzumā gaidāmu izvirdumu, un ar vienu no divu Lamzaku pazušanu (baumo, ka Naktene pa nakts tumsu aizvilinājusi prom).

Turpiniet lasīt

Svens Kuzmins – Pilsētas šamaņi

128750

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Svens Kuzmins (1985) ir rakstnieks, mākslinieks un aktieris. Galvenokārt raksta prozu un publicistiku, taču bieži eksperimentē arī citās mākslas un literatūras jomās. Plašākai publikai pazīstams kā viens no etīžu teātra NERTEN autoriem. “Pilsētas šamaņi” ir Svena Kuzmina pirmais stāstu krājums, grāmatu papildina autora grafikas. Viņa darbi ir tulkoti angļu, krievu un lietuviešu valodā.

“Svens Kuzmins prot ne tikai aizraut, ieintriģēt vai izaicināt. “Pilsētas šamaņos” apkopoto stāstu lasīšana atstāj labi pavadīta laika, kā arī svaigas un baudāmas literatūras pēcgaršu.”
Pēteris Dragūns

“Kopš pašiem tās pirmsākumiem latviešu literatūrā bijis tik daudz laucinieciskuma, ka bez ievērības nav palicis neviens mēģinājums pilsētā radīt literatūru par pilsētu un pilsētniekiem, kas interesētu gan pašus pilsētniekus, gan ziņkārīgus lauciniekus. Taču Svenam Kuzminam, kā šķiet, ar to vien nav gana. Tas, kas lasāms šajos stāstos, ir ne tik daudz latviešu literatūra (rakstīta gan ir latviski, un kur gan lai sprūk) vai pilsētnieciska literatūra, bet visīstākais, ne pārāk senā pagātnē par kaitīgu un izskaužamu uzskatītais kosmopolītisms. Reliģiskā fanātisma piekritējiem, tradicionālo vērtību aizstāvjiem un citiem radikāļiem labāk nelasīt, citādi vēl piemeklēs pēc pašu ieskatiem kas nelabs.”
Pauls Bankovskis

Grāmata izdota ar VKKF atbalstu.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 5/5

Turpiniet lasīt

Nora Ikstena – Mātes piens (’’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #9)

27254101

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet vēstījuma centrā ir 20. gadsimta 70. un 80. gadi. Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās – no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu.

Romāns tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda un, jo īpaši, mecenāta Valērija Belokoņa un Baltic International Bank atbalstam.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies autorei par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 4.5/5

Mana recenzija (pārdomas)/My (thoughts) review

Stāsts par mātes un meitas attiecībām padomju laika pēdējās divās desmitgadēs. Meita piedzimst mātei viņas 25.gadā, bet dažādu iemeslu dēļ viņai nerodas mātišķu jūtu. Visu laiku notiek skatpunktu mija starp abām galvenākajām varonēm, tādējādi tiek dota iespēja uzklausīt arī mātes stāsta pusi.

Vairākkārt tika pieminēts, ka māte jūtas kā būrī un ka konkrētais laiks un vieta, kurā piedzimusi, viņu pamatīgi ierobežo. Diemžēl, lai cīnītos tam pretī, viņa drīzāk padodas tā spiedienam. Un ir arī savs pamats. Mātes profesionālā darba virziens ir medicīna, konkrētāk auglība/fertilitāte; šajā sakarā atmiņā palicis viņas laiks Ļeņingradā, kur tā vietā, lai tiktu apsveikta un apbalvota par veiksmīgu mākslīgo apaugļošanu, tiek apsūdzēta par iejaukšanos Dieva darbos un viņas karjeras izaugsmes iespējas pazūd, bet vismaz saglabā vietu medicīnā kādā ambulancē, kur depresīvas domas uzdzen neskaitāmie aborti, lai kāda būtu pēcāk pateicība. Pievieno tam klāt sāpīgas atmiņas par tēva zaudējumu režīmu maiņas laikā, un nav jābrīnās par iznākumu.

Biju nelielā neizpratnē par pārsvarā negatīvo attieksmi pret māti viņas attiecībās ar meitu. Protams, tās nav ideālas, un paldies Dievam(tikai izteiciens), ka meitas dzīvē liela loma ir vecvecākiem (mātes mātei un patēvam). Meitai pieaugot, viņa kļūst par lielu balstu un mudinājumu turēties pie dzīves. Lietas sāk mainīties, kad meita ir spiesta pārvākties uz Rīgu pie vecvecākiem, lai mācītos vidusskolā, un ciemošanās vieta samainās ar dzīvesvietu. Bet labi, ka māte nepaliek viena.

Meita no mātes atšķiras kā diena no nakts, un ir pilnībā citādāka. Sarežģījumi rodas vien tad, kad skolas programmas ietvaros mācītais nonāk pretrunā ar mājās runāto. Īpašs prieks tiek gūts no kultūras vēstures pulciņa, bet diemžēl tas nav mūžīgs.

Vārdi doti vien retiem tēliem, par ko jāpiekrīt, ka tas dot cilvēku kā vienas lielas masas efektu un nevis individualitāšu iespaidu.

Kopš paša vidusskolas laika un vēstures stundām, kuras patika pat ļoti, jau pagājis labs laiciņš un sava daļa piemirsusies, tāpēc ‘’Mātes piens’’ var kalpot arī kā labs pamudinājums vairāk pievērsties vēsturiskajai literatūrai. Atmiņu atsvaidzināšanai, domājams, derēs arī tiem, kas to laiku paši pieredzējuši. Grāmata noslēdzas ar nojausmu par tuvojošamies brīvību, neparasta arī pati pēdējā aina, kur mūsu galvenākie varoņi neticībā TV ekrānos pieredz Berlīnes mūra krišanas mirkli.

***************************************

The story about mother and daughter’s relationship in the last two decades of Soviet Union. The daughter is born when the mother is 25 years old, but unfortunately there are no big motherly feelings at the beginning. The POV changes between these two main characters all the time which gives us a chance to hear mother’s side of story and viewpoint.

Several times it’s mentioned that mother feels like in a cage and that the time and place she has been born into confines her and limits what she could be and do. Unfortunately to fight back she rather lets the pressure affect her, but that’s not without any reasons. Mother works in the field of medicine, with fertility. Considering this her time in Leningrad has stayed in mind where she successfully makes an artificial insemination but instead of being rewarded she is accused of interfering in the work of God and that pretty much stops her carrier growth. At least she is allowed to work at some ambulatory care clinic where the unending clients that want abortion gives her depressive thoughts no matter how good she is at that and how much they thank her later. Add to that painful childhood memories of losing the father at the time of regime changes and no wonder about how her state now.

I had a bit of lack of understanding why in so many other reviews the mother was portrayed so badly in the relationship with her daughter. Of course she is far from perfect and thanks God (just an expression) that a big part in daughter’s life plays her grandparents (mother’s mother and stepfather). When daughter grows up she becomes a big support and an encouragement for mother to hang on to life, but things start to change when daughter must go to Riga to live with her grandparents because of the school. At least mother doesn’t stay completely alone.

The differences between mother and daughter are like between night and day. The complications start to rise when the stuff that daughter is taught at school and in its program starts to differ from what she hears at home. A special happiness she receives from culture history hobby group, but unfortunately that doesn’t last forever.

Just few characters have names and I have to agree that that gives an impression about people as one  big and giant mass not individualities.

Since my own time at high school and history classes, which I liked very much, a good time has passed and some things obviously are forgotten. That’s why this book hopefully can encourage me to change that. I guess this could be a great book also for those who have experienced that time themselves. The book concludes with a sense of oncoming freedom and at the very last scene where our main characters can’t believe their eyes when they watch TV and see the moment of Berlin’s wall falling.