Sinikka Nopola – Salmenīte, Čībiņa un negantais skolas bērns UN Juris Zvirgzdiņš – Taro, Tama un Kicune

Gadu nostāvējušas plauktā pēc iegādes iepriekšējā gada Rīgas grāmatu svētku laikā, plus redzot, ka palēnām sarūk handikaps Goodreads izaicinājuma, izšķīros ķerties klāt divām bērnu grāmatām – Sinikkas Nopolas ‘’Salmenīte, Čībiņa un negantais skolasbērns’’ un Jura Zvirgzdiņa ‘’Taro, Tama un Kicune’’. Abas ir visnotaļ atšķirīgas un grūti salīdzināmas viena ar otru.

**

Ir par ilūzijās dzīvojušas jaunākās māsas Čībiņas skaudību, ka māsa Salmenīte uzsāk skolas gaitas, a viņai ir jāpaliek mājās un jāgarlaikojas, bet gan māsa (baigā) nevis sāk spēlēties ar viņu, bet gan dodas pildīt mājas darbus. Tādēļ mirklī, kad Čībiņai top zināms par klases ieplānoto makšķerēšanas pārgājienu, uz kuru, par sašutumu Čībiņai, viņa nav ielūgta, sāk briest plāns, kā to mainīt.

Ak…, ja vien Čībiņa zinātu, ka pirmo klasīšu prieki ilgi neturpinās, tad varbūt viņa tā nerīkotos. Bet lai nu kā, piedzīvojumi ar katru grāmatas lapaspusi uzņem apgriezienus, un bija prieks lasīt arī man kā lielākam lasītajām par mērķauditoriju. Daži tēli, kā jau gaidāms, nav diži daudzšķautņaini, bet liels pluss pienākas grāmatas māksliniecei Sallai Savolainenai – ilustrācijas lieliski papildina jau esošo stāstu, ir kur papriecēt arī acis, un bez kurām grāmata daudz zaudētu.

**

 

Tikmēr Taro, Tama un Kicune ar tās apakšvirsrakstu ‘’Stāsts par viduslaiku Japānu’’ vairāk šķita kā pasaka/leģenda ar mītiskām radībām, runājošiem dzīvniekiem un vēl dažāda veida pārdabiskā.

Tajā maza puikas Taro vectēvs vienā jaukā dienā izdomā, ka viņa redz ir apnicis vedot origami (lielisks meistars) un tā vietā viņš dosies kalnos, lai vientulībā kļūtu par lielu domātāju – jamabusi. Kad pašam Taro jau šķiet, ka vectēvs gana izpriecājies lielajā un vientulīgajā domāšanā, viņš ņem talkā savu kaķi Tama un abi kopā uzsāk garo ceļu un meklējuma procesu ar mērķi vest vectēvu mājup.

Šīs grāmatas gadījumā nopietnība ir par vairākām pakāpēm lielāka, piedzīvotais, un ar to domājot Taro pretiniekus, kuri stājas viņa ceļā vai nejauši uz tā nonākuši, galvenajam varonim padodas drusku par vieglu, kā arī ne ilustrāciju stils, ne izvēlētais to izvietojums īpaši patika, un, lasot uzreiz pēc iepriekš apskatītās grāmatas, šai neklājās viegli. Šo to var pieņemt, saprotot izvēlēto stāsta stilu kā leģendāru pasaku, bet labāk uzsākot lasīšanu nesagaidīt kaut ko citu. Turklāt abas arī neaizņem pārāk daudz lasīšanas laika – ilustrācijas, lielais fonts un atkāpes no lapaspušu malām krietni palīdz ātrāk tikt līdz otram grāmatas vākam.

Arno Jundze – Sarkanais dzīvsudrabs (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #13)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Turpinu lasīt ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ sēriju un skatīt kas un kā katram autoram sanācis ar viņam/viņai uzticēto laika periodu. Arno Jundze ‘’Sarkanajā dzīvsudrabā’’ izvēlējies parādīt dzīvi 90.tajos gados, kur katram gadam ir sava nodaļa, no vairāku savā starpā saistītu, vai ne tik ļoti, tēlu skatpunkta. Ir gan tēli, kuri pazīst viens otru, gan paziņu paziņas vai vispār grāmatas ietvaros tēliem vienam ar otru nav nekādas daļas.

Desmitgades sākumā vēl īsti nav ticības, ka ilgi gaidītā brīvība tik tiešām pienāks un krievi vienkārši nespēlējas, lai vienā mirklī atkal to atņemtu un uzliktu vēl ciešāku ķepu. Stāsta formātam ir gan savas priekšrocības, gan mīnusi, pie kuriem galvenokārt pieskaitītu, ka īsti nejūtu nevienam no tēliem (ne viņu likstās, ne daža laba nāvē). Tai pašā laikā pa visiem kopā viņiem lieliski izdodas attēlot ne tik senās pagātnes dažādās šķautnes.

Izveidotie tēli pēc savām interesēm un dzīves situācijām ir visnotaļ atšķirīgi, katram savas rūpes un raizes. Bez vārdiem īsi raksturošu vien dažus – jauns puisis, kas neilgi pirms atjaunotās neatkarīgas piespiedu kārtā piekritis kļūt par VDK aģentu/ziņotāju, tagad aiz bailēm vēl joprojām ir viņu nagos, kur nu vēl, kad vēlāk iekļūst jaunajā Saeimā. Mežabrālis, kurš pamanījies slēpties un izdzīvot visu okupācijas laiku. Vientuļā pensionāre laukos ar vienu govi. Tirgotājs/veikalnieks, kurš izmanto situāciju un no ārzemēm ved lietotas preces, bet vēlāk saskaras ar reketu un bandītiem.

Tā vēl varētu uzskaitīt vēl vairākus, bet domājams ar to pietiek, lai parādītu tēlu dažādību. Diemžēl, cenšoties arī katram piešķirt dziļumu un savu stāstu, pazūd lielāks dramatiskais sižets, ko, protams, jāattiecina uz laiku, uz desmitgadi. Interesanti šķita apakšnodaļu sākumos ievietoti fragmenti par lielākajiem tā brīža notikumiem, kuri tad vairāk vai mazāk atstāju kādu iespaidu uz grāmatas varoņiem. Neiztikt bez ‘’Bankas Baltija’’ sabrukšanas, prāmja Estonia nogrimšanu, Talsu traģēdijas u.c. zīmīgiem notikumiem. Tas arī lika paprasīt mātei Google un tantei Vikipēdijai, kad notika spridzināšana universālveikalā ‘’Centrs’’ (17.08.2000), kas ar grāmatas palīdzību atausa atmiņā.

Neskatoties uz saviem trūkumiem, ‘’Sarkanais dzīvsudrabs’’ nepavisam nav tas sliktākais darbs šajā sērijā.

Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

Andrejs Upīts – Spartaks

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Domājams, Spartaks ir viena no tām vēsturiskajām personībām, kura stāstu par vergu un gladiatoru sacelšanos daudzmaz ir dzirdējusi lielākā daļa un vēstures interesenti jau nu noteikti. Šajā gadījumā Andrejs Upīts un viņa stāsta interpretācija lugas formā četros cēlienos un divpadsmit skatos.

Pieļauju, ka skolas laiku gan kāds lugas fragments būs ticis lasīts, bet tagad Spartakam ir tas gods būt pirmajai lugai, kuru izlasu no vāka līdz vākam un no brīva prāta. Kaut arī jāpiebilst tāds sīkums, ka diezin vai grāmatu varētu šobrīd ierindot pie izlasīto listes, ja vien grāmatplauktos nebūtu atstājis iepriekšējais dzīvokļa iemītnieks.

Tad nu ķeramies īsi pie paša Spartaka un lugas. *Maitekļa trauksme!* Pēc trīs gadu cīkstēšanās un mocībām, pēc impērijas pārstaigāšanas no viena gala līdz otram un atpakaļ, Spartaks kopā ar līdzgaitniekiem tiek pārliecinoši sakauts. Manā skatījumā šis Spartaks galīgi nebija piemērots, lai būtu par līderi. Spartaks ir pārāk maigs, pārāk ‘’pareizs’’ un cēls, nepietiekoši brutāls un agresīvs. lai spētu kontrolēt un vadīt gan tuvākos domubiedrus, gan desmitiem tūkstošu lielas masas. Bet lielais mērķis atbrīvot visus vergus un pārtraukt verdzību šķita visai utopisks, neņemot vērā apkārtējo situāciju un laiku. Tādos brīžos varēja sajust darba izdošanas laiku un vietu, kā arī autora pieskāriens, kurā izpaužas tēlu izteicienos/pārdomās, piemēram, nedabiskas šķita frāzes par varbūtēju Romas sabrukšanu pēc četriem gadu simtiem. Vēl pie mīnusiem var pieskaitīt pēkšņas un aprautas beigas.

Bet ja nedaudz par lugas formātu kā tādu, tad pietrūka apkārtējās pasaules uzbūves plašāki apraksti un lielāks skatījums uz kopējo bildi, un salīdzinoši brīdis, kad skatpunkts no Spartaka pāriet pie leģiona komandiera, ir pavisam neliels. No dialogiem vien to neuztvert, bet gan jau, ka jāizlasa vēl kāda luga, lai būtu labāks priekšstats. :)

Pirmdienas teikums #153

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

-Simboli ir skaidri, bet kā tas attiecas uz manu dzīvi? – ierunājās Džonijs.

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 1.75/5

Manas pārdomas

Tas ko kuļoties cauri darbam izdevās izlobīt, ka 16gadīgs jaunietis Pāvels, maldīdamies pa mežu uzduras kopienai ar alternatīvi domājošiem brīvdomātājiem, ezotēriķiem, filozofiem u.c., kuru idejas un dzīves stils neiekļaujas Padomju Savienības noliktajos rāmjos. Viņi klausās Amerikas Balsi un citas neatļautas raidstacijas, lasa visu iespējamo aizliegto literatūru.

Kopienu kopā satur tās (garīgais) līderis Māsters, bez viņa pārējie vienkārši pajuktu kur kurais. Ne mazāk īpatnēji par Māsteru ir arī vairāki citi tēli un viņu vārdi kā Sinoptiķis, Skābais Ģīmis vai Smaidīgais. Brīžiem radās šaubas, vai, lai tā izteiktos, visi kopienā vienmēr ir skaidrā un pie veselās saprašanas.

Jāatzīmē, ka autore spēlējas ar laika līnijām un pāreja no vienas otrā var būt bez brīdinājuma, kad pēc mirkļa jājautā sev, kādā veidā mēs sākām runāt par šo, ja pirms mirkļa bija pilnīgi kas cits? Viens attaisnojošs skaidrojums būtu, ka 20 gadus vēlāk trīs kopienas biedri ir atraduši Pāvela burtnīcu/dienasgrāmatu par kopienā pieredzēto, bet, par cik tādēļ tēli lielu daļu grāmatas viens otram lasa no burtnīcas vai kaut ko stāsta, to pieskaitīju pie vieniem no lielākajiem grāmatas mīnusiem. Esmu manījis, ka šāda stāsta izklāsta maniere un stils manai gaumei nav pa prātam.

Lai labāk saprastu, vai grāmata varētu patikt, ieteiktu vispirms izlasīt rakstu šeit vai noskatīties Kultūras ziņu sižetu šeit, bet, ja grāmata jau ir iegādāta, tad ieteikums būtu vispirms izlasīt pēcvārdu (ideālā gadījumā būtu liekams pirms romāna). Tajā autore lieliski paskaidro iecerēto domu. Varbūt arī ir pa kādam nenozīmīgam maiteklim, bet labāk, ka ir saprašana par ko iet runa.

Ja jāsalīdzina ar citām grāmatām no vēsturiskās romānu sērijas ‘’Mēs. Latvija XX gadsimts’’, tad šis gadījums būtu liekams vienā listē ar Ingas Ābeles ‘’Duna’’. Gadījumā, ja patika tā grāmata, kas zin patiks arī šī. Ja vēl Dunas gadījumā bija daudz vēsturiskās informācijas gūzmas kā no vēstures grāmatas, tad vienīgais, kas ļāva noprast laiku, kad norit romāns, neskaitot to, ka padomju laikos, bija Leonīda Brežņeva bēru un Černobiļas AES avārijas pieminēšana. Citādāk nevarētu nemaz tā pateikt. Vairāk ir brīvās domas lidojums un filozofiskas dabas prātojumi bez sava gala un malas.

Visu līdz šim sērija iznākušo neesmu lasījis, bet droši kā labākus darbus no šīs sērijas var ieteikt Noras Ikstenas ‘’Mātes piens’’ un Laimas Kotas ‘’Istaba’’. Starpība starp šīm un Tur neizsakāma, kuru skaitliskajā vērtējumā pilnībā nevar izteikt.

Dace Vīgante – Ledus apelsīns

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Pēc daudzsološajām citu blogeru recenzijā, kā šeit un šeit, kā arī pēc lieliskās grāmatas atvēršanas šī gada Latvijas Grāmatu izstādē, nenoturējos un nopirku grāmatu, lai pārbaudītu pats, vai un kas tajā tik labs. Droši varu teikt, ka nenožēloju! Plus, tiku pie autores autogrāfa, kas nodrošina grāmatai ilgu palikšanu manos plauktos. :)

Kaut arī autore apgalvoja, ka viņai stāsts ir pabeigts/noslēgts, var piekrist izstādē izskanējušajai domai, ka pirmajam (gar)stāstam Ledus okeāns ir potenciāls apaugt ar vēl vairāk miesu un tapt par pilnvērtīgu, atsevišķu grāmatu, un man pat gribētos teikt, ka varētu atrasties vieta vairāk kā vienai, ar to domājot sēriju, kārtīgu vēsturisku sāgu. :) Pēc vecāku izvešanas uz Sibīriju, Māru ar četrus gadus vecāko brāli Kasparu praktiski uzaicināja Opis. Un tādēļ ir vēl jo vairāk dīvaini, jo nezini kas un kā būs, ko teikt, kad māte Irma atgriežas dzimtajā pusē. No abiem bērniem tikai Kasparam ir atmiņas par māti pirms izsūtīšanas, kas plaisu starp Irmu un Māru. Par labu nenāk arī fakts, ka Māra drusku par nopietnu ņēmusi Opja brāļa Oskara izteikumus.

Citreiz, lasot stāstu krājumus, pats garākais krājuma stāstu drošības pēc atstāts kā pats pēdējais, lai nenobaidītu lasītāju, kurš, iespējams, lasa konkrēto autoru pirmoreiz, kā tas bija man. Pēc tāda atklājēja dažs stāsts labā nozīmē beidzās dikti par ātru un gribējās vēl.

Krājumā kopumā ietverti 11 stāsti, un, lasot visus no tiem, bija viegli iztēloties tekstā iestrādātās emocijas, aprakstītie tēli ir spilgti, gandrīz vai gatavi jau paši lēkt laukā no lapaspusēm reālā dzīvē, kā talantīgā, ar raksturiņu apveltītā šuvēja no Nekādu ķep-ļep vai dzīvē pazudusī Marija no Mēness parhēlija. Vienīgais Virtuves dievs nākamajā rītā jau +/- bija piemirsts, bet varbūt vairāk pie vainas, ka lasīts nelielā nogurumā pirms gulētiešanas nekā pašam stāstam kas slikts. Kaut arī grāmatas stāstos skaitlisks pārsvars ir sievietēm, kādēļ Diptihs, kur sieva viltīgi uz bez liela skandāla un trokšņa notur vīru mājās, jau vien patika vairāk :D,  stāstu krājums ir iesākums visiem labu stāstu cienītājiem. Kā beidzamo, lai nesanāk, ka pieminēti visi stāsti, neatstājot vietu pārsteigumam, pieminēšu Apelsīnu un meiteni Ellu, kurai zupas šķiet ir pats briesmīgākais ēdiens un pieaugošo teikto reizēm uztver pārāk burtiski. Bet ko var darīt, ja neviens arī diži necenšas teikto izskaidrot bērnam saprotami. :)

Un noslēgumā nekādīgi nedrīkst piemirst izcili izdevušos grāmatas vāka un iekšlapu noformējumu. Prieks skatīties!

Pirmdienas teikums #140

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Opja brālis Oskars, kuru viņš pieņēmis dzīvot savā mājā kopā ar sievu, Mārai nopietnā balsī noskaita, ka grāmatās tikai muļķības sarakstītas, bet vienīgais prātīgais rakstnieks esot francūzis Anatols Franss, kurš deklarējot, ka tie, kas daudz lasa, dzīvo kā pa sapņiem un esot līdzīgi hašiša smēķētājiem un ka grāmatas vispār ir inde, kas pilda smadzenes un atrauj no reālās pasaules būšanām, kas, viņaprāt, ir darbs.

‘’Ledus okeāns’’

Dace Vīgante – Ledus apelsīns

Andra Manfelde – Virsnieku sievas (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #10)

 

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Romānā ‘’Virsnieku sievas’’ sastopamie tēli nav nekādi visu varoši pārcilvēki, kuriem laime krīt no debesīm. Viņi kā jau jebkurš no dzīves vēlas pretī saņemt zināmu komforta devu. Šie cilvēki nav nosprauduši personīgu mērķi pakļaut citu tautu vai speciāli konfliktēt, drīzāk viņi ir vieni no daudzajiem mazajiem zobratiem lielajā mašinērijā, un rīkotos līdzīgi arī cituviet.

Tā nu gadījies, ka dzīve Valēriju, Arsēnija sievu, atvedusi uz Karostu. Uzticīga sieva, kura mīl savu vīru par spīti visiem viņa trūkumiem, par spīti tam, ka viņa ir tā, kura apdara mājas soli, kamēr Arsēnijs vēro ainavu pa logu. Valērija gaida vīru mājās, neskatoties uz to, ka viņa sānsoli. Pašam Arsēnijam tas nešķiet nekas ārkārtējs, tikai tāda slāpju remdēšana un jaunu kairinājumu iegūšana, fiziska padarīšana bez jūtām. Viņš taču tāpatās mīl Valēriju, nevis to citu. Lai nu ko, bet par laimīgu laulību to nenodēvēsi.

Grāmatu uz priekšu virza nevis spraigi, strauji notikumi, bet gan pašu tēlu atklāšanās, gan lokācijas un objekti, un vispārējā atmosfēra. Kaut arī tā sanākusi visai padrūma, pluss par nekoncentrēšanos uz sausiem gadskaitļiem un vēsturisku personāžu fiksu pieminēšanu ķeksīša pēc. Liels iespaids ir izgriežamajam tiltam, tas ne tikai simboliski, bet arī fiziski nošķīra vienu pasauli no citas. Vai Arsēnija vadītais, pareizticīgo katedrālē ierīkotais, matrožu klubs, un gan jau minētās apkārtnēs labākiem pazinējiem vēl kas cits būs pievērsis uzmanību. Tāpat netiek palaista garām arī veikala rindu un preču deficīta tēma, kuru Karostā dzīvojošie izjuta citādāk, kamēr citi pat ir gatavi viltot dokumentus, lai tiktu garām caurlaides postenim.

Neparasts, vai vienkārši, retāk lasīts, šķita romānā pielietotais valodas stils ar tekstā iepītiem dialogiem un ļoti īsiem teikumiem vai pat tikai viens, divi vārdi. Kā rezultātā radušais ritms šķita nevienmērīgs un reizēm saraustīts, kas kontrastē ar autores pēcvārdu.

Šeit vēl Panorāmas sižets ar pašu autori. :)

Tā kā biju uz grāmatas atvēršanu Ķīpsalā, kur redzēju (un dzirdēju) autori lasām grāmatas fragmentu, tad ‘’Virsnieku sievas’’ izpilda That you saw someone else reading kategoriju manā bingo kartītē. 15 no 25 jeb palikušas vēl desmit neatzīmētas kategorijas.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Inga Ābele – Duna (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Zirgiem traucoties pa skrejceļu, to pakavu saceltā ritmiskā duna atbalsojas uzbudinātajās skatītāju tribīnēs! Kas zin, cik kurš uzlicis totalizatorā par kāda zirga uzvaru? Dun arī Andrieva Radviļa sirdsapziņa, kura ir izvēles priekšā, jo viņam ticis izteikts visnotaļ izdevīgs piedāvājums pieturēt zirgu, ļaut uzvarēt citam un pēcāk sadalīt vinnestus. Kāda būs viņa izvēle?*

Jāatzīst, ka izbaudīju tikai pirmo nodaļu, kur Radvilis jau kā večuks sagaida Alisi** pie sevis, domādams, ka viņu interesē nesen publicētā grāmata ‘’Purvzinības principi’’. Iespējams, saskatīju to, kā tur nebija, bet šķita, ka varētu sekot stāsts par dižu sāncensību starp diviem žokejiem vai pastarīša/underdog čempiona uzvaras stāsts ar vēsturisku fonu, ņemot vērā sēriju. Tālāk sekoja stiprs kritums un tik atšķirīgs valodas stils, ka radās sajūta, ka lasu divu dažādu cilvēku sarakstītu tekstu. Pilnībā cits žanrs, bet atgādināja DreaganStar. Ir lasīti vēsturiski romāni, kur pagātne un tagadne veiksmīgā saistīta kopā.

Vairākkārt seko novirzīšanās no galvenā varoņa Radviļa stāsta, lai tikai varētu iespiest iekšā pēc iespējas vairāk vēsturisku faktu.* Saprotams, ka ir vēl pēc iespējas plašāk atspoguļot attiecīgo laika periodu, bet nereti sanāca piedomāt pie sevis, vai patiešām sižetam tas ir tik būtiski. Rezultāts sanāk neorganisks un nebaudāms, vēsturiskie fakti ir sausi un ataino pasauli nevis caur varoņu acīm, bet jau ar mūsdienu cilvēka zināšanām. Un jāsaka, ka Radvilim ir jābūt vēstures entuziastam ar super labu atmiņu. Līdzīgi, kā ar vēsturisko informācijas gūzmu, ir ar personāžiem, kuri pazib uz mirkli, vai zirgu vārdu uzskaitījumu.

Skaidrāks palika pēc pēcvārda, kur autore mina, ka vairākas romāna lappuses tapušas no aculiecinieku stāstītā ar minimāliem labojumiem. Šaubos vai šiem sava laika lieciniekiem, stāstot savu pieredzi, prātā bijis ar grāmatas varoņiem simtprocentīgi saistīts stāsts, kur nu vēl vairākiem savā starpā.

Kā arī hipodromam, kas jau vairākas desmitgades vairs nav Rīgas realitāte, tikusi atvēlēta vien statiska loma pašā sākumā, tā vietā, lai tas būtu stāsta galvenā notikumu vieta un/vai sižeta virzītājs.

Grāmata izpilda Published this year kategoriju manā bingo kartītē.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

********Apzināto maitekļu zona********

*Pieturēšanās pie goda Radvilim maksā dārgi, ar nonākšanu Stūra mājā, bet tas drīzāk vien kalpo kā iemesls, lai varētu viņš atcerētos par savu dalību Otrajā pasaules karā, kad latvietis karoja pret latvieti, brālis pret brāli, kā tas notiek šeit.

**Nezinot viņas izcelsmi. Būtu prasījies kāds paskaidrojums, kāpēc viņai Radvilis un viss tas vēsturiskais pātars, domājot ar Radvili nesaistītas vai ļoti attālinātas lietas, tik ļoti interesē.