Andris Akmentiņš – Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Pirmā Skolotāju daļa un teju divas trešdaļas no romāna garuma ir no divu skolotāju (tēvs direktors) atvases Sarmītas perspektīvas, kura grāmatai sākoties ir vēl pašās pirmajās klasēs. Var jūst kā izpaužas bērna nezināšanas naivums, ka varētu būt citādāk, labāk vai vienārši atšķirīgāk un pieņem esošo par normālu, pašsaprotamu esam un pieņem dzīves apstākļus, kādi nu tie ir. Kam balansu un pretstatu piešķir Skolotājus caurvijoši jūtamā autora balss un viņa paša dzīves pieredze, šoreiz caur tēliem izteikta.

Tā viens no pirmajiem ‘’notikumiem’’ grāmatā ir Staļina miršanas laiks un tam nepieciešamais ‘’sēru’’ līmenis, kas vieniem pietēlots, jo jāiekļaujas, kamēr cits, īstens sistēmas un vēl salīdzinoši jaunā režīma piekritējs Latvijas teritorijā patiesi izjūt.

Tikmēr vecākā māsa Velta dzīvo un mācās tālāk, arī plāno kļūt par skolotāju un lai gan abas raksturos viena no otras gana atšķiras, tad nākotnes iespējas, lai ko apgalvotu sociālistiskā cilvēka sapņu ideāls, ir gana ierobežots un paša Sarmīte tomēr veiks izvēli par labu tam. Kaut gan, lai līdz tam nokļūtu, jāiziet cauri sava veida dumpinieciskai fāzei. Jāizmēģina, kāda gan ir sistēma vairāk no iekšpuses, darbojoties komjauniešu komitejā. Bet tikpat ātri cik jaunības entuziasms dod cerības spējai ieviest pārmaiņas uz labo pusi, tikpat ātri nākas saskarties ar citu radīto vilšanos sistēmu, izlikšanos savtīgos nolūkos, kad par piemēru nākas mānīties un uzrādīt nepatiesus datus, lai neripotu pašu galvas utml.

Jāmāk izlavierēt un palikt dzīvajos un pie vesela saprāta, kad partijnieki un funkcionāri, kuri paši atrodas kaut kur tālu no reālajiem apstākļiem uz vietas, liek darīt pavisam ačgārnas un neloģiskas lietas, kā kukurūzas audzēšana. Tā teikt uzliktais jāizpilda vai vismaz jāizrāda, ka cenšas, bet kā tiksi galā, ir tavā ziņā.

Romānā no vairākiem tēliem ik pa brīdīm dzirdamas pārdomas par atmiņas viltīgo un mānīgo dabu. Par to, kā reizēm atmiņā paliek tie labie momenti, kas par spīti citām likstām, tomēr devuši dzīvē vajadzīgo prieku un laimi, to stīgu, kas ļāvusi noturēties pie dzīvības un saprāta. Vai tieši pretēji, kad atmiņā iestrēgst pa kādam sliktākam atgadījumam, kas negrib ne par ko no tās iziet laukā un atgādina par sevi no reizes uz reizi tajos nevajadzīgākajos brīžos. Par abu šo īpatnību kombināciju un arī to nedaudz, ka atsaucot un izdzīvojot atmiņu vēlreiz, tā līdz nākošajai atsauces reizei nepaliek gluži tāda pati, identiska.

Pēc Sarmītes, seko otrā Tēva daļa, kaut arī interesantā kārtā pirmās daļas laikā abi vecāki tikpat kā nemaz netiek saukti vārdos. Vien Papiņš un Māte, un jābūt gana uzmanīgam, lai noķertu momentu, kad atklājas Anša un Ludmilas Graudu vārdi. Tā nu otrā daļa fragmentārās nodaļās īsi un kodolīgi vēsta par posmu no 1944. līdz 1961.gadam, kad sākotnēji nokavēts moments, kad būtu varējuši doties bēgļu gaitās uz ārzemēm, un nu jāmācās pielāgoties jaunajam režīmam un tā apstākļiem. Piesargāties, ko, kuram saki, lai cik uzticama persona un kompānija nešķistu. Censties izkolot jaunos bērnus, un idejas sentiments, kas liks aizdomāties par labiem skolotājiem paša dzīvē, bet vienlaikus apmierināt augstāk stāvošo prasības par mācību vielu un netikt izsūtītam, kā daža laba kolēģa ģimenei, pat ja vēlāk romāna laikā vismaz kādam lemts atgriezties.

Gandrīz noslēdzoši trešā daļa jau vairs nav no Sarmītes rada perspektīvas. Tajā galvenā loma piešķirta vienam no viņas skolotājiem, kurš savas karjeras sākumā neslēpjot entuziasmu un pat gatavību atkīvi iesaistīties komunismā, aģitēšanā u.c., lai gan arī viņam nākas sastapties ar apgrūtinošiem apstākļiem, kuri sēj savas šaubu un bažu sēklas. Pat nebaidās kritiski izteikties par pieredzēto, kaut arī vismaz īsajā uz lpp atvēlētajā laikā paliek bez diži kritiskām sekām.

Skolotāji vairāk ir kā grāmata par cilvēkiem un laikiem, ne romāns ar izteiktu problēmsituāciju tās centrālajā sižetā.