Dienas Grāmata

Inga Ābele – Klūgu Mūks

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Klūgu Mūka sākums kā prologs iesākas ar Franciska ‘’Franča’’ Sebalda suspensu no līdzšinējiem pienākumiem, liegumu ieiet baznīcā pat svētku dienā un citām līdz šim baudītām pašsaprotamām lietām, ne tikai amata privilēģijām. Turklāt atrodas dažs labs, kurš uzdrīkstas apšaubīt viņa ticības spēku un leģimitāti, bet tas ir vien grāmatas sākums, kas drīz vien vēlāk liek vilties, jo Francisks ne tuvu nav grāmatas galvenais tēls, ja tāda vispār ir.

Ja vēl saistošā veidā tiktu turpināts ar Franciska dzīvesstāstu kopš bērnu dienām, tad vēl būtu ļoti jauki, bet autore izvēlējusies iepazīstināt lasītāju gan ar Franciska tēva sauktu par Tanlovu vēsturi. Tad turpināt ar viņa brāļa Jezupa sievas Marcelas nolūkošanas peripētijām. To visu piebārstot ar vēsturiskiem faktiem un detaļām, kuras uz sižetu, kurš no premisē uzsvērtā drīzāk tiek biežāk aizstumts sāņus par labu kam citam.

Klūgu Mūks ir kā pārbāsts ar daudz maznozīmīgiem tēliem, kas vēl nebūtu tik traki, ja vēl teju par katru netiktu iestarpināta plašāka vai ne tik vēsture, kamēr Francisks Sebalds un viņa liksta romāna tuvplānā nonāk drīzāk tās pēdējā trešdaļā. Tā par būtisku sižetu kļūst arī Jezupa dēls ar tādu pašu vārdu tādēļ bieži saukts par Mazo Jezupu, kura gaitas gaisabalonu lidotājos (tēva sapnis) šo aizved uz impērijas plašumiem. Vai vēl izteiktāk tas ir ar muižkunga Modesta fon Rožkranča-Pāva uzticamu kalpu Pīteru Miglu, kuru tas sūtījis izglītoties, bet pēcāk var stipri nožēlot, jo vēlāk viņš palīdz citiem zemniekiem cīnīties par savām tiesībām. Pat romāna noslēgumā autore nespēj atturēties neiestarpinot dažu tēlu likteni Otrā pasaules kara laikā. Turklāt viens no tēliem pirmoreiz uz lapas sastapts vien īsu brīdi pirms tam.

Vismaz Zuzannas ‘’Zuzes’’ Brunovas tēlam ir lielāka saikne ar Francisku. Tā teikt, kas būtu, ja būtu, ja Francisks savā jaunībā izvēlētos viņu, nevis Baznīcu. Kā gan abu dzīves atšķirtos un pat krietni, ja tiktu veikta šī izvēlē. Tā vietā Zuze dzīve soļo pa smagu ceļu, daļēji pašas, daļēji saimnieku dēļ, pie kuriem strādā un kuriem nav gana ar savām sievām. Kas tālejošāk noved pie viņas meitām – Terēzi un Mariju, kurām pašām dzīves līkloči nav vieglāki par mātes. Gandrīz vai gribas teikt, kāda sakritība, romānā iederīga, kā Francisks turpina sastapt Zuzzanas meitas dažādos dzīves posmos reizi no reizes.

Var lieliski just, ka autore Inga Ābele kārtīgi ir centusies veikt vēstures pētniecību romāna rakstīšanas nolūkos, bet tā pasniegšanas veids, turklāt vēl vēlme iekļaut vairāk nekā nepieciešams, atstāj sausu, nesaistošu iespaidu, kas romānam nepieklājas.

Papildus tam visizteiktā vēsturisko priekšzināšanu pravietiskums izpaužas saistībā ar cara Nikolaja II kronēšanas svinību periodā, kad kādā svīnību vietā pūlī izceļas panika, kā rezultātā tiek sabradāti vairāki simti. Nedod nekādu citu iemeslu, tiek jau pausts, ka šī ir kā zīme vēlāk 1917.gada notikumiem. Nepamet sajūta, ka labāk būtu sanācis Franča Trasuna, ‘’galvenā’’ varoņa prototips, biogrāfija, pat ja ir priekštstats, ka romāni ir interesantāki par dokumentālo literatūru un tos sanāk pārdod labāk. Kad labā atmiņā vēl ir nesen lasītais Dvēseļu Putenis, tad šis romāns pat tuvumā tam nestāv, kas īpaši izceļas Pirmā pasaules kara periodā. Ne atmosfēras ziņā, ne kā citādāk.

Rezultātā sanācis ne šis, ne tas. Vien retumis var beidzot nopriecāties par labiem prozas fragmentiem, lai tikpat ātri viss atgrieztos iepriekšējās sliedēs, un vien daļu no tā var attiecināt uz to, ka romāns plaši izmanto latgaliešu valodu, ne tikai tēlu dialogos.

Andris Akmentiņš – Skolotāji (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Pirmā Skolotāju daļa un teju divas trešdaļas no romāna garuma ir no divu skolotāju (tēvs direktors) atvases Sarmītas perspektīvas, kura grāmatai sākoties ir vēl pašās pirmajās klasēs. Var jūst kā izpaužas bērna nezināšanas naivums, ka varētu būt citādāk, labāk vai vienārši atšķirīgāk un pieņem esošo par normālu, pašsaprotamu esam un pieņem dzīves apstākļus, kādi nu tie ir. Kam balansu un pretstatu piešķir Skolotājus caurvijoši jūtamā autora balss un viņa paša dzīves pieredze, šoreiz caur tēliem izteikta.

Tā viens no pirmajiem ‘’notikumiem’’ grāmatā ir Staļina miršanas laiks un tam nepieciešamais ‘’sēru’’ līmenis, kas vieniem pietēlots, jo jāiekļaujas, kamēr cits, īstens sistēmas un vēl salīdzinoši jaunā režīma piekritējs Latvijas teritorijā patiesi izjūt.

Tikmēr vecākā māsa Velta dzīvo un mācās tālāk, arī plāno kļūt par skolotāju un lai gan abas raksturos viena no otras gana atšķiras, tad nākotnes iespējas, lai ko apgalvotu sociālistiskā cilvēka sapņu ideāls, ir gana ierobežots un paša Sarmīte tomēr veiks izvēli par labu tam. Kaut gan, lai līdz tam nokļūtu, jāiziet cauri sava veida dumpinieciskai fāzei. Jāizmēģina, kāda gan ir sistēma vairāk no iekšpuses, darbojoties komjauniešu komitejā. Bet tikpat ātri cik jaunības entuziasms dod cerības spējai ieviest pārmaiņas uz labo pusi, tikpat ātri nākas saskarties ar citu radīto vilšanos sistēmu, izlikšanos savtīgos nolūkos, kad par piemēru nākas mānīties un uzrādīt nepatiesus datus, lai neripotu pašu galvas utml.

Jāmāk izlavierēt un palikt dzīvajos un pie vesela saprāta, kad partijnieki un funkcionāri, kuri paši atrodas kaut kur tālu no reālajiem apstākļiem uz vietas, liek darīt pavisam ačgārnas un neloģiskas lietas, kā kukurūzas audzēšana. Tā teikt uzliktais jāizpilda vai vismaz jāizrāda, ka cenšas, bet kā tiksi galā, ir tavā ziņā.

Romānā no vairākiem tēliem ik pa brīdīm dzirdamas pārdomas par atmiņas viltīgo un mānīgo dabu. Par to, kā reizēm atmiņā paliek tie labie momenti, kas par spīti citām likstām, tomēr devuši dzīvē vajadzīgo prieku un laimi, to stīgu, kas ļāvusi noturēties pie dzīvības un saprāta. Vai tieši pretēji, kad atmiņā iestrēgst pa kādam sliktākam atgadījumam, kas negrib ne par ko no tās iziet laukā un atgādina par sevi no reizes uz reizi tajos nevajadzīgākajos brīžos. Par abu šo īpatnību kombināciju un arī to nedaudz, ka atsaucot un izdzīvojot atmiņu vēlreiz, tā līdz nākošajai atsauces reizei nepaliek gluži tāda pati, identiska.

Pēc Sarmītes, seko otrā Tēva daļa, kaut arī interesantā kārtā pirmās daļas laikā abi vecāki tikpat kā nemaz netiek saukti vārdos. Vien Papiņš un Māte, un jābūt gana uzmanīgam, lai noķertu momentu, kad atklājas Anša un Ludmilas Graudu vārdi. Tā nu otrā daļa fragmentārās nodaļās īsi un kodolīgi vēsta par posmu no 1944. līdz 1961.gadam, kad sākotnēji nokavēts moments, kad būtu varējuši doties bēgļu gaitās uz ārzemēm, un nu jāmācās pielāgoties jaunajam režīmam un tā apstākļiem. Piesargāties, ko, kuram saki, lai cik uzticama persona un kompānija nešķistu. Censties izkolot jaunos bērnus, un idejas sentiments, kas liks aizdomāties par labiem skolotājiem paša dzīvē, bet vienlaikus apmierināt augstāk stāvošo prasības par mācību vielu un netikt izsūtītam, kā daža laba kolēģa ģimenei, pat ja vēlāk romāna laikā vismaz kādam lemts atgriezties.

Gandrīz noslēdzoši trešā daļa jau vairs nav no Sarmītes rada perspektīvas. Tajā galvenā loma piešķirta vienam no viņas skolotājiem, kurš savas karjeras sākumā neslēpjot entuziasmu un pat gatavību atkīvi iesaistīties komunismā, aģitēšanā u.c., lai gan arī viņam nākas sastapties ar apgrūtinošiem apstākļiem, kuri sēj savas šaubu un bažu sēklas. Pat nebaidās kritiski izteikties par pieredzēto, kaut arī vismaz īsajā uz lpp atvēlētajā laikā paliek bez diži kritiskām sekām.

Skolotāji vairāk ir kā grāmata par cilvēkiem un laikiem, ne romāns ar izteiktu problēmsituāciju tās centrālajā sižetā.

Guntis Berelis – Vārdiem nebija vietas (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #2)

25626407._SX318_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Uz vāka izvēlētajam kinoaparātam/kinomatogrāfa iekārtai centrālā uzmanības lomā ir vien grāmatas pirmajā trešdaļā, un sakritība vai nē, bet arī galvenais varonis Tušs, mēms pēc paša izvēles, ir tēls, kuram varētu just līdzi vien pirmajā trešdaļā, kad vēl nav atklājušās viņa personības tumšākās puses.

Sākums arī citos romāna aspektos, galvenokārt pirmo kino filmu tapšanas atmosfērā ir visai interesants, kaut arī ne bez saviem mīnusies, kad, piemēram, Tušam ar kolēģiem atpūšoties krogā pēc pirmās nopietnās darba dienas, dažiem tēliem atklājas pat ļoti labas zināšanas par sava laika notikumiem un sasniegumiem ne tikai topošajā Latvijas teritorijā, bet arī plašākā pasaules mērogā.

Papildus, protams, uzrodoties jaunām tehnoloģijām atradīsies cilvēki, kas nāks klajā ar pārspīlētiem apgalvojumiem, ka nu gals ir klāt kaut kam citam pirms tam, kas protams ātri vien pierādās maldīgi, kādēļ grūti saprast, cik nopietni uztvert izteikumus par kino, avīžu, lidmašīnu, dzelzceļa u.c. nākotni. Kā mūsdienīgāks piemērs, kas pie viena saistīts ar lasīšanu, nāk prātā, kā e-grāmatām un e-lasītājiem vajadzēja pārņemt pasauli, kaut gan tur vairāk, manuprāt, akmentiņš metams izdevēju un viņu uzliktās cenas dārziņā.

Diemžēl, tālāk, kad dažādu paša izdarīto izvēļu dēļ Tušs ir spiests bēgt no Ventspils un no darba filmu uzņemšanā, lai kā necenstos iestāstīt, ka nez kāds spēks viņa roku un gribu būtu pārņēmis savā varā, grāmata visādā ziņā, ja ne gluži veic nosedive manevru, tad noteikti arī nekāpj kvalitātē uz augšu pēc tam. Ko pavisam droši neuzlabo dialogi vai kopējais prozas stils, lai pieciestu un pievērtu acis uz Tuša tēla būtību. Cenšanās nošokēt ar to ir drusku pāršauta par strīpu.

Uz šo brīdi vēl neesmu izlasījis visas sērijā izdotās grāmatas, bet pagaidām kaut kā galīgi neveicas, jo tā kārtīgi ir patikušas vien divas, bet neitrālas (meh) vai tieši tādas, kurās nav bijis ar lupu jāmeklē, lai atrastu nepatīkamo ir bijis vairāk.

Susanna Klārka – Džonatans Streindžs un misters Norels

15725164

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Vairāk nekā divus gadsimtus Anglijas maģija ir piedzīvojusi lejupslīdi, un, grāmatai sākoties (1806.gada beigas), visi ir pieņēmuši to kā faktu, ka eksistē vairs tikai burvji teorētiķi. Ar to domājot džentlmeņus no sabiedrības augstā gala, kuri regulāri sanāk kopā pārsvarā piesmēķētās istabās un gudri diskutē par un ap maģiju. Viņi vairāk tiecas to studēt nekā praktizēt.

Tā vienā vakarā vienā no šādām sanākšanām Jorkā pēc tās jaunākā biedra Džona Segunda iniciatīvas, Jorkas burvju biedrība atkārtoti vēršas pie savrupa indivīda vārdā Gilberts Norels, kurš pamazām gūst ievērību ar faktu, ka viņš uzpērk visas pieejamās ar maģiju saistītās grāmatas un ka tieši tādēļ arvien grūtāk citiem kļūst to pētīt; vēl jo vairāk, viņš nav pietaupījis pūliņus dažādos veidos aizliegdams prastiem burvjiem teorētiķiem sevi par tādiem dēvēt un turpināt nodarbošanos. Tādēļ neviltots ir pārsteigums, kad misters Norels apgalvo, ka praktiskā maģija nav Anglijā pilnībā zudusi, jo viņš personīgi to pieprotot. Kaut arī vēlāk Norels nāk klajā ar paziņojumu, ka viņš beidzot ir gatavs izrauties no sava lauku mitekļa un pārcelties uz Londonu, lai Anglijas maģiju atgrieztu tās agrākajā spozmē, tad, grāmatai turpinoties, Norela negatīvās īpašības izpaužas arvien pamanāmāk. Lai gan publiski viņš saka, ka vienu, tā vien šķiet, ka dziļi sirdī Norels visvairāk vēlās būt vienīgais(labākais) burvis visā Anglijā. Varētu piekrist viedoklim (pamanīju cita lasītāja atsauksmē), ka Norels apzīmē veco un konservatīvo, kamēr grāmatas nosaukuma otrs burvis Džonatans Streindžs, kurš pats arī nav bez trūkumiem, jauno un uz lielākiem riskiem gatavo paaudzi.

Džonatans Streindžs pie savām burvja spējām nonāk ārkārtīgi nejauši. Līdz attiecīgajam notikumam, kas tās atmodina, Džonatans ir izmēģinājis dažādas džentlmenim cienīgas nodarbošanās, bet nevienā nav tā īsti viņu aizrāvusi. Atšķirībā no Norela Džonatans līdz tam brīdim nav nedz diži interesējies par maģiju, ne domājis kļūt par burvi, tomēr pēc notikušā nevar noliegt faktu, ka viņam uz to ir ķēriens.

Tā nu, pašsaprotami Norelam, Džonatans kļūst par viņa mācekli, bet nevajag daudz, lai abiem rastos domstarpības par idejām kā vislabāk uzlabot maģijas stāvokli un statusu Anglijā. Abu strīdus tikai padziļina divi angļu dīkdieņi Drolaits un Laselzs, kuri izmanīgi izmantoja Norela ierašanās laiku Londonā, lai viņam piezīstos klāt kā dēles un izmantot iespēju gozēties viņa radītajā atpazīstamībā un ar to saistītajos materiālajos ieguvumos. Attiecīgi viņi dara un sarunā visu iespējamo, lai tikai nezaudēto jauniegūtos labumus. Fakts, ka Norels nespēj redzēt tam cauri, turklāt tieši viņa rīcības dēļ grāmatā darbību ņem elfs, kurš ir atbildīgs par lielu porciju no sižeta (sliktā nozīmē), kas saistās ar Džonatanu Streindžu, kas tikai vēl vairāk padara viņu mazāk patīkamu salīdzinot ar Džonatanu.

Džonatans Streindžs un misters Norels ir labs vēsturiskais romāns ar vienu atšķirību, ka šajā autores radītajā pasaulē eksistē maģija. Savā ziņā varētu pat teikt, ka grāmatas sižets, ņemot vērā tās lapaspušu skaitu, šķita par vienkāršu un noteikti šis tas sarakstījies lieki; lielākoties neiebildu pret daudzajām zemteksta piezīmēm, tomēr daža laba bija par garu. Diemžēl tieši tulkojuma stils un vārdu izvēle, un pārāk bieži garām palaistās gramatiskās kļūdas (nedomāju komatus) traucēja pilnībā izbaudīt romānu, kas nemudina biežāk ķerties klāt latviskajiem tulkojumiem, nevis lasīt oriģinālu angliski.

Arno Jundze – Sarkanais dzīvsudrabs (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #13)

36317039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Turpinu lasīt ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ sēriju un skatīt kas un kā katram autoram sanācis ar viņam/viņai uzticēto laika periodu. Arno Jundze ‘’Sarkanajā dzīvsudrabā’’ izvēlējies parādīt dzīvi 90.tajos gados, kur katram gadam ir sava nodaļa, no vairāku savā starpā saistītu, vai ne tik ļoti, tēlu skatpunkta. Ir gan tēli, kuri pazīst viens otru, gan paziņu paziņas vai vispār grāmatas ietvaros tēliem vienam ar otru nav nekādas daļas.

Desmitgades sākumā vēl īsti nav ticības, ka ilgi gaidītā brīvība tik tiešām pienāks un krievi vienkārši nespēlējas, lai vienā mirklī atkal to atņemtu un uzliktu vēl ciešāku ķepu. Stāsta formātam ir gan savas priekšrocības, gan mīnusi, pie kuriem galvenokārt pieskaitītu, ka īsti nejūtu nevienam no tēliem (ne viņu likstās, ne daža laba nāvē). Tai pašā laikā pa visiem kopā viņiem lieliski izdodas attēlot ne tik senās pagātnes dažādās šķautnes.

Izveidotie tēli pēc savām interesēm un dzīves situācijām ir visnotaļ atšķirīgi, katram savas rūpes un raizes. Bez vārdiem īsi raksturošu vien dažus – jauns puisis, kas neilgi pirms atjaunotās neatkarīgas piespiedu kārtā piekritis kļūt par VDK aģentu/ziņotāju, tagad aiz bailēm vēl joprojām ir viņu nagos, kur nu vēl, kad vēlāk iekļūst jaunajā Saeimā. Mežabrālis, kurš pamanījies slēpties un izdzīvot visu okupācijas laiku. Vientuļā pensionāre laukos ar vienu govi. Tirgotājs/veikalnieks, kurš izmanto situāciju un no ārzemēm ved lietotas preces, bet vēlāk saskaras ar reketu un bandītiem.

Tā vēl varētu uzskaitīt vēl vairākus, bet domājams ar to pietiek, lai parādītu tēlu dažādību. Diemžēl, cenšoties arī katram piešķirt dziļumu un savu stāstu, pazūd lielāks dramatiskais sižets, ko, protams, jāattiecina uz laiku, uz desmitgadi. Interesanti šķita apakšnodaļu sākumos ievietoti fragmenti par lielākajiem tā brīža notikumiem, kuri tad vairāk vai mazāk atstāju kādu iespaidu uz grāmatas varoņiem. Neiztikt bez ‘’Bankas Baltija’’ sabrukšanas, prāmja Estonia nogrimšanu, Talsu traģēdijas u.c. zīmīgiem notikumiem. Tas arī lika paprasīt mātei Google un tantei Vikipēdijai, kad notika spridzināšana universālveikalā ‘’Centrs’’ (17.08.2000), kas ar grāmatas palīdzību atausa atmiņā.

Neskatoties uz saviem trūkumiem, ‘’Sarkanais dzīvsudrabs’’ nepavisam nav tas sliktākais darbs šajā sērijā.

Māris Bērziņš – Svina garša (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #6)

24961951

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Ir redzēta Nacinonāla teātra izrāde ar tādu pašu nosaukumu, un pēc Svina garšas izlasīšanas, ja vien būtu tāda iespēja, rodas vēlme noskatīties to vēlreiz, gan lai saskatītu izrādē ko jaunu, gan lai varētu salīdzināt abus atšķirīgos formātus.

Matīss Birkens ir jauns puisis, krāsotājs, kurš strādā kopā ar pieredzējušu meistaru Koļu. Kaut arī Matīsam vairāk rūp paša ikdiena un viņš paļaujas, ka dienas beigās viss pasaulē būs labi, un pašam Koļam ir pagātnes darbi (tā teikt, nogalini tu vai tevi), par kuriem jaunienācēji/krievi vēl joprojām varētu būt gatavi sodīt, kādēļ viņš raizējas vairāk, abi satraucas par pieaugošo nemieru Eiropā, un ko tas varētu nozīmēt Latvijai.

Neiespējami iedomāties, ko un kā rīkotos pats esot līdzīgā situācijā kā Matīss un/vai viņa draugi, paziņas. Vai paliktu un nedotos līdzi, kad galu galā Matīsa patēvs un baltvācietis Volfgangs izšķiras par došanos uz Vāciju. Bet pēc tam sekojošie ‘’piedzīvojumi’’ un nebeidzamās ballītes un iedzeršanas ar draugu Rūdi varbūt pat ir savā ziņā likumsakarīgs rezultāts. Pats Rūdis ir dzimis tirgotājs un spekulants, kurš spēs dabūt gatavu gandrīz visu ko vajag.

Tāpat novārtā netiek atstāta Matīsa romantiskā dzīve, kurā grāmatas ietvaros dominē trīs daiļavas – Sulamīte, Hermīne un Tamāra. Žēlsirdīgā māsa Sulamīte, iepazīta vēl brīvās Latvijas laikā, bet, ienākot un nostiprinoties Padomju varai, ar visu enerģiju metas iekšā sociālās pasaules būvēšanā, visa veida sacensībās, kā rezultātā attiecības ar Matīsu izplēn. Hermīne kaut arī ārēji pat ļoti skaista, iekšēji ir viens no seklākajiem cilvēkiem, ko Matīsam viņa mūžā lemts sastapt*, bet Tamāra (varbūt daļēji arī uz baiso notikumu fona) kļūst par Matīsa jauno mīlu.

Neieslīgstot grāmatas sižeta pārstāstā, kas pašsaprotami saistīts ar laika perioda vēsturiskajiem notikumiem, piepildīšu, ka vien beigu scenārijs** likās tā aiz matiem pievilkts, lai varētu parādīt notikumu no galvenā varoņa skatpunkta. Viss pārējais, kā izsūtīšanas aina ar vilcienu vagoniem vai ebreju slēpšana, romāna ietvaros šķita pieņemami. Nebija tikai sausa vēsturisko faktu iepīšana romāna darbībā, autors paveicis lielisku darbu, lai arī grāmatu būtu aizraujoši lasīt, pat ja lielā mērā ir nojaušams beigu rezultāts.

********Apzināto maitekļu zona********

*un lielā mērā ir par iemeslu tā beigu izraisīšanai.

**kad Matīss pārskatās un nejauši nokļūst ebreju gājienā, kurus dzen uz nošaušanu

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

35417401

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 1.75/5

Manas pārdomas

Tas ko kuļoties cauri darbam izdevās izlobīt, ka 16gadīgs jaunietis Pāvels, maldīdamies pa mežu uzduras kopienai ar alternatīvi domājošiem brīvdomātājiem, ezotēriķiem, filozofiem u.c., kuru idejas un dzīves stils neiekļaujas Padomju Savienības noliktajos rāmjos. Viņi klausās Amerikas Balsi un citas neatļautas raidstacijas, lasa visu iespējamo aizliegto literatūru.

Kopienu kopā satur tās (garīgais) līderis Māsters, bez viņa pārējie vienkārši pajuktu kur kurais. Ne mazāk īpatnēji par Māsteru ir arī vairāki citi tēli un viņu vārdi kā Sinoptiķis, Skābais Ģīmis vai Smaidīgais. Brīžiem radās šaubas, vai, lai tā izteiktos, visi kopienā vienmēr ir skaidrā un pie veselās saprašanas.

Jāatzīmē, ka autore spēlējas ar laika līnijām un pāreja no vienas otrā var būt bez brīdinājuma, kad pēc mirkļa jājautā sev, kādā veidā mēs sākām runāt par šo, ja pirms mirkļa bija pilnīgi kas cits? Viens attaisnojošs skaidrojums būtu, ka 20 gadus vēlāk trīs kopienas biedri ir atraduši Pāvela burtnīcu/dienasgrāmatu par kopienā pieredzēto, bet, par cik tādēļ tēli lielu daļu grāmatas viens otram lasa no burtnīcas vai kaut ko stāsta, to pieskaitīju pie vieniem no lielākajiem grāmatas mīnusiem. Esmu manījis, ka šāda stāsta izklāsta maniere un stils manai gaumei nav pa prātam.

Lai labāk saprastu, vai grāmata varētu patikt, ieteiktu vispirms izlasīt rakstu šeit vai noskatīties Kultūras ziņu sižetu šeit, bet, ja grāmata jau ir iegādāta, tad ieteikums būtu vispirms izlasīt pēcvārdu (ideālā gadījumā būtu liekams pirms romāna). Tajā autore lieliski paskaidro iecerēto domu. Varbūt arī ir pa kādam nenozīmīgam maiteklim, bet labāk, ka ir saprašana par ko iet runa.

Ja jāsalīdzina ar citām grāmatām no vēsturiskās romānu sērijas ‘’Mēs. Latvija XX gadsimts’’, tad šis gadījums būtu liekams vienā listē ar Ingas Ābeles ‘’Duna’’. Gadījumā, ja patika tā grāmata, kas zin patiks arī šī. Ja vēl Dunas gadījumā bija daudz vēsturiskās informācijas gūzmas kā no vēstures grāmatas, tad vienīgais, kas ļāva noprast laiku, kad norit romāns, neskaitot to, ka padomju laikos, bija Leonīda Brežņeva bēru un Černobiļas AES avārijas pieminēšana. Citādāk nevarētu nemaz tā pateikt. Vairāk ir brīvās domas lidojums un filozofiskas dabas prātojumi bez sava gala un malas.

Visu līdz šim sērija iznākušo neesmu lasījis, bet droši kā labākus darbus no šīs sērijas var ieteikt Noras Ikstenas ‘’Mātes piens’’ un Laimas Kotas ‘’Istaba’’. Starpība starp šīm un Tur neizsakāma, kuru skaitliskajā vērtējumā pilnībā nevar izteikt.

Andra Manfelde – Virsnieku sievas (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #10)

large_5098

 

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Romānā ‘’Virsnieku sievas’’ sastopamie tēli nav nekādi visu varoši pārcilvēki, kuriem laime krīt no debesīm. Viņi kā jau jebkurš no dzīves vēlas pretī saņemt zināmu komforta devu. Šie cilvēki nav nosprauduši personīgu mērķi pakļaut citu tautu vai speciāli konfliktēt, drīzāk viņi ir vieni no daudzajiem mazajiem zobratiem lielajā mašinērijā, un rīkotos līdzīgi arī cituviet.

Tā nu gadījies, ka dzīve Valēriju, Arsēnija sievu, atvedusi uz Karostu. Uzticīga sieva, kura mīl savu vīru par spīti visiem viņa trūkumiem, par spīti tam, ka viņa ir tā, kura apdara mājas soli, kamēr Arsēnijs vēro ainavu pa logu. Valērija gaida vīru mājās, neskatoties uz to, ka viņa sānsoli. Pašam Arsēnijam tas nešķiet nekas ārkārtējs, tikai tāda slāpju remdēšana un jaunu kairinājumu iegūšana, fiziska padarīšana bez jūtām. Viņš taču tāpatās mīl Valēriju, nevis to citu. Lai nu ko, bet par laimīgu laulību to nenodēvēsi.

Grāmatu uz priekšu virza nevis spraigi, strauji notikumi, bet gan pašu tēlu atklāšanās, gan lokācijas un objekti, un vispārējā atmosfēra. Kaut arī tā sanākusi visai padrūma, pluss par nekoncentrēšanos uz sausiem gadskaitļiem un vēsturisku personāžu fiksu pieminēšanu ķeksīša pēc. Liels iespaids ir izgriežamajam tiltam, tas ne tikai simboliski, bet arī fiziski nošķīra vienu pasauli no citas. Vai Arsēnija vadītais, pareizticīgo katedrālē ierīkotais, matrožu klubs, un gan jau minētās apkārtnēs labākiem pazinējiem vēl kas cits būs pievērsis uzmanību. Tāpat netiek palaista garām arī veikala rindu un preču deficīta tēma, kuru Karostā dzīvojošie izjuta citādāk, kamēr citi pat ir gatavi viltot dokumentus, lai tiktu garām caurlaides postenim.

Neparasts, vai vienkārši, retāk lasīts, šķita romānā pielietotais valodas stils ar tekstā iepītiem dialogiem un ļoti īsiem teikumiem vai pat tikai viens, divi vārdi. Kā rezultātā radušais ritms šķita nevienmērīgs un reizēm saraustīts, kas kontrastē ar autores pēcvārdu.

Šeit vēl Panorāmas sižets ar pašu autori. :)

Tā kā biju uz grāmatas atvēršanu Ķīpsalā, kur redzēju (un dzirdēju) autori lasām grāmatas fragmentu, tad ‘’Virsnieku sievas’’ izpilda That you saw someone else reading kategoriju manā bingo kartītē. 15 no 25 jeb palikušas vēl desmit neatzīmētas kategorijas.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Inga Ābele – Duna (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #7)

564905

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Zirgiem traucoties pa skrejceļu, to pakavu saceltā ritmiskā duna atbalsojas uzbudinātajās skatītāju tribīnēs! Kas zin, cik kurš uzlicis totalizatorā par kāda zirga uzvaru? Dun arī Andrieva Radviļa sirdsapziņa, kura ir izvēles priekšā, jo viņam ticis izteikts visnotaļ izdevīgs piedāvājums pieturēt zirgu, ļaut uzvarēt citam un pēcāk sadalīt vinnestus. Kāda būs viņa izvēle?*

Jāatzīst, ka izbaudīju tikai pirmo nodaļu, kur Radvilis jau kā večuks sagaida Alisi** pie sevis, domādams, ka viņu interesē nesen publicētā grāmata ‘’Purvzinības principi’’. Iespējams, saskatīju to, kā tur nebija, bet šķita, ka varētu sekot stāsts par dižu sāncensību starp diviem žokejiem vai pastarīša/underdog čempiona uzvaras stāsts ar vēsturisku fonu, ņemot vērā sēriju. Tālāk sekoja stiprs kritums un tik atšķirīgs valodas stils, ka radās sajūta, ka lasu divu dažādu cilvēku sarakstītu tekstu. Pilnībā cits žanrs, bet atgādināja DreaganStar. Ir lasīti vēsturiski romāni, kur pagātne un tagadne veiksmīgā saistīta kopā.

Vairākkārt seko novirzīšanās no galvenā varoņa Radviļa stāsta, lai tikai varētu iespiest iekšā pēc iespējas vairāk vēsturisku faktu.* Saprotams, ka ir vēl pēc iespējas plašāk atspoguļot attiecīgo laika periodu, bet nereti sanāca piedomāt pie sevis, vai patiešām sižetam tas ir tik būtiski. Rezultāts sanāk neorganisks un nebaudāms, vēsturiskie fakti ir sausi un ataino pasauli nevis caur varoņu acīm, bet jau ar mūsdienu cilvēka zināšanām. Un jāsaka, ka Radvilim ir jābūt vēstures entuziastam ar super labu atmiņu. Līdzīgi, kā ar vēsturisko informācijas gūzmu, ir ar personāžiem, kuri pazib uz mirkli, vai zirgu vārdu uzskaitījumu.

Skaidrāks palika pēc pēcvārda, kur autore mina, ka vairākas romāna lappuses tapušas no aculiecinieku stāstītā ar minimāliem labojumiem. Šaubos vai šiem sava laika lieciniekiem, stāstot savu pieredzi, prātā bijis ar grāmatas varoņiem simtprocentīgi saistīts stāsts, kur nu vēl vairākiem savā starpā.

Kā arī hipodromam, kas jau vairākas desmitgades vairs nav Rīgas realitāte, tikusi atvēlēta vien statiska loma pašā sākumā, tā vietā, lai tas būtu stāsta galvenā notikumu vieta un/vai sižeta virzītājs.

Grāmata izpilda Published this year kategoriju manā bingo kartītē.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

********Apzināto maitekļu zona********

*Pieturēšanās pie goda Radvilim maksā dārgi, ar nonākšanu Stūra mājā, bet tas drīzāk vien kalpo kā iemesls, lai varētu viņš atcerētos par savu dalību Otrajā pasaules karā, kad latvietis karoja pret latvieti, brālis pret brāli, kā tas notiek šeit.

**Nezinot viņas izcelsmi. Būtu prasījies kāds paskaidrojums, kāpēc viņai Radvilis un viss tas vēsturiskais pātars, domājot ar Radvili nesaistītas vai ļoti attālinātas lietas, tik ļoti interesē.