Guntis Berelis – Vārdiem nebija vietas (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Uz vāka izvēlētajam kinoaparātam/kinomatogrāfa iekārtai centrālā uzmanības lomā ir vien grāmatas pirmajā trešdaļā, un sakritība vai nē, bet arī galvenais varonis Tušs, mēms pēc paša izvēles, ir tēls, kuram varētu just līdzi vien pirmajā trešdaļā, kad vēl nav atklājušās viņa personības tumšākās puses.

Sākums arī citos romāna aspektos, galvenokārt pirmo kino filmu tapšanas atmosfērā ir visai interesants, kaut arī ne bez saviem mīnusies, kad, piemēram, Tušam ar kolēģiem atpūšoties krogā pēc pirmās nopietnās darba dienas, dažiem tēliem atklājas pat ļoti labas zināšanas par sava laika notikumiem un sasniegumiem ne tikai topošajā Latvijas teritorijā, bet arī plašākā pasaules mērogā.

Papildus, protams, uzrodoties jaunām tehnoloģijām atradīsies cilvēki, kas nāks klajā ar pārspīlētiem apgalvojumiem, ka nu gals ir klāt kaut kam citam pirms tam, kas protams ātri vien pierādās maldīgi, kādēļ grūti saprast, cik nopietni uztvert izteikumus par kino, avīžu, lidmašīnu, dzelzceļa u.c. nākotni. Kā mūsdienīgāks piemērs, kas pie viena saistīts ar lasīšanu, nāk prātā, kā e-grāmatām un e-lasītājiem vajadzēja pārņemt pasauli, kaut gan tur vairāk, manuprāt, akmentiņš metams izdevēju un viņu uzliktās cenas dārziņā.

Diemžēl, tālāk, kad dažādu paša izdarīto izvēļu dēļ Tušs ir spiests bēgt no Ventspils un no darba filmu uzņemšanā, lai kā necenstos iestāstīt, ka nez kāds spēks viņa roku un gribu būtu pārņēmis savā varā, grāmata visādā ziņā, ja ne gluži veic nosedive manevru, tad noteikti arī nekāpj kvalitātē uz augšu pēc tam. Ko pavisam droši neuzlabo dialogi vai kopējais prozas stils, lai pieciestu un pievērtu acis uz Tuša tēla būtību. Cenšanās nošokēt ar to ir drusku pāršauta par strīpu.

Uz šo brīdi vēl neesmu izlasījis visas sērijā izdotās grāmatas, bet pagaidām kaut kā galīgi neveicas, jo tā kārtīgi ir patikušas vien divas, bet neitrālas (meh) vai tieši tādas, kurās nav bijis ar lupu jāmeklē, lai atrastu nepatīkamo ir bijis vairāk.

Susanna Klārka – Džonatans Streindžs un misters Norels

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Vairāk nekā divus gadsimtus Anglijas maģija ir piedzīvojusi lejupslīdi, un, grāmatai sākoties (1806.gada beigas), visi ir pieņēmuši to kā faktu, ka eksistē vairs tikai burvji teorētiķi. Ar to domājot džentlmeņus no sabiedrības augstā gala, kuri regulāri sanāk kopā pārsvarā piesmēķētās istabās un gudri diskutē par un ap maģiju. Viņi vairāk tiecas to studēt nekā praktizēt.

Tā vienā vakarā vienā no šādām sanākšanām Jorkā pēc tās jaunākā biedra Džona Segunda iniciatīvas, Jorkas burvju biedrība atkārtoti vēršas pie savrupa indivīda vārdā Gilberts Norels, kurš pamazām gūst ievērību ar faktu, ka viņš uzpērk visas pieejamās ar maģiju saistītās grāmatas un ka tieši tādēļ arvien grūtāk citiem kļūst to pētīt; vēl jo vairāk, viņš nav pietaupījis pūliņus dažādos veidos aizliegdams prastiem burvjiem teorētiķiem sevi par tādiem dēvēt un turpināt nodarbošanos. Tādēļ neviltots ir pārsteigums, kad misters Norels apgalvo, ka praktiskā maģija nav Anglijā pilnībā zudusi, jo viņš personīgi to pieprotot. Kaut arī vēlāk Norels nāk klajā ar paziņojumu, ka viņš beidzot ir gatavs izrauties no sava lauku mitekļa un pārcelties uz Londonu, lai Anglijas maģiju atgrieztu tās agrākajā spozmē, tad, grāmatai turpinoties, Norela negatīvās īpašības izpaužas arvien pamanāmāk. Lai gan publiski viņš saka, ka vienu, tā vien šķiet, ka dziļi sirdī Norels visvairāk vēlās būt vienīgais(labākais) burvis visā Anglijā. Varētu piekrist viedoklim (pamanīju cita lasītāja atsauksmē), ka Norels apzīmē veco un konservatīvo, kamēr grāmatas nosaukuma otrs burvis Džonatans Streindžs, kurš pats arī nav bez trūkumiem, jauno un uz lielākiem riskiem gatavo paaudzi.

Džonatans Streindžs pie savām burvja spējām nonāk ārkārtīgi nejauši. Līdz attiecīgajam notikumam, kas tās atmodina, Džonatans ir izmēģinājis dažādas džentlmenim cienīgas nodarbošanās, bet nevienā nav tā īsti viņu aizrāvusi. Atšķirībā no Norela Džonatans līdz tam brīdim nav nedz diži interesējies par maģiju, ne domājis kļūt par burvi, tomēr pēc notikušā nevar noliegt faktu, ka viņam uz to ir ķēriens.

Tā nu, pašsaprotami Norelam, Džonatans kļūst par viņa mācekli, bet nevajag daudz, lai abiem rastos domstarpības par idejām kā vislabāk uzlabot maģijas stāvokli un statusu Anglijā. Abu strīdus tikai padziļina divi angļu dīkdieņi Drolaits un Laselzs, kuri izmanīgi izmantoja Norela ierašanās laiku Londonā, lai viņam piezīstos klāt kā dēles un izmantot iespēju gozēties viņa radītajā atpazīstamībā un ar to saistītajos materiālajos ieguvumos. Attiecīgi viņi dara un sarunā visu iespējamo, lai tikai nezaudēto jauniegūtos labumus. Fakts, ka Norels nespēj redzēt tam cauri, turklāt tieši viņa rīcības dēļ grāmatā darbību ņem elfs, kurš ir atbildīgs par lielu porciju no sižeta (sliktā nozīmē), kas saistās ar Džonatanu Streindžu, kas tikai vēl vairāk padara viņu mazāk patīkamu salīdzinot ar Džonatanu.

Džonatans Streindžs un misters Norels ir labs vēsturiskais romāns ar vienu atšķirību, ka šajā autores radītajā pasaulē eksistē maģija. Savā ziņā varētu pat teikt, ka grāmatas sižets, ņemot vērā tās lapaspušu skaitu, šķita par vienkāršu un noteikti šis tas sarakstījies lieki; lielākoties neiebildu pret daudzajām zemteksta piezīmēm, tomēr daža laba bija par garu. Diemžēl tieši tulkojuma stils un vārdu izvēle, un pārāk bieži garām palaistās gramatiskās kļūdas (nedomāju komatus) traucēja pilnībā izbaudīt romānu, kas nemudina biežāk ķerties klāt latviskajiem tulkojumiem, nevis lasīt oriģinālu angliski.

Arno Jundze – Sarkanais dzīvsudrabs (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #13)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Turpinu lasīt ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ sēriju un skatīt kas un kā katram autoram sanācis ar viņam/viņai uzticēto laika periodu. Arno Jundze ‘’Sarkanajā dzīvsudrabā’’ izvēlējies parādīt dzīvi 90.tajos gados, kur katram gadam ir sava nodaļa, no vairāku savā starpā saistītu, vai ne tik ļoti, tēlu skatpunkta. Ir gan tēli, kuri pazīst viens otru, gan paziņu paziņas vai vispār grāmatas ietvaros tēliem vienam ar otru nav nekādas daļas.

Desmitgades sākumā vēl īsti nav ticības, ka ilgi gaidītā brīvība tik tiešām pienāks un krievi vienkārši nespēlējas, lai vienā mirklī atkal to atņemtu un uzliktu vēl ciešāku ķepu. Stāsta formātam ir gan savas priekšrocības, gan mīnusi, pie kuriem galvenokārt pieskaitītu, ka īsti nejūtu nevienam no tēliem (ne viņu likstās, ne daža laba nāvē). Tai pašā laikā pa visiem kopā viņiem lieliski izdodas attēlot ne tik senās pagātnes dažādās šķautnes.

Izveidotie tēli pēc savām interesēm un dzīves situācijām ir visnotaļ atšķirīgi, katram savas rūpes un raizes. Bez vārdiem īsi raksturošu vien dažus – jauns puisis, kas neilgi pirms atjaunotās neatkarīgas piespiedu kārtā piekritis kļūt par VDK aģentu/ziņotāju, tagad aiz bailēm vēl joprojām ir viņu nagos, kur nu vēl, kad vēlāk iekļūst jaunajā Saeimā. Mežabrālis, kurš pamanījies slēpties un izdzīvot visu okupācijas laiku. Vientuļā pensionāre laukos ar vienu govi. Tirgotājs/veikalnieks, kurš izmanto situāciju un no ārzemēm ved lietotas preces, bet vēlāk saskaras ar reketu un bandītiem.

Tā vēl varētu uzskaitīt vēl vairākus, bet domājams ar to pietiek, lai parādītu tēlu dažādību. Diemžēl, cenšoties arī katram piešķirt dziļumu un savu stāstu, pazūd lielāks dramatiskais sižets, ko, protams, jāattiecina uz laiku, uz desmitgadi. Interesanti šķita apakšnodaļu sākumos ievietoti fragmenti par lielākajiem tā brīža notikumiem, kuri tad vairāk vai mazāk atstāju kādu iespaidu uz grāmatas varoņiem. Neiztikt bez ‘’Bankas Baltija’’ sabrukšanas, prāmja Estonia nogrimšanu, Talsu traģēdijas u.c. zīmīgiem notikumiem. Tas arī lika paprasīt mātei Google un tantei Vikipēdijai, kad notika spridzināšana universālveikalā ‘’Centrs’’ (17.08.2000), kas ar grāmatas palīdzību atausa atmiņā.

Neskatoties uz saviem trūkumiem, ‘’Sarkanais dzīvsudrabs’’ nepavisam nav tas sliktākais darbs šajā sērijā.

Māris Bērziņš – Svina garša (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Ir redzēta Nacinonāla teātra izrāde ar tādu pašu nosaukumu, un pēc Svina garšas izlasīšanas, ja vien būtu tāda iespēja, rodas vēlme noskatīties to vēlreiz, gan lai saskatītu izrādē ko jaunu, gan lai varētu salīdzināt abus atšķirīgos formātus.

Matīss Birkens ir jauns puisis, krāsotājs, kurš strādā kopā ar pieredzējušu meistaru Koļu. Kaut arī Matīsam vairāk rūp paša ikdiena un viņš paļaujas, ka dienas beigās viss pasaulē būs labi, un pašam Koļam ir pagātnes darbi (tā teikt, nogalini tu vai tevi), par kuriem jaunienācēji/krievi vēl joprojām varētu būt gatavi sodīt, kādēļ viņš raizējas vairāk, abi satraucas par pieaugošo nemieru Eiropā, un ko tas varētu nozīmēt Latvijai.

Neiespējami iedomāties, ko un kā rīkotos pats esot līdzīgā situācijā kā Matīss un/vai viņa draugi, paziņas. Vai paliktu un nedotos līdzi, kad galu galā Matīsa patēvs un baltvācietis Volfgangs izšķiras par došanos uz Vāciju. Bet pēc tam sekojošie ‘’piedzīvojumi’’ un nebeidzamās ballītes un iedzeršanas ar draugu Rūdi varbūt pat ir savā ziņā likumsakarīgs rezultāts. Pats Rūdis ir dzimis tirgotājs un spekulants, kurš spēs dabūt gatavu gandrīz visu ko vajag.

Tāpat novārtā netiek atstāta Matīsa romantiskā dzīve, kurā grāmatas ietvaros dominē trīs daiļavas – Sulamīte, Hermīne un Tamāra. Žēlsirdīgā māsa Sulamīte, iepazīta vēl brīvās Latvijas laikā, bet, ienākot un nostiprinoties Padomju varai, ar visu enerģiju metas iekšā sociālās pasaules būvēšanā, visa veida sacensībās, kā rezultātā attiecības ar Matīsu izplēn. Hermīne kaut arī ārēji pat ļoti skaista, iekšēji ir viens no seklākajiem cilvēkiem, ko Matīsam viņa mūžā lemts sastapt*, bet Tamāra (varbūt daļēji arī uz baiso notikumu fona) kļūst par Matīsa jauno mīlu.

Neieslīgstot grāmatas sižeta pārstāstā, kas pašsaprotami saistīts ar laika perioda vēsturiskajiem notikumiem, piepildīšu, ka vien beigu scenārijs** likās tā aiz matiem pievilkts, lai varētu parādīt notikumu no galvenā varoņa skatpunkta. Viss pārējais, kā izsūtīšanas aina ar vilcienu vagoniem vai ebreju slēpšana, romāna ietvaros šķita pieņemami. Nebija tikai sausa vēsturisko faktu iepīšana romāna darbībā, autors paveicis lielisku darbu, lai arī grāmatu būtu aizraujoši lasīt, pat ja lielā mērā ir nojaušams beigu rezultāts.

********Apzināto maitekļu zona********

*un lielā mērā ir par iemeslu tā beigu izraisīšanai.

**kad Matīss pārskatās un nejauši nokļūst ebreju gājienā, kurus dzen uz nošaušanu

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 1.75/5

Manas pārdomas

Tas ko kuļoties cauri darbam izdevās izlobīt, ka 16gadīgs jaunietis Pāvels, maldīdamies pa mežu uzduras kopienai ar alternatīvi domājošiem brīvdomātājiem, ezotēriķiem, filozofiem u.c., kuru idejas un dzīves stils neiekļaujas Padomju Savienības noliktajos rāmjos. Viņi klausās Amerikas Balsi un citas neatļautas raidstacijas, lasa visu iespējamo aizliegto literatūru.

Kopienu kopā satur tās (garīgais) līderis Māsters, bez viņa pārējie vienkārši pajuktu kur kurais. Ne mazāk īpatnēji par Māsteru ir arī vairāki citi tēli un viņu vārdi kā Sinoptiķis, Skābais Ģīmis vai Smaidīgais. Brīžiem radās šaubas, vai, lai tā izteiktos, visi kopienā vienmēr ir skaidrā un pie veselās saprašanas.

Jāatzīmē, ka autore spēlējas ar laika līnijām un pāreja no vienas otrā var būt bez brīdinājuma, kad pēc mirkļa jājautā sev, kādā veidā mēs sākām runāt par šo, ja pirms mirkļa bija pilnīgi kas cits? Viens attaisnojošs skaidrojums būtu, ka 20 gadus vēlāk trīs kopienas biedri ir atraduši Pāvela burtnīcu/dienasgrāmatu par kopienā pieredzēto, bet, par cik tādēļ tēli lielu daļu grāmatas viens otram lasa no burtnīcas vai kaut ko stāsta, to pieskaitīju pie vieniem no lielākajiem grāmatas mīnusiem. Esmu manījis, ka šāda stāsta izklāsta maniere un stils manai gaumei nav pa prātam.

Lai labāk saprastu, vai grāmata varētu patikt, ieteiktu vispirms izlasīt rakstu šeit vai noskatīties Kultūras ziņu sižetu šeit, bet, ja grāmata jau ir iegādāta, tad ieteikums būtu vispirms izlasīt pēcvārdu (ideālā gadījumā būtu liekams pirms romāna). Tajā autore lieliski paskaidro iecerēto domu. Varbūt arī ir pa kādam nenozīmīgam maiteklim, bet labāk, ka ir saprašana par ko iet runa.

Ja jāsalīdzina ar citām grāmatām no vēsturiskās romānu sērijas ‘’Mēs. Latvija XX gadsimts’’, tad šis gadījums būtu liekams vienā listē ar Ingas Ābeles ‘’Duna’’. Gadījumā, ja patika tā grāmata, kas zin patiks arī šī. Ja vēl Dunas gadījumā bija daudz vēsturiskās informācijas gūzmas kā no vēstures grāmatas, tad vienīgais, kas ļāva noprast laiku, kad norit romāns, neskaitot to, ka padomju laikos, bija Leonīda Brežņeva bēru un Černobiļas AES avārijas pieminēšana. Citādāk nevarētu nemaz tā pateikt. Vairāk ir brīvās domas lidojums un filozofiskas dabas prātojumi bez sava gala un malas.

Visu līdz šim sērija iznākušo neesmu lasījis, bet droši kā labākus darbus no šīs sērijas var ieteikt Noras Ikstenas ‘’Mātes piens’’ un Laimas Kotas ‘’Istaba’’. Starpība starp šīm un Tur neizsakāma, kuru skaitliskajā vērtējumā pilnībā nevar izteikt.

Andra Manfelde – Virsnieku sievas (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #10)

 

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Romānā ‘’Virsnieku sievas’’ sastopamie tēli nav nekādi visu varoši pārcilvēki, kuriem laime krīt no debesīm. Viņi kā jau jebkurš no dzīves vēlas pretī saņemt zināmu komforta devu. Šie cilvēki nav nosprauduši personīgu mērķi pakļaut citu tautu vai speciāli konfliktēt, drīzāk viņi ir vieni no daudzajiem mazajiem zobratiem lielajā mašinērijā, un rīkotos līdzīgi arī cituviet.

Tā nu gadījies, ka dzīve Valēriju, Arsēnija sievu, atvedusi uz Karostu. Uzticīga sieva, kura mīl savu vīru par spīti visiem viņa trūkumiem, par spīti tam, ka viņa ir tā, kura apdara mājas soli, kamēr Arsēnijs vēro ainavu pa logu. Valērija gaida vīru mājās, neskatoties uz to, ka viņa sānsoli. Pašam Arsēnijam tas nešķiet nekas ārkārtējs, tikai tāda slāpju remdēšana un jaunu kairinājumu iegūšana, fiziska padarīšana bez jūtām. Viņš taču tāpatās mīl Valēriju, nevis to citu. Lai nu ko, bet par laimīgu laulību to nenodēvēsi.

Grāmatu uz priekšu virza nevis spraigi, strauji notikumi, bet gan pašu tēlu atklāšanās, gan lokācijas un objekti, un vispārējā atmosfēra. Kaut arī tā sanākusi visai padrūma, pluss par nekoncentrēšanos uz sausiem gadskaitļiem un vēsturisku personāžu fiksu pieminēšanu ķeksīša pēc. Liels iespaids ir izgriežamajam tiltam, tas ne tikai simboliski, bet arī fiziski nošķīra vienu pasauli no citas. Vai Arsēnija vadītais, pareizticīgo katedrālē ierīkotais, matrožu klubs, un gan jau minētās apkārtnēs labākiem pazinējiem vēl kas cits būs pievērsis uzmanību. Tāpat netiek palaista garām arī veikala rindu un preču deficīta tēma, kuru Karostā dzīvojošie izjuta citādāk, kamēr citi pat ir gatavi viltot dokumentus, lai tiktu garām caurlaides postenim.

Neparasts, vai vienkārši, retāk lasīts, šķita romānā pielietotais valodas stils ar tekstā iepītiem dialogiem un ļoti īsiem teikumiem vai pat tikai viens, divi vārdi. Kā rezultātā radušais ritms šķita nevienmērīgs un reizēm saraustīts, kas kontrastē ar autores pēcvārdu.

Šeit vēl Panorāmas sižets ar pašu autori. :)

Tā kā biju uz grāmatas atvēršanu Ķīpsalā, kur redzēju (un dzirdēju) autori lasām grāmatas fragmentu, tad ‘’Virsnieku sievas’’ izpilda That you saw someone else reading kategoriju manā bingo kartītē. 15 no 25 jeb palikušas vēl desmit neatzīmētas kategorijas.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Inga Ābele – Duna (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Zirgiem traucoties pa skrejceļu, to pakavu saceltā ritmiskā duna atbalsojas uzbudinātajās skatītāju tribīnēs! Kas zin, cik kurš uzlicis totalizatorā par kāda zirga uzvaru? Dun arī Andrieva Radviļa sirdsapziņa, kura ir izvēles priekšā, jo viņam ticis izteikts visnotaļ izdevīgs piedāvājums pieturēt zirgu, ļaut uzvarēt citam un pēcāk sadalīt vinnestus. Kāda būs viņa izvēle?*

Jāatzīst, ka izbaudīju tikai pirmo nodaļu, kur Radvilis jau kā večuks sagaida Alisi** pie sevis, domādams, ka viņu interesē nesen publicētā grāmata ‘’Purvzinības principi’’. Iespējams, saskatīju to, kā tur nebija, bet šķita, ka varētu sekot stāsts par dižu sāncensību starp diviem žokejiem vai pastarīša/underdog čempiona uzvaras stāsts ar vēsturisku fonu, ņemot vērā sēriju. Tālāk sekoja stiprs kritums un tik atšķirīgs valodas stils, ka radās sajūta, ka lasu divu dažādu cilvēku sarakstītu tekstu. Pilnībā cits žanrs, bet atgādināja DreaganStar. Ir lasīti vēsturiski romāni, kur pagātne un tagadne veiksmīgā saistīta kopā.

Vairākkārt seko novirzīšanās no galvenā varoņa Radviļa stāsta, lai tikai varētu iespiest iekšā pēc iespējas vairāk vēsturisku faktu.* Saprotams, ka ir vēl pēc iespējas plašāk atspoguļot attiecīgo laika periodu, bet nereti sanāca piedomāt pie sevis, vai patiešām sižetam tas ir tik būtiski. Rezultāts sanāk neorganisks un nebaudāms, vēsturiskie fakti ir sausi un ataino pasauli nevis caur varoņu acīm, bet jau ar mūsdienu cilvēka zināšanām. Un jāsaka, ka Radvilim ir jābūt vēstures entuziastam ar super labu atmiņu. Līdzīgi, kā ar vēsturisko informācijas gūzmu, ir ar personāžiem, kuri pazib uz mirkli, vai zirgu vārdu uzskaitījumu.

Skaidrāks palika pēc pēcvārda, kur autore mina, ka vairākas romāna lappuses tapušas no aculiecinieku stāstītā ar minimāliem labojumiem. Šaubos vai šiem sava laika lieciniekiem, stāstot savu pieredzi, prātā bijis ar grāmatas varoņiem simtprocentīgi saistīts stāsts, kur nu vēl vairākiem savā starpā.

Kā arī hipodromam, kas jau vairākas desmitgades vairs nav Rīgas realitāte, tikusi atvēlēta vien statiska loma pašā sākumā, tā vietā, lai tas būtu stāsta galvenā notikumu vieta un/vai sižeta virzītājs.

Grāmata izpilda Published this year kategoriju manā bingo kartītē.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

********Apzināto maitekļu zona********

*Pieturēšanās pie goda Radvilim maksā dārgi, ar nonākšanu Stūra mājā, bet tas drīzāk vien kalpo kā iemesls, lai varētu viņš atcerētos par savu dalību Otrajā pasaules karā, kad latvietis karoja pret latvieti, brālis pret brāli, kā tas notiek šeit.

**Nezinot viņas izcelsmi. Būtu prasījies kāds paskaidrojums, kāpēc viņai Radvilis un viss tas vēsturiskais pātars, domājot ar Radvili nesaistītas vai ļoti attālinātas lietas, tik ļoti interesē.

Pirmdienas teikums #131

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Viņa gulēja pašrocīgi uzmeistarotajā lažā un domāja, kā gan tas var būt, ka laukos katrā kolhozā strādā savs simts cilvēku, bet, lai novāktu bietes un kartupeļus, nepieciešami obligātajā karadienestā iesauktie karavīri, studenti un skolēni.

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts #12)

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #12)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra ir samitināta salīdzinoši raiba un dažāda kompānija, kur neviens pilsonis pat pie labākās gribas nevar sajusties vientuļi un īpaši klusi. Īpaši, ja viens no kaimiņiem ir mūziķis, pie kura šad tad ierodas pa kādam domubiedra. Tomēr, lai nu ko katrs pie sevis reizēm nepadomātu, dienas beigās visi saprot, ka patiesībā viņiem ar kaimiņiem ir paveicies.

Visa ierastā lietu kārtība apmet kūleni, kad biedra Nikolaja paņem pie dziesmas tikai par to vien, ka viņs bijis gana gudrs un labs, lai brāķa preci spētu lietderīgi pārvērst tautai derīgā mantā. Nu labi, varbūt kaut kas vairāk iekrita paša kabatā, bet apbalvojuma vietā par tik lielām rūpēm par līdzpilsoņiem, še tev pateicība! Tukšā platība, protams, ilgi tāda nepaliek, un ar un ap to faktiski turpinās galvenais sižets*

Kaut arī (un par laimi) neesmu piedzīvojis grāmatā aprakstītos laikus, kādēļ vairākas epizodes droši vien tika palaistas garām, var vien pasmaidīt par epizodi, kur viena no kaimiņienēm slavē parastā telefona ievilkšanu kā milzu tehnoloģiju un valsts progresa pierādījumu, un bažas par senioru spējām tik līdzi izraisa smieklus. Netrūka arī citu humoristisku epizožu. (: Bet par dzīvošanu komunālā dzīvoklī un preču deficītu, kad tagad tik aizej un spēj samaksāt, atliek tikai pašausmināties.

Ir noprotams, ka darbība noris 80.tajos gados, bet konkrētu gadskaitļu minēti netiek. Ir vien tādu lielu notikumu atskaites, kā Brežņeva bēru pārraide un Černobiļas katastrofa, kura tieši skar dzīvokļa iemītnieku Romānu. Valsts bezatbildība, nevienam īsti neko nesakot,

No tām grāmatām, kuras no ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ ir lasītas, šī ierindojama starp labākajām un noteikti rekomendējama gan lieliem, gan ne tik maziem. Grāmata, kur nevienu tēlu negribētos virzīt kā galveno, drīzāk tas ir viņu visu kopums un laika periods un vieta, kas jebkuros laikos ietekmē cilvēka dzīvi un personību.

Noslēdzot gribas pieminēt pārfrāzētu citātu no vairākus gadus sena raksta par Kubu kāda žurnālā. ‘’Viņi izliekas, ka mums maksā, un mēs izliekamies, ka strādājām.’’ Tas, manuprāt, precīzi atbilst daudziem tajā laikā (kas zin varbūt ne tikai).

Šeit Bārbalas viedoklis un skatījums.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaimiņa Nikolaja vietā ierodas Afganistānas kara nomocīts cilvēks. Viņš nezin kur miera dzīvē dēties un ar sevi iesākt, meklē glābiņu alkoholā. Liek sevi saukt par Afgāni, nevis pēc vārda, kas arī jau norāda uz tēla raksturu un īpašībām, un pret pārējiem kaimiņiem ir tik neciešams, ka tas ierosina viņos vēlmi pēc atsevišķiem dzīvokļiem. Un par izdomas un mērķtiecības trūkumu sūdzēties šeit neviens nevar. Tomēr šķiet beigās viņu ietekme bija spēcīgāka un spējīga izmainīt cilvēku uz labo pusi. (:

Lilija Berzinska – Lamzaks meklē Lamzaku

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Lai piekrastes iemītniekus pārņemtu viegls nemiers un panika, pietiek vien ar nezināmas avīzes lapeli, kas vēsta par nevienam līdz tam nezināma zemūdens vulkāna drīzumā gaidāmu izvirdumu, un ar vienu no divu Lamzaku pazušanu (baumo, ka Naktene pa nakts tumsu aizvilinājusi prom).