Tim Waggoner – The Nekropolis Archives (Matt Richter #1-3)

13810041

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Angry Robot

Manas pārdomas

Nonākt Nekropoles pilsētā nesagatavotam nebūtu vēlams pat pašiem spēcīgākajiem un drosmīgākajiem. Pilsētā, kuras iedzīvotāju skaitu tikpat kā sastāda briesmoņi un mošķi no ļaunākajiem murgiem, izdzīvot kaut dažas dienas parastam cilvēkam nav no tiem vienkāršājiem uzdevumiem. Tas par laimi vai nē, nez cik ilgi neizdevās arī sērijas galvenajam varonim Čikāgas policistam Matt Richter…

Lai cik depresīvi tas varētu nebūt, galvenais varonis teorētiski jau no paša sākuma ir miris, bet par laimi dīvainā veidā Rihtera mirstīgā dzīve nebeidzas ar tukšu neko. Tā vietā viņš kļūst par unikālitāti visā plašajā briesmoņu metropolē, ko nav viegli paveikt, jo starp visiem zombijiem neatradīsi nevienu citu sevi apzināties spējīgu zombiju, kura vienīgais dzīves mērķis nebūtu – smadzenes. Stāsts par to, kā gan parasts mirstīgais no Čikāgas nokļūst briesmoņu Nekropoles pilsētā pats par sevi ir interesants, bet vēl jo aizraujošāki pavērsieni seko galvenā varoņa pēcnāves dzīvē kā privātdetektīvam.

Gan izmeklētāja talants (un īpašais atpazīstamības stāvoklis), gan fakts, ka Nekropolē policijai līdzīgas institūcijas neeksistē, katrs vairāk vai mazāk cīnās par sevi un pilsētu pārvaldošie pieci Dark Lords iejaucas vien izteiktos krīzes brīžos, tad Rihteram darba ir pilnas rokas, un galvenais tās vai citas ķermeņa daļas, darba pienākumus pildot, nepazaudēt. Ne Rihteram, ne jebkuram citam pilsētas iemītniekam atslābt nav ļauts ne uz mirkli, ja vēlies palikt starp dzīvajiem vai vienkārši nekļūt par kāda maltīti un turpināt paša spēkiem pārvietoties, jo tikpat labi mednieks nākošajā brīdī var kļūt par upuri un otrādi. Pat ja kaut kas izskatās mazs, jauks un nekaitīgs (īpaši tādā gadījumā), visdrošāk ir mest līkumu vai citādi mainīt ieplānoto maršrutu.

Matt Richter sērijā autors lieki laiku netērē ar ntām mazsvarīgām, nelielām izmeklēšanām zombij-privātdetektīva praksē, bet gan katru reizi piešķir viņam krīzes novērsēja godu. Pat ja pats sākums nemaz nešķiet, ka tik traki viss varētu izvērsites, tad jau pirmājā grāmatā likmes ir pašas augstākās un izmisušas lēdijas lūgums (vārdā Devona) atgūt objektu no viņas sargātās maģisko priekšmetu kolekcijas nemaz nebūs tik vienkārši, kā varētu šķist. Atziņa, kuru Rihteram ne reizi vien nāksies pie sevis piesaukt. Nebūs izpildīti nekādi prāta mežģi, paredzot romantisku jūtu rašanos starp šiem diviem tēliem, bet tas ne mirkli neiegūst centrālo lomu un netiek piemirsts sērijas/grāmatas pamatbūtība.

Ja sērijā ietilpstošās grāmatas lasa ar lieliem intervāliem starp vienu un otru vai ārpus secības, tad par sīkumu aizmiršanu var neuztraukties un autors parūpējas, lai lasītājs (pat pilnīgs sērijas jaunatklājējs) tiktu informēts par visu nepieciešamo. Diemžēl tas katru reizi tiek darīts gandrīz vai vārds vārdā un, lasot sēriju vienā piegājienā, pie trešās vai vēlākais ceturtās reizes copy+paste teikumi jau paliek nedaudz kaitinoši, par ko mīnusiņš, ka tiek piemirsts par tiem, kuriem minētais nebūs kaut kas pilnībā nedzirdēts.

Advertisements

Larry Correia – Monster Hunters International (Monster Hunters International #1)

6007336

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gaidot iznākam nākošo The Dresden Files sērijas grāmatu, gribējas atrast aptuveni kaut ko līdzīgā stilā un manierē, bet, protams, ne gluži to pašu. Viena no grāmatu sērijām, kura vairrākkārt atkārtojās dažādos sarakstos bija Monster Hunters International.

Owen Zastava Pitt pēc ne mazuma jaunības dienu trakulībām ir izvēlējies vienu no garlaicīgākajiem darbiem, kādu spējis iedomāties, tā cerēdams iegūt bez satraukumiem un bīstamiem momentiem pārpildītu dzīvi. Bet še tev! Atliek vienā vakarā aizskavēties ofisā, tiešajām priekšniekam negaidīti uzrasties un ieaicināt Ovenu pie sevis, lai dzīve apgrieztos kājām gaisā un izmainītos līdz nepazīšanai. Tā vietā, lai nepelnīti Ovens tiktu par kaut ko izlamāts, priekšnieks pārvēršas par vilkati un cenšas viņu aprīt. Visticamāk deviņi no desmit tā arī kļūtu par vilkača maltīti, bet beidzot Ovens var pielietot tās zināšanas, kuras bērnībā šķietami bezjēgas viņā ielika tēvs, kurš visai izteikti bija noskaņots uz gatavošanos nenoteiktā nākotnē gaidāmai apokalipsei. Ovens ir arī diezgan liels ieroču fans, piedalījies daudzās šaušanas sacensībās ar ļoti labiem rezultātiem, un starp ‘’jauniesauktajiem’’ briesmoņu medniekiem izceļas ar savām prasmēm apieties ar ieročiem, nokaitinot un pārspējot dažu labu mednieku ar lielāku pieredzi.

Lai cik neticami vai absurdi filmās redzēto monstru eksistence varētu šķist, jauniņajiem medniekiem ātri jāaprod ar jauno situāciju, ja vēlas izturēt expres apmācības, lai vēlāk nekļūtu par vieglu upuri vai arī jādodas vien mājup. Kas zin vai mēģināšana iejusties vecajā dzīvē ir vēl vieglāka, ja labi apzinies, ka briesmoņi eksistē, bet nedrīksti par tiem paust ne pušplēsta vārdiņa, ja pats nevēlies nonākt aiz restēm. Ovenam jaunais amats neiet vieglāk kā citiem, nonācis uzmanības centrā, kad top skaidrs, ka viņam ir lemta būtiska loma briestošajā cīņā pār visas pasaules likteni. Autors lieki nespēlējas un jau sērijas pirmajā grāmatā likmes ir pašas augstākās. Varas kārs, nolādēts (lielā mērā pēc paša izvēles) piecsimts gadus vecs konkistadors ir apņēmies šajā dimensijā ielaist neaptveramu un visaptverošu ļaunumu, pats neaptverdams, ka patiesībā tiek izmantots, jo bez mazākās šaubu ēnas, viņa plāna izdošanās nozīmē cilvēces un visa cita dzīvā galu. Par laimi Ovens šajā cīņā nav viens, domājot ar to ne vien pārējos mednieks, bet galvenokārt vienu konkrētu spoku (mednieks no eiropas), kurš nacistiskās Vācijas laikā, būdams ebrejs, bija apņēmies apturēt konkistadoru.

Nedaudz gribas piekasīties, ja ne drusku liekajai, tad noteikti sasteigtaja romantiskajai sižeta līnijai starp Ovenu un citu mednieci, bet visādi citādi Monster Hunters International ir gana interesants un izklaidējošs darbs. Varbūt nav pati skaistākā un elpu aizraujošākā proza, bet tematika un izpildījums bija gana labs, lai to pienācīgi kompensētu. Kā arī lasot ienāca prāta, ka teorētiski šo sēriju varētu turpināt bezgalīgi, ja vien nepieturas pie viena galveno tēlu grupas un pietiek ideju labiem stāstiem. Briesmoņu, ko medīt, visticamāk neaptrūksies.

Firestarter by Stephen King UN Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3) by Wilkie Martin

Sakarā ar aizņemto darba nedēļu, paša izveidoto divu nedēļu kopsavilkuma grafiku, kā arī vēlmi uzrakstīt, kamēr grāmatas ir svaigi atmiņā, šajā rakstā īsi par divām grāmatām uzreiz.

******

233667

Stephen King – Firestarter

Čārlijai (pilnā vārdā Charlene; atkal šī kaitinošā vārda saīsināšana) jau kopš dzimšanas ir nācies saskarties ar briesmām gan pašai no sevis, gan trešajām ieinteresētajām pusēm savu pamatā pirokinētisko, bet arī citas ar prāta spēku saistītām spējām. Jau no mazotnes Čārlija ir tikusi pakļauta novērošanai, vajāšanai un objektifikācijai no slepenas valdības aģentūras, saukta par The Shop, kura iedomājas, ka viņu (alkatīgo) gala mērķi stāv pāri cilvēktiesībām un likumiem.

Grāmatas gaitā, kura pārsvarā ir no Čārlijas tēva Endija POV, lasītājs tiek iepazīstināts ar iemesliem, kuri pamudināja divus studentus iesaistīties neskaidras/nezināmas zāļu vielas eksperimentā, pretī saņemot 200 dolārus. Ir arī apakšnodaļas no The Shop aģentu un tās vadītāju skatpunkta, bet ir skaidri noprotams, kuri tēli ir labie un kuri ļaunie, tā teikt, ar kuriem būtu jājūt līdzi.

Atšķirībā no The Dead Zone šajā mentālās spējas tiek radītas nevis nejauši negadījumā, kuras izpaužas vēlāk dzīvē, bet tiek radītas apzināti un ļaunais elements politikā un aģentūru gaiteņos ir gatavi negaidītos rezultātus brutāli izmantot savā labā. Tajā pašā laikā līdzīgais, ka minēto spēju pielietošana, varbūt izņemot Čārliju, būtiski saīsina to lietotāju dzīves mūža garumu.

34356718

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3)

Inspektors Hobs, izjaukdams bankas zelta krātuves apzagšanu, vienā vakarā kļūst nelielu vietēja mēroga sensāciju gan TV ziņās, gan internetā pēc tam, kad kāds anonīmi ievieto video YouTube vietnē, kurā tas ticis nofilmēts. Un praktiski visa tālāk sekojošā grāmata lielā mērā mēģina tikt galā ar izraisīto domino efektu.

Hobs izmeklēšana zelta zādzības mēģinājuma lietā gandrīz noteikti norisinātos arī bez video eksistences, bet ne viņš, ne Endijs nevarētu paredzēt, ka tas varētu iedod jaunu dzirksti pazuduša ģeologa un akadēmiķa pazušanas lietā vai pavērst (nevēlamu) gaismu vietējo zelta raktuvju virzienā.

Pavisam cita rakstura ‘’zelta racēja’’ uzrodas uz Hobsa mājas sliekšņa tieši internetā ievietotā video dēļ, un tā ir Keitija, apgalvojot, ka ir Hobsa meita. Keitija pati līdz tam par Hobsa eksistenci pat nenojauta, bet māmiņa laipni pacenšas viņu pēc video noskatīšanās par to informēt. Keitijas uzvedība un maniere ārēji ir visai vīzdegunīga un mantas kāra, bet cik ļoti tas ir tikai šoks par negaidīto tēva figūru un cik ļoti patiesa mantkārībā, atliek uzzināt vien pašam izlasot vai noklausoties.

Tikmēr Endijs, kurš, neskaitot katrā grāmatas nosaukumā minēto inspektoru Hobsu un otrajā plānā esošo Mrs. Goodfellow un tagad arī suni Dregs, ir sērijas galvenā zvaigzne, joprojām aiz labās Hobsa sirds dzīvo viņa, joprojām ir bez kārtīga darba. Protams viņš pats sevi aizstāvētu ar piemēriem, kas palīdzējuši noķert vairākus krimināli noskaņotus personāžus, kaut arī dažreiz Endija palīdzība būtu jāieliek pēdiņās. Nereti Endijs ir paša drošībai un dzīvībai lielākais drauds. Jau atkārtošos no iepriekšējās grāmatas, ka Endijs ir labs humora zibens novedējs. Endijs vienkārši tāds ir un viņa neviltotās reakcijas un sekojošā rīcība gandrīz vienmēr izvēršas (traģi)komiski neveiksmīga.

 

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Curse (Unhuman #2) (Klausāmgrāmata)

34356717

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Kopš pirmās grāmatas noslēguma Endija dzīve nav baigi mainījusies. Joprojām viņš dzīvo pie inspektora Hobsa un ar viņu kopā dzīvojošo nekaitīgi draudzīgo, ja nu nedaudz labā ziņā īpatnēju, večiņu Mrs. Goodfello, tāpat nav pārāk sekmējies ar jauna darba atrašanu, neskaitot izpalīdzēšanu Hobsam kādā nebūt izmeklēšanā. Varbūt Endija dzīve vienkārši nespiež viņu straujāk vai nu atjaunot nodegušo dzīvokli, vai atrast jaunu mitekli, bet varbūt īstais iemesls ir tāds, ka Hobss un Mrs. Goodfellow Endija dzīvē ir vienīgie paziņas, kurus viņš var arī uzskatīt par labiem draugiem.

To radikāli pamaina nejauša sastapšanās ar miljonāra Fēliksa māsu Violetu Kingu. Pat Endijs pats apzinās, ka abi gandrīz nevarētu būt vēl neatbilstošāki viens otram, īpaši ņemot, ka Endijam ir labi ja pāris monētu pie dvēseles. Neskatoties uz to un pat par spīti tam, ka abu kopības brīžos Endijs pamanās būt vēl neveiklāks kā parasti, Violeta turpina izrādīt interesi satikties. Vai tiešām Endijam ir nospīdējusi tā laime iekrist viņas sirdī vai tomēr aiz tā slēpjas kas ļaunāks. Pa virsu tam brālis Fēliks nekautrējas Endijam uzreiz atklāt savas patiesās domas, ka viņš nav nekas vairāk par liekēdi, kurš cer ieprecēties turībā.

Papildus šai amizantajai sižeta līnijai grāmata, vismaz sākumā nesaistītu, ritina vēl citu. Apkārtnes zemniekus apsēdusi pamatīga nelaime. Kāds nogalina aizvien vairāk mājlopus, bet par iespējamajiem vainīgajiem klīst vien nepārspējamas baumas, ka tie ir lieli plēsīgie kaķi, iespējams, panteras. Bet, kurš tad uzreiz ticēs tādām muļķībām ierastajā Anglijas lauku vidē. Ja nu vienīgi dzīvnieks no kaut kurienes izbēdzis…

Inspector Hobbes and the Curse var lepoties ar tikpat labā līmenī esošu humoru, par kuru lielākoties gādā Endijs. Viņa neviltotais neveiklums apvienojumā ar patiesi neveiksmīgām atgadījumiem ir avots, no kura smelt un smelt. Papildus tam Endijs ir lielisks sabiedrotais inspektoram Hobsam, kārtīgām spēka mitriķim, (Endijs vēl nav izsmadzeņojis, kas viņš ir, bet cilvēks noteikti ne). Viņa neordinārās idejas, kuras policijas darba norūdītam personāžam tik ātri prātā neiešautos, lieti noder, lai izmeklēšana varētu virzīties uz priekšu.

Esmu pat priecīgs palikt neziņā, kāda šķistu sērija, ja to būtu uzgājis rakstiskā veidā.

Scott Sigler – Nocturnal (Klausāmgrāmata)

12099550

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Empty Set Entertainment

Manas pārdomas

Tiek atrasts brutāli sakropļots izbijis mācītājs, kura dzīve paša izvēļu dēļ veikusi krietnu lejupslīdi, ka sākotnēji starp izmeklētājiem dominē teorija par liela suņa vai cita agresīva dzīvnieka uzbrukumu. Tomēr aptuveni tajā pašā laikā ar slepkavības dienu sākušies detektīva Braiena dīvaina rakstura murgi, ko papildus pavada Braienam neraksturīga saslimšana – drudzis.

Būt Braiena pāriniekam viņa īpatnējā rakstura dēļ jau tā nav viegli, bet abu draudzība un koleģiālās attiecību izturība tiek pārbaudīta līdz maksimālajai kapacitātei, kad pēc viņa aprakstītā ‘’sapņa’’, Braiens ar Pūkiju (iesauka) patiešām atrod tieši tādā veidā noslepkavotu jaunieti. Pūkijam nākas pretoties pirmajam instinktam, ka visu šo laiku viņš ir strādājis kopā ar maniaku, un šo iekšējo dilemmu, kā rīkoties (ziņot priekšniecībai vai noticēt Braienam) neatvieglo fakts, ka Braiens jau piecas reizes darba ietvaros (visas pamatoti attaisnotas) ir kādu nogalinājis. Labi, ka vēl Pūkijs bija tik liels komiķis, jo bez viņa joku un humora piešprices, grāmatu būtu grūtāk izturēt līdz galam.

Grāmatas ļaundaris ar pēdiņās patiesi traģisku stāstu – 12gadīgs puika Rekss, kurš kļuvis par pamata upuri skolas huligāniem, četru jauniešu bandai. Nocturnal grāmatas ietvaros autors faktiski apvelta Reksu ar iespēju atriebties šiem četriem pāridarītajiem, kuru izdarības neaprobežojas vien ar verbālu apcelšanu vai dunkām, un ļauj realizēt dzīvē vēlēšanos ‘’kaut viņi nomirtu’’! Diemžēl veids, kā Reksam tika dota šāda iespēja, nedeva to efektu, uz kādu grāmatas sākums ļāva cerēt. Un, ja to atņem, nekā cita diži nepaliek, kā vien atziņa, ka nepalīdz pat sava skepses līmeņa pazemināšana, un ka kas tāds (ar visiem fantastiskajiem elementiem) varētu notikt vien grāmatā.* Reksa tēls ne mazākajā mērā neļāva nevienā brīdi, neskatoties uz Reksa rīcību un tā sekām, just viņa līdzi kā anti-varonim.

Par spīti asiņainajām slepkavībam iekš Nocturnal¸ radās iespaids, ka grāmata būtu piemērot Reksa vecuma auditorijai. Pietrūka sižeta daudzslāņainums/kompleksumsun labāk izstrādā tēlu motivācija. Tajā pašā laikā daudz pozitīvāk varu izteikties par klausāmgrāmatu kā tādu. Bija gan labi skaņas efekti, piemēram, telefonu sarunu laikā vai vienas nodaļas ietvaros, kad mainās POV, un vari pienācīgi sagatavoties, lai gala rezultātā neapjuktu par to, kas vispār notiek.

********Apzināto maitekļu zona********

*Vai tiešām cilvēki/monstri ar ekstra zeta hromosomu, kas tad piešķir dažādas superspējas, būtu koncentrējušies vienā pilsētā un nekur citur pasaulē.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Blood (Unhuman #1)

18206813

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Endijam Kepleram, neliela laikraksta žurnālistam, tiek dota iespēja sevi mēģināt attaisnot un pacelt augstāk priekšnieka acīs. Endijam ir uzdots doties līdzi inspektoram Hobsam viņa ikdienas gaitās, tādejādi iegūstot materiālu labam rakstam. Paša galvenā varoņa acīs viņam vienkārši neveicas vai kādi citi apstākļi neļauj, piemēram, nodot rakstus laicīgi.

Vēl arīdzan Endijs ir visai stipri ieķēries kolēģē Ingrīdā, kura par nožēlu Endijam, vairāk uzmanības velta citam laikraksta žurnālistam Filipam. Ja tas vien nebūtu par iemeslu, Endijam būt uz viņu greizsirdīgam, tad Filipa šarms un proporcionāli apgrieztā darba profesionalitāte un veiksme (rezultātā priekšnieka ieredzēts) ir pietiekams iemesls tādam būt. Tikai stipri vien vēlāk Endijam, ar Hobsa palīdzību izlienot ārpus savas līdz šim šauras pasaules, top skaidrs, ka skaudībai un greizsirdībai nav bijis pamata.*

Hobss – cilvēks (ja tam var ticēt..) ar lielu miesasbūvi un skatienu, kas jebkuram pratināmā ceļiem sākt ļodzīties un ne vienam vien noģībt Hobsam viņam nemaz nepieskaroties. Tomēr aiz biedējošās ārienes, kura viņa kolēģos lielākoties ievieš bijību un respektu par panāktajiem rezultātiem, bet atšķirībā no Endija reti, kurš uzdrošinās palūkoties tālāk.

Izcils otrā plāna tēls bija Hobsa mājsaimniecības vadītājā un draugs ar īpatnēju raksturu – Mrs. Goodfellow, kuras vīrs ir kaut kur mīklaini nozudis un Endija prātā, pieņemot to ļaunāko, rodas viens potenciāli trakāks dzīves beigu gals par otru. Un abu pirmo tikšanos vēl jo šermuļaināku/creepy padara viņas savdabīgā dažādu radību (gan pārdabisku, gan ne tik ļoti) zobu kolekcionēšana un neomulīgais skats uz Endija zobiem. :D Tikai Humors ar lielo burtu, Endija paša komiskais neveiklums un jaunā paranormālas pasaules informācijas gūzma ļauj saglabāt veselo saprātu.

Dažādu apstākļu sakritības dēļ Endijs gan tiek atlaists no darba, gan uz nenoteiktu laiku apmetas dzīvot pie Hobsa un Mrs. Goodfellow bez kā nevarētu tapt lieliskā grāmata, kurā noris dīvainas zādzības. Dīvainas tādā ziņā, ka tiek paņemts tikai viens priekšmets (saistīts ar Rumāniju), kamēr citi daudz vērtīgāki objekti tiek atstāti neskarti. Hobss nav tas, kurš atļausies savā rajonā notikt pat kam tādam, ka nieka zādzības, tādēļ šim duetam atliek vien apvienot spēkus vainīgā notveršanai…

********Apzināto maitekļu zona********

*Ingrīda plāno precēties, ko Endijs, kaut arī apmeklēja viņas saderināšanās ballīti, nez kā nav piefiksējis. Tikmēr Filips izrādās ir gejs.

Jim Butcher – Skin Game (The Dresden Files #15) (Audio book)

19486421

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Ir pagājis gads kopš burvim un Ziemas feju Bruņiniekam Harijam Drezdenam izdevās novērst pasaules mēroga katastrofu un nogalināt inficēto Ziemas feju Lēdiju, tādejādi paturot ieslodzījumā uz Demonreach salas ļaunākajos murgos mītošas radības, kuru izdalītā siltumenerģija darbina ley-lines visā pasaulē.

Par cik Harijs ir šīs salas (mirstīgais) sargs, tā Hariju attiecīgi ļauj pasargāt no viņa prātā mītošā ‘’parazīta’’ un nepieļaut tā izlaušanos, kā dēļ galvassāpju biežums un intensitāte gaidu gaitā ir tikai palielinājusies, pretējā gadījumā pēc Ziemas feju Karalienes Mab vārdiem, brīdī, kad tas izkļūs no viņa prāta, pirmkārt mirs viņš pats, bet otrkārt būs apdraudēti arī viņam tuvi cilvēki. Bet kā jau ierasts, patiesība par šo ‘’parazītu’’ izrādās visnotaļ negaidīts; nebūtu jābrīnās zinot feju manipulatīvo dabu, bet, apzinoties Harija dzimumu, varētu izraisīt nenopietnu reakciju.

Tomēr patiesības atklāsme seko krietni pēc Mab brīvprātīgi piespiedu kārtā piedāvātā risinājuma ‘’parazīta’’ draudu likvidēšanai. Mab jaunais uzdevums ir saistīts ar viņas Bruņinieka pakalpojumu aizdošanu visļaunākajam kritušajam eņģelim Nicodemus, lai atlīdzinātu parādu. Zinošs sērijas lasītājs zinās, ka Harijam ar Nicodemus ir bijušas pāris saķeršanās, ko Mab labi apzinās, kādēļ zem četrām acīm viņa Harijam atgādina par feju tendenci pieturēties burts burtā slēgtai vienošanās, un tiklīdz tā ar pirmo sekundi ir tehniski izpildīta, un līdz ar to viņas vārds nav apkaunots, tā Harija rokas vecu rēķinu kārtošanai, tā teikt, var būt brīvas. Tas vēlreiz apliecina, ka ar fejām ir vēl trakāk kā ar bitēm, un reizēm, kā to parāda iepriekšējā sērijas grāmata Cold Days, nevar pat paļautos uz feju nespēju atklāti melot.

Un beidzot esam tikuši līdz grāmatas pamata sižetam – Nicodemus ieplānotajai grandiozajai laupīšanai, kuras mērķis ir ielauzties neviena cita kā sengrieķu pazemes valdnieka un dieva Hades dārgumu glabātuve, kā dēļ viņš ir savācis ar dažādām prasmēm apveltītu komandu, piesolot miljonos mērāmu materiālu atlīdzību, bet pats cerot iegūt spēcīgu maģisku artefaktu. Āķis vien tajā, ka Hades dārgumi atrodas Nevernever, lai tur varētu nokļūt vispirms ir nepieciešams ielauzties mūsu realitātes ekvivalentā, t.i. Čikāgas kriminālās pasaules bosa Džona Markoni bankā.

Nudien uzdevums, kas pārbauda Harija Drezdena gribasspēku nepazaudēt savu patieso ‘’es’’, bet izdara to pašu un vēl vairāk ar Harija draugu ticību viņa varēšanai. Jau kuro reizi Harijs paļaujas uz Mērfijas palīdzību. Abi ir sākuši apzināties, ka mazpamazām koleģiāli draudzīgās attiecības ir kļuvušas par ko vairāk, bet atruna par Harija kā burvja garo mūžu un tagad vēl Ziemas feju Bruņinieka statusu ir bijis par iemeslu nespert nākamos soļus. Situācija ar Nicodemus (un ņemot vērā arī citur pasaulē notiekošo) ir pat tik nopietna, ka Harijs ir spiests saukt atpakaļ lielajā cīņa labu draugu, kurš cīņā gūtas traumas jau labu laiku nav spējis pildīt Krusta Bruņinieka pienākumus; turklāt Mollijas nesenā kļūšana par jauno Ziemas feju Lēdiju sola nākotnē interesantu abu attiecību attīstību. Un visbeidzot bez pieminēšanas nevar atstāt Waldo Butters, kura tagadējā personība tik krasi atšķiras no tās, kādu mēs viņu redzējām pirmoreiz parādāmie šajā sērijā, ka tie būtu saucami par diviem atšķirīgiem cilvēkiem; īpaši jau pēc tam, kad pēc Harija šķietamās nāves galvaskausā mītošais un ar plašām zināšanām apveltītais gars Bobs ir Waldo rīcībā.

Kaut arī Skin Game izbaudīju un par sliktu nebūt nesauktu, trīs Harija Drezdena grāmatas pēc kārtas drusku ir par daudz, un labi vien ir, ka tagad nāksies gaidīt, kamēr iznāks nākošā.

Jim Butcher – Cold Days (The Dresden Files #14) (Audio book)

12216302

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Gandrīz visas The Dresden Files sērijas 13.grāmatas Ghost Story garumā tikām maldināti ar domu, ka iemīļotais burvis Harijs Drezdens patiesi ir miris, lai tikai pašās beigās sekotu pavērsiens ar Ziemas feju karalienes Mab uzrašanos, atklājot, ka visu šo laiku, kamēr Harija gars ir bijis brīvsolī, viņa uz īpašas Demonreach salas ir palīdzējusi Harija ķermenim atkopties ar mērķi panākt, ka Harijs izpilda savu vienošanās daļu un kļūtu par Ziemas Bruņinieku.

Būtu aplami teikt, ka Harijs nebūtu paspējis iegūt ienaidniekus feju pasaulē vēl pirms jaunā amata, ko gan nevarētu teikt par daļu sīko feju/laumiņu, kurus Harijs ar picām kā samaksu ir rekrutējis par vieniem no sabiedrotajiem (un plaši zemu novērtētiem). Ņemot vēra, ka tieši Harijs ir bijis tas, kurš nogalināja gan iepriekšējo Vasaras feju Lēdiju, gan Ziemas Bruņinieku, tas tikai kalpo kā papildu iemesls neuzgriezt nevienam muguru.

Lai kā nemainītos Harija loma un vieta paranormālajā pasaulē, tie vairs nebūtu Drezdena faili, ja viņš konstanti neatrastu sevi esam situācijas ar ļoti lielu letalitātes potenciālu, kur neveiksmes cena ir ne tikai paša dzīvība, bet arī visas Čikāgas, ja ne visas valsts vai pasaules liktenis. Tādēļ nelielus smieklus izraisa epizode starp Hariju un viņa vampīrisko brāli Tomasu, kurā Harijs viņu īsumā informē par jau notikušo un vēl par to, kas jāpaveic, un Tomasa reakcija, nedaudz pārfrāzējot, būtu – ‘’Tātad viss pa vecam?’’ :D

Bet nevajadzētu ļauties Harija Drezdena ārējās bravūras apmānam un noticēt, ka tas nekādi viņu neietekmē un nebaida, ka nekādi šķēršļi viņam nesagādā grūtības. Pirmās iekšējās debates pēc kļūšanas par Ziemas Bruņinieku (bez cīņas, lai saglabātu savu ‘’es’’) ir par kontaktu atjaunošanu ar draugiem. Kā gan lai Harijs atgriežas viņu dzīvēs, labi apzinoties, ka pietiek kādam Hariju redzēt viņu klātbūtnē, lai Ziemas feju ienaidnieki izmantotu to pret Hariju.

Jau kopš sērijas pirmsākumiem Harijam radās aizdomās, ka aiz visām ‘’palaidnībām’’ patiesībā varētu slēpties vienots ienaidnieks, kurus, pieņemdams, ka tie ir burvji, nodēvēja par Melno padoma (kā pretstatu Baltajai), bet rokoties dziļāk, lai atrastu veidus, kā izpildīt šķietami neiespējamo karalienes Mab pirmo pavēlēto uzdevumu, Harijs atklāj visnotaļ pārsteidzošus faktus gan saistībā par šo problēmu, gan par sevi un Demonreach salu.

Lai kā šķietami pats Harijs necenstos nokļūt (nešaubos, ka tāda viņa būtība) dzīvībai bīstamās situācijās un tādejādi sarūgtināt sērijas fanus, viņā mājo spiedzīgs dzinulis realizēt pat pašus trakākos scenārijus un tā vienkārši nepakļauties ne viena cita gribai, kas apvienojumā ar burvju garo mūžu (Goodreads sola vismaz, ka ir gaidām pat 17.gr) ļauj cerēt uz ilgu šīs lieliskās sērijas turpināšanos.

Joe Ducie – Elder Shadow (The Reminiscent Exile #5)

36238519

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc izteikti stulbas rīcības no Deklana Heila puses (protams, autora izpildījumā, noslēdzoties iepriekšējai sērijas grāmatai Lost Grace ), varēja noprast daļu no šīs grāmatas pamata sižeta – Deklans vairs nav vienīgais saprāts paša ķermenī. Cīņa norisinās ne tik vien par visa Story Thread eksistenci, bet arīdzan viņa cīņa ar vienu no senajiem dieviem, Lord Oblivion, par kontroli pār paša ķermeni, un līdz ar to arī par iespēju izlemt ikviena likteni!

Bet pieminētā klavieru izstumšana no ne kurienes ir atstājama iepriekšējai grāmatai par nosodījumu, un, skatoties ar atvērtu prātu, Elder Shadow par spīti teju simts lapaspušu mazākam apjomam bija krietni labāka. Spraigu ainu un elpu aizgrābjošu skatu neseko viens otram tikai lai aizpildītu telpu; šoreiz nevar teikt, ka citām lietām neatliek laika, jo grāmatu nesaukšu par garu esam, bet varbūt uzslava autoram, ja tiek saprastas savas vājās un stiprās puses.

No Bruņinieku radītās megapoles un varenās pils episkāko viduslaiku fantāzijas stilā, ne uz patiesās Zemes, kur vienkāršie ļaudis dzīvo laimīgā neziņā, līdz krāšņajai seno dievu mājvietai tuvu mūsu galaktikas centram, Deklana/Oblivion gaitas ir ārpus ikdienišķiem mērogiem aprakstāmas. Senie dievi/Everlasting, kuri paši Visuma pirmsākumos cīnījās per vēl lielākiem mošķiem, tagad paši ir kļuvuši par kaitniekiem.

Tajā pašā laikā, īpaši kad paralēli esmu atsācis klausīties The Dresden Files, salīdzinoši nākas vien secināt, ka Harijs Drezdens ir krietni vien pārāks sava žanra pārstāvis; arī draugu un sabiedroto ziņā līmeņu atšķirība ir pamanāma. To sakot arī jāpiebilst, ka notikumu lokācijas un veids nav gluži vienāds, kādēļ izbaudīt var arī The Reminiscent Exile sērijas piekto grāmatu un cerīgi drīzumā gaidīt nākošo, kurā pieļauju, ka krietna loma būs atvēlēta pašās beigās uz skatuves uznākošajam Deklana un Emīlijas jeb Fair Astoria dēlam un viņa hierarhiskajai vieta starp saviem radiniekiem…