Roberts T. Kijosaki un Šārona L. Lektere – Bagātais tētis, nabagais tētis (Rich Dad #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 1.25/5

Manas pārdomas

Kā jau pēdējā svētdienas kopsavilkumā ieminējos, tad grāmatu ieteica un iedeva izlasīt radinieks, bet nepateicu, ka šis radinieks sācis aizrauties ar ‘’biznesu’’ Amway, solot ‘’finansiālu neatkarību’’, un, ka cītīgi darbojoties, varēsi iet pensijā pēc 40, ja vien sāksi tagad! Man jau uzreiz prātā iedžinkstas brīdinājuma zvaniņi par līdzību ar piramīdas shēmām u.c. Šeit labs rakts par to. Savā ziņā piekritu izlasīt aiz nosacīta slinkuma, negribot rupji un tieši pateikt ‘’Nē!’’ un neskaidrojot sīkāk kāpēc.

Bet nu pievērsīsimies pašai grāmatai, par kuru divos vārdos var teikt to pašu – pilnīgs sviests! Nekas vairāk par klikšķēsmu cienīga nosaukuma, lai piesaistītu uzmanību. Ja neskaita pāris labus padomus, piemēram, neaizņemties nevajadzīgi vai censties uzkrāt lietas, kuras nes ienākumus, nevis izdevumus, tad pārsvarā Kijosaki dod vispārīgus un nekonkrētus padomus, un vispārīgi piemin savus panākumus, kā nopircis šo vai to īpašumu un vēlāk par lielāku summu pārdevis, bez konkrētiem situāciju piemēriem un faktiem. Nemaz negribas iedziļināties sliktajos un pat bīstamos padomos, tāpēc to arī nedarīšu. Jau tā lieki notērēti mani lasītāja nervi.

Tas viss ar piebildi ik pa brīdim, ka ‘’man jau nauda nav svarīgi’’ vai ‘’es nelielos’’. Arī īpašības vārdu lietošana –bagātais un nabagais, un nevis personvārdu (kaut vai izdomātu), par to kaut kā neliecina. Nevar noliegt, ka naudai ir spēks, tā ietekmē dzīvi, politiku u.c., bet bagātībai var būt dažādas nozīmes, un ir skaidrs, ka lielākā mēraukla autoram ir $ un mīļākā krāsa zaļā. Kā arī pēc skopās personīgās informācijas, nešķiet, ka Kijosaki būtu audzis nezin kādā nabadzība vai cietis badu.

Tā tas viss tiek vairākkārt līdz riebumam atkārtots, pārfrāzēts un vēl visādi malts uz riņķi, lieki palielinot grāmatas apjomu. Labi, ka nebija bieza, bet lapaspušu skaits varēju būt vēl mazāks. Gandrīz vai radās sajūta, ka kāds būtu norādījis vēlamo apjomu, vārdu skaitu, pēc kā autors vadījies. Nepalīdz arī tas, ka kopš izdošanas pagājuši jau gandrīz 20 gadi.

Apzinos, ka gaumes un viedokļi var atšķirties, bet šoreiz tiešām iesaku mest šādam un līdzīgiem pašpalīdzības murgiem lielu līkumu. Šeit 2004.gada raksts par autora piekopto praksi.