Sara Clancy – Banshee #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš desmit gadu vecuma Bentons Bertrands ar pieaugošu regularitāti ir sapņojis īpatnēji realistiskus murgus no sērijveida slepkavu perspektīvas. Vēl baisminošāks fakts, ka ātrāk vai vēlāk, bet Bentona sapņi piepildās realitātē. Diemžēl Bentona vecāki ir no kategorijas, kuriem vairāk rūp apkārtējo viedoklis un iespaids par viņiem nekā dēla fiziskā un psiholoģiskā veselība, kā rezultātā ar tikpat lielu regularitāti Bentons ar vecākiem ir pārcēlies no vienas Kanādas lielpislētas uz otru. Sērijas darbība notiek pirmajā mazpilsētā, kuru Bentona vecāki izvēlējušies, Fort Wayward. Laikam cerot, ka nošķirtība no cilvēku masām šoreiz varētu nākt par labu.

Par laimi Bentonam, jo viņa vecāku problēmsituāciju risināšanas taktika paliek nemainīga, viņi kā pirmo un vienīgo ‘’viesmīlības komitējas’’ un Fort Wayward pārstāvi sastop izteikti runātīgu, ziņkārīgu un visādi citādi laipnu tīni Nikolu. Bertrandu ģimenes izvēlētā mazpilsētā kā tāda ir ar dziļām iezemiešu indiāņu saknēm un ar to saistīto folkloru, bet Nikola ir vēl īpašāks gadījums un viņu nu nekādi neizdosies pārsteigt un pārbiedēt ar pārdabisko, pat cenšoties no visas sirds un citām iekšām, ko Banshee sērijā sastaptie briesmoņi arī cenšas darīt.

Būtu Banshee sērija YA pārstāve, tad abu draudzība jau pirmajā grāmatā būtu pārtapusi par ko vairāk. Acīmredzami labāko draugu draudzība brīžiem mēro soļus tuvāk kam romantiskākam, bet ne reizi neizplūstot pāri draugu būšanai, ka pat man radās vēlme, lai šī attiecību fronte pavirzīties attiecīgajā virzienā. No citas puses, labi ka tā, jo pretējā gadījumā katra sērijas grāmata būtu divtik gara ar liekiem vizuālā izskata cildinājumu aprakstiem, kādi izpaužas, piemēram, The Infernal Devices jauniešu fantāzijas sērijā.

Ar Nikolas palīdzību Bentons beidzot var sākt izprast, kas viņš tāds par putnu vai precīzāk paranormālo radību ir. Kaut arī Banšijas parasti ir sieviešu kārtas un mitinās Īrijā, acīmredzami Bentona gadījumā notikuši vairāki izņēmuma gadījumi. Būtiskākais, ka Bentons nav mentāli slims, nejūk prātā, kas gan debatējams un saprotami risināms jautājums no dienas uz dienu. Vēl jo vairāk Bentona pieaugošais ‘’talants’’ un māka ar to apieties, kā arī ar Nikolu kopīgā cīņā pret Fort Wayward pilsētā mītošajiem mošķiem, piesaista jaunus un bīstamākus pretiniekus, kuri tā vien vēlas kā pieveikt un nogalināt Bentonu.

Nebūtu bijis slikti, ja pārdabiskie briesmoņi būtu vienīgais ar ko Bentonam un Nikolai vajadzētu saskarties. Paralēli nākas pārliecināt ‘’parastos’’ mirstīgos, ka Bentons ir labais, ka viņš nav vainīgs pie traģēdijām un nāvēm, kuras tā vien šķiet noris paaugstinātā skaitā viņa klātbūtnē. Šajā ziņā Benotam atkal paveicas ar Nikolas mātes profesiju, kura strādā vietējā policijā, kas lieti noder arīdzan citkārt nepieejamu informācijas resursu piekļuvei un ātrākai ļaundari pieveikšanai.

Interesanta paranormālu šausmu romānu sērija, kuras viens no lielākajiem plusiem ir caurvijošais draudzības spēks starp raksturos tik atšķirīgajiem Bentonu un Nikolu.

A.I. Nasser – The Sin #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nomirt ar neatlaistiem, nepiedotiem grēkiem daudziem reliģiju ticības piekopējiem atrodas augstu baiļu rangā. Lieli pāridarījumi vai mazi grēki, bet ir vēlēšanās pēcnāves dzīvē un aizsaulē doties ar attīrītu sirdsapziņu. Tāda ir viena no centrālajām tēmām The Sin šausmu žanra triloģijā.

Uz savas ādas, ko nozīmē uz Zemes vēl esošu garu dusmas, kuri vai nu aiz kāda pāridarījuma, kādēļ nespēj virzīties tālāk, bet grib atriebties, tiek dota iespēja izbaudīt populāram autoram Patrick Lahm, kuru pēdējā laikā (daži gadi kopš dižpārdokļa iznākšanas) piemeklējusi radošā krīze, kurš ir ceļā uz tikšanos ar lasītājiem kādā grāmatnīcā, bet auto nekurienes vidū beidzas degviela, turklāt vēl pamatīga negaisa laikā. Attiecīgajā brīdī, kad garām brauc šķietami laipns priesteris, Patrika dēļ gribas teikt ‘’par laimi’’, bet kā rādīs turpmākie notikumi, tad tas būs tālu no realitātes.

Kopā ar priesteri Patriks nokļūst tādā kā vienmuļā šosejas piemalē esošā motelī, par kuru vēl jābrīnās, ka tas spēj vilkt dzīvību, ka atrodas gana viesu, kas šo iestādījumu padarītu rentablu. Šajā reizē motelim acīmredzami jāpasaka liels paldies vētrai, jo reizē ar abiem iepazītajiem viesiem moteli par glābiņu no laikapstākļiem izvēlējušies gana raibs tēlu mistrojums. Diemžēl spoku dusmas nevienu neglābs, katram ir kāds grēks, kuru tie par jebkādu cenu gribēs izvilināt kāroto grēksūdzi.

‘’Confess!’’, ko spoki šajā sērijā ik pēc brīža bļauj mocāmā subjekta virzienā pie sērijas pēdējās grāmatas jau tuvojās bīstami tuvu kaitinošajai robežai, kad jau koncepts pārspēlēts drusku par daudz. Interesantāks gan būtu fakts, ka motivators vai pat drīzāk kūdītāja spēks spoku izdarībām ir kāds lielāks pārdabisks spēks, kura izmantotais ķermeņa dzīvesilguma, tā teikt, derīguma termiņš iet uz beigām un derētu atrast jaunu saimnieka ķermeni, kurā iemiesoties. Un vai zini? Viens no moteļa viesiem ir tam kā uzmērīts!

Ja vēl triloģijas sākums ir spēcīgs un interesants, tā turpinājums gana interesants, tad noslēguma kulminācija un atrisinājums gan šķita tāds pliekans un neizteiksmīgs. Sērija ar lejupslīdošu kvalitāti vai vismaz interesantuma faktoru, bet visu triloģiju kopumā ņemot laba izklaide tumšā rudens, ziemas vakarā.

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads kopš Newsflesh triloģijas pirmās grāmatas Feed notikumiem. Smags gads Šonam Meisonam, kurš savu māsu Džordzu bija spiests nošaut pirms viņa pārvēršas zombijā, jo kāds mērglis bija viņai iešāvis šautriņu pilnu ar Kellis-Amberlee vīrusu. Tomēr, lai cik smagi neklātos, Šonu pie dzīvības tā teikt vēl uztur nepieciešamība sodīt vainīgos ne tikai viņa māsas nāvē, bet krietni lielākā konspirācijā un nāvju skaitā.

Pavisam negaidīti šāda iespēja rodas, kad uz Šona un viņa žurnālistu/blogeru komandas durvju sliekšņa uzrodas CDC aģentūras pētniece Kellija, kura ar vecāka kolēģa palīdzību noviltojusi savu nāvi ar klona palīdzību un tagad bēguļo, jo pastāv visai lielas bažas, ka kāds iekš CDC apzināti apslāpē un liek šķēršļus pētījumiem zombij-vīrusa izārstēšanā/pieveikšanā. Vien Kellija joprojām saglabā naivu ticību, ka CDC lielā mērā tomēr vēl darbojas visas sabiedrības, ne dažu indivīdu interesēs.

Deadline lielā mērā ir uz Šonu fokusēta grāmata, kā viņš pēc māsas nāves tiek galā ar notiekošo pasaulē. Nebūtu Kellija un viņas nestās jaunās problēmas, kas zina, cik tālu neceļos aizietu Šona prāts. Jau tagad viņš dzird māsas balsi savā galvā un pat sarunājas ar viņu, kur nu vēl, ja nāktos tupēt ilgstoši dīkstāvē.

Ir pagājuši teju 30 gadu kopš iniciālās zombiju apokalipses izcelšanās, gandrīz 30 gadu, kuru laikā izveidojusies komfortabla sistēma, ar kuru kontrolēt tikpat kā jebkura veida cilvēku pārvietošanos. Pavisam noteikti ērta sistēma, kuras ietvaros lasītājam tik pašsaprotamas kustību brīvības ir tāltāla pagātne, kuru dažs labs tur arī vēlētos atstāt uz neatgriešanos. Kā vārdā būtu pat gatavs uz pašu pēdējo.

Deadline tikpat kā visas grāmatas garumā lieliski turpina Feed iesākto, diemžēl autorei kaut kā lieliski pašās beigās epilogā izdodas visam piegāzt treknu darvas/sūda karoti, lai sabojātu visu līdz tam brīdim lielisko iespaidu. Vien ceru, ka triloģijas noslēgums dos labus paskaidrojumus, lai atmiņā negatīvi nepaliktu visas trīs grāmatas.

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kādā paralēlā pasaulē 2014.gads ir bijis tas liktenīgais gads apokalipses pienākšanas ziņā, kad pasauli pāršalc spēcīga pandēmija. Nez kuram bija tā spožā ideja, ka gaisā izsmidzinātas zāles pret parastu saaukstēšanos un visa veida vēžiem ir laba ideja, bet, ko dīvainā kārtā nebija paredzējuši, ka pasaulē atradīsies fanāti, kuri tajā saskatīs konspirācijai cienīgas idejas, lai aiz nezināšanas radītu ideālu kombināciju patiesu dzīvo miroņu/zombiju ‘’dzimšanai’’.

Feed pamata sižets aizsākas 25gadus vēlāk ASV prezidenta pirmsvēlēšanu laikā, kad pasaule kopumā, vismaz cik zināms, ir spējusi sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet lielā mērā uz personīgās brīvības rēķina. Par cik apokalipses izcelšanās brīdī tradicionālie ziņu avoti pie visām varītēm centās līdz pēdējam apstrīdēt tik absurdu ideju, kā reāli zombiji, tad par ziņu galvenajiem radītājiem pamatā kļuvuši blogeri. Šajā aspektā var acīmredzami just, ka grāmata publicēta 2010.gadā pirms Kovida pandēmijas, pirms Trampa ievēlēšanas par prezidentu. Kā piemēru tam var minēt galveno varoņu pausto viedokli, ka sabiedrība pārsvarā loģiski izvērtē ziņu avotus no vismaz 5-6 avotiem un neuzticas tikai vienam.

Galveno varoņu blogeru komandu veidu brālis un māsa Georiga un Shaun Mason un kolēģe IT speciāliste un dzejniece ar iesauku Bafija (žēl, ka grāmatā ne reizi neizskan frāze ‘’Bafija, zombiju slepkava’’, kas gan būtu pretrunā ar pašu tēlu). Trijotnei kā pirmajiem blogeriem ticis tas gods sekot līdzi potenciāli populārākajam prezidentūras kandidātam republikānim Peter Ryman. Darbiņš, kas viņu blogus no necilās ‘’B’’ kategorijas pavisam noteikti pacels skatījumu skaita un reklāmnaudu virsotnē.

Pirmais iespaids par Pīteru gan Džordžai, gan Šonam ir tikpat kā vienīgi pozitīvs, kas tikai liecina par politiķa šarmu un talantu apburt vēlētājus, kas postapokalipses pasaulē nemaz nav tik viegli. Bet kā jau tas sagaidāms, tad mūžīgi tik labu iespaidu, it īpašu aizkulisēs, nesanāk noturēt, tomēr pārsteidzošāk, ka patiesās konspirācijas, sazvērestības un citi draudi nāk no citu kandidātu un Pītera kolēģu puses.

Newsflesh triloģija kā tāda publicēta pirms Parasitology sērijas pirmās grāmatas un patīkami redzēt/dzirdēt, ka koncepts par zombiju izcelsmi un uzvedību atšķiras tik ļoti, ka pat neiedomājies salīdzināt vienu ar otru. Vienīgi optimiskais skatījums uz kopējo sabiedrības un indivīdu rīcību, kā jau minēju, ir tapis pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi, to ko zinam tagad. Kur nu vēl, ja pasauli piemeklētu šajā grāmatā minētā vai cita veida krietni nopietnāka saslimšana.

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ne tik tālā nākotnē, 2027.gadā SymboGen kompānija un tās zinātnieki radījuši unkālu ģenētiski modificētu lenteni, kuru uzņemot ķermeni ar nieka vienas tabletes palīdzību ir iespējams atbrīvoties no (teju) visām iespējamām slimībām. Ja esi ar kādu hronisku saslimšanu vai citu nopietnu kaiti, vairs nav jāuztraucas par regulāru medikamentu uzņemšanu vai to izmaksām. Vairs nav bažu, ka kaut kad nākonte varētu pienākt diena, kad cilvēka ķermenis uz antibiotikām vairs nereaģē. Kas gan varētu būt labāks par šo!

Sally Mithcell ir viena no pirmajām, kurai tikai SymboGen parazītiskais brīnumtārps, bet ne gluži brīvprātīgā kārtā. Pirms sešiem gadiem Sallijai bija tā nelaime iekļūt smagā avārijā un tad komā, tuvinieki pat bija gatavi atvienot dzīvības uztorošās iekārtas, bet pēdējā mirklī Sallijai izdevās atmosties. Diemžēl tuviniekus sagaida nepatīkams pārsteigums, jo Sallijai nākas tikpat kā visu, ieskaitot lasīšanu, rakstīšanu, tuvinieku vārdus u.c., iemācītos no jauna. Turklāt neatminas pilnībā neko, kas būtu noticis pirms avārijas.

Ja kaut kas šķiet pārāk labs, lai būtu patiesība, tad visai iespējams, ka realitāte ir atšķirīga un patiesība ir krietni nepatīkamāka. Aizdomas par to attiecībā uz SymboGen sāk rasties, kad Sallija un viņas draugs Nathan, parazitologs valsts slimnīcā, pirmo reizi lielveikalā un vēlāk jau citur un vairāk novēro šķietami nekaitīgus mēnessērdzīgos gaišā dienas laikā un tā pēkšņi. Vienā brīdi vēl ierastā persona, pēc mirkļa uz ārējiem stimulatoriem varis nereaģē. Apzinoties, ka šāda blakne varētu ne tikai radīt paniku populācijā, bet galvenokārt SymboGen akciju vērtību krišanos, kompānija dara visu iespējamo un iedomājamo, lai pēc iespējas ilgāk apspiestu plašu šāda rakstura ziņu izplatīšanos. It īpaši, kad mēnessērdzīgie kļūst agresīvi un pat nogalina.

Interesants un izteikti atšķirīgs skatījums uz apokalipses pirmsākumiem, kad vēl iespējams visu nokontrolēt un iegrožot, bet vienas korporācijas kāre uz peļņu varētu to izjaukt. Gandrīz vai varētu teikt, ka Parasite būtu arīdzan atšķirīgs skatījums uz zombiju apokalipsi, bet vien gandrīz, jo šajā Parasitology sērijas pirmajā grāmatā, bet nojaušami vairāk tās turpinājumos, parazīti ne tikai pārņem vienkārši kontroli pār saimniekķermeņa organismu, bet ir spējīgi paši veikt racionālu domāšanu, attīstīt runas spējas un visu pārējo cilvēkam iespējamo. Tā teikt, ir dzimusi jauns humanoīds organisms. Var kārtīgi pašausmināties, bet galvenais tā ilgi neiedziļināties Parasite vāka dizainā, pirms pašam vajadzīga kāda zāle vai uztura bagātinājās tabletes vai kapsulas formā.

John Katzenbach – What Comes Next

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Head of Zeus

Manas pārdomas

Lai arī profesors Adrians Tomass ir vien savas dzīves septītajā desmitgadē, viņa dzīve strauji tuvojas tās noslēgumam. Galvenokārt, jo nesen diagnosticēts ar straujas attīstības tipa demenci, kas mazāk nekā gada laikā atņems viņam jebkāda veida patstāvīgas dzīves iespējas. Kaut arī Adrians līdz šim nav varējis sūdzēties par finansiālajiem apstākļiem, tomēr dzīve nav bijusi tā labvēlīgākā, zaudējot brāli pašnāvības dēļ, kurš pēc kara tūrēm nespēja iedzīvoties civilajos apstākļos, zaudējot dēlu, kara žurnālistu, pildot savus pienākumus, un visbeidzot sievu arīdzan pašnāvībā, kura nespēja dzīvot bez dēla. Tā vien šķiet, ka nu pienākusi Adriana kārta, bet visu izmaina 16 gadīgās Dženiferas nolaupīšana, kurai par liecinieku pavisam nejauši kļūst Adrians un kuras atrašanu viņš nespēj tā vienkārši atstāt policijas vai kāda cita rokās.

What Comes Next sadalīta savstarpēji mainošās četrās perspektīvās – Adriana Tomasa, nolaupītās Dženiferas,detektīve Terri Collins un ļaundaru pāris Maikls un Linda. Ne pie vienas no perspektīvām netiek pavadīts vienā reizē netiek pavadīts ne par daudz, ne par maz laika, nodrošinot intrigu un ieinteresētību visās notikumu gaitās un perspektīvās.

Ja pirms tev Dženiferai šķita, ka dzīve nevarētu būt vēl sliktāka, lai jau trešo reizi mēģinātu aizbēgt no mājām un cerētu izrauties no garlaicīgās mazpilsētas, netīkamās skolas un vēl nepatīkamākiem skolasbiedriem, tad Maikls un Linda paver viņai skatu uz ļaunākajiem murgiem un samaitāto pasauli, par kuru labāk neuzzināt.

Maiklam un Lindai Dženifera nebūt nav pirmais nolaupīšanas un plānoti vēlāk slepkavības upuris, bet pavisam noteikti pati jaunākā un iemesls šādai rīcībai nav vien prasts riska un adrenalīna azarts. Aiz tā slēpjas liela nauda, kuru abi cer nopelnīt tumšā/melnā interneta dzīlēs pārraidot sagūstītās Dženiferas video straumi un dažādās mocības, kuru tai pakļauj. Diemžēl viscaur pasaulē netrūkst cilvēku, kuru būtu gatavi maksāt gana augstu stundas likmi, lai pieslēgtos video tiešraidei.

Detektīvei Terijai Kolinsai šāda tipa noziegums ir pirmais viņas karjerā. Nenoliedzami vienmuļajā mazpilsētā un tās apkaimē nekas tāds Terijas un viņas kolēģu atmiņā nav noticis. Vien nākas turēties pie proceduālās kārtībās protokoliem pazudušas personas gadījumā, bet tieši tāpēc Adrians nespēj tā vienkārši par jaunieti aizmirst.

Adrianam Tomasam visas grāmatas gaitā jācīnās ar laiku gan, lai paspētu laicīgi atrast nolaupīto Dženiferu pirms Maiklam un Lindai viņa apnikusi un/vai kļuvusi par pārlieki lielu noņemšanos, gan ar savu strauji degradējušos mentālo stāvokli. Šajos centienos dīvainā kārtā diezgan liela palīdzība Adrianam nāk no zaudēto trīs tuvo radu halucinācijām un dialogiem ar tiem, kas acīmredzami padara Adriana par neuzticamu tēlu, bet vienlaicīgi arīdzan par pašu būtiskāko Dženiferas izglābšanā.

Jonathan Maberry – The King of Plagues (Joe Ledger #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Septiņi karaļi, kurus vada par sevi nodēvēta dieviete (The Goddess~). Sērgu, mēru u.c. slimību karalis ir tikai viens no viņiem, vēl eksistē tādi kā Baiļu, Haosa, Zagļu u.c. Karaļi. Masīvs teroristu uzbrukums lielākajai Londonas slimnīcai piespiež Džo Ledžeru atgriezties Mr Church vadītajā DMS un atraut domas no sērām un zaudētās mīlestības.

Interesanti, kā par viņiem neizskanēja ne pušplēsta mājiena, kaut arī viņu kompānija it kā atbildīga par visvisādu karu, slimību izraisīšanu un izplatīšanos, kā HIV un AIDS, kā galvenais mērķis ir, laikus zinot, kas notiks, gūt miljardos mērāmu peļņu no akciju tirgiem. Attiecībā uz pirmo un otro grāmatu, laikam Dieviete un karaļi, to skaitā iepriekšējais King of Plagues (šīs grāmatas ietvaros par tādu kļūst jauns kadrs), būs bijuši ar mieru par notiekošo. Grāmatu ne gluži novecina, bet liek nojaust par tās sarasktīšanas laiku, Septiņu Karaļu koncetrēšanās uz Ebola vīrusu un tā modifikāciju straujākai un letālākai izplatīšanai.

Diemžēl viņiem krietni smagi nepaveicas, ka eksistē Mr.Church vadītā DMS un Džo Ledžers, kurš vada DMS labāko specvienības Echo komandu. Nebūtu Džo, kas zina, pasaule un cilvēce izdzīvošanas ziņā nebūtu tikusi tālāk par pirmās grāmatas Patient Zero notikumiem.

Prieks, ka viss pilnībā grāmatas gaitā negrozās par un ap Džo varenību ļaundaru nodomu apstādināšanā, kas izpaužas miera un atslodzes brīžos, kad uzmanību tiek pievērsta citu Echo komandas biedru tēlu apveltīšanai ar lielāku miesas kārtu, lai vēlāk atkal pievērstos aktīvas spriedzes darbībai.

Mr. Church joprojām paliek galvenokārt aizkulišu darbonis ar vajadzīgajiem kontaktiem visās iespējamās nozarēs, kas šķiet palēnām mainās un nebūtu slikti sākt iestarpināt pa druskai vairāk no viņa pagātnes un patiesās identitātes. Maziņš maiteklis, bet ne īsti, ja sērijā ir vēl vismaz 8 grāmatas – Kas zin, varbūt izdzīvojušie šīs grāmatas ļaundari, kuri pamanās izsprukt cauri sveikā, par savu galveno mērķi kādā no turpinājumiem, pakļaus tieši viņu.

Jonathan Maberry – The Dragon Factory (Joe Ledger #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Diemžēl briesmas Joe Ledger tēla pasaulei pirmajā grāmatā Patient Zero neizdevās pilnībā neitralizēt. Laiks rit uz priekšu, katra stunda, katra minūte ir no svara, lai paspētu neitralizēt kāda trakā Nacistiskās Vācijas laika iedvesmota plāna īstenošanu, lai iznīcinātu visas pārējas rases un ieceltu goda vietā baltos. Sekas pēc tam pie kājas, galvenais, ka iedomātais tronis nu būs viņa.

Arī metodes un līdzekļus, lai nodrošinātos, ka neviens viņam nepatraucētu ir plašas un tālu sniedzošas, kam par piemēru var minēt The Dragon Factory pašu sākumu, kurā caur šķietami ticamiem informācijas avotiem tiek izmantoti ASV viceprezidents un NSA aģentūra, lai censtos neitralizēt gan Džo, gan viņa pārstāvēto Department of Military Sciences (DMS).

Kamēr DMS vadītājs Mr. Church vairāk darbojas aizkulisēs, izmanto visus vajadzīgos un iespējamos kontaktus, lai reizē novērstu pasaules apokalipsi un mērķtiecīgu uzbrukumu viņa vadītajai aģentūrai, tikmēr Džo Ledžeram un viņa komandai tiešā kontaktā un personīgi jāsastop ļaunums, kas pārsit pušu pat ļaunākos murgus.

Pirmie ziediņi, ar kuriem nākas sastapties, ir ar ģenētisko modifikāciju saistīti un ar šo autors Jonathan Maberry ieslēdz pavisam aktīvu domāšanu. Lai finansētu nelegālās operācijas, lai gan ar šo aizrāvušies Mengela radītie identiskie dvīņi, ir nepieciešami lieli līdzekļi, kurus viņi gūst spēlējoties ar dažādiem vēl zinātniskās fantastikas pasaules līmeņa ģenētiku un mākslīgi radītiem organismiem. Par piemēru minot patiesus vienradžus vai (pagaidām vien planējošus) mazus pūķus, kurus melnajā tirgū pārdot naudīgiem un neskrupoloziem bagātniekiem, vai testosteronu bagātiem medniekiem dot nekur citur nesasniedzamu unikālu medību pieredzi.

Labs, interesants trilleris, kuru ik pa brīdim neuzkrītoši papildina galvenā tēla un kolēģes romantiski nenopietnie dialogi, bet nepaspēj pamirkšināt pat aci, kad sekundes pasaules gala pulksteņa atskaitē rit un ar visu nopietnību jāatgriežas pie darba.

Justin Cronin – The Passage (The Passage #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vēlme radīt superkaravīru kādā ASV slepenas militāras bāzes nostūrī negaidīti noiet greizi. Laikam nebūs ne lasījuši, ne skatījušies kādu no daudzajiem piemēriem pirms tam, lai nojaustu, ka varbūtība starp veiksmīgu iznākumu un apokalipsi, kad teju visu pasaules populāciju īsa mirklī pāršalc un iznīcina viens vienīgs vīruss, nav diezko samērīga.

The Passage iedalāma divās daļās. Pirmā īsākā ir šis superkaravīra radīšanas process un viena no eksperimenta subjektu izlaušanās, kas aizsāk tālāko grāmatas pamata sižetu. Šī pirmā daļa, lai arī ir ar dažiem mistiskiem elementiem, tomēr atskatoties ir krietni sakarīgākā par tālāksekojošo. Viens no subjektiem, kuru aģentiem Brad Wolgast un Phil Doyle tiek pavēlēts nolaupīt ir vien sešus gadus veca meitene Eimija, bet gan jau prologā, gan vēlāk tiek doti mājieni, ka Eimija nav nekāds parastais bērns, ka viņā jau kopš dzimšanas sēž kaut kas uz paranormālām spējām velkošs. Viņas vara pār citiem tik agrīnā vecumā nav ar apzinātu spēku, bet tik un tā viņai labvēlīga ietekme, pamudinājums viņai palīdzēt izpaužas kā uz aģentiem, tā citiem. Šī palīdzība visnotaļ lieti noder, kad starp eksperimenta programmas vadītājiem ir gana šaubīgi un varaskāri tipi.

Diemžēl stāsta otrajā daļā, kas norisinās gandrīz simts gadus pēc liktenīgās dienas un ASV armijas, valdības un arīdzan pārējas pasaules nespējas nokontrolēt vampīrveidīgo vīrusu, krietni vairāk izpaužas misticisms un pašās beigās pat reliģiskums, kad autors atklāj The Passage nosaukuma domu, kā vīrusa upuru/staigājošo miroņu novēloto ceļu uz aizpausauli ar nu jau tīnes Eimijas palīdzību. Kura nez kādā veidā joprojām dzīva, vien izskaidrojums meklējams, ka arī viņa eksperimenta kārtā inficēta, bet spējusi noturēties pret sliktajām vīrusa īpašībām un tagad ir vienīgā pasaules atlikušās cilvēces cerība uz glābiņu.

Ideja alternatīvam vampīru paveidam, to izcelsmei un apokalipses stāsta neslikta, vien izpildījums un skatījums uz postapokalipses attīstību, pa vidu fokusējoties uz izdzīvojušo savstarpējām sociālajām attiecībām un garum gari izstieptiem tēlu pagātnes stāstiem, it īpaši šīs pirmās grāmatas noslēgums būtu prasījies labāks.

Jonathan Maberry – Rot & Ruin (Rot & Ruin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

15 gadīgā Bendžamina jeb Benija pieaugšanas stāsts zombiju post-apokalipses pasaulē. Pirms 14 gadiem pasauli dažās nedēļās pāršalca pēkšņi no mirušajiem augšāmcēlušies. Ne tad, ne tagad nevienam nav īsti skaidrs kā un kāpēc tas aizsākās, kas ļauj mirušajiem kustēties un nesatrūdēt. Vienīgi norobežotas pilsēteles un ciemati lielākoties palīdz atlikušajiem dzīvot kaut cik droši, kamēr atlīdzību mednieki, to skaitā Bendžamija vecākais brālisToms, medī zombijus ārpus pilsētas žoga robežām.

Attiecības starp brāļiem nekad nav bijušas tās labākās. Galvenokārt no Bendžamina puses, kam par iemeslu kalpojuši atmiņu fragmenti kā mazulim no liktenīgās nakts, kad viņš atceras kā Toms ar viņu kaut kur bēdzis, kamēr vecāki palikuši mājās nolemti nāvei. Līdz šim ar to spriedumam par brāļa raksturu ir pieticis, tomēr jaunās pasaules prasība no 15 gadu vecuma atrast kādu darbu, vai pretējā gadījumā tiks samazinātas pārtikas devu normas, pieejamo kuponu skaits, piespiež ar Tomu uzskāt nozīmīgāku vārdu apmaiņu, pēc tam kad citi darbi izbrāķēti.

Labi attēlots viens dzīvajos palicis kādreizējās ASV nostūris, kur pilsētnieki apzināti dzīvo ar galvu smiltīs, apzināti ignorē nepatīkamu informāciju, kas traucētu jaukajai ikdienai nosacītā drošībā, kas ļauj nežēlīgākiem un agresīvākiem atlīdzību medniekiem brīvu vaļu veidot savus likumus ārpus tās. Brutalitāte netiek vērsta tiek vien pret vēl lielā skaitā staigājošajiem miroņiem, par cik zombiju apokalipses rezultātē vairs neeksistē policija vai citi likumsargi, tad krimināli noskaņotiem prātiem ir brīva vaļa izpausties. Ja grāmatas sākumā Bendžamins aiz neziņas vēl apbrīno šos citus zombiju medniekus kā kārtīgākus večus par savu brāli, tad iepazīstot tuvāk un personīgāk reālo situāciju, Bendžaminam nākas krietni mainīt savas domas.

Gluži bez romantiskām jūtām Rot & Ruin neiztiek un grāmatas kulminācijas punkts saistīts ar Bendžamina (ar Toma lielu palīdzību) steigšanos glābt vienaudzi Nix, bet nekad šis YA tik raksturīgais aspekts nepārņem grāmatu savā varā. Mācekļa darbs, kas uz neatgriešanos izmaina ne tikai paša Bendžamina skatījumu uz esošo pasauli.