Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Sabaa Tahir – An Ember in the Ashes (An Ember in the Ashes #1) UN Douglas Preston, Lincoln Child – Relic (Pendergast #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 500 gadi zem militārās Martial impērijas varas, puse no tūkstošgades kopš akadēmiķu, zinātnieku un visu citu zināšanu ieguves kāro pārvaldītā valsts/impērija tika iekarota un tās iedzīvotāji pakļauti, ierobežoti un lielākoties padarīti, ja ne par vergiem, tad noteikti zemākas kārtas iedzīvotājiem.

Kā jau tas piederas tad vienam no galvenajiem varoņiem Laia, vienam no apspiestajiem ir lemts to mainīt, ieviest pārmaiņas, kuras neviens cits pat ar ilgi pastāvošu pretošanās kustību nav spējis izdarīt. Pat ne grāmatā slavinātie Laias vecāki, īpaši māte saukta par Lioness, laika gaitā kļuvuši par nodevības upuriem no pašu vidus, jo citādāk viņu galu grūti izskaidrot.

An Ember in the Ashes notikumu katalizators ir Martial reids viņas vecvecāku mājās, kuram par iemeslu ir aizdomas par Laias brāļa darbošanos pretošanās kustībā, jo pie viņa atrod skiču grāmatu par metāla apstrādi, kas akadēmiķu/scholars pēctečiem nav atļauts. Vecvecāki protestē, iebilst, kā rezultātā karavīri viņus nogalina, brālis tiek apcietināts un Laia pamanās aizmukt, lai, kā pēdējo cerību, mēģinātu atrast kādu no pretošanās kustības un lūgtu tai palīdzēt atbrīvot brāli no gūsta.

Tomēr, lai cik attaisnotas nebūtu Laias liktās cerības uz pretošanās kustību un faktu, ka Martial vara ir ļaunumļauna, tad bez jauna kareivja Elias meitenei nekas neiznāktu. Eliasam paredz spožu nākotni Martial militārajā sistēmā, bet puisis pie sevis glabā bīstamus uzskatus, kuri viņu varētu nogalināt, ja tie taptu zināmi, bet pavisam noteikti viņu mēģinātu nogalināt, ja puisis īstenotu savus nodomus dezertēt. To gan izjauc ‘’liktenis’’ un pareģu/orākulu tipa tēli, kuri spēj saskatīt visus iespējamos nākotnes variantus un izsakās pietiekoši brīdinoši un reizē noslēpumaini, lai pievienojot tam visam četru pārbaudījumu sacensības, lai noskaidrotu jaunā imperatora identitāti, jo esošajam pēc pareģojumiem nebūs pēcnācēju.

Standarta tipa fantāzijas grāmata, kura nepārsteigs ar kaut ko būtisku, ja būs lasīts pavairāk no šī žanra, bet savā izpildījumā un audio grāmatas gadījumā arī ierunātāju sniegums (Laias un Elias katram savs, no kuru skatpunkta noris grāmata) ir apsveicami labs.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien dažas dienas pirms grandiozas, līdz šim neredzētas izstādes atvēršanas Ņujorkas Dabas vēstures muzējā divi puikas tiek atrasti brutāli nogalināti, kuri ziņkārības un garlaicības mākti aizklaiņo uz telpām, kuras pat pieaugušam apmeklētājam bez muzeja darbinieku ziņas nebūtu ieteicams apmeklēt.

Par spīti tam, kā Pendergast sērijas pirmās grāmatas Relic gaitā būs redzams, direktoram un dažiem vēl ne pārlieku patīkamiem tēliem vairāk rūp muzeja reputācija, ienākumi un peļņa, un mazāk cena, ko citiem par to nāktos maksāt, tādēļ šāds traģisks notikums nav par šķērsli, lai atliktu izstādes atvēršanas dienu vai mazinātu svinīgā vakara pasākuma programmu, uz kuru plāno ierasties pats pilsētas mērs.

To pat nemaina FIB aģenta Pendergast ierašanās, vai vēl citu aģentu uzrašanās kā Spencer Coffey, kuram jau pirms šīs grāmatas notikumiem ir reputācija, ka viņš situāciju drīzāk padara tikai sliktāku, nevis palīdz to gludi atrisināt. Coffey tēls ir visai viendimensionāls un ar nolūku nepatīkams. Tēls, kurš pie pirmajiem sarežģījumiem pirmkārt sāks domāt, kā (iespējamu) vainu no sevis uzvelt kādam citam

Pirms šīs grāmatas no abu autoru kopējās sadarbības biju klausījies Riptide un Thunderhead grāmatas. Abas ar sensacionālisma pieskaņu, ar pārdabiskiem, paranormāliem un kriptozinātni saistītiem trillera elementiem, kuri aktīvi darbojas arī Relic grāmatā, jo atbildīgais, vainīgais par puiku slepkavībām un ne tikai tām ir kas vairāk par parastu mirstīgo.

Ramsey Campbell – Cold Print

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grafton

Manas pārdomas

Cold Print ir pirmā autora Ramsey Campbell grāmata, kuru man nācies lasīt. Kā jau visām grāmatam, tad arī šī uz aizmugurējā vāka tiek slavināta, autors pielīdzināts britu Stīvenam Kingam un lasāmi vēl citi superlatīvi. Ja vien apzināti neizvēlies to izlaist, tad pirms tiec pie pirmā stāsta ir lasāms ievads no paša autora ne tikai par krājumā iekļautajiem stāstiem, kuriem iedvesma radusies no H.P. Lovecraft un viņa Cthulhu mīta daiļrades.

Pirmajos četros krājumā iekļautajos stāstos (The Church in High Street, The Room in the Castle, The Horrors from the Bridge un The Insects from Shagggai) izteikti var just, ka autors vairāk cenšas imitēt un atdarināt Lavkraftu. Nav gluži ‘’tumšā, tumšā naktī, tumšā tumšā mājā…’’ utml. stilā, bet pārāk tālu no tāda tipa stāsta arī nav. Izteikti daudz klišeju, vaigiem piepūstas lillā prozas, kura nerada šausmu stāsta atmosfēru, bet grib, lai lasītājs sāktu baidīties tikai no individuālu vārdu iekļaušanas un to nozīmes dēļ vien.

Ja sākot ar piekto stāstu The Render of the Veils nevarētu manīt acīmredzamas pārmaiņas uz labo pusi, tad tikšana līdz grāmatas otram vākam nebūtu viegla un, kas zin, atkarībā no kopējā stāstu skaita varbūt nemaz nepabeigtu, kas man gadās reti. Vismaz var sākt saprast, kas ļāvis autoram kļūt par pilna laika rakstnieku.

Beidzot parādās dialogi, tēli ar vairāk vai mazāk sakarīgu rīcības motivāciju un dažs labs stāsts uzurda nelielu šausmu stāstam pienācīgu satraukumu, kas jau ir daudz teikts, ja atmiņā vēl svaigi ir pirmie četri stāsti. Tik jāuzmanās, lai uz to fona nesanāk pārslavēt kādu pēc tiem sekojošu stāstu.

Krājums Cold Print publicēts 1985.gadā un paši jaunākie stāsti ir ar 1962. un 1964.gadu, ko var just. Visi stāsti vispirms publicēti citur un apkopoti šeit vēlāk. Arī individuālo stāstu garums variē no mazāk kā 10 lapaspusēm līdz pat gandrīz 40lpp, diemžēl starp garākajiem stāstiem ir arī viens no pirmajiem četriem jau pieminētajiem stāstiem. Bet atkārtošos arī ar to, ka, par laimi, autors ar lielāku pieredzi ir spējis atrast savu balsi un vēlāk seko arī vienlīdz garš, bet stipri labāks stāsts – The Inhabitant of the Lake. Gandrīz visu stāstu darbība, izņemot vienu Blacked Out, noris turpat Lielbritānijā un tā teikt autors stāstus ievietojis sev pazīstamās lokācijās.

Cold Print – stāstu krājums, kas pavisam noteikti neiesākas ar elpu aizgrābjošu prozu un sižetu, bet kas tikpat pārliecinoši kļūst labāks. Starp labākajiem sāstiem ierindotu arī pašu pēdējo The Voice of the Beach, kas atstāj labu pēcgaršu un kopā ar citiem krājumā iekļautajiem labākajiem stāstiem, kā The Tugging, varbūt pārliecinās lasītāju (mani) pēc kāda laika izlasīt arī kādu citu autora grāmatu.

Bija arī iepriekš zināms, ka Lavkrafta Cthulhu mītu pasaule ir diezgan populāra, bet Amazon portālā meklētājā, ierakstot ‘’Arkham Horror’’ vai kādu citu saistītu atslēgas vārdu, nebiju domās, ka tik ļoti.

Dan Simmons – The Terror

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Divu Lielbritānijas karaliskās jūras flotes~ kuģu HMS Erebus un HMS Terror ekspedīcija ar mērķi atrast un izkuģot North-west ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu caur Ziemeļu Ledus okeānu. Viss šķietami sagatavots pēc labākās sirdsapziņas veiksmīgam iznākumam. Kuģi aprīkoti arkitskajiem apstākļiem kā neviens cits kuģis pirms tam, arī pārtikas krājumi iepirkti ar rezervi, papildus tam iegādāts krietns daudzums ogļu, lai varētu darbināt necilus tvaika dzinējus uz katra kuģa, kuri palīdzētu tikt uz priekšu cauri ledājiem. Vienīgais, ka dzinēji paši kā tādi nav tie jaudīgākie, kas pasaulē eksistē, ievietojot lielākus izmēru un tonnāžas dēļ būtu jāietaupa uz kaut ko citu.

Starta laiks 1845.gada rudens un sākums ir gana daudzsološs, bet ilgi tam tā nav lemts turpināties, abiem kuģiem iesalstot ’46/’47.gada ziemā. Turklāt vēl laikapstākļiem atklātā vietā, kurā kuģu apkalpei tie ir vēl skarbāki nekā citur kāda līča vai salas pasargātiem turpat netālu. No kā (iesalšanas) gan būtu bijis iespējams izvairīties, ja vairums personāžu ar ego, ambīcijām un sapņiem par ātru un veiksmīgu ekspedīciju ieklausītos mazākumā, kuriem muguras smadzenes un pieredze brīdina par potenciāliem un kārtīgiem sarežģījumiem, par varbūtējiem neraksturīgākiem un bargākiem laikapstākļiem. Kādi arī pienāk nākošajā ‘’vasarā’’, kura tā arī neļauj ledājiem pietiekoši atkust, nolemjot abus kuģus vēl vienai ledū ieskautai ziemai.

Ja vēl nepietiktu ar arktiskajiem apstākļiem 19.gs vidū bez šodienas (21.gs) ērtībām, tad autors savas grāmatas varoņiem piešķir papildus paranormāla rakstura grūtības. Divreiz lielāks, daudzkārt spēcīgāks un veiklāks par ledus lāci, Erebus un Terror kuģu eksistenci nolādējis kāds pārdabisks radījums, kura iespēju robežās ietilpst spējas nemanītam pagrābt kādu nelaimīgo sardzē uz nakti nostādītu jūrnieku. Nav grūti iedomāties, kā jau tā māņticīgos jūrniekus ietekmē šāds pavērsiens, kad tā vien šķiet viņus apsēdusi pati Nāve. Radījums ar prātu un viltību, izmanību; neuzbrūk akli vai pārtikas pēc.

No grāmatas varoņiem un kuģa apkalpes ir gan krietni tēli, kuri varbūt cīnās ar negatīvajām rakstura īpašībām un iekšējiem dēmoniem, bet izpildīs darbu pēc labākās sirdzapziņas un padomās arī par citu interesēm, bet netrūkst arī, maigi sakot, nepatīkami un nicināmi tēli (vairums no tiem mazizglītoti, ja vispār), kuri kopējai nolemtības sajūtai un drūmajiem notikumiem pieliek savu ne vienu vien darvas karoti klāt, kuriem sīks aizvainojums pārraug nesamērīgas cenas atriebībā.

Aizraujošs vēsturiskais romāns, kas rada vēlmi izlasīt, ja ne gluži dokumentālu non-fiction darbu tieši par šo ekspedīciju, tad noteikti kādu no grāmatplauktos esošajām ceļojumu grāmatām pirms modernā laikmeta ar GPS, pirms interneta un mobīlajiem.

Max Brooks – World War Z: An Oral History of the Zombie War UN Anthony Marra – A Constellation of Vital Phenomena

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pavisam nesen, iepriekšējā 2020.gada oktobrī, lasīju vienu no loģiskākajām un inteliģentākajām zombiju grāmatām, kādu ir nācies lasīt – gidu kā izdzīvot zombiju apokalipses gadījumā, ko labāk nedarīt un ko darīt labāk, lai palielinātu izdzīvošanas iespējas.

Šīs World War Z grāmatas gadījumā autors pats iejūtas žurnālista lomā, lai intervētu apokalipsē izdzīvojušos no dažādākajiem dzīves gājumiem sākot pat ar bērnu un vienkāršu civiliedz. un beidzot ar armijas specvienības pārstāvi. Emocijām pilnas pieredzes stāsti, kurus oficiālā pētījumā un dokumentā žurnālista priekšnieki nav atļāvuši iekļaut

Tos pašus pozitīvos vārdus, ko varu veltīt The Zombie Survival Guide, varētu dod kā uzslavas arī zombiju apokalipses orālās vēstures grāmatai. Autors neieslīgst klišejās, bet +/- realistiski iztēlojas cilvēku un valstu reakcijas un krīzes menedžmenta soļus. Grāmata publicēta 2006.g, krietni pirms pašreizējās C-19 pasaules pandēmijas, tā kā varbūt iztēlotās reakcijas uz pēkšņo krīzi būtu pat drīzāk saucamas par optimistikām, redzot, kas ir noticis un notiek pasaulē attiecībā uz kovidu.


Vienīgais teorētiskais mīnuss, ka bija stipri par īsu, būtu varējis klausīties vēl un vēl.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais sižets 2004.gada Čečenijā ar iestarpinātiem atmiņu ainu fragmentiem gan īsi pirms un pēc PSRS sabrukuma un klusām neatkarības cerībām, gan nozīmīgāki notikumi gadu gaitā līdz grāmatas sižeta tagadnei.

Sonja – ātriem soļiem kļūst par pieredzējušāko speciālisti vietējā slimnīcā gandrīz vai apstākļu un kolēģu trūkuma spiesta.  Tas gan nenotiek tik ļoti aiz brīvas prāta un pašas apņemšanās, kā nerimstošās cīņa starp nemierniekiem, brīvības cīnītājiem u.c. pušu dēļ, kuri nodrošina konstantu pacientu plūsmu dažādākajos nopietnības stāvokļos. Bieži vien jāsaskaras ar absurdāko situāciju, kad ieroči un narkotikas ir lētākas un vieglāk pieejamas nekā tik ļoti nepieciešamās medicīnas preces.

Ahmeds – mūk no viena reģiona uz citu (Sonjas slimnīcu) līdzi paņemdams nolaupīta un nogalināta kolēģa 8 gadīgo meitu. Tiek pieņemts darbā slimnīcā vien darbinieku trūkuma dēļ, un, kā drīz vien atklājas, tad Ahmeds ātri nokļūst ārpus savas ērtās komforta zonas un noskaidrojas, ka viņa patiesais talants slēpjas mākslā nevis medicīnā. Abu personāžu dzīves apstākļi un skarbie šķēršļi, kuriem jātiek pāri, piešķir papildus nianses stāstam, kad tēli par spīti visam tomēr cenšas saskatīt arī pozitīvo, cik nu tas iespējams.

Labs, interesants turklāt debijas romāns lokācijā, par kuru reti personīgi ir nācies lasīt kādu stāstu, ja vispār. Būtu viegli iztēloties putnu biedēkļa pretargumentu negatīvai kritikai, ja grāmata būtu neizdevusies – “bet tā taču patiesībā arī līdzīgi notika” -, kas šoreiz nav jāsaka.

John Katzenbach – The Madman’s Tale

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Ballantine Books

Manas pārdomas

Francis Petrel jeb C-bird (iegūtā iesauka) 21gada vecumā paša vecāki ievieto Western State psihiatriskajā slimnīcā. Iemesls, kas krājies jau kopš bērnības, bet ir spējis vairāk vai mazāk to noslēpt – vairākkārt pieķerts ne tikai runājam pusbalsī pie sevis, bet esam pilnā sarunā/dialogā ar kādu, kura telpā nemaz nav, dzird balsis. Pēdējais piliens un grūdienas, kad strīda laikā piedraud nodarīt pāri gan sev, gan vecākiem ar nazi.

20 gadus vēlāk, apzinīgi lietodams medikamentus, Franciss vada šķietami bezmērķīgu dzīvi. Personīgi Franciss neapmierināts ne ar  cietiem vienmuļo darbu, ne pieticīgo dzīvokli, drīzāk negatīvā pieredze mudina izvairīties no liekas sabiedrības. Bet uzaicinājums ierasties slimnīcas teritorijā uz tādu kā atkalapvienošanos un atvadu svinībām pirms slimnīca tiek pilnībā nojaukta un tās teritojā uzceļ ko citu, uzjundī visas tās trauksmainās atmiņas, kuras Franciss būtu labprātāk paturējis aizmirstas, ap ko saistīs grāmatas galvenais sižets.

Neilgi pēc Francisa ierašanās, nakts maiņas laikā nežēlīgi tiek izvarota un nogalināta nesen darbu uzsākusi māsiņa. Ar nolūku izveidotas apstākļu sakritības, vaļā atstātas durvis, kuras citkārt vienmēr ir aizslēgtas, un vieglai atrašanai novietots asiņains pierādījums, bet ne slepkavības ierocis, pie kāda no pacientiem policijai un slimnīcas darbiniekiem, kuriem raizes vairāk sagādātu skandāls presē, nevis kāds “trakais” kā slepkava vai kā vēlāk sižets rādīs noslepkavots nojūgušais, dod iespēju ātri un bez sarežģījumiem noslēgt lietu, jo nekas nedrīkst patraucēt ierastajai rutīnai un lietu kārtībai.

Pacientu pārpildītajā Western State slimnīcā galvenokārt strādā darbinieki, kuriem vairāk rūp regulāra algas saņemšana, maiņas pavadīšana lieki nenopūloties, nekā pacienta ārstēšana, kura izpaužas cilvēka sazāļošanā, lai viņš mazāk trokšņotu. Neesmu lasījis daudz patieso stāstu grāmatas vai skatījies dokumentālās filmas par pat ne tik senām psihiatriskajām slimnīcām un apstākļiem tajās, bet ir redzēti daži šermuļus uzdzenoši video fragmenti YouTube. Tā teikt apstākļi Western State slimnīcā un darbinieki nav attēloti paši rožainākie un patīkamākie, bet pavisam noteikti autors nav attēlojis maksimāli sliktāko scenāriju

Tomēr, lai kā slimnīcas vadītājs Gulptilil jeb Gulp-a-pill un galvenais psihiatrs Mr.Evans jeb Mister Evil nevēlētos notikušo aizmirst, to viņiem neļauj jaunas prokurores/izmekl Lucy Jonas uzrašanās, kura ir pārliecināta, ka māsiņas slepkavība nav bijusi pirmā, ka iniciāli aizturētais nav īstais slepkava.
Francisa viens no labākajiem draugiem slimnīcā – Peter the Fireman. Viens no retajiem, kuram nevar piedēvēt nevienu diagnozi, bet nokļuvis slimnīcā ar tiesas spriedumu, lai tur viņam izvērtētu spriestspējas, pirms galu galā tomēr stāties tiesas priekšā par pastrādāto, lai cik šķietami taisnīgi tas attiecīgajā momentā nebūtu licies pašam Pīteram. Pīters, pirms nokļūšanas slimnīcā, bija sava veida izmeklētājs un strādādams kā ugunsdzēsējs bieži vien izmeklējā visa veida dedzināšanas. Lai arī šoreiz lieta saistīta ar cilvēka slepkavību, tad tādi aspekti, kā notikušā izcelsmes cēloņu noskaidrošana, varētu tomēr nākt par labu. To ievēro arī Lucy, kura cenšas izmantot Francisu un Pīteru savā labā.

The Madman’s Tale varētu nodēvēt par Francisa cīņu ar pagātnes dēmoniem paša prātā, jo visa galvenā darbība noris pagātnē. Francisam jau ir zināms gan slepkavas identitāte, gan liktenis, bet līdz pat pašām beigām vēl visai dzīvās balsis Francisā neļauj viņam atslābt, un, protams, nezinot gala iznākumu arī lasītājam miers iestājas vien epilogā.

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End: Vampire Reign Vol. #1-6

Linki uz vairākām grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pasauli pēkšņi savā varā pārņem nepazīstams vīruss, kas dzīvajos lielākoties atstāj tikai bērnus jaunākus par 13 gadiem. Par vīrusa izcelšanos, izplatību un izcelsmi, īpaši tagad Covid-19 pandēmijas laikām, negribās pārlieku uzklupt, jo šķiet vīrusa izraisītā apokalipse kalpo vien kā mehānisms, kas ļauj vampīriem pārņemt varu pār pasauli (vol.1 publicēts 2014.gadā), bet vīrusa epidemioloģija u.c., kas ar to saistīts, tiek piekoriģēts mangas krājumu tapšanas laikā.

Lai arī vampīri ir septiņreiz spēcīgāki par vidusmēra cilvēku, nemaz nerunājot par dižciltīgajiem vampīriem un pārliecinošs procentuālais atlikušās cilvēces skaits tiek turēt ieslodzījumos kā mājlopi vampīru vajadzībai pēc ēdiena=asinīm, tad viss tomēr nav nolemts lēnai un bezcerīgai iznīkšanai. Eksistē pretošanās kustība/pārstrukturējusies un militāra Imperiālā Japāna, kuras galvenais mērķis ar vampīru iznīcināšanas vienībām priekšgalā ir vispirms visas Japānas atbrīvošana no nīstajiem asinssūcējiem un pēcāk palīdzības sniegšana pārējai pasaulei pret nieka atlīdzību, ka Imperiālā Japāna pati pārņem varu un dominanci pār pasauli. Tik vien tāds mazs sapnītis valdošajai Hiragi ģimenei.

Bet, ja parasts vampīrs ir tik ievērojami spēcīgāks par vienkāršu mirstīgo cilvēku, tad kā gan var maz būt cerība uz pozitīvu iznākumu? Tur talkā nāk dēmoni un to davātais spēks, kas nāk līdzi Cursed-Gear ieročiem. Spēks, ko dēmons dāvā ieroča nesējam nenāk par pliku cenu vien, un katru dienu, pēc kontrakta noslēgšanas, ieroča īpašniekam jācīnās pret risku un dēmona centieniem izmantot cilvēciskās vājības, kāds tos varētu saukt par grēkiem, lai nesalūztu un neļautu dēmonam pārņemt kontroli pār prātu un ķermeni.

Pirmajos sešos krājumos tas netiek pārlieku fokusēts un uzsvērts, bet tie nebūtu cilvēku puses pārstāvji, ja paralēli cīņai pret galveno ienaidnieku, vampīriem, nevirmotu politiskās intrigas, kā jau pieminētie sapņi par Japānas impēriju kā pasaules lielvaru, un ja pulkvežleitnantam Gurenam būtu kāda teikšana, tad Hiragi ģimenes vietā pavisam droši viņš būtu labāks sistēmas pārvaldītājs.

Tikmēr sērijas galvenais varonis Yuichiro drusku vēl uz izredzētā tēla pusi, kad četrus gadus pēc apokalipses viņam vienīgajam no visiem draugiem izdodas izmukt no vampīru gūsta, to skaitā labākais draugs Mikaela Hyakuya, lai nonāktu Lieutant Colonel Guren Ichinose paspārnē. Pirmie sērijas krājumi vairāk attiecināmi uz lasītāja iepazīstināšanu ar autoru radīto fantāzijas, distopijas pasauli un maģiju un paranormālajiem aspektiem, kuri tajā eksistē, lai ātri apmācot Yuichiro un pavadošo tēlu sastāvu (galvenā tēla draugus), no kuriem visiem pašsaprotami ir izteikts talants un dotības visu apgūt, lai pēc tam varētu iesaistīties pašos bīstamākajos uzdevumos, kur noris centrālā sižeta kodols.

Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.


Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.

Blake Crouch – Wayward (Wayward Pines #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ītans Bērks brīvprātīgi piespiedu kārta ir kļuvia par idilliskās Wayward Pines mazpilsētas jauno šerifu. Viss turpina ritēt tāpat, kā pirms tam ar iepriekšējo šerifu, un no iedzīvotāju reakcijas varētu padomāt, ka pirms Ītana cita šerifa nemaz nebūtu bijis.

Bet tā ir tikai maldīga ar kosmētiku nošpaktelētā virskārta. Patiesība, kas slēpjas aiz tās ir daudzkārt skaudrāka. 24/7 novērošanas sistēma 100% nepārklāj visu pilsētas teritoriju, bet nezinātājam būtu neiespējami pārvietoties, lai viņu neuztvertu kāda no daudzajām novērošanas kamerām vai audio neuztvertu sarunu, un par privāto dzīvi savās mājās vispār vari aizmirst.

Iemesls ir reizē prātam grūti aptverams un klišejiski sens – lielāka labuma vārdā. Vairums pilsētiņas iedzīvotāju pat nenojauš, ka viņi vairs nedzīvoa 20.gs beigās vai 21.gs sākumā, bet gan +/-1800, ko tēli jau izsakoties noapaļo jau uz 2000, gadu tālākā nākotnē, un, ka kāds miljardieris vārdā Deivids Pilčers, pie reizes izgudrotājs un citādi ar inteliģenci itkā apdāvināts, precīzi paredzēdams, ka homo sapiens salīdzinoši strauji ar mazu paaudžu starpību paša piegružotās un izmainītās vides iespaidā evolūcijas gaitā pārvērtīsies radījumā, kas ne visiem rādītos pat ļaunākajos murgos. Vienīgi veids, kādā Deivids P.ir izvēlējies paglābt cilvēci ir, maigi sakot, apšaubāms.

Viens robs diženajā plānā un no tā izrietošais jautājums, kas rodas, kāpēc tik maz iedzīvītāju? Cik varu noprast tad diži lielas krio-miegā iesaldētu cilvēkresursu rezervju nav. Otrs, kāpēc, ja vien tas nesaistās ar resursu uzglabāšanu, nebija iespējams nogaidīt ilgāk, lai ļautu aiz pilsētas mūra mītošajiem mošķiem varbūt apmirt, samazināties skaitā vai attīstīties civilizētākā formā. Temats,kam visai īsā grāmata nepaspēj pieskarties, vai pat dot militāra rakstura alternatīvu. Un treškārt, kādi apsvērumi Deividam bijuši, lai neizveidotu vairāk kā vienu cilvēces patvērumu, vai vismaz klusi informēt citua čomus un paziņas miljardierus, lai uzbūvētu ko līdzīgu citur.

Kulminācijas punkts noslēdzas uz laba klifhengera, lai rastos vēlme drīzākajā laikā ķerties klāt triloģijas noslēdzošajai grāmatai.