Warren Ellis, Declan Shalvey, Jordie Bellaire – Injection, Vol.1 and Vol.2 (Injection #1-2)

25787656.jpg29584610

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Piecu (dažādi pēc etniskās izcelsmes un ar atšķirīgu kultūru) cilvēku grupai, kur katrs ir apveltīts ar neparastu talantu, nosauktai par Cultural Cross-Contamination Unit jeb vienkārši CCCU reiz tika dots uzdevums ieslīgt prāta vētrā un padomāt par nākotni un tehnoloģiju attīstību. Beigu beigās viņi nonāk pie secinājuma, ka ne visai tālā nākotnē iestāsies garlaicīga stabilitāte ar ļoti lēnu vai vispār nekādu izaugsmi. Risinājums – dot mākslīgajam intelektam nelielu piešprici un apvienot to ar reāla cilvēka garu/spoku, cerot uz to labāko, ka kontrole pār to netiks izlaista no rokām! Uh, kā jau vienmēr, gribot to labāko, sanāk makten liela šmuce, kuru nu tagad gan kopīgiem spēkiem, gan katrs individuāli CCCU cenšas tikt galā.

No sākuma bija nedaudz neskaidri, kad ‘’tagadne’’ mijas ar atmiņu, jo atverot pirmā krājuma vāku, lasītājs uzreiz tiek iemests stāstā, un krājums pa lielam paiet reizē, lai iepazītos ar pasauli un tās varoņiem, un vienlaikus tas neļauj noplakt interesei par dīvaini intriģējošo un arīdzan drusku baiso Injection pasauli. Kā uz to šajā video norāda autors Warren Ellis, kam var piekrist, ka mēs faktiski dzīvojam zinātniskajā fantastikā, kur nopietni ziņu portāli publicē rakstus par zombiju zvaigznēm, un talantīgiem valodas meistariem atliek vien smelties ideju. : ) Zinātne apvienojumā ar pārdabisko visā tā krāšņumā arī mākslinieku

Otrais krājums principā seko līdzi detektīvam Vivek Headland (tā kā Šerloka Holmsa stilā, kurš saskata vissīkākās detaļas un likumsakarības), kuram dienā, kad klients ierodas sakarā ar pazudušu dēlu, no ierastā piegādātāja atsūta dēļa gaļas gabalu (bicepss, un starp citu pēc Viveka vārdiem ideāli sagatavots) ;traģiskāk, ka sieva mirusi nelaimes gadījumā vien sešas nedēļas pirms tam. Un sekojot pavedieniem pa pēdām, nav diži ko brīnīties, kad atklājas Injection pieliktais pirksts!

Cik var spriest pēc trešā krājuma vāka, tad sekojoši fokuss pāries uz Brigid Roth – guru visā, kas saistīts ar datoriem un elektroniku. Vēl no CCCU jāpiemin profesore Maria Kilbride, slepenā aģenta iemiesojums Simon Winters un ar burvju spējām sajaucamu Robin Morel, kura aspektā būtu interesanti uzzināt vairāk par The Otherworld un nešaubos redzēsim vairāk arī par viņa jauno darba vietu The Breaker’s Yard, kur līdz letālam notikumam strādājuši gan Robina māsa un māte, gan arī senči iepriekšējās paaudzēs. Šādu tradīciju Robins nedomā turpināt!

Advertisements

Stephen King – Under the Dome

6320534

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

Vienā jaukā oktobra dienā pāri Chester Mills(saīsināšu uz CM) pilsētiņ un tās tuvāko teritoriju nolaižas caurspīdīgs kupol, kas, neskaitot gaismu un skaņu, gandrīz neko citu nelaiž sev cauri, tādejādi padarītas CM iedzīvotājus par nosacītiem cietumniekiem ar ierobežotiem resursiem un par sava veida realitātes šovu pārējai pasaulei, bez iespējas pamest pilsētu un tās iemītniekus, lai nomainītu ainavu.

Jau ir pagājis zināms laiks kopš noslēdzās piecu sezonu ilgušais seriāls (skatījos reizē ar epizožu iznākšanu), un iemesls tādai aizkavei šķiet drīzāk meklējams grāmatas apjomā (kā nekā virs 1000lpp), nevis aiz bažām, ka seriāls, kurā citplanētiešu uzrašanās bija daudz manāmāka un vairāk no zila gaisa paņemta versija. Pat negribot sanāca gan salīdzināt, gan personāžus iztēloties pēc attiecīgajiem aktieriem, bet ir jau sākuma un tā līdz beigām ir pietiekami daudz atšķirību, lai varētu pa savam izbaudīt abus divus un nejusties, ka viens samaitekļotu otru.

Viens no galvenajiem labajiem tēliem ir Dale Barbara jeb pēc iesaukas Bārbijs, Irākas kara veterāns, kuru lielākā daļa CM iedzīvotāju par spīti vairāku mēnešu darbam vietējā ēstuvē kā pavāram joprojām uztver kā jauniņo iebraucēju, kādēļ CM otrajam priekšsēdētājam Lielajam Džimam (par viņu bik vēlāk) ir tik viegli noskaņot sabiedrību pret Bārbiju. Starp citu tieši pirms kupola uzrašanās Bārbijs bija ceļā prom no CM uz neatgriešanos, plus nesekmīgi centās nostopēt garām braucošu auto; notikums, kuru atsaukt prātā ar frāzi ‘’ja vien…’’. Turklāt iemesls pilsētas pamešanai ir nesena sakaušanās ar Lielā Džima dēlu Junioru un viņa draugiem, dodot liekus iemeslus, lai nonāktu Lielā Džima melnajā sarakstā, kas sevis labklājības vārdā nav neviena interesēs. Ja vēl Bārbijam pašam kā tādam ir līdera dotības, tad šajā jautājumā izvēles brīvība tiek atņemta brīdī, kad pats ASV prezidents nozīmē Bārbiju par galveno, ar kuru ārpasaule sazināsies ar CM, atjaunojot viņu armijā par pulkvedi un norīko pārņemt varu no pilsētas valdes.

Lieki būtu teikts, ka Lielais Džims un grāmatas galvenais ļaundaris (slīpēts politiķis, lietotu auto tirgotājs, ‘’narko’’ boss, kā arī liekulīgas reliģiozitātes kalngals), par to nav sajūsmā. Sliktākais priekš CM iedzīvotājiem, ka ar katru mirkli Džimam kupola esamība un rīcības brīvība, ko tas sniedz (jo ko gan kāds no ārpuses var viņam padarīt), patīk arvien vairāk. Meistarīgi tiek izmantots cilvēku apjukums un bailes no nezināmā, kas būs, lai ļaunprātīgi izmantotu vēlētāju uzticēto varu sava labuma gūšanai. Viņam aktuāls ir mērķis nevis sniegt palīdzību, bet uzurpēt pēc iespējas neierobežotāku varu un novākt no ceļu jebkuru, kurš ir pret viņu; turklāt pasargāti nav arīdzan vienā brīdi esoši ‘’draugi un sabiedrotie’’. Par cik idejiski grāmatu Kings jau mēģināja uzrakstīt 1976.gadā, tad šaubos vai nedaudz saskatāmā līdzība ar pašreizējo ASV prezidentu bija viņam prātā.

Pie vērā ņemamiem personāžiem būtu jāpieskaita arī avīzes redaktoru (un pārliecināta republikāne) Džūlija, ārsts Rastijs un jauniešu trio (Džo, Norija un Benijs), kuru stāsta līnija bez īpaši lielām drāmām un pārliekas romantizēšanas bija viens no interesantākajiem.

Kaut arī Under the Dome nav simtprocentīgs šausmu romāns, bet pārmest Kingam par šausmu uzdzenošu elementu trūkumu, vairāk tieši cilvēku rīcības ziņā, pārmest gan nevar. Pārsteidzošs ir temps, cik ātri viss CM sāk pasliktināties; nav vajadzīga pat nedēļa, lai cilvēki paši citiem un sev dzīvi padarītu par elli. Tikpat labi varu iedomāties mierīgu, sakarīgu pilsēteli ar prātā veseliem priekšsēdētājiem, kura, pielietojot veselo saprātu, varētu izvilkt ilgāk. Nenoliegšu, ka beigas Kings varēja tā nesasteigt, bet nav jau arī tā, ka tāds kupola izcelsmes variants netika pieminēts. Turklāt nešķita, ka Kings būtu licis uzsvaru uz šo aspektu; un pat ne uz to, uz kādu rīcību katrs ir spējīgs ekstremālos apstākļos, kā tas varētu šķist, bet, kā to pats autors uzsver šajos divos video – uz klimata pārmaiņām, jo lielā mērogā mēs visi dzīvojam zem kupola bez iespējām pamest šo planētu.

Allan Moore and Jacen Burrows – Providence Act 1 (Providence #1-4) un Neonomicon (Moore’s Cthulhu Mythos)

33163150.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Avatar Press

Manas pārdomas

Laikraksta The Herald komandai steidzami ir jāizdomā pietiekami sakarīga raksta ideja, lai aizpildītu negaidīti izņemtas reklāmas atstāto tukšo vietu. Rezultātā žurnālists (ar cerībām kļūt par rakstnieku) Robert Black tiek nosūtīts apciemot doktoru Alvarezu, kurš reiz publicējis eseju par Souls le Monde, pēc kuras pabeigšanas vairāki savstarpēji nepazīstami lasītāji salīdzinoši īsā laikā izdarījis pašnāvības.

Lai bez galvas lauzīšanas, kā nesamaitekļoties par krājumu un varētu drusku vairāk uzrakstīt, kā allaž paskatījos, ko saka citi lasītāji, un no šī video uzzināju par vienu no iedvesmas avotiem, kas pa ķēdītei ir ietekmējis radošus prātus – Robert W. Chambers īso stāstu kolekcija The Kings in Yellow. Tātad, pirmās nodaļas/izdevuma virsraksts ‘’The Yellow Sign’’ un The Herald sekretāre sajauc, domājot ka grāmatu sauc The Yellow Thing, nevis The Yellow King. Pats no Lovecraft daiļrades esmu lasījis tikai divus īsos stāstus ‘’The Statement of Randolph Carter’’ un ‘’The Picture in the House’’ (+ neko glaimojošu nav nācies par viņu dzirdēt), bet to, ka autors ir smēlies viņā idejas un mākslinieks, radot šausmu žanram cienīgu atmosfēru, to lieliski spējis pārnest uz attēliem, var skaidri pamanīt. Viss kopā Robertu iedvesmo ar galvu pa priekšu mesties truša alā, ķerties vērsim pie ragiem un pamest darbu, lai sāktu izpēti savai debijas grāmatai tagad un nevis kaut kad tālā nākotnē.

Interesants aspekts papildus komiksam bija ieraksti no galvenā varoņa dienasgrāmatas/piezīmēm, kur ierakstīt ašu ideju stāstam, lai nepiemirstas. Reizē kalpoja kā īss nodaļas kopsavilkums, gan arī sniedza papildus ieskatu, kad tēls atskatās un analizē dienā pieredzēto, kas varbūt nav attiecīgajā mirklī iekritis acīs. Papildus pluss, ka tas ticis izcelts šī izdevuma vākā, kā arī nosacītā atsaucē uz rakstniekiem, kas ir izmantojuši šādu Commonplace book variantu ideju piefiksēšanai.

**

11036352

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Avatar Press

Manas pārdomas

Pirms Neonomicon(2010) četrām nodaļām, kura beigas likās prasāmies pēc turpinājuma, bet vismaz Goodreads neatradu, ka būtu gaidāms kaut kas, ir 2003.gadā izdotais The Courtyard. Par cik notikumi risinās pirms Neonomicon (bet pēc Providence), tad visai patīkami, ka ir pievienots klāt arī prīkvels.

The Courtyard galvenais varonis FIB detektīvs Aldo Sax izmeklē saistību starp trim dažādām un viens otram nepazīstamiem slepkavām, kuru pastrādāto slepkavību veids ir identisks. Aldo šķiet daudz pieredzējis profesionālis, bet pat Aldo bagātā prakse nespēj viņu pasargāt no vainīgo ietekmes varas. Šis divu nodaļu stāsts izteikti izceļ sava žanra priekšrocības, kad jāpiekrīt teicienam, ka reizēm attēls ir vairāk kā tūkstoš vārdu vērts. Lielas uzslavas māksliniekam Jacen Burrows, jo grūti iedomāties, kā to pašu varētu pateikt vārdiem.

Tālāk Neonomicon kādu gadu vēlāk divi citi FIB aģenti Gordon Lamper un Merril Brears izmeklē, kas tad īsti notika ar Aldo un sekojoši iepriekš pastrādātajām slepkavībām. Cerams šajā video redzamais pirmās nodaļas pārskats pārliecinās, ka šis komikss ir tā vērts, bet var piekrist, ka kaut ko tik dīvainu (labā nozīmē) ilgi nav nācies redzēt. Šeit cits lasītājs dalās sajūsmā gan par Courtyard un Neonomicon, gan arī par Providence.

Jonathan Maberry – Patient Zero (Joe Ledger #1) (Audio book)

3993839

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džo Ledžers tiek iemests baseina dziļajā galā, viņam kā ar bomi tiek iebelzts pa galvu, kad līdz šim nedzirdēta DMS(Department of Military Science) aģentūra ar ļoti noslēpumaino Mr. Church priekšgalā rekrutē Džo bīstamākajam uzdevuma viņa karjerā – pasaules glābšana no potenciālas zombiju apokalipses. Bet tieši veids, kā DMS izvēlas atlasīt sev derīgos aģentus no, tā teikt, pelavām, ir tas brutālākais. Bez jebkādiem brīdinājumiem vai paskaidrojumiem Džo Ledžers nokļūst vienā telpā ar cilvēku(teroristu), kuru mazāk kā pirms 48stundam viņš jau vienreiz kā nogalināja. Acīmredzami ar pasauli kaut kas nav īsti riktīgi, ja tev nākas veikt kaut ko tādu atkārtoti…

Patient Zero pārsvarā norisinās no Džo skatpunkta un tikai īsi un fragmentāri dod ieskatu ļaundaru/teroristu nometnē. Varbūt lasot fizisku grāmatas eksemplāru būtu citādāk, bet šajā konkrētajā audio grāmatas ziņā labi, ka tā, jo ierunātājam, kuram citādi par visu romānu kopumā var novēlēt uzslavas, liels mīnuss bija identiskās balsis un intonācijas gan galvenajam labajam tēlam Džo, gan zombiju apokalipses finansētājam un vienkārši superbagātajam Sebastian Gault. Šeit skatāms video, kur autors pats raksturo savu varoni Džo Ledžeru. :)

Sebastians – multimiljonārs (ja ne pat miljardieris) un reizē arī plaši pazīstams labdarības projektu atbalstītājs tik ļoti pielūdz alkatīgo $ dievu, ka maz pamazām ir izperinājis. La realizētu mērķi nedaudz pabiedēt Amerikas Savienotās Valstis, izkaisīt pietiekoši daudz informācijas vakcīnas izveidi, lai tā pārsviestu savus milzu tēriņus no militārās nozares uz farmāciju. Atliek vien uzvest pietiekami draudīgu izrādi ar augstu ticamības pakāpi, bet tā, lai nepāršautu pār strīpu, un nauda varēs sākt ripot. Tomēr, kā par nelaimi, lai plāni kustētos uz priekšu, nākas piesaistīt reliģiskāk noskaņotus partnerus, kuriem ideoloģija ir spēcīgāka par materiālajām dziņām.

Ja neskaita Džo vadīto Echo komandu, tad no otrā plāna tēliem visintriģējošākais būtu jau pieminētais misters Church, kas, starp citu, nav pat viņa īstais uzvārds. Lai kam Džo vaicātu neviens īsti nezin, kas viņš ir, un kopā salasās vien leģendām līdzīgi stāsti un baumas, kā arī viņa spēja ietekmē augstos amatos esošas personas, ieskaitot valsts prezidentu, ir vērā ņemamas, kas noteikti prasa, lai azotē atrastos neviens viens paslēpts ‘’netīrs’’ vai vienkārši vērtīgs noslēpums.

Patient Zero ir spriedzes pilna! Grāmata, kurā katra nākamā sadursme ar zombijiem ir dramatiskāka par nākošo, un tā vien šķiet, ka nākamo nemaz nav lemts piedzīvot!

Aaron Mahnke – The World of Lore, Volume 1: Monstrous Creatures

35534639

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wildfire

Manas pārdomas

Monstrous Creatures ir tās autora Aaron Mahnke radītā podkāsta Lore fizisks epizožu apkopojums par dažādiem tumsā ložņājošiem briesmoņiem un mošķiem, kuriem, kā par brīnumu, liela daļa cilvēku tic vēl joprojām Laikam jau nevajadzētu justies tik pārsteigtam, ka cilvēku vēlme ticēt kaut kā pārdabiska eksistencei arī 21.gadsimtā nav mazinājusies, ja pašam atliek tikai paskatīties pa dzīvokļa logu, lai ieraudzītu baznīcu.

Pirmais krājums sevī ietver vēlā vakarā ap nometnes ugunskuru stāstāmus stāstu par apsēstām lellēm, radībām ar milzu spārniem un sarkani spīdošām acīm, nolādētiem kuģiem un mājokļiem, kā arī par elfiem, gremliniem, leprikoniem, vendigo un vēl visu ko. Patiesi reāli stāsti, kuri noteikti ir iedvesmojuši ne vienu vien autoru un režisoru, kā nekā filmas ‘’balstītas uz patiesiem notikumiem’’ domājams netrūkst.

No vienas puses prieks, par cik katru podkāsta epizodi esmu klausījies tikai vienu reizi, kas ļauj atsaukt atmiņā piemirstus īsākus vai ne tik spilgtus stāstus, bet vienlaikus ir arīdzan neliela vilšanās, jo grāmatā neatrast oriģināla materiāla, kas jau nebūtu izskanējis audio formāta pirms tam. Tas tomēr nenozīmē ka es nožēlotu grāmatas iegādi vai negaidītu otro krājumu, ja jau ir numerācija. Monstrous Creatures var kalpot kā lielisks papildus materiāls gan tiem, kas jau zina par podkāsta eksistenci, gan, cerams, ar burvīgo vāku un arī ilustrācijām spēs piesaistīt uzmanību un radīt jaunus fanus.

Zemāk gandrīz visu apakšnodaļu saraksts ar linkiem uz attiecīgajām epizodēm:

Joseph Fink, Jeffrey Cranor – It Devours! (Welcome to Night Vale novels #2)

34523006.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Night Vale ir visai neievērojama ASV mazpilsēta, kurā viss dīvainais, ko vien varam iedomāties un jebkura konspirācijas teorija var būt un ir daļa no tās neparasto iedzīvotāju ikdienas, kuru grāmatas formātā jau varējām nedaudz iepazīt gadu iepriekš ar Welcome to Night Vale. Pārliecināt kādu, kurš ir palicis dzīvs pēc bibliotēkas apmeklējuma, bez brīvas izvēles atzīst visu varenā Glow Cloud (all hail) spēku vai katru dienu ir spējīgs sadzīvot ar bezsejaino, veco kundzīti ( kura dzīvo katrā no mūsu mājām, bet nespēj sadūšoties, lai varam viņu skatīt pilnā apjomā, velns parāvis!), par tik acīmredzami neiespējama izdomājuma eksistenci kā kalni nav pat vērts. Labu veiksmi, ja nu kas…

Tieši mūsu (lasītāju) ‘’normālā’’ pasaule Night Vale iemītniekos varētu ieviest vislielākās bailes un šausmas. Starp tiem jau labu laiku ir Karloss – pats labākais, burvīgākais un skaistākais zinātnieks visā plašajā pasaulē. Jābrīdina gan, ka viņam jau ir dzīves biedrs – neviens cits, kā pilsētas radio moderators Sesils Pālmers. Kopš mirkļa, kad Karloss atgriezās pēc gada piespiedu prombūtnes (lai cik neticami tas izklausītos, jo pamest pilsētu ar jebkādu transportu ir praktiski neiespējami), viņš nav spējis aizmirst citpasaulē/otherworld pavadītos desmit gadus bez ūdens un pārtikas. (Kā to apliecinās Karlosa šībrīža galvenā asistente Nilanjana Sikdar, tad laika ritējums nav tik lineārs, kādu vairums no mums to piedzīvo.) Tādēļ kopīgiem spēkiem, bet lielākoties katrs pa savai metodei un par spīti pilsētas domes un noslēpumainās, bet vienlaikus draudīgās aģentūras pretestībai, viņi ķeras klāt mājas izpētei, kura izskatās, ka eksistē, jo ir taču pat ļoti loģiski, ja starp divām vienādām mājām eksistētu vēl viena, bet patiesībā tur nemaz neatrodas, lai noskaidrotu, kas no Citpasaules apdraud Night Vale eksistenci!

Nilanjanas, kura pilsētā ir nodzīvojusi tikai četrus gadus (vismaz viņai tā šķiet), un joprojām jūtas kā jaunpienācēja (nevainosim šeit draudzīgos un labu vēlošos ‘’Interloper!’’ izsaucienus), pieeja problēmsituācijas risinājuma meklējumos brīžiem visai tālu novirzās no striktajiem zinātnes principiem, kad reliģiskā kustība Joyous Congregation un tās Smaidošais Dievs (burtiski milzu daudzkājis no citpasaules) kļūst par galvenajiem aizdomās turamajiem.

Personīgi nebūtu ne mazāko iebildumu, ja papildus lieliskajam podkāstam (pa radio šonedēļ saklausīju drausmīgo latviskojumu aplāde) reizi gadā iznāktu arī grāmata. Pats labākais, ka gan pirms pirmās, gan šīs grāmatas lasīšanas vari nemaz nebūt dzirdējis, kas tā tāda Night Vale vispār ir, tomēr zināms konteksts, protams, nenāk par ļaunu. Kā arī It Devours!  un Welcome to Night Vale nav savā starpā saistītas, izņemot ar vietu un tēliem, tomēr gribētos teikt, ka mazāk pievēršoties pasaules uzbūvei un noteikumiem, ir vēl vairāk domāta podkāsta faniem.

Neliels video un audio ieskats grāmatā šeit un šeit.

The Home by Chris Stoesen un Mutation Z: The Ebola Zombies (Mutation Z #1) by Marilyn Peak

26176179

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Tā vien šķiet, ka lielākā daļa (post)apokaliptisko darbu aizmirst parādīt, kas notiek ar cilvēkiem, kuriem, piem., kā ar diabēta slimniekiem ir nepieciešams regulāri saņemt zāles vai ar vecāka gada gājuma ļaudīm sociālajos aprūpes namos, kuru ikdiena ir atkarība no citu aprūpes. Iespējams, viņi uzreiz tiek norakstīti pie upuriem, kurus nav pat vērts pieminēt.

Tikmēr The Home dod balsi un iespēju atspoguļot vienu no daudzajiem varbūtējiem notikumu scenārijiem, un visai nelielajā apjomā sniedz lasītājam bagātīgu gammu emociju.

***

23247491

Kad Emma Džonsone, brīvprātīgā no ASV, vēlas izdarīt labu, kādam palīdzot un pie reizes izraujoties no garlaicīgās ikdienas, viņa pat trakākajos murgos nebūtu varējusi iedomāties, kādas šausmas cēlā mērķa vārdā nāksies piedzīvot.

Otrs stāsts zombiju tematikai pieiet klāt krasi atšķirīgāk. Kā jau liecina darba apakšvirsrakstā iekļautās Ebolas slimības nosaukums, tad dzīvo miroņu izcelsme saistīta ar tās uzliesmojumu vairākās Āfrikas kontinenta valstīs, nu gluži kā mūsu realitātē, vienīgi vēl pavirpinot jautājumu – ja nu… Mutation Z atkal apspēlē domu, ka zombiju apokalipse nāk kā sods par visiem iedomājamiem un neiedomājamiem cilvēces grēkiem.

Kaut arī šis stāsts ir par kādām 20 lapaspusēm garāks, kopējais iespaids un sajūta, kas radās izlasot darbu, bija sliktāka nekā to iespēja The Home. Vai nu tas valodas stila dēļ, vai tādēļ, ka The Home vairāk parūpējās par atmosfēru un nepieskārās nemaz zombiju izcelsmes izskaidrošanai.

Jeremy Laszlo, Carlos Cara – Left Alive #1

22847458

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Charlie Duwain vienatnē ceļo pāri ASV vai vismaz pāri tam, kas no tās ir vēl atlicis. Vienīgais, kas Čārliju dienu no dienas vēl motivē vispār kaut ko darīt, ir cerība vēlreiz sastapt abas Floridā mācību dēļ mītošās meitas – Lexi un Val. Pārtikas un ūdens ir maz, briesmu no citiem, kuri to pašu mazumu ir gatavi atņemt ar spēku, uzglūn no katra tumšāka stūra, turklāt par kronis visam sāk vēl klīst baumas par zombijiem!

Viss sākās kā jau vienmēr, ar labiem nodomiem. Zinātnieku cerībām ar ģenētiski uzlabotu super-mēslojumu paātrināt augu un labības augšanas ātrumus, palielināt ražu skaitu un tādējādi atrisināt badu pasaulē bija pamatotas cerības. Diemžēl, labu gribot, ar labajiem nodomiem bruģētais ceļš uz elli šajā gadījumā tiek pabeigts un sasniegts pilnā krāšņumā. Salīdzinoši ātri visā pasaulē izzūd jebkādi augi, augsne kļūst toksiska un neizmantojama, rezultātā aizsākas griezties nāvējošs un neapturams ritenis, atstājot katru cīnāmies par sevi.

Apstākļi kļūst tik traģiski, ka visniecīgākā varasiestāžu kontrole pār notiekošo pēc Lielās Panikas pazūd kā ar vieglu rokas mājienu, un ar to jau sākas zināmas ticamības problēmas. Pat ja arī pieņemam, ka tāda apstākļu kombinācija tik ātri liktu pagaist pat visniecīgākajai valsts ietekmei, tad vēl jocīgāk ir fakts, ka mūsu galvenais varonis, cilvēks parastais, ar simtprocentīgu pārliecību ir spējīgs pavēstīt pat par tik attāliem notikumiem kā Indija vai vēl sazin kur, kaut arī plašsaziņas līdzekļi kā tādi vairs neeksistē.

Pie Left Alive augošās mīnusu kaudzes vēl var pieskaitīt pašu Čārliju. Viņš nav varonis, kurš metīsies kādu glābt un uz krīzes fona pacelsies pāri citiem, lai tādējādi varētu viņam just līdzi, un pat ne sakarīgs un pat bik ļauns, bet šarmants antivaronis viņš nav. Čārlijs drīzāk aiz bailēm apdraudēt sevi noskatīsies, kā kādu nosit līdz nāvei vai slēpsies, kamēr norimst palīgā kliedzieni. Lai cik objektīvi būtu attaisnojumi, jo varbūt tiešām Čārlijs pats kļūtu par upuri, tas tomēr kaut kā viņu nepadara lapaspusēm pievilcīgu un neizmaina faktu, ka es no Čārlija drīzāk censtos turēties pa gabalu un neizvēlētos viņu par savu kompanjonu. Situāciju vēl sliktāku padara tas, ka Left Alive ir pilnībā no Čārlija skatpunkta.

Ar visu to rodas pārliecība, ka Čārlijs nejūtas nemaz tik diži sarūgtināts vai sagrauts, ceļojot vienatnē pa postapokaliptisko pasauli, kaut gan pats apgalvo pretējo.

Michael John Grist – The Last (Zombie Ocean #1)

25517872

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vairāku mēnešu garumā, vēl pirms pasauli nakts laikā pārņēma zombiju apokalipse, izmainot pasauli, kādu to pazinām līdz šim, Amo bija ārstu acuraugs un intereses objekts. Tik cik interesants bija Amo veselības stāvoklis un tā maiņas komas laikā, tikpat īpatnēji ir ārsta dotie norādījumi, kad ir atgūta samaņa, lai izvairītos no atkārtotas epizodes vai pat vēl ļaunāk. No tiem uzacis liek saraukt ieteikums atturēties no seksa, ja pašapmierināties, tad arī pēc iespējas klīniskāk un bez stimulācijām.

Fizioloģiski neparasts ir viņa izmainītais metabolisms, kas vairs neprasa tik daudz barības vielu, bet fiziski nav jūtamas nekādas bada sajūtas. Bet no cita aspekta, kas vairāk sit pa kabatu ir Amo alerģija pret mākslu, visu radošo un fantāziju karinošo, jo Amo ir komiksu mākslinieks. Varbūt liktenis vai kā, bet Amo tieši pirms liktenīgā notikuma strādāja pie savas grafiskās noveles par zombijiem. Vismaz Amo ir paveicies atrast monotonu dienas darbu preču noliktavā, kā arī paša izveidotā Deepcraft spēles modā, kas imitē pieminēto darbu, atrast draugu un domubiedru Cerulean, kuru arī skārusi tā pati slimība, kas viņu.

Un visticamāk pateicoties šai slimībai, Amo no rīta pēc vētrainās nakts vēl ir pie veselā saprāta, kamēr pārējā cilvēce ar baltām, tukšumā pavērstām acīm un asinīm notraipīti bezmērķīgi klaiņo pa ielām. Kaut arī negribu teikt diži daudz par autora radīto zombiju dabu, jo tas ir visai nozīmīgs pavērsiens, bet vienu gan, Amo stereotipiskais pieņēmums no filmām ir visai tālu no patiesības.

Tādam postam neviens (prāts) nespētu pienācīgi un adekvāti sagatavoties! Vienīgais, kas var palīdzēt Amo tikt galā ar prātam neaptveramo ir humors, un to viņš, par laimi, pieprot. Kas nedaudz nokaitināja, bija viņa īslaicīgā iekrišana depresīvā domāšanā un sevis žēlošanā. The Last nav izteikti gara grāmata, bet līdz ar to viss būtiskākais ir kompakti sakārtots. Noteikti paturēšu sēriju prātā, lai vēlāk turpinātu. : )

Neil Gaiman, Bryan Talbot, Michael Zulli, John Watkiss, Shea Anton Pensa, Stephen King, Alec Stevens, Gary Amaro – The Sandman, Vol.8: Worlds’ End (The Sandman #8)

12091495

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Viesnīca/krogs pasaules malā ir vieta, kur no vētras ir paglābušies ceļotāji (ne tikai cilvēki) no dažnedažādām dimensijām, laikiem un visām iespējamām realitātēm. Ar lielāko daļu, kas tāds notiek pirmo un vienīgo reizi viņu mūžā, bet, kā to atzīmē viesnīcā strādājošie jeb tie, kuri pēc iepriekšējām vētrām nav vēlējušies atgriezties, tad viesnīca sen nav bijusi tik piepildīta, kas var vien norādīt uz tauvojošiem lieliem notikumiem. Lai īsinātu viens otram laiku, ceļotāji izklaidējas, atstāstīdami interesantus un aizraujošus atgadījumus.

Starp raibajiem viesnīcā patvērumu guvušajiem ir arī divi ikdienišķi cilvēki no mūsu realitātes – darba kolēģi Brents Takers/Brant Tucker un Keitija, kuru auto pārbraucienā uz Čikāgu sniega vētras laikā vasaras vidū iekļuva avārijā, par laimi bez nopietnām traumām. Tomēr dīvaināk par sniegu karstas vasaras laikā, ir pati viesnīca, kura tapis lemts nokļūt, jo kā to novērodams, secina pats Brents, tā vien šķiet, ka ēkas izmēri un telpu izkārtojums mainās pēc pašas ēkas iegribas un vajadzībām. Tikpat īpatnējs ir arīdzan laika ritējums tik tuvu pasaules malai, par cik pēc daža laba stāsta ir pagājis tā drusku vairāk laikā, kā varētu domāt.

Faktiski Worlds’End ir vēl viens īso stāstu krājums The Sandman sērijā, vien šoreiz pēcgarša ir stipri vien labāka, tomēr jāsaka godīgi, ka tieši tādēļ sākumā iepriekšējās pieredzes dēļ bija zināmas bažas. Diemžēl lasītājs ļauts uzzināt vien kripatu no visiem vētras laikā izskanējušajiem stāstiem, jo notikumi viesnīcā ir no Brenta skatpunkta un dzirdam tikai tos stāstus, kurus dzird viņš pats. Būtu jau jauki vēlreiz atgriezties viesnīcā pie pasaules malas. :)

Starp favorītiem nosauktu Hob’s Leviathan, kurā lēdija uz burukuģa maskējas par vīrieti, un Golden Boy. Par zelta puisēnu kopš dzīves pirmajiem mirkļiem, kuram māte ieliek vārdu, saīsinot vārdu ‘’prezidents’’, un kurš arī to visu attaisno. Ilustrāciju stila un stāsta pasniegšanas manieres dēļ gribētos izcelt arī A Tale of Two Cities, bet ne tik ļoti intriģējošs likās Cluracan’s Tale par kaut kādu tur feju, un Crements – stāsts no pilsētas, kuras iemītnieki ir visu iespējamo mirstīgo atlieku apbedīšanas speciālisti.