Jonathan Maberry – The King of Plagues (Joe Ledger #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Septiņi karaļi, kurus vada par sevi nodēvēta dieviete (The Goddess~). Sērgu, mēru u.c. slimību karalis ir tikai viens no viņiem, vēl eksistē tādi kā Baiļu, Haosa, Zagļu u.c. Karaļi. Masīvs teroristu uzbrukums lielākajai Londonas slimnīcai piespiež Džo Ledžeru atgriezties Mr Church vadītajā DMS un atraut domas no sērām un zaudētās mīlestības.

Interesanti, kā par viņiem neizskanēja ne pušplēsta mājiena, kaut arī viņu kompānija it kā atbildīga par visvisādu karu, slimību izraisīšanu un izplatīšanos, kā HIV un AIDS, kā galvenais mērķis ir, laikus zinot, kas notiks, gūt miljardos mērāmu peļņu no akciju tirgiem. Attiecībā uz pirmo un otro grāmatu, laikam Dieviete un karaļi, to skaitā iepriekšējais King of Plagues (šīs grāmatas ietvaros par tādu kļūst jauns kadrs), būs bijuši ar mieru par notiekošo. Grāmatu ne gluži novecina, bet liek nojaust par tās sarasktīšanas laiku, Septiņu Karaļu koncetrēšanās uz Ebola vīrusu un tā modifikāciju straujākai un letālākai izplatīšanai.

Diemžēl viņiem krietni smagi nepaveicas, ka eksistē Mr.Church vadītā DMS un Džo Ledžers, kurš vada DMS labāko specvienības Echo komandu. Nebūtu Džo, kas zina, pasaule un cilvēce izdzīvošanas ziņā nebūtu tikusi tālāk par pirmās grāmatas Patient Zero notikumiem.

Prieks, ka viss pilnībā grāmatas gaitā negrozās par un ap Džo varenību ļaundaru nodomu apstādināšanā, kas izpaužas miera un atslodzes brīžos, kad uzmanību tiek pievērsta citu Echo komandas biedru tēlu apveltīšanai ar lielāku miesas kārtu, lai vēlāk atkal pievērstos aktīvas spriedzes darbībai.

Mr. Church joprojām paliek galvenokārt aizkulišu darbonis ar vajadzīgajiem kontaktiem visās iespējamās nozarēs, kas šķiet palēnām mainās un nebūtu slikti sākt iestarpināt pa druskai vairāk no viņa pagātnes un patiesās identitātes. Maziņš maiteklis, bet ne īsti, ja sērijā ir vēl vismaz 8 grāmatas – Kas zin, varbūt izdzīvojušie šīs grāmatas ļaundari, kuri pamanās izsprukt cauri sveikā, par savu galveno mērķi kādā no turpinājumiem, pakļaus tieši viņu.

Jonathan Maberry – The Dragon Factory (Joe Ledger #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Diemžēl briesmas Joe Ledger tēla pasaulei pirmajā grāmatā Patient Zero neizdevās pilnībā neitralizēt. Laiks rit uz priekšu, katra stunda, katra minūte ir no svara, lai paspētu neitralizēt kāda trakā Nacistiskās Vācijas laika iedvesmota plāna īstenošanu, lai iznīcinātu visas pārējas rases un ieceltu goda vietā baltos. Sekas pēc tam pie kājas, galvenais, ka iedomātais tronis nu būs viņa.

Arī metodes un līdzekļus, lai nodrošinātos, ka neviens viņam nepatraucētu ir plašas un tālu sniedzošas, kam par piemēru var minēt The Dragon Factory pašu sākumu, kurā caur šķietami ticamiem informācijas avotiem tiek izmantoti ASV viceprezidents un NSA aģentūra, lai censtos neitralizēt gan Džo, gan viņa pārstāvēto Department of Military Sciences (DMS).

Kamēr DMS vadītājs Mr. Church vairāk darbojas aizkulisēs, izmanto visus vajadzīgos un iespējamos kontaktus, lai reizē novērstu pasaules apokalipsi un mērķtiecīgu uzbrukumu viņa vadītajai aģentūrai, tikmēr Džo Ledžeram un viņa komandai tiešā kontaktā un personīgi jāsastop ļaunums, kas pārsit pušu pat ļaunākos murgus.

Pirmie ziediņi, ar kuriem nākas sastapties, ir ar ģenētisko modifikāciju saistīti un ar šo autors Jonathan Maberry ieslēdz pavisam aktīvu domāšanu. Lai finansētu nelegālās operācijas, lai gan ar šo aizrāvušies Mengela radītie identiskie dvīņi, ir nepieciešami lieli līdzekļi, kurus viņi gūst spēlējoties ar dažādiem vēl zinātniskās fantastikas pasaules līmeņa ģenētiku un mākslīgi radītiem organismiem. Par piemēru minot patiesus vienradžus vai (pagaidām vien planējošus) mazus pūķus, kurus melnajā tirgū pārdot naudīgiem un neskrupoloziem bagātniekiem, vai testosteronu bagātiem medniekiem dot nekur citur nesasniedzamu unikālu medību pieredzi.

Labs, interesants trilleris, kuru ik pa brīdim neuzkrītoši papildina galvenā tēla un kolēģes romantiski nenopietnie dialogi, bet nepaspēj pamirkšināt pat aci, kad sekundes pasaules gala pulksteņa atskaitē rit un ar visu nopietnību jāatgriežas pie darba.

Justin Cronin – The Passage (The Passage #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vēlme radīt superkaravīru kādā ASV slepenas militāras bāzes nostūrī negaidīti noiet greizi. Laikam nebūs ne lasījuši, ne skatījušies kādu no daudzajiem piemēriem pirms tam, lai nojaustu, ka varbūtība starp veiksmīgu iznākumu un apokalipsi, kad teju visu pasaules populāciju īsa mirklī pāršalc un iznīcina viens vienīgs vīruss, nav diezko samērīga.

The Passage iedalāma divās daļās. Pirmā īsākā ir šis superkaravīra radīšanas process un viena no eksperimenta subjektu izlaušanās, kas aizsāk tālāko grāmatas pamata sižetu. Šī pirmā daļa, lai arī ir ar dažiem mistiskiem elementiem, tomēr atskatoties ir krietni sakarīgākā par tālāksekojošo. Viens no subjektiem, kuru aģentiem Brad Wolgast un Phil Doyle tiek pavēlēts nolaupīt ir vien sešus gadus veca meitene Eimija, bet gan jau prologā, gan vēlāk tiek doti mājieni, ka Eimija nav nekāds parastais bērns, ka viņā jau kopš dzimšanas sēž kaut kas uz paranormālām spējām velkošs. Viņas vara pār citiem tik agrīnā vecumā nav ar apzinātu spēku, bet tik un tā viņai labvēlīga ietekme, pamudinājums viņai palīdzēt izpaužas kā uz aģentiem, tā citiem. Šī palīdzība visnotaļ lieti noder, kad starp eksperimenta programmas vadītājiem ir gana šaubīgi un varaskāri tipi.

Diemžēl stāsta otrajā daļā, kas norisinās gandrīz simts gadus pēc liktenīgās dienas un ASV armijas, valdības un arīdzan pārējas pasaules nespējas nokontrolēt vampīrveidīgo vīrusu, krietni vairāk izpaužas misticisms un pašās beigās pat reliģiskums, kad autors atklāj The Passage nosaukuma domu, kā vīrusa upuru/staigājošo miroņu novēloto ceļu uz aizpausauli ar nu jau tīnes Eimijas palīdzību. Kura nez kādā veidā joprojām dzīva, vien izskaidrojums meklējams, ka arī viņa eksperimenta kārtā inficēta, bet spējusi noturēties pret sliktajām vīrusa īpašībām un tagad ir vienīgā pasaules atlikušās cilvēces cerība uz glābiņu.

Ideja alternatīvam vampīru paveidam, to izcelsmei un apokalipses stāsta neslikta, vien izpildījums un skatījums uz postapokalipses attīstību, pa vidu fokusējoties uz izdzīvojušo savstarpējām sociālajām attiecībām un garum gari izstieptiem tēlu pagātnes stāstiem, it īpaši šīs pirmās grāmatas noslēgums būtu prasījies labāks.

Jonathan Maberry – Rot & Ruin (Rot & Ruin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

15 gadīgā Bendžamina jeb Benija pieaugšanas stāsts zombiju post-apokalipses pasaulē. Pirms 14 gadiem pasauli dažās nedēļās pāršalca pēkšņi no mirušajiem augšāmcēlušies. Ne tad, ne tagad nevienam nav īsti skaidrs kā un kāpēc tas aizsākās, kas ļauj mirušajiem kustēties un nesatrūdēt. Vienīgi norobežotas pilsēteles un ciemati lielākoties palīdz atlikušajiem dzīvot kaut cik droši, kamēr atlīdzību mednieki, to skaitā Bendžamija vecākais brālisToms, medī zombijus ārpus pilsētas žoga robežām.

Attiecības starp brāļiem nekad nav bijušas tās labākās. Galvenokārt no Bendžamina puses, kam par iemeslu kalpojuši atmiņu fragmenti kā mazulim no liktenīgās nakts, kad viņš atceras kā Toms ar viņu kaut kur bēdzis, kamēr vecāki palikuši mājās nolemti nāvei. Līdz šim ar to spriedumam par brāļa raksturu ir pieticis, tomēr jaunās pasaules prasība no 15 gadu vecuma atrast kādu darbu, vai pretējā gadījumā tiks samazinātas pārtikas devu normas, pieejamo kuponu skaits, piespiež ar Tomu uzskāt nozīmīgāku vārdu apmaiņu, pēc tam kad citi darbi izbrāķēti.

Labi attēlots viens dzīvajos palicis kādreizējās ASV nostūris, kur pilsētnieki apzināti dzīvo ar galvu smiltīs, apzināti ignorē nepatīkamu informāciju, kas traucētu jaukajai ikdienai nosacītā drošībā, kas ļauj nežēlīgākiem un agresīvākiem atlīdzību medniekiem brīvu vaļu veidot savus likumus ārpus tās. Brutalitāte netiek vērsta tiek vien pret vēl lielā skaitā staigājošajiem miroņiem, par cik zombiju apokalipses rezultātē vairs neeksistē policija vai citi likumsargi, tad krimināli noskaņotiem prātiem ir brīva vaļa izpausties. Ja grāmatas sākumā Bendžamins aiz neziņas vēl apbrīno šos citus zombiju medniekus kā kārtīgākus večus par savu brāli, tad iepazīstot tuvāk un personīgāk reālo situāciju, Bendžaminam nākas krietni mainīt savas domas.

Gluži bez romantiskām jūtām Rot & Ruin neiztiek un grāmatas kulminācijas punkts saistīts ar Bendžamina (ar Toma lielu palīdzību) steigšanos glābt vienaudzi Nix, bet nekad šis YA tik raksturīgais aspekts nepārņem grāmatu savā varā. Mācekļa darbs, kas uz neatgriešanos izmaina ne tikai paša Bendžamina skatījumu uz esošo pasauli.

Odd Thomas #5-7

#5 – Odd Apocalypse

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau kārtējo reiz, kad Oda Tomasa magnētiskā intuīcija aizved viņu uz kādu lokāciju, laiks, kas paiet līdz sākas, kas nopietns, saīsinās. Ja pirms tam no gada uz mēnesi, tad tagad jau pietiek vien ar nedēļu, lai Odam nāktos novērst drīzāk šķiet vispirms lokāla mēroga apokalipsi, kuru tikai neizjaucot, draud riski tai kļūt lielākai. Sērijas piektās grāmtas Odd Apocalypse gadījumā uz Roseland villu/muižu un tās plašajiem īpašumiem, kuri tagad it kā atrodas Noah Wolflaw, bet kā tas vēlāk atklāsies, tad šis indivīds ir tas pats Constantine Cloyce, kurš oriģināli uzcēla Roseland īpašumu.

Ja iepriekš ārpus dzimtās Pico Mundo vienīgais īstais Oda kompanjons ir kāds slavens spoks kā Elviss Preslijs, kuram nepiciešama palīdzība, lai virzītos uz priekšu, tad šoreiz šis palīgs, lai gan grāmatas gaitā drusku nosacīti, ir sērijas ceturtajā grāmatā Odd Hours iepazītā Annamaria, kurai līdzīgi kā Odam piemīt kāds pārdabisks talants.

Autoram acīmredzami patīk sērijā iepīt populārus un viegli atpazīstamus tēlus/spokus, jo Roseland īpašumu tumšo noslēpumu atklāšanas gaitā, kurus aizsāk reiz nogalinātas sievietes mēmais, jo spoki nepsēj runāt, lūgums pēc palīdzības. Ods atklāj Nikolasa Teslas saistību ar dažādām uzpariktēm un simbolu iestrādēm viscaur gan mājā, gan mūrī, kas ieskauj īpašumu, gan viscaur teritorijai. Papildus, kas drīzāk Odd Apocalypse notikumos vien ieskicēts un atstāts uz turpinājumiem, ir dižā kinorežisora Alfrēda Hičkoka spoka uzrašanās, kurš arīdzan grib atrast palīdzīgu roku pie tikpat diženā Oda.

Citādi gan prozas, gan tēlu jautājumā, īpaši Oda Tomasa gadījumā, varētu atkārtot tās pašas uzslavas, ko minu par iepriekšējām sērijas grāmatām. Vien noslēdzoši ievietošu citātu, kas lieliski raksturo Oda uztveri gan par sevi, gan pasauli kopumā.

***

#6 – Deeply Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Priekšpēdējais Oda piedzīvojums izvadā puisi pa lielceļu līkločiem, dzimtajai Pico Mundo mazpilsētai brīžiem esot rokas stiepiena attālumā, bet, par laimi Oda sirdsmieram, šīs grāmatas ļaundari ir gana iedomīgi par savu neaizskaramību, lai izlaistu kaut ko tik šķietami niecīgu.

Viss aizsākas ar nejaušu sastapšanos ar nejauka tipāža smagā auto tālbraucēju, kurš aktivizē Oda spējas un vīziju, kurā Ods redz, ka šis uz skatuves ar liesmu metēju sadedzina trīs mazus bērnus (ne vecākus par 10 gadiem). Kāds varbūt turpat uz vietas konfrontētu tālbraucēju vai censtos informētu policiju, tā lai pats netiktu nosūtīts pie trakajiem, bet tās noteikti nav izvēles iespējas, kuras pasniegtas Odam. Atliek vien pie sevis nopūsties par sev uzlikto spēju un talantu nastu un mesties doties palīgā, lai apturētu kārtējo neģēlību, jo neviens cits to laicīgi nespēs novērst.

Odd Thomas sērijas pasaules uzbūve un tās pārdabiskie elementi tik labi izstrādāti, ka citkārt par Deus Ex Machina momentiem no autora puses, kuri acīmredzami kā Dieva roka palīdz galvenajam labajam tēlam, gan šajā, gan vispār sērijā iederas un neuzdzen negatīvu iespaidu. Deeply Odd gadījumā tā ir 86 gadus veca Mrs. Fischer un citi labā darītāji, kuri ir atklājuši pasaules patieso dabu un tās daudzos slāņus, un Odam nav nepieciešams vienatnē visu laiku no grāmatas sākuma līdz beigām pret ļaunajiem, samaitātajiem spēkiem cīnīties vienam pašam.

Lai gan situācijas, kurās Ods nokļūst ir vienmēr nopietnas un slepkavību novēršana visnotaļ tāda ir, it īpaši, ja slepkavību veicējiem ir kaut kāda pārdabiska aizsardzība no likumsargiem, bet Oda skatījums uz pasauli vienmēr cenšas gan pašu, gan sabiedrotos, gan draugus un, protams, pašam sev, uzlabot garastāvokli un likt pasmaidīt, citādāk nāktos raudāt biežāk nekā būtu vēlams, ko lieliski palīdz izcelt dialogi starp Odu un Mrs. Fišeri.

Lai gan Deeply Odd ir gandrīz pēdējā Odd Thomas sērijā, tad autors tāpat kā iepriekšējās grāmatās parūpējas par jaunpienācējiem un iekļauj pietiekoši daudz informācijas, lai atgādinātu vajadzīgo tiem, kas sēriju lasījuši no sākuma un lai jauns sērijas lasītājs nejustos apjucis.

***

#7 – Saint Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Oda Tomasa pēdējās mistērijas un šoreiz nosacīti piedzīvojuma noslēgums, nosacīti jo galvenais varonis, kā pats paredzējis, neizdzīvo. Kā pēc gredzena principa Odd Thomas sērija noslēdzas turpat, kur sākusies, Oda dzimtajā Pico Mundo mazpilsētā.

Gluži kā mini atvadu tūrē Ods satiek gan pilsētas policijas šefu Chief Wyatt Porter, gan mīļāko mistēriju rakstnieku Ozzie Boone u.c. Abi un katrs pa savam pēc Oda vārdiem ir bijuši gluži kā tēva figūras īstā, neesošā vietā. Gluži visu grāmatas gaitu nepavada nolemtības sajūta, ja vispār, tomēr no lasītāja puses, ņemot vērā, ka Odd Thomas ir sērija ar paranormālu fenomenu esamību, ka tās galvenais varonis tomēr kaut kā paliks dzīvajos. It īpaši uz to liek cerēt fakts, ka šīs grāmatas no varoņa puses skaitās kā viņa paša sarakstīti memuāri, un kā gan iespējams publicēt šo darbu līdz pat pēdējo notikumu pēdējām darbībām, ja Ods skaitās miris…

Ar Saint Odd turpina, tāpat kā iepriekšējās sērijas grāmatās, neuzbazīgi iestarpināt atgādinājumus un paskaidrojumus par un ap tēliem no sērijas iepriekšējām grāmatām, lai gadījumā, ja jaunpienācējs nez kāpēc sācis ar sērijas pēdējo grāmatu nebūtu pilnībā apjucis, kas ir kas. Personīgi vienīgais mīnuss, ka pat ieturot nelielas pauzes starp grāmatām, atgādinājumi šajā grāmatā bija gandrīz jau par daudz, aizņemot salīdzinoši vairāk vietas un laika nekā iepriekšējās, ja atmiņa neviļ, bet tik un tā saprotams autora iecerētais.

Laika ļaundaru, ļauno kultistu nodomu novēršanai nav tik daudz kā melns aiz naga, pat Odam jāpieliek visas pūles, lai ar draugu palīdzību censtos novērst pravietiskā sapņa traģēdijas pastrādāšanu. Par paša dzīvību Ods neuztraucas tikpat kā nemaz, atstādams to lasītāja rokās un ik pēc laiciņa atgādinādams par atkalsastapšanos pēcnāves dzīvē ar mūža mīlestību Stormiju.

Pirmā reakcija uz grāmatas epilogu bija, ka nu nevar būt, ka tas ir viss, bet drusku vairāk padomājot, labi vien ir, ka autors nav izšķīries par labu garākama izklāstam dažos teikumos par citu vairāk vai mazāk nozīmīgu tēlu dzīvi. Skaidrs ir viens, ka labie spēku, kuru pusē Ods tik vien paspēja cīnīties, turpina cīņu kā pret vēl dzīvajos esošajiem kultistiem, tā citiem ļaunuma pielūdzošajiem spēkiem.

Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

Ron Ripley – Haunted Collection Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Victor Daniels – rakstnieks, analītiķis, pētnieks u.c. vienā jaukā vakarā atgriežas no darba saistīta ceļojuma, lai jaukas atpūtas vietā sagaidītu nogalinātu sievu. Oficiāli izskatās pēc pašnāvības, bet, kad nesen internetā pasūtīts spoka apsēsts rotaļu lācis tik tiešām sāk runāt un piedevām ir tendēts uz slepkavošanu, ir skaidrs, ka sieva nav izdarījusi pašnāvību. Labi saprotot, ka neviens racionāli domājošs cilvēks viņam nevis palīdzēs, bet ievietos ārstniecības iestādē un spītējot sērām un emocionālajām sāpēm, Viktors apņemas pats izcīnīt taisnību neapstāties līdz sieva nebūs atriebta!

Džeremijs(70+ gadi) – pieredzējis spoku apsēstu objektu mednieks ar 50+ gadu stāžu un, teiksim tā, privātā cietuma uzraugs, kura palīdzību Viktors veiksmīgi piesaista cīņā pret personu, kura atbildīga par viņa sievas nāvi. Mentors, bez kura Viktoram diezin vai izdotos tik kaut uz pusi tik tālu

Tom Crane – jaunietis, kurš, neko ļaunu nenojaušot un spokiem neticīgais, internetā pasūta antīku/vecu grāmatu ar preces aprakstu kā spoka apsēstu objektu, kā rezultātā tiek nogalināti abi vecāki, pat ja oficiālā versija būs cita. Nedaudz līdzīgs tēls ar Aleksi/Aleksandru no Hunted Village tādā ziņā, ka Toms nav parasts ierindas mirstīgais un sērijas gaitā sāk attīstīties paranormālas spējas, kuras ļauj labāk cīnīties ar maligniem spokiem. Pie ceturtās noklausītās Ron Ripley sērijas var ausīm dzirdami manīt variācijas pa tēmu.

Sērijas galvenais ļaundaris ir Stefan Korzh, kurš par dzīves mērķi pēc vecāku nāves ir nolicis viņu spoku apsēsto objektu kolekcijas izjaukšanu. Bērnība ir bijusi tik smaga un neciešama, ka, lai atspēlētos mirušajiem vecākiem, izpaužas to izsūtīšanā pa plašo ASV neko nenojaušiem cilvēkiem. Jo lielāks posts un vairāk nogalināto, jo labāk. Viktors, Toms un Džeremijs nav vienīgie, kuri lūko apturēt gan Stefana plānus, gan viņa mūžu. Paralēli Stefanam jācīnās pret viņa mirušā tēva (spoks) un dzīvās pusmāsas Ariannas centieniem.

Atšķirīgs spoku paveids/tips Haunted Collection sērijā. Izceļot divas izteiktas atšķirības – pirmkārt spoki ir izteiktāk tendēti uz ķermeņa pārņemšanu. Alkas pēc tā salīdzinoši stiprākas un otrkārt spoku un to objektu iznīcināšana, kuriem tie pēcnāves dzīvē piesaistījušies, krietni sarežģītāks process ar bīstamākiem blakusefektiem, no kuriem citās sērijās nav ne miņas. Kas pēc būtības nebūtu nekas traks, ja vien autors neierindotu visas sērijas vienā kopīgā pasaulē, par ko liecina Šeina tēla kārtējā parādīšanās, kurš grūtākos brīžos sniedz palīdzīgu roku šīs sērijas galvenajiem tēliem.

Izdota 2018.gāda, par gadu agrāk salīdzinoši ar tikko pirms tam noklausīto Haunted Village sēriju. Var manīt, ka pieeja mainījusies, un gribētos teikt, uzlabojusies. Pēc katras grāmatas “bonusa” nodaļas, kuras dod ieskatu kāda tēla pagātnē vai nu par konkrētās grāmatas spoku, kad persona vēl bijusi dzīvajos, vai kādu no sērijas pamata tēliem. Pēdējās devītās grāmatas Dereanged Souls bonusa nodaļas sauktu pat par tādu kā pagarināto epilogu. Varbūt ne vienmēr nozīmīgas galvenajai sižeta arkai, bet noteikti kā informatīvs papildmateriāls un atpūta pirms nākošās ‘’kārtīgās grāmatas.

Katra sērijas grāmata ir gan kā atsevišķs piedzīvojums, kurā labie tēli tiek galā ar vienu no Stefana pasaulē palaistajiem objektiem, gan vairāki sižeta pavedieni, kurus, autors žonglējot, caurvij no vienas grāmatas uz nākošo.

Jean Nicole Rivers – Black Water Tales: To the Moon and Back (Black Water Tales #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Simonas (kopā ar viņas ģimeni) atgriešanās bērnības dienu mājās, kura tika pamesta pēc neiedomājamas traģēdijas, kurā dzīvību zaudē Simonas māte, māsa un jaunākais brālia. Dzīvajos paliek vien Simona un arī tad vien par mata tiesu. Varbūt Simonai nav palikušas fiziskas rētas, bet emocionālajā ziņā to noteikti netrūkst. Galvenais neļaut vaļu sliktajai fantāzijas pusei un iztēloties briesmas no katras tumša stūra un dīvainas skaņas puses tagad.

Lēmums atgriezties pamatā pieņemts finansiālu apsvērumu dēļ. Simonas vīram Makam, nespējot atrast darbu kā automehāniķis, abi kopīgi izšķiras par labu pārcelties uz Black Water mazpilsētu, ka Simonas vīrs Maks jārada darbu pašam un pie viena arī vēl kādam citam, iegādājoties slēgtu autodarbnīcu.. Kā nekā tuvojoties trešā bērna piedzimšanai (pirmajam dēlam), ir jābūt izlēmīgiem, pat ja Simonas ziņā atgriešanās noteikti uzjundīs sāpīgas atmiņas, pirmajā vietā jāstāda kopējais ģimenes labums.

Mierīgais sākums Simonai dod viltus cerības, ka viss nepatīkamais tik tiešām palicis pagātnē. Vien pamazām piezogas pa momentam, kad kā lasītājs vari novērtēt savu drošību un labsajūtu, bet tēliem novēlēt to labāko. Lai arī trešajā Black Water Tales grāmatā (katra ir pati par sevi kā stand-alone) šausmu cēlonis ir mazāk pārdabiskas un paranormālas daba un no autores sniegtajiem pavedieniem drusku uzminams, tad izpildījums ir tikpat labs kā The Secret Keepers un The Unwanted.

Klasisks mājās atgriešanās stāsts, kurā pamatota iemesla dēļ pamest māja joprojām glabā dzīvībai bīstamus noslēpumus un kuru tieši tāpēc neviens nav vēlējies iegādāties. Stāsts, kurā par īstajiem upuriem/cietējiem saucami Simonas bērni un vīrs.