Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Advertisements

Stephen King – Christine

10629

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Viking Books

Manas pārdomas

Sava ārējā izskata, krietni virs vidējā skolnieka intelekta un rakstura īpašību dēļ Ārnijs visu laiku ir ticis skolā dažādā veidā apcelts. Par laimi jau kopš agras bērnības Ārnijam ir bijis viens patiess, tuvs draugs un arīdzan aizstāvis bīstamās situācijās, kad lietas aiziet tālāk par apsaukāšanu un pagrūstīšanu – Deniss.* Visam tomēr pienāk beigas un Ārnija gadījumā tā ir neplānota sastapšanās ar viņa mūža mīlestību – 1958.gada sarkani balto Plymouth Fury.

Līdz tam momentam Ārnijs ir arī ļāvies lielā mērā vecāku un īpaši mātes diktātam, bet pirmā auto iegāde par vasaras  brīvlaikā nopelnīto ir pagrieziena punkts, kas izmaina visu. Kopā ar Denisu lasītājs var brīnīties, ko gan Ārnijs ir saskatījis tajā lūznī, jo iepriekšējais īpašnieks Roland D. Lebay acīmredzami jau kādu laiku par to nav pienācīgi rūpējies. Bet, kas, vēlāk atskatoties uz visu un zinot tālāko notikumu gaitu, šķiet dīvaini, ka Rolands nekādā veidā nebija izvietojis sludinājumu par vēlmi pārdot auto, vien paļāvies uz stulbu veiksmi, ka kāds nejauši to varētu iegādāties.

Savā ziņā Christine ir par labākajiem skolas laika draugiem, kuru draudzība ciešā saiknē vienā jaukā brīdī sāk pajukt, bet par ķīli, kas to sašķeļ šoreiz tiek izmantota automašīna. Tomēr Kristīne nav nekāda tur parasta grabaža vai bezcerīgs gadījums un caura aka, kuru nesalabosi, lai cik naudas tajā ieguldītu. Tieši pretēji, viņas pārdabiski ātra atgūšanās un gatavība atkal braši ripot pa asfaltu nevienā vien izraisa gan neviltotu apbrīnu, gan pamatotas aizdomas, ka kaut kas tajā auto nav labs. Ne tikai Deniss sāk izjust diskomfortu un pat iracionālas bailes par savu drošību tās Kristīnes tuvumā. Protams, tam visticamāk jau nav nekāda sakara ar tumšo pagātni ap auto vai iepriekšējā īpašnieka pēkšņo nāvi.

Visas auto dīvainības būtu lieki uzskaitīt, bet vairākkārt īpaši akcentēts tiek odometrs, kurš tā vietā, lai turpinātu uzskaitīt nobrauktās jūdzes, ripo atpakaļ un tuvojas nullei. Man jau ar to vien bija šādas tādas teorijas, kas varētu tajā nulles brīdī notikt, bet arī bez tā visa Kingam ar Christine ir bijis viens labs spriedzes bagāts romāns, kā arī pārsteidzoši labas un sakarīgi pieņemamas beigas.

********Apzināto maitekļu zona********

*domājams arī Deniss sev var teikt ‘’par laimi’’, ka viņam bija tāds draugs kā Ārnijs

Mark Tufo – Zombie Fallout (Zombie Fallout #1) (Audio book)

8167001

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tantor Media

Manas pārdomas

Biju cerējis, ka iesākšu rudens tumšos vakarus un oktobra (Helovīna) mēnesi ar labu zombiju sērijas pirmo grāmatu un pēc tās arī vismaz otro, bet še tev. Zombie Fallout bija tik nebaudāms (arī grāmatas ierunātājs nespēja to uzlabot), ka atmetu domu brist cauri otrajai daļai. Nē, paldies!’

Zombie Fallout apokalipsi aizsāk gļuks pretgripas vakcīnā (īsti neatceras putnu vai cūku gripa) un galvenais Michael Talbot, izbijis jūras kājnieks, negaidīti straujās katastrofas priekšā uzņemas ne tikai aizstāvību pār savu ģimeni, bet arī citiem grūtībās nonākušajiem, un vispār cenšas izmantot savu militāro pieredzi. Diemžēl tikpat kā neviens no tēliem nebija patīkams vai tāds, kuram varētu just līdzi, un galvenais varonis nebija pat ne tuvu potenciāli ciešākamajam. Brīžiem Maikls ir visai neciešams un neiejūtīgs, ja nespēj turēt līdzi vai tikt galā ar stresu un citām problēmām, tā nav viņa problēma, tādēļ mirkļos, kad Maikls pats bija dzīvībai bīstamās situācijās, gribējās teikt ‘’tā tev vajag’’.

Protams, neesmu piedzīvojis personiski sastapšanos ar zombijiem, bet konstanti pārņēma izbrīns par tēlu prioritātēm, kad ir jādomā, kā izdzīvot kaut vai līdz nākošajam rītām, tā vietā, lai uztrauktos par sīkumiem, kuriem vairs nav nekādas nozīmes. Liels mīnuss gan par to, gan daudzu tēlu raksturiem un uzvedību. Neviens vien ir no kartona izgriezts un kalpo sižeta tālākai virzībai vai kā potenciāls (bieži vien neizdevies) humora avots, kā Tomijs (resns), kurš reti kad nav redzams ar saldumiem un uzkodām rokās un mutē. Un attiecībā uz to arī nemanīju, ka resursu sadalei vai pasaules uzbūvei būtu tikusi veltīta pietiekoša uzmanība, lai kaut cik radītu ticamības sajūtu.

Neko glaimojušu nevaru teikt arī par rakstības stilu – īpaši epilogs šķiet pilnībā lieks un ar visu pārējo nesaistīts vai biežās atsauces uz slavenībām, lai kaut ko aprakstītu. Ja var uzticēties Goodreads atsauksmēs minētajam, ka autors grāmatas ir pašpublicējis, tad atliek vienīgi apsveikt, ka tām ir arī savi fani.

Stephen King – Cujo

28270716

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ar Cujo, piemīlīgu un 200 mārciņas smagu sanbernāru līdz brīdim, kad tā degunu savaino ar trakumsērgu slims sikspārnis, Stīvens Kings atgriežas The Dead Zone radītajā Castle Rock pilsētā. Ne mazums iedzīvotājiem vēl labā atmiņā ir palicis no malas šķietami jaukais, bet patiesībā tīrasiņu slepkava Frank Dodd. Tie, kuru ģimenes tas neskāra, var tikai atviegloti nopūsties.

Cujo lielāko dienas daļu ir ļauts brīvi pārvietoties gan mājas tuvumā, gan plašākā teritorijā ap to, tādēļ tas diemžēl kalpo par vienu no iemesliem (kā arī potes neesamība), kādēļ Cujo tā vietā, lai viņam tiktu sniegta palīdzība, kļūst par upuri šai slimībai un tās radītajām tālejošajām sekām. Šausmu faktors neslēpjas kādā mistiskā un pārdabiskā briesmonī, bet gan reāli iespējamā un patiesi baisā situācijā.

Cilvēku ziņā centrālo lomu ieņem divas ģimenes. Kā pirmo minēšu suņa īpašniekus un viņa (šķiet) astoņgadīgo dēlu Bretu. Vecāku laulība ir tālu no idilles, tēva un automehāniķa Džo vienmēr, lai vai kas, pieder galavārds un jebkuru viņaprāt izrādīto necieņas epizodi var sagaidīt sods. Tāpat arī kulturālajā ziņā Džo ir visīstenākais lauķis, mēdz būt visai rupjš un palaist rokas, bieži iedzer un pirmkārt jau domā par sevi. Neskatoties uz to visu sieva Charity izrāda patiesību labdarību un ir ar to samierinājusies. Pat momentloterijā laimētie pieci tūkstoši dolāru to lielos vilcienus nespēj mainīt, kā vienīgi kukuļa/dāvanas veidā izlūgties Džo atļauju viņai kopā ar dēlu ciemoties pie māsas ģimenes.

Otra ģimene Cujo notikumos tiek ierauta gribot to vai nē, un vainīgais ir nevis kurš, bet gan kas – saplīsusi automašīnas detaļa, kura piespiež Donnu Trentoni kopā ar četrgadīgo dēlu Tad vieniem pašiem braukt pie ārpus pilsētas dzīvojošā mehāniķa Džo. Par otru vainīgo varētu nosaukt daudzās apstākļu sakritības (tāpēc jau tas ir romāns), viena vai divas atšķirīgas tēlu izdarītas izvēles, lai iznākums būtu pavisam cits un daudz pozitīvāks. Un kā trešo faktoru der atzīmēt vīra Viktora prombūtni, kurš kopā ar reklāmu aģentūras līdzdibinātāju ir devušies uz lielo pilsētu glābt kas glābjams, lai nezaudētu būtisku klientu un iztikas līdzekļus. Par spīti labāk situētai un pārtikušākiem dzīves apstākļiem, arī Trentonu ģimene dzīve nav rožu dārzs un arī šis pāris grāmatas gaitā, neskaitot Cujo, ir spiesti piedzīvot attiecību stipruma izturības testu.

Kaut arī Cujo nesagādāja gluži to pašu lasītprieku, kā jau raksta sākumā pieminētā The Dead Zone, tad tādēļ nevarētu teikt, ka šī grāmata būtu peļama vai nebaudāma.

Neil Chase – Iron Dogs

39970695

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kopš ASV pilsoņu kara ir pagājuši daži gadi un seši zaudētāju puses kareivji nav paši spējuši vai citu, piem, pārrodoties mājās jaunu apstākļu dēļ tikuši spiesti izšķirties par labu noziedzīgās dzīves ceļam. Iron Dogs necerēti labi apvieno vesternu, kā apakšžanru neesmu to diži lasījis, un šausmu literatūru, īpaši no paranormālo mošķu puses.

Bandas līderis ir Frenks, lai būtu kārtība un sīki ķīviņi nepāraugtu nevajadzīgi lielākos strīdos, viņam pieder pēdējais  vārds. Katram no pārējiem bandas biedriem ir savi personīgie iemesli, iekšējie pārdzīvojumi, dzīves grūtības un varbūt pat nožēla par pastrādāto, par neizmaināmajām izvēlēm, kas meistarīgi tiek iepīts tēlu pagātnes stāstos/flashbacks, un tikai vienā brīdī (jau tuvāk beigām) bija sajūta, ka tas gabals jau ir lieks.

Par katru (jauniņo Billiju, Frenka tuvāko domubiedru Cole, krievu Ivanu, kā arī Virgil un Džesperu ‘’Red’’ Coogan) ir izsludināta zināma naudas atlīdzība, un grāmatas sākumā iepazīstam situāciju, ka mūsu varoņi bēgdami no vēl vienas neveiksmīgas zādzības un atlīdzību medniekiem, grib nokļūt Sanfrancisko, bet pirms tam cer atpūsties mazā pilsētiņā no garā un svelmainā tuksneša šķērsošanas. Tā vietā atrodot pilnībā pamestu (spoku) pilsēteli bez ne vienas dzīvas dvēseles.

Tādejādi Frenku un viņa cīņu biedrus, kā arī lasītāju, no pirmajiem brīžiem sākumā vēl ar viegliem pieskārieniem, bet pēcāk jau ar neatslābstošu dzelzs tvērienu sagrābj pārdabiskās šausmas, pret kurām nelīdz pat pilnībā izšauta ieroča aptvere. Patika arī fakts, kā lasītājs netiek aprakts un nogurdināts/nogarlaikots ar vienu vai dažām milzīgām informācijas izgāztuvēm par pilsētiņas un tās iedzīvotāju piemeklējušo likteni. Veids kā reizē tika pasniegts gan stāsts par pilsētu, gan katru no sešiem galvenajiem varoņiem deva lielu lasītprieku! J

Firestarter by Stephen King UN Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3) by Wilkie Martin

Sakarā ar aizņemto darba nedēļu, paša izveidoto divu nedēļu kopsavilkuma grafiku, kā arī vēlmi uzrakstīt, kamēr grāmatas ir svaigi atmiņā, šajā rakstā īsi par divām grāmatām uzreiz.

******

233667

Stephen King – Firestarter

Čārlijai (pilnā vārdā Charlene; atkal šī kaitinošā vārda saīsināšana) jau kopš dzimšanas ir nācies saskarties ar briesmām gan pašai no sevis, gan trešajām ieinteresētajām pusēm savu pamatā pirokinētisko, bet arī citas ar prāta spēku saistītām spējām. Jau no mazotnes Čārlija ir tikusi pakļauta novērošanai, vajāšanai un objektifikācijai no slepenas valdības aģentūras, saukta par The Shop, kura iedomājas, ka viņu (alkatīgo) gala mērķi stāv pāri cilvēktiesībām un likumiem.

Grāmatas gaitā, kura pārsvarā ir no Čārlijas tēva Endija POV, lasītājs tiek iepazīstināts ar iemesliem, kuri pamudināja divus studentus iesaistīties neskaidras/nezināmas zāļu vielas eksperimentā, pretī saņemot 200 dolārus. Ir arī apakšnodaļas no The Shop aģentu un tās vadītāju skatpunkta, bet ir skaidri noprotams, kuri tēli ir labie un kuri ļaunie, tā teikt, ar kuriem būtu jājūt līdzi.

Atšķirībā no The Dead Zone šajā mentālās spējas tiek radītas nevis nejauši negadījumā, kuras izpaužas vēlāk dzīvē, bet tiek radītas apzināti un ļaunais elements politikā un aģentūru gaiteņos ir gatavi negaidītos rezultātus brutāli izmantot savā labā. Tajā pašā laikā līdzīgais, ka minēto spēju pielietošana, varbūt izņemot Čārliju, būtiski saīsina to lietotāju dzīves mūža garumu.

34356718

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3)

Inspektors Hobs, izjaukdams bankas zelta krātuves apzagšanu, vienā vakarā kļūst nelielu vietēja mēroga sensāciju gan TV ziņās, gan internetā pēc tam, kad kāds anonīmi ievieto video YouTube vietnē, kurā tas ticis nofilmēts. Un praktiski visa tālāk sekojošā grāmata lielā mērā mēģina tikt galā ar izraisīto domino efektu.

Hobs izmeklēšana zelta zādzības mēģinājuma lietā gandrīz noteikti norisinātos arī bez video eksistences, bet ne viņš, ne Endijs nevarētu paredzēt, ka tas varētu iedod jaunu dzirksti pazuduša ģeologa un akadēmiķa pazušanas lietā vai pavērst (nevēlamu) gaismu vietējo zelta raktuvju virzienā.

Pavisam cita rakstura ‘’zelta racēja’’ uzrodas uz Hobsa mājas sliekšņa tieši internetā ievietotā video dēļ, un tā ir Keitija, apgalvojot, ka ir Hobsa meita. Keitija pati līdz tam par Hobsa eksistenci pat nenojauta, bet māmiņa laipni pacenšas viņu pēc video noskatīšanās par to informēt. Keitijas uzvedība un maniere ārēji ir visai vīzdegunīga un mantas kāra, bet cik ļoti tas ir tikai šoks par negaidīto tēva figūru un cik ļoti patiesa mantkārībā, atliek uzzināt vien pašam izlasot vai noklausoties.

Tikmēr Endijs, kurš, neskaitot katrā grāmatas nosaukumā minēto inspektoru Hobsu un otrajā plānā esošo Mrs. Goodfellow un tagad arī suni Dregs, ir sērijas galvenā zvaigzne, joprojām aiz labās Hobsa sirds dzīvo viņa, joprojām ir bez kārtīga darba. Protams viņš pats sevi aizstāvētu ar piemēriem, kas palīdzējuši noķert vairākus krimināli noskaņotus personāžus, kaut arī dažreiz Endija palīdzība būtu jāieliek pēdiņās. Nereti Endijs ir paša drošībai un dzīvībai lielākais drauds. Jau atkārtošos no iepriekšējās grāmatas, ka Endijs ir labs humora zibens novedējs. Endijs vienkārši tāds ir un viņa neviltotās reakcijas un sekojošā rīcība gandrīz vienmēr izvēršas (traģi)komiski neveiksmīga.

 

Trīs vienā: The Jewel of Dantenos, The Hospital, The Coming Storm

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

17702259.jpg

Brian D. Anderson – The Jewel of Dantenos (The Godling Chronicles #0.5)

Viena no divām šajā ierakstā pieminētajām sēriju prequel novelēm (visas trīs grāmatas bez maksas bija pieejamas iekš Audible), un atšķirībā no The Hospital, šī nebūt neieinteresēja mani uzsākt pamata sēriju. Ja pilnībā neizstrādāti vai sēriju nezinošam lasītājam īsajā darbā līdz galam neiepazīts tēls vēl ir kaut cik saprotams, tad sižets ne sākumā, ne vidū un vēl jo vairāk beigās galīgi neko neizteica. The Jewel of Dantenos vērts lasīt/klausīties sērijas fanam.

 

 

 

16123747.jpg

 

Keith C. Blackmore – The Hospital (Mountain Man #0.5)

Augusts Berijs cenšas izdzīvot zombiju sērgas piemeklētā pasaulē, un viens pats šī īsā stāsta ietvaros viesojas slimnīcā cerībā atrast materiālus, kas to atvieglotu, bet saskaras ar nepatīkamiem un potenciāli letāliem pārsteigumiem. Pirms klausīšanās nebiju ieskatījies, kurš ierunā The Hospital – izrādās tas pats džeks, kurš ierunā Expeditionary Force. Ierunātāja sniegumu varētu minēt, kā vēl vienu faktoru, kas pasliktināja iespaidu par pirmo pieminēto grāmatu, bet uzlaboja šo; Mountain Man sēriju noteikti piefiksēšu kā klausīties vērtu.

41016100.jpg

 

Un noslēdzoši Michael Lewis – The Coming Storm

Non-fiction žanra stāsts gan par laikapstākļu prognozēšanu un to kā un kāpēc cilvēki izvēlās reaģēt vai pārlieku ilgi neņemt vērā brīdinājumus; lielākoties nepamatota pārliecība, ka viņus tas neskars, gan arī par big data, kas ikdienu tiek ievākts (ne tikai metereoloģijas sfērā), par potenciālajiem ieguvumiem, ja tie ir publiski pieejami, un ka ir cilvēki, kuri ir gatavi nopelnīt uz citu cilvēku dzīvību un īpašumu drošības rēķina. Varu vien teikt vien to, ka The Coming Storm papildināja iemeslu sarakstu, kādēļ esmu vēl priecīgāks, ka nedzīvoju ASV.

Stephen King – The Dead Zone

11573

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Negadījums vienā jaukā ziemas dienā, kad Džonijam Smitam pilnā ātrumā, spēlēdams hokeju, uztriecas daudz lielāks un smagāks jaunietis, iesēj Džonijā aizmetni. Reizēm Džoniju pārņem tādas kā priekšnojautas, bet pārdabiskās spējas pilnībā liek par sevī manīt pēc auto avārijas. Kāds varbūt arī priecātos par tādu spēju iegūšanu, bet Džonijs, domājams, piekristu un noteikti tā varētu spriest pēc citu reakcijas, ka tas drīzāk ir lāsts.

Iepriekšējo vakaru pirms ceļu satiksmes negadījuma, varētu apzīmēt kā labāko Džonija mūžā. Lieliski pavadīts vakars gadatirgū/atrakciju parkā ar tā brīža draudzeni Sāru, turklāt, iespējams par nelaimi, tieši pirms slēgšanas, ejot prom, kad jau visas citas būdiņas slēgtas, Džonijs šķiet izlieto veiksmi vairākus gadus uz priekšu un vairākas reizes pēc kārtas (tā teikt uncanny veidā) vinnē laimestu pēc Laimes Rata grieziena – kopā vairāk nekā $500. Kingam caur Sāras skatpunktu lieliski padodas uzburt baigu atmosfēru, kuru savādāk varētu izskaidrot pavisam vienkārši. Un ja jau veiksme paņemta uz kredītu, tad to nākas smagi atdot atpakaļ, piedzīvojot ne tikai minēto negadījumu, bet piedevām pēc tam komā pavadot 4,5 gadus.

Pamostoties no jauna, Džonija pasaulē viss ir mainījies līdz nepazīšanai, turklāt Sāra ir gan vīrs, gan dēls. Pats Džonijs arīdzan nav palicis neskarts un negadījums kalpo kā katalizators, ļaudams spējām pilnībā manifestēties. Reizēm pieskaroties cilvēkam vai priekšmetam, pastāv iespējamība, ka Džonijs par tiem spēs kaut ko ‘’saskatīt’’, ja cilvēku gadījumā parasti tā ir nākotne, tad priekšmetu ziņā – pagātne. Rezultātā Džonijs ātri vien tiek ierauts mediju un (pus)trako uzmanības lokā, kas nereti Džoniju piespiež norobežoties no sabiedrības; labi, ka vēl ir tādas atbalsta personas kā tēvs (un arī viens no ārstiem). Par nožēlu Džonijam, gandrīz ikviens notic Džonijam, kad jau ir par vēlu, bet pēc notikušā vēl ir gatavs viņu tajā apvainot.

The Dead Zone burvīgi izmanto pārdabiskā elementus, lai atspoguļotu patiesas emocijas. Lasītāja uzmanība ar vairākiem kulminācijas brīžiem un spriedzītes pieaugumu pirms tam, konstanti tiek turēta saspringumā, nav diži mierīgu posmu un arī beigas ir pieņemami loģiskas un pienāk īstajā mirklī.