Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

Ron Ripley – Haunted Collection Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Victor Daniels – rakstnieks, analītiķis, pētnieks u.c. vienā jaukā vakarā atgriežas no darba saistīta ceļojuma, lai jaukas atpūtas vietā sagaidītu nogalinātu sievu. Oficiāli izskatās pēc pašnāvības, bet, kad nesen internetā pasūtīts spoka apsēsts rotaļu lācis tik tiešām sāk runāt un piedevām ir tendēts uz slepkavošanu, ir skaidrs, ka sieva nav izdarījusi pašnāvību. Labi saprotot, ka neviens racionāli domājošs cilvēks viņam nevis palīdzēs, bet ievietos ārstniecības iestādē un spītējot sērām un emocionālajām sāpēm, Viktors apņemas pats izcīnīt taisnību neapstāties līdz sieva nebūs atriebta!

Džeremijs(70+ gadi) – pieredzējis spoku apsēstu objektu mednieks ar 50+ gadu stāžu un, teiksim tā, privātā cietuma uzraugs, kura palīdzību Viktors veiksmīgi piesaista cīņā pret personu, kura atbildīga par viņa sievas nāvi. Mentors, bez kura Viktoram diezin vai izdotos tik kaut uz pusi tik tālu

Tom Crane – jaunietis, kurš, neko ļaunu nenojaušot un spokiem neticīgais, internetā pasūta antīku/vecu grāmatu ar preces aprakstu kā spoka apsēstu objektu, kā rezultātā tiek nogalināti abi vecāki, pat ja oficiālā versija būs cita. Nedaudz līdzīgs tēls ar Aleksi/Aleksandru no Hunted Village tādā ziņā, ka Toms nav parasts ierindas mirstīgais un sērijas gaitā sāk attīstīties paranormālas spējas, kuras ļauj labāk cīnīties ar maligniem spokiem. Pie ceturtās noklausītās Ron Ripley sērijas var ausīm dzirdami manīt variācijas pa tēmu.

Sērijas galvenais ļaundaris ir Stefan Korzh, kurš par dzīves mērķi pēc vecāku nāves ir nolicis viņu spoku apsēsto objektu kolekcijas izjaukšanu. Bērnība ir bijusi tik smaga un neciešama, ka, lai atspēlētos mirušajiem vecākiem, izpaužas to izsūtīšanā pa plašo ASV neko nenojaušiem cilvēkiem. Jo lielāks posts un vairāk nogalināto, jo labāk. Viktors, Toms un Džeremijs nav vienīgie, kuri lūko apturēt gan Stefana plānus, gan viņa mūžu. Paralēli Stefanam jācīnās pret viņa mirušā tēva (spoks) un dzīvās pusmāsas Ariannas centieniem.

Atšķirīgs spoku paveids/tips Haunted Collection sērijā. Izceļot divas izteiktas atšķirības – pirmkārt spoki ir izteiktāk tendēti uz ķermeņa pārņemšanu. Alkas pēc tā salīdzinoši stiprākas un otrkārt spoku un to objektu iznīcināšana, kuriem tie pēcnāves dzīvē piesaistījušies, krietni sarežģītāks process ar bīstamākiem blakusefektiem, no kuriem citās sērijās nav ne miņas. Kas pēc būtības nebūtu nekas traks, ja vien autors neierindotu visas sērijas vienā kopīgā pasaulē, par ko liecina Šeina tēla kārtējā parādīšanās, kurš grūtākos brīžos sniedz palīdzīgu roku šīs sērijas galvenajiem tēliem.

Izdota 2018.gāda, par gadu agrāk salīdzinoši ar tikko pirms tam noklausīto Haunted Village sēriju. Var manīt, ka pieeja mainījusies, un gribētos teikt, uzlabojusies. Pēc katras grāmatas “bonusa” nodaļas, kuras dod ieskatu kāda tēla pagātnē vai nu par konkrētās grāmatas spoku, kad persona vēl bijusi dzīvajos, vai kādu no sērijas pamata tēliem. Pēdējās devītās grāmatas Dereanged Souls bonusa nodaļas sauktu pat par tādu kā pagarināto epilogu. Varbūt ne vienmēr nozīmīgas galvenajai sižeta arkai, bet noteikti kā informatīvs papildmateriāls un atpūta pirms nākošās ‘’kārtīgās grāmatas.

Katra sērijas grāmata ir gan kā atsevišķs piedzīvojums, kurā labie tēli tiek galā ar vienu no Stefana pasaulē palaistajiem objektiem, gan vairāki sižeta pavedieni, kurus, autors žonglējot, caurvij no vienas grāmatas uz nākošo.

Jean Nicole Rivers – Black Water Tales: To the Moon and Back (Black Water Tales #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Simonas (kopā ar viņas ģimeni) atgriešanās bērnības dienu mājās, kura tika pamesta pēc neiedomājamas traģēdijas, kurā dzīvību zaudē Simonas māte, māsa un jaunākais brālia. Dzīvajos paliek vien Simona un arī tad vien par mata tiesu. Varbūt Simonai nav palikušas fiziskas rētas, bet emocionālajā ziņā to noteikti netrūkst. Galvenais neļaut vaļu sliktajai fantāzijas pusei un iztēloties briesmas no katras tumša stūra un dīvainas skaņas puses tagad.

Lēmums atgriezties pamatā pieņemts finansiālu apsvērumu dēļ. Simonas vīram Makam, nespējot atrast darbu kā automehāniķis, abi kopīgi izšķiras par labu pārcelties uz Black Water mazpilsētu, ka Simonas vīrs Maks jārada darbu pašam un pie viena arī vēl kādam citam, iegādājoties slēgtu autodarbnīcu.. Kā nekā tuvojoties trešā bērna piedzimšanai (pirmajam dēlam), ir jābūt izlēmīgiem, pat ja Simonas ziņā atgriešanās noteikti uzjundīs sāpīgas atmiņas, pirmajā vietā jāstāda kopējais ģimenes labums.

Mierīgais sākums Simonai dod viltus cerības, ka viss nepatīkamais tik tiešām palicis pagātnē. Vien pamazām piezogas pa momentam, kad kā lasītājs vari novērtēt savu drošību un labsajūtu, bet tēliem novēlēt to labāko. Lai arī trešajā Black Water Tales grāmatā (katra ir pati par sevi kā stand-alone) šausmu cēlonis ir mazāk pārdabiskas un paranormālas daba un no autores sniegtajiem pavedieniem drusku uzminams, tad izpildījums ir tikpat labs kā The Secret Keepers un The Unwanted.

Klasisks mājās atgriešanās stāsts, kurā pamatota iemesla dēļ pamest māja joprojām glabā dzīvībai bīstamus noslēpumus un kuru tieši tāpēc neviens nav vēlējies iegādāties. Stāsts, kurā par īstajiem upuriem/cietējiem saucami Simonas bērni un vīrs.

Ron Ripley – Haunted Village Series #1-9

Links uz grāmatu Goodreads lapu

Manas pārdomas

Superbagāts, bet ne pārāk atzīts profesors Able Worthe izlēmis izveidot šķietami kontrolējamu eksperimentu ar mērķi izpētīt bailes. Metode kā to ticami- 1)iegādāties spoku apsēstas mājas un pārvietot uz viņa ciematu prom no svešām acīm, kuras apšaubītu visa šī eksp.legalitāti un 2)Pret pašu gribu nolaupīt pētījuma subjektus un ievietot viņus minētajā ciematā, lai kuļas kā nu māk, lai paliktu dzīvajos. Patiesi lielākam labumam nodevies pētnieks. Žēl kā eksperimenta dalībnieki ir no nepateicīgajiem un to tā nesaskata.

Sērijas gaitā profesors zaudē kontroli gan pār izveidoto eksperiment un iegūto rezultātu ticamību, ja tāda maz bijusi, gan pār savu veselo saprātu, kas zem stresa slodzes un vecuma pamazām aiziet pa pieskari, ja vien šāda eksperimenta zveidošana pats par sevi jau nav sava veida rādītājs.

Par galvenajiem labajiem varoņiem kļūst subjekti B, D un E jeb kara veterāns Markuss Holts, puika Aleksandrs jeb Alekss un policiste Džoisa (vīrs neiztur spiedienu). Markuss tik labi spēj tikt galā ar spoku radītajām problēmsituācijām, ka ātri vien profesors kļūst ar viņu apsēsts un brīžiem pat nespēj par neko citu padomāt. Markuss sevi stāda morāli augstāk par profesora acīmredzamajām sadistiskajām tieksmēm un kontroles pār citiem baudu, bet sižeta gaitā atklājas, ka Markusam ir jāpiedomā, lai neļautos vardarbības kārei vai vismaz jānovirza tā produktīvā un spokiem nedraudzīgā virizienā

Alekss vēl sērijas sākumā vairāk kalpo kā kāds, par kuru Markusam rūpēties un gādāt, lai viņš tiktu pasargāts no briesmām. Tomēr sērijas progress un paranormālu spēju uzplaiksnījums puikā maina attiecību dinamiku gan starp Aleksandru un Markusu, gan spēka pozīcijas vispār. Tikmēr Džoisa no visiem trim subjektiem ieņem vismazāko galveno lomu, vietām sniedz savu profesionālās pieredzes palīdzīgo roku. Gluži visam alfabētam netiek iziets cauri, bet pārējie subjekti, kuri tiek atrādīti tā teikt līdz katras grāmatas beigām neizdzīvo.

Profesors pats nav nekāds spēka mitriķis, bet lielā bagātība ļauj nolīgt privātu armiju/algotņus, kuru uzdevums ir neļaut subjektiem izbēgt no ciemata. Viņa labā roka Deivids – ar visu āķi un vēl vairāk norijis profesora idejas ar neapgāžamu ticību pielietoto metožu nepieciešamībai. Mērķis attaisno pielietotos līdzekļus. Bet ne visi ir līdzīgās domās un viens no tiem ir Timijs. Puisis ar izteiktu tieksmi uz vardarbību, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem. Par šoku un pārsteigumu gan Markusam un pašam, gan lasītājām ir saistīts ar radnieciskām saitēm ar Markusu.

Pavisam mazs fanu serviss, kad pavisam īsi pāris reizes pavīd spoku mednieka Šeina tēls no citām autora sērijām, kad profesora padotie cenšas “nopirkt” viņa Berkley Street māju.

Zem segas aiz bailes neprasās palīst, sniedz labu, nekaitīgu spokainu izklaidi tumšajos vakaros.

Nicholas Sansbury Smith – The Extinction Cycle #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zinot par kādu globālo pandēmiju ir izvērsusies Covid-19 saslimšana, acīmredzami nomaskēts brīdinājums pasaulei! Jāsaka, ka pat pārāk labi Nicholas Sansbury Smith ir izdevies vainu uzvelt Ebolas vīrusa un izdomāta, bet mākslīga Hemorrhage vīrusa kombinācija (plus mistiskas super-karavīra zāles/narkotikas), kas izmūk no slepenas laboratorijas un acumirklī iegrūž civilizāciju apokalipses apskāvienos. Tur pat nav jābūt ģēnijam lai saskatītu likumsakarības! :D

Bet ja drusku nopietnāk, tad autoram izdevies salīdzinoši laba un aizraujoša apokalipses sērija. Protams, neiztikt bez zināmas acu pievēršanas notikumu ticamības jautājumā, kas galvenokārt attiecas uz vīrusu izraisītajām ‘’komplikācijām’’, kuras izvēršas cilvēku pārmutēšanā visdažādākajos briesmoņos, kādu +/- iedomājami, kā izskaidrojums diezgan ātri kļūst pavisam šķidrs un caurspīdīgs, ja tam pievērstu kritisku uzmanību.

Sērijai ir ir divi galvenie varoņi – viens militāra dabas (virsseržants Reed Beckham) un otrs zinātniskas (Dr. Kate Lovato), kā nekā, kamēr tiek izdomātas indes, lai masveidā nogalināt monstrus, ir nepieciešami ieroči un lodes, lai atvairītu draudus. Kā pierādīs sērijas notikumu gaita, tad vien apvienojot abus ir kāda cerība uz planētas atgūšanu cilvēku rokās.

Šāda tipa sērijai nav grūti iedomāties, kas sastāda lielu daļu asa sižeta ainu gan sērijas sākumā, gan salīdzinoši mazāk tai turpinoties un tās ir cīņas ar zombijiem/briesmoņiem un to dažādajiem mutāciju variantiem, tāpēc liela loma, cik laba izvēršas sērija, ir autora izpildījums. Kaut arī neizdodas pilnībā izvairīties no neveikliem cringe momentiem, piemēram, teatrāliem mazāk svarīgu tēlu atvadu vārdiem, tad lielākoties izklaidējošais faktors ir spēcīgāks par dažu labu negatīvu aspektu.

Būšu priecīgs, ja nepiepildīsies bažas, ka autors ir lieki iztiepis sēriju garumā, jo ar sesto grāmatu nekas nebūt nebeidzas. Cerības likšu uz tikpat labiem ļaundariem sērijas turpinājumā, jo mutanti nav vienīgie, no kuriem būtu jāuzmanās, bet vairāk par deviņām grāmatām sērijā gan kaut kā šobrīd šķiet būtu par daudz.

Junji Ito – Tomie, Gyo UN Uzumaki

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Tomie #1-3

Īso šausmu stāstu mangas kolekcija par sirēnai pielīdzināmu sievietes garu, kas, pēc pirmās tā noslepkavošanas, atgriežas vēl un vēl, lai katru reizi, apzinoties savu neatvairāmo pievilcību, nošarmētu pretējā dzimuma kārtas pārstāvjus līdz tādam stāvoklim, ka viņu dzīvēs nekam citam vairs nav jēgas. Apsēstība pārraug tik abnormāli liela, ka bieži vien ‘’mīlestības’’ vārdā šis apburtais vīrietis Tomiju nogalina un sagriež, sakapā gabalu gabalos. Retu reizi Tomijas tēla ceļā gadās pa kādai sievietei, kurai ir tikusi tā nelaime būt kādā saistībā ar nolūkoto upuri. Tā teikt, vieglas smiltis viņai…

Diemžēl pirmie stāsti ir visefektīvākai un uz grāmatas beigām tie paliek vienveidīgi un visnotaļ paredzami savā iznākumā. Kas notur šīs un tāpat arī pārējo rakstā pieminēto grāmatu vērtību augstā līmenī ir autora Junji Ito ilustrācijas. Ja prozai un sižetam vajadzētu noturēties pašiem uz savām kājām bez ilustrācijām, diez ko patīkami nebūtu. Kā arī body-horror ar visvisādos groteskos veidos izmainītiem cilvēku ķermeņiem un to daļām ir būtiska visu trīs grāmatu sastāvdaļa.

Pieņemu, ka Tomie ir balstīta Japānas bagāto šausmu žanra folkloru un citiem urbānajiem pārdabiskajiem stāstiem, kur viens no prototipiem redzams The Ring filmu franšīzē.

Gyo #1-2

Pēc Gyo izlasīšanas Sharknado ideja varbūt nemaz tik absurda neliksies. Iespējams viens būs kalpojis par iedvesmu otram.

Stāsts par pasaules galu, kas aizsākas visiem jūras radījumiem iznākot uz sauszemes uz krabjveidīgām robotu kājām. Smaka, ko tie nes sev līdzi, ir apdullinoši briesmīga, liekot saprast, ka dzīvi tie nav, bet kaut kas tomēr liek tiem kustēties un turklāt ar slepkavnieciski noskaņotu mērķi. Īpaši bīstamas pieminētās haizivis, bet ne mazāk nāvējoši ir vaļi vai delfīni!

Galvenajam tēlam ir radniecisks sakars ar slepenu Otrā pasaules kara eksperimentu, kas nu pēc daudziem aizmirstībā pavadītiem zemūdens gadiem, tagad pacēlis savas neglītās trūdošās galvas. Vismaz nav neziņas pilnā panikā jāmeklē neuzticama informācija pa kaktiem, ja to var iegūt arī no trakiem zinātnieku radiem.

Jābridina, ka Junji Ito nevienā no sērijām nav tendēts uz pozitīvās noskaņās atrisinātu noslēgumu. Ja pa reizei ir gribējies izlasīt kādu grāmatu, kurā galvenie varoņi daudzmaz neatvadās priecīgi un laimīgi, tad tumšam rudens, ziemas mēnesim šie lasāmie būs ideāli.

Uzumaki #1-3

Un noslēdzoši tāds kā vienotu īso šausmu stāstu kolekcija par apsēstu mazpilsētu Kurouzu-chu (ap 6 000 iedz.), kuri burtiski kļūst par spirāles raksta upuriem. Atšķirībā no Tomie, kur daži stāsti ir viens ar otru saistīti, bet lielākoties ne, tad Uzumaki lielā mērā ir stāsts caur divu tēlu Shuichi Saito un Kirie Goshima acīm. No sākuma, kad par spirāles apsēstības upuri kļūst Shuichi vecāki, bet salīdzinoši īsā laika periodā visa pilsēta. Paglābties un izbēgt nav izredžu, nav pat ko cerēt! Atliek vien ar klusuma brīdi pieminēt aizgājušos…!

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.