Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)

32723950

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.

Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.

Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.

Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.

Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.

Advertisements

Trīs vienā: The Jewel of Dantenos, The Hospital, The Coming Storm

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

17702259.jpg

Brian D. Anderson – The Jewel of Dantenos (The Godling Chronicles #0.5)

Viena no divām šajā ierakstā pieminētajām sēriju prequel novelēm (visas trīs grāmatas bez maksas bija pieejamas iekš Audible), un atšķirībā no The Hospital, šī nebūt neieinteresēja mani uzsākt pamata sēriju. Ja pilnībā neizstrādāti vai sēriju nezinošam lasītājam īsajā darbā līdz galam neiepazīts tēls vēl ir kaut cik saprotams, tad sižets ne sākumā, ne vidū un vēl jo vairāk beigās galīgi neko neizteica. The Jewel of Dantenos vērts lasīt/klausīties sērijas fanam.

 

 

 

16123747.jpg

 

Keith C. Blackmore – The Hospital (Mountain Man #0.5)

Augusts Berijs cenšas izdzīvot zombiju sērgas piemeklētā pasaulē, un viens pats šī īsā stāsta ietvaros viesojas slimnīcā cerībā atrast materiālus, kas to atvieglotu, bet saskaras ar nepatīkamiem un potenciāli letāliem pārsteigumiem. Pirms klausīšanās nebiju ieskatījies, kurš ierunā The Hospital – izrādās tas pats džeks, kurš ierunā Expeditionary Force. Ierunātāja sniegumu varētu minēt, kā vēl vienu faktoru, kas pasliktināja iespaidu par pirmo pieminēto grāmatu, bet uzlaboja šo; Mountain Man sēriju noteikti piefiksēšu kā klausīties vērtu.

41016100.jpg

 

Un noslēdzoši Michael Lewis – The Coming Storm

Non-fiction žanra stāsts gan par laikapstākļu prognozēšanu un to kā un kāpēc cilvēki izvēlās reaģēt vai pārlieku ilgi neņemt vērā brīdinājumus; lielākoties nepamatota pārliecība, ka viņus tas neskars, gan arī par big data, kas ikdienu tiek ievākts (ne tikai metereoloģijas sfērā), par potenciālajiem ieguvumiem, ja tie ir publiski pieejami, un ka ir cilvēki, kuri ir gatavi nopelnīt uz citu cilvēku dzīvību un īpašumu drošības rēķina. Varu vien teikt vien to, ka The Coming Storm papildināja iemeslu sarakstu, kādēļ esmu vēl priecīgāks, ka nedzīvoju ASV.

Andre Norton, Mercedes Lackey – The Elvenbane (Halfblood Chronicles #1) (Audio book)

176892

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Shana visu savu neilgo mūžu dzīvojusi starp pūķiem jeb Kin ir audzināta pēc visām viņu paražām, un nekas, ja neskaita konstantos aizskarošos apvainojumus no gandrīz visiem vienaudžiem, nav licis Šanai domāt, ka viņa nav vienkārši pūķis, iestrēdzis divkājainas radības formā.*

Tikmēr lasītājs jau no sākuma zina, kas ir Šanas vecāki (māte – cilvēks, tēvs – elfs), un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ Šana vēl ir dzīva, pateicoties veiksmīgajai mātes aizbēgšanai (diemžēl mirst dzemdībās), jo parasti, šādus bērnus atklājot, tie uzreiz tiek nogalināti vai vēl pirms dzimšanas ar visu māti. Tā lūk Šanu atrod pūķene Alara, kura uzņemas uzaudzināt mazuli par spīti lielajai pretestībai no citiem bara biedriem. Jāsaprot, ka šajā pasaulē, valda elfi un cilvēki ir pakļauti viņu iegribām kā vergi, bet pūķi ir tāds kā neitrālais spēks, kuri dzīvo pēc striktām paražām un pār visām varītēm cenšas nedarīt neko tādu, kas nodotu viņu klātbūtni uz šīs planētas. Pūķiem jau ir bijusi rūgta pieredze vairākus gadsimtus agrāk, cenšoties palīdzēt cilvēku un elfu/cilvēku pēcnācējiem viņu sacelšanās mēģinājumā.

Šķietami vienīgais Šanas draugs un sabiedrotais pūķu midzenī ir viņas pusbrālis, un kā jau MG un jauniem tīņiem domātā grāmatā (radās tāds priekšstats), autori rada salīdzinoši vienkāršus un nekomplicētus konfliktus (arī atrisinājumi sekojošajiem sarežģījumiem nav kalambūru kalambūrs), un nav nekāds pārsteigums, kad Šana pamazām atklāj sevī mītošo maģisko spēku un kļūst par the chosen one; arī pasaules uzbūvi būtu gribējies saklausīt plašāk izveidotu. Protams, viņai jāmērojas spēkiem ar elfu valdniekiem, kuri varu gadsimtiem ilgi turējuši ciešā dzelzs tvērienā, un tieši Šana ir tā, kurai ir lemts mainīt lietu kārtību.

Pirmās sajūtas, pēc grāmatas pabeigšanas, neliek domāt, ka tik drīz turpināšu sēriju, kur abi autori sarakstījuši vēl divas un pēc Vikipēdijas plānojas arī ceturtā, kura iekavējusies Andre Norton nāves dēļ.

****************

*Pūķu maģija ļauj viņiem mainīt formas un kļūt arī par priekšmetiem, ne tikai dzīvniekiem; viss atkarīgs no talanta un tā izkopšanas.

Robert Charles Wilson – Last Year (Audio book)

28220642

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ir 1876.gads, ceļotāji laikā un laika tūristi no 21.gadsimta* jau četrus gadus ir varējuši gan iegūt resursus un ekspluatēt savus tautiešus no pagātnes, gan augstprātīgi pašausmināties par viņu manierēm. Liela daļa to neuztver, kā īstenu pasauli ar reāliem cilvēkiem, bet drīzāk kā brīvdabas muzeju plašākā mērogā.

Spoguļa/mirror tehnoloģija ļauj ceļot pagātnē; jo senāk gribi nokļūt, jo lielāku enerģiju tas prasa, bet nav nepieciešama tik liela precizitāte, lai nokļūtu, kur vēlies un otrādi. Āķis vai tieši pozitīvais bonuss tajā, ka konkrētā pagātne nav šo ceļotāju pasaules pagātne, citiem vārdiem sakot, viņiem nav risks kaut kā nebūt vien jau ar savu uzrašanos un pēcāk sekojošajām darbībām sačakarēt savējo tagadni, ja nu vienīgi viss notiek tā tieši tāpēc, bet tā filozofēt jau varētu vēl un vēl. Katru reizi, kad šī mirror tehnoloģija tiktu atvērta uz citu gadu, nākotnes cilvēki nokļūtu pasaulē, kuras iedzīvotāji par viņiem pilnībā neko nezinātu, un varētu atsākt $ slaukšanas shēmu no gala.

Jesse Collum ir viens no daudzajiem vietējiem nolīgtajiem strādniekiem, kuri vienā vai citā aspektā strādā nākotnes cilvēku labā, un grāmatas ievadā Džesijs pavisam neviļus novērš prezidenta Ulisa Grānta atentāta mēģinājumu, bet interesantākais no tā visa ir detaļa par Džesiju pārdzīvojumiem pār zaudētajām saulesbrillēm kas tikai parāda, ka kaut arī Džesijs zina šo to vairāk, kas notiek iekš un ap ienācējiem, viņu darbošanās patiesie mērķi ir ļoti labi glabāts noslēpums. Tagad, pēc varonīgās rīcības, Džesijs kļūst ievērojamāks un pamanāmāks kā starp saviem laika biedriem, tā arī starp priekšniekiem savā darbā. Lai gan Džesijs gluži nejūtas to pelnījis, seko algas pielikums un paaugstinājums, un plašāka rīcības brīvība, lai kopā ar jauno kolēģi Elizabeti (no nākotnes) kopīgi izmeklētu un atrastu vainīgos aiz minētā atentāta mēģinājuma. Loģiski, ka Džesija un Elizabetes tēliem pavīd romantisko jūtu dzirkstis, bet liels pluss no manas puses, ka tas beigās neieņem galveno fokusu uz daudzkārt lielāku problēmu fona.

Eksistē daudz un dažādu konspirācijas teoriju par tehnoloģijas izcelsmi, patika, ka sakarīgā veidā tiek pieminēta teorija par nākotnes situāciju 21.gadsimta cilvēkiem un viņu pasaules attīstības ceļu, ja nekas netiktu mainīts. Augustam Kempam, vīram, kurš izdomājos šo konkrēto mirror tehnoloģijas pielietojumu, netrūkst ienaidnieku, kuri labprāt redzētu viņa darba augļus pārvēršamiem pelnos. Tajā pašā laikā pats Augusts nav nekāds eņģelis, kuram par visu svarīgāks būtu visu iesaistīto (nākotnē vai pagātnē) labsajūta, nevis paša maka biezums.

Last Year ir interesanta ideja un pieķēru sevi pie gandrīz vai pašsaprotamās domas, ka autori turpina rakstīt romānus vienā Visumā, ko šeit noteikti varētu mēģināt (gan jau to varētu arī vispārināt pilnībā).

********Apzināto maitekļu zona********

*pēc visa spriežot +/- ap laiku, kad izdota grāmata, jo tiek pieminēti tikai reāli eksistējoši populāri mūziķi, bet ne autora paša izdomāti

Diana Gabaldon – Voyager (Outlander #3) (Audio book)

10987

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Uz neveiksmīgā skotu sacelšanās fona pret Anglijas troni un apzinoties, kādas bija sekas iepriekšējai Klēras grūtniecībai 18.gadsimta Skotijā, Klēra ar Džeimija Freizera svētību devās atpakaļ uz savu laiku, lai abu bērns varētu droši piedzimt un uzaugt. Tā 20 gadus Klēra ir nodzīvojusi pilnā pārliecībā, ka Džeimijs kopā ar citiem saviem laikabiedriem ticis notverts un nogalināts.

Tikai nesen vīra un vēsturnieka Frenka nāve ļāva viņai ar meitu Briannu (un viņas draugu Rodžeru, arī vēsturnieks) atgriezties britos, lai uzzinātu, kāds bija Džeimija liktenis pēc viņas aizbēgšanas. Par Briannas reakciju, uzzinot sava bioloģiskā tēva patieso identitāti, varējām jau lasīt sērijas otrajā grāmatā Dragonfly in Amber, ja tajā pat pēc mātes sirdi plosošā stāsta Brianna vēl visu grib strauji noliegt, tad tagad jūtu uzplūdu vilnis ir paspējis drusku nomierināties. Klēras izvēle par došanos atpakaļ pie Džeimija vai palikšanu, uzzinot viņa patieso situāciju, nav nekāds pārsteigums vai kas gaužām negaidīts, kā nekā, tad jau (visticamāk…) nevarētu iznākt 800+lpp garš romāns.

Un tā Voyager arī varētu iedalīt trijās lielākajās daļās – Klēra ‘’tagadnē’’ un došanos vēlreiz atpakaļ laikā, Klēras un Džeimija atkalsatikšanos, un, pēc Džeimija māsas dēla young Ian nolaupīšanas, abu došanās trakā ceļojumā/piedzīvojumā, lai radagabalu izglābtu no verdzības gūsta.

Lasītājs zina šo to vairāk, kā Klēra vai Džeimijs viens par otru (šī romāna ‘’jaunums’’ tā teikt bija vairākas daļas no Džeimija skatpunkta, īpaši, kad Klēra, Rodžers un Brianna sijāja vēsturiskos avotus), tādēļ ir saprotams gan Klēras šoks, gan Džeimija lēmums ņemt aizgādībā Laoghaire MacKenzie, kura reiz mēģinājusi pielikt roku pie tā, lai panāktu Klēras nāvi.

Interesanti, kā autore stāsta no jauna iepin tēlus un piešķir tiem kaut cik ievērojamu lomu, pat ja pirmajā sastapšanās reizē viņš uz grāmatas skatuves bijis vien īsu. Tieši tā šoreiz ir ar lordu Džonu Greju, kura dzīvību Klēra izglāba par spīti viņa jaunības pārgalvīgajai drosmei glābt nelaimē nokļuvušu angļu lēdiju, tagad Džons, vēl nesen būdams cietuma pārvaldnieks (tas pats, kur mita Džeimijs) ir Jamaikas topošais gubernators. Tikmēr pavisam negaidīta gan tiešā, gan pārmestā nozīmē ir Geillis Duncan ‘’augšāmcelšanās’’ no aizkapa dzīves. Geilis ir kārtīgs ļaunais tēls, kurai acīmredzami viss pilnībā nav mājās, un atšķirībā no Klēras ir ieņēmusi galvā, ka, lai varētu ceļot laikā un aktivizēt akmens apli, ir nepieciešama buršanās, rituāli un asins upuri.

Nevar noliegt, ka šis tas Gabaldonei sadrukājies lieko, bez kā varētu mierīgi iztikt, neteiktu arī, ka daļas ar Klēru vienu pašu bez Džeimija būtu bijušas garlaicīgas. Atšķirībā no sērijas pirmajām divām grāmatām, šoreiz pēc izlasīšanas proporcionāli sanāca atrast vairāk negatīvu atsauksmju pretstatā nesakarīgai jūsmošanai.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Curse (Unhuman #2) (Klausāmgrāmata)

34356717

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Kopš pirmās grāmatas noslēguma Endija dzīve nav baigi mainījusies. Joprojām viņš dzīvo pie inspektora Hobsa un ar viņu kopā dzīvojošo nekaitīgi draudzīgo, ja nu nedaudz labā ziņā īpatnēju, večiņu Mrs. Goodfello, tāpat nav pārāk sekmējies ar jauna darba atrašanu, neskaitot izpalīdzēšanu Hobsam kādā nebūt izmeklēšanā. Varbūt Endija dzīve vienkārši nespiež viņu straujāk vai nu atjaunot nodegušo dzīvokli, vai atrast jaunu mitekli, bet varbūt īstais iemesls ir tāds, ka Hobss un Mrs. Goodfellow Endija dzīvē ir vienīgie paziņas, kurus viņš var arī uzskatīt par labiem draugiem.

To radikāli pamaina nejauša sastapšanās ar miljonāra Fēliksa māsu Violetu Kingu. Pat Endijs pats apzinās, ka abi gandrīz nevarētu būt vēl neatbilstošāki viens otram, īpaši ņemot, ka Endijam ir labi ja pāris monētu pie dvēseles. Neskatoties uz to un pat par spīti tam, ka abu kopības brīžos Endijs pamanās būt vēl neveiklāks kā parasti, Violeta turpina izrādīt interesi satikties. Vai tiešām Endijam ir nospīdējusi tā laime iekrist viņas sirdī vai tomēr aiz tā slēpjas kas ļaunāks. Pa virsu tam brālis Fēliks nekautrējas Endijam uzreiz atklāt savas patiesās domas, ka viņš nav nekas vairāk par liekēdi, kurš cer ieprecēties turībā.

Papildus šai amizantajai sižeta līnijai grāmata, vismaz sākumā nesaistītu, ritina vēl citu. Apkārtnes zemniekus apsēdusi pamatīga nelaime. Kāds nogalina aizvien vairāk mājlopus, bet par iespējamajiem vainīgajiem klīst vien nepārspējamas baumas, ka tie ir lieli plēsīgie kaķi, iespējams, panteras. Bet, kurš tad uzreiz ticēs tādām muļķībām ierastajā Anglijas lauku vidē. Ja nu vienīgi dzīvnieks no kaut kurienes izbēdzis…

Inspector Hobbes and the Curse var lepoties ar tikpat labā līmenī esošu humoru, par kuru lielākoties gādā Endijs. Viņa neviltotais neveiklums apvienojumā ar patiesi neveiksmīgām atgadījumiem ir avots, no kura smelt un smelt. Papildus tam Endijs ir lielisks sabiedrotais inspektoram Hobsam, kārtīgām spēka mitriķim, (Endijs vēl nav izsmadzeņojis, kas viņš ir, bet cilvēks noteikti ne). Viņa neordinārās idejas, kuras policijas darba norūdītam personāžam tik ātri prātā neiešautos, lieti noder, lai izmeklēšana varētu virzīties uz priekšu.

Esmu pat priecīgs palikt neziņā, kāda šķistu sērija, ja to būtu uzgājis rakstiskā veidā.

Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Klausāmgrāmata)

30342581

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc veiksmīgas Zemes izglābšanas no Kristang vai potenciāli citu citplanētiešu verdzības jūga, Džo Bišops tur mākslīgajam intelektam Skipijam doto vārdu doties atpakaļ Visuma plašumos, lai palīdzētu atrast citus MI un viņu transendējušos radītājus – Elders rasi. Neviena valsts tā vienkārši nepalaistu Džo gandrīz vienu pašu tāda veida uzdevumā, tāpēc viņam nākas veikt stingrus kompromisus (ne bez Skipija draudiem, ja par pašu galveno nebūs Džo) un bez oriģinālās, kā paši sevi iesauca merry band of pirates, komandas līdzi dodas arī dažādu valstu paši labākie gan no militārās, gan zinātnisko nozaru sfērām.

Kā pats svarīgākais nosacījums visas kas tiek darīts, neskaitot veiksmīgu galvenā uzdevuma izpildi, ir nepieļaut, lai Kristang vai jebkuram citam nebūtu ne mazākas aizdomas, ka cilvēcei ir pieejamas tehnoloģijas, lai ceļotu starp zvaigznēm, un tādējādi nerastos vēlme nosūtīt kosmosa kuģus uz Zemi, neskatoties uz slēgto tārpeju. Nonākot atklātībā kam tādam, varam būt droši, ka nekas tad nespētu glābt Zemi no vairāk attīstītu rasu postošās uzmanības.

Par sarūgtinājumu Skipijam, nevienā no pirmajām apmeklētajām Elders bāzēm nav to tehnoloģiju, kuras pat teorētiski pietuvinātu viņu un pārējo komandu uzdevuma noslēgumam. Vai nu kāds jau attiecīgo lokāciju jau ir izlaupījis un atstājuši aiz sevi vien drupas vai arī pie vainas ir citi faktori, kā meteori, bet viens paliek nemainīgs, ātrāk uz Zemes nav lemts atgriezties. Ja vēl citiem cerības uz to ir visai augstas, tad Džo Bišops tādas diži nelolo. Tomēr pa ceļam tā starp citu atklātā informācija, kura izraisa satraukumu pat Skipijam (kas pats par sevi jau nav labi), liek uz visu paraudzīties citām acīm.*Ja pirms tam visai droši varēja pieņemt, ka cilvēce var netraucēti turpināt eksistēt uz savas zaļās planētas, tad tagad visai nopietni ir jāapdomā veicamie pasākumi, lai uzlabotu tās iespējas vajadzības gadījumā aizstāvēties.

SpecOps gaitā Džo apgūst gan līdera prasmes, vadot internacionālu komandu, kuras sastāvā ir kā spēcīgāki, tā arī gudrāki biedri, gan sadarboties ar Skipiju, kurš turpina būt neizmērāmi iedomīgs un uzvesties kā skabarga pakaļā. Grāmatas kvalitāti noteikti palīdz izcelt tās ierunātājs R.C. Bray, ko grāmata viena pati, spriežot pēc vairākām Goodreads redzamām atsauksmēm, nespēj paveikt. Humors, ko galvenokārt romānā ienes Skipija tēls, ir gandrīz ideāls. Gandrīz, jo dažas situācijas un joki pie trešās vai ceturtās reizes jau vairs nešķita tik jautri; par spīti tam smieklīgi bez gala.**

Atliek vien Džo novēlēt, lai viņa pielietotajā leksikā neatgriezeniski neiegulst Skipija dāsni izmantotais cilvēku apzīmējums – monkeys.

********Apzināto maitekļu zona********

*pirms aptuveni 2,7miljoniem gadu, laikā, kad ne viena no šī brīža aktuālajām rasēm vēl nebija spērusi pirmos soļus Visumā, kāds, izmantojot Elders tehnoloģiju iznīcinājis mēnesi un pabīdījis planētas orbītu no zvaigznes tik tālu, lai gada laikā iestātos ledus laikmets, kas uz planētas iznīcinātu gandrīz visu dzīvo, tai skaitā cilvēkveidīgas būtnes.

**Piemēram, kad Džo prātā iešaujas ideja pirms Skipija (par spīti viņa ģenialitātei un lielajām datu apstrādes iespējām), ļaujot komandu izglābt no citādi droša gala.

Scott Sigler – Nocturnal (Klausāmgrāmata)

12099550

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Empty Set Entertainment

Manas pārdomas

Tiek atrasts brutāli sakropļots izbijis mācītājs, kura dzīve paša izvēļu dēļ veikusi krietnu lejupslīdi, ka sākotnēji starp izmeklētājiem dominē teorija par liela suņa vai cita agresīva dzīvnieka uzbrukumu. Tomēr aptuveni tajā pašā laikā ar slepkavības dienu sākušies detektīva Braiena dīvaina rakstura murgi, ko papildus pavada Braienam neraksturīga saslimšana – drudzis.

Būt Braiena pāriniekam viņa īpatnējā rakstura dēļ jau tā nav viegli, bet abu draudzība un koleģiālās attiecību izturība tiek pārbaudīta līdz maksimālajai kapacitātei, kad pēc viņa aprakstītā ‘’sapņa’’, Braiens ar Pūkiju (iesauka) patiešām atrod tieši tādā veidā noslepkavotu jaunieti. Pūkijam nākas pretoties pirmajam instinktam, ka visu šo laiku viņš ir strādājis kopā ar maniaku, un šo iekšējo dilemmu, kā rīkoties (ziņot priekšniecībai vai noticēt Braienam) neatvieglo fakts, ka Braiens jau piecas reizes darba ietvaros (visas pamatoti attaisnotas) ir kādu nogalinājis. Labi, ka vēl Pūkijs bija tik liels komiķis, jo bez viņa joku un humora piešprices, grāmatu būtu grūtāk izturēt līdz galam.

Grāmatas ļaundaris ar pēdiņās patiesi traģisku stāstu – 12gadīgs puika Rekss, kurš kļuvis par pamata upuri skolas huligāniem, četru jauniešu bandai. Nocturnal grāmatas ietvaros autors faktiski apvelta Reksu ar iespēju atriebties šiem četriem pāridarītajiem, kuru izdarības neaprobežojas vien ar verbālu apcelšanu vai dunkām, un ļauj realizēt dzīvē vēlēšanos ‘’kaut viņi nomirtu’’! Diemžēl veids, kā Reksam tika dota šāda iespēja, nedeva to efektu, uz kādu grāmatas sākums ļāva cerēt. Un, ja to atņem, nekā cita diži nepaliek, kā vien atziņa, ka nepalīdz pat sava skepses līmeņa pazemināšana, un ka kas tāds (ar visiem fantastiskajiem elementiem) varētu notikt vien grāmatā.* Reksa tēls ne mazākajā mērā neļāva nevienā brīdi, neskatoties uz Reksa rīcību un tā sekām, just viņa līdzi kā anti-varonim.

Par spīti asiņainajām slepkavībam iekš Nocturnal¸ radās iespaids, ka grāmata būtu piemērot Reksa vecuma auditorijai. Pietrūka sižeta daudzslāņainums/kompleksumsun labāk izstrādā tēlu motivācija. Tajā pašā laikā daudz pozitīvāk varu izteikties par klausāmgrāmatu kā tādu. Bija gan labi skaņas efekti, piemēram, telefonu sarunu laikā vai vienas nodaļas ietvaros, kad mainās POV, un vari pienācīgi sagatavoties, lai gala rezultātā neapjuktu par to, kas vispār notiek.

********Apzināto maitekļu zona********

*Vai tiešām cilvēki/monstri ar ekstra zeta hromosomu, kas tad piešķir dažādas superspējas, būtu koncentrējušies vienā pilsētā un nekur citur pasaulē.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Blood (Unhuman #1)

18206813

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Endijam Kepleram, neliela laikraksta žurnālistam, tiek dota iespēja sevi mēģināt attaisnot un pacelt augstāk priekšnieka acīs. Endijam ir uzdots doties līdzi inspektoram Hobsam viņa ikdienas gaitās, tādejādi iegūstot materiālu labam rakstam. Paša galvenā varoņa acīs viņam vienkārši neveicas vai kādi citi apstākļi neļauj, piemēram, nodot rakstus laicīgi.

Vēl arīdzan Endijs ir visai stipri ieķēries kolēģē Ingrīdā, kura par nožēlu Endijam, vairāk uzmanības velta citam laikraksta žurnālistam Filipam. Ja tas vien nebūtu par iemeslu, Endijam būt uz viņu greizsirdīgam, tad Filipa šarms un proporcionāli apgrieztā darba profesionalitāte un veiksme (rezultātā priekšnieka ieredzēts) ir pietiekams iemesls tādam būt. Tikai stipri vien vēlāk Endijam, ar Hobsa palīdzību izlienot ārpus savas līdz šim šauras pasaules, top skaidrs, ka skaudībai un greizsirdībai nav bijis pamata.*

Hobss – cilvēks (ja tam var ticēt..) ar lielu miesasbūvi un skatienu, kas jebkuram pratināmā ceļiem sākt ļodzīties un ne vienam vien noģībt Hobsam viņam nemaz nepieskaroties. Tomēr aiz biedējošās ārienes, kura viņa kolēģos lielākoties ievieš bijību un respektu par panāktajiem rezultātiem, bet atšķirībā no Endija reti, kurš uzdrošinās palūkoties tālāk.

Izcils otrā plāna tēls bija Hobsa mājsaimniecības vadītājā un draugs ar īpatnēju raksturu – Mrs. Goodfellow, kuras vīrs ir kaut kur mīklaini nozudis un Endija prātā, pieņemot to ļaunāko, rodas viens potenciāli trakāks dzīves beigu gals par otru. Un abu pirmo tikšanos vēl jo šermuļaināku/creepy padara viņas savdabīgā dažādu radību (gan pārdabisku, gan ne tik ļoti) zobu kolekcionēšana un neomulīgais skats uz Endija zobiem. :D Tikai Humors ar lielo burtu, Endija paša komiskais neveiklums un jaunā paranormālas pasaules informācijas gūzma ļauj saglabāt veselo saprātu.

Dažādu apstākļu sakritības dēļ Endijs gan tiek atlaists no darba, gan uz nenoteiktu laiku apmetas dzīvot pie Hobsa un Mrs. Goodfellow bez kā nevarētu tapt lieliskā grāmata, kurā noris dīvainas zādzības. Dīvainas tādā ziņā, ka tiek paņemts tikai viens priekšmets (saistīts ar Rumāniju), kamēr citi daudz vērtīgāki objekti tiek atstāti neskarti. Hobss nav tas, kurš atļausies savā rajonā notikt pat kam tādam, ka nieka zādzības, tādēļ šim duetam atliek vien apvienot spēkus vainīgā notveršanai…

********Apzināto maitekļu zona********

*Ingrīda plāno precēties, ko Endijs, kaut arī apmeklēja viņas saderināšanās ballīti, nez kā nav piefiksējis. Tikmēr Filips izrādās ir gejs.

Craig Alanson – Columbus Day (Expeditionary Force #1) (Klausāmgrāmata)

39343183

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Dienā, kad ASV svin Kolumba dienu, cilvēce tiek ierauta jau gadu tūkstošiem ilgā karā starp divām citplanētiešu frakcijām. Zemei uzbrūk Ruhar (ārēji vislielākā līdzība ar kāmjiem), tādēļ visi ir bezgala pateicīgi, kad uzrodas Kristang (ķirzakas) un padzen kāmjus prom. Bet visai drīz atklājas ķirzaku patiesie nolūki un viedoklis attiecībā pret cilvēci, ka viņu skatījumā ‘’mēs’’ neesam nekas vairāk par vergiem (inferior species).

To sakot, jāpiebilst, ka diži labāk nav arī ar Ruhar. Kaut arī kāmji nav tik tumsonīgi un barbariski, abas frakcijas tik un tā karo izmantojot mazāk attīstītas rases (barības ķēde), turklāt jāpiebilst arī, ka ne kāmji, ne ķirzakas nav šo ķēžu virsotnēs. Katrs cenšas ne tikai visiem līdzekļiem uzveikt ienaidnieku (ir daži kara likumi, lai nesačakarētu apdzīvojamas un potenciāli apdzīvojamas planētas), un neviens brīvprātīgi nedalās ar tehnoloģiskajiem un zinātniskajiem sasniegumiem, lai palīdzētu citam attīstīties.

Džo ‘’Bārnijs’’ Bišops – armijnieks, ne visai augsta ranga, kurš pirmā uzbrukuma laikā atrodas pie vecākiem fermā, Meinas štatā. Par turpmāko var vien teikt, ka Džo gan veicas, gan stresa situācijas pieņem to labāko lēmumu un pamanās būt īstajā vietā un īstajā laikā, bet iesauku ‘’Bārnijs’’ Džo iegūst, kad kopīgiem spēkiem ar vairākiem civiliedzīvotājiem sagūsta vienu kāmju kareivi. Džo ir tikai viens daudzajiem, kuri brīvprātīgi piesakās karam pret kāmjiem, ar domu atriebties, tikai lai vēlāk tūkstošiem gaismas gadu attālumā no Zemes sastaptos ar patieso cilvēces jauno situāciju.

Un tā Colombus Day varētu iedalīt divās daļās, jo, kad Džo šķietamo sabiedroto Kristang ieslodzīts nejauši iepazīstas ar Elders (rase, kura kaut kur pazuda pirms miljoniem gadu, bet atstāja aiz sevis tādus tehnoloģiskos sasniegumus, kurus neviens vēl nav izpratis) radītu mākslīgo intelektu. Šī AI personība ir tik kaitinoša (Džo lieto apzīmējumu asshole), ka Džo viņam iedod iesauku Skipijs. Pēc šāda pavērsiena un tik vērtīga, spēcīga drauga un sabiedrotā iegūšanas mainās viss spēles lauks, un ir lieki kaut ko vēl piebilst par sižetu, lai neielaistos maitekļos.

Var vien piebilst, ka Skipija un Džo sarunas un saskarsme vienam ar otru grāmatā ienes vajadzīgo humora devu. Skipija intelekts un zināšanas ir tik lielas, ka viņa acīs cilvēces gudrība labākajā gadījumā ir pielīdzināma baktērijām; vismaz par nelielu atvieglojumu viņa domas nav diži augstākas arī par citiem.