Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Mārgareta ‘’Megija’’ Houpa ir jauna, ambicioza un gudra sieviete vīriešu dominantā pasaulē. Talanti, kuri bez mazākajām problēmām un šķībiem skatiem ļautu pretējā dzimuma pārstāvim ātriem soļiem kāpt pa karjeras kāpnēm, viņai dod dažnedažādākā rakstura un stereotipu pilnus padomos attiecībā, uz ko viņa ir vai nav spējīga. Šādi apstākļi ievirza Megiju kļūt par sekretāri, bet ne jau vienkārši kaut kur, bet pie paša Vinstona Čērčila, Lielbritānijas premjerministra.

Uzaugusi un izglītību ieguvusi ASV, Megija atgriežas dzimtenē, lai uzzinātu vairāk par saviem mirušajiem vecākiem, vai vismaz mirušajiem, kā viņai līdz šim apgalvojusi tante, pie kuras uzagusi. Tikmēr sērijas pirmā romāna laikā Otrais pasaules karš gluži pilnā plaukumā vēl nav uzsācies, bet Nacistiskā Vācija jau saskata pretestības draudus no Čērčila puses, jau gatavo plānus viņa iespējamam attentātam, lai viņa vietā un varbūt pat karaļnamā ieliktu kādu sev simpatizējošu personu.

Mr. Churchill’s Secretary ietvaros vēl Megijai ir tīri virspusēja loma kā galvenajai varonei draudu novēršanas ziņā pret Čērčila personu vai kādu citu no ienaidnieka puses. Nopelni par to drīzāk piešķirami citiem, bet, to sakot, šāda veida pieredze piešķir Megijas personības izaugsmei vajadzīgo grūdienu, lai ievirzītu viņu spiedzes darbā zem britu MI5 izlūkdienesta. Pirmais uzdevums sākotnēji gan šķiet drusku zem goda, kas pēc pirmā iespaida ietilptu nonicinošajā ‘’sieviešu darbu’’ kategorijā, bet drīz vien pierādās pretējais.

Pieaugošie draudi no Nacistiskās Vācijas un Anglijas karaļnama lēmums nepamest valsti, liek pastiprināt karaļa George VI meitas Elizabetes (pirmā kandidāte uz troni, ja kas notiktu ar tēvu) drošību, kuru vietā par ielikteni varētu tronēt nesen abdikējušos Edward VIII. Par ideālu kandidāti Elizabetes drošības uzraudzībai tiek izvēlēta Megija (ne bez Čērčila rekomendācijas), kura bez grūtībām varētu maskēties kā princeses matemātikas skolotāja un vienlaicīgi pieskatīt subjektu.

Tikmēr no Megijas privātās dzīves, jau pirmās grāmatas ietvaros atklājas, ka tante nebūt nav bijusi godīga attiecībā par vecāku pagātni un viņu likteni. Visi centieni attrunāt Megiju no patiesības noskaidrošanas tikai pastiprina viņas ietiepību izdarīt pretējo, pat ja patiesība izrādītos ne no tām patīkamākajām. Tomēr tēva atrašanās vēl dzīvo pasaulē un viņa nodarbošanās nebūs ne tuvu tik šokējoši, kā jaunumi par māti.

Bet atgriežoties pie vēsturiskā romāna galvenā sižeta, tad Megija turpina sevi pierādīt tik labi, ka viņai tiek tas gods būt pirmajai sievietei, spiedzei, kura tiek iesūtīta Vācijā, lai ievāktu informāciju par ienaidnieku, un His Majesty’s Hope ietvaros uzmanības centrā ir pastrādātie noziegumi koncentrācijas nometnēs, it īpaši pret bērniem. To sakot, ne šī grāmata, ne sērija līdz šim nav tāda, kurā vardarbība un visādi citādi asiņainais tiktu attēlots pēc pilnas programmas.

Maggie Hope sērija kā tāda vairāk rada vēsturisko romānu iespaidu, kurā tās galvenā, progresīvi domājošā varone par spīti visiem (vīriešu) liktajiem šķēršļiem cīnās karjerā uz priekši, pierāda, ka spēj paveikt to pašu tikpat, ja ne vēl labāk.

Helena Marchmont – Bunburry #10-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzīve citkārt tik rāmajā Bunburry ciematā turpina būt dažādu kriminālaktivitāšu pilna, ka Banbarijas Trijstūrim (Alfijam Makalisteram un viņa tantēm Lizai un Mārdžai) ir darba pilna rokas to atrisināšanā. Ciematam un tā apkaimēm ir savs policijas iecirknis, bet tā šefam seržantam Vilsonam ir lielāks talants kafijas un kāda uzkožamā notiesāšanā, nekā noziedzības apkarošanā. Par laimi, Vilsonam vēl ir kompetenta kolēģe Emma Holisa, kura pie viena sērijas ietvaros ir arī Alfija romantiskā interese, vai vismaz tuvu tam, lai papildus noziegumiem būtu vēl kaut kas interesants.

Bunburry sērijas grāmatu īsā, epizodiskā daba un vēl tas, ka vairumā sižeta noziegums nav slepkavība, vismaz manā pieredzē ir drusku neraksturīgi cozy mistēriju subžanram. Turklāt vēl noziegumu upuri ne vienmēr ir tie, kas saņem pelnīto par nejauku un pat tīši kaitējošu rīcību pret apkārtējiem. Tā lūk Sinners and Saints (#10) parasts lauku veikaliņš kļūst par upuri ne vien zādzībai, bet arī ļaundaru demolēšanas kārei, bet par pirmo aizdomās turamo kļūst apkārtnes mācītājs, kā pēdējais pircējs, kuru īpašniece atceras. Vai nākošajā sērijas turpinājumā Murder at the Magnolia Inn nesen atvērtas viesnīcas draudzīgos īpašniekus neliek mierā iepriekšējo iemītnieku un to paziņu kriminālāms aktivitātes un to augļu slēptuve, par kuru izvēlēta tagadējās viesnīcas teritorija.

Vismaz sasaiste ar Alfija personīgo dzīvi gan ciematā, gan atklājot vairāk par to pirms tantas Augustas mājas mantošanas šajās grāmatās ir jūtamāka. Tā Oskara draugs, kurš līdz šim tikpat kā nekad nav devies ārpus Londonas un neizprot, ko gan Alfijas būtu atradis kaut kādā tur Banbarijā, par godu Lizas un Mārdžas dzimšanas dienu svinībām iepinas vienā no mistērijām, kad negaidīti sastop pagātnes paziņu, kuru līdz šim uzskatījis par galveno vaininieci tuva drauga un viņas vīra nāvē, bet patiesība, kā jau ierasts nereti ir vēl negaidītāka.

Tomēr, lai arī cik jauki nebūtu turpināt atklāt un izpētīt Alfija vai kāda cita tikpat svarīga sērijas tēla personību, brīžiem arī jauko, labiņo tēlu noziegumu risināšanas metodes un aizdomās turamo teorijas kļūst drusku absurdas, tuvu seržanta Vilsona līmenim, ka nav vairs pat smieklīgi. Laiks ievirzīt sēriju noslēguma gultnē, kaut arī būtu iespējams ciematā un tās apkaimē iepīt tikpat un vēl vairāk dažādu noziegumu vai kādam tēlam piešķirt līdz šim ciešā slepenībā turētu pagātnes noslēpumu.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Joe Jackson – Eve of Redemption #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vairāku gadsimtu garumā Karian Vanador pārstāvētajaicivilizācijai ir nācies cīnities pret nepārtrauktiem dēmonu uzbrukumiem. Tā bija viņas pirmajā dzīvē pirms diviem gadsimtiem. Tā arī tas turpinās tagad, kad kāds viņu pirms astoņiem gadiem atdzīvinājis, lai nu beidzot pieliktu punktu karam, kuru nosaukuši par Apokalipsi.

Atdzivināšana, kā maģijas burvestība, turklāt vēl ne kā nekromancija, būtu īpaši noderīga, lai karā atgrieztu jau reiz zaudētus kareivjus, bet šķiet, ka šāda rīcība prasa lielus spēkus, nevar tikt veikta pa labi un pa kreisi. Turklāt autors sērijas pirmajās sešās grāmatās (šaubos vai arī vēlāk) neatklāj personas identitāti, kas par to atbildīgs, ja vien nepieļauj, ka tas ir kāds no diviem vai it īpaši dievs, kam tic Karianas Citaria tautieši.

Bet par pašu faktu kā tādu pēc sākotnējā pārsteiguma, ka no vēstures grāmatām izkāpis jau reiz mirusi persona, neviens ilgi nešokējas, pieņem kā pavisam varbūtēju faktu, kam noticēt varbūt palīdz dažādu rasu ilgie mūži, kuri sastopami šajā Joe Jackson radītajā pasaulē. Un, protams, katrs palīdzēt spējīgs roku pāris cīņā pret dēmoniem ir noderīgs, bet gan Karianai, gan viņas tuvākajiem kompanjoniem, kā arī citiem priekšā gana liels pārsteigums, atklājot, kuri patiesībā ir Citaria ienaidnieki, kuri līdz šim kā ķīlniekus karā pret viņiem izmantojuši.

Maģija ir šajā pasaulē ir pavisam reāla un labi, ka Citarijai un Karianas dēmonu mednieku Ordenim nav jācīnās bez tās praktizētājiem, bet ne visi ir tik pārliecinoši par savām spējām jau no sākta gala, kā to nākas atklāt Karianai uzticamajai burvei Sofijai. Bet papildus tam Sofijai jātiek galā gan ar pašapziņas izaugsmi, turklāt vēl nereti turpat aktīvas cīņas laikā, bet arīdzan ar to, ka viņas dižie arcane maģijas skolotāji drīzāk bijuši izteikti tukšpauri, kas atklājas, kad Kariana, Sofija un viņas uzticamākie padotie un draugi atrod īstenu maģijas praktizētāju, kura piekrīt apmācīt Sofiju, kas patiesībā ir maģija, ja tev ir talants piekļūt šīm spējām.

Eve of Redemption ir labs balanss starp spēcīgiem varoņiem abu dzimumu (un dažādu rasu) pusēs. To pašu pozitīvi var teikt par sadalījumu starp labajiem un sliktajiem varoņiem, kuru sliktums, atšķirībā no īstenajiem dēmoniem, starp citām tautām, sugu rasēm. Dzīvajā un ar savu pieredzi klātienē Karianaia nākas to atklāt pašai.

Bet atgriežoties pir Karianas viņai pašai nebūt nav tas vieglākais salāgot tikt atdzīvinātai un turpināt privāto dzīvi ar aktīvu dalību dēmonu mednieku Ordenī un cīņu pret tās ienaidniekiem. Galu galā Karianai nākas sev uzdot sev jautājumu, kas tieši ir dēmoni, pret kuriem viņas Ordenis tik ilgi cīnijies? Vai visi vienā katlā līdz šim iemestie pretinieki patiesi tādi arī ir? Tā nu tas viss sasniedz sērija pirmo izteikti lielo kulminācijas punktu, kad Kariana izlemj, ka ir pienācis laiks dod triecinu pret dēmonu Virskarali, būt pirmajiem, kuri uzbrūk, nevis gaidīt, kad karš pret dēmonu Virskarali agrāk vai vēlāk nokļūs atkal viņu zemēs.

Eve of Redemption ir interesanta tipa fantāzija gan ar saviem tīri labajiem un tīri slikatjiem tēliem/spēkiem, bet ar vajadzīgu un pietiekošu devu pelēkā, kad ir jāpadomā, gan varoņiem, gan lasītājiem, kurā pusē tos pieskaitīt. Vai arī pašam brīžiem aizdomāties, kādām acīm tevi redz tavs pretinieks?

Helena Marchmont – Bunburry #1-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc saderinātās zaudēšanas autoavārijā, turklāt vēl īsi pēc liela strīda (kas zin, varbūt izjuktu attiecības), Alfijam Makalisteram ir nepieciešams izrauties no Londonas drūzmas, pābūt prom no lokācijām, kas saistās ar tik daudzām emocijām. Tādēļ negaidītais mantojums, kurā mātes māsa Augusta viņam atstājusi māju nelielā angļu ciematā, nāk kā saukts. Vien Alfijs nekad dzīvē nebūtu varējis iedomāties, kādos nedarbos un cik bieži nāksies iekulties.

Finansiālajā ziņā Alfijam nav galva jālauza un jāuztracas par rēķinu apmaksu. Nesen pārdevis par lielu summu start-up uzņēmumu, viņš var ļauties kādai nodarbei vien sirds kāro, un tā vien šķiet, ka kopā ar tantes Augstas kaimiņienēm Lizu un Mārdžu tā būs okšķerēšana un amietierdetektīvu būšana.

Kā jau ierasts Cozy mistēriju subžanrā, tad upuris parasti ir nejauks personāžs, kas aiz mantkārības, naudas kāres vai citu sliktu īpašību kopumā pats tā teikt vien uzprasījies uz nogalināšanu. Bet slepkavība ir un paliek slepkavība, un tā ir jāatrisina. Grūti spriest vai Bunburry ciematam ir paveicies ar Alfija uzrašanos, jo bez viņa un kaimiņienu līdzdalības stipri jāšaubās, vai visas slepkavības sanāktu atrisināt, cik bieži galvenais policists aiz slinkuma un fantāzijas bagātas notikumu scenārija spekulēšanas būtu apsūdzēts kāds nevainīgs. Tā lūk pašam Aflijam kā sākotnēji vēl svešiniekam no galvaspilsētas jāuzmanās nenonākt likuma nepareizajā pusē.

Bet varbūt Alfija uzrašanas līdz tam šķietami idilliskajā ciematā un tās apkaimē ir drīzāk kā lāsts, jo vismaz pirmajās deviņās sērijas grāmatās reti kas liecina par tik plaukstošu slepkavošanas industriju. Kaut arī jāpiezīmē, ka nereti slepkavības līdz šim ir emociju uzplūdā un bez iepriekšēja nodoma, piemēram, pagrūžot vai kā citādi tikai nešpetni izāzēt gribot, kā pienācīgu atriebību par nodarīto, kas negaidīti aiziet drusku tālāk, kā domāts.

Ņemot vērā, cik īsa ir katra individuālā grāmata, kuras pat tiek sauktas par epizodēm, vislabākās šķita tās, kurās slepkavība norit jau pašā grāmatas sākumā, lai Alfijam un viņa partnerēm ir gana laika okšķerēt un atklāt vainīgo. Citādi tajās, kur vairāk fokuss ir uz paša Alfija iejušanos Bunburry ciematā, tikšanu pār līgavas autoavārijas emocionālajai traumai un jaunu attiecību varbūtībai ar kādu turpat ciematā, pati slepkavība un tās atrisinājums liekas drusku saisteigts.

Citādi nekas neliecina par ko sliktu, lai vēlāk March Mystery Madness ietvaros sēriju neturpinātu.

Rhett C. Bruno – Children of Titan #0.5-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad kļūst zināms, ka Zemei tuvojas ievērojama izmēra asteroīds vairums krīt izmisumā un nepiedāvā nekādu risinājuma plāna. Vien zinātniekam, miljardierim Darien Trass ir vīzija pārcelt niecīgu daļu (3 000) populācijas uz citu planētu, lai gadījumā, ja asteroīds izraisītu civilizācijas galu uz Zemes, cilvēce kā tāda neizmirtu. Izvēlētais galamērķis – Saturna pavadonis Titāns.

Ir pagājuši teju 300 gadi kopš asteroīda trieciena, kas nu tiek atzīmēta kā M diena. Uz Zemes tie ir kļuvuši par oficiāliem svētkiem un iemeslu gada vērienīgākajām ballītēm, bet to pašu nevar teikt par situāciju uz Titāna. Tam par iemeslu ir atkalsastapšanās pirms 80 gadiem starp Zemes un Titāna populāciju un zemiešu jaunatvestās slimības, no kurām titāniešu imūnsistēmas bija paspējušas atrast. Plaša mēroga pandēmija un karantīnu zonas, zemiešu atvestā monetārā kredītu sistēma, kura jaunajiem Titāna kolonistiem toreiz nebija vajadzīga un netika arīdzan vēlāk ieviesta, un vispār nicinoša attieksme nenovēršami uzliek laika degli (šajā gadījumā 80gadi) līdz kaut kam agrāk vai vēlāk būtu jānotiek.

Līdz šim brīdim dažādas sacelšanās mēģinājumi vai centieni panākt cilvēcīgākus apstākļus vienmēr tikuši apspiesti no korporāciju puses ar tādu kā algotņu saukti par collector palīdzību. Jaunākie, kas cenšas izraisīt nevajadzīgu troksni un vispār zaudējumus lielākajai esošajai korporācija Pervenio Corp ir Children of Titan, kuru pirmais lielais solis terora akts uz Zemes tieši M dienā, nevar palikt bez atbildes.

Tā nu uz notikumu skatuves kāpj collector Malcolm Graves. Algotnis ar vislielāko stāžu (gandrīz 30 gadi) starp saviem amata brāļiem. Profesijā, kas parasti neļauj sagaidīt pensionēšanās cienīgu vecumu un biežāk dzīves galu prasa kāda uzdevuma laikā, Malkolms ir retums, ja ne unikalitāte. Tieši tāpēs Pervenio Corp izvēlas Malkolmu, kuram uzticēt apspiest Titāna Bērnus. Uzdevumam gan ir neliels āķis, Malkolkam uzticēts ne gluži pieskatīt, bet strādāt kopā ar īpašas, slepenas programmas labāko kandidātu kā partneriem. Partnera vārds ir Zhaff un, lai arī viņu zināmā mērā varētu saukt par superkaravīru, tad tomēr Žafs ir superkaravīrs bez jebkādām sociālu attiecību iemaņām un cilvēkprasmēm. Visi viņa uztrenētie talanti būtu kaķim/sunim zem astes bez kāda ar operatīvu un lielu darba pieredzi.

Tikmēr nemiernieku, brīvības cīnītāju, teroristu pusē par tās līderi tiek pataisīts jauns puisis vārdā Kale Drayton. Pataisīts, jo visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam Keils dzīvojis kā parastais (apspiestais) strādnieks, kuram saprotami sajūsmu neizraisa zemiešu kolonistu un imigrantu attieksme pret titāniešiem. Gala mērķis, viņus lēnā garā iznīdēt ar slimībām, nepiedāvājot pienācīgas zāles, un asimilāciju nav nekāds noslēpums. Bet pēkšņais paziņojums, ka Keils ir diženā Dariana Trasa viens no pēctečiem no Titāna Bērnu puses un konkrētāk mātes māsas Rinas, gan ir lielākais pārsteigums Keila salīdzinoši vēl īsajā dzīvē. Sākotnējie brīvības cīņu līdera soļi ir nedroši, ir vajadzīgs konstants atbalsts no Rinas puses, lai būtu drosme pieņemt skarbus un pat nežēlīgs, bet vajadzīgus lēmumus. Diemžēl kādā brīdī tiek pārkāpta neredzamā robeža, pēc kuras Keilam pašam nemanot un neapzinoties viņš patiesi kļūst par briesmoni, kādu arī pirms tam savā propagandā un ziņās uz Zemes viņš attēlots.

Children of Titan pamata stāsts par apspiestību, brīvības un pašnoteikšanās centieniem, lai cik samaitāti tie laikā gaitā tie nekļūtu, par korporāciju alkatību un tās vadītāju vienaldzību pret ierindas mazo cilvēku u.c. noslēdzas sērijas pirmajās četrās grāmatās. Bet paša algotņa/collector Malkolma Greivsa stāsts tiek noslēgts sērijas piektajā Titan’s Legacy grāmatā, kurā desmit gadus vēlāk pat pēc visa notikušā, Malkolmam nav ļauts atpūsties. Tagad gan ir sasniegts seniora cienīgs dzīves posms un Malkolmam nav vairs tā jaunības degsme pēc visa pieredzētā, kas dzītu uz priekšu vai nu veikt lielus darbus, būt par iemeslu lielāka mēroga pārmaiņām vai vienkārši nopelnīt lielu naudas summu, bet fakts un apstiprinājums no mediķu puses, ka ielaista vēža dēļ nav atlicis vairs ilgi dzīvot, kļūst par izšķirošo iemeslu vēl vienam pēdējam darbiņam.

Kopumā Children of Titan nevienam nenoslēdzas ar īsteni laimīgām beigām. Viens īstens pieaugušā SFF stāsts, skarbs, ass reizēm nepiedodošs un citādi raupjš. Arī noslēguma filozifiskā atziņa nav nekas tāds ko iekļaut vakar pasakā vai cerības pilnā YA fantāzijas darbā.

Karen Rose – Have You Seen Her? (Romantic Suspense #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Īsā laika periodā vairāks jaunietes pazūd no savām istabām un vairs nav atrodamas starp dzīvajiem. Visos gadījumos nav pielietots spēks un vardarbība, lai izvilinātu meitenes no māju sniegtās drošības, kas noteikti lieicina, ka upuri slepkavam uzticējušies, bet pat tas uzreiz nesniedz ātru norādi un palīdzīgu roku īpašajam aģentam Steven Thatcher ļaundara notveršanā.

Tikmēr mājas frontē vientuļajam tēvam Stīvenam nemaz nesokas vieglāk ar tīni Bredu, kurš pēkšņi mēneša laikā pārvērties no uzteicama un centīga skolnieka pārvērties pilnīgi uz pretējo pusi šķietami bez jebkāda redzama iemesla. Visi tēva pūliņi noskaidrot, kas par lietu, kā varētu palīdzēt, tiek sagaidīti ar noraidošu un pat dusmīgu attieksmi no vecākā dēla puses.

Par laimi, Bredam ir ķīmijas skolotāja vārdā Jenna Marshall, kurai rūp savi skolnieki, kura neizvirza savus priekšstatus par pēkšņajām Breda pārvērtībām, lai tā dēļ atstātu tik talantīgu puisi savā vaļā. Kamēr paralēli līdzīgā situācijā ar skolas (amerikāņu) futbola zvaigzni vecākiem rūp vien dēla sniegums uz spēles laukuma un ir gatavi uz visu, lai par spīti sliktajām sekmēm viņš tur atrastos, Stīvens ir krietni atsaucīgāks un ieinteresētāks dēla un viņa mācību snieguma labklājībā. Bet ne viens, ne otrs pat ne tuvu nebūtu varējuši iedomāties, kādas ‘’ķīmiskās reakcijas’’ sāks virmot abu starpā pēc abu pirmās un ne vienīgās sastapšanās.

Have You Seen Her? ne gluži Cozy mistēriju stilā, bet līdzīgā manierē slepkavības un to izmeklēšanas atbīda vairāk uz fona pusi. Tām paralēli jāsasancešas gan ar stāsta romantisko pusi, kurā abiem jāpārvār no iepriekšējām attiecībām salauztas sirdis, gan Stīvena dēla mācību snieguma krišanas drāmu, gan pašas skolotājas Dženas nedienām uzskatu un principu sadursmē ar skolas futbola zvaigzni un viņa vecākiem.

Vismaz lielās Romantic Suspense sērijas turpinājums autorei Karen Rose sanācis krietni labāks nekā debija gan šajā, gan Chicago apakšsērijā Don’t Tell. Balansu starp vairākajiem sižetiem un it kā to kam vajadzētu būt galvenajam, slepkavību izmeklēšanai, šoreiz sanācis atrast acīmredzami labāk. Jāpiezīmē, ka vismaz starp šiem diviem sasaiste vismaz tēlu ziņā nekāda, lai varētu saukt to par sēriju.

Drew Hayes – 5-Minute Sherlock #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdams pēdējais kājās palikušais pēc smagas deju kluba ballītes Sherman Holmes nav vis visizturīgākais dejotājs, bet gan ļaunprātīga un neatļauta eksperimentālu vielu vienīgais izdzīvojušais. Vielas ir ar tik traumatizējošu ietekmi, ka Šērmans pat neatceras savu īsto vārdu vai vispār kaut ko no tā, kas būtu noticis pirms kluba apmeklējuma. Toties vielu kombinācijas ‘’ieguvumi’’, kādēļ tā radītāji vispār nopūlas, ir prāta spēju palielināšana līdz ģēnija apmēriem. Par nelaimi ļaundariem, Šērmans nonāk valsts aģentūru un ne viņu kontrolē.

Kāpēc Šērmana prāts iefiksējies uz diženā detektīva Holmsa tēlu, nevienam arī nav tapis skaidrs, bet fakts paliek fakts. Arī tas, vai Šērmans bijis tikpat ekscentrisks un īpatnējs arī pirms vielu ietekmes paliek atklāts un debatējams jautājums. Bet vielu pozitīvā ietekme, ģenialitātes faktors diemžēl nav Šērmanam pieejams neierobežoti un kad vien vēlas, vien reizi dienā uz aptuveni 5 minūtēm, pēc kurām automātiski kā komā iekrīt miegā. Turklāt Šērmanam vienmēr kaut kā savs prāts jānodarbina, nedrīkst iestāties ne uz mirkli informācijas ievades deficīts, jo pretējā gadījumā arī ārpus piecminūtes loga Šērmana prāts pašiznīcināsies (plus nebūs pieejams izpētei ne valdībai, ne ļaundariem).

Tāpēc tiek pieņemts lēmums Šērmanu pārvest uz citu lokāciju, bet ne kaut kādā tur busiņā kā ieslodzīto, bet ar slepenā aģenta 221 jeb segvārdā Vatsona pavadībā, ļaujot izbaudīt ‘’brīvo dabu’’, stimulēt prātu un iegūt jaunas atmiņas un pieredzi. Bet nebūsim pārsteigti, kad ļaundari, ar algotņu starpniecību, nekavējas izmantot šādu burvīgu iespēju atgūt kāroto eksperimenta subjektu.

Pašam Vatsonam šī ir iespēja atgūt savu labo reputāciju kolēģu vidū, kura pazaudēta pēc tuva drauga un uzticama kolēģa nodevības darba laikā, bet kas tagad liek aiz katra stūra saskatīt potenciālas briesmas vai nodevību. Sākotnēji arī Vatsons, tāpat kā visi citi, Šērmanu redz kā vien nelaimīgu jukošo, kurš, neskatoties uz nenoliedzamo ģenialitāti, knapi turas pie realitātes. Tomēr kopā pavadītais laiks un izvairīšanās no dzīvībai bīstamām situācijām izveido jaunu un negaidītu parnterību, kura ir Šerloka un Vatsona vārdu cienīga.

Otrs Šerloka un Vatsona piedzīvojums abus aizved uz vēsturisku muižu, kura nu pārvērsta par spoku apsēstas mājas tūristu izklaidi, bet darbinieki noraizējušies, ka tik izklaide nav pārvētusies negaidītā patiesībā. Visi citi privātdetektīvi darbinieku bažas noraidījušas, kā nepamatotas bažas, bet pasaulē labākais privātdetektīvs Šērmans Holmss nebūs no tādas pašas šlakas, un kopā ar uzticamo palīgu Vatsonu dotas palīgā noskaidrot, kas īsti cenšas aizbaidīt tūrīstus un visādi citādi izjaukt nelielo biznesu.

Interesanta un vismaz man nedzirdēta pieeja Holmsa pastīža romānos, kad autors nemēģina ne pārvietot Šerloku Holmsu uz mūsdienām vai pārstāstīt pagātnes vēsturiskajos ietvaros. Tā vietā nelaimīga eksperimenta upuris neviļus par tādu tiek pārtaisīts, bet varam būt droši, ka pats Šērmans sevi par ‘’nelaimīgo’’ neuztver vai vismaz cenšas tā nedarīt, jo konstanti nodarbināt prātu un tikt galā ar visu informācijas gūzmu, ko citi muļķa mierā ignorē nav nekas viegls. Labi, ka ir tāds draugs un palīgs kā aģents Vatsons.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Righteous Men by Sam Bourne

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Vils Monro tik nesen ieguvis darbu diženajā New York Times pēc atgriešanās no Lielbritānijā pavadītā laika vēl negaida, ka uzreiz ar pirmajiem rakstiem izdosies nokļūt uz laikraksta pirmās lapas, kur nu vēl, kad tiek norīkots, lai rakstītu par slepkavībām. Nebūtu Vilam ‘’tā laime’’ būt spriedzes trillera galvenajam varonim, varētu droši teikt, ka nekas galvu reibinošs arī nenotiktu, bet neviļus Vils uzduras globāla mēroga konspirācijai, no kā atgarīgs visas cilvēces liktenis.

The Righteous Men premise un ļaundaru motivācija balstās uz reliģisku pārliecību, ka pasaules liktenis balstās uz 36 taisnīgiem, labiem vīriem, un ja viņu pēkšņi vairs nebūtu, teiksim kāds viņus nogalinātu, iestātos pasaules gals, taisnā tiesa, bet pēc tam sekojoši un galvenokārt otrā Mesijas atnākšana. Kādam (un šī kāda sekotājiem) šī pārliecība ir tik spēcīga, ka ir gatavs šīs ticības vārdā nogalināt minētos 36 un jebkuru, kas stātos šī mērķa ceļā. Tā it kā pasaule nebūtu eksistējusi pirms cilvēkiem…

Bet pirms Vils nonāk pie atklāsmes, kur bez dižas nojausmas iepinies, tiek nolaupīta viņa sieva Beta, kuras atgūšana tad pamatā arī kļūst par Vila galveno mērķi. Saprast, kas vispār notiek. Kurš gribētu viņu nolaupīt un turklāt nepieprasa izpirkuma maksu, bet klasiski nevēlas, lai tiktu iesaistīta policija. Pavedieni Vilu ieved dziļi ebreju pasaulē un tās kopienā Ņujorkā.

The Righteous Men ir tipisks popkorna izklaides trilleris, kas par premisi un ideju izmanto reliģisku mītu un pārvērš to ļaunprātīgā konspirācijā ar it kā cēlu ieganstu. Izpildījums no autora puses nav peļams, bet arī nekas tāds, kas nebūtu līdzīgā manierē jau lasīts.

***

The Evolutionary Void (The Void Trilogy #3) by Peter F. Hamilton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kas īsti ir arvien vairāk izpletušais galkatiku un zvaigžņu sistēmu šķietami aprijušais Void? Kas īsti notiek ar matēriju un objektiem, kad tie nonāk aiz tā notikumu horizonta? Ir kas uzskata, ka dzīve iekš Void turpinās +/- tāpat kā līdz šim, citiem tur aizsākas gatavākā paradīze, bet citiem šķiet, ka iestājas nāve? Triloģijas garumā, kurā katra grāmata ir kā kārtīgs ķieģelis autors Peter F. Hamilton izpaužas ar visu iespējamo varēšanu, lai lielās idejas vārdā izspēlētu kā nu kurš un dažādās citplanētiešu un cilvēku sabiedrības reaģē uz šī eksistenciālās būtības Void eksistenci.

To tikpat kā varētu pielīdzināt Nāve, ja tici, ka pēc mirstīgā ķermeņa nāves kaut kas vēl turpinās. Vai reālāk zināmi eksistējušiem melnajiem vai baltajiem caurumiem. Kā viena sliekšņa vai notikumu horizonta pārkāpšana ieviestu tavā dzīvē neatgriezeniskas pārmaiņas, tā gan pats Void, gan tā iekšienē uz Makkathran planētas esošiej (o kā jau minēts ārpus Void personāži nezina, kas tajā notiek) iesaistījušies spēlē, kas ietekmē pilnīgi visa Visuma eksistenci.

Kā jau ierasts Hamiltona daiļrade ir lielizmēra glezna ar galvu reibinošu tēlu klāstu un notikumu vērienu; nebūs domāts katrai gaumei.

***

The System States Rebellion #1-2 by Dietmar Arthur Wehr

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Systme States Rebellion triloģijas pirmās divas grāmatas diemžēl ne tikai neizceļas ar kaut ko tai īpašu, ar saistošiem un komplicētiem tēliem vai vismaz intriģējošu sižetu, kas ir pavisam klasisks, kad reiz Zemes apgūtās un kolonizētās planētas ir nogurušas no Zemes pārvaldes garās rokas un vairākas no tām vienojas nomest važas, dibināt neatkarību no cilvēces šūpuļa. Protams, Zemei tas negrib to pieļaut, parādīt vājumu, kas iedrošinātu arī citus no viņiem atteikties, kas aizsāk gadiem ilgstošu karu.

Jāatkārtojas ar diemžēl, bet Rumors of Glory un Rumors of Honor kā pirmās iekļaut šī gada negatīvajā topā, kā vienas no visvieglāk aizmirstamajām, kas lasītas vai klausītas.

Rick Partlow – Wholesale Slaughter #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Logan Conner ir lielākās pieczvaigžņu sistēmas karaļa dēls un viens no labākajiem milzu robotu/mecha pilotiem Visumā. Kā karaļa (ievēlēts amatas, statuss) puisis nevar sūdzēties, bet Logans nav no tiem, kuri domās vienīgi un tikai par sevi, viņam rūp arī mazākaizsargāto un galvenokārt tēva pārvladītās teritorijas perifērijā dzīvojošie, kurus tieši tāpēc, ka karaļa armija atrodas tik tālu, konstanti apdraud pirāti vai citi bandīti un noziedznieki.

Nepietiekamai pirātu apkarošanai pietiekams arguments būtu līdzekļu trūkums, visam vienmēr nepietiks, vai fakts, ka nereti attālo planētu kolonisti tur pārcēlušies tieši aiz tā iemesla, lai vēlāk pasludinātu neatkarību, bet tagad kliedz ‘’palīgā’’, lai nu kāds viņus steidz glābt. Bet Loganam šādas atrunas nerūp, viņam neizprast, kā gan citam cilvēkam var nodarīt pāri vai pat nogalināt tā kā to dara pirāti, cita lieta ir kaujas lauks vai visuma plašā telpa, kur pirātiem nu būs viņiem cienīgs pretinieks nevis neaizsargāti civilie.

Logana priekšlikumu beidzot kaut ko darīt lietas labā neviens tā uzreiz nesagaida ar atplestām rokām, bet kādam dzimst gana spoža ideja, lai Logans kā algotņu kapteinis, nomainītas viltus identitātes un viss pārējais tam vajadzīgai, kā Jonathan Slaugther (Wholesale Slaughter algotņu firmas kapteinis)teorētiski nesaistīts ar karali dodas un uz nebēdu ievieš kārtību. Bet, lai nevienam nerastos pat mazākās aizdomas, viss jādara kā pēc grāmatas, jābūt nolīgtiem kādam darbam, aizsardzībai, nevar vienkārši klejot un meklēt pirātus bezmērķīgi pa kosmosu tāpat vien.

Wholesale Slaughter sērija kā lielizmēra un plaša mēroga piedzīvojumslasītāju, Loganu/Džonatanu un viņa tuvākos sabiedrotos (un padotos) izvadā pa karaļa/tēva pārvaldīto un it kā pārvaldīto teritoriju, kurā Zeme un tās tehnoloģiju zenīts ir salīdzinošo tālā pagātnē. Fakts, ka vismaz Džonatanam, neskatoties uz sastaptajām briesmām un pretinieku spēka, kas sērijas gaitā tikai pieaug, būtu grāmatas beigās jāpaliek dzīvajos, nav nekāds pārsteiguma šoks. To pašu, protams, atkarībā no autora drosmes (pagaidām pirmajās trīs sērijas grāmatas vēl ne) nevajadzētu teikt, ne par Logana brāli jeb Džonatana brālēnu Terinu vai viņa draudzeni Litu, vai kādu citu. Laiks rādīs, bet saglabāju vēl cerības.

Diemžēl ļaundari sērijā neizceļas ar diži daudzslāņainām motivācijām un komplicētiem karjeras izvēles iemesliem. Vairāk dominē klasiskais būšu ļauns, esmu spēcīgāks par kaut kādiem tur parastajiem mirstīgajiem un ar ieročiem iegūšu to ‘’kas pienākas man’’.