Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

35417401

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 1.75/5

Manas pārdomas

Tas ko kuļoties cauri darbam izdevās izlobīt, ka 16gadīgs jaunietis Pāvels, maldīdamies pa mežu uzduras kopienai ar alternatīvi domājošiem brīvdomātājiem, ezotēriķiem, filozofiem u.c., kuru idejas un dzīves stils neiekļaujas Padomju Savienības noliktajos rāmjos. Viņi klausās Amerikas Balsi un citas neatļautas raidstacijas, lasa visu iespējamo aizliegto literatūru.

Kopienu kopā satur tās (garīgais) līderis Māsters, bez viņa pārējie vienkārši pajuktu kur kurais. Ne mazāk īpatnēji par Māsteru ir arī vairāki citi tēli un viņu vārdi kā Sinoptiķis, Skābais Ģīmis vai Smaidīgais. Brīžiem radās šaubas, vai, lai tā izteiktos, visi kopienā vienmēr ir skaidrā un pie veselās saprašanas.

Jāatzīmē, ka autore spēlējas ar laika līnijām un pāreja no vienas otrā var būt bez brīdinājuma, kad pēc mirkļa jājautā sev, kādā veidā mēs sākām runāt par šo, ja pirms mirkļa bija pilnīgi kas cits? Viens attaisnojošs skaidrojums būtu, ka 20 gadus vēlāk trīs kopienas biedri ir atraduši Pāvela burtnīcu/dienasgrāmatu par kopienā pieredzēto, bet, par cik tādēļ tēli lielu daļu grāmatas viens otram lasa no burtnīcas vai kaut ko stāsta, to pieskaitīju pie vieniem no lielākajiem grāmatas mīnusiem. Esmu manījis, ka šāda stāsta izklāsta maniere un stils manai gaumei nav pa prātam.

Lai labāk saprastu, vai grāmata varētu patikt, ieteiktu vispirms izlasīt rakstu šeit vai noskatīties Kultūras ziņu sižetu šeit, bet, ja grāmata jau ir iegādāta, tad ieteikums būtu vispirms izlasīt pēcvārdu (ideālā gadījumā būtu liekams pirms romāna). Tajā autore lieliski paskaidro iecerēto domu. Varbūt arī ir pa kādam nenozīmīgam maiteklim, bet labāk, ka ir saprašana par ko iet runa.

Ja jāsalīdzina ar citām grāmatām no vēsturiskās romānu sērijas ‘’Mēs. Latvija XX gadsimts’’, tad šis gadījums būtu liekams vienā listē ar Ingas Ābeles ‘’Duna’’. Gadījumā, ja patika tā grāmata, kas zin patiks arī šī. Ja vēl Dunas gadījumā bija daudz vēsturiskās informācijas gūzmas kā no vēstures grāmatas, tad vienīgais, kas ļāva noprast laiku, kad norit romāns, neskaitot to, ka padomju laikos, bija Leonīda Brežņeva bēru un Černobiļas AES avārijas pieminēšana. Citādāk nevarētu nemaz tā pateikt. Vairāk ir brīvās domas lidojums un filozofiskas dabas prātojumi bez sava gala un malas.

Visu līdz šim sērija iznākušo neesmu lasījis, bet droši kā labākus darbus no šīs sērijas var ieteikt Noras Ikstenas ‘’Mātes piens’’ un Laimas Kotas ‘’Istaba’’. Starpība starp šīm un Tur neizsakāma, kuru skaitliskajā vērtējumā pilnībā nevar izteikt.

Andra Manfelde – Virsnieku sievas (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #10)

large_5098

 

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Romānā ‘’Virsnieku sievas’’ sastopamie tēli nav nekādi visu varoši pārcilvēki, kuriem laime krīt no debesīm. Viņi kā jau jebkurš no dzīves vēlas pretī saņemt zināmu komforta devu. Šie cilvēki nav nosprauduši personīgu mērķi pakļaut citu tautu vai speciāli konfliktēt, drīzāk viņi ir vieni no daudzajiem mazajiem zobratiem lielajā mašinērijā, un rīkotos līdzīgi arī cituviet.

Tā nu gadījies, ka dzīve Valēriju, Arsēnija sievu, atvedusi uz Karostu. Uzticīga sieva, kura mīl savu vīru par spīti visiem viņa trūkumiem, par spīti tam, ka viņa ir tā, kura apdara mājas soli, kamēr Arsēnijs vēro ainavu pa logu. Valērija gaida vīru mājās, neskatoties uz to, ka viņa sānsoli. Pašam Arsēnijam tas nešķiet nekas ārkārtējs, tikai tāda slāpju remdēšana un jaunu kairinājumu iegūšana, fiziska padarīšana bez jūtām. Viņš taču tāpatās mīl Valēriju, nevis to citu. Lai nu ko, bet par laimīgu laulību to nenodēvēsi.

Grāmatu uz priekšu virza nevis spraigi, strauji notikumi, bet gan pašu tēlu atklāšanās, gan lokācijas un objekti, un vispārējā atmosfēra. Kaut arī tā sanākusi visai padrūma, pluss par nekoncentrēšanos uz sausiem gadskaitļiem un vēsturisku personāžu fiksu pieminēšanu ķeksīša pēc. Liels iespaids ir izgriežamajam tiltam, tas ne tikai simboliski, bet arī fiziski nošķīra vienu pasauli no citas. Vai Arsēnija vadītais, pareizticīgo katedrālē ierīkotais, matrožu klubs, un gan jau minētās apkārtnēs labākiem pazinējiem vēl kas cits būs pievērsis uzmanību. Tāpat netiek palaista garām arī veikala rindu un preču deficīta tēma, kuru Karostā dzīvojošie izjuta citādāk, kamēr citi pat ir gatavi viltot dokumentus, lai tiktu garām caurlaides postenim.

Neparasts, vai vienkārši, retāk lasīts, šķita romānā pielietotais valodas stils ar tekstā iepītiem dialogiem un ļoti īsiem teikumiem vai pat tikai viens, divi vārdi. Kā rezultātā radušais ritms šķita nevienmērīgs un reizēm saraustīts, kas kontrastē ar autores pēcvārdu.

Šeit vēl Panorāmas sižets ar pašu autori. :)

Tā kā biju uz grāmatas atvēršanu Ķīpsalā, kur redzēju (un dzirdēju) autori lasām grāmatas fragmentu, tad ‘’Virsnieku sievas’’ izpilda That you saw someone else reading kategoriju manā bingo kartītē. 15 no 25 jeb palikušas vēl desmit neatzīmētas kategorijas.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Inga Ābele – Duna (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #7)

564905

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Zirgiem traucoties pa skrejceļu, to pakavu saceltā ritmiskā duna atbalsojas uzbudinātajās skatītāju tribīnēs! Kas zin, cik kurš uzlicis totalizatorā par kāda zirga uzvaru? Dun arī Andrieva Radviļa sirdsapziņa, kura ir izvēles priekšā, jo viņam ticis izteikts visnotaļ izdevīgs piedāvājums pieturēt zirgu, ļaut uzvarēt citam un pēcāk sadalīt vinnestus. Kāda būs viņa izvēle?*

Jāatzīst, ka izbaudīju tikai pirmo nodaļu, kur Radvilis jau kā večuks sagaida Alisi** pie sevis, domādams, ka viņu interesē nesen publicētā grāmata ‘’Purvzinības principi’’. Iespējams, saskatīju to, kā tur nebija, bet šķita, ka varētu sekot stāsts par dižu sāncensību starp diviem žokejiem vai pastarīša/underdog čempiona uzvaras stāsts ar vēsturisku fonu, ņemot vērā sēriju. Tālāk sekoja stiprs kritums un tik atšķirīgs valodas stils, ka radās sajūta, ka lasu divu dažādu cilvēku sarakstītu tekstu. Pilnībā cits žanrs, bet atgādināja DreaganStar. Ir lasīti vēsturiski romāni, kur pagātne un tagadne veiksmīgā saistīta kopā.

Vairākkārt seko novirzīšanās no galvenā varoņa Radviļa stāsta, lai tikai varētu iespiest iekšā pēc iespējas vairāk vēsturisku faktu.* Saprotams, ka ir vēl pēc iespējas plašāk atspoguļot attiecīgo laika periodu, bet nereti sanāca piedomāt pie sevis, vai patiešām sižetam tas ir tik būtiski. Rezultāts sanāk neorganisks un nebaudāms, vēsturiskie fakti ir sausi un ataino pasauli nevis caur varoņu acīm, bet jau ar mūsdienu cilvēka zināšanām. Un jāsaka, ka Radvilim ir jābūt vēstures entuziastam ar super labu atmiņu. Līdzīgi, kā ar vēsturisko informācijas gūzmu, ir ar personāžiem, kuri pazib uz mirkli, vai zirgu vārdu uzskaitījumu.

Skaidrāks palika pēc pēcvārda, kur autore mina, ka vairākas romāna lappuses tapušas no aculiecinieku stāstītā ar minimāliem labojumiem. Šaubos vai šiem sava laika lieciniekiem, stāstot savu pieredzi, prātā bijis ar grāmatas varoņiem simtprocentīgi saistīts stāsts, kur nu vēl vairākiem savā starpā.

Kā arī hipodromam, kas jau vairākas desmitgades vairs nav Rīgas realitāte, tikusi atvēlēta vien statiska loma pašā sākumā, tā vietā, lai tas būtu stāsta galvenā notikumu vieta un/vai sižeta virzītājs.

Grāmata izpilda Published this year kategoriju manā bingo kartītē.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

********Apzināto maitekļu zona********

*Pieturēšanās pie goda Radvilim maksā dārgi, ar nonākšanu Stūra mājā, bet tas drīzāk vien kalpo kā iemesls, lai varētu viņš atcerētos par savu dalību Otrajā pasaules karā, kad latvietis karoja pret latvieti, brālis pret brāli, kā tas notiek šeit.

**Nezinot viņas izcelsmi. Būtu prasījies kāds paskaidrojums, kāpēc viņai Radvilis un viss tas vēsturiskais pātars, domājot ar Radvili nesaistītas vai ļoti attālinātas lietas, tik ļoti interesē.

Pirmdienas teikums #131

33302952

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Viņa gulēja pašrocīgi uzmeistarotajā lažā un domāja, kā gan tas var būt, ka laukos katrā kolhozā strādā savs simts cilvēku, bet, lai novāktu bietes un kartupeļus, nepieciešami obligātajā karadienestā iesauktie karavīri, studenti un skolēni.

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts #12)

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #12)

33302952

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra ir samitināta salīdzinoši raiba un dažāda kompānija, kur neviens pilsonis pat pie labākās gribas nevar sajusties vientuļi un īpaši klusi. Īpaši, ja viens no kaimiņiem ir mūziķis, pie kura šad tad ierodas pa kādam domubiedra. Tomēr, lai nu ko katrs pie sevis reizēm nepadomātu, dienas beigās visi saprot, ka patiesībā viņiem ar kaimiņiem ir paveicies.

Visa ierastā lietu kārtība apmet kūleni, kad biedra Nikolaja paņem pie dziesmas tikai par to vien, ka viņs bijis gana gudrs un labs, lai brāķa preci spētu lietderīgi pārvērst tautai derīgā mantā. Nu labi, varbūt kaut kas vairāk iekrita paša kabatā, bet apbalvojuma vietā par tik lielām rūpēm par līdzpilsoņiem, še tev pateicība! Tukšā platība, protams, ilgi tāda nepaliek, un ar un ap to faktiski turpinās galvenais sižets*

Kaut arī (un par laimi) neesmu piedzīvojis grāmatā aprakstītos laikus, kādēļ vairākas epizodes droši vien tika palaistas garām, var vien pasmaidīt par epizodi, kur viena no kaimiņienēm slavē parastā telefona ievilkšanu kā milzu tehnoloģiju un valsts progresa pierādījumu, un bažas par senioru spējām tik līdzi izraisa smieklus. Netrūka arī citu humoristisku epizožu. (: Bet par dzīvošanu komunālā dzīvoklī un preču deficītu, kad tagad tik aizej un spēj samaksāt, atliek tikai pašausmināties.

Ir noprotams, ka darbība noris 80.tajos gados, bet konkrētu gadskaitļu minēti netiek. Ir vien tādu lielu notikumu atskaites, kā Brežņeva bēru pārraide un Černobiļas katastrofa, kura tieši skar dzīvokļa iemītnieku Romānu. Valsts bezatbildība, nevienam īsti neko nesakot,

No tām grāmatām, kuras no ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ ir lasītas, šī ierindojama starp labākajām un noteikti rekomendējama gan lieliem, gan ne tik maziem. Grāmata, kur nevienu tēlu negribētos virzīt kā galveno, drīzāk tas ir viņu visu kopums un laika periods un vieta, kas jebkuros laikos ietekmē cilvēka dzīvi un personību.

Noslēdzot gribas pieminēt pārfrāzētu citātu no vairākus gadus sena raksta par Kubu kāda žurnālā. ‘’Viņi izliekas, ka mums maksā, un mēs izliekamies, ka strādājām.’’ Tas, manuprāt, precīzi atbilst daudziem tajā laikā (kas zin varbūt ne tikai).

Šeit Bārbalas viedoklis un skatījums.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaimiņa Nikolaja vietā ierodas Afganistānas kara nomocīts cilvēks. Viņš nezin kur miera dzīvē dēties un ar sevi iesākt, meklē glābiņu alkoholā. Liek sevi saukt par Afgāni, nevis pēc vārda, kas arī jau norāda uz tēla raksturu un īpašībām, un pret pārējiem kaimiņiem ir tik neciešams, ka tas ierosina viņos vēlmi pēc atsevišķiem dzīvokļiem. Un par izdomas un mērķtiecības trūkumu sūdzēties šeit neviens nevar. Tomēr šķiet beigās viņu ietekme bija spēcīgāka un spējīga izmainīt cilvēku uz labo pusi. (:

Inga Gaile – Stikli (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #4)

DG_STikli_vaki3

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”
Inga Gaile.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 3.25/5

Turpināt lasīt

Pirmdienas teikums #95

DG_STikli_vaki3

Pirmdienas teikums ir mana versija par Bonespark~ “Sunday Sentence”, kurā tiek izcelts teikums no tā, kas iepriekš izlasīts.

Es izkāpu februāra ainavā, iegrimu sniegā ar saviem smalkajiem zābakiem uz plānās zoles un no bailēm vai varbūt no aizkustinājuma gandrīz saļimu ceļos.

Inga Gaile – Stikli (”Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4)

Gundega Repše – Bogene (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #5)

6506795_ORIGINAL_1457350981

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

“Cilvēks ir pasaule, dzimta ir pasaule, nācija ir pasaule. “Bogenē” šīs pasaules neredzamām, taču mežonīgi izjūtamām spēka līnijām ir savā starpā saistītas, tās pārklājas un ieaug cita citā vai, zibeņus šķiļot, saduras, attālinās un pagaist bezgalībā, tās dzimst, dzīvo, mirst. Taču lāgiem pasaules tiek varmācīgi iznīcinātas. Arī apokalipsē, kas Latviju sasniedza 1940. gada 17. jūnijā. Pilnmēness un Bogene — mūžīgā līdzdzīvotāja, varbūt pēdējais patvērums, bet viņa pastāv,” grāmatu raksturo Guntis Berelis.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 3/5

Turpināt lasīt

Pirmdienas teikums #90

6506795_ORIGINAL_1457350981

Pirmdienas teikums ir mana versija par Bonespark~ “Sunday Sentence”, kurā tiek izcelts teikums no tā, kas iepriekš izlasīts.

Tās gan ir tikpat kā vienīgās lietas, par kurām cilvēks cilvēku neapskauž, taču ar skumjām tur netikt pie civilizācijas pīlāriem – slavas un naudas, bet ar maldiem – pie varas.

Gundega Repše – Bogene (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #5)