Andra Manfelde – Virsnieku sievas (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #10)

large_5098

 

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Romānā ‘’Virsnieku sievas’’ sastopamie tēli nav nekādi visu varoši pārcilvēki, kuriem laime krīt no debesīm. Viņi kā jau jebkurš no dzīves vēlas pretī saņemt zināmu komforta devu. Šie cilvēki nav nosprauduši personīgu mērķi pakļaut citu tautu vai speciāli konfliktēt, drīzāk viņi ir vieni no daudzajiem mazajiem zobratiem lielajā mašinērijā, un rīkotos līdzīgi arī cituviet.

Tā nu gadījies, ka dzīve Valēriju, Arsēnija sievu, atvedusi uz Karostu. Uzticīga sieva, kura mīl savu vīru par spīti visiem viņa trūkumiem, par spīti tam, ka viņa ir tā, kura apdara mājas soli, kamēr Arsēnijs vēro ainavu pa logu. Valērija gaida vīru mājās, neskatoties uz to, ka viņa sānsoli. Pašam Arsēnijam tas nešķiet nekas ārkārtējs, tikai tāda slāpju remdēšana un jaunu kairinājumu iegūšana, fiziska padarīšana bez jūtām. Viņš taču tāpatās mīl Valēriju, nevis to citu. Lai nu ko, bet par laimīgu laulību to nenodēvēsi.

Grāmatu uz priekšu virza nevis spraigi, strauji notikumi, bet gan pašu tēlu atklāšanās, gan lokācijas un objekti, un vispārējā atmosfēra. Kaut arī tā sanākusi visai padrūma, pluss par nekoncentrēšanos uz sausiem gadskaitļiem un vēsturisku personāžu fiksu pieminēšanu ķeksīša pēc. Liels iespaids ir izgriežamajam tiltam, tas ne tikai simboliski, bet arī fiziski nošķīra vienu pasauli no citas. Vai Arsēnija vadītais, pareizticīgo katedrālē ierīkotais, matrožu klubs, un gan jau minētās apkārtnēs labākiem pazinējiem vēl kas cits būs pievērsis uzmanību. Tāpat netiek palaista garām arī veikala rindu un preču deficīta tēma, kuru Karostā dzīvojošie izjuta citādāk, kamēr citi pat ir gatavi viltot dokumentus, lai tiktu garām caurlaides postenim.

Neparasts, vai vienkārši, retāk lasīts, šķita romānā pielietotais valodas stils ar tekstā iepītiem dialogiem un ļoti īsiem teikumiem vai pat tikai viens, divi vārdi. Kā rezultātā radušais ritms šķita nevienmērīgs un reizēm saraustīts, kas kontrastē ar autores pēcvārdu.

Šeit vēl Panorāmas sižets ar pašu autori. :)

Tā kā biju uz grāmatas atvēršanu Ķīpsalā, kur redzēju (un dzirdēju) autori lasām grāmatas fragmentu, tad ‘’Virsnieku sievas’’ izpilda That you saw someone else reading kategoriju manā bingo kartītē. 15 no 25 jeb palikušas vēl desmit neatzīmētas kategorijas.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Inga Ābele – Duna (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #7)

564905

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Zirgiem traucoties pa skrejceļu, to pakavu saceltā ritmiskā duna atbalsojas uzbudinātajās skatītāju tribīnēs! Kas zin, cik kurš uzlicis totalizatorā par kāda zirga uzvaru? Dun arī Andrieva Radviļa sirdsapziņa, kura ir izvēles priekšā, jo viņam ticis izteikts visnotaļ izdevīgs piedāvājums pieturēt zirgu, ļaut uzvarēt citam un pēcāk sadalīt vinnestus. Kāda būs viņa izvēle?*

Jāatzīst, ka izbaudīju tikai pirmo nodaļu, kur Radvilis jau kā večuks sagaida Alisi** pie sevis, domādams, ka viņu interesē nesen publicētā grāmata ‘’Purvzinības principi’’. Iespējams, saskatīju to, kā tur nebija, bet šķita, ka varētu sekot stāsts par dižu sāncensību starp diviem žokejiem vai pastarīša/underdog čempiona uzvaras stāsts ar vēsturisku fonu, ņemot vērā sēriju. Tālāk sekoja stiprs kritums un tik atšķirīgs valodas stils, ka radās sajūta, ka lasu divu dažādu cilvēku sarakstītu tekstu. Pilnībā cits žanrs, bet atgādināja DreaganStar. Ir lasīti vēsturiski romāni, kur pagātne un tagadne veiksmīgā saistīta kopā.

Vairākkārt seko novirzīšanās no galvenā varoņa Radviļa stāsta, lai tikai varētu iespiest iekšā pēc iespējas vairāk vēsturisku faktu.* Saprotams, ka ir vēl pēc iespējas plašāk atspoguļot attiecīgo laika periodu, bet nereti sanāca piedomāt pie sevis, vai patiešām sižetam tas ir tik būtiski. Rezultāts sanāk neorganisks un nebaudāms, vēsturiskie fakti ir sausi un ataino pasauli nevis caur varoņu acīm, bet jau ar mūsdienu cilvēka zināšanām. Un jāsaka, ka Radvilim ir jābūt vēstures entuziastam ar super labu atmiņu. Līdzīgi, kā ar vēsturisko informācijas gūzmu, ir ar personāžiem, kuri pazib uz mirkli, vai zirgu vārdu uzskaitījumu.

Skaidrāks palika pēc pēcvārda, kur autore mina, ka vairākas romāna lappuses tapušas no aculiecinieku stāstītā ar minimāliem labojumiem. Šaubos vai šiem sava laika lieciniekiem, stāstot savu pieredzi, prātā bijis ar grāmatas varoņiem simtprocentīgi saistīts stāsts, kur nu vēl vairākiem savā starpā.

Kā arī hipodromam, kas jau vairākas desmitgades vairs nav Rīgas realitāte, tikusi atvēlēta vien statiska loma pašā sākumā, tā vietā, lai tas būtu stāsta galvenā notikumu vieta un/vai sižeta virzītājs.

Grāmata izpilda Published this year kategoriju manā bingo kartītē.

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

********Apzināto maitekļu zona********

*Pieturēšanās pie goda Radvilim maksā dārgi, ar nonākšanu Stūra mājā, bet tas drīzāk vien kalpo kā iemesls, lai varētu viņš atcerētos par savu dalību Otrajā pasaules karā, kad latvietis karoja pret latvieti, brālis pret brāli, kā tas notiek šeit.

**Nezinot viņas izcelsmi. Būtu prasījies kāds paskaidrojums, kāpēc viņai Radvilis un viss tas vēsturiskais pātars, domājot ar Radvili nesaistītas vai ļoti attālinātas lietas, tik ļoti interesē.

Pirmdienas teikums #131

33302952

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Viņa gulēja pašrocīgi uzmeistarotajā lažā un domāja, kā gan tas var būt, ka laukos katrā kolhozā strādā savs simts cilvēku, bet, lai novāktu bietes un kartupeļus, nepieciešami obligātajā karadienestā iesauktie karavīri, studenti un skolēni.

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts #12)

Laima Kota – Istaba (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #12)

33302952

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Komunālajā dzīvoklī uz Revolūcijas un Stučkas ielas stūra ir samitināta salīdzinoši raiba un dažāda kompānija, kur neviens pilsonis pat pie labākās gribas nevar sajusties vientuļi un īpaši klusi. Īpaši, ja viens no kaimiņiem ir mūziķis, pie kura šad tad ierodas pa kādam domubiedra. Tomēr, lai nu ko katrs pie sevis reizēm nepadomātu, dienas beigās visi saprot, ka patiesībā viņiem ar kaimiņiem ir paveicies.

Visa ierastā lietu kārtība apmet kūleni, kad biedra Nikolaja paņem pie dziesmas tikai par to vien, ka viņs bijis gana gudrs un labs, lai brāķa preci spētu lietderīgi pārvērst tautai derīgā mantā. Nu labi, varbūt kaut kas vairāk iekrita paša kabatā, bet apbalvojuma vietā par tik lielām rūpēm par līdzpilsoņiem, še tev pateicība! Tukšā platība, protams, ilgi tāda nepaliek, un ar un ap to faktiski turpinās galvenais sižets*

Kaut arī (un par laimi) neesmu piedzīvojis grāmatā aprakstītos laikus, kādēļ vairākas epizodes droši vien tika palaistas garām, var vien pasmaidīt par epizodi, kur viena no kaimiņienēm slavē parastā telefona ievilkšanu kā milzu tehnoloģiju un valsts progresa pierādījumu, un bažas par senioru spējām tik līdzi izraisa smieklus. Netrūka arī citu humoristisku epizožu. (: Bet par dzīvošanu komunālā dzīvoklī un preču deficītu, kad tagad tik aizej un spēj samaksāt, atliek tikai pašausmināties.

Ir noprotams, ka darbība noris 80.tajos gados, bet konkrētu gadskaitļu minēti netiek. Ir vien tādu lielu notikumu atskaites, kā Brežņeva bēru pārraide un Černobiļas katastrofa, kura tieši skar dzīvokļa iemītnieku Romānu. Valsts bezatbildība, nevienam īsti neko nesakot,

No tām grāmatām, kuras no ‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ ir lasītas, šī ierindojama starp labākajām un noteikti rekomendējama gan lieliem, gan ne tik maziem. Grāmata, kur nevienu tēlu negribētos virzīt kā galveno, drīzāk tas ir viņu visu kopums un laika periods un vieta, kas jebkuros laikos ietekmē cilvēka dzīvi un personību.

Noslēdzot gribas pieminēt pārfrāzētu citātu no vairākus gadus sena raksta par Kubu kāda žurnālā. ‘’Viņi izliekas, ka mums maksā, un mēs izliekamies, ka strādājām.’’ Tas, manuprāt, precīzi atbilst daudziem tajā laikā (kas zin varbūt ne tikai).

Šeit Bārbalas viedoklis un skatījums.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaimiņa Nikolaja vietā ierodas Afganistānas kara nomocīts cilvēks. Viņš nezin kur miera dzīvē dēties un ar sevi iesākt, meklē glābiņu alkoholā. Liek sevi saukt par Afgāni, nevis pēc vārda, kas arī jau norāda uz tēla raksturu un īpašībām, un pret pārējiem kaimiņiem ir tik neciešams, ka tas ierosina viņos vēlmi pēc atsevišķiem dzīvokļiem. Un par izdomas un mērķtiecības trūkumu sūdzēties šeit neviens nevar. Tomēr šķiet beigās viņu ietekme bija spēcīgāka un spējīga izmainīt cilvēku uz labo pusi. (:

Inga Gaile – Stikli (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #4)

DG_STikli_vaki3

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”
Inga Gaile.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 3.25/5

Turpināt lasīt

Pirmdienas teikums #95

DG_STikli_vaki3

Pirmdienas teikums ir mana versija par Bonespark~ “Sunday Sentence”, kurā tiek izcelts teikums no tā, kas iepriekš izlasīts.

Es izkāpu februāra ainavā, iegrimu sniegā ar saviem smalkajiem zābakiem uz plānās zoles un no bailēm vai varbūt no aizkustinājuma gandrīz saļimu ceļos.

Inga Gaile – Stikli (”Mēs. Latvija, XX gadsimts” #4)

Gundega Repše – Bogene (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #5)

6506795_ORIGINAL_1457350981

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

“Cilvēks ir pasaule, dzimta ir pasaule, nācija ir pasaule. “Bogenē” šīs pasaules neredzamām, taču mežonīgi izjūtamām spēka līnijām ir savā starpā saistītas, tās pārklājas un ieaug cita citā vai, zibeņus šķiļot, saduras, attālinās un pagaist bezgalībā, tās dzimst, dzīvo, mirst. Taču lāgiem pasaules tiek varmācīgi iznīcinātas. Arī apokalipsē, kas Latviju sasniedza 1940. gada 17. jūnijā. Pilnmēness un Bogene — mūžīgā līdzdzīvotāja, varbūt pēdējais patvērums, bet viņa pastāv,” grāmatu raksturo Guntis Berelis.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 3/5

Turpināt lasīt

Pirmdienas teikums #90

6506795_ORIGINAL_1457350981

Pirmdienas teikums ir mana versija par Bonespark~ “Sunday Sentence”, kurā tiek izcelts teikums no tā, kas iepriekš izlasīts.

Tās gan ir tikpat kā vienīgās lietas, par kurām cilvēks cilvēku neapskauž, taču ar skumjām tur netikt pie civilizācijas pīlāriem – slavas un naudas, bet ar maldiem – pie varas.

Gundega Repše – Bogene (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #5)

Nora Ikstena – Mātes piens (’’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #9)

27254101

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Noras Ikstenas romāns “Mātes piens” aptver laika posmu no Otrā pasaules kara beigām un vēsta par triju paaudžu sieviešu likteņiem, bet vēstījuma centrā ir 20. gadsimta 70. un 80. gadi. Visu romāna tekstu caurauž atteikšanās – no vīra un tēva, no sapņiem un iecerēm, no darba un uzskatiem, no draugiem un tiem, kurus mīlam. Šajā visu paaudžu sieviešu sāpju ceļā ļoti spēcīgs ir piedošanas motīvs. Tas kopš mazotnes ir nepārtraukts uzdevums meitai, lai turētu pie dzīvības māti, kura apzināti viņai liegusi savu pienu, lai neļautu mantot savas sāpes un izmisumu.

Romāns tapis, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda un, jo īpaši, mecenāta Valērija Belokoņa un Baltic International Bank atbalstam.

Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis.

Izdevniecība/Publisher: Dienas Grāmata

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Paldies autorei par grāmatas eksemplāru!

Vērtējums/Rating: 4.5/5

Mana recenzija (pārdomas)/My (thoughts) review

Stāsts par mātes un meitas attiecībām padomju laika pēdējās divās desmitgadēs. Meita piedzimst mātei viņas 25.gadā, bet dažādu iemeslu dēļ viņai nerodas mātišķu jūtu. Visu laiku notiek skatpunktu mija starp abām galvenākajām varonēm, tādējādi tiek dota iespēja uzklausīt arī mātes stāsta pusi.

Vairākkārt tika pieminēts, ka māte jūtas kā būrī un ka konkrētais laiks un vieta, kurā piedzimusi, viņu pamatīgi ierobežo. Diemžēl, lai cīnītos tam pretī, viņa drīzāk padodas tā spiedienam. Un ir arī savs pamats. Mātes profesionālā darba virziens ir medicīna, konkrētāk auglība/fertilitāte; šajā sakarā atmiņā palicis viņas laiks Ļeņingradā, kur tā vietā, lai tiktu apsveikta un apbalvota par veiksmīgu mākslīgo apaugļošanu, tiek apsūdzēta par iejaukšanos Dieva darbos un viņas karjeras izaugsmes iespējas pazūd, bet vismaz saglabā vietu medicīnā kādā ambulancē, kur depresīvas domas uzdzen neskaitāmie aborti, lai kāda būtu pēcāk pateicība. Pievieno tam klāt sāpīgas atmiņas par tēva zaudējumu režīmu maiņas laikā, un nav jābrīnās par iznākumu.

Biju nelielā neizpratnē par pārsvarā negatīvo attieksmi pret māti viņas attiecībās ar meitu. Protams, tās nav ideālas, un paldies Dievam(tikai izteiciens), ka meitas dzīvē liela loma ir vecvecākiem (mātes mātei un patēvam). Meitai pieaugot, viņa kļūst par lielu balstu un mudinājumu turēties pie dzīves. Lietas sāk mainīties, kad meita ir spiesta pārvākties uz Rīgu pie vecvecākiem, lai mācītos vidusskolā, un ciemošanās vieta samainās ar dzīvesvietu. Bet labi, ka māte nepaliek viena.

Meita no mātes atšķiras kā diena no nakts, un ir pilnībā citādāka. Sarežģījumi rodas vien tad, kad skolas programmas ietvaros mācītais nonāk pretrunā ar mājās runāto. Īpašs prieks tiek gūts no kultūras vēstures pulciņa, bet diemžēl tas nav mūžīgs.

Vārdi doti vien retiem tēliem, par ko jāpiekrīt, ka tas dot cilvēku kā vienas lielas masas efektu un nevis individualitāšu iespaidu.

Kopš paša vidusskolas laika un vēstures stundām, kuras patika pat ļoti, jau pagājis labs laiciņš un sava daļa piemirsusies, tāpēc ‘’Mātes piens’’ var kalpot arī kā labs pamudinājums vairāk pievērsties vēsturiskajai literatūrai. Atmiņu atsvaidzināšanai, domājams, derēs arī tiem, kas to laiku paši pieredzējuši. Grāmata noslēdzas ar nojausmu par tuvojošamies brīvību, neparasta arī pati pēdējā aina, kur mūsu galvenākie varoņi neticībā TV ekrānos pieredz Berlīnes mūra krišanas mirkli.

***************************************

The story about mother and daughter’s relationship in the last two decades of Soviet Union. The daughter is born when the mother is 25 years old, but unfortunately there are no big motherly feelings at the beginning. The POV changes between these two main characters all the time which gives us a chance to hear mother’s side of story and viewpoint.

Several times it’s mentioned that mother feels like in a cage and that the time and place she has been born into confines her and limits what she could be and do. Unfortunately to fight back she rather lets the pressure affect her, but that’s not without any reasons. Mother works in the field of medicine, with fertility. Considering this her time in Leningrad has stayed in mind where she successfully makes an artificial insemination but instead of being rewarded she is accused of interfering in the work of God and that pretty much stops her carrier growth. At least she is allowed to work at some ambulatory care clinic where the unending clients that want abortion gives her depressive thoughts no matter how good she is at that and how much they thank her later. Add to that painful childhood memories of losing the father at the time of regime changes and no wonder about how her state now.

I had a bit of lack of understanding why in so many other reviews the mother was portrayed so badly in the relationship with her daughter. Of course she is far from perfect and thanks God (just an expression) that a big part in daughter’s life plays her grandparents (mother’s mother and stepfather). When daughter grows up she becomes a big support and an encouragement for mother to hang on to life, but things start to change when daughter must go to Riga to live with her grandparents because of the school. At least mother doesn’t stay completely alone.

The differences between mother and daughter are like between night and day. The complications start to rise when the stuff that daughter is taught at school and in its program starts to differ from what she hears at home. A special happiness she receives from culture history hobby group, but unfortunately that doesn’t last forever.

Just few characters have names and I have to agree that that gives an impression about people as one  big and giant mass not individualities.

Since my own time at high school and history classes, which I liked very much, a good time has passed and some things obviously are forgotten. That’s why this book hopefully can encourage me to change that. I guess this could be a great book also for those who have experienced that time themselves. The book concludes with a sense of oncoming freedom and at the very last scene where our main characters can’t believe their eyes when they watch TV and see the moment of Berlin’s wall falling.