Izlasīju, lasu, lasīšu #205 (03.01-16.01)

Izlasīju:

Ben Counter – Galaxy in Flames (The Horus Heresy #3)

James Swallow – The Flight of the Eisenstein (The Horus Heresy #4)

Graham McNeill – Fulgrim (The Horus Heresy #5)

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Dean F. Wilson – Lostlander (The Coilhunter Chronicles #4)

Dean F. Wilson – Sixshooter (The Coilhunter Chronicles #5)

Dean F. Wilson – Deadwalker (The Coilhunter Chronicles #6)

Noklausījos:

Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Brom – Lost Gods

P.D. James – The Black Tower (Adam Dalgliesh #5)

P.D. James – Death of an Expert Witness (Adam Dalgliesh #6)

Glen Cook – Shadows Linger (The Chronicles of the Black Company #2)

Glen Cook – The White Rose (The Chronicles of the Black Company #3)

Glen Cook – Shadow Games (The Chronicles of the Black Company #4)

Lasu:

Ben Aaronovitch – Moon Over Soho (Rivers of London #2)

Ben Aaronvitch – Whispers Under Ground (Rivers of London #3)

Klausos:

Mark Haddon – The Curious Incident of the Dog in the Nigt-Time

Blake Crouch – Dark Matter

Jonathan L. Howard – Goon Squad: Year One (Goon Sqaud #1-3)

Lasīšu:

Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Klausīšos:

Marhta Wells – All Systems Red (The Murderbot Diaries #1)

Fiona Barton – The Widow (Kate Waters #1)

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

The Coilhunter Chronicles #4-6

#4Lostlander

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nathaniel Osley Xander aka (sērijas lasītājam labāk pazīstams kā) Nox aka Man of Thousand Names, kurus dažāda smaguma pakāpji noziedznieki, nelieši un ļaunie tēli  gadu gaitā ir piešķīruši sērijas galvenajam varonim, kuram arīdzan Coilhunter ir viens no tūkstošvārdiem, attiecīgi sērijas nosaukums The Coilhunter Chronicles

Ceturtais sērijas piedzīvojums Noksam aizsākas ar drusku apdullušu galvu, turklāt vēl ar metāla kaklasiksnu, kuru nekādi nedabū nost. Kur viņš atrodas un kurš atbildīgs par tādu šībrīža stāvokli? Lai visi iespējamie spēki stāv tai personai klāt, jo pat ar tiem nekas neapturēs Mežonīgo Ziemeļu pašpasludināto šerifu no taisnas tiesas panākšanas un pienācīgi sētās atlīdzības saņemšanas.

Lai kā arī Nokss necenstos no ikdienas rūgtās pieredzes nocietināt sirdi pret apkārtējiem, tad gluži viens viņš arī nemaz nav. Par spīti bailēm pielaist kādu pārāk tuvu sev klāt un potienciāli ciest, ja kāds no ļaundariem to izmantotu pretu viņu, Nokss ir iemantojis pa kādam draugam. Kā nosacīts pārinieks un pavisam noteikti tāpat kā ūdens tuksnesī, tā nepieciešamā humora devas avots ir Porridge (lielāku un mazāku nieku vācējs).  Persona, kas laika gaitā kļuvusi par paziņu, uz kuru Nokss var paļauties un varbūt pat saukt par draugu. Bet lai cik atšķirīgi viņi un arī cits draudzīgs drusku patālāks otrā plāna tēls Thomas ‘’Chance’’ Oakley, kura dēļ tā teikt visa putra ievārīta, nebūtu, visus vienojoša līdzība saistīta ar klaiņotāja garu, neizlaistām saknēm kādā konkrētā lokācijā, tā teikt būt kā Lostlander.

#5Sixshooter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mežonīgajos Ziemeļos vismaz vēl šobrīd vara lielākoties pieder dažnedažādām bandām un to aliansēm. Nokss nav vienīgais atlīdzības mednieks, bet bez šaubām vislabākais, tomēr ar visu to vēl mērojams tāls, garš un smags ceļš pirms likums un kārtība nebūs galvenokārt noziedznieku rokās.

Vēl līdzšim sērijā nepieredzēta mēroga asinsizliešanu un bandu karu aizsāk viena no bandu līderu atvašu slepkavība. Par atriebību un pretriecienu nevar būt divu domu, bet tas tikai eskalē situāciju aizvien tālāk, jo līdzīgās domās pēc jaunākā uzbrukuma ir arī otra puse, līdz brīdim, kad pat Noksam ir jāiejaucas, lai to apturētu. Ja vēl šie tipi pa ceļam uz aizsauli paķertu tikai savas šlakas neliešus, tad vēl nekas, bet ciest, diemžēl, dabū arī nevainīgi garāmgājēji un bērni, kuriem vienīgais sakars ar bandām ir piespiedu eksistēšana to mestajā draudu ēnā. Un to nu Nokss nevar pieļaut.

Noksam kā spoki līdzi nāk reiz vēl pirms sērijas pirmās grāmatas notikumiem zaudētā ģimene – sieva un divi bērni. Katru dienu tie motivē viņu neapstāties, neļauties pagurumam, jo slepkavas, zagļi utt. brīvdienu nav un līdz ar to tādu nedrīkst būt arī viņam. Tas, protams, nevar nenākt bez savas cenas, bet Noksam atliek vien atcerēties par savu personīgo zaudējumu, par draugiem un paziņām kā Porridge un šajā gr par sevi manīt likušajiem agrāk sērijā izglābtajiem (Salliju (izbijusi noziedzniece), Lauru un viņas jaunāko brāli Luke), lai varētu atkal saņemt sevi rokās.

Ja atskaita Noksa iekšējo personīgo pārdzīvojumu psiholoģisko pusi, tad Sixshooter drusku iepaliek salīdzinoši ar iepriekšējo grāmatu. No viena piedzīvojuma un saķeršanās ar kādu no bandām uz otru – pat Noksa gadījumā vien spēkam, lodēm un viņa sameistarotajiem gadžetiem ir taisnība.

#6Deadwalker

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nāve Noksam nav sveša sabiedrotā. Varētu pat teikt, ka tā laika gaitā būtu saucama par viņa ciešāko kolēģi, bet, kad mirušie acīmredzami ir izdomājuši augšāmcelties, vai precīzāk, ka kāds ar maģijas spējām apveltīts (no citas pasaules šajā iekļuvušais) ir izdomājis paniekoties, Nokss ir viens no galvenajiem Staigājošo Miroņu galvenajiem intereses objektiem.

Neliels patīkams pārsteigums šajā sērijā ieraudzīt kaut ko no pārdabiskā kā zombijus(ar intelektu). Ja neskaita galvenā varoņa Noksa sameistarotās uzpariktes, kuru darbība balstīta vairāk uz autora radītās vesterna fantāzijas pasaules eksistenci, tad (gandrīz)zombiju apokalipse noteikti ir jauns pavērsiens.

Mazāk patīkams pārsteigums bija jūtami vairāk, īpaši uz grāmatas beigām, pamanāmās drukas kļūdas, kad pat man no teikuma jūtams, ka domāts kas cits. Varbūt izskaidrojums tajā, ka autors nevēlējās vēl vairāk novilcināt izdošanas datumu – biju jau laicīgi to nopircis Amazonē un vēlāk saņēmu ziņu par pārceltu datumu. Lai vai kā ar visu to The Coilhunter Chronicles sērija konstanti no grāmatas uz grāmatu sniedz izcilu lasītprieku.

Noslēdzoši vēl viena maza mazītiņa kritika attiecībā uz Deadwalker vāku, kurā acīmredzami domāts Nokss, bet pēc autora aprakstiem drusku nošauts garām. Protams, katrs tēlus iztēlosies citādāk, bet vismaz tādām iezīmēm kā sejas rētām būtu jāpievērš uzmanība. Kā arī šķiet maskai iedvesma vairāk rasta no C-19, kas stāstā Noksam nevien sniedz iespēju elpot tīru gaisu, bet arīdzan ir pretsāpju līdzekļu avots ugunsgrēkā cietušajām plaušām neveiksmīgi cenšoties izglābt ģimeni.

Vienīgais mīnuss sērijai, ja to laicīgi nepabeidz un lieki izstiepj garumā, būtu paredzamība, ka labais varonis noteikti un visai iespējami arī viņa sabiedroti grāmatas gaitā izkļūs no jebkuras sarežģītākās situācijas, kad tā vien šķiet, ka nu jau gan gals būs klāt.

The Chronicles of the Black Company #2-4

#2 – Shadows Linger

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās pie klasiskās fantāzijas sērijas The Chronicles of the Black Company nebija tik gluda, kā cerēts. Varbūt par iemeslu fakts, ka sērija ir pārlieku klasiska, ja labie un sliktie spēki burtiski ir Lady (tērpta melnā) un White Rose. Tā teikt, lai atvieglotu darbu lasītājam un nebūtu jāšaubās.

Citādi bija pat interesanti sekot līdzi Black Company piedzīvojumiem D&D stilā, kur tam atvēlēta lielāka nozīme un pats sižets ir gana izstiepts un neskaidrs.

Stipri saistošāks bija tavernas īpašnieka tēls Shed. Ja ne gluži pēc rīcības un rakstura patīkams tēls, tad vismaz taustāmāks un saprotamāk sekot Shed dienām un nedienām saistībā ar augļotāju Krage un veidiem, kā sakasīt līdzekļus, lai samaksātu pastāvīgos parādu, nekā kaut kāda tur maģiska ļaunā Melnā pils, Lēdija un Baltā Roze.

#3 – The White Rose

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt savā īpatnējā stilā sērija sākusi iepatikties, tomēr visas negatīvās iezīmes palikušas tās pašas.

Kaut kas notiek, tēli kaut ko dara un proza tiek ģenerēta, bet, pienākot grāmatas beigām, rodas manāms izbrīns, ka jau tā un nekas cits autoram papildus nav padomā. Reti gadās, kad grāmatas apraksts, neizsakot maitekļus, lielos vilcienos pastāsta visu grāmatā notiekošo un tās būtību.

Fantāzijas elementiem nav ne maz vainas, velk pat uz interesanto pusi. Uz vāka redzamā Change Storm. Objekti kā seni dižkoki un akmeņi, kas apveltīti ar rudimentārām prāta spējām; spēj kominicēt, bet ne gluži sarunāties. Komētas drastiski īsākais cikls, tai parādoties 20 gadus agrāk nekā ierasti.

Lēdija lūko apvienot spēkus ar līdzšinējo ienaidnieci Balto Rozi, jo ļaunuma līmenis, ko reprezentē Dominator atgriešanās, ir vēl pārākā pakāpē nekā Lēdijas.
Melnā kompānija, kura lavierē šo attiecību mudžekli, pašiem mēģinot izprast, kurā pusē būt, kam uzticēties, jo salīdzinoši nesen darbojušies Lēdijas labā, vienlaikus cenšoties palikt dzīvajos.

Laikam gribas teikt, ka, pabeidzot stāstu, paliek pliekana mazuma piegarša, prasās vēl kāds “umf” papildus grūdiens.

#4 – Shadow Games

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ceturtā sērijā, pirmā no divām grāmatām, kuru (pavājais) centrālais sižets ir par noplicinātās Black Company atgriešanās dzimtajā zemē, kur tā reiz dzimusi un ieguvusi savu bēdīgi slaveno atpazīstamību.

No spozmes dienām, kad kompānija ir bijusi mērāma tūkstošos, nu palikuši vien septiņi biedri ar amatiervēsturnieku un dziednieku Croaker kā kapteini. Varbūt nokrišana gandrīz līdz izjukšanas robežai ļaus Melnajai Kompānijai pārdzimt un kalt labāku slavu, ko gan nenāksies viegli panākt, ja spriež pēc Croaker un viņa kompanjonu pieredzes.

Nerodas šāda mēroga fantāzijas pasaules episkuma sajūtas. Ja konkrētajā brīdī attiecīgās grāmatas sižets tiek pozicionēts,  kā kaut kas ievērojams un grandiozs, tad nākošajā, ja ne gluži aizmirsts, fokusā ir pavisam kas cits un rodas jautājums, vai iepriekšējiem notikukiem maz ir bijusi nozīmē. Zūd sasaiste no vienas grāmatas uz nākošo, kas vēl nebūtu tik slikti, ja varētu teikt, ka katru sērijas grāmatu var lasīt individuāli, bet tā nav.

No iepriecinošas puses ar plusu autoram būšu kļūdījies kategorizējot sēriju tīri labo un slikto tēlu nišā. Vismaz viens tēls, Lēdija, pēc The White Rose notikumiem un cīņas Black Company un Darling/White Rose pusē izrāda pazīmes, kas dod mājienus, ka sērijā eksistē, kaut arī ne pārāk daudz, bet tomēr, pelēkā gradācijas.

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Head Zeus

Manas pārdomas

Kad vēl labāk lasīt Ziemassvētku tematikas mistēriju īsos stāstus vai vismaz stāstus, kuru darbība norit Ziemassvētku laikā, ja ne tad, kad arā ir sniegots laiks. Ja iepriekšējos divos Otto Penzlera sastādītājos Big Book of… stāstu krājumi sarindoti pa kategorijām no pirmsākumiem līdz mūsdienām, tad šajā gadījumā izvēle bijusi par labu tematiskiem grupējumiem.

Sākts tiek ar Tradicionāliem Ziemassvētkiem (ērtības labad saīsināšu uz Z-sv, cerams neviens neapvainosies), kaut arī noslēgums ar Klasiskiem Z-sv, kas savā ziņā šķiet ar līdzīgu nozīmi, jo, kas ir tradicionāls, visdrīzāk būs arī klasisks. Tikpat līdzīgi pēc apļa principa stāstu krājums tiek uzsākts un noslēgts ar Agatas Kristi stāstu. Tradicionālajos Z-sv tas ir Erkila Puaro The Adventure of Christmas Puddingun Klasiskajos Z-sv A Christmas Tragedy savu dedukcijas spēku parāda Mis Mārpla. Stāstus pašus šķir 28 gadu starpība, kur Mis Mārplai tiek gods būt vecākajai, un noteikti arī gadu gaitā rakstnieces stils un maniere ir mainījusies, bet tēli paši nevarētu būt atšķirīgāki. Protams, Erkils arīdzan ir augstās domās par savām spējām, bet Mis Mārplas gadījumā tas jau drusku robežojas ar augstprātību. Ir daži izteikumi par spēju vien paskatīties un ar novērošanas spējām pateikt, kas ir kas slepkavu un noziedznieku jautājumā, kas drīzāk nāk vairāk no autores puses nekā tēla būtības.

Ja Tradicionālajos Z-sv nodaļā vairums stāstu atstāj pozitīvu iespaidu, no kuriem varētu izcelt Morse’s Great Mystery by Colin Dexter Inspektora Morsa īsais stāsts, tad Klasiskajos Z-sv tādu ir mazāk. Nevar teikt, ka sadalījums būtu uz pusi, bet krietni jūtami vairāk tādu, kuri, piem., uzrakstīti kompetenti un lielos vilcienos ir lasāmi, savu darbu paveic, bet vismaz man, kā lasītājam, emocijās un iespaidā neizraisa neko diži vairāk.

Pēc Tradicionāliem Z-sv seko A Funny Little Christmas, kas varbūt neliks nevienā no stāstiem sākt nekontrolēti smieties, bet noteikti varēs pasmaidīt, pat ja mistērija saistīta ar kāda tēla nāvi. Penzleram šajā nodaļā notrāpījies izvēlēties labākos stāstus ievietot kā pirmo un pēdējo, kas svarīgi gan nodaļas, gan grāmatas ietvaros, labam iespaida un pēcgaršas atstāšanai. The Burglar and the Whatsit by Donald E. Westlake stāstā kādam dzīvokļu apzadzējam, kas izmanto svētku laiku, lai pārģērbies par Santu varētu netraucēti izpausties, drusku nepaveicas, uzdoroties patrakam izgudrotājam un zinātniekam. Tikmēr A Reversible Santa Claus by Meredith Nicholsonlasbsirdīgās noskaņās tiek attēlots notikumu virpulis, kad atceļā no ceļojuma no Ņujorkas uz savu vistu fermu, kuru vada kopā ar diviem draugiem (visi trīs ir reiz pabijuši cietumā par šo un to), paslīdz garnadža kārā roka. Sirdsapziņas nomākts pusceļā izkāpj no vilciena, jo šķiet, ka pamanījis aizdomīgu vīru, kurš varētu būt policists, kā rezultātā iebrauc vēl lielākā grāvī nozagdams (‘’aizņemoties’’) bezrūpīgi vaļā atstātu auto un vien vēlāk pamana, ka blakus sēdeklī atrodas ievīstīts mazulis. Tā teikt komēdijai cienīgs notikumu virpulis, kam beigās ir visiem tēliem pozitīvs un patīkams iznākums.

Favorītes gods no visām nodaļām laikam pienāksies A Sherlockian Little Christmasnodaļai, kas, ja neskaita pēdējo stāstu no paša tēla radītāja Artūra Konana Doila, sastāv no četriem pastīž fiction stāstiem. Protams, arī šajā nodaļā ne visiem izdodas vienlīdz labi un negatīvākā nozīmē būtu atzīmējami divi parodijas stila stāsti The Secret in the Pudding Bagun Herlock Sholmse’s Christmas Case by Peter Todd,bet citādi no pārējiem pat rodas iedvesma izvēlēties kādu no daudzajiem Šerloka Holmsa īso stāstu krājumiem, kuru vēlāk izlasīt.

Turpināts tiek ar divām nodaļām sauktām par An Uncanny un Scary Little Christmas,kuru notikumos ir iesaistīti pārdabiski elementi, visbiežāk spoki, bet bailīgs šķitīs tāda lasītājam, kuru nobiedēt izdodas vieglāk. Uncanny nodaļā labākais šķita pēdējais stāsts A Wreath for Marley by Max Allan, kas ir labs Čārlza Dikensa ‘’Ziemassvētku dziesmas’’ remikss privātdetektīva noir stilā. Tajā neatrisināta palikusi pirms gada pastrādāta privātdetektīva Džeka Mārlija slepkavība, atstājot firmu jaunākā partnera Richard Stone īpašumā. No malas pirmais iespaids par Ričardu nebūs tas patīkamākais, liksies, ka viņam nemaz nerūp, kurš vainīgs drauga un kolēģa slepkavībā. Bet trīs garu vizīte (pagātnes, tagadnes un nākotnes) liks mainīt domas gan par neatrisināto slepkavību, gan par paša dzīvi un attiecībām un attieksmi pret apkārtējiem. Bailīgo Z-Svgadījumā labākais izrādās pats pirmais stāsts The Carol Singers by Joseph Bell, kurā baiļu faktoru rada nevis kāds pārdabisks elements, bet gan bariņš jauniešu, kuriem iešāvies prātā izliekties par koraļļu dziedātājiem, lai tā panāktu, ka veca kundzīte atver viņiem durvis, ko savukārt izmantot, lai ielausties un apzagtu viņu. Diemžēl kundzītei (stāstā 80+gadi) tie izvēršas par pēdējiem Ziemassvētkiem, kad neapdomīgi grib izrādīt pretestību.

Pārsteidzošā kārtā A Surprising Little Christmasnodaļā izvēlēti vien trīs īsie stāsti (pārsteigums pats par sevi), no kuriem labā nozīmē izceļams ir The Chinese Apple by Joseph Shearingstāsts. Sabalansētībasziņā, kur reti kurš stāsts atstāj sliktu iespaidu, izceļams Moderno Z-sv stāstu nodaļa. Katram stāstam ir gan sava mistērija, gan pārsteiguma vai pat humora faktors. Izcelt gribētos An Early Christmas by Doug Allyn, 26lpp gara novele un The Live Tree by John Lutzīsais stāsts.

Nosacīti noslēdzoši pirms jau pieminētās Klasisko Z-sv nodaļas ievietota A Puzzling Little Christmas, un uzsvars mistērijas puzzles komplicētības ziņā būs uz little, kas gan attiecas vairumu, kuri liek vēlēties pēc kā vairāk, bet ne uz pilnībā visiem nodaļā izvēlētajiem stāstiem. Izceļams ir The Christmas Kitten by Ed Gorman.

Krājuma diezgan padaudz garāku sēriju tēlu īsie stāsti, kas no vienas puses diezgan labi, jo, ja stāsts un galvenais tēls iepaticies, ir kur turpināt un izvērsties. Acīmredzami pamanāmāk arī vairāk garo stāstu, noveļu nekā iepriekš divos lasītajos Otto Penzlera sastādītajos krājumos.

Adam Dalgliesh #5-6

#5 – The Black Tower

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē ieturēts detektīvs, kā iepriekšējās četras grāmatas Adam Dalgliesh sērijā. Izpilldījums gan tēlu atspogoļojumā, gan prozā un sižeta izklāstā tikpat vienmērīgs un bez steigas. Šajā sērijā nesagaidīsi (asiņainu) vardarbību uz lapas, tas tiek pietaupīts iztēlei un aizkulisēm. Nav gluži cozy mystery stils un slepkavības atrisināšana nav kaut kas tā starp citu, bet tomēr ir šis tas, ko jaunākās mistērijās, trilleros vairs neatradīsi.

Nu jau komandieris Adams Dalgliesh atgūstoties no dzīvībai bīstas slimības ir paspējis krustām šķērsām pārdomāt dzīvi, karjeru policijā un vai maz vēlas to turpināt. Bet pirms Adams paspēj pieņemt gala lēmumu sens, vismaz 30 gadus neredzēts paziņa, mācītājs lūdz steidzami pie viņa ierasties, lai Adams profesionāli varētu viņam palīdzēt un dot padomu. Protams, vajadzība ir pārāk steidzama, lai to paskaidrotu telefoniski, bet, ierodoties ciemos, mācītājs jau dažas dienas kā miris, itkā no sirdstriekas. Tomēr kā jau tas izdomātam romānam piedienas, tad dabiska nāve ir izteikti rets fenomens.

Adams burtiski nespēj paspert soli brīvā dienā ārpus mājām, lai neuzdurtos kādai slepkavībai, kuru viņš, protams, izmeklēs. Tas nekas, ja vietējie detektīvi arī to varētu paveikt, bet drošības pēc, ja nu kādam slinkuma pēc negribēsies pārlieku nopūlēties, jo oficiālais nāves iemesles tak ir rokā.

***

#6Death of an Expert Witness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sestās grāmatas Death of an Expert Witness Adam Dalgliesh sērijā proza un sižeta izklāsta paņēmiens gandrīz pārliecināja, lai šī taptu par sērijas favorīti, līdz brīdim, kad autorei P.D. James bija jāpievēršas noslēgumam un vajadzēja atklāt vainīgā identitāti. Atskaitot šo niecīgo faktu, romāns bija patīkams pārsteigums no ierastā sērijas snieguma pirms tam. Tā teikt, mistērija/detektīvs, kurā ceļš no punkta A līdz grāmatas otram vākam ir krietni saistošāks par tās kulminācijas brīdi.

Sadalīta atsevišķās virs-nodaļās jeb “grāmatās” Death of an Expert Witness vismaz pēc premises ir par laboratorijas vadītāja Dr. Lorrimer mīklainajiem nāves apstākļiem, kas gan vairāk kalpo kā iegansts un fons autorei, lai apspriestu jaunās tehnoloģijas tiesu medicīnā, pierādījumu un pavedienu ievākšanā. Ir pa kādam rūgumpodam, kurš atminas vecos labos laikus, bet, par laimi, komandieris Adams nav viens no tiem. To izteikti ļauj nojaust fakts, ka pirmā “grāmata” nemaz nav no Adama perspektīvas, un man jau radās jautājumi, kur gan šis palicis.

The Horus Heresy books #3-5

#3 – Galaxy in Flames by Ben Counter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešā sērijas grāmata ir tā, kurā piepildās vispārējās sērijas premise – karavadoņa un līdz tam Imperatora labās rokas Horusa nodevība. Par cik šāds pavērsiens domājams nevienam sērijas lasītājam nesagādās pārsteigumu, tad izpildījuma nozīme ir vēl jo svarīgāka. Varbūt ik pa brīdim vērienīgās kauju ainas un tēlu meistarīgo kustību apraksts atkārtojas, tad kopumā Galaxy in Flames lieliski iekļaujas sērijas stilā.

Līdz šim Warmaster Horuss tur laukā Visumā ir bijis uzticams uz goda. Krusta karš, lai atbrīvotu to no nešķīstām citplanētiešu rasēm un atgrieztu pie Patiesības reiz Strife ēras dēļ zaudētās planētu kolonijas, lielākoties ir bijis liels uzvaras gājiens. Diemžēl saskare ar Warp Visuma pusi, kas ļauj mērot gaismas gados izmērāmas distances stipri īsākā laikā, un tur mītošajoem pārdabiskajiem Haosa spēkiem ir spējuši korumpēt gan Horusa, gan viņa tuvāko atbalstītāju prātus. Jāatzīmē fakts, ka Imperators ne reizi nav uzskatījis par vajadzīgu brīdināt Horusu un viņa brāļus Primarch tipa komandierus par patieso Haosa dabu.

No malas Horusa iegansti, lai saceltos pret Imperatoru, varētu šķist puslīdz racionāli. Klātneesamība (atrašanās uz Terra/Zemes) un atrautība no aktīvā Krusta kara un tā sagādātajām grūtībām un jaunas reliģijas izveidošanās, kas Dieva vietā nostāda Imperatoru, lai arī visa Krusta kara un Impērijas pamatā ir tikai un vienīgi zinātne un racionāla domāšana, atmetot jebkādus pesteļus. Tomēr nodaļu segmentos no Horusa un viņa atbalstītāju segmentos cauri spīdam var saskatīt varaskāri. Horusa acīs viņš ir krietni labāk piemērots Impērijas vadīšanai. Nenoliedzot Imperatora padarīto cilvēces labā, lai tā maz eksistētu, Horuss nespēj, neko nedarīdams, ļaut viņam tagad to novest neceļos. Vai vismaz tā viņš pats sev to cenšas argumentēt.

Kā nenovēršamai vilciena, lidmašīnas u.c.katastrofai lasītājs var sekot, kā saujiņa labo galveno tēlu, apjautuši, kas tiek plānots, cenšas brīdināt Imperatoram lojālos spēkus. Lai nepieļautu, ka Horusa nodevība, kas aizsākas kādā no Terra attālā galaktikas nostūrī, neatstātu dzīvajos nevienu Imperatoram lojālu un pārsteigtu viņu nesagatavotu.

#4 – The Flight of the Eisenstein by James Swallow

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmā puse un vēl drusku pēc būtības ir trešās grāmatas notikumi no Deathguard leģiona kapteiņa Nathaniel Garro puses. Pirmajā momentā bija neliels nepatīkams izbrīns, jo grāmatas nosaukums un premise sola kaut ko citu, bet gods godam autoram James Swallow izdevās lieliski pasniegt notikumu attīstību un atšķirīgo pieredzi par Horusa nodevību. Un par sēriju kopumā ir prieks – četri dažādi autori, bet neviena pēc stila un manieres ievērojami neizceļas sliktā ziņā. Protams, šāda tipa projektā ir vadlīnijas, bet, par cik Warhammer nav tāda tipa ekranizāciju kā Star Treck, tad ceru, ka autoriem domājams varētu būt lielāka izvēles brīvība attiecībā uz sižetu un tēliem.

Lielākā daļa Astartes leģionāru ir pieraduši akli sekot komandām, ļaut citiem izlemt viņu vietā un principā būt vien kā ierocim/instrumenta citu rokās. Kapteinim Garro ir paveicies, ka viņš šajā aspektā ticis drusku apdalīts. Kaut arī nereti rodas situācijas, kurās jāšauj vispirms un jautājumus uzdot pēc tam, šoreiz jāpieslēdz veselais saprāts, lai neļaut sevi ievilkt prātam neaptveramajā Horusa nodevībā, kas bez šaubu ēnas izraisīs pilsoņu karu starp daudzajiem leģioniem un prasīs simtiem un vēl vairāk tūkstošu dzīvības. Ja kāds apšaubīs Garro lojalitāti Imperatoram, tad dabūs dārgi par to samaksāt.

Impērijas un tās Krusta kara pamatā ir visa veida reliģiju, māņticības un ticības pārdabiskajam izskaušana. Tomēr gan pirms, gan īpaši pēc Horusa rīcības dzīvību starp leģionāriem un to kosmosa kuģu apkalpes rindās rodas reliģija, kura Dieva statusā ierindo Imperatoru. Ne viens viens tēls, kurš dedzīgi pirms tam ticējis paša Imperatora diktātam, ka dieviem utml tic tikai pēdējais muļķis, jaunāko notikumu gaismā sāk mainīt domas. Šajā aspektā izceļamo divi tēli – svētās statusu ieguvušo Euphrati Keeler un viņas uzticamo kompanjonu un “apustuli” Kyril Sindermann. Autors nedaudz apspēlē ticību kādai personai kā līderim, atmetot jebkādus dievišķuma aspektus, bet kopumā var just autora pārliecību augstāku spēku eksistencei.

Vien caur dažu tēlu pērspektīvu autoram izcili izdodas radīt iespaidu par Warhammer Visuma grandiozumu. No cīņas pret dažādiem citu rasu citplanētiešiem līdz iekšējai cīņai Impērijā par ideāliem un principiem.

#5 Fulgrim by Graham McNeill

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts par Primarch Fulgrim, kā gan tas varēja notikt, ka pirms tam tik augsti godājams un cildināms X leģions Emperor’s Children varēja krist tādā negodā, nodot savus brāļus citos leģionos, nodot cilvēces glābēju Inperatoru un pievienoties Horusa nodevības kampaņai.

Fulgrim ir X leģiona vadonis, primarch, uz kuru kā uz jebkuru Primarch paskatoties vien parastajam mirstīgajam sāk ļodzīties ceļi. Draugam no neizmērojamā dievišķā skaistuma, naidniekam no acīmredzamā spēka, kas pret viņu bez žēlastības tiks pielietots.

Pa nodaļai vien no vienas militāras sadursmes uz otru, būtu tie citplanētieši vai nodevīgi cilvēki no Exploration Age, autors parāda Fulgrima, viņa tuvāko padoto un līdz ar viņiem arī ierindas kareivju nolaišainos augstprātības pagrimuma bezdibeņos. Kā nejaušs citplanētiešu artefakta atradums, nenojaušot, ka tas saistīts ar Immaterium un Warp dimensijas Haosa ļaunajiem spēkiem, spēj tik dramatiski soli pa solim, lai saimnieka, Fulgrima, organismam tā šķistu paša ideja, izmainīt personību uz slikto pusi.

Šī ir pirmā atkārtotā grāmata no kāda autora Horus Heresy sērijā, iepriekš Horus Rising. Atmiņā no iepriekšējās reizes nav palicis, ka autoram tajā ir bijusi tik daudz sakāpināta un epitetu pilna lillā proza, kas īpaši izpaužas kaujas ainās, kuras uz grāmatas beigām kļūst jau nogurdinošas no to vienveidības vien. Krietnu daļu, neko nezaudējot, būtu iespējams izņemt. Lai arī Warhammer novelizētā pasaule šķiet fascinējoša, šķiet būs labāk, ja ieturēšu pauzi pirms nākošās. Īpaši, ja arī Descent of Angels pēc premises spriežot galvenokārt ir par notikumiem kādā no daudzajiem leģioniem upirms Horusa nodevības un pēcāk sekojošo reakciju no viņu perspektīvas.

Izlasīju, lasu, lasīšu #204 (13.12-02.01)

Izlasīju:

Noklausījos:

Ron Ripley – Haunted Collection #1-9

Henning Mankell – The Pyramid (Kurt Wallander #9)

George R.R. Martin – Aces Abroad (Wild Cards #4)

Lasu:

Ben Counter – Galaxy in Flames (The Horus Heresy #3)

James Swallow – The Flight of the Eisenstein (The Horus Heresy #4)

Graham McNeill – Fulgrim (The Horus Heresy #5)

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Klausos:

Brom – Lost Gods

P.D. James – The Black Tower (Adam Dalgliesh #5)

P.D. James – Death of an Expert Witness (Adam Dalgliesh #6)

Lasīšu:

Dean F. Wilson – Lostlander (The Coilhunter Chronicles #4)

Ben Aaronovitch – Moon Over Soho (Rivers of London #2)

Klausīšos:

Glen Cook – Shadows Linger (The Chronicles of the Black Company #2)

George R.R. Martin – Aces Abroad (Wild Cards #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nolūkos uzlabot attiecības starp parastajiem mirstīgajiem un Wild Cards vīrusa dažādo spēju apveltītajiem Džokeriem un Dūžiem Apvienotās Nācijas sarīko pasaules tūri ASV delegācijai, kurā ietilpst arīdzan ambiciozs senators Gregg Hartman ar lieliem nākotnes mērķiem (t.i. prezidentūra), lai tiktu gūta pieredze, kā citur pasaulē valstis un to režīmi attiecas pret Wild Cards vīrusa upuriem. Dažs labs gan ciniski un varbūt arī visnotaļ patiesi nojauš, ka viens no apslēptiem mērķiem ir bijis uz laiku novērst mediju un uzkurinātās sabiedrības acis no dažiem redzamākajiem personāžiem kā doktors Tachyon vai vienu no galvenajiem cīnītājiem par Džokeru tiesībām Xavier Desmond.

Ceturto Wild Cards sērijas stāstu krājumu sastāda 13 īsāki vai garāki stāsti no kuriem pirmie divi The Tint of Hatred by Stepehn Leigh un From the Journal of Xavier Desmond by George R.R. Martintiek miksēti pa fragmentam starp pārējiem stāstiem. No sākuma šāds koncepts likās šaujam greizi, bet ar laiku var sākt saskatīt, kā abi un īpaši paša Mārtina stāsts savelk kopā vienoti visu krājumu, lai noslēgums būtu labs un gandarījumu sniedzošs.

Delegācija aplido teju visu pasauli un pieredz apstākļus, kuri atskatoties atmiņās par situāciju pašu mājās liek saprast, ka var būt vēl sliktāk, kur par sliktākajiem piemēriem pasniegtas islāma un komunisma valstis, kurās labākajā gadījumā Duži spiestā kārtā stŗādā specdienestu labā. Arī citās valstīs atšķirības ir krasas no dēmonu lāsta apveltītiem un uz vietas nogalināmiem bez jebkādām šaubām līdz valstīm, kurās īpašo spēju apveltītie tiek pielūgti kā uz Zemes atgriezušos seno dievu pārstāvji, piem, Meksika un Maiji. Cits temats, kas krājumā uzpeld ik pa brīdim, ir Havjēra pārdomas par iemesliem, kāpēc gan Džokeri, gan Dūži pēc Wild Cards radītājām izmaiņām jūt vajadzību mainīt vārdu un identitāti no vecāku dotā vārda uz supervaroņu un ļaundari cienīgām iesaukām kā Golden Boy, Father Squid vai Puppetman.

Kā jau tas vienmēr būs stāstu krājumos ar plašu klāstu autoru, tad kvalitāte visos stāstos nebūs vienlīdz augsta, baudāmība vai vienkārši gaume, protams, arī ievieš savu kārtību. Bez diviem krājumu caurvijošajiem stāstiem gribētos vēl izcelt Blood Rights by Leanne C. Harper, kas norisinās Gvademalā un vēsta par diviem Dūžu spēju apveltītiem brāļiem, iezemiešiem, un viņu cīņu gan pret pastāvošo varu un tās patvaļu gadsimtu garumā no eiropiešu kolonistu uzrašanās laikiem, gan par Dūžu un Džokeru tiesībām tuvākajā apkārtnē. Cīņa ar mērķi izveidot drošu patvērumu arī kaimiņvalstīs esošiem Dūžiem un Džokeriem, kur justies droši, nebaidoties no soda par to, kas viņu kļuvuši vīrusa ietekmē.

Henning Mankell – The Pyramid: And Four Other Kurt Wallander Mysteries (Kurt Wallander #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Astoņās sērijas grāmatās detektīvs Kurts Valanders ir iepazīts kā labs, kompetents un prasmīgs detektīvs, kuram nenoliedzami reizi pa reizi atgādās pa kādai problēmai privātajā dzīvē, kurām papildus velkas bagāža ar ilgtermiņa problēmām un citiem niķiem un stiķiem, bet jau pirmajā sērijas grāmatā Faceless Killers lasītājs ierauga galveno varoni kā šķirtu vīru ar pieaugušu meitu.

Pirmais stāsts neizceļas ar atjautīgu nosaukumu un nav jābūt izcilam detektīvām, lai aptuveni nojaustu, par ko būs Wallander’s First Case. Papildus ieinteresētību izraisa paralēlais sižets ar draudzeni un nākotnes sievu Monu. Patīkami redzēt, ka klasiskās Valandera tēla rakstura iezīmes ir jau šajā varoņa izcelsmes stāstā, kas gan visvieglāk izskaidrojams ar faktu, ka Faceless Killers izdota astoņus gadus agrāk. Tāpat konsvekvents ir gan Valandera, gan citu kolēģu sentiments, ka Zviedrijas sabiedrība iet uz grunti, kam pieaugošais noziegums līmenis un pastrādāto noziegumu brutalitāte ir tikai viens no rādītājiem.

Pirms nonākt pie grāmatas titula stāsta The Pyramid, grāmata piedāva trīs interesantus un salīdzinoši ar pēdējo stipri īsākus stāstu, kuros Kurts Valanders pierāda savu māku kā detektīvs, bet nu jau sievas acīs zaudē vērtību kā pārlieku izteikts darbaholiķis, kurš darbu un noziedzinieku ķeršanu stāda augstāk par sievu un nu jau arī meitu. The Man with the Mask pat varētu klasificēties Otto Penzlera Ziemasvētku mistēriju īso stāstu kolekcijai, kuru grasos drīzumā lasīt, kamēr vēl ir ziema, bet šaubos, vai manīšu to tur.

Noslēdzoši The Pyramid ir labs un cienīgs tikt izceltam kā grāmatas vispārējais nosaukums. Mazas privātas lidmašīnas avārija nesaskaņota lidojuma laikā, kuru izmeklējot uzrodas pavedieni par potenciālu saistību ar narkotiku ievešanu Zviedrijā un to tālāku izplatīšanu, pārdošanu. Mazs ceļojums nelegālajā pasaulē ar negaidītiem vainīgajiem, kurus citkārt drīzāk uzskatītu par potenciāliem upuriem. Kā interesants ar nelielu humora devas piešprici, paralēlais sižets par Valandera tēva ceļojumu vienatnē uz Ēģipti, kura laikā šis iekuļas nepatikšanās ar vietējo policiju un Valanders ir spiests kāpt lidmašīnā, lai šo izpestītu.