Izlasīju, lasu, lasīšu #128 (29.10-11.11)

Militāra un spriedzes/dārgumu medību trilleru noskaņojumā pavadītas divas nedēļas ar liela vaļa uzpeldēšanu ūdens virspusē ik pa brīdim. Tik ļoti esmu samazinājis tempu (divas grāmatas divās nedēļās), ka pat piemirsu par kopsavilkumu, kas top pirmdienas rītā.

Pagaidām šķiet, ka izdosies vismaz pabeigt Mobiju Diku šajā divu nedēļu periodā, cerams tam diži netraucēs, ja drusku arī sākšu jau ar ceturto Svešzemnieces sērijas grāmatu. Bet pēc vēsturiskā romāna Warriors of the Storm, nemainīšu Lielbritānijas salas lokāciju, bet vien pārcelšos laikā uz Erkila Puaro piedzīvojumiem.

Kaut arī nešķiet nekas daudz, uz šo brīdi laikam arī neko nemēģināšu sasteigt (Goodreads izaicinājums), gan jau izdosies veiksmīgi pabeigt.

Izlasīju:

966003

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

Noklausījos:

136636

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead

Lasu:

25394440

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxton Stories #9)

Klausos:

153747

Herman Melville – Moby-Dick

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

Lasīšu:

42204008.jpg

Martin Roy Hill – Polar Melt

Klausīšos:

16343

Agatha Christie –  The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1)

Advertisements

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

966003

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Pirmais lielais strīds ar Austrālijā sastapto Silkiju pamudina viņu pagriezties un mukt prom, un ne tikai kaut kur vienkārši tālāk prom no Nika Stouna, bet brīvprātīgajā darbā uz Āfriku, uz karadarbības pārņemto Kongo Demokrātisko Republiku. Labi apzinoties, kādi ir apstākļi Kongo, kur plosās Džozefa Konija dumpinieku armija un privāto uzņēmēju armijas raktuvju un investoru aizsardzības nolūkos, Niks netērē laiku, lai steigtos pakaļ Silkijai un pēc iespējās ātrāk paglābtu viņu no potenciāli nāvējošajām briesmām.

Recoil šķiet, kā labs sākumpunkts, lai iepazītu sērijas būtību, patīk vai nē un varētu ķerties pie tās sākuma. Neatliek tikpat kā nemaz laika juteklīgumam vai vēl kaut kam jaukam, jo gandrīz jau no pašiem pirmajiem ierašanās brīžiem Kongo, Niks tiek ierauts brutālā un asiņainā cīņā par Zemē ieslēgtajām minerālu bagātībām. Kā jau iepriekš militārā rakstura apraksti ir pa pirmo, vien gribētos, ka arī notikumu lokācija un dabai tiktu pievērsta drusku vairāk uzmanības, lai cik ļoti cilvēku alkatības dēļ tā nebūtu izpostīta. Nav gluži tā, ka Nika un Silkijas attiecību stāsts paliktu pilnīgi novārtā, bet labi gan vienam, gan otram, ka abi ātri saprot kas ir kas.

Ar šo grāmatu lasītājs iekāpj gluži svešā, bet diemžēl, kaut kur pasaulē līdzīgi eksistējošā realitātē, kur tādas briesmoņi kā Konijs un LRA posta un laupa, par aizsegu izmantojot nepatiesus mērķus, un bērni un jaunieši ar varu tiek piespiesti karot viņu labā. Bet tajā pašā laikā citur pasaulē atrodas cilvēku, kas ne tikai dzīvo superluksusā, bet arī gūst peļņu uz citu mocību rēķina.

Ieskatoties kvantitatīvajos vērtējumos par iepriekšējām sērijas grāmatām, redzu, ka par astoto Aggresor esmu piešķīris vien divas no piecām zvaigznēm. Varbūt tas tikai nozīmē, ka laba par daudz nevajag un ka šāda rakstura grāmatas vērts lasīt ar pārtraukumiem.

Izlasīju, lasu, lasīšu #127 (15.10-28.10)

Oktobris tikpat kā cauri un ar īpaši šim mēnesim izvēlētajām grāmatām ir gājis mainīgām sekmēm, diemžēl iepriekšējā divu nedēļu periodā liela vilšanās. Ar Londonas zombijiem un lauvām Āfrikā šoreiz klājās labāk, bet arī ne tik ļoti, lai kvantitatīvi piešķirtu maksimālo vērtējumu.

Joprojām ir plānots pievērsties ar lapapsusēm bagātākiem darbiem, bet par cik ir iekrājusies arī kaudzīte ar grafiskajām novelēm un mangām, tad (tas vairāk uz decembri), pievērsīšu uzmanību arī tām.

Kā arī, vismaz šobrīd, ir doma samazināt kvantitatīvo tempu grāmatu lasīšanas un klausīšanās ziņā, un noskatīt dažu labu novārtā atstātu seriālu.

Izlasīju:

24795001

Vered Ehsani – Ghosts of Tsavo (Society for Paranormals #1)

18655852

Frank Tayell – London (Surviving The Evacuation #1)

10629

Stephen King – Christine

Noklausījos:

33152440

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4)

6627690

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide

Lasu:

966003

Andy McNab – Recoil (Nick Stone #9)

Klausos:

153747

Herman Melville – Moby-Dick

136636

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead

Lasīšu:

25394440.jpg

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxton Stories #9)

Klausīšos:

10988

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4)

Vered Ehsani – Ghosts of Tsavo (Society for Paranormals #1) UN Frank Tayell – London (Surviving the Evacuation #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šīs divas grāmatas lielā mērā noslēdz Oktobra, Helovīna mēnesī, speciāli izvēlēto grāmatu lasīšanu, un arī šausmu žanra lielmeistaru Stīvenu Kingu pēc Kristīnes šķiet nolikšu šogad atpūsties.

24795001

Ghosts of Tsavo galvenā varone Beatrice Knight – ne tikai Society for Paranormals and Curious Animals biedre, bet nosacīti arī atraitne, kas grāmatas darbības laikā dod viņai salīdzinoši lielāku rīcības brīvību, kā citām sabiedrības dāmām. Beatrises status kā atraitnei ir nosacīts, jo viņu ir piemeklējusi tā nelaime, ka pat pēc vīra neplānotās nāves, vīrs Gideons viņu tik un tā diendienā apgrūtina savā spoka veidolā.

Jau kopš bērnības Beatrisei ir piemitušas saskatīt to pasaules daļu, kura neietilpst vairākuma ‘’normāls’’ definīcijās. Turklāt viņa nav kautrējusies citus skaidri un gaiši par to apgaismot, bet par laimi iepriekš minētā biedrība Beatrises spējas laikus atklāj, tādejādi paglābjot meiteni no ieslodzījuma pie patiesi trakajiem.

Stāsta tagadnē Beatrise jau ir ar pieredzi bagāta paranormālā izmeklētāja, kuras jaunākā lieta aizved viņu uz Austrumāfriku, kur Tsavo apmetni apsēdušas divas spoku lauvas, kuram pietiek nekaunības atgriezties šaisaulē un turpināt galināt cilvēkus. Vismaz tāda panikas un baiļu pilna informācija nonāk Beatrises rīcībā pirms došanās uz Āfrikas kontinentu. Bet, kā jau tas pienākas izdomātam stāstam, sagadīšanās rezultātā tieši uz to pašu lokāciju piespiedu kārtā un reizē darbā jautājumos pārceļas arī Beatrises audžu ģimene.

Tas viss kopā – spoku lauvas, spoku vīrs, attiecību virpuļi ar ģimenes locekļiem un citiem apmetnes iemītniekiem – piešķir grāmatai nenogurstošu ritmu, kas neļauj laiski lūkoties riņķī apkārt, kad jau īsā romāna beigas ir klāt.

18655852

*****

Tikmēr Frank Tayell izdomātā zombiju apokalipse dažādos veidos gan stāsta stila un tematikas, gan tēlu ziņā ir pavisam kas cits. Surviving the Evacuation sērijas pirmās grāmatas London pamatā koncentrējas uz viena tēla pieredzi, aizsākoties zombiju apokalipsei.

Tās izcelsmes vieta ir Ņujorka un varētu domāt, ka vismaz okeāns būtu šķērslis, kas ļautu iegrožot ātri uzliesmojošo epidēmiju, bet pārsteidzīgas pirmās atbildes reakcijas no varas iestādēm un neapdomīga transporta, kā lidmašīnu, izmantošana sagrauj nelielās cerības vēl visu savlaicīgi iegrožot.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, tad šī grāmata koncentrējas uz Londonu un Lielbritāniju. Vienīgais iemesls, kāpēc Bartolomjū jeb vienkārši Bils vēl ir dzīvs, ir viņa nesen lauztā kāja un atkopšanās savā daudzdzīvokļu ēkā. Tikai pateicoties paša atjautībai, izdzīvošanai pietiekošajām prasmēm un nenoliedzamai veiksmei Bils izmanās sagaidīt nākošo rītausmu. Atslābt nevar ne mirkli, un modrība jāuztur visaugstākajā līmenī.

London ne tikai pārsvarā ir tikai no Bila skatpunkta, bet arī citu tēlu kā tādu ir visai maz. Tas ļauj koncentrēties un izkopt to vienu pašu. Ja citādi var Bila tēlu uzslavēt gan par attapību, gan pieaugošo lepnumu jo ilgāk izdodas palikt dzīvam bez citu palīdzības. Tieši tas sāk radīt uztraukumu par nenovēršamo brīdi nākotnē (vai vismaz cerību), kad zombiji tiks iegrožoti un sadarbība ar citu cilvēkiem būs nepieciešama, lai no gruvešiem radītu ko jaunu. Negribas apdedzināties, kur nu vēl saskarties ar vardarbīgi noskaņotiem grupējumiem. Visu laiku paturot prātā arī nelielo vainas apziņu par pielikto roku evakuācijas plāna izstrādē.

Ja citas sērijas pirmā grāmata Zombie Fallout lika vilties cik uziet, tad šo noteikti apsvēršu nākoša gada oktobrim, vai varbūt pat vēl agrāk.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.

Stephen King – Christine

10629

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Viking Books

Manas pārdomas

Sava ārējā izskata, krietni virs vidējā skolnieka intelekta un rakstura īpašību dēļ Ārnijs visu laiku ir ticis skolā dažādā veidā apcelts. Par laimi jau kopš agras bērnības Ārnijam ir bijis viens patiess, tuvs draugs un arīdzan aizstāvis bīstamās situācijās, kad lietas aiziet tālāk par apsaukāšanu un pagrūstīšanu – Deniss.* Visam tomēr pienāk beigas un Ārnija gadījumā tā ir neplānota sastapšanās ar viņa mūža mīlestību – 1958.gada sarkani balto Plymouth Fury.

Līdz tam momentam Ārnijs ir arī ļāvies lielā mērā vecāku un īpaši mātes diktātam, bet pirmā auto iegāde par vasaras  brīvlaikā nopelnīto ir pagrieziena punkts, kas izmaina visu. Kopā ar Denisu lasītājs var brīnīties, ko gan Ārnijs ir saskatījis tajā lūznī, jo iepriekšējais īpašnieks Roland D. Lebay acīmredzami jau kādu laiku par to nav pienācīgi rūpējies. Bet, kas, vēlāk atskatoties uz visu un zinot tālāko notikumu gaitu, šķiet dīvaini, ka Rolands nekādā veidā nebija izvietojis sludinājumu par vēlmi pārdot auto, vien paļāvies uz stulbu veiksmi, ka kāds nejauši to varētu iegādāties.

Savā ziņā Christine ir par labākajiem skolas laika draugiem, kuru draudzība ciešā saiknē vienā jaukā brīdī sāk pajukt, bet par ķīli, kas to sašķeļ šoreiz tiek izmantota automašīna. Tomēr Kristīne nav nekāda tur parasta grabaža vai bezcerīgs gadījums un caura aka, kuru nesalabosi, lai cik naudas tajā ieguldītu. Tieši pretēji, viņas pārdabiski ātra atgūšanās un gatavība atkal braši ripot pa asfaltu nevienā vien izraisa gan neviltotu apbrīnu, gan pamatotas aizdomas, ka kaut kas tajā auto nav labs. Ne tikai Deniss sāk izjust diskomfortu un pat iracionālas bailes par savu drošību tās Kristīnes tuvumā. Protams, tam visticamāk jau nav nekāda sakara ar tumšo pagātni ap auto vai iepriekšējā īpašnieka pēkšņo nāvi.

Visas auto dīvainības būtu lieki uzskaitīt, bet vairākkārt īpaši akcentēts tiek odometrs, kurš tā vietā, lai turpinātu uzskaitīt nobrauktās jūdzes, ripo atpakaļ un tuvojas nullei. Man jau ar to vien bija šādas tādas teorijas, kas varētu tajā nulles brīdī notikt, bet arī bez tā visa Kingam ar Christine ir bijis viens labs spriedzes bagāts romāns, kā arī pārsteidzoši labas un sakarīgi pieņemamas beigas.

********Apzināto maitekļu zona********

*domājams arī Deniss sev var teikt ‘’par laimi’’, ka viņam bija tāds draugs kā Ārnijs

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4) (Klausāmgrāmata)

33152440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Grāmatas sākums tās galvenajam varonim Endijam Kapletam atkal nesola neko labu. Laikā, kad jaunā sieva Daphne ir prom ārzemēs darba sakarā, Endiju kārtējo piemeklē ķibeles, kuras viņa neveiklās reakcijas tikai pasliktina. Tā teikt, ja ir iespējamība kaut kas var noiet greizi, tad ir visai liela varbūtība, ka tā arī notiks, aizsākot neveiksmīgu ķēdes reakciju. Ceturtās sērijas grāmatas gadījumā var sākt manīt ietekmi uz Endiju, ko ir devusi draudzība ar ne gluži cilvēcīgo inspektoru Hobsu (un arī viņa mājsaimnieci Mrs. Goodfellow). Ja pirms tad viņš būtu pirmais, kurš ņemtu kājas pār pleciem, tad tagad Endijs, neskatoties uz to, ka viņš nav nekāds spēka mitriķis, nebaidās ar galvu pa priekšu mesties bīstamās situācijās, riskēt vairāk un arī vairāk pastāvēt par sevi.

Galvenais sižets ap grāmatas mistēriju kļūst aktuāls, kad negaidīti spēcīga vētra un tās izraisīti plūdi izskalo jau ilgāku laiku apraktu līķi, kas aizsāk izmeklēšanu, lai noskaidrotu tā identitāti, kur talkā nāk inspektora Hobsa īpašās prasmes, talanti un gadu gaitā iegūtā pieredze. Kaut arī Unhuman sērijas pasaule nav no tām plašākajām, tad ar visu to gan Hobss, gan Endijs (un tai skaitā lasītājs) katrā grāmatā pamanās sastapt kā jaunas pārdabiskas būtnes ar mazāk vai vairāk nekaitīgiem nolūkiem, tā arī bīstamus ļaundarus, kuri līdz tam spējuši lavierēt sabiedrībā nemanīti.

Bet ar visu intrigu ap konkrētās grāmatas noziegumu, Endija tēla izaugsme izcēlās pār visam. Endijs mazpamazām sāk atgūt kontroli pār savu dzīvi – atgūts stabils darbs (ēdienu un ēstuvju/restorānu kritiķis) un kopā ar sievu ir savs dzīvoklis. Tomēr par spīti tam vai tieši Endija īpašību kopuma dēļ joprojām ir vērojama tendence, ka kaut kas noiet greizi. Ne vienmēr paša Endija rīcības dēļ, par piemēru minot, viņa īslaicīgu atgriešanos Hobsa miteklī vētras postījumu dēļ.

Pagaidām Goodreads lapā nav norādīts, ka plānotos turpinājums, bet nebija sajūtas, ka grāmatas beigas pie reizes būtu bijušas arī kā sērijas noslēgums, un nav grūti iztēloties inspektoru Hobsu un ēdienu kritiķi Endiju Kapletu jaunos un aizraujošos piedzīvojumos.

Mark Tufo – Zombie Fallout (Zombie Fallout #1) (Audio book)

8167001

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tantor Media

Manas pārdomas

Biju cerējis, ka iesākšu rudens tumšos vakarus un oktobra (Helovīna) mēnesi ar labu zombiju sērijas pirmo grāmatu un pēc tās arī vismaz otro, bet še tev. Zombie Fallout bija tik nebaudāms (arī grāmatas ierunātājs nespēja to uzlabot), ka atmetu domu brist cauri otrajai daļai. Nē, paldies!’

Zombie Fallout apokalipsi aizsāk gļuks pretgripas vakcīnā (īsti neatceras putnu vai cūku gripa) un galvenais Michael Talbot, izbijis jūras kājnieks, negaidīti straujās katastrofas priekšā uzņemas ne tikai aizstāvību pār savu ģimeni, bet arī citiem grūtībās nonākušajiem, un vispār cenšas izmantot savu militāro pieredzi. Diemžēl tikpat kā neviens no tēliem nebija patīkams vai tāds, kuram varētu just līdzi, un galvenais varonis nebija pat ne tuvu potenciāli ciešākamajam. Brīžiem Maikls ir visai neciešams un neiejūtīgs, ja nespēj turēt līdzi vai tikt galā ar stresu un citām problēmām, tā nav viņa problēma, tādēļ mirkļos, kad Maikls pats bija dzīvībai bīstamās situācijās, gribējās teikt ‘’tā tev vajag’’.

Protams, neesmu piedzīvojis personiski sastapšanos ar zombijiem, bet konstanti pārņēma izbrīns par tēlu prioritātēm, kad ir jādomā, kā izdzīvot kaut vai līdz nākošajam rītām, tā vietā, lai uztrauktos par sīkumiem, kuriem vairs nav nekādas nozīmes. Liels mīnuss gan par to, gan daudzu tēlu raksturiem un uzvedību. Neviens vien ir no kartona izgriezts un kalpo sižeta tālākai virzībai vai kā potenciāls (bieži vien neizdevies) humora avots, kā Tomijs (resns), kurš reti kad nav redzams ar saldumiem un uzkodām rokās un mutē. Un attiecībā uz to arī nemanīju, ka resursu sadalei vai pasaules uzbūvei būtu tikusi veltīta pietiekoša uzmanība, lai kaut cik radītu ticamības sajūtu.

Neko glaimojušu nevaru teikt arī par rakstības stilu – īpaši epilogs šķiet pilnībā lieks un ar visu pārējo nesaistīts vai biežās atsauces uz slavenībām, lai kaut ko aprakstītu. Ja var uzticēties Goodreads atsauksmēs minētajam, ka autors grāmatas ir pašpublicējis, tad atliek vienīgi apsveikt, ka tām ir arī savi fani.