Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Mārgareta ‘’Megija’’ Houpa ir jauna, ambicioza un gudra sieviete vīriešu dominantā pasaulē. Talanti, kuri bez mazākajām problēmām un šķībiem skatiem ļautu pretējā dzimuma pārstāvim ātriem soļiem kāpt pa karjeras kāpnēm, viņai dod dažnedažādākā rakstura un stereotipu pilnus padomos attiecībā, uz ko viņa ir vai nav spējīga. Šādi apstākļi ievirza Megiju kļūt par sekretāri, bet ne jau vienkārši kaut kur, bet pie paša Vinstona Čērčila, Lielbritānijas premjerministra.

Uzaugusi un izglītību ieguvusi ASV, Megija atgriežas dzimtenē, lai uzzinātu vairāk par saviem mirušajiem vecākiem, vai vismaz mirušajiem, kā viņai līdz šim apgalvojusi tante, pie kuras uzagusi. Tikmēr sērijas pirmā romāna laikā Otrais pasaules karš gluži pilnā plaukumā vēl nav uzsācies, bet Nacistiskā Vācija jau saskata pretestības draudus no Čērčila puses, jau gatavo plānus viņa iespējamam attentātam, lai viņa vietā un varbūt pat karaļnamā ieliktu kādu sev simpatizējošu personu.

Mr. Churchill’s Secretary ietvaros vēl Megijai ir tīri virspusēja loma kā galvenajai varonei draudu novēršanas ziņā pret Čērčila personu vai kādu citu no ienaidnieka puses. Nopelni par to drīzāk piešķirami citiem, bet, to sakot, šāda veida pieredze piešķir Megijas personības izaugsmei vajadzīgo grūdienu, lai ievirzītu viņu spiedzes darbā zem britu MI5 izlūkdienesta. Pirmais uzdevums sākotnēji gan šķiet drusku zem goda, kas pēc pirmā iespaida ietilptu nonicinošajā ‘’sieviešu darbu’’ kategorijā, bet drīz vien pierādās pretējais.

Pieaugošie draudi no Nacistiskās Vācijas un Anglijas karaļnama lēmums nepamest valsti, liek pastiprināt karaļa George VI meitas Elizabetes (pirmā kandidāte uz troni, ja kas notiktu ar tēvu) drošību, kuru vietā par ielikteni varētu tronēt nesen abdikējušos Edward VIII. Par ideālu kandidāti Elizabetes drošības uzraudzībai tiek izvēlēta Megija (ne bez Čērčila rekomendācijas), kura bez grūtībām varētu maskēties kā princeses matemātikas skolotāja un vienlaicīgi pieskatīt subjektu.

Tikmēr no Megijas privātās dzīves, jau pirmās grāmatas ietvaros atklājas, ka tante nebūt nav bijusi godīga attiecībā par vecāku pagātni un viņu likteni. Visi centieni attrunāt Megiju no patiesības noskaidrošanas tikai pastiprina viņas ietiepību izdarīt pretējo, pat ja patiesība izrādītos ne no tām patīkamākajām. Tomēr tēva atrašanās vēl dzīvo pasaulē un viņa nodarbošanās nebūs ne tuvu tik šokējoši, kā jaunumi par māti.

Bet atgriežoties pie vēsturiskā romāna galvenā sižeta, tad Megija turpina sevi pierādīt tik labi, ka viņai tiek tas gods būt pirmajai sievietei, spiedzei, kura tiek iesūtīta Vācijā, lai ievāktu informāciju par ienaidnieku, un His Majesty’s Hope ietvaros uzmanības centrā ir pastrādātie noziegumi koncentrācijas nometnēs, it īpaši pret bērniem. To sakot, ne šī grāmata, ne sērija līdz šim nav tāda, kurā vardarbība un visādi citādi asiņainais tiktu attēlots pēc pilnas programmas.

Maggie Hope sērija kā tāda vairāk rada vēsturisko romānu iespaidu, kurā tās galvenā, progresīvi domājošā varone par spīti visiem (vīriešu) liktajiem šķēršļiem cīnās karjerā uz priekši, pierāda, ka spēj paveikt to pašu tikpat, ja ne vēl labāk.

Stephen Baxter – The Massacre of Mankind

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz          

Manas pārdomas

Ir pagājuši 14 gadi kopš 1907.gadā desmit marsiešu cilindri piezemējās Lielbritānijā. Četrpadmsit gadi, kuru laikā to pieredzējušie ikdienas pa brīdim un it īpaši abu planētu orbītu tuvākajos brīžos ir vērsuši bažīgu skatu uz debesīm, ja nu marsieši vēlētos Zemes iekarošanu atkārtot. Lai arī politiķi gan Lielbritānijā, gan citurpasaulē apgalvo, ka attiecīgā gadījumā spētu uzbrukumu atvairīt, pateicoties sūri iegūtajai mācībai no pirmās reizes, neviens neiedomājas, ka paši marsieši arīdzan būtu guvuši mācībstundu un šoreiz rīkotos citādāk. Kā nekā visi marsieši taču toreiz miruši turpat uz Zemes un dažs labs pat apskatāms muzejā.

Grāmatas galvenā varone ir Valtera Dženkinsa brāļa Frenka bijusī sieva Julie Elphinstone. Prasmīga žurnāliste, pārcēlusies uz ASV, Džūlija un vairāki citi, kas bijuši tiešā saskarē ar Pirmo Marsiešu karu un tikuši pieminēti Valtera tik populārā memuārā par piedzīvoto saņem īpatnēju ielūgumu no Valtera ierasties pie viņa Eiropā. Kopš Pirmā kara astronomija kā aizraušanās cilvēkam parastajam tikusi aizliegta, atstājot uztraukumus un debesu uzraudzību valsts ziņā. Bet, ja ir zināšanas, draugi un zināma ietekme šis tas top zināms arī ārpus noslēgtā loka, bet pat ar to nepietiek, lai varētu sagatavoties Otrajam Marsiešu karam! Desmitkārt apņēmīgākam, ar advancētāku stratēģiju un plānu, lai nu šoreiz Zemei tik tiešām būtu jauni saimnieki.

The Massacre of Mankind stāsta maniere ieturēta līdzīgā stilā, kā to būtu varējis pats oriģinālā The War of the Worlds autors H.G. Wells vai kāds cits viņa laika biedrs. Lai arī jau labu laiku ir zināms, ka uz Marsa vairs neeksistē fauna un flora, kāda tā ir uz Zemes, tad ‘’Pasauļu Kara’’ publicēšanas laikā nesenie atklājumi par kanāliem uz sarkanās planētas varēja ļaut fantāzijai brīvu lidojumu. Papildus tam Stephen Baxter stāstā iepinis varbūtējus pārstāvjus pat no Venēras un Jupitera, bet jāsaka, ka motivācija marsiešu uzbrukumam gan tāda pašvaka. Kur nu vēl, ja sāktu kritiski iztirzāt kulminācijas noslēguma loģiku. Tā teikt, neesmu pārsteigts, ka iekš Goodreads grāmatai nav augsts kvantitatīvais zvaigžņu novērtējums.

The Massacre of Mankind pārsvarā koncetrējas uz atkārtoto uzbrukumu, bet nenoliedzami visur pasaulē redzamas pirmā uzbrukuma sekas. Sākot jau ar pašas Lielbritānijas impērijas stratēģijas un resursu patēriņu, izvietošanas ziņā, gan attiecībā uz savā ziņā neeksistējošo Pirmo pasaules karu. Lai arī sava veida karš attiecīgajā laika posmā ir noticis, turklāt ar Vācijas panākumiem un rezultātā ‘’draudzīgākām’’ un ciešākām attiecībām ar Lielbritāniju, kas turpinās konfliktā ar Krievijas impēriju, kura pati, pēc veiksmīga boļševiku apvērsuma novēršanas, turpina eksistēt, un līdzīgā gultnē joprojām eksistē Otomaņu impērija. Nešaubos, ka prasmīga autora rokās šāds pasaules ģeopolitiskais modelis pēc veiksmīgas šīs grāmatas beigām vai to starplaikā noteikti būtu interesants.

Izlasīju, lasu, lasīšu #234 (13.03-26.03)

Izlasīju:

Felix J. Palma – The Map of Time (Trilogia Victoriana #1)

Dan Abnett – Legion (The Horus Heresy #7)

Noklausījos:

Joe Jackson – Eve of Redemption #1-6

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Helena Marchmont – Bunburry #10-15

Lasu:

Stephen Baxter – The Massacre of Mankind

Klausos:

Susan Elia MacNeal – Maggie Hope #1–4

Lasīšu:

Ben Counter – Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8)

Klausīšos:

Reki Kawahara – Sword Art Online Light Novels #1-2

Helena Marchmont – Bunburry #10-15

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzīve citkārt tik rāmajā Bunburry ciematā turpina būt dažādu kriminālaktivitāšu pilna, ka Banbarijas Trijstūrim (Alfijam Makalisteram un viņa tantēm Lizai un Mārdžai) ir darba pilna rokas to atrisināšanā. Ciematam un tā apkaimēm ir savs policijas iecirknis, bet tā šefam seržantam Vilsonam ir lielāks talants kafijas un kāda uzkožamā notiesāšanā, nekā noziedzības apkarošanā. Par laimi, Vilsonam vēl ir kompetenta kolēģe Emma Holisa, kura pie viena sērijas ietvaros ir arī Alfija romantiskā interese, vai vismaz tuvu tam, lai papildus noziegumiem būtu vēl kaut kas interesants.

Bunburry sērijas grāmatu īsā, epizodiskā daba un vēl tas, ka vairumā sižeta noziegums nav slepkavība, vismaz manā pieredzē ir drusku neraksturīgi cozy mistēriju subžanram. Turklāt vēl noziegumu upuri ne vienmēr ir tie, kas saņem pelnīto par nejauku un pat tīši kaitējošu rīcību pret apkārtējiem. Tā lūk Sinners and Saints (#10) parasts lauku veikaliņš kļūst par upuri ne vien zādzībai, bet arī ļaundaru demolēšanas kārei, bet par pirmo aizdomās turamo kļūst apkārtnes mācītājs, kā pēdējais pircējs, kuru īpašniece atceras. Vai nākošajā sērijas turpinājumā Murder at the Magnolia Inn nesen atvērtas viesnīcas draudzīgos īpašniekus neliek mierā iepriekšējo iemītnieku un to paziņu kriminālāms aktivitātes un to augļu slēptuve, par kuru izvēlēta tagadējās viesnīcas teritorija.

Vismaz sasaiste ar Alfija personīgo dzīvi gan ciematā, gan atklājot vairāk par to pirms tantas Augustas mājas mantošanas šajās grāmatās ir jūtamāka. Tā Oskara draugs, kurš līdz šim tikpat kā nekad nav devies ārpus Londonas un neizprot, ko gan Alfijas būtu atradis kaut kādā tur Banbarijā, par godu Lizas un Mārdžas dzimšanas dienu svinībām iepinas vienā no mistērijām, kad negaidīti sastop pagātnes paziņu, kuru līdz šim uzskatījis par galveno vaininieci tuva drauga un viņas vīra nāvē, bet patiesība, kā jau ierasts nereti ir vēl negaidītāka.

Tomēr, lai arī cik jauki nebūtu turpināt atklāt un izpētīt Alfija vai kāda cita tikpat svarīga sērijas tēla personību, brīžiem arī jauko, labiņo tēlu noziegumu risināšanas metodes un aizdomās turamo teorijas kļūst drusku absurdas, tuvu seržanta Vilsona līmenim, ka nav vairs pat smieklīgi. Laiks ievirzīt sēriju noslēguma gultnē, kaut arī būtu iespējams ciematā un tās apkaimē iepīt tikpat un vēl vairāk dažādu noziegumu vai kādam tēlam piešķirt līdz šim ciešā slepenībā turētu pagātnes noslēpumu.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Dan Abnett – Legion (The Horus Heresy #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cits leģions, cits atkalapvienošanās karš ar kādu pirms pieciem tūkstošiem gadu izolētu cilvēku kolonizētu planētu, bet šoreiz Nurth un tās populācija nogājusi vēl tālāk no ceļa kā citkārt. Ar atplestām rokām vai varbūt māņu ceļā Haosa un Warp spēki ir pamanījušies korumpēt Nurtīniešus un izmainīt to ārējo izskatu, līdz tādam momentam, kad tie vairāk jau sāk izskatīties pēc čūskveidīgām ķirzakām, kaut kas uz Naga radījuma pusi, nekā pēc cilvēka. Acīmredzami Impērijas Geno Five-Two Chiliad armija un Alfa Leģions ir ieradušies krietni par vēlu.

Legion notikumi tiek izklāstīti no salīdzinoši plaša tēlu loka, bet vairāk koncentrējoties uz divu neizmainītu Impērijas armijas karavīru Hurtado Bronzi un Peto Soneka pieredzi. Ne tikai skatpunkts salīdzinoši ar leģionu Astartēm ir krietni zemāks un citādi atšķirīgs, tad tas arī neizbēgami ietekmē gan koleģiālās attiecības, gan viedokļus par gaidāmo pilsoņkaru ar Horusu, kas daudzu uzskatos ir kaut kas neiedomājams.

Tieši ciešā saikne ar ļaunuma avotu un tās maģiju ļauj Nurtīniešiem tik ilgi turēties pretim Impērijas armijām. Vienlaikus gan jāpiemin, ka Alfa leģions jau no sākta gala nesadarbojas ar Impērijas armiju atklāti un ciešā saiknē, kas ļautu vieglāk un sekmīgāk koordinēt uzbrukumus. Kā nekā Astartes sevi uzskata par visos veidos pārākiem par parastu, neizmainītu cilvēku, kuru upuri lielāka mērķa vārdā ir tikai pašsaprotami

Tikmēr fonā visu cilvēces attīstības un ekpansijas laiku vēl pat pirms Imperatora Zemes/Terra apvienošanas kara ir eksistējis un to novērojis Visuma pirmo spēcīgo sugu apvienība Cabal. Lai arī Kabala vara un spēks salīdzinoši ar pagātni ir krietni vien mazāks un tā pārstāvētās rases nenovēršami dodas izmiršanas virzienā, tad salīdzinoši ar Impērijas tehnoloģisko spēku un varu tā ir vismaz līdzvērtīga spēka, lai varētu vismaz brīdināt vienu no leģioniem, to kurš to varētu saprātīgi uzklausīt, lai varētu vēl laicīgi rīkoties un novērst Horusa nodevības ļaunākās sekas.

Šī mērķa sasnieģsanai, kā pārstāvi, lai vispirms novērotu un vēlāk sazinātos ar Alfa leģionu, Kabals izmanto atdzīvinātu un dažādām spējām apdāvinātu cilvēku pārstāvi – John Grammaticus. Kad vien darbība atgriežas pie Džona var just, kad viņš no šīs atkārtotas iespēju dzīvot jau sāk nogurt, kas līdz grāmatas beigām kļūst arvien izteiktāk. Vienīgi varbūtība, ka viņa centieni ļautu novērst Kabala pareģot Haosa/Warp spēku uzvaru caur Impērijas pilsoņkaru dod Džonam gana spēcīgu motivāciju turpināt darboties.

Vēl viena The Horus Heresy sērijas grāmata, kurā vēl Horusa nodevība nav notikusi, bet jūtami atšķirīga autora Dan Abnett pieeja stāsta izklāstā no iepriekšējās Descent of Angels by Mitchel Scanlon. Ne tikai tēlu skaita ziņā, kas labāk liek apjaust notikumu apmērus (vienlaikus gan jāuzmanās, lai sižets nesaskaldītos pārāk sadalīti), bet arī tajā, kas tiek pa druskai šur un tur atklāts par Haosa un Warp būtību un nolūkiem.

Felix J. Palma – The Map of Time (Trilogia Victoriana #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Industriālā revolūcija un tai sekojošie dažādie zinātniskie izgudrojumi un sasniegumi ir galvu reibinoši, var vien brīnīties un spēkulēt, kas gan varētu būt nākošais. Tomēr nevienam neienāk prātā, vienīgi pēc autora H.G. Wells 1895.gadā publicētās Laika Mašīnas, ka ceļošana laikā un iekārtas izgudrošana, kas ļautu to paveikt, būtu kaut kas iespējams. Tomēr kāds pēkšņi nāk klajā, ne gan ar izgudrojumu, bet pārsteidzošu, maģisku atradumu, iegūtu tāltālajā Āfrikā vienā no daudzajām ekspedīcijām.

The Map of Time ir grāmata, kas sastāv no trim atsevišķām gandrīz vai stand-alone tipa daļām, katra ar savu sižetu un galvenajiem varoņiem, kurus savā starpā saista vienīgi pats Herberts Džordžs Velss, kuram pirmajās divās daļās atvēlēta vien perifēra loma, bet noslēdzošajā piešķirts galvenā tēla gods.

Pirmajā daļā turīgs puisis Andrew Harrington pat pēc astoņiem gadiem nespēj pārdzīvot un tikt pāri mīļotās Marie Kelly slepkavībai. Ne diena nepaiet, kad Endrū sev nepārmestu liktenīgās dienas izvēles un darbības, kas ļaut pie Marijas ierasties kaut mirkli ātrāk un iztraucēt bēdīgi slavēnā Džeka Uzšķērdēja neģēlīgos nodomus. Turklāt Endrū nevien jāsagremo traģiskais notikums, bet jāsalīgst ar tēvu, ar kuru bijis pamatīgs strīds par dēla iecerētās izvēlēto profesiju. Nepaiet ne diena, kad Endrū neapsvērtu, vai maz ir vērts turpināt dzīvot, bet labi, ka ir tuvs draugs vārdā Čārlzs, ar vieglāku un nenopietnāku skatu uz dzīvi, kurš cenšas izraut draugu no depresīvā noskaņojuma, bet, manot, ka nepieciešams kas drastiskāks, izmanto nesen atvērto Murray’s Time Travel iestādījumu, kā ideju, kas varētu palīdzēt. Tā teikt, ja jau ir iespējams ceļot nākotnē, kaut arī pēc Mureja teiktā vien uz vienu konkrētu dienu 2000.gadā, kas aizdomīgas sakritības pēc ir liktenīgā diena karā starp cilvēci un robotiem(automatons), kāpēc gan nebūtu iespējams ceļot arī pagātnē. Ar nelielu atjautību un palīdzīgu roku no jau pieminētā autora Velsa, ir iespējams gandrīz viss, arī izglābt jau vīrieša dzīvību.

Otrās daļas sižeta centrā arīdzan ir mīlas stāsts, vien ar atšķirību, ka abi varoņi ir dzīvi. Āķis vien tajā, ka viens no viņiem it kā ir no 2000.gada, neviens cits, kā cilvēces glābējs kapteinis Derek Shackleton, kurš patiesībā ir vienkāršs puisis vārdā Toms, kas cenšas nopelnīt iztiku kā nu prot, neielaižoties smagās kriminālās aktivitātēs. Vien nejaušs starpgadījums Mureja otrās ekspedīcijas laikā, kam par vaininieku ir pilns urīnpūslis un nelaimīgas jaunas sievietes Claire Haggerty sociālais statuss 19.gadsimta beigās, kura cer, ka 2000.gadā viņai būtu lielākas iepsējas izpausties, ir par iemeslu, kāpēc abi viens otru redz sejā un mīlestība no pirmā acu skatiena ir dzimusi. Starpgadījums tā arī būtu varējis par tādu palikt, ja vien nesekotu atkārtota nejauša sastapšanās starp abiem varoņiem, Tomam nevajadzētu uz vietas izdomāt, ko gan kapteinis Dereks no 2000.gada dara pagātnē. Samocītais, sarežģīti komplicētais iemesls sevī ietver vēstuļu saraksti starp attālajiem laika posmiem, bet Toms nav nekāds dižais rakstnieks, labi ka vēl māk lasīt, tāpēc talkā nāk autors Herberts Džordžs Velss, kuram acīmredzami nepieciešams azarts ārpus cītīgā darba pie grāmatu rakstīšanas.

Bet kā jau minēts, tad trešajā daļā galvenā loma tiek pašam Velsam. Pārsteidzoši tas nav ne tikai mīlas stāsts, bet ceļošana laikā pārtop par kaut ko patiesi reālu. Ja līdz šim abās daļās kāds no varoņiem ticis vai nu apmuļķots vai, maigāk  sakot apmānīts, tad šajā Velss vismaz uz brīdi kļūst par vienu no aculieciniekiem, ka tas ir iespējams. Par atslēgu tam nav ne kāda viena zinātnieka ģeniāls atklājums nākotnē, bet dabiska gēnu mutācija, to sajaukums nākotnē, vienā vārdā sakot evolūcija, kas piešķir daļai no cilvēces (ar attiecīgo dominanto gēnu) iespēju ceļot nākotnē. Autora Felix J. Palma skaidrojums ir gana izvērsts un vārdos bagāts, viena tāda izteikta kritika kopumā ļoti labā grāmatā, kas izskaidro gan pirmā pioniera ceļotāja piedzīvojumus, gan vispārīgi, kā nākotnes cilvēce iegrožo neapdomīgi ceļošanu laikā, lai nerastos paradoksu haoss.

Visu The Map of Time grāmatu kā no malas atklāj anonīms teicējs un arī izteiksmes stils, kāds viņam piešķirts velk uz veclaicīgāku pusi, kas, apvienojumā ar trim atsevišķiem sižetiem, gana lielai daļai lasītāju laikam nav paticis, ja var spriest pēc vidējā vērtējuma Goodreads lapā. Sevi gan pieksaitīšu pretējai nometnei. Kopējā lielā bilde un iespaids, pēcgarša autoram izdevusies laba. Ja būtu jāizsaka minējums par Trilogia Victoriana sēriju, tad pieļauju, ka to stils un maniere varētu būt līdzīga, bet ar pavisam citiem tēliem, jo pabeigtības sajūta šai ir tāda, kam neprasītos turpinājuma.

Joe Jackson – Eve of Redemption #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vairāku gadsimtu garumā Karian Vanador pārstāvētajaicivilizācijai ir nācies cīnities pret nepārtrauktiem dēmonu uzbrukumiem. Tā bija viņas pirmajā dzīvē pirms diviem gadsimtiem. Tā arī tas turpinās tagad, kad kāds viņu pirms astoņiem gadiem atdzīvinājis, lai nu beidzot pieliktu punktu karam, kuru nosaukuši par Apokalipsi.

Atdzivināšana, kā maģijas burvestība, turklāt vēl ne kā nekromancija, būtu īpaši noderīga, lai karā atgrieztu jau reiz zaudētus kareivjus, bet šķiet, ka šāda rīcība prasa lielus spēkus, nevar tikt veikta pa labi un pa kreisi. Turklāt autors sērijas pirmajās sešās grāmatās (šaubos vai arī vēlāk) neatklāj personas identitāti, kas par to atbildīgs, ja vien nepieļauj, ka tas ir kāds no diviem vai it īpaši dievs, kam tic Karianas Citaria tautieši.

Bet par pašu faktu kā tādu pēc sākotnējā pārsteiguma, ka no vēstures grāmatām izkāpis jau reiz mirusi persona, neviens ilgi nešokējas, pieņem kā pavisam varbūtēju faktu, kam noticēt varbūt palīdz dažādu rasu ilgie mūži, kuri sastopami šajā Joe Jackson radītajā pasaulē. Un, protams, katrs palīdzēt spējīgs roku pāris cīņā pret dēmoniem ir noderīgs, bet gan Karianai, gan viņas tuvākajiem kompanjoniem, kā arī citiem priekšā gana liels pārsteigums, atklājot, kuri patiesībā ir Citaria ienaidnieki, kuri līdz šim kā ķīlniekus karā pret viņiem izmantojuši.

Maģija ir šajā pasaulē ir pavisam reāla un labi, ka Citarijai un Karianas dēmonu mednieku Ordenim nav jācīnās bez tās praktizētājiem, bet ne visi ir tik pārliecinoši par savām spējām jau no sākta gala, kā to nākas atklāt Karianai uzticamajai burvei Sofijai. Bet papildus tam Sofijai jātiek galā gan ar pašapziņas izaugsmi, turklāt vēl nereti turpat aktīvas cīņas laikā, bet arīdzan ar to, ka viņas dižie arcane maģijas skolotāji drīzāk bijuši izteikti tukšpauri, kas atklājas, kad Kariana, Sofija un viņas uzticamākie padotie un draugi atrod īstenu maģijas praktizētāju, kura piekrīt apmācīt Sofiju, kas patiesībā ir maģija, ja tev ir talants piekļūt šīm spējām.

Eve of Redemption ir labs balanss starp spēcīgiem varoņiem abu dzimumu (un dažādu rasu) pusēs. To pašu pozitīvi var teikt par sadalījumu starp labajiem un sliktajiem varoņiem, kuru sliktums, atšķirībā no īstenajiem dēmoniem, starp citām tautām, sugu rasēm. Dzīvajā un ar savu pieredzi klātienē Karianaia nākas to atklāt pašai.

Bet atgriežoties pir Karianas viņai pašai nebūt nav tas vieglākais salāgot tikt atdzīvinātai un turpināt privāto dzīvi ar aktīvu dalību dēmonu mednieku Ordenī un cīņu pret tās ienaidniekiem. Galu galā Karianai nākas sev uzdot sev jautājumu, kas tieši ir dēmoni, pret kuriem viņas Ordenis tik ilgi cīnijies? Vai visi vienā katlā līdz šim iemestie pretinieki patiesi tādi arī ir? Tā nu tas viss sasniedz sērija pirmo izteikti lielo kulminācijas punktu, kad Kariana izlemj, ka ir pienācis laiks dod triecinu pret dēmonu Virskarali, būt pirmajiem, kuri uzbrūk, nevis gaidīt, kad karš pret dēmonu Virskarali agrāk vai vēlāk nokļūs atkal viņu zemēs.

Eve of Redemption ir interesanta tipa fantāzija gan ar saviem tīri labajiem un tīri slikatjiem tēliem/spēkiem, bet ar vajadzīgu un pietiekošu devu pelēkā, kad ir jāpadomā, gan varoņiem, gan lasītājiem, kurā pusē tos pieskaitīt. Vai arī pašam brīžiem aizdomāties, kādām acīm tevi redz tavs pretinieks?

Izlasīju, lasu, lasīšu #233 (20.02-12.03)

Izlasīju:

Brandon Sanderson – Skyward (Skyward #1)

Carin Gerhardsen – The Last Lullaby (Hammarbyserien #3)

Conn Iggulden – The Gods of War (Emperor #4)

Conn Iggulden – The Blood of Gods (Emperor #5)

James Grady – Mad Dogs

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Michael Scanlon – Descent of Angels (The Horus Heresy #6)

Noklausījos:

Helena Marchmont – Bunburry #1-9

Larry Correia – Malcontents #1-2

Lasu:

Felix J. Palma – The Map of Time (Trilogia Victoriana #1)

Klausos:

Joe Jackson – Eve of Redemption #1-6

Lasīšu:

Dan Abnett – Legion (The Horus Heresy #7)

Klausīšos:

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.