Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)(Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Camorr pilsētā tā vien šķiet, lai izdzīvotu un dzīvs sagaidītu nākošo rītu, ja vien nepiederi pilsētas nīstajai elitei/nobility, tad nav lielas izvēlas iespējas kā vien pievienoties kādai no daudzajām bandām vai drīzāk dzīve piespiež pieņemt šādu lēmumu.

Ļoti prasmīgais jaunais zaglis, īpaši maskēšanās un akcentu maiņas ziņā, Locke Lamora (nav dzimtais piecu vārdu garais vārds) un viņa draugi un cīņu biedri no Gentleman Bastards bandas jauki pelna iztiku un pat pārsteidzoši veiksmīgi, kad viņi neviļus tiek ievilkti aukstās atriebības pasniegšanā vislielākajos apmēros, kas briedusi vairāk nekā 20 gadu garumā.

Pašreizējais noziedzīgās pilsētas puses karalis(iztēlojos kaut ko uz Godfather pusi) ir Barsavi, bet viņa tā saucamo troni ir nolūkojis cits noslēpumains censonis, kurš sevi nodēvējis par Pelēko Karali. Vien sižeta gaitā atklājas Pelēkā Karaļa patiesā identitāte, viens no daudzajiem Barsavi nežēlīgajiem noziegumiem, kuros, par nelaimi viņam, kā laiks rādīs, vienā no tiem dzīvajos palika viens liecinieks par daudz, un tas uz ko gan viens cilvēks ir gatavs tikai lai atdarītu sev nodarītu sāpi, vienalga, cik nevainīgajiem un nelaimīgajiem, kuri nelaikā patrāpījušies ceļā, būtu jācieš, lai viņš panāktu savu.

Lai arī Locke pieder pie kriminālās pasaules, tas nebūt viņu par aukstasinīgu briesmoni, kuram būtu līdzīgi uzskati uz mērķa sasniegšanu kā Grey King. Viņa dēļ, ja vien no tā nekādi nebūtu iespejams izvairīties, vienkāršais iedzīvotājs necietīs ne materiāli, ne fiziski, bet, lai visi dievi stāv tev klāt, ja esi nodomājis ko sliktu viņa draugiem. Tas Locke Lamora padaru par vienu labu anti-varoni. Lai gan atmiņu ainas par bāreņa Locke pirmajām noziedzīgajām gaitām starp nodaļām uzturēja labu spriedzi, nepacietībā gaidot, kas notiks tālāk, tad pašas par sevi tās nešķita tikpat saistošas kā pamata sižets. Protams, tas dod lielisku ieskatu varoņa pagātnē un tēla pārmaiņās/izaugsmē no tā laika.

Neko vairāk nezinot par šo sēriju, kā vien sērijas pirmās grāmatas notikumus, varu tikpat labi iztēloties, ka galveno notikumu uzmanības centrā turpinājuma ietvaros ir pavisam citi tēli.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.

Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.

Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.

Izlasīju, lasu, lasīšu #181 (28.12-10.01)

Izlasīju:

Hjū Hovijs – Maiņa (Silos #2)

Penny Vincenzi – A Perfect Heritage

Noklausījos:

Tom Clancy – The Hunt for Red October (Jack Ryan Universe #4, Publication Order #1)

Craig DiLouie – Crash Dive #1-6

John Scalzi – Murder by Other Means (The Dispatcher #2)

Blake Crouch – Pines (Wayward Pines #1)

Lasu:

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Kyoko Asakura – Tokyo Houses

Klausos:

Henning Mankell – The White Lioness (Kurt Wallander #3)

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Lasīšu:

Edgar Wallace – The Complete Four Just Men #1-6

Eric Van Lustbader – Jian (China Maroc #1)

Klausīšos:

David Weber, Steve White – Insurrection (Starfire #1)

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)

Blake Crouch – Pines (Wayward Pines #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Slepenā dienesta ağents Ethan Burke vienā jaukā dienā pamostas ar mežonīgām galvassāpēm kaut kādā nekurienes mazpilsētš Wayward Pines, kur virspusēji pirmajā acu uzmetienā viss liecina, ka Ītans atrodas idilliskākajā mazpilsētā un utopijā uz Zemes virsas. Pēc skata vai nu Ītanu kāds ir smagi apstrādājis, vai arī ir sanācis ciest smagā avārijā, bet jau pats slimnīcas apmeklējums raisa bažas par patieso Wayward Pines dabu, un kas gan īsti pilsētelē notiek.

Varētu bezmaz vai padomāt, ka kāds ir izdomājis izvest Ītanu cauri kādam makten sliktam praktiskajam jokam, jo, lai kur viņš grieztos, neviens tieši neatbild ne uz viņa pamatotajiem jautājumiem, ne cenšas kā citādi palīdzēt. Notiek pat tieši pretējais un Ītana dzīvība no visām pusēm tiek apdraudēta, labi zinot, kādu amatu viņš ieņem un kāds sods par to pienākas. Jo tālāk, jo trakāk un sāk nomākt sajūta, ka Ītans ir nokļuvis ļaunāko murgu mazpilsētā.

Bet grandiozākais šoks tiek pašam Ītanam, uzzinot kur un kad (gadskaitļa ziņā) ir nonācis. Ka Wayard Pines patiesībā ir pēdējā parastu cilvēku apdzīvota vieta distopijas pārņemtā pasaulē, kurā mazpilsētas iedzīvotāji vai nu tik tiešam ir noticējuši pasaku meliem, vai arī tiek noturēti ierindā ar bailēm no soda, ja pat aiz neuzmanības tiek pārkāpts kāds no stingrajiem likumiem.

Personīgi pirmā saskare ar Wayward Pines man bija caur seriālu (kad vēl tādus skatījos), kas uzņemts pēc sērijas motīviem, kas tieši palīdzēja noorientēties kas ir kas. Protams, neiztiku bez salīdzināšanas, bet neieslīgu galējībā, lai vienu pasludinātu labāku par otru un tādejādi izbojātu pašas grāmatas klausīšanos. Laikam tas būs kompliments, ja teikšu, ka grāmatas beigas pienāca par ātru un gribējās vēl. Vai arī otrs variants, ka esmu vienkārši pieradis pie krietni lielāka lpp apjoma darbiem.

John Scalzi – Murder by Other Means (The Dispatcher #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tonijs jau 12 gadus ir dispečeris, bet viņa pasaulē tas nav kāds, kurš strādā slēgtās telpās un koordinē sakarus, bet ir licenzēts pie noteiktiem apstākļiem nogalināt, lai attiecīgā persona varētu no jauna atdzimt (kails un parasti lokācijā, kurā jūtas droši). Neviens joprojām nezina, kāpēc tā notiek, bet skaidrs ir viens, ka ir nepieciešams to regulēt, lai cilvēki to nesāktu izmantot kā sava veida teleportēšanās metodi, jo tomēr katru reizi pastāv iespēja letālam iznākumam +/- 1 no 1000 gadījumiem. Vienīgi pašnāvība līdz šim simtprocentīgi ir bijusi neatgriezeniska.

Lūk, Tonijs, stāstam sākoties, piedalās vienā tādā nelegālā darbiņā, jo naudas maka plānums tomēr spiež savu. Nelegālā darbiņa mērķis ir palīdzētu ķīniešu izcelsmes biznesmenim ātrāk atgriezties dzimtenē, lai viņš varētu apsteigt konkurentu naudīga projekta iegūšanā. Viss itkā norit gludi, nauda (par darbu 25k) ir procesā tikt noguldīta, bet tā, lai noguldījuma summa nepiesaistītu uzmanību, kad tieši noguldīšanas procesa brīdī četri jampampiņi izdomājuši aplaupīt tieši to filiāli, kuru apmeklē Tonijs.

Problēmas no tā tikai sākas, jo viens no laupītājiem, kurš, bēgot piedzīvo savu pēdējo nāvi, ir Tonijam pazīstams un policijai tas ir drusku par daudz aizdomīgi, kadēļ Tonijs kļūst par vienu no galvenajiem aizdomās turamajiem par notikušo. Papildus tam tā vien šķiet, ka ķīniešu biznesmenim nepietiek ar Tonija klusēšanas solījumu par paveikto. Viņam laikam labāk patīk doma, ka mirušie spēj solīto turēt līdz laika beigām

Pirms kāda laiciņa klausījos pirmo noveli The Dispatcher sērijā. Interesants koncepts kā apspēlēt nāves tematiku. Gan #1, gan šī krietni atšķiras no ierastās Scalzi SFF stāstu manieres, kur liels uzsvars ir uz humoru, kas arī ir patīkami, ja vēl izdodas.

Penny Vincenzi – A Perfect Heritage

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Headline

Manas pārdomas


Pēc A Perfect Heritage aizmugures vāka un arī pirmajām nodaļām stāsts ir par kādreiz plaukstošu un populāru (pat karaliskajās aprindās pazīstamu) kosmētikas firmu, kura tagad jau labu laiku knapi izdzīvo, cieš smagus zaudējumus un, nekam nemainoties, drīz nogrims pilnīgā aizmirstībā. Tādēļ, lai ar cik lielu nepatiku novecojušos uzskatos iesīkstējušajai Anitha Farrel kundzei un nama/firmas galvai tas nebūtu, ar pašas bērnu lielu pierunāšanu tiek piesaistīta palīdzība un investori no malas. Kaut arī pati Farrel lēdija to tā nesaskata, tas lielā mērā par lejupslīdi vainojama viņas pašas sliktā vadība un nevēlēšanās iet līdzi laikam, piemēram, izmantojot sociālos medijus uzņēmuma preču reklamēšanai un popularizēšanai. Arī tagad viņa ir apņēmusies cīnīties kā vien var pret jauniecelto CEO Bianca Bailey, kaut arī tas nāktu firmai tikai par labu un investori turklāt nākuši pretī, atstājot viņai 51% no firmas akcijām.

Diemžēl ātri vien grāmatas sižeta centrālo lomu pārņem vairāku pāru/pārīšu attiecības un Bjankas darbs pie kosmētikas firmas atdzīvināšanas tiek nostumts otrajā plānā. Turklāt daži attiecību sarežğījumi ir visai līdzīgi remiksēti varianti ar dažām izmaiņām, no kuriem viens ir ilgstoši nelaimīga nelaulība ar fizisku un/vai arī emocionālu vardarbību un grāmatas gaitā cietējs atrod patieso mīlestību.


Protams, no darba, kas prasa teju 24/7 uzmanību, cieš pašas Bjankas laulība, kur variācijas variants nāk no vīra Pītera puses, kurš pēc gadiem ilga garlaicīga darba paša ğimenes uzņēmumā vēlas šo to pamainīt, bet neapsver visu līdz galam. Papildus tam mikslī tiek pievienoti fragmenti no vecākās meitas skatpunkta un viņas nedienām skolā, kad viņa kļūst par klasesbiedru terora jauno upuri, kam laikam jāatspoguļo vecāku aizņemtība darbos, bet kaut kā šis apakšsižets nepavisam neieinteresējā un šķita gluži lieks. Katru reizi, to sastopot, gribējās, lai šis apakšsižets tiktu ātrāk pamests.

Šī grāmata perfekti raksturo manu izkāpšanu no komforta zonas literārajā ziņā. Visu laiku bija sev jāatgādina sev nekritizēt grāmatu par to, kas tā vienkārši nav, un mēğināt saskatīt to, kas gan piesaista šī žanra fanus. Vismaz palīdzēja autores labā prozas kvalitāte, ja ne vienmēr tikpat labi dialogi. Kā arī neizpratu dramatisko galējību nepieciešamību, kad varoņu attieksme pret kādu mainās tik krasi, no viena grāvja uz otru. Protams, lai kādi kāpumi un kritumi tēlus sižeta gaitā nepiemeklētu, jārēķinās, ka grāmatas noslēgums visiem būs laimīgs.

No autores daiļrades A Perfect Heritage ir pirmā, ko lasu, ja kādreiz pa ceļam tā teikt patrāpīsies vēl kāda, tad speciāli nemēğināšu izvairīties.

Craig DiLouie – Crash Dive #1-6 (Klausāmgrāmata)

Izdevniecība: Blue Heron Audio

Manas pārdomas

#1Crash Dive
Čārlijs Harisons, vēl pavisam jauns puisis, piesākās armijā,konkrēti uz zemūdenēm, lai dotu savu artavu cīņā pret japāņiem un atriebtu Pērlhārboru. Čārlija degsme dot savu artavu ir pat tik liela, ka viņš pirms došanās prom izšķiras no draudzenes, lai nekas lieks nemaisītos pa viņa domām cīņu laikā. Tikai vēlāk no pieredzējušākiem kolēģiem Čārlijs saprot, ka tikpat ļoti, kā motivācija, lai dotos karā, ir arī nepieciešams kas tāds, kas mudinātu atgriezties mājās.
Tiek norīkots uz pavecas zemūdenes, kura pat ir pieredzējusi darbību pirmajā pasaules karā, bet tas netraucē viņam, kapteinim un pārējai komandai nogremdēt pāris pretinieku kuğus un pašiem(ne visiem) palikt dzīvajos. Izpelnās paaugstinājumu jau pēc pirmās patruļas

#2 Silent Running
Otrajā patruļā Čārlijs tiek norīkts uz citas modernākas zemūdenes (iepriekšējā bojājumu dēļ neizvilka līdz māju krastam) un pie jaunas komandas, kura ar aizdomām skatās uz vēl salīdzinoši jaunu gurķi, kurš sazin kādā veidā ir pamanījies pakāpties pa hierarhijas kāpnēm jau pirmās patruļas laikā. Respekts un cieņa jāiemanto ar jauniem darbiem. Kaut arī pirmajā brīdī varētu šķist, ka lielos vilcienus būtu jāpriecājas par iespēju darboties ar krietni jaunāku mašīnu, tad Čārlijam nākas atklāt, ka ne vienmēr viss jaunais ir labāks par jau darbos pārbaudītu veco, kam par vislabāko piemēru kalpu uz papīra tik labās jaunā tipa torpēdas, kuras drīzāk vienlīdz labi var palīdzēt pašiem tikt nogremdētiem.
Kaut arī oficiālā misija ir svarīgu materiālu/resursu piegāde, situācija iegrozās tā, ka Čārlijs jau atkal brīžos, kad tas ir visvairāk nepieciešams, pierāda sevi tik labi, lai izpelnītos paaugstinājumu arī otrajā patruļā pēc kārtas.


#3-4 Battle Stations un Contact!
Čārlija straujais kāpums, sērijai turpinoties, nesamazina savu tempu un visnotaļ īsā laikā, bet ne bez pamatotiem nopelniem, Čārlijs ir nākamais aiz kapteiņa, par kuru neapšaubāmi Otrā pasaules kara laikā viņam lemts kļūt, ja vien pēkšņi karadarbība neapstājas, par ko nekas nelieciena.
Čārlijs vairs nav tas pats nepieredzējušais puisis, kāds bija sērijas sākumā. Viņa vēlme nogalināt pēc iespējas vairāk japāņu un nogremdēt pēc iespējas vairāk viņu kuğu nav mazinājusies, bet līdz ar asinsstindzinošiem notikumiem ir nākusi pieredze, lai tagad varētu ar pārliecību vadīt un dot komandas citiem, lai pārgalvība neņemtu virsroku pār veselo saprātu. Kā arī apziņa, ka tikai propogandā ienaidnieks var būt absolūti ļauns, un ka dzīve nav tik melnbalta.
Sižets nav tikai par un ap karadarbību vai apstākļiem iekš dzīves uz zemūdenes. Nereti kā Čārlijs, tā viņa cīņu biedri iedomājas, ko darīs mājās, kad karš būs cauri. Ja vieni plāno palikt dienēt un citi bez mazākajām šaubām to pamest, tad kā Čārlijs un vēl daži citi baiļojas, vai karadarbība nebūs viņus izmainījusi tik ļoti, ka tie nespēs vairs atgriezties mierpilnajā civiliedzīvotāja dzīvē.


#5-6 Hara-Kiri un Over the Hill
Tas brīdis ir pienācis un Čārlijs ir pilntiesīgs kapteinis, bet viņa ambīcijas nav tik lielas, lai tagad mērķētu uz admirāļa vai vēl citu augstāku posteni. Tikai atrodoties kapteiņa lomā, Čārlijs saprot, kāds personīgais spiediens kapteinim jāiztur, pieņemot katru lēmumu, kas tik pat labi var beigties ar zemūdenes nogrimšanu dzelmes dziļumos un vairuma, ja ne visu, kolēģu dzīvību zaudēšanu, kā ar slavas lauriem uzvaras gadījumā.
Kaut arī katra grāmata ir samērā īsa, sižeta virzība un trajektorija ir gluda un samērā ne pārāk komplicēta, tad, sēriju ņemot kopumā, to gribētos novērtēt augstāk nekā katru grāmatu individuāli.

Hugh Howey – Maiņa (Silo #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Silo triloģijas otro grāmatu Maiņa būtībā varētu sadalīt trīs daļās:
1)2049.gads Donalds tikko pirmoreiz ievēlēts kongresmenis vēl ir pavisam svaigs gurķis un uzticas kādam ar pieredzi, uz kuru vien laiks radīs, ka viņš nebūt nav pelnījis no Donalda tik lielu uzticēšanos. Donaldu šis visnotaļ ietekmīgais senators nolīgst kā arhitektu apjomīga projekta ietvaros, bet līdz pat pēdējam mirklim Donalds nenojauš ēku patieso būvēšanas mērķi. Stāsts mijas no 2049.gada ar nodaļām no 2110.gada, kad projekts ir jau aizsācis pilnu darba dunu un pasaule aiz 50 elevatoru sienām vairs nav apdzīvojama. Donalds vairs nav Donalds, bet gan Trojs. Kāds ir izmantojis gana labas zāles, lai izmainītu visu, ko viņš par sevi atceras.

2)Donalds tiek atmodinās otreiz, bet šoreiz viņš atceras pagātne pirms, ir atguvis atmiņu. Ir 2212.gads. Nodaļas no Donalda skatpunkta un pirmā elevatora mijas ar 18 elevatoru no jauna kurjera/Nesēja Mišena POV. Skolotāja seniore saukta par Vārnu, kura atceras Pasauli pirms elevatoriem un ar stāstiem sēj nemieru. Kaut arī elevatoru un tajā paglābto zaudējums ir ticis ierēķināts senatora projektā, tad Donalds nav tik aukstasinīgs, lai, rokas klēpī salicis, varētu bezdarbībā noskatīties, kā tas notiek realitātē. Laiks, kad varētu dusmās un bezspēcībā vārīties par viņam atņemto un nodarīto, kamēr pārējā pasaule nosacīti laimīgā neziņā mirusi atrodas pagātnē, ir pagājis.

3)2345.gads -Donaldam kāds samainījis krio-miega iesaldēšanas kodus un viņš tiek pamodināts zem senators Tūrmana identitātes. Sākotnēji, protams, neliels apjukums, bet tad ar sparu izmanto jaunās privilēğijas, lai atklātu pilnu patiesību un pamazām mainītu iecerēto lielo vīru trako, augstprātīgo un egoistisko plānu. Mijas ar nodaļām no 17 elevatora, sākotnēji 2312.gadā, kad elevatorā noris sacelšanās pret pastāvošo Kārtību un nodaļu galvenais varonis Džimijs, tad vēl vien 16gadīgs puika, tēva paslēpts paglābjas noslēgtās drošās telpās ar vismaz 20gadu pārtikas rezervēm vienam cilvēkam. Dzīve vientulībā, bailēs no citiem, kuri pamanījušies izdzīvot.

Kopumā gana labs paskaidrojošs stāsts starp triloģijas pirmo un noslēdzošo trešo grāmatu par elevatoru izveidošanas vēsturi, kas beidzas aptuveni turpat kur Vilna/Wool. Viens no apokalipses cēloņiem – nanotehnoloğiju attīstīšanās. Kamēr vienu prātus nodarbina domas, kā to izmantot labos nolūkos, citi dara tieši pretējo, meklējot tiem militāru pielietojumu. Lai noverstu iespējamu ienaidnieku puses pirmo agresīvo soli daži trakie izdomā laikus rīkoties ‘’preventīvi’’ un nogalināt miljardus, paglābjot saujiņu, kuru pēcteči pēc +/-500 gadiem varētu atkal sākt dzīvot virszemē. Pie viena ar labiem nodomiem, lai tālajā nākotnē būtu zudušas zināšanas par tehnoloģijām un sasniegumiem, kas noveda pie šā visa, tiek sagrozīta pasaules vēsture un ar nolūku dzēstas zināšanas.

Tom Clancy – The Hunt for Red October (Jack Ryan Universe #4, Publication Order #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Marko Ramius ilgus gadus ir bijis lojāls un uzticams PSRS zemūdeņu komandieris bez jebkāda mazākā darvas pikuča, kas aptumšotu viņa reputāciju. Tādēļ tik grandioza dzimtenes nodevība pēc pilnas programmas, turklāt pārliecinot kolēğus uz zemūdenes Sarkanais Oktobris (par godu revolūcijai un diženai traktoru fabrikai) visiem funkcionāriem nāk kā pamatīgs šoks. Katrs, kuram ir bijusi kaut mazākā profesionālā saistība ar Marko, steidz nosegt savu pēcpusi, lai burtiski nezaudētu galvu vai nenokļūtu kāda nometnē nekurienes vidū.

Džeks Raiens pirms darba CIA bija vienkāršs vēsturnieks un pieredzējis grāmatu autors ar talantu no liela datu/informācijas avotu klāsta izvilkt vajadzīgos rezultātus un nonākt pie pareizajiem secinājumiem. Šo noderīgo talantu ar drauga palīdzību ir pamanījuši cilvēki tādā organizācijā kā pieminētais CIP, kā rezultātā Raeins tiek piesaistīts situācijai, kad specdienesti ziņo par neparastu PSRS jūras kara flotes aktivitāti Atlantijas okeānā un neviens īsti nesaprot, kas notiek. Vai tā ir kāda veida mēğinājums izprovocēt ASV uz militāru agresiju, vai arī tikt tiešām kāds mēğina pārbēgt no komunistiskā režīma. Vienkāršoti sakot, neviens neko tamlīdzīgu nav pieredzējis, un Raiens starp vēl dažiem ir tie, kuri tur mierīgu un stingru roku, lai kāds pārsteidzīgi nesastrādātu muļķības.

Neslikts trilleris, kura notikumu katalizatora scenārijs un pamatojums nav ārpus pieņemamiem ticamības rāmjiem, īpaši Aukstā kara laikā, kad paranojas bungas par ļauno pretinieku no abām pusēm skan katru dienu . Bet vienlaikus arī tāds, kurā sērijas nosaukuma īpašnieka Džeka Raiena dalība nebija jūtama kā pats centrālais fokuss, ne arī kāds cits tēls individuāli aizēnotu pārējos.

Diži neizpratu iemeslus, kādēļ tieši šī sērija un Tom Clancy vārds kļuva par tādu fenomenu, bet varbūt vainīgs faktors, ka neesmu personīgi piedzīvojis attiecīgo laika periodu.