Izlasīju, lasu, lasīšu #124 (03.09-16.09)

Neplānoti turpinu būt konsekvents un arī šajā divu nedēļu periodā ir sanācis izlasīt un noklausīties četras grāmatas, no kurām Ardievu, Atlantīda! nebija pat tuvu manam radaram, bet tāpēc nenožēloju, ka izlasīju.

Līdzīgā veidā manās rokās nonācis Pūķa ķērāja eksemplārs, kuru gan tūdāļ nesākšu lasīt, jo ir pienākusi kārta gan City Book Review grāmatai Iron Dogs, gan turpināt burties cauri Kingam – pēc Cujo, nākošā būs Christine.

Iepriekšējās nedēļas sestdienā Āgenskalna tirgu esošais maziņais grāmatu apmaiņas punkts negaidīti ir patukšojis šādām nolūkam noliktu grāmatu kaudzi, kas attiecīgi pamudināja uzsākt lasīt vispirms Cold Monday, bet arī ar turpmāku skatu uz citiem fiziski taustāmu grāmatu eksmeplāriem manos plauktos.

Izlasīju:

34670700

Craig Alanson – Trouble on Paradise (Expeditionary Forces #3.5)

13512202

Valentīna Freimane – Ardievu, Atlantīda!

Noklausījos:

34554132

Dennis E. Taylor – We are Legion (We are Bob) (Bobiverse #1)

41014635

A.G. Riddles – Departure

Lasu:

28270716

Stephen King – Cujo

6461897.jpg

Terence Strong – Cold Monday

Klausos:

2767793

Brandon Sanderson – The Hero of Ages (Mistborn #3)

27809678

Gene Doucette – The Spaceship Next Door (Sorrow Falls #1)

Lasīšu:

39970695

Neil Chase – Iron Dogs

13417180

Khaled Hosseini – Pūķa ķērājs

10629.jpg

Stephen King – Christine

Klausīšos:

10803121

Brandon Sanderson – The Alloy of Law (Mistborn: The Alloy Era #1)

12974372.jpg

Marie Brennan – A Natural History of Dragons (The Memoirs of Lady Trent #1)

Advertisements

Craig Alanson – Trouble on Paradise (Expeditionary Force #3.5)

34670700

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trouble on Paradise iesākas ar paralēliem notikumiem sērijas trešajai grāmatai vēl pirms kāmjiem līdzīgie Ruhar uz Paradīzes planētu ir nosūtījuši kosmoskuģu armādu, lai to aizsargātu ar jaunu sparu, jo mākslīgais intelekts Skipijs viņiem mānīgi licis domāt, ka uz planētas ir izdevies atklāt senās rases Elder ļoti vērtīgos artefaktus. Kamēr neesmu noklausījies ceturto Black Ops grāmatu, varu tikai minēt, vai pēcāk notikušais arī norit vienlaikus ar to.

Skatpunkts uz notikušo netiek pasniegts tikai no cilvēku skatpunkta, bet arī gan no Ruhar, gan ķirzakām līdzīgajiem Kristang, un neviens no trim sugu POV nešķita izteikti vājāks, par katru bija zināma interese. Uz Paradīzes planētas iesprostoto cilvēku liktenis nav apskaužams. Informācija vai cita veida resursi no dzimtās Zemes planētas vairs nepienāk nemazākajā mērā un arī pirms tam tā nebija spīdoša, kas piespiedis UNEF nosūtītajiem karavīriem sadalīties divās pretējās nometnēs – tajā, kuri akli pieturās sākotnējām pavēlēm un par spīti visam joprojām tic, ka Kristang ir cilvēces sabiedrotie (nosaukti par Keepers), un tajos, kuri tagad ir pārgājuši Ruhar pusē. Baumas un misinformētība plaukst ar katru dienu arvien vairāk.

Ja Keepers gadījums ir bezcerīgs, lai vai cik labi viņi censtos pārstāvēt Zemi un cilvēci, un nekas viņus neglābs, un, kaut arī Ruhar attieksme pret cilvēkiem ir labāka, tad bieži vien liela daļa kāmju tik un tā neslēpj nicinājumu pret primitīvajiem cilvēkiem; vismaz visi tādi nav un pat ir labvēlīgi noskaņoti.

Kaut arī man ir aizdomas, ka pēc šīs noveles sērijas #4 grāmatu derētu uzsākt uzreiz, tad cerēšu, ka arī ievērojot lielāku pauzi (gan pēc #3, gan pirms#4) tā labi noderēs atmiņu atsvaidzināšanai.v

A.G. Riddle – Departure (Audio book)

41014635

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Audible Studios

Manas pārdomas

Nick Stone un Harper Lane ir divi no lidmašīnas 305 pasažieriem, kuri vairākas stundas pēc pacelšanās no Ņujorkas attopas avarējuši kaut kur virs Anglijas. Kamēr viena daļa krīt panikā, abi divi un īpaši Niks uzņemas līderību, cenšoties iespēju robežās nomierināt izdzīvojušos, glābt glābjamo un cerēt uz drīzu palīdzības ierašanos. Bet, kad paiet vairāk nekā diennakts un joprojām neviens no ārpasaules nav uzradies, ne tikai minētajiem diviem pasažieriem rodas aizdomas, ka kaut kas varētu nebūt ne tā, un ar to domājot vairāk par aviokatastrofu.

Hārpera avārijas brīdī ir spoku rakstniece, kura beidzot vēlas pati ar savu vārdu uz grāmatas vāka gūt atzinību, nevis aplaimot citus ar savu talantu, bet ir krustceļu/izvēles priekšā tādā ziņā, lai izvēlētos, kādu ceļu uzsākt. Vienīgais iemesls, kādēļ Hārpera lidojumā varēja baudīt pirmās klases ekstras, ir fakts, ka viņai ir izteikts piedāvāt rakstīt Titan foundation dibinātāja biogrāfiju. Šai organizācijai ir ārkārtīgi ambiciozi un pasauli izmainoši mērķi. Uz labo vai slikto pusi parādīs tikai laiks, bet rupors pozitīvas un populāras grāmatas vai potenciālu vēl citu grāmatu veidolā nekādīgi nekaitētu. Tajā paša laikā pavisam kas cits būtu izšķiršanās realizēt dzīvē ideju par SFF grāmatu sēriju, par kuru domas un idejas ir tikušas maltas gadiem ilgi.

Niks Stouns tikmēr ir bagāts investors, lielākoties jaunas start-up uz tehnoloģijām un programmatūrām vērstām kompānijām, kuras vēlāk var izdevīgi pārdot vai norakstīt ieguldīto naudu zaudējumos. Tas viss varētu šķist fantastiski, atliek tikai vairumā gadījumu likt likmi uz pareizo ideju, bet Nikam pēdējā laikā šāda dzīve vairs nesagādā dzīvesprieku, tā drīzāk šķiet arvien tukšāka un bezmērķīgāka. Kaut arī atšķirīgā profesija ir ļāvusi viņam neiestrēgt atpazīstamā tēva diplomāta ēnā (atšķirībā no daža laba cita dēla šajā grāmatā), tad šobrīd par spīti visam nekas vairs nesagādā tās emocijas, kādas šķietami pienāktos piedzīvot; kaut kam ir jāmainās.

Šīs grāmatas gadījumā tās duālā ierunāšana – Nicola Barber un Scott Aiello – nāca tai tikai par labu. Palīdzēja gan labāk saprast un atšķirt, kurš tēls kad runā, gan vieglāk tādejādi paturēt sīkākas detaļas atmiņā; ne vienmēr tam ir tāds efekts. Departure tēliem (ne visiem) ir tā laime ielūkoties nākotnē un novērtēt, kāda tā varētu izvērsties, vai viņi ir ar tādu apmierināti un nevēlētos neko izmainīt, pieņemot, protams, ka visu pēcāk spēj atcerēties. Savā ziņā interesanta spēlē ar tauriņa efekta ideju.

Valentīna Freimane – Ardievu, Atlantīda!

13512202

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Atēna

Manas pārdomas

Ardievu, Atlantīda! ir personas, Valentīnas Freimanes, dzīvesstāsts, par kuru (un arī daudzas citas), pirms šī grāmata nonāca manā rīcībā, pirms tam neko nezināju. Ne mirkli, nesāka šķist, ka stāsts kļūst sauss un garlaicīgs vai sevi žēlojošs attiecībā uz piedzīvoto Otrā pasaules kara laikā un pēc tam; varēja just Freimanes balsi, nevis cita viņas atmiņu pārstāstu.

Augusi pārtikušā un turīgā, kā arī labi izglītotā un kultūru mīlošā ebreju ģimenē, kur viņai ļauta gribas, prāta un domu brīvība, bet ne visatļautība, bērnības lielu daļu dzīvojot galvenokārt Berlīnē un Rīgā, gan arī Parīzē, V. Feimane nebūt nevarētu diži sūdzēties par tā brīža dzīves apstākļiem. Kā pati to vairākkārt to atzīmē, tad līdz pat salīdzinoši lielam vecumam bijusi pasargāta no lielās pasaules un dažādam negācijām pret ebrejiem, īpaši Hitleram gūstot arvien lielāku varu un tuvojoties Otrajam pasaules karam.

Ardievu, Atlantīda! sniedz arī interesantu ieskatu autores pasaulē, kur tikšanās/sastapšanās (vai vismaz regulāra viņu darbu baudīšana un attiecīgā mākslinieka pazīšana) ar lielu daļu tā laika aktieriem (kino, teātris) un operas, baleta māksliniekiem minētajās pilsētās viņai nebija nekas svešs. Nemazāk interesanta bija grāmatas beigu daļa par Valentīnas slēpšanos Rīgā un pārvietošanās no vieniem labiem ļaudīm pie nākošajiem, un kad pat tad varētu teikt, ka viņai nosacīti veicas, nepiedzīvojot tās šausmas, kā citi.

Gandrīz vai rodas vēlme par vienu vai otru, vai kādu citu grāmatā minētu tematiku, palasīt tam veltītu darbu.

Dennis E. Taylor – We are Legion (We are Bob) (Bobiverse #1) (Audio book)

34554132

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau kādu laiku We are Legion (We Are Bob) bija manīts zinātniskās fantastikas grāmatu rekomendāciju sadaļās, kādēļ vairs nenocietos, lai izmēģinātu pats, cik laba un vai vispār par tādu dēvējama ir šī grāmata. Vienkāršots vērtējums – viennozīmīgs ‘’Jā’’, varbūt lielā mērā pateicoties arī grāmatas ierunātājam Ray Porter.

Grāmatas galveno varoni Robertu ‘’Bobu’’ Johansonu vispirms iepazīstam mūsdienās, 21.gadsimtā, kā bagātu cilvēku, kurš, nesen pārdevis savu programmatūras kompāniju, ir visai liels sci-fi fans un visa kā cita nerd lietu cienītājs, prāto kur un kā varētu tālāk investēt un sevi nodarbināt. Kā arī tā starp citu, kaut arī netrūkst starp draugiem tādu, kuri uz to rauc degunu, Bobs ir nodrošinājies, ka viņa nāves gadījumā, kriogēna kompānija saglabās un uzglabās viņu tā, lai nākotnē Bobu varētu atdzīvināt. Interesantais pavērsiens seko brīdī, kad Bobs ‘’pamostas’’ nākotnē kā sevis digitalizēta versija, kam var sekot filozofiskais ekspedīcijas ceļš, lai izpētītu, ko nozīmē būt cilvēkam.

Nemazāk neparasta ir autora iedomātā nākotne, kurā gandrīz visas valstis ir konsolidējušās lielās supervarās un tādu individuālu, nacionālu valstu tikpat kā vairs nav. Šīm konglomerācijām vairāk rūp sacenšanās savā starpā un būt pārākai vienai par otru, nekā ikdienišķā vidusmēra cilvēka labklājība, patiesība labākajā gadījumā ir kaut kas otršķirīgs. Pat tik ļoti, ka reiz jau ir noticis ‘’neliels’’ kodolkarš, un tā vien šķiet, ka no jauna pievēršot acis sacīkstei par Visuma izpēti un iekarošanu, spriedze aug augumā no jauna. Katra lielvara grib būt pirmā un vienīgā, kura ar Von Neumann pašklonēties spējīgu zondi/robotu atklātu jaunas apdzīvojamas planētas, resursus un izkonkurētu pārējos no eksistences.

Ray Porter lieliski demonstrē Boba un vēlāk sekojošo kopiju personības šķautnes; ir jāseko līdzi, bet pie tāda nosacījuma vairs nejūk kurš Bobs ir kurš. Pats Bobs nav diez ko reliģiozs, kaut arī FAITH valsts (mūsdienu Ziemeļamerikas teritorijā), kam pieder Bobs un ir viņu ‘’atmodinājusi’’, ir iestrādājusi viņā dažādus drošības mehānismus, lai nodrošinātos, ka Bobs darbojas tikai FAITH interesēs, tas nekalpo kā nepārvarams šķērslis visas atlikušās cilvēces labā.

Ir visai loģiski, ja dažādajām Boba kopijām, veicot atšķirīgus uzdevumus dažādos Visuma nostūros, izveidojas sub-sižeti, kuri pilnībā vai gandrīz nemaz nav saistīti viens ar otru. Tas tikai vēl labāk ilustrē lielo kopainu un palīdz ticamības faktoram.

Brandon Sanderson – The Well of Ascension (Mistborn #2) (Audio book)

68429

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan Audio

Manas pārdomas

Pēc gadsimtiem ilgi ar dzelzs dūri valdošā Lord Ruler nāves, Elend Venture kā spēcīgākā nama atvase (tēvs sacelšanās laikā pameta pilsētu) kā loģiskākā izvēle ir kļuvis par galvaspilsētas Luthadel karali. Viņa uzdevumos ietilpst vien tik tāds nieks kā neatsvešināt dižciltīgāko sabiedrības daļu, dodot līdz tam apspiestajiem Skaa lielākas tiesības visās dzīves jomās.

Elends ir ideālists un grib visiem kā labāk, kādēļ tiek izveidota konsultatīva Padome ar dažādu grupu pārstāvjiem, bet ne bez ievērojamām politiskajām ietekmes spējām. Elends nevēlas kļūt par cita veida Lord Ruler, bet līdera pieredzes trūkums, ārēji no Padomes biedriem tiek uztverts kā pārliecības trūkums un riskanta nedrošība tuvojošos briesmu un grūtību priekšā.

Ārpus Lutadeles starp bijušajiem imperatora vasaļiem un šobrīd pašdeklarētiem karaļiem notiek ietekmes pārdale uz pilnu klapi, bet trīs no viņiem, to starpā Elenda tēvs, ir spējušie savākt pietiekami lielas armijas, lai apdraudētu tagad Elenda pārvaldītas pilsētas drošību. Vienkāršu varaskāri papildina alkatība, kuru tikai vēl vairāk pastiprina baumas par lielam visvērtīgākā metāla krātuvēm Elenda rīcībā vai kaut kur paslēptām pilsētā.

Ne bez Vinas un citu mirušā Kelsier pulcētās komandas, kā Sazed, Spook un Breeze, Elends spētu tikt galā dienu no dienas. Uz katra iekšējiem pārdzīvojumiem un cīņu ar dažādām tiek pavērsta lasītāja uzmanība. Ja Elenda problēmu sarakstā ietilptu vien uz viņa troni aci uzmetušie trīs pretendenti, tad ar asiem prātiem un laiku būtu iespējams gandrīz vienkārši tikt galā.

Pavisam cita rakstura briesmas sagādā migla/mist, kura pēc Lord Ruler sākusi uzvesties gan ne kā līdz tam, tā arī laupīt dzīvības šķietami nejaušā ‘’izvēles’’ kārtībā. Risinājums izklausās pat vēl neiespējamāks par Kelsiera plānu gāzt neapgāžamo Lord Ruler – Vinai iešaujas prātā ideja atrast pareģojuma tekstos minēto well of ascension, kurai vajadzētu dod nepieciešamo spēku. Pati Vina otrās grāmatas laikā, kā jau liela daļa tēlu, paralēli izcīna iekšējo izaugsmes cīņu, lai sarastu ar savu jauno lomu karaļvalstī, ar savu pašvērtējumu un attiecībām ar nu jau karali Elendu, kā arī ar šaubām, vai tik tiešām viņa varētu būt jaunā Hero of Ages, kura iepriekšējo inkarnāciju Lord Ruler pie akas reiz sen, sen nogalināja.

Kaut arī Mistborn sērijas pirmās divas grāmatas kā tādas nešķiet notikumu darbības mērogā tik vērienīgas un episkas kā jau lasītās The Stormlight Archive grāmatas, tad bija sajūta, ka Sandersons laikā starp Final Empire un The Well of Ascension ir kļuvis meistarīgāks, un, kā novēroju pēc abām sērijas grāmatām, to vērtējums rakstīšanas procesā par tām tikai auga.

Izlasīju, lasu, lasīšu #123 (20.08-02.09)

Ņemot vērā noslogojumu darbā šajās divās nedēļās, pa divām grāmatām lasāmajā un klausāmajā kategorijā nav nemaz tik peļams rādītājs. Par cik, The Well of Ascension esmu pabeidzis tik šodien, tad par to plašāk cerams ne vēlāk kā trešdien, bet varu teikt, ka Sandersons vēl nav licis vilties.

Nedaudz iemērcu kāju Middle Grade grāmatu žanrā – nebija slikta, bet ne arī tāda, kurā kaut ko vairāk var atrast arī lielāks lasītājs. Pēc tās izvēle krita uz Bobiverse sērijas pirmo grāmatu, bet par Departure by A.G. Riddles sanāca kaut kā piemirst.

Nekur nav pazudis plāns izlasīt vairumu no Stīvena Kinga sarakstītā un neizlasītā, tikmēr negaidīti manās rokās nonāca Ardievu, Atlantīda!. Godīgi teikšu, ka par Valentīnu Freimanu neko līdz šim nezināju un nebiju dzirdējis.

Izlasīju:

14781219

James Patterson, Mark T. Sullivan – Private Berlin (Private #5)

40540847

Varun Sayal – Time Crawlers

Noklausījos:

1113545

Brandon Mull – The Candyshop War (The Candyshop War #1)

68429

Brandon Sanderson – The Well of Ascension (Mistborn #2)

Lasu:

34670700

Craig Alanson – Trouble on Paradise (Expeditionary Forces #3.5)

13512202.jpg

Valentīna Freimane – Ardievu, Atlantīda!

Klausos:

34554132

Dennis E. Taylor – We are Legion (We are Bob) (Bobiverse #1)

2767793

Brandon Sanderson – The Hero of Ages (Mistborn #3)

Lasīšu:

28270716

Stephen King – Cujo

Klausīšos:

10803121.jpg

Brandon Sanderson – The Alloy of Law (Mistborn: The Alloy Era #1)

41014635

A.G. Riddles – Departure

Brandon Mull – The Candy Shop War (The Candy Shop War #1) (Klausāmgrāmata)

1113545

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neitans uzsāk gaitas jaunā skolā un ir pamatoti satraukts par to, kā veiksies ar iejušanos un jaunu draugu iegūšanu. Pie malas pat netiek mesta lūgšanās pie mātes sirdsapziņas varbūt izlaist pirmo skolas dienu. Bet bailēm nav pamata, jo Neitans ātri vien sadraudzējas ar trim sava vecuma bērniem – Samera, Paul saukts par Pidgeon un Trevors, iztur pārbaudījumu, lai iekļūtu viņu mazajā klubiņā un varētu uzsākt galvu reibinošus un tai skaitā ārkārtīgi bīstamus piedzīvojumus!

Pieļauju, ka attiecīgā vecuma mērķauditorijai grāmata šķitīs vēl interesantāka, kāda tā izklausījās manām ausīm. Maģiskais un neparastais aizsākas ar kopīgu jauna saldumu veikala apmeklēšanu, kur aiz letes bērni sastop šķietami nekaitīgu veco un sirmo veikala īpašnieci Belinda White.

Ar ‘’nejauši’’ izsprukušu frāzi par īpašām konfektēm, kuru eksistences fakts jāsargā kā sava dzīvība, un slepenām receptēm, Belinda panāk kā bērnu ziņkārība ņem virsroku un viņi ir gatavi izpildīt Belindas doto uzdevumu, lai pretī saņemtu vēl vairāk īpašo konfekšu. Protams, sākumā prasītais ir pavisam kas nekaitīgs, bet jo tālāk Neitans, Samera, Trevors un Balodis piekrīt doties, jo tumšāki un bīstamāki tie kļūst. Lūk, pamācība nepieņemt saldumus no svešiniekiem! :D Pat pirmajā iespaidā draudzīgām omēm.

Ja Belinda White ir ļaunais varonis, kura maskējas kā pati labiņā, tad kā divi mānekļi grāmatas varoņus neliek mierā divi skolas huligāni, kuri tā liekas ir fokusējušies uz mūsu četrotni. Pats galvenais ar tādu kārdinājumu acu un garšas kārpiņu priekšā nepazaudēt spēju atšķirt labo no ļaunā!

Varun Sayal – Time Crawlers

40540847

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Time Crawlers – sešu īso stāstu kolekcija, kuru laipni piekritu izlasīt, kad to saņēmu no autora e-pastā šī mēneša sākumā un citādāk diez vai būtu lasījis. Katram stāstam ir sava interesantā ideja, bet diemžēl nevarētu teikt, ka kāds no tiem izceltos pāri atlikušajiem pieciem vai paliktu kaut cik atmiņā. Neteiktu, ka būtu jānožēlo lasīšanā pavadītais laiks, bet neizjūtu pat vidusmēra patiku par grāmatu kopumā, un līdz sajūsmai par kādu no tiem vispār nerunājot. Atliek cerēt, ka turpinot rakstīt, ideju izpildījums uzlabosies – vismaz pēc Goodreads autora lapas nekas cits nav publicēts. Noteikti ir lasīti labāki īsie stāsti un to krājumi.

Eclipse – ir par pasauli, kurā varu bez ieročiem un izšautām lodēm, lāzeriem vai ko citu šaujamu, vai kādam diži protestējot, ir pārņēmuši citplanētieši no ceturtās dimensijas. Gandrīz ikviens viņus redz kā parastus cilvēkus, tādēļ Iefiltrēšanās praktiski visu valstu politiķu aprindās vai teroristiskajās organizācijas, vai kļūšana par slaveniem mūziķiem vai sportistiem tiem nav sagādājušas ne mazākās grūtības. Neviens no mūsu 3D būtņu ieročiem nespēj viņiem kaitēt, pat ja visi spētu redzēt cauri viņu cilvēku imitētajam izskatam, ir tikai viens drauds un tas nāk no Zemei tuvākās zvaigznes un tās vēja, kā arī aptumsumiem. Stāsts lika atcerēties par Flatland, kas zin, varbūt kalpojusi kā iedvesma.

Death by Crowd – vēsta par dārkveba šovu ar attiecīgo nosaukumu un tās radītāja saistīto plaukstošo kriptovalūtu. Viss ir pavisam vienkārši – teorētiski neārstējami slims cilvēks piesākās sadedzināties vēl dzīvam esot (nevar izslēgt, ka pieteikumu anketu filtru iztur arī kāds, kas mānās) un tuvinieki tad saņem ~75% no konkrētās epizodes ienākumiem.

Trešais krājuma stāstu Genie varētu apzīmēt kā grāmatas zemāko punktu. Nedaudz tizls stāsts par džungļos apmaldījušos puisi, kurš nejauši atrod džina lampu, bet iznieko sev piešķirtās trīs vēlēšanās un stāsts beidzas ar pilnībā neko. Interesantākais visā ir džinu izveidotie likumi un vēlmju ievēlēšanās noteikumi, bet uz +/- jokiem balstītais dialogs nepavisam nebija izdevies.

Ja jāizvēlas, tad tam sekoja favorīts no visiem sešiem stāstiem – titulstāsts Time Crawlers, kuru tādu padara tajā esošais sižeta pavērsiens/pārsteigums, kas paver iespēju debatēm par to, kurš varētu būt realitātes īstais variants, bet pēc idejas vēsta par 42,5 personu eksistenci, kuras vienlaikus ne tikai eksistē dažādos laikos, bet arī vienlaikus katra versija zina un var izmantot zināšanas un tehnoloģijas no tām visām.*

Kā priekšpēdējais ir The Cave – par uz kādas planētas alā iemitinājušos enerģijas radījumu, kas palēnām pieaug gan izmēros, gan apjomā un nenovēršami draud pasauli iznīcināt, kuru pašsaprotami tās iemītnieki nevēlas pieļaut. Draudus var novērst visai ātri un vienkārši, bet āķis vien tajā, ka Ģenerālim jāpiekrīt, ka viņa armija vairs neiekaros nevienu citu planētu un ārkārtīgi spēcīga telekinētiķe tad piekritīs darīt kaut ko lietas labā.

Un grāmatu noslēdz Nara-Astra. The Hell Weapon. Kaut arī neesmu nedz supervaroņu Green Arrow vai Hawkeye fans, tad šis stāsts ar tā ideju par ar bultās iekonstruētiem superieročiem, uzreiz lika iedomāties par abiem komiksu varoņiem.

********Apzināto maitekļu zona********

*Patiesība vai trakonama iemītnieka murgi!?

 

James Patterson, Mark T. Sullivan – Private Berlin (Private #5)

14781219

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Little, Brown and Company

Manas pārdomas

Neraksturīgi sev Kriss Šneiders, viens no Private privātdetektīvu aģentūras izmeklētājiem, jau vairākas dienas par sevi nav devis nekādu ziņu. Ir vien tikai loģiski, ņemot vērā bieži vien dzīvībai bīstamos darba uzdevumus un personas likuma otrā pusē, ja kolēģi ar bijušo saderināto Matildi priekšgalā sāk uztraukties, kur gan viņš ir palicis. Visi cer uz to labāko, bet tā vien šķiet, ka pēdējā Krisa misija, par ko kolēģi netika informēti, atvēra kārbu pilnu ar labāk pagātnē atstājamiem un aizmirstamiem tārpiem.

Private sērija jau kā tāda ir visai komerciāla rakstura (pēc iespējas plašākam cilvēku lokam domāta) un pilna ar klišejām, ir jāsažmiedz acis, lai atrastu ko dziļāk tekstā iepītu, un ja vēl piepluso to, ka katra sērijas grāmata norit citā lokācijā ar plašu jaunu tēlu klāstu, tad gan Patersonam, gan otram autoram (neizteikšos par domām par apjoma sadalīšanos), tad šoreiz Berlīne salīdzinoši ar nesen izlasīto Londonu, neturēja līdzi. Pietrūka kaut kas tāds, kas bija Londonas grāmata un kas ļāva paslēpt labāk grāmatas mīnusus, bet kas nebija šajā.

Slepkava/ļaunais varonis ir pilnībā samaitāts un caurēm melns, ne kripatas no labiem, pašattaisnojošiem iemesliem saviem nekrietnajiem dzīvību atņemošajiem darbiem, kas nav nekas cits kā patika un vēlme ielūkoties mirstoša cilvēka acīs brīdī, kad viņa acis izgaist, un ziņkāre par dvēseles likteni. Līdz šim diži nav patikušas grāmatas ar vairākām izmeklēšanām vienlaikus. Neizdevušās spekulācijas par to, vai tas viss kopā ir vai nav saistīts ar Krisa pazušanu, kas beigās tikai lieki sadala lasītāja uzmanību.

Ceru uz kaut kādu nebūt uzlabošanos Privātajā Losandželosā. : )