Brandon Sanderson – Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) (Klausāmgrāmata)

34703445

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan Audio

Manas pārdomas

Lai nejauktu prātu turpmākajās sērijas grāmatās vai varbūt jau trešajā (neesmu vēl lasījis), kad Lifta jau ir puslīdz kārtīga Mirdzošā Bruņiniece, Sandersons dod ieskatu 10 gadīga meitēna, kura tāda jau ir trīs gadus, Lift un viņas gara/spren Wyndle izcelsmes stāsta. Pavisam īsi Liftu manījām Words of Radiance mazajās starpnodaļās, bet ja minētā grāmata ir jau lasīta pirms krietnāka laika un šis tas piemirsies, tad nav ko skumt, jo prologs šai novelei ir tieši tā pati starpnodaļa.

Cik nejauši kā Liftai izdevās ‘’iecelt’’ amatā jauno Azish imperatortu, tā tikpat impulsīvs un sporādisks ir viņas raksturs, un reti kurš, ja vispār kāds, var viņai ko darīt. Sava vecuma dēļ Lifta īsti neapzinās ko un kāpēc ir spējīga darīt – savu garu Wyndle viņa dēvē par Voidbringer, bet Stormlight izmantošanas spēju par Awesomeness. Tomēr ar vienu faktoru gan viņa ir izcili īpaša (kas zin varbūt ar laiku iepazīsim vēl kādu), kurš Stormlight nevis vienkārši izsūc no ‘’uzlādētiem’’ dārgakmeņiem, bet, kuras ķermenis apēsto ēdienu, spēj to tajā pārvērst.

Edgeancer gaitā Lifta knapi pamanoties palikt dzīvai pēc saķeršanās ar Darkness – tēls, kas nolēmis nogalināt katru indivīdu, kuram sāk parādīties ar Knights Radiance saistītas spējas, lai tā mēģinātu novērst jauna Desolation notikuma aizsākšanos un patieso Voidbringer atgriešanos. Kā uz to pēc grāmatas autors norāda, tad arī ar šo tēlu (tāpat kā Lift gadījumā) saistītas būtiskas pārmaiņas, kuras neparādot šajā novelē, paliktu aizkadrā.

Šeit vēl gribu ielikt linku uz interesantu diskusiju gan par šo, gan par sēriju līdz šim (un bik arī par Cosmere) kopumā.

Advertisements

Brandon Sanderson – Words of Radiance (The Stormlight Archive #2)

17332218

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Words of Radiance darbība šķiet tik grandioza un ar tik daudz svarīgiem tēliem pārpildīta (nav viens vienīgs galvenais varonis), ka brīžiem, uz mirkli ievelkot elpu, iedomājies, kā viens cilvēks to visu savā galvā var izdomāt!

Reizēm ir redzēti darbi, kuros visi tēli, kuri pozicionēti kā ‘’labie’’ neatkarīgu no viņu sociālā statusa un cietiem varbūtējiem traucēkļiem, apvieno spēkus kopējai cīņai, palīdz viens otram jebkurā situācijā. Šeit tā gluži nav, plus katrs savā skatījumā rīkojas pareizi un atbilstoši viņa(s) uzskatiem par lietu kārtību pasaulē. Tāpat sliktie tēli/ļaundari nav tādi pašmērķa pēc, lai tādi būtu, un nemēģina sēt iznīcību un postu, jo nekas cits viņus nedefinē. Varētu protams iedziļināties gaišacu, tumšacu un vēl Paršendi kalpu/vergu sociālo struktūru*. Patika viens no YouTube atrodams video, kurā pieminēts, ka Kaladins ir tā ieciklējies uz gaišacu pārestībām pret tumšačiem, ka viņš nevis palīdz risināt problēmu, bet tikai palielina plaisu starp abām grupām.

Dalinar KholinDalinars ir tieši tas, kurš daudzu acīs (pat ja skaļi to neatzīstot) ir daudzkārt piemērotāks Alethi karaļa pozīcijai uz vājā un nekompetentā karaļa Elokhar fona (par spīti tam, ja viņš no visas sirds cenšas darīt labu); grūti noliegt, ka Dalinars ir Alethi patiesais līderis. Viņa līdera īpašības noteikti nāk par labu, lai sapurinātu visus Augsprinčus un liktu tiem pārtrauk bezmērķīgo nīkšanu Sasistajos laukos, iegūstot chasmfiend dārgakmeņu sirdis, un gala rezultātu nedodošām sadursmēm ar Parshendi (labs punkts grāmatas daudzajās lapaspusēs par to, cik ilgi vēl ir iespējams tādā tempā medījot šo dzīvnieku, pirms tas izmirtu) beidzot pārietu izšķirošajā triecienā, un īstenotu atriebes vienošanos par Elokhar tēva nogalināšanu.

Vienlaikus Dalinaram netrūkst ienaidnieku starp Alethi Augstprinčiem ar Sadeas priekšgalā, kuriem nav pa prātam jaunās politiskās vēsmas un pārmaiņas, kuras Dalinars vēlas ieviest. Viņš un viņa līdzskrējēji nevilcinās izmantot visu ko vien var, piemēram, milzu vētru laikā uznākošās vīzijas (kas zin, varbūt no paša dieva/Almighty), lai grautu Dalinara un viņa nama (vienlaikus arīdzan karaļa) reputāciju. Lai nu kāda Dalinara domās izskatās vienota Alethi karaļvalsts, pēc Sadeas nodevības pirmās grāmatas beigās, Sadeasam un Dalinaram vietas tajā būs par maz; kur nu vēl abu atšķirīgās idejas par atbilstošāko valsts attīstības ceļu.

Kaladina dzīve pēc lēmuma kopā ar ceturto bridgeman kompāniju doties palīgā un no drošas nāves izglābt Dalinaru un viņa dēlu Adolinu vienkāršoti sakot vairs nav tāda pati kā iepriekš. Ja pirms tam viņi bija pat vēl zemāki par kalpiem parshmen, tad tagad Kaladins ieguvis uzdevumu Dalinara armijas ietvaros apmācīt pārējos tiltu stiepējus par ciešamiem kareivjiem, un piedevām vēl arī gādāt par karaļa drošību. Secinot, ka Dalinara nāves gadījumā visa jauniegūtā brīvība vienā mirklī var izčākstēt, Kaladins pielieto visus iespējamos un neiespējamos spēkus un resursus, lai nodrošinātu, ka nekas tāds nenotiek. Grūtāk gan ir attiecībā uz citu karalisku personu drošību, un šeit Kaladina tēla izaugsmē vērā ņemama ir goda un dotā vārda/solījuma tematika (arīdzan doing the right thing). Kaladin ‘’Stormblessed’’ turpina savu spēju un to limitu izpētes procesu, ko vēl jo interesantāku padara garu/spren loma tajā visā.**

Shallan Davar – pirmās grāmatas ietvaros (vismaz sākumā) viņas mērķis bija iemantot akadēmiķes un karaļa māsas Jasnah Kholin, lai pēcāk varētu nozagt īpaši spēcīgu maģisku artefaktu un izvilktu savu ģimeni no parādu bedres (un nenovēršamas iznīcības). Ja The Way of Kings ietvaros tika iepīts Kaladina pagātnes stāsts, tad šajā grāmatā tas vienlīdz meistarīgi tiek izdarīts ar Shallan.*** Piedevām vēl visas prātu reibinošās atklāsmes par Knights Radiant/Mirdzošajiem Bruņiniekiem, Desolation notikumu, Voidbringeriem u.c. izpētes laikā uzzinātais piespiež uz visu paskatīties jaunā gaismā…

Interesanti neparasts bija Šalanas spren Pattern un viņa ievērojamais atšķirīgums no Syl (Kaladina) vai dažās no Interludes minētajiem spren, kas vēl jo fascinējošāku un plašāku padara Roshar un šo garu Shadesmar pasauli. Kaut arī dažās atsauksmēs dzirdēts, ka Interludes starpnodaļas izrāva viņus no grāmatas ritma, tieši ieskats citur notiekošajā un lielās bildes iespaida radīšanas dēļ tikšanu līdz šīm nodaļām gaidīju ar interesi – nebiju gaidījis skatpunktu no Parshendi puses, kas nu liedz viņus skatīt kā vienotu un anonīmu organismu, kuri ir tikai ļauni un kuri nav pelnījuši neko citu, kā vien tikt sakauti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Nemaz nerunājot par ģeniālo plānu izmantot parshmen, lai izspiegotu Alethi, vai kā vēl tagad, ar visu Everstorm padarīšanu, – efektīvu kareivju iesūtīšanu aiz ienaidnieka līnijām.

**Kaladina kļūšana par Knights Radiant, viņa gandrīz vai tagad neaizskaramības statuss vai Supermenam pielīdzināmais iespaids un citu tēlu aizēnošana, piemēram metoties arēnā palīgā Adolinam, kaut kā netraucēja.

***Visu šo laiku lasītājam bija ļauts domāt, ka Šalanas tēvs alkatības pēc sataisījis parādus un vēlāk miris no nebūt kaut kādas slimības, atstādams bērnus izstrēbt putru. Pavērsiens ar visu atmiņu nospiešanu prāta dziļākajos nostūros, paver potenciālu ‘’trakā’’ tēla novirzes taku.

****Par dažu tēlu nāvēm un jautājumi, vēl pirms trešās grāmatas lasīšanas- 1) Jasnah atriegšanās epilogā – Vai autors baidās nogalināt svarīgus tēlus un vai tas nerada briesmu sajūtas pazušanu? Viena lieta ir nogalināt simtiem un tūkstošiem anonīmus kareivjus un Parshendi, cita lieta vienu no galvenajiem tēliem. 2) Sadeas – Vai Adolins gana uzticas tēvam, lai izstāstītu par pastrādāto?

Izlasīju, lasu, lasīšu #115 (23.04-13.05)

Iepriekšējā nedēļas nogalē, visticamāk tuvojošos bakalaura darba nodošanas termiņa dēļ, pavisam piemirsu, ka bija jau pagājušas divas nedēļas kopš iepriekšējā kopsavilkuma. Tad nu šoreiz sanāk pa trim, bet, ja ar atmiņu šajā aspektā turpmāk viss būs kārtībā, tad atkal atgriezīšos pie divām nedēļām.

Tātad, beidzot beidzot februāra beigās Inta iedotos Zvaigžņu karu komiksus. Bija labi uzplaiksnījumi šur un tur, daži krājumi izcēlās uz citu fona, bet neviens nebija ”wow!, šis ir kaut kas vienreizējs” līmenī.

Ko nevar teikt par Words of Radiance (sekundārais aizmāršības iemesls). Var vienkārši apbrīnot kā vienam cilvēkam tas viss var ienākt prātā; pat vienas grāmatas ietvaros, kur nu vēl ieplānotajā 10 grāmatu sērijā. Par to plašākas pārdomas rīt, parīt vai aizparīt.

Negaidīti saņēmu ziņu no City Book Review, kur, ja nemaldos, pieteicos augustā (un var pieteikties ikviens). Pirmajā reizē pieteicoties uzrakstīt kaut ko par dažām e-grāmatā, lai nav jāgaida pastā (mēnesī max. 8 grāmatas). Par cik maksimālais vārdu skaits nav astronomisks, pat salīdzinoši mazs, tad domājams lielāku izaicinājumu prasīs to izlasīšana. Pirmās – Child of Deliverance un The Man on the Roof.

Izlasīju:

2811884729467582

Kieron Gillen – The Shu-Torun War(Star Wars: Darth Vader #3)

Kieron Gillen – End of Games (Star Wars: Darth Vader #4)

17332218

Brandon Sanderson – Words of Radiance (The Stormlight Archive #2)

39795

Hennig Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

19475963

Braiens Selzniks – Hugo Kabrē izgudrojums

Noklausījos:

3450464217

Terry Pratchett – Wyrd Sisters (Discworld #6, Witches #2)

Terry Pratchett – Pyramids (Discworld #7, Ancient Civilisations #1)

764263

P.D. James – A Mind to Murder (Adam Dalgliesh #2)

Lasu:

40021828.jpg

C.W. Metz – Child of Deliverance

Klausos:

34703445.jpg

Brandon Sanderson – Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5)

Lasīšu:

39340817.jpg

Michael Stephenson – The Man on the Roof

Klausīšos:

530487.jpg

Kate Ellis – The Merchant’s House (Wesley Peterson #1)

P.D. James – A Mind to Murder (Adam Dalgliesh #2) (Audio book)

764263

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Psihiatriskās slimnīcas administratīvās nodaļas vadītāja Enid Bolam tiek atrasta slimnīcas pagrabā nogalināta ar kaltu tieši sirdī. Vienlīdz kā slepkavības pastrādāšanai nepieciešamais spēks, nosvērtums un precizitāte liek detektīvam Adamam un viņa partnerim Martinam liktu galvenokārt turēt aizdomās ja ne gluži tikai slimnīcas ārstus, tad noteikti vīriešu kārtas pārstāvi.

Starp sērijas pirmo grāmatu Cover Her Face un šo var saskatīt vairākas līdzības, par ko galvenokārt jālūkojas autores virzienā. Kā vairāki falšie zaķi un pavedienu takas, pa kurām lasītājs tiek mēģināts tikt aizvests, lai jau pēc brīža visas kārtis būtu atkal sajauktas un nāktos šaubīties par to, kurš tad īsti ir tas slepkava. To gluži nevarētu saukt par vilšanos, vairāk, ka tas neizraisa nekādus sajūsmas uzplūdus, ka bez liecinieku, darbinieku un varbūt vēl kāda ģimenes locekļa iztaujāšanas detektīvi Adams un viņa pārinieks neko citu diži nedara, un kā jau vienmēr gandrīz katram ir pa kādam noslēpumam, ko dienas gaismā izvelk nelaikā mirušais upuris. CSI tipa seriālu/grāmatu mīļotājiem šeit maz prieka. Protams, nav nepieciešama Temperance Brennan sērijas galējība, bet tomēr plika dedukcija no tā vien šķiet tā kā par maz. Bet divas reizes pēc kārtas, kad slepkavas identitāte nokrīt kā no zila gaisa un fakts ir vienkārši jāpieņem, gan varētu saukt par vilšanos.

Lielu mīnusu grāmatas baudījumam piešķīra arī ierunātāja zemā kvalitāte. Jebkurš var vienkārši nolasīt (ne visi ar skaidru dikciju), bet izcilas audio grāmatas no vienkārši labām vai viduvējām atšķir tas, ka ierunātājs izpildījums ir gandrīz kā šovs un tev nav jāpiedomā kurš tēls ko runā. Šoreiz pat brīžos, kad mainījās vīriešu tēlu POV, atšķirības starp balsīm (vispār maza variācija) nebija gandrīz nekādas. Tikpat labi tas varēja būt tas pats tēls, un, kad šāda turp atpakaļ maiņa notiek vienas nodaļas ietvaros, tas izraisa apjukumu un ir makten kaitinoši.

Tā kā A Mind to Murder darbība notiek psihiatriskās slimnīcas vidē, tad grāmatā iekļautas šādas tādas ārstēšanas metodes, kuras šodien ir novecojušas un liecina par grāmatas sarakstīšanas laiku, kad tas bija pavisam normāli – kaut vai tā pati elektrošoka terapija vai LSD došana pacientiem, lai ar garīgo kaiti slimais pacients atbrīvotos un ārsts varētu sākt mēģināt tikt līdz patiesās problēmas saknei.

Terry Pratchett – Wyrd Sisters (Discworld #6, Witches #2) un Pyramids (Discworld #7, Ancient Civilisations #1)

34504

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lancre karalistes karalis Verence I mirst jeb, patiesi sakot, nevienam neko nenojaušot, viņa brālēns hercogs Felmet sievas iedrošināts pieliek punktu sava radinieka dzīvei. Kaut arī mirušajam, t.i. nogalinātajam, karalim ir troņmantinieks, puisēns Tomjon vēl ir tikai zīdains. Labi, ka vēl no drošas nāves puiku pasargā trīs raganas, nogādājot viņu drošās rokās – ceļojoša teātra trupā.

Tomēr tik gludi Felmetam jaunajā pozīcijā vis neiet, par nelaimi un trakoti neplānoti atklājas dažnedažādi nepatīkami un apgrūtinoši karaļa amata pienākumi. Kā par kroni visam, aizvien izteiktāk karaļvalsts (ar to domājot karaļvalsti kā atsevišķu indivīdu, nevis tās pavalstniekus) izrāda nepatīku pret šo uzurpatoru; kā atbildes reakcija uz viņa pārestībām gan pret iedzīvotājiem, gan karaļvalsts dabu un zemi.

Katra no raganām – Granny Weatherwas (iepazīta šīs minisērijas pirmajā grāmatā Equal Rites), Nanny Ogg un jauniņā mācekle Magrat Garlick – kā jau tas raganai pienākas ir ar savdabīgu raksturu, viņu savstarpējās attiecības, kuras reizēm aiziet kā bērnišķīgos ķīviņos, tā kopējā neizpratnē par teātra būtību, un ka uz skatuves uzvestais patiesībā nav reāli notikumi. Teātra ziņā, kā viens no veidiem kā Felmets cenšas mainīt lietu kārtību ne tikai karaļvalstī, bet arī attiecībā pret kaitinošajām raganām, tiek izmesta interesanta ideja par vārda spēku un spējām ietekmēt uztverto realitāti gan tagadnē, gan pagātnē.

Bez trim raganām atmiņā vērts paturēt arīdzan karaļa āksts/muļķis sauktu vienkārši par Fool un viņa jaukā draudzība un potenciāli romantiskā sižeta līnija (viss normas robežās, tā teikt bez bailēm visiem vecumiem droša :D). Tai skaitā interesanti notiek dažādu tēlu apspēle ar viņu stereotipiskas ievirzes manierēm un īpašībām, kas gan to izceļ dienas gaismā, gan ļauj iespēju humoram.

64217

***

Tāpat arī Diskpasaules Ancient Civilzations minisērijas pirmajā grāmatā Pyramids autors nepārspīlē un nepārcenšas ar smieklīgu joku radīšanu principa pēc, kad jau vairs smejas tikai pats joku stāstītājs. Jautrību piešķir arī fakts, ka tēli to visu saka ar patiesu nopietnību pat neapzinoties, ka viņu teiktais varētu tikt kā citādi uztverts.

Pyramids darbība norit Senās Ēģiptes vidē (Djelibeybi karaļvalsts – Diskpasaules ekvivalents), kur faraona dēls Teppic, lai izglītotos un atšķirtos no saviem priekšgājējiem, dodas uz lielpilsētu Ankh-Morpork, lai apgūtu algotas slepkavas profesiju.

Toties atšķirībā no pirmās apspriestās grāmatas, šajā valdnieks netiek nogalināts, lai arī mirst priekšlaicīgi. Un tā, ja tā drīkst izteikties, Tepikam pārņemot karalistes valdīšanu, aizsākas grāmatas galvenā jautrība. Nav nekāds noslēpums, ka vienas no slavenākajām piramīdām atrodas Ēģiptē/Djelibeybi, un katrs uzskata par svētu pienākumu ar piramīdas izmēriem, tajā iekļautiem dažādiem slazdiem un lāstiem u.c. veltēm (rezultātā pieaugošu dārdzību) pārspēt iepriekš celtās, neraugoties uz to, ka valstij ir jāieslīgst tādos parādos, ka pat parādiem ir parādi.

Bet tavu neražu! Tikai pēc nāves Faraons (viņa gars/spoks) aptver, cik muļķīga šķiet visa tā padarīšana ap piramīdām un apglabāšanas rituāliem; kāda tam tad vairs nozīme, ja pats esi miris un gadu gadiem iespriests zem tonnām akmeņu (par akmeņu un smilšu eksportu Djelibeybi nebūt nevarētu sūdzēties!). Un kas tik grāmatas ietvaros neatklājas par piramīdu maģisko spēku ietekmēt laika plūdumu/space time; ar vienu nosacījumu, ka tās ir pareizi uzbūvētas. Tas jau vien paver autoram interesantus darbarīkus citviet neordināram, bet Diskpasaule jau pašsaprotama sižeta virzīšanai.

Starp abām grāmatām pāris aspektos var saskatīt zināmas līdzības, un kā vienu no secinājumiem var izdarīt, ka ar laiku viss labais un ļaunais un pelēkais pa vidu izlīdzinās, ka karaļvalsti vada ne tikai tās karalis un/vai karaliene, bet būtiska loma ir arī pašai karalistei. Tāpatās vēlreiz bija mazītiņa romantiskā sižeta līnija starp Teppic un istabeni – tāds neliels mīnuss grāmatai; bišķīt lieki.

Pyramids nepavisam nav tas sliktākais sākumpunkts, kur sākt iepazīt Diskpasaules sēriju, ja numerāli pati pirmā nav pa rokai.

Kieron Gillen, Salvador Larroca – The Shu-Torun War (Star Wars: Darth Vader #3) un End of Games (Star Wars: Darth Vader #4)

2811884729467582

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Marvel Comics

Manas pārdomas

Gan trešajā The Shu-Torun War, gan ceturtajā End of Games Zvaigžņu karu Dārta Veidera sērijas krājumā, tās galvenais varonis turpina lavierēt starp personīgajām un Impērijas interesēm, kuras abos gadījumos par plašākai sabiedrībai un vienkāršajam indivīdam lielākoties par labām nenosauksi.

Trešā krājuma ievadā iekļautais Annual 1 stāsts vēsta par nosaukumā minētās planētas karaļnama tronī esošās personas maiņu, nodrošinot Impērijai pakļāvīgākas karalienes nokļūšanu tajā. Bet, kā jau tas būtu sagaidāms ne visi ir apmierināti par negaidīto pavērsienu. Tādi ir Rūdu baroni (planētas galvenie ienākumi nāk no dažādām raktuvēm), kuri, pateicoties pašu turībai, uzskata sevi par patieso spēku, kas finansē troni. Atliek tikai sagaidīt, kurš kuru pieliks pie vietas!

Ceturtajā krājumā lielāka uzmanība veltīta amatierei arheoloģei un izbijušai Dārta Veidera pakalpiņam – Dr. Aphra, kuras noderīguma termiņš viņa skatījumā ir iztecējis, kādēļ būtu pienācis laiks pielikt žēlastības pilnu punktu viņas eksistencei. Protams, pati Afra par to ir pilnīgi citās domās; kā labus atbalsta/otrā plāna tēlus jau kārtējo reizi varu pieminēt uz slepkavošanu un iznīcību tendētos androīdus Triple-Zero un BeeTee-One. Pa vidu visam tam pienāk arī cīņas kulminācija starp Dārtu Veideru un viņa nelabvēļiem starp kādreizējiem kolēģiem lielajā Impērijas militārajā mašinērijā. Lai izdzīvotu un virzītos uz augšu nākas būt cietsirdīgam un nežēlīgam!

Pa lielam notikumi krājuma ietvaros, šķiet, visai atrauti viens no otra un Zvaigžņu karu lielajā sērijā kā tādā, par spīti lielajam notikumu vides mērogam. Rodas vēlme pēc kā sarežģītāka un vairāk savstarpēji saistīta no viena Visuma vai Impērijas stūra līdz pat otram. Kā arī vēl joprojām neesmu apradis ar to, ka reti kurai (ja vispār) planētai nav vienota vienas valsts vai tai līdzīga struktūra.

Henning Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

39795

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Kad Istadas (Ystad) piekrastē nejauša garāmgājēja uziet izskalotu glābšanas laivu ar divu Austrumeiropas izcelsmes vīriešu līķiem (ģērbušies dārgi), detektīvam Kurtam Valanderam uzsākot izmeklēšanu pat ne mazākajā mērā nevar ienākt prātā, ka tā viņu aizvedīs līdz pārmaiņu laikos ierauto Latviju, kad brīvības smarža jau ir tikpat kā saožama, bet netrūkst cilvēku, kuri visiem spēkiem vēl cenšas turēties pie vecās sistēmas un kārtības.

Kaut arī pēc savas būtības The Dogs of Riga ir kriminālromāns, tad tik un tā ar interese ķēri detaļas par tā laika Rīgu (un Latviju) caur ārzemnieka Kurta Valandera acīm. Tā par piemēru arī varētu pieminēt ainu, kurā Kurts sadzird divu dāņu sarunu, ar kuriem reizē ielidojis Rīgā, kurā viens dānis brīdina otru par drūmajiem un vispār drausmīgajiem apstākļiem. Tā arīdzan Kurtam visai ātri top skaidrs, ka, valstij tik ilgi esot aiz dzelzs priekškara, viss tik ātri nevar vēl iet uz augšu un vecie ieradumi, kā noklausīšanās mikrofoni viesnīcā ‘’Latvija’’ vēl ir lielā cieņā. Nelielu bet tomēr kultūršoku Kurts piedzīvo, un tā, riskējot ar pašu dārgāko, viņam nākas navigēt pa labirintu labirintiem, īsti nezinot, kam līdz galam var uzticēties, lai atrisinātu noziegumu un varbūt pat novērstu plašāka mēroga konspirāciju.

Biju gatavs uz līdzīgu valodas stilu, kāds tas bija pirmajā sērijas grāmatā – Faceless Killers. Pašam par patīkamu pārsteigumu varēju vērot krasu atšķirību, un uzlabojošais efekts, ko tas sniedz, nav pat adekvāti salīdzināms. No pirmās grāmatas šādi tādi sīkumi tiek pieminēti, bet neradās sajūta, ka arī, ja Rīgas suņi tiktu lasīti vispirms, ka tad kaut kas būtu diži zaudēts; tieši tā, kā tam arī vajadzētu būt.

Braiens Selzniks – Hugo Kabrē izgudrojums

19475963

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Hugo Kabrē bērnība nav no tām pašām gaišākajām, īpaši pēc tēva nāves, kad puika nonāk tēvoča alkoholiķa apgādībā. Veltītā uzmanība no viņa puses nav diez ko dāsna un var vien priecāties, ka viņš ir paspējis Hugo ierādīt sava amata (labot dzelzceļa stacijas pulksteņus un tos regulāri uzgriezt), pirms vienā jaukā dienā tēvocis ir vienkārši pazudis un Hugo nākas rūpēties pašam par sevi.

Šī ir viena no tām reizēm, kad grāmata tiek lasīta jau pēc tam, kad filma ir redzēta (turklāt pirms krietna laika). Jāsaka, ka atmiņā vērtējums pēc filmas noskatīšanās ir palicis labāks nekā tas ir pēc ‘’Hugo Kabrē izgudrojums’’ izlasīšanas, ko vairāk šķiet varētu attiecināt uz pielietoto valodas stilu (kad viss ir pagātnes formā), ar kādu ir ticis izvēlēts atklāt grāmatas notikuus. Toties mierīgi varētu iztēloties +/- Hugo un Izabellas (meitēns, kuru Hugo iegūst sev par draugu) vecuma jaunos cilvēkus to no sirds izbaudām. Par labu arī nenāca izteikti vienkāršota stāsta problēma un tās atrisinājums, ko vismaz daļēji kompensē lielā skaitā esošās ilustrācijas. Turklāt, cik saprotu, autors šoreiz ir mākslinieks.

Būtībā sižets rit ap Hugo cerību salabot mehānisko cilvēku, veidots no zobratu zobratiem, kas ir tā īsti palicis piemiņā no tēva, un vāju iespējamību, ka tādejādi tas viņam atklās vēl kādu pēdējo vēsti. Bet pa vidu visam tam ir arī jāuztur kārtībā dzelzceļa stacijas pulksteņi, lai tikai stacijas inspektoram nerastos aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā un nenosūtītu Hugo uz bāreņu namu!

Šeit vēl pašas filmas treileris, kuru noskatoties rodas vēlme pa jaunam to noskatīties. : )

Roberto Bolanjo – Mežonīgie detektīvi

29743320

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Gribētos piekrist šim lasītājam, ka pirms lasīt Roberto Bolanjo ‘’Mežonīgos detektīvus’’ ir jābūt gatavam uz to, ko var nākties sagaidīt. Man noteikti par labu nāca, ka biju jau lasījis 2666, kas ļoti pat patika, un rēķinājos, ka Mežonīgie detektīvi mana lasītājprāta izaicinoša, reizēm pat drusku apjukumu izraisoša (ne sliktā ziņā), kad centies pēc iespējas ātrāk noorientēties.

Pirmā daļa Meksikā nomaldījušies meksikāņi, kādas 140 lapaspuses, ir jauna čīliešu studenta Mehiko 1975.gada novembra, decembra ieraksti savā dienasgrāmatā. Huans Garsija Madero vecāku mudināts aizgājis studēt šķiet jurisprudenci, bet pašu vairāk interesē literatūra un dzeja. Tā visai aši, sākot ar dažām sanākšanām un lekcijām, Huans tiek ierauts jaunā dzejnieku kustībā sauktu par viscerālo reālismu, kuras pašā centrā ir tās radītāji Uliss Lima un Arturo Belano (interesanta sava vārda apspēlēšana). Abi divi grāmatā pagaidām vairāk darbojas tā perifēri, kamēr Huans entuziasma pilns iesaistīties viscerālajā reālismā savas studijas atstāj novārtā un drauga Pančo pavadībā iepazīst Fontu ģimeni un māsas Mariju un Anheliku, kuras arī ir izpelnījušās savu daļu atzinības dzejas pasaulē. Par spīti naudas trūkumam, kā jau studentam, uzkrītoši daudz kafejnīcu apmeklējumi.

Otrās daļas Mežonīgie detektīvi, kas aizņem lielāko grāmatas apjomu, sižets (termins lietots ļoti brīvā formā) caur neskaitāmu cilvēku intervijām (un x reizes vēl vairāk citu tēlu), kur intervējamais atklāj ne tikai kādu atgadījumu kopā ar Ulisu vai Arturo, vai abiem kopā, bet arī sniedz ašu ieskatu savā dzīvē. Ir daudz balsu, pluss par to, ka katra atšķiras, un, kā tas ir dzīvē, tā arī šeit ne visi tēli ir vienlīdz saistoši; ir tēli, kuri atkārtojas vairākkārt un esi priecīgs dzirdēt no viņiem vēl kaut ko jaunu, un ir tādi, kuru vārdu ieraugot, ‘’nu kādēļ atkal viņš/viņa’’.

Starp šīm daudzajām balsīm netrūkst viedokļu atšķirīgums par viscerālā reālisma līderiem, un diezgan ievērojamai daļai par abiem rodas priekšstats, ka viņiem šī jaunā dzejas kustība un idejas ir tikai tāda ārišķīga un uz citiem vērsta izlikšanas.  Personīgi šķita, ka gan Uliss, gan Arturo pamanās izdzīvot un izvilkt no dienas uz dienu pateicoties citu dāsnajai sirdij un labvēlībai (abi uz to pamatīgi paļaujas). Noteikti bez šādas tādas dzejas publikācijas palīdz arī ienākumi no marihuānas tirgošanas; pie viena pamanās izceļot kā pa Eiropu, tā arī pabūt Āfrikā. Patika fakts, ka bez intervējamā vārda tiek norādīts gan intervijas vieta, gan laiks; par cik šī daļa laika ziņā aizņemt 20 gadu periodu (1976-1996), tad šādas mazas detaļas palīdz lieki nesarežģīt grāmatu, kura pati par sevi jau tāda ir.

Trešā daļa Sonoras tuksneši atgriežas 1976.gadā, turpinot +/- no vietas, kur noslēdzās pirmā. Neatklājot sīkumus par iemesliem, kas Huanu, Ulisu, Arturo un vēl viena pasažieri (vārdā Lupe) pamudina doties Sonoras un tās apkaimes virzienā, bet tieši tādēļ Amadeo Salvatjerras intervija(s) bija vienas no tām, kuru izbaudīju visvairāk; tas arīdzan saistīts ar grāmatas aprakstā pieminēto Meksikas plašumos pazudušās dzejnieces meklējumiem.

Neizslēdzu iespējamību, ka līdz nākošajai Bolanjo grāmatai, kuru lasīšu, var paiet tikpat ilgs laiks kā starp 2666 un šo, bet notikums kā tāds ir neizbēgams.