Izlasīju, lasu, lasīšu #133 (07.01-20.01)

Ar sešām pabeigtām grāmatām, viena no tām desmit grāmatu sērija, (tā kā teorētiski 15) turpinu turēt galvu virs ūdens Goodreads izaicinājumā. Labi, ka vēl nesanāca pusi uz pusi, bet starp izlasītajām šajā divu nedēļu periodā iegadījās veselas divas grāmatas, par kurām jāpauž vilšanās un cerība nākotnē, ka sērijai turpinoties autors to uzlabos.

Šodien pat iesākta pasaules un krievu literatūras klasika – Karš un Miers. Ņemot vērā lielo lpp skaitu sāku jau laicīgi, kaut arī pagaidām plānos pabeigt to tuvāk februāra mēneša beigām. Līdzīgi kā ar Mobiju Diku, tad arī Kara un Miera lasīšanu pamudina lasīšanas readalong pasākums Steve Donoghue BookTube kanālā.

Tālu vairs nav 16 grāmatu garās The Black Ocean sērijas beigas, šķiet sanāks pabeigt nākošajās divās nedēļās. Atsākta Expeditionary Force sērija un atkal var pārliecināties, ka ierunātājs R.C. Bray ir ļoti labs.

Tikmēr Bleak, kuru lasu saistībā ar City Book Review īsumā apzīmējama, ka klimata pārmaiņu iedvesmota katastrofu grāmata ar zinātniskās fantastikas elementiem. Pēc tās turpināšu ar Horus Herecy sēriju, kur ceru, ka Graham McNeill būs tikpat labs, kā Dan Abnett pirmajā.

Izlasīju:

625603

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

17321658

Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

6657006

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6007336

Larry Correia – Monster Hunters International (Monster Hunters International #1)

Noklausījos:

9714039

George R.R. Martin (editor) – Wild Cards (Wild Cards #1)

26107600

Craig Halloran – The Chronicles of the Dragon (Chronicles of the Dragon #1-10)

Lasu:

42945933

Jacqueline Druga – Bleak (Earth Endures #1)

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

Klausos:

40089999

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5)

 

36542226

Craig Alanson – Zero Hour (Expeditionary Force #5)

Lasīšu:

381817

Graham McNeill – False Gods (The Horus Heresy #2)

10139008.jpg

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

Klausīšos:

12953520

Rob Reid – Year Zero

40280648.jpg

Craig Alanson – Mavericks (Expeditionary Force #6)

Advertisements

Larry Correia – Monster Hunters International (Monster Hunters International #1)

6007336

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gaidot iznākam nākošo The Dresden Files sērijas grāmatu, gribējas atrast aptuveni kaut ko līdzīgā stilā un manierē, bet, protams, ne gluži to pašu. Viena no grāmatu sērijām, kura vairrākkārt atkārtojās dažādos sarakstos bija Monster Hunters International.

Owen Zastava Pitt pēc ne mazuma jaunības dienu trakulībām ir izvēlējies vienu no garlaicīgākajiem darbiem, kādu spējis iedomāties, tā cerēdams iegūt bez satraukumiem un bīstamiem momentiem pārpildītu dzīvi. Bet še tev! Atliek vienā vakarā aizskavēties ofisā, tiešajām priekšniekam negaidīti uzrasties un ieaicināt Ovenu pie sevis, lai dzīve apgrieztos kājām gaisā un izmainītos līdz nepazīšanai. Tā vietā, lai nepelnīti Ovens tiktu par kaut ko izlamāts, priekšnieks pārvēršas par vilkati un cenšas viņu aprīt. Visticamāk deviņi no desmit tā arī kļūtu par vilkača maltīti, bet beidzot Ovens var pielietot tās zināšanas, kuras bērnībā šķietami bezjēgas viņā ielika tēvs, kurš visai izteikti bija noskaņots uz gatavošanos nenoteiktā nākotnē gaidāmai apokalipsei. Ovens ir arī diezgan liels ieroču fans, piedalījies daudzās šaušanas sacensībās ar ļoti labiem rezultātiem, un starp ‘’jauniesauktajiem’’ briesmoņu medniekiem izceļas ar savām prasmēm apieties ar ieročiem, nokaitinot un pārspējot dažu labu mednieku ar lielāku pieredzi.

Lai cik neticami vai absurdi filmās redzēto monstru eksistence varētu šķist, jauniņajiem medniekiem ātri jāaprod ar jauno situāciju, ja vēlas izturēt expres apmācības, lai vēlāk nekļūtu par vieglu upuri vai arī jādodas vien mājup. Kas zin vai mēģināšana iejusties vecajā dzīvē ir vēl vieglāka, ja labi apzinies, ka briesmoņi eksistē, bet nedrīksti par tiem paust ne pušplēsta vārdiņa, ja pats nevēlies nonākt aiz restēm. Ovenam jaunais amats neiet vieglāk kā citiem, nonācis uzmanības centrā, kad top skaidrs, ka viņam ir lemta būtiska loma briestošajā cīņā pār visas pasaules likteni. Autors lieki nespēlējas un jau sērijas pirmajā grāmatā likmes ir pašas augstākās. Varas kārs, nolādēts (lielā mērā pēc paša izvēles) piecsimts gadus vecs konkistadors ir apņēmies šajā dimensijā ielaist neaptveramu un visaptverošu ļaunumu, pats neaptverdams, ka patiesībā tiek izmantots, jo bez mazākās šaubu ēnas, viņa plāna izdošanās nozīmē cilvēces un visa cita dzīvā galu. Par laimi Ovens šajā cīņā nav viens, domājot ar to ne vien pārējos mednieks, bet galvenokārt vienu konkrētu spoku (mednieks no eiropas), kurš nacistiskās Vācijas laikā, būdams ebrejs, bija apņēmies apturēt konkistadoru.

Nedaudz gribas piekasīties, ja ne drusku liekajai, tad noteikti sasteigtaja romantiskajai sižeta līnijai starp Ovenu un citu mednieci, bet visādi citādi Monster Hunters International ir gana interesants un izklaidējošs darbs. Varbūt nav pati skaistākā un elpu aizraujošākā proza, bet tematika un izpildījums bija gana labs, lai to pienācīgi kompensētu. Kā arī lasot ienāca prāta, ka teorētiski šo sēriju varētu turpināt bezgalīgi, ja vien nepieturas pie viena galveno tēlu grupas un pietiek ideju labiem stāstiem. Briesmoņu, ko medīt, visticamāk neaptrūksies.

Craig Halloran – The Chronicles of the Dragon Collection (Chronicles of the Dragon #1-10) (Audio book)

26107600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Būs pagājis aptuveni viens pilns kopš izmantoju Audible pakalpojumu, un ir sanācis arī atklāt vairākas sērijas kā Expeditionary Force, kuras citkārt iespējams nebūtu (tik ātri) pamanītas. Tagad ar jauna gada iesākšanos pienācis mirklis kam jaunam manā lasītāja dzīvē un izmantošu iespēju noklausīties visu sēriju vienā piegājienā. Ceru arī šajos gadījumos uz patīkamiem pārsteigumiem. Kaut arī būtu varējis tā darīt agrāk un bez Audible motivācijas, bet tas tomēr ir drusku citādāk, ja visa sērija tiek atskaņota no viena faila.

The Chronicles of Dragon ir pūķa Nath izaugsmes un pieaugšanas stāsts. Ņemot vērā pūķu mūža garumu salīdzinoši ar cilvēku vidējo dzīves ilgumu, Nath jau sērijas pirmajā grāmatā ir pieklājīgā vecumā, bet patiesībā Nath ir pavisam jauns puika, vēl nenobriedis ātras dabas karstgalvis. Viņam vēl jāmiecās kur un kad ir īstais moments, lai bāztu savu degunu citu darīšanās vai nelaimēs un neiekultos liekās nepatikšanās.

Nath kā pūķis ir unikāls gadījums, jo atšķirībā no pilnīgi visiem saviem ciltsbrāļiem viņš ir piedzimis cilvēka veidolā. Arī augot Nath vairāk asociējas ar ātrāko cilvēku dzīves ritmu. Prestatā pūķu tendecei darīt visu krietni ilgāk un lēnāk, tai skaitā gulēt reizēm nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem ilgi, Nath mēdz sasteigt lēmumus un izšķiršano par kādu rīcību. Ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Nath pārtaps par pienācīgu pūķi, bet jo ilgāks laiks paiet, jo lielāka kļūst nozīme tam, kā šis process noritēs.

Pūķu garajā vesturē visi atceras tikai vienu postošu karu, un vēljoprojām ir saglabājušies stereotipi un aizspriedumi pret attiecīgas zvīņu krāsas pūķiem (melnas), kuri bija atbildīgi par tā izraisīšanu. Starp pūķiem ir pieņemts, ka viņi nenogalina citas inteliģentas dzīvās radības, neskaitot dažus izņēmumus, piemēram, orkus. Tomēr pakļaujoties savam raksturam, kad Nath ierauga bezcerīgā situācijā nonākušu pūķi (pasaulē plaukst bizness ap to ķeršanu, tirdzniecību un cita veida sastāvadļu izmantošanu), viņam piemirstas gan savs spēks, gan minētais fakts. Viņa āda uz vienas rokas pārvēršas melnās zvīņās, un ar vienu šādu  bezapdomīgu rīcību Nath, sev vēl nezinot, aizsāk krāšņo piedzīvojumu sēriju desmit grāmatu garumā!

Nath tēvs, būdams viens no pūķu karaļiem, nevar pieļaut negodu un varbūtību, ka viņa melno zvīņu ieguvušais dēls varētu būt potenciāls iemesls, kurš aizsāktu jaunu karu starp pūķiem, tādēļ kopā ar ilggadīgo draugu rūķi Brenwar (arī kareivīgas dabas kā jau visi rūķi) tiek bargi izstumts bargajā pasaulē. Kopā šīs duets veido labu komandu, un rūķis Brenwar daudzkārt kalpo kā stabilizējošs faktors un padomdevējs pūķim. Ļauno spēku pārstāvji noteikti priecātos par viņa krišanu.

Sērijas sākumā vairāk ir mazi, nelieli piedzīvojumi, tiek glābti pūķi no dažādām likstām, tā cerot panākt Nath zvīņu izmainīšanos uz labo pusi, bet sērijai progresējot uzrodas arī lielais pretinieks un spēles likmes palielinās līdz pašu dzīvību cenai un zemju iemītnieku likteņiem. Tas arī netiek sasteigts, bet gan meistarīgi tiek ļaut ļaunajiem tēliem iznākt uz skatuves, pamazām sāk izbāzt galvas no dažādiem midzeņiem ar cerību pārvilināt Nath savā pusē, kamēr vēl ir tāda iespēja, vai tomēr gatavoties kulminācijas sadursmei starp labo un ļauno.

Mērķauditorija nepārprotami ir bērni, ko ļoti labi varēja just gan pašas sērijas tematikas un noskaņas ziņā, gan audiogrāmatas stilā, kā tapusi audiogrāmata. Ir pielietoti dažādi papildus skaņu efekti un arī ierunātājs ir pacenties, lai jaunajiem klausītājiem katrs brīdis būtu interesants, šajā versijā nesastapt pliku lasīšanu. Diezin vai iespēšu to jau janvāri vai februāri, bet zinu, ka klausīšos arī otro desmit grāmatu sēriju par pūķa Nath piedzīvojumiem.

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6657006

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Autora Markus Heitz Rūķi ir iztekti klasiska fantāzija un tajā var sastapties ar tādām ierastajām tautām kā rūķiem, orkiem, elfiem un citām paranormālajām radībām. Daudzkārt jau lasītas tradīcijas, kuras jau kļuvušas par klasiku, īpaši izceļas ar galveno varoni Tungdil. Būdams rūķu bārenis un vēl piedevām cilvēku burvja uzaudzināts, Tungdil grāmatai sākoties vēl nekad dzīvē nav sastapis citu rūķi, aizrauj kalēja darbs,bet viss, ko viņš zina par saviem ciltsbrāļiem, nāk no apjomīgās burvja bibliotēkas. Tomēr nekas no tā nav šķērslis, lai ātriem soļiem Tungdil kļūtu par varoni, no kura lielā mērā atkarīgs visu liktenis.

Nebija grūtības jau visai ātri savilkt dažādas paralēles un saskatīt līdzības ar Gredzenu Pavēlnieku. Protams, neiedvesmoties no labiem darbiem ir neiespējami, ja par tiem zini vienalga kādā žanrā ietilptu jaunā grāmata, bet tomēr kā lasītājam negribas vēlreiz lasīt +/- kaut ko līdzīgu. Pietrūka kaut cik svaigas idejas no autora puses, lai The Dwarves izceltos un iegūtu tai individuāli izšķiramu balsi, jo gribot negribot sāc salīdzināt.

The Dwarves varoņi savu zemi, kurā mitinās tikpat kā tikai labi ļaudis, devē par Girdlegard, bet neviens ne mirkli nedrīkst atslābt un dienu no dienas ir jāsargā Girdlegard robežas, jo jau simtiem un pat tūkstošiem gadu to apdraud lielais, ļaunais naidnieks Tion un viņa The Perished Land (skaidrs un gaišs ļauno varoņu zemes nosaukums) mošķi. Viņa neskaitāmo orku, goblinu un citu briesmoņu hordām nav ne malas, ne gala. Kur gan Girdlegard lai meklē savu vienīgo glābēju un varoni, kad Perished Land no kaujas uz kauju var upurēt tūkstošus un saglabāt tikpat iespaidīgu skaitlisku masas pārsvaru pār labajiem spēkiem!?

The Dwarves gribētos klasificēt kā fantāziju vai nu jauniem lasītājiem vecuma ziņā, vai, neizslēdzot abu variantu kombināciju, fantāzijā nepieredzējušiem lasītājiem. Krietni palīdzēs, ja nebūs lasīts jau minētais Gredzenu Pavēlnieks, bet kas zin, varbūt var patraucēt arī filmas. Arī vienkāršaits un brīžiem paredzamais sižets, klišejiski notikumu pavērsieni nenāk par labu vispārējam iespaidam. Kaut arī Tungdil nebūs nepārspējamais super-varonis, kas visu spēj paveikt viens pats, un galu galā ap viņu izveidojas interesanta tēlu komanda. Liels mīnuss gan par daudzajām sakritībām attiecībā uz dažu tēlu pievienošanos Tungdil varoņu komandia, gan uz nejaušībam notikumu atrisinājumos par labu labajiem varoņiem. Ar laiku tie sakrājas daudz par daudz, un ja pirmās pāris reizes to, ka viena vai otra lieta izvēršas tieši tā kā tas ir nepieciešams un ne mazāk veiksmīgi, tad to vēl var piedot, tad vēlāk paredzamības dēļ, tas tikai kaitē.

Paralēli un mijoties ar milstošo problēmu, kas ir Naidnieka Tion armijas draudi Girdlegard un visa labā eksistencei, tiek arī vērpts sižets ap to, kurš kļūs par visu rūķu karali, kad pašreizējais valdnieks vecuma dēļ mirs. Diemžēl arī ar šis otrs galvenais sižets tiek risināts ar un ap Tungdil tēlu.

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

625603

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ja aptuveni pirms kādas nedēļas ar Drošo Patvērumu jauno gadu sāku ar iziešanu ārpus komforta zonas, izlasot grāmatu no žanra, no kura pārsvarā cenšos izvairīties, tad ar Warhammer 40k pasauli un tajā ietilpstošo Horus Heresy sēriju (norit aptuveni 10 tūkstošus gadu pirms tam) ir drusciņ citādāk. Nav gluži LitRPG, kuru arī vēlāk šogad sākšu izpētīt un neesmu no tāda veida grāmatām neko lasījis (vismaz atmiņa nekas uzreiz nenāk), bet galda spēļu izcelsme šīm grāmatām noteikti ir. Tai skaitā piesaistīja lielais grāmatu apjoms no dažādiem autoriem – 50+ grāmatas jau Horus Heresy sērijā vien.

Nemaz nelološu domu, ka es spētu kaut cik jēdzīgi izskaidrot par Warhammer 40k pat pašas pamatlietas, nerunājot par ko vairāk. Lieti noderēja daudzie video no YouTube kanāla Luetin09 un īpaši šie divi, ja viņam tas aizņem veselas trīs stundas, tad kur nu vēl man. Turklāt vēl pirmā video sākumā ir piepilde, ka daudz kas tiek vienkāršots… Bez tiem visticamāk palaistu garām vēl vairāk dažādu sīkumu un detaļu.

Horus Rising iesākas Impērijas sešdesmit trešās ekspedīcijas flotes leģioniem pārņemot kontroli pār tās deviņpadsmito atrasto planētu jau 200 gadus ilgušajā Lielajā Krusta karā, kuras mērķis ir atkal zem Zemes jeb Terra kontroles atgūt visas cilvēku kolonizētās planētas. Tās pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu tika zaudētas pēc tam, kad ceļošana ātrāk par gaismu cauri Visumam, izmantojot Warp dimensiju, kļuva neiespējama – periods saukts arī par The Age of Strife . Rezultātā neskaitāmās planētas toreiz atkal un vēl izteiktāk kļuva ‘’neatkarīgas’’ un atbildīgas pašas par sevi.

Šajā nākotnes versijā Impērija ir visa militārā iemiesojums, tādēļ šķiet šajos romānos ir lieki gaidīt ieraugam vienkāršā cilvēka dzīvi. Pastāv tikai karš, un, ja (atkal) jaunatklātajai kolonijai nepatīk, ka Imperium of Man to vēlas atpakaļ savā kontrolē, tad tai pēc pilnas programmas ir lemts to nožēlot, jo jebkuras ekspedīcijas flotes leģioni būs pārāki pār attiecīgās planētas militārajiem spēkiem. Impērijai nerūp vai kolonija/planēta vēlas palikt neatkarīga, vienalga kā, bet tās mērķis tiks panākts.

Pamatā Horus Rising ir no Lunar Wolves leģionu desmitās kompānijas kapteiņa Loken. Viņa individuālās rakstura īpašības, kā arī prasmes un panākumi kaujās, izpelnās ievērību gan no biedriem, gan no paša Warmaster Horusa, kurš par tādu iecelts salīdzinoši nesen, lai Imperators varētu pamest frontes līnijas un doties atpakaļ uz Terra un varētu kam citam. Pat Hourss nav informēts, kāpēc tieši. Visas grāmatas laikā Horuss tiek attēlots arvien labākā gaismā. Tā vien šķiet paveikts ir tik daudz Impērijas labā, kā arī Horuss tik labi ir spējis pierādīt sevi, noturēt smago Imperatora uzlikto nast nastu un pārvaldīt masīvās Lielā Krusta kara flotes, ka pat neticās, ka varētu kas mainīties. Horuss tiek pacelts tādos augstumos un godā, ka nenovēršamais un katram lasītājam zināmais kritiens, zinot sērijas nosaukumu un vēl šo to, ir vēl jo bēdīgāks un smagāks. Līdz tam protams vēl jānonāk, kas atklātā veidā laikam nesekos arī otrajā sērijas grāmatā.

Horus Rising sadalīts vēl divas daļās, no kurām otrajā sešdesmit trešā ekpedīcija izcīna militāras sadursmes ar milzu kiborgveidīgiem un visādi citādi tehnoloģiski pārveidotiem un sevi apzināties spējīgiem insektiem. Vēl neviena šāda veida Impērijas atklātas radības nav izrādījušas kaut mazāko vēlmi sadarboties. Katru reizi ir bijis jāķeras pie ieročiem un tā jāiznīcina, lai cilvēcei nodrošinātu mieru un drošu eksistenci, vienlaikus Impērijas armijās nav daudz tādu, kuru pārāk cītīgi vispirms izmēģinātu cita veida miermīlīgas iespējas. Šīs daļas ietvaros Loken ir liecinieks Warp dimensijā mītošajām Haosa postošajam ļaunumam, bet kļūda seko no pašas augšas, sākot jau ar Imperatoru, ka gan šis incidents, gan visi pirms tam tiek noklusēti. Un manos ieskatos viens no galvenajiem iemesliem, to skaitā arī smagais atbildības slogs, ko Imperators viņam uzvēlis, kas vēlāk pieļauj Horusa nodevību. Šīs daļas ietvaros noris bezprecedenta notikums garajos krusta kara gados, un pirmo reizi kāda no Impērijas flotēm sastop citus pa Visumu ceļot spējīgus cilvēkus. Ir skaidrs, ka viņi pārstāv The Age of Strife katastrofas dēļ zaudētu civilizāciju, atliek tikai noskaidrot, kāds būs šīs tikšanās iznākums – uz sadarbību vai kārtējo reizi uz karu vērsts…

Jāsaprot, ka iekš Warhammer daudz kas ir izteitki pārspīlēts un pāri strīpai/over the top – vis visādos veidos un mērogos. Kā materiālie, tā arī cilvēkresursi šādas nākotnes iespējamaībai ir vairāk nekā absurdi, bet viss tas strādā un nenoveļas no klints, jo grāmatas autors (cerams arī citi un ne tikai Dan Abnett) un Warhammer to apzinās, nepretendē uz ko citu. Jāpiesauc vēlreiz pieminētais kanāls, norādot uz vēl vienu video. Pats noteikti neapstāšos vien ar šeit un turpināšu ceļu Warhammer pasaulē, atliek tikai cerēt, ka būšu veiksmīgi pārliecinājis vai iedrošinājis arī kādu citu.

Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

17321658

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jo Fletcher Books

Manas pārdomas

Aidan Harte debijas romāns Irenicon kārtējo reizi lika apdedzināties ar YA kategorijā ietilpstošu grāmatu. Tā laime izraudzīties ne visai labais vai pat sliktas šīs kategorijas pārstāvjus (pārsvarā) jau ilgāku laiku likusi apzināti izvairīties, ja aprakstā pamanu YA pazīmes. No nesenākajiem pozitīvajiem piemēriem atmiņā nāk The Spaceship Next Door.

Autors radījis alternatīvu viduslaiku Itālijas versiju, kur ne tikai pilsētvalstis karo savā starpā, bet arī vadošās ģimenes konkurē un shēmo ikdienu, lai noturētos pie esošās vai tiktu pie lielākas ietekmes. Ne kur tas nav tik izteikt kā Rasenna pilsētā, kuras līderiem pat diži neatliek laika lielākam mērķim, kas būtu atbrīvoties no pašas spēcīgākās Concord kundzības. Vairākas desmitgades agrāk Konkordes inženieru ģilde un tās maģijas biedru pielietotā maģija burtiski sadalīja Razennu divās daļās, mākslīgi ar Vilni radot mākslīgu upi un efektīvi pakļaujot galvenāko konkurenti no visām pārējām pilsētvalstīm. Tagad, kad Konkordas ambīcijas ir tikai augušas un tā vērš skatienu uz tālāko Eiropu, Konkorde uz Razennu nosūta inženieri Giovanni, lai viņa vadībā tiktu uzbūvēts tilts, kas savienotu reiz nošķirtās divas pilsētas daļas.

Tikmēr Razennā rit pēdējie mēneši, lai Sofija Scaligeri sasniedzot 17gadu vecumu pārņemtu varu no viņas vietā līdz šim valdošā reģenta Doktora, bet Džiovanni uzrašanās izmaina varas un uzticības trauslo balansu. Tas ir kā katalizators pārmaiņu virpulim. Kaut arī sākotnēji gan pilsēta kopumā, gan Sofijai nav pamata uzticēties Konkordes sūtītam inženierim, viņa paustajām idejām ir pietiekošs spēks un patiesības sāls, lai Sofija aizdomātos par Doktora lēmumiem, kurus līdz tam nav apšaubījusi un ir pilnībā uzticējusies. Tajā pašā laikā arī Sofijas daile uz Džiovanni atstāj pietiekošu iespaidu, lai viņš simpatizētos ar viņas mērķiem un nostātos Razennas pusē.

Jāsaka godīgi, ka bija visai grūti ielasīties un pagāja aptuveni kādas simts lapaspuses līdz mirklim, kad kaut sāku saprast kas un kā. Tam diezgan traucēja biežais itālisko terminu pielietojums, un arī citu autora rakstības stila niķi. Var saprast, ka tas darīts, lai izteiktāk radītu itālisko atmosfēru. Ja vēl vispirms būtu tam dots izskaidrojums, nevis lai lasītājs pats mēģina tikt galā, tad vēl būtu saprotams. Papildus tam varēja just, ka Irenicon ir debijas romāns un ar visu pazemināto ticamības slieksni gan tēlu rīcība, gan (neveikli) dialogi lika vairākkārt nobolīt acis vai nodomāt, ka pat fantāzijas romānā tā neviens nerīkotos.

Diemžēl ar to viss nebeidzas un īpaši uz beigām pa jaunam kļūst vēl smagāk. Citkkārt tas varētu pamudināt uz grāmatas nolikšanu malā, ja ne pēdējās lapaspuses tuvums. Viens izteikts Irenicon un tai skaitā daudzām YA grāmatām piemītošs mīnuss saistīts ar galveno varoņu – Sofijas un Džiovanni – romantisko attiecību lielo ietekmi uz daudz nopietnāka rakstura notikumiem, maz kas var tā nokaitināt. Turklāt ne par vienu no abiem varoņiem uztraukties nav vajadzības (dzīvos vai nē), bet par pārējiem nekas nenoskaņo uz to, lai par tiem rūpētu.

Īsi rezumējot, šaubos vai šogad būšu motivēts, lai izlasītu vai noklausītos The Wave triloģijas otro un trešo grāmatu.

George R.R. Martin (Editor) – Wild Cards (Wild Cards #1) (Audio book)

9714039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Katru reizi dzirdot par jaunu Wild Cards stāstu krājumu vai redzot pieminam iepriekšējos esmu prātā tos piefiksējis, par cik tos rediģē vai vismaz ar lieliem burtiem uz vāka ir uzdrukāts Džordža R.R. Mārtina vārds, bet tā arī tas ilgu laiku bija palicis, jo atturēja tieši tas, ka stāstus sarakstījuši daudz dažādu autoru.

Par Wild Cards laika gaitā tiek nodēvēts uz Zemes atvests citplanētiešu vīruss, kas vairumu no inficētajiem nogalina, bet pavisam nelielam procentam no izdzīvojušajiem dāvā jaunus talantus superspēju līmenī, tos tad sāk saukt par Dūžiem. Vēl arī aptuveni līdzīgai daļai piemīt nepraktiskas, nelietderīgas spējas un attiecīgi tiem piešķirts divnieku kārts apzīmējums – Deuces. Viņu gadījumā spējas pārsvarā variē labu un izcilu burvju triku amplitūdā vien ar atšķirību, ka trika vietā ir patiess vīrusa dāvatas ‘’spējas’’.  Bet tad vēl ir Džokeri – pārliecinošs vairums izdzīvojušo ar lielāku vai mazāku skaudību skatās uz aizsaulē aizsauktajiem, jo džokeru gadījumā viņu ķermeņi bieži vien ir tik ļoti deformēti un izmainīti dažādās smaguma pakāpēs, ka sabiedrība ilgi nav jāmudina, lai šos nelaimīgos izstumtu no sava vidus, piespiežot izveidoties geto rajoniem.

Vairāk pirmie stāsti, bet arī viss krājums kā tāds, vairāk veltīts tam, kā sabiedrība un valsts iestādes reaģē uz tik krasu pavērsienu cilvēces vēsturē. Jau tā pieaug bailes no konkurējošās supervalsts Padomju Savienības un komunisma, un Wild Cards vīruss tam tikai pielej eļļu. Valda apjukums un pieaugošas bailes. Tā vietā, lai inficētajiem sniegtu palīdzību un mēģinātu palīdzēt, cietušie tiek nomelnoti par nez kādiem padomju spiegiem, kuru lielākais dzīves sapnis ir nodot savu dzimteni, un izveidoto komisiju veiktās pratināšanu un intervijas ir vien teātra pēc. To rezultātā cieš sabiedrībai un līdzpilsoņiem labu vēloši cilvēki, kā Wild Cards vīrusa inficiētie, tā arī gan pilnībā nevainīgi.
Kā vienmēr šādos apstākļos atrodas arī tādi, kuri, labi zinot patiesību, izmanto radušos atmosfēru un apsūdz kādu, lai pats kāptu augstāk pa karjeras kāpnēm vai citādi iegūtu finansiālu labumu, pasargāti nav arī radi un draugi tādēļ vien, ka pazīsti apsūdzēto.

Rezultātā pēc noklausīšanās var teikt, ka bažām nebija pamata un vismaz pirmais Wild Cards krājums atstāja pozitīvu iespaidu ar lielu plus zīmi. Varbūt bez pašas veiksmīgi izvēlētas autoru grupas labāku un vienotāku izjūtu no viena stāsta uz otru palīdzēja radīt arī ierunātāja Luke Daniels sniegums.

Izlasīju, lasu, lasīšu #132 (24.12-06.01)

Līdzīgi kā pirms gada, tā arī vismaz šī gada pašu sākumu ir veiksmīgi (ar nolūku) izdevies iesākt ar tikpat pabeigtām grāmatām, cik dienu gadā līdz šim pagājis. Visticamāk ilgāk par nākošo nedēļu tas neturpināsies un arī speciāli tadēļ, protams, nopūlēties nevajag.

No visām sešām izcelt gribētos divas – Blue Remembered Earth un Influx. Kaut arī skaitās daļa no triloģijas, gadu skaits starp notikumiem ir tik liels, ka tikai darbība tajā pašā Visumā lielā mērā ļauj to saukt par sēriju.

Tikmēr Influx ir pavisam cita veida zinātniskā fantastika, un atšķirībā no Poseidon’s Children (neesmu nevienu klātienē vēl redzējis :/ ), šajā nākotnes tehnoloģiju brīnumi eksistē, bet aiz slēgtām durvīm un ierobežotam personu lokam.

Tikmēr no iesāktajām visvairāk ceru sagaidīt no Wild Cards un Horus Heresy, kā arī Monster Hunters International sērijām. Protams, negribētos sagaidīt vilšanos ar nevienu.

Izlasīju:

36421253

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

30689405

Nicholas Sparks – Safe Haven

9424053

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

521052

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

8635638

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

Noklausījos:

22668803

Daniel Suarez – Influx

Lasu:

625603

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

17321658

Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

6657006

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6007336

Larry Correia – Monster Hunters International (Monster Hunters International #1)

Klausos:

40089999

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5)

9714039

George R.R. Martin (editor) – Wild Cards (Wild Cards #1)

26107600.jpg

Craig Halloran – The Chronicles of the Dragon (Chronicles of the Dragon #1-10)

Lasīšu:

42945933

Jacqueline Druga – Bleak (Earth Endures #1)

381817

Graham McNeill – False Gods (The Horus Heresy #2)

Klausīšos:

36542226

Craig Alanson – Zero Hour (Expeditionary Force #5)

12953520

Rob Reid – Year Zero

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

36421253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Dažās no retajām reizēm, kad neesmu rakstījis par nesen izlasītu/noklausītu grāmatu, esmu pieminējis podkāstus, kurus mēdzu klausīties. Kā nebūt reizēm gadās, tad to veidotāji dažreiz izdomā sarakstīt grāmatu, kas tad arī balstīta uz attiecīgā podkāsta bāzes. Līdz šim ar Joseph Fink līdzdalību esmu lasījis pirmos divus romānus par Welcome to Night Vale, kuri sarakstīti kopā ar Jeffrey Cranor. No visām trim salīdzinoši šai bija visvājākais izpildījums, kuru pilnīgs podkāsta nezinātājs diezin vai spēs izbaudīt. Atliek tikai minēt, vai šoreiz nav pietrūcis otra rakstnieka.

Grāmata iesākas, kad tās galvenā varone Keisha jau gandrīz kā divus gadus strādā par tālbraucēju šoferi ar cerību atrast pazudošo sievu Alisi. Alises nāvi kā faktu viņas ilgās bezvēsts pazušanas dēļ būtu pieņēmuši visi arī bez Kīšas izņēmuma, ja ne liktenīgie randoma ziņu sižeti, kuru fona kadros Kīša pamana savu it kā mirušo sievu. Alice Isn’t Dead diži netērē laiku, lai uzburtu un izskaidrotu lasītājam radītās pasaules uzbūvi un likumsakarības, bet tiek iemests uzreiz pa taisno iekšā. Reizēm tas nostrādā tieši pozitīvā veidā, bet grāmatas īpatnējā stila un atmosfēras dēļ, šajā gadījumā tā nav.

Varētu šķist dīvaina Kīšas ideja meklēt Alisi, kļūstot par tālbraucēju šoferi, bet firma Bay and Creek, kurā viņa uzsāk jauno karjeru nav jebkura kas pagadās, bet gan tieši tā, kuras labā viņai par brīnumu strādāja arī Alise. Tomēr Kīšas aktivitātes, lai cik mazas un veltīgas tās varētu būt, ir pamanītas un vienā jaukā vakarā ēstuvē nekurienes vidū Kīšu konfrontē briesmonis cilvēka ādā (Thistle man) ar mērķi viņu nobiedēt un likt pārtraukt meklējumus. Tā vietā tiek panākts tikai pretējais un Kīša uzduras vienai no lielākajām konspirācijām ASV vēsturē! Thistle man gan nav nekāds valdības slepens monstru radīšanas prjoekts, bet gan paša ‘’inficētās’’ personas vaina, kuru tik ļoti ir pārņēmusi viena emocija – naids pret visu un ikvienu.

Oficiāli Bay and Creek pārvadā kravas, bet tikai retais arī ir iesaistīts jau desmitgadēm ilgajā karā pret Thistle man armiju, bet vēl mazākam procentam ir piešķirtas tās zināšanu privilēģijas, ka dižā cīņa pret lielo ļaunumu ir tikai un vienīgi apmāns citu acīm, kamēr patiesībā tiek piebildītas pašu ‘’karotāju’’ (protams tie nav zemākā ranga darbinieki) kabatas. Alice Isn’t Dead izmanto tālbraucēju šoferu tēmu un pielieto šausmu žanra elementus, lai izceltu un iztēlotos, kas varētu notikt tumšos vakaros un naktīs, kad ir piestāts atpūtas vietā vai degvielas uzpildes stacijā un tā vien šķiet neviena cita apkārt pasaulē nav. Pie reizes arī spekulējot, kas gan varētu būt noticis ar tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kuri tādās lokācijās pazūd uz neatgriešanos.

Pietrūka kārtīga un spēcīga sižeta no vāka līdz vākam, un arī kulminācijas brīdim nebija tas uzrāviens, lai sajūta būtu kā uz adatām, uztraucoties kas nu būs, un kaut arī Kīšas mērķa sasniegšanas ceļā stajās ne viens vien izteikti bīstams pretinieks, reakcija un sajūtas par pasniegto (nosacīto) atrisinājumu vairāk lika vilties.

Ar lielu varbūtību pieļauju, ka audio versijā grāmatas plusi ir krietni izteiktāki un labāk manāmi.

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

9424053

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Golancz

Manas pārdomas

Blue Remembered Earth aptuveni 150 gadus tālā nākotnē iztēlojas pasauli, kurā klimata pārmaiņu izraisīto seku dēļ par dominējošais kontinentu pasaulē ir kļuvusi Āfrika. Negluži pilnībā tapa skaidrs vai vēl eksistē individuālas valstis, vai tikai divas lielas savienības, kur viena United Surface Nations apvieno sauszemes valstis, bet United Aquatic Nations pārstāv tos cilvēkus, kuri labprātāk ir izvēlējušies pārveidot sevi ģenētiski dzīvei zem ūdens. Protams, kā jau zinātniskajai fantastikai pieklājas ir arī daudz dažādu autora iztēlotu jaunu tehnoloģiju, no kurām ne viena vien izmantota Visuma izpētei un Saules sistēmas apguvei.

Grāmatas galvenie varoņi ir brālis un māsa, Geoffrey un Sunday, kuru rokās nonāk pavedieni, lai atrisinātu nesen mirušās vecmammas Eunice un reiz slavenas zinātnieces/piedzīvojumu azarta meklētājas Visumā atstātās ‘’dārgumu medības’’. Ne viens no abiem nebauda milzīgu radu mīlestību savas attieksmes dēļ pret citkārt izteikti uz auksto biznesa pasauli orientēto ģimenes biznesu, kas kļuvis tik liels, ka ir iemantota ievērojama politiskā vara. Kaut arī runa nav par notikumiem starpzvaigžņu mērogos, tomēr darbība ir pietiekami plaša, lai noturētu interesi un gribētos uzzināt vairāk, ko pastiprina pārsvarā ik pēc nodaļas mainīgais skatpunkts starp Džefriju un Svētdienu.

Katru atsevišķi vēl pavada papildus viens sabiedrotais no tuvākas un tālākas personīgo attiecību pagātnes, bet par prieku man romantisms un liekas attiecību drāmas neieņem prioritāru lomu pār apkārt notikušo un to iznākums no tām neatkarājas. Un gan viens, gan otrs duets nevar atļauties zaudēt uzmanību un koncentrēšanos ne mirkli, jo dzīvībai potenciāli bīstamas situācijas var sekot ik mirkli viscaur grāmatai. Eunice dzīves pēdējie 60 gadi, kā arī daudz dažādu aspektu pirms tam, ir tik ļoti noslēpumiem un spekulācijām apvīti, ka neviens īsti nezina, ko īsti viņa varētu būt noslēpusi. Dažs labs ģimenē labāk nemaz negrib to noskaidrot aiz bailēm, ka tas varētu kaut kā nebūt sabojāt ģimenes reputāciju, ja ne vēl inkriminēt. Papildus tam gan aizkulisēs, gan daudz atklātāk darbojas divas ideoloģiskas aktīvistu grupas, bez kuru palīdzības Džefrijas un Svētdien reizē nevar gluži iztikt, bet vienlaikus jābūt modriem, jo nodevība pie var sekot bez brīdinājuma.

Lielos vilcienos gaisā nepaliek karājamies nepabeigtu sižetisko līniju, par ko paust sašutumu pilnus izsaucienus. Vēl jo labāk, jo katra triloģijas grāmata pēc būtības var tikt uztverta arī kā standalone gadu starpības dēļ starp notikumeim vienā un nākošajā. Patīkami, ka nebija diži jālauž galva par autora ieviesto terminu nozīmi vai tehnoloģiju darbību (īpaši attiecībā uz cilvēkos integrēto) un pielietojumu, ko citkārt ir nācies redzēt švakā izpildījumā, kas tikai liedz izbaudīt iecerēto stāstu.