Iain Gale – The Black Jackals (Peter Lamb #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Ir 1940.gads un Nacistiskā Vācija vien nesen ir sākusi savu atriebības karagājienu par pārestībām pēc Pirmā pasaules kara, vien nesen Hitlers ir uzsācis savu zibenskara plānu, lai pierādītu āriešu rases pārākumu pār citām. Tā sērijas galvenais varonis Peter Lamb un citi viņa britu pavalstniecības tautieši atrod sevi Francijā cīnāmies pret jau agrāk kaujas laukā sastaptu ienaidnieku.

The Black Jackals atspoguļo kara norisi no šaura, vienas personas skatpunkta, un, kamēr pašam Pīteram cīņas biežāk norit ar veiksmīgu iznākumu par labu viņam, protams, neiztikt bez kritušajiem, tad to pašu nevar teikt par citiem, kuriem nav palaimējies cīnīties blakus romāna galvenajam varonim. Pa dažam labam panākumam nemaina kopējo lielās bildes situāciju, kas liek strauji atkāpties pa visu frontes līniju.

Tomēr lai cik nospiedoši būtu redzēt pat pašus francūžus tā zaudējam un tieši sakot bēgam savā zemē, nedz Pīters, ne citi viņa biedri zaudē dūšu un būtu gatavi tā vienkārši padoties, necenšoties paraut sev līdzi vismaz kādu pretinieku. No tiem citiem biedriem izceļas Džims Benets, galvenokārt gan ar uzticamības faktoru un paklausību, spēju izpildīt uzdoto, tikmēr lielāka noslēpumu mīkla ir Valentīns, kura izteikumi, lai arī ir normas un pieklājības robežas, ar sejas mīmiku un toni liek Pīteram aizdomāties, kas gan slēpjas viņa pagātnē pirms kara aizsākuma. Tā teikt ir šis tas, kas liek paturēt viņu uzmanības lokā, pat ja līdz šim darījis visu, kas nepieciešams.

Pītera un viņa pārstāvētā vienības, nereti ar mainīgu vispārējo biedru sastāvu, kad apstākļi plūst un mainās, uzdevums sērijas debijā nav vis cīnīties frontē ar ienaidnieku, bet vairāk gan būt, kā kurjeriem svarīgu ziņu nogādāšanai, it īpaši otrajai no divām ziņām grāmatas gaitā, kuras cena neveiksmes gadījumā var būt pat desmitiem tūkstošu tautiešu dzīvību vērta.

Bet atrašanās ne pašā frontes priekšgalā nenozīmē, ka Pīteram, Benetam, Valentīnam un citiem biedriem ietu mazāk interesanti, turklāt vēl atrasdamies aiz ienaidnieka līnijām, maskējoties par ienaidnieku un pa ceļam radot haosu un upurus ienaidnieka rindās, kur tas vien būtu iespējams, saprāta un uzdevuma drošas izpildes ietvaros.

Diemžēl The Black Jackals rada vien kompetentas, lasīšanas brīdī pietiekami izklaidējošs, bet ne aizraujoša vēsturiskā Otrā pasaules kara romāna iespaidu, kur nepārprotami galvenajam varonim piešķirta zināma neizskaramība un filmu sižetiem cienīgi asa sižeta momenti. Jāņem vērā, ka emocionalitāte, patriotiskums uz lapaspuses nav tādā pašā līmenī, kā piedzīvojuma romāna gars uz kara fona. Kā arī ir gana daudz sižetam maznozīmīgu vārdu apjoms starp kritušajiem upuriem – laikam jau, lai piešķirtu vismaz dažiem vārdu un neatstātu tos galīgi anonīmus.

Tā arī pats kulminācijas brīdis bez vajadzīgā uzrāviena un apgriezieniem, turklāt ar vienu no savējo puses kapteiņim, kuru pašu motivē sīkmanīgs atriebīgums par aizskartu godu.

Conn Iggulden – Emperor #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Jūlijs Cēzars atkal atgriežas Romā, bet tās diktators Pompejs bija pavēlējis viņam to darīt vienam, ne kopā ar viņa leģioniem. Protams, Cēzars nav muļķis un saprot, ka pēc Krasa nāves viņš ir vienīgais, kurš šobrīd varētu stāties Pompejam ceļā pēc neierobežotas varas. Senāts it kā skaitās vajadzīgs, bet jau tagad vairāk ir abu vīru prātu nostūros, un tā abi un to leģioni krusto ieročus līdz tikai viens no viņiem paliks dzīvajos. Tomēr par šokējošāku un lielāku pavērsienu nosaucama Bruta nodevība un pāriešana pretinieka nometnē, jo redz viņam nav kremt un nepatīk kā Cēzars attalgo citus, piemēram, Marku Antoniju, uzskatot, ka viņš kā tuvākais draugs pārāk bieži tiek pieņemts kā pašsaprotams.

Labākas stratēģijas vārdā vispirms Pompejs nevis bēg uz Grieķijas provincēm, bet dodas tur ar nolūku savā vārdā pret Romas nodevēju pulcēt tur nomitinātos leģionus, kuriem nav bijusi saskarsme ar Cēzaru un viņa panākumi Gallijā ir vien no citu mutēm klausītas ziņas. Tomēr vecums šķiet darījis savu un vairākkārt Pompejs neieklausās savos virsniekos izmantot Cēzara pieļautās kļūdas, lai viņu pieveiktu. Tā vietā teju visu interpretējot, kā ģeniālā Cēzara meistarstiķa plānu, kā viņu Pompeju sakaut.

The Gods Of War turpina ik pa brīdim dot mājienus par tuvojošamies Cēzara pēkšņo dzīves galu. Diemžēl šajā dramatizētajā versijā tās galvenais ļaundaris Bruts sevi jo biežāk parāda negatīvā gaismā. Lai arī publiski pauž, ka viņam rūp Romas kā republikas nākotne, tad jāšaubās, vai viņš vēlāk piekristu piedalīties Cēzara noslepkavošanas konspirācijā, ja vien viņa ego būtu pietiekami paglaudīts un apbalvots.

Grāmatas otrā daļa Cēzaru ved uz (Seno) Ēģipti, kur neviļus Kleopatras apburts viņš iesaistās karaļnama intrigās, palīdzot Kleopatrai atgūt troni no viņas brāļa Ptolemaja un viņa reģentiem. Panākumi un bagātības, ko Cēzars Romai guvis vien audzē un audzē viņa apetīti. Kāre pēc arvien lielākas varas kā aug tā aug un šādi laikam autors cenšas parādīt, ka gluži bez pamata Bruta bažas nav bijušas, jo atgriežoties no Ēģiptes Cēzars, kad Pompejs ir pagātne un tuvumā neredz neviena cita līdzvērtīga konkurenta, jau sāk sapņot par imperatora statusu. Un nebūtu jau arī tā, ka neatrastos daudzi, kuri labprāt redzētu viņu krītam, lai paši varētu ieņemt radīto varas vakuumu.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt, ka The Gods of War ietvaros vairāk kā iepriekš acīs krita autora izvēle pozitīvi izmantot karaļa, karalienes karaliskos titulus, kas vismaz manis lasītajās vēstures grāmatās ir bijuši drīzāk nopelti zemāk par zemu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Bruta un viņa līdzgaitnieku, nosaukuši sevi par ‘’Liberatores’’, sapnis, ka tirāna un imperatora titula kārā Jūlija Cēzara noslepkavošana atbrīvos Romu un ļaus Republikai atkal uzplaukt nepiepildās pat ne tuvu iecerētajam. Kaut arī senātā viņiem izdodas panākt amnestijas balsojumu par pastrādāto, nepaiet ilgs laiks līdz viņi ir spiesti bēgt uz visām Romas impērijas pusēm.

Galvenokārt tam par iemeslu ir Jūlija testamentā par dēlu adoptētais Oktaviāns, kurš turklāt vēl izlemj oficiāli nomainīt vārdu uz to pašu Gaju Jūliju Cēzaru. Iespējams vārdā ir daļa maģijas, bet noteikti arī pašā Oktaviānā ir līdzīgas līdera dotības, kā viņā radiniekā Jūlijā Cēzarā. Nav vairs viņs kaut kāds tur nepaklausīgs puišelis, kurš jāparmāca par nieku un štruntu zagšanu, vai kuram bija jāuzmanās no nokļūšanas vietējo huligānu rokās. Arī bez jaunā vārdā iepriekš Jūlija Cēzara vadītie leģioni būtu viņam sekojuši, lai varētu realizēt nu kāroto atriebību.

Sākums gan nav nebūt tik gluds un nepārprotams, it īpaši, ja vēl daudziem senatoriem, kuri vainīgi slepkavības konspirācijā, ir vēl kāda daļa varas. Pat Oktaviāna leģionu ienākšana Romā nepanāk vismaz daļu no jaunā censoņa gaidītā. Drīzāk tiek panākts pat pretējais, kad tik atklātas varas demonstrēšana noskaņo pret Oktaviānu pat tos, kuri simpatizē galvenajam mērķim atriebt Jūlija Cēzara slepkavību.

Jāpiebilst, ka Oktaviāns šajā mērķī nav bez atbalsta, un par galveno, kurš pat komandē ievērojamu leģionu skaitu, ir Marks Antonijs. Arī viņa politiskās un militārās karjeras līkloči ir ar mainīgu favorīta vai ienaidnieka statusu Romas senāta acīs, bet atšķirībā no stipri karstasinīgākā Oktaviāna, Marku Antoniju piezemē gan paša vecuma piesardzība, gan gadu gaitā gūtā pieredze. Abu alianse ir gana saspīlēta un vien kopējie ienaidnieki abus kopīgam mērķim.

Starp mazāk nozīmīgiem tēliem izceļami Oktaviānā Grieķijā atrastie draugi Maecenas un Agrippa. Katrs ar savām zināšanām un prasmēm, bez kurām būtu jāšaubās, vai Oktaviāna uzsāktais karš pret Liberatores būtu tikpat veiksmīgs, ja viņu atbalsta iztrūktu.

The Blood of Gods kā vēsturisks romāns, kas dramatizē notikumus no reāli notikušas un labi zināmas Senās Romas vēstures, visvarīgākais, protams, ir izpildījums, jo pamatoties uz iemeslu, ka tā taču notika, būtu putnubiedēkļa arguments pret kritiku. Lai arī vietām jūtams neliels stīvums vai teatrālisms, kas gan vairāk izteikts iepriekšējā The Gods of War grāmatā. Tad cīņu ainas starp armijām, ja tā padomā, tūkstošiem mirušo dažu indivīdu konflikta dēļ, un Oktaviāna dinamiskais tēls, palīdz to šajā grāmatā novērst.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Righteous Men by Sam Bourne

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Vils Monro tik nesen ieguvis darbu diženajā New York Times pēc atgriešanās no Lielbritānijā pavadītā laika vēl negaida, ka uzreiz ar pirmajiem rakstiem izdosies nokļūt uz laikraksta pirmās lapas, kur nu vēl, kad tiek norīkots, lai rakstītu par slepkavībām. Nebūtu Vilam ‘’tā laime’’ būt spriedzes trillera galvenajam varonim, varētu droši teikt, ka nekas galvu reibinošs arī nenotiktu, bet neviļus Vils uzduras globāla mēroga konspirācijai, no kā atgarīgs visas cilvēces liktenis.

The Righteous Men premise un ļaundaru motivācija balstās uz reliģisku pārliecību, ka pasaules liktenis balstās uz 36 taisnīgiem, labiem vīriem, un ja viņu pēkšņi vairs nebūtu, teiksim kāds viņus nogalinātu, iestātos pasaules gals, taisnā tiesa, bet pēc tam sekojoši un galvenokārt otrā Mesijas atnākšana. Kādam (un šī kāda sekotājiem) šī pārliecība ir tik spēcīga, ka ir gatavs šīs ticības vārdā nogalināt minētos 36 un jebkuru, kas stātos šī mērķa ceļā. Tā it kā pasaule nebūtu eksistējusi pirms cilvēkiem…

Bet pirms Vils nonāk pie atklāsmes, kur bez dižas nojausmas iepinies, tiek nolaupīta viņa sieva Beta, kuras atgūšana tad pamatā arī kļūst par Vila galveno mērķi. Saprast, kas vispār notiek. Kurš gribētu viņu nolaupīt un turklāt nepieprasa izpirkuma maksu, bet klasiski nevēlas, lai tiktu iesaistīta policija. Pavedieni Vilu ieved dziļi ebreju pasaulē un tās kopienā Ņujorkā.

The Righteous Men ir tipisks popkorna izklaides trilleris, kas par premisi un ideju izmanto reliģisku mītu un pārvērš to ļaunprātīgā konspirācijā ar it kā cēlu ieganstu. Izpildījums no autora puses nav peļams, bet arī nekas tāds, kas nebūtu līdzīgā manierē jau lasīts.

***

The Evolutionary Void (The Void Trilogy #3) by Peter F. Hamilton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kas īsti ir arvien vairāk izpletušais galkatiku un zvaigžņu sistēmu šķietami aprijušais Void? Kas īsti notiek ar matēriju un objektiem, kad tie nonāk aiz tā notikumu horizonta? Ir kas uzskata, ka dzīve iekš Void turpinās +/- tāpat kā līdz šim, citiem tur aizsākas gatavākā paradīze, bet citiem šķiet, ka iestājas nāve? Triloģijas garumā, kurā katra grāmata ir kā kārtīgs ķieģelis autors Peter F. Hamilton izpaužas ar visu iespējamo varēšanu, lai lielās idejas vārdā izspēlētu kā nu kurš un dažādās citplanētiešu un cilvēku sabiedrības reaģē uz šī eksistenciālās būtības Void eksistenci.

To tikpat kā varētu pielīdzināt Nāve, ja tici, ka pēc mirstīgā ķermeņa nāves kaut kas vēl turpinās. Vai reālāk zināmi eksistējušiem melnajiem vai baltajiem caurumiem. Kā viena sliekšņa vai notikumu horizonta pārkāpšana ieviestu tavā dzīvē neatgriezeniskas pārmaiņas, tā gan pats Void, gan tā iekšienē uz Makkathran planētas esošiej (o kā jau minēts ārpus Void personāži nezina, kas tajā notiek) iesaistījušies spēlē, kas ietekmē pilnīgi visa Visuma eksistenci.

Kā jau ierasts Hamiltona daiļrade ir lielizmēra glezna ar galvu reibinošu tēlu klāstu un notikumu vērienu; nebūs domāts katrai gaumei.

***

The System States Rebellion #1-2 by Dietmar Arthur Wehr

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Systme States Rebellion triloģijas pirmās divas grāmatas diemžēl ne tikai neizceļas ar kaut ko tai īpašu, ar saistošiem un komplicētiem tēliem vai vismaz intriģējošu sižetu, kas ir pavisam klasisks, kad reiz Zemes apgūtās un kolonizētās planētas ir nogurušas no Zemes pārvaldes garās rokas un vairākas no tām vienojas nomest važas, dibināt neatkarību no cilvēces šūpuļa. Protams, Zemei tas negrib to pieļaut, parādīt vājumu, kas iedrošinātu arī citus no viņiem atteikties, kas aizsāk gadiem ilgstošu karu.

Jāatkārtojas ar diemžēl, bet Rumors of Glory un Rumors of Honor kā pirmās iekļaut šī gada negatīvajā topā, kā vienas no visvieglāk aizmirstamajām, kas lasītas vai klausītas.

Conn Iggulden – The Gates of Rome (Emperor #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

The Gates of Rome, neslēpjot, ka Emperor sērijas galvenais varonis būs Gajs Jūlijs Cēzars, un sākot stāstu no Gaja bērnības dienām, ir kā sagatave lielajiem dzīves notikumiem vēlāk. Slavas un spēka zenītam un visu zināmajam atentātam Romas senātā.

Blakus Gajam jau kopš bērnības ir viņa tuvākais draugs Marks (vien beigās atklājot vārdu Bruts, ar kuru iegājis vēsturē; šo vēstures faktu biju piemirsis), kura izcelsme un sociālais statuss nav aplaimojis, bet Gaja tēva Jūlija solījums uzaudzināt puiku un viņa draudzība ar Gaju nenoliedzami palīdz, lai vēlāk, kopā trenējoties izbijuša gladiotora/cīkstoņa Renius uzraudzībā, varētu izcīnīt vietu kādā no leģioniem un pierādīt savu varēšanu un prasmes atbildīgākiem armijas rangiem un amatiem.

Grāmatas viens no pamatsižetiem un kulminācijas punktiem, kad Gajs un Marks ir jau jauniešu vecumos, ir cīņa par kontroli Romā starp divim ģenerāļiem Lucius Cornelius Sulla un Gaius Marius, Gaja Jūlija mātes brālis. Par cik autors Conn Iggulden balstās uz reāliem vēstures notikumiem un personāžiem, tad varētu argumentēt, ka maitekļu vismaz pagaidām sērijas pirmajā grāmatā nevarētu būt, bet šajā rakstā iztikšu ar mājienu, ka sakāve vienam no diviem nebeidzas ar vienkāršu zaudējumu. Visa Roma un šavā ziņā arī visa impērija/republika izjūt uz savas ādas spēkošanos starp šiem diviem ģenerāļiem, kas daudziem simtu simtiem prasa pašu augstāko cenu. Var sākt just, kā Romas Republika maz pamazām pārtop par Romas Impēriju.

Grāmatas gaitā nevarēju neievērot, ka daži tēli diezgan pozitīvā nozīmē izmantoja karaļa statusa terminu. Cik līdz šim ir sanācis lasīt vai klausīties par Senās Romas vēsturi, tad karaļa statuss bija pats pēdējais, kādā gaismā kāds varu alkstošs būtu vēlējies lai citi viņa ranga vai vispārējā impērijas populācija viņu uzlūko. Karalis drīzāk būtu bijis kā lamuvārds un kaut kas nicināms, ne iekārojams.

Citādi, lielos vilcienos apzinoties vēstures notikumus, autora proza un sižeta ritms ir gana labs, ne sasteigts, ne lieki kāda brīdī izstiepts, veltot pienācīgu uzmanību Marka gaitām ārpus Romas, lai The Gates of Rome būtu izbaudāma un gribētos drīzumā sēriju turpināt.

Eric Van Lustbader – Shan (China Maroc #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

80.to gadu aukstā kara trilleris. Cīņa par ietekmes zonām, par varu un naudu pasaules mērogā, kura centrā duoloģijas galvenais varonis Jake Maroc un viņa ģimenes/radu bizness Honkongā un Ķīnas valsts un politiskās sistēmas nākotne. Ieinteresēti protams ir abas tā laika lielvaras gan ASV, gan PSRS, bet neiztikt arī bez citiem negaidītiem ‘’ciemiņiem’’.

Arī Shan turpinājumā autoram Eric Van Lustbader sanāk attēlot atšķirīgās Ķīnas kultūras filozofiju un domāšanas gaitu, brīžiem pat ieslīgstot maģiskajā reālismā, kad varoņi izmanto spēku no garu un cita veida pārdabiskām, neredzamām pasaulēm, kas Jian ietvaros bija ne tik uzsvērts, citādāk pasniegts. Iekš Shan gandrīz vai maģijas spēks.

Džeiks Maroks ar tēva svētību kļuvis par pašu galveno tai-pan ne tik vien ģimenes/klana ietvaros, bet visā Honkongā, netrūkst ienaidnieku gan vietējo, gan ārpus kolonijas, kas viņā saskata gana nozīmīgu šķērsli, kas būtiski patraucētu viņu plānu realizācijā. Grāmatas notikumu skatpunkts konstanti maina personāžus un brīžiem autoram sanāk aizrauties par daudz. Ja vēl jau sērijas pirmajā grāmatā iepazītajiem tēliem ir atrasta sava balss, tad krietnam skaitam jaunajiem un ne tik nozīmigajiem tēliem tā ir visai līdzīga vienam ar otru, gandrīz vai gribētos pielīdzināt izgrieztiem kartona gabaliem ar atšķirīgiem vārdiem.

Nenoliedzami, ka pozitīvie faktori autora sniegumā, kas bija redzami iekš Jian, ir atrodami arī šajā darbā, papildus Džeikam var pieskaitīt PSRS puses tēlu Daniella Vorkuta un viņas saistīto cīņu par varu padomijas politikas gaiteņos. Tomēr sērijas turpinājumā piezagušies klāt arī šis tas netīkams. Piemēram, līdzīgi kā ar pamanāmiem neizteiksmīgiem tēliem, Shan izceļas ar pāris sižeta līnijām, kas vai nu paliek karājamies gaisā, kas nebūtu nekas traģisks, ja eksistētu vēl kāds China Maroc turpinājums, gan maznozīmīgāki sižeti un ar tiem saistīti tēli, kuri krietni pirms grāmatas beigām paliek teju aizmirsti, un rodas jautājumi par to nepieciešamību pašu par sevi lielā sižeta saistībā.

Jāpiebilst, ka grāmatā ir arī elementi, kas sensitīvajai cancel kultūras pārstāvjiem nebūtu pa prātam un iespējams būtu par mērķi, ja kāds gribētu publicēt ko līdzīgu šodien.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Bernard Cornwell – The Flame Bearer (The Saxon Stories #10)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Cik neskaitāmas neskaitāmas reizes Bebanburgas Uhtreda plāni atgūt dzimto cietoksni nav tikuši novirzīti otrajā vai pat trešajā plānā, jo vajadzība palīdzēt vispirms karalim Alfrēdam, tagad viņa dēlam vai kādam citam kristietim, no kuriem vien retais atdarītu ar to pašu, ja Uhtredam būtu līdzīga vajadzība pēc palīdzības, armijas papildspēkiem. Arī tagad, grāmatas sākumā, kad jau Bebanburgas aizsargsienas ir tikpat kā ar roku aizsniedzamas, notikumu pavērsieni tā vien šķiet speciāli sazvērējas, lai kārtējo reizi atstātu Uhtredu ar garu degunu. Bet ne šoreiz!

 

Uhtreds vairs nav nekāds jauneklis. Mati jau šur tur sāk sirmot, dēls Uhtreds (pie sevis saucu par Uhtredsonu) jau pats ir liels karotājs, bet neviens vēljoprojām uz kaujas lauka nesāk līkt ceļiem trīcēt, kā apziņa, ka pretējā pusē atrodas Bebanburgas Uhtreds. Kaut arī viņa spriganās dienas ir aizgājušas un reizēm šis tas iesāpas, tad vēl joprojām uz mūsdienu Lielbritānijas salas nav uzradies kāds cits līdzvērtīgs karavadonis. Uz viņa talants pārvērst šķietami bezcerīgu kauju sev par labu ir tik izteikts un zināms, ka nereti naidīgi noskaņotie viena vienīgā pienaglotā Dieva pielūdzējiem, kuri citkārt ar kliegšanu pieprasa vai nu citu pāriešanu viņu ticībā, vai šo ķeceru iznīcināšanu, neatliek nekas cits, kā vērsties pie Uhtreda par spīti tam, ka viņš joprojām pielūdz Odinu, Toru un pārējos vecos dievus.

Desmitā grāmata The Saxon Stories sērijā The Flame Bearer ir trakoti īsa, vien dažas lapas virs trīssimts, kas atstāj labu mazuma pēcgaršu. Prasās vēl! Labi, ka sērija ar šo nebeidzas (teorētiski nevarētu tam piesieties) un nedomāju, ka līdz #11 grāmatai paies tik ilgs laiks, kā starp devīto un šo. Drusku jau bažījos, vai tik nebūšu piemirsis tēlus kurš ir kurš, neskaitot pašu galveno, bet Kornvela rakstnieka talants ir tik labs, ka jau no pirmajām lapaspusēm sajutu, ka varu nomierināties, jo esmu prasmīga autora rokās, kurš zina, ko dara un kā to paveikt.

Katherine Applegate – The One and Only Ivan

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Grāmatas, kura pēc autores pēcvārdā minētā balstīts uz vienu konkrētu iepirkšanās centru reiz Vašingtonā, bet noteikti varētu atrast vēl un vēl piemērus no pagātnes, galvenais varonis patiesais un vienīgais gorilla Ivans ir arī galvenais piesaistes objekts no visiem zvēriem. Diemžēl cilvēku interese gadu gaitā ir noplakusi un ne viņš, ne Ivana draudzenes zilonenes Stellas un vēl kaut kāda tur suņa triki nepiesaista tos cilvēku pūļus kā agrāk. Tādēļ iepirkšanās centra īpašnieks kā par glābšanās salmiņu izraugās no bankrotējoša ceļojošā cirka ‘’paglābt’’ jaunu, mazu ziloņu meiteni Rūbiju cerībā, ka tas ļaus viņa iestādījumam izdzīvot.

Ivans ir ne tikai labs un iemīļojams galvenais varonis, bet arī tads, kurš savu stāstu izstāstīs pats no pirmās personas skatpunkta. Lielākam lasītājam, kā man, pirmais un pats galvenākais, lai netraucēti izbaudītu grāmatu, būtu pieņemt ‘’spēles’’ noteikumus un lieki neuzdot jautājumus par to, kā gan Ivans vai kāds cits dzīvnieks spētu zināt cilvēku konceptus un kaut ko plašāku par viņu pasauli, kā arī antropomorfismu trūkumu šajā grāmatā neatrast. Bet vienkāršākais noteiktu būs ‘’pieaugušā’’ cilvēka smadzeņu atslēgšana/atpūtināšana uz īsu brīdu, un, ieslēdzot pa jaunaum, saprast, ka savvaļas dzīvniekiem īstā vieta ir dabā, nevis kur citur.

Jauko un atkarībā no lasītāja emocionālo stāstu brīžiem lieliski papildina Patricia Castelao ilustrācijas. Turklāt mazākam lasītājam nebūt nav jābaidās no grāmatas apjoma, kurā teksta fonts un izkārtojums to padara lielāku, nekā ja pārveidotu uz ierastāku.

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxon Stories #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Saksiešu izkaroto salas daļu kārtējo reizi apdraud jauns skandināvu iekarotājs, šoreiz Ragnall Ivarson izskatā, kurš vairs nejūtas gaidīts blakusesošajā Īrijā, kādēļ tagad nolēmis kļūt par visas Lielbritānijas salas valdnieku. Par nelaimi viņam, šī grandioza mērķa ceļā atrodas viens makten liels šķērslis, kuru līdz šim nav izdevies nevienam pārkāpt, un tas ir Bebanburgas Uhtreds.

Par grāmatas kvalitāti nevar sūdzēties un tā neizkrīt ārpus sērijas iepriekšējo grāmatu ierindas, raiti lasās un ir labi uzrakstīta, bet to pašu nevar teikt par grāmatas intrigu, jo ir visai viegli paredzēt Uhtreda un Ragnala militārā konflikta kulminācijas kaujas iznākumu. Un arī ceļojums no punkta A, Ragnala ierašanās uz salas, līdz punktam Ž nav ar pašu lielāko spriedzi vai cita veida jaunatklājumiem, kas papildinātu standarta sižetu. Tas papildus tam, ka lasu grāmatu apzinoties, ka sērijā jau ir iznākušas vēl divas.

Uhtreds turpina būt mistisks gan pats sev, kādēļ viņš, kurš tic Toram un citiem ne-kristiešu dieviem riskē šī viena Dieva piekritēju vārdā un interesēs, gan citas ticības brāļiem un māsām, kuriem prātā ir cēlākais no visiem mērķiem – iznīdēt visus sastaptos kristiešus. Uhtreda nesaskaņas un domstarpības gandrīz ar jebkuru priesteri jau gaidu ar zināmu smaidu, kā gan šoreiz izvērtīsies verbālā divkauja, ir daži reti izņēmumi, kuri Uhtreda acīs tiešām dara labu un nevis vispirms bāž zeltu savās kabatās.

Vairrākārt tiek atkārtotas un uzsvērtas Ragana Ivara dēla negatīvās īpašības, kas jo vieglāk padara viņa armiju ‘’izkušanu’’. Jau tā vikingu armijas ir slavenas ar to, cik ātri līderi paliek bez plaša atbalsta, kad to armijas sastop pirmās grūtības un vairs nav tik viegli iekarot jaunu zemi un laupīt mantu, lopus un vergus, bet vēl jo grūtāk ir tad, ja karavadonis izmanto bailes kā pamatlīdzekli, lai nodrošinātu kontroli pār padotajiem.

Iekš Warriors of the Storm nenotiek nekas diži liels, var lasīt arī sērijā ne pēc kārtas un tad ķerties pie sākuma, bet vairāk rekomendējams jau esošiem sērijas cienītājiem, kuri pakāpeniski nonāk līdz šai.

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Kaut arī Pens Keidžs (otrās) triloģijas pirmajās divās grāmatās kopā ar vairākiem lieliskiem cietiem tēliem/varoņiem gan vēl dzīviem, gan nogalinātie, ir veicis lielu darbu, lai atklātu neglīto patiesu par pagātnes noziegumiem un lai nebūtu vairs jābaidās no rasistiskās organizācijas KKK nošķēlušās grupa Double Eagles, kuri uzskatīja, ka KKK pret afroamerikāņiem ir pārāk draudzīgi noskaņoti un ka viņu attieksme ir ‘’too soft’’, par spīti tam visam viņu radītie un izteiktie potenciālie draudi ir vēl ar pietiekoši spēcīgu ietekmi, lai Načezas mēra tēvs Toms Keidžs sēdētu ieslodzījumā un tiktu tiesāts par iespējamu slepkavību, neskatoties uz to, ka tieši Doubles Eagles līderi sešdesmitajos gados izteica nāves draudus, ja viņa izdomās atgriezties.

Runa ir par Toma melnādaino māsiņu Violetu, kura tajos gados tika brutāli grupveida izvarota, lai viņas brālis un brāļa draugs, kuri bija aktīvi civiltiesību aktīvisti, pārtrauktu slēpties. Par Tomu jāsaprot, ka viņš gan Načezā, gan dienvidos vispār bija ļoti brīvi domājošs. Viņam svarīgāk bija palīdzēt slimam cilvēkam vienalga, kāda būtu cilvēkam ādas krāsa, vienalga, vai viņš spēs samaksāt naudā vai graudā. Apvienojumā ar gaisā pastāvīgi virmojošo briesmu sajūtu, Violetas neseno nokļūšanu atraitnes statusā u.c., starp Tomu un Violetu dzima kas par vairāk par draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Nebūtu Toma pašaizliedzīgās darbības, lai palīdzētu viņai aizbēgt uz ziemeļiem, uz Čikāgu, nebūtu Violeta nodzīvojusi tik garu mūžu vai bijis viņiem kopīgs dēls Linkolns.

Neieslīgstot vēl dziļāk detaļās rakstot par komplicētajām attiecīgbām vienlīdz tagad starp Penu un viņa tēvu vai vēl joprojām eksistējošo rasismu ar risku kaut ko samaitekļot ieteikšu labākai izpratnei par autora radīto Penn Cage sērijas pasauli, ja ne sākt ar pirmo triloģiju un The Quiet Game, tad vismaz noteikti vispirms pievērsties fantastiskajām Natchez Burning un The Bone Tree; katra no tām krietni pārsniedz 500lpp latiņu, tā teikt ir kur ieskrieties, bet labākais, ka sižets salīdzinoši noris īsā laika sprīdi, kas liek nemanot nonākt līdz grāmatu beigām.

Vēl piebildīšu, ka atšķirībā no visām piecām iepriekšējām Penn Cage grāmatām The Mississippi pamatā ir Pena tēva Toma tiesas prāva ar neordināru taktiku no viņa sena drauga un advokāta, un ar milzum daudz vēl citiem saistošiem mozaīkas gabaliņiem tās fonā un atmosfērā. Vien pabeigšu rakstu ar sīku pārmetumu manā skatījumā, ka pirmais kulminācijas brīdis tiesas prāvas laikā šķita tik labs (nu tik LABS!), ka (cik saprotu) triloģijas un pašas grāmatas beigas salīdzinājumā nelikās tik spožas. Šeit vēl intervija ar pašu autoru no 2017.gada.