Bernard Cornwell – The Empty Throne (The Saxton Stories #8)

21045103

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Patīkami pārsteidza grāmatu ievadošais prologs ar skatpunkta maiņu. Tik ‘’dziļi’’ sērijā un pēc tik ilga laika, ar to domājot, ka The Empty Throne jau ir astotā The Saxon Stories sērijas grāmata, un visas iepriekšējās grāmatas ir bijušas no Bebanburgas Uhtreda skatpunkta, bet tagad prologs no viņa dēla Uhtreda Uhtredsona. Starp pirmajām domām bija, ka mana prognoze par Uhtreda neiziešanu vairs uz kaujas lauka būs izrādījusies pareiza un ka nu Uhtreds savas vecumdienas sagaidīs drošībā aiz nocietinājumiem, bet par to, kas notiek uz salas varēsim vērot ar Uhtredsona starpniecību.

Bet še tev! Neesmu paspējis nedz īsti sajust Uhtredsona no tēva atšķirīgo balsi, nedz to, vai to Kornvelam izdotos tādu izveidot un noturēt, kad jau seko nākamā nodaļa un esam atpakaļ pie Uhtreda. Nebūt nesūdzos, bet būtu bijis interesanti pārmaiņas pēc kas atšķirīgs.

Kaut arī pēc divcīņas ar dāņu karavadoni Knutu noslēdzoties The Pagan Lord Uhtreda ievainojums vēl joprojām nav sadzijis un izdala stipri smakojošas strutas, kā arī pat pie visniecīgākajām un mazākajām kustībām var izsaukt sāpju agoniju, tas neattur Uhtredu no atrašanās notikumu pašā epicentrā. Un labi, ka tā, jo mirst Mērsijas (Mercia) karalistes valdnieks Æthelred. Viņa nāve daudziem karalistē dod cerību, ka pēc paaudzes pārtraukuma viņiem varētu būt valdnieks, kurš neatrodas zem Veseksas karaļa (šobrīd Edvards) tupeles. Pamatu ambīcijām, neskaidrībām un intrigām dod fakts, ka Æthelred un Edvarda māsas Aethelflad laulībā ir bijusi tikai viena meita.

Kaut arī Edvards kā valdnieks nav slikts vai nekompetents, bet viņam laikam laiks šķiet labāk pavadīts medībās vai esot gultā, nekā būt pie karalistes stūres, kā arī apkārtējiem nav paslīdējis garām viņa vēlme pēc atzinības, kad daudziem atmiņā ir viņa tēva Alfrēda sasniegtais. Savukārt to ir pamanījis un nebaidās izmantot viens no bagātākajiem Veseksas vīriem un Edvarda sievas vīratēvs Æthelhelm, kurš ir apņēmības pilns, lai realizētu savas ieceres un sapni redzēt savu mazdēlu par nākamo karali pēc Edvarda. Pat Uhtreds atrod sevi spekulējām, kurš ir, tā teikt, patiesais valdnieks.

Par nelaimi, vīratēvam, Edvards pirms laulībām paspēja radīt dvīņus – puiku un meiteni, šobrīd 9 gadus veci. Bet vēl trakāk, ka abi un vēl arī priesteris, kurš par spīti pašreizējam aklumam var apliecināt to laulību un līdz ar to bērnu leģitimitāti, ir Uhtreda aizgādībā.

Neviens, izņemot vien reto, apsver domu, ka Mērsijas pārvaldīšanu varētu uzticēt Aethelflad, kura par spīti atbalsta trūkumam no vīra visu šo laiku ir bijusi spožāka līdere par savu nu jau mirušo vīru. Neskatoties uz vairākkārtējiem panākumiem, doma, ka šo nopelnu dēļ viņa būtu cienīga kāpt tukšajā tronī, daudziem ir pilnīgi neiedomājama (loģiski!) viņas dzimuma dēļ. Kā arī nevar noliegt, ka diezin vai Edvardam varētu patikt doma, vienalga māsa vai nē, ka sievietei ir ievērojamāki panākumi nekā viņam kā karalim.

The Empty Throne visā krāšņumā parāda varbūtības situācijā, kad mirst valdnieks, kurš nav atstājis aiz sevis vīriešu kārtas mantinieku sabiedrībā, kurā līdz šim ierasts, bijis, ka sieva atlikušo dzīvi klusi pavada kādā attālā klosterī.

Bernard Cornwell – The Pagan Lord (The Saxton Stories #7)

17853024

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Kopš mēs pēdējoreiz atvadījāmies no Uhtreda, un jau tad viņš vairs nebija nekāds jauneklis, ir pagājuši veseli astoņi gadi. Ņemot vērā gan laika periodu, gan Uhtreda iemīļotāko nodarbi, lielākā daļa varētu sevi uzskatīt par (laimīgiem un) veiksmīgiem, nodzīvojot līdz 50 gadu vecumam, un Uhtreds tāds noteikti neattur. Turklāt bārdā un matos iezadzies sirmums nebūt neattur viņu no zobena vicināšanas!

5257379.jpg

Neskaitot pa kādam reidam šur un tur gar teritoriju robežām, šos astoņu gadus ir bijis miers. Laiks, kurā tādi vīri kā Uhtreds lielākoties ir spiesti garlaikoties, bet priesteriem pa to brīdi iešaujas prātā domā, vai maz tādi ir vajadzīgi. Savu nepatiku un naidu no priesteru puses kā vislielākais un nosodāmākais pagāns, pielūgdams vecos dievus, nevis kristiešu greizsirdīgo pienagloto, izpelnās Uhtreds, kurš nav slēpis, ka jūtas ir abpusējas, kas noved pie pirmā lielā grāmatas sižeta virzošā notikuma (kopumā saskatīju trīs) – Uhtreda konflikts ar baznīcu, dzimto māju/Bebanburgas cietokšņa ieņemšanas mēģinājums, un lielā kauja ar dāņu karavadoņu karaspēku.

Pirmais – Uhtreda ķīviņš ar baznīcu

Padzirdējis, ka viņa vecākais dēls (pēc ģimenes tradīcijām arī vārdā Uhtreds) grasās kļūt par pilntiesīgu priesteri, un Uhtreda acīs, kuram par visu augstāk ir kaujās nopelnītā reputācija, lielāks negods nav iedomājams un viņš steidz iejaukties. Tad lūk viena šāda sakarsēta konfrontācijas situācija, kad ne viena, ne otra puse nevēlas ieklausīties, bet par katru vari cenšas panākt savu, rezultējās ar to, ka Uhtreds pavisam nejauši, gribēdams vien apdullināt, nogalina klātesošo abatu, automātiski ieceļot viņu svēto kārtā. :D Un tas tikai baznīcai ir nepieciešams, viņiem nemaz nerūp, ka Uhtreds tā nebija domājis; kā nekā paši vainīgi, ka taisa krustus ar spiciem galiem!

Dusmu izvirdumā Uhtreds publiski atsakās no dēla, un zinot nedaudz no mitoloģijas, ironiski pārsauc viņu par Jūdu, bet daļēji Uhtreds var būt atvieglots, kar līdzās ir vēl 20 gadīgais dēls Osberts (tagad Uhtreds), kuram zobens ir krietni vien tuvāks.

5257733.jpg

Otrais – Bebanburgas sapnis

Jau kopš sērijas sākuma, kad Uhtreda tēvs krita kaujā ar dāņiem, viņš pats, puika būdams, nokļuva šo dāņu gūsta, bet tēva brālis uzurpēja Bebanburgas troni, sapnis par Bebanburgas cietokšņa atgūšanu nekas vairāk par optimistisku domāšanu arī nav bijis. Līdz šim…*

5257469

Trešais – Lielā kauja

Atliek dāņu ilgām par visas salas iekarošanu un Veseksas karalistes bagātību sagrābšanu atjaunoties ar jaunu sparu, lai priesteru attieksme pret Uhtredu mainītos par 180 grādiem; ‘’pēkšņi’’ viņš atkal ir makten noderīgs. Atkal var priecāties par graujoši vienreizējiem kauju aprakstiem.**

Un vēl šis tas

Fascinējoši vērot Uhtredu viņa melanholiskajās pārdomās, vērojot Romiešu celtās būves, kuras lielākā daļa izmanto pat diži nepiedomājot pie tā, un prātojot, kā gan kāds būtu vārējis pārspēt tādu spēku, kuru celtās būves saglabājas vēl gadsimtiem ilgi, salīdzinoši ar pašiem.

Lai neriskētu uzdurties kādām maiteklim, neesmu pētījis, bet interesanti, kā autors būs izvēlējies virzīties sērijā tālāk. Kas zin, varbūt uzzināsim kaut ko no tukšajiem gadiem. Un The Pagan Lord kārtējo reizi apliecina, cik laba ir šī sērija! :)

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaut arī ar vecumu un gadu gaitā iegūto pieredzi Uhtreds pielieto vairāk stratēģijas un taktikas, nevis tikai pielieto brutālu spēku, cerot uz to labāko. Bet grūti atcerēties, vai Uhtreds ir rīkojies vēl trakāk, par cik pēc abata nogalināšanas, Uhtreds knapi izglabās no priesteru kūdītas nolinčošanas bija spiest palikt vien ar 30+ uzticamākajiem karavīriem (pat ne pilna kuģa komanda).

**Diemžēl Uhtreds atkal pēdējā mirklī tiek izglābts no drošas sakāves pretinieka nomācošā skaita dēļ, kad palīgā ierodas karaļa karaspēks un maina kaujas gaitu. Tāda drusku nepatīkama tendence. Toties smagais Uhtreda stāvoklis, ar kādu noslēdzas grāmata (kārtīgs klifhengeris) liek šaubīties, vai Uhtreds, ja izdosies atkopties, vēl spēs iziet kaujas laukā!

Bernard Cornwell – Death of Kings (The Saxton Stories #6)

11734251

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.75/5

Manas pārdomas

Kopš sērijas piektās grāmatas The Burning Land atkal ir pagājuši pieci gadi, kuru laikā Alfrēda veselība ir gājusi tikai uz slikto pusi. Tāpat kā daudzi citi, arī Uhtreds sliecas domāt, ka pēc karaļa nāves jāseko drīzam dāņu uzbrukumam, lai izmantotu pretinieka vājuma brīdi un ar vēl nebijušu karavīru skaitu vēlreiz mēģinātu iekarot Veseksu.

Kaut arī Uhtreds visu laiku ir bijis Alfrēda izveidotās, tagad vecākā dēla Edvarda pārvaldītās, karalistes zobens un vairogs, līdz šim tas nav īpaši atspoguļojies atlīdzībā nedz dārgmetālos, nedz ar zemi vai plašu komandējamo karavīru skaitu, un tikai atrašanās uz nāves gultas kaut ko maina, lai nodrošinātu, ka Uhtreds dod zvērestu Edvardam arī turpmāk turpina, ko līdz šim viņš The Saxons Stories sērija ir tik labi piepratis.

Bernards Kornvels atkal izceļas ar izciliem kaujas ainu aprakstiem, kuros zobenu dziesma, atrodoties aiz lapaspušu dotās drošības, ir visnotaļ saistoša. Uhtreds var izpausties uz nebēdu un var tikai apskaust viņa veiksmi palikt dzīvam. Īpaši ņemot vērā, ka grāmatas beigās Uhtreds ir 45 gadus vecs, bet pretī stājas puiši, kuriem pēc vecuma viņš varētu būt tēvs. Ir patīkami vērot, kā Uhtreds izmanto gadu gaitā uzkrāto pieredzi un ir stipri labāks stratēģis.

Brīžiem var tikai aiz līdzjūtības just līdzi Uhtreda mūžīgajai cīņai ar garīdzniekiem, kuriem, kaut arī ne tik ļoti kā pie Alfrēda, joprojām ir ievērojama ietekme lēmumu pieņemšanā. Attiecība pret tēvu Edvards nav tik izteikti reliģiozs, bet nevarētu teikt, ka tādēļ viņu loma mazinātos. Tomēr divos jautājumos Edvards iet tēva pēdās. Pirmkārt radīdams bastardus (turklāt divus), un otrkārt par spīti Uhtreda ieteikumiem neriskēt un likvidēt mazos, kamēr viņi vēl nerada draudus, atšķirībā no Alfrēda brāļa (karalis pirms Alrēda) dēla Æthelwold, kurš jūtas dzīvē apdalīts pēc tam, kad tronis pēc tēva nāves netika piešķirts viņam un tagad neapjauš, ka dāņi viņu tikai izmanto.

Pieminēšanas vērta ir Uhtreda reakcija uz to, kad viņš piedāvā, lai priesteri tad iet karot un kareivjiem lai dod pārvaldīt baznīcu. Kā arī ar smaidu var atcerēties Uhtreda reakciju no iepriekšējās grāmatas, ka varbūtība par kristiešu vajāšanu romiešu laikā ir pārāk laba, lai būtu patiesība. :D

Tomēr dažādu faktoru sakritības dēļ dāņi kā neuzbrūk tā neuzbrūk, un kamēr vairums brēktin brēc slavas dziesmas kristiešu Dievam, Uhtreds nav muļķis un saprot, ka agri vai vēlu, bet dāņi uzbruks. Bezmaksas lūgšanas šķiet daudz vilinošākas, nekā naudas izmaksas karavīru un nocietinājumu uzlabošanai. Uhtreds var vien ar apbrīnu nolūkoties uz romiešu būvēm, kuras nav sabrukušas pat simtiem gadu pēc viņu prombūtnes, kamēr pašu koka būves pēc pāris gadiem jau sāk pūt.

Biju domājis uz laiku apstāties sērijā pēc šīs grāmatas, bet labi, ka pārskatīju Reading and Writin podkāstā intervēto autoru listi, jo, kaut arī esmu šobrīd ticis līdz 133.epizodei, 178.epizodē Bernards Kornvels tiek intervēts saistībā ar astoto sērijas grāmatu The Empty Throne. Pēc tās gan sērijas noslēdzošo daļu atlikšu uz vēlāku laiku.

Pirmdienas teikums #150

11734251

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

There had once been a great church north of the river, and King Offa, the tyrant of Mercia, was supposedly buried there, but the Danes had burned the church and dug up the king’s grave to seek whatever treasure might have been interred with his corpse.

Bernard Cornwell – Death of Kings (The Saxton Stories #6)

Bernard Cornwell – The Burning Land (The Saxton Stories #5)

6489529

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

The Saxon Stories sērijas piektā The Burning Land grāmata aptver 892.-893.gadu, kad Veseksu joprojām apdraud jauni dāņu karapulki, un neko nelīdz iepriekš uzvarētās kaujas (un pat šajā grāmatā izcīnītās), ja nevari uzvaras atkal un atkal atkārtot. Kopš iepriekšējās Sword Song grāmatas ir pagājuši pieci gari gadi, kuri Uhtredam šķiet pavadīti sargājot Londonu. Alfrēds jau agrāk bija diezgan slimīgs, bet pēdējā laikā veselība ir pasliktinājusies un aizvien izteiktāk jūtams, ka līdz viņa (dabiskajai) nāvei nav ilgi atlicis. Tieši to pašu sajūt arī uz salas esošie dāņu karavadoņi kā Harald Bloodhair vai Haestan, kuri labprāt pieliktu punktu Alfrēda sapnim par vienotu Angliju. Klīstošas runas par Alfrēda vājumu vai pat baumas par nāvi un Veseksas ievainojamība vilināt vilina jaunus laimes meklētājus.

It kā jau būtu, kam pēc viņa pārņemt troni – Alfrēda vecākais dēls Edvards, neskaitot teorētiski vēl citus kandidātus ar pamatotiem iemesliem, bet Edvards vēl nav radījis savam vārdam spēcīgu reputāciju, un tieši Alfrēda bailes par to, ka pēc viņa nāves viss paveiktais var aiziet nebūtībā, un viņa vēlme ar zvērestu piesaistīt Uhtredu, kalpot Edvardam, kļūst par vienu no ieganstiem, kas liek Uhtredam pakārdināt sevi ar ideju pievienoties dāņiem, kas nebūt nebūtu pirmā un droši vien vēl ne pēdējā tāda iespēja Uhtreda dzīvē.

Nevar noliegt vienu faktu. Iespējamība, ka mūsdienās pastāvētu Lielbritānija, ja saksiešu pusē nebūtu cīnījies Uhtreds, būtu visai niecīga. Vēl jo vairāk, ja iedomājamies izdomāto Uhtredu cīnāmies dāņu pusē, vai arī, ja dāņi spētu labāk sadarboties un koordinēt stratēģiju, tad šodien visticamāk sala būtu viena liela Dāņu zeme. Iespējams, viņa vietu būtu ieņēmis kāds cits brašs karavīrs kā Steapa Snotor, kurš kā Tasmānijas velns var izbrāzties cauri naidniekiem, bet nosarks augstdzimušākas dāmas priekšā, vai Finan – īrs, kuru dažs labs nenovērtē viņa īsā auguma dēļ līdz ir par vēlu. Bet tā jau ir vieta citām spekulācijām vai vēsturiskajiem romāniem. :)

Tikmēr pats Uhtreds piekļūst rokas stiepiena attālumā no sava sapņa, atgūt Bebanburgas cietoksni, kuru, kā arī titulu, pēc viņa piesavinājās tēva brālis. Bet pagaidām nekas vairāk par sapni arī nevar būt, jo viss atduras pret nepietiekošiem resursiem (gan cilvēku, gan finansu), lai atkarotu gandrīz vai neiekarojamās mājas. Var jautri pasmaidīt par ainām no Uhtreda vecumdienām, kad viņu pārņem dusmas par to, ka uzvaras kaujās, izcīnītas galvenokārt viņa līdzdalības dēļ, tiek piedēvētas bezmaz jebkuram citam, bet ne viņam, kādēļ bez žēlastības sadedzina priesteru rūpīgi pārrakstītās vēstures annāles. Kas zin, varbūt saprastu, ja zinātu, ka ir izdomāts tēls. :D

Autors lieliski savij izdomāto un reāli notikušo, tas sanāk tik smalki, ka rodas pat vēlme izlasīt arī kādu non-fiction žanra grāmatu par attiecīgo laika periodu! :)

Bernard Cornwell – Sword Song (The Saxton Stories #4)

1297150

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Kā jau to sola grāmatas vāks, tad liela daļa grāmatas veltīta Londonai, tās atkarošanai no pagānu kontroles. Pilsētas un Temzas upes stratēģisko un ekonomisko nozīmi pārvērtēt nevar, tādēļ jo svarīgāk ir tās iekļaušana Alfrēda pārvaldītajās teritorijās. Un kuram gan citam, ja ne kaujas laukā sevi pierādījušajam Uhtredam, tiek uzticēts tas melnais darbs gan izdomāt, kā to panākt, gan vadīt pašu uzbrukumu.

Londona vēl ir tālu no tās multimiljonu pilsētas, par kādu tā ir kļuvusi šobrīd, arī par sanitārajiem apstākļiem vai pat aromātu tā nevar lepoties. Kaut arī no romiešu laikiem joprojām ir saglabājušās akmens ēkas pieņemamā stāvokli, kuras stipri vien labāk pasargā no dabas stihijām, cilvēki māņticības un baiļu dēļ no spokiem labāk izvēlējušies būvēt jaunu. Ne reizi vien atrodam Uhtredu pārdomās un šokētu par to, kā gan cilvēki spējuši celt tādās būves salīdzinoši ar viņa laiku.

Uhtreda tēls turpina attīstīties, augt un paplašināties dziļumā, un šoreiz tas galvenokārt saistāms ar ģimenes pieaugumu, ar dēlu Uhtredu un meitu Stiorra, kas nozīmē zvaigzne. Viņš spēj būt gan taisns, izšķirot triviālus zemnieku strīdus, gan mīlošs un maigs, spēlējoties ar bērniem, bet tajā pašā laikā neviens neuzdrošināsies apšaubīt viņa lojalitāti un apņēmību, jo liktenis turpina piespēlēt kārdinājumus vai viņa prasmes kaujas laukā, pretējā gadījumā attiecīgā persona to ātri vien nožēlos, jau atrodoties citā realitātē.

Attiecības starp Uhtredu un Æthelflaed (brālēns no mātes puses) nebija tās labākās arī pirms Alfrēds izlēma izprecināt savu meitu Æthelred, bet pēc laulībām brālēna iracionālās greizsirdības dēļ, kā sekas var manīt uz jaunās sievas, šīs attiecības tikai pasliktina. Æthelflaed nevar cildināt par viņa taktisko gudrību, labāk izvēlas drošību aiz nocietinājumiem. Kad pēc katastrofālas sakāves uz upes, zaudējot 9 no 15 kuģiem, tiek pieļauts, ka divu ambiciozu dāņu karavadoņu rokās nokļūst karaļa meita, Alfrēda sapnis par vienotu salu zem viena karoga kārtējo reizi ir tuvu, lai kļūtu par alternatīvo vēsturi!

Vienu lietu, ko dāņiem var pārmest, ir viena galvenā vadoņa trūkums, kā Alfrēds. Pat ja kaut kur prātā ir vīzija par dāņu varu pār visu salu, katrs karavadonis vispirms domā par ātru, vieglu laupījumu, ļaujot personīgajām ambīcijām un/vai savstarpējām nesaskaņām stāties ceļā, lai beidzot reizi pār visām reizēm nodibinātu vispārēju dāņu varu.

Vēsturisko romānu sērijai, kura no grāmatas uz grāmatu nezaudē savu kvalitāti un šķiet esi tik tikko paspējis ieskrieties, kad ir jau pienākusi pēdējā lapaspuse! :)