Marģeris Zariņš – Dēli

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Interesants kabatas formāta tāds kā stāstu krājums, nieka 121lpp apjomā, kurā pirmais Stāsts septiņās daļās un itkā kopumā ir savstarpēji saistīts, gandrīz vai garstāsts sanāktu, bet otrs Divi vecīši, būda un govs ir par laulātu pāri, kura labajiem nodomiem netiek gluži ar to pašu atmaksāts.

Tad septiņdaļīgais stāsts tiek aizsākts ar Teodoru Šīronu, kurš kā goda virsdiriģents atrodas koru priekšā, bet drusku kremt, ka dažs labs kolēģis nocēlis pa dažai labai prestižākai dziesmai kā ‘’Gaismas Pils’’, bet tik un tā tas neliedz izjust saviļņojuma prieku un uz brīdi piemirst citu reiz izsapņotu sapni par kļūšanu par vijolspēles meistaru, kuram nācās izkūpēt 1905.gada nemieros un kura izcelsmes iemeslu un ieganstu lasītājam autorsMarģeris Zariņš atklāj septītajā daļā.

Kopiepsaids par septiņu stāstu virkni atstāj zināmu mazuma vai drīzāk nepabeigtības piegaršu. Tiek iesākti sižeti par dēliem Tālivaldi un Pēteri, no kuriem jaunākais Pēteris atrādīts ar nenopietnākām interesēm un dabu. It īpaši, kad draugs brīvdomātājs Pinkulis sapazīstina ar pirtskungu un viņa sievu, kas vēlāk noved pie viesošanās čigānu bērēs. Kaut gan atbilstošāks stāsts šim raksturojumam ir stāsta otrajā daļā, kad ar draugu grupu nepaklausa vecāku aizliegumiem un ceļo uz grupu konkursu citā republikā, bet atgriežas mājās ar meiteni, teju jau topošo sievu.

Tikmēr Tālivaldis, kurš par četriem gadiem vecāks, atrādīts nobriedušāks vai vismaz ir centieni radīt šādu iespaidu. Vien žēl, ka viņa sižets tiek tā aprauts, kad akadēmiski pētnieciskos nolūkos beidzot atradis alu, kuras atrašanās vietu līdz tam pirtskungs (cik maza gan pasaule…) tik cītīgi cītīgi slēpis, kurā šis kara laikā no vāciešiem slēpies. Līdzīgi varētu teikt par Pēteri, kaut arī attiecībā uz viņu vismaz tiek atrisināta sižeta līnija par un ap sastapto meiteni.

Noslēdzoši stāsts Divi vecīši, būda un govs aizsākas salīdzinoši pasausi, gandrīz vai kā notikumu savirknējums un ar jūtami zemāku kvalitāti kā Stāsts septiņās daļās. Vismaz paša stāsta noslēgums liek just līdz minētajiem diviem vecīšiem. Vecīši gan abi, laulāts pāris, stāsta sākumā vēl nav. Cītīgi, čakli strādā, lai kāds režīms būtu pie varas.

Kad Jēkaba un Anas ģimeni papildina dēls Dzintars, strādā jo cītīgāk, lai varētu nodrošināt labāku, ērtāku dzīvi kā bašiem bijis lemts. Diemžēl šajā gadījumā ne vienmēr dots devējam atdodas, ne vienmēr labuma saņēmējs prot bez grūtībām gūto novērtēt, un, kad mīļais Dzintariņš pats uzsāk lielā cilvēka dzīvi, pateicības algā jāsaņem ne gluži gaidītais.