Rivers of London #2-3

#2Moon Over Soho

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Otrais jaunā pārdabisko lietu izmeklētāja Pītera Granta piedzīvojums aizsākas ar pataloganatoma izsaukumu uz morgu, jo viens no līķiem, ja labi ieklausās, izdod īpatnējas džezam līdzīgas skaņas. Nekas nav sajaukts vai kā citādi kļūda pieļauta un attiecīgā persona (brīvajā laikā bijis džeza muziķis) patiesi ir mirusi, kas vien liecina, ka nāves apstākļi ir saistīti ar maģiju un varētu nebūt tik dabiski, kā kāds to varētu vēlēties likt domāt. Kas vien nozīmē, ka Pīteram un viņa priekšniekam un vienīgajam Metropolitan policijas Folly aģentūras kolēģim Thomas Nightingale ir jauna lieta, ko atrisināt.

Pavedieni Pīteru nevien reālajā laikā aizved uz Soho, bet arīdzan atklāj šo to no tēva pagātnes, kura diezgan cieši saistīta ar džeza muziku, kas varbūt nav devusi pasaules mēroga slavu, bet vietējās britu un londoniešu aprindās kaut ko tomēr nozīmē.

Autoram labi izdodas stāstā gludi iepīt vietu un to vēstures aprakstus, kas citam izvērstos klasiskā un neveiklā info gūzmā, vienlaikus neizmirstot par labu izklaidi sniedzošo stāstu. Bet vēl labāks ir humors un komiskais Pītera tēls, kas nešķiet ar mocībām izspiests. Noteikti pašam Pīteram un arīdzan priekšniekam Nightingale nebūtu iebildumu, ja viņam kaut reizi izdotos izvairīties no plašākiem sabiedriskā un privātā īpašuma bojājumiem. Bet ko padarīsi, ka tāds darbs! Atliek vien paciest citu Metropolitan policijas kolēģu un augstākstāvošo nosodījumus, kuriem ar maģiju nav ikdienišķa saskare. Lai kāds cits pamēģina bez tādiem iztikt, ja jātiek galā ar “džeza” vampīriem (mhm, nepārklausījāties), vai kādi citu pārdabisku mošķi.

Moon Over Soho nav eksluzīvi viena nozieguma/ļaundara grāmata, paralēli tiek meklēts melnās maģijas praktizētājs, kas savus upurus pārvērš dažādu dzīvnieku himerās un neaprobežojas tikai ar to vien. Fakts, kas pats par sevi jau ir drusku pārsteidzoši, jo pēc Otrā pasaules kara Tomasam Nightingale šķita, ka viņš palicis kā pēdējais dzīvais britu burvis. Iezīmējas pirmais sērijas galveno tēlu lielais arch nemesis ar intriģējošu pagātnes bagāžu, kuru pa gabaliņam vien lasītājam atklāt.

#3 – Whispers Under Ground

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešās Rivers of London sērijas grāmatas Whispers Under Ground un tās galvenā varoņa Peter Grant piedzīvojumi saistīti ar Londonas pazemes telpām. Būtu tie metro tuneļi, kanalizācija vai vēl kas cits, bet telpas ir tik daudz, ja nezinātu labāk, varētu vēl padomāt, ka tuneļos slepus varētu dzīvot vesela komūna.

Upuris ir mākslas students James Gallagher no ASV, turklāt vēl senatora dēls. Tāpēc lietai tīri konsultatīvi tiek norīkota FIB aģentē Kimberley Reynolds, bet citādi “bez spiediena” vai citiem uztraukumiem. Pīteru un viņa priekšnieku Nightingale piesaista vienīgi, ja parastajiem detektīviem ir aizdomas, ka slepkavība saistīta ar maģiju un tās elementiem. Džeimsa gadījumā puisim “paveicies”, ka ticis nogalināts ar īpašu keramikas trauka lausku, jo pretējā gadījumā māc šaubas, vai bez Pītera un Nightingale, kā arī potenciāli jaunās kolēģes Lesley May (Moon Over Soho vien dažos fragmentos pārādās) pārējiem izdotos atrast vainīgo.

No jaunajiem un potenciāli jaunajiem tēliem ir Lezlija Meja, kurai pirmajā sērijas grāmatā bija tā laime būt vēl tobrīd “parastā” policista Pītera pāriniecei un fiziski ciest no maģiju praktizējošajiem noziedzniekiem. Ar pieaugošu lomu no otrās uz trešo grāmatu Lezlijai ir visas iespējas kļūt par neatsverumu galveno tēlu un šībrīža duetu pārveidot par trio.

Paralēli izmeklēšanai Folly aģentūra turpina meklēt melnā burvja identitāti, kuru nodēvējuši par Faceless Man aiz tā, ka viens no viņa maģijas efektiem izvēršas viegli aizmirstamā sejā, kad pat minūti pēc sarunas neatceries pilnīgi nevienu nozīmīgu detaļu, lai varētu viņu vēlāk identificēt.

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Head Zeus

Manas pārdomas

Kad vēl labāk lasīt Ziemassvētku tematikas mistēriju īsos stāstus vai vismaz stāstus, kuru darbība norit Ziemassvētku laikā, ja ne tad, kad arā ir sniegots laiks. Ja iepriekšējos divos Otto Penzlera sastādītājos Big Book of… stāstu krājumi sarindoti pa kategorijām no pirmsākumiem līdz mūsdienām, tad šajā gadījumā izvēle bijusi par labu tematiskiem grupējumiem.

Sākts tiek ar Tradicionāliem Ziemassvētkiem (ērtības labad saīsināšu uz Z-sv, cerams neviens neapvainosies), kaut arī noslēgums ar Klasiskiem Z-sv, kas savā ziņā šķiet ar līdzīgu nozīmi, jo, kas ir tradicionāls, visdrīzāk būs arī klasisks. Tikpat līdzīgi pēc apļa principa stāstu krājums tiek uzsākts un noslēgts ar Agatas Kristi stāstu. Tradicionālajos Z-sv tas ir Erkila Puaro The Adventure of Christmas Puddingun Klasiskajos Z-sv A Christmas Tragedy savu dedukcijas spēku parāda Mis Mārpla. Stāstus pašus šķir 28 gadu starpība, kur Mis Mārplai tiek gods būt vecākajai, un noteikti arī gadu gaitā rakstnieces stils un maniere ir mainījusies, bet tēli paši nevarētu būt atšķirīgāki. Protams, Erkils arīdzan ir augstās domās par savām spējām, bet Mis Mārplas gadījumā tas jau drusku robežojas ar augstprātību. Ir daži izteikumi par spēju vien paskatīties un ar novērošanas spējām pateikt, kas ir kas slepkavu un noziedznieku jautājumā, kas drīzāk nāk vairāk no autores puses nekā tēla būtības.

Ja Tradicionālajos Z-sv nodaļā vairums stāstu atstāj pozitīvu iespaidu, no kuriem varētu izcelt Morse’s Great Mystery by Colin Dexter Inspektora Morsa īsais stāsts, tad Klasiskajos Z-sv tādu ir mazāk. Nevar teikt, ka sadalījums būtu uz pusi, bet krietni jūtami vairāk tādu, kuri, piem., uzrakstīti kompetenti un lielos vilcienos ir lasāmi, savu darbu paveic, bet vismaz man, kā lasītājam, emocijās un iespaidā neizraisa neko diži vairāk.

Pēc Tradicionāliem Z-sv seko A Funny Little Christmas, kas varbūt neliks nevienā no stāstiem sākt nekontrolēti smieties, bet noteikti varēs pasmaidīt, pat ja mistērija saistīta ar kāda tēla nāvi. Penzleram šajā nodaļā notrāpījies izvēlēties labākos stāstus ievietot kā pirmo un pēdējo, kas svarīgi gan nodaļas, gan grāmatas ietvaros, labam iespaida un pēcgaršas atstāšanai. The Burglar and the Whatsit by Donald E. Westlake stāstā kādam dzīvokļu apzadzējam, kas izmanto svētku laiku, lai pārģērbies par Santu varētu netraucēti izpausties, drusku nepaveicas, uzdoroties patrakam izgudrotājam un zinātniekam. Tikmēr A Reversible Santa Claus by Meredith Nicholsonlasbsirdīgās noskaņās tiek attēlots notikumu virpulis, kad atceļā no ceļojuma no Ņujorkas uz savu vistu fermu, kuru vada kopā ar diviem draugiem (visi trīs ir reiz pabijuši cietumā par šo un to), paslīdz garnadža kārā roka. Sirdsapziņas nomākts pusceļā izkāpj no vilciena, jo šķiet, ka pamanījis aizdomīgu vīru, kurš varētu būt policists, kā rezultātā iebrauc vēl lielākā grāvī nozagdams (‘’aizņemoties’’) bezrūpīgi vaļā atstātu auto un vien vēlāk pamana, ka blakus sēdeklī atrodas ievīstīts mazulis. Tā teikt komēdijai cienīgs notikumu virpulis, kam beigās ir visiem tēliem pozitīvs un patīkams iznākums.

Favorītes gods no visām nodaļām laikam pienāksies A Sherlockian Little Christmasnodaļai, kas, ja neskaita pēdējo stāstu no paša tēla radītāja Artūra Konana Doila, sastāv no četriem pastīž fiction stāstiem. Protams, arī šajā nodaļā ne visiem izdodas vienlīdz labi un negatīvākā nozīmē būtu atzīmējami divi parodijas stila stāsti The Secret in the Pudding Bagun Herlock Sholmse’s Christmas Case by Peter Todd,bet citādi no pārējiem pat rodas iedvesma izvēlēties kādu no daudzajiem Šerloka Holmsa īso stāstu krājumiem, kuru vēlāk izlasīt.

Turpināts tiek ar divām nodaļām sauktām par An Uncanny un Scary Little Christmas,kuru notikumos ir iesaistīti pārdabiski elementi, visbiežāk spoki, bet bailīgs šķitīs tāda lasītājam, kuru nobiedēt izdodas vieglāk. Uncanny nodaļā labākais šķita pēdējais stāsts A Wreath for Marley by Max Allan, kas ir labs Čārlza Dikensa ‘’Ziemassvētku dziesmas’’ remikss privātdetektīva noir stilā. Tajā neatrisināta palikusi pirms gada pastrādāta privātdetektīva Džeka Mārlija slepkavība, atstājot firmu jaunākā partnera Richard Stone īpašumā. No malas pirmais iespaids par Ričardu nebūs tas patīkamākais, liksies, ka viņam nemaz nerūp, kurš vainīgs drauga un kolēģa slepkavībā. Bet trīs garu vizīte (pagātnes, tagadnes un nākotnes) liks mainīt domas gan par neatrisināto slepkavību, gan par paša dzīvi un attiecībām un attieksmi pret apkārtējiem. Bailīgo Z-Svgadījumā labākais izrādās pats pirmais stāsts The Carol Singers by Joseph Bell, kurā baiļu faktoru rada nevis kāds pārdabisks elements, bet gan bariņš jauniešu, kuriem iešāvies prātā izliekties par koraļļu dziedātājiem, lai tā panāktu, ka veca kundzīte atver viņiem durvis, ko savukārt izmantot, lai ielausties un apzagtu viņu. Diemžēl kundzītei (stāstā 80+gadi) tie izvēršas par pēdējiem Ziemassvētkiem, kad neapdomīgi grib izrādīt pretestību.

Pārsteidzošā kārtā A Surprising Little Christmasnodaļā izvēlēti vien trīs īsie stāsti (pārsteigums pats par sevi), no kuriem labā nozīmē izceļams ir The Chinese Apple by Joseph Shearingstāsts. Sabalansētībasziņā, kur reti kurš stāsts atstāj sliktu iespaidu, izceļams Moderno Z-sv stāstu nodaļa. Katram stāstam ir gan sava mistērija, gan pārsteiguma vai pat humora faktors. Izcelt gribētos An Early Christmas by Doug Allyn, 26lpp gara novele un The Live Tree by John Lutzīsais stāsts.

Nosacīti noslēdzoši pirms jau pieminētās Klasisko Z-sv nodaļas ievietota A Puzzling Little Christmas, un uzsvars mistērijas puzzles komplicētības ziņā būs uz little, kas gan attiecas vairumu, kuri liek vēlēties pēc kā vairāk, bet ne uz pilnībā visiem nodaļā izvēlētajiem stāstiem. Izceļams ir The Christmas Kitten by Ed Gorman.

Krājuma diezgan padaudz garāku sēriju tēlu īsie stāsti, kas no vienas puses diezgan labi, jo, ja stāsts un galvenais tēls iepaticies, ir kur turpināt un izvērsties. Acīmredzami pamanāmāk arī vairāk garo stāstu, noveļu nekā iepriekš divos lasītajos Otto Penzlera sastādītajos krājumos.

Adam Dalgliesh #5-6

#5 – The Black Tower

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē ieturēts detektīvs, kā iepriekšējās četras grāmatas Adam Dalgliesh sērijā. Izpilldījums gan tēlu atspogoļojumā, gan prozā un sižeta izklāstā tikpat vienmērīgs un bez steigas. Šajā sērijā nesagaidīsi (asiņainu) vardarbību uz lapas, tas tiek pietaupīts iztēlei un aizkulisēm. Nav gluži cozy mystery stils un slepkavības atrisināšana nav kaut kas tā starp citu, bet tomēr ir šis tas, ko jaunākās mistērijās, trilleros vairs neatradīsi.

Nu jau komandieris Adams Dalgliesh atgūstoties no dzīvībai bīstas slimības ir paspējis krustām šķērsām pārdomāt dzīvi, karjeru policijā un vai maz vēlas to turpināt. Bet pirms Adams paspēj pieņemt gala lēmumu sens, vismaz 30 gadus neredzēts paziņa, mācītājs lūdz steidzami pie viņa ierasties, lai Adams profesionāli varētu viņam palīdzēt un dot padomu. Protams, vajadzība ir pārāk steidzama, lai to paskaidrotu telefoniski, bet, ierodoties ciemos, mācītājs jau dažas dienas kā miris, itkā no sirdstriekas. Tomēr kā jau tas izdomātam romānam piedienas, tad dabiska nāve ir izteikti rets fenomens.

Adams burtiski nespēj paspert soli brīvā dienā ārpus mājām, lai neuzdurtos kādai slepkavībai, kuru viņš, protams, izmeklēs. Tas nekas, ja vietējie detektīvi arī to varētu paveikt, bet drošības pēc, ja nu kādam slinkuma pēc negribēsies pārlieku nopūlēties, jo oficiālais nāves iemesles tak ir rokā.

***

#6Death of an Expert Witness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sestās grāmatas Death of an Expert Witness Adam Dalgliesh sērijā proza un sižeta izklāsta paņēmiens gandrīz pārliecināja, lai šī taptu par sērijas favorīti, līdz brīdim, kad autorei P.D. James bija jāpievēršas noslēgumam un vajadzēja atklāt vainīgā identitāti. Atskaitot šo niecīgo faktu, romāns bija patīkams pārsteigums no ierastā sērijas snieguma pirms tam. Tā teikt, mistērija/detektīvs, kurā ceļš no punkta A līdz grāmatas otram vākam ir krietni saistošāks par tās kulminācijas brīdi.

Sadalīta atsevišķās virs-nodaļās jeb “grāmatās” Death of an Expert Witness vismaz pēc premises ir par laboratorijas vadītāja Dr. Lorrimer mīklainajiem nāves apstākļiem, kas gan vairāk kalpo kā iegansts un fons autorei, lai apspriestu jaunās tehnoloģijas tiesu medicīnā, pierādījumu un pavedienu ievākšanā. Ir pa kādam rūgumpodam, kurš atminas vecos labos laikus, bet, par laimi, komandieris Adams nav viens no tiem. To izteikti ļauj nojaust fakts, ka pirmā “grāmata” nemaz nav no Adama perspektīvas, un man jau radās jautājumi, kur gan šis palicis.

Henning Mankell – The Pyramid: And Four Other Kurt Wallander Mysteries (Kurt Wallander #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Astoņās sērijas grāmatās detektīvs Kurts Valanders ir iepazīts kā labs, kompetents un prasmīgs detektīvs, kuram nenoliedzami reizi pa reizi atgādās pa kādai problēmai privātajā dzīvē, kurām papildus velkas bagāža ar ilgtermiņa problēmām un citiem niķiem un stiķiem, bet jau pirmajā sērijas grāmatā Faceless Killers lasītājs ierauga galveno varoni kā šķirtu vīru ar pieaugušu meitu.

Pirmais stāsts neizceļas ar atjautīgu nosaukumu un nav jābūt izcilam detektīvām, lai aptuveni nojaustu, par ko būs Wallander’s First Case. Papildus ieinteresētību izraisa paralēlais sižets ar draudzeni un nākotnes sievu Monu. Patīkami redzēt, ka klasiskās Valandera tēla rakstura iezīmes ir jau šajā varoņa izcelsmes stāstā, kas gan visvieglāk izskaidrojams ar faktu, ka Faceless Killers izdota astoņus gadus agrāk. Tāpat konsvekvents ir gan Valandera, gan citu kolēģu sentiments, ka Zviedrijas sabiedrība iet uz grunti, kam pieaugošais noziegums līmenis un pastrādāto noziegumu brutalitāte ir tikai viens no rādītājiem.

Pirms nonākt pie grāmatas titula stāsta The Pyramid, grāmata piedāva trīs interesantus un salīdzinoši ar pēdējo stipri īsākus stāstu, kuros Kurts Valanders pierāda savu māku kā detektīvs, bet nu jau sievas acīs zaudē vērtību kā pārlieku izteikts darbaholiķis, kurš darbu un noziedzinieku ķeršanu stāda augstāk par sievu un nu jau arī meitu. The Man with the Mask pat varētu klasificēties Otto Penzlera Ziemasvētku mistēriju īso stāstu kolekcijai, kuru grasos drīzumā lasīt, kamēr vēl ir ziema, bet šaubos, vai manīšu to tur.

Noslēdzoši The Pyramid ir labs un cienīgs tikt izceltam kā grāmatas vispārējais nosaukums. Mazas privātas lidmašīnas avārija nesaskaņota lidojuma laikā, kuru izmeklējot uzrodas pavedieni par potenciālu saistību ar narkotiku ievešanu Zviedrijā un to tālāku izplatīšanu, pārdošanu. Mazs ceļojums nelegālajā pasaulē ar negaidītiem vainīgajiem, kurus citkārt drīzāk uzskatītu par potenciāliem upuriem. Kā interesants ar nelielu humora devas piešprici, paralēlais sižets par Valandera tēva ceļojumu vienatnē uz Ēģipti, kura laikā šis iekuļas nepatikšanās ar vietējo policiju un Valanders ir spiests kāpt lidmašīnā, lai šo izpestītu.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pieķerties klāt masīvai Otto Penzlera sastādītam krājumam nav joka lieta. Sieviešu detektīvu un beigās pievienotie 11 stāsti, kuros galvenā varone ir sliktais tēls, kam par iemeslu varu iedomāties vienīgi to, ka šis krājums iznāca 2018.gadā un iepriekš lasītais Rogues and Villains krājums gadu agrāk (arī 1000+lpp), kurā tad nebija vairāk vietas. Ir autori, kuru vārdus jau atpazinu, pateicoties pieminētajam krājumam, bet tikpat daudz lielisku (pārsvarā) autoru sarakstīto lasu pirmoreiz.

Laikam neizbēgami būs salīdzīnājumi ar Rogues and Villains. Ja tajā Victorians un Edwardianslaikiem katram bija atsevišķa kategorija (plus briti un amerikāņi atsevišķi), tad šajā krājumā izvēle bijusi par labu apvienot laika periodus, saglabājot sadalījumu pa britu un amerikāņu autoriem. Vairums stāstu var lepoties ar labu prozu un ne tik interesantu sižetu. Pie vilšanām, kurās arī mistērijas atrisinājums nesniedz gandarījumu, jāpieskaita galvenokārt simboliski iekļautie stāsti – pirmie divi, kurus abus varētu saukt par pašiem pirmajiem detektīvu stāstiem ar sievieti kā izmeklētāju (laika starpība salīdzinoši niecīga) un The Stir Outside the Cafe by Clarence Rook. Stāsts tik īss, ka sižetam nav laika ieskrieties, kad viss jau cauri, un vienīgais iekļaušanas vērtais arguments ir galvenās varones vārds Nora Van Snoop, no kuras laika gaitā izveidojies amatierdetektīviem un ne tikai svarīgs vārds – snooping. Pozitīvu iespaidu visvairāk atstāja The Frewin Miniatures by Emmuska Orezy, kurā privātdetektīve pamatā pielieto rūpīgu dedukciju, lai atrisinātu pinķērīgu zādzības lietu, kura likumsargus atstājusi drusku apstulbušus, kas ne reizi vien notiek arī pārējo laika periodu stāstos.

Amerikāņi laikam bijuši palēnāki ar sieviešu tēliem kā detektīviem, jo iekļauti vien četri stāsti. Varbūt Otto paveicās ar šīs kategorijas stāstu izvēli, no kuriem ne viena autora (Carolyn Wells, Hugh C. Weir, Anna Katharine Green un James Oppenheim) nelika saviebties.

Turpināts tiek ar Pulp ēru, kas personīgi interesanti daudzmaz sakrīt ar tā saucaumo detektīvu žanra zelta ēru. No pulpiskajiem stāstiem rekomendēt gribas Red Hot by Frederick Nebel par mantojumu, kuram aizgājējs pievienojies savdabīgus nosacījumus, kuru izpilde nav tik viegla, īpaši, ja viens no mantiniekiem sagājis ragos ar pārējiem un vairs nekomunicē ar citiem radiem. Kas zina, vai maz dzīvs…? Otrs tikpat labs šķita The Passing of Anne Marsh by Arthur Leo Zagat par atriebību no stāsta nosaukumā minētā tēla puses pret personāžiem, kuri sabiedrības un preses acīs izliekas par labiņajiem, bet gadu pirms stāsta notikumiem noveduši Annas tēvu līdz pašnāvībai. Pieturoties pie tradīcijas pieminēt vismaz vienu stāstu, kas kategorijā paticis vismazāk, visvairāk negatīvi lec laukā, tad pie pulp tas ir Too Many Clients by D.B. McCandless par konfliktu starp trim radiem un ļoti vērtīgas pastmarku kolekcijas īpašumtiesību mantošanu. Ne tikai stāsts prasa pievērt acis notikumu ticamības virzienā, vairāk dominē notikumu virpulis, kurā tā vien šķiet pats autors drusku apmaldījies.

Tālāk seko The Golden Age, kas tiek uzsākts ar nevienu citu kā pašu Agatu Kristi un jāsaka grāmatu ne stāstu The Secret Adversary. Šajā krājumā darbs aizņem gandrīz 120lpp (divās kolonnās uz nelielā fontā), tikmēr viens no citiem izdevumiem, kuru kā pirmo piedāvā Goodreads meklētājs ir 268 lapaspuses. Nevaru apgalvot, ka nezināju, kur likties aiz sajūsmas. Ir gan plusi, gan gana daudz mīnusi, kur piekasīties, bet kopumā nekas tāds, kas atbaidītu vēlāk lasīt autores populārākos (un ne tikai) darbus. Tikmēr Locked Doors by Mary Robert Pinehart vismaz tieši šodienas kontekstā interesants ar pastrādāto noziegumu un tā nopietnības pakāpi. No vienas mājsaimniecības pēkšņi bez jebkādiem paskaidrojumiem tiek padzīti pilnībā visi kalpotāji. Drīzāk spiestā kārtā saimnieki patur vienīgi tādu kā māsiņas amata personu, jo ir divi bērni, un galvenās varones Hilda Adams (policijas iesūtīta) uzdevums ir noskaidrot, vai aiz tā visa neslēpjas kas nopietnāks. Vēl izcelt gribas The Almost Perfect Murder (ak šis ļaundara naivums izdomātā stāstā cerēt uz ko tādu) by Hulbert Footner un muzikālā tematikā ieskaņoto The Bloody Crescendo by Vincent Starrett. Diemžēl neiztikt bez stāsta, kas zeltīto ēru drusku saduļķo – The Lover of St.Lys by F.Tennyson Footner, ne tik izteikti, bet arī The Case of the Hundred Cats by Gladys Mitchell vairāk atstāja vairāk, maigi sakot, meh pēcgaršu.

Nedaudz savā ziņā patīkami pārsteidz Mid-Century kategorija, kurā  nesastapu negatīvu piemēru, pat ja gribētos ko tādu atrast. Īpaši cildināt varu Murder with Flowers by Q.Patrick divu klaunu izpildījumā par godu tiem, kuriem šis amats sagādā fobiju. Otrs Mom Sings an Aria by James Yaffe, kurā vien detektīva tiešais priekšnieks zina, ka nereti tieši viņa mamma ir tā, kurai pienākas tas gods nozieguma atrisināšanā, kad regulārās iknedēļas vakariņās dēls detektīvs visos sīkumos izklāsta aktuālās izmeklēšanas gaitu. Tā teikt, patiess dīvāna eksperts.

Ne pavisam ne ātri, bet vismaz krājuma nosaukuma ietvaros kā pēdējā ir The Modern Era. No kategorijas uz kategoriju, laikam ejot, tēli kļuvuši daudzšķaitnāki un sižets saistošāks, komplicētāks (protams/diemžēl ne vienmēr). Kā arī nedrīkst aizmirst, ka autori neraksta vakuumā un iedvesmas avoti smeļami iepriekšējo laiku autoru darbos, ko reizēm var pamanīt, kas prasmīga autora gadījumā nebūs kaut kas slikts. Šāda tipa krājums laba sastādītāja rokās vienā grāmatā ļauj parastajam lasītājām viegli, ar to nedomājot grāmatas svaru, pārskatīt plašu spektru, izlasīt autorus, kurus grāmatas labākajā gadījumā var atrast lietotas vai pie Amazon un kuras neviens nepublicēs pa jaunam, lai cik savā laikā autors bijis populārs. Ne viens vien autors bijis ārkārtīgi ražīgs ar desmitiem vai pat virs simta karjerā sarakstītu grāmatu un vēl vairāk īsajiem stāstiem – daža laba autora gadījumā pārsteidzoši maz atrodams pat visu aptverošajā Amazon kindle veikalā.

Jāpatur prātā, ka bieži vien, kā to autoru ievados min Otto Penzlers, sievietei detektīvei talkā nāk un no bezpalīdzīgas situācijas glābj vīriešu kārtas partneris, īpaši pirms moderno stāstu kategorijas aptuvenā laika, – ja ne gluži krājumā iekļautajā stāstā, tad vispār autora daiļlradē.

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Klasisks ierindas kriminālromāns ne tajā labākajā nozīmē.

Galvenais varonis detektīvs Jack Caffrey – tēls ar vairāk par dažām personīgajām pagātnes problēmām, kuras netraucē veiksmīgi atrisināt izmeklēšanu. To nenovēršamā sasaistīšana ar tagadnes stāsta sižetu nešķita tā pati veiksmīgākā Nav tik traki, ka nāktos brīnīties, kā šis tēls spēj no rīta piecelties atrast, teiksim, zeķes bez caurumiem vai nenosisties no rīta braukdams uz darbu, kur nu vēl atrisināt smagu kriminālizmeklēšanu, bet pietrūka kas vairāk par pliku skandināviskā detektīva tipu, kurš tas un vēl vairāk nav šķērslis labai karjerai.

Ļaundaris/Slepkava, kurš raksturojumā netiek tālāk par stereotipisko izcelsmes stāstu ar grūtu bērnību, sliktu audzināšanu un bezatbildīgu māti (bioloģiskais tēvs pametis viņus). Psiholoģiskās problēmas un vardarbība, kas aizsākas ar bezpalīdzīgu dzīvnieku mocīšanu, gadiem ejot uz priekšu paslikitinās līdz neatgriezeniskai robežai, kad izjūk attiecības ar stiprām un vairāk vienpusējām jūtām no viņa puses. Varbūt interesantākais aspekts ir sliktā tēla pielāgošanās pēc negaidītas noziegumu partnera nāves, kad jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kā atrast upuri, ko ar to tālāk iesākt, un tam nenovēršamā krišana likumsargu rokās.

Tālāk par virspusēju tēlu uzbūvi nesanāk tikt un arī sižets vai kulminācijas punkts un tā atrisinājums nav nekas elpu aizgrābjošs. Birdman iespaidā neķeršos klāt tik drīz sērijas turpinājumam The Treatment.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.

Tess Gerritsen – I Know A Secret (Rizzoli & Isles #12)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas


Trīs slepkavības īsā laika periodā, kuru upuri nogalināti atdarinot tieši tā katoļu svētā mocekļa atzīmējamajā dienā, kas sakrīt ar viņu dzimšanas dienu,  lai aplaimotu upuri ar tādu pašu noslaktēšanas stilu (izgriezti acu āboli, krūšu kurvī iešautas bultas). Sākuma iespaids, ka upurus savā starpā nekas nesaista, kā vien ar alkoholu kopā iedzerts(kāds piejaucis klāt) ketamīns, kā rezultāta persona vairs nespēj pretoties un sevi aizstāvēt. Tomēr, parokot dziļāk, top skaidrs, ka šāds priekšstats ir pavisam maldīgs.

Labā veidā apvienots aktīvās izmeklēšanas sižets ar personīgām detaļām no jau sērijā iepazītiem tēliem – 1)ģimenes drāma Ridzoli vecāku attiecībās, kurās māte vairs nespēj izturēt attieksmi no vīra puses, kuram šķiet pašsaprotami, ja viss tiek nolikts priekšā uz paplātes gatavs un pat neiedomājas to novērtēt ar lamuvārdu “paldies”, kur nu vēl vairāk. Papildus aspekts vīra uzvedībā un uzskatos, ka tas nav nekas, ja pašam ir mirkļa iekāres dēka ar jaunāku sievieti un pēkšņi untumi no nekā, ja sieva vairs nevēlas tā pavadīt atlikušo dzīvu, kad viņa saprot, ka atkal ir nokļuvusi tajā pašā attiecību slazdā kā iepriekš.

2) Un paur Mauras personīgo dzīvi – no vēža mirstoša māte/sērijveidslepkava, kura kritiskās veselības dēļ nogādāta slimnīcā un šķiet vēlas iežēlināt meitu kādās nebūt tuvākās attiecībās. Kaut arī to dara visnotaļ dīvainā veidā, atgādinot, ka dziļi iekšā viņām ir daudz kā kopīga, ar vienīgo atšķirību, ka Maura ir izvēlējusies legālu karjeru, kurā saskarsme ar nāvi ir ikdienas. Tas viss turpina iekšējo Mauras debati par gēnu ietekmi no mātes puses un audzināšanu no mīļajiem audžuvecākiem. Papildus drāmu ārpus darba Mauras dzīvē piešķir attiecību atjaunošanās ar mācītāju Danielu.

Ne mazāk interesantas nodaļas no potenciālas upures skatpunkta, kuras nodaļas uzvītas meistarīgi, lai paliktu gana daudz brīvas vietas lasītāja interpretācijai, cik ļoti viņas perspektīvai un notikumu versijai var uzticēties.

Par pašu būtiskāko un labāko šajā grāmata varētu nosaukt Džeinas Ridzoli un Frosta dinamisko izmeklēšanas procesu, kurā vainīgās personas vai personu atklāšanas mirklis ir vien kā sulīgs punkts uz i un kuram nav obligāti jācenšas būt augstākā sakāpinājuma kulminācijas punktam. Peripētijas ap pagātnes tiesas prāvu, kura saista upurus un kurā visai iespējami nevainīgs vīrietis notiesāts uz 20 gadiem cietumā – atbrīvots tieši neilgi pirms pirmās slepkavības. Pamatots galvenais aizdomās turamais vai tik viens liels, trekns sarkans māneklis.

Lasītāja interesi saistošs kriminālromāns, trilleris, kura galvenā zvaigzne detektīve Džeina Rizoli kopā ar pārinieku Frostu un tiesu medicīnas eksperti Maura Isles ar neatlaidīgu darbu panāk taisnīgumu slepkavību upuriem, pat ja reizēm arī viņu instinkti un pieredze aizved vispirmd ne tajā virzienā.

Henning Mankell – One Step Behind (Kurt Wallander #7) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trīs senāku laiku 17/18.gs tērpos un vasaras saulgriežu svinošu jauniešu aukstasinīga slepkavība. Sākotnēji kompānijā bija plānota drusku lielāka, bet pēkšņi tieši attiecīgajā dienā viena no draugu un domubiedru grupas saķer vēdervīrusu, kas vismaz uz kādu laiku paglābj viņas dzīvību. Jauniešu slepkavības izplānotas un izpidlītas tik labi, ka nicilāli nekas radiniekiem un policijai neliek domāt, ka būtu noticis kas slikts. Ja viena no mātēm nebūtu paranoiskāk noskaņota vai vēlāk pats slepkava stereotipiski iesaistāt ‘’noķeriet mani, ja varat’’ spēlē, saņemot kartiņu it kā no ārzemēm, bet neticot, ka tas ir viņas meitas rokraksts, tad, kas zina, varbūt, vainīgajam būtu izdevies tikt cauri sveikā.

Neilgi pēc tam, kad izmeklēšana ir nonākusi Kurta Valandera redzeslokā un nu ir viņa atbildība to atrisināt, nogalināts tiek atrasts kolēģis policists. Ja slepkavības nenotiktu izdomāta romāna ietvaros, tad vēl varētu pieļaut iespēju, ka viens ar otru nav saistīti, ka šāds fragments ir gandrīz iekļauts, jo reizēm tā varētu notikt un neiekļaut to nedrīkstētu. Bet, par cik šis ir kriminālromāns, tad divu domu par to nemaz nevar būt. Kolēģa nāvi un apstākļus (ir šādi tādi labi skapī noglabāti skeleti) , kuri līdz tai aizved, izmeklējot Kurts nonāk pie viena secinājuma, ka reizēm vari nostrādāt gadiem ilgi līdzās kolēģiem, apspriesties un diskutēt ne tikai par darba lietām, bet tomēr būs fakti, kurus uzzinot, saproti, ka pazīsti tikai vienu personas īpašību pusi, ka daudzkas tā vai tā paliekt apslēpts.

Autors gana labi, neuzkrītoši un neuzpiesti paralēli galvenajam grāmatas izmeklēšanas sižetam turpina arī blakussižetu par pašu Kurtu Valanderu no viņa personīgās dzīves, kurā lielākie notikumi sērijas septītajā One Step Behind grāmatā ir distances attiecību pārtraukšana ar Baibu, kad neviens no abiem (vai drīzāk Baiba) nav gatavi pilnībā pārcelties pie otra. Un otrs, ka Kurtam atklāj cukuru diabētu un tālejošāki fakti, kad jāizmaina ēdienkarte, ikdienas rutīna u.c., bet ko savu nedaudz dīvainu iemeslu dēļ slēpj un kaunās, ka viņam kaut kas tāds piemeties.

Varbūt kā kriminālromāns gan One Step Behind, gan sērija kā tāda nav nekas super-īpašs, bet kvalitāte viscaur sērijai turas labi virs vidējā.