Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.

Ben Aaronvitch – Broken Homes (Rivers of London #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

Metropolitan policijas paranormālo noziegumu/atgadījumu izmeklēšanas nodaļai Folly briest viena makten liela saķeršanās un cīniņš ar šīs sērijas galveno ļaundari un dižprātu no kriminālās pasaules Faceless Man, kurš vēlas izmantot maģiju savtīgiem, nelegāliem nolūkiem. Tikai dažu likumsargu rokās, kā Pīters Grants, viņa kolēģes Lezlijas Mejas un abu priekšnieka Nightingale ir apturēt vispirms viņa pakalpiņus un galu galā arī pašu galveno Faceless Man.

Broken Homes varbūt drusku var likt vilties, jo Faceless Man kā drauds lielāko grāmatas daļu pavada fonā, liekot smagāko darbu veikt citiem padotajiem, kā krievu izcelsmes maģijas praktizētājai Varvara Sidorovna, ar talantu uz ledus burvestībām. Lai arī likumsargu trio nevēlas to atzīt un pielīdzināt Faceless Man citam fikcionālam kriminālajam ģēnijam kā Moriartijam, tad līdz grāmatas beigām Pīteram patiesi jāsāk prātot, vai tik šis pretinieks nav jau laicīgi par visu padomājis un veicis piesardzības pasākumus priekšlaikus, lai nekas no Folly grupas veiktā nerezultētos viņa plānu sakāvē.

Šķietami parasta pašnāvība izclecot metro vilciena priekšā vai antīkas maģijas grāmatas negaidīta uzrašanās apritē, kad kāds to cenšas pārdot, nezinot tās patieso vērtību, ir vien acīmredzamākie piemēri, kā aplinkus ceļā Pīteram, Lezlijai un Naitingeilam nākas meklēt veidu, lai pietuvotos varbūtības opcijai notvert vīru, kas aiz tā visa stāv.

Savā ziņā Broken Homes rada pārejas un sagataves grāmatas sajūtu lielākiem notikumiem un kulminācijas punktiem sērijas turpinājumos, un, lai arī pavērsieni uz grāmatas beigām liek drusku nošokēties, tad kopumā grāmata būs baudāmāka, ja šī grāmata nebūs pirmā saskarsme ar Rivers of London sēriju.

Rivers of London #2-3

#2 – Moon Over Soho

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Otrais jaunā pārdabisko lietu izmeklētāja Pītera Granta piedzīvojums aizsākas ar pataloganatoma izsaukumu uz morgu, jo viens no līķiem, ja labi ieklausās, izdod īpatnējas džezam līdzīgas skaņas. Nekas nav sajaukts vai kā citādi kļūda pieļauta un attiecīgā persona (brīvajā laikā bijis džeza muziķis) patiesi ir mirusi, kas vien liecina, ka nāves apstākļi ir saistīti ar maģiju un varētu nebūt tik dabiski, kā kāds to varētu vēlēties likt domāt. Kas vien nozīmē, ka Pīteram un viņa priekšniekam un vienīgajam Metropolitan policijas Folly aģentūras kolēģim Thomas Nightingale ir jauna lieta, ko atrisināt.

Pavedieni Pīteru nevien reālajā laikā aizved uz Soho, bet arīdzan atklāj šo to no tēva pagātnes, kura diezgan cieši saistīta ar džeza muziku, kas varbūt nav devusi pasaules mēroga slavu, bet vietējās britu un londoniešu aprindās kaut ko tomēr nozīmē.

Autoram labi izdodas stāstā gludi iepīt vietu un to vēstures aprakstus, kas citam izvērstos klasiskā un neveiklā info gūzmā, vienlaikus neizmirstot par labu izklaidi sniedzošo stāstu. Bet vēl labāks ir humors un komiskais Pītera tēls, kas nešķiet ar mocībām izspiests. Noteikti pašam Pīteram un arīdzan priekšniekam Nightingale nebūtu iebildumu, ja viņam kaut reizi izdotos izvairīties no plašākiem sabiedriskā un privātā īpašuma bojājumiem. Bet ko padarīsi, ka tāds darbs! Atliek vien paciest citu Metropolitan policijas kolēģu un augstākstāvošo nosodījumus, kuriem ar maģiju nav ikdienišķa saskare. Lai kāds cits pamēģina bez tādiem iztikt, ja jātiek galā ar “džeza” vampīriem (mhm, nepārklausījāties), vai kādi citu pārdabisku mošķi.

Moon Over Soho nav eksluzīvi viena nozieguma/ļaundara grāmata, paralēli tiek meklēts melnās maģijas praktizētājs, kas savus upurus pārvērš dažādu dzīvnieku himerās un neaprobežojas tikai ar to vien. Fakts, kas pats par sevi jau ir drusku pārsteidzoši, jo pēc Otrā pasaules kara Tomasam Nightingale šķita, ka viņš palicis kā pēdējais dzīvais britu burvis. Iezīmējas pirmais sērijas galveno tēlu lielais arch nemesis ar intriģējošu pagātnes bagāžu, kuru pa gabaliņam vien lasītājam atklāt.

#3 – Whispers Under Ground

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešās Rivers of London sērijas grāmatas Whispers Under Ground un tās galvenā varoņa Peter Grant piedzīvojumi saistīti ar Londonas pazemes telpām. Būtu tie metro tuneļi, kanalizācija vai vēl kas cits, bet telpas ir tik daudz, ja nezinātu labāk, varētu vēl padomāt, ka tuneļos slepus varētu dzīvot vesela komūna.

Upuris ir mākslas students James Gallagher no ASV, turklāt vēl senatora dēls. Tāpēc lietai tīri konsultatīvi tiek norīkota FIB aģentē Kimberley Reynolds, bet citādi “bez spiediena” vai citiem uztraukumiem. Pīteru un viņa priekšnieku Nightingale piesaista vienīgi, ja parastajiem detektīviem ir aizdomas, ka slepkavība saistīta ar maģiju un tās elementiem. Džeimsa gadījumā puisim “paveicies”, ka ticis nogalināts ar īpašu keramikas trauka lausku, jo pretējā gadījumā māc šaubas, vai bez Pītera un Nightingale, kā arī potenciāli jaunās kolēģes Lesley May (Moon Over Soho vien dažos fragmentos pārādās) pārējiem izdotos atrast vainīgo.

No jaunajiem un potenciāli jaunajiem tēliem ir Lezlija Meja, kurai pirmajā sērijas grāmatā bija tā laime būt vēl tobrīd “parastā” policista Pītera pāriniecei un fiziski ciest no maģiju praktizējošajiem noziedzniekiem. Ar pieaugošu lomu no otrās uz trešo grāmatu Lezlijai ir visas iespējas kļūt par neatsverumu galveno tēlu un šībrīža duetu pārveidot par trio.

Paralēli izmeklēšanai Folly aģentūra turpina meklēt melnā burvja identitāti, kuru nodēvējuši par Faceless Man aiz tā, ka viens no viņa maģijas efektiem izvēršas viegli aizmirstamā sejā, kad pat minūti pēc sarunas neatceries pilnīgi nevienu nozīmīgu detaļu, lai varētu viņu vēlāk identificēt.

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.

Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.

Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.