A.G. Riddle – Departure (Audio book)

41014635

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Audible Studios

Manas pārdomas

Nick Stone un Harper Lane ir divi no lidmašīnas 305 pasažieriem, kuri vairākas stundas pēc pacelšanās no Ņujorkas attopas avarējuši kaut kur virs Anglijas. Kamēr viena daļa krīt panikā, abi divi un īpaši Niks uzņemas līderību, cenšoties iespēju robežās nomierināt izdzīvojušos, glābt glābjamo un cerēt uz drīzu palīdzības ierašanos. Bet, kad paiet vairāk nekā diennakts un joprojām neviens no ārpasaules nav uzradies, ne tikai minētajiem diviem pasažieriem rodas aizdomas, ka kaut kas varētu nebūt ne tā, un ar to domājot vairāk par aviokatastrofu.

Hārpera avārijas brīdī ir spoku rakstniece, kura beidzot vēlas pati ar savu vārdu uz grāmatas vāka gūt atzinību, nevis aplaimot citus ar savu talantu, bet ir krustceļu/izvēles priekšā tādā ziņā, lai izvēlētos, kādu ceļu uzsākt. Vienīgais iemesls, kādēļ Hārpera lidojumā varēja baudīt pirmās klases ekstras, ir fakts, ka viņai ir izteikts piedāvāt rakstīt Titan foundation dibinātāja biogrāfiju. Šai organizācijai ir ārkārtīgi ambiciozi un pasauli izmainoši mērķi. Uz labo vai slikto pusi parādīs tikai laiks, bet rupors pozitīvas un populāras grāmatas vai potenciālu vēl citu grāmatu veidolā nekādīgi nekaitētu. Tajā paša laikā pavisam kas cits būtu izšķiršanās realizēt dzīvē ideju par SFF grāmatu sēriju, par kuru domas un idejas ir tikušas maltas gadiem ilgi.

Niks Stouns tikmēr ir bagāts investors, lielākoties jaunas start-up uz tehnoloģijām un programmatūrām vērstām kompānijām, kuras vēlāk var izdevīgi pārdot vai norakstīt ieguldīto naudu zaudējumos. Tas viss varētu šķist fantastiski, atliek tikai vairumā gadījumu likt likmi uz pareizo ideju, bet Nikam pēdējā laikā šāda dzīve vairs nesagādā dzīvesprieku, tā drīzāk šķiet arvien tukšāka un bezmērķīgāka. Kaut arī atšķirīgā profesija ir ļāvusi viņam neiestrēgt atpazīstamā tēva diplomāta ēnā (atšķirībā no daža laba cita dēla šajā grāmatā), tad šobrīd par spīti visam nekas vairs nesagādā tās emocijas, kādas šķietami pienāktos piedzīvot; kaut kam ir jāmainās.

Šīs grāmatas gadījumā tās duālā ierunāšana – Nicola Barber un Scott Aiello – nāca tai tikai par labu. Palīdzēja gan labāk saprast un atšķirt, kurš tēls kad runā, gan vieglāk tādejādi paturēt sīkākas detaļas atmiņā; ne vienmēr tam ir tāds efekts. Departure tēliem (ne visiem) ir tā laime ielūkoties nākotnē un novērtēt, kāda tā varētu izvērsties, vai viņi ir ar tādu apmierināti un nevēlētos neko izmainīt, pieņemot, protams, ka visu pēcāk spēj atcerēties. Savā ziņā interesanta spēlē ar tauriņa efekta ideju.

Advertisements

Dennis E. Taylor – We are Legion (We are Bob) (Bobiverse #1) (Audio book)

34554132

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau kādu laiku We are Legion (We Are Bob) bija manīts zinātniskās fantastikas grāmatu rekomendāciju sadaļās, kādēļ vairs nenocietos, lai izmēģinātu pats, cik laba un vai vispār par tādu dēvējama ir šī grāmata. Vienkāršots vērtējums – viennozīmīgs ‘’Jā’’, varbūt lielā mērā pateicoties arī grāmatas ierunātājam Ray Porter.

Grāmatas galveno varoni Robertu ‘’Bobu’’ Johansonu vispirms iepazīstam mūsdienās, 21.gadsimtā, kā bagātu cilvēku, kurš, nesen pārdevis savu programmatūras kompāniju, ir visai liels sci-fi fans un visa kā cita nerd lietu cienītājs, prāto kur un kā varētu tālāk investēt un sevi nodarbināt. Kā arī tā starp citu, kaut arī netrūkst starp draugiem tādu, kuri uz to rauc degunu, Bobs ir nodrošinājies, ka viņa nāves gadījumā, kriogēna kompānija saglabās un uzglabās viņu tā, lai nākotnē Bobu varētu atdzīvināt. Interesantais pavērsiens seko brīdī, kad Bobs ‘’pamostas’’ nākotnē kā sevis digitalizēta versija, kam var sekot filozofiskais ekspedīcijas ceļš, lai izpētītu, ko nozīmē būt cilvēkam.

Nemazāk neparasta ir autora iedomātā nākotne, kurā gandrīz visas valstis ir konsolidējušās lielās supervarās un tādu individuālu, nacionālu valstu tikpat kā vairs nav. Šīm konglomerācijām vairāk rūp sacenšanās savā starpā un būt pārākai vienai par otru, nekā ikdienišķā vidusmēra cilvēka labklājība, patiesība labākajā gadījumā ir kaut kas otršķirīgs. Pat tik ļoti, ka reiz jau ir noticis ‘’neliels’’ kodolkarš, un tā vien šķiet, ka no jauna pievēršot acis sacīkstei par Visuma izpēti un iekarošanu, spriedze aug augumā no jauna. Katra lielvara grib būt pirmā un vienīgā, kura ar Von Neumann pašklonēties spējīgu zondi/robotu atklātu jaunas apdzīvojamas planētas, resursus un izkonkurētu pārējos no eksistences.

Ray Porter lieliski demonstrē Boba un vēlāk sekojošo kopiju personības šķautnes; ir jāseko līdzi, bet pie tāda nosacījuma vairs nejūk kurš Bobs ir kurš. Pats Bobs nav diez ko reliģiozs, kaut arī FAITH valsts (mūsdienu Ziemeļamerikas teritorijā), kam pieder Bobs un ir viņu ‘’atmodinājusi’’, ir iestrādājusi viņā dažādus drošības mehānismus, lai nodrošinātos, ka Bobs darbojas tikai FAITH interesēs, tas nekalpo kā nepārvarams šķērslis visas atlikušās cilvēces labā.

Ir visai loģiski, ja dažādajām Boba kopijām, veicot atšķirīgus uzdevumus dažādos Visuma nostūros, izveidojas sub-sižeti, kuri pilnībā vai gandrīz nemaz nav saistīti viens ar otru. Tas tikai vēl labāk ilustrē lielo kopainu un palīdz ticamības faktoram.

Brandon Sanderson – The Well of Ascension (Mistborn #2) (Audio book)

68429

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan Audio

Manas pārdomas

Pēc gadsimtiem ilgi ar dzelzs dūri valdošā Lord Ruler nāves, Elend Venture kā spēcīgākā nama atvase (tēvs sacelšanās laikā pameta pilsētu) kā loģiskākā izvēle ir kļuvis par galvaspilsētas Luthadel karali. Viņa uzdevumos ietilpst vien tik tāds nieks kā neatsvešināt dižciltīgāko sabiedrības daļu, dodot līdz tam apspiestajiem Skaa lielākas tiesības visās dzīves jomās.

Elends ir ideālists un grib visiem kā labāk, kādēļ tiek izveidota konsultatīva Padome ar dažādu grupu pārstāvjiem, bet ne bez ievērojamām politiskajām ietekmes spējām. Elends nevēlas kļūt par cita veida Lord Ruler, bet līdera pieredzes trūkums, ārēji no Padomes biedriem tiek uztverts kā pārliecības trūkums un riskanta nedrošība tuvojošos briesmu un grūtību priekšā.

Ārpus Lutadeles starp bijušajiem imperatora vasaļiem un šobrīd pašdeklarētiem karaļiem notiek ietekmes pārdale uz pilnu klapi, bet trīs no viņiem, to starpā Elenda tēvs, ir spējušie savākt pietiekami lielas armijas, lai apdraudētu tagad Elenda pārvaldītas pilsētas drošību. Vienkāršu varaskāri papildina alkatība, kuru tikai vēl vairāk pastiprina baumas par lielam visvērtīgākā metāla krātuvēm Elenda rīcībā vai kaut kur paslēptām pilsētā.

Ne bez Vinas un citu mirušā Kelsier pulcētās komandas, kā Sazed, Spook un Breeze, Elends spētu tikt galā dienu no dienas. Uz katra iekšējiem pārdzīvojumiem un cīņu ar dažādām tiek pavērsta lasītāja uzmanība. Ja Elenda problēmu sarakstā ietilptu vien uz viņa troni aci uzmetušie trīs pretendenti, tad ar asiem prātiem un laiku būtu iespējams gandrīz vienkārši tikt galā.

Pavisam cita rakstura briesmas sagādā migla/mist, kura pēc Lord Ruler sākusi uzvesties gan ne kā līdz tam, tā arī laupīt dzīvības šķietami nejaušā ‘’izvēles’’ kārtībā. Risinājums izklausās pat vēl neiespējamāks par Kelsiera plānu gāzt neapgāžamo Lord Ruler – Vinai iešaujas prātā ideja atrast pareģojuma tekstos minēto well of ascension, kurai vajadzētu dod nepieciešamo spēku. Pati Vina otrās grāmatas laikā, kā jau liela daļa tēlu, paralēli izcīna iekšējo izaugsmes cīņu, lai sarastu ar savu jauno lomu karaļvalstī, ar savu pašvērtējumu un attiecībām ar nu jau karali Elendu, kā arī ar šaubām, vai tik tiešām viņa varētu būt jaunā Hero of Ages, kura iepriekšējo inkarnāciju Lord Ruler pie akas reiz sen, sen nogalināja.

Kaut arī Mistborn sērijas pirmās divas grāmatas kā tādas nešķiet notikumu darbības mērogā tik vērienīgas un episkas kā jau lasītās The Stormlight Archive grāmatas, tad bija sajūta, ka Sandersons laikā starp Final Empire un The Well of Ascension ir kļuvis meistarīgāks, un, kā novēroju pēc abām sērijas grāmatām, to vērtējums rakstīšanas procesā par tām tikai auga.

Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)

32723950

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.

Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.

Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.

Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.

Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.

Trīs vienā: The Jewel of Dantenos, The Hospital, The Coming Storm

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

17702259.jpg

Brian D. Anderson – The Jewel of Dantenos (The Godling Chronicles #0.5)

Viena no divām šajā ierakstā pieminētajām sēriju prequel novelēm (visas trīs grāmatas bez maksas bija pieejamas iekš Audible), un atšķirībā no The Hospital, šī nebūt neieinteresēja mani uzsākt pamata sēriju. Ja pilnībā neizstrādāti vai sēriju nezinošam lasītājam īsajā darbā līdz galam neiepazīts tēls vēl ir kaut cik saprotams, tad sižets ne sākumā, ne vidū un vēl jo vairāk beigās galīgi neko neizteica. The Jewel of Dantenos vērts lasīt/klausīties sērijas fanam.

 

 

 

16123747.jpg

 

Keith C. Blackmore – The Hospital (Mountain Man #0.5)

Augusts Berijs cenšas izdzīvot zombiju sērgas piemeklētā pasaulē, un viens pats šī īsā stāsta ietvaros viesojas slimnīcā cerībā atrast materiālus, kas to atvieglotu, bet saskaras ar nepatīkamiem un potenciāli letāliem pārsteigumiem. Pirms klausīšanās nebiju ieskatījies, kurš ierunā The Hospital – izrādās tas pats džeks, kurš ierunā Expeditionary Force. Ierunātāja sniegumu varētu minēt, kā vēl vienu faktoru, kas pasliktināja iespaidu par pirmo pieminēto grāmatu, bet uzlaboja šo; Mountain Man sēriju noteikti piefiksēšu kā klausīties vērtu.

41016100.jpg

 

Un noslēdzoši Michael Lewis – The Coming Storm

Non-fiction žanra stāsts gan par laikapstākļu prognozēšanu un to kā un kāpēc cilvēki izvēlās reaģēt vai pārlieku ilgi neņemt vērā brīdinājumus; lielākoties nepamatota pārliecība, ka viņus tas neskars, gan arī par big data, kas ikdienu tiek ievākts (ne tikai metereoloģijas sfērā), par potenciālajiem ieguvumiem, ja tie ir publiski pieejami, un ka ir cilvēki, kuri ir gatavi nopelnīt uz citu cilvēku dzīvību un īpašumu drošības rēķina. Varu vien teikt vien to, ka The Coming Storm papildināja iemeslu sarakstu, kādēļ esmu vēl priecīgāks, ka nedzīvoju ASV.

Andre Norton, Mercedes Lackey – The Elvenbane (Halfblood Chronicles #1) (Audio book)

176892

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Shana visu savu neilgo mūžu dzīvojusi starp pūķiem jeb Kin ir audzināta pēc visām viņu paražām, un nekas, ja neskaita konstantos aizskarošos apvainojumus no gandrīz visiem vienaudžiem, nav licis Šanai domāt, ka viņa nav vienkārši pūķis, iestrēdzis divkājainas radības formā.*

Tikmēr lasītājs jau no sākuma zina, kas ir Šanas vecāki (māte – cilvēks, tēvs – elfs), un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ Šana vēl ir dzīva, pateicoties veiksmīgajai mātes aizbēgšanai (diemžēl mirst dzemdībās), jo parasti, šādus bērnus atklājot, tie uzreiz tiek nogalināti vai vēl pirms dzimšanas ar visu māti. Tā lūk Šanu atrod pūķene Alara, kura uzņemas uzaudzināt mazuli par spīti lielajai pretestībai no citiem bara biedriem. Jāsaprot, ka šajā pasaulē, valda elfi un cilvēki ir pakļauti viņu iegribām kā vergi, bet pūķi ir tāds kā neitrālais spēks, kuri dzīvo pēc striktām paražām un pār visām varītēm cenšas nedarīt neko tādu, kas nodotu viņu klātbūtni uz šīs planētas. Pūķiem jau ir bijusi rūgta pieredze vairākus gadsimtus agrāk, cenšoties palīdzēt cilvēku un elfu/cilvēku pēcnācējiem viņu sacelšanās mēģinājumā.

Šķietami vienīgais Šanas draugs un sabiedrotais pūķu midzenī ir viņas pusbrālis, un kā jau MG un jauniem tīņiem domātā grāmatā (radās tāds priekšstats), autori rada salīdzinoši vienkāršus un nekomplicētus konfliktus (arī atrisinājumi sekojošajiem sarežģījumiem nav kalambūru kalambūrs), un nav nekāds pārsteigums, kad Šana pamazām atklāj sevī mītošo maģisko spēku un kļūst par the chosen one; arī pasaules uzbūvi būtu gribējies saklausīt plašāk izveidotu. Protams, viņai jāmērojas spēkiem ar elfu valdniekiem, kuri varu gadsimtiem ilgi turējuši ciešā dzelzs tvērienā, un tieši Šana ir tā, kurai ir lemts mainīt lietu kārtību.

Pirmās sajūtas, pēc grāmatas pabeigšanas, neliek domāt, ka tik drīz turpināšu sēriju, kur abi autori sarakstījuši vēl divas un pēc Vikipēdijas plānojas arī ceturtā, kura iekavējusies Andre Norton nāves dēļ.

****************

*Pūķu maģija ļauj viņiem mainīt formas un kļūt arī par priekšmetiem, ne tikai dzīvniekiem; viss atkarīgs no talanta un tā izkopšanas.

Robert Charles Wilson – Last Year (Audio book)

28220642

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ir 1876.gads, ceļotāji laikā un laika tūristi no 21.gadsimta* jau četrus gadus ir varējuši gan iegūt resursus un ekspluatēt savus tautiešus no pagātnes, gan augstprātīgi pašausmināties par viņu manierēm. Liela daļa to neuztver, kā īstenu pasauli ar reāliem cilvēkiem, bet drīzāk kā brīvdabas muzeju plašākā mērogā.

Spoguļa/mirror tehnoloģija ļauj ceļot pagātnē; jo senāk gribi nokļūt, jo lielāku enerģiju tas prasa, bet nav nepieciešama tik liela precizitāte, lai nokļūtu, kur vēlies un otrādi. Āķis vai tieši pozitīvais bonuss tajā, ka konkrētā pagātne nav šo ceļotāju pasaules pagātne, citiem vārdiem sakot, viņiem nav risks kaut kā nebūt vien jau ar savu uzrašanos un pēcāk sekojošajām darbībām sačakarēt savējo tagadni, ja nu vienīgi viss notiek tā tieši tāpēc, bet tā filozofēt jau varētu vēl un vēl. Katru reizi, kad šī mirror tehnoloģija tiktu atvērta uz citu gadu, nākotnes cilvēki nokļūtu pasaulē, kuras iedzīvotāji par viņiem pilnībā neko nezinātu, un varētu atsākt $ slaukšanas shēmu no gala.

Jesse Collum ir viens no daudzajiem vietējiem nolīgtajiem strādniekiem, kuri vienā vai citā aspektā strādā nākotnes cilvēku labā, un grāmatas ievadā Džesijs pavisam neviļus novērš prezidenta Ulisa Grānta atentāta mēģinājumu, bet interesantākais no tā visa ir detaļa par Džesiju pārdzīvojumiem pār zaudētajām saulesbrillēm kas tikai parāda, ka kaut arī Džesijs zina šo to vairāk, kas notiek iekš un ap ienācējiem, viņu darbošanās patiesie mērķi ir ļoti labi glabāts noslēpums. Tagad, pēc varonīgās rīcības, Džesijs kļūst ievērojamāks un pamanāmāks kā starp saviem laika biedriem, tā arī starp priekšniekiem savā darbā. Lai gan Džesijs gluži nejūtas to pelnījis, seko algas pielikums un paaugstinājums, un plašāka rīcības brīvība, lai kopā ar jauno kolēģi Elizabeti (no nākotnes) kopīgi izmeklētu un atrastu vainīgos aiz minētā atentāta mēģinājuma. Loģiski, ka Džesija un Elizabetes tēliem pavīd romantisko jūtu dzirkstis, bet liels pluss no manas puses, ka tas beigās neieņem galveno fokusu uz daudzkārt lielāku problēmu fona.

Eksistē daudz un dažādu konspirācijas teoriju par tehnoloģijas izcelsmi, patika, ka sakarīgā veidā tiek pieminēta teorija par nākotnes situāciju 21.gadsimta cilvēkiem un viņu pasaules attīstības ceļu, ja nekas netiktu mainīts. Augustam Kempam, vīram, kurš izdomājos šo konkrēto mirror tehnoloģijas pielietojumu, netrūkst ienaidnieku, kuri labprāt redzētu viņa darba augļus pārvēršamiem pelnos. Tajā pašā laikā pats Augusts nav nekāds eņģelis, kuram par visu svarīgāks būtu visu iesaistīto (nākotnē vai pagātnē) labsajūta, nevis paša maka biezums.

Last Year ir interesanta ideja un pieķēru sevi pie gandrīz vai pašsaprotamās domas, ka autori turpina rakstīt romānus vienā Visumā, ko šeit noteikti varētu mēģināt (gan jau to varētu arī vispārināt pilnībā).

********Apzināto maitekļu zona********

*pēc visa spriežot +/- ap laiku, kad izdota grāmata, jo tiek pieminēti tikai reāli eksistējoši populāri mūziķi, bet ne autora paša izdomāti

Diana Gabaldon – Voyager (Outlander #3) (Audio book)

10987

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Uz neveiksmīgā skotu sacelšanās fona pret Anglijas troni un apzinoties, kādas bija sekas iepriekšējai Klēras grūtniecībai 18.gadsimta Skotijā, Klēra ar Džeimija Freizera svētību devās atpakaļ uz savu laiku, lai abu bērns varētu droši piedzimt un uzaugt. Tā 20 gadus Klēra ir nodzīvojusi pilnā pārliecībā, ka Džeimijs kopā ar citiem saviem laikabiedriem ticis notverts un nogalināts.

Tikai nesen vīra un vēsturnieka Frenka nāve ļāva viņai ar meitu Briannu (un viņas draugu Rodžeru, arī vēsturnieks) atgriezties britos, lai uzzinātu, kāds bija Džeimija liktenis pēc viņas aizbēgšanas. Par Briannas reakciju, uzzinot sava bioloģiskā tēva patieso identitāti, varējām jau lasīt sērijas otrajā grāmatā Dragonfly in Amber, ja tajā pat pēc mātes sirdi plosošā stāsta Brianna vēl visu grib strauji noliegt, tad tagad jūtu uzplūdu vilnis ir paspējis drusku nomierināties. Klēras izvēle par došanos atpakaļ pie Džeimija vai palikšanu, uzzinot viņa patieso situāciju, nav nekāds pārsteigums vai kas gaužām negaidīts, kā nekā, tad jau (visticamāk…) nevarētu iznākt 800+lpp garš romāns.

Un tā Voyager arī varētu iedalīt trijās lielākajās daļās – Klēra ‘’tagadnē’’ un došanos vēlreiz atpakaļ laikā, Klēras un Džeimija atkalsatikšanos, un, pēc Džeimija māsas dēla young Ian nolaupīšanas, abu došanās trakā ceļojumā/piedzīvojumā, lai radagabalu izglābtu no verdzības gūsta.

Lasītājs zina šo to vairāk, kā Klēra vai Džeimijs viens par otru (šī romāna ‘’jaunums’’ tā teikt bija vairākas daļas no Džeimija skatpunkta, īpaši, kad Klēra, Rodžers un Brianna sijāja vēsturiskos avotus), tādēļ ir saprotams gan Klēras šoks, gan Džeimija lēmums ņemt aizgādībā Laoghaire MacKenzie, kura reiz mēģinājusi pielikt roku pie tā, lai panāktu Klēras nāvi.

Interesanti, kā autore stāsta no jauna iepin tēlus un piešķir tiem kaut cik ievērojamu lomu, pat ja pirmajā sastapšanās reizē viņš uz grāmatas skatuves bijis vien īsu. Tieši tā šoreiz ir ar lordu Džonu Greju, kura dzīvību Klēra izglāba par spīti viņa jaunības pārgalvīgajai drosmei glābt nelaimē nokļuvušu angļu lēdiju, tagad Džons, vēl nesen būdams cietuma pārvaldnieks (tas pats, kur mita Džeimijs) ir Jamaikas topošais gubernators. Tikmēr pavisam negaidīta gan tiešā, gan pārmestā nozīmē ir Geillis Duncan ‘’augšāmcelšanās’’ no aizkapa dzīves. Geilis ir kārtīgs ļaunais tēls, kurai acīmredzami viss pilnībā nav mājās, un atšķirībā no Klēras ir ieņēmusi galvā, ka, lai varētu ceļot laikā un aktivizēt akmens apli, ir nepieciešama buršanās, rituāli un asins upuri.

Nevar noliegt, ka šis tas Gabaldonei sadrukājies lieko, bez kā varētu mierīgi iztikt, neteiktu arī, ka daļas ar Klēru vienu pašu bez Džeimija būtu bijušas garlaicīgas. Atšķirībā no sērijas pirmajām divām grāmatām, šoreiz pēc izlasīšanas proporcionāli sanāca atrast vairāk negatīvu atsauksmju pretstatā nesakarīgai jūsmošanai.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Curse (Unhuman #2) (Klausāmgrāmata)

34356717

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Kopš pirmās grāmatas noslēguma Endija dzīve nav baigi mainījusies. Joprojām viņš dzīvo pie inspektora Hobsa un ar viņu kopā dzīvojošo nekaitīgi draudzīgo, ja nu nedaudz labā ziņā īpatnēju, večiņu Mrs. Goodfello, tāpat nav pārāk sekmējies ar jauna darba atrašanu, neskaitot izpalīdzēšanu Hobsam kādā nebūt izmeklēšanā. Varbūt Endija dzīve vienkārši nespiež viņu straujāk vai nu atjaunot nodegušo dzīvokli, vai atrast jaunu mitekli, bet varbūt īstais iemesls ir tāds, ka Hobss un Mrs. Goodfellow Endija dzīvē ir vienīgie paziņas, kurus viņš var arī uzskatīt par labiem draugiem.

To radikāli pamaina nejauša sastapšanās ar miljonāra Fēliksa māsu Violetu Kingu. Pat Endijs pats apzinās, ka abi gandrīz nevarētu būt vēl neatbilstošāki viens otram, īpaši ņemot, ka Endijam ir labi ja pāris monētu pie dvēseles. Neskatoties uz to un pat par spīti tam, ka abu kopības brīžos Endijs pamanās būt vēl neveiklāks kā parasti, Violeta turpina izrādīt interesi satikties. Vai tiešām Endijam ir nospīdējusi tā laime iekrist viņas sirdī vai tomēr aiz tā slēpjas kas ļaunāks. Pa virsu tam brālis Fēliks nekautrējas Endijam uzreiz atklāt savas patiesās domas, ka viņš nav nekas vairāk par liekēdi, kurš cer ieprecēties turībā.

Papildus šai amizantajai sižeta līnijai grāmata, vismaz sākumā nesaistītu, ritina vēl citu. Apkārtnes zemniekus apsēdusi pamatīga nelaime. Kāds nogalina aizvien vairāk mājlopus, bet par iespējamajiem vainīgajiem klīst vien nepārspējamas baumas, ka tie ir lieli plēsīgie kaķi, iespējams, panteras. Bet, kurš tad uzreiz ticēs tādām muļķībām ierastajā Anglijas lauku vidē. Ja nu vienīgi dzīvnieks no kaut kurienes izbēdzis…

Inspector Hobbes and the Curse var lepoties ar tikpat labā līmenī esošu humoru, par kuru lielākoties gādā Endijs. Viņa neviltotais neveiklums apvienojumā ar patiesi neveiksmīgām atgadījumiem ir avots, no kura smelt un smelt. Papildus tam Endijs ir lielisks sabiedrotais inspektoram Hobsam, kārtīgām spēka mitriķim, (Endijs vēl nav izsmadzeņojis, kas viņš ir, bet cilvēks noteikti ne). Viņa neordinārās idejas, kuras policijas darba norūdītam personāžam tik ātri prātā neiešautos, lieti noder, lai izmeklēšana varētu virzīties uz priekšu.

Esmu pat priecīgs palikt neziņā, kāda šķistu sērija, ja to būtu uzgājis rakstiskā veidā.

Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Klausāmgrāmata)

30342581

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc veiksmīgas Zemes izglābšanas no Kristang vai potenciāli citu citplanētiešu verdzības jūga, Džo Bišops tur mākslīgajam intelektam Skipijam doto vārdu doties atpakaļ Visuma plašumos, lai palīdzētu atrast citus MI un viņu transendējušos radītājus – Elders rasi. Neviena valsts tā vienkārši nepalaistu Džo gandrīz vienu pašu tāda veida uzdevumā, tāpēc viņam nākas veikt stingrus kompromisus (ne bez Skipija draudiem, ja par pašu galveno nebūs Džo) un bez oriģinālās, kā paši sevi iesauca merry band of pirates, komandas līdzi dodas arī dažādu valstu paši labākie gan no militārās, gan zinātnisko nozaru sfērām.

Kā pats svarīgākais nosacījums visas kas tiek darīts, neskaitot veiksmīgu galvenā uzdevuma izpildi, ir nepieļaut, lai Kristang vai jebkuram citam nebūtu ne mazākas aizdomas, ka cilvēcei ir pieejamas tehnoloģijas, lai ceļotu starp zvaigznēm, un tādējādi nerastos vēlme nosūtīt kosmosa kuģus uz Zemi, neskatoties uz slēgto tārpeju. Nonākot atklātībā kam tādam, varam būt droši, ka nekas tad nespētu glābt Zemi no vairāk attīstītu rasu postošās uzmanības.

Par sarūgtinājumu Skipijam, nevienā no pirmajām apmeklētajām Elders bāzēm nav to tehnoloģiju, kuras pat teorētiski pietuvinātu viņu un pārējo komandu uzdevuma noslēgumam. Vai nu kāds jau attiecīgo lokāciju jau ir izlaupījis un atstājuši aiz sevi vien drupas vai arī pie vainas ir citi faktori, kā meteori, bet viens paliek nemainīgs, ātrāk uz Zemes nav lemts atgriezties. Ja vēl citiem cerības uz to ir visai augstas, tad Džo Bišops tādas diži nelolo. Tomēr pa ceļam tā starp citu atklātā informācija, kura izraisa satraukumu pat Skipijam (kas pats par sevi jau nav labi), liek uz visu paraudzīties citām acīm.*Ja pirms tam visai droši varēja pieņemt, ka cilvēce var netraucēti turpināt eksistēt uz savas zaļās planētas, tad tagad visai nopietni ir jāapdomā veicamie pasākumi, lai uzlabotu tās iespējas vajadzības gadījumā aizstāvēties.

SpecOps gaitā Džo apgūst gan līdera prasmes, vadot internacionālu komandu, kuras sastāvā ir kā spēcīgāki, tā arī gudrāki biedri, gan sadarboties ar Skipiju, kurš turpina būt neizmērāmi iedomīgs un uzvesties kā skabarga pakaļā. Grāmatas kvalitāti noteikti palīdz izcelt tās ierunātājs R.C. Bray, ko grāmata viena pati, spriežot pēc vairākām Goodreads redzamām atsauksmēm, nespēj paveikt. Humors, ko galvenokārt romānā ienes Skipija tēls, ir gandrīz ideāls. Gandrīz, jo dažas situācijas un joki pie trešās vai ceturtās reizes jau vairs nešķita tik jautri; par spīti tam smieklīgi bez gala.**

Atliek vien Džo novēlēt, lai viņa pielietotajā leksikā neatgriezeniski neiegulst Skipija dāsni izmantotais cilvēku apzīmējums – monkeys.

********Apzināto maitekļu zona********

*pirms aptuveni 2,7miljoniem gadu, laikā, kad ne viena no šī brīža aktuālajām rasēm vēl nebija spērusi pirmos soļus Visumā, kāds, izmantojot Elders tehnoloģiju iznīcinājis mēnesi un pabīdījis planētas orbītu no zvaigznes tik tālu, lai gada laikā iestātos ledus laikmets, kas uz planētas iznīcinātu gandrīz visu dzīvo, tai skaitā cilvēkveidīgas būtnes.

**Piemēram, kad Džo prātā iešaujas ideja pirms Skipija (par spīti viņa ģenialitātei un lielajām datu apstrādes iespējām), ļaujot komandu izglābt no citādi droša gala.