Diana Gabaldon – Voyager (Outlander #3) (Audio book)

10987

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Uz neveiksmīgā skotu sacelšanās fona pret Anglijas troni un apzinoties, kādas bija sekas iepriekšējai Klēras grūtniecībai 18.gadsimta Skotijā, Klēra ar Džeimija Freizera svētību devās atpakaļ uz savu laiku, lai abu bērns varētu droši piedzimt un uzaugt. Tā 20 gadus Klēra ir nodzīvojusi pilnā pārliecībā, ka Džeimijs kopā ar citiem saviem laikabiedriem ticis notverts un nogalināts.

Tikai nesen vīra un vēsturnieka Frenka nāve ļāva viņai ar meitu Briannu (un viņas draugu Rodžeru, arī vēsturnieks) atgriezties britos, lai uzzinātu, kāds bija Džeimija liktenis pēc viņas aizbēgšanas. Par Briannas reakciju, uzzinot sava bioloģiskā tēva patieso identitāti, varējām jau lasīt sērijas otrajā grāmatā Dragonfly in Amber, ja tajā pat pēc mātes sirdi plosošā stāsta Brianna vēl visu grib strauji noliegt, tad tagad jūtu uzplūdu vilnis ir paspējis drusku nomierināties. Klēras izvēle par došanos atpakaļ pie Džeimija vai palikšanu, uzzinot viņa patieso situāciju, nav nekāds pārsteigums vai kas gaužām negaidīts, kā nekā, tad jau (visticamāk…) nevarētu iznākt 800+lpp garš romāns.

Un tā Voyager arī varētu iedalīt trijās lielākajās daļās – Klēra ‘’tagadnē’’ un došanos vēlreiz atpakaļ laikā, Klēras un Džeimija atkalsatikšanos, un, pēc Džeimija māsas dēla young Ian nolaupīšanas, abu došanās trakā ceļojumā/piedzīvojumā, lai radagabalu izglābtu no verdzības gūsta.

Lasītājs zina šo to vairāk, kā Klēra vai Džeimijs viens par otru (šī romāna ‘’jaunums’’ tā teikt bija vairākas daļas no Džeimija skatpunkta, īpaši, kad Klēra, Rodžers un Brianna sijāja vēsturiskos avotus), tādēļ ir saprotams gan Klēras šoks, gan Džeimija lēmums ņemt aizgādībā Laoghaire MacKenzie, kura reiz mēģinājusi pielikt roku pie tā, lai panāktu Klēras nāvi.

Interesanti, kā autore stāsta no jauna iepin tēlus un piešķir tiem kaut cik ievērojamu lomu, pat ja pirmajā sastapšanās reizē viņš uz grāmatas skatuves bijis vien īsu. Tieši tā šoreiz ir ar lordu Džonu Greju, kura dzīvību Klēra izglāba par spīti viņa jaunības pārgalvīgajai drosmei glābt nelaimē nokļuvušu angļu lēdiju, tagad Džons, vēl nesen būdams cietuma pārvaldnieks (tas pats, kur mita Džeimijs) ir Jamaikas topošais gubernators. Tikmēr pavisam negaidīta gan tiešā, gan pārmestā nozīmē ir Geillis Duncan ‘’augšāmcelšanās’’ no aizkapa dzīves. Geilis ir kārtīgs ļaunais tēls, kurai acīmredzami viss pilnībā nav mājās, un atšķirībā no Klēras ir ieņēmusi galvā, ka, lai varētu ceļot laikā un aktivizēt akmens apli, ir nepieciešama buršanās, rituāli un asins upuri.

Nevar noliegt, ka šis tas Gabaldonei sadrukājies lieko, bez kā varētu mierīgi iztikt, neteiktu arī, ka daļas ar Klēru vienu pašu bez Džeimija būtu bijušas garlaicīgas. Atšķirībā no sērijas pirmajām divām grāmatām, šoreiz pēc izlasīšanas proporcionāli sanāca atrast vairāk negatīvu atsauksmju pretstatā nesakarīgai jūsmošanai.

Advertisements

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Curse (Unhuman #2) (Klausāmgrāmata)

34356717

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Kopš pirmās grāmatas noslēguma Endija dzīve nav baigi mainījusies. Joprojām viņš dzīvo pie inspektora Hobsa un ar viņu kopā dzīvojošo nekaitīgi draudzīgo, ja nu nedaudz labā ziņā īpatnēju, večiņu Mrs. Goodfello, tāpat nav pārāk sekmējies ar jauna darba atrašanu, neskaitot izpalīdzēšanu Hobsam kādā nebūt izmeklēšanā. Varbūt Endija dzīve vienkārši nespiež viņu straujāk vai nu atjaunot nodegušo dzīvokli, vai atrast jaunu mitekli, bet varbūt īstais iemesls ir tāds, ka Hobss un Mrs. Goodfellow Endija dzīvē ir vienīgie paziņas, kurus viņš var arī uzskatīt par labiem draugiem.

To radikāli pamaina nejauša sastapšanās ar miljonāra Fēliksa māsu Violetu Kingu. Pat Endijs pats apzinās, ka abi gandrīz nevarētu būt vēl neatbilstošāki viens otram, īpaši ņemot, ka Endijam ir labi ja pāris monētu pie dvēseles. Neskatoties uz to un pat par spīti tam, ka abu kopības brīžos Endijs pamanās būt vēl neveiklāks kā parasti, Violeta turpina izrādīt interesi satikties. Vai tiešām Endijam ir nospīdējusi tā laime iekrist viņas sirdī vai tomēr aiz tā slēpjas kas ļaunāks. Pa virsu tam brālis Fēliks nekautrējas Endijam uzreiz atklāt savas patiesās domas, ka viņš nav nekas vairāk par liekēdi, kurš cer ieprecēties turībā.

Papildus šai amizantajai sižeta līnijai grāmata, vismaz sākumā nesaistītu, ritina vēl citu. Apkārtnes zemniekus apsēdusi pamatīga nelaime. Kāds nogalina aizvien vairāk mājlopus, bet par iespējamajiem vainīgajiem klīst vien nepārspējamas baumas, ka tie ir lieli plēsīgie kaķi, iespējams, panteras. Bet, kurš tad uzreiz ticēs tādām muļķībām ierastajā Anglijas lauku vidē. Ja nu vienīgi dzīvnieks no kaut kurienes izbēdzis…

Inspector Hobbes and the Curse var lepoties ar tikpat labā līmenī esošu humoru, par kuru lielākoties gādā Endijs. Viņa neviltotais neveiklums apvienojumā ar patiesi neveiksmīgām atgadījumiem ir avots, no kura smelt un smelt. Papildus tam Endijs ir lielisks sabiedrotais inspektoram Hobsam, kārtīgām spēka mitriķim, (Endijs vēl nav izsmadzeņojis, kas viņš ir, bet cilvēks noteikti ne). Viņa neordinārās idejas, kuras policijas darba norūdītam personāžam tik ātri prātā neiešautos, lieti noder, lai izmeklēšana varētu virzīties uz priekšu.

Esmu pat priecīgs palikt neziņā, kāda šķistu sērija, ja to būtu uzgājis rakstiskā veidā.

Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Forces #2) (Klausāmgrāmata)

30342581

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc veiksmīgas Zemes izglābšanas no Kristang vai potenciāli citu citplanētiešu verdzības jūga, Džo Bišops tur mākslīgajam intelektam Skipijam doto vārdu doties atpakaļ Visuma plašumos, lai palīdzētu atrast citus MI un viņu transendējušos radītājus – Elders rasi. Neviena valsts tā vienkārši nepalaistu Džo gandrīz vienu pašu tāda veida uzdevumā, tāpēc viņam nākas veikt stingrus kompromisus (ne bez Skipija draudiem, ja par pašu galveno nebūs Džo) un bez oriģinālās, kā paši sevi iesauca merry band of pirates, komandas līdzi dodas arī dažādu valstu paši labākie gan no militārās, gan zinātnisko nozaru sfērām.

Kā pats svarīgākais nosacījums visas kas tiek darīts, neskaitot veiksmīgu galvenā uzdevuma izpildi, ir nepieļaut, lai Kristang vai jebkuram citam nebūtu ne mazākas aizdomas, ka cilvēcei ir pieejamas tehnoloģijas, lai ceļotu starp zvaigznēm, un tādējādi nerastos vēlme nosūtīt kosmosa kuģus uz Zemi, neskatoties uz slēgto tārpeju. Nonākot atklātībā kam tādam, varam būt droši, ka nekas tad nespētu glābt Zemi no vairāk attīstītu rasu postošās uzmanības.

Par sarūgtinājumu Skipijam, nevienā no pirmajām apmeklētajām Elders bāzēm nav to tehnoloģiju, kuras pat teorētiski pietuvinātu viņu un pārējo komandu uzdevuma noslēgumam. Vai nu kāds jau attiecīgo lokāciju jau ir izlaupījis un atstājuši aiz sevi vien drupas vai arī pie vainas ir citi faktori, kā meteori, bet viens paliek nemainīgs, ātrāk uz Zemes nav lemts atgriezties. Ja vēl citiem cerības uz to ir visai augstas, tad Džo Bišops tādas diži nelolo. Tomēr pa ceļam tā starp citu atklātā informācija, kura izraisa satraukumu pat Skipijam (kas pats par sevi jau nav labi), liek uz visu paraudzīties citām acīm.*Ja pirms tam visai droši varēja pieņemt, ka cilvēce var netraucēti turpināt eksistēt uz savas zaļās planētas, tad tagad visai nopietni ir jāapdomā veicamie pasākumi, lai uzlabotu tās iespējas vajadzības gadījumā aizstāvēties.

SpecOps gaitā Džo apgūst gan līdera prasmes, vadot internacionālu komandu, kuras sastāvā ir kā spēcīgāki, tā arī gudrāki biedri, gan sadarboties ar Skipiju, kurš turpina būt neizmērāmi iedomīgs un uzvesties kā skabarga pakaļā. Grāmatas kvalitāti noteikti palīdz izcelt tās ierunātājs R.C. Bray, ko grāmata viena pati, spriežot pēc vairākām Goodreads redzamām atsauksmēm, nespēj paveikt. Humors, ko galvenokārt romānā ienes Skipija tēls, ir gandrīz ideāls. Gandrīz, jo dažas situācijas un joki pie trešās vai ceturtās reizes jau vairs nešķita tik jautri; par spīti tam smieklīgi bez gala.**

Atliek vien Džo novēlēt, lai viņa pielietotajā leksikā neatgriezeniski neiegulst Skipija dāsni izmantotais cilvēku apzīmējums – monkeys.

********Apzināto maitekļu zona********

*pirms aptuveni 2,7miljoniem gadu, laikā, kad ne viena no šī brīža aktuālajām rasēm vēl nebija spērusi pirmos soļus Visumā, kāds, izmantojot Elders tehnoloģiju iznīcinājis mēnesi un pabīdījis planētas orbītu no zvaigznes tik tālu, lai gada laikā iestātos ledus laikmets, kas uz planētas iznīcinātu gandrīz visu dzīvo, tai skaitā cilvēkveidīgas būtnes.

**Piemēram, kad Džo prātā iešaujas ideja pirms Skipija (par spīti viņa ģenialitātei un lielajām datu apstrādes iespējām), ļaujot komandu izglābt no citādi droša gala.

Scott Sigler – Nocturnal (Klausāmgrāmata)

12099550

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Empty Set Entertainment

Manas pārdomas

Tiek atrasts brutāli sakropļots izbijis mācītājs, kura dzīve paša izvēļu dēļ veikusi krietnu lejupslīdi, ka sākotnēji starp izmeklētājiem dominē teorija par liela suņa vai cita agresīva dzīvnieka uzbrukumu. Tomēr aptuveni tajā pašā laikā ar slepkavības dienu sākušies detektīva Braiena dīvaina rakstura murgi, ko papildus pavada Braienam neraksturīga saslimšana – drudzis.

Būt Braiena pāriniekam viņa īpatnējā rakstura dēļ jau tā nav viegli, bet abu draudzība un koleģiālās attiecību izturība tiek pārbaudīta līdz maksimālajai kapacitātei, kad pēc viņa aprakstītā ‘’sapņa’’, Braiens ar Pūkiju (iesauka) patiešām atrod tieši tādā veidā noslepkavotu jaunieti. Pūkijam nākas pretoties pirmajam instinktam, ka visu šo laiku viņš ir strādājis kopā ar maniaku, un šo iekšējo dilemmu, kā rīkoties (ziņot priekšniecībai vai noticēt Braienam) neatvieglo fakts, ka Braiens jau piecas reizes darba ietvaros (visas pamatoti attaisnotas) ir kādu nogalinājis. Labi, ka vēl Pūkijs bija tik liels komiķis, jo bez viņa joku un humora piešprices, grāmatu būtu grūtāk izturēt līdz galam.

Grāmatas ļaundaris ar pēdiņās patiesi traģisku stāstu – 12gadīgs puika Rekss, kurš kļuvis par pamata upuri skolas huligāniem, četru jauniešu bandai. Nocturnal grāmatas ietvaros autors faktiski apvelta Reksu ar iespēju atriebties šiem četriem pāridarītajiem, kuru izdarības neaprobežojas vien ar verbālu apcelšanu vai dunkām, un ļauj realizēt dzīvē vēlēšanos ‘’kaut viņi nomirtu’’! Diemžēl veids, kā Reksam tika dota šāda iespēja, nedeva to efektu, uz kādu grāmatas sākums ļāva cerēt. Un, ja to atņem, nekā cita diži nepaliek, kā vien atziņa, ka nepalīdz pat sava skepses līmeņa pazemināšana, un ka kas tāds (ar visiem fantastiskajiem elementiem) varētu notikt vien grāmatā.* Reksa tēls ne mazākajā mērā neļāva nevienā brīdi, neskatoties uz Reksa rīcību un tā sekām, just viņa līdzi kā anti-varonim.

Par spīti asiņainajām slepkavībam iekš Nocturnal¸ radās iespaids, ka grāmata būtu piemērot Reksa vecuma auditorijai. Pietrūka sižeta daudzslāņainums/kompleksumsun labāk izstrādā tēlu motivācija. Tajā pašā laikā daudz pozitīvāk varu izteikties par klausāmgrāmatu kā tādu. Bija gan labi skaņas efekti, piemēram, telefonu sarunu laikā vai vienas nodaļas ietvaros, kad mainās POV, un vari pienācīgi sagatavoties, lai gala rezultātā neapjuktu par to, kas vispār notiek.

********Apzināto maitekļu zona********

*Vai tiešām cilvēki/monstri ar ekstra zeta hromosomu, kas tad piešķir dažādas superspējas, būtu koncentrējušies vienā pilsētā un nekur citur pasaulē.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Blood (Unhuman #1)

18206813

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Endijam Kepleram, neliela laikraksta žurnālistam, tiek dota iespēja sevi mēģināt attaisnot un pacelt augstāk priekšnieka acīs. Endijam ir uzdots doties līdzi inspektoram Hobsam viņa ikdienas gaitās, tādejādi iegūstot materiālu labam rakstam. Paša galvenā varoņa acīs viņam vienkārši neveicas vai kādi citi apstākļi neļauj, piemēram, nodot rakstus laicīgi.

Vēl arīdzan Endijs ir visai stipri ieķēries kolēģē Ingrīdā, kura par nožēlu Endijam, vairāk uzmanības velta citam laikraksta žurnālistam Filipam. Ja tas vien nebūtu par iemeslu, Endijam būt uz viņu greizsirdīgam, tad Filipa šarms un proporcionāli apgrieztā darba profesionalitāte un veiksme (rezultātā priekšnieka ieredzēts) ir pietiekams iemesls tādam būt. Tikai stipri vien vēlāk Endijam, ar Hobsa palīdzību izlienot ārpus savas līdz šim šauras pasaules, top skaidrs, ka skaudībai un greizsirdībai nav bijis pamata.*

Hobss – cilvēks (ja tam var ticēt..) ar lielu miesasbūvi un skatienu, kas jebkuram pratināmā ceļiem sākt ļodzīties un ne vienam vien noģībt Hobsam viņam nemaz nepieskaroties. Tomēr aiz biedējošās ārienes, kura viņa kolēģos lielākoties ievieš bijību un respektu par panāktajiem rezultātiem, bet atšķirībā no Endija reti, kurš uzdrošinās palūkoties tālāk.

Izcils otrā plāna tēls bija Hobsa mājsaimniecības vadītājā un draugs ar īpatnēju raksturu – Mrs. Goodfellow, kuras vīrs ir kaut kur mīklaini nozudis un Endija prātā, pieņemot to ļaunāko, rodas viens potenciāli trakāks dzīves beigu gals par otru. Un abu pirmo tikšanos vēl jo šermuļaināku/creepy padara viņas savdabīgā dažādu radību (gan pārdabisku, gan ne tik ļoti) zobu kolekcionēšana un neomulīgais skats uz Endija zobiem. :D Tikai Humors ar lielo burtu, Endija paša komiskais neveiklums un jaunā paranormālas pasaules informācijas gūzma ļauj saglabāt veselo saprātu.

Dažādu apstākļu sakritības dēļ Endijs gan tiek atlaists no darba, gan uz nenoteiktu laiku apmetas dzīvot pie Hobsa un Mrs. Goodfellow bez kā nevarētu tapt lieliskā grāmata, kurā noris dīvainas zādzības. Dīvainas tādā ziņā, ka tiek paņemts tikai viens priekšmets (saistīts ar Rumāniju), kamēr citi daudz vērtīgāki objekti tiek atstāti neskarti. Hobss nav tas, kurš atļausies savā rajonā notikt pat kam tādam, ka nieka zādzības, tādēļ šim duetam atliek vien apvienot spēkus vainīgā notveršanai…

********Apzināto maitekļu zona********

*Ingrīda plāno precēties, ko Endijs, kaut arī apmeklēja viņas saderināšanās ballīti, nez kā nav piefiksējis. Tikmēr Filips izrādās ir gejs.

Craig Alanson – Columbus Day (Expeditionary Forces #1) (Klausāmgrāmata)

39343183

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Dienā, kad ASV svin Kolumba dienu, cilvēce tiek ierauta jau gadu tūkstošiem ilgā karā starp divām citplanētiešu frakcijām. Zemei uzbrūk Ruhar (ārēji vislielākā līdzība ar kāmjiem), tādēļ visi ir bezgala pateicīgi, kad uzrodas Kristang (ķirzakas) un padzen kāmjus prom. Bet visai drīz atklājas ķirzaku patiesie nolūki un viedoklis attiecībā pret cilvēci, ka viņu skatījumā ‘’mēs’’ neesam nekas vairāk par vergiem (inferior species).

To sakot, jāpiebilst, ka diži labāk nav arī ar Ruhar. Kaut arī kāmji nav tik tumsonīgi un barbariski, abas frakcijas tik un tā karo izmantojot mazāk attīstītas rases (barības ķēde), turklāt jāpiebilst arī, ka ne kāmji, ne ķirzakas nav šo ķēžu virsotnēs. Katrs cenšas ne tikai visiem līdzekļiem uzveikt ienaidnieku (ir daži kara likumi, lai nesačakarētu apdzīvojamas un potenciāli apdzīvojamas planētas), un neviens brīvprātīgi nedalās ar tehnoloģiskajiem un zinātniskajiem sasniegumiem, lai palīdzētu citam attīstīties.

Džo ‘’Bārnijs’’ Bišops – armijnieks, ne visai augsta ranga, kurš pirmā uzbrukuma laikā atrodas pie vecākiem fermā, Meinas štatā. Par turpmāko var vien teikt, ka Džo gan veicas, gan stresa situācijas pieņem to labāko lēmumu un pamanās būt īstajā vietā un īstajā laikā, bet iesauku ‘’Bārnijs’’ Džo iegūst, kad kopīgiem spēkiem ar vairākiem civiliedzīvotājiem sagūsta vienu kāmju kareivi. Džo ir tikai viens daudzajiem, kuri brīvprātīgi piesakās karam pret kāmjiem, ar domu atriebties, tikai lai vēlāk tūkstošiem gaismas gadu attālumā no Zemes sastaptos ar patieso cilvēces jauno situāciju.

Un tā Colombus Day varētu iedalīt divās daļās, jo, kad Džo šķietamo sabiedroto Kristang ieslodzīts nejauši iepazīstas ar Elders (rase, kura kaut kur pazuda pirms miljoniem gadu, bet atstāja aiz sevis tādus tehnoloģiskos sasniegumus, kurus neviens vēl nav izpratis) radītu mākslīgo intelektu. Šī AI personība ir tik kaitinoša (Džo lieto apzīmējumu asshole), ka Džo viņam iedod iesauku Skipijs. Pēc šāda pavērsiena un tik vērtīga, spēcīga drauga un sabiedrotā iegūšanas mainās viss spēles lauks, un ir lieki kaut ko vēl piebilst par sižetu, lai neielaistos maitekļos.

Var vien piebilst, ka Skipija un Džo sarunas un saskarsme vienam ar otru grāmatā ienes vajadzīgo humora devu. Skipija intelekts un zināšanas ir tik lielas, ka viņa acīs cilvēces gudrība labākajā gadījumā ir pielīdzināma baktērijām; vismaz par nelielu atvieglojumu viņa domas nav diži augstākas arī par citiem.

Kate Ellis – The Merchant’s House (Wesley Peterson #1) (Klausāmgrāmata)

530487

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: ISIS Audio Books

Manas pārdomas

Jaunais Tradmouth detektīvseržants Wesley Peterson no Londonas nepaspēj pat kārtīgi iekārtoties darba vietā, kad viņam tiek tas prieks atrisināt jaunas sievietes slepkavību, kuras seja ir tikusi tā deformēta, ka sākotnēji policija pat kļūdās ar upura identifikāciju, pieņemot, ka atrastās sievietes foto pie upures ir atbilstošs, par cik lielā mērā lielākā daļa kritēriju atbilst. Tas reizē dod iespēju kādu laiku lasītāju vest pa maldinošu taku, tā arī mēģināt saskatīt potenciālo galveno aizdomās turamo, kad noskaidrojas minētais pārpratums.

The Merchant’s House ir pietiekami labs kriminālromāns, lai to izbaudītu tā lasīšanas brīdī, tomēr to pabeidzot, nerodas sajūta, ka tu to ilgi pēc tam atcerēsies (tā teikt ir lasīti labāki un aizraujošāki kriminālromāni). Kaut arī policija zina par DNS un vismaz piemin to krimināllietas risināšanā, tomēr vairākkārt šķita, ka viņi pilnībā neizmanto visu potenciālu, ko sniedz zināšana par DNS. Tādēļ vēl jo jocīgāk likās, ka pirkstu nospiedumi, pēc kā varētu noskaidrot upura identitāti, nemaz netika pieminēti.

Paralēli kriminālromānam un slepkavības izmeklēšanai, autore ir centusies to apvienot ar vēsturisko romānu, kad Vezlija draugs un profesionāls arheologs Neill (Vezlijam pašam tā ir tikai aizraušanās) un viņa komanda vecā 17.gadsimta Tjūdoru laikā tirgotāju mājas/muižas teritorijā atrod bērna skeletu. Kaut arī arheoloģijas hobijs un interese ne tikai par darbu un slepkavu notveršanu padara detektīvseržantu Vezliju maķenīt interesantāku, tomēr grūti bija saklausīt ieguvumus no šīs sub-sižeta līnijas.

Brandon Sanderson – Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) (Klausāmgrāmata)

34703445

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan Audio

Manas pārdomas

Lai nejauktu prātu turpmākajās sērijas grāmatās vai varbūt jau trešajā (neesmu vēl lasījis), kad Lifta jau ir puslīdz kārtīga Mirdzošā Bruņiniece, Sandersons dod ieskatu 10 gadīga meitēna, kura tāda jau ir trīs gadus, Lift un viņas gara/spren Wyndle izcelsmes stāsta. Pavisam īsi Liftu manījām Words of Radiance mazajās starpnodaļās, bet ja minētā grāmata ir jau lasīta pirms krietnāka laika un šis tas piemirsies, tad nav ko skumt, jo prologs šai novelei ir tieši tā pati starpnodaļa.

Cik nejauši kā Liftai izdevās ‘’iecelt’’ amatā jauno Azish imperatortu, tā tikpat impulsīvs un sporādisks ir viņas raksturs, un reti kurš, ja vispār kāds, var viņai ko darīt. Sava vecuma dēļ Lifta īsti neapzinās ko un kāpēc ir spējīga darīt – savu garu Wyndle viņa dēvē par Voidbringer, bet Stormlight izmantošanas spēju par Awesomeness. Tomēr ar vienu faktoru gan viņa ir izcili īpaša (kas zin varbūt ar laiku iepazīsim vēl kādu), kurš Stormlight nevis vienkārši izsūc no ‘’uzlādētiem’’ dārgakmeņiem, bet, kuras ķermenis apēsto ēdienu, spēj to tajā pārvērst.

Edgeancer gaitā Lifta knapi pamanoties palikt dzīvai pēc saķeršanās ar Darkness – tēls, kas nolēmis nogalināt katru indivīdu, kuram sāk parādīties ar Knights Radiance saistītas spējas, lai tā mēģinātu novērst jauna Desolation notikuma aizsākšanos un patieso Voidbringer atgriešanos. Kā uz to pēc grāmatas autors norāda, tad arī ar šo tēlu (tāpat kā Lift gadījumā) saistītas būtiskas pārmaiņas, kuras neparādot šajā novelē, paliktu aizkadrā.

Šeit vēl gribu ielikt linku uz interesantu diskusiju gan par šo, gan par sēriju līdz šim (un bik arī par Cosmere) kopumā.

P.D. James – A Mind to Murder (Adam Dalgliesh #2) (Audio book)

764263

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Psihiatriskās slimnīcas administratīvās nodaļas vadītāja Enid Bolam tiek atrasta slimnīcas pagrabā nogalināta ar kaltu tieši sirdī. Vienlīdz kā slepkavības pastrādāšanai nepieciešamais spēks, nosvērtums un precizitāte liek detektīvam Adamam un viņa partnerim Martinam liktu galvenokārt turēt aizdomās ja ne gluži tikai slimnīcas ārstus, tad noteikti vīriešu kārtas pārstāvi.

Starp sērijas pirmo grāmatu Cover Her Face un šo var saskatīt vairākas līdzības, par ko galvenokārt jālūkojas autores virzienā. Kā vairāki falšie zaķi un pavedienu takas, pa kurām lasītājs tiek mēģināts tikt aizvests, lai jau pēc brīža visas kārtis būtu atkal sajauktas un nāktos šaubīties par to, kurš tad īsti ir tas slepkava. To gluži nevarētu saukt par vilšanos, vairāk, ka tas neizraisa nekādus sajūsmas uzplūdus, ka bez liecinieku, darbinieku un varbūt vēl kāda ģimenes locekļa iztaujāšanas detektīvi Adams un viņa pārinieks neko citu diži nedara, un kā jau vienmēr gandrīz katram ir pa kādam noslēpumam, ko dienas gaismā izvelk nelaikā mirušais upuris. CSI tipa seriālu/grāmatu mīļotājiem šeit maz prieka. Protams, nav nepieciešama Temperance Brennan sērijas galējība, bet tomēr plika dedukcija no tā vien šķiet tā kā par maz. Bet divas reizes pēc kārtas, kad slepkavas identitāte nokrīt kā no zila gaisa un fakts ir vienkārši jāpieņem, gan varētu saukt par vilšanos.

Lielu mīnusu grāmatas baudījumam piešķīra arī ierunātāja zemā kvalitāte. Jebkurš var vienkārši nolasīt (ne visi ar skaidru dikciju), bet izcilas audio grāmatas no vienkārši labām vai viduvējām atšķir tas, ka ierunātājs izpildījums ir gandrīz kā šovs un tev nav jāpiedomā kurš tēls ko runā. Šoreiz pat brīžos, kad mainījās vīriešu tēlu POV, atšķirības starp balsīm (vispār maza variācija) nebija gandrīz nekādas. Tikpat labi tas varēja būt tas pats tēls, un, kad šāda turp atpakaļ maiņa notiek vienas nodaļas ietvaros, tas izraisa apjukumu un ir makten kaitinoši.

Tā kā A Mind to Murder darbība notiek psihiatriskās slimnīcas vidē, tad grāmatā iekļautas šādas tādas ārstēšanas metodes, kuras šodien ir novecojušas un liecina par grāmatas sarakstīšanas laiku, kad tas bija pavisam normāli – kaut vai tā pati elektrošoka terapija vai LSD došana pacientiem, lai ar garīgo kaiti slimais pacients atbrīvotos un ārsts varētu sākt mēģināt tikt līdz patiesās problēmas saknei.

Terry Pratchett – Wyrd Sisters (Discworld #6, Witches #2) un Pyramids (Discworld #7, Ancient Civilisations #1)

34504

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lancre karalistes karalis Verence I mirst jeb, patiesi sakot, nevienam neko nenojaušot, viņa brālēns hercogs Felmet sievas iedrošināts pieliek punktu sava radinieka dzīvei. Kaut arī mirušajam, t.i. nogalinātajam, karalim ir troņmantinieks, puisēns Tomjon vēl ir tikai zīdains. Labi, ka vēl no drošas nāves puiku pasargā trīs raganas, nogādājot viņu drošās rokās – ceļojoša teātra trupā.

Tomēr tik gludi Felmetam jaunajā pozīcijā vis neiet, par nelaimi un trakoti neplānoti atklājas dažnedažādi nepatīkami un apgrūtinoši karaļa amata pienākumi. Kā par kroni visam, aizvien izteiktāk karaļvalsts (ar to domājot karaļvalsti kā atsevišķu indivīdu, nevis tās pavalstniekus) izrāda nepatīku pret šo uzurpatoru; kā atbildes reakcija uz viņa pārestībām gan pret iedzīvotājiem, gan karaļvalsts dabu un zemi.

Katra no raganām – Granny Weatherwas (iepazīta šīs minisērijas pirmajā grāmatā Equal Rites), Nanny Ogg un jauniņā mācekle Magrat Garlick – kā jau tas raganai pienākas ir ar savdabīgu raksturu, viņu savstarpējās attiecības, kuras reizēm aiziet kā bērnišķīgos ķīviņos, tā kopējā neizpratnē par teātra būtību, un ka uz skatuves uzvestais patiesībā nav reāli notikumi. Teātra ziņā, kā viens no veidiem kā Felmets cenšas mainīt lietu kārtību ne tikai karaļvalstī, bet arī attiecībā pret kaitinošajām raganām, tiek izmesta interesanta ideja par vārda spēku un spējām ietekmēt uztverto realitāti gan tagadnē, gan pagātnē.

Bez trim raganām atmiņā vērts paturēt arīdzan karaļa āksts/muļķis sauktu vienkārši par Fool un viņa jaukā draudzība un potenciāli romantiskā sižeta līnija (viss normas robežās, tā teikt bez bailēm visiem vecumiem droša :D). Tai skaitā interesanti notiek dažādu tēlu apspēle ar viņu stereotipiskas ievirzes manierēm un īpašībām, kas gan to izceļ dienas gaismā, gan ļauj iespēju humoram.

64217

***

Tāpat arī Diskpasaules Ancient Civilzations minisērijas pirmajā grāmatā Pyramids autors nepārspīlē un nepārcenšas ar smieklīgu joku radīšanu principa pēc, kad jau vairs smejas tikai pats joku stāstītājs. Jautrību piešķir arī fakts, ka tēli to visu saka ar patiesu nopietnību pat neapzinoties, ka viņu teiktais varētu tikt kā citādi uztverts.

Pyramids darbība norit Senās Ēģiptes vidē (Djelibeybi karaļvalsts – Diskpasaules ekvivalents), kur faraona dēls Teppic, lai izglītotos un atšķirtos no saviem priekšgājējiem, dodas uz lielpilsētu Ankh-Morpork, lai apgūtu algotas slepkavas profesiju.

Toties atšķirībā no pirmās apspriestās grāmatas, šajā valdnieks netiek nogalināts, lai arī mirst priekšlaicīgi. Un tā, ja tā drīkst izteikties, Tepikam pārņemot karalistes valdīšanu, aizsākas grāmatas galvenā jautrība. Nav nekāds noslēpums, ka vienas no slavenākajām piramīdām atrodas Ēģiptē/Djelibeybi, un katrs uzskata par svētu pienākumu ar piramīdas izmēriem, tajā iekļautiem dažādiem slazdiem un lāstiem u.c. veltēm (rezultātā pieaugošu dārdzību) pārspēt iepriekš celtās, neraugoties uz to, ka valstij ir jāieslīgst tādos parādos, ka pat parādiem ir parādi.

Bet tavu neražu! Tikai pēc nāves Faraons (viņa gars/spoks) aptver, cik muļķīga šķiet visa tā padarīšana ap piramīdām un apglabāšanas rituāliem; kāda tam tad vairs nozīme, ja pats esi miris un gadu gadiem iespriests zem tonnām akmeņu (par akmeņu un smilšu eksportu Djelibeybi nebūt nevarētu sūdzēties!). Un kas tik grāmatas ietvaros neatklājas par piramīdu maģisko spēku ietekmēt laika plūdumu/space time; ar vienu nosacījumu, ka tās ir pareizi uzbūvētas. Tas jau vien paver autoram interesantus darbarīkus citviet neordināram, bet Diskpasaule jau pašsaprotama sižeta virzīšanai.

Starp abām grāmatām pāris aspektos var saskatīt zināmas līdzības, un kā vienu no secinājumiem var izdarīt, ka ar laiku viss labais un ļaunais un pelēkais pa vidu izlīdzinās, ka karaļvalsti vada ne tikai tās karalis un/vai karaliene, bet būtiska loma ir arī pašai karalistei. Tāpatās vēlreiz bija mazītiņa romantiskā sižeta līnija starp Teppic un istabeni – tāds neliels mīnuss grāmatai; bišķīt lieki.

Pyramids nepavisam nav tas sliktākais sākumpunkts, kur sākt iepazīt Diskpasaules sēriju, ja numerāli pati pirmā nav pa rokai.