Craig Halloran – The Chronicles of the Dragon Collection (Chronicles of the Dragon #1-10) (Audio book)

26107600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Būs pagājis aptuveni viens pilns kopš izmantoju Audible pakalpojumu, un ir sanācis arī atklāt vairākas sērijas kā Expeditionary Force, kuras citkārt iespējams nebūtu (tik ātri) pamanītas. Tagad ar jauna gada iesākšanos pienācis mirklis kam jaunam manā lasītāja dzīvē un izmantošu iespēju noklausīties visu sēriju vienā piegājienā. Ceru arī šajos gadījumos uz patīkamiem pārsteigumiem. Kaut arī būtu varējis tā darīt agrāk un bez Audible motivācijas, bet tas tomēr ir drusku citādāk, ja visa sērija tiek atskaņota no viena faila.

The Chronicles of Dragon ir pūķa Nath izaugsmes un pieaugšanas stāsts. Ņemot vērā pūķu mūža garumu salīdzinoši ar cilvēku vidējo dzīves ilgumu, Nath jau sērijas pirmajā grāmatā ir pieklājīgā vecumā, bet patiesībā Nath ir pavisam jauns puika, vēl nenobriedis ātras dabas karstgalvis. Viņam vēl jāmiecās kur un kad ir īstais moments, lai bāztu savu degunu citu darīšanās vai nelaimēs un neiekultos liekās nepatikšanās.

Nath kā pūķis ir unikāls gadījums, jo atšķirībā no pilnīgi visiem saviem ciltsbrāļiem viņš ir piedzimis cilvēka veidolā. Arī augot Nath vairāk asociējas ar ātrāko cilvēku dzīves ritmu. Prestatā pūķu tendecei darīt visu krietni ilgāk un lēnāk, tai skaitā gulēt reizēm nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem ilgi, Nath mēdz sasteigt lēmumus un izšķiršano par kādu rīcību. Ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Nath pārtaps par pienācīgu pūķi, bet jo ilgāks laiks paiet, jo lielāka kļūst nozīme tam, kā šis process noritēs.

Pūķu garajā vesturē visi atceras tikai vienu postošu karu, un vēljoprojām ir saglabājušies stereotipi un aizspriedumi pret attiecīgas zvīņu krāsas pūķiem (melnas), kuri bija atbildīgi par tā izraisīšanu. Starp pūķiem ir pieņemts, ka viņi nenogalina citas inteliģentas dzīvās radības, neskaitot dažus izņēmumus, piemēram, orkus. Tomēr pakļaujoties savam raksturam, kad Nath ierauga bezcerīgā situācijā nonākušu pūķi (pasaulē plaukst bizness ap to ķeršanu, tirdzniecību un cita veida sastāvadļu izmantošanu), viņam piemirstas gan savs spēks, gan minētais fakts. Viņa āda uz vienas rokas pārvēršas melnās zvīņās, un ar vienu šādu  bezapdomīgu rīcību Nath, sev vēl nezinot, aizsāk krāšņo piedzīvojumu sēriju desmit grāmatu garumā!

Nath tēvs, būdams viens no pūķu karaļiem, nevar pieļaut negodu un varbūtību, ka viņa melno zvīņu ieguvušais dēls varētu būt potenciāls iemesls, kurš aizsāktu jaunu karu starp pūķiem, tādēļ kopā ar ilggadīgo draugu rūķi Brenwar (arī kareivīgas dabas kā jau visi rūķi) tiek bargi izstumts bargajā pasaulē. Kopā šīs duets veido labu komandu, un rūķis Brenwar daudzkārt kalpo kā stabilizējošs faktors un padomdevējs pūķim. Ļauno spēku pārstāvji noteikti priecātos par viņa krišanu.

Sērijas sākumā vairāk ir mazi, nelieli piedzīvojumi, tiek glābti pūķi no dažādām likstām, tā cerot panākt Nath zvīņu izmainīšanos uz labo pusi, bet sērijai progresējot uzrodas arī lielais pretinieks un spēles likmes palielinās līdz pašu dzīvību cenai un zemju iemītnieku likteņiem. Tas arī netiek sasteigts, bet gan meistarīgi tiek ļaut ļaunajiem tēliem iznākt uz skatuves, pamazām sāk izbāzt galvas no dažādiem midzeņiem ar cerību pārvilināt Nath savā pusē, kamēr vēl ir tāda iespēja, vai tomēr gatavoties kulminācijas sadursmei starp labo un ļauno.

Mērķauditorija nepārprotami ir bērni, ko ļoti labi varēja just gan pašas sērijas tematikas un noskaņas ziņā, gan audiogrāmatas stilā, kā tapusi audiogrāmata. Ir pielietoti dažādi papildus skaņu efekti un arī ierunātājs ir pacenties, lai jaunajiem klausītājiem katrs brīdis būtu interesants, šajā versijā nesastapt pliku lasīšanu. Diezin vai iespēšu to jau janvāri vai februāri, bet zinu, ka klausīšos arī otro desmit grāmatu sēriju par pūķa Nath piedzīvojumiem.

Advertisements

George R.R. Martin (Editor) – Wild Cards (Wild Cards #1) (Audio book)

9714039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Katru reizi dzirdot par jaunu Wild Cards stāstu krājumu vai redzot pieminam iepriekšējos esmu prātā tos piefiksējis, par cik tos rediģē vai vismaz ar lieliem burtiem uz vāka ir uzdrukāts Džordža R.R. Mārtina vārds, bet tā arī tas ilgu laiku bija palicis, jo atturēja tieši tas, ka stāstus sarakstījuši daudz dažādu autoru.

Par Wild Cards laika gaitā tiek nodēvēts uz Zemes atvests citplanētiešu vīruss, kas vairumu no inficētajiem nogalina, bet pavisam nelielam procentam no izdzīvojušajiem dāvā jaunus talantus superspēju līmenī, tos tad sāk saukt par Dūžiem. Vēl arī aptuveni līdzīgai daļai piemīt nepraktiskas, nelietderīgas spējas un attiecīgi tiem piešķirts divnieku kārts apzīmējums – Deuces. Viņu gadījumā spējas pārsvarā variē labu un izcilu burvju triku amplitūdā vien ar atšķirību, ka trika vietā ir patiess vīrusa dāvatas ‘’spējas’’.  Bet tad vēl ir Džokeri – pārliecinošs vairums izdzīvojušo ar lielāku vai mazāku skaudību skatās uz aizsaulē aizsauktajiem, jo džokeru gadījumā viņu ķermeņi bieži vien ir tik ļoti deformēti un izmainīti dažādās smaguma pakāpēs, ka sabiedrība ilgi nav jāmudina, lai šos nelaimīgos izstumtu no sava vidus, piespiežot izveidoties geto rajoniem.

Vairāk pirmie stāsti, bet arī viss krājums kā tāds, vairāk veltīts tam, kā sabiedrība un valsts iestādes reaģē uz tik krasu pavērsienu cilvēces vēsturē. Jau tā pieaug bailes no konkurējošās supervalsts Padomju Savienības un komunisma, un Wild Cards vīruss tam tikai pielej eļļu. Valda apjukums un pieaugošas bailes. Tā vietā, lai inficētajiem sniegtu palīdzību un mēģinātu palīdzēt, cietušie tiek nomelnoti par nez kādiem padomju spiegiem, kuru lielākais dzīves sapnis ir nodot savu dzimteni, un izveidoto komisiju veiktās pratināšanu un intervijas ir vien teātra pēc. To rezultātā cieš sabiedrībai un līdzpilsoņiem labu vēloši cilvēki, kā Wild Cards vīrusa inficiētie, tā arī gan pilnībā nevainīgi.
Kā vienmēr šādos apstākļos atrodas arī tādi, kuri, labi zinot patiesību, izmanto radušos atmosfēru un apsūdz kādu, lai pats kāptu augstāk pa karjeras kāpnēm vai citādi iegūtu finansiālu labumu, pasargāti nav arī radi un draugi tādēļ vien, ka pazīsti apsūdzēto.

Rezultātā pēc noklausīšanās var teikt, ka bažām nebija pamata un vismaz pirmais Wild Cards krājums atstāja pozitīvu iespaidu ar lielu plus zīmi. Varbūt bez pašas veiksmīgi izvēlētas autoru grupas labāku un vienotāku izjūtu no viena stāsta uz otru palīdzēja radīt arī ierunātāja Luke Daniels sniegums.

Daniel Suarez – Influx (Audio book)

22668803

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Audio

Manas pārdomas

Influx pirmajā mirklī un nosacītā veidā, ka ‘’tagadne’’, kurā dzīvojam, patiesībā ir ‘’pagātne’ir pavisam neliela līdzība ar Matriksu. Galvenais Džons Greidijs un gandrīz visi pārējie uz planētas Zeme, pašiem to neapzinoties, patiesībā dzīvo mākslīgi kontrolētā tehnoloģiskās attīstības pagātnē, un tikai priviliģēts personu loks tiek pie iespējas ar tām paspēlēties. Vienīgais iemesls, kādēļ šī atklāsme ir kā auksta duša un pēkšņi nolīst par Džona galvu, ir Džona un viņa komandas ‘’gravitācijas spoguļa’’ izgudrojums, kas noveid Greidiju speciāli ģeniāliem prātiem izveidotā cietumā. Būs lemts paiet vairākiem moku un spīdzināšanas pilniem gadiem, pirms izdosies dot prettriecienu Bureau of Technological Control aģentūrai, kas reiz izveidota ar mērķi nepieļaut pārāk straujus tehnoloģiskās attīstības lēcienus un konrolēt, lai tas notiktu pakāpeniski, lai pasargātu sabiedrisko kārtību un mieru no destabilizācijas un nemiriem, lai nosargātu planētu no planētu no nevēlamiem un neparedzētiem blakusefektiem.

Ja BTC vadītājs Graham Hendrick vēl padoto priekšā izliekas, ka nekas nav mainījies, tad nav grūti aiz falšās fasādes saskatīt patieso viņa pasaules vīziju. Kvantu superdatori akciju tirgos, lēta enerģija, ģenētiskie atklājumi un cita veida izgudrojumi no zinātniskās fantastikas un to militārais pielietojums ļauj BTC un Hendriksam gan finansiāli, gan militāri un arī visos citos veidos ne tikai atklāti ignorēt pārējo pasauli, bet arī sākt sapņot par pasaules dominanci. Hendriksu var pieskaitīt pie tiem ļaunajiem tēliem, kuri sākotnēji sākuši darboties labu mērķu vadīti, bet vara un vēlmē pēc vēl lielākas kontroles tos ir korumpējusi līdz neatgriezeniskam stāvoklim.

Kas gan varētu stāties Hendriksa ceļā, kad viņa pusē ir visi trumpji un ieroči no nākotnes. Par laimi pasaulei un visiem izņemot Hendriksu, viss vēl nav zaudēts un par labu nāk pirmkārt fakts, ka Hendrikss sāk zaudēt ietekmi BTC un dzelzs dūres vadības stratēģija neatmaksāsjas gan lokāli, gan globāli – ne vien tuvāk padotie sekmīgi ir spējīgi domāt ar savu galvu un to noslēpt no visu redzošajiem Mākslīgajiem Intelektiem, bet ir arī atšķēlušās divas grupas no galvenā BTC biroja. Otrkārt lielais aizskatuves darbs no ieslodzīto puses pirms vēl Džons Greidijs tur nokļūst.

Protams, Influx vairāk piedāvā tehnoloģisko izgudrojumu idejas, nevis parāk neiedziļinās to tehniskajos parametros, kā un kādēļ tā varētu tiešām būt.  Taipat skaitā Influx arī neizceļas ar neko līdz šim neredzētu, bet svarīgi, ka nepieviļ veidā, ka no pirmās nodaļas tiek nokļūts galapunktā.

Agatha Christie – The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1) (Audio book)

16343

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kaut arī detektīvu žanrā Agata Kristī ir viens no lielākajiem vārdiem līdz šim esmu viņas slavenākos detektīvus kā Erkilu Puaro un mis Mārplu saticis vien dažādās ekranizāciju versijās, bet ne grāmatu formātā. Tādēļ pirms vēl gads nav cauri mazs solis apņemšanās virzienā to labot.

Mistērija ap mistisko notikumu – sirmās un turīgās Emīlijas Ingltorpas nāve – tad arī ir notikums, ap kuru virpo viss pārējais šajā grāmata gan slaveno ūsu īpašnieka Puaro izmeklēšana un dedukcijas prasmju demonstrējumi, drusku asistējot viegli ietekmējamajam Artūram Heistingsam, gan visu pārējo potenciālo aizdomās turamo izturēšanās. Vieni, starp tiem arī vainīgie, nekavējas nāvi norakstīt uz vecumu un vājo sirdi, tomēr tajā pašā laikā dažiem šķiet aizdomīgi attiecīgās dienas notikumi, un ka tiem tik ātri seko Emīlijas nāve. Tādēļ talkā tiek saukts Erkils Puaro, lai saliktu visu pa plauktiņiem

Kā jau klasikai piederoša sērija, tad loģiski, ka grāmatā sastopamas tādas par žanra klasiku kļuvušas ainas kā visu sapulcināšana vienkopus, lai Erkils Puaro varētu gari un plaši izklāstīt, kas un kā tieši noticis, pirms starp citu atklāt vainīgo. Starp citu, jo nozīmīgāks ir veids kā līdz tam nonākt, nekā pati slepkavas identitāte. Lasītājam kopā ar Heistingsu tiek piedāvāts ne viens vien māneklis, kuru apsvērt attiecīgajai kandidatūrai.

To zinot jau laikus, nedaudz pazūd spriedze, kad Erkila Puaro vanaga acs tiek kādam pievērsta konkrēti. Vienlaikus nevar arī nesaskatīt meistara pieliktu roku, jo proza un ceļojums no vāka līdz vākam bija augstā līmenī, atliek tikai jaunajā gadā atlicināt laiku sērijas turpināšanai.

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4) (Audio book)

10988

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Diāna Gabaldone un viņas Svešzemnieces/Outlander sērija arī ar ceturto Drums of Autumn grāmatu mani kā romantiskā žanra skeptiķi turpina ievilināt dziļāk un dziļāk. Atliek vien ar laiku saprast, cik liels tas ir vēsturiski romantisko romānu nopelns un cik pašas autors pirksts. Atšķirībā no iepriekšējām trim šajā lielākā uzmanības centrā ir Klēras un Džeimija Freizera meita Brianna un viņas attiecības ar vēsturnieku Rodžeru.

Abi eksistē pasaulē, kurā pateicoties seniem akmens apļiem līdzīgiem kā Stounhedža ir iespējams ceļot atpakaļ laikā, kur tagad mitinās abi Briannas vecāki. Noslēdzoties iepriekšējai Voyager grāmatai Klēra un Džeimijs tik tikko bija nonākuši britu amerikas kolonijās un plašo iespēju zemē. Līdz pilsoņu karam starp ziemeļu un dienvidu štatiem ir vēl daudzi gadi, bet apzinoties, cik nenovēršama ir vēsture un cik veltīgi bijuši mēģinājumi agrāk tos novērst, Freizeru pārim ir labi un rūpīgi jāizšķiras par katru nozīmīgu izvēli.

Briannas vēlme iepazīt bioloģisko tēvu ir tik liela, ka viņa nenoturas un viena pati dodas pagātnē. Turklāt līdz galam neapdomā, ka ne visiem pieņemamais viņas laikā būtu tāds pats pagātnē, un šķiet nesagatavojas iekšēji tam, ka divsimts gadus tālā pagātnē dažādas sociālās normas visai krasi varētu atšķirties no vispārpieņemtās ikdienas viņas laikā, kādēļ šis tas nāk par viņas galvu un citām ķermeņdaļām visai krasi. Piemēram, bikšu valkāšana – šāds skats nevienā vien izsauc saniknotu reakciju vai vismaz sašutuma pilnu skatu no abu dzimumu pārstāvjiem. Briannas raksturs ir lielā mērā Džeimija nopelns, spēj būt stūrgalvīga un, ja kaut ko ieņem galvā, tad tā tam jānotiek.

Briannas un Rodžera attiecību jautājumā, kā arī citviet grāmatā, centrālo tēmu lokā ir mīlestība (kā jau žanram piederas), gods un tā aizstāvēšana, pienākuma apziņa gan lokāli un personīgi, gan plašākā mērogā, uzticība un spēja uzticēties citam u.c. Kaut arī vidējais kvantitatīvais vērtējums Goodreads saitā ir krietni virs četrām zvaigznēm, ļoti labi varētu saprast tos, kuriem šī šķistu līdz šim brīdīm sliktākā sērijas grāmata, kaut arī šķiet tas vairāk gan būtu noveļams uz nepamatotām ekspetācijām, jo Klēra un Džeimijs ieņem otrā plāna lomas aiz abu meitas un viņas mīļotā attiecībām, īpaši, ja ir gaidīts pretējais.

Citu tematiku skaitā autore caur Klēras tēlu pieskaras vergu un vergturu tematikai, kad Klēra nonāk smagas izvēles priekšā un viņas un Džeimija īpašumā nonāk vergi. Atbrīvot viņus nebūtu gandrīz nekādas jēgas, ja tikpat ātri viņi nonāktu kāda cita kontrolē. Vai ir vērts atbrīvot sevi no vergtura statusa, ja labi apzinies, ka citviet tevis ‘’atbrīvotās’’ personas piedzīvos smagāku un nežēlīgāku likteni?

Vēl starp citu lasītāju atsauksmēm manīju, ka nav patikušas dažviet izstieptais sižets vai kāda cita novirzīšanās no galvenajām stāstu līnijām, bet nevarētu teikt, ka tas ceturtajā sērijas grāmatā būtu kas izteikti jauns. Īpaši acīs iekrita viens mirklis kaur vairāku lapaspušu garumā lasītājs jau labu laiku zina vairāk kā viens tēls individuāli un atliek tiek kost pirkstos, kamēr tēli viens otru pārprot vai nesaprot līdz galam. Ar visu to pagaidām, kamēr vēl neesmu noklausījies visu līdz šim iznākušo sēriju, neskaitot mazās noveles, vēl pieturēšos subžanram šīs sērijas ietvaros.

Michael McDowell – Blackwater: The Complete Caskey Family Saga (Blackwater #1-6) (Audio book)

36386877

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Valancourt Books

Manas pārdomas

Bagātas ģimenes atvase, Oscar Caskey¸ pēc lieliem plūdiem, kuri 1919.gadā piemeklē Perdido pilsētu, kad tās tuvumā esoša upe pārplūst, kopā ar vienu no strādniekiem laivā apseko apkaimi, lai pārliecinātos, ka kādā no ēkām nav palicis kāds izdzīvojošais, kurš citādi netiek prom. Ne viens no abiem īsti netic, ka varētu kādu atrast, bet par pārsteigumu viesnīcas otrajā stāvā viņi atrod daiļavu – Elionor Dammert. Blackwater sērija ir episka vienas ģimenes sāga sākot ar Elionoras ienākšanu Kaskiju un īpaši Oskara dzīvē un noslēdzoties nedaudz pēc gredzenveida principa ar Elionoras mūža izskaņu. Nedomāju, ka tādejādi diži kaut ko samaitekļoju.

Blackwater nav tikai dzīves līkloči daudzo Kaskiju klana biedru vai Perdido pilsētnieku dzīves, klāt pievienotais nelielā šausmu žanra (un daudzu citu) un pārdabisko elementu piešprice piedod visam interesantu papildus šķautni. Kaskiju ģimenes galva ir Oskara māte Mary Love, bieži vien viņai piederēs gala vārds gan lielos, gan mazos lēmumos. Ja viss notiktu pa Mērijas prātam, tad vispār viņa būtu ikviena pasaules uzmanības centrā. Diezgan riebīgs tēls, kā pūķis sēž uz dārgumiem, un labāk ļaus pat radiniekam ciest finansiālas grūtības, nekā palīdzēs, ja tas kaut kā nāks viņas pašas ego par labu. Nekas viņas uzskatos nenotiek tāpat aiz labas sirds, vienmēr aiz tā patiesībā slēpjas kāda shēma. Tā teikt citos saskata pati savu mērauklu.

Kā Kaskiju ģimenes galva zem Mērijas ietekmes tupeles pakļūst viņas pašas meita Sister un arī Oskara un Elionoras pirmdzimtā meita Miriama. Mērijas ietekme gan uz abām dāmām, gan vēl citiem tēliem viņas dabas dēļ ir visai toksiska. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņas attiecības ar Elionoru, kura ir pirmā no visiem ar pietiekošu drosmi stāties pretī, jau no paša sākuma nav diez ko labas. Abas aizvada ne vienu vien kaķeņu cienīgu ‘’divkauju’’ par ietekmi ne tikai pār Oskaru.

Blackwater lielā mērā bez Kaskijiem ir Elionoras stāsts. Visai ātri (priekš gandrīz 900lpp) lasītājam top skaidrs, ka Elionora nav parasts mirstīgais cilvēks. Ar pārdabisko paredzēšanas spēju visos jautājumos, kas skar ūdeņus, kā arī papildus tam spēja peldēt stundām ilgi jebkādos apstākļos novirza uz pārdomām par Elionoras patieso veidolu. Tu sāc apdomāt, vai tik veids, kā viņu atrada tajā viesnīcā, nebija par drusku aizdomīgs.

Kā jau minēju tad tēlu skaits ir salīdzinoši liels gan ilgā darbības laika, gan ģimenes sāgas dēļ. Visu cieņu grāmatu ierunātājam Matt Godfrey, jo sniegums bija ļoti labs un varu ieteikt sēriju audio formātā, vienīgais mīnuss, ka brīžiem pietrūka balsu daudzveidība, un vairākiem tēliem bija visai līdzīgas balss intonācijas/toņi.

Herman Melville – Moby-Dick (Audio book)

153747

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Par Mobiju Diku, lielo balto vali, droši vien būs dzirdējis katrs grāmatmīlis un arī liela daļa pasīvāki lasītāji. Tāds protams biju arī es ar domu kaut kad nākotnē/vēlāk lasīt klasiku. Pateicoties šajā blogā daudzkārt pieminētajam Steve Donoghue un viņa BookTube kanālam, izšķīros noklausīties Melvila slavenāko grāmatu jau šogad. Janvārī vai februārī tāds gods pienāksies Tolstoja ‘’Karam un mieram’’.

Kapteiņa Eihaba konfrontācija ar vali ir tikai apjomīgās grāmatas pati kulminācija, līdz tam Mobijs Diks sevī ietver dažādu atšķirīgu mazāku grāmatu mistrojumu, kuros reizēm pazūd fokuss attiecībā uz galveno vai jebkāda cita veida koncentrētu sižetu. Tādos brīžos var saprast, kādēļ šāda veida klasika, īpaši uzspiesta skola un/vai nepiemērotā vecumā, var ne tikai atbaidīt no konkrētās grāmatas, bet lasīšanas kā tādas. Fokusa ciešā acs visvairāk aiziet neceļos, kad Melvils sāk grāmatā iekļaut faktuālās daļas par vaļiem un to medīšanu kā tādu priekš nākotnes paaudzēm, apzinoties jau savā laikā, ka ar laiku pasaule, kādu to pazina viņš, vairs neeksistēs. Tad atliek vienīgi to apzināties un brist vien cauri tālāk.

Labi ka vēl ir tikpat daudz mirkļu, kuros var sajust iemeslos, kādēļ Mobijs Diks ir kļuvis par pasaules literatūras klasiku. Tāds ir kapteiņa Eihaba tēls, viņa auras spēks ir jūtams jau no pirmajiem mirkļiem, viņam parādoties lasītājam. Tas gan notiek salīdzinoši vēlu, jo sākotnēji galvenā uzmanība ir Išmaēla pieredzētajam, kurš pirms tam ir pabijis uz lieltirgotāju laivām, viņš nav bijis vienkāršs, slinks pasažieris, bet tik un tā vaļu mednieku kuģis ir pilnībā pavisam kas cits.

Savu laiku nokalpojis šķita primitīvā pagāna Queequeg atainojums kā eksotisks un aizraujošs apskates objekts. Ārpus konteksta vienīgā noderīgā prasme ir viņa harpūnista arods, bez tā vairāk bija saklausāms baltā cilvēka pārākuma sajūta. Išmaēls uz to šķiet diži neiespringst un abu attiecībām ir grumbuļains sākums, bet ar likteni, kas abus noved uz Pequod kuģa, tām ir lemts pāraugt ciešākā draudzībā.

Kapteiņa Eihaba apsēstība atriebties vienam konkrētam dzīvniekam, kuru viņš pats cerēja nogalināt, par zaudēto ekstremitāti tikai liecina, ka jau pirms negadījuma kapteiņa garīgā veselība nebija augstākajā līmenī, un jau komandas komplektācijas laikā viņš pats apzinājās, kam nolemj tās nelaimīgās dvēseles, kuru vienīgais mērķis ir nopelnīt iztiku sev un ģimenei, nevis atriebt pāridarījumu. Īpašs mirklis, kad Eihabam tiek dota iespēja tikpat kā ieskatīties spogulī un saskatīt neizmantotās izvēles ceļu, nāk brīdī, kad Pequod sastop citu vaļu mednieku kuģi, kura kapteinim ir bijis līdzīgs liktenis, vien kājas vietā Mobijs Diks nokoda kāju. Tā kuģa kapteinis ir pilnīgs pretstats – ne viņš patstāvīgi domā kā atrast un nogalināt nešpetno vali, ne arī kā citādi ir apsēsts ar notikušo.

Noslēdzoši vēl linki uz vaininieka readalong video, no kuriem laikam var rekomendēt vien pirmo, un pārējie trīs vien pēc grāmatas izlasīšanas, ja vien nav iebildumu pret maitekļiem, pat ja runa ir par klasiku.

Douglas Preston, Lincoln Child – Thunderhead (Klausāmgrāmata)

136636

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Pirms sešpadsmit gadiem uzrakstīta, bet tikai nesen nosūtīta vēstule no arheoloģes Noras Kellijas pazudušā tēva ievieš izmaiņas ne tikai viņa meitas un dēla Skipija dzīvēs, bet arī drusku plašākā arheoloģijas aprindu lokā. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs, Noras tēvs vēstulē raksta, ka ir atradis ceļu uz leģendām apvīto indiāņu pilsētu Quivara. Varētu domāt, kas gan tur tāds, Noras  vadībā tiktu aizvadīta veiksmīga, moderni ekipēta un ātra Santa Fe institūta sponsorēta ekspedīcija un lieta darīta (grāmata cauri), bet tas jau vairs nebūtu interesanti un par potenciālu zudušās pilsētas dārgumu nokļūšanu pasaules muzejos uzzina kāda trešā puse, kura nebūt nav par to sajūsmā.

Grāmatas tēlu komanda un to raksturi ir raibu raibie. Izvēlēti tieši tādi, lai viegli rastos dramatiski konflikti, domstarpības un šķelšanās starp ekspedīcijas dalībniekiem atšķirīgo uzskatu dēļ par pareizāko veidu, kā veicami izpētes darbi un ko darīt ar artefaktiem – atstāt tos neskartus Quivara pilsētā vai ņemt līdzi. Ne visi augstāk vērtē kultūrvēsturiskās vērtības, un līdzīgi, kā tas bija ar Riptide, dažs labs tēls saslimst ar zelta drudzi un vairs ne dzird, ne redz vai pat ir tuvumā racionālai domāšanai. Mīnuss dodams gan par šo pārāk lielo līdzību ar pirms gada izdotu grāmatu, gan attiecībā uz abu grāmatu ierunātāju Scott Brick, kurš noteikti nedeva iemeslus, lai grāmatu patiktu vairāk. Pieļauju, ka tieši viņa stils kopumā ir liela daļa pie vainas, kāpēc neesmu vairāk apmierināts ar dzirdēto, bet kopumā bija labāka par Riptide.

Grūti pateikt cik lielā mērā tā skaitītos uzslava, bet abiem autoriem arī šoreiz ir padevušies izcili neciešami tēli, kuru rīcību nevar attaisnot itin nekas, kur nu vēl godkārība un vēlme pēc slavas. Reizēm sanāk bīstami tuvu tam pietuvoties, bet bieži negadās, kad stāstā iederētos kāda tēla nāve, plus viņš/viņa to būtu pamatīgi pelnījuši. Sižetu interesantu padara pārdabiskais indiāņu melnās maģijas aspekts (pieminētā trešā puse). Lasītajam atliek tikai izvēlēties vai nosliekties par labu izskaidrojumam, ka tas viss tiek panākts ar dažādām zālītēm un apreibinošām, halucināju izraisošām vielām, vai patiešām Thunderhead aprakstītajā pasaulē pastāv maģija un pārdabiskais. Bet viņi ir tikai acīmredzamie grāmatas ļaundari, kuriem līdzi tur, ja ne pat pārspēj, ‘’civilizētie’’ amerikāņi.

Šogad vairs noteikti ne, bet neizslēdzu iespēju novērtēt vēl kādu citu abu autoru vēlāk sarakstītu kopdarbu.

Douglas Preston, Lincoln Child – Riptide (Klausāmgrāmata)

6627690

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

Balstīta uz patiesi eksistējošu vietu Oak Island un pirātu bagātību mistēriju ap to, Riptide izmanto faktu, ka tā nav dokumentālā žanra grāmata un piedāvā atrisināt salas tik ilgi glabātos noslēpumus un uzlauzt visus šķēršļus, kuri pirms tam ir stājušies ceļā citiem bagātību kārotājiem.

Grāmatas galvenais varonis uz salas nav bijis vairāk nekā 25 piecus gadus, tieši tik ilgs laiks ir pagājis kopš kopā ar māti Malin Hatch, tagad jau pieredzes bagāts ārsts, pārcēlās uz Bostonu, kad vairs nebija izturama nepārtrauktā līdzjūtība un sarunas aiz muguras par traģēdiju uz Ragged island, kas sākotnēji prasīja vien Meilina brāļa, bet vēlāk aiz sērām arī tēva dzīvību. Līdz šim Meilins ir noraidījis katru izteikto piedāvājumu, kas it kā balstījies gan uz būtisku pavedienu, gan jaunāko tehnoloģiju piedāvātājām iespējām, kas ļautu iegūt galvu reibinošās bagātības – aptuveni divi miljardi dolāru.

Riptide piedāvā ne tikai interesantu mistēriju, ap kuru virpināt visu notiekošo, bet arī labu, bet ne izcilu, tēlu ansambli. Kapteinis Gerard Neidelman ir jaunā piedāvājuma seja un pārstāvis. Diemžēl autori izvēlējās viņu padarīt arvien paranoiskāk noskaņotu, jo tuvāk bija pirātu dārgumu izrakšana, un vēl papildus mīnusi, ka radās sajūta, ka Nīdelmans kļūst par slikto ķeksīša pēc, lai būtu dramatiski notikumi un ļaundaris, pret kuru apvienoties. Plus diži nepatika ar savu galvu domāt nespējīgais Nīdelmana pakalpiņš. Vēl par piemēru var minēt +/- vietējo priesteri Woody Clay – pasaules lielāko morāles un taisnības cīnītāju. Lasītājs tiek informēts, ka Klejs pirms kļūšanas par priesteri ir atteicies no miljoniem liela mantojuma, un tā vien šķiet uzskata, ka arī citiem būtu jāliedz tiekties pēc materiāla komforta (vienas galējības paraugs). Jau no sākta gala priesteris ir kategoriski pret izrakumiem, un tikai tīrās sagadīšanās pēc viņam izrādās taisnība.

Ar visiem plusiem un mīnusiem Riptide noteikti nekandidē uz mana Oktobra mēneša grāmatas nomināciju, ir ok/nebija slikta, bet drīzāk ieinteresēja pameklēt kādu non-fiction grāmatu par Oak island tematiku, kā šo. Esmu jau uzsācis vēl citu abu autoru kopdarbu, Thunderhead, tad jau redzēs vai duets priekš manas gaumes, vienkāršojot izsauc ‘’meh’’ reakciju.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4) (Klausāmgrāmata)

33152440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Grāmatas sākums tās galvenajam varonim Endijam Kapletam atkal nesola neko labu. Laikā, kad jaunā sieva Daphne ir prom ārzemēs darba sakarā, Endiju kārtējo piemeklē ķibeles, kuras viņa neveiklās reakcijas tikai pasliktina. Tā teikt, ja ir iespējamība kaut kas var noiet greizi, tad ir visai liela varbūtība, ka tā arī notiks, aizsākot neveiksmīgu ķēdes reakciju. Ceturtās sērijas grāmatas gadījumā var sākt manīt ietekmi uz Endiju, ko ir devusi draudzība ar ne gluži cilvēcīgo inspektoru Hobsu (un arī viņa mājsaimnieci Mrs. Goodfellow). Ja pirms tad viņš būtu pirmais, kurš ņemtu kājas pār pleciem, tad tagad Endijs, neskatoties uz to, ka viņš nav nekāds spēka mitriķis, nebaidās ar galvu pa priekšu mesties bīstamās situācijās, riskēt vairāk un arī vairāk pastāvēt par sevi.

Galvenais sižets ap grāmatas mistēriju kļūst aktuāls, kad negaidīti spēcīga vētra un tās izraisīti plūdi izskalo jau ilgāku laiku apraktu līķi, kas aizsāk izmeklēšanu, lai noskaidrotu tā identitāti, kur talkā nāk inspektora Hobsa īpašās prasmes, talanti un gadu gaitā iegūtā pieredze. Kaut arī Unhuman sērijas pasaule nav no tām plašākajām, tad ar visu to gan Hobss, gan Endijs (un tai skaitā lasītājs) katrā grāmatā pamanās sastapt kā jaunas pārdabiskas būtnes ar mazāk vai vairāk nekaitīgiem nolūkiem, tā arī bīstamus ļaundarus, kuri līdz tam spējuši lavierēt sabiedrībā nemanīti.

Bet ar visu intrigu ap konkrētās grāmatas noziegumu, Endija tēla izaugsme izcēlās pār visam. Endijs mazpamazām sāk atgūt kontroli pār savu dzīvi – atgūts stabils darbs (ēdienu un ēstuvju/restorānu kritiķis) un kopā ar sievu ir savs dzīvoklis. Tomēr par spīti tam vai tieši Endija īpašību kopuma dēļ joprojām ir vērojama tendence, ka kaut kas noiet greizi. Ne vienmēr paša Endija rīcības dēļ, par piemēru minot, viņa īslaicīgu atgriešanos Hobsa miteklī vētras postījumu dēļ.

Pagaidām Goodreads lapā nav norādīts, ka plānotos turpinājums, bet nebija sajūtas, ka grāmatas beigas pie reizes būtu bijušas arī kā sērijas noslēgums, un nav grūti iztēloties inspektoru Hobsu un ēdienu kritiķi Endiju Kapletu jaunos un aizraujošos piedzīvojumos.