Andre Maurois – Mīlestības Pārvērtības

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Jau kopš agras jaunības Filips Marsenā centies atrast to vienu vienīgo un īsteno mīlestību, likdams savā veidā par priekšstatu sev patīkamā romānā iemīļotu karalienes tēla tipāžu. Pat statuss kā precētai ne vienmēr Filipam liedz noskatīto dāmu censties savaldzināt, kaut arī kā dzīve un laiks rādīs, tad pašam esot jau precētam tas nebūt nepatiks un greizsirdības uzdenošie jautājumi neliks domām un sirdij mieru.

Grāmata sadalīta divās daļās, divās perspektīvās un, ja tiek izlasīta grāmatas premisa uz tās vāka, tad drusku jau tiek pateikts priekšā gana būtiskas pārmaiņas teju precīzi tā vidū. Tomēr gribētos atzīmēt, ka būtiskāks romānā ir tēlu mērotais ceļš un pārdzīvojumi no līdz tam un starp attiecīgajiem pieturpunktu notikumiem kā precības.

Un tā pirmā daļa no Filipa perspektīvas ir par iepazīšanos un pēcāk diezgan ātru apprecēšanos ar skaistumdaiļu būtni vārdā Odile. Sākums kā jau rozā briļļu laikā teju idillisks, bet atgriežoties mājās Parīzē teju jau uzreiz parādās pirmie brīdinājuma signāli, ka attiecībām nebūs pārlieku ilgs mūžs. Toties kāda emociju gamma gan netiek kā Filipam, tā Odilei piedāvāta! Bet niķi un stiķi, mazie sīkumi, ja vēl attiecību un laulības dzīves sākumā pieciešami, tad atgriežoties jau vairāk vai mazāk ierastajā ikdienas dzīve no reizes uz reizi tie vairs tādi nav. Ja vēl dažu draugu izslēgšana no ikdienas kontakta ir vairāk arī paša izvēle, tad Odiles nespēja skaidri un saprotami izteikties, piemēram, ko pa dienu sadarījusi, ko satikusi ilgtermiņā nav paciešams. Tā pavisam nemanāmi Filipam piezogas greizsirdība un vērojamas mīlestības pārvērtības, kad no mīlestības kaisles un teju nebeidzamām domām par otru atšķirtības brīžos līdz iecietīgai līdzāspastāvēšanai un pēcāk pat ne tas, lai saruna neizvērstos strīdā.

Otrā daļa maina tās galveno tēlu, iepazīstina romānā ar jaunu sievieti vārdā Izabella, bet, vēlreiz pieminot grāmatas vāka premises kopsavilkumu, tad būtiskāka ir lomu maiņa, kas noris šajās attiecībās. Jāpiebilst gan, ka Pirmā pasaules kara periods, kurš aizsākas pirmās daļas beigās, tiek izlaists un vien garāmejot pieminēts.

Tā lūk Izabella Filipa dzīvē varbūt ienāk tieši tajā mirklī, kad tas beidzot sācis pamazām atgūties no gana dramatiskajām iepriekšējās mīlestības beigām. Bet kā minēts, tad šoreiz Izabella kļūst ne tik vien par greizsirdīgo, bet arīdzan par to, kura vairāk izsaka vēlmi būt divvientulībā, retāk iziet kādos saviesīgos pasākumos vai izklaidēs, un tieši Filipam šajā dzīves posmā prasās, kas vairāk, pat ja laulībā ar Odili bijis tieši pretējais.

Tomēr Filipa vēlme pēc kā netverama, vēl neiegūtā, dzīšanās pakaļ reiz jaunībā izdomātajam iztēlē izveidojušamies ideālam būtu saucams par vaininieku greizsirdības izsaukšanā Izabella. Nespēja novērtēt to, kas pašam ir, un nevēlēšanas ne gluži samierināties, bet vairāk izbaudīt to un tā vietā dzīties pakaļ kaut kam, tam citam nenovēršami sāk novest neceļos arī šīs attiecības.

Tēli Mīlestības Pārvērtības katrs ir ar saviem trūkumiem un stiķiem, katrs, lai kā nešķistu, cenšas atrast ilgi kāroto laimi, kas romāna ietvaros tiek meklēts mīlestības frontē. Ir arī pa dažam labam mazākas nozīmes tēlam, kuriem laulība, ja ne gluži formalitāte, tad arī nav attiecību veidošana ar īsto un vienīgo, kur abi apzinās un pieņem viens otra sānsoļus.

Vien atliek mācīties no tēlu (un labāk citu) kļūdām. Pieņemt sev labāko attiecību modeli.

Colin Wilson – The Mind Parasites UN Vladimir Mikhailov – Trešā Pakāpe

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sprīdītis

Manas pārdomas

Kad Gilberts Ostins padzird par sava 30 gadus ilgā kolēģa un drauga Karela Vilsmaņa pēkšņo nāvi, turklāt vēl pašnāvību, viņa dzīve sāk ceļu uz pārmaiņu takas, kas izmainīs ne tikai viņa, bet pat visu pārējo Zemes iedzīvotāju dzīves. Varbūt, ja vēl Gilberts pieņemto bēdīgo faktu pašu par sevi vai Karels nebūtu atstājis ziņu savam sekretāram, lai Ostins apciemo viņa īpašumu pēc traģsikā fakta, tad vēl visi zemieši turpinātu dzīvot svētlaimīgā neziņā. Nebūtu zinājuši, ka kopš 19.gadsimta cilvēces radošumu, kreativitāti un visu citu pozitīvo cenšas apspiest un no izraisītās negativitātes pārtikt kāda cita parazītiem pielīdzināma rase.

Ja nojauš par viņu eksistenci, sāk pieaugošajās vispasaules pašnāvību tendencēs saskatīt kopsakarības un papildus tam zina par senāk pagātnē līdzīgiem vēsturiskiem periodiem, var sākt saskatīt, ka parazīti jeb citoguāņi kā Ostins un vēlāk tuvs cīņu biedrs Volfgangs Reihs, iedvesmojoties no H.P. Lovecraft, tos nosauc ir ietekmējuši un turpina ietekmēt saimniekorganismus cilvēkus. Kā dažs labs sāk ne vien par tiem tapt gudrāks, bet arīdzan uzreiz skaļi visiem par tiem brīdināt, tā šo personu parazīti mazpamazām sāk novest līdz pašnāvībai. Turklāt vēl āķis, ka šie parazīti eksistē citā dimensijā, enerģijas plaknē caur kuru barojas no sava izvēlētā upura, kas to pierādīšanu un cīņu pret tiem līdz šim padarījis jo grūtāku.

Bet ne ilgāk, jo Ostinu un Reihu, vēl jo vairāk, kad tie piesaistījuši uzticamus cīņu biedrus, nekas nespēs novērst no uzvaras ceļa. Diemžēl Apziņas Parazīti vien izmanto SFF žanru, lai, izmantojot tā elementus, varētu filozofiski spriedelēt par brīvo gribu, par ieraduma un citu uzlikto robežu spēku, kas attur teju visus no sava pilna potenciāla sasniegšanas. Par prāta apslēpto un neizmantoto potenciālu un kaut arī mīts par 10% smadzeņu izmantošanu, pārējo procentu ieslēgšanas pilnai darbībai un kapacitātei netiek pieminēts, tad iztirzātais nav tālu no tā.

Ostina tēls tiek izmantots kā celmlauzis, kurš pirmais sāk apzināt, ko gan tik ilgi parazīti no cilvēces turējuši noslēpumā. Sāk izpēti un ceļu uz cilvēces nākošo attīstības pakāpi, kurā telekinēze un telepātija (romāna versijā psihokinēzes termins) nav vien supervaroņiem pieejamas spējas. Lai arī Ostins netur pilnīgā slepenībā šos faktus, tad arī plašākai pasaulei tas gluži netiek izpausts.

Un šajā aspektā jūtami izpaužas, cik ļoti autora Kolina Vilsona iztēlotais romāns, kur filozofiskais aspekts stāv pāri sižetam, un tajā esošās nākotnes tehnoloģijas novecojušas. Tā, piemēram, joprojām eksistē parastie mājas telefoni, bet nu jau ar video zvana funkciju, ir raķešlidmašīnas, lai nieka stundas laikā varētu nokļūt teju otrā pasaules malā, un laikam par klimatu neviens vēl neuztraucas, bet nav citu nu jau pašsaprotamu lietu. Turklāt prese ir kā galvenais informācijas avots, par kuru tēli aizdomājas, un vēstules un telegrammas šķiet joprojām ir kā pietiekami ātrs, ērts saziņas veids.

Cerams Apziņas Parazītu noslēdzošajā daļā spriedelējumus par parazītiem, to saistību ar Mēnesi un Zemes pavadoņa izcelsmi var attiecināt tīri uz tēliem, kas jau aizet absurdā līmeni, kad jau tā sižets ar neko dižu nav izcēlies. Bet ņemot vērā, cik slikts, īpaši no vidusdaļas, romāns izpildīts, tad noslēgums vēl salīdzinoši ciešams. Atliek vien censties sev atgādināt, kad romāns sarakstīts un nesalīdzināt to ar ko modernāku.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Manas pārdomas

Līdzīgā manierē, vien ar atšķirību, ka fons ir vairāk ar zinātniskās fantastikas elementu un darbība itkā noris uz citas planētas, ir Vladimira Mihailova, par laimi, īsais romāns Trešā Pakāpe.

Tās galvenais varonis Juniors vismaz tiek stādīts priekšā, kā Tālā Izlūkdienesta viens no labākajiem aģentiem, izlūkiem vai vismaz tādam viņa būtu jābūt, ja tiek sūtīts izplatījumā prestižā misijā ar mērķi beidzot nodibināt jēgpilnu kontaktu, informācijas apmaiņu ar Kurjeru, ko viņa tēvam ar ģeniālas izdomas vārdu Seniors nav viņa karjeras laikā izdevies. Lai arī tas netiek ne reizi pateikts, tad Kurjers acīmredzami ir kādas attīstītākas citplanētiešu rases pārstāvis, kurš cilvēcei par uzdevumu līcis tam atrādīt, ka tā spēj sasniegt ko vairāk, ir gatava censties uz ko labāku nekā pirmajā tik īsajā sastapšanās reizē ar Senioru cilvēce varēja atrādīt.

Tā nu tas uzticēts Junioram, bet tavu nelaimi, kosmosa kuģa Kristāls ceļojuma laikā salūzt, ir nepieciešams veikt avārijas nosēšanos uz neapdzīvotas planētas un spiestā kārtā uz planētas būs jāpavada vismaz trīs nedēļas, kamēr tiek radīts jauns Kristāls. Bet Juniors tādēļ neskumst, bet tieši pretēji, netērēdams diži daudz laika izmēģina tam līdzi doto Kombinatoru, ar kura palīdzību iecerēts atstāt pozitīvu iespaidu uz Kurjeru, lai radītu īpatnēju ilūziju par teraformētu planētu 500 metru radiusā ap kosmoskuģi ar kupolu virs tā.

Šajā aspektā autors pamanās ielaist vairākas pretrunas. Ja sākotnēji Juniors priecājas, cik reāla un ticama izdevusies jaunradītā minipasaule, tad pēc brīža nākas drusku saskumt, jo tā vien šķiet Kombinatora programmatūra neļauj veikt izmaiņas, kas tiek ilustrēts ar piemēru, kad Juniors nolauzis zariņu no koka un nometis to zemē, pēc īsa brīža attopas pie tā paša koka bez jebkādām izmaiņām ar itkā nolauzto zaru tā vecajā vietā, bet uz zemes nekas cits neatrodas. Pretrunas vēl vairāk pastiprinas un neiet ar šo kopā, kad Juniors aktivizē Kombinatora Trešo pakāpi, kad tiktu radīta arī cilvēka ilūzija.

Negaidīti Junioram Trešajā Pakāpē Kombinators nerada vienkārši kāda anonīma cilvēka imitācijas ilūziju, bet gan uzrodas Zoja, Kombinatora izgudrotāja sieva. Ja vēl līdz tam Junioram sirdssāpes joprojām sagādā agrāk uz Zemes ar Ledu izjukušās attiecības, tad tagad ar katru uz svešās planētas pavadīto dienu zem ilūzijas kupola domas jo vairāk nodarbina interese pār Zoju. Ar katru brīdi jo spēcīgāk un pārliecinošāk rodas vēlme palikt uz planētas, ignorēt Tālā Izlūkdienesta uzstādītos mēŗkis attiecībā uz Kurjeru un dzīvot kopā ar Zoju, pat ja viņa ir vien ilūzija, bet tieši tas varbūt pat atbrīvo, jo neskaitās vairs gluži Georga sieva.

Diemžēl Juniora tēls nerada diez ko intelektuālu iespaidu, vēl jo vairāk, ja tāds ticis sūtīts individuālā un ļoti svarīgā misijā, pat ja tam līdzi dota savdabīga datora intelekts Gudrieniece, mākslīgajam intelektam pielīdzināma būtne, kaut arī ne reizi tas tā netiek nosaukts. Būtne, kas tiek saukta par sēni, bet romāna gaitā ir pilnībā bez savas personības un vien kā ērts ‘’instruments’’, ko vajadzīgā brīdī izmantot.

Trešās Pakāpes lielāko daļu Juniora tēlā dominē ‘’cilvēks pār dabu’’ sentiments, ka tehnoloģiskie sasniegumi ļauj nelikties ne zinis par pastrādātā sekām, ignorēt potenciālus draudus, ko izraisījis tik vēlamais un iekārojamais ‘’progress’’ uz labāku nākotni. Bet šajā ziņā ieslēdzas vājo tēlu moments, kad vairākkārt iztekti var just, ka viedokli pauž autors, ne viņa radītais tēls.

Lai varētu pacensties kaut cik izbaudīt romānu, tad SFF elementi un ar to saistītas gaidas, ko vairāk gan sniedz modernāki varianti, noteikti jāatmet, un ar visu to jāpacenšas piedot ne tas labākais izpildījums arīdzan radītajos tēlos.

Aleksandrs Grīns – Dvēseļu Putenis

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad 1915.gada pavasarī Vācijas karaspēks iebrūk Kurzemē un strauji virzās tās guberņas galvaspilsētas Jelgavas virzienā, piespiežot lielu daļu iedzīvotāju doties bēgļu gaitās, Vanagu ģimene ir viena no daudzajām starp tām. Bet vēl pirms visas karošanas to skar traģēdija, kad pašu sētā, kad brāļi Artūrs (galvenā perspektīva) un vecākais Edgars un tēvs Jānis ir prom, tiek nogalināta māte par it kā palīdzēšanu ienaidniekam. Vien sagadīšanās pēc brāļi ierodas tieši laikā, lai varētu māti apbērēt.

Gan šis faktors, gan patriotisms par dzimteni, kā dzimto zemi un novadu, vēl ne gluži valsts līmenī, kā daudzus citus jaunus (Artūram vien 16g) un vecus (tēvam jau 60 un uzņem vien iepriekšējas pieredzes dēļ), motivē uzreiz negaidot pieteikties brīvprātīgi armijā. Noteikti tam palīdz, ka nostāsti par kara brutalitāti tiek aizēnoti ar citām pievilcīgākām teikām, ar glorificētu uzvarētāja pieredzi, apzināti vai ne, atstājot aizmirstībā simtus vai tūkstošus (abos pasaules karos miljonos) mērāmos upurus gan armijā, gan starp civilajiem. Vēl pirms pirmās kaujas visi ir pilni bravūras un jaunības optimisma, tomēr arī kolēģī jau ar pieredzi un gadu stāžu ir gana optimistiski noskaņoti, cerot, ka jau līdz pavasara sējai vēlākais varētu atgriezties savās sētās.

Vien kad pienāk kara pirmais gads, vēlāk otrais un trešais šo cerību nākas atlikt un atlikt. Vien pēc pirmās un tai sekojošām daudzām citām kaujām Artūru un daudzus citus viņa biedrus sāk mocīt nakts murgi par pieredzēto, kas vēl salīdzinoši nav tas ļaunākais, jo tikpat daudzi palikuši guļam nereti sniegotos laukos un purvu tīreļos savu mūža miegu. Tā teikt vien īsts laimes krekls spēj paglābt no nejaušas lodes, granātas, mīnas vai kā cita letāla, atkarība, protams, kādā dzīvē un pārticībā vai tieši pretēji lemts atgriezties.

Vienlaikus kara skarbums un nošķirtība no vecākā brāļa uz neatgriešanos izmaina attiecības starp agrāk tik tuvajiem brāļiem, labi vēl, ka karojuši vienā pusē, kam vairs nav lemts mainīties uz labo pusi. Interesantā kārtā karošana kopā ar tēvu vairāk vai mazāk blakus un vēlāk sekojošā personīgā traģēdija Artūram nav iemesls neatgriezeniskai psiholoģiskai traumai vai nolemtībai, kura mudinātu pārgalvīgi mesties ienaidnieka ugunīs, jo taču viss, kas agrāk bijis vērts, nu zaudēts pavisam.

Kā daudzus citus, laikam vien cerība atgriezties savā saimniecībā un savā sētā notur pie veselā saprāta un mudina doties pretim ienaidniekam, lai kādas būtu izredzes. Ko nevar teikt par krievu armijām, galvenokārt tiek pieminētas sibīriešu vienības, kuri pie pirmajiem mazākajiem draudiem jau sāk mukt prom. Tikmēr svešie ģenerāļi pārsvarā domā par pašu karjeras godu, kā virzīties pa to augšup, ne tur kaut kādu letiņu drošību un dzīvībām. Nesalīdzināt ar pašmāju motivāciju, kas gan  neizmaina faktu, ka viņu dēļ lieki upuri, no kuriem citkārt būtu iespējams izvairīties. Ko gan nevar teikt grāmatas otrajā pusē par igauņu palīdzību un līdzdalīu brīvības cīņās.

Protams, kā jau patriotiski noskaņotā vēsturiskā romānā, jāsaprot, ka savējie lielākoties tiks attēloti pozitīvā gaismā, kamēr svešie kā uzbrucēji vācieši, tā līdzšinējie kungi krievi tiks attēloti ne tajā labākajā gaismā. Kaut arī salīdzinoši garāmejot, tad tomēr autors Aleksandrs Grīns piemin neilgo komunistu vēlmi ķerties pie varas grožiem pirms vēl nostiprinājusies brīvvalsts. Kaut arī no trim Dvēseļu Puteņa daļām otrā ir salīdzinoši mazāk personīga, nav no galvenā varoņa Artūra perspektīvas, un cenšas attēlot kara kopainu, tad tomēr pietrūka politiskās skatuves perspektīva un notikumu dinamika ne tikai uz karalauka. Vairāk tāds kā vēstures dramatizējums, kas brīžiem jau sāka savā izteiksmē un epitetos atkārtoties.

Vismaz grāmatas noslēdzošā trešā daļa atkal atgriežas pie persongāka skatījuma no Artūra skatpunkta, kuram līdzās nodaļai ir vien divi biedri no visu karu sākuma, bet tiem noslēdzoties uz pusi mazāk, kas pats par sevi jau rādītājs, kāda nejaušība un laimes spēle, ja neesi galvenais tēls, tas viss var būt.

Noslēdzoši gribas atzīmēt, ka, lai arī vēsturiskais iznākums jau priekšlaikus zināms, un tēli grāmatā vienmēr pauž optimismu par uzvaru, tad nevienā brīdī nerodas iespaids, ka tēliem būtu kādas priekšzināšas pareģu līmenī. Klasika ar lielo burtu, kuru varbūt pat pastiprina jau novecojušas, agrāk izmantots valodas pielietojums.

Louis Ferdinand Celine – Ceļojums līdz Nakts Galam (Ferdinand Bardamu #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jāņa Rozes apgāds

Manas pārdomas

Ieraugot armijas pulku braši soļojam pa ielām Ferdinānu Bardamī pēkšņi pārņem patriotisku jūtu maldīgs uzplūds un kopā ar draugu kā brīvprātīgie tiek uzņemti tieši laikā, lai varētu pievienoties Pirmā pasaules kara cīņām pret Vāciju. Maldīgs, jo Ferdināns ātri vien saprot kādos sūdos nokļuvis, kur jāšauj uz cilvēkiem, šajā gadījumā vāciešiem, kuri viņam līdz tam neko sliktu dzīvē nav nodarījuši, kamēr politiķi un nozīmīgu lēmumu pieņēmēji atrodas drošībā un siltumā.

Ferdināns nebūt nav nekāds pārgalvīgais vai drosmīgs karavaronis. Pats pirmais piekritīs un sauks sevi par gļēvuli, bet par tādu, kurš paliek dzīvajos, kamēr citi viņam apkārt krīt kā mušas. Bet ceļojums nebūtu ceļojums, ja Ferdināns paliktu turpat Francijā un vēl pirms kara beigām, atkopjoties no ievainojumiem, pamanās izkļūt netik no valsts, bet arī kontinenta, lai dotos ceļā uz kolonijām, uz Āfriku. Turklāt piedzīvojumi vai drīzāk pārdzīvojumi viņam sākas jau uz kuģa, kad knapi sanāk izvairīties no īpaši nevēlamas citu pasažieru uzmanības.

Ferdinānu pēc grāmatas izlasīšanas pavisam negribētos saukt par paziņu, kur nu vēl draugu. Varbūt sava laika auglis, grāmata oriģināli publicēta 1932.gadā, bet tās galvenais varonis ir gan manāms rasists, gan, pieklājīgi sakot, izteikts brunču mednieks ar saviem uzkatiem par pretējā dzimuma pienākumiem un lomām dzīvē. Bet tā kā romāns lielā mērā ir viens liels brīvās domas lidojums, kuru papildina Ferdināna ceļojums un tajā sastaptie biedri, tad tas būtiski nepatraucēja, romānu lasot drusku vairāk kā 90 gadus vēlāk 2023.gadā.

Ja Pirmais pasaules karš un armija nav Ferdināna aicinājums, tad arī koloniālā dzīve tāda nav un tālākais ceļš Ferdinānu ved pāri okeānam uz ASV, bet arīdzan ne uz ilgu laiku, lai pēc šī perioda atgrieztos atpakaļ Francijā. Vienvārdsakot Ferdināns uz ilgu laiku tikpat kā nekur nav spējīgs nometināties uz palikšanu, tā teikt, izlaist saknes. Tieši noslēdzošais grāmatas posms, kas noslēdzas ar blīkšķi, ir viņa ilgākais posms, mitinoties vienā vietā.

Kas domāts vieniniem un būtu vairāk vai mazāk ideāls dzīves ceļš, citiem izsauktu gatavākās garlaicības mocības un otrādi. Tā ceļodams Ferdināns sastopt gan jau nākošajā dienā viegli aizmristamus personāžus, gan tādus, kuri ne tikai paliek atmiņā, bet pat kļūst par sava veida draugiem vai vismaz paziņām. Par tādu nosaukt var Robinsonu Leonu, kuru Ferdināns pamanās sastapt uz mirkli karā, varbūt vien pa drudža murgiem šķietam redzējušam Āfrikā un vēlāk arīdzan ASV. Sagadīšanās vai ne, bet abu mērotajiem dzīves ceļiem nākas mīties, kur vien dodies.

Vien atgriežoties atpakaļ Francijā, Ferdināns pabeidz studijas un beidzot iegūst ārsta grādu. Varbūt ne gluži mūža sapnis, bet tomēr izglītība un profesija, nekā līdz šim. Tomēr ar to tikai vajag, lai savas prakses laikā, kuras pacienti nav tie paši turīgākie, sastaptu visvisādus kadrus. Tādus, ka grāmatai noslēdzoties jāmaina darbavieta uz praksi trakonamā.

Piekritīsi vai ne Ferdināna tēla pārdomām romāna gaitā, bet lasīt šo brīžiem pat izteikti cinisko viedokli, bija interesanti un domu raisoši.

Iepalicēji #35

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Fifth Woman (Kurt Wallander #6) by Henning Mankell

Algotņi no Zviedrijas, kuri peļņas nolūkos iesaistījušies Āfrikas konfliktos, bet tagad ar mierīgu prātu un netraucētu miegu cer sagaidīt vecumdienas. Nevainīgu civiliedz upuri, to skaitā arī kāda sieviete no Zviedrijas, kuras ne visi radinieki ir līdz galam ir spējuši samierinājušies ar notikušo

Putnu vērošanas entuziasts, kuru atrod iekritušu bedrē uz makten asa mieta. Bezvēsts pazudis izibijis lietotu auto tirgotājs un dzejnieks brīvajā laikā.

Gan Kurts, gan viņa kolēģi baidās, ka tik drīz pēc piektās grāmatas Sidetracked notikumiem, viņiem atkal ir darīšana ar aptrakušu sērijveida slepkavu. Kāda ir saistība starp upuriem? Slepkavību maniere liek domāt, ka vainīgais ir vīriešu kārtas, bet vai tā tik tiešām ir?

Plus galveno sižetu netraucējoši sīkumi no Kurta privātās dzīves – tēva drīzā nāve pēc abu kopīgā ceļojuma uz Itāliju un sarežģījumi attālinātajās attiecībās ar Baibu no Latvijas

Kriminālromānu sērija, kas varbūt neapbur ar maģiskāko prozu pasaulē, bet izpilda savu darbu un nepiesārņo sevi ar pārāk daudz kaitinošiem trūkumiem.

***

The Long Way to a Small, Angry Planet (Wayfarers #1) by Becky Chambers

Tārpeju rakšanas kosmoskuģa Wayfarer komandas sastāvu veido raibu dažādu rasu kombinācija, sākot ar ķirzakveidīgo piloti Sissix un pavāru/ārstu Dr. Chef vienu no pēdējiem savas rases Grum pārstāvjiem un beidzot ar īpašiem un ekscentriskiem cilvēkiem. Kā pirmo no tiek lasītājs sastop Rosemary Harper, kura ar nomainītu identitāti bēg no nevēlamas pagātnes uz marsa.

Kaut arī no dzirdētajām galvenokārt pozitīvajām atsauksmēm par grāmatu neloloju cerības uz dižu tehnoloģiju vai to pašu tārpeju izveidošanas mehāniskas izskaidrojumu no zinātniskās puses un vairāk, ka grāmata paļausies uz humoru, tad beigās tik traki nemaz nebija. Tomēr jāatzīmē, ka lielāks fokuss gan tiek veltīts dažāda veida sociālajiem attiecību jautājiem – romantiskām attiecībām starp dažādu citplanētiešu rasu pārstāvjiem (tai skaitā viena dzimuma) vai starp Mākslīgo Intelektu un bioloģiski dzīvu indivīdu, plus drusku apspēlēts tiek jautājums par sevi apzināties spējīga Mākslīgā Intelekta tiesībām – un mazāks fokuss tiek grāmatas SFF sastāvdaļām, kas vairāk piedod fonu pārējām problēmām.

***

Things Fall Apart (The African Trilogy #1) Chinua Achebe

Pirms-koloniālo laiku dzīve 19.gs Nigērijā un pirmo kristiešu misionāru ierašanās, kuri izmaina daudzu prātos domas par pareizu un nepareizu dzīvesstilu u.c. Brīžiem lika iedomāties, ka grāmata iedvesmojas no kādas pasakas, mīta vai grib pati par tādu būt. Protams, neesmu nepārzinu Āfrikas/Nigērijas, lai apgalvotu apstiprinoši vai noliedzoši.

Galvenais varonis Okonkwo pieder pie konservatīvi domājošiem, kuram lomas darbā, mājas dzīvē un visās citās jomās ir strikti sadalītas pēc dzimuma. Papildus tam  Okonkwo pats ir apveltīts ar lielu fizisko spēku, kas tikai vairo un pastiprina vīrīšķīgās maskulinitātes idejas, kuras ar šodienas acīm (Things Fall Apart ir autora debijas grāmata publicēta 1958.g) būtu saucamas par seksistiskām.

Neaizmirstot grāmatas publicēšanas gadu, Things Fall Apart savā izdomātā darba ietvaros labi informē par attiecīgo laika periodu, īpaši, kad ierastās paražas un likumus izjauc kaut kādi tur pēkšņi uzradušies sveši ieceļotāji ar baltu ādas krāsu.

Charles Dickens – Martin Chuzzlewit

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1955.g.)

Manas pārdomas

Divi Martini Čezlviti. Viens ar ievērojamu mantojumu jau tuvu dzīves beigām, bet otrs grāmatas sākumā ir gana augstās domās par sevi un ļoti bieži, ja vispār, pat neizdomājas par savu attieksmi pret citiem, kā draugiem un paziņām, tā arī pret kādu padoto vai kuru varētu citādi uztvert par zemāk stāvošu.

Bet jaunākais Martins nav vienīgais, kurš cierē uz vecākā Martina mantojumu. Par vienu no uzskatāmākajiem sliktajiem tēliem grāmatā nostādīts arhitekts misters Peksnifs, kurš vismaz savos izteikumos ir pats tikumības, smalkjūtības un visu citu iespējamo labo īpašību apkopojums, bet tāds ir tikai vārdos, kam kā viens no piemēriem kalpo no saviem skolēniem mācību nolūkos uzdoto projektu vēlāka uzdošana par saviem vien izmainot pāris detaļas jau reālos naudu un reputāciju ienesošos projektos. Tomēr vismaz līdz šim Peksnifs ir spējis uzcelt pietiekami spēcīgu reputāciju, lai patiesā projekta izstrādātājs(skolēns) nesaceltu brēku, vai arī, lai neviens nenoticētu, ja kādam būtu tik liela drosme. Peksnifa galvenais manipulēšanas ierocis ir viņa māka apvārdot savu mērķauditoriju, kā arī nekautrējoties mainīt kažoku, kad sāk just, ka tas nāktu viņam vairāk par labu.

Bet misters Peksnifs teju 1000lpp garajā grāmata nav vienīgais tiešām nicināms tēls, un par tādu nosaucams vecākā Martina brāļadēls Džonass. Lai gan vairākkārt tiek atzīmēts, ka Džonasa tēvs Entonijs dēla audzināšanā pieļāvis kļūdu, nostādot puikas vērtību sistēmā naudu pirmajā, otrajā un varbūt pat trešajā vietā, bet tas tomēr cilvēciski neattaisno Džonasa rīcību visas grāmatas garumā, lai pēc tās tiektos veidos, kādos viņš to dara.

Starp citiem tēliem uzmanības vērti ir slimnieku kopēja misis Gempa, kuras idejas par to, kā palīdzēt slimajai personai drīzāk tiemm vairāk kaitē un lielāka rūpe ir par pašas vēdera piepildīšanu gan ar pārtiku, gan alkoholu. Vai arī jaunākā Martina draugs un kompanjons Marks Teplijs, kura dzīves moto ir būt pozitīvā noskaņojumā, lai kādus šķēršļus dzīve nostādītu viņa ceļā, un pat apzināti meklē grūtākus apstākļus, lai pārbaudītu, cik stipra ir šī apņemšanās.

Bet lielāko grāmatas daļu kā favorīttēls no visiem citiem bija mistera Peksnifa palīgs/kalps Tomass Pinčs, kurš ilgi jo ilgi par savu kungu ir bijis tajās pašās labākajās domās. Par spīti tam, kāda attieksme seko no Peksnifa puses, neskatoties uz to, cik čakli un apzinīgi Tomass strādā viņa labā. Par spīti tam, ko Tomasam saka gandrīz jebkurš cits, kuram ir bijusi kaut mazāka saskarsme ar Peksnifu.

Ja neskaita ekranizētas Christmas Caroll versijas, tad šī ir mana pirma saskaršanās ar Čārlza Dikensa daiļdarbu. Bija reizē jāpacīnās ar attiecīgā perioda stāsta manieri – sižetu un tēliem, no kuriem daudzi velk uz karikatūras pusi ar kādu izteikti akcentētu īpašību; kā arī ar 1955.gada latviskā izdevuma valodu. Ja tas būtu tikai garumzīmju trūkums, varētu vēl padomāt par metiena drukas kļūdām, bet vārdi kā summa ar vienu m vai architektūra un citi vārdi ch u.c. piemēri pamudināja pat ieguglēt tulkotājas Annas Baugas vārdu.

Sigrid Undset – Kristin Lavransdatter #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Abacus

Manas pārdomas

Vienas sievietes, Kristin Lavransdatter, dzīvesstāsts izklāstīts vienā triloģijā, kur katra nākošā grāmata ir garāka par iepriekšējo. 1000+ lapaspuseš lasītājam lemts iepazīt viņas mūžu no jaunību dienām līdz pat nāves dienai, esot klosterī un mirstot no mēra.

Vēsturiska triloğija, kurā  par lielākajiem notikumiem nosaucami skandāli par to, ko kurš nebūt ir izdarījis, kā nav pieņemts. Ar to ir jārēķinās un jāpieņem pirms vainot grāmatu/autori. Pirmkārt jau pati triloğija ir sarakstīta pirms gandrīz 100 gadiem, kad savstarpējo attiecību etiķete atšķiras no 2020.gada, kad dažos brīžos šodien reakcija man ir “nu un, kas viņiem par daļu?”. Papildus tam romāna darbība 14.gadsimta pirmās puses Norvēğijā. Ja apskatās, kuros gados grāmatas sarakstītas, tad to pēc valodas/tulkojuma stila noteikti var just.

To iegaumējot romāna sākums ir visai trauksmains, kad galvenā varone, iespītējot tēva vēlmei un viņa izraudzītajam topošajam vīram, panāk savu un apprecas ar citu, turīgu puisi Erlendu, kurā ieskatās dzīvojot klosterī (ne tas, kurā būs lemts nonāk mūža nogalē) gadu pirms paredzētajām laulībām.

Ne brīdi Kristinu pašu nevarētu saukt par nabadzīgu, bet arī ne tādu, kura gulētu uz citu pelnītiem lauriem, bet visu pieaugušo dzīvi strādā saimniecība tikpat čakli kā strādnieki. Paļauties uz vīru, kuram patīk vairāk tērēt un laiskoties, nekā fizisks darbs, arī nevar īsti paļauties. Par cik sērijā aprakstītie notikumi ir no Kristinas skatpunkta, tad ir brīži, kur jājautā, cik ļoti var viņai uzticēties, un vai viss lasītājam tiek pateikts un atklāts, vai viņas cita tēla rakstorujums ir pilnībā akurāts, vai, par piemēru kas tāds, ko ievērotu un nenotušētu cits tēls.

Dzīve Kristinu tās laikā attalgo ne tikai ar darba augļiem, bet arī septiņiem dēliem salīdzinoši īsā laikā. Protams, romāns ir romāns un galvenā varone izdzīvo visās dzemdībās, bet nav brīnums, ka vidējais cilvēku mūžs agrāk ir bijis krietni zemāks. Šajā gadījumā, kad nereti dzemībās mirst pati māte, vai kā vēlāk romānā no parasta ievainojuma darbojoties ar instrumentu brūce iekaist un kļūst par nāves iemeslu, par ko mūsdienās neviens nesatrauktos, jo ir taču antibiotikas.

Būtu lieki un mateiklīgi iet cauri Kristinas dzīvesstāstam, ja tā ir pati romāna būtība, bet var teikt vienu, ka triloğijai nevajadzēja burties cauri ar piespiešanos. Pieņemu, ka šis darbs varētu atrasties Norvēğijas mācību listē, Vikipēdija saka, ka vēsturiskajai akurātībai tas ir visai tuvs, un līdzīgā manierē iztēlojos kādu pašmāju vēl nelasītu klasiku.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

James Malcolm Rymer – Varney, the Vampire (The Feast of Blood)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wordsworth Editions

Manas pārdomas

Interesants stāsts, kura centrā ir nedaudz parādos ieslīgusī Bannerworth ğimene, kuru tajos atstājis gandrīz pirms gada pašnāvību izdarījušais Mr.Bannerworth, par ğimenes galvu atstājot vecāko dēlu Henriju, kuram tagad jārūpējas ne vien par māti, bet arī māsu Floru un jaunāko brāli Džordžu, kurš kā vairāki citi tēli tiks aizmirsts stāstā. Kaut arī no tā sižets tāpat diez ko necieš, jo gan Džordžs, gan viņam līdzīgo ir bez nepieciešamā dziļuma un vien kalpo kā instrumenti, lai virzītu uz priekšu

Ja vien ar to nepietiek, tad gotiski baisā vakarā Flora kļūst par noslēpumainas personas uzbrukuma upuri. Labi, ka vēl lielākā trauma ir psiholoğiska rakstura, bet koduma brūce uz kakla iesviež haosā un šaušalīgās bailēs ne tik Bannerworth ğimeni, bet kalpotāju bailēm izplatoties visu tuvāko un tālāko apkārtni. Tā rezultātā autors, negribētos lietot vārdu meistarīgi, Pūļa tēlu, kurš vienlaikus spēj rīkoties plānoti un organizēti, bet reizē arī ir masu psihozes un histērijas pārņemts

Saprotot un apzinoties, ka stāsts ir sarakastīts 19.gs vidū (attiecīgā laika valodas un tēlu uzvedības maniere), tad aptuveni pirmās 600lpp ir pat ļoti interesantas ar dažām patiesi smieklu izraisošām ainām. Bet pat tad var just, ka autors bez mites ir centies vārdu skaitu uzpūst pēc iespējas lielāku, no kā attiecīgi cieš lasāmība. Šeit atkal jāatceras, ka romāns oriğināli ticis publicēts serializētā veidā laikrakstos un varbūt jo lielāks apjoms, jo lielāks honorārs, tomēr tas nav nekāds attaisnojums, jo tad jau nebūtu tik daudz labu klasiku. Varney, the Vampire vairāk iederas vieta muzejā, pat ja ievada autors cenšas to aizstāvēt, ka tas devis iedvesmu Drakulai. Labi vēl, ka visi tēli nav pilnībā viendimensionāli un/vai grūti paciešami, un ir daži, kuri izceļas pozitīvi, jo citādāk ar šo grāmatu varētu spīdzināt vismaz šodienas lasītăju.

Diemžēl kad par Bannerworth ģimeni tiek aizmirsts, tālāk ir jo tālāk, jo trakāk. “Sižeta” ainas jau pirms tam vairākkārt bez dižas izdomas atkārtojās, bet pēc pieminētās aptuvenās sešsimtās lapaspues sākas trağiska lejupslīde, kas neapstājas līdz pat pašām beigām. Prātā nāk filmu kategoriju, kuras ir tik sliktas speciāli, ka beigās ir samaitātā veidā labas. Bet šeit jau ir, domājāms negribot, sanācis sasniegt nākošo līmeni, ka pat vairs nav smieklīgi.

Kā vienkāršotu piemēru var minēt par ‘’sižetu’’ var minēt šadu. Vampīrs, kuru atdzīvina pilnmēnes stari, un rodas sajūta, ka tāds ir viscaur gadu, atdzīvina ideālā vietā esošas mirstīgās atliekas (persona ar noziedzīgu pagātni); viņu vai nu aiz labas dabas vai kā citādi savās mājās uzņem neko sliktu nenojaujoša ğimene, kurai noteikti ir vismaz viena meita precību gados. Seko vampīra “uzbrukums” naktī (gribētos sūdzēties, kur tik švaki, neprofesionāli vampīri atradušies, ka visu 1100+ garumā nav neviens līdz galam veiksmīgs uzbrukums, kas noslēgtos ar upuri), kur meitenes palīgā kliedzieni visus pamodina. Un tad seko vai nu gatavošanās kāzām, kurām tēvs pateicībā par labo darbu uzspiež meitai un kuras tad tiek izjauktas pašā pëdējā brīdī; vai arī vispārējā apjukumā vampīrs aizbēg. Un tā uz riņķi vien līdz nelabumam.

Varney, the Vampire varētu rekomendët tikai ar nosacījumu, ka ir personīga interese izlasīt grāmatu ar agrīnu vampīra prototipa tēlu, kur mīts un leğenda vēl nav apaudzis ar mūsdienu popkūltūru. Pretējā gadījumā labāk šo laist garām.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz ēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.