Sigrid Undset – Kristin Lavransdatter #1-3

651253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Abacus

Manas pārdomas

Vienas sievietes, Kristin Lavransdatter, dzīvesstāsts izklāstīts vienā triloģijā, kur katra nākošā grāmata ir garāka par iepriekšējo. 1000+ lapaspuseš lasītājam lemts iepazīt viņas mūžu no jaunību dienām līdz pat nāves dienai, esot klosterī un mirstot no mēra.

Vēsturiska triloğija, kurā  par lielākajiem notikumiem nosaucami skandāli par to, ko kurš nebūt ir izdarījis, kā nav pieņemts. Ar to ir jārēķinās un jāpieņem pirms vainot grāmatu/autori. Pirmkārt jau pati triloğija ir sarakstīta pirms gandrīz 100 gadiem, kad savstarpējo attiecību etiķete atšķiras no 2020.gada, kad dažos brīžos šodien reakcija man ir “nu un, kas viņiem par daļu?”. Papildus tam romāna darbība 14.gadsimta pirmās puses Norvēğijā. Ja apskatās, kuros gados grāmatas sarakstītas, tad to pēc valodas/tulkojuma stila noteikti var just.

To iegaumējot romāna sākums ir visai trauksmains, kad galvenā varone, iespītējot tēva vēlmei un viņa izraudzītajam topošajam vīram, panāk savu un apprecas ar citu, turīgu puisi Erlendu, kurā ieskatās dzīvojot klosterī (ne tas, kurā būs lemts nonāk mūža nogalē) gadu pirms paredzētajām laulībām.

Ne brīdi Kristinu pašu nevarētu saukt par nabadzīgu, bet arī ne tādu, kura gulētu uz citu pelnītiem lauriem, bet visu pieaugušo dzīvi strādā saimniecība tikpat čakli kā strādnieki. Paļauties uz vīru, kuram patīk vairāk tērēt un laiskoties, nekā fizisks darbs, arī nevar īsti paļauties. Par cik sērijā aprakstītie notikumi ir no Kristinas skatpunkta, tad ir brīži, kur jājautā, cik ļoti var viņai uzticēties, un vai viss lasītājam tiek pateikts un atklāts, vai viņas cita tēla rakstorujums ir pilnībā akurāts, vai, par piemēru kas tāds, ko ievērotu un nenotušētu cits tēls.

Dzīve Kristinu tās laikā attalgo ne tikai ar darba augļiem, bet arī septiņiem dēliem salīdzinoši īsā laikā. Protams, romāns ir romāns un galvenā varone izdzīvo visās dzemdībās, bet nav brīnums, ka vidējais cilvēku mūžs agrāk ir bijis krietni zemāks. Šajā gadījumā, kad nereti dzemībās mirst pati māte, vai kā vēlāk romānā no parasta ievainojuma darbojoties ar instrumentu brūce iekaist un kļūst par nāves iemeslu, par ko mūsdienās neviens nesatrauktos, jo ir taču antibiotikas.

Būtu lieki un mateiklīgi iet cauri Kristinas dzīvesstāstam, ja tā ir pati romāna būtība, bet var teikt vienu, ka triloğijai nevajadzēja burties cauri ar piespiešanos. Pieņemu, ka šis darbs varētu atrasties Norvēğijas mācību listē, Vikipēdija saka, ka vēsturiskajai akurātībai tas ir visai tuvs, un līdzīgā manierē iztēlojos kādu pašmāju vēl nelasītu klasiku.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

James Malcolm Rymer – Varney, the Vampire (The Feast of Blood)

7689323

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wordsworth Editions

Manas pārdomas

Interesants stāsts, kura centrā ir nedaudz parādos ieslīgusī Bannerworth ğimene, kuru tajos atstājis gandrīz pirms gada pašnāvību izdarījušais Mr.Bannerworth, par ğimenes galvu atstājot vecāko dēlu Henriju, kuram tagad jārūpējas ne vien par māti, bet arī māsu Floru un jaunāko brāli Džordžu, kurš kā vairāki citi tēli tiks aizmirsts stāstā. Kaut arī no tā sižets tāpat diez ko necieš, jo gan Džordžs, gan viņam līdzīgo ir bez nepieciešamā dziļuma un vien kalpo kā instrumenti, lai virzītu uz priekšu

Ja vien ar to nepietiek, tad gotiski baisā vakarā Flora kļūst par noslēpumainas personas uzbrukuma upuri. Labi, ka vēl lielākā trauma ir psiholoğiska rakstura, bet koduma brūce uz kakla iesviež haosā un šaušalīgās bailēs ne tik Bannerworth ğimeni, bet kalpotāju bailēm izplatoties visu tuvāko un tālāko apkārtni. Tā rezultātā autors, negribētos lietot vārdu meistarīgi, Pūļa tēlu, kurš vienlaikus spēj rīkoties plānoti un organizēti, bet reizē arī ir masu psihozes un histērijas pārņemts

Saprotot un apzinoties, ka stāsts ir sarakastīts 19.gs vidū (attiecīgā laika valodas un tēlu uzvedības maniere), tad aptuveni pirmās 600lpp ir pat ļoti interesantas ar dažām patiesi smieklu izraisošām ainām. Bet pat tad var just, ka autors bez mites ir centies vārdu skaitu uzpūst pēc iespējas lielāku, no kā attiecīgi cieš lasāmība. Šeit atkal jāatceras, ka romāns oriğināli ticis publicēts serializētā veidā laikrakstos un varbūt jo lielāks apjoms, jo lielāks honorārs, tomēr tas nav nekāds attaisnojums, jo tad jau nebūtu tik daudz labu klasiku. Varney, the Vampire vairāk iederas vieta muzejā, pat ja ievada autors cenšas to aizstāvēt, ka tas devis iedvesmu Drakulai. Labi vēl, ka visi tēli nav pilnībā viendimensionāli un/vai grūti paciešami, un ir daži, kuri izceļas pozitīvi, jo citādāk ar šo grāmatu varētu spīdzināt vismaz šodienas lasītăju.

Diemžēl kad par Bannerworth ģimeni tiek aizmirsts, tālāk ir jo tālāk, jo trakāk. “Sižeta” ainas jau pirms tam vairākkārt bez dižas izdomas atkārtojās, bet pēc pieminētās aptuvenās sešsimtās lapaspues sākas trağiska lejupslīde, kas neapstājas līdz pat pašām beigām. Prātā nāk filmu kategoriju, kuras ir tik sliktas speciāli, ka beigās ir samaitātā veidā labas. Bet šeit jau ir, domājāms negribot, sanācis sasniegt nākošo līmeni, ka pat vairs nav smieklīgi.

Kā vienkāršotu piemēru var minēt par ‘’sižetu’’ var minēt šadu. Vampīrs, kuru atdzīvina pilnmēnes stari, un rodas sajūta, ka tāds ir viscaur gadu, atdzīvina ideālā vietā esošas mirstīgās atliekas (persona ar noziedzīgu pagātni); viņu vai nu aiz labas dabas vai kā citādi savās mājās uzņem neko sliktu nenojaujoša ğimene, kurai noteikti ir vismaz viena meita precību gados. Seko vampīra “uzbrukums” naktī (gribētos sūdzēties, kur tik švaki, neprofesionāli vampīri atradušies, ka visu 1100+ garumā nav neviens līdz galam veiksmīgs uzbrukums, kas noslēgtos ar upuri), kur meitenes palīgā kliedzieni visus pamodina. Un tad seko vai nu gatavošanās kāzām, kurām tēvs pateicībā par labo darbu uzspiež meitai un kuras tad tiek izjauktas pašā pëdējā brīdī; vai arī vispārējā apjukumā vampīrs aizbēg. Un tā uz riņķi vien līdz nelabumam.

Varney, the Vampire varētu rekomendët tikai ar nosacījumu, ka ir personīga interese izlasīt grāmatu ar agrīnu vampīra prototipa tēlu, kur mīts un leğenda vēl nav apaudzis ar mūsdienu popkūltūru. Pretējā gadījumā labāk šo laist garām.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz ēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.

Audible Originals #1

Vairums no grāmatām/novelēm (var izvēlēties divas no tām), kuras ik mēnesi tiek piedāvātas bez maksas papildus ikmēneša 1 vai 2 credits, ir tik īsas, ka labāk izvēlos klausīties ko garāku, lai ikdienas darba piepildītajā grafikā nesakrātos tik daudz grāmatu, par kurām blogā nebūtu uzrakstīti vismaz daži teikumi. Tādēļ esmu izšķīries izveidot jaunu rakstu sēriju ar nenoteiktu publicēšanas plānu, un pirmais raksts top atvaļinājuma sākumā apkopojot 10 grāmatas, kur īsākā ir vien 27 minūtes garāka un ilgākā dažas minūtes virs 6 stundām.

Audio grāmatu augstākā klase

Gandrīz katram tēlam savs ierunātājs un atšķirīga balss, papildus dažādi skaņu efekti, lai bagātinātu baudu ausīm, kā arī viss uzvedums un production kopumā krasi atšķiras no vienkārši ierunātas grāmatas, kur, protams, arī ir liela variācija no prastas nolasīšanas līdz augstas kvalitātes performancei. Šo trīs grāmatu gadījumā Audible Studios pielikuši ķirsīti un citas dekorācijas. Ja vien ko tādu vēl varētu sastapt arī vairāku simtu lpp garās grāmatās – laime būtu pilnīga.

Ja ir redzēta kāda Alien filmām, tad +/- būs zināms arī šī abdridged filmu novelizācija. Labākais, ka ir vēl divi šādi turpinājumi.

Killer by Nature ir dramatizēts krimināromāns, kurā sērijveida slepkavai atrodoties ieslodzījumā, tiek atrasts jauns slepkavības upuris ar viņa ”paraksta metodi” – gareniski pāršķeltu mēli. Šis atklājums paver medijiem neskaitāmas spekulāciju iespējas, no kurām nepatīkamākā policijai būtu varbūtība, ka viņi cietumā iespundējuši un nepatiesi apsūdzējuši nevainīgu cilvēku, kamēr īstais slepkava visu šo laiku ir turpinājis atrasties brīvībā

Maziem un lieliem

Vienīgā grāmata, kuru vajadzēja iekļaut divās kategorijas bija Zero G – tai ir ne tikai visas tās vienreizējās un uzslavu pelnījušās kvalitātes īpašības, kā Alien un Killer by Nature, bet arī ir ideāli piemērots jaunajiem lasītājiem, lai tos iepazīstinātu ar audio grāmatām.

Gan jau pēc vāka var pateikt, ka arī Sovereign ietilpst zinātniskās fantastikas žanrā, kā par mērķauditoriju minētu esam drusku vecākus bērnus, un varētu gan šo, gan Zero G un Alien salikt kopā zem Sci-Fi birkas, bet tādā gadījumā acīmredzami liekā grāmata tematikas, atmosfēras, mērķauditorijas u.c. ziņā būtu Alien.

Vienlaikus savā ziņā arī The Christmas Hirelings ir drusku piekabināts līdzās Zero G un Sovereign, bet ne tik ļoti, lai neatbilstu manai kategorija, ka tā patiks visa vecuma grāmatmīļiem. Šajā vēsturiskajā stāstā turīga britu vecīša radi uz Ziemassvētku laiku iesaka viņam nolīgt/”izīrēt” pāris mazu bērneļu, lai viņa īpašumā svētku laikā nebūtu tāds drūmums, kā citus gadus. Āķis vien tajā, ka idejas autoram bez priecīgākas atmosfēras radīšanas Ziemassvētkos, ir arī dažs labs slēpts alternatīvs iemesls attiecībā uz večuku un vienu no bērniem.

Non-fiction

Īss dokumentāls stāsts, kā The Queen, kas apkopo mākslinieces Aretas Frenklinas dzīvi un karjeru pat būdams labs riskē atstāt paplašināta Vikipēdijas raksta sajūtas, un labākais, uz ko tas var cerēt, ir ieinteresēt klausītāju pēc tam sameklēt biezāku, plašāku biogrāfijas grāmatu.

Tikmēr Strong Ending: From Combat to Comedy interesantā veidā ar vairāku Afganistānas un Irākas karu veterānu (ASV) piemēriem par to, kā ASAP programma, izmantojot komēdiju un gala stāvizrādes uzstāšanos (pat ja tikai vienreiz un uz 5 vai 10 minūtēm) cenšas palīdzēt posttraumatiskā stresa upuriem, kuru iejušanās atpakaļ civilajā dzīvē, kad tevi diendienā nedraud ienaidnieka uzbrukums.

Noslēdzoši iekš The Last Days of August žurnālis Jon Ronson izmeklē porno aktrises August Ames 2017.gada decembrī izdarītās pašnāvības apstākļus un faktoru virkni, kas viņu līdz tai noved. No visām trim šī gan tematiski, gan personas ziņā vismaz pirms noklausīšanās interesēja vismazāk, bet gan Džona izmeklēšana (pēc Augustas vīra lūguma), gan nelielais ieskats biznesa neglītajās aizkulisēs, un visa stāsta pasniegšanas veids, bija pietiekami labs, lai noturētu interesi līdz pašām beigām.

***

 

Atlikušās divas nesanāca iegrupēt ne vienā no iepriekšējām kategorijām un arī savā starpā ir ļoti atšķirīgas. Harry Clarke lugā tās galvenais varonis Filips, dzimis un audzis ASV, un neviena nemudināts sāk runāt izteiktā britu akcentā. Tēvam, maigi izsakoties, nepatīk nedz šī nez no kurienes uzradusies dīvainā balss, nedz arī daža laba cita dēla savādās izturēšanās manieres. Tikai vēlāk jau būdams pieaudzis, nejaušu apstākļu sakritības rezultātā papildus britu akcenta balsij dzimst alternatīvā persona – Harijs Klārks. Nedaudz nepatika, ka bonus materiāls (tāda kā mini luga) lielā mērā bija Harry Clarke tematikas variācija par nejaušību ietekmi uz lieliem dzīves notikumiem.

Tikmēr Lullaby ir īss šausmu stāsts par spoku apsēstu māju un jaunu pāri ar mazu zīdaini, kuri iegādājas ”nocenotu” mājokli, par spīti zināšanai, kādēļ tā. Protams, kā jau racionāli domājoši pieaugšie, viņi tikai nosmejas par absurdo domu, ka spoki varētu reāli eksistēt, tomēr dienām un nedēļām aizritot, abi tiek piespiesti maksāt augstu cenu par savu alošanos.

 

Herman Melville – Moby-Dick (Audio book)

153747

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Par Mobiju Diku, lielo balto vali, droši vien būs dzirdējis katrs grāmatmīlis un arī liela daļa pasīvāki lasītāji. Tāds protams biju arī es ar domu kaut kad nākotnē/vēlāk lasīt klasiku. Pateicoties šajā blogā daudzkārt pieminētajam Steve Donoghue un viņa BookTube kanālam, izšķīros noklausīties Melvila slavenāko grāmatu jau šogad. Janvārī vai februārī tāds gods pienāksies Tolstoja ‘’Karam un mieram’’.

Kapteiņa Eihaba konfrontācija ar vali ir tikai apjomīgās grāmatas pati kulminācija, līdz tam Mobijs Diks sevī ietver dažādu atšķirīgu mazāku grāmatu mistrojumu, kuros reizēm pazūd fokuss attiecībā uz galveno vai jebkāda cita veida koncentrētu sižetu. Tādos brīžos var saprast, kādēļ šāda veida klasika, īpaši uzspiesta skola un/vai nepiemērotā vecumā, var ne tikai atbaidīt no konkrētās grāmatas, bet lasīšanas kā tādas. Fokusa ciešā acs visvairāk aiziet neceļos, kad Melvils sāk grāmatā iekļaut faktuālās daļas par vaļiem un to medīšanu kā tādu priekš nākotnes paaudzēm, apzinoties jau savā laikā, ka ar laiku pasaule, kādu to pazina viņš, vairs neeksistēs. Tad atliek vienīgi to apzināties un brist vien cauri tālāk.

Labi ka vēl ir tikpat daudz mirkļu, kuros var sajust iemeslos, kādēļ Mobijs Diks ir kļuvis par pasaules literatūras klasiku. Tāds ir kapteiņa Eihaba tēls, viņa auras spēks ir jūtams jau no pirmajiem mirkļiem, viņam parādoties lasītājam. Tas gan notiek salīdzinoši vēlu, jo sākotnēji galvenā uzmanība ir Išmaēla pieredzētajam, kurš pirms tam ir pabijis uz lieltirgotāju laivām, viņš nav bijis vienkāršs, slinks pasažieris, bet tik un tā vaļu mednieku kuģis ir pilnībā pavisam kas cits.

Savu laiku nokalpojis šķita primitīvā pagāna Queequeg atainojums kā eksotisks un aizraujošs apskates objekts. Ārpus konteksta vienīgā noderīgā prasme ir viņa harpūnista arods, bez tā vairāk bija saklausāms baltā cilvēka pārākuma sajūta. Išmaēls uz to šķiet diži neiespringst un abu attiecībām ir grumbuļains sākums, bet ar likteni, kas abus noved uz Pequod kuģa, tām ir lemts pāraugt ciešākā draudzībā.

Kapteiņa Eihaba apsēstība atriebties vienam konkrētam dzīvniekam, kuru viņš pats cerēja nogalināt, par zaudēto ekstremitāti tikai liecina, ka jau pirms negadījuma kapteiņa garīgā veselība nebija augstākajā līmenī, un jau komandas komplektācijas laikā viņš pats apzinājās, kam nolemj tās nelaimīgās dvēseles, kuru vienīgais mērķis ir nopelnīt iztiku sev un ģimenei, nevis atriebt pāridarījumu. Īpašs mirklis, kad Eihabam tiek dota iespēja tikpat kā ieskatīties spogulī un saskatīt neizmantotās izvēles ceļu, nāk brīdī, kad Pequod sastop citu vaļu mednieku kuģi, kura kapteinim ir bijis līdzīgs liktenis, vien kājas vietā Mobijs Diks nokoda kāju. Tā kuģa kapteinis ir pilnīgs pretstats – ne viņš patstāvīgi domā kā atrast un nogalināt nešpetno vali, ne arī kā citādi ir apsēsts ar notikušo.

Noslēdzoši vēl linki uz vaininieka readalong video, no kuriem laikam var rekomendēt vien pirmo, un pārējie trīs vien pēc grāmatas izlasīšanas, ja vien nav iebildumu pret maitekļiem, pat ja runa ir par klasiku.

Shirley Jackson – We Have Always Lived in the Castle (Audio book)

89724

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio

Manas pārdomas

Pirms sešiem gadiem daļa no Blackwood ģimenes nomira no saindēšanās ar arsēnu, kas bija sajaukts kopā ar cukuru, atstājot Mēriju Katrīnu (iesauka Merricat ), māsu Konstanci un saindēšanās dēļ ratiņkrēslā palikušo onkuli Džulianu vienus pašus. Šis laiks ticis pavadīts arvien vairāk izolējoties no ārpasaules un tuvumā dzīvojošajiem ciematniekiem, padarot viņus par upuri negantām baumām un izsmejošiem mazu bērnu skaitāmpantiņiem.

Tā vien šķiet Džulians nav spējis aizmirst liktenīgo dienu, kad visi mājokļa iemītnieki vēl dzīvi esam bija un pats vēl spēja pārvietoties uz savām kājām. Aizbildinoties ar ieganstu, ka raksta grāmatu par ģimeni un tās dienas notikumiem, Džulians nemitīgi gremdējas atmiņās. Ir cietis un noveco ne tikai viņa ķermenis, bet arī prāts un saprašana par notiekošo; ne reizi vien viņš sāk runāt ar Mēriju vai Konstanci, uzrunājot viņas kā vienu no nu jau mirušiem radiniekiem.

Astoņpadsmitgadīgā Mērija no visiem trim ir tā, kura uzņemas to drosmi reizi nedēļā pamest drošos mājas un teritorijas mūrus, lai reizi nedēļā iegādātos nepieciešamos pārtikas produktus un paņemtu šo to no bibliotēkas. Kaut arī ir mājieni par Blekvudu ģimenes turīgumu un pārticību, bet tieši cik liela tā ir paliek visai neskaidrs. Vēl jo vairāk rodas jautājumi, vai diži vēl pēc sešiem gadiem maz kas ir palicis, jo ne vārda nav par kādiem stabiliem un regulāriem ienākumiem, turklāt atlikušie trīs Blekvudi ir vienīgie, kas apdzīvo lielo ēku; nav neviena strādnieka, kas palīdzētu mājas solī un/vai teritorijas uzkopšanā.

Mērija ir ārkārtīgi māņticīga; katram sīkumam un priekšmetam viņa piešķir nozīmi un maģisku spēku, kas var vai nu aizsargāt vai tieši pretēji, vēstīt par neveiksmju pilnas dienas sākšanos. Jo vairāk noklausījos, jo vairāk šķita, ka arī ne Konstance, nedz Mērija nav pie pilna prāta, ka arī viņām abām ‘’bēniņi’’ ir tādi sašķobījušies. Īpaši Mērijas, kuru nenosauksi par uzticamāko tēlu, par kādu ir lasīts, dēļ emocionāli gribētos pavilkt grāmatas kvantitatīvo vērtējumu uz leju, bet vienlaikus saproti, ka tāda ir tēla būtība, nevis pašas grāmatas vaina.

Visu kājām gaisā apgriež negaidīts ciemiņš – brālēns Čārlzs, kurš pēc tēva un Džuliana brāļa nāves (abu ģimenes savstarpēji nesatika) bez bažām var apciemot ilgi neredzētos draugus. Kaut arī ir pamatoti iemesli, kādēļ Čārlzu nevar nosaukt par pašu jaukāko cilvēku pasaulē, Mērija ir pati pirmā, kas viņā saskata nelieti un briesmoni, kas vēl tikai ļaunu. Tādēļ pabeidzot grāmatu, paliku ar vēl vienu jautājumu, vai viss tik tiešām ir bijis tik melns kā Mērija to stāsta, vai viņas atšķirīgā pasaules uztvere ir tam par galveno iemeslu.

John Fowles – The Magus un The French Lieutenant’s Woman; Wilkie Collins – The Moonstone

16286

Manas pārdomas

The Magus

Miljonāra sagrozītās psiholoģiskās spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, par kuru upuri, kā skolotājs nonākdams uz nomaļas Grieķijas salas, kļūst Nicholas Urf. Ātri vien Nikolass un ne tikai viņš ir kļuvuši par aktieriem par prieku jauniegūtajam paziņam/draugam, lai dzīvajā tie izspēlētu katram individuāli dotas instrukcijas.

Varu vien piekrist šai lasītājai, ka The Magus liek apšaubīt kas ir kas, un vaicāt, kurš saka patiesību; līdz esi izdomājis, kā lietas iegrozīsies, tā autors apgriež visu kājām gaisā. Neziņa un neparedzamība par gaidāmo, gluži kā dzīvē, viens no romāna plusiem.

56034

 

The French Lieutenants Wife

Viktoriāņu stila romantiskais stāsts par dilemmas priekšā nonākušo Čārlzu (32), kad, saderinājies būdams, viņš pēkšņi iemīlas citā. Atšķirībā no šīs lasītājas, diži vairāk arī nesaskatīju; varbūt grāmatu, kuru pārlasīt/noklausīties vēlāk.

 

 

 

 

 

6138

 

The Moonstone

Būdams, ja pirmais klasiskais detektīvs, tad noteikti 1868.g publicētais The Moonstone (sākotnēji sērijveidā) ir viens no pirmajiem sava žanra celmlaužiem, un nevar nesaskatīt, kur ir tikusi smelta tādiem tēliem kā Šerloks Holmss, Erkils Puaro un daudz citi.

Jau pirmajā naktī pēc dāvanas (krāšņais Mēness akmens) saņemšanas tas tiek nolaupīts un aizsākas vēlākos darbos tik ļoti iemīļotais ‘’kurš to izdarīja’’/vainīgā meklējumi. Aizdomas krīt uz ne vienu vien, ko tikai paspilgtina fakts, ka lasītājs gan par pašu zādzību, gan notikumiem, kas noveda pie dārglietas nonākšanas pie Reičelas Verinderas.

Jāpiebilst gan vien tāds sīkums, ka pirms gadsimtu mijas dārglieta tika nozagta no Hindu tempļa, piedevām zaglis (britu karavīrs) nežēloja trīs cilvēku dzīvības, lai to iegūtu savā īpašumā, tādējādi iegūdams ne tikai nu jau asiņaino Mēness akmeni, bet arī lāstu kā piedevu…

Šeit un te vēl citu lasītāju (pozitīvie) viedokļi.

Gerry Jones – Time After Time; Laurie Lee – Cider with Rosie; James Hilton – Lost Horizon; Sebastian Baczkiewicz – The Last Submarine Hunter

blank-133x176-8b769f39ba6687a82d2eef30bdf46977

Manas pārdomas

Time After Time  by Gerry Jones

Pamostoties sev svešā un nepazīstamā vietā jebkurš justos vismaz nedaudz apjucis, bet, kad visi apkārtesošie (viesnīcas personāls) uzvedas uzkrītoši dīvaini un izteikti lien vai no ādas laukā, lai izvairītos no tiešas jautājumu atbildēšanas, un piedevām ir grūtības atcerēties paša vārdu, vai, lai kā tu censtos tikt prom, vienmēr attopies atkal kur sāki, nav jābrīnās, ja sāc apšaubīt savu veselo saprātu.

Šitik trakoti neparastā situācijā sanāk nonākt Polam Vudam (Paul Wood), kam par atvieglojumu nenāk arī sastapšanās ar citu personu (Robert Craig), kuram ir tāda pati liksta.

Ja pieņemam, ka gan Polam, gan Robertam prātā viss vēl ir savās vietās, rodas pamatoti jautājumi par citu nodomiem un rīcības motivāciju. Viesnīcas personāls, policisti un daudzi citi. Vai tiešām viņi strādā kāda labā, lai šādi āzētu cilvēkus? Vienkārši sabiedrības locekļi vai tomēr kādas vērienīgākas konspirācijas līdzdalībnieki?

Aizraujoša mistērija, kuru nedaudz, bet ne ļoti, pabojā noslēguma izskaidrojumus. Kaut arī tas ir iespējams vien izdomātā pasaulē, tik un tā tas ir pietiekami ‘’normāls’’/racionāls iemesls, lai pārdabiskā burvība drusku noplaktu.

292314

Cider with Rosie by Laurie Lee

Godīgi, līdz šim neko nebiju dzirdējis par tādu Laurie Lee, un diemžēl viņas autobiogrāfiskā memuāru triloģijas pirmā grāmata, lielākoties par bērnību, neizraisīja vēlmi to mainīt.

 

 

 

 

2978

Lost Horizon by James Hilton

Ir ‘30tie gadi un četru pasažieru lidmašīna tiek nolaupīta, tās pasažieri nokļūst noslēpumaini krāšņajā Zilā Mēness ielejā (Šangrilā). Vide, kalnu retinātais gaiss un gadsimtiem glabāti noslēpumi no ļaunās ārpasaules glabā ļoti vērtīgu dāvanu – ārkārtīgi garu mūžu -, ja vien ir vēlme pieņemt nosacījumus.

Līdzīgi kā iepriekš minētā grāmata, arī šī neizraisīja sajūsmu; vairāk filozofēšanas ar autora priekšzināšanām par gaidāmo Otro pasaules karu, kur izskan doma ļaut agresoriem vienam otru iznīcināt, lai lēnprātīgi rāmie un uz mieru tendētie varētu pēc tam ņemt lietas savās rokās, nekā dižs sižets un/vai uzmanības vērti notikumi.

blank-133x176-8b769f39ba6687a82d2eef30bdf46977

The Last Submarine Hunter by Sebastian Baczkiewicz

Pēdējā laikā Zviedrijas ūdeņos manīti vairāk nekā septiņi tūkstoši nezināmi zemūdens objekti – saīsināti USO -; tā teikt, ja jau var būt UFO, tad kāpēc lai ar okeāna ūdeņiem, no kuriem izpētīts ir krietni par maz, būtu citādāk. Liela daļa met aizdomu ēnu uz Krieviju, kas atsauca atmiņā šo 2014.gada ziņu sižetu.

Ēriks, kurš bija apsēsts ar zemūdenēm, bet tagad jau kā gadu ir pazudis, un par lielu sakritību viņa pazušana aptuveni sakrīt ar personas slepkavību, kuram sakāpinātā strīdā viņš bija izteicis nāves draudus. Tad nu klausītājs var dzirdēt gan izmeklētāju intervijas ar viņa māsu, gan to varbūtējo saistību ar iepriekš minēto.

Kalevala: Somu tautas eps

908b8e14-bb3d-4b92-a14d-9350f6f0efac

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas Valsts izdevniecība

Manas pārdomas

Līdzīgi kā ar nesen izlasīto lugu Spartaks arī šo es nebūtu uzņēmies lasīt un notraust putekļus, ja vien tā neatrastos manos grāmatplauktos, kā arī, ja neviens no Kalevalas izdevums nebūtu atrodams iekš Goodreads.

Atšķirībā no šodien agrāk publicētajām pārdomām par The Sandman trešo krājumu, kur minēju, ka, pirms uzsākt lasīšanu, nebiju ielūkojis grāmatas beigās, šoreiz gan tā izdarīju, cerot atrast kādu pievienotu materiālu, par cik priekšzināšanas par Kalevalu, tās vēsturisko nozīmību man nebija. Atradu trīs priekšvārdus, kaut gan kādēļ tādā gadījumā viņi nav atrodami grāmatas sākumā/priekšā nepateikšu. :D Pirmais ir no 1849.gada izdevuma un rūnu oriģināla apkopotāja Eliasa Lenrūta, kur viņš ar nožēlu atzīst, ka, ja vien būtu agrāk sācis savu darbu, no mutvārdu tradīcijas, kuras jau tad sāka apsīkt, būtu saglabājušās krietni vairāk par 50rūnām. Otrs (1924.g) ir no tulkotāja L. Laicena latviskajam izdevumam. Trakāk ir ar trešo O. Kusinena priekšvārdu Kalevalas izdevumam krievu valodā. Tajā paustais viedoklis ir ne tikai apliets ar kārtīgu ideoloģisko mērci, bet arī padsmit lapaspušu apjoms jau vairs neiet kopā ar priekšvārdu, bet drīzāk gan kā referāts.

Epā pausto tēmu plašums ir ļoti liels. Ir gan panti, kuros pieminēta Saules, Mēness u.c. rašanās, gan par meitu, kura pret pašas gribu tiek aizprecināta un lielās bēdās pamet dzimtās mājas, lai dotos pie jaunā vīra un viņa ģimenes. Netrūkst daudz pantu par dažādām nozarēm vai amatiem kā zemkopība un lopkopība, zvejniecība, kuģu būvēšana, kalēja amats u.c. Nedaudz pārsteidz rūna, kurā tika apdziedāti padomi jaunajam vīram gadījumā, ja sieva pagadījusies nepaklausīga – kur un kā sist, lai tuvinieki un apkārtējie to nepamanītu. Kaut arī O. Kusinens savā ‘’priekšvārdā’’ min, ka varam vēl lasīt par tautu, kuru nav samaitājusi kristietība, kapitālistiskās dziņas vai nezin kas vēl, man vairāk šķita, ka rūnās vairāk atspoguļojas kristietības un rūnu mītiem sajaukšanās un mijiedarbība vienai ar otru.

Kaut arī saprotu, ka epam nav viena autora, tās nav radušās, lai pavēstītu vienu lielu un episku stāstu no vāka līdz vākam, par spīti vairākām lielākām stāsta līnijām, pietrūka tieši vērienīguma. Arī ar karu saistītās rūnas pazuda vajadzīgais skarbums, brutalitāte un kara kā tāda briesmīgums. Brīžiem arī pazuda loģiskums, tā vietā atstājot pamatīgus sižeta līniju caurumus, tādā ziņā, ka tēlu rīcība šķita pretrunā ar stāstā nodibinātās pasaules likumiem, ko ir iespējams izdarīt. Kā arī daudzkārt atkārtojas skaitlis trīs (reizēm deviņi), kādēļ jau pēc pāris reizēm kļuva paredzams, ka pirmais un otrais mēģinājums kaut ko paveikt cietīs neveiksmi vai arī nokļūšana vienā vai otrā lokācijā prasa trīs dienas.

Tagad interesanti pameklēt plašajā internetā un paklausīties dažādus rūnu dziedājumu fragmentus, vai dažādu mākslinieku darbus variācijas. :)