Salman Rushdie – Quichotte

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kihots, bet ne ar previsi Dons, jo ir vienkārš farmācijas firmas ceļojošais pārdevējs, pavisam nesen sava mūža pārliecinoši otrajā pusē ar televīzijas sarunu šova palīdzību atklājis savu mūža mīlestību un par šīs ‘’balvas’’ uzvarētāju kļuvusi šī šova vadītājā Salma R. Savos izteiksmes līdzekļos Kihots ir pat ļoti intelektuāls, spēj citēt un atsaukties uz pat sarežģītiem literāriem darbiem, bet tagad to pat nepateiksi, paskatoties uz cilvēku, kura pamatizklaide un glābiņš no ārpasaules ir TV un visas tā piedāvātās pārraides kādas vien redzamas.

Bet atšķirībā no citem diž-faniem, kuri raksta stalkera cienīgas vēstules Salmai, Kihotam piemīt īpatnēja un varbūt pat bruņinieciska veida apņemšanās vispirms ar darbiem pierādīt gan Salmai, gan pašam savas mīlestības vārda cienīguma un atzinības vērtību. Tomēr nenoliedzami Kihots ir viens savāds putns, jo, pirms sava ceļojuma uzsākšanas, viņa cita vēlme pēc dēla ir tik liela, tik ilgi lolota un ir pat centies speciāli doties uz lokācijām laikos, kad tur novērojami zvaigžņu lieti, ka šāds dēls vienā tādā reizē pavisam reāli un tā vienkārši arī manifestējas. Kihots viņam dod Sancho vārdu, bet sākotnēji Sančo ir vien kā balts siluets bez pildījuma, kurš kā piesaitēts nespēj pārvietoties nekur tālu prom no radītāja Kihota. Lasītājam pat tiek dots neliels ieskats Sančo domās un prātā, kas gan darās kādā galvā, kurš dzimis jau kā gandrīz pilngadīgs indivīds.

Paralēli Kihota mīlestības misijai, tiek aprunāts temats par un ap opioīdu krīzi ASV, kura nolūkos tiek izmantos Kihota bagātais brālēns R.K. Smile, kurš uzskata, ka viņš un viņa firma ir teju Dieva dāvana un pavisam noteikti ļoti nepieciešama servisa nodrošinātājs uz šīs Zemes. Noteikumi, regulas un citi likumi, kas tik drastiski un nežēlīgi cenšas ierobežot viņa biznesu drīzāk kaitē vienkāršo iedzīvotāju masām, kuras taču ne bez iemesla kāro pēc kaut kā, kas atslābinātu, novērstu domas no drūmās ikdienas, un tieši to nodrošina R.K. Smaila farmācijas firmas ražotie pretsāpju līdzekļi.

Caur Quichotte autors Salamans Rušdi nepieminot vārdos piemin gan tagad bijušo ASV prezidentu Trampu, gan vēl aktuālo Covid 19 pandēmiju. Kā gan viens, gan otrs par norāvis metaforiskās maskas no līdzcilvēkiem un kaimiņiem, kuri pirms tam likušies tik sakarīgi un pat draudzīgi, bet tagad ir gatavi tevi nospārdīt un pat nogalināt vien aiz tā, ka nepiekrīti viņu uzskatiem un viedokļiem. Spontāna pārvēršanās par mamutu vai suņu kaklasiksnas nēsāšana ar norautu ķēdi ir vien daži izteiksmes līdzekļi, kādus autors pielieto, lai to vizuāli parādītu.

Āķis vien tajā, ka gan Kihots, gan Salma, gan Sančo ir izdomāti tēli izdomātā romānā, kuru ir autors ar pseidonīmu Sam DuChamp. Viduvējs spiegu trilleru autors, kurš beidzot saņēmies uzrakstīt kaut ko krietni atšķirīgu, diemžēl acīmredzami autofiction žanrā, tikpat kā viens pret vienu attēlojot savas dzīves nedienas un nepārprotami atpazīstamus varoņu prototipus ar tādām pašām likstām un problēmām.

Semam, kuru autors grāmatas gaitā izvēlējies saukt par Brāli, neatklājot īsto vārdu, nav nepieciešams iztēloties izdomātu dēlu, bet teorētiski tā pat nāktos darīt, jo attiecības vispirms ar bijušo sievu un sekojoši nu jau ar pieaugušo dēlu ir tālu no ideālam. Tik tālu, ka godīgi sakot Brālis un dēls ir svešinieki, viens otram kā balti silueti. Lai arī kā Brālis gan sev, gan citiem, kuriem atklāj pašreizējo grāmatas sižetu, par kuru raksta, ka topošais darbs nav apzināta savas dzīves izspēlēšana uz lapas, tad, tuvojoties beigām, pretējais kļūst vairāk un vairāk acīmredzams. Pat tik ļoti, ka brīžiem Brālim jāpiedomā, lai viena ar otru nesāktu saplūst kopā, lai nesāktu jaukties notikumi.

Līdz šim biju lasījis vienīgi Salamana Rušdi memuāru Joseph Anton par The Satanic Verses publicēšanas izraisītājiem dzīvības draudiem un nepieciešamību slēpties. Tā jau bija doma šogad pieķerties šai fiziski un taustāmi publicētajai grāmatai, kas jau labu laiku nostāvējusi manā grāmatplauktā, bet (diemžēl) nesenā uzbrukuma dēļ autoram jutos pamudināts pieķerties Quichotte drusku ātrāk.

Bryan Lee O’Malley, Nathan Fairbairn – Seconds

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Self Made Hero

Manas pārdomas

Katie ir talantīga šefpavāre, kura pirms 4 gadiem kopā ar draugiem atvēra restorānu. Šajā laikā tas ieguvis slavu un atpazīstamību, bet juridiski tas nepieder viņai un arī visi draugi aizgājuši katrs savu ceļu. Visu šo laiku Keitija ir rūpīgi un neatlaidīgi krājusi, lai varētu atvērt restorānu, kas piederētu viņai, bet lasītājs sastop Keitiju mirklī, kad tā vien šķiet, ka izvēlētā lokācija jaunajam restorānam ir vien naudas bedre, kuru neizdosies pienācīgi atjaunot, pirms iekrātais būs iztērēts. Kā būtu, ja būtu izvēlēta cita, labāka vieta? Kā būtu, ja būtu iespējams labot pieļautās kļūdās, tā it kā tās nekad nebūtu pieļautas? Šādu iespēju savam galvenajam varonim piedāvā autors Byan Lee O’Malley.

Pirmais solis ir pavisam nevainīgs, kad mājas gariņš nakts vidū, pamodinot Keitiju, dod viņai iespēju novērst negadījumu restorāna virtuvē, pēc kura viena no darbiniecēm ar eļļā aplaucētām rokām tiek nogādāta slimnīcā. Tomēr kārdinājums padarīt personīgo dzīvi kaut maķenīt ideālāku, perfektāku un ne tik sasodīti grūtu ir pārāk liels. Pat ja domātā kļūda tiek novērsta, ir daudz dažādu tā teikt blakņu un neparedzētu izmaiņu, kas izvēršas nebeidzamā cīņā ar vējdzirnāvam. Galu galā Keitija pati vairs nekontrolē notiekošo, izmainīts tik daudz, ka vairs nevar saprast kas ir kas un kas par personu ir viņa pati.

Jauks stāsts ar cartoon strip stila ilustrācijām un stipru morāli gan maziem, gan lieliem lasītājiem saprast dzīvē ko vari un nevari personīgi izmainīt un censties ar to samierināties. Seconds nosacīti varētu būt par laika ritējumu, bet ne burtiski sekundēm. Otrās iespējas, izvairīties no kāda negadījuma vai neveiksmīgu lēmumu, kas, vien atskatoties ar priekšzināšanām, ir skaidri pieļauta kļūda. Vai vienmēr tas ir tā vērts, vai labāk tomēr ir mēģināt mācīties no notikušā un gūt no tā vērtīgu pieredzi. Nedaudz mānīga sniegotā ilustrācija uz dust jacket, kura varētu mudināt grāmatu ierindot teiksim decembra mēneša sarakstā. Pat izlasot grāmatas premisi šāds minējums netiek pilnībā izkliedēts, tomēr jāsaka, ka plikais grāmatas vāks personīgi patīk krietni labāk.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

Iepalicēji #14

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Shaman by Kim Stanley Robinson

Interesants pirmsvēstures stāsts no mednieku un vācēju dienām. Shaman iesākas ar jauna puiša Loon (vārdi tiek doti ne uzreiz pēc dzimšanas, lai atrastu piemērotāko) iniciācijas pārbaudījuma, lai varētu kļūt par šamani. Grāmatas darbības laiks ir daži gadi, kuros stāsts koncentrējoties uz galvenā varoņa Loon dienām un nedienām, seko arī līdzi viņa cilts ikdienai visos četros gadalaikos un tajā, ko nepieciešams paveikt, lai izdzīvotu skarbās ziemas mēnešus un sagaidītu pavasari.

Salīdzinot ar citiem lasītiem līdzīga tika romāniem par līdzīgu laika periodu, Shaman nav ne ar ko sliktāks, vien varētu nedaudz piekasīties, ka attiecībā uz mednieku un vācēju sadaļu drusku novārtā tiek atstāta vākšanas puse, fokusējoties vairāk uz medniekiem, kā arī vietām tēlu dialogs, īpaši pāris lamāšanās reizēs, šķita ar pārāk mūsdienīgu vārdu izvēli.

***

Furies of Calderon (Codex Alera #1) by Jim Butcher

Furies of Calderon ir standarta fantāzijas stāsts, kurā puisim vārdā Tavi no neievērojama ciemata ir Codex Alera pasaules maģijas sistēmas aizture. Kamēr visi citi vairāk vai mazāk ar lielāku vai mazāku talantu spēj to pielietot, Tavi šis prieks tā vien izskatās ir laupīts pavisam. Tas, protams, viņu padara par ideālu kandidātu varoņa lomai, kuram cīnīties pret valdošo kungu netaisnību.

Kā pretstats Tavi ir Amaras tēls, maģiski apdāvināta un lojāla aristokrātijai, kuras ilūzijas par tās taisnīgumu un darbībām pavalstnieku labā tiek brutāli sagrautas. Izvēles iespējas ir kādas tās ir – pakļauties pavēļu diktātam un dzīvot droši, vai izšķirties par labu saviem principiem un cīnīties pret tiem, kuri tos vēlētos nospiest kā nevēlamu kaitēkli.

Nenoliegšu, ka liels nopelns, kādēļ klausījos Codex Alera sērijas pirmo grāmatu, ir The Dresden Files audiogrāmatu nopelns. Diemžēl šai sērijai nebūs izdevies trāpīt tik precīzi desmitniekā ar ierunātāja izvēli, bet arī pats grāmatas sižets nevienā brīdī pats par sevi nesāka izraisīt dižu līdzi jušanu kādam no tēliem.

***

The Fiery Cross (Outlander #5) by Diana Gabaldon

Outlander sērijas piektā grāmata The Fiery Cross lielā mērā ir Džeimija un Klēras Freizeru, Briannas un Rodžera ikdienas dzīves turpinājums, kurā dramatiskos nolūkos ik pa brīdim notiek kaut kas vairāk asinsriti uzdzenošs nekā, ja tēli nebūtu daļa no vēsturiski romantiska romāna ar ceļošanas laikā elementiem. Ir 1771.gads un visi varoņi, kuri ir dzimuši 20.gadsimtā labi apzinās, ka nekur tālu aiz kalniem nav pilsoņu karš starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Nedaudz ziņkārības pēc  ielūkojos, kurš gads minēts sestās grāmatas aprakstā, lai pārsteigtu sevi ieraugot 1772. Pārsteigums vairāk no tā, ka bija jāsagatavojas gandrīz 1500lpp tik īsā laika posmā, un, pieminot lielo grāmatas apjomu, piefiksēji sevi domājot par +/- 700-800lpp garu grāmatu kā salīdzinoši īsu.

Iekš The Fiery Cross detektīvmomenti, kad kāds no kalpotājiem/vergiem tiek saindēts un nogalināts kāda cita svarīgāka kunga vietā, un ap to ievītie vairāk amatieriskie (no tēlu puses) izmeklēšanas centieni, vijas ar varoņu savstarpējām intrigām, romantiskām un cita veida attiecībām. Viens negatīvais aspekts, kas par tēliem no nākotnes šajā grāmatā izceļas (varbūt bija manāms arīdzan iepriekšējā), ir attieksmes maiņa attiecībā uz vergiem, kuru eksistence šķietami pieņemta par pašsaprotamu, un, kamēr bija vismaz simboliski noraidoša attieksme sērijas sākumā un mēģinājumi to mainīt, tad tagad reizēm līdzīgi citiem laika biedriem vergi šķita arī viņiem kļuvuši par mēbeli/instrumentu. Iespējams vien jāpaciešas līdz klausīšos sērijas turpinājumus.

Jāšaubās, vai tik lapaspušu apjomīgā sērijā lasītājs būtu nonācis līdz piektajai sērijas grāmatai, ja viņam tā nepatiktu, kur nu vēl neko par to nezinātu, lai sāktu šo lasīt, nezinot par pārējām. Ar to gribu pateikt, ka Outlander pieder pie sērijām, kuru liktu sēriju kategorijā, kuras vajadzētu lasīt pēc kārtas.

***

The Fallen (Amos Decker #4) by David Baldacci

Pēc visa šī laika kopš atmiņuvīrs Dekers kopā ar bijušo žurnālist Aleksu strādā īpaši viņiem izveidotā īpašājā un speciāli viņiem izveidotajā vienībā, abi nav pazinuši vārda ‘’atvaļinājums’’ definīciju. Tādēļ, kad ne bez mazām pūlēm vairāk attiecībā uz Dekeru un ņemot vērā viņa neordināro personību un ar to saistītos talantus, zinot, ka darbs/vainīgo meklēšana pašlaik ir Dekera dzīves būtība, Aleksa viņu uzaicina ciemos pie māsas ģimenes uz kaut kādu tur mierīgu Baronville mazpilsētu.

Baronville jau pati par sevi nerada idilliskas dzīves iespaidu. Visur kur skaties var manīt aizgājušo laiku pārticību, kuru modernie ekonomiskie apstākļi mazpamazām pārvērš arvien skarbākā realitātē. Labi apmaksāts vai vispār algots darbs meklējams ar detektīva talantu. Nevarētu pilnībā apgalvot, ka nav uzņēmīgu cilvēku, kuri nedomātu kā paša spēkiem nopelnīt naudiņu dienišķajai maizītei, bet, kā Dekers un Aleksa tā atklās pilnā krāšņumā, tad ne visi izvēlas to godīgāko un mazāk asiņaino ceļu, lai to sasniegtu.

***

Prisoner of Heaven (Cemetery of Forgotten Books #3) by Carlos Ruiz Zafon

Prisoner of Heaven sniedz ieskaitu Semperes grāmatu veikala darbinieka (un ne tikai) Fermina Romero de Torres un nedaudz arīdzan Daniela Semperes pagātnē. Izrādās Fermina pagātnē bijuši krietni trauksmaināki un dzīvībai bīstamāki notikumi nekā varētu likt domāt viņa sākotnējais stāvoklis pirmajā Vēja Ēnas grāmatā.

Grāmatas maniere turpina būt līdzīga pirmajās divās sērijas grāmatās esošajai un vēsturiskais romāns mijās ar fantāzijas, mistērijas un droši vien vēl kādu citu žanru elementiem. Ja starp vienu un nākošo grāmatu tiek ievērots lielāks laika atstatums un šis tas no detaļām piemirstas, tad Prisoner of Heaven atmosfēra un audio grāmatas gadījumā arī ierunātājs ļauj tik un tā sajusties kā mājās attiecīgās sērijas kontekstā.

Šeit vēl pievienošu kāda cita lasītāja viedokli.