James Malcolm Rymer – Varney, the Vampire (The Feast of Blood)

7689323

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wordsworth Editions

Manas pārdomas

Interesants stāsts, kura centrā ir nedaudz parādos ieslīgusī Bannerworth ğimene, kuru tajos atstājis gandrīz pirms gada pašnāvību izdarījušais Mr.Bannerworth, par ğimenes galvu atstājot vecāko dēlu Henriju, kuram tagad jārūpējas ne vien par māti, bet arī māsu Floru un jaunāko brāli Džordžu, kurš kā vairāki citi tēli tiks aizmirsts stāstā. Kaut arī no tā sižets tāpat diez ko necieš, jo gan Džordžs, gan viņam līdzīgo ir bez nepieciešamā dziļuma un vien kalpo kā instrumenti, lai virzītu uz priekšu

Ja vien ar to nepietiek, tad gotiski baisā vakarā Flora kļūst par noslēpumainas personas uzbrukuma upuri. Labi, ka vēl lielākā trauma ir psiholoğiska rakstura, bet koduma brūce uz kakla iesviež haosā un šaušalīgās bailēs ne tik Bannerworth ğimeni, bet kalpotāju bailēm izplatoties visu tuvāko un tālāko apkārtni. Tā rezultātā autors, negribētos lietot vārdu meistarīgi, Pūļa tēlu, kurš vienlaikus spēj rīkoties plānoti un organizēti, bet reizē arī ir masu psihozes un histērijas pārņemts

Saprotot un apzinoties, ka stāsts ir sarakastīts 19.gs vidū (attiecīgā laika valodas un tēlu uzvedības maniere), tad aptuveni pirmās 600lpp ir pat ļoti interesantas ar dažām patiesi smieklu izraisošām ainām. Bet pat tad var just, ka autors bez mites ir centies vārdu skaitu uzpūst pēc iespējas lielāku, no kā attiecīgi cieš lasāmība. Šeit atkal jāatceras, ka romāns oriğināli ticis publicēts serializētā veidā laikrakstos un varbūt jo lielāks apjoms, jo lielāks honorārs, tomēr tas nav nekāds attaisnojums, jo tad jau nebūtu tik daudz labu klasiku. Varney, the Vampire vairāk iederas vieta muzejā, pat ja ievada autors cenšas to aizstāvēt, ka tas devis iedvesmu Drakulai. Labi vēl, ka visi tēli nav pilnībā viendimensionāli un/vai grūti paciešami, un ir daži, kuri izceļas pozitīvi, jo citādāk ar šo grāmatu varētu spīdzināt vismaz šodienas lasītăju.

Diemžēl kad par Bannerworth ģimeni tiek aizmirsts, tālāk ir jo tālāk, jo trakāk. “Sižeta” ainas jau pirms tam vairākkārt bez dižas izdomas atkārtojās, bet pēc pieminētās aptuvenās sešsimtās lapaspues sākas trağiska lejupslīde, kas neapstājas līdz pat pašām beigām. Prātā nāk filmu kategoriju, kuras ir tik sliktas speciāli, ka beigās ir samaitātā veidā labas. Bet šeit jau ir, domājāms negribot, sanācis sasniegt nākošo līmeni, ka pat vairs nav smieklīgi.

Kā vienkāršotu piemēru var minēt par ‘’sižetu’’ var minēt šadu. Vampīrs, kuru atdzīvina pilnmēnes stari, un rodas sajūta, ka tāds ir viscaur gadu, atdzīvina ideālā vietā esošas mirstīgās atliekas (persona ar noziedzīgu pagātni); viņu vai nu aiz labas dabas vai kā citādi savās mājās uzņem neko sliktu nenojaujoša ğimene, kurai noteikti ir vismaz viena meita precību gados. Seko vampīra “uzbrukums” naktī (gribētos sūdzēties, kur tik švaki, neprofesionāli vampīri atradušies, ka visu 1100+ garumā nav neviens līdz galam veiksmīgs uzbrukums, kas noslēgtos ar upuri), kur meitenes palīgā kliedzieni visus pamodina. Un tad seko vai nu gatavošanās kāzām, kurām tēvs pateicībā par labo darbu uzspiež meitai un kuras tad tiek izjauktas pašā pëdējā brīdī; vai arī vispārējā apjukumā vampīrs aizbēg. Un tā uz riņķi vien līdz nelabumam.

Varney, the Vampire varētu rekomendët tikai ar nosacījumu, ka ir personīga interese izlasīt grāmatu ar agrīnu vampīra prototipa tēlu, kur mīts un leğenda vēl nav apaudzis ar mūsdienu popkūltūru. Pretējā gadījumā labāk šo laist garām.

Michael McDowell – Blackwater: The Complete Caskey Family Saga (Blackwater #1-6) (Audio book)

36386877

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Valancourt Books

Manas pārdomas

Bagātas ģimenes atvase, Oscar Caskey¸ pēc lieliem plūdiem, kuri 1919.gadā piemeklē Perdido pilsētu, kad tās tuvumā esoša upe pārplūst, kopā ar vienu no strādniekiem laivā apseko apkaimi, lai pārliecinātos, ka kādā no ēkām nav palicis kāds izdzīvojošais, kurš citādi netiek prom. Ne viens no abiem īsti netic, ka varētu kādu atrast, bet par pārsteigumu viesnīcas otrajā stāvā viņi atrod daiļavu – Elionor Dammert. Blackwater sērija ir episka vienas ģimenes sāga sākot ar Elionoras ienākšanu Kaskiju un īpaši Oskara dzīvē un noslēdzoties nedaudz pēc gredzenveida principa ar Elionoras mūža izskaņu. Nedomāju, ka tādejādi diži kaut ko samaitekļoju.

Blackwater nav tikai dzīves līkloči daudzo Kaskiju klana biedru vai Perdido pilsētnieku dzīves, klāt pievienotais nelielā šausmu žanra (un daudzu citu) un pārdabisko elementu piešprice piedod visam interesantu papildus šķautni. Kaskiju ģimenes galva ir Oskara māte Mary Love, bieži vien viņai piederēs gala vārds gan lielos, gan mazos lēmumos. Ja viss notiktu pa Mērijas prātam, tad vispār viņa būtu ikviena pasaules uzmanības centrā. Diezgan riebīgs tēls, kā pūķis sēž uz dārgumiem, un labāk ļaus pat radiniekam ciest finansiālas grūtības, nekā palīdzēs, ja tas kaut kā nāks viņas pašas ego par labu. Nekas viņas uzskatos nenotiek tāpat aiz labas sirds, vienmēr aiz tā patiesībā slēpjas kāda shēma. Tā teikt citos saskata pati savu mērauklu.

Kā Kaskiju ģimenes galva zem Mērijas ietekmes tupeles pakļūst viņas pašas meita Sister un arī Oskara un Elionoras pirmdzimtā meita Miriama. Mērijas ietekme gan uz abām dāmām, gan vēl citiem tēliem viņas dabas dēļ ir visai toksiska. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņas attiecības ar Elionoru, kura ir pirmā no visiem ar pietiekošu drosmi stāties pretī, jau no paša sākuma nav diez ko labas. Abas aizvada ne vienu vien kaķeņu cienīgu ‘’divkauju’’ par ietekmi ne tikai pār Oskaru.

Blackwater lielā mērā bez Kaskijiem ir Elionoras stāsts. Visai ātri (priekš gandrīz 900lpp) lasītājam top skaidrs, ka Elionora nav parasts mirstīgais cilvēks. Ar pārdabisko paredzēšanas spēju visos jautājumos, kas skar ūdeņus, kā arī papildus tam spēja peldēt stundām ilgi jebkādos apstākļos novirza uz pārdomām par Elionoras patieso veidolu. Tu sāc apdomāt, vai tik veids, kā viņu atrada tajā viesnīcā, nebija par drusku aizdomīgs.

Kā jau minēju tad tēlu skaits ir salīdzinoši liels gan ilgā darbības laika, gan ģimenes sāgas dēļ. Visu cieņu grāmatu ierunātājam Matt Godfrey, jo sniegums bija ļoti labs un varu ieteikt sēriju audio formātā, vienīgais mīnuss, ka brīžiem pietrūka balsu daudzveidība, un vairākiem tēliem bija visai līdzīgas balss intonācijas/toņi.

Shirley Jackson – We Have Always Lived in the Castle (Audio book)

89724

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio

Manas pārdomas

Pirms sešiem gadiem daļa no Blackwood ģimenes nomira no saindēšanās ar arsēnu, kas bija sajaukts kopā ar cukuru, atstājot Mēriju Katrīnu (iesauka Merricat ), māsu Konstanci un saindēšanās dēļ ratiņkrēslā palikušo onkuli Džulianu vienus pašus. Šis laiks ticis pavadīts arvien vairāk izolējoties no ārpasaules un tuvumā dzīvojošajiem ciematniekiem, padarot viņus par upuri negantām baumām un izsmejošiem mazu bērnu skaitāmpantiņiem.

Tā vien šķiet Džulians nav spējis aizmirst liktenīgo dienu, kad visi mājokļa iemītnieki vēl dzīvi esam bija un pats vēl spēja pārvietoties uz savām kājām. Aizbildinoties ar ieganstu, ka raksta grāmatu par ģimeni un tās dienas notikumiem, Džulians nemitīgi gremdējas atmiņās. Ir cietis un noveco ne tikai viņa ķermenis, bet arī prāts un saprašana par notiekošo; ne reizi vien viņš sāk runāt ar Mēriju vai Konstanci, uzrunājot viņas kā vienu no nu jau mirušiem radiniekiem.

Astoņpadsmitgadīgā Mērija no visiem trim ir tā, kura uzņemas to drosmi reizi nedēļā pamest drošos mājas un teritorijas mūrus, lai reizi nedēļā iegādātos nepieciešamos pārtikas produktus un paņemtu šo to no bibliotēkas. Kaut arī ir mājieni par Blekvudu ģimenes turīgumu un pārticību, bet tieši cik liela tā ir paliek visai neskaidrs. Vēl jo vairāk rodas jautājumi, vai diži vēl pēc sešiem gadiem maz kas ir palicis, jo ne vārda nav par kādiem stabiliem un regulāriem ienākumiem, turklāt atlikušie trīs Blekvudi ir vienīgie, kas apdzīvo lielo ēku; nav neviena strādnieka, kas palīdzētu mājas solī un/vai teritorijas uzkopšanā.

Mērija ir ārkārtīgi māņticīga; katram sīkumam un priekšmetam viņa piešķir nozīmi un maģisku spēku, kas var vai nu aizsargāt vai tieši pretēji, vēstīt par neveiksmju pilnas dienas sākšanos. Jo vairāk noklausījos, jo vairāk šķita, ka arī ne Konstance, nedz Mērija nav pie pilna prāta, ka arī viņām abām ‘’bēniņi’’ ir tādi sašķobījušies. Īpaši Mērijas, kuru nenosauksi par uzticamāko tēlu, par kādu ir lasīts, dēļ emocionāli gribētos pavilkt grāmatas kvantitatīvo vērtējumu uz leju, bet vienlaikus saproti, ka tāda ir tēla būtība, nevis pašas grāmatas vaina.

Visu kājām gaisā apgriež negaidīts ciemiņš – brālēns Čārlzs, kurš pēc tēva un Džuliana brāļa nāves (abu ģimenes savstarpēji nesatika) bez bažām var apciemot ilgi neredzētos draugus. Kaut arī ir pamatoti iemesli, kādēļ Čārlzu nevar nosaukt par pašu jaukāko cilvēku pasaulē, Mērija ir pati pirmā, kas viņā saskata nelieti un briesmoni, kas vēl tikai ļaunu. Tādēļ pabeidzot grāmatu, paliku ar vēl vienu jautājumu, vai viss tik tiešām ir bijis tik melns kā Mērija to stāsta, vai viņas atšķirīgā pasaules uztvere ir tam par galveno iemeslu.

Bārbala Simsone – Latviešu šausmu stāsti

32804377

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Pateicoties Spoku nakts apmeklējumam! (:

Vērtējums: 3.75/5

Manas pārdomas

Jau pirms pirmā stāsta lasīšanas gatavojos, ka nu tādi klasiski šausmīgi un līdz kaulam biedējoši stāsti diez vai gaidāmi, un centos tādējādi savas ekspetācijas/gaidas nesakāpināt. Kopumā 20 stāsti + Bārbalas ievadvārdi pašā sākumā.

 

Turpināt lasīt