Astoņās sērijas grāmatās detektīvs Kurts Valanders ir iepazīts kā labs, kompetents un prasmīgs detektīvs, kuram nenoliedzami reizi pa reizi atgādās pa kādai problēmai privātajā dzīvē, kurām papildus velkas bagāža ar ilgtermiņa problēmām un citiem niķiem un stiķiem, bet jau pirmajā sērijas grāmatā Faceless Killerslasītājs ierauga galveno varoni kā šķirtu vīru ar pieaugušu meitu.
Pirmais stāsts neizceļas ar atjautīgu nosaukumu un nav jābūt izcilam detektīvām, lai aptuveni nojaustu, par ko būs Wallander’s First Case. Papildus ieinteresētību izraisa paralēlais sižets ar draudzeni un nākotnes sievu Monu. Patīkami redzēt, ka klasiskās Valandera tēla rakstura iezīmes ir jau šajā varoņa izcelsmes stāstā, kas gan visvieglāk izskaidrojams ar faktu, ka Faceless Killers izdota astoņus gadus agrāk. Tāpat konsvekvents ir gan Valandera, gan citu kolēģu sentiments, ka Zviedrijas sabiedrība iet uz grunti, kam pieaugošais noziegums līmenis un pastrādāto noziegumu brutalitāte ir tikai viens no rādītājiem.
Pirms nonākt pie grāmatas titula stāsta The Pyramid, grāmata piedāva trīs interesantus un salīdzinoši ar pēdējo stipri īsākus stāstu, kuros Kurts Valanders pierāda savu māku kā detektīvs, bet nu jau sievas acīs zaudē vērtību kā pārlieku izteikts darbaholiķis, kurš darbu un noziedzinieku ķeršanu stāda augstāk par sievu un nu jau arī meitu. The Man with the Mask pat varētu klasificēties Otto Penzlera Ziemasvētku mistēriju īso stāstu kolekcijai, kuru grasos drīzumā lasīt, kamēr vēl ir ziema, bet šaubos, vai manīšu to tur.
Noslēdzoši The Pyramid ir labs un cienīgs tikt izceltam kā grāmatas vispārējais nosaukums. Mazas privātas lidmašīnas avārija nesaskaņota lidojuma laikā, kuru izmeklējot uzrodas pavedieni par potenciālu saistību ar narkotiku ievešanu Zviedrijā un to tālāku izplatīšanu, pārdošanu. Mazs ceļojums nelegālajā pasaulē ar negaidītiem vainīgajiem, kurus citkārt drīzāk uzskatītu par potenciāliem upuriem. Kā interesants ar nelielu humora devas piešprici, paralēlais sižets par Valandera tēva ceļojumu vienatnē uz Ēģipti, kura laikā šis iekuļas nepatikšanās ar vietējo policiju un Valanders ir spiests kāpt lidmašīnā, lai šo izpestītu.
Netālu no bankomāta, bet bez jebkādām uzbrukuma pazīmēm, tiek atrasts, miris vīrietis – īpatnēja līdz šim nepieredzētas slepkavības veids vai tomēr dabiska nāve(?), lai cik tik tikko apmeklēts bankomāts, bet vien ar konta izdruku kabatā, nemēģinātu likt domāt citādāk.
Šķietami bezjēdzīga taksometra šofera slepkavība vien pārsimts kronu dēļ, kā vismaz apgalvo aizturētās 19 un 14 gadus vecās jaunietes, kuras bez mazākajiem sirdsapziņu pārmetumiem atzīstas izdarītajā. Tomēr Kurta Valandera intuīcija liek apšaubīt pirmajā mirklī tik viegli saprotamu un reizē nožēlojami bēdīgu iemeslu kāda cilvēka pāragrai nāvei. Kurtam Valanderam un viņa kolēģiem atliek vien grūtsirdīgi nopūsties, redzot tik jaunus cilvēkus ar 0% sirdsapziņas.
Intuīcijas pareizums ne tikai pierādās pēc vecākās meitenes oportūniskas aizmukšanas no policijas iecirkņa, pēc kā nav ilgi jāgaida līdz viņu vēlāk atrod acīmredzami nogalinātu elektrotīkla sadales stacijā. Papildus tam pie bankomāta mirušo vīrieša līķi kāds veikamīgi izzog no morga, tā vietā atstājot pierādījumus, lai pat pēdējais muļķis varētu sasaistīt kopā viņu, taksometra šoferi un pēdējo upuri. Kaut arī tas netiek uzsvērts, bet nav grūti iedomāties pamatoti kritiskus sižetus un rakstus medijos, kad tik īsā laikā likumsargi pieļauj slepkavas aizmukšanu un mirstīgo atlieku nolaupīšanu.
Kā jau tas piederas kriminālromānā, tad visas tajā esošās nāves ir vairāk vai mazāk viena ar otru saistītas, citu domu nemaz nevajadzētu būt. To izmeklēšana vecmodīgo Kurtu, kurš nedaudz tomēr cenšas iet laikam līdzi, ieved modernajā kiberpasaulē, kurā pat atrodoties citkārt neievērojamā Istades pilsēta, vari būt pasaules centrā un operēt teiksim ar akciju tirgiem visā pasaulē. Grāmāta publicēta 1998.gadā un ir šis tas, kas liek pasmaidīt – ir vai nu novecojis, vai arī autora superlatīvās prognozes nav sevi attaisnojušas ir bijuša krietni pārspīlētas. Mazākais būtu, ka dominē nevis interneta, bet gan kibertelpas apzīmējums, ar kuru arī saistās astotās sērijas grāmatas Kurta Valandera personīgās dzīves aspekts, kurā viņš ar iepazīšanās sludinājuma starpniecību cer tomēr atrast kādu kompanjonu, bet diemžēl ne bez sarežģījumiem.
Reizēm piezagās vēlme pēc labākiem dialogiem un gludāk, mazāk saraustīti un ne tik neveikli aprakstītām spriedzes ainām, bet tāpēc nevarētu teikt, ka Firewall kopumā būtu bijis sliktāks par iepriekšējiem darbiem Kurta Valandera sērijā.
Trīs senāku laiku 17/18.gs tērpos un vasaras saulgriežu svinošu jauniešu aukstasinīga slepkavība. Sākotnēji kompānijā bija plānota drusku lielāka, bet pēkšņi tieši attiecīgajā dienā viena no draugu un domubiedru grupas saķer vēdervīrusu, kas vismaz uz kādu laiku paglābj viņas dzīvību. Jauniešu slepkavības izplānotas un izpidlītas tik labi, ka nicilāli nekas radiniekiem un policijai neliek domāt, ka būtu noticis kas slikts. Ja viena no mātēm nebūtu paranoiskāk noskaņota vai vēlāk pats slepkava stereotipiski iesaistāt ‘’noķeriet mani, ja varat’’ spēlē, saņemot kartiņu it kā no ārzemēm, bet neticot, ka tas ir viņas meitas rokraksts, tad, kas zina, varbūt, vainīgajam būtu izdevies tikt cauri sveikā.
Neilgi pēc tam, kad izmeklēšana ir nonākusi Kurta Valandera redzeslokā un nu ir viņa atbildība to atrisināt, nogalināts tiek atrasts kolēģis policists. Ja slepkavības nenotiktu izdomāta romāna ietvaros, tad vēl varētu pieļaut iespēju, ka viens ar otru nav saistīti, ka šāds fragments ir gandrīz iekļauts, jo reizēm tā varētu notikt un neiekļaut to nedrīkstētu. Bet, par cik šis ir kriminālromāns, tad divu domu par to nemaz nevar būt. Kolēģa nāvi un apstākļus (ir šādi tādi labi skapī noglabāti skeleti) , kuri līdz tai aizved, izmeklējot Kurts nonāk pie viena secinājuma, ka reizēm vari nostrādāt gadiem ilgi līdzās kolēģiem, apspriesties un diskutēt ne tikai par darba lietām, bet tomēr būs fakti, kurus uzzinot, saproti, ka pazīsti tikai vienu personas īpašību pusi, ka daudzkas tā vai tā paliekt apslēpts.
Autors gana labi, neuzkrītoši un neuzpiesti paralēli galvenajam grāmatas izmeklēšanas sižetam turpina arī blakussižetu par pašu Kurtu Valanderu no viņa personīgās dzīves, kurā lielākie notikumi sērijas septītajā One Step Behind grāmatā ir distances attiecību pārtraukšana ar Baibu, kad neviens no abiem (vai drīzāk Baiba) nav gatavi pilnībā pārcelties pie otra. Un otrs, ka Kurtam atklāj cukuru diabētu un tālejošāki fakti, kad jāizmaina ēdienkarte, ikdienas rutīna u.c., bet ko savu nedaudz dīvainu iemeslu dēļ slēpj un kaunās, ka viņam kaut kas tāds piemeties.
Varbūt kā kriminālromāns gan One Step Behind, gan sērija kā tāda nav nekas super-īpašs, bet kvalitāte viscaur sērijai turas labi virs vidējā.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
The Fifth Woman (Kurt Wallander #6) by Henning Mankell
Algotņi no Zviedrijas, kuri peļņas nolūkos iesaistījušies Āfrikas konfliktos, bet tagad ar mierīgu prātu un netraucētu miegu cer sagaidīt vecumdienas. Nevainīgu civiliedz upuri, to skaitā arī kāda sieviete no Zviedrijas, kuras ne visi radinieki ir līdz galam ir spējuši samierinājušies ar notikušo
Putnu vērošanas entuziasts, kuru atrod iekritušu bedrē uz makten asa mieta. Bezvēsts pazudis izibijis lietotu auto tirgotājs un dzejnieks brīvajā laikā.
Gan Kurts, gan viņa kolēģi baidās, ka tik drīz pēc piektās grāmatas Sidetracked notikumiem, viņiem atkal ir darīšana ar aptrakušu sērijveida slepkavu. Kāda ir saistība starp upuriem? Slepkavību maniere liek domāt, ka vainīgais ir vīriešu kārtas, bet vai tā tik tiešām ir?
Plus galveno sižetu netraucējoši sīkumi no Kurta privātās dzīves – tēva drīzā nāve pēc abu kopīgā ceļojuma uz Itāliju un sarežģījumi attālinātajās attiecībās ar Baibu no Latvijas
Kriminālromānu sērija, kas varbūt neapbur ar maģiskāko prozu pasaulē, bet izpilda savu darbu un nepiesārņo sevi ar pārāk daudz kaitinošiem trūkumiem.
***
The Long Way to a Small, Angry Planet (Wayfarers #1) by Becky Chambers
Tārpeju rakšanas kosmoskuģa Wayfarer komandas sastāvu veido raibu dažādu rasu kombinācija, sākot ar ķirzakveidīgo piloti Sissix un pavāru/ārstu Dr. Chef vienu no pēdējiem savas rases Grum pārstāvjiem un beidzot ar īpašiem un ekscentriskiem cilvēkiem. Kā pirmo no tiek lasītājs sastop Rosemary Harper, kura ar nomainītu identitāti bēg no nevēlamas pagātnes uz marsa.
Kaut arī no dzirdētajām galvenokārt pozitīvajām atsauksmēm par grāmatu neloloju cerības uz dižu tehnoloģiju vai to pašu tārpeju izveidošanas mehāniskas izskaidrojumu no zinātniskās puses un vairāk, ka grāmata paļausies uz humoru, tad beigās tik traki nemaz nebija. Tomēr jāatzīmē, ka lielāks fokuss gan tiek veltīts dažāda veida sociālajiem attiecību jautājiem – romantiskām attiecībām starp dažādu citplanētiešu rasu pārstāvjiem (tai skaitā viena dzimuma) vai starp Mākslīgo Intelektu un bioloģiski dzīvu indivīdu, plus drusku apspēlēts tiek jautājums par sevi apzināties spējīga Mākslīgā Intelekta tiesībām – un mazāks fokuss tiek grāmatas SFF sastāvdaļām, kas vairāk piedod fonu pārējām problēmām.
***
Things Fall Apart (The African Trilogy #1) Chinua Achebe
Pirms-koloniālo laiku dzīve 19.gs Nigērijā un pirmo kristiešu misionāru ierašanās, kuri izmaina daudzu prātos domas par pareizu un nepareizu dzīvesstilu u.c. Brīžiem lika iedomāties, ka grāmata iedvesmojas no kādas pasakas, mīta vai grib pati par tādu būt. Protams, neesmu nepārzinu Āfrikas/Nigērijas, lai apgalvotu apstiprinoši vai noliedzoši.
Galvenais varonis Okonkwo pieder pie konservatīvi domājošiem, kuram lomas darbā, mājas dzīvē un visās citās jomās ir strikti sadalītas pēc dzimuma. Papildus tam Okonkwo pats ir apveltīts ar lielu fizisko spēku, kas tikai vairo un pastiprina vīrīšķīgās maskulinitātes idejas, kuras ar šodienas acīm (Things Fall Apart ir autora debijas grāmata publicēta 1958.g) būtu saucamas par seksistiskām.
Neaizmirstot grāmatas publicēšanas gadu, Things Fall Apart savā izdomātā darba ietvaros labi informē par attiecīgo laika periodu, īpaši, kad ierastās paražas un likumus izjauc kaut kādi tur pēkšņi uzradušies sveši ieceļotāji ar baltu ādas krāsu.
Veca fermera izsaukumu par kailu sievieti viņa dārgajos labības laukos Kurts Valanders ir vairāk nekā gatavs norakstīt to uz lauksaimnieka tuvojošos senilitāti nekā kaut ko patiesi reālu, ko gan izmaina paša acu saskatītais, ko vēl vairāk neatgriezeniski jaunā pakāpe pavirza jaunietes pašnāvība aizdedzinoties.
Kurtam netiek dots gana ilgs laiks, lai noskaidrotu, kas būtu varējis pamudināt mirušo uz tik drastisku izvēli, līdz viņa un citu izmeklētāju uzmanību novirza vispirms viena noskalpēta slepkavība un visai ātri jau otra, kad top skaidrs, ka Istades/Ystad policijai pēc ilgiem laikiem jātiek galā ar sērijveida slepkavu, ja vispār kādreiz šajā reģionā tāds maz ir bijis.
Tomēr jaunietes pašnāvība un slepkavību lieta nav vienīgie uzmanības novērsēji gan viens no otra, gan detektīvam Valanderam, bet par tādu sidetracked objektu kļūst Kurta tēva mentālā veselība. Ja fiziski ar veco vīru vēl viss ir labi, tad tā vien šķiet Alcheimera slimīb grib paņemt viņa prātu. Vēl pirms nav par vēlu Kurts apsola izpildīt tēva sapni un aizceļot uz Itāliju. Vairāk nekā iepriekšējās sērijas grāmatās detektīva Valandera personīgas dzīves aspekti nešķita ne vien lieki, bet pat ļoti labi iestrādāti, neradot sajūtu, ka novirzīšanās no galvenā izmeklēšanas sižeta, būtu izniekota.
Lai arī gana daudzās detektīvu, kriminālromānu sērijās galvenajam varonim ir parpārēm tēla trūkumu un personīgo problēmu, tad ne vienmēr tie ir pietiekoši spēcīgi, lai patraucētu izmeklētājam atrisināt noziegumu. Kurt Wallander sērijas piektā grāmata Sidetracked nav pēkšņi tāds izņēmums, bet labs piemērs, kurā autors galvenajam varonim Kurtam Valanderam dod iespēju risināt savas problēmas, kad vienlaicīgi nepiemetas neizdevies iespaids par detektīva personīgās dzīves momentu iepīšanu kopējā sižetā.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky
Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.
Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.
Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.
***
The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch
Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’, cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.
Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.
***
The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell
Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).
Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.
Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām. Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.
***
Lab Girl by Hope Jahren
Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.
Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.
***
The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell
Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.
Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.
The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.
***
Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White
Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.
Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.
***
Tokyo Houses by Kyoko Asakura
Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski. Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.
Kad Istadas (Ystad) piekrastē nejauša garāmgājēja uziet izskalotu glābšanas laivu ar divu Austrumeiropas izcelsmes vīriešu līķiem (ģērbušies dārgi), detektīvam Kurtam Valanderam uzsākot izmeklēšanu pat ne mazākajā mērā nevar ienākt prātā, ka tā viņu aizvedīs līdz pārmaiņu laikos ierauto Latviju, kad brīvības smarža jau ir tikpat kā saožama, bet netrūkst cilvēku, kuri visiem spēkiem vēl cenšas turēties pie vecās sistēmas un kārtības.
Kaut arī pēc savas būtības The Dogs of Riga ir kriminālromāns, tad tik un tā ar interese ķēri detaļas par tā laika Rīgu (un Latviju) caur ārzemnieka Kurta Valandera acīm. Tā par piemēru arī varētu pieminēt ainu, kurā Kurts sadzird divu dāņu sarunu, ar kuriem reizē ielidojis Rīgā, kurā viens dānis brīdina otru par drūmajiem un vispār drausmīgajiem apstākļiem. Tā arīdzan Kurtam visai ātri top skaidrs, ka, valstij tik ilgi esot aiz dzelzs priekškara, viss tik ātri nevar vēl iet uz augšu un vecie ieradumi, kā noklausīšanās mikrofoni viesnīcā ‘’Latvija’’ vēl ir lielā cieņā. Nelielu bet tomēr kultūršoku Kurts piedzīvo, un tā, riskējot ar pašu dārgāko, viņam nākas navigēt pa labirintu labirintiem, īsti nezinot, kam līdz galam var uzticēties, lai atrisinātu noziegumu un varbūt pat novērstu plašāka mēroga konspirāciju.
Biju gatavs uz līdzīgu valodas stilu, kāds tas bija pirmajā sērijas grāmatā – Faceless Killers. Pašam par patīkamu pārsteigumu varēju vērot krasu atšķirību, un uzlabojošais efekts, ko tas sniedz, nav pat adekvāti salīdzināms. No pirmās grāmatas šādi tādi sīkumi tiek pieminēti, bet neradās sajūta, ka arī, ja Rīgas suņi tiktu lasīti vispirms, ka tad kaut kas būtu diži zaudēts; tieši tā, kā tam arī vajadzētu būt.
Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.
Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.
Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.
Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.
Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.
poseidons99.wordpress.com 
You must be logged in to post a comment.