Izlasīju, lasu, lasīšu #220 (01.08-14.08)

Izlasīju:

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Deon Meyer – Thirteen Hours (Benny Griessel #2)

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Noklausījos:

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Lindsay Buroker – Dragon Blood #1-3

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet. Beyond the Frontier #3)

Lasu:

Salman Rushdie – Quichotte

Klausos:

Patrick O’Brian – H.M.S. Surprise (Aubrey & Maturin #3)

Patrick O’Brian – The Mauritius Command (Aubrey & Maturin #4)

Lasīšu:

Deon Meyer – Seven Days (Benny Griessel #3)

Klausīšos:

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kādā paralēlā pasaulē 2014.gads ir bijis tas liktenīgais gads apokalipses pienākšanas ziņā, kad pasauli pāršalc spēcīga pandēmija. Nez kuram bija tā spožā ideja, ka gaisā izsmidzinātas zāles pret parastu saaukstēšanos un visa veida vēžiem ir laba ideja, bet, ko dīvainā kārtā nebija paredzējuši, ka pasaulē atradīsies fanāti, kuri tajā saskatīs konspirācijai cienīgas idejas, lai aiz nezināšanas radītu ideālu kombināciju patiesu dzīvo miroņu/zombiju ‘’dzimšanai’’.

Feed pamata sižets aizsākas 25gadus vēlāk ASV prezidenta pirmsvēlēšanu laikā, kad pasaule kopumā, vismaz cik zināms, ir spējusi sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet lielā mērā uz personīgās brīvības rēķina. Par cik apokalipses izcelšanās brīdī tradicionālie ziņu avoti pie visām varītēm centās līdz pēdējam apstrīdēt tik absurdu ideju, kā reāli zombiji, tad par ziņu galvenajiem radītājiem pamatā kļuvuši blogeri. Šajā aspektā var acīmredzami just, ka grāmata publicēta 2010.gadā pirms Kovida pandēmijas, pirms Trampa ievēlēšanas par prezidentu. Kā piemēru tam var minēt galveno varoņu pausto viedokli, ka sabiedrība pārsvarā loģiski izvērtē ziņu avotus no vismaz 5-6 avotiem un neuzticas tikai vienam.

Galveno varoņu blogeru komandu veidu brālis un māsa Georiga un Shaun Mason un kolēģe IT speciāliste un dzejniece ar iesauku Bafija (žēl, ka grāmatā ne reizi neizskan frāze ‘’Bafija, zombiju slepkava’’, kas gan būtu pretrunā ar pašu tēlu). Trijotnei kā pirmajiem blogeriem ticis tas gods sekot līdzi potenciāli populārākajam prezidentūras kandidātam republikānim Peter Ryman. Darbiņš, kas viņu blogus no necilās ‘’B’’ kategorijas pavisam noteikti pacels skatījumu skaita un reklāmnaudu virsotnē.

Pirmais iespaids par Pīteru gan Džordžai, gan Šonam ir tikpat kā vienīgi pozitīvs, kas tikai liecina par politiķa šarmu un talantu apburt vēlētājus, kas postapokalipses pasaulē nemaz nav tik viegli. Bet kā jau tas sagaidāms, tad mūžīgi tik labu iespaidu, it īpašu aizkulisēs, nesanāk noturēt, tomēr pārsteidzošāk, ka patiesās konspirācijas, sazvērestības un citi draudi nāk no citu kandidātu un Pītera kolēģu puses.

Newsflesh triloģija kā tāda publicēta pirms Parasitology sērijas pirmās grāmatas un patīkami redzēt/dzirdēt, ka koncepts par zombiju izcelsmi un uzvedību atšķiras tik ļoti, ka pat neiedomājies salīdzināt vienu ar otru. Vienīgi optimiskais skatījums uz kopējo sabiedrības un indivīdu rīcību, kā jau minēju, ir tapis pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi, to ko zinam tagad. Kur nu vēl, ja pasauli piemeklētu šajā grāmatā minētā vai cita veida krietni nopietnāka saslimšana.

Deon Meyer – Thirteen Hours (Benny Griessel #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci mēneši kopš detektīva Benija Grizela sievai mērs kļuva pilns un viņa uzdeva vīram ultimātu, lai izvēlas starp alkoholu un ģimeni un sešus mēnešus noturas skaidrā, tad varēs atgriezties mājās. Pieci gari mēneši, kuru laikā Benijam tieši tas arī ir izdevies, bet ik pa brīdim sanāk pamanīt un no bērnu izteikumiem padzirdēt šo to, kas liek aizdomāties.

Grāmatai aizsākoties rītu Benijam neļauj sagaidīt ar paša spēkiem, bet gan tiek pamodināts agrā rīta stundā vēl pirms sešiem, kas viegli ļauj paredzēt, ka dienas turpinājums nebūs no tiem jaukākajiem, kas arī pierādās par patiesību. Kaut kur Keiptaunā aiz nāves bailēm bēguļo jauna amerikāņu tūriste Reičela Andersone. Vien pirms dažām stundām viņai ir bijis jāpieredz draudzenes Erinas aukstasinīga slepkavība un tagad pašai jācenšas netikt noķertai, lai nekļūtu par nākamo upuri.

Koncepts ar noteiktu laika periodu, kurā jānotver ļaundari, izklausās labi. Metode, ar kuru kāpināt sasprindzinājumu līdz pat pašām beigām, bet šajā gadījumā šķita drusku lieki, jo detektīvam Benijam un viņa kolēģiem nav jāsaskaras ar kādu izpirkuma maksu ar laika termiņu, ne arī ar kaut ko līdzīgu. Drīzāk tas nodara nelielu skādi ticamības ziņā, kad detektīvi, kuriem katru dienu ir ntās lietas, kuras nekust brīžiem uz priekšu, spēj mazāk kā diennakts laikā atrisināt tik liela mēroga noziegumu.

Thirteen Hours paralēli risina divus slepkavības. Otra saistīta ar mūzikas biznesu un slavenībām, arī augsta profila lieta. Benijam nav uzdots atrisināt abas slepkavības vienlaikus, kas būtu vēl absurdāk, bet kā mentora persona viņš apmāca un dod padomus bariņam jauno detektīvu, kuriem vienkārši pietrūkst Benija profesionālās pieredzes.

Autoram labi izdevies vienā grāmatā ietilpināt gan Benija personīgo dzīvi un tās aspektus, gan konkrētās grāmatas kriminālizmeklēšanu, kā arī piešķirt papildus perspektīvas no Benija kolēģu perspektīvām ‘’jaunajā’’ pēc-apertaīda Dienvidāfrikā un kā dažādas ciltis un tautas (Zulu, Xhosa, Afrikaans u.c.) spēj vai nespēj sadzīvot.

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hamish Hamilton

Manas pārdomas

Indija un tās daudzum daudzās subkultūras, kastas un apakškastas ir pasaule, kura rietumu pasaules acīm var būt pilnībā neizprotama. Autore Arundhati Roy ar The Ministry of Utmost Happiness (Literary fiction žanra piemēru piemērs) ar tās īpatnējo stilu un notikumu attainošanas stilu piedāvā ieskatu šajā pasaulē.

Grāmata iesākas ar stāstu par Anjum, kura dzīvi uzsāk kā puika Aftab, jo pēc vecāku izvēles pēc piedzimšanas, ārstam atstājot redzamas vīriešu un noslēpjot sieviešu dzimumorgānus. Bet Aftabam pieaugot acīmredzami vecāki, vēlēdamies beidzot dēlu, pieļāvuši kļūdu un Aftabam izpaužas vēlmes ģerbties, kā sievietei un izpausties un tikt uztvertam kā tādai, un tā rezultātā ‘’dzimst’’ Andžuma.

Attiecīgais grāmatas laiks vēl nav tik tehnoloģiju un medicīnas prakses advancēta, lai arī pieaugušā vecumā varētu veikt dzimuma maiņu un Andžumai nav citu izvēļu, kā vien būt daļai no Hijra kastas. Lasītājam visu laiku jāpievērš uzmanības pilna acs uz lapaspuses notiekošajam, jo autorei ļoti patīk lēkāt laikā turp un atpakaļ starp notikumiem. Līdzīgi atmiņā nāk cits Literary fiction autors Roberto Bolanjo, bet, ja nav bijusi pieredze ar līdzīga tipa darbiem, tad šī grāmata var būt kā nepatīkams pārsteigums.

Otra garākā grāmatas daļa ir par vairākiem savstarpēji saistītiem tēliem, kuri pirmoreiz sastopas lugas mēģinājumu laikā, kura Kašmiras reģiona un citu nemieru dēļ tā arī netiek uzvesta. Galvenā persona ir Tilottama (viņa) ap kuru rotē pārējie, no kuriem divi galvenie divi vīriešu tēli Musa un Naga (nav viņu pilnie vārdi).

Ar Musu Tilotamai ir pavisam neparastas atvērtas attiecības, jo Musa lielāko tiesu laika pavada Kašmiras brīvības cīņās, nemieros, kur izveido citu ģimeni, bet tikmēr Tilotama četrpadsmit gadu garumā, kā labu aizsegu izmanto Nagu. Varbūt attiecības, kuras laika gaitā iegūst kādu romantiski un mīlestības ziņā nopietnāku noti, bet tik un tā nav par šķērsli, lai vienā dienā tā pēkšņi un bez paskaidrojumiem pazustu no Nagas dzīves.

Ik pa brīdim šīs daļas laikā par sevi atgādina Andžuma, kura ar domubiedru palīdzību aizmirstā kapsētā izveidojusi sev līdzīgiem un citiem, kam vajadzīga palīdzība, kuru citur neiegūt, ļoti vajadzīgu centru. Kas aizsākas kā vienkārša vajadzība kaut kur pārnakšņot, kļūst par nenovērtējamu vietu, bez kuras nu grūti iedomāties dzīvi. Ja vēl sākumā pilsētas pārvalde kaut ko cenšas iebilst, tad laikam ejot jau arī viņi saprot kas ir kas.

Kopumā The Ministry of Utmost Happiness dodu kā labu esam slēdzienu, bet pavisam noteikti ārpus manas literārās komforta zonas, kas nebūs domāta jebkuram lasītājam.

Lindsay Buroker – Dragon Blood #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sākotnēji nosūtījums uz necilu, nomaļu cietumu/raktuvēm kā par jauno tā vadītāju uzlecošajai zvaigznei pulkvedim Ridge Zirkander pavisam loģiski ir tikai un vienīgi kā sods. Ne viņš, ne Iskandian valsts tiesu sistēma, ne kāds cits nebūtu varējuši iedomāties, cik lielu dāvanu gan sev, gan Ridžam patiesībā uzdāvinājuši.

No trīssimt gadu maģijas inducēta stāzes miega pamostas Sardelle Terushan, maģe, kura savā dzimtajā laikā nemaz tik spēcīga nav bijusi, bet laikā, kad esi pēdējā no savējiem, tas varbūt nemaz nav tik nozīmīgi. Pirms trīssimt gadiem Referatu magi kā Sardele (latviski drusku neveikls vārdiņš) aizstāvēja Izskandiju no kaimiņu Cofah impērijas iebrukumiem. Diemžēl laiki mainījušies un nu jebkuras aizdomas par maģiskām spējām ir nāves spriedums, kas sliktākajā gadījumā izpaužas nolinčošanā. Vienīgais cerības stars un šībrīža galvenais Sardeles mērķis ir atrast dziļi Ice Blades kalnā apraktu soulblade zobenu, ar kuru reiz magu iniciācijas pārbaudēs izveidota spēcīga dvēseles saite. Zobens, kas šobrīd ir vienīgā Sardeles saite ar pagātni, bet reizē arī liela zināšanu krātuve, kas lieti noder dažnedažādākajas situācijās.

Dragon Blood sērijas pirmā grāmata Balanced on the Blade’s Edge paredzami apvieno fantāzijas un romantikas elementus, bet personīgi prieks, ka romantika neaizēno citus grāmatas elementus. Tiem, kuriem patīk šāds apvienojums, kas biežāk nekā retāk ik pa brīdim norisinās horizontāli un starp palagiem (vai ārpus tiem) Dragon Blood gan nebūs tas meklētais.

Ne gluži paredzami, bet noteikti ne ar ko super pārsteidzošu neizpaužas arī sērijas otrā Deathmaker grāmata, kura, kā pats grāmatas apraksts to laicīgi paziņo, var tikt lasīta atseviški. Notikumi loģiski noris tajā pašā pasaulē, bet galvenie tēli ir citi ar nekādu saistību ar Ridžu vai Sardeli.

Leitnante Caslin ‘’Cas’’ Ahn ir nokļuvusi ienaidnieka Kofas impērijas ieslodzījumā. Prātā var sajukt no domām, kādas ložņā pa smadzenēm, kas nu viņu naidnieka rokās varētu sagaidīt. Par laimi Kasai viņa netiek turēt kaut kur nostatus no citiem aizturētajiem, jo viens tāds pirāts/zinātnieks Tolemak ‘’Deathmaker’’ Targoson ir izplānojis, ka pienācis laiks bēgt un posties atpakaļ pie pirātu kolēģiem.

Nav jābūt ģēnijam, lai paredzētu, ka Kasai un Tolemakam ātri vien izveidosies romantiskas jūtas vienam pret otru, neskatoties uz Tolemaka dažādo tinktūru un cita veida izgudrojumiem, kas devuši bēdīgi slaveno reputāciju un Deathmaker iesauku. Gluži kā ar iepriekš iepazīto duo, arī šajā gadījumā vienam bez otra neiztikt, lai droši varētu nokļūt, kur iecerēts, varbūt pat vēl neizplānotā lokācijā.

Un visbeidzot trešajā Blood Charged grāmatā abi pārīšu attiecības un citi piedzīvojumi paralēli var tikt attainoti vienā romānā. Beidzot Blood Charged ietvaros parādās pirmie nopietnie pamatojumi, kāpēc sērijai dots Dragon Blood nosaukums. Diemžēl pūķu asiņu maģijas un maģijas darbības principu izskaidrojums kopumā nav ne tuvu sērijas spēcīgākais aspekts. It īpaši, ja nesen ir lasīta grāmata ar līdzīgu maģijas izcelsmi, kurai tas izdevies tik labi, lai varētu iegūt Mēneša grāmatas titulu no manas puses.

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Admirālim Džonam ‘’Melnajam Džekam’’ Gerijam un viņa flotei prātā ir viens mērķis un tas būtu atgriezties mājās pēc krietni ieilgušu misiju sērijas. Bet tā jau nu nebūs Gerija un viņa padoto veiksme, ja neviens nemeģinās viņus apstādināt un likt šķēršļus, it īpaši, ja līdzi uz mājām tiek vests milzu laupījums lāčgovju citplanētiešu karakuģa izskatā, plus līdz ar viņiem uz Alianses teritoriju dodas seši mazāki zirnekļvilku (iesaukti par Dejotājiem) kosmosa kuģi.

Uzvarēts gadsimta karš pret (cilvēku) Sindikātu pasaulēm nebūt nenozīmē, ka nu vismaz šajā frontē būtu iestājies miers un varētu pievērsties citiem potenciālajim ienaidniekiem. Visu laiku jātur uzmanība uz visos iespējamos virzienos, jo, kamēr skaties vienā virzienā, pa to pašu laiku, un ko vari zināt, varbūt izveidojusies alianse pret tevi, no citas puses jau kāds mēģina tev uzbrukt. Tāpēc, par laimi, Gerijam, viņam ir gana daudz labu un uzticamu, smagās cīņās pieredzi guvuši padotie. Un ne tikai šādi tādi, bet galvenokārt jau ar sievu, kuģa Dauntless kapteini Tanya Desjani.

Atgriežoties mājās visi politiķi, ofisa klerki un komisiju birokrāti pēkšņi izrādās nezkādi milzu pārgudrie. Gerijam jāpavada savs dārgais laiks aizstāvot savus lēmumus, kuri pieņemt kritiskos izteikta stresa brīžos, no kuriem bijusi atkarīga ne tikai paša, bet visas flotes dzīvība. Diemžēl tiem, kuri to nekad nav izbaudījuši to arīdzan nekad nesaprast, kur nu vēl, ja pēc mīkstajām rotaļlietām līdzīgie citplanētieši ir jauni ienaidnieki papildus Enigmām, bet paši neglitākie, kādus varētu iedomāties, ir tavi negaidīti pirmie citplanētiešu sabiedrotie. Piebilstot, ka tie par sevi visu tā uzreiz neatklāj, un patur gana daudz noslēpumu. Gluži apšaubīt, ka tie ir palīdzējuši Gerijam un cilvēcei kā tādai nevarētu, bet patiesi mērķi tāpēc nebūt nav skaidrāki.

Var vien uzteikt autora spēju apvienot ticamu zinātnisko, militāro kauju un intriģējoša sižeta aspektus vienā labā SFF grāmatā. Turklāt The Lost Fleet: Beyond the Frontier līdzīgi darbi neizmanto humoru, kā vienu no galvenajiem lasītāju intereses piesaistes līdzekļiem, kas atslodzes pēc starp tādiem var nākt kā saukts.

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hodder & Stoughton

Manas pārdomas

Detektīvs Benny Griesel, kuram Dead Before Dying ietvaros bija vien epizodiska loma, nu var izpausties pēc pilnas programmas. Diemžēl pirmais iespaids, kuru lemts lasītājam iegūt par Beniju nav no tiem glaimojošākajiem. Padsmit gadu ilga dzeršana un alkoholisms ir beidzis savu panācis un sieva dod Benijam ultimātu savest dzīvi kārtībā sešu mēnešu laikā – izvēlēties turpināt ikdienu pavadīt reibumā vai pārstāt un būt kopā ar ģimeni.

Ceļš uz apskaidrību Benijam nav viegls un sākumā ir gana daudz iemeslu un ārēju faktoru, ko vainot pie likstām un nedienām, kuras Beinju piemeklējušas. Pie iestagnējušās karjeras detektīva inspektora amatā, kamēr kolēģis Mat Joubert, ar kuru reizē uzsāka karjeru nu ir viņa priekšnieks. Vai bērni (dēls un meita) jau izauguši un jāattopas pie fakta, ka pēc būtības, neskaitot radniecību, ir gandrīz vai svešinieki. Vien smags darbs un rakstura audzināšana var ļaut Benijam atgūt vismaz daļu no reiz zaudētā, ja vien pietiks spēka atturēties no tik kārdinošā padzēriena.

Devil’s Peak iedalīta trīs perspektīvās un, lai arī sākumā varētu šķist, ka bez detektīva Benija, viena ir no upura, otra no sērijveida slepkavas perspektīvas, un abiem vēlāk būs tas liktenis šķērsot ceļus, tad grāmatas noslēgums liks atskatīties un pārdomāt, vai tik tiešām tā ir. Šajā ziņā atkal, kā pie Dead Before Dying gribas piekasīties grāmatas premises sarakstītājam uz grāmatas vāka, kur tiek radītās grāmatā neesošas ekspetācijas, bet tas tā.

Grāmatas ļaundaris Thobela Mpayipheli savu ‘’krusta karu’’ uzsāk pēc adoptētā dēla, vien mazs puika, zaudēšanas bezjēdzīgā apšaudē degvielas uzpildes stacijā. Tā teikt ieradies tur neīstajā laikā. Kaut arī slepkavas (2) tiek ātri vien aizturēti, tad Dienvidāfrikas tieslietu sistēma un policijas kompetence kārtējo reizi pierāda savu nekomptenci, ļaujot noziedzniekiem izbēgt no aizturēšanas telpām. Kas aizsākas kā vienkārši vēme ņemt taisnību pašam savās rokās, atrast tos un viņus nogalināt, pārvēršas taisnības cīņā par visiem bērniem, kuriem pieaugušie kādā veidā nodarījuši smagu kaitējumu, bet valsts nav spējusi un/vai gribējusi palīdzēt un aizsargāt. Ārpus grāmatas gana nopietns temats plašāka rakstura diskusijām.

Un noslēdzoši Christine, kuras stāsts savā ziņā ir par pamatu, lai visi trīs pieminētie un vēl daudz citu tēlu uz labu vai sliktu grāmatas gaitā sastaptos. Kristīnes stāsts prasa ne gluži vairāk uzmanības, bet, lai neapjuktu, jātiek skaidrībā, ka tas laika ziņā caurvij grāmatu un izjauc lineāro tagadnes notikumu gaitu te pieminot jau notikušo, te vēlāk iekrāsojot vēl to kas būs.

Kopumā prozas ziņā manāms uzlabojums ar Dead Before Dying. Grāmatas acīmredzami šķir piecu gadu starplaiks starp to publikācijām. To sakot, vairāk uz beigām atkal parādījās niķis lieki saskaldīt prozu, kas būtu varējis būt viens vai daži teikumi.

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja esi radīts dzīvei uz bangojošu jūru un okeānu ūdeņiem un arīdzan brīžiem, kad lielgbala un citu ieroču šāvieni no ienaidnieka kuģa var būt tavas dzīves pēkšņs gals, tad mierpilna dzīve kaut kur uz sauszemes var būt ne vien neierasta, bet pat garlaicības kalngals. Izteiktāk tas ir kapteinim Džekam Obrijam, bet nedaudz arīdzan ārsta Stīvena Maturina gadījuma, kad nevari saprast, ko lai ar sevi iesākt, kad tik ierastā pasaule ir uz laiku liegta. Kā nu notiek, ja kapteiņu ir vairāk nekā pieejamo kuģu.

Post Captain iesākoties otrs temats bez dzīves krastā, ir jaunas sievietes izprecināšana, viņas nākotnes nodrošināšana, kas mūsdienās būtu kaut kas neiedomājams, bet pavisam pašsaprotams attiecīgajā laikā. Grāmatas ietvaros Džeks un Stīvens sastop divas māsīcas, kas gandrīz vai kļūst par ieganstu nopietnam strīdam starp draugiem, bet, par laimi gan abu draudzībai, kura tiktu dikt pārbaudīta, gan veselajam saprātam sauszemes garlaicībā, Napoleons atsāk uzdarboties.

Ir 1802.gads un starp Napoleona Franciju un Lielbritāniju tiek noslēgts miera līgums, tad ambiciozajam Napoleonam tas ilgi nešķiet pārlieku saistošs un ilgi mieram starp divām lielvarām nav lemts pastāvēt. Pēc žilbinošajiem panākumiem sērijas debijas grāmatā varētu iedomāties, ka kapteiņa Džeka Obrija nākotne būs kaldināta tikpat lielā spozmē, diemžēl ne tikai viņam iet secen jebkāda finansiāla rakstura balva, drīzāk sanāk nokļūt parādos, bet HMS Sophie vairs nav viņa kontrolē un jāsamierinās ar kaut kādu tur citu kuģi.

Pēc Master and Commander prasījās sērijās spraigāka attīstība un tādu lielākoties ar sastapu. Kaut arī sākums, viegli gurnos šūpojoties, nav tas straujākais, tad brīdī, kad apgriezini ir uzņemti un sižets kļūst straujāks, tad atliek vien pieturēties, lai izturētu un izbaudītu trakojošos viļņus.

Vienlaikus Post Captain saglabā spēcīgās, jau manītās autora Patrick O’Brain prozas puses, kuras kļūst vēl izteiktāk jūtamas, kad vairs nav vajadzības iepazīstināt lasītāju pašos sīkumos ar jūrniecības terminiem. Vien mikslis un balanss starp filozofiskāka rakstura pārdomām par dzīvi visvisādos tās aspektos un, piemēram, kuģu kaujas ainām, kas vēsturiskā jūrniecības romānā būtu puslīdz sagaidāms, ir jūtami labāk izdevies un patīkami, ka  to pašu var teikt par abu galveno tēlu izaugsmi.

Izlasīju, lasu, lasīšu #219 (18.07-31.07)

Izlasīju:

Anthony Ryan – The Waking Fire (The Draconis Memoria #1)

Noklausījos:

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Terry Brooks – The Wishsong of Shannara (The Original Shannara Trilogy #3)

Patrick O’Brian – Master and Commander (Aubrey & Maturin #1)

N.K. Jemisin – The Obelisk Gate (The Broken Earth #2)

Jack Campbell – Invincible (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #2)

Lasu:

Deon Meyer – Devil’s Peak (Benny Griessel #1, Thobela Mpayipheli #2)

Klausos:

Patrick O’Brian – Post Captain (Aubrey & Maturin #2)

Lasīšu:

Arundhati Roy – The Ministry of Utmost Happiness

Klausīšos:

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)