Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)

32723950

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.

Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.

Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.

Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.

Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.

Advertisements

Trīs vienā: The Jewel of Dantenos, The Hospital, The Coming Storm

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

17702259.jpg

Brian D. Anderson – The Jewel of Dantenos (The Godling Chronicles #0.5)

Viena no divām šajā ierakstā pieminētajām sēriju prequel novelēm (visas trīs grāmatas bez maksas bija pieejamas iekš Audible), un atšķirībā no The Hospital, šī nebūt neieinteresēja mani uzsākt pamata sēriju. Ja pilnībā neizstrādāti vai sēriju nezinošam lasītājam īsajā darbā līdz galam neiepazīts tēls vēl ir kaut cik saprotams, tad sižets ne sākumā, ne vidū un vēl jo vairāk beigās galīgi neko neizteica. The Jewel of Dantenos vērts lasīt/klausīties sērijas fanam.

 

 

 

16123747.jpg

 

Keith C. Blackmore – The Hospital (Mountain Man #0.5)

Augusts Berijs cenšas izdzīvot zombiju sērgas piemeklētā pasaulē, un viens pats šī īsā stāsta ietvaros viesojas slimnīcā cerībā atrast materiālus, kas to atvieglotu, bet saskaras ar nepatīkamiem un potenciāli letāliem pārsteigumiem. Pirms klausīšanās nebiju ieskatījies, kurš ierunā The Hospital – izrādās tas pats džeks, kurš ierunā Expeditionary Force. Ierunātāja sniegumu varētu minēt, kā vēl vienu faktoru, kas pasliktināja iespaidu par pirmo pieminēto grāmatu, bet uzlaboja šo; Mountain Man sēriju noteikti piefiksēšu kā klausīties vērtu.

41016100.jpg

 

Un noslēdzoši Michael Lewis – The Coming Storm

Non-fiction žanra stāsts gan par laikapstākļu prognozēšanu un to kā un kāpēc cilvēki izvēlās reaģēt vai pārlieku ilgi neņemt vērā brīdinājumus; lielākoties nepamatota pārliecība, ka viņus tas neskars, gan arī par big data, kas ikdienu tiek ievākts (ne tikai metereoloģijas sfērā), par potenciālajiem ieguvumiem, ja tie ir publiski pieejami, un ka ir cilvēki, kuri ir gatavi nopelnīt uz citu cilvēku dzīvību un īpašumu drošības rēķina. Varu vien teikt vien to, ka The Coming Storm papildināja iemeslu sarakstu, kādēļ esmu vēl priecīgāks, ka nedzīvoju ASV.

Brandon Sanderson – The Final Empire (Mistborn #1) (Audio book)

68428

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gadsimtiem ilgi Final Empire ir pārvaldījis viens un tas pats valdnieks Lord Ruler, tik ilgi, ka lielākās daļas prātos viņš ir iemantojis teju nenogalināma dieva statusu. Ar viņa dzelzs dūri aristokrātija katru brīdi skaitā daudz lielākajai cilvēku masai, skaa tautai, viņiem pienācīgo vietu. Kaut arī grāmatas garumā var noprastu, ka starp šīm divām grupām nav dižu fizisku atšķirību, Lords Valdnieks ir sekmīgi izplatījis propagandu starp aristokrātiem, kas attaisno esošo kārtību.

Šī ir sabiedrība, kurā skaidri eksistē divu kastu sistēma, kuras varbūt tikpat labi varētu pārdēvēt bagātajos un nabagajos. Skaa ir neskaitāmas reizes mēģinājusi sacelties pret valdošo netaisnību, bet katrs mēģinājums, visi kā viens, ir tikuši sagrauts. Psiholoģiski skaa ir tik tālu cietuši, ka vairums par dumpi pat vairs neuzdrošinās domāt un ir priecīgi par to pašu, bet, ja arī ir kāds uzplaiksnījums, tad brutālu sakāvi, kur ir izdevies nogalināt vērā ņemamu daļu no Lorda Valdnieka armijas, uzskata par panākumu.

Kelsier līdz šim dzīvē ir organizējis skaa zagļu bandas, turklāt diezgan veiksmīgi. Tomēr veiksme mūžīgi nav viņa sabiedrotā, un liktenīgs projekta fiasko, bet pēc tam sekojošais ieslodzījums un tuvā saskaršanās ar nāvi, likusi viņam pārorientēt dzīves mērķus no parastas eksistēšanas nosacītā luksusā (noteikti salīdzinot ar citiem skaa), un pievērsties kaut kam tik vērienīgam kā imperatora gāšana no troņa.

Kā jau katrā pienācīgā fantāzijas pasaulē, arī šajā eksistē maģijas sistēma, kura pamatā saistīta ar desmit metāliem un šo metālu dāvātajām spējam, piemēram, iegūstot ekstra spēku vai spēju ietekmēt cita emocijas, tos patērējot/sadedzinot.* Loģiski ne visi, arī starp aristokrātiem ne, ir uz ko tādu spējīgi. Biežāk sastopami ir cilvēki saukti par mistlings, kuri spēj patērēt tikai vienu no metāliem. Rezultātā vairums ir diezgan prasmīgi savā jomā, bet tik un tā viņu spēku ne tuvu nevar salīdzināt ar Mistborn, kuri spēj patērēt pilnīgi visus metālus, un tāds ir arī Kelsiers un viens no viņa rekrutētajiem zagļiem šajā cīņā – jauniete Vin, kura jau ir paguvusi uz savas ādas izjust rūgto un skarbo skaa dzīvi. Eksistē vēl otra ar maģijas spējām apveltītu cilvēku grupa (nedaudz atšķirīgs spēju klāsts), kura metālus izmanto nevis tos sadedzinot, bet gan tajos uzkrājot spējas, par piemēru, lai uzkrātu spēku, pirms tam kādu laiku jābūt vājam. Ārkārtīgi retas ir personas ar gan viena, gan otra maģijas veida iemaņām.

Interesants ir veids, kā Sandersons ir izvēlējies atklāt Kelsiera rīkoto apvērsumu – caur necilās Vinas acīm, kura sākotnēji ir paranojas pilna, kādēļ gan viņa ir tikusi izvēlētā būt par daļu šajā trakajā plānā. Viņa tiek iemesta politisko intrigu dziļajā baseina galā. Ja sākumā Vina nejūtas komfortabli, tad ar katru reizi viņa pārsteidzoši ātri kļūst ievērojami labāka (to pašu var teikt par viņas mistborn spēju apguvi). Pēdējās Impērijas sašķelšanas nolūkos, viņai ir uzdots apmeklēt aristokrātu regulāri rīkotās balles, kamēr skaa dzīvo dziļā nabadzībā. Nejauši sastapts aristokrātu puisis** no paša ievērojamākā aristokrātu nama, aizsāk galvu reibinošus notikumus.

****************

*Mistborn pasaulei vajadzētu būt pat ļoti bagātai ar dažādiem metāliem, lai šādi bāzēta maģijas sistēma varētu darboties ilgtermiņā.

**Elend Venture nav apmierināts ar to, kā Lord Ruler pārvalda impēriju, šaubās vai pret skaa tik tiešām būtu jāattiecas tik nežēlīgi, tomēr viņa rīcība aprobežojas ar diskusijām un cerībām mainīt sistēmu pa solītim no iekšpuses kaut kad tālākā nākotnē, bet ne ar Kelsiera iecerēto metodi.

Stephen King – The Dead Zone

11573

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Negadījums vienā jaukā ziemas dienā, kad Džonijam Smitam pilnā ātrumā, spēlēdams hokeju, uztriecas daudz lielāks un smagāks jaunietis, iesēj Džonijā aizmetni. Reizēm Džoniju pārņem tādas kā priekšnojautas, bet pārdabiskās spējas pilnībā liek par sevī manīt pēc auto avārijas. Kāds varbūt arī priecātos par tādu spēju iegūšanu, bet Džonijs, domājams, piekristu un noteikti tā varētu spriest pēc citu reakcijas, ka tas drīzāk ir lāsts.

Iepriekšējo vakaru pirms ceļu satiksmes negadījuma, varētu apzīmēt kā labāko Džonija mūžā. Lieliski pavadīts vakars gadatirgū/atrakciju parkā ar tā brīža draudzeni Sāru, turklāt, iespējams par nelaimi, tieši pirms slēgšanas, ejot prom, kad jau visas citas būdiņas slēgtas, Džonijs šķiet izlieto veiksmi vairākus gadus uz priekšu un vairākas reizes pēc kārtas (tā teikt uncanny veidā) vinnē laimestu pēc Laimes Rata grieziena – kopā vairāk nekā $500. Kingam caur Sāras skatpunktu lieliski padodas uzburt baigu atmosfēru, kuru savādāk varētu izskaidrot pavisam vienkārši. Un ja jau veiksme paņemta uz kredītu, tad to nākas smagi atdot atpakaļ, piedzīvojot ne tikai minēto negadījumu, bet piedevām pēc tam komā pavadot 4,5 gadus.

Pamostoties no jauna, Džonija pasaulē viss ir mainījies līdz nepazīšanai, turklāt Sāra ir gan vīrs, gan dēls. Pats Džonijs arīdzan nav palicis neskarts un negadījums kalpo kā katalizators, ļaudams spējām pilnībā manifestēties. Reizēm pieskaroties cilvēkam vai priekšmetam, pastāv iespējamība, ka Džonijs par tiem spēs kaut ko ‘’saskatīt’’, ja cilvēku gadījumā parasti tā ir nākotne, tad priekšmetu ziņā – pagātne. Rezultātā Džonijs ātri vien tiek ierauts mediju un (pus)trako uzmanības lokā, kas nereti Džoniju piespiež norobežoties no sabiedrības; labi, ka vēl ir tādas atbalsta personas kā tēvs (un arī viens no ārstiem). Par nožēlu Džonijam, gandrīz ikviens notic Džonijam, kad jau ir par vēlu, bet pēc notikušā vēl ir gatavs viņu tajā apvainot.

The Dead Zone burvīgi izmanto pārdabiskā elementus, lai atspoguļotu patiesas emocijas. Lasītāja uzmanība ar vairākiem kulminācijas brīžiem un spriedzītes pieaugumu pirms tam, konstanti tiek turēta saspringumā, nav diži mierīgu posmu un arī beigas ir pieņemami loģiskas un pienāk īstajā mirklī.

Izlasīju, lasu, lasīšu #121 (23.07-05.08)

Kvantitatīvi četras grāmatas divās nedēļās pašam nešķiet daudz, bet ņemot vērā, ka divas no tām bija virs 500lpp(viena pat tuvu 900), tad nav iemesla žēloties. Vēl jo vairāk šogad esmu ticis pāri 100 izlasītu/noklausītu grāmatu atzīmei (konkrēti 102), protams, šis cipars vai arī vidējais grāmatas lapaspušu skaits (gandrīz 335) nav tas svarīgākais, bet tie tad arī ir vienīgie statistikas skaitļi, kurus ik pa brīdim apskatu. Pārējā ziņā, diversity u.c., gan nepievēršu uzmanību.

Ja neskaita The Elvenbane, tad katru no pārējām trim grāmatām varētu rekomendēt pilnībā dažādu iemeslu dēļ, katra nāk no citas pavisam atšķirīgas kategorijas. Kaut arī savās pārdomās par Džonatanu Streindžu un misteru Norelu piekasījos tulkojumam, tad, kā uz to norāda Lasītāja komentāri, varbūt esmu nepamatoti to nopēlis, jo arī oriģināls esot īpatnēji sarakstīts.

Citādā ziņā esmu izlēmis ķerties tā nopietnāk Stīvena Kinga darbiem vadoties pēc to sarakstīšanas gadiem (ne pilnībā visus), sākot ar The Dead Zone.

Izlasīju:

15725164

Susanna Klārka – Džonatans Streindžs un misters Norels

2102600

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

10399742

James Patterson, Mark Pearson – Private London (Private #4)

Noklausījos:

176892

Andre Norton, Mercedes Lackey – The Elvenbane (Halfblood Chronicles #1)

Lasu:

11573.jpg

Stephen King – The Dead Zone

Klausos:

68428

Brandon Sanderson – The Final Empire (Mistborn #1)

32723950

Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Forces #3)

Lasīšu:

233667.jpg

Stephen King – Firestarter

14781219.jpg

James Patterson, Mark T. Sullivan – Private Berlin (Private #5)

Klausīšos:

68429

Brandon Sanderson – The Well of Ascension (Mistborn #2)

34356718

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Gold Diggers (Unhuman #3)

Andre Norton, Mercedes Lackey – The Elvenbane (Halfblood Chronicles #1) (Audio book)

176892

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Shana visu savu neilgo mūžu dzīvojusi starp pūķiem jeb Kin ir audzināta pēc visām viņu paražām, un nekas, ja neskaita konstantos aizskarošos apvainojumus no gandrīz visiem vienaudžiem, nav licis Šanai domāt, ka viņa nav vienkārši pūķis, iestrēdzis divkājainas radības formā.*

Tikmēr lasītājs jau no sākuma zina, kas ir Šanas vecāki (māte – cilvēks, tēvs – elfs), un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ Šana vēl ir dzīva, pateicoties veiksmīgajai mātes aizbēgšanai (diemžēl mirst dzemdībās), jo parasti, šādus bērnus atklājot, tie uzreiz tiek nogalināti vai vēl pirms dzimšanas ar visu māti. Tā lūk Šanu atrod pūķene Alara, kura uzņemas uzaudzināt mazuli par spīti lielajai pretestībai no citiem bara biedriem. Jāsaprot, ka šajā pasaulē, valda elfi un cilvēki ir pakļauti viņu iegribām kā vergi, bet pūķi ir tāds kā neitrālais spēks, kuri dzīvo pēc striktām paražām un pār visām varītēm cenšas nedarīt neko tādu, kas nodotu viņu klātbūtni uz šīs planētas. Pūķiem jau ir bijusi rūgta pieredze vairākus gadsimtus agrāk, cenšoties palīdzēt cilvēku un elfu/cilvēku pēcnācējiem viņu sacelšanās mēģinājumā.

Šķietami vienīgais Šanas draugs un sabiedrotais pūķu midzenī ir viņas pusbrālis, un kā jau MG un jauniem tīņiem domātā grāmatā (radās tāds priekšstats), autori rada salīdzinoši vienkāršus un nekomplicētus konfliktus (arī atrisinājumi sekojošajiem sarežģījumiem nav kalambūru kalambūrs), un nav nekāds pārsteigums, kad Šana pamazām atklāj sevī mītošo maģisko spēku un kļūst par the chosen one; arī pasaules uzbūvi būtu gribējies saklausīt plašāk izveidotu. Protams, viņai jāmērojas spēkiem ar elfu valdniekiem, kuri varu gadsimtiem ilgi turējuši ciešā dzelzs tvērienā, un tieši Šana ir tā, kurai ir lemts mainīt lietu kārtību.

Pirmās sajūtas, pēc grāmatas pabeigšanas, neliek domāt, ka tik drīz turpināšu sēriju, kur abi autori sarakstījuši vēl divas un pēc Vikipēdijas plānojas arī ceturtā, kura iekavējusies Andre Norton nāves dēļ.

****************

*Pūķu maģija ļauj viņiem mainīt formas un kļūt arī par priekšmetiem, ne tikai dzīvniekiem; viss atkarīgs no talanta un tā izkopšanas.

James Patterson, Mark Pearson – Private London (Private #4)

10399742

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grand Central Publishing

Manas pārdomas

Private ir privātdetektīvu aģentūra domāta naudīgiem klientiem, kuri viena vai otra iemesla dēļ, kā lielāks finansējums jaunākajām tehnoloģijām vai mazāks birokrātiskais slogs, labāk izvēlas viņu pakalpojumus nekā vērsties kādā citā tiesību sargājošā iestādē. Kā jau uz to norāda grāmatas nosaukums, tad uzmanības centrā šoreiz ir Private filiāle, kuru vada Dan Carter, kamēr pats firmas dibinātājs Džeks Morgans tiek pieminēts vien pāris reizes.

Galvenā upura lomā ir Hanna Shapiro. Vien 12 gadu vecumā viņai bija tā ‘’laime’’ lielveikala autostāvvietā tikt nolaupītai kopā ar māti. Kaut arī Hannas tēvs pat nejustu to summu, kuru pieprasīja nolaupītāji, viņš deva priekšroku līdzīgai privātdetektīvu aģentūrai (laikā vēl pirms Private ir dibināts). Par lielu nožēlu visiem iesaistītajiem, paspēja izglābt vien meitu, bet ne pirms viņas acu priekšā māte tiek izvarota un pēc tam nogalināta. Lai kā dzīve pēcāk iegrozītos nosacīti normālās sliedēs, Hanna šķiet dziļi sirdī nekad nav piedevusi. Tā varētu raksturot grāmatas sākotnējo atmosfēru pirms Hanna jau kā jauna sieviete/studente Londonā tiek nolaupīta. Mazliet izmainītie vārdi gan Hannas, gan Private piesaistītās ēnas gadījumā (nolīgti, lai meiteni pasargātu, viņai to nezinot) neliekas pārlieku droša stratēģija, ja arī kāds būtu nopietni noskaņojies uz ko nelāgu.

Protams, visas grāmatas garumā tad nu seko izmeklēšana gan no Private puses, gan policijas par to kurš, kā un kāpēc tagad pēc septiņiem gadiem vēlreiz nolaupītu Hannu. Vai pagātnes traģiskais notikums ar to tik tiešām ir saistīts? Vai arī Hanna ir štruntīga veiksme tikt atkal nolaupītai un kāds zina par viņas ļoti turīgo tēvu? Visam tam policijas detektīvinspektori iesaista Private vairāku slepkavību izmeklēšanā, kur upuri nogalināti viņu orgānu dēļ – transplantējamu orgānu melnā tirgus tematika, un kā tas varētu iespējams būt par nolaupīšanas patieso iemeslu.

Pēc pirmajā trijām Private sērijas grāmatām uz neko dižu pat neceru sagaidīt ne šajā sērijā, ne no Patersona, bet godīgi bija labāk kā biju sagatavojies (varbūt paldies jāsaka otram autora Mark Pearson). Tomēr tik un tā jāpiebilst, ka šī ir caur un cauri kārtīgs popkorns un neradīs sāta vai mind blowing sajūtu pat sava žanra ietvaros, kā arī pēc valodas stila un aprakstiem acīmredzami var noprast, ka ir piedomāts pie tā, kā tas varētu izskatīties seriāla vai filmas ietvaros.

Susanna Klārka – Džonatans Streindžs un misters Norels

15725164

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Vairāk nekā divus gadsimtus Anglijas maģija ir piedzīvojusi lejupslīdi, un, grāmatai sākoties (1806.gada beigas), visi ir pieņēmuši to kā faktu, ka eksistē vairs tikai burvji teorētiķi. Ar to domājot džentlmeņus no sabiedrības augstā gala, kuri regulāri sanāk kopā pārsvarā piesmēķētās istabās un gudri diskutē par un ap maģiju. Viņi vairāk tiecas to studēt nekā praktizēt.

Tā vienā vakarā vienā no šādām sanākšanām Jorkā pēc tās jaunākā biedra Džona Segunda iniciatīvas, Jorkas burvju biedrība atkārtoti vēršas pie savrupa indivīda vārdā Gilberts Norels, kurš pamazām gūst ievērību ar faktu, ka viņš uzpērk visas pieejamās ar maģiju saistītās grāmatas un ka tieši tādēļ arvien grūtāk citiem kļūst to pētīt; vēl jo vairāk, viņš nav pietaupījis pūliņus dažādos veidos aizliegdams prastiem burvjiem teorētiķiem sevi par tādiem dēvēt un turpināt nodarbošanos. Tādēļ neviltots ir pārsteigums, kad misters Norels apgalvo, ka praktiskā maģija nav Anglijā pilnībā zudusi, jo viņš personīgi to pieprotot. Kaut arī vēlāk Norels nāk klajā ar paziņojumu, ka viņš beidzot ir gatavs izrauties no sava lauku mitekļa un pārcelties uz Londonu, lai Anglijas maģiju atgrieztu tās agrākajā spozmē, tad, grāmatai turpinoties, Norela negatīvās īpašības izpaužas arvien pamanāmāk. Lai gan publiski viņš saka, ka vienu, tā vien šķiet, ka dziļi sirdī Norels visvairāk vēlās būt vienīgais(labākais) burvis visā Anglijā. Varētu piekrist viedoklim (pamanīju cita lasītāja atsauksmē), ka Norels apzīmē veco un konservatīvo, kamēr grāmatas nosaukuma otrs burvis Džonatans Streindžs, kurš pats arī nav bez trūkumiem, jauno un uz lielākiem riskiem gatavo paaudzi.

Džonatans Streindžs pie savām burvja spējām nonāk ārkārtīgi nejauši. Līdz attiecīgajam notikumam, kas tās atmodina, Džonatans ir izmēģinājis dažādas džentlmenim cienīgas nodarbošanās, bet nevienā nav tā īsti viņu aizrāvusi. Atšķirībā no Norela Džonatans līdz tam brīdim nav nedz diži interesējies par maģiju, ne domājis kļūt par burvi, tomēr pēc notikušā nevar noliegt faktu, ka viņam uz to ir ķēriens.

Tā nu, pašsaprotami Norelam, Džonatans kļūst par viņa mācekli, bet nevajag daudz, lai abiem rastos domstarpības par idejām kā vislabāk uzlabot maģijas stāvokli un statusu Anglijā. Abu strīdus tikai padziļina divi angļu dīkdieņi Drolaits un Laselzs, kuri izmanīgi izmantoja Norela ierašanās laiku Londonā, lai viņam piezīstos klāt kā dēles un izmantot iespēju gozēties viņa radītajā atpazīstamībā un ar to saistītajos materiālajos ieguvumos. Attiecīgi viņi dara un sarunā visu iespējamo, lai tikai nezaudēto jauniegūtos labumus. Fakts, ka Norels nespēj redzēt tam cauri, turklāt tieši viņa rīcības dēļ grāmatā darbību ņem elfs, kurš ir atbildīgs par lielu porciju no sižeta (sliktā nozīmē), kas saistās ar Džonatanu Streindžu, kas tikai vēl vairāk padara viņu mazāk patīkamu salīdzinot ar Džonatanu.

Džonatans Streindžs un misters Norels ir labs vēsturiskais romāns ar vienu atšķirību, ka šajā autores radītajā pasaulē eksistē maģija. Savā ziņā varētu pat teikt, ka grāmatas sižets, ņemot vērā tās lapaspušu skaitu, šķita par vienkāršu un noteikti šis tas sarakstījies lieki; lielākoties neiebildu pret daudzajām zemteksta piezīmēm, tomēr daža laba bija par garu. Diemžēl tieši tulkojuma stils un vārdu izvēle, un pārāk bieži garām palaistās gramatiskās kļūdas (nedomāju komatus) traucēja pilnībā izbaudīt romānu, kas nemudina biežāk ķerties klāt latviskajiem tulkojumiem, nevis lasīt oriģinālu angliski.

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.