Matt Larkin – Gods of the Ragnarok Era #1-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Gods of Ragnarok Era ir laiks, kads dzimst tādas skandināvu mitoloģijas leģendas kā Odins un Loki, bet pirms vēl viņi kļūst par mītos apvītiem diviem, kā viņiem tā citiem personāžiem, piemēram, Odina dēlam Toram jāiziet cauri smagu pārpaudījumu piepildītiem piedzīvojumiem.

Odina gadījumā pirmsākumi meklējami tēva slepkavības atriebībā pret frost giants. Sērija kā tāda deviņu grāmatu garumā izvērsta gana gara un pirmais trīs grāmatu omnibuss koncetrējas uz Odinu un kā viņš ar šo veikumu piesaista dievietes Idunn uzmanību, kura vispirms Odinam dāvā ābolus, kuri piešķir nemirstību, un vēlāk ļauj pašam Odinam izvēlēties savus kompanjonus garajai mūžībai, kuriem vēl tos dāvāt. Bet nemirstība nav vienīgais pārdabiskais, ko Odins iegūst, tās ir arīdzan nākotnes orākula stila vīzijas, kuras nevēst cilvēcei neko labu. Tās ir pasaules gala Ragnarok stila vīzijas, un, lai tās vismaz censtos novērst, ir jārīkojas nekavējoties.

Autors Matt Larkin izvēlējies pārstāstīt skandināvu mitoloģiju vēsturiska romāna veidā ar fantāzijas un pārdabiskā elementiem, protams, dievi un tiem prestatā arī briesmoņi un mošķi. Bet ne visi iemājo tādu pašu pozītīvisma tēlu, kādu teiksim tagad Tors bauda MCU filmu pasaulē. Tors, kuram vairāk ļauts izpausties sērijas otrajā omnibusā (ceturtā līdz sestā sērijas grāmata),  ir gana augstprātīgs savā statusā kā Odina dēls, bet visvairāk acīs kā sliktā īpašība iekrita attieksme pret vergiem, it īpaši sieviešu kārtas verdzenēm, kuras izmantot kur un kad vien gribi. Kaut arī laikam jāatzīst, ka tēvs Odins gan mājas esot, bet galvenokārt aizņemtības dēļ blandoties piedzīvojumos un centienos pasauli glābt, nebūs bijis tas labākais tēvs, lai sniegtu atbilstošāko piemēru.

Vēl neesmu pieskāries starp citiem diviem vēl populārajam Loki, kurš tagad vairāk atzīts kā jokdaris un visādi citādi nenopietns personāžs, bet Gods of Ragnarok Era sērijā vairāk viņam piešķirts nopietnuma grauds, nedaudz kā sirdsapziņas un atbildības/apdomības līdzsvars, kad Odins un vēlāk Tors aizrāvušies ar spēka un agresivitātes demonstrēšanu. Neskatoties uz to, ka darbībā biežāk Loki noris stāsta perifērijā un aizkulises, kamēr sērijas galvenās zvaigznes izpaužas pēc sirds patikas, Loki piešķirta svarīga pretstata loma, lai viss būtu balansā.

Sērijas noslēgums, bez dižiem maitekļiem, nāk ar citām, līdz tam brīdim varbūt negaidītām atklāsmēm, ka Ranganork cikls nebūt nenozīmē visa galu, ka pasaules atdzimšana un vēl pēc vidēji 52 gadsimtiem tās gals atkārtojies jau neskaitāmas reizes. Turklāt Odins, Tors, Loki un citi kā atšķirīgi varoņi bijuši arī tajos, piemēram, kā Prometejs vai Herakls. Interesanta ideja par cikliskumu, par to, kā spējuši pastāvēt tik daudz dažādu, bet reizē arī līdzīgu dievu. Vien šī cikla noslēgums prasa izteikti lielākas rūpas, jo mītiskā koka Yggdrasil pastāvēšana tiek apdraudēta un pieprasa varoņu iejaukšanos un aizstāvību.

Izlasīju, lasu, lasīšu #230 (09.01-22.01)

Izlasīju:

Will Carver – Girl 4 (January David #1)

Kim Stanley Robinson – 2312

Conn Iggulden – The Death of Kings (Emperor #2)

Conn Iggulden – The Field of Swords (Emperor #3)

Rob McCarthy – A Handful of Ashes (Dr. Harry Kent #2)

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part1: Monster Tale (Monogatari)

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part2: Monster Tale (Monogatari)

Noklausījos:

Dyrk Ashton – Paternus Trilogy #1-3

Lindsay Buroker – Star Kingdom #1-5

Lasu:

Carin Gerhardsen – The Gingerbread House (Hammarbyserien #1)

Hammond Innes – High Stand

Klausos:

Matt Larkin – Gods of the Ragnarok Era #1-9

Peter F. Hamilton – The Evolutionary Void (The Void Trilogy #3)

Lasīšu:

John Katzenbach – The Wrong Man

Ken Follet – Whiteout

Klausīšos:

Edward W. Robertson – Breakers #0.5-3

Obert Skye – Wizard for Hire #2-3

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part2. Monster Tale (Monogatari)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertical

Manas pārdomas

Monster Tale otrā daļa divās vispārējās lielajās nodaļās turpina ar diviem paranormāla rakstura atgadījumiem/piedzīvojumiem galvenokārt varoņa vidusskolnieka Koyomi Araragi dzīvē. Ja vēl trešajā nodaļā Suruga Monkey no pirmās daļas aktīvāku darbību ņem nu jau Araragi draudzene Hitagi Senjogahara, tad ceturtajā Nadeko Snake otrā galvenākā varoņa loma tiek iepriekšējā nodaļā paranormālās likstas nelaimē kritušajai vietējās skolas basketbola zvaigznei Suruga Kanbaru.

Bet visu pēc kārtas. Ja Monster Tale interpretē drusku burtiskāk kā briesmoņa asti, tad visnotaļ atbilstoši, ka viss, kas piemeklējis līdz šim šīs sērijas varoņus, ir bijis dažādu dzīvnieku zīmē. Un trešajā nodaļā par upuri klasiskai mērkaķa astei (ir dzirdēts par zaķa ļipu vai zelta zivtiņu), kura pa savam prātam izpilda trīs vēlēšanās, ir kļuvusi pieminētā jaunā basketbola zvaigzne. Turklāt Araragi uzmanības centrā viņa nenonāk ar savu pirmo veikto vēlēšanos, bet, kad kāds tērpies lietusmētelī cenšas tevi nogalināt, tad neatliek nekas cits, kā iesaistīties. Kaut gan pēc Araragi tēla spriežot, kurš ir jauks un izpalīdzīgs līdz galējībai teju pret visiem, pietiktu arī ar mazākiem uzmanību piesaistošiem centieniem.

Tikmēr Nadeko Snake nodaļā šķietami nenozīmīgs strīds starp skolasbiedriem par kāda puiša uzmanību un ‘’lielo mīlestību’’ izvēršas neapdomātā lāsta izteikšanā, kas negaidīti sāk piepildīties. Vien nejaušas sakritības rezultātā Araragi šī liksta top zināma, bet, kā jau minēts, kad tas notiek, ir jau par vēlu, lai Araragi to aizmirstu un liktos mierā. Neredzama žņaudzējčūska, kuras lāsts varbūt nemaz nebūtu aktivizējies, ja ne upures preemptīvie centieni lāstu noņemt, kam par lokāciju, nenojaušot tā sekas, izvēlas novārtā pamestu svētnīcu.

Kopumā arī pēc otrās daļas varu izteikt atzinīgu spriedumu par light novel subžanru kā tādu, bet jau piezogas iezīmes, kas cenšas sabojāt iespaidu. Galvenokārt tajā vainojamas frāzes un izteiksmes līdzekļi, ar kuriem pat dažu apakšnodaļu laikā autors atkārtojas tik bieži, lai to nevarētu nepamanīt. Tas galvenokārt noris tēlu savstarpējos dialogos, kuros autors cenšas attēlot dinamisku vārdu apmaiņu, kurā nereti viens otru cenšas pavilkt uz zobu, kas izvēršas privātā un citiem jau vars nesaprotamā humorā, ja nezini, ka tā viņiem jau ierasta lieta. Bet arī tas jau sāk kļūt par biežu un paredzami neizteiksmīgu.

Var just, ka nepieciešama drusku lielāka pauze pirms lasīt Monster Tale trešo daļu.

Rob McCarthy – A Handful of Ashes (Dr. Harry Kent #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Mulholland Books

Manas pārdomas

Ārsta Harija Kenta dzīve kopš sērijas pirmās grāmatas tajā notikušās kriminālizmeklēšanas nav gājusi uz to labāko pusi. Lai arī ir atradis jaunu draudzeni, pēc pašķiršanās no detektīves Frankie Noble, darbs slimnīcā un papildus ar policiju ir piespiedis pieņemt lēmumu sākt lietot amfetamīnus, lai spētu tikt galā ar stundu apjomu, kas jāpavada nomodā. Izvēle, protams, ir paša Harija veikta, neviens ar ieroci nav stāvējis klāt, bet iemesli tam pietiekami komplicēti un daudzslāņaini, lai uzreizt tik vienkārši nenosodītu.

A Handful of Ashes slepkavības upurim, jaunai kardioķirurģei Susan Bayliss, izvēle gan tika atņemta, kad svētdienas atpūtas vietā pie vīna glāzes, kāds izvēlējies viņas vietā ātrāk pārtraukt viņas dzīvi. Turklāt vēl pēc fakta centies ainu izvērst tā, lai izskatītos pēc pašnāvības, kas uz pirmo acu uzmetienu arī izdodas. Vien Harija Kenta vērīgā acs, kuram jāverificē fakts, liek sākt aizdomāties par pretējo.

Acīmredzamā motivācija jaunās ārstes slepkavībai tālu nav jāmeklē. Vien nesen viņa pievērsusi visas valsts uzmanību savai darba vietai, izslavētai bērnu slimnīcai ar fokusu uz kardiovaskulārām slimībām, un konkrēti uz vienu kardioķirurgu (savu tiešo priekšnieku), pēc kura operācijām ātrāk vai vēlāk miruši četri bērni pēc kārtas. Vienkārša nelaimīga sakrītība vai kas nopietnāks, bet Sjūzana Bejlisa vēlas, lai notikušais tiktu nopietni izvērtēts. Tā vien šķiet, kāds pamatīgi vēlas, lai tā nenotiktu.

Kā alternatīvu, protams, varētu izskatīt arī pretējo motivāciju, ka noplokot ažiotāžai ap slimnīcu un četriem pēc kārtas pie viena ķirurga mirušiem bērniem, kāds no vecākiem vai kāds cits ieinteresētais bažījas, ka slimnīca un konkrētais ķirurgs tiks cauri sveikā. Kaut kas jādara lietas labā, varbūt policijas iesaistīšanās tam līdzētu.

Dr. Harry Kent otrā sērijas grāmata lieliski sabalansē ārsta Harija personīgo cīņu ar atkarību, paša privāto dzīvi, kāda nu tā ir. Kā arī ar policijas nesaistīto ārsta darbu, kurā būtu izceļama Harija interese, tiek turpināta no pirmās grāmatas The Hollow Men, par anonīmu jaunieti ar rozā matiem, kura pēc pilsētas mēroga nemieriem nonākusi slimnīcā, bet joprojām nav atguvusi runas spējas.

Tikpat labs balanss atrasts, ik pa brīdim pārslēdzot perspektīvas uz detektīvi Frenkiju Noblu, kurai tiek uzticēta izmeklēšanas vadība, jo kolēģis, kas to parasti dara ir slims, un nav ilgi jāgaida līdz lietas mērogs un acīmredzamā interese mediju acīs piespiež iziet ārpus ierastās komforta zonas. Sakritība, ka Harijam iekrīt inicālais izsaukums uz nozieguma vietu, ir gan svētīga sakritība, gan varbūt neliels lāsts, ņemot vērā abu nesen pajukušās attiecības.

Vienīgā vilšanās, ko sagādā Dr Harry Kent sērija, ir fakts, ka vairāk turpinājumu tik labai mistērijai un spriedzes trillerim nav.

NisiOisiN – Bakemonogatari, Part1. Monster Tale (Monogatari)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertical

Manas pārdomas

Koyomi Araragi nav nedz pats labākais, nedz sliktākais skolnieks savā klasē, bet, ja esi pamanījies iekļūt prestižā skolā, kurā teju visi cenšas pēc izcilības, tad reizēm var piezagties neliela grūtsirdība, ja ne gluži uzreiz depresivitāte. Araragi ir klasesbiedrene, ar kuru interesantā kārtā trīs gadu laikā ne viņš viņu, ne otrādi nav uzrunājis vai kā citādi apmainījušies vārdiem, bet, kad Araragi atrodas īstajā vietā un laikā, lai paglābtu klasesbiedreni Hitagi Senjogahara no smaga kritiena uz trepēm, viņš atklāj īpatnēju faktu, kas varētu būt tam par iemeslu. Hitagi tikpat kā necik nesver, pat neesot šķērsizmērā lielai, tas, ko Araragi veiksmīgi noķer, ir pārlieku par maz.

Pats Araragi arī kā izrādās ir drusku neprarasts, jo viņam piemīt ārkārtēji izteikta spēja reģenērēties no tikpat kā jebkāda veida savainojumiem. Superspēju, kuru ieguvis pēc vampīra uzbrukuma pavasara brīvlaikā. Vien pateicoties nejaušam garāmgājējam Oshino Araragi nav kļuvis par pilntiesīgu vampīru, bet ir vien saglabājis labākas īpašības no nejaukā starpgadījuma.

Par pašu Ošino pirmajā daļā nekas konkrēts netiek atklāts, vien tiek prezentēts kā tāds kā guru, kas spēj dot padomu paranormālu problēmsituāciju atrsinināšanā, kas Araragi un Hitagi (starp abiem veidojas īpatnēja draudzība) lieti noder, kad Araragi Mātes dienā parkā (turp devies, jo sastrīdējies ar abām jaunākajām māsām) sastop māsām līdzīga vecuma meiteni, kura acīmredzami ir apmaldījusies, bet attieksmē pret palīdzību ir visai noraidoša un sākumā pat diezgan rupja. Tas gan neattur Araragi no vairākkārtējiem mēģinājumiem palīdzēt. Atrisinājums šim otrajam piedzīvojumam bija drusku negaidīts un patīkami pārsteidza.

Bakemonogatari pirmā daļa Monster Tale ir mana pirmā pieredze ar prozā Japānas literatūras subžanrā sauktu par Ligth Novel. Varbūt reizēm piezagās doma, ka dažas ainas labāk iederētos ilustrētas mangā vai kā citādi prātā bijusi vairāk ilustratīva doma, vai pati proza drusku pastīva. Bet kopumā autora NisiOisiN un tulka Ko Ransom veikums ir izveidojis gana izklaidējošu veikumu. Vēl laikam jāpagaida sērijas turpinājumi, lai saiste starp piedzīvojumiem no viena uz otru būtu jūtamāka.

Lindsay Buroker – Star Kingdom #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Casmir Debrowski ir vienkārš robotikas profesors uz Odin planētas. Nevar noliegt viņa izcilību un gudrību, kā nekā nesen radījis jauna tipa humanoīdu robotu Crusher slepenā militārā projektā Star Kingdom karaļnamam. Diemžēl par spīti visiem viņa sasniegumiem viss var būt kaķim zem astes, kad vairāki Crusher roboti nonāk teroristiskas grupas rokās un vairāki paša izgudrojumi uzrodas universitātes teritorijā vien īsi pēc karalistes bruņinieka brīdinājuma, ka viņam nekavējoties jābēg un jāpamet planēta.

Kazmirs ne tuvu ārēji neizskatās pēc klasiska varoņa. Stresa situācijās ar tendenci izplūst vārdu plūdos Kazmirs tomēr spēj ar savu aso prātu nonākt pie risinājumiem, lai cik neprātīgi tie no malas nešķistu, kuri tiem tur no malas nemaz neienāktu prātā un tādēļ jau sen būtu pieskaitāmi mirušajiem. Bet ātri vien pēc Crusher robotu un Kazmira atkalsastapšanās stāstā tiek iesaistīts algotnis, citu acīs pirātu kapteinis Tenebris Rache, kuram nezkāpēc saistoša šķiet Kazmira liksta. Vien kad Tenebriss novelk sejas aizsargmasku var tapt skaidrs kāpēc.

Iepazīstinot būtiskākos tēlus jāpiemin par 1) Kazmira neveiklo, no cilvēku kontakta izvarīgo, jo grūti interpretē citu emocijas, zinātnieci Kim Sato, kuras ekspertīze attiecībā uz vīrusiem un baktērjām vēlāk sērijā būs neatsverams; un 2) Kazmirs pašaizsardzības nolūkos, kā miesassargu radu jaunu Crusher robotu, kuram dod vārdu Z. Kazmirs pret visiem robotiem attiecas ar pieklājību, nedod tiem vienkārši pavēles, bet pasaka ‘’paldies’’ un ‘’lūdzu’’. Tā teikt attiecas pret tiem, kā pret personībām. Tas ne tikai sāk piešķirt ar laiku Z personību, kas nepiemīt citiem robotiem, bet Star Kingdom zvaigžņu sistēmās un citur dod Kazmiram labu slavu starp robotiem, kas lieti noderēs, kad Kazmirs un viņa sabiedrotie nonāks sarežģītā un dzīvībai draudošās situācijās.

Tikmēr uzmanība, kuru Kazmira izgudrojumi pievērsuši viņam iegrūž profesoru no jauna Zvaigžņu karalistes karaļa un karalienes fokusā, no kuriem krietni bīstamāks ar savu valdīšanas stilu un uzskatiem ir karalis, kurš labprāt sūta Kazmiru bīstamā uzdevumā ar cerību, ka tam izdodoties viņš pats varētu ņemt letālu galu. Ne reizi vien Kazmirs nonāk pie atziņas, cik pasargātā un no pārējās sabiedrības nošķirti universitātes akadēmiskajā vidē dzīvojis.

Atgriežoties pie sērijā būtiskajiem tēliem noslēdzoši gribas vēl iepazīstināt atlīdzību mednieci Bonita Lopez, viņas kuģa Mākslīgo Intelekto Vego un vienu no kosmosa kuģa apkalpes ģenētiski un fiziski izmainīto (kopš dzimšanas) kaķsievieti Shin, kurai nākas saskarties ar lielu daļu naida, jo daudzviet starp zvaigžņu sistēmām ģenētiskās modifikācijas ir aizliegtas, bet ar visu to nebūtu jābūt gaišākajam prātām, lai saprastu, ka viņas unikālais vizuālais atšķirīgums piesaistītu naida izlādi no svešiniekiem. Neskatoties uz šādiem traucēkļiem abām piemīt spējas un talanti, vairāk fiziskajā sfērā, kas, lai cik neticami tas nešķistu, palīdz Kazmiram, Kimai un vienkārši labajiem tēliem šajā sērijā.

Star Kingdom sērijas pirmās piecas grāmatas varbūt nav galvu reibinoši jauns skatījums uz SFF žanru, bet ir gana labs un aizraujošs piedzīvojums ar saistošiem tēliem, lai vēlāk būtu interese sēriju noklausīties līdz galam.

Conn Iggulden – Emperor #2-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Ja Emperor sērijas pirmajā grāmatā The Gates of Rome autors vēl iepazīstina lasītāju ar Gaja Jūlija Cēzara vārdu un personāžu, tad iekš The Death of Kings Cēzars sāk veidot savu leģendu, kuras spēks nesīs viņa vārdu vēl vairāk nekā divus tūkstošus gadu pēc paša nāves. Arī Romā Cēzara sabiedrotie un citi līdzgaitnieki sāk noprast, kādas spēks un līdera dotības vadīt leģionus piemīt šim jaunajam censonim, cik bīstams ienaidnieks vai noderīgs draugs viņš varētu tapt nākotnē.

Pirmais postenis Cēzaram ir uz galeras, kuras uzdevums ir cīnīties un apkaut tirdzniecībai kaitīgos pirātus, bet jūras kara flote un kuģniecība ne tuvu nav Romas spēcīgākais aspekt,s un salīdzinoši ar pirātu kuģiem Romas galeras ir krietni lēnākas un grūtāk manevrējamas. Kā rezultātā, ja pirāti labi izplāno iepriekš sagatavotu slazdu un vairāki kuģi vienlaikus apvieno spēkus, tik iespaidīgie leģionāri uz kuģa nebūt vairs nav tikpat biedējoši, kā ierastākos apstākļos uz sauzemes. Tā nu dzimst pirmā leģenda ar nonākšanu pirātu gūstā, izpirkuma naudas pieprasīšanu no ģimenēm Romā, kā apjomu Cēzars šķietami pats paaugstina, lai summa nebūtu zem viņu goda, bet vienlaikus apsolot pirātiem, ka pēc atbrīvošanas pienāks diena, kad viņš personīgi nogalinās vainīgos pirātus un viņu kapteinu un atgūs zeltu, lai finansētu savākto karaspēku.

Tikmēr pašā Roma politiskās intrigas, mērošanās spēkiem un tā visa reizēm pavadošās slepkavības rit savu gaitu. Republika zem Sullas dzelzs dūres vēl paspēj izdzīvot pirms kāds viņa varu un izdarības nespēj varis izturēt, bet arī pēc tam liela daļa izslavēto senatoru neizprot situācijas nopietnību, kas gan būtu varējis mudināt leģionu ģenerāli tā pārņemt varu savās rokās, vai vienkārši rīkoties preventīvi, lai tā vairs neatgadītos.

Bet arī atgriežoties tik gaidītajās mājas ērtībās, Cēzaram nav dots laika atpūsties mīkstos pēļos, katru dienu jāuzmanās un jāgudro ko darīt, kā rīkoties, lai nepieļautu kāda kādreizējā Sullas drauga atriebes soli. Vai vienkārši aiz naida, kas iegūts no kaimiņu ķildām un sakaušanās reizēm ar kaimiņu dēlu Suetonius, kurš sapņo un cer jebkādīgi ieriebt Cēzaram, kuram kremt katrs panākums un slavas mirklis, ko Cēzars gūst, kurš iztēlojas, kā viņš varētu būt Cēzara vietā un rīkoties līdzīgi, ja vien šo Cēzaru izdotos neuzkrītoši pastumt nostāk un ieņemt viņa vietu. Kāpēc gan viņam tā izdodas uzrunāt un iedvesmot citus leģionārus, kamēr viņš Suetonius paliek neievērots tajā pašā nemainīgajā armijas ranga statusā?

Otrajā The Death of Kings daļā par sevi liek manīt tāds vēsturiski atpazīstams vārds kā Spartaks, kura vadīto vergu sacelšanos autors vairāk izmanto, lai izceltu briestošās un jau pirms tam brīžiem manāmās plaisas bērnības draugu Jūlija un Marka Bruta starpā. Grūti spriest cik vēsturiski akurāti, bet fragmenti no Sparta skatpunkta neparāda viņu tajā labākājā armijas līdera un stratēģa gaismā. Jā, pārsteiguma elementa brīdī viņam izdodas savākt desmitiem tūkstošu vergu zem sevis, bet tālāk par slepkavošanu un laupīšanu diži vairāk plānu nav.

Spartaka sacelšanās ir otra iespēja, nu jau ietekmīgāku romiešu acīs kā Krass (labāks tirgonis ar biezu maku, nekā ģenerālis) un Pompejs. Lai arī Senāts balsojumā uztic leģionu vadīšanu Krasa, aiz bailēm, ka Pompejs viņa vietā varētu kļūt par nākošo Sullu, tad cīņās pret Spartaku nevienam nav šaubu, kurš patiesībā dod visas pavēles.

Zinot, ka autoram lielos vilcienos jāiekļaujas vēstures dotajos rāmjos, var uzteikt viņa prozu, kas sižetu padara lasāmu un saistošu. Papildus tas atgādina, kāpēc der izlasīt pa kādai dokumentālai grāmatai, jo šis tas jāpagroza par labu interesantākam un labākam sižeta dramatizējumam, kāpēc nevajag paļauties uz vēsturiskajiem romāniem kā interesantākiem vēstures avotiem, jo to dokumentālo tak būtu garlaicīgāk lasīt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Pagājuši teju četri gadi kopš Pompejs norīkojis Gaju Jūliju Cēzaru un viņa leģionu Spānijas teritorijas sargāšanai un apsaimniekošanai. Četri gari gadi, kuru laikā nav pieredzēta neviena liela adrenalīna radoša kauja. Lai arī savu laiku un paveikto Spānijā Cēzars var atzīmēt ar pozitīvu zīmi, tomēr paša ambīcijas ir krietni lielākas. Tādēļ tuvojoties gan sava norīkotā Spānijas termiņa beigām un konsula vēlēšanām Romā, Cēzars pieņem lēmumu laicīgi atgriezties mājās, lai Pompejs neizdomātu viņu norīkot atkal cita provincē.

Augot Cēzara ambīcijām, mazpamazām pieaug strīdi un nesaskaņas starp Cēzaru un Brutu, kuras ik pa brīdim uzplaiksnī lielākās domstarpībās. Nepamet sajūta, ka autors, labi apzinoties, kā noslēgsies Cēzara dzīve, ik pa brīdim dot mājienus, kurus citkārt neiestarpinātu.

Pirmā atgriešanās Romā un konsula vēlēšanas ir pirmā The Field of Swords daļa. Dzimst jauns triumvirāts starp Pompeju Krasu un Cēzaru, kurā visus vieno kāre pēc varas un ietekmes katram savā sfērā. Par draudzību to noteikti nenosauksi, bet vispusējs respekts gan. Krasam kā naudasmakam tiek monopoltiesības tirdzniecībā, Pompejam lielāka ietekme Romas pilsētā, bet Cēzaram tiek ļauts iekarot Romai jaunas teritorijas un doties Gallijas reģionu.

Jaunas nepieredzētas teritorijas, klimatiskie apstākļi un iekarojamo ciltis, kuras pēc seniem laikiem jauna un spēcīga pretinieka vārdā apvienojas, lai censtos to padzīt no savām mājām. Lai kā apvienotās ciltis zem viena vadoņa un karaļa necenstos, lai cik simtus leģionāru nenogalinātu, pašu rindās kritušo skaits mērāms tūkstošu tūkstošos. Par gluži nekavētu un gludu Gallijas teritorijas iekarošanu Cēzara kampaņu nebūt nenosauksi, bet viņa vadītie leģioni un pielietotā stratēģija attēlota gandrīz kā izcila.

Tomēr atkal Cēzaram sirdsmiers un pilna laime nav sasniegta. Ir jāsniedzas vēl tālāk uz leģendām un mītiem apvītām teritorijām pāri atklātai jūrai uz salām, kuras tagad saucam par Lielbritāniju. Lai arī daļā leģionāru līdzīgi kā Brutam rodas jautājums, kad varēs atgriezties mājās, kad Cēzaram būs gana, tad viņa kā vadoņa harizms un talants ātri vien liek tādām domām pagaist (gandrīz no visu prātiem), iztaisnoties staltāk un izpildīt doto uzdevumu, pavēli ar degmi, pat ja esi mežonīgi noguris no gadiem ilgās kampaņas.

Tikmēr mājās Romā Pompejam un Krasam nemaz nesokas tik ideāli pilsētas pārvaldīšanā kā gribētos. Jauni kadri senātā ievieš jaunas un bandām pielīdzināmas vēsmas, kas teju iegrūž visu Romu vardarbīgās sadursmēs un ciešanās. Dodot vārdu lielākam tēlu pulkam un mainot pa brīdim notikumu lokāciju, autors Conn Iggulden veiksmīgi liek noprast augošās un topošās impērijas apmērus. Diemžēl vai par laimi, kā nu kuram, bet triumvirāts cieš nāvi, kad Krass ar dēlu krīt kaujā kādā Romas provincē. Pompeja vienīgais šķērslis neierobežotai varai nu ir Cēzars, kurš to laibi apzinās un otrā atgriešanas šīs grāmatas ietvaros un pirmā sērijas ceturtajā grāmatā iezīmēs leģendārā Rubikonas upes šķērsošana.

Will Carver – Girl 4 (January David #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow Books

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Janvārim Deividam profesionālā karjera vienmēr bijusi tuvu vislielākajai dzīves prioritātei. Viņam ir ilgstoša draudzene Audrey, grāmatas gaitā, kas lekā pa laikiem, saderinātā un jaunā sieva, bet, lai kā pats censtos kompensēt ilgstošās darba stundas, tad slepkavību izmeklēšana, it īpaši, ja uzrodas sērijveidslepkava, prasa savu un privātā dzīve dabū ciest.

To gan Odrijai būtu jāsaprot, bet pēc kāzu gatavošanas un pasākuma nebūšana uzmanības centrā arī no citu puses, kad vairs nav lielais notikums, kam pašai gatavoties un aizpildīt viņas reizēm garlaicīgi rutinizējušos ikdienu, domas klejo greizos neceļos un tik tālu, ka pašai lemts gandrīz kļūt par slepkavas ceturto upuri.

Slepkavai ar vārdu Eames tiek dots arī savs vārds un iespēja izteikties par savu motivāciju, iemesliem viņa rīcībai; par faktoriem, kas ietekmē rūpīgu upura atlasi un paradumu izsekošanu ideālam vakaram, lai gan līdz galam neatklājot visu, pietaupot to fināla atrisinājumam. Paši upuri gandrīz visi kā viens izņemot Odriju nav ar to lielāko pašapziņu, lai atteiktu sveša puiša uzmanību bārā jau pēc vairākām glazītēm. Vienai tas ir kārtējais vakars, kad mostas cerība, ka beidzot kāds viņu pamanījis, pat ja prāta nostūros mīt klusas aizdomas. Cita ļaujas spontanitātei, pēc tam kad dienas laikā pieņemts lēmums lūkoties beidzot pašas internetā bāzēta uzņēmuma virzienā. Lai vai kā, bet visām kā vienai nākotnes sapņi tiek sagrauti, kas tiek atklāts upuriem veltītajās nodaļās katrai no savas perspektīvas, ko kā metodi bieži manīt nesanāk.

Būtu Eames tēls vēl ar lielāku burtu savā amatā, varētu interesantā veidā izspēlēt velna advokāta iespaidu par viņu, kā viņš pats sevi uztver citu acīs, kā Īmsam pašam šķiet, kādu pakalpojumu un glābiņu no neizdevušās dzīves viņš piespēlē izraudzītajam upurim.

Tikmēr detektīvs Janvāris jeb vienkāris Jans, pieaugot upuru skaitam, izjūt arvien lielāku spriedzi un spiedienu slepkavu notvert, it īpaši, kad par ceturto upuri gandrīz kļūst paša sieva. Sākotnēji nevarētu iedomāties, kā gan tas varētu nākt par labu abu laulībai, bet meistarīgi uzvītam plānam no autora puses ir tikpat interesants atrisinājums, kad viss tiek nostādīts pa vietām un sāk rasties papildus jautājumi, kādā gan virzienā autors plānojis turpināt sēriju, jo vienkārši jaunas izmeklēšanas sērijas turpinājomos kaut kā nešķiet lemtas šajā sērijā. Intriga noteikti gana liela, lai ar seriju potenciāli turpinātu jau nākamajā gadā.

Dyrk Ashton – Paternus Trilogy #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fiona Patersone kā vienkārša māsiņa strādā vietējā slimnīcā, kur iemīļojusi veca gada gājuma pacientu Pīteru, kurš tikpat kā vairs nereaģē uz ārējiem stimuliem. Tā vien rādās vienīgi Fionai (jeb vienkārši Fi) ir izdevies izvilināt jebkādu jēgpilnāku reakciju no večuka, it īpaši, kad kolēģis un draugs Zeke Prisco pamana, ka onkulim patīk vērot zvaigznes. Abu kolēģu dzīve izmainās uz neatgriešanos, kad slimnīcā pēkšņi uzrodas vairāki personāži, kuri it kā uzdodas par Pītera ‘’radiniekiem’’, bet līdz ko tiem prasa kaut cik ticamu dokumentu, autentifikāciju viņu identitātei kā radiniekiem, tā ilgi nav jāgaida, kad Fionai un Zīkam, gādājot arīdzan par Pītera drošību, jāuztraucas par palikšanu dzīvajos.

Tā aizsākas divu līdz tam parastu cilvēkbērnu piedzīvojums leģendās un mītos apvītu dievu un dievību sabiedrībā, kuru savstarpējās nesaskaņas un aizvainojumi ielaužas vienmuļajā un pārdabiskā brīvajā cilvēces pasaulē. Bet kā sižeta darbība to atklās, tad ne Fiona, ne Zīks nav nekādi parastie mirstīgie. Gandrīz kā īstenā bareņstāsta fantāzijā (vien bez paša statusa) kā Zīkam, tā it īpaši Fionai piemīt apslēpti talanti un ģenētiski ‘’ieslodzītas’’ spējas, kuras jāatmodina, lai vismaz vienai Zemei (eksistē paralēlas dimensijas) būtu cerība izdzīvot pret dievu un dievību frakciju, kurai nepatīk, cik lielā favorītu statusā Pīters nostādījis cilvēci.

Pats Pīters izrādās nav nekāds tur demences vai citas likstas nogurdināts seniors, bet viens no dievu Dieviem un teju pašas radības radītājs, bet ne gluži. Klasiskā pārdzimšanas ainā, pēc iekrišanas baseinā kopā ar Fionu, bēgot no ‘’radiniekiem’’, Pīters atgūst savu kādreizējo varenību un godību, lai kopā ar Fionu un Zīku, kuriem vēl priekšā pārbaudījumu pilns ceļš, lemts kļūt par varoņiem un pasaules glābējiem.

Autors Dyrk Ashton interesantā veidā vienā grāmatā apvieno vairāku mitoloģiju dievus, kuru nesaskaņu dēļ ne tik vien cilvēces (atgādinot, ka eksistē n-tās Zemes un Visuma versijas) dabū ciest, bet visa radība uz Zemes. Lai gan mitoloģiju mikslis ir gana raibs, nevarēja nepamanīt, ka lielāks uzvars ir uz Indijas dieviem, lai gan pats autors dzimis Atēnās iekš ASV teritorijas.

Kopumā katrā Paternus triloģijas grāmatā ir pa aizraujošam piedzīvojumam un izaicinājumam galvenajiem varoņiem Fionai un Zīkam, kas piespiež kā vienu tā otru dažu dienu laikā pārtapt par gandrīz citu personu, kas nebūtu nekāds pārsteigums, ņemot vērā, kas abiem kopā ar Pīteru un citiem sabiedrotajiem jāpārcieš. Bet vienlaikus nepamet sajūta, ka autors stāstu izvēlējies izklāstīt tādā kā drošā manierē bez liekiem riskiem, kā rezultātā tas nepaliek atmiņā ar kaut ko vien tam atšķirīgu un piedēvējamu. Izklaidējoši, kad lasi vai klausies, bet diemžēl ne vairāk.

Kim Stanley Robinson – 2312

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Ar vairākām lielajām idejām autors Kim Stanley Robinson piedāvā lasītājam ceļojumu pa Saules sistēmu 24.gadsimta sākumā, konkrētāk 2312.gadā. Cilvēce ir spējusi teraformēt un apgūt teju visas planētas, pat apgūt dzīvi uz Merkura (uz sliedēm tā ēnā braucoša Terminatora pilsēta), daudzus no to pavadoņiem un pat pārvērst asteorīdus par tādiem kā dzīvās dabas muzejiem un kosmoskuģiem.

Sižeta darbību aizsāk galvenās varones Swan vecmammas Aleksas negaidīta nāve. To vēl jo negaidītāku padara fakts, ka pateicoties zinātniskajiem sasniegumiem medicīnā cilvēka mūžu ir iespējams pagarināt līdz pat 200 un pāri gadiem (izpēte turpinās, diemžēl ne visiem pieejama). Ņemot vērā kādos vērienīgos darbos viscaur Saules sistēmai, dažādās līgās un uz Zemes Aleksa iesaistījusies, tiek pat apsvērta ideja, ka kāds, lai izskatītos dabiski, būtu viņu nogalinājis. Tā lūk darbībā iesaistās inspektors Jean Genette, kaut arī varēt vienlaikus viņu vainot sava veida interešu konfliktā (par labu labajiem tēliem), jo arī viņš ir spēlējis un turpina to darbīt kopīgajos plānos ar Aleksu.

Kamēr uz planētām un to pavadoņiem (un asteorīdiem) turpina ritēt teraformēšanas darbi pilnā sparā, jo vien Marss ir kaut cik spējis pietuvoties dzīvei brīvā dabā kā uz Zemes, citur dažādās ‘’kastēs’’ un ‘’teltīs’’ un citos aizsargājošos apstākļos. Tikmēr uz Zemes pat pēc lielajiem plūdiem un ledāju izkušanas, kas vēl turpinās, pēc okeāna līmeņa katastrofālas paaugstināšanās un lielas daļas floras un faunas izmiršanas globālā klimata pārmaiņu dēļ (asteorīdi viens no veidiem kā palīdzēt) strīdi un muļļāšanās, kas pārsvarā beidzas vien ar pliku runāšanu, turpinās. Tā nu cilvēce, no kuras 11 miljardiem uz Zemes liela daļa maigi sakot negatīvi uztver jebkuru ‘’kosmosnieku’’/spacer, ir nonākusi interesantā un pat kritistkā momentā, kad lielāki darbi ir iespējami ārpus tās dzimtās planētas. Iespējams kādai grupai vai indivīdam šis nepatīk, jo pēc Aleksas nāves atgadās vispirms šķietami nenopietns un vēlāk jau smagāks uzbrukums kolonijām/apmetnēm, kas nerezultējas ar tūkstošu nāvēm, lai gan atskatoties šķiet ir bijis viens tāds gadījums pagātnē vēl Aleksai dzīvai esot, tad tos neapstādinot tas drīz vien var mainīties un iegrūst cilvēci vēl nebijušā konfliktā ar sevi.

Tā nu šajā rakstā kā pēdējo lielo ideju bez dzīvildzes un vēl visvisādām iespējām sevi pārveidot, ko tas nozīmē, kā to uztvert, un vides pārveidošanas, varu iepazīstināt mākslīgo intelektu, kura pēdējās versijas šeit nosauktas par qube un ir iespējams ievietot kā uz rokas pulksteņa līdzīgas ierīces vai pat sev tieši galvas smadzenēs. Lai arī krietni ātrāki un veiktspējīgāki par ‘’vecajiem’’ MI, qube pēc to lietotāju un ražotāju teiktā nespēj neko vairāk kā esi tos ieprogrammējis. Paši no sava prāta tie nespētu sākt slepeni komunicēt ar citiem sev līdzīgajiem ‘’brāļiem un māsām’’ un, tā teikt, sākt plānot apvērsumus, kas pirmajā momentā šķiet diezgan optimistiski, ja pieņem faktu par to gudrumu un kādu to iespējams sasniegt mūsu realitātē. Gan Svanai, gan inspektoram Jean Genette, kā arī vairākiem citiem tēliem, kuri bijuši tuvi Aleksas kolēģi, no kuriem vissvarīgākais šīs grāmatas sižetā ir vēl Fitz Wahram, rūpīgi jāapsver visi pieejamie fakti, reizē nedaudz uztraucoties, cik lojāli cilvēcei ir viņu pašu qube intelekti, lai atrisinātu pašreizējās problēmas un draudus gan Terminatora pilsētai uz Merkura, gan progresā esošajiem darbiem uz Venēras u.c.

2312 vēl neparasti starp nodaļām papildina te fragmenti no tādas kā enciklopēdijas, kuri paskaidro autora ieviestos zinātniskos nākotnes izgudrojumus, vai vīzijas medicīnas jomā, kā cilvēks sevi pa šo laiku nu spēj izmainī. Reizēm tie ir īpatnēji saraksti, minu, kā galvenās varones Svanas ‘’sastādīti’’, kuriem nenoliegšu vien pārlaidu acis pāri. Bet trīs reizes nosaukti par Quantum Walk tie ir ieskati vēl dīvainākajā veidā, kā pasauli uztver qube. Mans minējums, jo tas atklāti netiek pateikts.

2312 pavisam noteikti nebūs sci-fi, kas domāts jebkuram šī žanra fanam. Pieeja stāstam, kurā galveno lomu spēlē idejas, ne problēmsituāciju sižets, gana daudziem var likt tā vilties, lai nesaskatītu autora iecerēto domu vai vismaz daļu no tā. Līdzīgi, bet atšķirīgi, protams, prātā nāk Dune sērijas otrā grāmata Dune Messiah, kura pēc visiem aizraujošajiem sērijas pirmās grāmatas notikumiem sižetiski ir pavisam par ko citu un arī stāsta izklāsta manierē arīdzan atšķiras gana būtiski, lai nesagatavotu liktu vilties.