Antonia Honeywell – The Ship (The Ship #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicholson

Manas pārdomas

Nākotnes Lielbritānija un konkrētāk Londona, kura ir izmainīta līdz nepazīšanai galvenokārt klimata pārmaiņu un augošā ūdenslīmeņa dēļ, bet arī tam sekojošo politiķu un pie varas esošo izmainītie likumi, lai censtos kaut kā nebūt palīdzēt izdzīvot, ja ne visiem, tad vairākumam.

Bet tas nebūs The Ship grāmatas galvenais vai pat sekundārais sižets. The Ship galvenā varone Lalage jeb Lalla, vien 16 gadi, vairāk vai mazāk ir dzīvojusi pārticībā. It īpaši ja salīdzinātu ar citiem viņas tautiešiem, kuriem katru dienu jāuztraucas par nākošo maltīti, vai tāda būs, tad Lallai vismaz ir divi gādīgi vecāki, no kuriem tēvs Michael Paul ir viens no programmatūras Dove izstrādātājiem, kura tiek izmantota, lai kontrolētu iedzīvotājus, bet, kuras sākotnējais pozitīvākais labums tika reklāmēts, ka valdība varēs vieglāk palīdzēt iedzīvotājiem ar pārtiku un citiem resursiem aizvien bīstamākā pasaulē.

Kā glābējs uz stāsta skatuves tad nu uzrodas Kuģis, ar tēva Maikla palīdzību piekrauts ar visiem iespējamiem resursiem, kādi nu būtu vajadzīgi, lai izdzīvotu gadu gadiem prom no sauszemes. Ideja pati par sevi nebūt nav slikta, bet izpildījums ir tālu no labākā iespējamā varianta, no potenciāla, kas izklaidētu lasītāju. Pirmkārt jau no paša sākuma nekas netiek pastāstīts lasītājam attiecībā uz loģistiskajiem jautājumiem ne, kā gan Maikls būtu varējis apgādāt kuģi ar tik plašiem resursiem, kamēr gandrīz visi citi mirst badā, ne vēlāk, kā gan tiek iecerēts visu to uzturēt ēdamu, lai pārtika vai kas cits nezaudētu izmantojamību. Paša kuģa degvielas jautājums tiek atbildēts tā garāmejot, ka pēc degvielas iztērēšanas tiks izmantota saules enerģija.

Arī Kuģa ‘’iedzīvotāju’’ komplektācija ir kaut kur gaisā palicis jautājums. Pat ja Kuģa sākotnējās rezerves ļautu izdzīvot 20+gadus, kas tālāk pēc tam? Ne reizi neizskan, ka uz kuģa kāds mēģinātu ko audzēt vai citādi pārtikas ziņā jaunu saražot. Tā vietā tās 500 iedzīvotāji skatās visvisādas senās filmas, klausās mūziku vai lasa kādu grāmatu – citiem vārdiem izklaidējas, reizēm pat garlaikoti aizpilda tukšo laiku. Kamēr pats Maikls sāk iemājot Dieva pielūgsmes un glābēja statusu.

The Ship no YA distopijas vairāk būtu pārklasificējama par Literary fiction stāstu, kurā jauniete Lalla agrā vecumā zaudē māti, attiecību ziņā tuvāka par tēvu, un vairs īsti nesaprot, kā gan turpināt dzīvi tālāk. Kā bez tāda droša enkura un padomdevēja, varbūt pat drauga, kamēr tēvs darbojas lielās lietās vispirms pa Londonu, vēlāk uz Kuģa, vairs saprast sevi un atrast jaunu identitāti, kad dzīvē tik negaidīti uzradies tāds tukšums, kuru šķietami nekādīgi neaizpildīt. Neatskatīties uz pagātni, reizēm pat ignorēt to, lai tādejādi būtu vieglāk dzīvot tagadnē, dominē starp Kuģa iedzīvotājiem, pat tiek iedrošināts no Tēva Maikla puses.

Kā jau jauniešu YA romānā, tad Lallai uzrodas arī romantiskā interese vārdā Toms. Līdzīga vecuma, gluži kā tēva noskatīts Kuģa sastāva noformēšanas laikā. Arī šis tik būtiskais sižeta jautājums aizpilda vairāk nekā pasaules uzbūve, ģeopolitiskā situācija citviet utml. Distopija ir vien fons galvenās varones pārdzīvojumiem.

Paskatoties vismaz Goodreads portālā, ko gan vēl autore sarakstījusi, cik turpinājumi ir šai sērijai, tad nebiju apbēdināts ieraugot, ka 2015.gadā izdotais The Ship, neskaitot divas stāstus no šīs The Ship pasaules, ir viņas līdz šim vienīgā izdotā grāmata.

Robert Dugoni – Tracy Crosswhite #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms tieši divdesmit gadiem Tracy Crosswhite dažus gadus jaunākā māsa Sāra, kad viņai ir vien 18, pēc šaušanas sacensībām viena pati devās mājup, kamēr pati Treisija izbaudīja līdz tam dzīvē vienu no labākajiem vakariem, kad ilgadējs draugs sadūšojās viņu bildināt. Divdesmit gadus vēlāk Treisija joprojām gandrīz ik dienu nespēj pārstāt domāt, kā būtu, ja būtu, ko gan citādāk būtu varējusi darīt, lai māsa tajā vakarā paliktu dzīva un netiktu nogalināta.

Līdz liktenīgajai dienai Treisija bija domājusi kļūt par skolotāju, pat kļuva par tādu un dažus gadus skoloja audzēkņus ķīmijas zināšanās vietējā skolā. Treisija būtu varējusi turpināt dzīvi ar mierīgu sirdsapziņu, jo māsas slepkava tiek atrasts un veiksmīgi notiesāts, bet līdz pat stāsta tagadnes dienai viņu nav likuši mierā domas par vispārīgajiem, netiešajiem un citādi apšaubāmiem pierādījumiem, kas apsūdzēto Edmund House palīdzēja ielikt cietumā. Nepamet doma, ka īstais slepkava visus šos gadus tomēr atradies uz brīvām kājām.

Kā jau tas iederas labā romānā, tad My Sister’s Grave apaļās ‘’jubilejas’’ gadā Sāras mirstīgo atlieku atrašana nav vienīgā sakritība, kas iekustina un vēlāk turpina virzīt sižetu. Diemžēl Treisijas apsēstība, dzīvošana ar māsas spoku tikpat kā zem viena jumta, vēlie vakari un brīvdienas veltītas visas pieejamās informācijas analīzei no A līdz Ž ntās reizes vairāku gadu garumā panāk to, ka tagad viņa dzīvo viena, ir šķīrusies no laulātā drauga.

My Sister’s Grave darbība, bagāta ar atmiņas ainām, ir gana raita un kodolīga. Informācija pa porcijām tiek attiecīgajos momentos pienācīgi pasniegta, lai uzturētu lasītāja interesi, minējumus par notikumu apstākļiem gan pirms 20 gadiem, gan tagad, kad tā vien šķiet ir kāds kas labprātāk pagātnes notikumus atstātu pagātnē.

Tā arī sērijas turpinājumi, vismaz otrā Her Final Breath un trešā In the Clearing sižeti pamatā saistīti ar neatrisinātām pagātnes slepkavībām, kur paralēlais tagadnes noziegums ir vien kā kaut kas papildus. Her Final Breath sižets ir lieliska un labi izpildīta pārēja no nozieguma, kas skāris personīgi viņas dzīvi, māsas slepkavības, uz tagadni, uz striptīzkluba dejotāju slepkavībām. Izmeklēšana, kura ne vien zaudēja tempu, jo trūkst pavedienu, kurus izmeklēt vai ka detektīves Treisijas uzmanību un laiku patērēja kas cits, bet pat tika ielikta ‘’atvilktnē’’ auksto lietu kategorijā. Acīmredzami priekšlaicīgi, jo slepkava nedomā rimties.

Papildus jau tā nervus ēdošajai spriedzei, kuru prasa aukstasinīgu slepkavu tvarstīšana, reizēm pat ar labu pieredzi, kuriem šķiet, ka tikuši cauri sveikā, Treisijai jācīnās ar daža laba kolēģa seksistisko attieksmi un viņas ceļā liktiem ‘’šķēršļiem’’, lai tikai iespītētu un padarītu dzīvi un pat darbu smagāku. Par laimi, Treisija pirmās grāmatas ietvaros, intervēdama pagātnes paziņas, ko kurš atceras, atjauno draudzību un varbūt tagad arī ko vairāk ar Dan O’Leary, kas pavisam noderīgi un sakrītīgi ir kļuvis par advokātu, un pēc pārāk stresainās lielpilsētas dzīves ir atgriezies tuvāk dzimtajām majām.

Tikmēr trešā In the Clearing izmeklēšanas ‘’aukstuma’’ ziņā pārtrumpo visus līdzšinējos piemērus, kad nesaistīti ar tagadnes noziegumu, bet +/- tajā pašā reģionā, Treisiju piesaista 40 gadus veca indiānietes jaunietes pēc oficiālās versijas pašnāvība, bet pārāk daudz mājienu velk uz to pusi, ka tā gan policijai, gan vairumam balto iedzīvotāju, šāda oficiālā versija ir bijusi ērtāka un ātrāka, nekā pacensties visu izmeklēt, kā pienākas. Turklāt tajā pašā gadā vietējā skolas (amerikāņu) futbola komanda uzvarējusi štata mēroga sacensībās. Tā teikt, kas gan ir svarīgāks un nozīmīgāks?!

Pagaidām Treisijas Krosvaitas izmeklēšanas šīs sērijas ietvaros vēl nešķiet uzkrītoši un piepiedu kārtā speciāli saistītas ar putekļus uzkrājošām lietām. Arī atrisinājumi tām neseko kādām paredzamam šablonam. Izpildījums ir labs un grāmatas beigās ir ar pabeigtības sajūtu. Tāpat sasaiste ar personīgās dzīves detaļām, ar Denu O’Līriju, kurš sniedz savu palīdzīgo roku noziegumu izmeklēšanā, ir neuzspiesta un mijas organiski.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters (He Who Fights with Monsters #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jason Asano, jauns austrālietis ar Japānas izcelsmes vecākiem, nenojauzdams, ka nākošajā rītā viņa dzīve uz ļoti iespējamu neatgriešanos izmainīsies vairāk nekā par 180grādiem, mierīgi aizmieg savā gultā, lai no rīta pamostos pilnīgi svešā dzīvžogu labirintā, turklāt vēl bez jebkāda veida apmotojuma jebkur uz ķermeņa. Vai kāds izdomājis uztaisīt pamatīgu joku, kur vispār viņš atrodas un ko iesākt tālāk ir vien daži no jautājumiem, kuri joņo pa Džeisona galvu.

Bet puisim tiem neatrodas diži daudz veltāma laika, jo ātri vien jācīnās palikt dzīvam, bēgt no īpatnējiem divkājainiem radījumiem, kuri neslēpj savus nodomus un noslieces ēdienreizēs apēst pa kādam humanoīdam kā elfam vai cilvēkam. Tieši tā! Džeisons nebūt nav pārklausījies. Šajā jaunajā pasaulē mīt visvisādas būtnes, to skaitā lauvām līdzīgie Leonid rases pārstāvji, ne tikai briesmoņi un ļaundari, bet arī personas, kuras laika gaitā Džeisons ar prieku sauks par draugiem.

Pirmā sērijas grāmata kalpo kā pasaules iepazīšana lasītājam kopā ar galveno varoni. Kā vienam, tā otram viss ir pilnībā jauns. Gan maģijas sistēma, gan dažādās atšķirīgām rasēm pieejamās spējas, starp kurām tev pieejamās atkarajās no tā, kuras tu atmodini pirmās. Džeisona gadījumā viņš šķietami sper ne vienu vien soli tumšo spēku virzienā, bez citu sākotnējiem padomiem, ja spriež tikai pēc esenču spēju nosaukumiem Dark, Blood, Sin un Doom. Katrai no tām vēl ir piecas apakškategorijas, kuras trenēt un audzēt līmeni.

Interesanti kā nevienā brīdi galvenais varonis Džeisons vai jebkurš cits šīs sistēmas izmantotājs neatsaucas uz pieredzes punktu krāšanu, līmeņu audzēšanu tā klasiskajā izpratnē. Tā vietā, atmodinot visas esences tēls iegūst Iron klases/ranga kategoriju, tālāk uz bronzas līmeni var sākt attīstīties pienācīgi, kad ir iegūtas visas piecas spējas katrai no esencēm, un turpināt attīstību uz Silver, tad Gold un noslēdzoši uz pašu spēcīgāko Dimanta rangu.

Džeisons neskatoties uz visnotaļ saprotamo apjukumu par situāciju, kurā nonācis, vienlaikus ir gana apķērīgs un jau pirmajā misijā/kvestā sekmīgi palīdz trim citiem piedzīvojumu meklētājiem, tā iegūdams nenovērtējamus draugus, kuru palīdzība, lai iedzīvotos un saprastu kas ir kas, grūti novērtējam monetāri. Tāpat kā ar pieredzes punktiem, tā arī nevienā brīdi īsti neizskan minējumi, vai galvenajam varonim kā spēlētājam ir iespējams mirt un atdzimt. saprotami kaut ko rezultātā zaudējot vai izmantojot anglisko terminu šī maģiskā fantāzijas pasaule ir ar permadeath funkciju. Kopumā interesants un līdz šim personīgi neredzēts fantāzijas subžanru LitRPG un GameLit kombinācija.

Cits būtisks He Who Fights with Monsters pasaules aspekts ir tās politiskās pasaules intrigu spēles, galvenokārt starp Adventure Society un Magic Society, bet ne tikai. Lai arī katrai no šīm biedrībām ir plaša pārstāvniecība visos reģionos, lielās un mazās pilsētās, tad atsevišķi kā valstis, ja nu vienīgi kā pilsētvalstis pārvaldība neeksistē. Tikmēr Džeisons ignorances cēļā vai kā citādi nereti izpaužas šokējoši vietējo izpratnē, galvenokārt reliģiskajā sfērā galvenokārt, jo šeit dievi ne tikai eksistē, bet mēdz uzturēties starp saviem pielūdzējiem, bet pats Džeisons vismaz mūsu pasaulē atradies starp ateistu piekritējiem.

Autoram Travis Deverell jeb Shirtaloon acīmredzami jau pirmās grāmatas tapšanā ir bijis lielākas epikas plāns, jo He Who Fights with Monsters ietvaros atrodamas vairāki sižeti, kurus citkārt būtu pavisam loģiski sadalīt atsevišķās grāmatās vai pat izvērst mini-triloģiju. Diemžēl paralēli interesantajiem piedzīvojumiem, neuzpiestajam humoram no Džeisona puses, nepamanīt nevarēja redaktora trūkumu pat man uzkrītoši pamanāmā gramatikas ziņā, vai kāda padomu, kas vispārējo lielo sižetu palīdzētu padarīt plūstošāku, reizēm ne tik notikumu secības aprakstošu.

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Beam pasaules nākotne 2097.gadā atkarībā no tavas bagātības un pārticības ir kļuvusi vai nu par utopiju vai arī nelaimīgu distopiju. Nākotne, kuras politisko un ģeogrāfisko karti izmainījušas un izveidojušas nekontrolējamos apmēros postošas klimata pārmaiņas un ūdenslīmeņa celšanās, kas trīs Ziemeļamerikas valstis (Kanādu, ASV un Meksiku) par spīti visām nesaskaņām un atšķirībām līdz tam piespiedušas apvienoties, vienlaikus izolēties no pārējās pasaules, vienotā Ziemeļamerikas Savienības (NAU) valstī.

NAU iekšēji sadalījusies divās Enterprise un Directorate nometnēs. Iekš Enterprise valda meritokrātija, bet vienlaikus katrs ir par pats par sevi, pat savas grupas, kluba, biedrības u.c. ietvaros jāsaglabā veselīgs paranojas līmenis, ja vēlies dzīvot pārticīgi bez uztraukumiem par minimālu izdzīvošanu. Tikmēr Directorate velk uz komunisma sociālisma pusi. Par visu parūpējas tavā vietā, bet vienlaikus arī nesūdzies, ja kaut kas līdz galam ne tā, ja funkcionāri par tevi šķietami nav citos jautājumos par tevi padomājuši kā pirmajā vietā.

Nav gluži jāuztraucas, ka viena izvēle kaut kad jaunības pagātnē būtu neatgriezeniska, ka nebūtu iespējams ik pēc sešiem gadiem var palikt turpat vai izmēģināt laimi otrā nometnē. Vienlaikus medicīnas sasniegumi gājuši uz priekšu, piešķirot iespēju dzīvot krietni ilgāk, kas katru izvēles svaru padara ievērojami lielāku.

No audio grāmatas produkta puses šis vairāk der kā izmēģinājuma variants, lai saprastu, kuri ierunātāji tev patīk labāk, kurus varētu paklausīties vairāk viņu individuāli izpildītās grāmatās. Līdz galam patraucēja, ka, lai arī balsis mainās līdz ar galveno perspektīvu pa nodaļām, tad katrā daļā nav tā, ka citu ierunātie tēli neizteiktos. Balsis/tēli nemijas savstarpēji teiksim dialoga ietvaros, rezultātā vienam tēlam var būt krasi atšķirīgas balsis. Arī sižeta epizodiskais raksturs un sekojošais sērijas sadalījums pa sezonam nepalīdz stāsta vispārējo, lielo sižetu padarīt uztveramāku un baudāmāku.

Kopējais iespaids par The Beam pirmo sezonu nebūt nepamudinātu šīs sērijas otro sezonu pavirzīt TBR listes priekšgalam.

Izlasīju, lasu, lasīšu #237 (01.05-28.05)

Izlasīju:

William T. Vollmann – Carbon Ideologies #1-2

Robin Lane Fox – Alexander the Great

Stephen Halliday – An Underground Guide to Sewers or: Down, Through and Out in Paris, London, New York, &c.

David Kynaston – City of London: 1815-2000

Noklausījos:

Henry ‘’Chips’’ Channon: The Diaries 1918-1957

Lasu:

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters (He Who Fights with Monsters#1)

Klausos:

Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Lasīšu:

Antonia Honeywell – The Ship (The Ship #1)

Klausīšos:

Robert Dugoni – My Sister’s Grave (Tracy Crosswhite #1)

Henry ‘’Chips’’ Channon: The Diaries 1918-1957

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzimis ASV, bet jaunības gados, it īpaši pēc pieredzes Pirmajā pasaules karā, darbojoties Sarkanā krusta ietvaros un vēlāk pārceļoties uz dzīvi uz Lielbritāniju, Henry ‘’Chips’’ Channon var droši sevi saukt par īstenu britu. Drusku pārsteidzoši, kā jau no sākta gala Henrijs atrod sevi apgrozāmies gana augstos sabiedrības slāņos un uzsāk ilgstošu politisko karjeru.

Dienasgrāmatas no 1918.gada līdz dzīves pēdējam 1957.gadam iedalītas trīs pat savā ziņā tematiskās daļās, ne tikai neaupšaubāmā vairāk nekā 3 000 lapaspušu dēļ. Pirmā daļā iesākas ar Henrija pieredzi Pirmajā pasaules karā, bet vairāk tajā pēc viņa atgriešanās Eiropā iezīmējas, cik nemanāmi aug topošās Nacistiskās Vācijas spēks, cik sākotnēji daudziem šķiet pat apsveicami, ka tāds politiķis kā Ādolfs Hitlers beidzot ar apņēmību savedīs valsti kārtībā, ko tikai vēl vairāk viņa acīs pierāda lieliskās 1936.gadā aizvadītās spēles. Fasādes glītums un propogandas vārdu veiklums aizmālē acis, liekot baumām par svēreztībām pret ebrejiem un citiem šķist vien pārspīlētiem anti-vāciešu mēģinājumiem celt paniku, sarīdīt valsti nevajadzīgā karā.

(Gandrīz) Neviens nevēlas, lai atkārtotos līdzīga vai pat lielāka mēroga Pasaules karš, kas daudziem to pieredzējušiem ir ļoti labā atmiņā. Varbūt vien ar zināšanās par gaidāmo var ar vieglu nosodījumu atskatīties uz mēģinājumiem apmierināt Hitleru neuzsākt karadarbību, piešķirot viņam citu mazāku valstu teritorijas. Bet ne bez iemesla ir teiciens, ka apetīte aug ēdot. Kā arī jāatzīmē daudzu krietni lielākās bažas no komunisma Krievijā, nekā nacisma Vācijā, kas daudzu Rietumnieku acīs ļaunuma ziņā ir apgrieztām vietām, bet zinātājiem būs zināms, ka abi ir ieliekami līdzīgos svara kausos.

Lai arī otrais krājums gada skaita ziņā no ir visīsākais, tad notikumi pašsaprotamu iemeslu dēļ pasaules vēsturē piepildia Henrija dienasgrāmatu lapaspuses ar krietni lielākiem ierakstiem kā pirms vai pēc tā. Ja vēl 1938.gadā liela daļa vēl lolo cerības, ka karu izdosies novērst, pēc Vācijas iebrukuma Polijā 1939.gada 1.septembrī to nomaina doma, ka varbūt Vāciju ātri izdotos sakaut un atjaunot mieru, vēl nezinot par slepeno vienošanos par Eiropas sadali.

Henrija dienasgrāmatas nenoliedzami dod ieskatu Otrajā pasaules karā, ne no kauju viedokļa, bet gan politiskās dzīves britu pusē, gan vienkārši civiliedzīvotāja uztveres, ko ne visās, bet ir izmantojamas kādā vēstures grāmatā par šo tematu. Pat pēc ilgākas karadarbības tā vien šķiet Henriju līdz galam par Vāciju kā likstu pār pasauli pārliecina vien Lielbritānijas bumbošana. Kā vēlāk pierādīs pēdējais dienasgrāmatu krājums, tad citi, rasistiskāki, uzskati pat Otrais pasaules karš nespēs izmainīt.

Noslēdzoši trešais dienasgrāmatu krājums uz vienlaikus Henrija noslēdzošajiem dzīves gadiem vairāk ir par politisko un saviesīgo dzīvi Lielbritānijā. Pēdējais krājums vēl iesākas ar noslēdzošajām kara fāzēm, kara beigu paziņojumu, kas tiek uzņemts ar entuziasmu un nelielu neticību. Ik pa brīdim dienasgrāmatā Henrijs arī pauž bažas par savu veselību, par svaru, kas 40.gadu beigās un 50.gadu sākumā nav nekas nopietns, nevienam jau nepatīk slimot un piespiedu kārtā neaktīvām būt pa mājām, bet gadiem ejot un pauzēm starp ierakstiem pieaugot (arī agrāk pa savai reizei ir pātraukumi ieraktos) pats Henrijs vienā no ierakstiem pareģojoši raksta par iespējamo dzīves beigu tuvošanos.

Nebūt nevaru teikt, ka šo dienasgrāmatu ieraksti man liktu gribēt dzīvē sastapt un iepazīt Henriju vai viņam līdzīgu personību, bet tikai cilvēcīgi, ka tuvojoties beigām ir paliek drusku žēl Henrija, kas dzīvi noslēdz salīdzinoši jaunā vecumā.

Stephen Halliday – An Underground Guide to Sewers or: Down, Through and Out in Paris, London, New York, &c.

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Thames & Hudson

Manas pārdomas

Vai kāds no mums katru dienu izmantodams labierīcības diži piedomā, kas gan tālāk pēc nokārtošanās notiek ar izvadīto materiālu? Sen pagājuši tie laiki, kad naktspoda saturs tiek izmests pa logu uz ielas, bet, protams, ne visur pasaulē vai pat visās urbānajās vidēs var mierīgi pasēdēt uz poda, noskalot ūdeni un aizmirst par tālāko.

An Underground Guid to Sewers ir kā īss, labs pārskats par kanalizācijas sistēmas izveidi dažās no lielākajām pilsētām pasaulē kā London, Parīze vai Ņujorka. Bagātīgi ilustrēts gan ar arhīvu foto ar strādniekiem, inženieriem u.c. un izmantotajām tehnoloģijam, gan pilsētu kartēm ar iezīmētiem kanalizāciju cauruļvadiem vai ilustrācijas ar dažnedažādākajām to formām, lai labāk regulētu kanalizācijas ūdeņu plūsmu. Tāpat interesanti, kādas tik iekārtas nav tikušas izmantotas, lai atdambētu aizprostojumus, kas reizēm mēdz izveidoties un pēc tam likt kanalizācijām pārplūst, kur nu vēl tik muzejvērtīgs eksponāts, kāds izveidojās Londonā 2017.gadā. Tā teikt vērts padomāt pirms visu ko tik nolaist kanalizācijā.

Pēc tam šķietami pašsaprotami nāk šo ūdeņu apstrāde, lai varētu droši laist tālāk upēs, ezeros vai jūrās, okeānos, kas pārsteidzoši ilgi pat 20.gadsimtā daudzviet Rietumu pasaulē tā nav bijis un noteikti tiek turpināts piesārņot pat šodien un pat ūdeņus, kuri tiek izmantoti iedzīvotāju dzeramajam ūdenim. Kaut gan Carbon Ideologies izlasīšana liek šaubīties vai šāda tumsonība aprobežojas tikai ar mazāk attīstītajām valstīm. Kaut arī autors ar entuziasmu grāmatas noslēgumā min piemērus kanalizācijas un lietus ūdeņu attīrīšanā un kā laika gaitā tehnoloģijas gājušas uz priekšu, lai to varētu paveikt ātrāk un labāk ar jauniem izaicinājumiem no mājsaimniecībā pielietotajām sadzīves ķīmijām, tad zinot, ka visi cenšas vairāk vai mazāk ietaupīt, kas reizēm rezultējas ar negadījumiem, avārijām.

Redzot fotogrāfijas to inženierijas projektu apjomus, reizēm uzsāktus no pilnīgas nulles, vai vien ar ūdeņu novadošām renēm uz ielām, galvu var vien apbrīnā nogrozīt, ka ir kāds kas spēj ko tādu izveidot un turpināt uzturēt darba kārtībā. Kas savā laikā, piemēram Parīzē ilgu laiku izpelnījusies godu kā viena no galvenajām tūristu obligātajām apskates vietām. Bet interesanti, ka galvenais grūdiens kanalizāciju izveidei daudzviet pasaulē devušas tikai un vienīgi nekontrolētas slimību izplatīšanās kā holera, bez kurām politiķi vairāk iespringtu uz citām sasāpējušām problēmām.

Robin Lane Fox – Alexander the Great

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Nenoliedzami Aleksandrs Lielais jeb Maķedonijas Aleksandrs ir iegājis vēsturē kā viens no labākajiem iekarotājiem dalot vēstures rindas starp tādiem personāžiem kā Gajs Jūlijs Cēzars, Čingishans, Napoleons Bonaparts u.c. Lai arī Aleksandrs pārņēma varu pēc tēva mīklainas slepkavības (attiecībā vai pats Aleksandrs bija starp zinātājiem par to), nebija radījis impērijas lieluma valsti gluži no nekā, bet tomēr pēc savas nāves netika radīts kaut kas tik noturīgs, lai pēc tam iekarotās teritorijas nesašķeltos.

Pretstatā tam pats lasīšanas laikā liku Romas Republiku/Impēriju, kuras centrā vienmēr ir Roma, kā arī faktu, ka iegūstot statusu, katrs jauniekarotais būtu varējis sevi saukt par romieti. Vienlaikus politiskā situācija Senās Grieķijas teritorija arī nebūt nav tik vienota. Sentiments, ko autors Robin Lane Fox savā 1974.gadā izdotajā grāmatā iekļāvis, pauž kaut ko citu, kam par visizteiktāko piemēru kalpo irānieši/persieši, kuru atšķirīgā kultūra un paražas noteikti likušas izbrīnīties, bet pieciestas līdz brīdim, kad mēģināts viņus iekļaut armijā ar līdzvērtīgu statusu, kas veterāniem un citiem sāk likt uztraukties par savām darba perspektīvām. Kā vēsture rādīs, tad šāds domu gājiens nav un nebūs nekas jauns.

Protams, pats Aleksandrs, vienmēr censdamies atdarināt Homēra epikas varoņus un dievus, galvenokārt Ahileju, nekad nebūtu pieļāvis domu, ka būtu jāmirst tik jaunam. Nāve, kas nenoliedzami apvīta noslēpumiem, slepkavība vai vienkārši nāve pēc smagas saslimšanas, kuru pastipirnājuši ievainojumi no kaujām, it īpaši no laika, kad ‘’vēstures grāmatas’’ rakstīšanas koncepts nav bijis tāds kā tagad.

Bez uzticamiem ģenerāļiem, piemēram Ptolemajs, un palīgiem, bez ierindas kareivju gandrīz vai aklas uzticības dieva statusa cienīgam līderim, neviens nebūtu spējīgs pat ne uz pusi no sasniegtā. Lai arī tiek iekarota Persijas teritorija, bet temps, kādā Aleksandrs turpina karagājienu tālāk uz tagadējās Indijas teritoriju, neļāva nostiprināties tajās, kur nu vēl sakaut izmanīgās beduīnu/nomadu ciltis. Tikmēr pats Indijas posms, pēc kartes nemaz tik tālu Indijas subkontinentā neiegāja, pēc autora pasniegtā saistās ar vairākiem ‘’kā būtu, ja būtu’’ neizmantotiem momentiem, kā arī atpakaļceļs cauri vienam no smagākajiem tuksnešiem pasaulē nevarētu būt nācis par labu veselībai un kopējai armijas morālei.

Starp kārtīgām Aleksandra Lielā vēsturēm šī ir pirmā ko sanācis lasīt, vien sakompresēta, 60min īsa audio versija pirms pieciem gadiem. Būtu interesanti izlasīt, paklausīties, kaut ko nesenāku un no citas perspektīvas, avotu analīzes pieejas.

David Kynaston – City of London: 1815-2000

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Chatto & Windus

Manas pārdomas

Finanšu pasaules vēsture Londonā nav tā vēstures grāmata, kuru būtu iedomājies lasām šī gada sākumā. Daļēji tas attiecināms arī, ka grāmatas nosaukumu gluži nevarētu pārtulkot latviski kā ‘’Londonas pilsēta’’, lai nerastos pārpratumi. Pirms tam jau zināju, ka Londonā eksistē pilsēta pilsētā, bet ne, ka finanšu rajons tiek saukts par City.

Lai arī grāmatas nosaukumā sākuma gads ir norādīts 1815.gads, tad precīzāk būtu noapaļot no 1800.g. līdz 200.g. un arī tad tas būtu aptuveni, jo, kā jau vienmēr, nekas nerodas pēkšņi no zila gaisa, bet gan pakāpeniskā laikā. Tā arī Londona kā pasaules finanšu centrs par tādu nekļūst pirmais un pēdējais, it īpaši mūsdienu globālajā pasaulē, lai kā daži censtos to atkal saskaldīt.

Nemaz nepretendēšu, ka visi nozares termini tagad pēc grāmatas izlasīšanas man būtu tapuši skaidri, bet autoru David Kynaston šajā apvienotajā grāmatā (no četriem lielākiem sējumiem) var uzteikt, ka arī to nepārzināšana no A līdz Ž netraucē uztvert domu. Lielai daļai dzīvā atmiņā noteikti ir nesenākā 2008.gada krīze, kādam vēl drusku agrāk 90.gadu sākumā. Bet tādas bijušas arī Londonas finansistu pasaulē jau no pašiem pirmsākumiem, vien ar to atšķirību, ka vēl pašas tirgotāju firmas salīdzinoši mazākas apjomā un nedarbojas tik internacionāli, kā tagad.

Tagad gandrīz prasītos uzreiz ķerties klāt kādai citai līdzīga temata grāmatai, teiksim par vienu no pirmajiem burbuļiem, par tulpēm un to sīpoliem, kas plīsis 1637.gadā (paldies Vikipēdija), bet arī vēlāk nemetīšu līkumu grāmatai, ar nosacījumu, protams, ka tā nav orientēta tīri uz nozares pārzinātājiem. Vai arī par komunistisko pasauli autora minētajā laika posmā, jo Krievijas Impērija un pēc tam PSRS vai Ķīna tikpat kā netiek apskatīta šeit. Protams, tāpēc jau grāmatas nosaukums ir City of London.

Lieli vārdi un nami Londonas finanšu pasaulē ceļas un krīt, reizēm tiek izglābti no krīzes, lai neparautu līdzi sev citus pēc neapdomīgām darbībām, teiksim Baring krīze 1890.gadā , bet vislielākās pārmaiņas Londonas kā dominējošā pasaules centra izjaukšanā, ASV un Ņujorkas, Volstrītas dominances pieaugšanā vainojami divi lielākie militārie konflikti 20.gadsimtā. Tie vienlaikus arī ievieš vajadzīgas pārmaiņas pašu pārvāldē un likumdošanā, kas nebūt arī šodien nav ideāla. Pārsteidzoši kā inside trading prakse bijusi aktīva un ar likumu nesodīta pie britiem krietnu laiku ilgāk kā daudzviet citur pasaulē.

To daļēji var attiecināt uz City konservatīvismu un atturību sākt izmantot jaunas tehnoloģijas, vien tad, kad vecā metode acīmredzami vairs nav praktiska un jaunā krietni efektīvāka. Kā kādreiz telefoni (ne glaudāmie/laizāmie), tā vēlāk datori to pašu ļauj paveikt ātrāk un vairāk. Pasaule, kurā katra sekunde reizēm ir no svara, būt pirmajam pārdot par izdevīgāko cenu ir no liela svara, kur nu vēl tagad, kad pieejami datori, kuri spēj tirgoties vēl ātrāk par sekundi, nemaz nerunājot par potenciālajām Mākslīgā Intelekta opcijām. Nemaz nerunājot par galvu reibinošajām summām, kuras tajā pasaulē ir ikdiena.

Žēl, ka grāmata apraujas ap 2000.gadu. Četri izvērstākie krājumi tapuši, izņemot pašu pēdējo, tapuši 90.gados, bet šī to apvienotā versija 2011.gadā un biju cerējis uz kaut ko pēcvārdam līdzīgu, kurā, teiksim, būtu pieminēta 11.septembra un pēc tā sekojošo ASV vadībā izrasīto karu ietekme vai vēlākā 2008.gada krīze, kur nu vēl nesenākais C-19 vai šobrīd notikošais karš Ukrainā. Vien loģiski, ka šāda tipa grāmatai varētu atjaunot noslēdzošo gada skaitli.

William T. Vollmann – Carbon Ideologies #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viking

Manas pārdomas

Katra dzīves izvēle, patērētais pakalpojums vai prece prasa savu enerģiju, lai to saražotu, lai būtu iespējams to patērēt, līdz ar to gaisā palaižot vairāk vai mazāk CO2 un cita veida siltumnīcas efekta izraisošo izmešus. Ideālā utopijas pasaulē būtu iespējams dzīvot vairāk notverot, iesprostojot šos izmešus, piemēram, ar koku stādīšanas palīdzību vai paterējot vien atjaunojamos resursus fosilo kurināmo vietā, bet vismaz šobrīd esam tālu no tā. Tikmēr katru vasaru karstuma viļņi un tropisko nakšu periodi jau kļūst par normu. Krasākas laika periodu pārmaiņas un amplitūdu svārstības, spēcīgākas tās pašas dabas parādības un to krasākas sekas tikai daži no simptomiem, pie kā nāksies pierast.

Autors pirmo krājumu No Immediate Danger vispirms iesāk ar paša nosauktu ‘’praimeri’’, tādu kā ievadu par fosilo kurināmo patēršanas ietekmi uz dabu un pasniedz to tā, ka pat jābrīnās, ka viņa risinājums nebūtu cilvēces noslaucīšana no Zemes virsas. Pat dažas reizes ieminas, ka izmešu samazināšanai tā vien šķiet nekas nelīdzētu kā globāla liela mēroga pandēmija vai ļoti postošs pasaules mēroga karš, kas palīdzētu samazināt pasaules populāciju. Grāmatas publicētas 2018.gadā, tātad kādu laiciņu pirms Covid-19, kas neierindojas Holivudas stila apokalipses izraisīšanā, bet noteikti ir bijis ar savu ietekmi. Cerams otrs variants neizpaudīsies tik trakos upuros kā divi lielākie 20.gadsimta kari.

Tikmēr reālāks mērķis un variants, ar kuru sākt, būtu patēriņa un pieprasījuma samazināšana. Pat ja pēc statistikas uz vienu galviņu (per capita) izmešu skaitu izdodas samazināt, tad kopējā iedzīvotāju pieauguma dēļ kopējais apjoms turpina pieaaugt. Tie kuriem ir tā laime dzīvot modernā pasaulē ar visiem tās sniegtajiem resursiem kā pašsaprotamu lietu, ja vien esi spējīgs par tiem samaksāt, kas gan mēs esam, lai liegtu šo prieku lielai pasaules daļai, miljonu miljoniem, kuriem vēl tas nav pieejams, bet, kā gadījumā klimata pārmaiņas, pie esošās enerģijas iegūšanas stila, tiktu iespaidotas vēl vairāk.

Pirmajā krājumā pēc ‘’ievada’’, autors, žurnālists William T. Vollmann vispirms sāk ar AES. Lai arī šīs ideoloģijas piekritēji un atbalstītāji uzsver, ka viņu enerģijas iegūšanas veids ir vislabākais, jo nav CO2 vai citu izmešu, tad neviens nevar noliegt, it īpaši pēc Černobiļas un Fukušimas, par draudiem, kuri var rasties, ja nu notiek kaut kas neparedzēts. Bet pat bez kaut kā tāda, enerģijas iegūšanas laikā tiek radīti radioaktīvi atkritumi, kuri ļoti ilgstošu laiku kaut kur ir jāuzglabā.

Autora piegājiens savā stāstā par fosilajiem kurināmajiem ir ļoti žurnālistisks tā sliktākā nozīmē. Pietrūka speciālista, zinātnieka, akadēmiķa detalizētas sitūacijas un pieejamo, iegūto datu analīzes. Tā viņa stāsts par AES vairāk ir ceļojums pa Fukušimas avārijas/katastrofas skartajām zonām uzreiz 2011.gada, vēlāk 2014.gadā un pēcāk 2017.gadā. Ar ko jāsaskaras iedzīvotājiem, kad pēkšņi nākas evakuēties un pamestas mājas uz nenoteiktu laiku, varbūt uz visu mūžu. Kāda ir valdības un atbildīgo dienestu reakcijas šajā laikā un gadus pēc avārijas. Visu laiku autors izmanto dažāda veida radioaktivitātes mērītājus, piefiksē to rādītājus, bet nekad neizpaužas to jēgpilnā analīzē, kas būtu vairāk par pašsaprotamu atziņu, ka tādā vietā nebūtu vēlams ilgstoši uzturēties, kur nu vēl dzīvot.

Līdzīgi William T. Vollmann turpina otrajā No Good Alternative krājuma ar oglēm, dabas gāzi un fracking (nenāk prātā latviskojums), un vēlāk naftu, kuru tām veltītajās nodaļās vairāk koncentrējas uz šo resursu iegūšanas metožu negatīvajām sekām vispirms jau uz cilvēku veselību, kuriem nākas dzīvot to ieguves vietu tuvumā. Kā koncentrēšanas uz naudas ietaupīšanu uz katra stūra, alkatība no vadības puses pēc lielākas jo lielākas peļņas dzīvē izpaužas gan kā drošības pasākumu neievērošana pašu darbinieku drošībai, gan jau pieejamu dabai draudzīgākas resursa ieguves metožu un dažādu attīrīšanas sistēmu neizmantošanā, jo tas sadārdzinātu procesu. Tikmēr apkārtējiem jācieš no nedzerama ūdens, piesārņota gaisa u.c., kas rezultātā izpaužas dažādās veselības problēmās. Kārtējo reizi nonācu pie secinājuma, ka ļoti labi, ka nedzīvojumu ASV, uz kuru ogles, dabasgāzes un fracking nodaļās autors koncetrējas.

Un nav tā, ka katras šīs fosilo kurināmo ‘’ideologu’’ pārstāvjiem nebūtu zināms par viņu ietekmi uz apkārtējo dabu un cilvēku veselību, pat ja viņi neticētu cilvēku pāatrinātai, izraisītai globālajai sasilšanai, personīgi dodu priekšroku klimata pārmaiņām. Šobrīd ‘’letāk’’, vieglāk un izdevīgāk ir turpināt piekopt stilu un metodes, kādas ir piekoptas līdz šim, nekā meklēt kādu risinājumu, pat ja tagad un tūlīt tas būtu dārgāk, bet pasaules klimatam un galu galā tiem, kuriem uz Zemes būs tajā brīdī jādzīvo, labāk un izdevīgāk.