Izlasīju, lasu, lasīšu #200 (11.10-24.10)

Izlasīju:

Charles Watkins – Trees in Art

Gunther Willinger – Forests in Our World: How the Climate Affects Woodlands

Joel Sartore – Vanishing: The World’s Most Vulnerable Animals (Photo Ark)

Pedro Jarque Krebs – Fragile

Noklausījos:

Nicholas Sansbury Smith – The Extinction Cycle #1-6

Lasu:

Masamune Shirow – The Ghost in the Shell #1-2

Klausos:

Ron Ripley – Haunted Village #1-9

Lasīšu:

Jean Nicole Rivers – To the Moon and Back (Black Water Tales #3)

Klausīšos:

Paul Kalanithi – When Breath Becomes Air

Ron Ripley – Haunted Collection #1-9

Nicholas Sansbury Smith – The Extinction Cycle #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zinot par kādu globālo pandēmiju ir izvērsusies Covid-19 saslimšana, acīmredzami nomaskēts brīdinājums pasaulei! Jāsaka, ka pat pārāk labi Nicholas Sansbury Smith ir izdevies vainu uzvelt Ebolas vīrusa un izdomāta, bet mākslīga Hemorrhage vīrusa kombinācija (plus mistiskas super-karavīra zāles/narkotikas), kas izmūk no slepenas laboratorijas un acumirklī iegrūž civilizāciju apokalipses apskāvienos. Tur pat nav jābūt ģēnijam lai saskatītu likumsakarības! :D

Bet ja drusku nopietnāk, tad autoram izdevies salīdzinoši laba un aizraujoša apokalipses sērija. Protams, neiztikt bez zināmas acu pievēršanas notikumu ticamības jautājumā, kas galvenokārt attiecas uz vīrusu izraisītajām ‘’komplikācijām’’, kuras izvēršas cilvēku pārmutēšanā visdažādākajos briesmoņos, kādu +/- iedomājami, kā izskaidrojums diezgan ātri kļūst pavisam šķidrs un caurspīdīgs, ja tam pievērstu kritisku uzmanību.

Sērijai ir ir divi galvenie varoņi – viens militāra dabas (virsseržants Reed Beckham) un otrs zinātniskas (Dr. Kate Lovato), kā nekā, kamēr tiek izdomātas indes, lai masveidā nogalināt monstrus, ir nepieciešami ieroči un lodes, lai atvairītu draudus. Kā pierādīs sērijas notikumu gaita, tad vien apvienojot abus ir kāda cerība uz planētas atgūšanu cilvēku rokās.

Šāda tipa sērijai nav grūti iedomāties, kas sastāda lielu daļu asa sižeta ainu gan sērijas sākumā, gan salīdzinoši mazāk tai turpinoties un tās ir cīņas ar zombijiem/briesmoņiem un to dažādajiem mutāciju variantiem, tāpēc liela loma, cik laba izvēršas sērija, ir autora izpildījums. Kaut arī neizdodas pilnībā izvairīties no neveikliem cringe momentiem, piemēram, teatrāliem mazāk svarīgu tēlu atvadu vārdiem, tad lielākoties izklaidējošais faktors ir spēcīgāks par dažu labu negatīvu aspektu.

Būšu priecīgs, ja nepiepildīsies bažas, ka autors ir lieki iztiepis sēriju garumā, jo ar sesto grāmatu nekas nebūt nebeidzas. Cerības likšu uz tikpat labiem ļaundariem sērijas turpinājumā, jo mutanti nav vienīgie, no kuriem būtu jāuzmanās, bet vairāk par deviņām grāmatām sērijā gan kaut kā šobrīd šķiet būtu par daudz.

Joel Sartore – Vanishing: The World’s Most Vulnerable Animals (Photo Ark) UN Pedro Jarque Krebs – Fragile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Nat Geo Books

Manas pārdomas

Ja Forests of Our World autors noslēdz grāmatu ar optimistisku nākotnes prognozi, tad šī grāmata liek nolaisties uz zemes. Varbūt ne gluži sagrauj jebkādas cerības sīkās un kopā nesaliekamās šķembās, bet noteikti liek ieskatīties bēdīgām un lielākoties cilvēku rīcības izraisītām sekām tieši acīs.

Liela daļa grāmatā iekļauto fotogrāfiju subjekti pārstāv sugas, kuras ir vai nu ceļā uz izmiršanu par spīti aktīvistu centieniem vai arī ir bīstami tuvu tam, jo cilvēku skaits, kam tas rūpētu, nav pietiekami liels, un drīzā nākotnē arī var nonākt uz izmiršanas sliekšņa. Varbūt fokuss nav tik izteikti vērsts kukaiņu virzienā, bet fotogrāfijās nav aplūkojami tikai lieli un/vai plaši atpazīstami dzīvnieki.

Diemžēl pamatiemesli atkārtojas gandrīz no sugas – teritorijas sarukums, klimata pārmaiņas un malumedniecība ir tikai daži no biežāksastopamajiem.

Nedaudz atrauti no grāmatas tēmas ir otrs diemžēl, kas jāizsaka par grāmatas sējuma kvalitāti un konkrēti, ka fotogrāfiju lapaspuses un to papīra svars laikam ir pārāk liels slogs izvēlētajai līmei. Jau pēc vienas lasīšanas reizes var manīt, ka ļoti ilgs mūžs šai citādi tik vērtīgajai grāmatai nav lemts. Neatceros, ka pirms kāda laika lasītajai Putnu Foto Arkai būtu līdzīga liksta, kam par iemeslu iespējams ir mazāks lapaspušu skaits.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: teNeues

Manas pārdomas

Pavisam atšķirīga pieeja gan pašu fotogrāfiju uzņemšanā un to izvietojuma principos grāmatā, gan iekļauto sugu izvēlē, no kurām dažiem atvēlētas līdz pat 6 un 8 lpp.

Stipri mazāks sugu skaits, no kurām liela daļa populāras un plaši atpazīstamas sugas un mazāk dažnedažādās to apakšsugas/paveidi. Gandrīz eksluzīvi tikai lielāka izmēra dzīvnieki, vien daži abinieki vai putni, kur nu vēl kukaiņi.

Neieteiktu Fragile kā atsevišķu grāmatu, bet drīzāk kā papildinošu kompanjonu citai dabas aizsardzībai veltītai grāmatai, kā tagad, kad lasījo to uzreiz pēc apdraudētajām sugām veltītu Joel Sartore grāmatu.

Charles Watkins – Trees in Art UN Gunther Willinger – Forests in Our World: How the Climate Affects Woodlands

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Reaktion Books

Manas pārdomas

Bez pārlieku dižas ieskatīšanās grāmatas saturā biju lielākoties gaidījis daudz gleznu reprodukciju un salīdzinoši neliela apjoma paskaidrojošu prozu. Lai arī pieminētie mākslinieki un viņu dzīves gājums uzrakstīts vien to ieskicējot, ne vairāk par dažiem paragrāfiem, un, ja rodas vēlme par kādu uzzināt ko vairāk, tad Vikipēdijā noteikti būs vairāk izlasāms, tad ar vis to kopumā biju patīkami pārsteigts.

Prozas tik daudz, ka pēc grāmatas izlasīšanas, vēlreiz lēnā garā aplūkoju iekļautās gleznas atsevišķi. Atmetot vispārīgo teicienu, ka par gaumi nestrīdas, tad bija gan gleznas, kurās mākslinieka talants ir uzreiz saskatāms, gan tādas, pie kurām laikām nebūt skaidrā un arī tad acis jāpiežmiedz (vien daži tādi eksemplāri). Kā par vienas, tā otras kategorijas gleznām no autora puses ir izteikumi, kuri palīdz ievērot, ko tādu, ko pats būtu palaidis garām, vai citādi piekrist, bet nereti arī ieslēdzas brošūru un kritiķu runas stils, kurš par nesliktu un acīm tīkamu gleznu vai nereti par tādu, kuru plus mīnus jebkurš varētu līdzvērtīgi atkārtot, liek izteikt nez kādos epitetos. Saskot ko tādu, ka pie sevis jānodomā “kā tād!” vai “nu labi, lai tā būtu”.

Iekļautie darbi sadalīti desmit kategorijās, no kurām vismazāk pārliecinošas ir pirmās divas – Depicting Trees before 1800 un Drawing and Painting Trees after 1800. Laikam tāda klasifikācija izvēlēta, lai atspoguļotu un definētu atšķirīgu tehniku un pieeju koku attēlošanai, lai gan lielākajā daļā nodaļu pēc tam iekļauti darbi gan pirms, gan pēc 1800.gada Kā arī jāpiebilst, ka ar nelieliem āzijas izcelsmes izņēmumiem, pārējo gleznu autori pārstāv Rietumu pasauli.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: teNeues

Manas pārdomas

Cik saprotu, kaut arī pats autors Gunther Willinger ir biologs un fotogrāfs, tad fotogrāfijas lielākoties ņemtas Nature Picture Library. Ir arī pa kādam vēsturiskam foto ar sniegotiem kalniem, lai paliktu atmiņā, ka reiz ir bijis tāds laiks, kad ir bijis tik auksts, lai ūdens uz planētas Zeme pārtaptu par sniegu vai ledu. Fotogrāfiju kvalitāte super!

Netiek pastāstīts tikai pliki vien par kokiem un pasaules mežiem, kādi tik tie ir, bet arī diezgan daudz par dzīvo dabu, kuri par savu dzīvestelpu un mājām sauc mežu un bez tā izmirtu. Plika vienas sugas koku stādīšana nav slikti, bet tas ne tuvu nestāv klāt gadsimtiem un pat tūkstošgadēm ilgi pastāvējušiem dabiskiem mežiem ar augstāku augu un dzīvnieku daudzveidību tajā.

Klimatpārmaiņas, atmežošana un apdraudētas un izmirstošas sugas. Personīgi šķiet, ka atpakaļceļa punkts jau labu laiku nokavēts un nemaz ne tik ļoti tālā nākotnē pienāks realitāte bez polārajiem ledājiem. Autors gan lielākoties saglābā pat ļoti optimistisku skatījumu uz nākotni (grāmata izdota 2019.g.). Ņemot vērā nesen lasītu rakstu, kurā minēts par valstīm, kuras centušās ietekmēt ziņojumu par klimata pārmaiņam, lai varētu attaisnoti izmantot tikpat daudz un vēl vairāk fosilo kurināmo, tad nu autora vietā nelolotu tik lielas cerības, kas, protams, nenozīmē, ka nebūtu jācenšas apzināti darīt ko lietas labā.

Izlasīju, lasu, lasīšu #199 (27.09-10.10)

Izlasīju:

Jo Nesbo – The Son

Junji Ito – Tomie #1-3

Junji Ito – Uzumaki #1-3

Junji Ito – Gyo #1-2

Noklausījos:

J.S. Morin – Robot Geneticists #1-6

Lasu:

Masamune Shirow – The Ghost in the Shell #1-2

Klausos:

Nicholas Sansbury Smith – The Extinction Cycle #1-6

Lasīšu:

Charles Watkins – Trees in Art

Gunther Willinger – Forests in Our World: How the Climate Affects Woodlands

Klausīšos:

Ron Ripley – Haunted Collection #1-3

Ron Ripley – Haunted Village #1-3

Junji Ito – Tomie, Gyo UN Uzumaki

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Tomie #1-3

Īso šausmu stāstu mangas kolekcija par sirēnai pielīdzināmu sievietes garu, kas, pēc pirmās tā noslepkavošanas, atgriežas vēl un vēl, lai katru reizi, apzinoties savu neatvairāmo pievilcību, nošarmētu pretējā dzimuma kārtas pārstāvjus līdz tādam stāvoklim, ka viņu dzīvēs nekam citam vairs nav jēgas. Apsēstība pārraug tik abnormāli liela, ka bieži vien ‘’mīlestības’’ vārdā šis apburtais vīrietis Tomiju nogalina un sagriež, sakapā gabalu gabalos. Retu reizi Tomijas tēla ceļā gadās pa kādai sievietei, kurai ir tikusi tā nelaime būt kādā saistībā ar nolūkoto upuri. Tā teikt, vieglas smiltis viņai…

Diemžēl pirmie stāsti ir visefektīvākai un uz grāmatas beigām tie paliek vienveidīgi un visnotaļ paredzami savā iznākumā. Kas notur šīs un tāpat arī pārējo rakstā pieminēto grāmatu vērtību augstā līmenī ir autora Junji Ito ilustrācijas. Ja prozai un sižetam vajadzētu noturēties pašiem uz savām kājām bez ilustrācijām, diez ko patīkami nebūtu. Kā arī body-horror ar visvisādos groteskos veidos izmainītiem cilvēku ķermeņiem un to daļām ir būtiska visu trīs grāmatu sastāvdaļa.

Pieņemu, ka Tomie ir balstīta Japānas bagāto šausmu žanra folkloru un citiem urbānajiem pārdabiskajiem stāstiem, kur viens no prototipiem redzams The Ring filmu franšīzē.

Gyo #1-2

Pēc Gyo izlasīšanas Sharknado ideja varbūt nemaz tik absurda neliksies. Iespējams viens būs kalpojis par iedvesmu otram.

Stāsts par pasaules galu, kas aizsākas visiem jūras radījumiem iznākot uz sauszemes uz krabjveidīgām robotu kājām. Smaka, ko tie nes sev līdzi, ir apdullinoši briesmīga, liekot saprast, ka dzīvi tie nav, bet kaut kas tomēr liek tiem kustēties un turklāt ar slepkavnieciski noskaņotu mērķi. Īpaši bīstamas pieminētās haizivis, bet ne mazāk nāvējoši ir vaļi vai delfīni!

Galvenajam tēlam ir radniecisks sakars ar slepenu Otrā pasaules kara eksperimentu, kas nu pēc daudziem aizmirstībā pavadītiem zemūdens gadiem, tagad pacēlis savas neglītās trūdošās galvas. Vismaz nav neziņas pilnā panikā jāmeklē neuzticama informācija pa kaktiem, ja to var iegūt arī no trakiem zinātnieku radiem.

Jābridina, ka Junji Ito nevienā no sērijām nav tendēts uz pozitīvās noskaņās atrisinātu noslēgumu. Ja pa reizei ir gribējies izlasīt kādu grāmatu, kurā galvenie varoņi daudzmaz neatvadās priecīgi un laimīgi, tad tumšam rudens, ziemas mēnesim šie lasāmie būs ideāli.

Uzumaki #1-3

Un noslēdzoši tāds kā vienotu īso šausmu stāstu kolekcija par apsēstu mazpilsētu Kurouzu-chu (ap 6 000 iedz.), kuri burtiski kļūst par spirāles raksta upuriem. Atšķirībā no Tomie, kur daži stāsti ir viens ar otru saistīti, bet lielākoties ne, tad Uzumaki lielā mērā ir stāsts caur divu tēlu Shuichi Saito un Kirie Goshima acīm. No sākuma, kad par spirāles apsēstības upuri kļūst Shuichi vecāki, bet salīdzinoši īsā laika periodā visa pilsēta. Paglābties un izbēgt nav izredžu, nav pat ko cerēt! Atliek vien ar klusuma brīdi pieminēt aizgājušos…!

J.S. Morin – Robot Geneticists #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirmais kontakts ar citplanētiešiem gandrīz beidzas ar cilvēces izmiršanu, kā arī notiktu, ja ne pēdējā brīdī pabeigts zinātniskais projekts ar mērķi noskenēt un digitāli saglabāt cilvēka prātu un personību tajā, kas kalpotu par cilvēces drošības tīklu šāda veida situācijās. Neviens gan nespēja iedomāties, ka kaut kas tāds pienāktu tik drīz. Ka šāds glābšanas riņķis būtu jāizmanto tik ātri.

Projekta līderis un vadītājs Čārlzs Trūmans, vēlāk pamatstāstā kā robots Čārlijs-7. Egocentriska personība ar lielo burtu, kas arī nepieciešama šādam bezprecedenta projektam. Kā vēlākajās grāmatās izsakās Čārlija kolēģi, tad ātrāk vai vēlāk Čārlijs projektu spētu pabeigt arī bez viņiem. Tas noteikti prasītu krietni vairāk laika, bet projekts tādēļ neizgāztos. Bet bez Čārlija virsvadības un vizionārās acs digitālā prāta Project Transhuman radīšana diez vai būtu bijusi veiksmīga.

Sērijas pamata sižets sākas vien aptuveni 1000 gadus pēc citplanētiešu invāzijas. Jaukākais, ka invāziju un sekojoši cilvēces iznicināšana ir citplanētiešu petnieku, ne militāristu ‘’rokās’’.

Eve-14 pirmais veiksmīgi robotu radītais cilvēka klons. Līdz tam šāda niekošanās aizliegta tieši daudzo neveiksmju dēļ, kuru “upuriem” piešķirta dezignēta nometne pieklājigi saukta par The Island of Scientific Sins, bet slengā par Scrapyard, kur atbrīvoties no neizdevušamies eksperimentiem, ja neesi pats slepeni to paveicis pirms tam.

Ievas-14(cipars kā kārtas nr) radītāja robots Evelin-11 pirmajās divās sērijas grāmatās ir stāsta galvenā ļaundare. Vien, kad viņa daļēji īsteno ilgi kāroto sapni augšuplādēt savu prātu pirms tam sagatavotā cilvēka prātā un gūst pavisam citu pieredzi, Evelin-11 kļūst gluži par citu personību, kurai atvērtas acis uz citu pasauli.

Robot upload conspiracy, kuras dalībnieki izmanto neko nenojaušošus robotus, lai pārlādes brīdī uz jaunu šasiju/hardware tiktu ielādēti viņu vietā, tādejādi varētu slēpties zem citas identitātes ar vispārējo lielo mērķi augšuplādēt sevi cilvēka prātā, lai atgūtu visas sensorās maņas un izjūtas. Par spīti trūkumiem un mīnusiem – sāpes, novecošanās, negatīvās emocijas, nepieciešamību gulēt noguruma dēļ u.c.

Ievas klonētās “māsas” pēc nr 14. Kā kura mēģina atšķirties viena no otras gan vizuāli, gan profesionāli. Kā dzīves pieredze ievieš atšķirības personībā un raksturos. Nedaudz apspēlētas idejas par identisko dvīņu tematiku ar variāciju, ka šajā gadījumā ‘’dvīnes’’ ir ģenētiski mākslīgi radītas.

Viens no lielajiem jautājumiem sērijā – kas skaitās dzīvība? Vai jaunradītās robotu personības (sajauktas no noskenētajiem prātiem pirms apokalipses) skaitās kā dzīvība? Kas notiek apgrieztā situācijā no cilvēka uz robota ķermeni, ja pēc būtības  mainās vien ārējais ķermenis (un otrādi)? Otrs par kibernētiskiem uzlabojumiem, kad jautājums rodas attiecībā uz to, vai ir limits, pēc cik daudz tehnoloģiskiem uzlabojumiem, vari sevi uzskatīt par cilvēku. Dīvains skatījums sērijas noslēdzošajās grāmatās, kad tam pieskaita arī modernas elektriskās endoprotēzes. Interesanti, ka tīri elektroniski mākslīgie intelekti sērijā neeksist, bet par tādiem noteikti var uzskatīt robotu personības.

Pēc būtības jau piektā grāmata Engineered Tyrant varētu būt bijis kā sērijas noslēgums, jo par galvenajiem varoņiem kļūst Čārlija-7 dēls un Ievas-14 meita – pirmā politiskā cīņa Otrajā cilvēku ērā, un iepazītie galvenie varoņi pirms tam vairāk pastumti fona darbībā. Un noslēdzoši par sesto grāmatu Human Phase kopumā sliktu neko daudz nevar teikt, bet tajā pirmo četru grāmatu galvenajiem varoņiem ir vēl mazāka loma. Human Phase drīzāk saucama par stand-alone grāmatu iekš šīs J.S. Morin radītās pasaules.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.

Izlasīju, lasu, lasīšu #198 (06.09-26.09)

Izlasīju:

David Small – Home After Dark

Ed Brubaker, Sean Phillips – Tha Fade Out #1-12

Katsuhiro Otomo – Akira, Vol.1

Bryan Lee O’Malley, Nathan Fairbairn – Seconds

Ichigo Takano – Orange: The Complete Collection Vol.1 and 2

George R.R. Martin, Lisa Tuttle, Elsa Charretier – Windhaven

Ed Brubaker, Steve Epting, Elizabeth Breitweiser, Chris Eliopoulos, Drew Gill – Velvet #1-3

Brandon Graham – King City

Noklausījos:

J.S. Morin – Black Ocean: Mercy for Hire #1-16.8

Lasu:

Jo Nesbo – The Son

Klausos:

J.S. Morin – Robot Geneticists #1-6

Lasīšu:

Junji Ito – Tomie #1-3

Klausīšos:

Nicholas Sansbury Smith – The Extinction Cycle #1-6