Jau kopš agras jaunības Filips Marsenā centies atrast to vienu vienīgo un īsteno mīlestību, likdams savā veidā par priekšstatu sev patīkamā romānā iemīļotu karalienes tēla tipāžu. Pat statuss kā precētai ne vienmēr Filipam liedz noskatīto dāmu censties savaldzināt, kaut arī kā dzīve un laiks rādīs, tad pašam esot jau precētam tas nebūt nepatiks un greizsirdības uzdenošie jautājumi neliks domām un sirdij mieru.
Grāmata sadalīta divās daļās, divās perspektīvās un, ja tiek izlasīta grāmatas premisa uz tās vāka, tad drusku jau tiek pateikts priekšā gana būtiskas pārmaiņas teju precīzi tā vidū. Tomēr gribētos atzīmēt, ka būtiskāks romānā ir tēlu mērotais ceļš un pārdzīvojumi no līdz tam un starp attiecīgajiem pieturpunktu notikumiem kā precības.
Un tā pirmā daļa no Filipa perspektīvas ir par iepazīšanos un pēcāk diezgan ātru apprecēšanos ar skaistumdaiļu būtni vārdā Odile. Sākums kā jau rozā briļļu laikā teju idillisks, bet atgriežoties mājās Parīzē teju jau uzreiz parādās pirmie brīdinājuma signāli, ka attiecībām nebūs pārlieku ilgs mūžs. Toties kāda emociju gamma gan netiek kā Filipam, tā Odilei piedāvāta! Bet niķi un stiķi, mazie sīkumi, ja vēl attiecību un laulības dzīves sākumā pieciešami, tad atgriežoties jau vairāk vai mazāk ierastajā ikdienas dzīve no reizes uz reizi tie vairs tādi nav. Ja vēl dažu draugu izslēgšana no ikdienas kontakta ir vairāk arī paša izvēle, tad Odiles nespēja skaidri un saprotami izteikties, piemēram, ko pa dienu sadarījusi, ko satikusi ilgtermiņā nav paciešams. Tā pavisam nemanāmi Filipam piezogas greizsirdība un vērojamas mīlestības pārvērtības, kad no mīlestības kaisles un teju nebeidzamām domām par otru atšķirtības brīžos līdz iecietīgai līdzāspastāvēšanai un pēcāk pat ne tas, lai saruna neizvērstos strīdā.
Otrā daļa maina tās galveno tēlu, iepazīstina romānā ar jaunu sievieti vārdā Izabella, bet, vēlreiz pieminot grāmatas vāka premises kopsavilkumu, tad būtiskāka ir lomu maiņa, kas noris šajās attiecībās. Jāpiebilst gan, ka Pirmā pasaules kara periods, kurš aizsākas pirmās daļas beigās, tiek izlaists un vien garāmejot pieminēts.
Tā lūk Izabella Filipa dzīvē varbūt ienāk tieši tajā mirklī, kad tas beidzot sācis pamazām atgūties no gana dramatiskajām iepriekšējās mīlestības beigām. Bet kā minēts, tad šoreiz Izabella kļūst ne tik vien par greizsirdīgo, bet arīdzan par to, kura vairāk izsaka vēlmi būt divvientulībā, retāk iziet kādos saviesīgos pasākumos vai izklaidēs, un tieši Filipam šajā dzīves posmā prasās, kas vairāk, pat ja laulībā ar Odili bijis tieši pretējais.
Tomēr Filipa vēlme pēc kā netverama, vēl neiegūtā, dzīšanās pakaļ reiz jaunībā izdomātajam iztēlē izveidojušamies ideālam būtu saucams par vaininieku greizsirdības izsaukšanā Izabella. Nespēja novērtēt to, kas pašam ir, un nevēlēšanas ne gluži samierināties, bet vairāk izbaudīt to un tā vietā dzīties pakaļ kaut kam, tam citam nenovēršami sāk novest neceļos arī šīs attiecības.
Tēli Mīlestības Pārvērtības katrs ir ar saviem trūkumiem un stiķiem, katrs, lai kā nešķistu, cenšas atrast ilgi kāroto laimi, kas romāna ietvaros tiek meklēts mīlestības frontē. Ir arī pa dažam labam mazākas nozīmes tēlam, kuriem laulība, ja ne gluži formalitāte, tad arī nav attiecību veidošana ar īsto un vienīgo, kur abi apzinās un pieņem viens otra sānsoļus.
Vien atliek mācīties no tēlu (un labāk citu) kļūdām. Pieņemt sev labāko attiecību modeli.
Divas pasažieru lidmašīnas, katra gan savā grāmatā. Divas pilsētas Ņujorka un Parīze, jo citādi, ja nomainītu Ņujorku ar kādu citu, galvenais varonis Džons Korijs visticamāk pasāktu ko citu. Vieniem galamērķis ASV metropole, citiem Francijas galvaspilsēta Parīze, bet tas diemžēl nemaina faktu, ka neviens no liktenīgo lidmašīnu pasažieriem galamērķi nesasniedz dzīvs, pat ja veids, kā tas tiek sasniegts, kādā stāvoklī ir arīdzan pati lidmašīna pēc traģēdijas, ir krietni atšķirīga.
Bet visu pēc kārtas, secīgi un sāksim ar John Corey sērijas otro grāmatu The Lion’s Game, kurā tās galvenais ļaundaris ir lībietis (nesajaukt ar libāniešiem) Asad Khalil, kurš 16gadu vecumā pieredzējis ASV vadītu 1986.gada 15.aprīļa uzlidojumu atriebībā par kādu citu nodarījumu pret tās pilsoņiem. Uzlidojuma rezultātā Asads (vārdam tiešais tulkojums Lauva) zaudē visu tiešo ģimeni, bet tās pozīcija Muamara Kadafi pārvaldītajā valstī gana augstu, lai nepaliktu uz ielas. Turklāt Kadafi un viņam padotie saskata puisī labu instrumentu, kuram motivāciju, lai kaitētu ASV, nav jāmeklē un pašiem jāizdomā.
Autors grāmatas ievadā, kur The Lion’s Game publicēta pirms liktenīgā 11.septembra, bet ievads ar vēlāku datumu, min kā pēc attiecīgā datuma daudzi viņam piedēvējuši teju pravietisku paredzēšanas spēju, bet veids, kā grāmatas tēls Asads iekļūst valstī nav saistīts ar lidmašīnas nolaupīšanu, kas, cik lasīts, pašā ASV nav nemaz bijis kaut kas nedzirdēts un ārkārtīgi rets atgadījums. Tā vietā vairākus mēnešus agrāk cits tautietis veicis tā teikt izmēģinājuma reisā, kad kā bēglis un patvēruma meklētājs pieteicies ASV vēstniecībā Parīzē, lai pēc tam piefiksētu procedūras gaitu, kur un kā viņu pēcāk nogādā ASV, lai pēc tam ar iegūto informāciju Asads vēlāk varētu būt veiksmīgs savās iecerēs.
Tikmēr pats galvenais tēls Džons Korijs vēl savā veidā atgūstas no sērijas debijas Plum Island notikumiem, pēc kuriem brīvprātīgi spiestā kārtā nonācis jaunā darbavietā Anti-Terrorist Task Force (ATTF) vienības Vidējo austrumu nodaļā. Bet labi, ka tā, jo citādi, kurš gan spētu mēroties ar spēkiem, viltību un izmanību ar teroristiski noskaņoto Asadu Khalilu. Tomēr brīžiem jāpabrīnas, kad Asads aiz sevis atstāj liekus upurus, jo vienkārši uzdrīkstas pārsteigt neko sliktu nenojaujošu personu, kurš par piemēru nīkst savas stundas degvielas uzpildes stacijā, lai tikpat nejauši attaptos ar lodi galvā, jo Asadam šķiet, ka šis redzējis par daudz.
Bet, kā tas nereti gadās, pat ja ļaundara pēdām un gaitām cenšas sekot veselas specvienības un darba grupas, un ne viena vien, pavediens, kas salauž šķietamo bezcerību to notvert, nāk no kāda pavisam negaidīta avota.
Diemžēl ne literārajā izpildījumā, ne sižeta līkloču manevros The Lion’s Game neizceļas ne ar ko pat drusku žilbinošu. Turklāt vēl atrisinājums īsti nekāds, kur to varbūt un cerams meklēt sērijas piektajā. Pat nosacīti personīgākā galvenā tēla Džona Korija līmenī autors izšķira par labu paredzamam un jau redzētam blakussižetam, kad izmeklēšanā iesaistīta kolēģe (Keita) vispirms abu spontānā lēmumā kļūst par biedru starp gultas palagiem, lai tas vēlāk pāraugtu nopietnākās attiecībās. Pret ko nebūtu iebildumu, ja pirms tam par ko nopietnāku būtu bijis pakāpeniski stiprākas pazīmes, nevis no gultas teju gandrīz uzreiz pie precību plāniem.
ATTF ir tiekai viens no prettorisma cīņā iesaistītajām aģentūrām, kuras darbībā kā tādā iesaistīti tādi cīkstoņi kā FIB, CIP un vēl daudzi citi. Šķiet no autora mutes pats galvenais tēls pauž stipru par labu aktīvam pret-terora kara idejas pārliecību, nevis kādu konkrētu naidnieku. Kā rāda pats Asada tēls, kuru motivē pirms tam veikts ASV atbildes trieciens par citu vēl pirms tam veiktu teroraktu, tad šāds karš pēc būtības ir neizbeidzams.
Arī sērijas trešais turpinājums Night Fall balstīts uz patiesu notikumu, uz lidmašīnas eksploziju vien neilgi pēc pacelšanās no JFK lidostas ceļā uz Parīzi, kas pēc oficiālās izmeklēšanas versijas atzīts mehāniskas kļūmes rezultāts degvielu tvertnēs ar eksplozīvu un letālu rezultātu tās pasažieriem. Tomēr daudzu, vairāk nekā 200 aculiecinieku sniegtā notikumu gaitas versiju būtiskās detaļās nesakrīt ar oficiālo versiju, kas sniedz auglīgu augsni dažnedažādām konspirāciju teorijām un arīdzan labu materiālu izdomātiem romāniem.
Tā lūk uz sižeta skatuves atkal uznāk Džons Korijs, kurš gan varbūt nemaz neinteresētos par TWA 800 1996.gada 17.jūlija traģēdiju, ja ne sievas un kolēģes Keitas pamudināts, kura pirms pieciem gadiem pati un vairāki simti citu bija iesaistīta izmeklēšanā. Kurai, kā daudziem citiem no visiem, ļoti stingri bijis ieteikts pieņemt par labu esam izmeklēšanas galaslēdzienu, ja negrib sagandēt savu karjeru. Džonam, kurš ATTF vienībā nodarbināts zem īpaša kontrakta, kā izbijis Ņujorkas detektīvs, šādi maigi ieteikumi neliks atkāpties, drīzāk efekts būs pretējais un ziņkārība noskaidrot pašam tikai lielāka.
Jāsaka, ka Džonam Korijam krietni labāk piestāv šis individuālais Night Fall sižeta izmeklēšanas sižets, kad nākas šķetināt pagātnes (varbūtēju) noziegumu, nekā būt vienam no, ja ne pašam galvenajam censonim pret kādu lielu, ļaunu teroristu. Gan draudu aspekts nešķiet dramatiski uzpūsts, gan pavedienu meklēšana intriģējošāka, un ne tikai tāpēc, kā acīmredzami daži labi no CIP un FIB (starp tiem arī pa kādam, kuri pamana Korija šībrīža aktivitātes un nebūt nav par to sajūsmā) apzināti slēpuši faktus un pierādījumus, kuri varētu pat nebūtiski nesakrist ar oficiālo versiju.
Lai arī Night Fall noslēgums salīdzinoši labāks par The Lion’s Game, tad būtiskāks par atrisinājumu ir ideju aspēlēšana, ka ASV terorisma draudi var skart netikai to pilsoņus ārpus valsts robežām, it īpaši, kad šo grāmatu noslēdz 11.septembra uzbrukums Pasaules Tirdzniecības torņiem Ņujorkā (arī ja datums romānā cits), kur brīdinājumi draudiem izskanējuši vēl pirms tam 1993.gada sprādzienā.
Nav pagājis pat ne gadsimts kopš jauna tipa cilvēki ar superspējām ir kļuvuši par daļu no ikdienas, bet ar to pašu jau ir pieticis, lai sociāla hierarhija, kurā ne tikai eksistē ‘’mēs pret viņiem’’ domāšana, bet arīdzan katra no pusēm tiktu uzskatīta par teju atšķirīgu sugu, būtu izveidojusies.
Ne visi superspēju īpašnieki tās spēj kontrolēt un varētu pat teikt, ka tādu (saukti par Supers) ir pārliecinošā mazākumā pret par powereds sauktiem, kuri dēļ šī akūtā, acīs krītošā trūkuma ir pa vidu parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem un Superiem, kuri savukārt uz Powereds skatās nicinoši no augšas. Un ar šo premisi uz sižeta skatuves tiek iepazīstintāti sērijas galvenie varoņi, izmēģinājuma piecinieks, kuri vispirms pēc speckursa katrs apdāvināts ar trigera mehānismu, lai aktivizētu spējas, bet galvenokārt palaisti Landers Universitātes supervaroņu programma.
Vieni, kā piecinieka tiešie uzraugi Mr.Numbers un Mr.Transport būs gatavi palīdzēt jebkurā situācijā, lai redzētu eksperimenta projektu izdodamies, bet būs daudz tādu (starp Superiem), kuri šo saskatīs, kā neapšaubāmu draudu savam statusam spēka rangu virsotnē pāri prastiem cilvēkiem un powereds, kas līdz šim šķitis tik pašsaprotami.
Katrs no piecinieka programmā iesaistījies ar savu pagātnes pārdzīvojumu bagāžu, kam bijis jāiziet cauri līdz tam spēju kontroles nespējas dēļ. Tā visa veida enerģijas absorbētājs, lai pēc tam to pielietotu cīņā, Vincents ir bezgala lojāls, labsirdīgs un par spīti visam vēl pasaulei labu, bet reizē baidās, ka kontrole pār spējām var vienā jaukā brīdī atkal pazust, ka tādejādi var nevien nedaudz kaitēt, radīt citam miesas bojājumus, bet pat nogalināt to pat negribot. Tomēr, kā studenta gadi to rādīs, tad ar laiku katram jāapgūst prasme pārkāpt šim šķērslim, jo citādi par supervaroni nav lemts kļūt.
Grupas/komandas sastāvā kā mātes kontrolētājas statusu iegūst telepāte (+telekinēze) Mērija. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka Mērijas spēks un kontrole neprasa apmācību un to apjoms pārsteidz pat uzraugus, tad ar to Mērijai pietiktu vien, ja viņa eksistētu pati par sevi kādā nomaļā pasaules stūrī. Tam gan nav lemts piepildīties, tai skaitā, jo jau pieminēto spēju varenums licis citiem viņu ievērot, kas būtu noticis agrāk vai vēlāk. Gribētu to viņa vai nē.
Ko var teikt par teju visiem galvenajiem varoņiem, toties ego jautājumā nevienu nepārspēs spēkavīrs Rojs Daniels, kurš no visiem atšķiras vēl ar citu īpatnību. Ar unikālu personības dalīšanos, kur spēka deaktivizācijas laikā, Roja vietā eksistē līdz universitātes laikam kautrīgs puisis Heršels, kura pašapziņai noteikti nepalīdz liekā svara fakts. Roja/Heršela gadījumā ļoti būtisks, lai tiktu atrasts ceļš uz izaugsmi un pilna spēju attīstības potenciāla atslēgšanu, ir paša puiša, konkrētāk Roja, personības pilnveide. Vien saskarsme ar acīmredzamu pretestību, reizi uz reizi sastopoties ar kādu, kurš ir spējīgāks, labāks un citādi pārāks par viņu, tikt aplauztiem jaunības pārgalvības ego ragiem, lai pēc tam būtu cerība pabeigt universitāti un varoņu sertifikācijas programmu.
Tikmēr no piecinieka vismaz sākotnēji varētu izkrist Alise, kurai bez spējām lidot, kuras pirms speckursa izpaudās izteikti priecīgu emociju mirkļos, nekas cits neliecina, ka viņai būtu vēl kāda cita spēju izpausme, kura ļautu pārdzīvot neapskaužami grūtos četru universitātes pārbaužu gadus. Par laimi Alisei nevienam tas šķiet neiekrīt kā dadzis acī, noteikti ir gana citu problēmu, kuri pār to ņem prioritāti, bet varam būt droši, ka ne visiem tas nepaliek nepamanīts. Bet pašas Alises gadījumā pa druskai katrā sērijas grāmatā lasītājam ļauts sekot līdzi potenciālai ģimenes drāmai, kurā kopš zīdaiņa vecuma par mirušu uzskatītā māte varētu būt mirusi.
Toties atgriežoties pie tiem, kuriem Alise nepaliek neievērota par spīti citām uzmanību novērsošiem notikumiem, ir Niks. Puisis, kura spēja saistīta ar veiksmes vai tieši pretēji neveiksmes faktora manipulēšanu, kas pirmajā momentā arī nemaz nešķiet supervaroņa statusa cienīgs. Tomēr Niks jau no pirmajiem mirkļiem pierāda sevi arīdzan ar citiem talantiem, lai spētu ar stratēģa talantu manipulēt ar pieejamo situāciju, lai pagrieztu šķietamu sakāvi par labu sev un saviem komandas biedriem, kuri visi laikā gaitā, pat ja dažs teiktu spiestā kārtā, kļūst par nešķiramiem draugiem.
Super Powereds savā ziņā ir gandrīz kā jauniešu attiecību drāma ar pievienotu superspēju elementu. Turklāt vēl ar sociālo dinamiku, kad pat pie varas esošie pilnībā nepārzin, kur, tieši kad un kā superspēju indivīdi uzradušies. Pirmās attiecības, mācību pārbaudījumu stress, kur iespēja izkrist un neiekļūt ar katru gadu jo vairāk ierobežotā supervaroņu programmas kursā, tiek jo vairāk pastiprināta, kad piecinieka slepenais statuss, ka tie reiz bijuši powereds, nokļūst atklātībā.
Otrs un trešais mācību gads līdzi sev nes jaunus un ar vien izaicinošākus pārbaudījumus klasē, kuri pamazām sāk pietuvoties reāliem apstākļiem dzīvē, kuri sliktie var nostādīt jauno, topošo varoni situāciju, kad neatliek nekas cits, kā nogalināt, uz ko ne visi ir gatavi, pat ne tad, ja iznākums tam būtu paša dzīvības zaudēšana neizlēmības brīdī.
Alise nav vienīgā, kurai tiek ģimenes drāma. Lai gan Vincenta gadījumā tēvs nebūtu par bioloģisko tēvu dēvējams, tad citā veidā pasaules mērogā iegūta ļaundara slava, un precīzāk šajā neslavā krituša un Varoņa statusa zaudējuša indivīda statusa eksistence, saistība ar Vincentu viņa agrīnajos bērnības gados, no visa piecinieka visvairāk liek citiem uz viņu skatīties ar neuzticību.
Noslēdzoši jāatgriežas pie Nika, kura pagātnei no pirms universitātes laika Lasvegasā ir būtiska loma sērijas trešajā grāmatā. Pēc vecāku zaudēšanas zīdaiņa vecumā, kam, zinot savas spējas, to ietekmi, daļu vainas saskata sevī, pēc tam nonācis tantes Ms.Pips audzināšanā. Bet ne konkrēti mis Pipsai ir tik liela nozīmē, kā tam, ka viņa (pieder legāls kazino) ir galva vienai no divām ar noziedzību saistītām ģimenēm vai pat namiem, ja gribam būt labvēlīgi un izklausīties cēlāk. Starp otras ģimenes locekļiem sevi var pieskaitīt Nika vecuma jaunieties vārdā Nathaniel, kuru par spīti tam, ka Niks ir bijis powereds, bet Nathaniel Supers, Niks ir spējis pārspēt katru reizi, kad abi mērojušies ar spēkiem. Nu Nathaniel ir gana, nu ir gatavs uz visu, pat atsvešināties no savas ģimenes, lai pieliktu Nikam treknu punktu, un mērķu sasniegšanai ir gatavs uz visu.
Interesants fantāzijas elementu apvienojums ar studentu attiecību un citu jauna pieaugušā dzīves sākuma grūtību faktoriem.
Kas būtu varējis būt, kā viens no daudzajiem nejaušiem un uz vispārējo ģeopolitisko situāciju neko neizsakošs pirātu uzbrukums, ir krietni tālējošākas sekas ne tikai sērijas galveno varoņu dzīvēs, bet arīdzan ar ietekmi uz pilnīgi visu cilvēci. Cilvēci, kura spējusi apdzīvot vairākas planētas un to pavadoņus savā Saules sistēmā. Pat ja Marss vēl nav pilnībā teraformēts, tad tā attīstība gājusi gana tālu, lai tam būtu jau izveidojusies vēlme pārvaldīt sevi kā no Zemes neatkarīgu planētu. Diemžēl progress sev velk līdzi aizgājušus netikumus un tie, kuri dzimuši un auguši zemākās gravitātēs, saukti par Belters, saskaras ar rasismu un cita veida noniecinošu attieksmi.
Džeimss ‘’Džims’’ Holdens sērijas sākumā, pirms iegūt vispasauļu atpazīstamību, ir vien nenozīmīgas ledus ieguvēju kuģa komandējošais oficieris. Vien nejauša apstākļu sakritība to paglābj no neizprovicētas, šķietami marsiešu iniciēta uzbrukuma un ledus ieguvēju galvenā Canteburry kuģa iznīcināšanas, kamēr pats ar četriem kolēģiem, kuriem lemts kļūt par ciešu komandu, atrodas uz cita mazāka.
Tikmēr Leviathan Wakes otram galvenajam varonim detektīvam Milleram tiek uzticēts specuzdevums atrast un nogādāt mājās superbagātnieku meitu Džuljetu, kuras izklaides un dumpiskums pret vecākiem šķiet aizgājis par tālu. Uzdevums, kas detektīvam ar 30gadu darba stāžu nebūtu varējis nākt piemērotākā laikā, lai varētu atpūsties no krietni korumpētāk noskaņotiem kolēģiem uz Ceres stacijas, kur policija patiesībā ir vien glorificēta apsardzes un cita veida drošībnieku firma.
Pats savās acīs Millers ir vēl tas pats daudzsološais censonis, kāds bijis jaunībā, bet vien godīga priekšnieces atbilde, kāpēc tieši viņam uzticēta Džuljetas atrašana, atver acis uz pavisam citu realitāti. Tomēr ne viss labais attiecībā uz jauno uzdevumu nāk bez saviem ērkšķiem un trūkumiem, kuriem līdzi vēl citi negatīvi aspekti. Ar visu to cilvēcei krietni paveicas ar personāžiem, kuri pirmie sāk atklāt psihiski nelīdzvarotas milzu korporācijas Protogen vadītus, ego un alkatības pilnus plānus, kad tie atkājuši vairāk nekā divus miljardus gadus senu molekulāru ieroci, kurš tāltālajā pagātnē vien nejaušu sakritību rezultātā nav ietriecies Zemē, izmainot dzīvību uz planētas kādu to lemts šobrīd redzēt.
Džeimss ‘’Džims’’ Holdens iekš Leviathan Wakes vēl ir pārlieku uz nerviem krītošs paštaisnīguma iemiesojums, kurš par visu augstāk stāda patiesības izpaušanu masām, lai kāda tā nebūtu, lai kādu reakciju cilvēku masās tas neizraisītu. Tā marsiešu iesaiste Cantbeburry kuģa iznīcināšanā, pēcāk norādes, ka patiesībā zemieši par tādiem vien izlikušies, lai noveltu vainu īsā laika periodā iznīcina Zemes-Marsa aliansi, bet varbūt patiesība ir krietni rafinētāka un kāds kā Protogen ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst uzmanību.
Ja vēl labvēlīgāk un pret citiem draudzīgāk noskaņotam tas pirmajā momentā varētu šķist absurdi, tad tādas domas var momentā atmest, kad atklājas, ka Protogen viens no galvenajiem sadarbības partneriem ir Džuljetas tēvs Jules-Pierre Mao. Pat ja sākotnēji izdodas piemuļķot dažnedažādas izmeklējošās komisijas, politiķus tajās un citus funkcionārus, par galvenajiem grēkāžiem nostādot citus.
Uz Saturna pavadoņa atklātā par protomolekulu nosauktais faktiski bio-ierocis, pirmkārt jau liecina, ka kaut kur Visuma dzīlēs eksistē tehnoloģiski krietni attīstītāki citplanētieši jau krietni tālā pagātnē. Vien var cerēt, ka divu miljardu gadu laikā tie vairs nav starp dzīvajiem, jo citādi sašķeltajai cilvēcei var plāni klāties.
Notikumi uzņem apgriezienus gadu pēc Leviathan Wakes notikumiem, kad ārpus redzeslauka Protogen projektos iesaisītie atkal uzsāk aktivitātes, un šoreiz ar tādu kā brīvdabas lauka testu uz Jupitera pavadoņa Ganymede, kurš tā apdzīvošanas laikā kļuvis par būtisku lauksaimniecības resursu ražošanas punktu citām kolonijām ar vairāk nekā pusotru miljonu iedzīvotāju. Šajā sērijas turpinājumā Caliban’s War līdzās Holdenam par galveno varoni pastarpināti kļūst botānists Praksidaiks vai vienkārši Prakss, kura četrgadīgā meita Mei ar imunokompromitētu veselību jau no zīdaiņa vecuma pazūd, šķiet tiek nolaupīta līdz ar citiem 15 līdzīgiem bērniem, kad protomolekulas superkareivis uzbrūk kā zemiešu Apvienoto Nāciju, tā marsiešu karavīriem, padziļinot jau tā esošo krīzi un sliktās savstarpējas attiecības.
Tikmēr uz Zemes vismaz lasītājam top lemts sekot līdzi ietekmīgai aizkulišu politiķei Avasaralai, pat ja plašākas vēlētāju masas par viņu tikpat kā nav dzirdējušas, ja vispār. Bet jau atkal var teikt, ka cilvēcei ar šādu kadru kritiski svarīgā im ietekmīgā pozīcijā ir paveicies, jo netrūkst daudz tādu, kuri aiz nezināšanas un alkatības vai nu saskata protomolekulā ieroci, ar kuru iznīcināt ienaidniekus, kuri līdz tam spiestā kārtā skaitījušies sabiedrotie, vai vienkārši grib vēl vairāk palielināt savu politisko un finansiālo varu, jo nekad taču nevar būt gana.
Vēl līdz šim nav sanācis pieminēt Outer Planet Alliance (OPA), kura sērijas sākumā dažiem ir vien teroristiska organizācija, bet par Belters dēvētajiem drīzāk kā brīvības cīnītāji no gravitācijas akas Zemes un Marsa pārstāvjiem. Tās līderis Frederick ‘’Fred’’ Lucius Johnson pats reiz bijis Zemes viens no diženākajiem varoņiem, ieguvis neapzskaužamu reputāciju, bet kādā brīdī drastiski mainījis nostāju un šobrīd atrod sevi pozīcijā, lai būtu OPA līderis un sērijas gaitā prezidents. OPA, kam visu trīs pirmo grāmatu gaitā ir gana būtiska loma, vismaz kopējā politiskajā bildē, bet vairāk darbojas fonā, galveno fokusu atvēlot Holdenam, viņa komandas biedriem un citiem attiecīgās grāmatas galvenajiem varoņiem.
Par tādiem trešās grāmatas Abaddon’s Gate ietvaros kļūst pirmkārt jau OPA drošības šefs Carlos ‘’Bull’’ Baca uz tā milzu kosmoskuģa Behemoth, kurš vēl pavisam nesen zem cita nosaukuma tika būvēts kā paaudžu kuģis, kuram tālākā nākotnē būtu bijis lemts cilvēci nogādāt kādā citā zvaigznes sistēmā, pavērt ceļu ideālā gadījumā uz citu Zemei līdzīgu planētu kolonizāciju, bet protomolekulas uzrašanās to visu izmaina, bet varbūt tikai pamaina un ne pilnībā liktu no tādiem sapņiem atteikties.
Par Abbadon’s Gate katalizatoru kļūst protomolekulas aktivitātes uz Veneras planētas (sērijas pirmās grāmatas noslēguma rezultāts) un nu tās attīstības tālākajam progresam, kad tas nevienam neizprotamā veidā spējis attīstīties, izveidot lielizmēra obejktu, tādus kā vārtus, kuri kā par savu jauno mājvietu nobāzējas Urāna orbītā. Jāsaka jau uzreiz, ka Abadonnas Vārtu nosaukums grāmatai neizraisa spekulācijas par ko mīļu, pūkainu vai ko citu jaukās noskaņās iemiesojamu. To vēl vairāk pastiprina fakts, ka Holdens (tuvojas maiteklis) pēdējā laikā sācis redzēt Millera rēgu, kurš ne par ko nespēj izteikties konkrēti, bet ar visu to liek domām joņot ne tajā labākajā virzienā.
Kā savas rīcības seku izraisīts, tā citu un Abbadon’s Gate ietvaros tā ir cita Jules-Pierre Mao meita, kura šoreiz grib atriebt ģimenes godam nodarīto postu un par tās galveno grāvēju sasktata Holdenu, Holdena komanda bēgot spiesta ielidot Gredzenā un nonākt kādā ārkārtīgi īpatnējā Visuma nostūrī, kur Saules sistēmā esošais Gredzens (šķiet atbilstoši būtu tārpejas tehnoloģijas apzīmējums) ir tikai viens no vairāk nekā 1’300 citu tādu. Fakts, kam noteikti būs tālejošas sekas sērijas turpinājumos, bet, lai līdz tam nonāktu, Abbbadon’s Gate varoņiem jāiziet cauri ugunij un ložu krusai, kas pa spēkam ne pilnīgi visiem. Kas prasa cēlu un pašaizliedzīgu rīcību, lai kādi pretinieki nevēlātos viņus apturēt, pat ja tiem pašiem šķiet, ka tieši viņi ir tie labie, bet vien lasītājam ļauts spriest, kuram ir gana daudz informācijas, pēc kuras vadīties, lai par tādiem varētu vismaz dēvēties.
Abbadon’s Gate reizē šķiet gan kā labs vispārējās sērijas pirmās triloģijas noslēgums, pēc kuras notikumiem ir autoram pieejama plaša izvēle, kā attīstīt notikumus tālāk, gan salīdzinoši ar sērijas pirmajām divām grāmatām tāda, kas izraisa mazuma piegarša pašas grāmatas ietvaros, kur kulminācija ir laba, bet ceļš līdz tam liek vēlēties pēc kā vairāk.
Kad Gilberts Ostins padzird par sava 30 gadus ilgā kolēģa un drauga Karela Vilsmaņa pēkšņo nāvi, turklāt vēl pašnāvību, viņa dzīve sāk ceļu uz pārmaiņu takas, kas izmainīs ne tikai viņa, bet pat visu pārējo Zemes iedzīvotāju dzīves. Varbūt, ja vēl Gilberts pieņemto bēdīgo faktu pašu par sevi vai Karels nebūtu atstājis ziņu savam sekretāram, lai Ostins apciemo viņa īpašumu pēc traģsikā fakta, tad vēl visi zemieši turpinātu dzīvot svētlaimīgā neziņā. Nebūtu zinājuši, ka kopš 19.gadsimta cilvēces radošumu, kreativitāti un visu citu pozitīvo cenšas apspiest un no izraisītās negativitātes pārtikt kāda cita parazītiem pielīdzināma rase.
Ja nojauš par viņu eksistenci, sāk pieaugošajās vispasaules pašnāvību tendencēs saskatīt kopsakarības un papildus tam zina par senāk pagātnē līdzīgiem vēsturiskiem periodiem, var sākt saskatīt, ka parazīti jeb citoguāņi kā Ostins un vēlāk tuvs cīņu biedrs Volfgangs Reihs, iedvesmojoties no H.P. Lovecraft, tos nosauc ir ietekmējuši un turpina ietekmēt saimniekorganismus cilvēkus. Kā dažs labs sāk ne vien par tiem tapt gudrāks, bet arīdzan uzreiz skaļi visiem par tiem brīdināt, tā šo personu parazīti mazpamazām sāk novest līdz pašnāvībai. Turklāt vēl āķis, ka šie parazīti eksistē citā dimensijā, enerģijas plaknē caur kuru barojas no sava izvēlētā upura, kas to pierādīšanu un cīņu pret tiem līdz šim padarījis jo grūtāku.
Bet ne ilgāk, jo Ostinu un Reihu, vēl jo vairāk, kad tie piesaistījuši uzticamus cīņu biedrus, nekas nespēs novērst no uzvaras ceļa. Diemžēl Apziņas Parazīti vien izmanto SFF žanru, lai, izmantojot tā elementus, varētu filozofiski spriedelēt par brīvo gribu, par ieraduma un citu uzlikto robežu spēku, kas attur teju visus no sava pilna potenciāla sasniegšanas. Par prāta apslēpto un neizmantoto potenciālu un kaut arī mīts par 10% smadzeņu izmantošanu, pārējo procentu ieslēgšanas pilnai darbībai un kapacitātei netiek pieminēts, tad iztirzātais nav tālu no tā.
Ostina tēls tiek izmantots kā celmlauzis, kurš pirmais sāk apzināt, ko gan tik ilgi parazīti no cilvēces turējuši noslēpumā. Sāk izpēti un ceļu uz cilvēces nākošo attīstības pakāpi, kurā telekinēze un telepātija (romāna versijā psihokinēzes termins) nav vien supervaroņiem pieejamas spējas. Lai arī Ostins netur pilnīgā slepenībā šos faktus, tad arī plašākai pasaulei tas gluži netiek izpausts.
Un šajā aspektā jūtami izpaužas, cik ļoti autora Kolina Vilsona iztēlotais romāns, kur filozofiskais aspekts stāv pāri sižetam, un tajā esošās nākotnes tehnoloģijas novecojušas. Tā, piemēram, joprojām eksistē parastie mājas telefoni, bet nu jau ar video zvana funkciju, ir raķešlidmašīnas, lai nieka stundas laikā varētu nokļūt teju otrā pasaules malā, un laikam par klimatu neviens vēl neuztraucas, bet nav citu nu jau pašsaprotamu lietu. Turklāt prese ir kā galvenais informācijas avots, par kuru tēli aizdomājas, un vēstules un telegrammas šķiet joprojām ir kā pietiekami ātrs, ērts saziņas veids.
Cerams Apziņas Parazītu noslēdzošajā daļā spriedelējumus par parazītiem, to saistību ar Mēnesi un Zemes pavadoņa izcelsmi var attiecināt tīri uz tēliem, kas jau aizet absurdā līmeni, kad jau tā sižets ar neko dižu nav izcēlies. Bet ņemot vērā, cik slikts, īpaši no vidusdaļas, romāns izpildīts, tad noslēgums vēl salīdzinoši ciešams. Atliek vien censties sev atgādināt, kad romāns sarakstīts un nesalīdzināt to ar ko modernāku.
Līdzīgā manierē, vien ar atšķirību, ka fons ir vairāk ar zinātniskās fantastikas elementu un darbība itkā noris uz citas planētas, ir Vladimira Mihailova, par laimi, īsais romāns Trešā Pakāpe.
Tās galvenais varonis Juniors vismaz tiek stādīts priekšā, kā Tālā Izlūkdienesta viens no labākajiem aģentiem, izlūkiem vai vismaz tādam viņa būtu jābūt, ja tiek sūtīts izplatījumā prestižā misijā ar mērķi beidzot nodibināt jēgpilnu kontaktu, informācijas apmaiņu ar Kurjeru, ko viņa tēvam ar ģeniālas izdomas vārdu Seniors nav viņa karjeras laikā izdevies. Lai arī tas netiek ne reizi pateikts, tad Kurjers acīmredzami ir kādas attīstītākas citplanētiešu rases pārstāvis, kurš cilvēcei par uzdevumu līcis tam atrādīt, ka tā spēj sasniegt ko vairāk, ir gatava censties uz ko labāku nekā pirmajā tik īsajā sastapšanās reizē ar Senioru cilvēce varēja atrādīt.
Tā nu tas uzticēts Junioram, bet tavu nelaimi, kosmosa kuģa Kristāls ceļojuma laikā salūzt, ir nepieciešams veikt avārijas nosēšanos uz neapdzīvotas planētas un spiestā kārtā uz planētas būs jāpavada vismaz trīs nedēļas, kamēr tiek radīts jauns Kristāls. Bet Juniors tādēļ neskumst, bet tieši pretēji, netērēdams diži daudz laika izmēģina tam līdzi doto Kombinatoru, ar kura palīdzību iecerēts atstāt pozitīvu iespaidu uz Kurjeru, lai radītu īpatnēju ilūziju par teraformētu planētu 500 metru radiusā ap kosmoskuģi ar kupolu virs tā.
Šajā aspektā autors pamanās ielaist vairākas pretrunas. Ja sākotnēji Juniors priecājas, cik reāla un ticama izdevusies jaunradītā minipasaule, tad pēc brīža nākas drusku saskumt, jo tā vien šķiet Kombinatora programmatūra neļauj veikt izmaiņas, kas tiek ilustrēts ar piemēru, kad Juniors nolauzis zariņu no koka un nometis to zemē, pēc īsa brīža attopas pie tā paša koka bez jebkādām izmaiņām ar itkā nolauzto zaru tā vecajā vietā, bet uz zemes nekas cits neatrodas. Pretrunas vēl vairāk pastiprinas un neiet ar šo kopā, kad Juniors aktivizē Kombinatora Trešo pakāpi, kad tiktu radīta arī cilvēka ilūzija.
Negaidīti Junioram Trešajā Pakāpē Kombinators nerada vienkārši kāda anonīma cilvēka imitācijas ilūziju, bet gan uzrodas Zoja, Kombinatora izgudrotāja sieva. Ja vēl līdz tam Junioram sirdssāpes joprojām sagādā agrāk uz Zemes ar Ledu izjukušās attiecības, tad tagad ar katru uz svešās planētas pavadīto dienu zem ilūzijas kupola domas jo vairāk nodarbina interese pār Zoju. Ar katru brīdi jo spēcīgāk un pārliecinošāk rodas vēlme palikt uz planētas, ignorēt Tālā Izlūkdienesta uzstādītos mēŗkis attiecībā uz Kurjeru un dzīvot kopā ar Zoju, pat ja viņa ir vien ilūzija, bet tieši tas varbūt pat atbrīvo, jo neskaitās vairs gluži Georga sieva.
Diemžēl Juniora tēls nerada diez ko intelektuālu iespaidu, vēl jo vairāk, ja tāds ticis sūtīts individuālā un ļoti svarīgā misijā, pat ja tam līdzi dota savdabīga datora intelekts Gudrieniece, mākslīgajam intelektam pielīdzināma būtne, kaut arī ne reizi tas tā netiek nosaukts. Būtne, kas tiek saukta par sēni, bet romāna gaitā ir pilnībā bez savas personības un vien kā ērts ‘’instruments’’, ko vajadzīgā brīdī izmantot.
Trešās Pakāpes lielāko daļu Juniora tēlā dominē ‘’cilvēks pār dabu’’ sentiments, ka tehnoloģiskie sasniegumi ļauj nelikties ne zinis par pastrādātā sekām, ignorēt potenciālus draudus, ko izraisījis tik vēlamais un iekārojamais ‘’progress’’ uz labāku nākotni. Bet šajā ziņā ieslēdzas vājo tēlu moments, kad vairākkārt iztekti var just, ka viedokli pauž autors, ne viņa radītais tēls.
Lai varētu pacensties kaut cik izbaudīt romānu, tad SFF elementi un ar to saistītas gaidas, ko vairāk gan sniedz modernāki varianti, noteikti jāatmet, un ar visu to jāpacenšas piedot ne tas labākais izpildījums arīdzan radītajos tēlos.
Par Džeimsa Klavela vēsturiskajām āzijas sāgas grāmatām bija dzirdēts un gandrīz tikpat ilgi nostāvējušas manā virtuālajā grāmatplauktā, bet beidzot esmu saņēmies, lai tām pieķertos klāt. Bija dzirdētas pārsvarā pozitīvas atsauksmes no sērijas faniem, bet ne tik ļoti, ka vismaz pirmās divas sērijas grāmatas vien aiz notikumu darbības reģiona un vispārējā stila, kas ieturēts no autora puses būtu liekamas vienā sērijā. Citādi pavisam atšķirīgi tēli un sižeti.
Tā sērijas debija aizsākas 17.gadsimta sākumā, kad John Blackthorne pats būdams anglis, bet piedaloties Holandes vadītā ekspedīcijā, lai atklātu līdz tam vien spāņiem un portugāļiem zināmu ceļu, lai paplašinātu savas ietekmes sfēras. Diemžēl Erasmus kuģi ne tikai piemeklē viena no daudzajām vētrām, ar kurām pašsaprotami jārēķinās, bet kuģis reizē arī spiests vētras dēļ avārijas stāvoklī piestāt Japānas krastos, kur vien Džona lemta lielāka rīcības brīvība, bet tā vien šķiet, ka vien Džons ir gatavs jau sākumā censties vairāk izprast tik atšķirīgos japāņus un nesaukāt tos par pērtiķiem.
Kā japāņiem svešinieki šķiet necivilizēti barbari ar neizprotamām paražām, tā Džonam un citiem ir līdzvērtīgas domas pār vietējiem iedzīvotājiem. Visvairāk no tā gan izceļas rietumnieku iedomas, ka pārāk bieža mazgāšanās un citas higiēnas ievērošana drīzāk apdraud veselību nekā uzlabo to. Vai kristiešu (dominē jezuīti) divkosība, kad tie cer izplatīt savu ticību japānas zemē, piesola dažādus labumus un paaugstinājumus sekotājiem, bet, kad tiem jautā, kur tie palikuši, vienmēr atrod dažādu aizbildinājumus un atrunas.
Tikmēr japāņu pusē nāves aspekts ieņem pavisam citu lomu, sākot ar rituālistisku pašnāvību seppuku, kam atļauju prasīt no sava lorda, līdz pat tam, ka teju par katru nopietnu (un reizēm pat par ne tik izteiktu) noziegumu tiek piespriests nāvessods. Nāves aspekts un miršana ne gluži ikdienišķs atgadījums, bet teiksim pašnāvības ideja tiek izteikta gana pamanāmi daudz, lai uz brīdi pabrīnītos, ka iedzīvotāju skaits tik liels.
Bet kā jau (vēsturiskam) romānam piederas, tad Džons neiztiek bez romantiskas intereses, par kuru kļūst viņam piešķirta interpretore, tulks Mariko, kura palīdz saprasties un par nosacītu sabiedroto padarīt lordu (termins daimyo) Toranagu, kurš vairāk no visiem citiem izprot vajadzību attīstīt militāro varēšanu, kur pārspēku svešiniekiem dod lielgabali un šaujamieroči, kamēr pie pašiem dominē zobeni. Līdz ar to jāmainās laikam līdzi arīdzan samuraju godam, jāpielāgojas labākai stratēģijai, kas gan nav šī romāna jautājums, kurā gods pretinieku sakaut tuvcīņā ar zobenu stāv krietni pāri šaujamieročiem, kuri gan vēl ir relatīvs jaunums. It īpaši vēl laikā, kad samuraju tiesības stāv pāri visiem citiem.
Džonam prasmīgi jālavierē starp japāņu uz āru citiem vērstajām pieklājības maskām, aiz kurām nereti slēpjas pilnīgi kas cits. Bet vienlaikus, kad lemts pēc ilgāka laika satikt gūstā dzīvojošos Erasmus kuģa kādreizējos biedros, pašu piemeklē zināms šoks kā par viņu netīrību, kas ir pati par sevi pašsaprotama, tā cita veida uzskatiem un domāšanu, kuri, dzīvojot citā vidē, drusku sākuši, kā japāņi uzskatītu, kļūt kā civilizētam cilvēkam.
Shogun tēlu perspektīvas mijas un bez Džona piedāvā arīdzan ieskatu Japānas politisko intrigu pasaulē, kur jebkurš daimju ar vērā ņemamu varu cer kļūt par Šogunu, kad imperators vairāk ir reprezentatīva vara, kamēr faktiskā valdīšana tiek šim šogunam. Cik var spriest pēc YouTube atrodamiem treileriem, tad Netflix veidojums gana precīzi attēlo romānā atrodamo sentimentu.
Sērijas turpinājums Tai-Pan, kā jau minēts, ir vien nosacīts turpinājums un darbību pārsviež uz aptuveni 1840.gadu (gadiem) un Honkongu, kurai ar laiku lemts kļūt par nozīmīgu ekonomisku, ģeopolitiski svarīgu pilsētu. Kā iepriekšējā grāmatā jāpāņi uzskatīja sevi kā parāko tautu, rasi uz zemes, tā šajā ķīniešiem ir līdzvērtīgas domas par sevi. Vienīgi uzskati par barbariem angļiem un citiem no tāla svešuma nākošiem ir vienādas.
Tāpat līdzīgs ir ne gluži nolemtība dzīvei, bet paļaušanās tai, neaizkavēšanās ‘’kāpēc’’ jautājumā. Kamēr japāņiem tā ir karma, tad ķīniešiem
Tikmēr briti pa divu gadsimtu laiku jau manāmi attīstījuši savu impēriju un jūrās, okeānos pielietojamo spēku. Tirdzniecība kā viens no galvenajiem instrumentiem, lai to tikai arvien vairāk palielinātu. Opijs-tēja-zīds, varbūt ne obligāti attiecīgajā secībā, bet viennozīmīgi visi trīs vērā ņemamas preces, kur tēja kļūst par nozīmīgu kultūras dzērienu starp britiem, opijs notrulina, novājina un vieglāk ļauj manipulēt ar aziātiem, bet zīds un tā kvalitāte līdzvērtīga, ja ne pārāka ar citur pasaulē iegūstamo.
Kā liecina grāmatas nosaukums Tai-Pan, kas apzīmē rietumnieku tirdzniecības firmu, namu hongbiznesa galveno pārstāvi, tad galvenā loma tādam šajā grāmatā tiek Dirkam Struenam. Tomēr, lai cik bagātības netiktu savākts un ar nepārstājošiem centieniem to palielināt, tad nevienmēr nauda spēj visu atrisināt. Tā par vienu no bēdu avotiem kļūst malārija, kura atņem dzīvību nevienam vien tuvam cilvēkam, vai inficē tādu un līdz ar to kļūst par nozīmīgu sižeta punktu, kad Dirks ir gatavs uz visu, uz jebkādu cenu, lai to izārstētu.
Citas raizes un nosacītu spriedzi gana garājā grāmatā sagādā kādreizējs Dirka draugs Gorth Brock, ar kuru draudzība ne tikai pajukusi, bet atstājusi attiecības tādā līmenī, ka tas sākotnēji par to teju vien domā, kā atriebties, kā izjaukt un iznīcināt Dirka plaukstošo biznesa darbību. Ko gan pamaina Dirka dēla Koluma ieskatīšanās Gorth radiniecē Tesā.
Kā Shogun ietvaros lielgabali un citi šaujamieroči bija jaunums, tā tvaikoņu ēras sākums un burukuģu potenciāls noriets tāds ir šajā, kaut gan šoreiz jaunuma aspekts tāds ir pilnīgi visiem. Un kamēr ir dažs labs iesīkstējis, kurš par visām varētm cildina burukuģus, tad jaunākie ir krietni atvērtāk domājoši un labāk spēj pieņemt labumus, ko dod kuģis, kurš spēj kuģot pretvējā un ekonomiskos labumus, ko tāda tehnoloģija sniedz, kuru neierobežo vēja untumi.
Tai-Pan romāns vairāk kā savstarpējo attiecību drāma starp jaunajiem kolonistiem, kuri ir teju kā aristokrāti ārpus mājām, kuriem statusu piešķir materiālo labumu spēks. Pameklējot internetu, atklājas, ka Tai-Pan arī nav izpalicis bez ekranizācijas, kaut arī salīdznoši senāks 1986.gada ražojums tam.
Noslēdzoši Asian Saga trešā grāmata Gai-Jin – barbaru, svešnieku apzīmējošs termins, kas kalpo kā uzskatāms apliecinājums, ka ilgstošo, bet ierobežoto kontaktu laikā uzskati vieniem par otru, rietumniekiem un japāņiem, ķīniešiem nav mainījušies. Romāns reizē ir kā nosacīts turpinājums, jo kā galvenais tā tēls ir Dirka mazdēls Malkolms, kurš alkst pats kļūt par taipanu, bet nenojauš, ka viņa rīcībā nav vēl biznesa galvai pieejamais spēks un vara, ko vairāk no aizkulisēm vairāk kontrolē joprojām starp dzīvajiem esošā Tesa, kuras kļūšana par Struenu nav mainījusi faktu, ka Broki joprojām ir kā lielāki konkurenti un pat naidnieki vismaz biznesa konkurencē.
Vismaz sākotnēji par būtisku sižeta katalizatoru kalpo japāņu samuraju šķietami neizprovocēts uzbrukums britiem, kuru kompānijā ir arīdzan Malkolms, kuram palaimējas palikt dzīvam, bet ne gluži visi viņa kompānijā spētu (ja vien spētu) apgalvot to pašu. Japāņi izmanto valodas barjeras kā tirdzniecības jautājumos, tā šajā gadījumā savā labā, un kamēr mutiski apliecina vēlmi palīdzēt saukt pie atbildības vainīgos, tad drīzāk par patiesu šķiet pretējais, ka tie drīzāk atbalsta un iedrošina tos.
Salīdzinoši vismazāk atvēlēta uzmanība, piešķirtas maznozīmīgākas lomas līdzvērtības ziņā vietējiem, kamēr pārliecinoši vairāk drāmas piešķirts Malkolma Struena mīlestības frontes pārdzīvojumiem attiecībā uz jaunu francūzieti Angelique Richaud, par kuru kā iecerēto Tesa un citi radi, maigi sakot, nav sajūsmā, un uzsakta, ka tā cer vien ieprecēties bagātībā.
Diemžēl Gai-Jin no visiem trim salīdzinoši vismazāk saistošs, kas jūtami par garu izvilktā romānā līdz tā beigām jau arvien mazāk piedodams, tam nemainoties.
Nameja Gredzens iesākas ar diezgan traģisku notikumu virkni pavisam vēl jauna puiša Kaspara dzīvē, kad raganu tiesas dēļ, kura nāvei uz sārta nolēmusi viņa māsu Zani nevien par ārlaulībā dzimuša zīdaiņa nomērdēšanu, bet arīdzan godājama kunga dēla apsūdzēšanu šajā negodā. Kaspars ar brāļiem un saimniecības galvu tēvu šķietami braši turas kopā, bet acīmredzami tēvs centies neizrādīt uz āru, cik ļoti pārdzīvojums sāp, un vien dažas dienas vēlāk pļaujas laikā saļimst uz lauka un vairs neatgūstas. Kamēr brāļi gatavi ar noliektām galvām turpināt sūri grūto darbu, Kasparā šo notikumu virkne aizšķil uguni, kas tā vien prasa nomest esošo kungu varu, atbrīvoties no to uzliktajam nastām, kas ļauj tiem baroties no vienkāršo zemnieku darba sviedru nastas un atriebt māsas, kā arī tēva nāvi.
Tikmēr otra perspektīva, stāsta skatpunkts aizved pie jau veca kņaza Gundara nāves gultas, kurš to jutis ir izsaucis vienīgo mantinieku no studijām Itālijā. Vēl cer tam nodot dzimtas leģendu par pašzemju valdnieku Nameju, kurš reiz valdījis pār savu tautu, nevis tur zemojies kādu citu priekšā. Kā stafetes kociņu nodot jaunajam Bogislavam misiju reiz realizēt, ko nav spējis viņš pats vai citi radi, bet piebilst, ka nevienam līdz šim nav sanācis arī atrast maģiskam artefaktam pielīdzināmo Nameja gredzenu, kurš pēc leģendām ļautu pieveikt visus naidniekus, kuri tā valkātājam stātos ceļā. Un tavu brīnumu, kad ar pēdējām pirmsnāves kustībām veicais Gundars nejauši saplēš no paaudzes paaudzē pārmantotu vāzi, kurā, kā izrādās, tas bijis paslēpts. Nu atliek vien Bogislavam no važu paklausības miega celt zemniekus un domubiedrus, lai Nameja mantinieks atkal varētu valdīt savā zemē.
Kamēr Bogislava tēlam saprotami tiek pievērsta lielākā daļa visai īsā romāna uzmanības, tad attiecībā uz Kaspara tēlu ar iesākuma ainām, kurās rodas motivācija mudināt citus sacelties, tā vien šķiet ar to arī apraujas. Vien krietni vēlāk un tad arī tik uz vienu mini ainu Kasparam lemts sastapt Bogislavu, izraut viņu no aizmiršanās starp gultu palagiem, lai atgrieztu to uz taisnīgā mērķa ceļa. Lai arī mirklis nozīmīgs un svarīgs, atgriezt censoni uz cīņas ceļa, lai atgūtu reiz zudušo troni, tad tas nenovēršami atstāj iespaidu, ka tēls nav izmantots pēc tā pilna potenciāla. Nebūt ne kartona ieliktenis, bet arī ne tāds varonis, kas apmests ar pienācīgu miesu uz tēla skeleta kauliem.
Bogislavam ar parasto zemnieku roku spēku, lai cik dedzīgi tie necilātu izkaptis un spriguļus vien nepietieks un bez atbalsta kādā citā kņazā un valdniekā nav pat ko aizsākt lolot cerības. Tādu sabiedroto Bogislavs rod grāfā, kanclerā Zamoiskī, kurš pirmais notic iespējamībai par jaunu valdnieku. Tomēr ne visi ir stāvā sajūsmā, kad starp vienkāršajiem zemniekiem, klaušiniekiem sāk paklīst runas par labākiem laikiem, kad tie sāk dumpoties un atteikties strādāt. Vienlaikus citu valstu kaimiņi, kā Zēdermanlande (izklausās pēc Zviedrijas paveida), kuri cer iekarot Vidzemes un Rīgas teritoriju, labprāt uzkurina Bogislavā cerības, sola atbalstu, lai tādejādi sētu nemierus ienaidnieka teritorijās un sekmētu paši savus mērķus
Vismaz paša Bogislava gaitas attēlots labākā stilā. Var reizē just vēlāka autora Aleksandra Grīna potenciālu Dvēseļu Putenis grāmatai, ir pazīmes no patriotisko noskaņu romāna, bet reizē ir arīdzan ļoti minimāli ar romānu papildināta vēsturiskā leģenda, ko gan pēc internetāatrodamāsinformācijas lielā mērā izdomājis autors pats. Nav tikai sauss vēsturiskais atreferējums bez pienācīga sižeta dramatiskuma un tēliem piešķirtas motivācijas, bet reizē šie aspekti nav izstrādāti aizraujošam romānam vēlamā līmenī.
poseidons99.wordpress.com 
You must be logged in to post a comment.