J.S. Morin – Black Ocean: Mercy for Hire #1-16.8

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kosmosa operas sāga 16 salīdzinoši īsās grāmatās (individuāli) plus daži īsie bonusa stāsti, kā pēdējie divi, tādi kā sava veida epilogu veidojoši noslēguma stāsti.

Visas sērijas garumā ir vairāk par diviem galvenajiem tēliem, bet par pašiem galvenākajiem būtu saucama burve Espere un Kubu, kuru pavisam viegli ir noturēt par parastu suni, bet patiesībā ir jaunatklāta sevi apzināties spējīga rase. Viņiem specifiski šai sērijai pievienojas jauns galvenais tēls Wesley Wesley. Lētu B kategorijas spraiga sižeta, trilleru aktieris, kuru reizēm grūti nopietni uztvert viņa izturēšanās un izteikumu dēļ, bet kura slēptie talanti sērijas gaitā lieti noderēs Esperei, Kubu un co, un būs neatsverama sastāvdaļa to veiksmīgam iznākumam.

Lai būtu interesantāk lasīt vai klausīties Mercy for Hire piedzīvojumus, ieteiktu labāk sākt ar pirmo Black Ocean sēriju un tad izvēlēties, ar kuru Black Ocean spin-off sēriju turpināt tālāk. Pie viena nebūs sveši citi mazāk nozīmīgi vai retāk pieminētie tēli, kuru stāsts netiek šeit fokusēts.

Mercy for Hire var iedalīt četrās daļās. 1)Vienkārši piedzīvojumi ar Esperi kā algotni, kura gatava palīdzēt grūtībās nonākušajiem situācijās, kuras parastajiem likumsargiem nav pa spēkam.

2)Kad pamatnoteikumi un konkrētās sērijas pasaules uzbūve iepazīstināta pienācīgi, viena no misijām noved pie Zemes Senās Ēģiptes stilā ieturēta kulta, kas kurorta aizsegā veic savas kriminālās aktivitātes. Konfrontācija starp šiem salašņām, kuri no sevis iedomājas nez kādus visu varenos dievus un sērijas labajiem varoņiem.

3) Trešo sadaļu varētu nosaukt par pārējas posmu uz (4) ceturto kulminācijas daļu, kurā Espere palīdz ieviest pārmaiņas visvarenākajā kriminālās pasaules sindikātā kāds jebkad eksistējis – Rucker Syndicate Šajā sērijas posmā iespēja kaut ko pilnībā neuztvert vai neizbaudīt līdz galam, ja šī ir pirmā saskare ar Black Ocean visumu, ir vislielākā. Bet autors pieliek gana lielas pūles, lai arī jaunpienācējs nejustos nelūgts viesis , lai notikumi līdz tam būtu pietiekoši, tomēr, ja vēl pirmajās daļās to atvieglo svaigi svešie tēli/pretinieki, tad noslēdzošajā, lai kā to negribtos, visu nevar izklāstīt uz paplātes, nepiegružojot prozu ar informācijas izgāztuvēm.

Mercy for Hire un Black Ocean pasaulē kopumā SFF kosmosa piedzīvojumi ir viegla rakstura. Nav ne par daudz tehniska žargona, ne humors, kas pārcenšoties aizietu absurdā. Arī galvenie tēli sērijas gaitā piedzīvo atzīstamas pārmaiņas, ja ne gluži izaugsmi tikai un vienīgi pozitīvā virzienā. Kā nekā pasaule melnajā visuma okeānā pārsvarā nav rožu dārzs vai laisks atpūtas parks, atradīsies gana daudz tādu, kuri ar ne tām draudzīgākajām metodēm centīsies iedzīvoties personīgā labumā uz citu rēķina. Nedz sižetā, nedz citos stāsta elemetos neiestajās garlaicīga stagnācija vai paredzama atkārtošanās, kas tik garā sērijā nemaz nav tik viegli.

Ģimene ne vienmēr ir tikai un vienīgi tavi asins radi. Kā rāda Esperes, viņas mācekles un arīdzan Kubu pieredzētais, tad par tādiem var būt arī ciešākie draugi un dzīves kompanjoni, kuri palīdzēt neatkarīgi no briesmām. *kaut kur tālumā dzirdama Vin Diesel balss*. Tumšo/slikto rakstura iezīmju līdzāspastāvešana ar labajām/pozitīvajām un kā kurā viens vai otrs ņem pārsvaru; fantāzijas pasaule(s), kurā būtu viegli iedomāties tēlus galēji krasās kategorijās tikai ar pozitīvajām un sliktajām īpašībām, tā vietā arī labie varoņi nereti sevi atrod darbojamies ārpus likuma robežām.

Home After Dark by David Small UN The Fade Out #1-12 (Complete) by Ed Brubaker, Sean Phillips

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liveright

Manas pārdomas

Rusela formatīvie tīņa gadi, kuros bez dižas vecāku līdzdalības jāizprot un jātiek galā ar visu, kas vien šajos jaunības gados jauns, nepazīstams un/vai puslīdz interesants.

Prologs – strīdi starp vecākiem, māte pamet ar jaunu draugu, tēvam problēmas ar alkoholu, visticamāk zaudējis darbu, kara veterāns. Nav grūti noprast sākuma ‘’spēles laukuma’’ stāvokli, no kā izriet tālākie stāsta notikumi.

Spiesti pārcelties vairrākkārt. Dēls drīzāk cenšas rūpēties par tēvu, nekā otrādi, bet ‘’paldies’’ vietā saņem nepateicību un lamas. Līdz vienā jaukā dienā tēvs vairs neatgriežas no darba (pasniedza angļu valodu cietumā) un Rusela dzīves realitāte kļūst vēl skaudrāka nekā pirms tam.

Tā saucamie draugi, kuri nav tā pati labākā kompānija (huligāni), kuri ar vienaudžu spiedienu piespiež Ruselu uz rīcību, ko pats nedarītu, jo bailes par alternatīvu būt izstumtajam ir pārāk lielas. Ir pa dažam labam momentam, kuri varētu atgādīties vien izdomātā darbā gan starp Ruselu un viņa draugiem, gan vispār, kuros var just, ka autors uzkrītoši cenšas spēlēt uz emocijām un panākt kādu konkrētu reakciju.

Tiek aizskarts arī rasisma temats, kam par piemēru tiek dota  ķīniešu izcelsmes ģimene, un tieši no viņiem pārsteidzoši vai nē Rasels grūtākajos brīžos saņem vislielāko atbalstu. Ja pārmaiņas pēc ir vēlēšanās pēc pieaugšanas stāsta ārpus fantāzijas žanra, tad Home After Dark būs tā vēlamā grāmata.

Stāsts, kuru autors pamatā izvēlējies izklāstīt ar melnbaltu ilustrāciju palīdzību, reizēm uzlikot interesantus akcentus un uzvarus uz to, ko gribas izcelt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Tāpat, kā lēnām uz lielā ekrāna izdziest pēdējais klusais filmas kadrs, tikpat melodramatiski apstājas un izdziest jaunas, daudzsološas aktrises Valeria Summers karjera un galvenokārt jau pati dzīve.

Ir 1948.gads un pēckara Holivudā vai varbūt visā ASV kā tādā pieredzētais no Otrā pasaules kara ir vēl dzīvā atmiņā, kur skepse un atklāts rasisms pret vācu un aziātiskas izcelsmes personām nekur nav pazudis, bet tā vietā dominējošo vietu aizņem The Red Scare jeb bailes no komunisma ietekmes pieaugšanas.

Galvenajam tēlam scenāriju rakstniekam, kurš par tādu šobrīd vien izliekas, Čārlijam ir tas gods būt Valērijas līķa atklājējam. Bet hroniska alkoholisma ietekmē, Čārlijs neko neatceras no aizvadītajām viesībām, ballītes. Nevēloties riskēt, ka policija ieskatās rūpīgāk viņa dzīvē un atklāj, ka viņa vietā scenārijus šobrīd raksta tuvākais draugs Gil, FIB melnajā sarakstā iekļuvis paša Čārlija vainas dēļ. Gils cīnās pat vēl ar lielākām alkoholisma problēmām, bet vismaz šādā sadarbības veidā katram atlec kāds labums

Krimināla rakstura amatier detektīvstāsts, kurā spožās Holivudas gaismas pilnībā izgaismo katra tēla un visas esošās pasaules realitātes samaitātību, kas vien slēpjas aiz glamūra un žilbinoša viltus smaida.

Grafiskā novele, kas gan tematikas, gan ilustrāciju ziņā nebūs domāts jaunākajiem lasītājiem. Stāsts, kura noslēgums nav klasiska rakstura, kurā vainīgie, lai kāds tiem amats un statuss, saņem visu pēc pilnas programmas. Atrisinājums nesniedz pilnīgu gandarījuma sajūtu, varbūt ir drīzāk neglaimojošas, bet ļoti varbūtējas realitātes seja.

Izlasīju, lasu, lasīšu #197 (09.08-05.09)

Izlasīju:

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Taiyo Matsumoto – Ping Pong Omnibus, Vol.1

Noklausījos:

Lasu:

David Small – Home After Dark

Ed Brubaker, Sean Phillips – Tha Fade Out #1-12

Klausos:

J.S. Morin – Black Ocean: Mercy for Hire #1-16

Lasīšu:

Katsuhiro Otomo – Akira, Vol.1

Klausīšos:

J.S. Morin – Robot Geneticists #1-6

Taiyo Matsumoto – Ping Pong Omnibus, Vol.1

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Ping Pongs/Galda teniss pus-profesionālā skolēnu un studentu līmenī, kur vairumam spēlētāju ir sapnis kļūt par uzvarām bagātu profesionālu spēlētāju, kur katra jaunā spēlētāja pirmā un pēdējā dienas doma ir par un ap galda tenisu. Pirmais no diviem sērijas omnibusa krājumiem ietver 27 nodaļas un ir interesants ar savu konceptu, kurā atspoguļot šo pasauli.

No visiem tēliem kā galvenos varētu nosaukt trīs. Makoto Tsukimoto ar iesauku Smile aiz tā, ka tikpat kā nekad nesmaida vai neizrāda citas līdzīgas emocijas. Viņu varētu saukt par lielu zivi mazā dīķi, puisim acīmredzami ir izteikts talants uz spēli, bet iztrūkstošais dzinējspēks, kas pietrūkst, ir kāre uz sacensību un uzvarēt, lai ko tas prasītu. Vien uz krājuma beigām lasītājs uzzina, ka Smile ir Aspergera sindroms un ka tas lielā mērā izskaidro puiša reizēm savādo uzvedību.

Kā otrs būtu minams Smile bērnības draugs Yutaka ‘’Peco’’ Hoshino, kurš savā ziņā ir pretstats draugam. Emocionālais svars, ko Peco piešķir uzvarai vai zaudējumam ir nesamērāmi lielāks. Diemžēl talants šim puisim piešķirts krietni mazāk, kam ir sekas, tuvojoties krājuma beigām, bet, par laimi, vismaz pozitīvs skatījums uz dzīvi Peco netrūkst.

Trešais galvenākais no tēliem ir ķīniešu viesis Wenge Kong, kurš uzaicināts pievienoties Smile un Peco pārstāvētajai komandai un ir piekritis vien aiz tā, ka par spīti savam neapšaubāmajam talantam un spējām, nav ticis iekļauts ķīniešu komandas sastāvā. Augstprātība ieraugot vairumu spēlētājus, ar kuriem jādala laiks un spēļu galdi Wenge Kong ir tikpat liela, ja ne vēl lielāka, par viņa talantu. Viņa tēls lielā mērā piešķirt dramatisko faktoru sērijai, jo Wenge kā vienīgo kaut cik līdzvērtīgu pretinieku redz Smile. Papildus Wenge tēlam stāsta gaitā jātiek galā ar iekšējām grūtībām, apzinoties, ka neveiksme Japānā visticamāk būs gals viņa aspirācijām uz karjeru šajā sportā.

Starp citiem tēliem un Smile komandas biedriem atrodami daudzi, kuriem nākas apjaust skarbo realitāti, ka viņi vienkārši nav gana labi. Emociju gamma un amplitūda ilustrācijās patīkami labi attēlota. Interesants tēls ar vien drusku ieskicētu pagātnes stāstu ir komandas treneris. Netiešā veidā lasītājs, īpaši valstīs, kurās galda teniss vairāk ir kā interesants laika pavadīšanas veids ne sports, caur dažādiem drusku tehniskiem zinātāju terminiem, piem., bumbiņu un rakešu materiāli vai izmantotā sitienu tehnika u.c. sīkumiem var nojaust, cik patiesi intensīvi katrs tēls/spēlētājs attiecas pret galda tenisu.

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pieķerties klāt masīvai Otto Penzlera sastādītam krājumam nav joka lieta. Sieviešu detektīvu un beigās pievienotie 11 stāsti, kuros galvenā varone ir sliktais tēls, kam par iemeslu varu iedomāties vienīgi to, ka šis krājums iznāca 2018.gadā un iepriekš lasītais Rogues and Villains krājums gadu agrāk (arī 1000+lpp), kurā tad nebija vairāk vietas. Ir autori, kuru vārdus jau atpazinu, pateicoties pieminētajam krājumam, bet tikpat daudz lielisku (pārsvarā) autoru sarakstīto lasu pirmoreiz.

Laikam neizbēgami būs salīdzīnājumi ar Rogues and Villains. Ja tajā Victorians un Edwardianslaikiem katram bija atsevišķa kategorija (plus briti un amerikāņi atsevišķi), tad šajā krājumā izvēle bijusi par labu apvienot laika periodus, saglabājot sadalījumu pa britu un amerikāņu autoriem. Vairums stāstu var lepoties ar labu prozu un ne tik interesantu sižetu. Pie vilšanām, kurās arī mistērijas atrisinājums nesniedz gandarījumu, jāpieskaita galvenokārt simboliski iekļautie stāsti – pirmie divi, kurus abus varētu saukt par pašiem pirmajiem detektīvu stāstiem ar sievieti kā izmeklētāju (laika starpība salīdzinoši niecīga) un The Stir Outside the Cafe by Clarence Rook. Stāsts tik īss, ka sižetam nav laika ieskrieties, kad viss jau cauri, un vienīgais iekļaušanas vērtais arguments ir galvenās varones vārds Nora Van Snoop, no kuras laika gaitā izveidojies amatierdetektīviem un ne tikai svarīgs vārds – snooping. Pozitīvu iespaidu visvairāk atstāja The Frewin Miniatures by Emmuska Orezy, kurā privātdetektīve pamatā pielieto rūpīgu dedukciju, lai atrisinātu pinķērīgu zādzības lietu, kura likumsargus atstājusi drusku apstulbušus, kas ne reizi vien notiek arī pārējo laika periodu stāstos.

Amerikāņi laikam bijuši palēnāki ar sieviešu tēliem kā detektīviem, jo iekļauti vien četri stāsti. Varbūt Otto paveicās ar šīs kategorijas stāstu izvēli, no kuriem ne viena autora (Carolyn Wells, Hugh C. Weir, Anna Katharine Green un James Oppenheim) nelika saviebties.

Turpināts tiek ar Pulp ēru, kas personīgi interesanti daudzmaz sakrīt ar tā saucaumo detektīvu žanra zelta ēru. No pulpiskajiem stāstiem rekomendēt gribas Red Hot by Frederick Nebel par mantojumu, kuram aizgājējs pievienojies savdabīgus nosacījumus, kuru izpilde nav tik viegla, īpaši, ja viens no mantiniekiem sagājis ragos ar pārējiem un vairs nekomunicē ar citiem radiem. Kas zina, vai maz dzīvs…? Otrs tikpat labs šķita The Passing of Anne Marsh by Arthur Leo Zagat par atriebību no stāsta nosaukumā minētā tēla puses pret personāžiem, kuri sabiedrības un preses acīs izliekas par labiņajiem, bet gadu pirms stāsta notikumiem noveduši Annas tēvu līdz pašnāvībai. Pieturoties pie tradīcijas pieminēt vismaz vienu stāstu, kas kategorijā paticis vismazāk, visvairāk negatīvi lec laukā, tad pie pulp tas ir Too Many Clients by D.B. McCandless par konfliktu starp trim radiem un ļoti vērtīgas pastmarku kolekcijas īpašumtiesību mantošanu. Ne tikai stāsts prasa pievērt acis notikumu ticamības virzienā, vairāk dominē notikumu virpulis, kurā tā vien šķiet pats autors drusku apmaldījies.

Tālāk seko The Golden Age, kas tiek uzsākts ar nevienu citu kā pašu Agatu Kristi un jāsaka grāmatu ne stāstu The Secret Adversary. Šajā krājumā darbs aizņem gandrīz 120lpp (divās kolonnās uz nelielā fontā), tikmēr viens no citiem izdevumiem, kuru kā pirmo piedāvā Goodreads meklētājs ir 268 lapaspuses. Nevaru apgalvot, ka nezināju, kur likties aiz sajūsmas. Ir gan plusi, gan gana daudz mīnusi, kur piekasīties, bet kopumā nekas tāds, kas atbaidītu vēlāk lasīt autores populārākos (un ne tikai) darbus. Tikmēr Locked Doors by Mary Robert Pinehart vismaz tieši šodienas kontekstā interesants ar pastrādāto noziegumu un tā nopietnības pakāpi. No vienas mājsaimniecības pēkšņi bez jebkādiem paskaidrojumiem tiek padzīti pilnībā visi kalpotāji. Drīzāk spiestā kārtā saimnieki patur vienīgi tādu kā māsiņas amata personu, jo ir divi bērni, un galvenās varones Hilda Adams (policijas iesūtīta) uzdevums ir noskaidrot, vai aiz tā visa neslēpjas kas nopietnāks. Vēl izcelt gribas The Almost Perfect Murder (ak šis ļaundara naivums izdomātā stāstā cerēt uz ko tādu) by Hulbert Footner un muzikālā tematikā ieskaņoto The Bloody Crescendo by Vincent Starrett. Diemžēl neiztikt bez stāsta, kas zeltīto ēru drusku saduļķo – The Lover of St.Lys by F.Tennyson Footner, ne tik izteikti, bet arī The Case of the Hundred Cats by Gladys Mitchell vairāk atstāja vairāk, maigi sakot, meh pēcgaršu.

Nedaudz savā ziņā patīkami pārsteidz Mid-Century kategorija, kurā  nesastapu negatīvu piemēru, pat ja gribētos ko tādu atrast. Īpaši cildināt varu Murder with Flowers by Q.Patrick divu klaunu izpildījumā par godu tiem, kuriem šis amats sagādā fobiju. Otrs Mom Sings an Aria by James Yaffe, kurā vien detektīva tiešais priekšnieks zina, ka nereti tieši viņa mamma ir tā, kurai pienākas tas gods nozieguma atrisināšanā, kad regulārās iknedēļas vakariņās dēls detektīvs visos sīkumos izklāsta aktuālās izmeklēšanas gaitu. Tā teikt, patiess dīvāna eksperts.

Ne pavisam ne ātri, bet vismaz krājuma nosaukuma ietvaros kā pēdējā ir The Modern Era. No kategorijas uz kategoriju, laikam ejot, tēli kļuvuši daudzšķaitnāki un sižets saistošāks, komplicētāks (protams/diemžēl ne vienmēr). Kā arī nedrīkst aizmirst, ka autori neraksta vakuumā un iedvesmas avoti smeļami iepriekšējo laiku autoru darbos, ko reizēm var pamanīt, kas prasmīga autora gadījumā nebūs kaut kas slikts. Šāda tipa krājums laba sastādītāja rokās vienā grāmatā ļauj parastajam lasītājām viegli, ar to nedomājot grāmatas svaru, pārskatīt plašu spektru, izlasīt autorus, kurus grāmatas labākajā gadījumā var atrast lietotas vai pie Amazon un kuras neviens nepublicēs pa jaunam, lai cik savā laikā autors bijis populārs. Ne viens vien autors bijis ārkārtīgi ražīgs ar desmitiem vai pat virs simta karjerā sarakstītu grāmatu un vēl vairāk īsajiem stāstiem – daža laba autora gadījumā pārsteidzoši maz atrodams pat visu aptverošajā Amazon kindle veikalā.

Jāpatur prātā, ka bieži vien, kā to autoru ievados min Otto Penzlers, sievietei detektīvei talkā nāk un no bezpalīdzīgas situācijas glābj vīriešu kārtas partneris, īpaši pirms moderno stāstu kategorijas aptuvenā laika, – ja ne gluži krājumā iekļautajā stāstā, tad vispār autora daiļlradē.

Izlasīju, lasu, lasīšu #196 (26.07-08.08)

Izlasīju:

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Noklausījos:

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1)

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3)

Lasu:

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Klausos:

J.S. Morin – Black Ocean: Mercy for Hire #1-12

Lasīšu:

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Pulps

Klausīšos:

J.S. Morin – Robot Geneticists #1-6

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Klasisks ierindas kriminālromāns ne tajā labākajā nozīmē.

Galvenais varonis detektīvs Jack Caffrey – tēls ar vairāk par dažām personīgajām pagātnes problēmām, kuras netraucē veiksmīgi atrisināt izmeklēšanu. To nenovēršamā sasaistīšana ar tagadnes stāsta sižetu nešķita tā pati veiksmīgākā Nav tik traki, ka nāktos brīnīties, kā šis tēls spēj no rīta piecelties atrast, teiksim, zeķes bez caurumiem vai nenosisties no rīta braukdams uz darbu, kur nu vēl atrisināt smagu kriminālizmeklēšanu, bet pietrūka kas vairāk par pliku skandināviskā detektīva tipu, kurš tas un vēl vairāk nav šķērslis labai karjerai.

Ļaundaris/Slepkava, kurš raksturojumā netiek tālāk par stereotipisko izcelsmes stāstu ar grūtu bērnību, sliktu audzināšanu un bezatbildīgu māti (bioloģiskais tēvs pametis viņus). Psiholoģiskās problēmas un vardarbība, kas aizsākas ar bezpalīdzīgu dzīvnieku mocīšanu, gadiem ejot uz priekšu paslikitinās līdz neatgriezeniskai robežai, kad izjūk attiecības ar stiprām un vairāk vienpusējām jūtām no viņa puses. Varbūt interesantākais aspekts ir sliktā tēla pielāgošanās pēc negaidītas noziegumu partnera nāves, kad jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kā atrast upuri, ko ar to tālāk iesākt, un tam nenovēršamā krišana likumsargu rokās.

Tālāk par virspusēju tēlu uzbūvi nesanāk tikt un arī sižets vai kulminācijas punkts un tā atrisinājums nav nekas elpu aizgrābjošs. Birdman iespaidā neķeršos klāt tik drīz sērijas turpinājumam The Treatment.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Del Rey

Manas pārdomas

Ja nesen lasīts kriminālromāns, par kuru apzīmējums klasisks sava žanra pārstāvis neizpaužas pozitīvi, tad par Michael J. Sullivan fantāzijas sērijas The Legends of the First Empire trešo grāmatu Age of War un pirmās triloģijas noslēgumu šajā sērijā gan tā nevar teikt.

Karš starp elfiem Frey un tās pašos pirmsākumos vēl esošo cilvēci Rhunes piedzīvo pirmās ievērojamās militārās sadursmes kulminācijas lielo brīdi, arī viss ceļš līdz nozīmīgajai kaujai gandrīz ne mirkli neļauj atslābt. Attiecības starp tēliem kā elfiem un cilvēkiem vienam ar otru, tā starp Rhunes un viņu (it kā) sabiedrotajiem elfiem ar to līderi Nyphron priekšgalā, kuri dienas beigās atbalsta cilvēku centienus un mērķus, ir atveidotas ticami. Lai arī ir pa kādam brīdimi, kad piezogas neticamības moments, bet šādas reakcijas biežāk vērojamas tēlu romantisko jūtu uzplūdu brīžos, kad personīgi svarīgāks šķiet kas cits. Lai arī daļai tēlu ir YA varoņu vecums, tad grāmata kopumā neradīja negatīvos iespaidus, kas saistās ar šo kategoriju.

Interesants paņēmiens, kā ieskicēt gaidāmo ar mājieniem, ir izmantoti varones Brin (viena no pirmajām, kura prot lasīt un rakstīt starp cilvēkiem un kuras galveno amatu varētu noreducēt uz vēsturnieces amatu) topošās vispārīgās vēstures grāmatas fragmenti. Varbūt daži šādi fragmenti nedaudz nošāvuši greizi, lika man gaidīt ko tādu, kas nepiepildījās vismaz šajā grāmatā, bet citādi uzslavējams aspekts.

Neuzticība starp desmit cilvēku klaniem un ķildas starp klaniem rada Keenig Persephone grūtības visus noturēt kopā un neļaut ķildām novirzīt viņus no galvenā mērķa. Kamēr vieni uztraucas, ka citam klanam uzticēta pārāk liela nozīme karaspēka nodrošināšanā, tikmēr tie ir noraizējušies par nonākšanu pārtikas piegāžu atkarībā no klana, kuram ir labvēlīgākas zemkopības platības, un tā katram ir pa kādai šķietamai milzu problēmai, kura nu noteikti jāatrisina pati pirmā.

Mazāka uzticība prasītos no ķēniņienes Persefones puses attiecībā uz sabiedrotajiem elfiem un līderi Nyphron. Ko lasītajam ļauts uzzināt, bet ne Rhunes līderei un citiem cilvēku varoņiem, liktu krietni pārdomāt, cik cieši ar šitiem saistīties. Sižeta gaitā sāk rasties neviens vien jautājums par patiesajiem Nyphron mērķiem un kādu lomu viņš atvēlējis cilvēkiem, kā tie tiks izmantoti, lai galu galā virzītu uz veiksmīgu iznākumu tieši viņa Nyphron nodomus. Toties vienlaikus nenoliedzams fakts ir, ka bez elfiem diez vai būtu cerība uz pārmaiņām gadsimtiem ilgajās attiecības, kurās cilvēks ir zemāks par zemu līdzvērtības ziņā ar elfu.

Varoņu un mītu rašanās zelta mirklis, kur viens no galvenajiiem personāžiem noteikti ir Raithe, kura darbības pirmajā grāmatā jau ir izpelnījušās leģendāru statusu. Akurātākais notikumu atspoguļojums pirms mutvārdu tradīcijās šie varoņdarbi no viena pie otra iegūst jau pārcilvēciskus un pārdabiskus apmērus.