James S.A. Corey – The Expanse #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kas būtu varējis būt, kā viens no daudzajiem nejaušiem un uz vispārējo ģeopolitisko situāciju neko neizsakošs pirātu uzbrukums, ir krietni tālējošākas sekas ne tikai sērijas galveno varoņu dzīvēs, bet arīdzan ar ietekmi uz pilnīgi visu cilvēci. Cilvēci, kura spējusi apdzīvot vairākas planētas un to pavadoņus savā Saules sistēmā. Pat ja Marss vēl nav pilnībā teraformēts, tad tā attīstība gājusi gana tālu, lai tam būtu jau izveidojusies vēlme pārvaldīt sevi kā no Zemes neatkarīgu planētu. Diemžēl progress sev velk līdzi aizgājušus netikumus un tie, kuri dzimuši un auguši zemākās gravitātēs, saukti par Belters, saskaras ar rasismu un cita veida noniecinošu attieksmi.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens sērijas sākumā, pirms iegūt vispasauļu atpazīstamību, ir vien nenozīmīgas ledus ieguvēju kuģa komandējošais oficieris. Vien nejauša apstākļu sakritība to paglābj no neizprovicētas, šķietami marsiešu iniciēta uzbrukuma un ledus ieguvēju galvenā Canteburry kuģa iznīcināšanas, kamēr pats ar četriem kolēģiem, kuriem lemts kļūt par ciešu komandu, atrodas uz cita mazāka.

Tikmēr Leviathan Wakes otram galvenajam varonim detektīvam Milleram tiek uzticēts specuzdevums atrast un nogādāt mājās superbagātnieku meitu Džuljetu, kuras izklaides un dumpiskums pret vecākiem šķiet aizgājis par tālu. Uzdevums, kas detektīvam ar 30gadu darba stāžu nebūtu varējis nākt piemērotākā laikā, lai varētu atpūsties no krietni korumpētāk noskaņotiem kolēģiem uz Ceres stacijas, kur policija patiesībā ir vien glorificēta apsardzes un cita veida drošībnieku firma.

Pats savās acīs Millers ir vēl tas pats daudzsološais censonis, kāds bijis jaunībā, bet vien godīga priekšnieces atbilde, kāpēc tieši viņam uzticēta Džuljetas atrašana, atver acis uz pavisam citu realitāti. Tomēr ne viss labais attiecībā uz jauno uzdevumu nāk bez saviem ērkšķiem un trūkumiem, kuriem līdzi vēl citi negatīvi aspekti. Ar visu to cilvēcei krietni paveicas ar personāžiem, kuri pirmie sāk atklāt psihiski nelīdzvarotas milzu korporācijas Protogen vadītus, ego un alkatības pilnus plānus, kad tie atkājuši vairāk nekā divus miljardus gadus senu molekulāru ieroci, kurš tāltālajā pagātnē vien nejaušu sakritību rezultātā nav ietriecies Zemē, izmainot dzīvību uz planētas kādu to lemts šobrīd redzēt.

Džeimss ‘’Džims’’ Holdens iekš Leviathan Wakes vēl ir pārlieku uz nerviem krītošs paštaisnīguma iemiesojums, kurš par visu augstāk stāda patiesības izpaušanu masām, lai kāda tā nebūtu, lai kādu reakciju cilvēku masās tas neizraisītu. Tā marsiešu iesaiste Cantbeburry kuģa iznīcināšanā, pēcāk norādes, ka patiesībā zemieši par tādiem vien izlikušies, lai noveltu vainu īsā laika periodā iznīcina Zemes-Marsa aliansi, bet varbūt patiesība ir krietni rafinētāka un kāds kā Protogen ar jebkādiem pieejamiem līdzekļiem cenšas novērst uzmanību.

Ja vēl labvēlīgāk un pret citiem draudzīgāk noskaņotam tas pirmajā momentā varētu šķist absurdi, tad tādas domas var momentā atmest, kad atklājas, ka Protogen viens no galvenajiem sadarbības partneriem ir Džuljetas tēvs Jules-Pierre Mao. Pat ja sākotnēji izdodas piemuļķot dažnedažādas izmeklējošās komisijas, politiķus tajās un citus funkcionārus, par galvenajiem grēkāžiem nostādot citus.

Uz Saturna pavadoņa atklātā par protomolekulu nosauktais faktiski bio-ierocis, pirmkārt jau liecina, ka kaut kur Visuma dzīlēs eksistē tehnoloģiski krietni attīstītāki citplanētieši jau krietni tālā pagātnē. Vien var cerēt, ka divu miljardu gadu laikā tie vairs nav starp dzīvajiem, jo citādi sašķeltajai cilvēcei var plāni klāties.

Notikumi uzņem apgriezienus gadu pēc Leviathan Wakes notikumiem, kad ārpus redzeslauka Protogen projektos iesaisītie atkal uzsāk aktivitātes, un šoreiz ar tādu kā brīvdabas lauka testu uz Jupitera pavadoņa Ganymede, kurš tā apdzīvošanas laikā kļuvis par būtisku lauksaimniecības resursu ražošanas punktu citām kolonijām ar vairāk nekā pusotru miljonu iedzīvotāju. Šajā sērijas turpinājumā Caliban’s War līdzās Holdenam par galveno varoni pastarpināti kļūst botānists Praksidaiks vai vienkārši Prakss, kura četrgadīgā meita Mei ar imunokompromitētu veselību jau no zīdaiņa vecuma pazūd, šķiet tiek nolaupīta līdz ar citiem 15 līdzīgiem bērniem, kad protomolekulas superkareivis uzbrūk kā zemiešu Apvienoto Nāciju, tā marsiešu karavīriem, padziļinot jau tā esošo krīzi un sliktās savstarpējas attiecības.

Tikmēr uz Zemes vismaz lasītājam top lemts sekot līdzi ietekmīgai aizkulišu politiķei Avasaralai, pat ja plašākas vēlētāju masas par viņu tikpat kā nav dzirdējušas, ja vispār. Bet jau atkal var teikt, ka cilvēcei ar šādu kadru kritiski svarīgā im ietekmīgā pozīcijā ir paveicies, jo netrūkst daudz tādu, kuri aiz nezināšanas un alkatības vai nu saskata protomolekulā ieroci, ar kuru iznīcināt ienaidniekus, kuri līdz tam spiestā kārtā skaitījušies sabiedrotie, vai vienkārši grib vēl vairāk palielināt savu politisko un finansiālo varu, jo nekad taču nevar būt gana.

Vēl līdz šim nav sanācis pieminēt Outer Planet Alliance (OPA), kura sērijas sākumā dažiem ir vien teroristiska organizācija, bet par Belters dēvētajiem drīzāk kā brīvības cīnītāji no gravitācijas akas Zemes un Marsa pārstāvjiem. Tās līderis Frederick ‘’Fred’’ Lucius Johnson pats reiz bijis Zemes viens no diženākajiem varoņiem, ieguvis neapzskaužamu reputāciju, bet kādā brīdī drastiski mainījis nostāju un šobrīd atrod sevi pozīcijā, lai būtu OPA līderis un sērijas gaitā prezidents. OPA, kam visu trīs pirmo grāmatu gaitā ir gana būtiska loma, vismaz kopējā politiskajā bildē, bet vairāk darbojas fonā, galveno fokusu atvēlot Holdenam, viņa komandas biedriem un citiem attiecīgās grāmatas galvenajiem varoņiem.

Par tādiem trešās grāmatas Abaddon’s Gate ietvaros kļūst pirmkārt jau OPA drošības šefs Carlos ‘’Bull’’ Baca uz tā milzu kosmoskuģa Behemoth, kurš vēl pavisam nesen zem cita nosaukuma tika būvēts kā paaudžu kuģis, kuram tālākā nākotnē būtu bijis lemts cilvēci nogādāt kādā citā zvaigznes sistēmā, pavērt ceļu ideālā gadījumā uz citu Zemei līdzīgu planētu kolonizāciju, bet protomolekulas uzrašanās to visu izmaina, bet varbūt tikai pamaina un ne pilnībā liktu no tādiem sapņiem atteikties.

Par Abbadon’s Gate katalizatoru kļūst protomolekulas aktivitātes uz Veneras planētas (sērijas pirmās grāmatas noslēguma rezultāts) un nu tās attīstības tālākajam progresam, kad tas nevienam neizprotamā veidā spējis attīstīties, izveidot lielizmēra obejktu, tādus kā vārtus, kuri kā par savu jauno mājvietu nobāzējas Urāna orbītā. Jāsaka jau uzreiz, ka Abadonnas Vārtu nosaukums grāmatai neizraisa spekulācijas par ko mīļu, pūkainu vai ko citu jaukās noskaņās iemiesojamu. To vēl vairāk pastiprina fakts, ka Holdens (tuvojas maiteklis) pēdējā laikā sācis redzēt Millera rēgu, kurš ne par ko nespēj izteikties konkrēti, bet ar visu to liek domām joņot ne tajā labākajā virzienā.

Kā savas rīcības seku izraisīts, tā citu un Abbadon’s Gate ietvaros tā ir cita Jules-Pierre Mao meita, kura šoreiz grib atriebt ģimenes godam nodarīto postu un par tās galveno grāvēju sasktata Holdenu, Holdena komanda bēgot spiesta ielidot Gredzenā un nonākt kādā ārkārtīgi īpatnējā Visuma nostūrī, kur Saules sistēmā esošais Gredzens (šķiet atbilstoši būtu tārpejas tehnoloģijas apzīmējums) ir tikai viens no vairāk nekā 1’300 citu tādu. Fakts, kam noteikti būs tālejošas sekas sērijas turpinājumos, bet, lai līdz tam nonāktu, Abbbadon’s Gate varoņiem jāiziet cauri ugunij un ložu krusai, kas pa spēkam ne pilnīgi visiem. Kas prasa cēlu un pašaizliedzīgu rīcību, lai kādi pretinieki nevēlātos viņus apturēt, pat ja tiem pašiem šķiet, ka tieši viņi ir tie labie, bet vien lasītājam ļauts spriest, kuram ir gana daudz informācijas, pēc kuras vadīties, lai par tādiem varētu vismaz dēvēties.

Abbadon’s Gate reizē šķiet gan kā labs vispārējās sērijas pirmās triloģijas noslēgums, pēc kuras notikumiem ir autoram pieejama plaša izvēle, kā attīstīt notikumus tālāk, gan salīdzinoši ar sērijas pirmajām divām grāmatām tāda, kas izraisa mazuma piegarša pašas grāmatas ietvaros, kur kulminācija ir laba, bet ceļš līdz tam liek vēlēties pēc kā vairāk.