Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī Osī un nesen uz Amir planētas klāt pienākušie Rīča un kapteiņa Bosas vadītie spēki ir guvuši uzvaras pār komunistiskās RUPAC alianses spēkiem, tad ienaidnieks uz svešas planētas, kuru tagad nākas saukt par mājām, tomēr vēl nav sakauts.

Vēl jo vairāk, varbūt vienīgi baumu līmenī un cerībā iebiedēt, likt satraukties Osī, paklīst runas, ka uz Amir esošajiem RUPAC drīz palīdzēt ieradīsies papildspēki, bet ne jau gluži no labas sirds, bet gan, jo viņi dikti savā kontrolē vēlētos iegūt vismaz doktora Romana radītos mākslīgos intelektus Aleksu un Brodiju, ja ne gluži pašu zinātnieku, kurš pats pēc nāves sērijas pirmajā pusē, ir sevi ievietojis androīda/robota ķermenī.

Interesanta tehnoloģiskā nākotnes attīstība ir arīdzan saistīta ar implantiem, kurus izmanto gan Rīčs, gan lielākā daļa pārējo labo varoņu, kuri ļauj vien ar domām sazināties savā starpā, kad pie jaunās tehnoloģijas pierodot, šķiet pat gandrīz dīvaini vēlāk savstarpēji sarunāties skaļi. Vai pārsūtīt savā starpā dažādus failus un attēlus, kas gan teorētiski jau sāk kļūt bīstamāk, ja Aleksas un Brodija vietā (vai kāds cits ar IT talantu) būtu ļaunprātīgāk noskaņots, liekot tev redzēt kaut ko tādu, kas nemaz neeksistē, kā to labi pierādīs sērijas noslēgums, pat ja tas darīts pamatoti un ar labu nolūku.

Ģenētiskie uzlabojumi, kurus jau tikpat kā aizmirstajā krio-miega ceļā (tā arī kā mistērija paliek jautājums, kāpēc Boon kuģis tik ilgi aizkavējās) ieguva kosmoskuģa Boon pasažieri, kuri ļauj būt tikpat kā supercilvēkam, ne visiem Osī tik labi iet pie sirds. Vai precīzāk būtu teikts, ka vien ar sekām, top skaidrs, ka, lai pašu ķermenis neatraidītu un nesāktu pret tiem cīnīties, ir nepieciešams ilgāks laiks, ko pavadīt krio-kapsulās.

Nedaudz žēl, ka visa sērija ir kā aukstā kara romāns pārcelts uz SFF vidi un citu planētu starp amerikāņiem un komunistiem. Drusku sajūta, kā pēc neizmantotām iespējām Amir un tās saules sistēmas izpētē. Vairākas lietas drusku tiek piemirstas gan pieminētais neparedzētais ceļojuma ilgums no Zemes līdz Amir, gan pat sērijas ceturtajā grāmatā jauntapušais Mākslīgais intelekts Murphy (personības ziņā kaut kas pa vidu Aleksai un Brodijam), kas paredzēts, lai atvieglotu darbu pārējiem. Varbūt jau var labvēlīgi spriest, ka citi varoņi un to sižets ir interesantāks, lai pienākuma pēc pieminētu Mērfiju, bet tomēr tas iekrīt acīs.

Glābj vismaz Brodija tēla ekscentriskums un ar viņu nepārspīlētā humora izpaušanos saistītās izdarības, pat ja reizēm būtu gluži vienalga viņa atsauces uz vecām filmām. Citādi drusku mīņāšanas uz vietas sižeta un problēmsituāciju ziņā, kurās ienaidnieks un viņa radītais apdraudējums no grāmatas uz grāmatu nemainās. Vienīgi vēl, ka atrodas pa kādam pārbēdzējam, kuru uzmanīgi jāpatur uzmanības lokā, ja nu patiesībā viņš vai viņa izrādās iesūtīts spiegs.

Lai arī sērija kā tāda un individuālas grāmatas atzīstama par labu esam, tad tomēr pēcgaršā neliela vilšanās par neizmantotajām potenciālajām iespējam un sižeta virzieniem, kuros autori būtu varējuši sešu grāmatu ietvaros doties.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes starp Rietumiem un Krievijas-Ķīnas un vēl dažu valstu komunistisko aliansi RUPAC ir izcēlies kaut kas līdzīgs Trešajam pasaules karam. Tā vien šķiet Rietumi nav tie, kas ilgtermiņā gūst panākumus, bet, lai paglābtu vismaz daļu no sevis, grāmatai sākoties uz nolūkotu ekso-planētu tiek nosūtīts pirmais no vismaz trim paaudžu kosmoskuģiem, pirms tam mehanizēti roboti, lai sagatavotu pamatbāzi.

Ceļā paredzēts mērot aptuveni četrdesmit gadus, bet nokļūstot līdz galamērķim, līdz Amir planētai gan sērijas galvenais varonis Jared Reach, gan komandas galvenais zinātnieks Dr.Roman un citi acīmredzami var manīt, ka pagājis krietni ilgāks laiks. Tā rodas sērijas pirmā mistērija, kas gan noticis, kas licis viņiem pavadīt ceļā krietni ilgāku laiku nekā paredzēts, un sekojoši arī visas krio-miega kapsulas nav izturējušas tik ilgu darbības laiku. Nav arī skaidrs, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Zemes pamešanas līdz nonākšanai pie Amir planētas, uz ko nespēj sniegt atbildi Rīča komandas Mākslīgais Intelekts vārdā Aleksa. Vēl jocīgāku visu padara fakts, ka doktors Romans lielāko daļu laika pavadījis nomodā un ir arīdzan novecojis par aptuveni 40 gadiem, nav kļuvis par staigājošu nemirstības robotu (pagaidām), kas visu padara vēl dīvaināku.

Tomēr ilgi kosmokuģa Boon komandai, tās kapteinim Bosa un Rīčam nav laika domāt, jo, kamēr viņi, metot laika līkumus, ceļojuši līdz Amir, RUPAC alianse šos ir apsteigusi. Vismaz laika handikaps nav sniedzis iespēju izveidot un attīstīt jaunu civilizāciju, kam daļēji par godu var pateikties nākošajiem diviem kuģiem, kurus Rietumi palaida pēc Boon kuģa, kuri saviem spēkiem izcīnījuši vietu zem Amir planētas saules, bet kuri vielaikus jau paspējuši attīstīt savu kultūru, leģendas un mītus, nedaudz regresējot tehnoloģiski, jo neviens cits kosmoskuģis nav sekojis. Boon un tās iedzīvotāju/komandas uzrašanas ir negaidīts pavērsiena un katalizatora punkts lieliem piedzīvojumiem, ja vien esi gatavs par tiem cīnīties.

Par laika ritējumu vien liecina, ka Amir pirmie kolonist, to pēcteči sevi nu jau dēvē par Osay (no ASV himnas ņemts) un viņu angļu valoda pārtapusi tik atšķirīgā veidolā, ka jaunpienācējiem ir vajadzīga sadarbība starp viņu MI Aleksu un Osī puses ekscentrisko MI Brody. Sadarbība starp abām pusēm nav kā atkalsastapšanās starp diviem reiz vienam no otra nošķīrušamies seniem draugiem vai tuviem radiem, ir vajadzīgs laiks un rūpīgs darbs pie uzticības veidošanas starp abām pusēm, lai kopīgiem spēkiem spētu stāties pretim gan RUPAC spēkiem, gan pašas mežonīgās planētas liktajiem šķēršļiem. Palaimējas ka pirmo no vietējiem sastop cilšu līdera adoptēto meitu Liana, ar kuru izdodas atrast kopīgu valodu. Paveicas pārliecināt, ka Rīča vadītie reindžeri nav tādi paši naidnieki, kā RUPAC.

Vienīgā vērā ņemamā tehnoloģiskā maģija, bez attīstītiem Māsklīgajiem Intelektiem u.c., būtu krio-miegu kapsulas kopā ar MI programmatūras palīdzību, spēja teju lejuplādēt personā jaunas zināšanas vai ar gēnu manipulācijas palīdzību uzlabot fiziskās dotības skriet, lekt utml ilgāk, tālāk un citādi uzlabot visas maņas, būt spēcīgākam un labākam. Vienlaikus uz beigām, varbūt RUPAC vainas dēļ, izskan bažas par MI stabilitāti, baumas, ka uz Zemes līdzīgi intelekti kādā brīdī kļuvuši pat par lielākiem draudiem nekā savstarpējais karš. Kaut arī pagaidām nekas ne no Aleksas, ne krietni runātīgākā un izolācijas laika dēļ (bijis laiks skatīt arhīva filmas un no tām ietekmēties) atšķirīgā Brodija.

Wayward Galaxy sērijas turpinājumā par galveno sižeta problēmu, vismaz uz īsu brīdi, aizvieto RUPAC ar kādu lielu, bīstamu plēsēju Bangora, kas kā nekas cits ievieš bailes starp Osī, ir galvenais bieds un drauds viņu leģendās. Diemžēl saskaroties tuvāk ar šo monstru, nokaujot vienu, bet saskaroties īsi pēc tam ar vēl vienu tādu pašu, no tā gēnu analīzēm to skaidrs, ka šis ‘’dzīvnieks’’ ir mākslīgi radīts, lai izveidotu alfas kategorijas briesmoni, lai tādejādi RUPAC ietaupītu ieročus un munīciju pret Rietumiem vai vienkāršāk jau teikt Osī (nav zināms, kas maz noris uz Zemes). Bet kā jau komunistiskie RUPAC, tad nav visu izdomājuši līdz galam, un dažs labs Bangora (Bang un Gore) ir draudz arī pašiem sev.

Tikmēr sērijas trešā grāmata vairāk iezīmē jautājumu, kuram gan no visiem RUPAC bēgļiem, nav daudz, bet arī ne maz, var uzticēties. Kuri patiesi bēg no komunistu represijām un salīdzinoši pat ar Osī (pirms Boon un Rīča uzrašanās) drausmīgajiem dzīves apstākļie, bet kuri ir patiesi fanāti un iesūtīti spiegi un sabotieri.

Nepieminēts fakts un faktors trešajā grāmatā ir arī Lianas līderība pār Osī pēc tēva nāves un cilšu vecāko izvēles viņu nominēt, kā nākošo vadoni. Vai tik tiešām viņa ir tā pati piemērotākā būt par galveno un pieņemt tos grūtākos lēmus arī brīžos, kad neviena no izvēlēm nešķiet labas. Šaubas māc, bet viņa nebūt nav viena un palīdzīgu roku sniedz gan abi Mākslīgie Intelekti, gan Rīčs, ar kuru saista ne tikai profesionāla sadarbība, kas pats par sevi ir jutīgs jautājums.

Lai arī pats Wayward Galaxy atzīstu par labu un ļoti labu SFF, ne bez ierunātāja R.C. Bray palīdzības, bet varu arī saskatīt iemeslus, galvenokārt, ka tālā nākotnē un turklāt vēl uz citas planētās labie Rietumi atkal cīnās pret ļaundariem komunistiem, kāpēc sēriju jau pēc tās pirmās grāmatas negribētos turpināt.

Nick Cole – Strange Company #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Strange Company, algotņi, kuri pārsvarā tiek nolīgti, lai cīnītos jau no paša sākuma neveiksmei lemtā uzdevumā. Iemesls, jo parasti viņi cīnās nemiernieki un brīvības alkstošo pusē, un pretinieki vienmēr šajā Visumā parastajiem cilvēkiem ir Monarki, kuri pārvalda visas cilvēces apgūtās planētas reizē bez tiešākas ieinteresētības, ja vien pārliecinošs resursu vairākums nonāk viņu rīcībā. Pretējā gadījumā, kad viņi ir spiesti iesūtīt savu armiju un Ultramarines, var gadīties, ka no planētas nekas diži pāri nepaliek.

Dīvainajai Kompānijai un konkrētāk duoloģijas galvenā tēla Orion pārstāvētā Reaper Platoon tikai galvenais ir mācēt atpazīt un notrāpīt to mirkli, kad iegūtā nauda ir pienācīgi atpelnīta un var mukt prom, kad ilgāk palikt būtu viennozīmīga un pilnīga kompānijas sakāve, un viņi kļūtu par vienu no daudzajiem tik bezjēdzīgajiem upuriem.

Starp visu, kas gan sērijā nenotiks, Orionam jāvada sava komanda un viņam nevar būt citas dzīves filozofijas, kā vien uz pirmās grāmatas vāka un konkrētāk uz grānatas uzrakstītā teksta, ja ir vēlēšanās ar veselu saprātu izdzīvot no viena algota uzdevuma uz otru. Orions ir sava veida hronologs un šī duoloģija ir ieskats viņa savāktajā hronikā ļoti būtiskā notikumu pagriezienā cilvēces vēsturē. Orions arīdzan ievāc savu kolēģu stāstus, kāpēc tie pametuši savu dzimto planētu un pievienojušies algotņiem sava veida mūžīgajā karā. Tā teikt hronikas vācējs, lai atcerētos gan pašu kompānijas un Pļāvēja vada pieredzēto, gan pieminētu un atcerētos tik daudzu kritušos. Jāpiebilst, ka vienīgi Orions ir saglabājis savu doto vārdu, citi pievienojoties vispirms tiek saukti par the kid līdz brīdim, kad ir iemesls dot iesauku.

Izvēles un rīcības brīvības sniegtā ilūzija ir viena no galvenajām idejām, kuras apsēlē duoloģijas pirmā grāmata. Cik gan ļoti katrs kā indivīds vēlamies brīvību un cik gan ērti un viegli ir, ja tev jau visu pamatu nostāda kāds cits. Cik gan negaidīti iegūta brīvība var būt arīdzan biedējoša, kad pašam jāsāk domāt, ko un kā tālāk ar to iesākt, kad vairs nav viens liels, visvarošs un šķietami nesakaujams spēks, kas visu norādītu priekšā, kādu pārstāv Monarki, kopš cilvēces izplešanos uz vairāk nekā simts planētām šīs sērijas 27.gadsimta tagadnē.

Pavērsiens uz lielāku pārmaiņu pusi gan iezīmē liberālāk domājoša Monarka The Seeker pievienošanās Oriona vadam viņas pašas nolīgtajā misijā uz planētas ar neoficiālo nosaukumu Crash. Avarējis reiz uz tās kosmoskuģa milzīgā ‘’glābšanas laiva’’, bet tik liela, ka Pļāvēja vadā nevienam gandrīz neticas, ka cilvēce kaut kad ir spējusi kaut ko tik neaptveramu uzbūvēt, jo ‘’mātes’’ kuģim tad būtu bijis jābūt lielpilsētas lielumā vismaz.

Atšķirībā no Galaxy’s Edge sērijas, kurā Nick Cole ir viens no autoriem un kura vēl ir diezgan svaigi prātā, ir iespējama kaut kāda veida ceļošana laikā, kuras tehnoloģija, izskaidrojot to ar diviem vārdiem – kvantu mehānika, ļāvusi aizsākties Monarku un viņu neuzveicamās armijas dominacei. Bet Crash planēta ir īpaša ar to, ka šķiet šis mežonīgi lielais kuģis reiz atgriezies no aptuveni 10 000 gadu tālas nākotnes un nejauši līdzi atvedis jaunu, inteliģentu pērtiķveidīgu rasi simian. Bet kā jau klasiska, neierobežota vara, tad Monarki, kas zina, cik ilgi, noklusējuši šo faktu un tā teikt pielikuši savu artavu pašu norietam, jo tādejādi ļāvuši simianiešiem savairoties krietni nospiedošā vairākumā, kuri ir krietni lielāki un spēcīgāki par parasto cilvēku un sagādā grūtības pat Monarku armijai.

Vienīgi Monarku vara, kas, kā rādīs turpinājums Voodoo Warfare, nav negāžama un nepārvarama, lai kādu iespaidu ilgā viņu valdīšana nebūtu radījusi, stāv starp simianiešu ēras aizsākšanos un cilvēces, ne tikai post-cilvēku Monarku, norieta. Jau uzreiz gana acīredzama ir vajadzība pēc plāna, ko ar viņiem (simianiešiem) iesākt, kad zudīs kopējais naidnieks. Plāns, kurš it kā uz noslēguma pusi un epilogā tiek atrādīts, bet visai virspusēji un nepārliecinoši.

Ir pa pāris konceptiem, kuri paliek puslīdz karājamies gaisā līdz galam neizskaidroti, galvenokārt jau ceļošanas laikā tehnoloģija vai Voodoo Warfare ietvaros divu tēlu, ne gluži mirstīgais cilvēks, ne gluži spoks, bet noteikti kaut kas uz pārdabisko pusi, kuri atgādina dažu labu no Galaxy’s Edge. Šajā ziņā viss puslīdz labi, ja autors ir ar mieru atstāt šo radīto Visumu mierā un neuzsākt kādu jaunu sēriju tajā.

Jason Anspach, Nick Cole – Tyrus Rechs: Contracts & Terminations #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Vieniem Tyrus Rechs ir lielākais kara noziedznieks un terorists, kādu vien varētu iedomāties, neskatoties uz simtiem un pat tūkstošiem citu varbūt pat vēl lielākiem briesmoņiem, kādi Visumā sastopami. Citiem tieši pretēji T.Rekss ir varonis, kurš pielicis izšķirošo pirkstu, lai tiktu gūta uzvara nu jau tālajā karā ar Barbariem. Lai kā nebūtu, T.Reksa triloģija Contracts & Terminations iezīmē viņa pilnā saprāta beigu sākumu.

Par pirmo katalizatoru triloģijas pirmajā grāmatā Requiem for Medusa kļūst Veksija jeb Medūza. Persona, kura kāda iemesla dēļ no House of Reasons, Bronzas ģildes (algoti slepkavas), Dark Ops u.c. pušu spēlēm un mahinācijām tiek izvēlētā par vienu no svarīgajiem paraugupuriem. Vienlaikus arī persona, kuru, kāda iemesla pēc, T.Rekss ir pielaidis krietni tuvāk sirdij nekā daudzus citus savā ilgajā +/- 2000 gadu garajā mūžā.

Lai arī Galaxy’s Edge pamatsērijas #11 grāmatā Convergence ir fragmenti, kuros tiek minēts konkrēts gads, vēl cilvēcei esot tikai uz Zemes, tad neatminos reizi, kad būtu pat tik aptuveni minēts Reksa mūža ilgums. Nav brīnums, ja beidzot prāts sāk nogurt no visa pieredzētā, no neskaitāmajām kaujām un pārdzīvojumiem. Vienlaikus var just, cik svarīgi Reksam ir atcerēties tos leģionārus, kurus reiz komandējis un sūtījis kaujās, kuri krituši, lai cīnītos par Republiku un aizsargātu to, bet tagad palikuši vienīgi viņa atmiņā, pat ja. Rekss, tikpat neviennozīmīgs tēls kā Goth Sullus, līdzīgi viņam nemirstību ieguva pēc verdzībā pavadītiem gadiem uz Barbaru kosmoskuģa.

Contracts & Terminations ir arīdzan periods, kad Rekss Galaktikas nomaļākajos cīnās pret netaisnību vai vismaz pret tiem, kuri likumsargu neesamību izmanto vissnežēlīgāk un brutālāk. Laiks, kad Rekss pat Republikas un tās algotņu acīs bieži vien ir nekas vairāk kā lielākā atlīdzība naudas ziņā, ja vien atrastos kāds gana spējīgs un drosmīgs, lai to savāktu.

Pats Rekss, kad ir uzkāpis uz atriebības takas, vēl negatavojas, lai būtu jārok kaps arī pašam sev. Pagaidām neizbēgamās bailēs jādreb vienīgi viņa izvēlētājiem naidniekiem. Tomēr jau ik pa brīdim tiek drusku iezīmēts, doti mājieni, ka varētu tāda diena tomēr pienākt. Tikmēr pati Medūza ar mājiena maitekli no manas puses vienlaikus sižeta gaitā mirst, citādi jau nevajadzētu atriebt, bet savā ziņā nosacīti arī paliek dzīva.

Triloģijas turpinājums Chasing the Dragon iesākas ar gana pārsteidzošu rīcību no Republikas parlamenta House of Reason puses, kad pēkšņi bez šķietama iemesla ne tikai Rekss tiek pazemināts uz Nr.2 pozīciju atlīdzību rangā, bet jauniņām, saukts vienkārši The Dragon, tā uzlikta desmitkārt lielāka par Reksa, kas pati par sevi jau ir liela salīdzinoši ar visiem pārējiem. Kas ir šīs Pūķis, kāpēc pēkšņi viņš kļuvis tik svarīgs? Uz šiem jautājumiem Rekss cenšas rast atbildi, kaut arī jau no sākta gala viņam rodas aizdomas, ka būtu jau uzreiz jāzina atbildes. Tā teikt kārtējie simptomi, ka prāts tā ilgajā mūžā sāk pieklibot. Vien fragmentāras atmiņu kripatas Rekss spēj atsaukt atmiņā, bet tās ir gana, lai dotu iespēju Reksam pilnvērtīgī iesaistīties sacīkstē un Pūķa meklējumos.

Tikmēr triloģijas noslēdzošā grāmata Madame Guillotine salīdzinoši ar pirmajām divām grāmatām šķita krietni pliekanāka. Gandrīz radot iespaidu, ka bija jāsaraksta, jo ar izdevniecību noslēgts līgums par triloģiju. Madame Guillotine saīsināti un vienkāršojot varētu saukt par ieskatu par ieskatu Mid Core (MCR) planētu sacelšanās pirmsākumos, atklājot patiesību par tā izcelsmi. Par to kā daži no haosa un citu ciešanām patiesībā vēlās iegūt vairāk varas un naudas tikai un vienīgi sev, ne cīnīties par kāda cita taisnību un labumu.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge: Savage Wars #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne vienu reizi vien Galaxy’s Edge pamatsērija un daudzi tēli tajā, kā Goth Sulles, Tyrus Rechs, Aeson Keel jeb Wraith, Reina, Donal Makaffie vai Wild Man un vēl daudzi citi tēli, kuri maģiskā kārtā, attaisnojoties ar Barbaru tehnoloģijām un nepaskaidrojot diži dziļāk, ir atsaukušies uz Savage kariem pirms daudziem gadsimtiem, kad no tālām kosmosa dzīlēm tika sastapti gandrīz-cilvēki, humanoīdi, kuri reiz pameta zemi (vēl pirms viņiem), bet tagad to klejošana atvedusi viņus atkal saskarsmē ar kādreizējiem ‘’radiem’’.

Līdz šim saskarsmes ar vēl topošo Republiku, pagaidām vēl dažu planētu Alianse, ar citām kolonizētajām planētām izpaudušās vairāk kā īslaicīgi, pirātiski reidi no Barbaru puses, bet kaujas ap un uz New Vega planētas ir pagrieziena punkts šajā konfliktā, kuram būs lemts turpināties krietni ilgāk, kā atrādīts šajā triloģijā. Līdz šim katrs Barbaru paaudžu-kosmoskuģis cīnījies pats par sevi, bet Alianses pretestība tā vien būs piespiedusi viņus sākt apvienoties.

Kā viena, tā otra puse ir aizmirsusi, kur gan atrodas abu izcelsmes planēta, vai maz tāda vispār kādreiz ir eksistējusi vai drīzāk ir kādas kopējās folkloras mīta un leģendu avots par vienu vienīgu izcelsmes vietu. Interesanti, kā gan pēc pirmo cilvēku eksoda prom no Zemes, ir vēl bijusi tik vērā ņemama tehnoloģiskā attīstība, lai tiktu izgudrota ‘’ātrāka par gaismu’’(FTL) tehnoloģija, kas otriem ļautu ietaupīt laiku un resursus, tādējādi izvairoties no viņiem, atšķirībā no pirmajiem, kuriem šis slogs laika gaitā piespiež atteikties no fiziskajiem ķermeņiem, uzturēt pie dzīvības vien smadzenes, un tādejādī psiholoģiskā ziņā pārtapt par pilnīgi kaut ko citu, ko vienkāršojot var saukt par post-cilvēku vai atbilstošāk par Barbaru.

Triloģijas otrā grāmata Gods & Legionnaires pamatā ir no Barbaru vai pat Mākslīgo Intelektu kolektīva Panteona perspektīvas, kas kontrolē vairumu Barbaru. Šajā sadaļā atkal sastopam tēlu Krometeju, par kura fragmentārajām daļām pamatsērijas otrajā sezonā top vairāk skaidrs, ka tās bijušas atmiņu un virtuālās realitātes simulācijas kombinācija (viena virtuāla dzīve pēc otras, ar kuru aizpildīt tukšo laiku starpzvaigžņu un starpplanētu ceļojumos). Papildus tiek iepazīstināti tādi tēli Maestro vai Lu Cypher(~), kuri vienlaikus bīda savas individuālās intereses, cik sadarbojas pret ienaidnieku, kurus paši sauc par ‘’dzīvniekiem’’, cilvēks būtu pārāk liels gods.

Triloģijas otrā un nedaudz arī noslēdzošā grāmata The Hundred vairāk kalpo, lai parādītu Barbaru elites domāšanas gaitu un vispārējo filozofiju, kurā daži valda pār citiem, kuri pašu vidū neskaitās gandrīz nekas vairāk kā par paverdzinātiem prātiem. Gandrīz nekas nav tik svarīgs, kā aizvien vairāk un vairāk varas, ja nu vienīgi kalorijas jebkurā formātā un iegūtā veidā, lai pie dzīvības uzturētu smadzenes.

Diemžēl sērijas jaunpienācējam, kurš kādā nebūt veidā atradis šo triloģiju kā pirmo no kopējās Galaxy’s Edge sērijas, Gods & Legionnaires galīgi nav ko meklēt. Pasniegšanas stils ļoti nedraudzīgs, lai neko nezinot par pamatsēriju, varētu puslīdz noorientēties, kas gan šeit vispār notiek. Tā vietā drīzāk būs mazsakarīga, bezjēdzīga savārstījuma iespaids, ko izlaižot gandrīz nekas netiktu zaudēts. Nenoliedzami interesantākā otrās grāmatas daļa saistās ar pirmo leģionāru brutālo apmācības un treniņu procesu.

Noslēdzoši kā triloģija sākās uz New Vega planētās, kad kontrole pār to tika zaudēta, tā triloģija The Hundred lapās noslēdzas ar kaujām par tās atgūšanu. Kaujas darbībā un pilnā spozmē lasītājs var skatīt topošos varoņus cīņā pret Barbariem, no kuriem dažiem labiem ar nemirstību apveltītiem būs lemts kļūt par ļaundariem, kaut arī dažs labs daudzu acīs jau tagad tāds ir.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #14-16

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Viss notiekošais #14-16 Galaxy’s Edge grāmatu ietvaros maz pamazām velk uz vienu lielu kulmināciju otrās sezonas KTF divu grāmatu noslēgumam. Pa detaļai no vienas galaktikas malas stūra, pa kripatai informācijas no cita, bet bieži vien pagaidām vēl savstarpēji tieši nesaistītai, lasītājam tiek dota iespēja uzzināt visu vairāk vai mazāk nepieciešamo.

Diemžēl vienīgais lielais mīnuss, ka šīs grāmatas jaunpienācējam no malas simtprocentīgi nebūs domātas. Autoriem ir ieslēdzies fanu serviss uz pilnu klapi un pienācīgai pamatinformācijai, lai noorientētos, pat kādam, kas starp grāmatām ieturētu ilgāku laiku, būtu grūtu. Man pat ir nojausma, ka teiksim tēls Chrometheus, ir vispirms iepazīstināts kādā citā spin-off Galaxy’s Edge sērijā, un autori bez iepazīstināšanas šajā sērijā, par un ap viņu sāk stāstīt. Nespēja vai nevēlēšanās veltīt tam pienācīgu laiku ir viens no lielākajiem mīnusiem šajā sērijā. Autori izvērpuši tik lielu kosmosa operas tīklu, ka paši šķiet reizēm piemirst kas ir kas.

Krometejs Convergence grāmatas ietvaros tiek atrādīts dīvainās, šķietami ar pamatsižetu nesaistītās ainās no 90.gadu ASV, kurā Krometejs kopā ar diviem draugiem ir vienas konkrētas arcade spēles profesionāļi, kurus citi pat nāk skatīties. Briest liels vispasaules turnīrs, kuram tad nu trijotne gatavojas uz pilnu klapi. Āķis tajā, ka spēle gandrīz viens pret viens atgādina pamatsižeta tagadni ar leģionu, ar visām citplanētiešu sugām, kas liek domāt, ka šī realitāte varētu būt kaut kas vairāk uz sapņa, atmiņu pusi vai pat kaut kāda veida simulācija. Krometejs vēlreiz sevi atrāda aiznākošajā Last Contact grāmatā, kurā pienākusi kārta lielajam turnīram, bet to ātri vien aizstāj mini sižets, kas drusku dot ieskatu pirmajā super kosmosa kuģim, kurš drīz vien pametis postā slīkstošo Zemi. Kopumā abās divās grāmatās tieši šī tēla sižets novelk uz leju kopējo iespaidu un vērtējumu par tām.

Bet Krometejs ir vien daļina no visa notiekošā. Nepieminēt nedrīkst jauno meiteni, topošo sievieti Prizmu, kuras nenoliedzami tālu sniedzošās un ārkārtīgi spēcīgās spējas (vai no savage/barbariem izcelsmes sniegtas?) ir vēl attīstības fāzē, ko steidz izmantot un saviem mērķiem izkonstruēt nesen uz sižeta skatuves izkāpusī Prizmas māte Reina. Sākotnēji pirmais iespaids ir piesardzīgi pozitīvs, ka pamatā viņai ir labas ieceres pret meitu. Ir pat pazīmes, kas liktu uz to cerēt, bet galu galā, īpaši noslēdzoties Last Contact grāmatai, tās nomaina pilnīgi pretējais.

Par nelaimi Galaktikas Republikas vienkāršajiem iedzīvotājiem cita liksta, saukta par Mid-Core Rebellion (MCR), pēc iepriekšējās apspiešanas nav izdzisusi pilnībā un pēc 19.panta iedarbināšanas cer izmantot situāciju, kamēr citviet Galaktikā noris cīņa pār radušos varas vakuumu. Pat jābrīnās, kur visai šai karadarbībai, kur nu vēl visiem pieminētajiem tikpat kā nerimstošajiem pagātnes kariem, pietiek nepieciešamais cilvēkresursu skaits. Piecpadsmitā sērijas grāmata Remains tad pamatā arī ir viens liels un detalizēts karadarbības attēlojums uz vienas no MCR likstas apsēstas planētas. Kā uz planētas virsmas, tā tās gaisa telpā un arī planētas orbītā.

Nozīmīgāki tēli, kuriem tiek pievērsta īpašāka uzmanība ir Masters, kurš ir bijis manāms arīdzan iepriekšējās grāmatās. Viņam nepaveicas un sanāk ne tikai noklīst planētas džungļos no savējiem, bet pat vēl nonākt ienaidnieka ne pārlieku draudzīgajos nagos. Tikmēr neraksturīgs, bet savā ziņā arī ne pārāk, ja ņem vērā dažus nozīmīgākus robotu tēlus, ir leģendārs leģionāru kaujas suns ar šībrīža vārdu Bubbles, par kuru klīst neskaitāmas baumas, kas liktu domāt, ka viņš ir  drusku paranormālas dabas radība.

Kamēr House of Reason parlaments cerams pašattīrās un pārtop tā jaunajā versijā par House of Liberty. Kamēr citur noris lielāka un mazāka mēroga kaujas, ik pa brīdim tiek pieminēti Ancients rase, kā tie reiz pazuduši no Visuma skatuves, kas gan to būtu viņiem licis darīt un spekulācijas, vai drīz vien visiem nebūs jāspēkojas ar to. Vienalga esi cilvēks parastais, kiborgs Cybar vai barbars Savage, kuri par spīti milzu sakāvei pirms vairākiem gadsmitiem Savage Wars ietvaros nebūt nav iznīcināti līdz pēdējam.

Jason Anspach, Nick Cole – Galaxy’s Edge #11-13

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

19.pants it kā iedarbināts un izpildīts, House of Reason gāzts, lai Galaktika un Republika varētu atkopties, bet ne viss rit tik gludi un rožaini kā gribētos. Šur tur gan House of Reason paliekas, gan Nether Ops un Dark Ops paliekas. Katrs darbojas daļēji vienota, bet vienlaikus arī savu mērķu un nolūku vārdā. Kā līdz šim un arī turpmāk katram, kas vēlas būt cēls un labs, jāsastopas ar skarbo realitāti galaktikā, un jāpieņem savi lēmumi, kā to realizēt, vienlaicīgi to nepazaudējot.

Galaxy’s Edge sērijas 11.grāmata ir īpatnēja ar to, ka tajā autori Jason Anspach un Nick Cole izvēlējušies iepazīstināt tēlu un viņa komandu uz jau zināmas Kublar planētas. Veids, kas būtu atbilstošāks, ja iesāktos jauna sērija ar jauniem varoņiem, kuriem sekot un just līdzi.

Takeover sadalīta divos galvenajos skatpunktos no kuriem viens (pirmais pieminētais) ir krienti saistošāks par otru. Mr. Carter – privātā kontraktora/algotņu vienas no komandu līderiem. Komandu, kuru tuvākā uzradzībā (labā nozīmē) izraudzījies par gana labiem un uzticamiem jaunais, potenciālais galaktikas līderis pēc Goth Sullus impērijas krišanas un vecās Republikas sabrukuma, kad leģioni iedarbina 19.pantu, lai tādejādi censtos novērst Republikas birokrātu un House of Reasons korumpēto pārvaldību. Viņu sponsorē jauns uzradies līderis Nilo (mega miljardieris) saukts arī par Big Nee kā šajā grāmatā parādīts vēlas atrast un likt lietā pareizā veidā atšķirībā no G.Sullus artefaktus no Savage Wars un viņu zudušās/kritušās civilizācijas ar utopisku mērķi nodrošināt pienācīgu, pieklājīgu dzīvi lielākajai daļai masu/galaktikas populācijas. Pielikt punktu karam kā normai ārpus cilvēces pārvaldītā centra Galaktikas Malas un citplanētiešu iedzimtajām planētām. Gluži kā Kublar un uz tās House of Reason lēmumā izmitinātā uz vardarbību vardarbības pēc kā Zhee rase.

Tikmēr ēnās darbojas spiegs Jack Bowie. Arī viņš pilda uzdevumus turpat uz Kublar planētas, bet viņam uzticētie uzdevumi ir krietni sensitīvāki par Kārteram. Tādi, kuriem labāk palikt ārpus nejaušas, ziņkārīgas uzmnaības acs.

Takeover izvērsās tāda kā starpgrāmata, lai dotu priekšstatu par notikumu un cilvēku ietekmes sfēru mērogu galaktikā. Tāpēc pāreja uz turpinājumu Legacies ir tikpat kā neeksistējoša, kurā atgriežamies pie vairākiem jau agrāk sērijā iepazītiem varoņiem. Vienīgā līdzībā, ka arī šajā darbība sadalīta vairākās perspektīvās, kuras nepārklājas.

Vienā jaunā meitene, pusaudze Prisma Maydoon un viņas uzticamais kompanjons robots Crash šķietami negaidīti tiek izrauti no sava ceļojuma uz iecerēto galapunktu, Prizma tiek pamodināta no sava krio-miega. Attopas uz nekurienē dreifējošu pamestu kuģi, bet jokaināk un dīvaināk, kas liek domāt, ka Prizmas klātbūtne nav vienkārša nejaušība, ka uz pamestā kuģa atrod kill-team ICE, grāmatas gaitā atklājas tās varoņu unikālais stāsts, kuru uzdevums saistīts ar potenciāliem tehnoloģiskajiem dārgumiem, kuri varētu atrasties uz kuģa un būt vēl izmantojami.

Tikmēr leģionārs Aeson Keel vienlaikus kā atklāsies arīdzan Wraith vai pēc vajadzības arīdzan jaunais Tyrus Rechs, izmantojot viņa bruņas, izcīna savu ceļu un taisnību neatkarīgi no Nilo vai citu interesēm. Pats mēģina saprast, kas gan būtu labāks gan viņam, gan galaktikai un tās vienkāršajiem iedzīvotājiem jaunajā realitātē pēc parlamentārās House of Reason gāšanas. Kīls pieņem dažādas personības atkarībā no vajadzības un sastaptajiem ienaidniekiem vai nepieciešamajiem sabiedrotajiem. Par laimi, atšķirībā no dažiem labiem Dark Ops vai Nether Ops aģentiem Kīls vēl spēj atcerēties un nošķirt dažādās personības, nepārtapt briesmonī vai citā personāžā, par kuru sākotnēji vien izlicies.

Sekojoši turpinājums Dark Victory savā ziņā ir iepriekšējo divu stāsta manieru apvienojums. Ir gan iepazīti tēli, kuri parāda sevi epizodiski, tiek par viņiem tā teikt atgādināts. Interesantākā daļa saistīta ar sižetu, kurā iesaistīta Nilo komanda un konkrētāk divi visnotaļ atšķirīgi speciālisti, katrs ar saviem attiecīgajos brīžos noderīgiem talantiem. Ja vēl par Zoras tēlu nevarētu teikt neaizvietojama, tad Garret pietuvojas šim apzīmējumam gana tuvu. Lielāks fokuss attiecīgi ir uz IT un programmēšanas ģēniju, šī iemesla dēļ ne tas pats komunikablākais personāžs, ar kuru izveidot draudzīgas attiecības un sapratni tikpat viegli, kā ar kādu citu kā Zora, bet pieliekot pūles un gribu, attalgojums būt vismaz triskārš un pat vairāk.

Un kā jau ierasts pagaidām vēl nesaistītā sižetā, citur galaktikā Kīls/Wraith/Tyrus Rechs turpina darboties, bet viņa gadījumā jaunais tēls ir slepkavnieciski noskaņos robots. Ka tik kādu, kurš nav ar Saimnieka/Bosa pavēli aizsargāts, nogalināt un jo vairāk un vardarbīgāk, jo labāk. Nav brīnums, ka Republikā pašdomājoši, sevi apzināties spējīgi roboti ir aizliegti.

Galaktika ir brutāla un nežēlīga. Ne vienmēr izdzīvo spēcīgākais un drosmīgākais vai tas cēlākais tēls ar vislabākajiem nodomiem, bet bez šī un vēl vairāk autoru radītajā Galaktikā neizdzīvot.

Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8) UN Tales of Heresy (The Horus Heresy #10)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Ben Counter sērijas sērijas astotā grāmata Battle for the Abyss vēsta par Wordbearers leģiona pirmo nozīmīgo nodevību, piesliešanos Horusa atbalstītājiem, kad tie izmēģina savu jauno superkarakuģi, kas nesen pabeigts Marsa Mechanicum ražotnēs. No citas perspektīvas Vārda Nesējus vairāk nodevībai pat motivē Imperatora moratorijs pret jebkāda veida ticību pārdabiskajam un visa veida reliģijām, kaut arī šķiet sērijas gaitā pats jau sāk iemājoties Dieva statusā. Reiz jau brīdināti un sodīti par savām reliģiskajām tendencēm, Vārda Nesēji tagad izmanto izdevību atriebties, turklāt viņu prātus vēl aptumšo Vārda Nesēju līderu sadarbošanās ar Warp dimensijā mītošiem spēkiem.

Interesanti, kā Imperatoram līdz šim visus izdevies noturēt kopā, ka tagad viss sāk tik viegli irt pa vīlēm. Katrs leģions drīzāk ir kā sava republika ar saviem mērķiem, karošanas metodēm un principiem. Daži, piemēram, The Voice by James Swallow stāstā par Sisters of Silence leģionu, vien mājiena veidā min, vai tik visu zinošais, visam līdz šim gatavais Imperators patiesībā jau nav rēķinājies un paredzējis, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt. Kā nekā viņa kontrolē ir bijusi informācija par Warp patieso dabu, kas zina, varbūt šī viņa izpratnē ir sava veida cilvēces attīrīšana, kas Diženā Krusta gājienā zaudējusi vajadzīgo tīrību.

Brīžiem pat rodas jautājums, vai reiz zaudētajām kolonizētajām planētām labāk nepalikt aizmirstām un neatrastām. Ja jau līdz šim izdevies izdzīvot ar pieejamiem resursiem, tad Impērijas uzrašanās biežāk nozīmēs iznīcību. Uz katru planētu, kura ar atplestām rokām uzņem iekļaušanu Impērijā, pieņem visus tās likumus, ir ntās citas, kuras sagaida posts un totāla populācijas nogalināšana, pat ja tās vēlētos būt draudzīgas ar Impēriju, bet vienlaikus palikt neatkarīgas pēc statusa. Tā tas notiek Scions of the Storm by Anthony Reynolds vai Call of the Lion by Gav Thorpe u.c. stāstos.

Bet atgriežoties pie pieminētā Marsa Mechanicum, tā vien šķiet viņi cenšas saglabāt saikni ar abām pusēm, piegādāt kuģus, bruņas, ieročus u.c. kā Imperatora, tā Horusa atbalstītājiem. Kā atsevišķs trešās puses spēlētājs pieslieties pie vienas no pusēm vien kad uzvara gūta pārliecinoši bez iespējas atgūties.

Kamēr vairums stāstu ir par un ap leģioniem, vienkāršais mirstīgais cilvēks, kolonists reizēm tiek aizmirsts. The Last Church by Graham McNeill vēsta par dienām Zemes/Terra noslēdzošajās Apvienošanas kara dienām, par pēdējo baznīcu un pēdējo priesteri pirms kas tāds tiek iznīcināts un aizliegts. Priestera saruna ar kādu Astartes leģionāru un viņa stāsts par vienu no lielākajām cīņām šajā karā viņa jaunībā veselus piecdesmit gadus pirms pēc brutālas sakāves un atrasdamies tuvu nāvei atradis Ticību ar lielo burtu, jo sastapis personu, kas nevarētu būt nekas cits kā Dievs, lai tikai stāsta beigās atklātos, ka tas bijis neviens cits kā Imperators. Ar to pamatojot un pierādot reliģijas nevajadzīgumu. Abu sarunas laikā, lai arī Imperators norāda uz zvērestībām, ko tas piekritēji pastrādājuši reliģijas vārdā, pats acīmredzami nesaskatīs, ka viņš aizsāks ko līdzīgu.

Horusa nodevība Impērijas diženo ekspansiju un reiz zaudēto kolonizēto pasauļu atgūšanu ir apstādinājis uz krietnu laiku, bet pirms inerce sērijā zaudē savu spēku, pirms vēsts par neiedomājamo ir izplatījusies pa visu Visumu, lasītājam vēl ir iespēja izbaudīt jaunatklātas pasaules sērijas desmitajā grāmatā Tales of Heresy.

Rick Partlow – Drop Trooper #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cameron ‘’Cam’’ Alvarez līdz šim dzīvē ir plūdis pa straumi. Dzīvodams uz Zemes vienā no megapilsētām un ne tajā labvēlīgākajā vidē, Kems nonāk līdz punktam dzīvē, kad tiek pieķerts noziegumos viņam tiek piedāvāta izvēle starp smagu cietumsodu vai pievienošanos armajai, lai sekojoši tam dotos karā pret citplanētiešiem Tahni un palīdzētu atkarot tiem zaudētās koloniālās planētas.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā vienā nav no tiem vieglākajiem, bet, saprotot, ka personāla rotācija zaudēto karavīru dēļ ir gana augsta, ka tieši priekšnieki paši reizēm nav diez ko zinošāki un sliktākajos gadījumos karu ir pieredzējuši, sēžot aiz rakstāmgalda, Kemam nemaz nav dots pieklājīgs laika apjoms, lai varētu pienācīgi sagatavoties. Tomēr to lieliski atsver Kema acīmredzamais ķēriens intuitīvi apieties ar Drop-Troopers kaujas bruņām (ilustratīvi skatīt grāmatu vākus), kas apmācību laikā vienlaikus gan izceļ viņu uz pārējo fona, gan ļauj iegūt dažu labu ne-draugu, kuram tas, maigi sakot, nebūt nepatīk.

Lai cik īpatnēji tas nešķistu, tad nejaušā iesaukšana karā pret Tahni Kemam nāk tieši laikā. Kas zina, pa kādu ceļu dzīve puisi citādāk novestu. Šādi Kems pats ir spiests pirmo reizi dzīvi saprast, kas gan viņš ir, ko varbūtējā nākotnē, ja palaimēsies, pēc kara ar Tahni gribētu iesākt. Pirms tam Kems ir vairāk vai mazāk pakļāvies citu grūdieniem un izveidotiem priekšstatiem par viņu, izvēlējies mazāko pretestības ceļu, kas galu galā novedis uz noziedzības takas. Bet tagad ir ideāla iespēja izmantot iespēju, ar nosacījumu, ka paliek dzīvajos, kas kā sērijas galvenajam varonim ir gana augsta, un pēc zaudēto zemiešu koloniju atgūšanas uzsākt ko jaunu, kas atbilstu paša vēlmēm. Ja vien biroja klerki un augstākie priekšnieki neizdomās kaut ko citu. Varbūtība, ņemot vērā, ka šogad jau ir izdota sērijas #11 grāmata un tiek plānota jau nākošā vēlāk šajā gadā, ir gana augsta.

Kamēr pieminētie anonīmie tēli ar vieglu sirdi un bez dižām problēmām plāno kaujas ar ierēķinātu pieļaujamo zaudēto karavīru skaitu, tad Kemam tie ir reāli zināmi kolēģi vai pat cīņās plecu pie pleca iegūti draugi. Ja vēl sākotnēji pēc ‘’iesaukšanas’’ Kems būtu bijis ar mieru bez raizēm sagaidīt savu kārtu kritušo rindās, tad negaidīti atrasta tuvāka saprašanās ar kolēģi to izmaina uz neatgriešanos. Sērijas gaitā lieliska galvenā varoņa tēla izaugsmes arka, kā arī citi nozīmīgākie varoņi savās izpausmēs nestāv uz vietas un nav kartoniski, viendimensionāli ielikteņi.