Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8) UN Tales of Heresy (The Horus Heresy #10)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Ben Counter sērijas sērijas astotā grāmata Battle for the Abyss vēsta par Wordbearers leģiona pirmo nozīmīgo nodevību, piesliešanos Horusa atbalstītājiem, kad tie izmēģina savu jauno superkarakuģi, kas nesen pabeigts Marsa Mechanicum ražotnēs. No citas perspektīvas Vārda Nesējus vairāk nodevībai pat motivē Imperatora moratorijs pret jebkāda veida ticību pārdabiskajam un visa veida reliģijām, kaut arī šķiet sērijas gaitā pats jau sāk iemājoties Dieva statusā. Reiz jau brīdināti un sodīti par savām reliģiskajām tendencēm, Vārda Nesēji tagad izmanto izdevību atriebties, turklāt viņu prātus vēl aptumšo Vārda Nesēju līderu sadarbošanās ar Warp dimensijā mītošiem spēkiem.

Interesanti, kā Imperatoram līdz šim visus izdevies noturēt kopā, ka tagad viss sāk tik viegli irt pa vīlēm. Katrs leģions drīzāk ir kā sava republika ar saviem mērķiem, karošanas metodēm un principiem. Daži, piemēram, The Voice by James Swallow stāstā par Sisters of Silence leģionu, vien mājiena veidā min, vai tik visu zinošais, visam līdz šim gatavais Imperators patiesībā jau nav rēķinājies un paredzējis, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt. Kā nekā viņa kontrolē ir bijusi informācija par Warp patieso dabu, kas zina, varbūt šī viņa izpratnē ir sava veida cilvēces attīrīšana, kas Diženā Krusta gājienā zaudējusi vajadzīgo tīrību.

Brīžiem pat rodas jautājums, vai reiz zaudētajām kolonizētajām planētām labāk nepalikt aizmirstām un neatrastām. Ja jau līdz šim izdevies izdzīvot ar pieejamiem resursiem, tad Impērijas uzrašanās biežāk nozīmēs iznīcību. Uz katru planētu, kura ar atplestām rokām uzņem iekļaušanu Impērijā, pieņem visus tās likumus, ir ntās citas, kuras sagaida posts un totāla populācijas nogalināšana, pat ja tās vēlētos būt draudzīgas ar Impēriju, bet vienlaikus palikt neatkarīgas pēc statusa. Tā tas notiek Scions of the Storm by Anthony Reynolds vai Call of the Lion by Gav Thorpe u.c. stāstos.

Bet atgriežoties pie pieminētā Marsa Mechanicum, tā vien šķiet viņi cenšas saglabāt saikni ar abām pusēm, piegādāt kuģus, bruņas, ieročus u.c. kā Imperatora, tā Horusa atbalstītājiem. Kā atsevišķs trešās puses spēlētājs pieslieties pie vienas no pusēm vien kad uzvara gūta pārliecinoši bez iespējas atgūties.

Kamēr vairums stāstu ir par un ap leģioniem, vienkāršais mirstīgais cilvēks, kolonists reizēm tiek aizmirsts. The Last Church by Graham McNeill vēsta par dienām Zemes/Terra noslēdzošajās Apvienošanas kara dienām, par pēdējo baznīcu un pēdējo priesteri pirms kas tāds tiek iznīcināts un aizliegts. Priestera saruna ar kādu Astartes leģionāru un viņa stāsts par vienu no lielākajām cīņām šajā karā viņa jaunībā veselus piecdesmit gadus pirms pēc brutālas sakāves un atrasdamies tuvu nāvei atradis Ticību ar lielo burtu, jo sastapis personu, kas nevarētu būt nekas cits kā Dievs, lai tikai stāsta beigās atklātos, ka tas bijis neviens cits kā Imperators. Ar to pamatojot un pierādot reliģijas nevajadzīgumu. Abu sarunas laikā, lai arī Imperators norāda uz zvērestībām, ko tas piekritēji pastrādājuši reliģijas vārdā, pats acīmredzami nesaskatīs, ka viņš aizsāks ko līdzīgu.

Horusa nodevība Impērijas diženo ekspansiju un reiz zaudēto kolonizēto pasauļu atgūšanu ir apstādinājis uz krietnu laiku, bet pirms inerce sērijā zaudē savu spēku, pirms vēsts par neiedomājamo ir izplatījusies pa visu Visumu, lasītājam vēl ir iespēja izbaudīt jaunatklātas pasaules sērijas desmitajā grāmatā Tales of Heresy.

Rick Partlow – Drop Trooper #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Cameron ‘’Cam’’ Alvarez līdz šim dzīvē ir plūdis pa straumi. Dzīvodams uz Zemes vienā no megapilsētām un ne tajā labvēlīgākajā vidē, Kems nonāk līdz punktam dzīvē, kad tiek pieķerts noziegumos viņam tiek piedāvāta izvēle starp smagu cietumsodu vai pievienošanos armajai, lai sekojoši tam dotos karā pret citplanētiešiem Tahni un palīdzētu atkarot tiem zaudētās koloniālās planētas.

Sākums, kā jau jebkurā jaunā vienā nav no tiem vieglākajiem, bet, saprotot, ka personāla rotācija zaudēto karavīru dēļ ir gana augsta, ka tieši priekšnieki paši reizēm nav diez ko zinošāki un sliktākajos gadījumos karu ir pieredzējuši, sēžot aiz rakstāmgalda, Kemam nemaz nav dots pieklājīgs laika apjoms, lai varētu pienācīgi sagatavoties. Tomēr to lieliski atsver Kema acīmredzamais ķēriens intuitīvi apieties ar Drop-Troopers kaujas bruņām (ilustratīvi skatīt grāmatu vākus), kas apmācību laikā vienlaikus gan izceļ viņu uz pārējo fona, gan ļauj iegūt dažu labu ne-draugu, kuram tas, maigi sakot, nebūt nepatīk.

Lai cik īpatnēji tas nešķistu, tad nejaušā iesaukšana karā pret Tahni Kemam nāk tieši laikā. Kas zina, pa kādu ceļu dzīve puisi citādāk novestu. Šādi Kems pats ir spiests pirmo reizi dzīvi saprast, kas gan viņš ir, ko varbūtējā nākotnē, ja palaimēsies, pēc kara ar Tahni gribētu iesākt. Pirms tam Kems ir vairāk vai mazāk pakļāvies citu grūdieniem un izveidotiem priekšstatiem par viņu, izvēlējies mazāko pretestības ceļu, kas galu galā novedis uz noziedzības takas. Bet tagad ir ideāla iespēja izmantot iespēju, ar nosacījumu, ka paliek dzīvajos, kas kā sērijas galvenajam varonim ir gana augsta, un pēc zaudēto zemiešu koloniju atgūšanas uzsākt ko jaunu, kas atbilstu paša vēlmēm. Ja vien biroja klerki un augstākie priekšnieki neizdomās kaut ko citu. Varbūtība, ņemot vērā, ka šogad jau ir izdota sērijas #11 grāmata un tiek plānota jau nākošā vēlāk šajā gadā, ir gana augsta.

Kamēr pieminētie anonīmie tēli ar vieglu sirdi un bez dižām problēmām plāno kaujas ar ierēķinātu pieļaujamo zaudēto karavīru skaitu, tad Kemam tie ir reāli zināmi kolēģi vai pat cīņās plecu pie pleca iegūti draugi. Ja vēl sākotnēji pēc ‘’iesaukšanas’’ Kems būtu bijis ar mieru bez raizēm sagaidīt savu kārtu kritušo rindās, tad negaidīti atrasta tuvāka saprašanās ar kolēģi to izmaina uz neatgriešanos. Sērijas gaitā lieliska galvenā varoņa tēla izaugsmes arka, kā arī citi nozīmīgākie varoņi savās izpausmēs nestāv uz vietas un nav kartoniski, viendimensionāli ielikteņi.

Rick Partlow – Wholesale Slaughter #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Logan Conner ir lielākās pieczvaigžņu sistēmas karaļa dēls un viens no labākajiem milzu robotu/mecha pilotiem Visumā. Kā karaļa (ievēlēts amatas, statuss) puisis nevar sūdzēties, bet Logans nav no tiem, kuri domās vienīgi un tikai par sevi, viņam rūp arī mazākaizsargāto un galvenokārt tēva pārvladītās teritorijas perifērijā dzīvojošie, kurus tieši tāpēc, ka karaļa armija atrodas tik tālu, konstanti apdraud pirāti vai citi bandīti un noziedznieki.

Nepietiekamai pirātu apkarošanai pietiekams arguments būtu līdzekļu trūkums, visam vienmēr nepietiks, vai fakts, ka nereti attālo planētu kolonisti tur pārcēlušies tieši aiz tā iemesla, lai vēlāk pasludinātu neatkarību, bet tagad kliedz ‘’palīgā’’, lai nu kāds viņus steidz glābt. Bet Loganam šādas atrunas nerūp, viņam neizprast, kā gan citam cilvēkam var nodarīt pāri vai pat nogalināt tā kā to dara pirāti, cita lieta ir kaujas lauks vai visuma plašā telpa, kur pirātiem nu būs viņiem cienīgs pretinieks nevis neaizsargāti civilie.

Logana priekšlikumu beidzot kaut ko darīt lietas labā neviens tā uzreiz nesagaida ar atplestām rokām, bet kādam dzimst gana spoža ideja, lai Logans kā algotņu kapteinis, nomainītas viltus identitātes un viss pārējais tam vajadzīgai, kā Jonathan Slaugther (Wholesale Slaughter algotņu firmas kapteinis)teorētiski nesaistīts ar karali dodas un uz nebēdu ievieš kārtību. Bet, lai nevienam nerastos pat mazākās aizdomas, viss jādara kā pēc grāmatas, jābūt nolīgtiem kādam darbam, aizsardzībai, nevar vienkārši klejot un meklēt pirātus bezmērķīgi pa kosmosu tāpat vien.

Wholesale Slaughter sērija kā lielizmēra un plaša mēroga piedzīvojumslasītāju, Loganu/Džonatanu un viņa tuvākos sabiedrotos (un padotos) izvadā pa karaļa/tēva pārvaldīto un it kā pārvaldīto teritoriju, kurā Zeme un tās tehnoloģiju zenīts ir salīdzinošo tālā pagātnē. Fakts, ka vismaz Džonatanam, neskatoties uz sastaptajām briesmām un pretinieku spēka, kas sērijas gaitā tikai pieaug, būtu grāmatas beigās jāpaliek dzīvajos, nav nekāds pārsteiguma šoks. To pašu, protams, atkarībā no autora drosmes (pagaidām pirmajās trīs sērijas grāmatas vēl ne) nevajadzētu teikt, ne par Logana brāli jeb Džonatana brālēnu Terinu vai viņa draudzeni Litu, vai kādu citu. Laiks rādīs, bet saglabāju vēl cerības.

Diemžēl ļaundari sērijā neizceļas ar diži daudzslāņainām motivācijām un komplicētiem karjeras izvēles iemesliem. Vairāk dominē klasiskais būšu ļauns, esmu spēcīgāks par kaut kādiem tur parastajiem mirstīgajiem un ar ieročiem iegūšu to ‘’kas pienākas man’’.

Michael Mammay – Planetside #2-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējā militārā misija, maigi sakot, izbijušajam pulkvedim Carl Butler nebūt nenoslēdzās ar tām patīkamākajām atmiņām un pieredzi. Spiests pieņemt lēmumu, kas nāvei nolēma desmitiem tūkstošus planētas iedzimto Cappans rasi, viņu planētu un citus uz planētas esošos, attieksme pret Karlu ir visnotaļ dalīta. Daļai viedoklis par viņu ir nīstamāks par nīstamu, bet citu acīs Karls ir īstens varonis.

Tā nu Karls, ne dienu neaizmirstot daudzās dzīvības, kuras gulstas uz viņa sirdsapziņas, ir pārgājis uz privāto sektoru un apsardzi. Varētu šķist, ka salīdzinoši ar pagātnes pienākumiem nekas nevarētu pietuvoties darba bīstamībai, kur nu vēl neapskaužamajiem apstākļiem uz Cappa planētas. Tomēr Spaceside sniegtie pārbaudījumi (kaut arī pamatdarbība gribētos teikt tāpat norit uz planētu virsmām) Karlam liks to pārdomāt.

Kas aizsākas kā šķietami nevainīgs uzdevums no priekšnieka Havjēra Sančeza ieskatīties baumās, ka kāds ielauzies it kā neuzlažamajās konkurentu Omicron IT sistēmās, pat parokoties vien nedaudz dziļāk sāk kādu satraukt, lai nepaietu ilgs laiks, kad Karla pirmais kontakts Omicron tiek atrasts nogalināts.

Ar policiju, kas elpo Karla pakausī un aizdomīgi skatās uz pašu Karlu kā potenciālu vainīgo no vienas puses, un pamatoti pieaugošu paranoju no otras, kur vairs nevari saprast, kam uzticēties, jo drīz vien arī Karla priekšnieks Havjērs sāk uzvesties dīvaini un pretrunās ar sākotnējām norādēm, Karls ir apņēmies noskaidrot, kas gan slēpjas aiz gandrīz ideālās Omicron uzlaušanas. Ātri vien Karls atrod ne vien militārās pasaules noslēpumus apslēptus korporatīvajā pasaulē, ka nav viena otru neizslēdz (pat ne tuvu tam), bet arī, ka pagātne un pieņemtais lēmums saistībā ar Cappa planētu un tās pamatiedzīvotājiem iznirs no tik cerēti aizmirstības un liks ieskatīties tai acīs.

Kaut arī Planetside atsauksmē minēju, ka sērija ar tādu pašu nosaukumu ir plānota kā duoloģija, tad acīmredzami gan lasītājiem, gan pašam autoram tiešais, spēcīgais un visādi citādi drosmīgais Karla Batlera tēls ir gana iepaticies, lai neļautu viņam atpūsties.

“People always wanted to believe in heroes, though the truth of the stories rarely lived up to the myth.”

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc deviņiem mēnešiem pavadītiem stasis miegā Karls Batlers pēc visiem aizraujošajiem piedzīvojumiem ir izdomājis patiesi atvaļināties, izbaudīt mierīgu dzīvošanu ar izlīgumā iegūto naudu no Omicron megakorporācijas, bet nav jābūt ģēnijam, lai saprast, ka ilgi tā idilliskā mierā neviens viņam neatļaus dzīvot. Par Batlera talantiem vārds un slava ir izskanējusi tāli un plaši, un izbijuša kolēģa un drauga personāžā pienāk lūgums un prasījums vēl reizi doties uzdevumā.

Jaunizveidotā kolonijā (vien daži gadi) uz zaļumzaļas planētas, bet ne ideāli saderīgiem apstākļiem cilvēkam, pazudusi ietekmīga CEO Xentas meita. Uz vietas militārās pārvaldes puses izmeklēšanas ziņojums uz papīra šķiet izpildīts pēc labākās sirdsapziņa. Pašam Karlam rodas jautājums, ko gan viņš varētu vēl piebilst. Bet kopā ar jau iepazītajiem tēliem Karla komandā – IT speciālisti Ganos un militārāko Maku, Karls vien drusku parokot dziļāk, iztaujājot un papētot situāciju uz notikumu vietas, saprot, ka kāds vēlas kaut ko noslēpt un ir gatavs tādēļ nogalināt.

Karla izmeklēšanas fonā grāmatu pavada interesanta debate par to, cik tālu cilvēku izveidotajai kolonijai teraformēt planētu par labu sev un cik tālu pasargāt uz planētas jau esošās dzīvības formas. Kā vislabāk atrast balansu starp nometnēm, kuras vēlas vienu vai otru galējību – visu pakārtot par labu planētas esošajai ekosistēmai vai ignorēt to un nostādīt cilvēkus ‘’pirmajā vietā’’. Nav brīnums, ka šādi Planetside sērijas pasaulē daļa politiķu ‘’…’’ pirmajā vietā izvirzījuši kā savu politiskās karjeras moto, iedvesma šādai motivācijai tālu nekur nav jāmeklē.

Colonyside ietvaros Karlam un viņa komandai jāsaskaras ar īpatnēju un tieši sakot stulbi izveidojušos sistēmu, kur civilā pārvalde un militārā kolonijas aizsardzības puse tā vietā, lai sadarbotos un palīdzētu viens otram, dara visu iespējamo, lai katrā situācijā ieriebtu un pat kaitētu otrai pusei. Šādā brīžiem naidīgā un noteikti veselībai nelabvēlīgos apstākļos Karlam jāmēģina tikt skaidrībā, kas patiesībā atgadījies ar pazudušo CEO meitu, un kandidātu sākot jau ar dabas draugu grupu EPV (Eco Protection) nebūt netrūkst.

Visnotaļ interesants sērijas turpinājums, kurā tās galvenais varonis Karls Batlers savus krīzes risināšanas talantus izmanto kā privātdetektīvs izošņādams patiesību no visiem pakšiem.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #7-8

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai cik lieli panākumi kā kapteinim Džekam Obrijam nebūtu, pat vienādībai līdzvērtīgu zīmi ar ienākumiem nevarētu likt, ko diemžēl nevar teikt par dažāda veida tēriņiem, kuriem seko ieinteresēti parādu piedzinēji. Labi, ka gan Obrija tuvākajam kompanjonam kuģniecības ārstam Stīvenam Maturinam, gan pašam Obrijam tas nesagādā problēmas gūt nākošos panākumus.

Interesantā kārtā daļa piedzīvojuma duetu un saprotami pārējo kuģa apkalpi aizved pie Baltijas jūras un dzintars ir viens no dārgumiem, kas piesaista interesi un uzmanību personāžiem. Un kā gan to neizdarīt, ja alternatīva ir pakļaušanās briesmu un bažu teroram, ko sagādā Francijai piederīgi kuģi, kuri, zinādami par Obriju un Maturinu, tā vien vēlētos vai nu sagūstīt vai nogremdēt viņu kuģi. Interesantā kārtā, atgriežoties pie dzintara, ka neviens pat maznozīmīgāks tēls nesajuac dzintaru ar fosforu. Laikam citi laiki, ka tā.

Zinot, ka Aubrey & Maturin sērijai ir ne viens vien vēl turpinājums, tad abu galveno tēlu izdzīvošanas prasmes nesagādā pārsteigumus, bet to pašu nevar teikt, kad kuģim sanāk uzdurties uz sēkļa, kam arī tad seko dažnedažādas izdarības. Gan laika kavēšanai, kad šķietami nekas cits nenotiek, gan pašsaprotami, lai dabūtu kuģu un vēlams ar minimālu skādi tam nost no sēkļa.

Ja vēl sērijas sākumā autora radītās pasaules jaunums un tēlu svaigums pats par sevi radīja zināmu ieinteresētību, kam kuģniecības terminoloģija terminoloģija pārlieku nesagādāja šķēršļus, tad jau ar iepriekšējo sākot, vismaz man ,sižetiksi iestājusies zināms vienveidīgums vien ar atšķirīgu fonu.

Par ko paralēlajam sižetam, kas risinās ap Stīvena Maturina un Diānas (Džeka Obrija sievas Sofijas māsīca) attiecībām, jāpateicas, jo uz pārējā fona šis sižets pat šķita vēl interesantāks.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

No Baltijas jūras uz Vidusjūras ūdeņiem pat divu grāmatu ietvaros galvenajiem varoņiem kuģa ārstam Stīvenam Maturina un kapteinim Džekam Obrijam ir gana krasas pārmaiņas. Kur nu vēl, ja padomā kādus pasaules plašumus abi kopīgi apkuģojuši, kādus dabas brīnumus nav redzējuši. Arī The Ionian Mission grāmatas darbības laikā sākuma punkts ar Francijas teritiorijā esošo Tuolon un turpinājumu Grieķijas salās ir gana plašs ceļs, ko mērot. Ja tā padomā jaunā pasaule un amerijas varētu būt vienas no vismazāk apskatītajām šajā sērijā, kas arī gana loģiski, ņemot sižetus, kādi tie pasniegti varoņiem.

Politiskā intriga iekš The Ionian Mission variāk novērojamā fonā, kur prasa no Obrija, Maturina un citiem līdzās esošajiem kapteiņiem gana lielu prasmi izlavierēt starp vienu un otru turku, grieķi, kas attiecīgajā brīdī ir pie varas, bet vējiem mainoties, tikpat labi varētu vairs tāds nebūt. Kuru atbalstīt, kam, ko solīt nav viegli izprast un izlemt.

Frederick Forsyth – The Negotiator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ne ASV, nedz PSRS ilgi vairs nevar atļauties un pavilkt bruņošanās sacensību tikpat lielā un vēl lielākā apjomā. Draudi ekonomikai gan pašu, gan globālajai un spiedošās vajadzības no citām jomām liek pieņemt smagus lēmumus, kā rezultātā starp ASV prezidentu John J. Cormack (izdomāts un ar viņa iniciatīvu) un PSRS CK ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu top Nantucket vienošanās, kuru abu parlamentiem vēl nāktos apstiprināt, par bruņošanās krasu samazināšanu abās pusēs.

Protams, visiem šāds negaidīts lēmums nebūt nav pa prātam. It īpaši, ja lieli līdzekļi un nākotnes ienākumi tieši saistīti ar valsts saistītiem pasūtījumiem militārajā jomā. Kā rezultātā starp pieciem biznesmeņiem ASV, kuri iesaistīti arīdzan vietējā naftas ieguvē Teksasā un cierē acīs uz Saūda Arābijas naftas laukiem, top konspirācijas vienošanās plāns darīt visu iespējamo, lai izjauktu Nantuketas vienošanos, un viens no veidiem būtu prezidenta Kormaka atkāpšanās no amata.

Ar šo tad grāmatā, turklāt vien ap simto lapaspusi iesaistās gūstekņu pārrunu eksperts Kvins, jo Anglijā (mācības universitātē) tiek nolaupīts prezidenta vienīgais dēls Saimons. Šajā aspketā gribas izteikt nelielu kritiku, jo 100lpp ir drusku par daudz, lai iepazīstinātu lasītāju ar spēles laukumu, ar grāmatas ļaundaru motivāciju viņu rīcībai. Turklāt prezidenta dēla nolaupīšanas fakts nenozīmē, ka uzreiz mainās stāsta dinamiskums. Tāpat kā nesen lasītajā The Fist of God, tā arī iekš The Negotiator var just autora veiktos pētījuma darbus par grāmatā minētajiem tematiem, kas lieki nogurdina un grib acīm likt drusku skriet pāri, it īpaši daudzajiem ASV un Lielbritānijas aģentu un citu augstu amatu pārstāvjiem, kuri tiek iesaistīt Saimona Kormaka meklēšanas darbos. Šīs divas autora pilna apjoma grāmatas tā vien liek domāt, ka autora lielākais talants slēpjas īsajos stāstos, kuros jācenšas būt krietni kompaktākam.

Ja vēl ļaundaru motivācija attiecībā uz tēriņu samazināšanu militārā jomā šķiet loģiska un saprotama, tad papildus minētās bažas, ka naftas ieguve pasaulē 30 gadu laikā apsīks (grāmata publicēta 1989,g) un arābi varēs kāpināt cenu, cik augstu gribas, gan šķita drusku lieki piekabināta. Vēl jo vairāk, jo grāmatas gaitā šis faktors un viedoklis tiek pieminēts vien pāris reizes tā starp citu. Tas vien parāda, ka, lai cik labu izpēti pirms grāmatas, autors neveiktu, tad no tā izrietošās prognozes nevienmēr būs tās precīzākās, tai skaitā attiecībā uz The Fist of God darbībā centrālo Persijas līča karu, vai nevienā ne otrā neparedzēto savienības sabrukumu.

Frederick Forsyth – The Fist of God

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi Books

Manas pārdomas

Pirmoreiz izdota 1994.gadā, vien aptuveni trīs gadus pēc Persijas līča kara, The Fist of God cenšas dramatizēt 35 valstu izveidotās koalīcijas uzvaru pār Irākas spēkiem, kad tā centās iebrukt un okupēt Kuveitu kā daļu no tās vēsturiskās teritorijas. Uzsvars pavisam droši liekams uz vārdu cenšas, jo vien brīžiem var just to pašu talantu, kuru manīju līdz šim vienīgajā viņa lasītajā grāmatā, stāstu krājumā The Veteran.

Nevar noliegt, ka autors Frederick Forsyth, ir veicis apjomīgus pētījumus par un ap tajā brīdī vēl neseno Līča karu. Diemžēl autors ir jutis vajadzību lielu daļu no tā iekļaut grāmatas prozā, līdz ar to tik daudzajās tehniskajās un vēsturiski akurātajās detaļās pazaudējots dramatisko daļu, kā rezultātā varoņu vārdiem grāmatā tikpāt kā mazākā nozīme. Tikpat labu varētu viņus apmainīt pret citiem.

Otrs vērā ņemams niķis autoram šajā grāmatā bija plašas pagātnes informācijas izklāsts pat par sekundāriem vai pat vēl maznozīmīgākiem tēliem, kas vēl vairāk izsit no jebkāda ritma, kad jau tāpat zināms lielā sižeta gala iznākums ar Irākas un Sadama Huseina sakāvi. Kopā ar iepriekšējo punktu nav grūti iztēloties, kā The Fist of God diemžēl cieš no uzpūsta apjoma kaites, bet ar visu to gala rezultāts nav nemaz tik nebaudāms, neciešanms.

Varu viegli iztēloties, kā īstenā tālaika recenzijā, raksts pamatā ir tieši par un ap Līča karu, kurā pati grāmata The Fist of God ir kā iegansts šim rakstam un tiek vien piekabināta pašās beigās. Gandrīz vai prasītos kādu līdzīgu kategoriju, kāds ir autofiction žanrs. Vienīgais, kas acīmredzami ir izdomāts no autora puses sakāpinātakai kulminācijai, ir bažas, ka Sadama Huseina rokās varētu būt nonākusi pašu izgatavota atombumba.

Manis lasītā grāmatas kopija nāk no grāmatu maiņas punka un konkrētāk bibliotēkas norakstīto grāmatu pulka. To pieminu, jo dažviet grāmatā kāds cits lasītājs ir veicis piezīmes ar pildspalvu nav acīmredzami piekritis paustajai idejai, ka Irākai un Sadamam Huseinam varētu būt bijuši pieejami masu iznīcināšanas ieroči. Pieļauju piezīmes veiktas pēc 2001.gada 11.septembra un vēl sekojoša ASV un sabiedroto iebrukuma Irākā.

Joel Shepherd – Kantovan Vault (The Spiral Wars #3) UN Jason Anspach, Nick Cole – Retribution (Galaxy’s Edge #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atraduši jaunu sabiedroto Mākslīgā Intelekta Styx veidolā, kurai gan visi līdz galam neuzticas, ka viņa/tas nedarbojas tikai un vienīgi savās interesēs, UFS kosmoskuģa Phoenix komanda Ērika Debogandes virsvadībā turpina smagu ceļu Visuma dzīlēs, lai censtos atrast sen zudušas informācijas druskas no laikiem, kad Mākslīgo intelektu karš starp Drysine, kuriem Stiksa pieder, un Deepynines bija pilnā plaukumā.

Salīdzinoši ar iepriekšējām The Spiral Wars grāmatām Kantovan Vault gan lielo ideju, kuras tiek turpinātas no iepriekšējām grāmatām, gan pamata lielā sižeta ziņā šķita pliekans un bez tās enerģijas un dukas, kuru varēja manīt iepriekšējās divās.

Viens, ko var turpināt uzslavēt, ir dažādu citplanētiešu rasu attēlojums, to dažādo dzīves uzskatu un filozofijas, Katovan Vault ietvaros fokusējoties uz Tavalai rasi.  Un kā tas viss rezultējas, kad notiek saskare ar reizēm tik atšķirīgajiem cilvēkiem,kuri, neskatoties uz īso laiku, kuru pavadījuši izplešoties Visumā, tomēr ir vieni no galvenajiem notikumu virzītājspēkiem. Kā arī kā angļu valoda dominē pāri visām citām un kā citām rasēm jāāpgūst šī valoda, nevis cilvēkiem kāda cita.

Varbūt Katovan Vault jāuztver kā sagatave turpinājiemiem, bet citādi jūtams, ka jāaietur zināma pauzīte pirms ceturtās Defiance grāmatas, lai zināma vilšanās šajā, neietekmētu vērtējumu par nākošo.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Apetīte rodas ar ēšanu un ar varas spēka kārdinājums sagrābt vēl un vēl Goth Sullus iznācis līdzīgi. Imperatora tituls, kādā viņš nosaukts, un arīdzan iekarotajā imidžs, kādā Gots pats sevi redz, novedis pie situācijas, kad atbrīvotājā Gots kļuvis par kārtējo tirānu Republikas un tagad Imperiālistiskās Republikas vēsturē.

Tikmēr līdz šim iepazītajiem leģionāriem nekas ar Gota oficālu un redzamāku nākšanu pie varas nekas nav mainījies. 19.panta izpilde un parlamenta House of Reason biedru sodīšana par noziegumiem pret Republiku un leģioniem tiek turpināta, lai ar cik lielu pretestību nebūtu jāsaskaras.

Kā trešais paralēlais sižets, kas tika iesākts un nedaudz apspēlēts iepriekšējās grāmatās, saistīts ar jaunu sievieti vārdā Prizma, kurai šķiet ir līdzīga saikne ar spēka avotu, kas dod Gotam Sallusam viņa spējas. Bet atšķirībā no Gota, kurš ļāvies spēka avota ‘’balsīm’’ pārņemt varu pār sevi, novirzīt no ideālu pilnā mērķa, tad Prizma vismaz šobrīd šķiet ir apveltīta ar lielāku gribasspēku. Lai arī uz Retribution beigām un arī epilogā jauniete vairs netiek pieminēta, drusku piemirsta, tad minētu, ka Prizmai sērijā varētu tikt piešķirta visai svarīga loma, lai haoss, kas iestājas grāmatas beigās, neizpostītu teju visu Republikas un cilvēku apdzīvoto planētu teritoriju.

Galaxy’s Edge sērijā kopumā var manīt un nojaust dažādu citu popkultūras slavenu darbu ietekmi uz autoriem, tāpat arīdzan uz līdzšinējo ļaundari Gotu Sallusu, kas nemaz nav viņa patiesais vai pirmais izvēlētais vārds dzīves mūžā, kas stiepies krietni ilgāk par vidēji ierasto. Vien fonā un garām ejot tiek pieminēts pats sākums, kad Gots/Kaspers pirmoreiz saskāries ar ‘’spēka avotu’’, kas galu galā novedis viņu pašu līdz korupcijai.

Biju jau drusku nobažījies, cik ilgi gan 19.punkta izpilde ievilksies, šī jau trešā grāmata pēc kārtas, kurā tas ir galvenais sižets, bet noteikti interese par turpinājumu virzienu, kādu autori izvēlēsies, personīgi ir augsta.

Craig Alanson – Armageddon (Expeditionary Force #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad jau sāk šķist, ka pēc Džo Bišopa pēdējās ģeniālās idejas un plāna realizācijas, kā pasargāt Zemi uz ilgstošāku laiku no citplanētiešu ‘’vizītes’’ un kā viņam, gan viņam, gan  (mākslīgajam intelektam) Skipijam būtu iestājušies mierīgāki laiki, kad vien ik pa laikam jāapciemo citplanētiešu datu pārneses stacijas, lai būtu lietas kursā, kas Visumā notiek, tā viena tāda stacija kājām gaisā sagriež viņu ekspetācijas par vienu no divu lielvaru citplanētiešu reakciju un rīcības loģiku.

Pieminētie citplanētieši (‘’latviskošu’’ kā) Maksholti nevēlas izrādīt pat teorētiskas vājuma pazīmes viņiem pakļautajām ‘’klientu’’ sugām, kur nu vēl pretējai citplanētiešu spēka koalīcijai, tādēļ iecerētā izlūkošanas misija uz Zemi un uz tai tuvāko tārpeju, kas nesen uzvedusies drusku dīvaini, tiek ne vien turpināta, bet kuģu skaita ziņā vēl vairāk pastiprināta.

It kā jau tā nepietiktu ar lielajām galvassāpēm, lai varētu atkal kārtējo reizi izdomāt ideju, kura nav acīmredzama un nepieciešams cilvēka prāts Džo Bišopa veidolā, kuram nav problēmu uzdot stulbus jautājumus un risinājumus, lai Skipijs varētu izvērtēt, vai tas nostrādās un dos vēlamo rezultātu. Papildus tam problēmas var sagādāt uz Paradīzes planētaskāmjveidīgo Ruhar kontrolē iestrēgušie cilvēki, kuri, nezinādami, ka Džo ir ne tikai dzīvs, bet ntās reizes izglābis Zemi, uztraucas tieši par to un neviļus var sagraut tik grūti un sūri panākto.

Jau sērijas piektajā grāmatā izteicu bažas, ka sērija sāk atkārtoties, un astotajā Armageddon grāmatā varētu minēt to pašu. Kā sērijas fanam man nesagādā to zināmā mērā pieciest, lai varētu izbaudīt gan dinamisko duo Bišopu un Skipiju, gan atbalstošos tēlus, bez kuru pienesuma un nestajiem upuriem, kuri šajā grāmatā sastāda vēl nebijušus apmērus, nekas neizdotos. Atliek vien izteikt cerības, redzot, ka uz šo brīdi sērija jau sasniegusi 14.tās grāmatas garumu, ka neiestāsies vēl paredzamāks riņķa dancis.

Matthew Reilly – Ice Station (Shane Schofield #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Shane Schofield savā profesijā ir viens no labākajiem, kādus varētu atrast. Tikpat profesionāla un veiktspējīga ir viņa jūras kājnieku komanda, kura pirmā atbild uz amerikāņu Antartikas zinātnieku komandas bāzes stacijas trauksmes signālu un lūgumu pēc palīdzības. Diemžēl viss izvēršas drusku sarežģītāk un gandrīz no paša ierašanās brīža Šeinam un viņa kolēģiem nākas cīnīties par savām dzīvībām.

Zinātnieku potenciālais atklājums, kas tik pēkšņi izraisījis zibenīgu interesi no publiski saucamo sabiedroto Francijas un Lielbritānijas puses pat tik tālā pasaules nostūrī kā Antarktika, pirmajā momentā šķiet kaut kas ne uz Zemes radīts, kaut kas ar citplanētiešu izcelsmi, it īpaši, jo tas tiek atklāts iesalis ledū, kas vecāks par vairākiem miljoniem gadu. Cīņa par tehnoloģisko izrāvienu pāri citiem, pat starp pieminētajiem sabiedrotajiem citviet pasaules konfliktos izvēršas skarbākajos paņēmienos.

Ice Station sižetiskā attīstība un it īpaši galvenā varoņa Šeina nenonāvējamība, kamēr pretinieki un pa brīdim kāds stāstā mazāk svarīgs kolēģis krīt kā mušas, bija īsta Holivudisma trillera garā. Pieļauju, ka liela daļa zinātniskā un uz cita veida notikumu iespējamības ticamību drusku jāpiever acis, lai varētu izbaudīt Ice Station piedāvāto popkornu. Augstas kvalitātes prozu nevajadzētu cerēt sagaidīt, un pat samazinot kritisko pieejo notikumu ticamības jautājumā, bija vairāki ‘’Vai tiešām?’’ pārsālīti momenti.

Neizmantota šķita potenciālā intriga par un ap zinātnieku atradumu, kas tik ļoti sakāpinājis ASV, Francijas un Lielbritānijas speciālo vienību interesi. Tā vietā papildus problēmas Šeinam sagādā kāds no paša vienības, kāds, kas patiesībā visu šo laiku spiegojis un cita labā, lai attiecīgajā brīdī apmestu kažoku uz otru pusi.

Ice Station lai gan nav slikts, kaut kas zemē metams, nav arī kas tāds, ko ceru sagaidīt grāmatās, ko lasu. Tādēļ māc šaubas, cik drīz varētu pienākt diena, kad ķertos klāt Shane Schofield sērijas turpinājumam, jo arī pats grāmatas noslēgums atrisināts pielietojot stipru pozitīvo domāšanu attiecībā uz galveno varoni.