Frederick Forsyth – The Negotiator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ne ASV, nedz PSRS ilgi vairs nevar atļauties un pavilkt bruņošanās sacensību tikpat lielā un vēl lielākā apjomā. Draudi ekonomikai gan pašu, gan globālajai un spiedošās vajadzības no citām jomām liek pieņemt smagus lēmumus, kā rezultātā starp ASV prezidentu John J. Cormack (izdomāts un ar viņa iniciatīvu) un PSRS CK ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu top Nantucket vienošanās, kuru abu parlamentiem vēl nāktos apstiprināt, par bruņošanās krasu samazināšanu abās pusēs.

Protams, visiem šāds negaidīts lēmums nebūt nav pa prātam. It īpaši, ja lieli līdzekļi un nākotnes ienākumi tieši saistīti ar valsts saistītiem pasūtījumiem militārajā jomā. Kā rezultātā starp pieciem biznesmeņiem ASV, kuri iesaistīti arīdzan vietējā naftas ieguvē Teksasā un cierē acīs uz Saūda Arābijas naftas laukiem, top konspirācijas vienošanās plāns darīt visu iespējamo, lai izjauktu Nantuketas vienošanos, un viens no veidiem būtu prezidenta Kormaka atkāpšanās no amata.

Ar šo tad grāmatā, turklāt vien ap simto lapaspusi iesaistās gūstekņu pārrunu eksperts Kvins, jo Anglijā (mācības universitātē) tiek nolaupīts prezidenta vienīgais dēls Saimons. Šajā aspketā gribas izteikt nelielu kritiku, jo 100lpp ir drusku par daudz, lai iepazīstinātu lasītāju ar spēles laukumu, ar grāmatas ļaundaru motivāciju viņu rīcībai. Turklāt prezidenta dēla nolaupīšanas fakts nenozīmē, ka uzreiz mainās stāsta dinamiskums. Tāpat kā nesen lasītajā The Fist of God, tā arī iekš The Negotiator var just autora veiktos pētījuma darbus par grāmatā minētajiem tematiem, kas lieki nogurdina un grib acīm likt drusku skriet pāri, it īpaši daudzajiem ASV un Lielbritānijas aģentu un citu augstu amatu pārstāvjiem, kuri tiek iesaistīt Saimona Kormaka meklēšanas darbos. Šīs divas autora pilna apjoma grāmatas tā vien liek domāt, ka autora lielākais talants slēpjas īsajos stāstos, kuros jācenšas būt krietni kompaktākam.

Ja vēl ļaundaru motivācija attiecībā uz tēriņu samazināšanu militārā jomā šķiet loģiska un saprotama, tad papildus minētās bažas, ka naftas ieguve pasaulē 30 gadu laikā apsīks (grāmata publicēta 1989,g) un arābi varēs kāpināt cenu, cik augstu gribas, gan šķita drusku lieki piekabināta. Vēl jo vairāk, jo grāmatas gaitā šis faktors un viedoklis tiek pieminēts vien pāris reizes tā starp citu. Tas vien parāda, ka, lai cik labu izpēti pirms grāmatas, autors neveiktu, tad no tā izrietošās prognozes nevienmēr būs tās precīzākās, tai skaitā attiecībā uz The Fist of God darbībā centrālo Persijas līča karu, vai nevienā ne otrā neparedzēto savienības sabrukumu.

Frederick Forsyth – The Fist of God

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi Books

Manas pārdomas

Pirmoreiz izdota 1994.gadā, vien aptuveni trīs gadus pēc Persijas līča kara, The Fist of God cenšas dramatizēt 35 valstu izveidotās koalīcijas uzvaru pār Irākas spēkiem, kad tā centās iebrukt un okupēt Kuveitu kā daļu no tās vēsturiskās teritorijas. Uzsvars pavisam droši liekams uz vārdu cenšas, jo vien brīžiem var just to pašu talantu, kuru manīju līdz šim vienīgajā viņa lasītajā grāmatā, stāstu krājumā The Veteran.

Nevar noliegt, ka autors Frederick Forsyth, ir veicis apjomīgus pētījumus par un ap tajā brīdī vēl neseno Līča karu. Diemžēl autors ir jutis vajadzību lielu daļu no tā iekļaut grāmatas prozā, līdz ar to tik daudzajās tehniskajās un vēsturiski akurātajās detaļās pazaudējots dramatisko daļu, kā rezultātā varoņu vārdiem grāmatā tikpāt kā mazākā nozīme. Tikpat labu varētu viņus apmainīt pret citiem.

Otrs vērā ņemams niķis autoram šajā grāmatā bija plašas pagātnes informācijas izklāsts pat par sekundāriem vai pat vēl maznozīmīgākiem tēliem, kas vēl vairāk izsit no jebkāda ritma, kad jau tāpat zināms lielā sižeta gala iznākums ar Irākas un Sadama Huseina sakāvi. Kopā ar iepriekšējo punktu nav grūti iztēloties, kā The Fist of God diemžēl cieš no uzpūsta apjoma kaites, bet ar visu to gala rezultāts nav nemaz tik nebaudāms, neciešanms.

Varu viegli iztēloties, kā īstenā tālaika recenzijā, raksts pamatā ir tieši par un ap Līča karu, kurā pati grāmata The Fist of God ir kā iegansts šim rakstam un tiek vien piekabināta pašās beigās. Gandrīz vai prasītos kādu līdzīgu kategoriju, kāds ir autofiction žanrs. Vienīgais, kas acīmredzami ir izdomāts no autora puses sakāpinātakai kulminācijai, ir bažas, ka Sadama Huseina rokās varētu būt nonākusi pašu izgatavota atombumba.

Manis lasītā grāmatas kopija nāk no grāmatu maiņas punka un konkrētāk bibliotēkas norakstīto grāmatu pulka. To pieminu, jo dažviet grāmatā kāds cits lasītājs ir veicis piezīmes ar pildspalvu nav acīmredzami piekritis paustajai idejai, ka Irākai un Sadamam Huseinam varētu būt bijuši pieejami masu iznīcināšanas ieroči. Pieļauju piezīmes veiktas pēc 2001.gada 11.septembra un vēl sekojoša ASV un sabiedroto iebrukuma Irākā.

Joel Shepherd – Kantovan Vault (The Spiral Wars #3) UN Jason Anspach, Nick Cole – Retribution (Galaxy’s Edge #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atraduši jaunu sabiedroto Mākslīgā Intelekta Styx veidolā, kurai gan visi līdz galam neuzticas, ka viņa/tas nedarbojas tikai un vienīgi savās interesēs, UFS kosmoskuģa Phoenix komanda Ērika Debogandes virsvadībā turpina smagu ceļu Visuma dzīlēs, lai censtos atrast sen zudušas informācijas druskas no laikiem, kad Mākslīgo intelektu karš starp Drysine, kuriem Stiksa pieder, un Deepynines bija pilnā plaukumā.

Salīdzinoši ar iepriekšējām The Spiral Wars grāmatām Kantovan Vault gan lielo ideju, kuras tiek turpinātas no iepriekšējām grāmatām, gan pamata lielā sižeta ziņā šķita pliekans un bez tās enerģijas un dukas, kuru varēja manīt iepriekšējās divās.

Viens, ko var turpināt uzslavēt, ir dažādu citplanētiešu rasu attēlojums, to dažādo dzīves uzskatu un filozofijas, Katovan Vault ietvaros fokusējoties uz Tavalai rasi.  Un kā tas viss rezultējas, kad notiek saskare ar reizēm tik atšķirīgajiem cilvēkiem,kuri, neskatoties uz īso laiku, kuru pavadījuši izplešoties Visumā, tomēr ir vieni no galvenajiem notikumu virzītājspēkiem. Kā arī kā angļu valoda dominē pāri visām citām un kā citām rasēm jāāpgūst šī valoda, nevis cilvēkiem kāda cita.

Varbūt Katovan Vault jāuztver kā sagatave turpinājiemiem, bet citādi jūtams, ka jāaietur zināma pauzīte pirms ceturtās Defiance grāmatas, lai zināma vilšanās šajā, neietekmētu vērtējumu par nākošo.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Apetīte rodas ar ēšanu un ar varas spēka kārdinājums sagrābt vēl un vēl Goth Sullus iznācis līdzīgi. Imperatora tituls, kādā viņš nosaukts, un arīdzan iekarotajā imidžs, kādā Gots pats sevi redz, novedis pie situācijas, kad atbrīvotājā Gots kļuvis par kārtējo tirānu Republikas un tagad Imperiālistiskās Republikas vēsturē.

Tikmēr līdz šim iepazītajiem leģionāriem nekas ar Gota oficālu un redzamāku nākšanu pie varas nekas nav mainījies. 19.panta izpilde un parlamenta House of Reason biedru sodīšana par noziegumiem pret Republiku un leģioniem tiek turpināta, lai ar cik lielu pretestību nebūtu jāsaskaras.

Kā trešais paralēlais sižets, kas tika iesākts un nedaudz apspēlēts iepriekšējās grāmatās, saistīts ar jaunu sievieti vārdā Prizma, kurai šķiet ir līdzīga saikne ar spēka avotu, kas dod Gotam Sallusam viņa spējas. Bet atšķirībā no Gota, kurš ļāvies spēka avota ‘’balsīm’’ pārņemt varu pār sevi, novirzīt no ideālu pilnā mērķa, tad Prizma vismaz šobrīd šķiet ir apveltīta ar lielāku gribasspēku. Lai arī uz Retribution beigām un arī epilogā jauniete vairs netiek pieminēta, drusku piemirsta, tad minētu, ka Prizmai sērijā varētu tikt piešķirta visai svarīga loma, lai haoss, kas iestājas grāmatas beigās, neizpostītu teju visu Republikas un cilvēku apdzīvoto planētu teritoriju.

Galaxy’s Edge sērijā kopumā var manīt un nojaust dažādu citu popkultūras slavenu darbu ietekmi uz autoriem, tāpat arīdzan uz līdzšinējo ļaundari Gotu Sallusu, kas nemaz nav viņa patiesais vai pirmais izvēlētais vārds dzīves mūžā, kas stiepies krietni ilgāk par vidēji ierasto. Vien fonā un garām ejot tiek pieminēts pats sākums, kad Gots/Kaspers pirmoreiz saskāries ar ‘’spēka avotu’’, kas galu galā novedis viņu pašu līdz korupcijai.

Biju jau drusku nobažījies, cik ilgi gan 19.punkta izpilde ievilksies, šī jau trešā grāmata pēc kārtas, kurā tas ir galvenais sižets, bet noteikti interese par turpinājumu virzienu, kādu autori izvēlēsies, personīgi ir augsta.

Craig Alanson – Armageddon (Expeditionary Force #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad jau sāk šķist, ka pēc Džo Bišopa pēdējās ģeniālās idejas un plāna realizācijas, kā pasargāt Zemi uz ilgstošāku laiku no citplanētiešu ‘’vizītes’’ un kā viņam, gan viņam, gan  (mākslīgajam intelektam) Skipijam būtu iestājušies mierīgāki laiki, kad vien ik pa laikam jāapciemo citplanētiešu datu pārneses stacijas, lai būtu lietas kursā, kas Visumā notiek, tā viena tāda stacija kājām gaisā sagriež viņu ekspetācijas par vienu no divu lielvaru citplanētiešu reakciju un rīcības loģiku.

Pieminētie citplanētieši (‘’latviskošu’’ kā) Maksholti nevēlas izrādīt pat teorētiskas vājuma pazīmes viņiem pakļautajām ‘’klientu’’ sugām, kur nu vēl pretējai citplanētiešu spēka koalīcijai, tādēļ iecerētā izlūkošanas misija uz Zemi un uz tai tuvāko tārpeju, kas nesen uzvedusies drusku dīvaini, tiek ne vien turpināta, bet kuģu skaita ziņā vēl vairāk pastiprināta.

It kā jau tā nepietiktu ar lielajām galvassāpēm, lai varētu atkal kārtējo reizi izdomāt ideju, kura nav acīmredzama un nepieciešams cilvēka prāts Džo Bišopa veidolā, kuram nav problēmu uzdot stulbus jautājumus un risinājumus, lai Skipijs varētu izvērtēt, vai tas nostrādās un dos vēlamo rezultātu. Papildus tam problēmas var sagādāt uz Paradīzes planētaskāmjveidīgo Ruhar kontrolē iestrēgušie cilvēki, kuri, nezinādami, ka Džo ir ne tikai dzīvs, bet ntās reizes izglābis Zemi, uztraucas tieši par to un neviļus var sagraut tik grūti un sūri panākto.

Jau sērijas piektajā grāmatā izteicu bažas, ka sērija sāk atkārtoties, un astotajā Armageddon grāmatā varētu minēt to pašu. Kā sērijas fanam man nesagādā to zināmā mērā pieciest, lai varētu izbaudīt gan dinamisko duo Bišopu un Skipiju, gan atbalstošos tēlus, bez kuru pienesuma un nestajiem upuriem, kuri šajā grāmatā sastāda vēl nebijušus apmērus, nekas neizdotos. Atliek vien izteikt cerības, redzot, ka uz šo brīdi sērija jau sasniegusi 14.tās grāmatas garumu, ka neiestāsies vēl paredzamāks riņķa dancis.

Matthew Reilly – Ice Station (Shane Schofield #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Shane Schofield savā profesijā ir viens no labākajiem, kādus varētu atrast. Tikpat profesionāla un veiktspējīga ir viņa jūras kājnieku komanda, kura pirmā atbild uz amerikāņu Antartikas zinātnieku komandas bāzes stacijas trauksmes signālu un lūgumu pēc palīdzības. Diemžēl viss izvēršas drusku sarežģītāk un gandrīz no paša ierašanās brīža Šeinam un viņa kolēģiem nākas cīnīties par savām dzīvībām.

Zinātnieku potenciālais atklājums, kas tik pēkšņi izraisījis zibenīgu interesi no publiski saucamo sabiedroto Francijas un Lielbritānijas puses pat tik tālā pasaules nostūrī kā Antarktika, pirmajā momentā šķiet kaut kas ne uz Zemes radīts, kaut kas ar citplanētiešu izcelsmi, it īpaši, jo tas tiek atklāts iesalis ledū, kas vecāks par vairākiem miljoniem gadu. Cīņa par tehnoloģisko izrāvienu pāri citiem, pat starp pieminētajiem sabiedrotajiem citviet pasaules konfliktos izvēršas skarbākajos paņēmienos.

Ice Station sižetiskā attīstība un it īpaši galvenā varoņa Šeina nenonāvējamība, kamēr pretinieki un pa brīdim kāds stāstā mazāk svarīgs kolēģis krīt kā mušas, bija īsta Holivudisma trillera garā. Pieļauju, ka liela daļa zinātniskā un uz cita veida notikumu iespējamības ticamību drusku jāpiever acis, lai varētu izbaudīt Ice Station piedāvāto popkornu. Augstas kvalitātes prozu nevajadzētu cerēt sagaidīt, un pat samazinot kritisko pieejo notikumu ticamības jautājumā, bija vairāki ‘’Vai tiešām?’’ pārsālīti momenti.

Neizmantota šķita potenciālā intriga par un ap zinātnieku atradumu, kas tik ļoti sakāpinājis ASV, Francijas un Lielbritānijas speciālo vienību interesi. Tā vietā papildus problēmas Šeinam sagādā kāds no paša vienības, kāds, kas patiesībā visu šo laiku spiegojis un cita labā, lai attiecīgajā brīdī apmestu kažoku uz otru pusi.

Ice Station lai gan nav slikts, kaut kas zemē metams, nav arī kas tāds, ko ceru sagaidīt grāmatās, ko lasu. Tādēļ māc šaubas, cik drīz varētu pienākt diena, kad ķertos klāt Shane Schofield sērijas turpinājumam, jo arī pats grāmatas noslēgums atrisināts pielietojot stipru pozitīvo domāšanu attiecībā uz galveno varoni.

Jason Anspach, Nick Cole – Turning Point UN Message for the Dead (Galaxy’s Edge #7-8)

Link uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne tikai viedokļu sadursme, bet kas krietni nopietnāks starp Republikas pārvaldi House of Reason un tās armijas Leģioniem ir briedis jau gadu gadiem. Katrs lēmums, kas veterānu acīs ļāvis tam kļūt vājākam, ir bijis kā piliens jau tikpat kā līdz malām pilnā traukā. Katrs lēmums ‘’atšķaidīt’’ Leģionārus ar saviem biroju klerku ielikteņiem, kuriem rūp vien sava karjera ārpus Leģiona ir bijis kā kārtējais grūdiens tuvāk klints malai. Katrs lēmums kārtējo reizi iesūtīt leģionārus bezcerīgā situācijā, kur nenovēršami būs liels kritušo skaits, pietuvina Leģiona veterānus un tā līderus lēmumam iedarbināt 19.pantu, kas paredz, ka 6 mēnešu laikā viņiem jānotver un tiesā jāsoda līdzšinējie House of Reason biedri un jāsarīko jaunas vēlēšanas.

Diemžēl galaktika un cilvēces pārvaldīto zvaigžņu sistēmu teritorija nav tik maza, lai šāds lēmums spētu gan veiksmīgi tikt noziņots visām vajadzīgajām Leģiona personām, gan pa ceļam nenoplūstu un netiktu tapts zināms kādam no House of Resaon, kas sekojoši ļauj viņiem sagatavot aizsardzības un pretestības plānus. Kas tikai nozīmē, ka jau tā karos nogurdinātajai Republikai ir nācis klāt jauns konflikts.

Šādu varbūt jau gaidītu momentu noteikti izmantos Mid-Core Rebellion un jaunizveidotās Impērijas līderis Goth Sullus un viņa padotie. Nebūt jābūt militāram ģēnijam, lai saprastu, ka papildus šķelšanās Republikas ietvaros var nākt tikai par labu Gotam.

Diemžēl, ja kādam Leģionos jau tā nepietiktu raižu par pretestību, ko sagādās House of Reason, par Gota un viņa Impērijas manveriem, par kolēģiem, kurus nāksies zaudēt kaujās, tad sērijā ar milzu troksni ienāk jauns censonis/spēlētājs. Turning Point ietvaros par to vēl ir vieglas vēja pūsmas, bet Message for the Dead jau vairs nav šaubu, ka uz palikšanu, ja vien tos kāds neapturēs, ir ieradies nekontrolēts Mākslīgais Intelekts un viņa kontrolēto robotu ‘(kolektīvi saukti par Cybar) centieni iznīcināt jebkāda veida bioloģisko radību.

Draudi no Galaktikas Malas ieradušies krietni tuvāk kā komforts ļautu, pārmaiņu vēji kārtējos reizi to iesviež nemiera pilnajos haosa ūdeņos.

Joel Shepherd – Drysine Legacy (The Spiral Wars #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Erik Debogande, UFS kosmoskuģa Pheonix līderis un leitnants komandieris, un viņa padotā Majore Trace Thakur kopā ar pārējo Fīniksa komandu ir bēgļu gaitās pēc The Spiral Wars sērijas pirmās grāmatas Renegade notikumiem. Piena Ceļa galaktika ir pilna ar dažādu rasu citplanētiešiem, kuri cilvēcei nav sveši, bet katram no tiem ir arīdzan savi mērķi, kuri ne vienmēr saskanēs ar Ērika un Treisas, kur nu vēl vispārējās cilvēces mērķiem.

Bet ļoti iespējams uz Fīniksa un tieši cilvēku rokās slēpjas reizē potenciāls cēlonis jauniem pārmaiņu un haosa vējiem galaktikā, reizē glābiņa atbildei, ja tā spēks atrodas tavā pusē. Pirms aptuveni 25 000 gadu pilnā sparā ritēja plaša mēroga karš starp divām galvenājām Mākslīgo Intelektu ‘’nometnēm’’ sauktām par Deepynines (saīsināšu uz DP-9) un Drysine. Visi līdz šim domājuši, ka briesmas un uztraukumi, kuras šīs abas frakcijas radīja visām bioloģiskajām radībām ir tāltālā pagātnē, bet Fīnikss ir tiešajā frontes līnijā, kas liecina par pretējo.

Par laimi Ērika kontrolē, vismaz uz pašreizējo sērijas otrās grāmatas brīdi, ir (tik tiešām) pēdējā Drysine karaliene (domāts kaut kas uz skudru vai bišu karalienes pusi), kura ir ar mieru palīdzēt pret DP-9 – Mākslīgo Intelektu un tā radītājām robotu konstrukcijām, salīdzinoši krietni nežēlīgākām pret bioloģiskajiem indivīdiem nekā Drysine. Tā vien šķiet galaktikai un tās daudzajiem iemītniekiem atkal lemts tikt ierautiem konfliktā par dominanci.

Pavisam aizmirsta netiek arī nesenā un salīdzinoši ar citām citplanētiešu rasēm neilgā cilvēku kosmosa apgušānas laika posms, kurā jau paspēts gana daudz un uzvarēta smaga un postoša cīņa ar Krim rasi. Bet vienlaikus uzvaras augļiem, panākumi nes arī savus negatīvos augļus, kurus nu steidz izmantot Sard rase, viena no vistuvāk cilvēkiem esošajām rasēm. Tā itkā jau nepietiktu raižu no DP-9 puses, problēmas vēl sāk sagādāt šitie, kuri pie viena kaut kādā veidā veikuši tehnoloģisku izrāvienu, kas ļoti iespējams paveikts ne ar tām ‘’tīrākajām’’ un galaktiski visu citplanētiešu rasu pieņemtākajām metodēm.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #3-4

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kapteiņa Džeka Obrija un ārsta Stīvena Maturina tālākie piedzīvojumi uzved viņus uz H.M.S. Surpirse kuģa un attiecīgi tālāk uz ūdeņiem gan pie Dienvidamerikas krastu ūdeņiem, par kuras zemi saklausījušies sikspārņu un vampīru stāstus, gan uz Bombeju un Indiju, kur gan vairāk stāsts aizvirzās uz personīgākas dabas sižeta pusi.

Pārsteigumi galvenos varoņus piemeklē kā profesionālajā dzīvē, tā privātajā, kura sērijas trešajā grāmatā, kā tas piederas pie nosaukuma, pārsteidzoši izvēršas maķenīt interesantāka par dinamiku uz kuģa. Ja vēl iepriekšējā grāmātā Obrijs un Maturins nespēja sadalīt māsīcas Sofiju un Diānu, tad tagad domstarpības starp diviem lielas personības tēliem atrisinājušās tik tālu, ka katrs var jau sākt plānot nākotni un pat precības ar izredzēto. Vien tas āķis, ka grāmatas darbības laika periodā vien nepietiek ar vēlmi dzīvot kopā un apprecēties, vēl vajadzīgs nodrošināt tāds kā pūrs no paša Obrija puses meitenes mātei, kas kļūst par vienu no galvenajām problēmsituācijām H.M.S Surprise ietvaros.

Pēcgaršu un gala iespaidu sērijas trešā grāmata neatstāja vienlīdz spēcīgu kā iepriekšējās divas, bet tas nebūt nemazina vēlmi turpināt apkuģot pasaules okeānus kopā ar šiem diviem varoņiem un viņu hobijiem garā laika ‘’nosišanai’’ starp militāra rakstura sadursmēm ar citiem kuģiem kā bišu stropa uzturēšana uz kuģa.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jau iepriekšējās Aubrey & Maturin sērijas grāmatās izskanēja, ka bez ārsta profesijas Maturins ir iesaistījies britu izlūkdienestā un izpilda šādus, tādus viņu uzdevumus, bet līdz šim tas bijis vairāk vien kā tēla fons. The Mauritius Command iesākas Stīvenam Maturinam ‘’glābjot’’ savu draugu Džeku Obriju no garlaicības krastā un pastarpināti dodot viņam uzdevumus, no kuriem viens saistīts (pagaidām) Francijas kontrolētajām Maurīcijas salām. Kas zin, varbūt nākotne sola labu karjeras attīstību, būt kam vairāk kā vienkārši kapteinim.

Nebūt nevar teikt, ka Obrijam jau būtu apnikusi laulību dzīve ar Sofiju vai nerūpētu divas meitas, bet dzīve krastā tomēr nav tas pats. Lai cik stipra mīlestība Obrijam nebūtu pret sievu un meitām, jūrai un okeāniem tomēr ir cita vara un aicinājuma spēks.

No Aubrey & Maturin sērijas tagad jau sagaidu lielā mērā jau zināmas lietas – labus aprakstus par dzīvi uz 19.gs militāra buru kuģa, brīžiem filozofiska rakstura pārdomas par un ap dzīvi, spraigākos brīžos militāras sadursmes ar kādu kuģu, kas šoreiz ir ar Francijas piederību, kā arī lieliskus dabas aprakstus no Maturina kā dabas pētnieka perspektīvas, kas gan tikpat ātri neliedz likt dabas brīnumus uz pusdienu šķīvja vai, piemēram, paradīzes putnu spalvas izmanto, lai rotātos. Bet citādi, neskaitot katras grāmatas sižetiskās atšķirības, vismaz trešā un ceturtā grāmata ar kaut ko citu, jaunu un/vai dinamisku nav pārsteigusi. Nebūtu grūti tādēļ atrast, kāpēc tādēļ kam piekasīties, kas gan būtu nepareizi darīts, jo šie un ne citi vienkārši ir sērijas spēcīgie punkti, pie kuriem autors Patriks O’Braiens pieturas.

Plus, vienmēr patīkami, ka autors bāzē sērijas fikcionālos notikumus uz reālas vēstures pamata.

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Admirālim Džonam ‘’Melnajam Džekam’’ Gerijam un viņa flotei prātā ir viens mērķis un tas būtu atgriezties mājās pēc krietni ieilgušu misiju sērijas. Bet tā jau nu nebūs Gerija un viņa padoto veiksme, ja neviens nemeģinās viņus apstādināt un likt šķēršļus, it īpaši, ja līdzi uz mājām tiek vests milzu laupījums lāčgovju citplanētiešu karakuģa izskatā, plus līdz ar viņiem uz Alianses teritoriju dodas seši mazāki zirnekļvilku (iesaukti par Dejotājiem) kosmosa kuģi.

Uzvarēts gadsimta karš pret (cilvēku) Sindikātu pasaulēm nebūt nenozīmē, ka nu vismaz šajā frontē būtu iestājies miers un varētu pievērsties citiem potenciālajim ienaidniekiem. Visu laiku jātur uzmanība uz visos iespējamos virzienos, jo, kamēr skaties vienā virzienā, pa to pašu laiku, un ko vari zināt, varbūt izveidojusies alianse pret tevi, no citas puses jau kāds mēģina tev uzbrukt. Tāpēc, par laimi, Gerijam, viņam ir gana daudz labu un uzticamu, smagās cīņās pieredzi guvuši padotie. Un ne tikai šādi tādi, bet galvenokārt jau ar sievu, kuģa Dauntless kapteini Tanya Desjani.

Atgriežoties mājās visi politiķi, ofisa klerki un komisiju birokrāti pēkšņi izrādās nezkādi milzu pārgudrie. Gerijam jāpavada savs dārgais laiks aizstāvot savus lēmumus, kuri pieņemt kritiskos izteikta stresa brīžos, no kuriem bijusi atkarīga ne tikai paša, bet visas flotes dzīvība. Diemžēl tiem, kuri to nekad nav izbaudījuši to arīdzan nekad nesaprast, kur nu vēl, ja pēc mīkstajām rotaļlietām līdzīgie citplanētieši ir jauni ienaidnieki papildus Enigmām, bet paši neglitākie, kādus varētu iedomāties, ir tavi negaidīti pirmie citplanētiešu sabiedrotie. Piebilstot, ka tie par sevi visu tā uzreiz neatklāj, un patur gana daudz noslēpumu. Gluži apšaubīt, ka tie ir palīdzējuši Gerijam un cilvēcei kā tādai nevarētu, bet patiesi mērķi tāpēc nebūt nav skaidrāki.

Var vien uzteikt autora spēju apvienot ticamu zinātnisko, militāro kauju un intriģējoša sižeta aspektus vienā labā SFF grāmatā. Turklāt The Lost Fleet: Beyond the Frontier līdzīgi darbi neizmanto humoru, kā vienu no galvenajiem lasītāju intereses piesaistes līdzekļiem, kas atslodzes pēc starp tādiem var nākt kā saukts.

Jack Campbell – Invincible (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džons ‘’Melnais Džeks’’ Gerijs un visa viņa kosmosa flote gan personāls, gan tehnika nav paspējusi kārtīgi atpūsties un atgūties no iepriekšējās misijas, kad Alianses vadība viņus atkal sūta Visuma dzīlēs. Ne viens vien ir neapmierināts un kopējā morāle nav no tām augstākajām, it īpaši, ja tieši Gerija flote ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās uzvarēt gadsimtu ilgušo karu pār (cilvēku) Sindikāta pasaulēm. Tagad viņu uzdevums ir izpētīt, vai un cik liels drauds varētu būt Enigma citplanētieši, ar kuriem Sindikāts sadarbojās.

Patīkams vai ne tik ļoti, bet pārsteigumi Gerijam seko teju uz katra soļa. Vispirms viņi pavisam negaidīti sastop citplanētiešus, kuri pēc vizuālā izskata atgādina īpatnēju lāču-govju sajaukumu, kas rezultējies jaukā, mīlīgā dzīvā rotaļlietā, bet neļaujieties sevi apmuļķot, jo šie zālēdāji un izteiktie bara dzīvnieki uz savas dzimtās planētas ir iznīcinājuši tikpat kā jebkuru citu dzīvnieku/konkurentu un šķiet vien pateicoties Enigmām nav spējuši izplesties uz citām Saules sistēmām.

Lai kā Gerijs censtos viņi nav ieinteresēti sarunāties, bet Gerija flotes stāvoklis nav tik žilbinošs, lai varētu atļauties tiešu konfliktu un nākas bēgt. Var vien iedomāties šoku, kad bēgot no viena, uzduries citam, atkal jaunai citplanētiešu rasei. Par ironiju šī, atgādina vilku-zirnekļu sajaukumu, pēc izskata pie sliktas dūšas varētu izraisīt vemšanu, bet ir gan noskaņoti sazināties, gan sadarboties un palīdzēt pret lāču-govīm.

Jau ievadā autors izklāsta savu pieeju gan militārajām sadursmēm un to gaitai kosmosā, gan varbūtjam citplanētiešu domu gājienam un patīkami, ka labā nozīmē to var just. Ļoti viegli varētu iedomāties, kā The Lost Fleet: Beyond the Frontier sērija varētu iziet uz humora fokusētu pieeju, kā tas manīts citās līdzīgās sērijās, bet vēlreiz patīkami (vismaz man) pārmaiņas pēc gan Gerijs, gan situāciju apspēle un attēlojums ir nopietnāka rakstura. Kaut arī Gerijs ir pats galvenais un vēl ar Melnā Džeku leģendu apvīts, lai varētu visus svarīgākos lēmumus pieņemt personīgi, tad Gerijas pavisam labi apzinās, ka tālu tā vis nevarēs tikt, lai padotie nesāktu dumpoties, un arī šis aspekts atrādīts ar prasmi.

Autora Džeka Kempbela jeb John G. Hemry veikums ir gana ieintriģējis, lai turpinātu gan ar šo sēriju, cik nu tajā izdotas, gan, lai ar interesi ar laiku ķertos klāt citām The Lost Fleet sērijām.