Iepalicēji #36

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Updraft (Bone Universe #1) by Fran Wilde

Pasaule, kurā cilvēce, šajā grāmatā darbība noris vienā pilsētā, dzīvo augstceltnēs (no dzīva kaula izaudzētas ar īpašu dziedātāju palīdzību) krietni virs mākoņu virsmas. Tieši, kas bijis par iemeslu šāda dzīvesveida aizsākumam, netiek pateikts – vienīgi, ka potenciāla nokļūšana starp mākoņiem tiek uzņemta ar bailēm un šausmu izteksmi; arī ne caur dziesmām, ar kuru palīdzību mutvārdu veidā atmiņās paliek gan vēsture, gan likumi.

Mērķauditorijas vecumu bez dziesmām, jāizsaka uzslava grāmatas ierunātājai, ka nemaz tik sliktas, palīdz nojaust arī galvenās varones vecums. Vienīgais veids, kā droši un lēti pārvietoties starp torņiem ir ar spārnu palīdzību, bet, lai drīkstētu lidot starp torņiem, ne tik vien kā ap savējo, ir nepieciešams nokārtot īpašu pārbaudījumu.  Galvenā varone Kirit un viņas draugi ir sasnieguši to vecuma slieksni, kad tas ir iespējams. Torņu iemītnieku un lidotāju dzīvības pamatā nekas tāds neapdraud, ir tik viens nozīmīgs lidojošs plēsējs Skymouth, no kā jāuzmanās, un ar kuru arī vienā lielā mērā saistīts nozīmīgs grāmatas sižeta apjoms.

Autore to ļoti acīmredzamā veidā izmanto, lai caur +/- nezinošo galveno varoni līdz ar lasītāju iepazīstinātu daudzmaz ar izveidoto pasauli un grāmatas sliktajiem tēliem, kuri varas dēļ, kuru dažiem to gribas tā, ka jo vairāk tiek, jo vairāk vajag. Un tieši Kiritai lemts būt tai, kurai to mēģināt izjaukt un noraut noslēpumu plīvuru no torņu pastāvēšanu apdraudošajām mahinācijām. Varētu piekasīties, ka šis tas novienkāršots par daudz, bet, par cik Updraft nav lielo lasītāju SFF grāmata, tad autores izvēles var arī saprast.

***

Space Knight (Space Knight #1) by Michael-Scott Earle

Galvenais varonis nav gluži klasisks fantāzijas bāreņa varonis, kuram paredzēts spožs liktenis, bet, nākdams no zemas kārtas/klases, Nicholas Lyons jāsaskaras ar līdzīgiem šķērļiem, lai sižeta gaitā, izejot caur ērķšiem, atrastu panākumus. Nedaudz nākas sirgt ar varoņa sindromu, kuram dienas beigās, lai kādas nebūtu bijušas grūtības, tomēr viss izdodas.

Nicholas savas izcelsmes dēļ ir viens no retajiem piemēriem, kuriem izdodas pabeigt kadetu skolu, lai varētu doties karalistei un tās Karalienei svarīgās Kosmosa bruņinieku Royal Trident Forces misijās. Grāmatas ievada aina Nikolasam ir gan personīgi traģiska, gan reizē nostāda puisi daža laba personāža acīs, kurš izmanto to, lai ar varas spiediena palīdzību puisi apvārdotu un nostādītu nepatīkamās situācijās jau pirmajā misijā, liekot viņam izspiegot komandas biedrus ar ieganstu, ka starp kuģa apkalpi varētu būt nemiernieku un dumpinieku kustības biedri.

Varaskāre, spēks, maģiski artefakti un ne tikai. Nikolasam pašam ar savu domu jātiek skaidrībā, kam var uzticēties ar draudzību, lojalitāti un uzticību. Vai persona, kas viņam dod šāda veida prasības, neskatoties uz savu pozīciju, un arī grāmatas notikumu gaitā rīkojas visnotaļ aizdomīgi, pati nav tā, kuram būtu jāpievērš ciešāka uzmanība.

Ja spriestu tikai un vienīgi pēc Nikolasa vecuma (+/- pilngadīgs jaunietis), tad nebūtu precīzi to pašu teikt par galvenās mērķauditorijas vecumu. Prozas un dialogu stils, un ne pārāk komplicētā sižeta maniere atkarībā no lasītaja vairāk liek sliekties aptuvena pamatskolas sākuma vecuma un uz augšu virzienā.

***

Mistress of Rome (The Empress of Rome #1) by Kate Quinn

Mistress of Rome kā vesturisko fonu visam par un ap romantiskajam sižetam izmanto Senās Romas fonu, kad imperatora varu bauda Titus Flavius Domitianus. Kā lasītājām, kurš biežāk met līkumu romantiskajam žanram,  tad kopumā sliktus vārdus nevaru teikti. Vienīgais, ka, ja ir vēlme kaut ko vairāk lasīt tieši par Seno Romu, tad labāk izlasīt kādu non-fiction grāmatu.

David Weber – The Honor of the Queen (Honor Harrington #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trīs gadus pēc On Basilisk Station Haringtonei tiek piešķirts jauns un tikpat grūts un izaicinošs uzdevums. Karalienei un viņas tronim būtu ļoti svarīgi un izdevīgi diplomātiskā veidā pārliecināt savā pusē nostāties vismaz vienu no Yeltsin zvaigžņu sistēmu apdzīvojušajām nācijām, vien āķis tajā, ka viena no tām, Haven, ir izteikti reliğiskie fanātiķi, kuri ir apņēmušies Dieva vārdā iekarot kaimiņus Manticore par katru cenu un atbrīvot pasauli no visiem ķeceriem.

Papildus sarežğījumus Haringtonei sagādā fakts, ka gan Haven, gan Manticore (vien salīdzinoši mazāk) ir izteikta patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm kā tādām nav tikpat kā nekādu tiesību, kur nav pat iedomājams, ka sieviete varētu kļūt par kapteini. Tādēļ kā lasītājam, tā Haringtonei uzreiz, uzzinot par komplicētajiem apstākļiem šajā misijā, rodas jautājums, kādēļ netiek izvēlēts kāds cits. Vai kāds no Haringtones kolēğiem atkal labprātāk redzētu viņu izgāžamies? Vai arī pati karaliene grib šādi dot signālus iesaistījām pretējām pusēm, lai vēlāki kontakti nesagādātu problēmas?

Bet Haringtone tāpēc vien jau neļausies izmisumam! Lai kādi dunduki nestātos pretī, kuru senči pirms aptuveni 900gadiem pametuši Zemi, lai aizbēgtu no tehnoloğijas un attopas uz planētas, kur bez tā nevar izdzīvot, Haringtone negrasās aptraipīt ne savu, ne karalienes godu ar izgāzušos misiju.

Vienīgais tam, par ko personīgi gribētos piekasīties ir acīmredzamais Jeļcina saules sistēmas nosaukums, kur nav jābūt ğēnijam, lai saprastu, cik gan ātri tāds nosaukums novecos un vairums nezinās, kurš tāds Jeļcins ir bijis. Grāmata ir izdota 1993.gadā un tad noteikti politiskie notikumi ir devuši savu artavu, bet tomēr… Plus vienam no tēliem ir dots Trūmena vārds, par kuru vispārīgi kā vienu no ASV prezidentiem esmu dzirdējis, bet šaubos, vai vairākus gadsimtus tālā nākotnē būtu tāpat.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.