Trīs vienā (audio) – The Dreaming Void (Void #1), Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) un The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Atvaļinājuma laikā pirms Ķīpsalas izstādes pieradu pie ritma, kad pēc grāmatas pabeigšanas ir pietiekami daudz brīvā laika, lai lēnā garā apkopotu domas un iespaidus par izlasīto vai noklausīto grāmatu. Kaut arī par zinātniskās fantastikas un klasiskās fantāzijas grāmatu gadījumā jau pagājušas vairāk par vienu vai divām dienām, nevarētu teikt, ka darba dienas beigās būtu pieticis gribasspēka vēl ķerties pie atsevišķa raksta. Tādēļ šoreiz apvienoju visas trīs zem viena raksta, un tad jau turpmākās nedēļas rādīs, vai šāda tendece uz kādu laiku saglabāsies.

866136

***

The Dreaming Void (Void #1) by Peter F. Hamilton

Aptuveni 13 gadu simteņus vēlāk pēc Commonwealth kara ar citplanētiešu sugas Prime indivīdu, cilvēces apdzīvotajā Visuma daļā ir iestājusies gan zināms miers, gan tehnoloģiska attīstības stagnācija. Jau labu laiku tehnoloģijas šur tur tiek uzlabotas, bet bez ievērojamiem atklājumiem, izgudrojumiem un cita veida inovācijām. Varbūt tieši tāpēc tik vērā ņemamam cilvēku skaitam ideja doties pretī struktūrai Visumā sauktu par The Void šķiet tik saistoša. Vairumu no tiem vada reliģiska ticība un vēlme nokļūt ‘’Sapņotāju’’ reliģijas iedvesmotāja Inigo pirms trīs simts gadiem pārraidīto sapņu izcelsmes vietā. Priekštata radīšanai the void varētu salīdzināt ar melno caurumu, paturot prātā, ka pēc abu objektu būtības šāds salīdzinājums ir aplams.

Baumu un dažādu spekulāciju līmenī tāli un plaši ir izplatījušās dažādas teorijas, kādu iespaidu varētu atstāt tik lielas indivīdu grupas saskaršanās ar The Void, kurš jau tāpat bez viņu palīdzības palēnām izplešas apjomā un ‘’aprij’’ sastaptās planētas un zvaigznes. Viena no teorijām baiļojas, ka Sapņotāju Svētceļojums varētu katalizēt pēkšņu Void izplešanos, kas pazudinātu vizmaz pāris galaktikas, ja ne pilnībā visu Visumu. Tāpēc pašsaglabāšanās nolūkos netrūkst organizāciju un indīviduālas grupas, kuras labprāt visos iespējamos veidos apturētu svētceļotājus no to nodomu realizēšanas.

Kaut arī dažs labs tēls ir patiesi neapmierināts ar Commonwealth un cilvēces attīstības gaitu pēdējo 13gadsimtu laikā, tomēr plašais fantastiko tehnoloģisko, medicīnisko u.c. atklājumu klāsts lasītājam ļauj sastapt lielu daļu no tēliem no Commonwealth Saga duoloģijas. Neteiktu, ka The Dreaming Void nevarētu lasīt pirms tās, bet bieži vien tēli savā starpā piemin atgadījumus un pieredzēto neieslīgstot sīkumos, jo apzinās, ka sarunu biedrs zina, par ko iet runa, kādēļ lasot šo vispirms daudz kas varētu paslīdēt garām un palikt nesaprasts, kad tas tiešā veidā neattiecas uz konkrētās grāmatas notikumiem, bet ir atstājis iespaidu uz tēlu personībām ‘’šodien’’.

259836

***

Dragons of Autumn Twilight (Dragonlance: Chronicle #1) by Margaret Weis, Tracy Hickman

Kaut arī nevaru teikt tik daudz slikta par šīs fantāzijas sērijas pirmo grāmatu, kā atmiņā nāk cita autora The Dwarves, tad tomēr Dragons of Autumn Twilight vairāk atstāja tādas fantāzijas iespaidu, kurā ietilpināti vairums klasiskā fantāzijas grāmatā sastopamās rases, atķeksētas citas ierastās opcijas un lielā mērā ar to lieta darīta.

Bez šaubām ir labie un sliktie spēki, bet varoņu komanda, kuras piedzīvojumiem lasītājs seko un cerams jūt līdzi, par labajiem vairāk šķiet kategorizējami tieši tā iemesla pēc, ka autori izvēlējušies viņus par tādiem pataisīt. Vairākās Goodreads portāla atsauksmēs manu, ka grāmata salīdzināta ar Dungeons & Dragons spēli, un lielā mērā varētu tam piekrist. Viens piedzīvojums seko otram, uzrodas jauni sabiedrotie labajiem tēliem, bet saistība no viena uz otru ir šūta ar visai baltiem un trausliem diegiem. Ja izlemšu kaut kad sēriju turpināt, jācer ka, sērijai turpinoties (un ar šo pasauli saistītajās sērijās), tas tik ļoti vairs nav jūtams un vairāk izpaužas pašu tēlu būtības.

2373

***

The Bone Colletor (Lincoln Rhyme #1) by Jeffery Deaver

Par godu March Mystery Madness mēnesim un tam, ka viena no izstādē iegūtājam grāmatām, ir sastoapama vēlāk šajā sērijā Kaulu Kolekcionārs pievienojas šīm savādajam trio. Proceduāls policijas izmeklēšanas kriminālromāns, kurā viens no galvenajiem varoņiem un sērijas nosaukuma īpašnieks ne tikai jūtas dzīves spaidu sagrauts un piespiests pie zemes, bet ir zaudējis arī jēgu, kādēļ turpināt dzīvot.

Linkolns vien 38 gadus vecs jau labu laiku apsver domu mirt priekšlaicīgi pēc tam, kad kakla skriemeļu trauma darba pienākumu pildīšanas laikā zaudēja spēju staigāt. Viena vizīte no ‘’vecajiem’’ darba kolēģiem ar lūgumu iemest aci jaunā nolaupīšanas un slepkavības lietā un palīdzēt ar viņa pieredzes bagāto padomu, sākotnēji tikai attālina Linkolnu no asistētas pašnāvības nodoma, bet pamazām vien, no jauna sajūtot kriminālizmeklēšanas azartu, lasītājs var vērot pārmaiņas Linkolna personībā.

Interesantu šo grāmatu bez pašsaprotamā nozieguma izmeklēšanas aspekta padara Linkolna duets ar jauniņo policisti Amelia Sachs¸ kura par spīti savas pieredzes trūkumam ilgi neļaujas Linkolna taktikai viņu iebaidīt un aizbaidīt, nepielaist sev tuvāk un neļaut sevi iepazīt. Kopā abi ir spēks un bieds jebkuram ļaundarim, un Amēlija pavisam noteikti neļaus Linkolnam ieslīgt atpakaļ vecajā domu rutīnā.

Advertisements

Craig Alanson – Mavericks (Expeditionary Force #6) (Klausāmgrāmata)

40280648

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Ja Expeditionary Force sērijā tev rūp tikai Džo Bišopa, mākslīgā intelekta Skipija un pārējo ‘’pirātu’’ liktenis, tad Mavericks lielā mērā droši var izlaist un ķerties pie septītās, jo minētie tēli uz mirkli pavīd vien grāmatas sākumā un atgriežas krietni tuvāk tās beigām. Pamata fokuss pārsviežas uz tiem nelaimīgajiem, kuri palika iestrēguši uz kāmjiem līdzīgo Ruhar citplanētiešu kontrolētās Paradīzes planētas.

Jo ilgāks laiks paiet nošķirtiem no saziņas ar Zemi un cerību kādreiz atgriezties mājās, jo vairāk un vairāk kareivju izvēlas pamest militāros spēkus un pievērsties kam citam. Bet ir arī tādi, kuri vai nu neredz sevi civilā dzīvē vai arī ir apņēmušies pierādīt Ruhar, ka cilvēkiem var uzticēties, un cenšas soli pa solim mainīt uz labo lielākoties rasistiskos viedokļus un aizspriedumus. Viena no tādiem ir leitnante Perkinsa, kuras vadībā un kontrolē dažādu sakritību un dramatisku notikumu rezultātā nonāk smagi cietis kosmosa kuģis un izdzīvojušie Kāmju kadeti. Tieši Perkinsa un pārējie Mavericks komandā ietilpstošie cilvēki nezaudējā vēsu prātu izšķirošajos mirkļos pēc pēkšņa uzbrukuma, kad izšķiras izdzīvosi vai nē. Gan Džo, tagad Perkinsas gadījums šajā sērijā parāda, ka tā vien šķiet ka tikai cilvēks ir spējīgs vienlaikus izdomāt absurdu ideju, kas var gan nostrādāt, gan noiet šausmīgi greizi, un pēc tam arī attiecīgi rīkoties un nebaidīties riskēt, jo kādēļ baidīties izgāzties, ja alternatīva tāpat ir droša nāve.

Laiks tikai rādīs vai Perkinsas un pārējo Mavericks pūliņi nesīs cerētos augļus attiecībā uz cilvēku sociālo statusu citu citplanētiešu un Ruhar acīs, jo grāmatas ietvaros tiek gan paveiktas lielas lietas, gan mainītas daža laba iedomīga un augstprātīga Kāmja viedoklis. Un ja jau tas ir iespējams ar tādiem kā šie, tad kāpēc gan arī lai neizdotos plašākā mērogā. Grāmatas centrālā problēma, kuru par katru cenu nākas neitralizēt, ir Ķirzakām līdzīgo Kristang slepus un nelegāli izstrādātais bioloģiskais ierocis – paslēpts un iestrādāts Vīruss Keepers DNS. Vīrusa patiesie mērķi ir Ruhar populācija uz Paradīzes, bet kādēļ gan nenovelt vainu uz ‘’nejaušu’’ mutāciju cilvēkos un atriebt zaudēto kontroli pār tiem. Tikmēr par Keepers tiek saukti tie muļķi, kuri joprojām tic, ka Kristang ir cilvēces patiesie sabiedrotie, pat ja patiesībā tādu cilvēcei vispār nav, izņemot protams Skipiju.

Gan autors, gan ierunātājs R.C. Bray ir paveikuši lielisku darbu, lai noturētu interesi, kad lielākā daļa vairāk vēlētos palikt pie Džo Bišopa un Skipija. Nešaubos, ka bija un būs tādu, kuriem nepatika lielais uzsvars uz šiem ‘’alternatīvajiem’’ galvenajiem tēliem un varbūt pat neizturēja līdz grāmatas beigām. Tiem, kuri sēriju līdz šim ir tikai lasījuši, varu vēlreiz droši rekomendēt audio versiju un kārtējo reizi izteikt uzlavās tās ierunātājam.

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5) (Audio book)

40089999

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Magical Scrivener Press

Manas pārdomas

Ar Black Ocean sešpadsimt grāmatu sēriju un vēl dažiem bonusa .5 stāstiem turpinu šogad aizsākto, ka dažas sērijas noklausos vienā piegājienā. Protams, tas ir iespējams vien pēc tam, kad visa sērija jau ir iznākusi, bet reizē tas arī izslēdz iespēju piemirst detaļas lielos vilcienos, kaut arī jāatzīst, ka dažs labs piedzīvojums noslēgumā ir visai piemirstams un nav atstājis paliekošāku iespaidu.

Sērijas galvenais varonis Carl Ramsey ir līderis kosmosa zagļu/pirātu komandai un kapteinis kuģim ‘’Mobius’’. Gan Karls, gan citi komandas biedri, kuru komplektē dažādu citplanētiešu rasu pārstāvji, par sevi kā kriminālās pasaules pārstāvjiem ir augstās domās. Tomēr gandrīz vienmēr viņu grandiozais plāns, kā beidzot pastrādāt veiksmīgu gadsimta zādzību, noiet greizāk par greizu. Labi vēl, ka Mobius komandai piemīt izcils improvizācijas talants, lai dienas beigās neparadzētie šķēršļi neizrādītos viņu dzīvības vērti. Papildus gandrīz simtprocentīgi drošajam likumam, ka kaut kas notiks ne tā, ja vien tas ir iespējams, lielā piķa iegūšanai reizēm arī patraucē nevietā balsi ieguvusi sirdsapziņa, rezultātā Karls var būt pateicīgs, ka visi vai lielākā daļa ir dzīvi un veseli, bet nākošajā rītā atkal nākas meklēt, lai būtu līdzekļi degvielai un pārtikai.

Black Ocean nav tikai viens piedzīvojums pēc otra, sērijai piemīt labs humors (vairāk gan uz bērnišķīguma pusi vēl izteiktāk par citām uz humoru un jokiem bāzētas, kas pēdējā laikā lasītas), papildus tam liels nopelns gulstas uz labi izveidotiem tēliem un to savstarpējām attiecībām. Kā arī patika veids, kā J.S. Morin apvieno zinātnisko fantastiku un fantāziju, dažādās nākotnes tehnoloģijas un maģiju. Bez Mobius komandā esošā burvja Morta jāšaubās vai kāds no viņiem, tai skaitā Karls, izdzīvotu tālāk par kādu trešo grāmatu un ne reizi vien tieši burvis Morts ir tas, kurš izvelk visus citus no bezcerīgas situācijas. Tajā pašā laikā Mobius nav ne tuvu pieskaitāms augstākās kvalitātes kuģiem, un, ja ne mehāniķa Roddy ntās darba stundas labojot vienu vai otru saplīsušu iekārtu vai cenšoties uz laiku pagarināt tā dzīvildzi līdz nākošajai noplīšanai, tad arī Black Ocean sērija (un arī tās varoņi) piedzīvotu ātrāku galu.

Neviena no misijām/grāmatām nebija piecu zvaigžņu līmenī, bet arī neviena arī nebija drausmīgi slikta, lai sabojātu iespaidu par gaidāmajām vai jau noklausītajām un no bonusa stāstiem visvairāk patika pats pēdējais, kas piešķīra sērijai ideālu noslēgumu, ko nevarētu teikt par dažām grāmatām atsevišķi.

Vairāk nekā astoņdesmit stundas nav nieka lieta un bez laba vai vismaz kompetenta un ciešama ierunātājā diez vai tālu tikt, tādēļ plusiņš jāpiešķir Mikael Naramore. Gan šī autora, gan ierunātāja daiļradē un Audible kolekcijā ir vēl viena apjomīga sērija Twinborn Chronicles, un abi ir veikuši pietiekami labu darbu, lai iedrošinātu vēlāk noklausīties arī to.

Craig Alanson – Zero Hour (Expeditionary Force #5) (Klausāmgrāmata)

36542226

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc ilgāka pārtraukuma atgriežos pie Expeditionary Force sērijas ar tās piekto grāmatu Zero Hour. Jau pirmo nodaļu laikā varēju atkal pārliecināties un apstiprināt pārliecību, ka pagaidām R.C. Bray ir viens no labākajiem grāmatu ierunātājiem, kādu esmu dzirdējis. Zero Hour varbūt nepiedāvā diži daudz līdz šim sērijā neredzēta, bet sērijas fanam noteikti būs ne viens vien lasītprieku sagādājošs brīdis.

Lieliskais, vienreizējais un citādi ģeniālais mākslīgais intelekts Skipijs ir tik augstās domās par sevi (un reti kad to neslēpj), ka viņš nav guvis mācību ložņājot cita miruša MI konteinerī un knapi izsprūkot no tajā mītošā Elders rases laikā radīta vīrusa. Nultā stunda, ap kuru grozās šīs grāmatas lielā sižeta līnija, pienāk brīdī, kad šis Vīruss atkal uzbrūk Skipijam, un vienīgais Skipija pagaidu risinājums, lai tas nevarētu īstenot savu mērķi, ir tāda kā Uguns mūra izveidošana pašam savā konteinerī/’’alus bundžā’’. Kaut arī no pozitīvās puses Skipijs skaitās dzīvs, tas nemaina faktu, ka ātrāk vai vēlāk Uguns mūris neizturēs, kādēļ arī grāmatai tāds nosaukums. Vēl jo sliktāku to padara fakts, ka Uguns mūris Skipiju ‘’nogriež’’ no piekļuves citām eksistences dimensijām un daudzām spējām, kas padari Skipiju Lielisku.

Lielā mērā viss atkal gulstas uz Džo pleciem, jo neviena cita viņa ‘’pirātu’’ komandas prāts nestrādā tik ērmoti, lai konstanti izdomātu idejas, kā iziet no bezcerīgām situācijām. Šajā ziņā autoram jāuzmanās neizvilkt sēriju pārlieku garu, jo jau šajā ir pietiekami daudz momentu, kuri atkārtojas gan sērijas, gan pašas grāmatas ietvaros, lai daļai lasītāju tas paliktu pārāk kaitinoši un paredzami. Galvenais mērķis, protams, ir un paliek Vīrusa iznīcināšana, lai ne Skipijs, ne Džo un viņa komanda nepiedzīvotu pāragru dzīves galu, kā rezultātā tad zustu planētas Zeme drošības garants, ka kāda no agresīvajām citplanētiešu rasēm nesadomā kārtējo reizi apciemot Zemi cerībā izmantot tās resursus karā pret otru citplanētiešu ‘’aliansi’’. Tikmēr tiek arī turpināts sižets par mistēriju laikā, kad neviens izņemot Elders rasi teorētiski nebija attīstījušies tik tālu, lai kolonizētu citas planētas, bet vai nu Elders (kopā vai kāda to daļa) vai varbūt pat kāds cita rase ir atbildīga par vairākiem liela mēroga postošiem, vardarbīgiem notikumiem.

Diemžēl Zero Hour dāvā vairāk jaunu jautājumu un mīklu, nekā atbilžu. Zinot jau iepriekš lielā mērā attiecību dinamiku starp Džo un Skipiju, ko izbaudīju par 100% arī šoreiz un ņemot vērā, ka jau tagad šis tas atkārtojas, kā viena bezizejas situācija seko otrai, kas palielina pieminēto paredzamību, atliek cerēt uz autora Craig Alanson prasmi atpazīt risku un lieki nesabojāt sēriju, kaut arī šaubos, vai es tādēļ pātrauktu to klausīties.

Visi tēli, protams, nav tik draudzīgi noskaņoti pret Skipiju kā Džo, kura gadījums ir īpašs un visticamāk perfektāku partneri, kas spētu paciest Skipija personību, Skipijs nevarētu vēlēties. Pretsats ir no Apvienotajām Nācijām misijai/komandai pieliktais diplomāts iesaukts par, kurš biežāk ir kaitinošs traucēklis, bet apiet to nedrīkst, ja vien Džo vēl kādreiz vēlas apmeklēt Zemi un saņemt atļauju no pasaules lielvarām to atkal pamest kā kuģa kapteinis. Lai kā to gan Skipijam, gan Džo negribētos atzīst, gadās arī mirkļi, kad viņi ir visnotaļ priecīgi, ka diplomāts ir daļa no viņu komandas.

Alastair Reynolds – Blue Remembered Earth (Poseidon’s Children #1)

9424053

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Golancz

Manas pārdomas

Blue Remembered Earth aptuveni 150 gadus tālā nākotnē iztēlojas pasauli, kurā klimata pārmaiņu izraisīto seku dēļ par dominējošais kontinentu pasaulē ir kļuvusi Āfrika. Negluži pilnībā tapa skaidrs vai vēl eksistē individuālas valstis, vai tikai divas lielas savienības, kur viena United Surface Nations apvieno sauszemes valstis, bet United Aquatic Nations pārstāv tos cilvēkus, kuri labprātāk ir izvēlējušies pārveidot sevi ģenētiski dzīvei zem ūdens. Protams, kā jau zinātniskajai fantastikai pieklājas ir arī daudz dažādu autora iztēlotu jaunu tehnoloģiju, no kurām ne viena vien izmantota Visuma izpētei un Saules sistēmas apguvei.

Grāmatas galvenie varoņi ir brālis un māsa, Geoffrey un Sunday, kuru rokās nonāk pavedieni, lai atrisinātu nesen mirušās vecmammas Eunice un reiz slavenas zinātnieces/piedzīvojumu azarta meklētājas Visumā atstātās ‘’dārgumu medības’’. Ne viens no abiem nebauda milzīgu radu mīlestību savas attieksmes dēļ pret citkārt izteikti uz auksto biznesa pasauli orientēto ģimenes biznesu, kas kļuvis tik liels, ka ir iemantota ievērojama politiskā vara. Kaut arī runa nav par notikumiem starpzvaigžņu mērogos, tomēr darbība ir pietiekami plaša, lai noturētu interesi un gribētos uzzināt vairāk, ko pastiprina pārsvarā ik pēc nodaļas mainīgais skatpunkts starp Džefriju un Svētdienu.

Katru atsevišķi vēl pavada papildus viens sabiedrotais no tuvākas un tālākas personīgo attiecību pagātnes, bet par prieku man romantisms un liekas attiecību drāmas neieņem prioritāru lomu pār apkārt notikušo un to iznākums no tām neatkarājas. Un gan viens, gan otrs duets nevar atļauties zaudēt uzmanību un koncentrēšanos ne mirkli, jo dzīvībai potenciāli bīstamas situācijas var sekot ik mirkli viscaur grāmatai. Eunice dzīves pēdējie 60 gadi, kā arī daudz dažādu aspektu pirms tam, ir tik ļoti noslēpumiem un spekulācijām apvīti, ka neviens īsti nezina, ko īsti viņa varētu būt noslēpusi. Dažs labs ģimenē labāk nemaz negrib to noskaidrot aiz bailēm, ka tas varētu kaut kā nebūt sabojāt ģimenes reputāciju, ja ne vēl inkriminēt. Papildus tam gan aizkulisēs, gan daudz atklātāk darbojas divas ideoloģiskas aktīvistu grupas, bez kuru palīdzības Džefrijas un Svētdien reizē nevar gluži iztikt, bet vienlaikus jābūt modriem, jo nodevība pie var sekot bez brīdinājuma.

Lielos vilcienos gaisā nepaliek karājamies nepabeigtu sižetisko līniju, par ko paust sašutumu pilnus izsaucienus. Vēl jo labāk, jo katra triloģijas grāmata pēc būtības var tikt uztverta arī kā standalone gadu starpības dēļ starp notikumeim vienā un nākošajā. Patīkami, ka nebija diži jālauž galva par autora ieviesto terminu nozīmi vai tehnoloģiju darbību (īpaši attiecībā uz cilvēkos integrēto) un pielietojumu, ko citkārt ir nācies redzēt švakā izpildījumā, kas tikai liedz izbaudīt iecerēto stāstu.

Craig Alanson – Trouble on Paradise (Expeditionary Force #3.5)

34670700

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trouble on Paradise iesākas ar paralēliem notikumiem sērijas trešajai grāmatai vēl pirms kāmjiem līdzīgie Ruhar uz Paradīzes planētu ir nosūtījuši kosmoskuģu armādu, lai to aizsargātu ar jaunu sparu, jo mākslīgais intelekts Skipijs viņiem mānīgi licis domāt, ka uz planētas ir izdevies atklāt senās rases Elder ļoti vērtīgos artefaktus. Kamēr neesmu noklausījies ceturto Black Ops grāmatu, varu tikai minēt, vai pēcāk notikušais arī norit vienlaikus ar to.

Skatpunkts uz notikušo netiek pasniegts tikai no cilvēku skatpunkta, bet arī gan no Ruhar, gan ķirzakām līdzīgajiem Kristang, un neviens no trim sugu POV nešķita izteikti vājāks, par katru bija zināma interese. Uz Paradīzes planētas iesprostoto cilvēku liktenis nav apskaužams. Informācija vai cita veida resursi no dzimtās Zemes planētas vairs nepienāk nemazākajā mērā un arī pirms tam tā nebija spīdoša, kas piespiedis UNEF nosūtītajiem karavīriem sadalīties divās pretējās nometnēs – tajā, kuri akli pieturās sākotnējām pavēlēm un par spīti visam joprojām tic, ka Kristang ir cilvēces sabiedrotie (nosaukti par Keepers), un tajos, kuri tagad ir pārgājuši Ruhar pusē. Baumas un misinformētība plaukst ar katru dienu arvien vairāk.

Ja Keepers gadījums ir bezcerīgs, lai vai cik labi viņi censtos pārstāvēt Zemi un cilvēci, un nekas viņus neglābs, un, kaut arī Ruhar attieksme pret cilvēkiem ir labāka, tad bieži vien liela daļa kāmju tik un tā neslēpj nicinājumu pret primitīvajiem cilvēkiem; vismaz visi tādi nav un pat ir labvēlīgi noskaņoti.

Kaut arī man ir aizdomas, ka pēc šīs noveles sērijas #4 grāmatu derētu uzsākt uzreiz, tad cerēšu, ka arī ievērojot lielāku pauzi (gan pēc #3, gan pirms#4) tā labi noderēs atmiņu atsvaidzināšanai.v

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.

John Scalzi – The Last Colony (Old Man’s War #3)

88071

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Džons Perijs, atvaļināts Colonial Defence Forces (CDF) kareivis, jau vairākus gadus kopā ar bijušo Special Forces kareivi Džeinu Seiganu un abu adoptēto meitu Zoe jau vairākus gadus, ka kolonijas administratori, dzīvo patīkamā atpūtā no militārās dzīves. Visādi citādi ikdienas sarežģījumi saistībā ar kolonijas pārvaldīšanu ir tīrie sīkumi.

Tomēr vienā jaukā dienā viss mainās, kad pār viņu slieksni pārkāpj CDF pārstāvis Colonial Union (CU) uzdevumā, lai informēti, ka abi, Džons un Džeina, izraudzīti par jaunas kolonijas līderiem. Pēc sava tipa un topošo iedzīvotāju sastāvā tā ir pirmā CU sastāvā, līdz šim CU ir visiem spēkiem bloķējusi koloniju vēlmi dibināt jaunas no pašu pilsoņiem, bet politiskā spiediena priekšā (un vēl pieminēšanas mazvērtīgu iemeslu dēļ) CU un CDF devusi zaļo gaismu. Atliek tikai pabrīnīties, kuram gudriniekam iešāvās prātā nosaukt jauno planētu un uz tās izveidoto pilsētu attiecīgi Roanoke un Croatoan, noteikti cerībās uz labas veiksmes piešķiršanu projektam.

Āķis vien tajā, ka nesen nodibinātais Konklāvs, kuru veido 412 citplanētiešu rasu alianse, kuru skaitā cilvēce neietilpst, vienojusies kopīgiem spēkiem kolonizēt tai sasniedzamās apdzīvojamās planētas un pie viena izsludinājusi aizliegumu aliansē neietilpstošajām rasēm veidot jaunas kolonijas. Pretējā gadījumā tās ar visiem iemītniekiem var sagaidīt totāla iznīcināšana.

Pēdiņās labākais ir tas, ka CDF un CU pilnībā to apzinās un pat rīkojas ar nolūku, un ir gatavi riskēt ar 2 500 dzīvībām tikai lai panāktu savu – Konklāva sašķelšanos un vēlams arī izjukšanu. Abu organizāciju vēlme kontrolēt informācijas plūsmu un manipulēt ar to, lai tik kāds neuzzinātu, ko lieku un nesatrauktos, neradītu problēmas. Par piemēru var minēt Zemi, uz kuras neviens pat lāgā nenojauš, kas Visumā norisinās, un daudzus Džonam Perijam līdzīgos, kuri brīvprātīgi piesakās dienēt CDF, īsti neapzinoties, uz ko parakstījušies. Viņi drīzāk dosies aklā, bezmērķīgā cīņā, nekā apsvērs iespēju pievienoties Konklāvam; pirmā doma sastopoties ar citu rasi gandrīz vienmēr pavada kareivji un lodes.

Ja par grāmatas mīnusiem, tad pie tiem varētu pieskaitīt samērā vājo pasaules uzbūvi. Kaut arī darbība ir plaša, aptver vairākas saules sistēmas un planētas, liela kosmosa mēroga politisko un militāro spēku ķīviņus, vērienīguma sajūta nebija vienlīdzīgi diža. Tajā pašā laikā autora valodas stilu, kā to pierādīja The Sagan Diary, ir prieks lasīt.

Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Klausāmgrāmata)

30342581

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc veiksmīgas Zemes izglābšanas no Kristang vai potenciāli citu citplanētiešu verdzības jūga, Džo Bišops tur mākslīgajam intelektam Skipijam doto vārdu doties atpakaļ Visuma plašumos, lai palīdzētu atrast citus MI un viņu transendējušos radītājus – Elders rasi. Neviena valsts tā vienkārši nepalaistu Džo gandrīz vienu pašu tāda veida uzdevumā, tāpēc viņam nākas veikt stingrus kompromisus (ne bez Skipija draudiem, ja par pašu galveno nebūs Džo) un bez oriģinālās, kā paši sevi iesauca merry band of pirates, komandas līdzi dodas arī dažādu valstu paši labākie gan no militārās, gan zinātnisko nozaru sfērām.

Kā pats svarīgākais nosacījums visas kas tiek darīts, neskaitot veiksmīgu galvenā uzdevuma izpildi, ir nepieļaut, lai Kristang vai jebkuram citam nebūtu ne mazākas aizdomas, ka cilvēcei ir pieejamas tehnoloģijas, lai ceļotu starp zvaigznēm, un tādējādi nerastos vēlme nosūtīt kosmosa kuģus uz Zemi, neskatoties uz slēgto tārpeju. Nonākot atklātībā kam tādam, varam būt droši, ka nekas tad nespētu glābt Zemi no vairāk attīstītu rasu postošās uzmanības.

Par sarūgtinājumu Skipijam, nevienā no pirmajām apmeklētajām Elders bāzēm nav to tehnoloģiju, kuras pat teorētiski pietuvinātu viņu un pārējo komandu uzdevuma noslēgumam. Vai nu kāds jau attiecīgo lokāciju jau ir izlaupījis un atstājuši aiz sevi vien drupas vai arī pie vainas ir citi faktori, kā meteori, bet viens paliek nemainīgs, ātrāk uz Zemes nav lemts atgriezties. Ja vēl citiem cerības uz to ir visai augstas, tad Džo Bišops tādas diži nelolo. Tomēr pa ceļam tā starp citu atklātā informācija, kura izraisa satraukumu pat Skipijam (kas pats par sevi jau nav labi), liek uz visu paraudzīties citām acīm.*Ja pirms tam visai droši varēja pieņemt, ka cilvēce var netraucēti turpināt eksistēt uz savas zaļās planētas, tad tagad visai nopietni ir jāapdomā veicamie pasākumi, lai uzlabotu tās iespējas vajadzības gadījumā aizstāvēties.

SpecOps gaitā Džo apgūst gan līdera prasmes, vadot internacionālu komandu, kuras sastāvā ir kā spēcīgāki, tā arī gudrāki biedri, gan sadarboties ar Skipiju, kurš turpina būt neizmērāmi iedomīgs un uzvesties kā skabarga pakaļā. Grāmatas kvalitāti noteikti palīdz izcelt tās ierunātājs R.C. Bray, ko grāmata viena pati, spriežot pēc vairākām Goodreads redzamām atsauksmēm, nespēj paveikt. Humors, ko galvenokārt romānā ienes Skipija tēls, ir gandrīz ideāls. Gandrīz, jo dažas situācijas un joki pie trešās vai ceturtās reizes jau vairs nešķita tik jautri; par spīti tam smieklīgi bez gala.**

Atliek vien Džo novēlēt, lai viņa pielietotajā leksikā neatgriezeniski neiegulst Skipija dāsni izmantotais cilvēku apzīmējums – monkeys.

********Apzināto maitekļu zona********

*pirms aptuveni 2,7miljoniem gadu, laikā, kad ne viena no šī brīža aktuālajām rasēm vēl nebija spērusi pirmos soļus Visumā, kāds, izmantojot Elders tehnoloģiju iznīcinājis mēnesi un pabīdījis planētas orbītu no zvaigznes tik tālu, lai gada laikā iestātos ledus laikmets, kas uz planētas iznīcinātu gandrīz visu dzīvo, tai skaitā cilvēkveidīgas būtnes.

**Piemēram, kad Džo prātā iešaujas ideja pirms Skipija (par spīti viņa ģenialitātei un lielajām datu apstrādes iespējām), ļaujot komandu izglābt no citādi droša gala.

John Scalzi – Questions for a Soldier (Old Man’s War #1.5) un The Ghost Brigades (Old Man’s War #2)

346685

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Pavisam īss stāsts, kurā sērijas pirmās grāmatas Old Man’s War galvenais varonis Džons Perijs atbild uz kolonistu/ciematniekus jautājumiem par sevi un viņa uzlaboto ķermeni, par attiecībām starp militāro CDF un kolonizatoriem, ka ne viss ir tik rožaini kā vieniem, tā otriem.

Kā manā gadījumā, kad pirmo grāmatu noklausījos 2015.gada janvāri un atzinu par labāko tajā gadā izlasīto, bet nez kāpēc neturpināju uzreiz ar nākamo, tad Questions for a Soldier noder par lielisku veidu kā iejusties atpakaļ The Old Man’s War pasaulē pirms ķerties klāt apjomā lielākai sērijas grāmatai.

239399

***

Koloniālie Aizsardzības Spēki (CDF) ir uzoduši nodevēju starp savējiem, zinātnieku Charles Boutin, un viņa bezprecedenta plānu, apvienot trīs citplanētiešu rases karam pret cilvēci. Kamēr divas no tām (Rraey un Eneshan) vēl nesenā vēsturē savstarpēji apmainījās ar militāriem uzbrukumiem, tad Obin citplanētiešu iesaistīšanas CDF vadībai ir pilnīgs pārsteigums.

Šādas alianses veiksmīga izveidošanās pavisam droši būtu, ja ne cilvēces beigu sākums, tad pavisam noteikti vairāki soļi atpakaļ Visuma apgūšanā un jaunu koloniju izveidošanā. Kaut ko tādu nedrīkst pieļaut, kādēļ tiek sperti vēl radikālāki soļi kā līdz šim. Ja Spoku brigādes karavīri jau paši par sevi varētu būt strīdīgs temats, kad pieauguša un modificēta indivīda ķermenī tiek ievietots jau mirušu cilvēku mikslis, tad radot Jared Dirac CDF sper soļus vēl neizpētītā teritorijā, jo Džareds ir pirmais mēģinājums pa tiešo pirms tam elektroniski saglabātu apziņu pēc vēlāka laika pārnest uz jaunu ķermeni. Ar šādiem paņēmieniem tad nu CDF cer atklāt visu kritisko informāciju Čārlzs, ko viņš varētu būt atklājies ienaidnieku spēkiem, bet, lai nebūtu garlaicīgi, viss nenorit tik raiti, kā dažiem labiem gribētos, un lielos vilcienos ar to arī aizsākas Old Man’s War sērijas otrā grāmata ar gandrīz pilnībā jaunu tēlu klāstu.

The Ghost Brigades specvienības kareivji kalpo kā uzskates objekts, lai tiktu izcelta tēma par brīvo gribu un izvēli. Bet ar Obin citplanētiešu rasi, kurus no parastiem insektveidīgajiem uz intelektuāli attīstītāku ceļu pacēla pagaidām vien šur tur pieminēti Consu (rase tik ļoti attīstīta, ka citas pat tuvumā nestāv), par saprātu, intelektu un kā tieši mēs to varam definēt. Kaut arī Obin ir valoda, ar kuru savstarpēji sazināties, un attīstīta ceļošana Visumā, bet Obin nebūt nejūtas pateicīgi Consu pār tādu dāvanu (drīzāk lāsts), jo tā vien šķiet, ka viņi rīkojušies nevis aiz labas sirds, bet vienkārši aiz ziņkārības – kas nu būs, jo Obin ir radīti bez jeb kādas kultūras, bez spējis apzināties sevi kā indivīdu, vai jeb kādām citām radošām izpausmēm. Un kā trešā lielā ideja, ir par to, vai mēs kā cilvēki salīdzinoši ar citiem citplanētiešiem neesam tie ‘’ļaunie’’, par cik Old Man’s War Visumā cilvēks ir vienīga rase, kura karo vai ir naidīgās attiecībās ar lielāko daļu parējām inteliģentajām rasēm.

Tikpat kontraversiāls temats, ja vien tas kļūtu plašākai sabiedrībai zināms, būtu par to, cik liela kontrole par informāciju ir CDF un cik patiesībā maz tiek citiem atklāts, lai tādejādi varētu vieglāk manipulēt ar plašām cilvēku masām gan uz dzimtās Zemes planētas, no kurienes iegūst jaunus kareivjus un kolonizatorus (arī jautājums, kas izraisa strīdus starp autora radītajiem tēliem), gan jau esošiem CDF kareivjiem. Kad par to uzzina lasītājs*, nav jābrīnās kādēļ tas Čārlzu pārliecina tā rīkoties.

The Ghost Brigades ir lieliska zinātniskās fantastikas kosmosa opera ar labām lielajām idejām, kuras tikai palielina lasītprieku un grāmatas lasāmību, nenogurdinot vai nesamulsinot pašu lasītāju.

********Apzināto maitekļu zona********

*Top plāni par visaptverošas citplanētiešu savienības izveidošanu, lai vairs nebūtu jākaro savā starpā par resursiem un planētām, bet CDF nav nekādīgi centusies tai pievienoties, pat ir ignorējusi uzaicinājumus no tās.