Battle for the Abyss (The Horus Heresy #8) UN Tales of Heresy (The Horus Heresy #10)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Autora Ben Counter sērijas sērijas astotā grāmata Battle for the Abyss vēsta par Wordbearers leģiona pirmo nozīmīgo nodevību, piesliešanos Horusa atbalstītājiem, kad tie izmēģina savu jauno superkarakuģi, kas nesen pabeigts Marsa Mechanicum ražotnēs. No citas perspektīvas Vārda Nesējus vairāk nodevībai pat motivē Imperatora moratorijs pret jebkāda veida ticību pārdabiskajam un visa veida reliģijām, kaut arī šķiet sērijas gaitā pats jau sāk iemājoties Dieva statusā. Reiz jau brīdināti un sodīti par savām reliģiskajām tendencēm, Vārda Nesēji tagad izmanto izdevību atriebties, turklāt viņu prātus vēl aptumšo Vārda Nesēju līderu sadarbošanās ar Warp dimensijā mītošiem spēkiem.

Interesanti, kā Imperatoram līdz šim visus izdevies noturēt kopā, ka tagad viss sāk tik viegli irt pa vīlēm. Katrs leģions drīzāk ir kā sava republika ar saviem mērķiem, karošanas metodēm un principiem. Daži, piemēram, The Voice by James Swallow stāstā par Sisters of Silence leģionu, vien mājiena veidā min, vai tik visu zinošais, visam līdz šim gatavais Imperators patiesībā jau nav rēķinājies un paredzējis, ka kaut kas līdzīgs varētu notikt. Kā nekā viņa kontrolē ir bijusi informācija par Warp patieso dabu, kas zina, varbūt šī viņa izpratnē ir sava veida cilvēces attīrīšana, kas Diženā Krusta gājienā zaudējusi vajadzīgo tīrību.

Brīžiem pat rodas jautājums, vai reiz zaudētajām kolonizētajām planētām labāk nepalikt aizmirstām un neatrastām. Ja jau līdz šim izdevies izdzīvot ar pieejamiem resursiem, tad Impērijas uzrašanās biežāk nozīmēs iznīcību. Uz katru planētu, kura ar atplestām rokām uzņem iekļaušanu Impērijā, pieņem visus tās likumus, ir ntās citas, kuras sagaida posts un totāla populācijas nogalināšana, pat ja tās vēlētos būt draudzīgas ar Impēriju, bet vienlaikus palikt neatkarīgas pēc statusa. Tā tas notiek Scions of the Storm by Anthony Reynolds vai Call of the Lion by Gav Thorpe u.c. stāstos.

Bet atgriežoties pie pieminētā Marsa Mechanicum, tā vien šķiet viņi cenšas saglabāt saikni ar abām pusēm, piegādāt kuģus, bruņas, ieročus u.c. kā Imperatora, tā Horusa atbalstītājiem. Kā atsevišķs trešās puses spēlētājs pieslieties pie vienas no pusēm vien kad uzvara gūta pārliecinoši bez iespējas atgūties.

Kamēr vairums stāstu ir par un ap leģioniem, vienkāršais mirstīgais cilvēks, kolonists reizēm tiek aizmirsts. The Last Church by Graham McNeill vēsta par dienām Zemes/Terra noslēdzošajās Apvienošanas kara dienām, par pēdējo baznīcu un pēdējo priesteri pirms kas tāds tiek iznīcināts un aizliegts. Priestera saruna ar kādu Astartes leģionāru un viņa stāsts par vienu no lielākajām cīņām šajā karā viņa jaunībā veselus piecdesmit gadus pirms pēc brutālas sakāves un atrasdamies tuvu nāvei atradis Ticību ar lielo burtu, jo sastapis personu, kas nevarētu būt nekas cits kā Dievs, lai tikai stāsta beigās atklātos, ka tas bijis neviens cits kā Imperators. Ar to pamatojot un pierādot reliģijas nevajadzīgumu. Abu sarunas laikā, lai arī Imperators norāda uz zvērestībām, ko tas piekritēji pastrādājuši reliģijas vārdā, pats acīmredzami nesaskatīs, ka viņš aizsāks ko līdzīgu.

Horusa nodevība Impērijas diženo ekspansiju un reiz zaudēto kolonizēto pasauļu atgūšanu ir apstādinājis uz krietnu laiku, bet pirms inerce sērijā zaudē savu spēku, pirms vēsts par neiedomājamo ir izplatījusies pa visu Visumu, lasītājam vēl ir iespēja izbaudīt jaunatklātas pasaules sērijas desmitajā grāmatā Tales of Heresy.

Dan Abnett – Legion (The Horus Heresy #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cits leģions, cits atkalapvienošanās karš ar kādu pirms pieciem tūkstošiem gadu izolētu cilvēku kolonizētu planētu, bet šoreiz Nurth un tās populācija nogājusi vēl tālāk no ceļa kā citkārt. Ar atplestām rokām vai varbūt māņu ceļā Haosa un Warp spēki ir pamanījušies korumpēt Nurtīniešus un izmainīt to ārējo izskatu, līdz tādam momentam, kad tie vairāk jau sāk izskatīties pēc čūskveidīgām ķirzakām, kaut kas uz Naga radījuma pusi, nekā pēc cilvēka. Acīmredzami Impērijas Geno Five-Two Chiliad armija un Alfa Leģions ir ieradušies krietni par vēlu.

Legion notikumi tiek izklāstīti no salīdzinoši plaša tēlu loka, bet vairāk koncentrējoties uz divu neizmainītu Impērijas armijas karavīru Hurtado Bronzi un Peto Soneka pieredzi. Ne tikai skatpunkts salīdzinoši ar leģionu Astartēm ir krietni zemāks un citādi atšķirīgs, tad tas arī neizbēgami ietekmē gan koleģiālās attiecības, gan viedokļus par gaidāmo pilsoņkaru ar Horusu, kas daudzu uzskatos ir kaut kas neiedomājams.

Tieši ciešā saikne ar ļaunuma avotu un tās maģiju ļauj Nurtīniešiem tik ilgi turēties pretim Impērijas armijām. Vienlaikus gan jāpiemin, ka Alfa leģions jau no sākta gala nesadarbojas ar Impērijas armiju atklāti un ciešā saiknē, kas ļautu vieglāk un sekmīgāk koordinēt uzbrukumus. Kā nekā Astartes sevi uzskata par visos veidos pārākiem par parastu, neizmainītu cilvēku, kuru upuri lielāka mērķa vārdā ir tikai pašsaprotami

Tikmēr fonā visu cilvēces attīstības un ekpansijas laiku vēl pat pirms Imperatora Zemes/Terra apvienošanas kara ir eksistējis un to novērojis Visuma pirmo spēcīgo sugu apvienība Cabal. Lai arī Kabala vara un spēks salīdzinoši ar pagātni ir krietni vien mazāks un tā pārstāvētās rases nenovēršami dodas izmiršanas virzienā, tad salīdzinoši ar Impērijas tehnoloģisko spēku un varu tā ir vismaz līdzvērtīga spēka, lai varētu vismaz brīdināt vienu no leģioniem, to kurš to varētu saprātīgi uzklausīt, lai varētu vēl laicīgi rīkoties un novērst Horusa nodevības ļaunākās sekas.

Šī mērķa sasnieģsanai, kā pārstāvi, lai vispirms novērotu un vēlāk sazinātos ar Alfa leģionu, Kabals izmanto atdzīvinātu un dažādām spējām apdāvinātu cilvēku pārstāvi – John Grammaticus. Kad vien darbība atgriežas pie Džona var just, kad viņš no šīs atkārtotas iespēju dzīvot jau sāk nogurt, kas līdz grāmatas beigām kļūst arvien izteiktāk. Vienīgi varbūtība, ka viņa centieni ļautu novērst Kabala pareģot Haosa/Warp spēku uzvaru caur Impērijas pilsoņkaru dod Džonam gana spēcīgu motivāciju turpināt darboties.

Vēl viena The Horus Heresy sērijas grāmata, kurā vēl Horusa nodevība nav notikusi, bet jūtami atšķirīga autora Dan Abnett pieeja stāsta izklāstā no iepriekšējās Descent of Angels by Mitchel Scanlon. Ne tikai tēlu skaita ziņā, kas labāk liek apjaust notikumu apmērus (vienlaikus gan jāuzmanās, lai sižets nesaskaldītos pārāk sadalīti), bet arī tajā, kas tiek pa druskai šur un tur atklāts par Haosa un Warp būtību un nolūkiem.

Mitchel Scanlon – Descent of Angels (The Horus Heresy #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Descent of Angels nolīdz šim izlasītās The Horus Heresy sērijas ir unikāla ar to, ka tā tikpat kā nemaz nepieskarās Imperium of Man nodevēja Horusa liktenīgajai izvēlei. Tā vietā lasītājs no galvenā varoņa Zahariel El’Zurias perspektīvas var sekot līdzi viņa izaugsmei Caliban pasaules bruņinieku ordenī Order, kad vēl zināšanas par Zemi/Terra bija vien leģendu un mītu līmenī, un pēc Impērijas armijas uzrašanās. Kā tas ietekmē piecu gadu tūkstošu izolācijā izveidojušos kultūru, kā Impērija pieprasa uniformālu pievienošanos tai, bet bez dižas brīvprātīgas izvēles, jo pretējā gadījumā tu esi Impērijas ienaidnieks, lai varētu iekļaut piemērotos Caliban pasaules iedzīvotājus armijā.

Autors Mitchel Scanlon arīdzan neizraujas ar neizteiksmīgām milzu kaujas ainām, kurās mirst simtiem vai pat tūkstošiem anonīmu armijas tēlu, kas nav liela māksla un drīzāk pārspīlējot un atkārtojoties nodara lielāku skādi. Zaharielam ceļš Impērijas armijā nav jāmēro vienam. Iekļauts vienā leģionā zem pašu pārcilvēku primarch Lion El’Johnson (iemeslu viņa izcilībai uzzina pēc Impērijas uzrašanās) vadības, bet galvenokārt dziņas spēku izaugsmei kopš pašiem dod brālēns Nemiel (dažus gadus vecāks). Nemitīgā sāncensība un vēlēšanas vienam otru pārspēt ir palīdzējis gan abiem kļūt spēcīgākiem, gan tādēļ tikt ievērotiem no vadības un ģenerāļu puses. Bet ik pa brīdim tiek doti viegli mājieni, ka nākotnē Nemiela skaudība, jo Zahariels parasti gūst virsroku, var atspēlēties pat ļoti negatīvi, bet tas tā arī pagaidām paliek vien mājienu līmenī.

Tādā pašā līdzīgā manierē autors dod mājienus par primarha Lion El’Johnson tuvāko padoto Luther, kuru gluži kā attiecībās starp Zaharielu un Nemielu viņš var uzskatīt par brāli, bet kura varenums un izcilība aizēno jebkuru citu. Citā laikā Luteru varētu uzskatīt par diženāko kareivi kāds vien bijis/nācis no Caliban pasaules, bet nu Luteram jāsamierinās, ka nekas viņa paveiktais nespēs mēroties ar Lauvu El’Džonsonu.

Autors neko nesaka priekšā par Warhammer 40k globālo pasauli, par politisko un militāro uzbūvi, bet ar minimālām priekšzināšanām (varbūt pat bez), Descent of Angels ir pārmaiņas pēc pat ļoti interesanta grāmata The Horus Heresy sērijā. Impērija un ar to saistītā Horusa nodevība lielāko grāmatas daļu nav notikusi un arī beigās uz to nav likts tikpat kā nekāds uzsvars. Diemžēl papēt Goodreads minēto bibliogrāfiju situācija ir diezgan paknapa un šķiet nav tapusi neviena cita viņa grāmata šajā sērijā. Būtu ļoti interesanti turpināt sekot Zahariela turpmākajām gaitām. Protams, ja vien to godu nav uzņēmies kāds cits.

Rhett C. Bruno – Children of Titan #0.5-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad kļūst zināms, ka Zemei tuvojas ievērojama izmēra asteroīds vairums krīt izmisumā un nepiedāvā nekādu risinājuma plāna. Vien zinātniekam, miljardierim Darien Trass ir vīzija pārcelt niecīgu daļu (3 000) populācijas uz citu planētu, lai gadījumā, ja asteroīds izraisītu civilizācijas galu uz Zemes, cilvēce kā tāda neizmirtu. Izvēlētais galamērķis – Saturna pavadonis Titāns.

Ir pagājuši teju 300 gadi kopš asteroīda trieciena, kas nu tiek atzīmēta kā M diena. Uz Zemes tie ir kļuvuši par oficiāliem svētkiem un iemeslu gada vērienīgākajām ballītēm, bet to pašu nevar teikt par situāciju uz Titāna. Tam par iemeslu ir atkalsastapšanās pirms 80 gadiem starp Zemes un Titāna populāciju un zemiešu jaunatvestās slimības, no kurām titāniešu imūnsistēmas bija paspējušas atrast. Plaša mēroga pandēmija un karantīnu zonas, zemiešu atvestā monetārā kredītu sistēma, kura jaunajiem Titāna kolonistiem toreiz nebija vajadzīga un netika arīdzan vēlāk ieviesta, un vispār nicinoša attieksme nenovēršami uzliek laika degli (šajā gadījumā 80gadi) līdz kaut kam agrāk vai vēlāk būtu jānotiek.

Līdz šim brīdim dažādas sacelšanās mēģinājumi vai centieni panākt cilvēcīgākus apstākļus vienmēr tikuši apspiesti no korporāciju puses ar tādu kā algotņu saukti par collector palīdzību. Jaunākie, kas cenšas izraisīt nevajadzīgu troksni un vispār zaudējumus lielākajai esošajai korporācija Pervenio Corp ir Children of Titan, kuru pirmais lielais solis terora akts uz Zemes tieši M dienā, nevar palikt bez atbildes.

Tā nu uz notikumu skatuves kāpj collector Malcolm Graves. Algotnis ar vislielāko stāžu (gandrīz 30 gadi) starp saviem amata brāļiem. Profesijā, kas parasti neļauj sagaidīt pensionēšanās cienīgu vecumu un biežāk dzīves galu prasa kāda uzdevuma laikā, Malkolms ir retums, ja ne unikalitāte. Tieši tāpēs Pervenio Corp izvēlas Malkolmu, kuram uzticēt apspiest Titāna Bērnus. Uzdevumam gan ir neliels āķis, Malkolkam uzticēts ne gluži pieskatīt, bet strādāt kopā ar īpašas, slepenas programmas labāko kandidātu kā partneriem. Partnera vārds ir Zhaff un, lai arī viņu zināmā mērā varētu saukt par superkaravīru, tad tomēr Žafs ir superkaravīrs bez jebkādām sociālu attiecību iemaņām un cilvēkprasmēm. Visi viņa uztrenētie talanti būtu kaķim/sunim zem astes bez kāda ar operatīvu un lielu darba pieredzi.

Tikmēr nemiernieku, brīvības cīnītāju, teroristu pusē par tās līderi tiek pataisīts jauns puisis vārdā Kale Drayton. Pataisīts, jo visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam Keils dzīvojis kā parastais (apspiestais) strādnieks, kuram saprotami sajūsmu neizraisa zemiešu kolonistu un imigrantu attieksme pret titāniešiem. Gala mērķis, viņus lēnā garā iznīdēt ar slimībām, nepiedāvājot pienācīgas zāles, un asimilāciju nav nekāds noslēpums. Bet pēkšņais paziņojums, ka Keils ir diženā Dariana Trasa viens no pēctečiem no Titāna Bērnu puses un konkrētāk mātes māsas Rinas, gan ir lielākais pārsteigums Keila salīdzinoši vēl īsajā dzīvē. Sākotnējie brīvības cīņu līdera soļi ir nedroši, ir vajadzīgs konstants atbalsts no Rinas puses, lai būtu drosme pieņemt skarbus un pat nežēlīgs, bet vajadzīgus lēmumus. Diemžēl kādā brīdī tiek pārkāpta neredzamā robeža, pēc kuras Keilam pašam nemanot un neapzinoties viņš patiesi kļūst par briesmoni, kādu arī pirms tam savā propagandā un ziņās uz Zemes viņš attēlots.

Children of Titan pamata stāsts par apspiestību, brīvības un pašnoteikšanās centieniem, lai cik samaitāti tie laikā gaitā tie nekļūtu, par korporāciju alkatību un tās vadītāju vienaldzību pret ierindas mazo cilvēku u.c. noslēdzas sērijas pirmajās četrās grāmatās. Bet paša algotņa/collector Malkolma Greivsa stāsts tiek noslēgts sērijas piektajā Titan’s Legacy grāmatā, kurā desmit gadus vēlāk pat pēc visa notikušā, Malkolmam nav ļauts atpūsties. Tagad gan ir sasniegts seniora cienīgs dzīves posms un Malkolmam nav vairs tā jaunības degsme pēc visa pieredzētā, kas dzītu uz priekšu vai nu veikt lielus darbus, būt par iemeslu lielāka mēroga pārmaiņām vai vienkārši nopelnīt lielu naudas summu, bet fakts un apstiprinājums no mediķu puses, ka ielaista vēža dēļ nav atlicis vairs ilgi dzīvot, kļūst par izšķirošo iemeslu vēl vienam pēdējam darbiņam.

Kopumā Children of Titan nevienam nenoslēdzas ar īsteni laimīgām beigām. Viens īstens pieaugušā SFF stāsts, skarbs, ass reizēm nepiedodošs un citādi raupjš. Arī noslēguma filozifiskā atziņa nav nekas tāds ko iekļaut vakar pasakā vai cerības pilnā YA fantāzijas darbā.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Righteous Men by Sam Bourne

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Vils Monro tik nesen ieguvis darbu diženajā New York Times pēc atgriešanās no Lielbritānijā pavadītā laika vēl negaida, ka uzreiz ar pirmajiem rakstiem izdosies nokļūt uz laikraksta pirmās lapas, kur nu vēl, kad tiek norīkots, lai rakstītu par slepkavībām. Nebūtu Vilam ‘’tā laime’’ būt spriedzes trillera galvenajam varonim, varētu droši teikt, ka nekas galvu reibinošs arī nenotiktu, bet neviļus Vils uzduras globāla mēroga konspirācijai, no kā atgarīgs visas cilvēces liktenis.

The Righteous Men premise un ļaundaru motivācija balstās uz reliģisku pārliecību, ka pasaules liktenis balstās uz 36 taisnīgiem, labiem vīriem, un ja viņu pēkšņi vairs nebūtu, teiksim kāds viņus nogalinātu, iestātos pasaules gals, taisnā tiesa, bet pēc tam sekojoši un galvenokārt otrā Mesijas atnākšana. Kādam (un šī kāda sekotājiem) šī pārliecība ir tik spēcīga, ka ir gatavs šīs ticības vārdā nogalināt minētos 36 un jebkuru, kas stātos šī mērķa ceļā. Tā it kā pasaule nebūtu eksistējusi pirms cilvēkiem…

Bet pirms Vils nonāk pie atklāsmes, kur bez dižas nojausmas iepinies, tiek nolaupīta viņa sieva Beta, kuras atgūšana tad pamatā arī kļūst par Vila galveno mērķi. Saprast, kas vispār notiek. Kurš gribētu viņu nolaupīt un turklāt nepieprasa izpirkuma maksu, bet klasiski nevēlas, lai tiktu iesaistīta policija. Pavedieni Vilu ieved dziļi ebreju pasaulē un tās kopienā Ņujorkā.

The Righteous Men ir tipisks popkorna izklaides trilleris, kas par premisi un ideju izmanto reliģisku mītu un pārvērš to ļaunprātīgā konspirācijā ar it kā cēlu ieganstu. Izpildījums no autora puses nav peļams, bet arī nekas tāds, kas nebūtu līdzīgā manierē jau lasīts.

***

The Evolutionary Void (The Void Trilogy #3) by Peter F. Hamilton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kas īsti ir arvien vairāk izpletušais galkatiku un zvaigžņu sistēmu šķietami aprijušais Void? Kas īsti notiek ar matēriju un objektiem, kad tie nonāk aiz tā notikumu horizonta? Ir kas uzskata, ka dzīve iekš Void turpinās +/- tāpat kā līdz šim, citiem tur aizsākas gatavākā paradīze, bet citiem šķiet, ka iestājas nāve? Triloģijas garumā, kurā katra grāmata ir kā kārtīgs ķieģelis autors Peter F. Hamilton izpaužas ar visu iespējamo varēšanu, lai lielās idejas vārdā izspēlētu kā nu kurš un dažādās citplanētiešu un cilvēku sabiedrības reaģē uz šī eksistenciālās būtības Void eksistenci.

To tikpat kā varētu pielīdzināt Nāve, ja tici, ka pēc mirstīgā ķermeņa nāves kaut kas vēl turpinās. Vai reālāk zināmi eksistējušiem melnajiem vai baltajiem caurumiem. Kā viena sliekšņa vai notikumu horizonta pārkāpšana ieviestu tavā dzīvē neatgriezeniskas pārmaiņas, tā gan pats Void, gan tā iekšienē uz Makkathran planētas esošiej (o kā jau minēts ārpus Void personāži nezina, kas tajā notiek) iesaistījušies spēlē, kas ietekmē pilnīgi visa Visuma eksistenci.

Kā jau ierasts Hamiltona daiļrade ir lielizmēra glezna ar galvu reibinošu tēlu klāstu un notikumu vērienu; nebūs domāts katrai gaumei.

***

The System States Rebellion #1-2 by Dietmar Arthur Wehr

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Systme States Rebellion triloģijas pirmās divas grāmatas diemžēl ne tikai neizceļas ar kaut ko tai īpašu, ar saistošiem un komplicētiem tēliem vai vismaz intriģējošu sižetu, kas ir pavisam klasisks, kad reiz Zemes apgūtās un kolonizētās planētas ir nogurušas no Zemes pārvaldes garās rokas un vairākas no tām vienojas nomest važas, dibināt neatkarību no cilvēces šūpuļa. Protams, Zemei tas negrib to pieļaut, parādīt vājumu, kas iedrošinātu arī citus no viņiem atteikties, kas aizsāk gadiem ilgstošu karu.

Jāatkārtojas ar diemžēl, bet Rumors of Glory un Rumors of Honor kā pirmās iekļaut šī gada negatīvajā topā, kā vienas no visvieglāk aizmirstamajām, kas lasītas vai klausītas.

Lindsay Buroker – Star Kingdom #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Casmir Debrowski ir vienkārš robotikas profesors uz Odin planētas. Nevar noliegt viņa izcilību un gudrību, kā nekā nesen radījis jauna tipa humanoīdu robotu Crusher slepenā militārā projektā Star Kingdom karaļnamam. Diemžēl par spīti visiem viņa sasniegumiem viss var būt kaķim zem astes, kad vairāki Crusher roboti nonāk teroristiskas grupas rokās un vairāki paša izgudrojumi uzrodas universitātes teritorijā vien īsi pēc karalistes bruņinieka brīdinājuma, ka viņam nekavējoties jābēg un jāpamet planēta.

Kazmirs ne tuvu ārēji neizskatās pēc klasiska varoņa. Stresa situācijās ar tendenci izplūst vārdu plūdos Kazmirs tomēr spēj ar savu aso prātu nonākt pie risinājumiem, lai cik neprātīgi tie no malas nešķistu, kuri tiem tur no malas nemaz neienāktu prātā un tādēļ jau sen būtu pieskaitāmi mirušajiem. Bet ātri vien pēc Crusher robotu un Kazmira atkalsastapšanās stāstā tiek iesaistīts algotnis, citu acīs pirātu kapteinis Tenebris Rache, kuram nezkāpēc saistoša šķiet Kazmira liksta. Vien kad Tenebriss novelk sejas aizsargmasku var tapt skaidrs kāpēc.

Iepazīstinot būtiskākos tēlus jāpiemin par 1) Kazmira neveiklo, no cilvēku kontakta izvarīgo, jo grūti interpretē citu emocijas, zinātnieci Kim Sato, kuras ekspertīze attiecībā uz vīrusiem un baktērjām vēlāk sērijā būs neatsverams; un 2) Kazmirs pašaizsardzības nolūkos, kā miesassargu radu jaunu Crusher robotu, kuram dod vārdu Z. Kazmirs pret visiem robotiem attiecas ar pieklājību, nedod tiem vienkārši pavēles, bet pasaka ‘’paldies’’ un ‘’lūdzu’’. Tā teikt attiecas pret tiem, kā pret personībām. Tas ne tikai sāk piešķirt ar laiku Z personību, kas nepiemīt citiem robotiem, bet Star Kingdom zvaigžņu sistēmās un citur dod Kazmiram labu slavu starp robotiem, kas lieti noderēs, kad Kazmirs un viņa sabiedrotie nonāks sarežģītā un dzīvībai draudošās situācijās.

Tikmēr uzmanība, kuru Kazmira izgudrojumi pievērsuši viņam iegrūž profesoru no jauna Zvaigžņu karalistes karaļa un karalienes fokusā, no kuriem krietni bīstamāks ar savu valdīšanas stilu un uzskatiem ir karalis, kurš labprāt sūta Kazmiru bīstamā uzdevumā ar cerību, ka tam izdodoties viņš pats varētu ņemt letālu galu. Ne reizi vien Kazmirs nonāk pie atziņas, cik pasargātā un no pārējās sabiedrības nošķirti universitātes akadēmiskajā vidē dzīvojis.

Atgriežoties pie sērijā būtiskajiem tēliem noslēdzoši gribas vēl iepazīstināt atlīdzību mednieci Bonita Lopez, viņas kuģa Mākslīgo Intelekto Vego un vienu no kosmosa kuģa apkalpes ģenētiski un fiziski izmainīto (kopš dzimšanas) kaķsievieti Shin, kurai nākas saskarties ar lielu daļu naida, jo daudzviet starp zvaigžņu sistēmām ģenētiskās modifikācijas ir aizliegtas, bet ar visu to nebūtu jābūt gaišākajam prātām, lai saprastu, ka viņas unikālais vizuālais atšķirīgums piesaistītu naida izlādi no svešiniekiem. Neskatoties uz šādiem traucēkļiem abām piemīt spējas un talanti, vairāk fiziskajā sfērā, kas, lai cik neticami tas nešķistu, palīdz Kazmiram, Kimai un vienkārši labajiem tēliem šajā sērijā.

Star Kingdom sērijas pirmās piecas grāmatas varbūt nav galvu reibinoši jauns skatījums uz SFF žanru, bet ir gana labs un aizraujošs piedzīvojums ar saistošiem tēliem, lai vēlāk būtu interese sēriju noklausīties līdz galam.

Kim Stanley Robinson – 2312

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Ar vairākām lielajām idejām autors Kim Stanley Robinson piedāvā lasītājam ceļojumu pa Saules sistēmu 24.gadsimta sākumā, konkrētāk 2312.gadā. Cilvēce ir spējusi teraformēt un apgūt teju visas planētas, pat apgūt dzīvi uz Merkura (uz sliedēm tā ēnā braucoša Terminatora pilsēta), daudzus no to pavadoņiem un pat pārvērst asteorīdus par tādiem kā dzīvās dabas muzejiem un kosmoskuģiem.

Sižeta darbību aizsāk galvenās varones Swan vecmammas Aleksas negaidīta nāve. To vēl jo negaidītāku padara fakts, ka pateicoties zinātniskajiem sasniegumiem medicīnā cilvēka mūžu ir iespējams pagarināt līdz pat 200 un pāri gadiem (izpēte turpinās, diemžēl ne visiem pieejama). Ņemot vērā kādos vērienīgos darbos viscaur Saules sistēmai, dažādās līgās un uz Zemes Aleksa iesaistījusies, tiek pat apsvērta ideja, ka kāds, lai izskatītos dabiski, būtu viņu nogalinājis. Tā lūk darbībā iesaistās inspektors Jean Genette, kaut arī varēt vienlaikus viņu vainot sava veida interešu konfliktā (par labu labajiem tēliem), jo arī viņš ir spēlējis un turpina to darbīt kopīgajos plānos ar Aleksu.

Kamēr uz planētām un to pavadoņiem (un asteorīdiem) turpina ritēt teraformēšanas darbi pilnā sparā, jo vien Marss ir kaut cik spējis pietuvoties dzīvei brīvā dabā kā uz Zemes, citur dažādās ‘’kastēs’’ un ‘’teltīs’’ un citos aizsargājošos apstākļos. Tikmēr uz Zemes pat pēc lielajiem plūdiem un ledāju izkušanas, kas vēl turpinās, pēc okeāna līmeņa katastrofālas paaugstināšanās un lielas daļas floras un faunas izmiršanas globālā klimata pārmaiņu dēļ (asteorīdi viens no veidiem kā palīdzēt) strīdi un muļļāšanās, kas pārsvarā beidzas vien ar pliku runāšanu, turpinās. Tā nu cilvēce, no kuras 11 miljardiem uz Zemes liela daļa maigi sakot negatīvi uztver jebkuru ‘’kosmosnieku’’/spacer, ir nonākusi interesantā un pat kritistkā momentā, kad lielāki darbi ir iespējami ārpus tās dzimtās planētas. Iespējams kādai grupai vai indivīdam šis nepatīk, jo pēc Aleksas nāves atgadās vispirms šķietami nenopietns un vēlāk jau smagāks uzbrukums kolonijām/apmetnēm, kas nerezultējas ar tūkstošu nāvēm, lai gan atskatoties šķiet ir bijis viens tāds gadījums pagātnē vēl Aleksai dzīvai esot, tad tos neapstādinot tas drīz vien var mainīties un iegrūst cilvēci vēl nebijušā konfliktā ar sevi.

Tā nu šajā rakstā kā pēdējo lielo ideju bez dzīvildzes un vēl visvisādām iespējām sevi pārveidot, ko tas nozīmē, kā to uztvert, un vides pārveidošanas, varu iepazīstināt mākslīgo intelektu, kura pēdējās versijas šeit nosauktas par qube un ir iespējams ievietot kā uz rokas pulksteņa līdzīgas ierīces vai pat sev tieši galvas smadzenēs. Lai arī krietni ātrāki un veiktspējīgāki par ‘’vecajiem’’ MI, qube pēc to lietotāju un ražotāju teiktā nespēj neko vairāk kā esi tos ieprogrammējis. Paši no sava prāta tie nespētu sākt slepeni komunicēt ar citiem sev līdzīgajiem ‘’brāļiem un māsām’’ un, tā teikt, sākt plānot apvērsumus, kas pirmajā momentā šķiet diezgan optimistiski, ja pieņem faktu par to gudrumu un kādu to iespējams sasniegt mūsu realitātē. Gan Svanai, gan inspektoram Jean Genette, kā arī vairākiem citiem tēliem, kuri bijuši tuvi Aleksas kolēģi, no kuriem vissvarīgākais šīs grāmatas sižetā ir vēl Fitz Wahram, rūpīgi jāapsver visi pieejamie fakti, reizē nedaudz uztraucoties, cik lojāli cilvēcei ir viņu pašu qube intelekti, lai atrisinātu pašreizējās problēmas un draudus gan Terminatora pilsētai uz Merkura, gan progresā esošajiem darbiem uz Venēras u.c.

2312 vēl neparasti starp nodaļām papildina te fragmenti no tādas kā enciklopēdijas, kuri paskaidro autora ieviestos zinātniskos nākotnes izgudrojumus, vai vīzijas medicīnas jomā, kā cilvēks sevi pa šo laiku nu spēj izmainī. Reizēm tie ir īpatnēji saraksti, minu, kā galvenās varones Svanas ‘’sastādīti’’, kuriem nenoliegšu vien pārlaidu acis pāri. Bet trīs reizes nosaukti par Quantum Walk tie ir ieskati vēl dīvainākajā veidā, kā pasauli uztver qube. Mans minējums, jo tas atklāti netiek pateikts.

2312 pavisam noteikti nebūs sci-fi, kas domāts jebkuram šī žanra fanam. Pieeja stāstam, kurā galveno lomu spēlē idejas, ne problēmsituāciju sižets, gana daudziem var likt tā vilties, lai nesaskatītu autora iecerēto domu vai vismaz daļu no tā. Līdzīgi, bet atšķirīgi, protams, prātā nāk Dune sērijas otrā grāmata Dune Messiah, kura pēc visiem aizraujošajiem sērijas pirmās grāmatas notikumiem sižetiski ir pavisam par ko citu un arī stāsta izklāsta manierē arīdzan atšķiras gana būtiski, lai nesagatavotu liktu vilties.

Michael Mammay – Planetside #2-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēdējā militārā misija, maigi sakot, izbijušajam pulkvedim Carl Butler nebūt nenoslēdzās ar tām patīkamākajām atmiņām un pieredzi. Spiests pieņemt lēmumu, kas nāvei nolēma desmitiem tūkstošus planētas iedzimto Cappans rasi, viņu planētu un citus uz planētas esošos, attieksme pret Karlu ir visnotaļ dalīta. Daļai viedoklis par viņu ir nīstamāks par nīstamu, bet citu acīs Karls ir īstens varonis.

Tā nu Karls, ne dienu neaizmirstot daudzās dzīvības, kuras gulstas uz viņa sirdsapziņas, ir pārgājis uz privāto sektoru un apsardzi. Varētu šķist, ka salīdzinoši ar pagātnes pienākumiem nekas nevarētu pietuvoties darba bīstamībai, kur nu vēl neapskaužamajiem apstākļiem uz Cappa planētas. Tomēr Spaceside sniegtie pārbaudījumi (kaut arī pamatdarbība gribētos teikt tāpat norit uz planētu virsmām) Karlam liks to pārdomāt.

Kas aizsākas kā šķietami nevainīgs uzdevums no priekšnieka Havjēra Sančeza ieskatīties baumās, ka kāds ielauzies it kā neuzlažamajās konkurentu Omicron IT sistēmās, pat parokoties vien nedaudz dziļāk sāk kādu satraukt, lai nepaietu ilgs laiks, kad Karla pirmais kontakts Omicron tiek atrasts nogalināts.

Ar policiju, kas elpo Karla pakausī un aizdomīgi skatās uz pašu Karlu kā potenciālu vainīgo no vienas puses, un pamatoti pieaugošu paranoju no otras, kur vairs nevari saprast, kam uzticēties, jo drīz vien arī Karla priekšnieks Havjērs sāk uzvesties dīvaini un pretrunās ar sākotnējām norādēm, Karls ir apņēmies noskaidrot, kas gan slēpjas aiz gandrīz ideālās Omicron uzlaušanas. Ātri vien Karls atrod ne vien militārās pasaules noslēpumus apslēptus korporatīvajā pasaulē, ka nav viena otru neizslēdz (pat ne tuvu tam), bet arī, ka pagātne un pieņemtais lēmums saistībā ar Cappa planētu un tās pamatiedzīvotājiem iznirs no tik cerēti aizmirstības un liks ieskatīties tai acīs.

Kaut arī Planetside atsauksmē minēju, ka sērija ar tādu pašu nosaukumu ir plānota kā duoloģija, tad acīmredzami gan lasītājiem, gan pašam autoram tiešais, spēcīgais un visādi citādi drosmīgais Karla Batlera tēls ir gana iepaticies, lai neļautu viņam atpūsties.

“People always wanted to believe in heroes, though the truth of the stories rarely lived up to the myth.”

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc deviņiem mēnešiem pavadītiem stasis miegā Karls Batlers pēc visiem aizraujošajiem piedzīvojumiem ir izdomājis patiesi atvaļināties, izbaudīt mierīgu dzīvošanu ar izlīgumā iegūto naudu no Omicron megakorporācijas, bet nav jābūt ģēnijam, lai saprast, ka ilgi tā idilliskā mierā neviens viņam neatļaus dzīvot. Par Batlera talantiem vārds un slava ir izskanējusi tāli un plaši, un izbijuša kolēģa un drauga personāžā pienāk lūgums un prasījums vēl reizi doties uzdevumā.

Jaunizveidotā kolonijā (vien daži gadi) uz zaļumzaļas planētas, bet ne ideāli saderīgiem apstākļiem cilvēkam, pazudusi ietekmīga CEO Xentas meita. Uz vietas militārās pārvaldes puses izmeklēšanas ziņojums uz papīra šķiet izpildīts pēc labākās sirdsapziņa. Pašam Karlam rodas jautājums, ko gan viņš varētu vēl piebilst. Bet kopā ar jau iepazītajiem tēliem Karla komandā – IT speciālisti Ganos un militārāko Maku, Karls vien drusku parokot dziļāk, iztaujājot un papētot situāciju uz notikumu vietas, saprot, ka kāds vēlas kaut ko noslēpt un ir gatavs tādēļ nogalināt.

Karla izmeklēšanas fonā grāmatu pavada interesanta debate par to, cik tālu cilvēku izveidotajai kolonijai teraformēt planētu par labu sev un cik tālu pasargāt uz planētas jau esošās dzīvības formas. Kā vislabāk atrast balansu starp nometnēm, kuras vēlas vienu vai otru galējību – visu pakārtot par labu planētas esošajai ekosistēmai vai ignorēt to un nostādīt cilvēkus ‘’pirmajā vietā’’. Nav brīnums, ka šādi Planetside sērijas pasaulē daļa politiķu ‘’…’’ pirmajā vietā izvirzījuši kā savu politiskās karjeras moto, iedvesma šādai motivācijai tālu nekur nav jāmeklē.

Colonyside ietvaros Karlam un viņa komandai jāsaskaras ar īpatnēju un tieši sakot stulbi izveidojušos sistēmu, kur civilā pārvalde un militārā kolonijas aizsardzības puse tā vietā, lai sadarbotos un palīdzētu viens otram, dara visu iespējamo, lai katrā situācijā ieriebtu un pat kaitētu otrai pusei. Šādā brīžiem naidīgā un noteikti veselībai nelabvēlīgos apstākļos Karlam jāmēģina tikt skaidrībā, kas patiesībā atgadījies ar pazudušo CEO meitu, un kandidātu sākot jau ar dabas draugu grupu EPV (Eco Protection) nebūt netrūkst.

Visnotaļ interesants sērijas turpinājums, kurā tās galvenais varonis Karls Batlers savus krīzes risināšanas talantus izmanto kā privātdetektīvs izošņādams patiesību no visiem pakšiem.

J.S. Morin, Matt Larkin – Sins of Angels #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Profesore Reičela Džordana atšķirībā no lielākās daļas līdzdzīvotāju uz katra soļa uzdod jautājumus, mēģina izprast, kāpēc cilvēce joprojām pēc vairāk nekā trīs tūkstošiem gadu tik strikti seko tām pāšām ‘’Enģeļu’’ dogmām. Viņa nebūt negrib apstrīdēt, ka Eņģeļi nebūtu palīdzējuši cilvēcei pārdzīvot pēc citplanētiešu, saukti par Adversary’’, uzbrukuma. Turklāt ne tikai izdzīvot, bet uzplaukt ntajās zvaigžņu sistēmās uz neskaitāmām planētām un sasniegt cilvēku skaitu, kāds uz Ēdenes (a.k.a. Zeme) nebūtu iespējams.

Tomēr Reičelai nekādi neliek mieru fakts, ka viss, ko cilvēce zina par savu tālo pagātni un knapo izdzīvošanu pēc Adversary uzbrukuma nāk no Enģeļu teiktā. Un kāpēc gan šie Enģeļi, kuri paši varētu būt tehnoloģiski attīstītāki un spēcīgāki citplanētieši, teiktu tikai un vienīgu patiesību un nepaturētu neko pie sevis vai neieslīgtu puspatiesībās. Bet reliģiskā ticībā Enģeļiem, viņu absolūtajam godīgumam un nesamaitātībai nostāda Reičelu teju ķeceres statusā.

Neatzīmēts nedrīkstētu palikt fakts, ka, lai arī cik liela pārliecība nebūtu Reičelā, ka kaut kas jāmaina, bez citu palīdzības nekur tālu viņa netiktu, un pirmais un galvenais palīgs ir pavisam nejauši atrasts algots slepkava ar superspējām pielīdzināmiem talaniem vārdā Knight. Vēl loģiskāk, lai kādā brīdī nepaliktu garlaicīgi, ir sižetā iesaistīt Reičelas izbijušu romantisko interesi. Kopā gana samudžināts sakritību kamols, kam uz sērijas beigām nāk klāt vēl pa kādam neatbildētam jautājumam, kāpēc tā, kas paliek neatbildēts.

Sins of Angels sērija ir negaidīti nopietna sci-fi sērija it īpaši autora J.S. Morin izpildījumā, no kura puses līdz šim visas grāmatas no Black Ocean Visuma bijušas ar izteiktu piedzīvojuma un humora garu. Sastapšanās ar autoru Matt Larkin jeb M.A. Larkin nav pirmā, bet arī tā saistīta ar Melno Okeānu. Protams, jāatzīmē, ka Sins of Angels ar šo visumu un tajā mītošajiem varoņiem nekādīgi nav saistīts. To sakot, šķiet, ka autoru un minēšu ar uzsvaru uz J.S. Morin, spēcīgā puse būs tieši nenopietnāka rakstura SFF.

Nenoliedzami ar visu Eņģeļu būšanu šī sērija un Reičelas dzīves misijas uzdevums atbrīvot cilvēci no tik sen radītajām dogmu važām ir bāzēts gana spēcīgā reliģiskā mērcē. Labi, ka autori ar šo aspektu nav pārāk pārcentušies un Reičelas cīņu var interpretēt arī kā cīņu pret autoritātēm, pret režīmu, kas it kā apgalvo, ka cīnās un strādā visu kopējās, lielās bildes interesēs, bet nezkāpēc tev māc šaubas, par šo apgalvojumu pareizumu, aiz kā gana ticami slēpjas kas krietni briesmīgāks un šausminošāks par birokrātu piebāztām kabatām un portfeļiem.

Joel Shepherd – Kantovan Vault (The Spiral Wars #3) UN Jason Anspach, Nick Cole – Retribution (Galaxy’s Edge #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atraduši jaunu sabiedroto Mākslīgā Intelekta Styx veidolā, kurai gan visi līdz galam neuzticas, ka viņa/tas nedarbojas tikai un vienīgi savās interesēs, UFS kosmoskuģa Phoenix komanda Ērika Debogandes virsvadībā turpina smagu ceļu Visuma dzīlēs, lai censtos atrast sen zudušas informācijas druskas no laikiem, kad Mākslīgo intelektu karš starp Drysine, kuriem Stiksa pieder, un Deepynines bija pilnā plaukumā.

Salīdzinoši ar iepriekšējām The Spiral Wars grāmatām Kantovan Vault gan lielo ideju, kuras tiek turpinātas no iepriekšējām grāmatām, gan pamata lielā sižeta ziņā šķita pliekans un bez tās enerģijas un dukas, kuru varēja manīt iepriekšējās divās.

Viens, ko var turpināt uzslavēt, ir dažādu citplanētiešu rasu attēlojums, to dažādo dzīves uzskatu un filozofijas, Katovan Vault ietvaros fokusējoties uz Tavalai rasi.  Un kā tas viss rezultējas, kad notiek saskare ar reizēm tik atšķirīgajiem cilvēkiem,kuri, neskatoties uz īso laiku, kuru pavadījuši izplešoties Visumā, tomēr ir vieni no galvenajiem notikumu virzītājspēkiem. Kā arī kā angļu valoda dominē pāri visām citām un kā citām rasēm jāāpgūst šī valoda, nevis cilvēkiem kāda cita.

Varbūt Katovan Vault jāuztver kā sagatave turpinājiemiem, bet citādi jūtams, ka jāaietur zināma pauzīte pirms ceturtās Defiance grāmatas, lai zināma vilšanās šajā, neietekmētu vērtējumu par nākošo.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Apetīte rodas ar ēšanu un ar varas spēka kārdinājums sagrābt vēl un vēl Goth Sullus iznācis līdzīgi. Imperatora tituls, kādā viņš nosaukts, un arīdzan iekarotajā imidžs, kādā Gots pats sevi redz, novedis pie situācijas, kad atbrīvotājā Gots kļuvis par kārtējo tirānu Republikas un tagad Imperiālistiskās Republikas vēsturē.

Tikmēr līdz šim iepazītajiem leģionāriem nekas ar Gota oficālu un redzamāku nākšanu pie varas nekas nav mainījies. 19.panta izpilde un parlamenta House of Reason biedru sodīšana par noziegumiem pret Republiku un leģioniem tiek turpināta, lai ar cik lielu pretestību nebūtu jāsaskaras.

Kā trešais paralēlais sižets, kas tika iesākts un nedaudz apspēlēts iepriekšējās grāmatās, saistīts ar jaunu sievieti vārdā Prizma, kurai šķiet ir līdzīga saikne ar spēka avotu, kas dod Gotam Sallusam viņa spējas. Bet atšķirībā no Gota, kurš ļāvies spēka avota ‘’balsīm’’ pārņemt varu pār sevi, novirzīt no ideālu pilnā mērķa, tad Prizma vismaz šobrīd šķiet ir apveltīta ar lielāku gribasspēku. Lai arī uz Retribution beigām un arī epilogā jauniete vairs netiek pieminēta, drusku piemirsta, tad minētu, ka Prizmai sērijā varētu tikt piešķirta visai svarīga loma, lai haoss, kas iestājas grāmatas beigās, neizpostītu teju visu Republikas un cilvēku apdzīvoto planētu teritoriju.

Galaxy’s Edge sērijā kopumā var manīt un nojaust dažādu citu popkultūras slavenu darbu ietekmi uz autoriem, tāpat arīdzan uz līdzšinējo ļaundari Gotu Sallusu, kas nemaz nav viņa patiesais vai pirmais izvēlētais vārds dzīves mūžā, kas stiepies krietni ilgāk par vidēji ierasto. Vien fonā un garām ejot tiek pieminēts pats sākums, kad Gots/Kaspers pirmoreiz saskāries ar ‘’spēka avotu’’, kas galu galā novedis viņu pašu līdz korupcijai.

Biju jau drusku nobažījies, cik ilgi gan 19.punkta izpilde ievilksies, šī jau trešā grāmata pēc kārtas, kurā tas ir galvenais sižets, bet noteikti interese par turpinājumu virzienu, kādu autori izvēlēsies, personīgi ir augsta.