J.S. Morin, Matt Larkin – Sins of Angels #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Profesore Reičela Džordana atšķirībā no lielākās daļas līdzdzīvotāju uz katra soļa uzdod jautājumus, mēģina izprast, kāpēc cilvēce joprojām pēc vairāk nekā trīs tūkstošiem gadu tik strikti seko tām pāšām ‘’Enģeļu’’ dogmām. Viņa nebūt negrib apstrīdēt, ka Eņģeļi nebūtu palīdzējuši cilvēcei pārdzīvot pēc citplanētiešu, saukti par Adversary’’, uzbrukuma. Turklāt ne tikai izdzīvot, bet uzplaukt ntajās zvaigžņu sistēmās uz neskaitāmām planētām un sasniegt cilvēku skaitu, kāds uz Ēdenes (a.k.a. Zeme) nebūtu iespējams.

Tomēr Reičelai nekādi neliek mieru fakts, ka viss, ko cilvēce zina par savu tālo pagātni un knapo izdzīvošanu pēc Adversary uzbrukuma nāk no Enģeļu teiktā. Un kāpēc gan šie Enģeļi, kuri paši varētu būt tehnoloģiski attīstītāki un spēcīgāki citplanētieši, teiktu tikai un vienīgu patiesību un nepaturētu neko pie sevis vai neieslīgtu puspatiesībās. Bet reliģiskā ticībā Enģeļiem, viņu absolūtajam godīgumam un nesamaitātībai nostāda Reičelu teju ķeceres statusā.

Neatzīmēts nedrīkstētu palikt fakts, ka, lai arī cik liela pārliecība nebūtu Reičelā, ka kaut kas jāmaina, bez citu palīdzības nekur tālu viņa netiktu, un pirmais un galvenais palīgs ir pavisam nejauši atrasts algots slepkava ar superspējām pielīdzināmiem talaniem vārdā Knight. Vēl loģiskāk, lai kādā brīdī nepaliktu garlaicīgi, ir sižetā iesaistīt Reičelas izbijušu romantisko interesi. Kopā gana samudžināts sakritību kamols, kam uz sērijas beigām nāk klāt vēl pa kādam neatbildētam jautājumam, kāpēc tā, kas paliek neatbildēts.

Sins of Angels sērija ir negaidīti nopietna sci-fi sērija it īpaši autora J.S. Morin izpildījumā, no kura puses līdz šim visas grāmatas no Black Ocean Visuma bijušas ar izteiktu piedzīvojuma un humora garu. Sastapšanās ar autoru Matt Larkin jeb M.A. Larkin nav pirmā, bet arī tā saistīta ar Melno Okeānu. Protams, jāatzīmē, ka Sins of Angels ar šo visumu un tajā mītošajiem varoņiem nekādīgi nav saistīts. To sakot, šķiet, ka autoru un minēšu ar uzsvaru uz J.S. Morin, spēcīgā puse būs tieši nenopietnāka rakstura SFF.

Nenoliedzami ar visu Eņģeļu būšanu šī sērija un Reičelas dzīves misijas uzdevums atbrīvot cilvēci no tik sen radītajām dogmu važām ir bāzēts gana spēcīgā reliģiskā mērcē. Labi, ka autori ar šo aspektu nav pārāk pārcentušies un Reičelas cīņu var interpretēt arī kā cīņu pret autoritātēm, pret režīmu, kas it kā apgalvo, ka cīnās un strādā visu kopējās, lielās bildes interesēs, bet nezkāpēc tev māc šaubas, par šo apgalvojumu pareizumu, aiz kā gana ticami slēpjas kas krietni briesmīgāks un šausminošāks par birokrātu piebāztām kabatām un portfeļiem.

Joel Shepherd – Kantovan Vault (The Spiral Wars #3) UN Jason Anspach, Nick Cole – Retribution (Galaxy’s Edge #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atraduši jaunu sabiedroto Mākslīgā Intelekta Styx veidolā, kurai gan visi līdz galam neuzticas, ka viņa/tas nedarbojas tikai un vienīgi savās interesēs, UFS kosmoskuģa Phoenix komanda Ērika Debogandes virsvadībā turpina smagu ceļu Visuma dzīlēs, lai censtos atrast sen zudušas informācijas druskas no laikiem, kad Mākslīgo intelektu karš starp Drysine, kuriem Stiksa pieder, un Deepynines bija pilnā plaukumā.

Salīdzinoši ar iepriekšējām The Spiral Wars grāmatām Kantovan Vault gan lielo ideju, kuras tiek turpinātas no iepriekšējām grāmatām, gan pamata lielā sižeta ziņā šķita pliekans un bez tās enerģijas un dukas, kuru varēja manīt iepriekšējās divās.

Viens, ko var turpināt uzslavēt, ir dažādu citplanētiešu rasu attēlojums, to dažādo dzīves uzskatu un filozofijas, Katovan Vault ietvaros fokusējoties uz Tavalai rasi.  Un kā tas viss rezultējas, kad notiek saskare ar reizēm tik atšķirīgajiem cilvēkiem,kuri, neskatoties uz īso laiku, kuru pavadījuši izplešoties Visumā, tomēr ir vieni no galvenajiem notikumu virzītājspēkiem. Kā arī kā angļu valoda dominē pāri visām citām un kā citām rasēm jāāpgūst šī valoda, nevis cilvēkiem kāda cita.

Varbūt Katovan Vault jāuztver kā sagatave turpinājiemiem, bet citādi jūtams, ka jāaietur zināma pauzīte pirms ceturtās Defiance grāmatas, lai zināma vilšanās šajā, neietekmētu vērtējumu par nākošo.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Apetīte rodas ar ēšanu un ar varas spēka kārdinājums sagrābt vēl un vēl Goth Sullus iznācis līdzīgi. Imperatora tituls, kādā viņš nosaukts, un arīdzan iekarotajā imidžs, kādā Gots pats sevi redz, novedis pie situācijas, kad atbrīvotājā Gots kļuvis par kārtējo tirānu Republikas un tagad Imperiālistiskās Republikas vēsturē.

Tikmēr līdz šim iepazītajiem leģionāriem nekas ar Gota oficālu un redzamāku nākšanu pie varas nekas nav mainījies. 19.panta izpilde un parlamenta House of Reason biedru sodīšana par noziegumiem pret Republiku un leģioniem tiek turpināta, lai ar cik lielu pretestību nebūtu jāsaskaras.

Kā trešais paralēlais sižets, kas tika iesākts un nedaudz apspēlēts iepriekšējās grāmatās, saistīts ar jaunu sievieti vārdā Prizma, kurai šķiet ir līdzīga saikne ar spēka avotu, kas dod Gotam Sallusam viņa spējas. Bet atšķirībā no Gota, kurš ļāvies spēka avota ‘’balsīm’’ pārņemt varu pār sevi, novirzīt no ideālu pilnā mērķa, tad Prizma vismaz šobrīd šķiet ir apveltīta ar lielāku gribasspēku. Lai arī uz Retribution beigām un arī epilogā jauniete vairs netiek pieminēta, drusku piemirsta, tad minētu, ka Prizmai sērijā varētu tikt piešķirta visai svarīga loma, lai haoss, kas iestājas grāmatas beigās, neizpostītu teju visu Republikas un cilvēku apdzīvoto planētu teritoriju.

Galaxy’s Edge sērijā kopumā var manīt un nojaust dažādu citu popkultūras slavenu darbu ietekmi uz autoriem, tāpat arīdzan uz līdzšinējo ļaundari Gotu Sallusu, kas nemaz nav viņa patiesais vai pirmais izvēlētais vārds dzīves mūžā, kas stiepies krietni ilgāk par vidēji ierasto. Vien fonā un garām ejot tiek pieminēts pats sākums, kad Gots/Kaspers pirmoreiz saskāries ar ‘’spēka avotu’’, kas galu galā novedis viņu pašu līdz korupcijai.

Biju jau drusku nobažījies, cik ilgi gan 19.punkta izpilde ievilksies, šī jau trešā grāmata pēc kārtas, kurā tas ir galvenais sižets, bet noteikti interese par turpinājumu virzienu, kādu autori izvēlēsies, personīgi ir augsta.

Craig Alanson – Armageddon (Expeditionary Force #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad jau sāk šķist, ka pēc Džo Bišopa pēdējās ģeniālās idejas un plāna realizācijas, kā pasargāt Zemi uz ilgstošāku laiku no citplanētiešu ‘’vizītes’’ un kā viņam, gan viņam, gan  (mākslīgajam intelektam) Skipijam būtu iestājušies mierīgāki laiki, kad vien ik pa laikam jāapciemo citplanētiešu datu pārneses stacijas, lai būtu lietas kursā, kas Visumā notiek, tā viena tāda stacija kājām gaisā sagriež viņu ekspetācijas par vienu no divu lielvaru citplanētiešu reakciju un rīcības loģiku.

Pieminētie citplanētieši (‘’latviskošu’’ kā) Maksholti nevēlas izrādīt pat teorētiskas vājuma pazīmes viņiem pakļautajām ‘’klientu’’ sugām, kur nu vēl pretējai citplanētiešu spēka koalīcijai, tādēļ iecerētā izlūkošanas misija uz Zemi un uz tai tuvāko tārpeju, kas nesen uzvedusies drusku dīvaini, tiek ne vien turpināta, bet kuģu skaita ziņā vēl vairāk pastiprināta.

It kā jau tā nepietiktu ar lielajām galvassāpēm, lai varētu atkal kārtējo reizi izdomāt ideju, kura nav acīmredzama un nepieciešams cilvēka prāts Džo Bišopa veidolā, kuram nav problēmu uzdot stulbus jautājumus un risinājumus, lai Skipijs varētu izvērtēt, vai tas nostrādās un dos vēlamo rezultātu. Papildus tam problēmas var sagādāt uz Paradīzes planētaskāmjveidīgo Ruhar kontrolē iestrēgušie cilvēki, kuri, nezinādami, ka Džo ir ne tikai dzīvs, bet ntās reizes izglābis Zemi, uztraucas tieši par to un neviļus var sagraut tik grūti un sūri panākto.

Jau sērijas piektajā grāmatā izteicu bažas, ka sērija sāk atkārtoties, un astotajā Armageddon grāmatā varētu minēt to pašu. Kā sērijas fanam man nesagādā to zināmā mērā pieciest, lai varētu izbaudīt gan dinamisko duo Bišopu un Skipiju, gan atbalstošos tēlus, bez kuru pienesuma un nestajiem upuriem, kuri šajā grāmatā sastāda vēl nebijušus apmērus, nekas neizdotos. Atliek vien izteikt cerības, redzot, ka uz šo brīdi sērija jau sasniegusi 14.tās grāmatas garumu, ka neiestāsies vēl paredzamāks riņķa dancis.

J.S. Morin – Black Ocean: Mirth & Mayhem #1-8

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad burvis Morts (pilnā vārdā Mortakaisers Brūnais) paklausa uz nāves gultas esošā vectēva pēdējām lūgumam izlasīt bīstamu burvju grāmatu, kura tiek glabāta maksimālā drošībā aiz atslēgas, Morts nespēj iedomāties kādos bīstamos piedzīvojumos tas iegrūdīs viņa dzīvi, kad nāksies sākt bēguļot prom no Zemes.

Tikmēr vidusmēra komiķis un brīvā laikā mahinēts un rūdīts krāpnieks Čaks uz Zemes uzstājas dažādos šovos, shēmo šo un to, cerot kļūt vismaz turīgāks nekā jau ir, lai uzturētu sievu un vairākus bērnus. Nejauša sastapšanās ar jau briesmās un karstos ūdeņos nokļuvušo Mortu uz neatgriešanos izmaina gan Čaka, gan viņa ģimenes dzīvi.

Paralēli galvenajam sižetam, kas lielākoties ir tīri indivudāls katrai konkrētai sērijas grāmatai un kopā ar galveno iemeslu, kāpēc vispār Mortam nākas bēgt sasaistās vien uz beigām, rit sižets, kuru pārsvarā aizpilda Čaka tīņa vecuma dēls Breds. Domas un interese par pretējo dzimumu ir pašā sākuma uzplaukumā, centieni ieinteresēt uz skūpstu un varbūt pat uz ko vairāk reizēm nobīda malā jebkāda cita veida domas.

Mirth & Mayhem gaitā jau pašiem esot raibiem tēliem, nākas sastapt citus tikpat raibus un dažādus varoņus, nonākt ļaunprātīgu un alkatīgu pirātu krustugunīs, ceļot kopā ar labu gribošiem, bet naiviem misionāriem. Vai pārmaiņas pēc izklaidēties Viva Las Vega kazino pasaulē vai plašākajā un vienā no lielākajiem Ventura tirgiem, vai censties pašam uzsākt jaunu un strauju dzīvi kā pirātam vai sacīkšu braucējam ja esi Breds Remzijs.

Lai arī citas Black Ocean Visuma sērijas kā Galaxy Outlaws, Mercy for Hire un Astral Prime  publicētas agrāk par Mirth & Mayhem grāmatām, tad tomēr šis vairāk izklausījās pēc burjva Morta izcelsmes stāsta vēl pirms viņš mērojis tik plašus ceļus ārpus Zemes robežām, pirms vēl saticis tādus diženus tēlus kā Karlu Remziju. Tomēr tas protams neliedz sākt ar Čaku kura uzvārds sakritība vai ne, bet arīdzam ir Remzijs.

Zinot, ko sagaidīt no J.S. Morin daiļrades, nebūs vilšanās, ja Mirth & Mayhem nešķitīs pieskaitām augstākās kvalitātes zinātniskajai fantastikai, bet kā viegla, nenopietna izklaide atpūtai no kā smagāka būs tieši laikā.

Jason Anspach, Nick Cole – Turning Point UN Message for the Dead (Galaxy’s Edge #7-8)

Link uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ne tikai viedokļu sadursme, bet kas krietni nopietnāks starp Republikas pārvaldi House of Reason un tās armijas Leģioniem ir briedis jau gadu gadiem. Katrs lēmums, kas veterānu acīs ļāvis tam kļūt vājākam, ir bijis kā piliens jau tikpat kā līdz malām pilnā traukā. Katrs lēmums ‘’atšķaidīt’’ Leģionārus ar saviem biroju klerku ielikteņiem, kuriem rūp vien sava karjera ārpus Leģiona ir bijis kā kārtējais grūdiens tuvāk klints malai. Katrs lēmums kārtējo reizi iesūtīt leģionārus bezcerīgā situācijā, kur nenovēršami būs liels kritušo skaits, pietuvina Leģiona veterānus un tā līderus lēmumam iedarbināt 19.pantu, kas paredz, ka 6 mēnešu laikā viņiem jānotver un tiesā jāsoda līdzšinējie House of Reason biedri un jāsarīko jaunas vēlēšanas.

Diemžēl galaktika un cilvēces pārvaldīto zvaigžņu sistēmu teritorija nav tik maza, lai šāds lēmums spētu gan veiksmīgi tikt noziņots visām vajadzīgajām Leģiona personām, gan pa ceļam nenoplūstu un netiktu tapts zināms kādam no House of Resaon, kas sekojoši ļauj viņiem sagatavot aizsardzības un pretestības plānus. Kas tikai nozīmē, ka jau tā karos nogurdinātajai Republikai ir nācis klāt jauns konflikts.

Šādu varbūt jau gaidītu momentu noteikti izmantos Mid-Core Rebellion un jaunizveidotās Impērijas līderis Goth Sullus un viņa padotie. Nebūt jābūt militāram ģēnijam, lai saprastu, ka papildus šķelšanās Republikas ietvaros var nākt tikai par labu Gotam.

Diemžēl, ja kādam Leģionos jau tā nepietiktu raižu par pretestību, ko sagādās House of Reason, par Gota un viņa Impērijas manveriem, par kolēģiem, kurus nāksies zaudēt kaujās, tad sērijā ar milzu troksni ienāk jauns censonis/spēlētājs. Turning Point ietvaros par to vēl ir vieglas vēja pūsmas, bet Message for the Dead jau vairs nav šaubu, ka uz palikšanu, ja vien tos kāds neapturēs, ir ieradies nekontrolēts Mākslīgais Intelekts un viņa kontrolēto robotu ‘(kolektīvi saukti par Cybar) centieni iznīcināt jebkāda veida bioloģisko radību.

Draudi no Galaktikas Malas ieradušies krietni tuvāk kā komforts ļautu, pārmaiņu vēji kārtējos reizi to iesviež nemiera pilnajos haosa ūdeņos.

Joel Shepherd – Drysine Legacy (The Spiral Wars #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Erik Debogande, UFS kosmoskuģa Pheonix līderis un leitnants komandieris, un viņa padotā Majore Trace Thakur kopā ar pārējo Fīniksa komandu ir bēgļu gaitās pēc The Spiral Wars sērijas pirmās grāmatas Renegade notikumiem. Piena Ceļa galaktika ir pilna ar dažādu rasu citplanētiešiem, kuri cilvēcei nav sveši, bet katram no tiem ir arīdzan savi mērķi, kuri ne vienmēr saskanēs ar Ērika un Treisas, kur nu vēl vispārējās cilvēces mērķiem.

Bet ļoti iespējams uz Fīniksa un tieši cilvēku rokās slēpjas reizē potenciāls cēlonis jauniem pārmaiņu un haosa vējiem galaktikā, reizē glābiņa atbildei, ja tā spēks atrodas tavā pusē. Pirms aptuveni 25 000 gadu pilnā sparā ritēja plaša mēroga karš starp divām galvenājām Mākslīgo Intelektu ‘’nometnēm’’ sauktām par Deepynines (saīsināšu uz DP-9) un Drysine. Visi līdz šim domājuši, ka briesmas un uztraukumi, kuras šīs abas frakcijas radīja visām bioloģiskajām radībām ir tāltālā pagātnē, bet Fīnikss ir tiešajā frontes līnijā, kas liecina par pretējo.

Par laimi Ērika kontrolē, vismaz uz pašreizējo sērijas otrās grāmatas brīdi, ir (tik tiešām) pēdējā Drysine karaliene (domāts kaut kas uz skudru vai bišu karalienes pusi), kura ir ar mieru palīdzēt pret DP-9 – Mākslīgo Intelektu un tā radītājām robotu konstrukcijām, salīdzinoši krietni nežēlīgākām pret bioloģiskajiem indivīdiem nekā Drysine. Tā vien šķiet galaktikai un tās daudzajiem iemītniekiem atkal lemts tikt ierautiem konfliktā par dominanci.

Pavisam aizmirsta netiek arī nesenā un salīdzinoši ar citām citplanētiešu rasēm neilgā cilvēku kosmosa apgušānas laika posms, kurā jau paspēts gana daudz un uzvarēta smaga un postoša cīņa ar Krim rasi. Bet vienlaikus uzvaras augļiem, panākumi nes arī savus negatīvos augļus, kurus nu steidz izmantot Sard rase, viena no vistuvāk cilvēkiem esošajām rasēm. Tā itkā jau nepietiktu raižu no DP-9 puses, problēmas vēl sāk sagādāt šitie, kuri pie viena kaut kādā veidā veikuši tehnoloģisku izrāvienu, kas ļoti iespējams paveikts ne ar tām ‘’tīrākajām’’ un galaktiski visu citplanētiešu rasu pieņemtākajām metodēm.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.

Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.

***

Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.

Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.

Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.

***

Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.

Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.

Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.

***

The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.

Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Admirālim Džonam ‘’Melnajam Džekam’’ Gerijam un viņa flotei prātā ir viens mērķis un tas būtu atgriezties mājās pēc krietni ieilgušu misiju sērijas. Bet tā jau nu nebūs Gerija un viņa padoto veiksme, ja neviens nemeģinās viņus apstādināt un likt šķēršļus, it īpaši, ja līdzi uz mājām tiek vests milzu laupījums lāčgovju citplanētiešu karakuģa izskatā, plus līdz ar viņiem uz Alianses teritoriju dodas seši mazāki zirnekļvilku (iesaukti par Dejotājiem) kosmosa kuģi.

Uzvarēts gadsimta karš pret (cilvēku) Sindikātu pasaulēm nebūt nenozīmē, ka nu vismaz šajā frontē būtu iestājies miers un varētu pievērsties citiem potenciālajim ienaidniekiem. Visu laiku jātur uzmanība uz visos iespējamos virzienos, jo, kamēr skaties vienā virzienā, pa to pašu laiku, un ko vari zināt, varbūt izveidojusies alianse pret tevi, no citas puses jau kāds mēģina tev uzbrukt. Tāpēc, par laimi, Gerijam, viņam ir gana daudz labu un uzticamu, smagās cīņās pieredzi guvuši padotie. Un ne tikai šādi tādi, bet galvenokārt jau ar sievu, kuģa Dauntless kapteini Tanya Desjani.

Atgriežoties mājās visi politiķi, ofisa klerki un komisiju birokrāti pēkšņi izrādās nezkādi milzu pārgudrie. Gerijam jāpavada savs dārgais laiks aizstāvot savus lēmumus, kuri pieņemt kritiskos izteikta stresa brīžos, no kuriem bijusi atkarīga ne tikai paša, bet visas flotes dzīvība. Diemžēl tiem, kuri to nekad nav izbaudījuši to arīdzan nekad nesaprast, kur nu vēl, ja pēc mīkstajām rotaļlietām līdzīgie citplanētieši ir jauni ienaidnieki papildus Enigmām, bet paši neglitākie, kādus varētu iedomāties, ir tavi negaidīti pirmie citplanētiešu sabiedrotie. Piebilstot, ka tie par sevi visu tā uzreiz neatklāj, un patur gana daudz noslēpumu. Gluži apšaubīt, ka tie ir palīdzējuši Gerijam un cilvēcei kā tādai nevarētu, bet patiesi mērķi tāpēc nebūt nav skaidrāki.

Var vien uzteikt autora spēju apvienot ticamu zinātnisko, militāro kauju un intriģējoša sižeta aspektus vienā labā SFF grāmatā. Turklāt The Lost Fleet: Beyond the Frontier līdzīgi darbi neizmanto humoru, kā vienu no galvenajiem lasītāju intereses piesaistes līdzekļiem, kas atslodzes pēc starp tādiem var nākt kā saukts.

Kevin J. Anderson – The Ashes of Worlds (The Saga of Seven Suns #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Hanzas impērija un jaunizveidotā karaļa Pītera un karalienes Estaras Federācija, Klikiss roboti un no aizmirstības iznākusī Kliss rase un Ildiranas impērija atkal ar jaunu iekšpolitisko viļņošanos. Visas valstis, visi spēlētāji savstarpējos karos, kur šķiet sabiedrotie tikpat ātri var kļūt par iznīcības cienīgiem ienaidniekiem.

Hanzas impērijas priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava nocelšana no tik dārgā troņa būtu varējusi notikt jau ceturtajā vai vismaz piektajā grāmatā. Viņa pieņemtie lēmumi, kas vairāk atbilstu kādas bandas vadoņa vai mafiozo rīcībai, jau to atkārtošanās manieres dēļ vien sāka pārbaudīt pacietību. Lai arī tas nebūt nebija sērijas fokuss no autora Kevin J. Anderson puses, tad ik pa brīdim iedomājos, kāda gan varētu būt ekonomika pie šādas pārvaldes stila.

Klikiss rase, kura tik brīnumaini ne no kurienes uzradās, jo izmiršanās baumas The Saga of Seven Suns sērijā nekad nav patiesas, un tās radītie to agrāko planētu draudu atgūšanas draudi arīdzan izkūp neizteiksmīgā atrisinājumā, kurā kā maģija tiek atgriezts pazudis/miris cilvēka tēls, kura prāts nezkā, kaut kā asimilējies lielāja insektveidīgo Klikiss stropa prātā. Kā rezultātā ir iespējams novērst pirms tam Klikiss ieceri pilnībā iznīcināt cilvēci.

Tikpat liela maģija šķiet ir uz uguns zvaigznēs dzīvojoši Faeros~, ūdens rase Ventali un inteliģentie WorldForest koki. It īpaši uz grāmatas beigām radās sajūta, ka autoram drusku par daudz žonglējamu stāsta līniju un ka šīs divas vien ķeksīša pēc kaut kā nebūt tiek piebeigtas, lai nesanāktu galīgi piemirst un atstāt pusratā.

Tā teikt, lielāks prieks, ka beidzot sērija ir pievārētā, nekā gandarījums par laiku, ko The Saga of Seven Suns ir prasījusi. Nekas nebūtu zaudēts, bet drīzāk pat iegūts, ja sērija būtu piecu vai pat četru sauļu sāga. Pat noslēdzošajā The Ashes of Worlds grāmatā visas līdz tam iesāktās sižeta līnijas tiek vispirms līdzīgā manierē kā pirmst tam izstieptas, bet pēc tam to atrisinājumi atstāj krietnu, pliekanu mazuma piegaršu.

Kevin J. Anderson – Metal Swarm (The Saga of Seven Suns #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varētu domāt un cerēt, ka beidzot, kad pieveikti tik nīstie haidrogi, ka atliktu vairs vien viens naidnieks Klikiss robotu veidolā, ko Hanzas un Ildiranas impērijām katrai individuāli vai kopīgi spēkiem pieveikt. Bet še tev, pēkšņi no Visuma dzīlēm, pēc desmit tūkstošiem gadu izlien par izmirušiem uzskatītā Klikiss insekveidīgā rase, kura grib atgūt savas agrākās planētas, vēlams bez divkājiem uz tām, kā sasniegšanai gatavi pielietot militāru spēku.

Politiskajā ziņā Hanzas impērijā jau četras grāmatas no vietas notiek zināmā mērā mīcīšanās uz vietas, vismaz attiecībā uz Priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava noturēšanos pie varas. Jā, karalis Pīters un gaidībās esošā karaliene Estara nevien ir devušies trimdā, bet pie viena izveidojuši alternatīvu Federācijas savienību, kurai ar katru dienu pievienojas jaunu biedru. Viens, ko līdz šim neesmu pieminējis, bet, kas ar katru grāmatu top aizvien izteiktākts, it īpaši, kad nav neviens lielas privātas korporācijas, ir Hanzas impērijas salīdzinājums ar PSRS kosmosā.

Liels, kaitinošs traucēklis Bazilam ir Zaļo Priesteru nevēlēšanas izmantot WorldForest intelekta mežus, lai nodotu ziņas viscaur Hanzai. Gadu gaitā kopš haidrogu uzrašanās un kara ar tiem Priekšsēdētājam ir zudis skaidrs skatījums uz lielu bildi, kuru nesamaitātu priekšstati par citu varbūtējiem uzskatītiem par karaļa nebūt nekonkurējošo rīcību u.c. faktoriem, kā rezultātā tagad katrā iespējamā reizē, kad varētu pieņemt deeskalējošu lēmumu, Bazils izvēlas tieši pretējo. Laikam jau vien loģiski, kā lielā konfrontācija starp Pīteru un Bazilu atlikta uz sērijas pēdējo grāmatu.

Līdzīgi, ka kaut kas notiek, bet personīgi ne pārlieku interesi saistošā veidā, varētu izteikties par Ildiranas impērijas politiskajiem gaiteņiem. Labi, ka vēl eksistē Klikiss roboti, kuri nespēj snaust vai atpūsties, un ir tikpat šokēti par savu agrāko saimnieku uzrašanos, kā jebkuršs cits. Vēl nepieminēti ir bijuši ūdens elementa Wentals rase, kura ne gluži aizkulisēs, bet ne arī pēc uzmanības alkstoši, ir devusi neatsveramu pienesumu cilvēcei karā gan pret haidrogiem, gan tagad pret citiem mošķiem.

Lai arī The Saga of Seven Suns nav bijusi tā galvu reibinošākā sci-fi sērija, kuru nepacietībā klausītos, kas nu tālāk notiks, un tehnoloģiju zinātniskā puse vairāk velk uz vāju novērtējumu, tad tomēr saglabāju cerību, ka autors Kevin J. Anderson galu galā pratīsies un noslēgumu pasniegs tādu, lai būtu gandarījuma sajūta par izturēto.