Kevin J. Anderson – Hidden Empire (The Saga of Seven Suns #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Reiz Ildrian rase un impērija bija tā, kura cilvēcei deva tehnoloģisko grūdienu, lai tā varētu izplesties Visuma dzīlēs. Tagad, kad pašu impērijai iestājies panīkums un noriets (indivīda mūžs garāka par cilvēku), neizprot cilvēku parazītisko vēlmi un dziņu apgūt teju katru kaut cik apdzīvojamo planētu un to pavadoņus, lai tikai varētu to saukt par savējo.

Tikmēr divi arheologi pēta jau pasen zudušas Klikiss impērijas drupas uz vienas no to kādreiz apdzīvotas planētas, kuri tās pēta. Papildus kompāniju viņiem sastāda daži no ledus ieskauta miega atmodušies Klikiss radīti spēcīgi insektveidīgi roboti, kuri apgalvo, ka viņu atmiņās nav saglabājušies dati, kas izskaidrotu iemeslus straujajam Klikiss impērijas sabrukumam. Ja vēl sākotnēji roboti šķiet tīri īpatnējā veidā jauki, nekaitīgi un pat izpalīdzīgi, tad abiem arheologiem turpinot darbu un pašiem atklājot, šo to satraucošu, robotu uzvedība kļūst krasi atšķirīga.

Ehti – no ūdeņraža veidota degviela, kas darbina visus gan cilvēku, gan Ildrian vadītos kosmosa kuģus. Varētu pat teikt, ka ehti degviela kļūs par šīs un vismaz turpinājuma galveno problēmsituāciju. Visvieglāk ehti var saražot, izmantojot gāzu planētu milžus, bet šis tik kritiski svarīgā resursa avots draud tikt pilnībā “nogriezts”, kad cilvēku puse eksperimentāli izmanto vienu no Klikiss aizgūtu tehnoloģiju (līdz galam neizpētītu un neizprastu), lai mākslīgi radītu zvaigzni. Izrādās, ka visas gāzu planētas apdzīvo no gāzveida vielām sevi apzināties spējīga rase – hydrogues. Eksperimentā tikuši nogalināti miljoni un ehti embargo ir viņu atbildes solis pret akmens planētu ‘’parazītiem’’. Intereses pēc pameklēju Google, ka ir citi gāzveida vielu rasu precedenti. Vien rodas jautājumi kaut vai par šo hydrogues fizioloģiju

Uz šo brīdi tikai pašiem arheologiem zināmajiem atklājumiem ir potenciāls kardināli izmainīt sērijas gaitu – 1) spēja ceļot no planētas uz planētu ar portālu palīdzību. Tātad nevajag ehti degvielu un krīze ap to un maiteklīgais 2) Klikis sabrukuma iemesls robotu vēršanās pret saimniekiem, esot karā pret hydrogues. Tā teikt klasiska robotu sacelšanās, un, cik varēja nojaust, tad Klikiss robotos nav iestrādāti klasiskie pirmie trīs robotu likumi.

Labs, plaša mēroga SFF ar interesantiem skatpunktiem ne tikai no cilvēku, bet arī citplanētiešu Ildrian POV. Protams, jārēķinās, ka tie tik un tā būs antropomorficēti citplanētieši, bet ar visu to kopskats un lielā bilde vismaz pirmajā grāmatā šķiet daudzsološa.

Iepalicēji #32

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3) by Brian Herbert, Kevin J. Anderson

Noslēdzošā triloģijas grāmata, kuras autori turpina pielaist vienas un tās pašas kļūdas no grāmatas uz grāmatu, turpina izvēlēties vieglāko ceļu, nevis piestrādāt un kaut cik pamatot, piemēram, telemancy=telekinēzes spējas Xayan citplanētiešiem. Kāpēc diviem tēliem to spēju diapazons ir šķietami neierobežots, izteikti brīžos, kad tas sižetiski ir visvairāk izdevīgi, bet citi tiek pataisīti par labākajā gadījumā kartona tēlu pakalpiņiem.

To pašu varētu teikt par gandrīz komisko labo un slikto tēlu klišejisko sadalījumu, kur par piemēru minama tirāniskās diadēmas Mišelas gāšana no troņa un aizstāšana ar it kā citu vīriešu kārtas dižciltīgo, bet pēc izteikumiem, darbībām un tēla motivācijas nevarētu pateikt, ka runa ir par citu varoni.

Komplimenti un uzslavas nenāk prātā ne par triloģiju caurvijošo militārā konflikta atrisinājumu, ne citplanētiešu mistisko Alaru pacelšanos/evolūciju uz augstāku eksistences plakni. Kā viens, tā orts novienkāršots un sasteigts, neskatoties uz grāmatas un visas triloģijas apjomu.

Zinu, ka šis autoru duets bez žēlastības un kompleksiem ir sarakstīju un turpina rakstīt visus iespējamos prīkvelus un sīkvelus par Brian Herbert tēva Frenka Herberta Dune sērijas grāmatām, lai izpiestu maksimāli iespējamo naudu un māca šaubas, cik laba būs šī triloģija un cik daudz piestrādāts, lai tā tāda varētu būt. Pēc pirmās un vēl pēc otrās biju kaut cik labās domās, nevarētu ne pārlieku slavēt, ne nopelt, diemžēl noslēdzošā triloģijas grāmata liek to pārdomāt.

***

Empire From the Ashes (Starfire #1-3) by David Weber

Triloğija, kura ar katru nākamo grāmatu kļūst salīdzinoši labāka. Ja būtu klausījies atsevišķi, kā ar šī autora Insurrection grāmatu, tad nepamet sajūta, ka iespaids par to būtu izvērties līdzīgs.


#1 Mutineers’MoonColin Macintyre rutīnas lidojumā pāri Mēnesim atklāj ne tikai, ka kaut kas nav riktīgi un kā vajadzētu būt ar tik ierasto un pašsaprotami Zemes pavadoni, bet sastop teju 50 000 gadus miega režīmā guļošu AI citplanētiešu kuği. Sižets par un ap no kurienes tas uzradies var sākties.

#2 The Armageddon Inheritance – konspektējot dažos teikumos, Kolins un Co mākslīgā intelekta mudināti apciemo lielu kosmosā aizmirstu artefaktu/staciju un visai nejauši kļūst par zudūšās Impērijas jauno Imperatoru, kas paša sievai (tagad jau imperatorei) saprotami nāk kā pārsteigums. Paralēli Kolina komanda noskaidro iemeslus pēkšņai un straujai iepriekšējās Impērijas lejupslīdei un sabrukumam.

#3 Heirs of Empire– darbība noris pāris gadus pēc The Armageddon Inheritance notikumiem. Šajā grāmata Kolina un viņa sievas dēls ar viņa kolēğiem ir devušies nozīmīgā misijā atgriezt Impērijas sastāvā kādreiz tai piederošu planētu. Kurā tagad dominē pret tehnoloğijām un zinātni vērsta reliğija, kas izskaidrojams, ka kļūmīgs atklājums ar letālām sekām, ir bijis vainojams pie Impērijas iznīcības. Paralēli sižets, kurā pret Kolinu tiek plānots atentāts.

Komisks audio grāmatas mīnuss, ka visu laiku šķita, ka AI Duhak tiek izrunāts kā DayHawk. Nezinu, vai tas skaitās kā kompliments grāmatas ierunātājam, vai tieši pretēji, bet visvairāk patika fragmenti, kuros skan mākslīgā intelekta tēla Duhak monotonā runa.

***

Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3) by P.D. James

Detektīvs Adam Dalgliesh savas sērijas pirmajās divās grāmatās ir pastrādājis pat ļoti čakli, lai varētu pelnīti doties atpūsties teiksim uz lauku kotedžas pie savas tantes, lai atgūtu spēkus jauniem varoņdarbiem. Bet vai tas jebkuram rūdītam detektīvu/kriminālromānu lasītājam būs kāds pārsteigums, ja liktenis detektīva ceļā noliks acīmredzami nogalinātu personu, kad neatliek nekas cits, kā arī brīvajā laikā pielietot savus izcilos izmeklētāja talantus. Tā nu tas diemžēl izdomātos romānos notiek, un atpūsties Adamam nav lemts.

Jo interesentāk, kad noskaidrojas nogalinātā personība – vietējs kriminālromānu rakstnieks Maurice Seton, kuru atrod dreifējam laivā ar nocirstām plaukstām. Uzreiz kā pirmie aizdomās turamie kļūst citi tuvējā apkārtnē dzīvojošie draugi rakstnieki ar bagātu izdomu. Kas zin, varbūt kāds smeļas iedvesmu saviem romāniem no dzīves pieredzes. To starpā arī detektīva Adama tante Džeina, kura draugu kompānijā prātodama kur gan palicis Maurice, pasprūk traka versija un tieši tik precīza, kādā atrod nogalināto upuri.

Adamam, asistējot viņa kolēģim inspektoram Rekkles, atliek vien tas nieks, kā izburties cauri visu aizdomās turamo mudžeklim, kuri ar savām spekulācijām un amatieriskajiem prātojumiem par slepkavas identitāti un motīviem, no kuriem viens loģiski cenšas novirzīt aizdomas no sevis uz kādu citu, tikai un vienīgi apgrūtina nonākšanu līdz patiesības graudam.

***

The Bodies Left Behind by Jeffrey Deaver

Šķietami aizdomīga zvana 911 pārbaudīšana, kurš pārtrūkst jau pēc pirmā vārda, policistei Brinai pārvēršas gatavajā murgā, kad varbūtēja sadzīves konflikta vietā starp vīru un sievu viņa atklāj ne vien laulāto pāri nogalinātu, bet vainīgos slepkavas vēl turpat uz vietas.

Protams, Brina, upurējoties labāka sižeta vārdā, pie pirmajiem signāliem, ka kaut kas nozieguma vietā varētu būt ne tā, neizsauc papildspēkus, lai nepakļautu sevi liekām briesmām, bet pati bezapdomīgi dodas izpētīt acīmredzama nozieguma vietu. Vēl jo vairāk Brinai tur nemaz nevajadzētu atrasties, jo izsaukuma brīdi bija mājās ārpus darba laika un tikai priekšnieka zvans, jo viņa atradās vistuvāk, vainīgs pie viņas izraušanas no siltās mājas drošības.

Laikam nebūtu jābrīnās, ka grāmatā (publicēta 2008.g.) neviens tēls nejūtas šokēts vai pārsteigts par šāda veida traucējumu no darba savā brīvdienā, jo par robežu trūkumu un darbinieku traucēšanu brīvdienā ir dzirdēts ne tas vien. Latvijā šķiet pagaidām tik traki vēl nav aizgājis.

Citādi pēc visiem parametriem labs, baudāma kriminālromāns ar pavērsieniem visas grāmatas gaitā.

Trīs vienā #3

Iepalicēju rakstā mazāk pazīstamais un drusku vecākais brālis Trīs vienā raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu, pirms turpinu kādu citu.

***

Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2) by Scott Lynch

Locke Lamora un viņa labākais draugs un kompanjons Jean pārceļas uz Gentleman Bastards Lasvegasai vai Makao līdzvērtīgo Tal Verrar. Abu plāns ir izmantot savus daudzpusīgos smagā pieredzē iegūtos zagļu un manipulatoru u.c. veida talantus, lai ar veiksmi un krāpšanos azartspēlēs nokļūtu pēc iespējas tuvāk cieši sargātai dārgumu krātuvei vienā no pilsētas prestižākajiem azartspēļu namiem.

Spēles, kuras tiek parādītas grāmatas darbībā nav gluži nokopētas vai ar minimālām izmaiņām paņemtas no mūsu realitātes, autors ir pacenties, lai tās būtu gana unikālas viņa izdomātajai pasaulei. Tikpat labi ir ticis piestrādāts pie Locke un Jean raibu raibajiem piedzīvojumiem, kuri ne tikai noiet greizi, kas būtu vēl maigi teikts, bet ne vienu reizi vien pietuvina abus tuvu nonākšanai aizpasaulē.

Pie pasaules uzbūves, kura šķiet vēl vēsturiski atrodas pilsētvalstu laika posmā, Red Seas Under Read Skies ietvaros ir krietni piestrādāts un šis aspekts tiek pienācīgi apģērbts ar miesu,  ko lieliski palīdz atrādīt Locke un Jean elpu aizraujošās gaitas; arī tēli kā galvenie, tā arī mazāk nozīmīgie vairums ir gana interesanti, lai nerastos sajūta, ka kāds no tiem tikai palīdz virzīt sižeta gaitu. Vienīgais, kas visvairāk lika vilties bija pats sērijas otrās grāmatas lielais kulminācijas punkts, kas šķita tāds ne visai izteiksmīgs salīdzinoši ar visu pārējo grāmatu.

***

The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1) by Alastair Reynolds

Grāmatas otrs nosaukums Aurora Rising, ja ne gluži labāks, tad vairāk uzsvaru liek uz vienu no grāmatā esošajiem mākslīgajiem intelektiem, kura, paredzot mēru u.c. postošu slimību izplatīšanos, kas varētu smagi kaitēt cilvēcei uz neskaitāmiem habitats, preventīvi rīkojas jau tagad.

Tikmēr ar nosaukumu The Prefect, zem kura klausījos šo grātamu, vēl nezinot par otru, akcentē cilvēcisko stāsta pusi, kad prefekts Dreyfus un vēl daži viņa līdzgaitnieki ir pret tik drastisku soli, jo nākotnes draudus paši nesaskata. Vai arī ieslēdzas paranojas bailes par mašīnu/MI sacelšanos, un aktuāls kļūst jautājums, kad runa ir par tik nopietniem lēmumiem, cik tālu esam gatavi uzticēties?

Paļaušanās uz sīkumiem un arī lielākām lietām, ko ikdienā paveic MI, vairums pat neizdomājas un ir kļuvis pašsaprotams un ikdienišķs. Faktiski savas un vienlaikus lielākas sabiedrības drošība jau tiek uzticēta, bet, kad no MI puses nāk aptuveni un neskaidri teju orākulu pareģojuma līmeņa prognozes par salīdzinoši tālā nākotnē gaidāmu katastrofu, kas tā brīža pieaugušos varbūt varētu pat neskart, tā uzreiz ieslēdzas citi instinkti.

Kopš klausījos Revelation Space pirmo grāmatu jau ir pagājis labs laiciņš, drusku virs 4 gadiem, bet daži termini un arīdzan pats ierunātājs spēja +/- gana ātri atsaukt atmiņā faktus par šo pasauli.

***

The Bone Field (The Bone Field #1) by Simon Kernick

Kad pirms daudziem gadiem Taizemē pazudušas sievietes mirstīgās atliekas tiek atrastas turpat Anglijā, pirmie detektīva inspektora Ray Mason jautājumi loģiski saistīti ar to, kā gan viņa vai viņas ķermenis ir tur nokļuvis no Taizemes, pieņemot par patiesību faktu, ka pirms pazušanas upure (Kitty) tur devās ar draugu. Papildus adrenalīna devai, upures Kitijas tā laika draugu tieši tad, kad viņš sava advokāta klātbūtnē, vēloties nodrošināt sev imunitāti pirms atklāt kaut ko policijai, tiek nogalināts, Rejam pašam knapi paliekot dzīvam.

Visa izmeklēšana, kura visai ātri pārkvalificējas slepkavības lietā, seko visai ierastai žanra kārtībai. Diemžēl grāmatas proza, dialogi un tēlu motivācija vairāk liek vilties nekā priecāties, jo rodas sajūta, ka autoram lielākoties prātā ir bijusi doma, kā tas varētu izskatīties uz lielā ekrāna. Ir daudz tādu klišejisku un neticami par daudz dramatisku notikumu secība vai tēlu reakcijas un teiktas, kas būtu iespējama vienīgi izdomātā pasaulē, kas asociējas vairāk ar to, kas redzams kinofilmās .

Arī pats galvenais varonis detektīvs inspektors Rejs šķiet izvilkts no fantāzijas pasaules ar atbilstoši traģisku bērnību, lai nostādītu viņu uz likumsarga ceļa, lai ļaundariem, kas patrāpītos viņa ceļā, būtu jānodreb no tā vien. Tīri jābrīnās, ka gan pirms, gan pēc grāmatas notikumiem Rejam Meisonam ir tā pati profesija.

David Weber – The Honor of the Queen (Honor Harrington #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trīs gadus pēc On Basilisk Station Haringtonei tiek piešķirts jauns un tikpat grūts un izaicinošs uzdevums. Karalienei un viņas tronim būtu ļoti svarīgi un izdevīgi diplomātiskā veidā pārliecināt savā pusē nostāties vismaz vienu no Yeltsin zvaigžņu sistēmu apdzīvojušajām nācijām, vien āķis tajā, ka viena no tām, Haven, ir izteikti reliğiskie fanātiķi, kuri ir apņēmušies Dieva vārdā iekarot kaimiņus Manticore par katru cenu un atbrīvot pasauli no visiem ķeceriem.

Papildus sarežğījumus Haringtonei sagādā fakts, ka gan Haven, gan Manticore (vien salīdzinoši mazāk) ir izteikta patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm kā tādām nav tikpat kā nekādu tiesību, kur nav pat iedomājams, ka sieviete varētu kļūt par kapteini. Tādēļ kā lasītājam, tā Haringtonei uzreiz, uzzinot par komplicētajiem apstākļiem šajā misijā, rodas jautājums, kādēļ netiek izvēlēts kāds cits. Vai kāds no Haringtones kolēğiem atkal labprātāk redzētu viņu izgāžamies? Vai arī pati karaliene grib šādi dot signālus iesaistījām pretējām pusēm, lai vēlāki kontakti nesagādātu problēmas?

Bet Haringtone tāpēc vien jau neļausies izmisumam! Lai kādi dunduki nestātos pretī, kuru senči pirms aptuveni 900gadiem pametuši Zemi, lai aizbēgtu no tehnoloğijas un attopas uz planētas, kur bez tā nevar izdzīvot, Haringtone negrasās aptraipīt ne savu, ne karalienes godu ar izgāzušos misiju.

Vienīgais tam, par ko personīgi gribētos piekasīties ir acīmredzamais Jeļcina saules sistēmas nosaukums, kur nav jābūt ğēnijam, lai saprastu, cik gan ātri tāds nosaukums novecos un vairums nezinās, kurš tāds Jeļcins ir bijis. Grāmata ir izdota 1993.gadā un tad noteikti politiskie notikumi ir devuši savu artavu, bet tomēr… Plus vienam no tēliem ir dots Trūmena vārds, par kuru vispārīgi kā vienu no ASV prezidentiem esmu dzirdējis, bet šaubos, vai vairākus gadsimtus tālā nākotnē būtu tāpat.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pasludināt 54 Deep Zone planētu neatkarību no Konstelācijas kodola 20 (turīgajām) planētam ir viens solis, bet izcīnīt brīvību, apzinoties, ka Konstelācijas diadēmas Mišelas autokrātiskā stila vara un lepnums neļaus viņai tā vienkārši atzīt tāda mēroga zaudējumu ne tikai planētu skaita ziņā, bet arī ienākumos, kurus tik pašsaprotami var no Tālās Zonas planētām izpiest, nerēķinoties ar tur dzīvojošo viedokli.

Diadēmas Mišelas un viņas padotie, kuri visi ir “Jā” vīri un neuzdrošinās iebilst pušplēstu vārdu, ja vien nevēlas saskarties ar bēdīgām sekām, prātos neeksistē doma, ka viņu skaitliskajā ziņā parākā armija nespētu viens un divi apspiest saceļšanos, pat tādas iespējas varbūtība ir kaut kas neiedomājams. Bet pretinieka nenovērtēšana līdz galam nav vienīgais, kas pamatīgi iezāģē Konstelācijas spēkiem. Nekas labs nav sagaidāms, ja pēc iepriekšējā ģenerāļa Adolfusa (apspiestā) sacelšanās mēģinājuma pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem armijas skaitliskais apjoms arī miera laikā uzturēts tikpat liels. Diezin vai armija, kurā valda birokrātiskais aparāts var lepoties ar lielu spēku, ja uz katru ierindas karavīru ir divi komandieri utt., kuru pozīcijas tiek tirgotas starp augstmaņiem, nevis nopelnītas darbos.

Protams, ar visu to ģenerālim Adolfusam varētu nepietikt, ja vien viņa pusē nebūtu Hallholme/Hellhole planētas iepriekšējās ar telekinēzes spējām apveltītā Xayan civilizācija. Hellhole Awakening gaitā radās iespaids, ka šo spēju spēks gan individuāli, gan apvienojot kolektīvi tiek pielāgots pēc sižeta situācijas un vajadzības.

Ja sižeta uzmanība ģenerāļa Adolfusa pusē svārstās starp planētu aizsardzību un Xayan citplanētiešiem, tad Konstelācijas pusē vairāk dominē arī politiskās intrigas un diadēmas Mišelas paranoja, vai tik kāds necer izmantot trauksmainos laikus, lai gāztu viņu no troņa un pats tajā iesēstos. Lai kādi arī nebūtu varbūtējā pretendenta nodomi, nav grūti izdomāt iemeslus, kas diadēmu Mišelu parādītu nekompetentu un pat kaitniecisku viņas pavalstniekiem.

Laba triloģija ar skaidri nostādītiem labajiem un sliktajiem, ne bez trūkumiem, bet kuras plusi spēj izklaidēt, lai ceļojums no grāmatas sākuma līdz tās beigām nebūtu mokošs.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.

Iepalicēji #27

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Limetown by Cote Smith

Studente-žurnāliste Lia Haddock, padzirdot par pēkšņo Limetown pētniecības centra pilsētiņas iedzīcotāju pazušanu, paralēli virspusējam izpētes rakstam internistes darba ietvaros nolemj parakt dziļāk, lai noskaidrotu, kur īsti visi palikuši, jo mūsdienas vairs nav Roanoke kolonijas laiki, kad cilvēku masa tā vienkārši varētu izgaist, kā arīdzan, lai atrastu onkuli Emīlu – viens no iesaistītajiem darbiniekiem.

Romāns sadalīts divās daļās uz diviem galvenajiem varoņiem. 1)Stāsta tagadne Lia, kur jaunajai meitenei jāuzmanas neuzdot neērtu jautājumu nepareizajai personai. Nevalda gluži paranojas atmosfēra ar vīriem melnā slapstoties pa ēnām, bet atslābt arī nav ļauts, jo to, ka kāds grib, lai patiesība par Limetown nekļūtu plašākai sabiedrībai zināms, ir neapšaubāms. 2)Nesenā pagātnē no Emīla skatpunkta, sākot vispirms ar skolas gadiem kopā ar vecāko brāli, kuros viņa vienaudži, līdz galam neapzinoties tieši kāpēc, jūt, ka Emīls ir atšķirīgs no citiem ar lielo burtu. Varētu teikt, ka Emīlam piemīt superspēja – ne gluži 100% , bet viņš spēj sajust citu emocijas un nolasīt domas, ja nepiesargājas un nemēğina koncentrēties uz ko citu. Šo viņa “talantu” pamana dažs labs, kuram netrūkst finansiālu līdzekļu, lai varētu eksperimentēt un teiksim mēğinātu uzburt utopisku pasauli, kurā Limetown pilsētiņa būtu pirmā, kas acīmredzami vēlāk noiet pavisam greizi.

Romāns ir kā prīkvels īsam divās sezonās sadalītam 11(+dažas mini ep.) epizožu podkāstam. Limetown īsti neapburs podkāsta fanu (kaut kas līdz galam tomēr pietrūkst, ne arī nebūst domāts pilnīgam jaunpienācējam, jo bez podkāsta konteksta māc šaubas, vai stāsts pats par sevi spēj visu loğiski izskaidrot, lai nerastos pārpratumi un neskaidrības.

***

The Last Emperox (Interdependency #3) by John Scalzi

Kamēr imperatore cenšas rast plānus, lai Flow straumju (ļauj ceļot starp zvaigžņu sistēmām) sabrukšanas gaitā varētu izglābt pēc iespējas vairāk cilvēku, citi pie varas esošie domā vispirms par sevi un savu mantu, un pat pārējiem nospļauties.

Lai gan The Last Emperox, zūdot sērijas sākuma tēlu un pasaules novelitātei, nešķita tā pati labākā no visas triloğijas, tad tik un tā to, ka grāmatas nāk no kompetenta autora puses ar pieredzi, kurš zina, ko dara, arī nevar noliegt. Laba izklaide ar sakarīgu pievienoto lielās idejas domu graudu garantēta.

Ja arī varētu dot kādu mīnusu, tad būtu paticies redzēt alternatīvu plānam pēc iespējas vairāk evakuēt uz vienu planētu. Piem., planētu paātrināta pārveidošana jaunajai realitātei, lai tās spētu izdzīvot neatkarīgi, bet tam laikam tad prasītos garākas gr nekā tas dots šīs sērijas gadījumā.

***

A Plague Upon Your Family (Zombie Fallout #2) by Mark Tufo

Ikdienišķa vidusmēra zombiju apokalipses grāmata, kurā neķer un negrābj pēc tualetes papīra, tātad var secināt, ka pavisam un galīgi nerealistiski.

Starp sērijas pirmās grāmatas noklausīšanos ir pagājuši teju divi gadi, kas nemaz nav tik pārsteidzoši, jo Mark Tufo piedāvātā zombiju apokalipses versija ne tuvu negāja pie sirds, trūkumus un vietas, kur piekasīties, nebija grūti atrast. Nevar teikt, ka diži daudz kas atšķirtos sērijas turpinājumā, bet, zinot ar ko rēķināties, šoreiz gāja vieglāk. Nedomāju, ka iepauzēšu pirms trešās The End grāmatas tikpat ilgi.

Diemžēl autors joprojām nav piešķīris ne galvenajam tēlam, ne pārējiem pienācīgu intelektu, kaur arī, ja domāti ir vidusmēra amerikāņi, tad varbūt nebūs tālu no patiesības. Joprojām joku un humora ziņā autors sniedzas pēc augļiem pašos zemākajos zaros, kas jau sāk palikt nogurdinoši, bērnišķīgi. Viens no piemēriem – vienam no tēliem ir bezizmēra saldumu krājumi brokastīs, pusdienās un vakariņās. Kā arī nevar nejust seksisma un homofobisma pazīmes jokos(piem, galvenais varonis ir pārsteigts, ka lesbiete spēj ātri skriet).

Neesmu liels zombiju romānu fans, bet minēšu, ka unikālais piesitiens, ko autors ir centies pielikt, ir ne vien zombiju evolūcija no lēniem bezsmadzeņu radījumiem, bet piešķirdams dažiem spriestpēju plus paranormālas spējas kā telepātija.

***

The Zombie Survival Guide by Max Brooks

Turpretim šī grāmata Max Brooks izpildījumā ir kas pilnīgi pretējs. Šo varētu nosauktu par izcilu izdomāto dokumentālo/non-fiction romānu, kurā tās autors kā gids sīki un smalki instruē tā lasītāju (domāts vidusmēra iedzīvotājs), ko darīt un nedarīt, ja ir saskaršanās ar dzīvajiem miroņiem jeb zombijiem visa veida situācijās. Šāda tipa intelektuālu, pārdomātu un gudru zombiju romānu lasīt nebūtu iebildumu. Noteikti pēc kāda laika izmēģināšu World War Z.

Frank Herbert – Chapterhouse: Dune (Dune Chronicles #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Leto II (Pola Atreides dēls) 3 500 gadu ilgais dzelzs dūrē turētais zelta ceļš nu ir cauri. Tikai starp dzīvajiem atlikušo spēlētāju rokās ir palicis atrisināt jautājumu, vai tas nav bijis par velti, ko Honored Matres (HM – no Kosmosa dzīlēm atbēdzis miksējums starp Benne Gesserit (BG) Reverend Mothers u.c. piem Fish Speakers un Face Dancers) cenšas ir panākt tieši to, nu sadalījušās impērijas planētu pilnīgu iznīcību.

Jo tālāk laiks rit, jo mazāk BG kontrolētu planētu paliek. Tā vien šķiet HM interesē vien pretējās puses totāla iznīcināšana overkill stilā, bieži vien aiz sevis atstājot jebkādai dzīvībai neapdzīvojamu planētu. Bet tāpat kā reizēm aiz huligāna bravūras slēpjas personīgas problēmas un sāpīgās situācijas, par ko dusmas tiek izlādētas uz citiem, tā arī HM gadījumā Bene Gesserit uzdod loğisku jautājumu – kas gan varētu būt vēl spēcīgāks, lai liktu HM bailēs drebēt un mukt atpakaļ uz senču Visuma daļu. Vai šādi viņas cenšas sagatavoties, ja nu radīsies vajadzībā stāties pretim tam kaut kam atkal?

Kaut arī Duncan Idaho kā golam joprojām neļauj dusēt mierā, un tagad sērijas beigās (neņemu vēra dēla&co sastrādāto) jau paliek šī tēla drusku žēl. Tomēr Chapterhouse ietvaros viņam nav tā teikt jācieš vienam, jo šoreiz BG no mirušajiem izceļ vēl vienu vīriešu kārtas militāro ğēniju, kuram jāizaug un jāiemanto nozīmīga loma nenovēršamajā sadursmē starp abām varenajām sieviešu organizācijām – mentat(kaut kas uz cilvēks=dators pusi)Miles Teg.

Laikā, kad gan Tleilaxu(golas “tanku” tehnoloģijas izgudrotāji u.c.), gan tehnoloğiskās Ix planētas pārstāvji ir stipri vien novājināti vai pat uz iznīcības robežas, pateicoties Honored Matres nopelniem, daudzu, ja ne visas cilvēces liktenis, ir nonācis BG un Dankana, Miles Teg rokās.

Interesants aspekts, kuram par spīti grāmatas 600+lpp apjomam būtu gribējies, lai tiktu pievērsta drusku lielāka uzmnanība, ir Bene Gesserit pēdējā patvēruma planētas Chapterhouse pārveidošana par tuksneša planētu, lai tajā no jauna varētu atdzimt milzīgie tārpi, šoreiz ar daļiņu no Leto II apziņas piles katrā no tiem.

Par prozu gluži kā iepriekšējās sērijas grāmatās var teikt vien labus vārdus. Kvalitātes starpību īpaši var izjust, ja pirms tam ir sanācis lasīt ko tādu, kur tas bijis viens no klupšanas akmeņiem. Šķiet vien būs loģiski teikt, ja sērijas pēdējo grāmatu galīgi nevajadzētu lasīt ārpus kārtas, kur nu vēl kā pirmo.

Iepalicēji #26

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

On Basilisk Station (Honor Harrington #1) by David Weber

Honor Harrington ir jauna un daudzsološa kapteine Karalienes ~Kosmosa flotes~ spēkos. Bet viņas darba pienākumu apziņas dēļ tos veikt pēc iespëjas labāk un nepiekāpties grūtību priekšā, Haringtone ne visu acīs ir labi ieredzēta, tādēļ viņas tiešais priekšnieks ar nolūku, lai Haringtone izgāztos kā veca sēta, paņem pēkšņu komandējumu/atvaļinājumu un nodod atbildību pāe Basilisk kosmosa staciju viņas rokās.

Bet jau pieminēta čakluma un arīdzan godprātības dēļ Haringtone neapjūk un jaunie izaicinājumi nekļūst par tik smagu nastu, lai nospiestu viņu uz ceļiem. Tomēr no pieres to, protams, nenolasīsi un dažs labs ietekmīgs kriminālās pasaules pārstāvis ar paziņām un draugiem augstos amatos neuzskata Haringtoni par nekādu vērā ņemamu šķērsli, lai lieki par viņu satrauktos, bet tā būs tikai pirmā viņa pieļautā kļūda.

Notikumu darbības lokācijas un vēriens šajā grāmatā neaptver neizmērojamus Visuma plašumus, toties atsver to ar labi izstrādātiem tēliem.

***

Will Save the Galaxy for Food (Jacques McKeown #1) by Yahtzee Croshaw

Pasaulē, kur kvantu mehānikas tuneļi ļauj ceļot pa Visumu ātrāk nekā jebkad iepriekš, ir atstājuši neskaitāmus starpzvaigžņu pilotus novārtā pagātnes nostaļğijas atmiņu varā, vadājot garlaikotus tūristus dažādās ekskursijās.

Par tādu ir kļuvis arī mūsu galvenais varonis, kurš, pusdienojot savā nodabā, vienā jaukā dienā tiek ierauts galvu reibinošos piedzīvojumos, kad viņu nolīgst izmisusi biznesmeņa/gangstera personīgā asistente, lai viņš izliktos par ļoti slavenu autoru  Jacques McKeown bosa pastulbajam dēlam(mērķēts kā viens no joku avotiem) par prieku.

Viss sāk uzņemt dzīvībai bīstamākus apgriezienus, kad asistente konstatē, ka viņai ir atrasta jaunāka aizvietotāja un viņa atceras, kāds liktenis ir piemeklējis iepriekšējos personīgos asistentus. Tādēļ viņa pieņem spontānu lēmumu nolaupīt kā bosa dēlu, tā arī viņa izbraucienā līdzpaņemto draudzeni, un tikai vēlāk atklājās, ka meitene ir Republikas prezidentes meita. Tādejādi viens ienesīgs darbiņš viltus Žakam pārveršas par ko krietni vairāk nekā sākotnēji varēja cerēt. No nolaupīšanām un pakaļdzīšanās kosmosā līdz pirātiem un spraiga sižeta cīņu ainām, viss tomēr ir pasniegts gana labi sabalansētā nenopietnības mērcē, lai klausoties vai lasot nebūtu jāiespringst.

***

Dreadnaught (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #1) by Jack Campbell

Reizēm par tikpat kā par svēto pataisīts kara varonis ir izdevīgāks, ja tas paliek starp mirušajiem, nevis no jauna ceļas, lai dotos talkā saviem cilvēku brāļiem un māsām. Tāds liktenis ir piemeklējis admirāli Džonu Geriju jeb Melno Džeku, kura centieni panāca miera līgumu pēc vairāk nekā gadsimtu ilgas karadarbības pret humanoīdu Sindikāta pasaulēm.

Kaut arī pats Gerijs nebūt nevēlas ļaunprātīgi izmantot jauniegūto slavu un varoņa statusu pašlabuma gūšanai, tad Alianses politiskā vara raugās uz to skeptiski un ar bažām, kas nu būs. Papildus tam spriedze starp militāro eliti, kurai nu šķietami vairs nav diži ko darīt, un politiķiem draud pāraugt Aliansi graujošā spēkā.

Tādēļ ofisa klerki, funkcionāri u.c. papīru bīdītāji ir izdomājuši, kā potenciāli atbrīvoties no vairākiem traucējoši faktoriem ar vienu piegājienu uzreiz. Gerijam tiek piešķirta flote, lai dotos izpētes misijā gan, lai noskaidrotu vairāk par Sindikātu, ko vien var, gan atgūtu kara gūstekņus, kā arīdzan uzzinātu ko vairāk par jaunatklātu citplanētiešu rasi, kura neatbild ne uz kādiem centieniem ar to sazināties, lai saprastu, cik draudzīgi vai naidīgi tie noskaņoti. Ja visa procesa laikā Gerijs un/vai vēl kāda šībrīža politikai bīstama persona mirs – burvīgi; ja papildus tam tiek sasniegts vēl kāds Aliansei izdevīgs labums – arī nebūs slikti.

Šī ir pirmā The Lost Fleet pasaules grāmatu, neesmu lasījis pirms šīs izdotās un neizjutu, ka tas kaut kā negatīvi iespaidojis šīs grāmatas klausīšanos.

***

Sword of the Legion UN Prisoners of Darkness (Galaxy’s Edge #5-6) by Jason Anspach, Nick Cole

Galaxy’s Edge piektā grāmata Sword of the Legion pamatā ir ceturtās Attack of Shadows stāsts, kurā MCR (Mid-Core Rebellion) spēki jaunā līdera Goth Sullus vadībā gūst svarīgu uzvaru, bet par darvas karoti mucā kļūst nozīmīgas militārās bāzes un daudzu kara kosmoskuģu zaudēšana/iznīcināšana veiksmīgā leģionāru Kill Team misijā.

Jo vairāk tiek parādīts no Galaxy’s Edge pasaules un it īpaši pārvaldošās organizācijas House of Reason darbības mehānisma, kurā esošajiem vairāk rūp kāpšana pa karjeras kāpnēm un sava maka biezums, lai cik daudz leģionāru un civiliedzīvotāju dzīvības tas nemaksātu, jo vairāk šķiet, ka paši ir vien pelnījuši MCR izveidošanos un tā sekas.

Vēl drusku tas tiek atstāts fonā un parādīts vien pa kripatai, bet Republika un MCR/Goth Sullus šajā kaujā nebūs vienīgi divi spēlētāji, kas zin, varbūt jaunais militāri agresīvais spēks piespiedīs uz kādiem kompromisiem. Un tas būtu – kaut kur Kosmosa dzīlēs par spīti niecīgajai iespējai ir attīstījusies bioloģiski-tehnoloģiska dzīvības formas sajaukums, kuras mērķis ir atbrīvot Visumu no jebkādas simtprocentīgas bioloģiskās dzīvības. Tā teikt mākslīgajā intelektā/prātā jukuši roboti.

Ne viena no grāmatām individuāli par garu nenosauksi, interesanti kā abi autori būs sabalansējuši šo visu, lai pēdējās trijās visu smuki noslēgtu un neko nesasteigtu. Cerams, tas arī abiem ir sanācis.