Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Rivers of London #2-3

#2Moon Over Soho

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Otrais jaunā pārdabisko lietu izmeklētāja Pītera Granta piedzīvojums aizsākas ar pataloganatoma izsaukumu uz morgu, jo viens no līķiem, ja labi ieklausās, izdod īpatnējas džezam līdzīgas skaņas. Nekas nav sajaukts vai kā citādi kļūda pieļauta un attiecīgā persona (brīvajā laikā bijis džeza muziķis) patiesi ir mirusi, kas vien liecina, ka nāves apstākļi ir saistīti ar maģiju un varētu nebūt tik dabiski, kā kāds to varētu vēlēties likt domāt. Kas vien nozīmē, ka Pīteram un viņa priekšniekam un vienīgajam Metropolitan policijas Folly aģentūras kolēģim Thomas Nightingale ir jauna lieta, ko atrisināt.

Pavedieni Pīteru nevien reālajā laikā aizved uz Soho, bet arīdzan atklāj šo to no tēva pagātnes, kura diezgan cieši saistīta ar džeza muziku, kas varbūt nav devusi pasaules mēroga slavu, bet vietējās britu un londoniešu aprindās kaut ko tomēr nozīmē.

Autoram labi izdodas stāstā gludi iepīt vietu un to vēstures aprakstus, kas citam izvērstos klasiskā un neveiklā info gūzmā, vienlaikus neizmirstot par labu izklaidi sniedzošo stāstu. Bet vēl labāks ir humors un komiskais Pītera tēls, kas nešķiet ar mocībām izspiests. Noteikti pašam Pīteram un arīdzan priekšniekam Nightingale nebūtu iebildumu, ja viņam kaut reizi izdotos izvairīties no plašākiem sabiedriskā un privātā īpašuma bojājumiem. Bet ko padarīsi, ka tāds darbs! Atliek vien paciest citu Metropolitan policijas kolēģu un augstākstāvošo nosodījumus, kuriem ar maģiju nav ikdienišķa saskare. Lai kāds cits pamēģina bez tādiem iztikt, ja jātiek galā ar “džeza” vampīriem (mhm, nepārklausījāties), vai kādi citu pārdabisku mošķi.

Moon Over Soho nav eksluzīvi viena nozieguma/ļaundara grāmata, paralēli tiek meklēts melnās maģijas praktizētājs, kas savus upurus pārvērš dažādu dzīvnieku himerās un neaprobežojas tikai ar to vien. Fakts, kas pats par sevi jau ir drusku pārsteidzoši, jo pēc Otrā pasaules kara Tomasam Nightingale šķita, ka viņš palicis kā pēdējais dzīvais britu burvis. Iezīmējas pirmais sērijas galveno tēlu lielais arch nemesis ar intriģējošu pagātnes bagāžu, kuru pa gabaliņam vien lasītājam atklāt.

#3 – Whispers Under Ground

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešās Rivers of London sērijas grāmatas Whispers Under Ground un tās galvenā varoņa Peter Grant piedzīvojumi saistīti ar Londonas pazemes telpām. Būtu tie metro tuneļi, kanalizācija vai vēl kas cits, bet telpas ir tik daudz, ja nezinātu labāk, varētu vēl padomāt, ka tuneļos slepus varētu dzīvot vesela komūna.

Upuris ir mākslas students James Gallagher no ASV, turklāt vēl senatora dēls. Tāpēc lietai tīri konsultatīvi tiek norīkota FIB aģentē Kimberley Reynolds, bet citādi “bez spiediena” vai citiem uztraukumiem. Pīteru un viņa priekšnieku Nightingale piesaista vienīgi, ja parastajiem detektīviem ir aizdomas, ka slepkavība saistīta ar maģiju un tās elementiem. Džeimsa gadījumā puisim “paveicies”, ka ticis nogalināts ar īpašu keramikas trauka lausku, jo pretējā gadījumā māc šaubas, vai bez Pītera un Nightingale, kā arī potenciāli jaunās kolēģes Lesley May (Moon Over Soho vien dažos fragmentos pārādās) pārējiem izdotos atrast vainīgo.

No jaunajiem un potenciāli jaunajiem tēliem ir Lezlija Meja, kurai pirmajā sērijas grāmatā bija tā laime būt vēl tobrīd “parastā” policista Pītera pāriniecei un fiziski ciest no maģiju praktizējošajiem noziedzniekiem. Ar pieaugošu lomu no otrās uz trešo grāmatu Lezlijai ir visas iespējas kļūt par neatsverumu galveno tēlu un šībrīža duetu pārveidot par trio.

Paralēli izmeklēšanai Folly aģentūra turpina meklēt melnā burvja identitāti, kuru nodēvējuši par Faceless Man aiz tā, ka viens no viņa maģijas efektiem izvēršas viegli aizmirstamā sejā, kad pat minūti pēc sarunas neatceries pilnīgi nevienu nozīmīgu detaļu, lai varētu viņu vēlāk identificēt.

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End: Vampire Reign Vol. #1-6

Linki uz vairākām grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pasauli pēkšņi savā varā pārņem nepazīstams vīruss, kas dzīvajos lielākoties atstāj tikai bērnus jaunākus par 13 gadiem. Par vīrusa izcelšanos, izplatību un izcelsmi, īpaši tagad Covid-19 pandēmijas laikām, negribās pārlieku uzklupt, jo šķiet vīrusa izraisītā apokalipse kalpo vien kā mehānisms, kas ļauj vampīriem pārņemt varu pār pasauli (vol.1 publicēts 2014.gadā), bet vīrusa epidemioloģija u.c., kas ar to saistīts, tiek piekoriģēts mangas krājumu tapšanas laikā.

Lai arī vampīri ir septiņreiz spēcīgāki par vidusmēra cilvēku, nemaz nerunājot par dižciltīgajiem vampīriem un pārliecinošs procentuālais atlikušās cilvēces skaits tiek turēt ieslodzījumos kā mājlopi vampīru vajadzībai pēc ēdiena=asinīm, tad viss tomēr nav nolemts lēnai un bezcerīgai iznīkšanai. Eksistē pretošanās kustība/pārstrukturējusies un militāra Imperiālā Japāna, kuras galvenais mērķis ar vampīru iznīcināšanas vienībām priekšgalā ir vispirms visas Japānas atbrīvošana no nīstajiem asinssūcējiem un pēcāk palīdzības sniegšana pārējai pasaulei pret nieka atlīdzību, ka Imperiālā Japāna pati pārņem varu un dominanci pār pasauli. Tik vien tāds mazs sapnītis valdošajai Hiragi ģimenei.

Bet, ja parasts vampīrs ir tik ievērojami spēcīgāks par vienkāršu mirstīgo cilvēku, tad kā gan var maz būt cerība uz pozitīvu iznākumu? Tur talkā nāk dēmoni un to davātais spēks, kas nāk līdzi Cursed-Gear ieročiem. Spēks, ko dēmons dāvā ieroča nesējam nenāk par pliku cenu vien, un katru dienu, pēc kontrakta noslēgšanas, ieroča īpašniekam jācīnās pret risku un dēmona centieniem izmantot cilvēciskās vājības, kāds tos varētu saukt par grēkiem, lai nesalūztu un neļautu dēmonam pārņemt kontroli pār prātu un ķermeni.

Pirmajos sešos krājumos tas netiek pārlieku fokusēts un uzsvērts, bet tie nebūtu cilvēku puses pārstāvji, ja paralēli cīņai pret galveno ienaidnieku, vampīriem, nevirmotu politiskās intrigas, kā jau pieminētie sapņi par Japānas impēriju kā pasaules lielvaru, un ja pulkvežleitnantam Gurenam būtu kāda teikšana, tad Hiragi ģimenes vietā pavisam droši viņš būtu labāks sistēmas pārvaldītājs.

Tikmēr sērijas galvenais varonis Yuichiro drusku vēl uz izredzētā tēla pusi, kad četrus gadus pēc apokalipses viņam vienīgajam no visiem draugiem izdodas izmukt no vampīru gūsta, to skaitā labākais draugs Mikaela Hyakuya, lai nonāktu Lieutant Colonel Guren Ichinose paspārnē. Pirmie sērijas krājumi vairāk attiecināmi uz lasītāja iepazīstināšanu ar autoru radīto fantāzijas, distopijas pasauli un maģiju un paranormālajiem aspektiem, kuri tajā eksistē, lai ātri apmācot Yuichiro un pavadošo tēlu sastāvu (galvenā tēla draugus), no kuriem visiem pašsaprotami ir izteikts talants un dotības visu apgūt, lai pēc tam varētu iesaistīties pašos bīstamākajos uzdevumos, kur noris centrālā sižeta kodols.

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.

Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.

Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Peter James – Possession

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

Aleksas dēlam Feibianam drīz vajadzētu atgriezties no brīvdienām Francijā kopā ar draugiem, lai atsāktu mācības Kembridžā, bet viens jauks rīts iesākas Feibiana mātei Aleksai ar šķietami patīkami pāragru dēla atgriešanos. Vien vēlāk Aleksas dzīve apgriežas kājām gaisā, kad uzrodas jauniņš policists, lai paziņotu par trağisku autoavāriju, kurā izdzīvojis ir tikai viens, bet ne Feibians.

Sākotnēji Aleksas nevēlēsanās ticām nepatīkamajai ziņai ir saprotama. Vēl šorīt tak viņa pusmiegā pārmija pāris vārdu ar dēlu, bet pārsteidzoši nekur nav miņu par viņa nesenu klātbūtni. Ne drēbju, ne mantu, kuras tur nebūtu bijušas vēl pirms dēla došanās uz Franciju. Vēl šokējošāks ir vīra Deivida, no kura Aleksa labu laiku jau dzīvo šķirti, gandrīz identiskais sapnis tajā pašā negadījuma rītā.

Interesants, īss vieglā stila šausmu romāns, kur baiļu atmosfēru, piemēram, rada skrapoņa aiz loga un paša galvenā tēla iztēles bagātība, ka aiz tūra var atrasties kas ļaunu vēstošs. No lasītāja būs atkarīgs, cik daudz ļauties pašam tikt nobiedētam. Varētu pat teikt, ka dominējošāks subžanrs ir psiholoğiskās spriedzes trilleris, prātojot, vai tik galvenā varone nav sēru pārdzīvojumu pārņemta māte, kas to visu iztēlojas savā prātā.

Nedaudz negludas, ne līdz galam labi nostrādātas beigas; ir lasīts cits autora biezāks darbs Perfect People, bet šis nebūs ne vainas tumšam rudens/ziemas vakaram.

Jim Butcher – Battle Ground (The Dresden Files #17) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pienācis laiks aizstāvēt Čikāgas pilsētu un mirstīgo cilvēku pasauli kā vēl nekad iepriekš. Vieniem iesaistīšanās konfliktā starp mitoloğiskiem milžiem ir tīri aiz savtīgām interesēm saglabāt cilvēku populāciju kā potenciālu laupījumu sev, tikmēr citiem tas ir daudzkārt saprotamāks – aizstāvēt savas mājas un savus draugus, mīļotos u.c. Bet vēl, kā pavisam ekstraordinārs ir mazo Harijam Drezdenam uzticīgo laumiņu iemesls –  Pica!

Ierasto pasaules kārtību, kurā parastie mirstīgie cilvēki lielākoties ignorē visa veida pārdabiskās būtnes, grib izjaukt pēdējais dzīvais titāns jeb titāne Ethniu, kura nepriecātos ne par ko citu tik ļoti, kā mūžīgās bailēs un terorā trīcošu cilvēci ar regulārām asinspirtīm profilakses pēc. Ir vēl dažs labs ļauno tēlu pārstāvis, kas cer gūt labumu no šā visa, bet, kuri izmanto titāni, kā ļoti labu un grūti neievērojamu uzmanības novērsēju no pašiem, un dara savu ārpus visu uzmanības loka.

Battle Ground ir nemitīgs notikumu virpulis ar neskaitām kāpumien un kritumiem kā vienai tā otrai konfliktā iesaistītajai pusei. Protams, zinot, ka sērija nebeidzas ar šo grāmatu, gala iznākums kā tāds nav grūti paredzams, bet ceļš līdz tam tāpēc nav mazāk interesants.

Lai gan autora video sarunā man radās iespaids no autora teiktā, ka viņš izmanto šo kauju, lai kārtīgi paretinātu tēlu rindas, tad varbūt pārpratu domāto mērogu, jo vairāk ciest dabū anonīmie tēli. To pašu gan nevar teikt par pavērsiniem un jaunumiem, ko burvja Harija Drezdena dzīvē ievieš šīs cīņas notikumi, gan to norises laikā, gan vēlāk sekojošā iznākuma un tā panākšanas veida sekās.

Visnotaļ aizraujošs turpinājums ļoti labā sērijā, kurā Harija dzīve pēc visa viņa padarītā un pārciestā nesolas kļūt tāpēc vieglāka, itin nemaz. Pēkšņi starp kolēģiem burvjiem neatveras fanu klubs. Joprojām atradīsies tādu, kuri sameklēs vienu mazu negatīvo melnuma krikumu Harija raksturā un rīcībā, lai pavērstu to sev vēlamā gaismā un pasludinātu Hariju vienlīdz samaitātu simtprocentīgā apjomā.

Jim Butcher – Peace Talks (The Dresden Files #16)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādas pārdabisko būtņu rases, kuru pārstāvji visi ir parakstījušies zem Unseelie Accords noteikumiem/līguma, ir izvēlējušās burvja Harija Drezdena Čikāgu kā vietu, kur uzrīkot miera pārrunas pēc iepriekšējo grāmatu trauksmainajiem notikumiem. Šī pasākuma norises vietas namatēvs ir neviens cits, kā Čikāgas lielākais gangsteris Džons Markons, ar kuru Harijam jau ir bijušas dažas saķeršanās un kurš pēdējā laikā ir izlauzis sev vietu arīdzan pārdabiskās pasaules varas spēlē.

Harijam brīvprātīgi piespiedu kārta tiek piešķirts apsardzes (kopā ar dažiem kolēğiem) pienākums, bet tā jau nebūtu Harija Drezdena dzīve, ja kāds to necenstos izmantot pret viņu, lai beidzot par kaut ko atriebtos, vēlams ar letālu atmaksas veidu. Šo kādu acīs Harijs kā White Council burvis un Ziemas feju Bruņinieks iemājo ne tikai pārlieku daudz spēka, bet potenciāli no feju puses var tikt tik ļoti korumpēts un samaitāts, lai kļūtu par draudu paša sabiedrotajiem. Bet viņi nepazīst Hariju tik labi, kā to jau tik tālu sērijā vajadzētu, jo tāds nebūt nav Harija raksturs, lai ļautos tumšās pasaules dziņai un varas kārei. Lai cik varens Harija spēks nekļūtu, viņš neļausies aizmirst par draugiem un svarīgākām vērtībām.

Virzoties miera sarunu pasākuma norises kulminācijas punkta virzienā, Harijam nenākas viegli žonglēt tik daudz labi tēmētus uzmanības novērsējus, bet nekas cits jau neatliek un nebūtu pirmā reize, kad Harijs stājas pretī par sevi lielākam izaicinājumam, neskatoties uz to, ka viņa spējas aug līdz ar katru sērijas grāmatu. Turklāt kopā ar labiem draugiem, kā ex-policisti Kārenu vai Krusta Bruņinieku Waldo Butters (un vēl dažiem) ne tik tas vien ir iespējams.

Ļoti labs turpinājums pagaidām plānotā 25 gr sērijā (The Dresden Files sērijas ierunātāja James Marsters intervija ar autoru), bet kā varētu likt noprast nākamās grāmatas nosaukums un vispār Peace Talks grāmatas beigas, tad ne vienmēr miera sarunas noslēdzas ar miera panākšanu…

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.