Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.

Cassandra Clare – Clockwork Princess (The Infernal Devices #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

The Infernal Devices triloģijas trešā grāmata Clockwork Princess pēc savas būtības ir vistīrākā jauniešu romantikas grāmata ar fantāzijas elementiem un ļaundari kaut kur tālu fonā.

Pirmā un galvenā romantiskā drāma ir, protams, saistīta ar sērijas galveno varoni Tesu Greju ar viņas noslēpumaino un neskaidro pagātni, kura, it īpaši viņas vecāku izcelsme un ar to saistītās Tesas spējas, tik ļoti piesaista Mortmeina interesi. Noslēdzoties Clockwork Prince grāmatai, par Tesas mīlestības ieguvētāja lauriem varēja priecāties Džems (viens no maniem minējumiem būtu TBC), kuram nāve ir teju aiz stūra, kuru spēj atturēt vien narkotiskās vielas, kuras sapircies Mortmeins, lai vēl vairāk piespiestu Tesu rīkoties viņa labā.

Tikmēr Vilam, turklāt vēl kā Džema labākajam draugam un turklāt vēl Parabatai pēc Dēmonu mēdnieku rituāla, kuram pret Tesu izveidojušās tikpat spēcīgas jūtās, jācieš klusu, lai pēdējās dzīves nedēļās nesabojātu draugam to pašu dārgāko. Smieties vai ne, bet papildus dramatiskumam, jo tas šādā grāmatā tikpat kā nekad nevarētu būt par daudz, arī Tesai vienlaicīgi ir tikpat spēcīgas jūtas pret Vilu kā pret Džemu. Abi var vārtītīes psiholoģiskas vainas apziņas vannās no rīta līdz vakaram, cik nepareizi tas ir, kur nu vēl uzsākt nopietnākas attiecības pēc Džema nāves.

Paralēli, lai lasītājam nekļūtu garlaicīgi no Tesas apbrīnas par puišu dievišķīgi skaistājām acīm, matiem, muskuļiem utt. un pretēji no puišu puses, tad autore Cassandra Clare dod pietiekamu ‘’atpūtu’’ un +/- izvērš attiecībā uz nesen Londonas institūtā ievākušamies brāļiem Gideonu un Gabrielu Ligthwood, no kuriem vienam uzmanību piesaista kaujas mākslu apguvē talantīga mājkalpotāja, bet otru Vila māsa Cecily, kurai pašai Dēmonu mednieku pasaule ir salīdzinoši kas jauns.

Drusku interesantāku uz mirkli sižetu padara politiskās intrigas pašu britu Dēmonu mednieku pasaulē par Londonas institūta vadību, kura šobrīd uzticēta kopīgai Šarlotes un viņas vīra Henrija kopīgai vadībai, bet nav nekāds noslēpums, ka Henrija uzmanību pārsvarā saista visvisādi izgudrojumi institūta pagraba laboratorijā, atstājot institūta pamatgrožus sievetes rokās, kas dažam labam neiet pie sirds.

Ak jā, ir taču arī ļaundaris Mortmeins un viņa radītā sižeta elementi ar plāniem iznīcināt Dēmonu mēdniekus vispirms Lielbritānija un pēc tam arī visā pasaulē. Diemžēl pirmajā grāmatas daļā ir kaut kur fonā, bet vēlāk šajā ziņā nekļūst diži labāk, jo kulminācijas brīdis vairāk rada sajūtu, kā lieki noversta uzmanība no paša galvenā. Kaut kā ātri vajadzētu to ļauno Mortmeinu atrisināt, un garā epilogā, kas sākas labu laiciņu pirms oficiālās epiloga nodaļas, atgriezties pie būtiskā – pārīšu savstarpējās attiecības.

Sara Clancy – Banshee #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kopš desmit gadu vecuma Bentons Bertrands ar pieaugošu regularitāti ir sapņojis īpatnēji realistiskus murgus no sērijveida slepkavu perspektīvas. Vēl baisminošāks fakts, ka ātrāk vai vēlāk, bet Bentona sapņi piepildās realitātē. Diemžēl Bentona vecāki ir no kategorijas, kuriem vairāk rūp apkārtējo viedoklis un iespaids par viņiem nekā dēla fiziskā un psiholoģiskā veselība, kā rezultātā ar tikpat lielu regularitāti Bentons ar vecākiem ir pārcēlies no vienas Kanādas lielpislētas uz otru. Sērijas darbība notiek pirmajā mazpilsētā, kuru Bentona vecāki izvēlējušies, Fort Wayward. Laikam cerot, ka nošķirtība no cilvēku masām šoreiz varētu nākt par labu.

Par laimi Bentonam, jo viņa vecāku problēmsituāciju risināšanas taktika paliek nemainīga, viņi kā pirmo un vienīgo ‘’viesmīlības komitējas’’ un Fort Wayward pārstāvi sastop izteikti runātīgu, ziņkārīgu un visādi citādi laipnu tīni Nikolu. Bertrandu ģimenes izvēlētā mazpilsētā kā tāda ir ar dziļām iezemiešu indiāņu saknēm un ar to saistīto folkloru, bet Nikola ir vēl īpašāks gadījums un viņu nu nekādi neizdosies pārsteigt un pārbiedēt ar pārdabisko, pat cenšoties no visas sirds un citām iekšām, ko Banshee sērijā sastaptie briesmoņi arī cenšas darīt.

Būtu Banshee sērija YA pārstāve, tad abu draudzība jau pirmajā grāmatā būtu pārtapusi par ko vairāk. Acīmredzami labāko draugu draudzība brīžiem mēro soļus tuvāk kam romantiskākam, bet ne reizi neizplūstot pāri draugu būšanai, ka pat man radās vēlme, lai šī attiecību fronte pavirzīties attiecīgajā virzienā. No citas puses, labi ka tā, jo pretējā gadījumā katra sērijas grāmata būtu divtik gara ar liekiem vizuālā izskata cildinājumu aprakstiem, kādi izpaužas, piemēram, The Infernal Devices jauniešu fantāzijas sērijā.

Ar Nikolas palīdzību Bentons beidzot var sākt izprast, kas viņš tāds par putnu vai precīzāk paranormālo radību ir. Kaut arī Banšijas parasti ir sieviešu kārtas un mitinās Īrijā, acīmredzami Bentona gadījumā notikuši vairāki izņēmuma gadījumi. Būtiskākais, ka Bentons nav mentāli slims, nejūk prātā, kas gan debatējams un saprotami risināms jautājums no dienas uz dienu. Vēl jo vairāk Bentona pieaugošais ‘’talants’’ un māka ar to apieties, kā arī ar Nikolu kopīgā cīņā pret Fort Wayward pilsētā mītošajiem mošķiem, piesaista jaunus un bīstamākus pretiniekus, kuri tā vien vēlas kā pieveikt un nogalināt Bentonu.

Nebūtu bijis slikti, ja pārdabiskie briesmoņi būtu vienīgais ar ko Bentonam un Nikolai vajadzētu saskarties. Paralēli nākas pārliecināt ‘’parastos’’ mirstīgos, ka Bentons ir labais, ka viņš nav vainīgs pie traģēdijām un nāvēm, kuras tā vien šķiet noris paaugstinātā skaitā viņa klātbūtnē. Šajā ziņā Benotam atkal paveicas ar Nikolas mātes profesiju, kura strādā vietējā policijā, kas lieti noder arīdzan citkārt nepieejamu informācijas resursu piekļuvei un ātrākai ļaundari pieveikšanai.

Interesanta paranormālu šausmu romānu sērija, kuras viens no lielākajiem plusiem ir caurvijošais draudzības spēks starp raksturos tik atšķirīgajiem Bentonu un Nikolu.

Cassandra Clare – Clockwork Prince (The Infernal Devices #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

Dēmonu mednieku Shadowhunters Londonas institūta un pēcāk visu mednieku iznīcināšanu sev kā par mērķi ir nolūkojis Axel Mortmain jeb Magister, kā pašam sevi patīk saukt. Vien motivācija tik lielam naidam un acīmredzami gadiem ilgi plānotai atriebībai uzreiz Londonas institūta vadītājai Šarlotei un viņas vīram Henrijma vai sērijas galvenajiem labajiem varoņiem Tesai, Vilam (Viljamss) vai Džemam(Džeimss) nav uzreiz izprotams. Ja vien tas būtu zināms, tas jau būtu viens liels solis, lai izveidotu un realizētu labu, kārtīgu aizsardzības un pēcāk pretuzbrukuma plānu.

Līdzīgi kā pirms šīs sērijas lasītajā The Mortal Instruments sērijā būtisku grāmatas lapaspušu skaitu aizņem savstarpējo attiecību drāma, kas nenovēršami pāraug romantiskās jūtās, starp Tesu un Vilu un starp Tesu un Džemu. Faktors, kas vēl vairāk sakāpina drāmu un jūtas, ļaujot tieši šajā aspektā autorei izpausties vārdu plūdos, ir draudzība starp Vilu un Džemu. Vēl jo vairāk abus vieno Dēmonu mednieku Parabatai rituāls, kas šo draudzību burtiksi padara nedalāmu ‘’līdz nāvu mūs šķirs’’.

Neliels akmens autores dārziņā, ko nevar neatzīmēt, ir Vila spēja redzēt un komunicēt ar spokiem, kas nevienā brīdī netiek pieminēts triloģijas pirmajā Clockwork Angel grāmatā un šajā tiek atklāti pieminēts vien prologā un viss. Šādi līdzigi niķi, izdomāt kaut ko jaunu un līdz tam nepieminētu, ik pa brīdim ir manāmi. Otrs mazais sižets, kas par un ap Vila tēlu saistīts ar iemesliem, kā un kāpēc viņš pirms pieciem gadiem nonācis Londonas institūta un Šarlotes un Henrija aizgādībā. Pirms pieciem gadiem Vils nejauši mājās atbrīvoja dēmonu, kas ieslodzīts tupējis 20 gadus un aiz atriebības Vila tēvam uzlika puisim traģisku lāstu. Līdz šim puisim ir sanācis ar to sadzīvot, bet Tesas uzrašanās dod jaunu sparu atrast veidu, kā lāstu noņemt. Diemžēl lāsts nav vienīgais šķērslis attiecību uzplaukumam starp viņu un Tesu.

Viegla dzīve, pat starp draudzīgajiem medniekiem Londonas institūtā, nav arī Tesai. Pirmkārt un galvenokārt aiz tā, ka pašas brālis Neits ir viens galvenajiem, vismaz viņa ieskatos, palīgiem ļaundarim Mortmeinam lielā varas pārņemšanas plāna realizācijā. Bet nebūt ne mazsvarīgākas galvassāpes sagādā divi institūta puiši un labākie draugi Vils un Džems. Kā gan mierīgi dzīvo, ja abi ir ieskatījušies meitenē, kura pat nav Dēmonu mendiece vai pat parasta mirstīgā.

Cassandra Clare – City of Fallen Angels (The Mortal Instruments #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

Gribētos teikt, ka galvenais City of Fallen Angels sižets saistīts par un ap dažādu tīņu tēlu savstarpējām romantiskajām attiecībām un jaunais stāsta ļaundaris ir vien fona sekundārais sižets, ar ko uzpūst lielāku lapaspušu skaitu.

Teorētiski viena no pirmajiem un laika gaitā spēcīgākajiem dēmonem Lilitai būtu jābūt gana lielam draudam dēmonu mednieku Zemes aizstāvēšanas jomā. Pēc sērijas pirmās triloģijas kulminācijas noslēguma, pēc kura Klarisa panāk, ka Valentīna nogalināto Džeisu atdzīvina izsauktais arkeņģelis Raziels, ir iestājies disbalanss starp labajiem un ļaunajiem spēkiem. Lilitas lielais plāns ir atdzīvināt trešajā grāmatā iepazīstināto Sebastianu (Valentīna dēls), lai atgrieztu izjaukto balansu. Tomēr acīmredzami galvenais aspekts, par ko sērijas faniem būtu jārūp ir romantiskās drāmas.

Klarisa un Džeiss – Lilitas uzsūtīti nakts murgi Džeisam, kuru dēļ, neko nepaskaidrojot, viņš distancējas no Klarisas, kura attiecīgi sāk uztraukties un panikot par abu attiecībām un lielo mīlestību. Vai tik tiešām, pēc uzvaras pār Valentīnu, viss izjuks? Plus fonā Klarisas mātes Jocelyn un Lūkasa (Ņujorkas vilkaču klana līderis) gatavošanās kāzām.

Saimons un Izabella – Kamēr Saimons cenšas sarast un aprast, ka kļuvis par vampīru, un ar to saistīto nepieciešamību pēc asinīm. Paralēli divas attiecības ar Maiju (vilkate) un Izabellu (dēmonu medniece)- jātiek skaidrībā, ar kuru grib turpināt attiecības nopietnākā gultnē. Viena par otru nezina – drāma, kad to uzzina, bet jau iestrādāta izeja no problēmas, kad Maija uzzina pattiesību par Džordanu un apstākļiem, kad abi pārvērsti par vilkačiem.

Maija un Džordans – divi puslīdz maznozīmīgāki tēli, plus Džordans kā pavisam jauns tēls tieši šajā grāmatā. It kā pievienojas Saimona pusnenopietnajai mūzikālajai grupai, jo pirms aptuveni gada šie izlikuši sludinājumu, ka meklē solistu. Bet patiesība Džordans ir pus-slepenas organizācijas biedrs, kuri grib rūpīgāk pavērot Saimonu, jo viņš distancējies no vietējā vampīru klana un cenšas vēl pieturēties pie vecās mirstīgā cilvēka dzīves. Garš, līkumots pagātnes stāsts saistībā ar Maiju, bijusī draudzene, pirms pats vien dažas dienas pirms atgadījuma pārvērsts par vilkati. Un pēcāk, nezinādams, kas notiek, sakodis Maiju, inficējot viņu. Pārpratumi pēc tam.

The Mortal Instruments noteikti nav no tām sērijām, kuru varētu lasīt ārpus grāmatu secības.

Iepalicēji #42

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

City of Glass (The Mortal Instruments #3) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

The Mortal Instruments sērijas pirmās triloģijas labi nostrādāts noslēgums. Vismaz nonākot pie City of Glass sāku saprast, ka šajā sērijā savstarpējām labo tēlu attiecībām un galvenās varones Klarisas gadījumā romantiskajām attiecībām ir vienlīdz nozīmīgs statuss kā cīņai ar lielo ļaundari Klarisas tēvu Valentīnu, kurš izmanto savu nepatiku pret vampīriem, vilkačiem, fejām un burvjiem kā ieganstu, lai, attīrot korumpēto dēmonu mednieku pārvaldi sauktu par Clave, patiesībā pats sagrābtu varu. Pielietodams vienalga cik agresīvas un nežēlīgas metodes.

Pieņemot spēles noteikumus un prozu, kurā Klarisa vai reizēm kāds cits tēls, piemēram, par brāli uzskatītais Jace vai Saimons, draugs kopš mazām bērnu dienām, var rindkopām vien, ja ne pat vairāku lapaspušu garumā, kaut arī vien nesen ir norisinājusies smaga cīņa vai tāda vien vēl būs, no kuras atkarīgs teju pasaules liktenis, tad ar šādu perspektīvu beidzot YA The Mortal Instruments sērija šķita pat gana sakarīga.

Vien ceru, ka otrajā sērijas pusē galvenais ļaundaris un viņa motīvācija būs drusku nopietnāka par Valentīna.

***

Those Who Leave and Those Who Stay (The Neapolitan Novels #3) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešajā Neapoles noveļu cikla grāmatā Elena un Laila ir jau pieaugušas sievietes. Lai arī Those Who Leave and Those Who Stay iesākoties Elena var sevi uzskatīt par veiksmīgāku , inteliģentāku un citādi augstākas kultūras baudītāju, it īpaši pēc debijas grāmatas publicēšanas, kurai ir pat ļoti labi panākumi, gan galvenokārt tās skandalozitātes dēļ, tad stāstam turpinoties Lailai savā profesionālajā darbā nemaz tik čābīgi neiet.

Jāsak neliels paldies šīs grāmatas apraksta izveidotājam, kurā minēts, ka Laila apprecējusies vien 16 gadu vecumā, kas dod labāku saprašanu par un ap iepriekšējās grāmatas notikumiem. Vai nu akmens ierunātāja un autores lauciņā, vai arī manā, ka nepieleca atšķirīgā laika perioda citādās paražas, precoties vēl virms 18.

Tikpat atšķirīga ir jau pieminētā Elenas grāmatas kritiskā uzņemšana literatūras pasaulē. Viņu šoks, ja vien viņi zinātu, kas notiks vēlāk, cik daudz pelēku nokrāsu aplaimos grāmatu pasauli. Elenai pašai jāsaprot, ko viņa sagaida no savas autores karjeras, vai kritiķu novērtējums ir tikpat svarīgs, cik pašas grāmatas pārdošanas panākumi, vai viņa labāk tomēr vēlas būs Literārais dižgars, kas tomēr prasa citu pieeju.

Lasītājs caur Elenas atmiņām var sekot līdzi dažādajām drāmām, kas piemeklē gan Elenas, gan Lailas kā profesionālo, tā laulību dzīves. Drāmas un brīžiem kaislības augstos toņos ir i vienā, i otrā.

***

Academ’s Fury (Codex Alera #2) by Jum Butcher

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Draudi kā iekšējie, tā no ārpuses, kuri gatavi izmantot vājuma brīdi, lai to censtos vēl vairāk vājināt, ja ne pat iekarot.

Jūtama galvenā varoņa Tavi izaugsme gan kopš pirmās Furies of Calderon grāmatas, gan šīs Academ’s Fury piedzīvojumu iespaidā. Jāsaka gan, ka Codex Alera turpina būt visai konvencionāla un klasiska tipa fantāzija ar ne pārāk aizraujošu asā sižeta tipa notikumu sadaļu, kas vairāk tiek attēlots caur tēlu piedzīvotā un uztvertā interpretāciju, pietaupot sulīgākās, asiņainākas daļas lasītāju iztēlei. Varbūt arī sērija kā tāda vairāk domāta jaunākiem fantāzijas lasītājiem.

Academ’s Fury iepazīstina arīdzan ar gana daudz jauniem tēliem, pie viena mainot perspektīvas un lokācijas, kurās būt Tavi nebūtu pa spēkam. Tiek interesanti paplašināta arī pasaules uzbūve, tās dažādo rasu un būtņu iemītnieku sastāvs, kuri ne visi ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem.

***

Death in a Strange Country (Commissario Brunetti #2) by Donna Leon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas piezīmes

Vienā no Venēcijas kanāliem rīta gaismā atrasts ārzemnieka līķis – izrādās kareivis no tuvējās ASV militārās bāzes Vicenzā.

Nelegāli toksiski atkritumi. Kāds dažs labs negadījums ar civiliedzīvotājiem, kuri nonākuši ar tiem saskarē.

Laimīga laulība starp galveno tēlu Gvido Brunetti un sievu.

Nedaudz komiska rakstura tiešā priekšniecība, kas nemitīgi steidzina inspektoru un ir gatava plūkt slavas laurus veiksmes gadījumā, bet tikpat naska novelt vainu uz citiem, tikai ne sevi.

Vienkāršs, tiešs, maz komplicēts sižets.

Organizētā noziedzība, mafija un korumpēti birokrāti, deputāti.

He looked down at the glass again. ‘I care that these things happen, that we poison ourselves and our progeny, that we knowingly destroy our future, but I do not believe that there is anything – and I repeat, anything – that can be done to prevent it. We are a nation of egoists. It is our glory, but it will be our destruction, for none of us can be made to concern ourselves about something as abstract as “the common good”. The best of us can rise to feeling concern for our families, but as a nation we are incapable of more.’

‘I refuse to believe that.’ Brunetti said.
‘Your refusal to believe it,’ the Count said with a smile that was almost tender, ‘makes it no less true, Guido.”– Poala’s father’s answer to Brunetti’s question about the corruption and ineptitude of their government.

——————————————————————————————————–

Then I discovered girls, and I forgot all about being angry or lost, or whatever I was. I just wanted them to like me. That’s the only thing that was important to me.’
‘Were there a lot of them?’ she asked.
He shrugged.
‘And did they like you?’ He grinned.
‘Oh, go away, Guido, and find yourself something to do. Watch television.’
‘I hate television.’
‘Then help me do the dishes.’
‘I love television.’

Justin Cronin – The Passage (The Passage #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vēlme radīt superkaravīru kādā ASV slepenas militāras bāzes nostūrī negaidīti noiet greizi. Laikam nebūs ne lasījuši, ne skatījušies kādu no daudzajiem piemēriem pirms tam, lai nojaustu, ka varbūtība starp veiksmīgu iznākumu un apokalipsi, kad teju visu pasaules populāciju īsa mirklī pāršalc un iznīcina viens vienīgs vīruss, nav diezko samērīga.

The Passage iedalāma divās daļās. Pirmā īsākā ir šis superkaravīra radīšanas process un viena no eksperimenta subjektu izlaušanās, kas aizsāk tālāko grāmatas pamata sižetu. Šī pirmā daļa, lai arī ir ar dažiem mistiskiem elementiem, tomēr atskatoties ir krietni sakarīgākā par tālāksekojošo. Viens no subjektiem, kuru aģentiem Brad Wolgast un Phil Doyle tiek pavēlēts nolaupīt ir vien sešus gadus veca meitene Eimija, bet gan jau prologā, gan vēlāk tiek doti mājieni, ka Eimija nav nekāds parastais bērns, ka viņā jau kopš dzimšanas sēž kaut kas uz paranormālām spējām velkošs. Viņas vara pār citiem tik agrīnā vecumā nav ar apzinātu spēku, bet tik un tā viņai labvēlīga ietekme, pamudinājums viņai palīdzēt izpaužas kā uz aģentiem, tā citiem. Šī palīdzība visnotaļ lieti noder, kad starp eksperimenta programmas vadītājiem ir gana šaubīgi un varaskāri tipi.

Diemžēl stāsta otrajā daļā, kas norisinās gandrīz simts gadus pēc liktenīgās dienas un ASV armijas, valdības un arīdzan pārējas pasaules nespējas nokontrolēt vampīrveidīgo vīrusu, krietni vairāk izpaužas misticisms un pašās beigās pat reliģiskums, kad autors atklāj The Passage nosaukuma domu, kā vīrusa upuru/staigājošo miroņu novēloto ceļu uz aizpausauli ar nu jau tīnes Eimijas palīdzību. Kura nez kādā veidā joprojām dzīva, vien izskaidrojums meklējams, ka arī viņa eksperimenta kārtā inficēta, bet spējusi noturēties pret sliktajām vīrusa īpašībām un tagad ir vienīgā pasaules atlikušās cilvēces cerība uz glābiņu.

Ideja alternatīvam vampīru paveidam, to izcelsmei un apokalipses stāsta neslikta, vien izpildījums un skatījums uz postapokalipses attīstību, pa vidu fokusējoties uz izdzīvojušo savstarpējām sociālajām attiecībām un garum gari izstieptiem tēlu pagātnes stāstiem, it īpaši šīs pirmās grāmatas noslēgums būtu prasījies labāks.

Jonathan Maberry – Rot & Ruin (Rot & Ruin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

15 gadīgā Bendžamina jeb Benija pieaugšanas stāsts zombiju post-apokalipses pasaulē. Pirms 14 gadiem pasauli dažās nedēļās pāršalca pēkšņi no mirušajiem augšāmcēlušies. Ne tad, ne tagad nevienam nav īsti skaidrs kā un kāpēc tas aizsākās, kas ļauj mirušajiem kustēties un nesatrūdēt. Vienīgi norobežotas pilsēteles un ciemati lielākoties palīdz atlikušajiem dzīvot kaut cik droši, kamēr atlīdzību mednieki, to skaitā Bendžamija vecākais brālisToms, medī zombijus ārpus pilsētas žoga robežām.

Attiecības starp brāļiem nekad nav bijušas tās labākās. Galvenokārt no Bendžamina puses, kam par iemeslu kalpojuši atmiņu fragmenti kā mazulim no liktenīgās nakts, kad viņš atceras kā Toms ar viņu kaut kur bēdzis, kamēr vecāki palikuši mājās nolemti nāvei. Līdz šim ar to spriedumam par brāļa raksturu ir pieticis, tomēr jaunās pasaules prasība no 15 gadu vecuma atrast kādu darbu, vai pretējā gadījumā tiks samazinātas pārtikas devu normas, pieejamo kuponu skaits, piespiež ar Tomu uzskāt nozīmīgāku vārdu apmaiņu, pēc tam kad citi darbi izbrāķēti.

Labi attēlots viens dzīvajos palicis kādreizējās ASV nostūris, kur pilsētnieki apzināti dzīvo ar galvu smiltīs, apzināti ignorē nepatīkamu informāciju, kas traucētu jaukajai ikdienai nosacītā drošībā, kas ļauj nežēlīgākiem un agresīvākiem atlīdzību medniekiem brīvu vaļu veidot savus likumus ārpus tās. Brutalitāte netiek vērsta tiek vien pret vēl lielā skaitā staigājošajiem miroņiem, par cik zombiju apokalipses rezultātē vairs neeksistē policija vai citi likumsargi, tad krimināli noskaņotiem prātiem ir brīva vaļa izpausties. Ja grāmatas sākumā Bendžamins aiz neziņas vēl apbrīno šos citus zombiju medniekus kā kārtīgākus večus par savu brāli, tad iepazīstot tuvāk un personīgāk reālo situāciju, Bendžaminam nākas krietni mainīt savas domas.

Gluži bez romantiskām jūtām Rot & Ruin neiztiek un grāmatas kulminācijas punkts saistīts ar Bendžamina (ar Toma lielu palīdzību) steigšanos glābt vienaudzi Nix, bet nekad šis YA tik raksturīgais aspekts nepārņem grāmatu savā varā. Mācekļa darbs, kas uz neatgriešanos izmaina ne tikai paša Bendžamina skatījumu uz esošo pasauli.

Hidden (Alex Verus #5) UN The Trespasser (Dublin Murder Squad #6)

Hidden (Alex Verus #5) by Benedict Jacka

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sērijas piektās grāmatas Hidden notikumi pārbauda jaunākās Aleksa draudzības saišu spēku, kas jau tā ir izjutusi spiedienu pēc iepriekšējās Chosen, kad Anna, būdama life mage, nosoda Aleksu, jo viņš redz izvēlējās labāk palikt dzīvajos, kā rezultātā nākas uzbrucējus nogalināt. Tagad briesmās nokļuvusi Anna, un, neskatoties uz varbūtēju un pat attaisnojamu aizvainojumu, Alekss negrasās palikt malā un neko nedarīt.

Ideju sadursme kā sadzīvot ar savām sliktajām, nepatīkamajām rakstura iezīmēm, kā atrast balansu. Ka varbūt veselīgāk ļaut tām reizi pa reizei izpausties nekā censties apspiest un pēcāk ciest no vulkānam pielīdzināma izvirduma, kas būtu vēl ļaunāk. Ar ko Alekss tā kā būtu ticis skaidrībā, kas jau pa savai reizei ir bijis redzams darbībā, bet ar ko nākas tikt pie skaidrības Annai, lai maksimālie centieni kādu neapdraudēt nu ne par ko, neizvērstos nepiedomātā savtīgumā un egoismā, kad dzīvības atņemšana pašaizstāvības nolūkos nav nekas nosodāms, kad Anna neaizdomājas, ka viņai mirstot, citu varētu zaudēt labu draugu.

***

The Trespasser (Dublin Muder Squad #6) by Tana French

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmais un vienīgais kaut cik tiešais turpinājums Dublin Murder Squad sērijas ietvaros ar tiem pašiem galvenajiem tēliem/detektīviem kā The Secret Place – Stīvenu Moranu un Antoinette Conway, vien ar atšķirību, ka The Trespasser notikumi tiek attēloti no Antoniettes perspektīvas.

Iepriekšējās grāmatas laikā radās iespaids, ka Antoniettes darba stāžs ir krietni lielāks par Stīvena, ka par spīti mobingam no vīriešu kolēģu puses viņa ir spējusi izveidot ilgstošu karjeru. Neliels pārsteigums, ka slepkavību izmeklēšanas nodaļā, cik nopratu, Antoniettes strādā salīdzinoši nieka trešo gadu. Tomēr viņa ir tuvu pēdējam pilienam, lai pamestu, ja ne darbu policijā, tad vismaz šo policijas nodaļu. Vienīgais īstais draugs un uzticības persona ir nesen iegūtais pārinieks Stīvens, bet grāmatas gaitā pat par to nākas sākt šaubīties. The Trespasser izmeklēšana kļūst par īstu rakstura pārbaudījumu Antoniettei, kā arī prasa pavērt acis citā rakursā, lai saskatītu, ka varbūt nemaz nav tik šausmīgi, kā līdz tam šķitis.

Pati slepkavības izmeklēšana sākotnēji šķiet ātri atrisināma un viegli norakstāma, kā mirkļa kaislību ķilda ar letālām sekām. Netrūkst pat kolēģu, kuri izrāda ieinteresētību iemeslos, kāpēc gan kaut kas tik vienkārši atrisināms, kad ir pat ideāls aizdomās turamais. Tomēr gan Atoniettei, gan Stīvenam kaut kas šķiet ne tā, kaut kas līdz galm īsta nesapas. Abiem un it īpaši Antoinettei nākas pašiem gandrīz kļūt par sliktajiem citu kolēģu acīs, lai nonāktu līdz patiesībai.

Dublin Murder Squad ir viena no retajāmsērijām, kurā varu ieteikt katru tās grāmatu (kriminālromānu lasītājiem), tā teikt nebūtu grūti atrast sliktākus piemērus. Nebūs vien pliks, varbūt pat uzspēlēta intriga ar kino cienīgām sakritībām. Papildus ļaundaru, slepkavu atrašanai/noķeršanai un viņu pastrādātā iemesliem, krietns laiks un uzmanība tiek veltīta arī upuriem, viņu rīcībai un motivācijai līdz liktenīgajai dienai.

Cassandra Clare – City of Bones (The Mortal Instruments #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

Vien 15 gadīgās Klarisas (visu grāmatu tiek saukta Clary iesaukā) pasaule tiek sagriezta kājām gaisā, kad, apmeklējot klubu ar ilggadēju draugu Saimonu, viņa pamana kaut ko neraksturīgu, kaut ko tādu, ko nespēj ignorēt, kā nemanītu. Viens šāds gājiens uz neatgriešanos izmaina gan Klarisas, gan vienpusēji iemīlējušamies Saimona dzīvi, atklājot līdz tam paslēpto pārdabisko pasauli piepildītu ar visvisādiem mošķiem.

Par nelaimi Klarisai ar to problēmas un pārdzīvojumi tikai sākas. Vēl lielāku šoku sagādā dēmonu izpildīts uzbrukums Klarisas mātei, kuru līderis izbijis Shadowhunter Valentīns apgalvo, ka viņus interesē iegūt kaut kādu tur Mortal Cup. Nabaga Klarisa vairs nevar saprast kam var uzticēties, visa dzīve šķiet kā vieni vienīgi meli.

Lai arī Klarisas sastaptie jaunie draugi, kuri ieved Klarisu un līdz ar viņu arī lasītāju Shadowhunters slēptajā pasaulē, kuri medī dēmonus un citus nepaklausīgus monstrus, apgalvo, ka šis Mortal Cup ir baigi svarīgs, un izskaidro visas iespējamās briesmas, ja tas nonāktu nepareizajās rokās, tad pretstatītais ļaundaris, kurš licis uzbrukt Klarisas mātei un alkst izmantot šo Kausu saviem nešķīstajiem mērķiem, ir gana banāls un vienkāršs.

Tikpat tiešas un vienkāršotas ir problēmsituācijas grāmatas galvenajiem labajiem varoņiem. Vismaz autorei labi, ja arī ar neveikliem informācijas gūzmju momentiem, sanāk ar leģendu apvīt gan vispārējo Shadowhunters pasauli, gan galvenā ļaundara motivāciju šībrīža izdarībām. Bet pat tad uzmanību no šķietamas galvenās prioritātes pat tad spēj novirzīt savstarpējās attiecības, kaut arī biju gaidījis, ka romantika varētu būt pat vēl vairāk uzsvērta, kas patīkami pārsteidza.

Ja pieņem spēles noteikumus un patur prātā, ka City of Bones ir kā bērnu fantāzija ar YA raksturīgu viduskolas drāmām nomainot fonu uz fantāzijai atbilstošāku, kurā galvenā glābēju lomā nav tikpat kā nevienam pieagušajam, tad grāmata bija pat vairāk kā laba. Varu saskatīt iemeslus, kāpēc grāmata un sērija šī ar mutvārdu ieteikuma spēku ieguva tādu popularitāti. Tomēr, vai City of Bones piemīt kuat kas neredzēts un unikāls, arī nevar apgalvot.