David Hewson – A Season For the Dead (Nic Costa #1)

39388

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Books

Manas pārdomas

Akadēmiķe Sara Farnese nokļūst masu mediju un policijas uzmanības krustugunīs, kad kāds bez saprotamas motivācijas pēkšņi sāk nežēlīgi nogalināt viņas bijušos, pasargāti pat var nebūt vienas nakts sakari. Turklāt slepkavības upuri tiek atstāti atklāšanai, kā baznīcas mītos aprakstītie mocekļi. Vai tas ir kāds aptracis un saniknots Sāras atraidīts mīļotais, kurš pārzin viņas darba sfēru, kā tas sākotnēji varētu likties, vai tomēr tikai viltīgs iegansts, aiz kura slēpjas vēl kas nopietnāks?

To atšķetināt nākas Romas policijas detektīvam Nic Costa, kuram ļaundara notveršanas nolūkos ir ne tikai jāatšķetina Sāras personība, kura atklājas visai neparasta (daži teiktu dīvaina), un izmanīgi jāizlavierē starp komplicētajām attiecībām starp Romu un Vatikānu (kaut gan lasītājam nelika doti mājieni, ka kāds likumsargs pašā Vatikānā censtos patiesi atrisināt slepkavības), bet arī jāsastrādājas ar jaunu pārinieku, kurš pensijas vecumam ir krietni tuvāk.

Izmeklēšanai turpinoties par Sāru pašu atklājas šis tas, ko viņa pati noteikti būtu gribējusi paturēt noslēpumā; plus lasītājs tiek drusku iežēlināts pirms uzzina par grūto bērnību un citiem smagiem faktoriem. Vēl jo vairāk, Nika priekšnieks ar cerību izkustināt lietu no strupceļa un slepkavu pamudinātu uzņemties lieku risku, uzdod viņam likt masu medijiem noprast, ka starp viņu un Sāru briest kādas potenciāli romantiskas jūtas. Kā mīnuss grāmatai, šī sižeta līnija ir visai paredzama un jau bieži redzēta, jo kā par brīnumu, lai kādi nebūtu pretargumenti, neviļus kaut kāda attiecību dzirksts arī rodas.

Otra persona (bez Sāras) slepkavas redzes lokā ir kardināls Michael Denney, ap kuru savelkas tumši negaisa mākoņi. Reiz apgrozījies starp politiķiem un uzņēmējiem kā zivs ūdenī (naudas atmazgāšana un vēl dažnedažādas kriminālas aktivitātes), kuru dēļ ir izpelnījies tādu iestāžu kā FIB interesi un tagad ir nolemts krasai lejupslīdei. Līdz šim Maikls ir slēpies aiz Vatikāna drošajām sienām, bet ir cilvēki, kuri labprāt viņu pasludinātu par grēkāzi un izstumtu no sava vidus saplosīšanai, tādējādi atbrīvojoties no potenciāla drauda savai brīvībai.

Laba izklaides literatūra, bet bez jebkāda wow! faktora ne savā žanrā, nedz arī kā citādāk.

 

Advertisements

Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3) (Audio book)

6892870

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House Audio

Manas pārdomas

Gandrīz bez laika pārtraukuma turpinot notikumus no Meitenes, kas spēlējās ar uguni Millenium triloģijas trešo grāmatu ideālā gadījumā būtu vērts arī lasītājam ņemt rokā bez diža pārtraukuma starp sērijas pārtraukuma. Turklāt personīgi, ja nebūtu klausījies audio formātā, kas šīm grāmatām (vismaz otrajai un trešajai) ir piemērotāks; drukāti vai elektroniski uzrakstītā stils būtu nokaitinājis vairāk.

Tātad nomaitājot iepriekšējās grāmatas beigas, Salandere par pārsteigumu tēvam Aleksandram Zalačenko un pusbrālim Nīdermanam augšāmceļas no kapa (heh, atbilstoši svētkiem :D) un ar vairākām ložu izraisītiem ievainojumiem (turklāt viena galvā) dara visu, lai atriebtu pret viņu kopš bērnības pastrādātās netaisnības. Par nožēlu pašai kā tēvs, tā pusbrālis (aizmūk) paliek dzīvi, bet par atvieglojumu dažiem draugiem kā Blūkvistam arī pati neaiziet pa pieskari. Nedaudz uzjautrinoši trillerī lasīt par tik izteikti sliktām meitas un tēva attiecībām, diemžēl pilnībā nepiepildījās vienubrīd mans minējums par Salanderes un Zalačenko neveiksmīgiem mēģinājumiem vienam otru nogalināt; tas vairāk paliek nodomu līmenī, jo ātri vien notikumi un personas kā Zviedrijas slepenpolicija (konkrētāk ‘’Zalačenko klubs’’) ārpus slimnīcas sāk aktivizēties un prasīt lielāku uzmanības daļu.

Kamēr Salandere atkopjas no gūtajiem ievainojumiem (faktiski ieslodzīta slimnīcā), grāmatas pamata sižets grozās gan ap gaidāmo Salanderes tiesas prāvu, kaut arī ir zināms, ka žurnālistus un bijušo viņas aizbildni nogalināja Nīdermans, bet ‘’Zalačenko klubs’’ (īpaši riebīgs padevās psihiatrs Teleborian) aiz likuma aizsega ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai paliktu neatklāti un nesodīti par gadu gaitā pastrādātajiem noziegumiem, kad viens pārbēdzis spiegs bija svarīgāks par mazu meiteni, gan ap briestošo tiesas prāvu pret minētajiem ļaundariem, pateicoties Blūmkvistam un Dragan Armansky no vienubrīd Salanderes darba vietas iekš Milton Security. Ne pārāk nepieciešama un pilnībā nodalīti no visa pārējā šķita Bergeres sub-sižets ar viņas aiziešanu no Millenium žurnāla uz nacionālu laikrakstu un pēkšņu stalkera uzrašanos, vēl jo vairāk bezjēdzīgi tas šķiet, kad tiek atklāts šo noziegumu ļaundaris. Tikai iegansts, ar kuru uzpūst lapaspušu skaitu.

Tā pat gribētos piekasīties pie tā, ka Salanderes un arī viņas slepeno hakeru draugu (par kuriem pēc tam pilnībā tiek piemirsts) talants un spējas tiek izmantoti gluži kā tāda kā maģijas nūjiņa, lai izglābtu labos tēlus no strupceļa un būtu veids kā virzīt notikumu gaitu uz priekšu.*

Triloģija, kuras popularitātes rādītāji neatspoguļo tās kvalitāti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kā arī epilogā tiek palaists garām ideāls klifhengeris, kad Nīdermans pārsteidz Salanderi vecajā lauku mājā, bet nē, viss blīkš blākš jāatrisina turpat uz vietas.

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

6087991

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads gan kopš Millenium sērijas pirmās grāmatas notikumiem, gan personīgi kopš laika, kad pats to izlasīju. Gads, kura laikā, pateicoties savām hakeres maģiskajām spējām un no Vangeru afēras ne pārāk legāli iegūtajiem līdzekļiem, Salanderei nav bijis jāuztraucas par personīgajiem līdzekļiem, kas atļauj apskatīt pasauli, veltīt laiku sev un atrast jaunas personības šķautnes. Summa ir ar tik daudz nullēm (zviedru kronas, bet tomēr), ka par to nevajadzēs aizdomāties līdz pat mūža beigām, bet spēlēšanās ar uguni var nejauši panākt tās ātrāku ierašanos.

Tikmēr Mīkaels Blūmkvists, līdzīgi kā citi Salanderes draugi (lai cik maz pēc viņas domām tādu nebūtu), ir atstāts pilnīgā neziņā, kur Salandere ir nosvīdusi. Ja citi, zinot Salanderes īpatnējo izteikti anti-sociālo personīgu, to +/- spēj tādejādi sev izskaidrot, tad Mīkaela gadījums, ņemot vērā kopā pārdzīvoto un varbūt tādēļ radušos attiecību kaisli, ir drusciņ atšķirīgs. Lai ko viņš darītu, Salandere pret viņu attiecas kā pret kaut ko neeksistējošo. Viens būtisks faktors, ko pats Mīkaels droši vien par tādu neuzskata, ir viņam pašsaprotamās casual rakstura attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, kas Salanderei varētu nebūt pieņemami.

Viss mainās, kad savās mājās tiek atrasts Millenium žurnālists Svensons un viņa draudzene Johansone un pavisam necerēti nozieguma vietā atrastais slepkavības ierocis (pirkstu nospiedumi uz tā) norāda taisnā virzienā uz Salanderi. Ar to plus vēl dokumentāciju no dažādā valsts iestādēm par Salanderes pagātni un psiholoģisko stāvokli policijai pietiek, lai ieraktos dziļi vienā domu gājienā un vairāk neskatītos ne pa labi, ne pa kreisi. Šajā ziņā autoram veiksmīgi izdevās radīt dažus pamatīgi pretīgus izmeklētāju/policistu tēlus. Lai kā Blūmkvists censtos noradīt uz to, ka varbūt Svensona topošā grāmata par jaunu sieviešu nokļūšanu piespiedu prostitūcijā un neskaitāmu noziedznieku, pat korumpētu policistu, politiķu un tiesībsargu atmaskošanu nepalīdz, lai policija apsvērtu citus nozieguma scenārijus. Kad vēl tiek atrasts trešais upuris ar vieglu noprotamu saikni ar Salanderu, masu mediju cirks var sākties.

Grāmatas galvenais fokuss ir uz noslēpumaino Salanderi. Paralēli Blūmkvista centiem izzināt patiesību, policijas aklajiem mēģinājumiem ‘’pienaglot’’ pie taisnības sienas galveno aizdomās turamo, Meitene, kas spēlējās ar uguni dod dziļu ieskatu Salanderes bērnībā un notikumos, kas lielā mērā ietekmēja viņas personību un pamatoti negatīvo attieksmi pret varas iestādēm. Kopumā nepameta sajūta, ka šī lielā mērā ir sagatave oriģināli triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

935308

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

33537944

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Kaut arī Pens Keidžs (otrās) triloģijas pirmajās divās grāmatās kopā ar vairākiem lieliskiem cietiem tēliem/varoņiem gan vēl dzīviem, gan nogalinātie, ir veicis lielu darbu, lai atklātu neglīto patiesu par pagātnes noziegumiem un lai nebūtu vairs jābaidās no rasistiskās organizācijas KKK nošķēlušās grupa Double Eagles, kuri uzskatīja, ka KKK pret afroamerikāņiem ir pārāk draudzīgi noskaņoti un ka viņu attieksme ir ‘’too soft’’, par spīti tam visam viņu radītie un izteiktie potenciālie draudi ir vēl ar pietiekoši spēcīgu ietekmi, lai Načezas mēra tēvs Toms Keidžs sēdētu ieslodzījumā un tiktu tiesāts par iespējamu slepkavību, neskatoties uz to, ka tieši Doubles Eagles līderi sešdesmitajos gados izteica nāves draudus, ja viņa izdomās atgriezties.

Runa ir par Toma melnādaino māsiņu Violetu, kura tajos gados tika brutāli grupveida izvarota, lai viņas brālis un brāļa draugs, kuri bija aktīvi civiltiesību aktīvisti, pārtrauktu slēpties. Par Tomu jāsaprot, ka viņš gan Načezā, gan dienvidos vispār bija ļoti brīvi domājošs. Viņam svarīgāk bija palīdzēt slimam cilvēkam vienalga, kāda būtu cilvēkam ādas krāsa, vienalga, vai viņš spēs samaksāt naudā vai graudā. Apvienojumā ar gaisā pastāvīgi virmojošo briesmu sajūtu, Violetas neseno nokļūšanu atraitnes statusā u.c., starp Tomu un Violetu dzima kas par vairāk par draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Nebūtu Toma pašaizliedzīgās darbības, lai palīdzētu viņai aizbēgt uz ziemeļiem, uz Čikāgu, nebūtu Violeta nodzīvojusi tik garu mūžu vai bijis viņiem kopīgs dēls Linkolns.

Neieslīgstot vēl dziļāk detaļās rakstot par komplicētajām attiecīgbām vienlīdz tagad starp Penu un viņa tēvu vai vēl joprojām eksistējošo rasismu ar risku kaut ko samaitekļot ieteikšu labākai izpratnei par autora radīto Penn Cage sērijas pasauli, ja ne sākt ar pirmo triloģiju un The Quiet Game, tad vismaz noteikti vispirms pievērsties fantastiskajām Natchez Burning un The Bone Tree; katra no tām krietni pārsniedz 500lpp latiņu, tā teikt ir kur ieskrieties, bet labākais, ka sižets salīdzinoši noris īsā laika sprīdi, kas liek nemanot nonākt līdz grāmatu beigām.

Vēl piebildīšu, ka atšķirībā no visām piecām iepriekšējām Penn Cage grāmatām The Mississippi pamatā ir Pena tēva Toma tiesas prāva ar neordināru taktiku no viņa sena drauga un advokāta, un ar milzum daudz vēl citiem saistošiem mozaīkas gabaliņiem tās fonā un atmosfērā. Vien pabeigšu rakstu ar sīku pārmetumu manā skatījumā, ka pirmais kulminācijas brīdis tiesas prāvas laikā šķita tik labs (nu tik LABS!), ka (cik saprotu) triloģijas un pašas grāmatas beigas salīdzinājumā nelikās tik spožas. Šeit vēl intervija ar pašu autoru no 2017.gada.

Tess Gerritsen – Die Again (Rizzoli & Isles #11)

24179528

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Sešus gadus atpakaļ grupai tūristu šķita interesanti doties tuvāk dabai gida pavadībā un izrauties no rutīnas un apnicīgajiem pilsētas džungļiem. Tā vietā viņi sastapa savus ļaunākos murgus, un no visiem starp dzīvajiem beigās palika tikai viens!

Die Again tagadnē viens no labākajiem taksidermistiem Bostonā un pat visā valsts teritorijā Leon Gott tiek atrasts nežēlīgi noslepkavots pats savās mājās – pakārts kā medījums un ar izlaistām iekšām, bet tajā pat dienā no zoodārza piegādātais sniega leopards (miris ar vecumu saistītu slimību dēļ) ir pazudis. Protams, detektīve Džeina Ridzoli un viņas pārinieks Frosts kā pirmos aizdomās tur kādu pār strīpu pāršāvušu dabas draugu vai to grupu, kuriem nav patikusi upura nodarbošanās un/vai fakts, ka viņa mājokļa sienas ir noklātas ar izbāztu dzīvnieku trofejām. Tomēr, kā jau tas ir ierasts, ne viss ir tā kā tas lasītajām tiek pasniegts pirmajā brīdī.

Viens gan ir skaidrs, ka toreiz Āfrikā notikušais slaktiņš ir kādā veidā saistīts ar šodienas slepkavībām Bostonā, galvenokārt jau tāpēc, ka ik pa brīdim tiek iestarpinātas nodaļas (ar POV no vienīgā izdzīvojušā) ar ‘’maģiskā’’ safari izbraukuma notikumiem. Lasītājs tiek meistarīgi vazāts aiz degunu un uzvilināts turēt aizdomās te vienu, te otru tēlu. Vienīgais mīnuss, ka pagātnes notikumu nodaļas nav attiecīgi tā atzīmētas, radot nelielu apjukumu, par to ‘’kad’’ tās norisinās.

Nozīmīga loma grāmatas sižetā piešķirta arī tiesu medicīniskās ekspertīzes speciālistei Maurai, kurai bez problēmām mīlas frontē un personīgajā dzīvē, no jauna ir jācīnās ar kolēģu skepsi par iekāpšanu viņu izmeklēšanas teritorijā, pat ja viņas teiktais ir noderīgs un pamatots; arī draudzīgās attiecības ar Džeinu, ar kuru kopā ir pārciestas lielas lietas, ir cietušas. Kaut arī katru sērijas grāmatu var lasīt neievērojot secību, tieši šādi sīkumi var palikt nesaprotami vai tik palaisti garām. Die Again varu ieteikt gan sērijas fanam, gan vienkārši tādām, kas izbauda šī tipa romānus (par seriālu to nevaru teikt), pēc vienas izlasītas nodaļas tā vien gribēsies ķerties klāt nākosājai. Tomēr šķiet būšu sapratis, ka visvairāk patīk kriminālromāni, kur POV ir gan no izmeklētāju, gan ļaundaru puses.

John Fowles – The Magus un The French Lieutenant’s Woman; Wilkie Collins – The Moonstone

16286

Manas pārdomas

The Magus

Miljonāra sagrozītās psiholoģiskās spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, par kuru upuri, kā skolotājs nonākdams uz nomaļas Grieķijas salas, kļūst Nicholas Urf. Ātri vien Nikolass un ne tikai viņš ir kļuvuši par aktieriem par prieku jauniegūtajam paziņam/draugam, lai dzīvajā tie izspēlētu katram individuāli dotas instrukcijas.

Varu vien piekrist šai lasītājai, ka The Magus liek apšaubīt kas ir kas, un vaicāt, kurš saka patiesību; līdz esi izdomājis, kā lietas iegrozīsies, tā autors apgriež visu kājām gaisā. Neziņa un neparedzamība par gaidāmo, gluži kā dzīvē, viens no romāna plusiem.

56034

 

The French Lieutenants Wife

Viktoriāņu stila romantiskais stāsts par dilemmas priekšā nonākušo Čārlzu (32), kad, saderinājies būdams, viņš pēkšņi iemīlas citā. Atšķirībā no šīs lasītājas, diži vairāk arī nesaskatīju; varbūt grāmatu, kuru pārlasīt/noklausīties vēlāk.

 

 

 

 

 

6138

 

The Moonstone

Būdams, ja pirmais klasiskais detektīvs, tad noteikti 1868.g publicētais The Moonstone (sākotnēji sērijveidā) ir viens no pirmajiem sava žanra celmlaužiem, un nevar nesaskatīt, kur ir tikusi smelta tādiem tēliem kā Šerloks Holmss, Erkils Puaro un daudz citi.

Jau pirmajā naktī pēc dāvanas (krāšņais Mēness akmens) saņemšanas tas tiek nolaupīts un aizsākas vēlākos darbos tik ļoti iemīļotais ‘’kurš to izdarīja’’/vainīgā meklējumi. Aizdomas krīt uz ne vienu vien, ko tikai paspilgtina fakts, ka lasītājs gan par pašu zādzību, gan notikumiem, kas noveda pie dārglietas nonākšanas pie Reičelas Verinderas.

Jāpiebilst gan vien tāds sīkums, ka pirms gadsimtu mijas dārglieta tika nozagta no Hindu tempļa, piedevām zaglis (britu karavīrs) nežēloja trīs cilvēku dzīvības, lai to iegūtu savā īpašumā, tādējādi iegūdams ne tikai nu jau asiņaino Mēness akmeni, bet arī lāstu kā piedevu…

Šeit un te vēl citu lasītāju (pozitīvie) viedokļi.

Stephen King – Under the Dome

6320534

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

Vienā jaukā oktobra dienā pāri Chester Mills(saīsināšu uz CM) pilsētiņ un tās tuvāko teritoriju nolaižas caurspīdīgs kupol, kas, neskaitot gaismu un skaņu, gandrīz neko citu nelaiž sev cauri, tādejādi padarītas CM iedzīvotājus par nosacītiem cietumniekiem ar ierobežotiem resursiem un par sava veida realitātes šovu pārējai pasaulei, bez iespējas pamest pilsētu un tās iemītniekus, lai nomainītu ainavu.

Jau ir pagājis zināms laiks kopš noslēdzās piecu sezonu ilgušais seriāls (skatījos reizē ar epizožu iznākšanu), un iemesls tādai aizkavei šķiet drīzāk meklējams grāmatas apjomā (kā nekā virs 1000lpp), nevis aiz bažām, ka seriāls, kurā citplanētiešu uzrašanās bija daudz manāmāka un vairāk no zila gaisa paņemta versija. Pat negribot sanāca gan salīdzināt, gan personāžus iztēloties pēc attiecīgajiem aktieriem, bet ir jau sākuma un tā līdz beigām ir pietiekami daudz atšķirību, lai varētu pa savam izbaudīt abus divus un nejusties, ka viens samaitekļotu otru.

Viens no galvenajiem labajiem tēliem ir Dale Barbara jeb pēc iesaukas Bārbijs, Irākas kara veterāns, kuru lielākā daļa CM iedzīvotāju par spīti vairāku mēnešu darbam vietējā ēstuvē kā pavāram joprojām uztver kā jauniņo iebraucēju, kādēļ CM otrajam priekšsēdētājam Lielajam Džimam (par viņu bik vēlāk) ir tik viegli noskaņot sabiedrību pret Bārbiju. Starp citu tieši pirms kupola uzrašanās Bārbijs bija ceļā prom no CM uz neatgriešanos, plus nesekmīgi centās nostopēt garām braucošu auto; notikums, kuru atsaukt prātā ar frāzi ‘’ja vien…’’. Turklāt iemesls pilsētas pamešanai ir nesena sakaušanās ar Lielā Džima dēlu Junioru un viņa draugiem, dodot liekus iemeslus, lai nonāktu Lielā Džima melnajā sarakstā, kas sevis labklājības vārdā nav neviena interesēs. Ja vēl Bārbijam pašam kā tādam ir līdera dotības, tad šajā jautājumā izvēles brīvība tiek atņemta brīdī, kad pats ASV prezidents nozīmē Bārbiju par galveno, ar kuru ārpasaule sazināsies ar CM, atjaunojot viņu armijā par pulkvedi un norīko pārņemt varu no pilsētas valdes.

Lieki būtu teikts, ka Lielais Džims un grāmatas galvenais ļaundaris (slīpēts politiķis, lietotu auto tirgotājs, ‘’narko’’ boss, kā arī liekulīgas reliģiozitātes kalngals), par to nav sajūsmā. Sliktākais priekš CM iedzīvotājiem, ka ar katru mirkli Džimam kupola esamība un rīcības brīvība, ko tas sniedz (jo ko gan kāds no ārpuses var viņam padarīt), patīk arvien vairāk. Meistarīgi tiek izmantots cilvēku apjukums un bailes no nezināmā, kas būs, lai ļaunprātīgi izmantotu vēlētāju uzticēto varu sava labuma gūšanai. Viņam aktuāls ir mērķis nevis sniegt palīdzību, bet uzurpēt pēc iespējas neierobežotāku varu un novākt no ceļu jebkuru, kurš ir pret viņu; turklāt pasargāti nav arīdzan vienā brīdi esoši ‘’draugi un sabiedrotie’’. Par cik idejiski grāmatu Kings jau mēģināja uzrakstīt 1976.gadā, tad šaubos vai nedaudz saskatāmā līdzība ar pašreizējo ASV prezidentu bija viņam prātā.

Pie vērā ņemamiem personāžiem būtu jāpieskaita arī avīzes redaktoru (un pārliecināta republikāne) Džūlija, ārsts Rastijs un jauniešu trio (Džo, Norija un Benijs), kuru stāsta līnija bez īpaši lielām drāmām un pārliekas romantizēšanas bija viens no interesantākajiem.

Kaut arī Under the Dome nav simtprocentīgs šausmu romāns, bet pārmest Kingam par šausmu uzdzenošu elementu trūkumu, vairāk tieši cilvēku rīcības ziņā, pārmest gan nevar. Pārsteidzošs ir temps, cik ātri viss CM sāk pasliktināties; nav vajadzīga pat nedēļa, lai cilvēki paši citiem un sev dzīvi padarītu par elli. Tikpat labi varu iedomāties mierīgu, sakarīgu pilsēteli ar prātā veseliem priekšsēdētājiem, kura, pielietojot veselo saprātu, varētu izvilkt ilgāk. Nenoliegšu, ka beigas Kings varēja tā nesasteigt, bet nav jau arī tā, ka tāds kupola izcelsmes variants netika pieminēts. Turklāt nešķita, ka Kings būtu licis uzsvaru uz šo aspektu; un pat ne uz to, uz kādu rīcību katrs ir spējīgs ekstremālos apstākļos, kā tas varētu šķist, bet, kā to pats autors uzsver šajos divos video – uz klimata pārmaiņām, jo lielā mērogā mēs visi dzīvojam zem kupola bez iespējām pamest šo planētu.

Jonathan Maberry – Patient Zero (Joe Ledger #1) (Audio book)

3993839

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džo Ledžers tiek iemests baseina dziļajā galā, viņam kā ar bomi tiek iebelzts pa galvu, kad līdz šim nedzirdēta DMS(Department of Military Science) aģentūra ar ļoti noslēpumaino Mr. Church priekšgalā rekrutē Džo bīstamākajam uzdevuma viņa karjerā – pasaules glābšana no potenciālas zombiju apokalipses. Bet tieši veids, kā DMS izvēlas atlasīt sev derīgos aģentus no, tā teikt, pelavām, ir tas brutālākais. Bez jebkādiem brīdinājumiem vai paskaidrojumiem Džo Ledžers nokļūst vienā telpā ar cilvēku(teroristu), kuru mazāk kā pirms 48stundam viņš jau vienreiz kā nogalināja. Acīmredzami ar pasauli kaut kas nav īsti riktīgi, ja tev nākas veikt kaut ko tādu atkārtoti…

Patient Zero pārsvarā norisinās no Džo skatpunkta un tikai īsi un fragmentāri dod ieskatu ļaundaru/teroristu nometnē. Varbūt lasot fizisku grāmatas eksemplāru būtu citādāk, bet šajā konkrētajā audio grāmatas ziņā labi, ka tā, jo ierunātājam, kuram citādi par visu romānu kopumā var novēlēt uzslavas, liels mīnuss bija identiskās balsis un intonācijas gan galvenajam labajam tēlam Džo, gan zombiju apokalipses finansētājam un vienkārši superbagātajam Sebastian Gault. Šeit skatāms video, kur autors pats raksturo savu varoni Džo Ledžeru. :)

Sebastians – multimiljonārs (ja ne pat miljardieris) un reizē arī plaši pazīstams labdarības projektu atbalstītājs tik ļoti pielūdz alkatīgo $ dievu, ka maz pamazām ir izperinājis. La realizētu mērķi nedaudz pabiedēt Amerikas Savienotās Valstis, izkaisīt pietiekoši daudz informācijas vakcīnas izveidi, lai tā pārsviestu savus milzu tēriņus no militārās nozares uz farmāciju. Atliek vien uzvest pietiekami draudīgu izrādi ar augstu ticamības pakāpi, bet tā, lai nepāršautu pār strīpu, un nauda varēs sākt ripot. Tomēr, kā par nelaimi, lai plāni kustētos uz priekšu, nākas piesaistīt reliģiskāk noskaņotus partnerus, kuriem ideoloģija ir spēcīgāka par materiālajām dziņām.

Ja neskaita Džo vadīto Echo komandu, tad no otrā plāna tēliem visintriģējošākais būtu jau pieminētais misters Church, kas, starp citu, nav pat viņa īstais uzvārds. Lai kam Džo vaicātu neviens īsti nezin, kas viņš ir, un kopā salasās vien leģendām līdzīgi stāsti un baumas, kā arī viņa spēja ietekmē augstos amatos esošas personas, ieskaitot valsts prezidentu, ir vērā ņemamas, kas noteikti prasa, lai azotē atrastos neviens viens paslēpts ‘’netīrs’’ vai vienkārši vērtīgs noslēpums.

Patient Zero ir spriedzes pilna! Grāmata, kurā katra nākamā sadursme ar zombijiem ir dramatiskāka par nākošo, un tā vien šķiet, ka nākamo nemaz nav lemts piedzīvot!

Andy McNab – Aggressor (Nick Stone #8)

666677

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ceļodams ar vienkāršu busiņu par Austrālijas plašumiem kopā ar brīvdomātāju no Vācijas ar iesauku Silkija/Silky, Niks pēc ilgiem laikiem var relaksēties un beidzot izbaudīt, kas ir dzīve, nevis būt mūžīgā darbā. Ilūzijas burbulim tomēr nav lemts pastāvēt pārlieku ilgi, kad, garām braucot, Niks izdomā apciemot atvaļinātu biedru un draugu Čārliju; vēl pirms laikiem, kad Niks nokļuvu britu izlūkdienestā. Tā vietā, lai sastaptu Čārliju izbaudām saimniecības dzīvi relatīvā drošībā, Nikam pēc sarunas rodas dīvainas sajūtas par drauga prāta stāvokli, un nekādīgi nebūtu varējis paredzēt, ka Čārlija apciemojums ieraus viņu atpakaļ pasaulē, kurā viņš cerēja vairs neatgriezties. Šis vairs nav Deep Black romāns, pēc Kellijas zaudējuma Nika dzīvē atkal ir persona, kuras dēļ ir vērts būt īpaši modram! Iespējams īsajā laikā ir radusies dziļāka saikne ar Silky, kā Nikam pirmajā brīdī varētu šķist…

Iemesls, kas motivē Čārliju pēc daudzajiem gadiem atgriezties ložu krustugunīs, ir reizē dramatiski nopietns un klišejisks – letāla slimība bez cerībām uz izveseļošanos. Vēl pirms ‘’nolikt karoti’’, ‘’atstiept kājas’’ un aiziet no šīs Zemes atliek ienirt vēl ‘’pēdējā darbiņā’’, lai nopelnītu lielos dolārus un nodrošinātu, ka laulātajam draugam nav jāuztraucas par finansēm. Par laimi gan Čārlijam, gan sievai kā no debesīm uz viņu sliekšņa nokrīt Niks Stouns. Draugs ar lielo burtu, kurš piekrīt palīdzēt bez atlīdzības sev, kamēr Čārlijs nopelna nieka 200 tūkstošus par pāris dokumentu nozagšanu.

Romāns norisinās 2005.gadā un tādēļ nedaudz amizanta šķiet autora Andy McNab prognoze par Turcijas ātru un vieglu ceļu Eiropas Savienības sastāvā. Tomēr ne par Turciju ir stāsts, bet gan tās korupcijā nogrimušo kaimiņvalsti Gruziju. Minētie dokumenti ieinteresē ne vienu vien, daži pat nežēlo naudu algotām slepkavām, lai tos iegūtu un izvairītos no sava vārda nokļūšanas televīzijā negatīvā sižetā. Varbūt kāds no uzpirktajiem politiķiem, varbūt organizētā noziedzība vai arī dižā ASV ar interesēm aizsargāt nevis demokrātijas intereses, bet gan naftas cauruļvadus. Nevienam pat īsti nerūp, kādus potenciālus draudus dabai un izcilā Borjomi ieguves vietai varbūtējas dabas kataklizmas gadījumā varētu radīt cauruļvada bojājums.

Diemžēl lasot jau astoto Nick Stone sērijas grāmatu un vēlreiz pieredzot +/- līdzīgus scenārijus (īpašs sarūgtinājums par gandrīz identisku atbrīvošanos no tēla, kā tas bija Deep Black beigās), vien ar citiem no fona izstumtiem un viegli aizmirstamiem (kartona) tēliem, kuriem pietrūkst personības un dziļuma. Tajā paša laikā var saskatīt (vairāk ne paša konkrētā romāna nopelni) iemeslus, kādēļ, ja neviena Nick Stone sērijas grāmata nav pirms tam lasīta, Aggressor varētu patikt vairāk.