Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

Jean Nicole Rivers – Black Water Tales: To the Moon and Back (Black Water Tales #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Simonas (kopā ar viņas ģimeni) atgriešanās bērnības dienu mājās, kura tika pamesta pēc neiedomājamas traģēdijas, kurā dzīvību zaudē Simonas māte, māsa un jaunākais brālia. Dzīvajos paliek vien Simona un arī tad vien par mata tiesu. Varbūt Simonai nav palikušas fiziskas rētas, bet emocionālajā ziņā to noteikti netrūkst. Galvenais neļaut vaļu sliktajai fantāzijas pusei un iztēloties briesmas no katras tumša stūra un dīvainas skaņas puses tagad.

Lēmums atgriezties pamatā pieņemts finansiālu apsvērumu dēļ. Simonas vīram Makam, nespējot atrast darbu kā automehāniķis, abi kopīgi izšķiras par labu pārcelties uz Black Water mazpilsētu, ka Simonas vīrs Maks jārada darbu pašam un pie viena arī vēl kādam citam, iegādājoties slēgtu autodarbnīcu.. Kā nekā tuvojoties trešā bērna piedzimšanai (pirmajam dēlam), ir jābūt izlēmīgiem, pat ja Simonas ziņā atgriešanās noteikti uzjundīs sāpīgas atmiņas, pirmajā vietā jāstāda kopējais ģimenes labums.

Mierīgais sākums Simonai dod viltus cerības, ka viss nepatīkamais tik tiešām palicis pagātnē. Vien pamazām piezogas pa momentam, kad kā lasītājs vari novērtēt savu drošību un labsajūtu, bet tēliem novēlēt to labāko. Lai arī trešajā Black Water Tales grāmatā (katra ir pati par sevi kā stand-alone) šausmu cēlonis ir mazāk pārdabiskas un paranormālas daba un no autores sniegtajiem pavedieniem drusku uzminams, tad izpildījums ir tikpat labs kā The Secret Keepers un The Unwanted.

Klasisks mājās atgriešanās stāsts, kurā pamatota iemesla dēļ pamest māja joprojām glabā dzīvībai bīstamus noslēpumus un kuru tieši tāpēc neviens nav vēlējies iegādāties. Stāsts, kurā par īstajiem upuriem/cietējiem saucami Simonas bērni un vīrs.

Ed Brubaker, Steve Epting, Elizabeth Breitweiser, Chris Eliopoulos, Drew Gill – Velvet (Complete)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Kad viens no ARC-7 slepenajiem x-operative aģentiem Jefferson Keller jeb X-14 neapzināti ieiet viņam izliktā nāvējošā slazdā, direktora un viņa padoto aizdomas par varbūtēju nodevēju uzreiz liek sevi manīt, jo šie aģenti ir pārāk labi, lai kas tāds atgadītos nejauši un bez iepriekšēja plāna

Velveta Templtone jau vairāk nekā 10 gadus ir ARC-7 direktora galvenā sekretāre, bet viņa nav stereotipiska, vienkārša sekretāre, kura tik pienes kafiju un padara vēl šo to, bet gan izbijusi aktīva aģente ar lielu pieredzi, kas zināms vien tiem ar pašu augstāko slepenības pieeju, par karjeru, ko pārtrauca traģisks, traumatisks atgadījums, pēc kura ne visi spētu saglabāt veselo saprātu un racionālu spriestspēju.

Salīdzinoši ātri tiek atrasti pavedieni, kuri pārliecinoši norāda kāda izbijuša un tagad pensijā aizgājuša aģenta virzienā, un lūk, šajā brīdī Velveta pati un bez citu palīdzības iekuļas nepatikšanās, kas aizsāk sērijas sižetu, jo viņai gan Kellera nāves apstākļos, gan viņa šķietamajā slepkavā kaut kas liekas aizdomīgs neliek mieru, un par cik kolēģi ar dedzību dodas pa šķietami speciāli izliktu viltus pavedienu ceļu, tad Velveta uz savu galvu uzsāk centienus noskaidrot patiesību. Savā ziņā tādējādi pati padarot sevi par galveno aizdomās turamo, un Velvetai nākas reizē mukt no pašas kolēģiem, kuru acīs viņa kļuvusi par nodevēju, un izvairīties no nezināmā ļaundara/īstā nodevēja mēģinājumiem viņu nogalināt.

Labs spiegu trilleris ar aizraujošu sižetu un spraigām cīņas ainām. Kas aizsākas vien, kā Velvetas vēlme noskaidrot patiesos drauga un kolēģa Kellera nāves cēloņus un vainīgos, izvēršas Borna cienīgā un noslēpumu pilnā sacīkstē, kur viens kļūmīgs solis vai lēmums var maksāt tev dzīvību.

Realistiskas ilustrācijas ilustrācijas (vismaz seju izteiksmes) priecē katrā lapaspusē, lai nebūtu garlaicīgi, arī asinis šķīst gana bieži, kas visiem varbūt nebūs pa gaume, jo arī līķu skaits līdz grāmatas beigām nav nekāds mazais, bet tad varbūt visai sērijai jāmet līkums. Sižets, kura atrisinājums ir pat ļoti labs, bet kas tomēr atstāj zināmu tukšuma sajūtu galvenajam tēlam Velvetai, jo nekāda atriebība nespēs atgriezt zaudēto, un lasītajs to var labi izjust. Pašās beigās grāmatai pievienots interesants alternatīvs sērijas sākums, kas vēlāk atmests par labu grāmatā esošajam.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.

Jeff Rovin – Mirror Image (Tom Clancy’s Op-Center #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc PSRS sistēmas sabrukuma joprojām var atrast ne mazums personāžu ietekmīgos amatos, kuri jaunās Krievijas demokratizēšanos un pakļaušanos rietumu modei saskata, kā vājuma pazīmes un novirzīšanos no spožā laika perioda, kad ar Padomju Savienību nevienā jautājumā nevarēja nerēķināties. Piešķil klāt vēl pa kādam krievu organizētās noziedzības darbonim, kuram rūp vienīgi peļņa (dolāros), un gairlaicīgi nebūs.

Kamēr ar viens vaigs tiek rādīts smaidā, atzīmējot jaunā prezidenta ievēlēšanu, tad ar otru dažs labs plāno liela mēroga konspirāciju, lai, tā teikt, atgrieztu valsti uz pareizajām sliedēm, par kurām diezin vai neatkarību ieguvušās vai atguvušās kaimiņvalstis būtu maz tik priecīgas.

Mirror Image, kas publicēta 1995.gadā, pirms Putins savos grožos pārņēmis šo jauno Krieviju un ir savā ziņā interesanti vērot spekulācijas par politisko attīstības virzienu Krievijā un ģeopolitiskajām tendencēm vispār. Citādi visai tradicionāls un klasisks (spiegu) trilleris. Neslikta sižeta dramatiskā arka, kulminācijas brīdis un atrisinājums, lai gan drusku paredzams, un žanra fanam/lietpratējam izklaidējošs, bet Mirror Image uz ko vairāk nevar pretendēt. Grāmatas ierunātājam Michael Kramer sniegumam noteikti pienākas pa kādam labam vārdam, lai uzturētu interesi grāmatas notikumos.

Jāsaka, ka visai optimistisks redzējums uz politisko situāciju Krievijā, par kuru iespējams tā arī varētu nodomāt Borisa Jeļcina prezidentūras laikā.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Brett Battles – The Cleaner (Jonathan Quinn #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džonatans Kvins – ārštata operators, nepiesaistīts nevienai konkrētai aģentūrai, kura pamata uzdevums ir satīrīt citu atstātas šmuces gan pašu darba devēju, gan trešo pušu radītas, bet kurās nav vēlams parastajiem likumsargiem atrast ko nopietnāku, rastos pārāk daudz lieku jautājumu, un nogludināt jebkāda veida no tā visa izrietošās problēmas, novērst kāda vietējā policista potenciālās aizdomas citā virzienā

Visa Džonatana pasaule tiek apgriezta kājām gaisā, kad pēc pabeigta uzdevuma paša mājās cits līdzīga amata kolēģis mēģina viņu nogalināt. Labi ka vēl jauniņais Neits, māceklis, kurš tik nesen zem Džonatana sācis apgūt profesijas sīkumus, lai vēlāk varētu strādāt individuāli un izdzīvot, iepriekšējā vakarā izšķīries par labu pārnakšņošanai pie Džonatana pēc veiksmīgās misijas, jo pretējā gadījumā pastāv visai liela varbūtība, ka sērijai vajadzētu meklēt citu galveno varoni.

Džonatans pats par sevi vienmēr cenšas ievērot profesionālu piesardzību, jo citādāk nepaspēsi attapties, kad kāds tevi ir pamanījies nogalināt. Tāpēc ļaundara zināšanas par viņa mājas adresi šķiet it īpaši nepatīkams fakts un aizdomas par nodevību sāk krist pat uz ilggadējiem kolēģiem. Nekad nevari būt drošs, kad lojalitāti un koleģialitāti pārsitīs pievilcīgāka apjoma naudas summa.

Lai nekļūtu par vieglu upuri vēl nezināmiem pretiniekiem, Džonatans un Neits ir spiesti bēgt, slēpties un meklēt palīdzību pie gadiem ilgi neredzētas paziņas, varbūtēja drauga Orlando. Varbūt, jo abus saista traģisks pagātnes notikums, kura pieļaušanā kā tādā vairāk vai mazāk pamatoti vainu uz Džonatanu noveļ gan Orlando, gan Džonatans pats. Lasītājam svarīgi neļauties šokējošajam pavērsienam, kad tagadnes spriedzes pilnajiem notikumiem pievienojas konspirācijas par bioloģisku ieroci tieši pret serbiem, kā atriebību par Srebrenicas slaktiņu, ir pat ļoti cieša saistība ar traģēdiju Džonatana un Orlando kopīgajā pagātnē.

Kopumā ļoti labs trilleris kā no autora puses – proza, dialogi un asa sižeta ainas un labi izveidoti tēlo, kur galvenais varonis nav vienīgais ar miesu uz kauliem un ar pamatotu motivāciju, tā arī no The Cleaner ierunātāja Scott Brick izpildījuma puses.

Sabaa Tahir – An Ember in the Ashes (An Ember in the Ashes #1) UN Douglas Preston, Lincoln Child – Relic (Pendergast #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 500 gadi zem militārās Martial impērijas varas, puse no tūkstošgades kopš akadēmiķu, zinātnieku un visu citu zināšanu ieguves kāro pārvaldītā valsts/impērija tika iekarota un tās iedzīvotāji pakļauti, ierobežoti un lielākoties padarīti, ja ne par vergiem, tad noteikti zemākas kārtas iedzīvotājiem.

Kā jau tas piederas tad vienam no galvenajiem varoņiem Laia, vienam no apspiestajiem ir lemts to mainīt, ieviest pārmaiņas, kuras neviens cits pat ar ilgi pastāvošu pretošanās kustību nav spējis izdarīt. Pat ne grāmatā slavinātie Laias vecāki, īpaši māte saukta par Lioness, laika gaitā kļuvuši par nodevības upuriem no pašu vidus, jo citādāk viņu galu grūti izskaidrot.

An Ember in the Ashes notikumu katalizators ir Martial reids viņas vecvecāku mājās, kuram par iemeslu ir aizdomas par Laias brāļa darbošanos pretošanās kustībā, jo pie viņa atrod skiču grāmatu par metāla apstrādi, kas akadēmiķu/scholars pēctečiem nav atļauts. Vecvecāki protestē, iebilst, kā rezultātā karavīri viņus nogalina, brālis tiek apcietināts un Laia pamanās aizmukt, lai, kā pēdējo cerību, mēģinātu atrast kādu no pretošanās kustības un lūgtu tai palīdzēt atbrīvot brāli no gūsta.

Tomēr, lai cik attaisnotas nebūtu Laias liktās cerības uz pretošanās kustību un faktu, ka Martial vara ir ļaunumļauna, tad bez jauna kareivja Elias meitenei nekas neiznāktu. Eliasam paredz spožu nākotni Martial militārajā sistēmā, bet puisis pie sevis glabā bīstamus uzskatus, kuri viņu varētu nogalināt, ja tie taptu zināmi, bet pavisam noteikti viņu mēģinātu nogalināt, ja puisis īstenotu savus nodomus dezertēt. To gan izjauc ‘’liktenis’’ un pareģu/orākulu tipa tēli, kuri spēj saskatīt visus iespējamos nākotnes variantus un izsakās pietiekoši brīdinoši un reizē noslēpumaini, lai pievienojot tam visam četru pārbaudījumu sacensības, lai noskaidrotu jaunā imperatora identitāti, jo esošajam pēc pareģojumiem nebūs pēcnācēju.

Standarta tipa fantāzijas grāmata, kura nepārsteigs ar kaut ko būtisku, ja būs lasīts pavairāk no šī žanra, bet savā izpildījumā un audio grāmatas gadījumā arī ierunātāju sniegums (Laias un Elias katram savs, no kuru skatpunkta noris grāmata) ir apsveicami labs.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien dažas dienas pirms grandiozas, līdz šim neredzētas izstādes atvēršanas Ņujorkas Dabas vēstures muzējā divi puikas tiek atrasti brutāli nogalināti, kuri ziņkārības un garlaicības mākti aizklaiņo uz telpām, kuras pat pieaugušam apmeklētājam bez muzeja darbinieku ziņas nebūtu ieteicams apmeklēt.

Par spīti tam, kā Pendergast sērijas pirmās grāmatas Relic gaitā būs redzams, direktoram un dažiem vēl ne pārlieku patīkamiem tēliem vairāk rūp muzeja reputācija, ienākumi un peļņa, un mazāk cena, ko citiem par to nāktos maksāt, tādēļ šāds traģisks notikums nav par šķērsli, lai atliktu izstādes atvēršanas dienu vai mazinātu svinīgā vakara pasākuma programmu, uz kuru plāno ierasties pats pilsētas mērs.

To pat nemaina FIB aģenta Pendergast ierašanās, vai vēl citu aģentu uzrašanās kā Spencer Coffey, kuram jau pirms šīs grāmatas notikumiem ir reputācija, ka viņš situāciju drīzāk padara tikai sliktāku, nevis palīdz to gludi atrisināt. Coffey tēls ir visai viendimensionāls un ar nolūku nepatīkams. Tēls, kurš pie pirmajiem sarežģījumiem pirmkārt sāks domāt, kā (iespējamu) vainu no sevis uzvelt kādam citam

Pirms šīs grāmatas no abu autoru kopējās sadarbības biju klausījies Riptide un Thunderhead grāmatas. Abas ar sensacionālisma pieskaņu, ar pārdabiskiem, paranormāliem un kriptozinātni saistītiem trillera elementiem, kuri aktīvi darbojas arī Relic grāmatā, jo atbildīgais, vainīgais par puiku slepkavībām un ne tikai tām ir kas vairāk par parastu mirstīgo.

John Katzenbach – State of Mind

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House

Manas pārdomas

Autors, paturpinot domu par un ap ieroču kontroles problēmām ASV, radījis pasauli, kurā tikpat kā ne viens vairs nevar justies pilnībā droši. Nozieguma un potenciālo briesmu līmenis pacelts tādā pakāpē, ka apsardze un darba beigās bruņots eskorts līdz auto jebkurā darbā ir norma un mājoklis iežogotā un apsargātā teritorijā kaut kas tāds, pēc kā tiekties. Grāmata publicēta 1997.gadā.

Džefrijs Klejtons – profesors sērijveida slepkavu uzvedībā un personības profilu izveidē mazā, vietējā universitāte. Lai arī viņa talants starp izmeklēšanas iestādēm tiek atpazīts un Džefrijs var lepoties ar ne vienu vien veiksmīgi atrisinātu lietu, pateicoties tieši viņam, tad Džefrijs nebūt neraujas plūkt finansiālus vai cita veida labumu augļus. Varētu jautāt, kas gan varētu būt par iemeslu šādai apzinātai vēlmei turēties ēnās un palikt daudzmaz neievērotam. Vai tā ir vienkārši nevēlēšanās saskarties ar potenciālas slavas negatīvajiem aspektiem, vai tomēr kaut kas drusku cits, kaut kas saistīts ar lielāku, tumšāku pagātnes bagāžas svaru?

Susan Clayton – Džefrija māsa, kuras attiecības ar brāli vairs nav tik ciešas, kā reiz bērnībā. Kamēr brālis nosacīti devās plašajā pasaulē, Sjūzena ir izvēlējusies palikt pie mātes Diānas, īpaši tagad, kad viņai vēža dēļ nav atvēlēts vairs ilgi ko dzīvot. Lai arī Sjūzenai saskarsme ar nāvi nav kaut kas tik ikdienišķs, kā tas būtu brālim, un viņa sevi nodarbina laikrakstam veidojot popularitāti ieguvušus prāta mežģus un atjautīgas puzzles utml prāta mežģus, tad grāmatas gaitā lasītājs varēs redzēt, ka māsai dažos aspektos pat ir lielāks spēks nekā brālim.

Kā vienam, tā otram reizēm piezogas nepatīkama doma, cik daudz raksturā, uzvedībā, interesēs un nosliecēs mantots no tēva, kurš neatrisinātā slepkavībā pirms 25 gadiem bija galvenais aizdomās turamais. Abi var pateikties mātei, kurai nostrājā pašas instikti, lai pamestu vīru, izglābtu bērnus un negaidītu līdz notiek kas slikts pirms spert šādu soli, pirms vēl nav par vēlu.

Stāsta tagadnē tieši Džefrijs tiek piesaistīts sērijveida slepkavas izmeklēšanā, jo izmeklētājiem ir visai lielas aizdomas, ka tas varētu būt viņa tēvs, kurš vismas oficiāli neilgi pēc ģimenes izjukšanas traģiski miris auto avārijā-pašnāvība, bet pastrādāto slepkavību maniere liek pārdomāt, vai tik tiešām tas atbilst patiesībai. Papildus komplicētus asptākļus piešķir slepkavību norises vieta. Potenciāli jauns (51.) štats ar ūtopisku nākotnes sapni, kurā neeksistē visas ar drošību saistītas rūpes, kā tas nu ir citos štatos, ko cer panākt ar tiesību ierobežošanu un striktākiem likumiem. To visu nu draud sagraut viena persona!