Anthony Horowitz – Magpie Murders (Susan Ryeland #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Susan Ryeland, redaktore izdevniecībā, kurai ir tas gods izdot Alana Konveja detektīvu mistēriju sēriju, saņem potenciāli Atticus Pünd sērijas pēdējo romānu, bet mistērija gluži neaizsākas līdz brīdīm, kad Sjūzena tiek līdz pēdejai saņemtajai lapaspusei un atklāj, ka trūkst dažas nodaļas.

Magpie Murders ir detektīvmistērijas divi vienā. Autors Anthony Horowitz izvēlējies taktiku, ka vispirms lasītājs pilnībā tiek iepazīstināts ar Attikusa Punda mistēriju, cik nu Sjūzena pati var izlasīt, un pēc tam Sjūzenas pašas mistēriju, kuru vēl intriģējošu padara fakts, ka Alans Konvejs negaidīti itkā izdarījis pašnāvību, kaut arī diagnosticēts ar vēzi vēlā stadijā un neplānoja nekādu radikālu ārstēšanos.

Attikuss ir klasisks ‘’zelta ēras’’ detektīvs kā Šerloks Holms vai Erkils Puaro, kurš kā svešinieks ierodas kādā Anglijas ciematā, un okšķerēdams un iztaujādams atklāj pastrādāto slepkavību, lai pēc tam pazustu. Alana īpašā odziņa detektīvam ir viņa pagātne, izdzīvojis gadu Nacististkās Vācijas koncetrācijas nometnē, turklāt pats ir vācu tautības un skaidrības pēc detektīvsērijas noris 40.tajos gados pēc Otrā pasaules kara beigām. Lieki teikt, ka pie šādas izklāsta pieejas viens no mistērijām nenovēršami šķitīs, ja ne gluži sliktāka, tad noteikti mazāk saistoša, un diemžēl tas gods tiek ‘’izdomātajam’’ romānam iekš izdomātā detektīva.

Krietni interesantāka izvēršās redaktores Sjūzenas sadaļa. Iespējams tādu to padara šī varoņa tēls, bet pavisam droši spēles likmes šķiet augstākā līmeni, jo šī taču ir īstenība ar potenciāli reālām sekām. Izlasīju neskaitāmus ‘’whodunit’’ stāstus, pirmo reizi savā dzīvē Sjūzena pati kļūst par īstenu detektīvu, jo kā jau klasiskā stāstā pašnāvība reti kad ir pašnāvība un nevis slepkavība. Vien Sjūzenai der paturēt prātā, ka nenovēršami, ka viņas darbības, visu iespējamo cilvēku iztaujšānu par to, kur un kad un ar ko kopā bijis, agri vai vēlu piesaista slepkavas uzmanību, kas nebūt nav tas labākais, ja slepkavas identitāti nāktos noskaidrot drusku par vēlu.

Attikusa Punda un Sjūzenas mistēriju kombinācija iznākusi gana interesanta, bet ja būtu jāizvēlas ar kuru turpināt un kuru aizmirst, tad bez kavēšanās izvēlētos Sjūzenas.

Dan Simmons – The Fifth Heart

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Divi diži prāti slavenākais Anglijas privātdetektīvs un viens no labākajiem amerikāņu 19.gadsimta rakstniekiem nejauši satiekas pie Sēnas. Vēl īpatnējāks ir abu iniciālais iegansts atrasties tik tuvu kādai ūdenstilpnei tumšā vakarā, bet abu negaidītā sastapšanās pavisam noteikti par 180 grādiem izmaina rakstnieka Henrija Džeimsa dzīvi, un kas zina, varbūt ievieš pozitīvas pārmaiņas arī Šerloka Holmsa dzīvē un tās uztverē.

Stāsts sāk uzņemt nosacītus apgriezienus, kad Šerloks Holms vienkārši paziņo Henrijam, ka abi dosies uz ASV, lai atrisinātu cita slavena Henrija (Adams) sievas Clover nāvi pirms septiņiem gadiem, kas gandrīz nevienam nav radījusi šaubas, ka tā bijusi pašnāvība. Ņemot vērā, ka runa ir par izdomātu romānu, tad diezin vai šis aspekts atbildīs oficiālajai versijai. Bet, kā romāna gaitā atklāsies, tad Henrija Adamsa sievas nāves apstākļu izmeklēšana ir vien iegansts un patiesais iemesls ir kārtējā saķēršanās ar profesoru Moriartiju un viņa anarhistisko plānu izjaukšana, kuru aizsāktu prezidenta Cleveland atentāts.

The Fifth Heart notikumi tiek attēloti pārsvarā no anonīma teicēja perspektīvas, kurš vien gadiem vēlāk un varbūt pat gadsimtu vēlāk ir apkopojis šo notikumu hronoloģiju, bet citkārt tiek sekots gan Šerlokam un Henrijam Džeimsam individuāli, gan abiem darbojoties kopā.

Dena Simonsa Šerloks Holms ir gana savdabīgs tēls jau tā ekscentriskajā varonī. Ir saglabāti un neslēpti fakti kā narkotisko vielu lietošana, kas nemazina viņa dedukcijas spējas, bet fokusēts tiek personīgs eksistenciālas dabas jautājums, kuru Šerloks uzdod Henrijam. Vai viņš ir reāls cilvēks vai vienkārši doktora Vatsona vai Artūra Konana Doila izdomāts figments? Un tādā gadījumā, kas ir Džeims un citi personāži ap Holmsu? Tik garlaicīga Šerlokam ir viņa ar izmeklēšanu nesaistītā ikdiena, ja prātu nestimulē kāds ļaundaris.

Attiecībā uz autora Dena Simonsa talantu, no viņa daiļrades lasītā, jāsaka pat ļoti atzinīgi vārdi, īpaši ņemot dažu darbu kā Ilium, Hyperion, The Terror un šīs The Fifth Heart atšķirīgo manieri vai pat tās galveno žanru. Piektā Sirds tās manierē patiesi atgādināja agrāka stila detektīvstāstu, kas lasīts, piemēram, kādā no Oto Penzlera īso stāstu kolekcijām. To sakot, no grāmatas nevajadzētu gaidīt spraigu, asu sižetu no viena grāmatas vāka līdz otram, pretēji var sanākt vilties.

Karen Rose – Die For Me (Romantic Suspense #7, Daniel Vartanian #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Arheoloģe un muzeja darbiniece Sofija Johansone vispirms tiek pieaicināta kriminālizmeklēšanā, lai ar muzejam piederošu tehniku palīdzētu saprast, vai bez viena līķa laukā, kurā tas atrasts, ir vēl kāds un palīdzēt tos atrast, ja tādi būtu. Detektīvam Vito Ciccotelli detektīvu nodaļa var pateikties par ātro domāšanu un atjautību budžeta naudas ietaupīšanā, jo līdzekļu nopietnākas tehnikas piesaistei vienkārši nav, un, kā pierādīs laiks, ieguvēji nebūs vienīgi policija ar atrisinātu lietu.

Die For Me slepkavu fascinē brīdis, kurā izdziest acu gaišums un cilvēku pamet dzīvība, ko nevien cenšas iemūžināt savā atmiņā un atkārtot atkal un atkal, bet arī ir video spēļu izstrādātājs (process, kas grāmatā gana novienkāršots) un tikpat kā viens pret vienu attaino pastrādāto tajās. Autore Karen Rose nav pacentusies ar neredzētu izdomu un piešķīrusi slepkavam stereotipisku pagātnes un bērnības stāstu, kurā viņš sācis ar dzīvnieku mocīšanu un pieaugot pat brālis un māsa nav vēlējušies palikt vienatnē ar viņu. Runājot par brāli, jāpiemin viņa vārds Daniel Vartanian, un iemesls tam, ka tas ir sērijas otrs nosaukums bez Romantic Suspense, kas pats par sevi ir apakšžanrs, bet nu labi.

Patika, ka romantiskās jūtas un attiecību aizsākums starp Sofiju un Vito neaizēnoja sērijveidslepkavas notveršanu. Gan Sofijai, gan Vito ir sāpīga pagātnes pieredze. Ja Sofijas gadījumā tā ir autoratīva persona un krāpniecisks vīrs, kurš apzināti izmanto situāciju un pēc tam sliktā gaismā attēlo tieši Sofiju, tad Vito gadījumā iepriekšējo attiecību beigu iemesls ir krietni letālāks. Nākas pārvarēt pārpratumus un citus šķēršļus, lai varētu sākt izbaudīt vienam otru.

Nebūt ar piespiešanos klausīšos Romantic Suspense/Daniel Vartanian sērijas turpinājumu, vien ar cerību, ka Daniels Vartanians parādīs sevi vairāk, kā vien epizodiski, jo ir slepkavas radinieks.

Jonathan Maberry – The King of Plagues (Joe Ledger #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Septiņi karaļi, kurus vada par sevi nodēvēta dieviete (The Goddess~). Sērgu, mēru u.c. slimību karalis ir tikai viens no viņiem, vēl eksistē tādi kā Baiļu, Haosa, Zagļu u.c. Karaļi. Masīvs teroristu uzbrukums lielākajai Londonas slimnīcai piespiež Džo Ledžeru atgriezties Mr Church vadītajā DMS un atraut domas no sērām un zaudētās mīlestības.

Interesanti, kā par viņiem neizskanēja ne pušplēsta mājiena, kaut arī viņu kompānija it kā atbildīga par visvisādu karu, slimību izraisīšanu un izplatīšanos, kā HIV un AIDS, kā galvenais mērķis ir, laikus zinot, kas notiks, gūt miljardos mērāmu peļņu no akciju tirgiem. Attiecībā uz pirmo un otro grāmatu, laikam Dieviete un karaļi, to skaitā iepriekšējais King of Plagues (šīs grāmatas ietvaros par tādu kļūst jauns kadrs), būs bijuši ar mieru par notiekošo. Grāmatu ne gluži novecina, bet liek nojaust par tās sarasktīšanas laiku, Septiņu Karaļu koncetrēšanās uz Ebola vīrusu un tā modifikāciju straujākai un letālākai izplatīšanai.

Diemžēl viņiem krietni smagi nepaveicas, ka eksistē Mr.Church vadītā DMS un Džo Ledžers, kurš vada DMS labāko specvienības Echo komandu. Nebūtu Džo, kas zina, pasaule un cilvēce izdzīvošanas ziņā nebūtu tikusi tālāk par pirmās grāmatas Patient Zero notikumiem.

Prieks, ka viss pilnībā grāmatas gaitā negrozās par un ap Džo varenību ļaundaru nodomu apstādināšanā, kas izpaužas miera un atslodzes brīžos, kad uzmanību tiek pievērsta citu Echo komandas biedru tēlu apveltīšanai ar lielāku miesas kārtu, lai vēlāk atkal pievērstos aktīvas spriedzes darbībai.

Mr. Church joprojām paliek galvenokārt aizkulišu darbonis ar vajadzīgajiem kontaktiem visās iespējamās nozarēs, kas šķiet palēnām mainās un nebūtu slikti sākt iestarpināt pa druskai vairāk no viņa pagātnes un patiesās identitātes. Maziņš maiteklis, bet ne īsti, ja sērijā ir vēl vismaz 8 grāmatas – Kas zin, varbūt izdzīvojušie šīs grāmatas ļaundari, kuri pamanās izsprukt cauri sveikā, par savu galveno mērķi kādā no turpinājumiem, pakļaus tieši viņu.

Marcel Montecino – Big Time

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grafton

Manas pārdomas

Salijam ‘’Salam’’ D’Amore dzīve ir viegla, dzīve ir laba. Sals ir talantīgs džeza mūzikas u.c. pianists, reizēm arīdzan komponists ar lieliem sapņiem par nākotnes panākumiem, vien gadi vieglajā dzīvē, spēlējot klubos, restorānos un citos pasākumos pagājusi tik ātri, ka nu jau pienācis 38 gadu vecums. Arī brunču medīšana, vēlams tādas, kurā tāds biezāks maks, ir laupījusi uzmanību no sapņu sasniegšanas. Bet galvenokārt jau vainīgs pats Sals, viņa neuzņēmība, vēlme iet to vieglāko ceļu un tad jau gan jau kaut kā.

Visu maina aizraušanās ar azartspēlēm, ar likmju likšanu totalizatorā, pirmāmkārtām jau uz zirgu skriešanas sacīkstēm. Jau kopš bērnu kājas kopš ar māti pārcēlās Ņuorleānu Salam bijusi tā laime vai nelaime sasaistīties ar pilsētas kriminālās pasaules pārstāvjiem un saites ar šo pasauli laika gaitā kļuvušas vien ciešākas, paļaujoties uz ienākumiem, kurus sniedz konkrētāk šīs pasaules pārstāvis Little Johnny Venezia. Vēsture sniedzas pat tik tālu, ka ar viņu sasaistījies arīdzan Sala tēvs, kuram pašam ar azartspēlēm un alkoholu saistītas problēmas. Jebkurš Salam būtu varējis pateikt, ka šmaukties ar citu klientu liktajām likmēm (piestrādā Džonija piederošā bārā) nav tā pati spožākā ideja un ka agri vai vēlu tas labi nebeigsies, bet kamēr viss rit gludi un ir sakasīts $80+ tūkstošu kopējā vinnestu peļņa viss šķiet rožaini, varētu pat izņemt to kā spožās karjeras pamatkapitālu.

Salu diemžēl iegāž viens liktenīgs solis par daudz un ar vienu likmi no + ~$80k Sals nonāk pamatīgos mīnusos teju $180 tūkstošu vērtībā. Mazais Džonijs Venezija nav tāds, kuru šādi varētu piečakarēt un pēc tam ar mierīgu sirdi lūgt piedošanu. Mazais Džonijs Venezija pats par šādu pārkāpumu gan goda, gan reputācijas ziņā varētu tev šo to nogriezt, ar ko nedomāju vien matus uz galvas. Salam neatliek nekas cits kā bēgt ko kājas nest. Pamest ierasto pasauli un dzimto pilsētu. Par laimi Salam viņam ir iedzimts izdzīvošanas talants un nogalināt viņu nemaz nav tik viegli.

Grāmatas aizmugures apraksts iepazīstina lasītāju ar Izabellas Gemelli tēlu, kura gan uz stāsta skatuves uzkāpj vien, kad grāmata jau ir teju pusē, kas no vienas puses man nepatīk, attiecībā uz aprakstā iekļauto informāciju, bet vienlaikus var saskatīt, ka tas nav mateiklīgi un diži ko lieku neatklāj. Izabella ir multimiljonāra un Brazīlijas luksusa brenda firmas īpašnieka Džiovanni meita. Veids, kā autors Marcel Montecino izvēlas iepazīstināt lasītāju ar Džiovanni un pēcāk arī Izabellas pasauli ir gana īpatnējs, kas citkārt varētu izbojāt visu lasītprieku. Grāmata sadalītā piecās daļās un pirmā beidzas uz klifhengera, Salam pametot Ņuorleānu, lai otrajā sāktu stāstu par kaut kādu tur kurpnieka dēlu Itālijā pirms Otrā pasaules kara. Lai nu kā, bet gala rezultātu jau atklāju, un dzīves ceļi viņu aizved uz Brazīliju, kur Džiovanni paša spēkiem noveicas kā reti kuram.

Pašai Izabellai piemīt vienam no miljona ja ne vēl retāks un izteiktāks dziedātājas talants. Gan sakritības maniere, kā Sals viņu sastop, gan arī abu tālākās profesionālās (un ne tikai) sadarbības ceļš ir izdomātam romānam gana cienīgs, kuram iespējams lielāku ticamību piešķir Dienvidamerikā dzīvojošo tautu atšķirīgā, reizēm sakāpinātāka mentalitāte un ekspresija.

Bet kā jau to varētu nojaust, tad lai cik ilgs laiks nebūtu pagājis, lai kā Sals, nomainīdams identitāti necenstos, tad agri vai vēlu būs jāstājas pretī pagātnes rēgiem un jāatbild par reiz Mazajam Džonijam Venezijam nodarīto.

Jonathan Maberry – The Dragon Factory (Joe Ledger #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Diemžēl briesmas Joe Ledger tēla pasaulei pirmajā grāmatā Patient Zero neizdevās pilnībā neitralizēt. Laiks rit uz priekšu, katra stunda, katra minūte ir no svara, lai paspētu neitralizēt kāda trakā Nacistiskās Vācijas laika iedvesmota plāna īstenošanu, lai iznīcinātu visas pārējas rases un ieceltu goda vietā baltos. Sekas pēc tam pie kājas, galvenais, ka iedomātais tronis nu būs viņa.

Arī metodes un līdzekļus, lai nodrošinātos, ka neviens viņam nepatraucētu ir plašas un tālu sniedzošas, kam par piemēru var minēt The Dragon Factory pašu sākumu, kurā caur šķietami ticamiem informācijas avotiem tiek izmantoti ASV viceprezidents un NSA aģentūra, lai censtos neitralizēt gan Džo, gan viņa pārstāvēto Department of Military Sciences (DMS).

Kamēr DMS vadītājs Mr. Church vairāk darbojas aizkulisēs, izmanto visus vajadzīgos un iespējamos kontaktus, lai reizē novērstu pasaules apokalipsi un mērķtiecīgu uzbrukumu viņa vadītajai aģentūrai, tikmēr Džo Ledžeram un viņa komandai tiešā kontaktā un personīgi jāsastop ļaunums, kas pārsit pušu pat ļaunākos murgus.

Pirmie ziediņi, ar kuriem nākas sastapties, ir ar ģenētisko modifikāciju saistīti un ar šo autors Jonathan Maberry ieslēdz pavisam aktīvu domāšanu. Lai finansētu nelegālās operācijas, lai gan ar šo aizrāvušies Mengela radītie identiskie dvīņi, ir nepieciešami lieli līdzekļi, kurus viņi gūst spēlējoties ar dažādiem vēl zinātniskās fantastikas pasaules līmeņa ģenētiku un mākslīgi radītiem organismiem. Par piemēru minot patiesus vienradžus vai (pagaidām vien planējošus) mazus pūķus, kurus melnajā tirgū pārdot naudīgiem un neskrupoloziem bagātniekiem, vai testosteronu bagātiem medniekiem dot nekur citur nesasniedzamu unikālu medību pieredzi.

Labs, interesants trilleris, kuru ik pa brīdim neuzkrītoši papildina galvenā tēla un kolēģes romantiski nenopietnie dialogi, bet nepaspēj pamirkšināt pat aci, kad sekundes pasaules gala pulksteņa atskaitē rit un ar visu nopietnību jāatgriežas pie darba.

Justin Cronin – The Passage (The Passage #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vēlme radīt superkaravīru kādā ASV slepenas militāras bāzes nostūrī negaidīti noiet greizi. Laikam nebūs ne lasījuši, ne skatījušies kādu no daudzajiem piemēriem pirms tam, lai nojaustu, ka varbūtība starp veiksmīgu iznākumu un apokalipsi, kad teju visu pasaules populāciju īsa mirklī pāršalc un iznīcina viens vienīgs vīruss, nav diezko samērīga.

The Passage iedalāma divās daļās. Pirmā īsākā ir šis superkaravīra radīšanas process un viena no eksperimenta subjektu izlaušanās, kas aizsāk tālāko grāmatas pamata sižetu. Šī pirmā daļa, lai arī ir ar dažiem mistiskiem elementiem, tomēr atskatoties ir krietni sakarīgākā par tālāksekojošo. Viens no subjektiem, kuru aģentiem Brad Wolgast un Phil Doyle tiek pavēlēts nolaupīt ir vien sešus gadus veca meitene Eimija, bet gan jau prologā, gan vēlāk tiek doti mājieni, ka Eimija nav nekāds parastais bērns, ka viņā jau kopš dzimšanas sēž kaut kas uz paranormālām spējām velkošs. Viņas vara pār citiem tik agrīnā vecumā nav ar apzinātu spēku, bet tik un tā viņai labvēlīga ietekme, pamudinājums viņai palīdzēt izpaužas kā uz aģentiem, tā citiem. Šī palīdzība visnotaļ lieti noder, kad starp eksperimenta programmas vadītājiem ir gana šaubīgi un varaskāri tipi.

Diemžēl stāsta otrajā daļā, kas norisinās gandrīz simts gadus pēc liktenīgās dienas un ASV armijas, valdības un arīdzan pārējas pasaules nespējas nokontrolēt vampīrveidīgo vīrusu, krietni vairāk izpaužas misticisms un pašās beigās pat reliģiskums, kad autors atklāj The Passage nosaukuma domu, kā vīrusa upuru/staigājošo miroņu novēloto ceļu uz aizpausauli ar nu jau tīnes Eimijas palīdzību. Kura nez kādā veidā joprojām dzīva, vien izskaidrojums meklējams, ka arī viņa eksperimenta kārtā inficēta, bet spējusi noturēties pret sliktajām vīrusa īpašībām un tagad ir vienīgā pasaules atlikušās cilvēces cerība uz glābiņu.

Ideja alternatīvam vampīru paveidam, to izcelsmei un apokalipses stāsta neslikta, vien izpildījums un skatījums uz postapokalipses attīstību, pa vidu fokusējoties uz izdzīvojušo savstarpējām sociālajām attiecībām un garum gari izstieptiem tēlu pagātnes stāstiem, it īpaši šīs pirmās grāmatas noslēgums būtu prasījies labāks.

Joël Dicker – The Truth about the Harry Quebert Affair (Marcus Goldman #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: MacLehose Press

Manas pārdomas

Markuss Goldmens gandrīz pirms diviem gadiem sarakstījis debijas romānu, kas izvērtās par negaidītu dižpārdokli. Tomēr tā vietā, lai apzinīgi ķertos klāt sava otrā romāna rakstīšanai, kā pēc noslēgtā līguma ar izdevniecību, jaunais autors labāk steidz izbaudīt necerēto bagātību un slavu. Diemžēl pa starpu uzaicinājumiem uz dažnedažādājiem televīzijas un radio šoviem vien pa reizei reti Markuss atceras par savu literāro mentoru no universitātes laika Hariju Quebert, kurš pats savā laikā ir pamanījies kļūt par diženu amerikāņu autoru, kad pirms 33 gadiem 1975.gadā (itkā) vienā vasarā sarakstījis savu debijas romānu The Origin of Evil, kas par spīti tā nosaukumam ir par aizliegtu mīlestību.

Markusa atmiņa par mentora eksistenci gan mainās, kad pie horizonta milst līgumā minētais termiņš, kad jāiesniedz vismaz pirmais manuskripts, bet pats labi apzinās, ka nav pat sarakstījis vienu nodaļu. Lai kādi līdzskrējēji bagātības rezultātā nebūtu saradušies, Markuss apzinās, ka vienīgais, kurš patiesi varētu palīdzēt ir Harijs, kurš ne vienā brīdī neliek manīt par pat ne mazāko aizvainojumu. Tieši otrādi, bijušais profesors gluži vai rod otru elpu, ko laikam attaisno fakts, ka citādi dzīvo pilnīgi vientuļu dzīvi, kas pavadaīta bez dzīves biedrenes, sievas vai bērniem. Nekas 2008.gada pavasarī arīdzan neliek manīt par šoku, kas pāršalks gan literāro pasauli, gan Marku un Somersetas mazpilsētu, kad paša Harija pagalmā tiek atrasta pirms 33 gadiem pazudušas 15gadīgas meitenes Nola Kellergan līķis.

Fakts kā tāds varbūt nebūtu nekas Harijam Kvebertam nosodošs, bet gandrīz visi kā viens ir gatavi viņam piespriest nāves sodu, kad blakus līķim atrod sporta somu ar viņa debijas romāna manuskriptu un tam pievienotu veltījumu ‘’Goodbye, darling Nola’’. Ko vēl jo vairāk, kad pats Harijs atzīstas, ka The Origin of Evil ir romāna formātā pārstrādātas viņa romantiskās attiecības ar Nolu, kad pašam bijuši 34 gadi, un pat paša advokāts nelolo cerības, ka Harijs būtu nevainīgs notikušajā. Markuss ir viens no retajiem, kurš nezaudē cerību un pārliecību, ka diženais autors un universitātes dienu mentors un ar laiku arīdzan draugs, nebūtu spējis ko tādu pastrādāt, un kopā ar vienu no izmeklēšanā iesaistītajiem detektīviem Gahalowood atklāj ne vienu vien labi noglabātu mazpilsētas noslēpumu.

Sižets meistarīgi lekā starp notikumiem liktenīgajā vasarā pirms 33 gadiem un tagadni ar Marku kā galveno varoni. Ne reizi neuzkavējoties pa ilgu, neatklājot par daudz vienā piegājienā. Varbūt paši vērīgākie lasītāji jau laikus nopratīs vainīgos, kuri tiek piedavāti gan daudz, bet autoram manā gadījumā lielos vilcienos izdevās pēdējā mirkļa pārsteigumi.

Katra nodaļa piedevām tiek sākta ar padomiem rakstniekam, kas vēlāk nodēvēti kā esenciālie ‘’31 likumi’’, kuri jaunam Markusam tiek dotie viņa studenta gados, starplaikā starp Nolas pazušanu un viņas atrašanu. Lai arī nekas vairāk par padomiem tajos nav, tomēr atskatoties var saskatīt mājienus attiecībā uz grāmatas galveno sižetu.

Kā jau pienākas, tad autors piedāvā labu klāstu citu alternatīvo Nolas slepkavu sākot no vietējā bagātnieka, kura gleznu kolekcijā nezkāpēc ir puskailas Nolas portrets vai viņa šoferis, kuram pēc smaga uzbrukuma jaunībā un tās izraisītās fiziskās traumas iespējams radušās psiholoģiska rakstura problēmas, kuras galu galā novedušas līdz nejaušai slepkavībai. Vai varbūt Nolas kolēģe Dženija vietējā ēdnīcā, kura par spīti Nolas un Harija centieniem noslēpt jūtas vienam pret otru, kaut ko pamanījusi un greizsirdības dēļ pastrādājusi slepkavību mirkļa kaisles iespaidā. Vai varbūt vēl kāds cits, kurš pamanījies palikt noslēpts, kurš slēpjas acu priekšā un netiktu turēts aizdomās, vismaz ne uzreiz, ja patrāpītos acu priekšā.

Eric Van Lustbader – Shan (China Maroc #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

80.to gadu aukstā kara trilleris. Cīņa par ietekmes zonām, par varu un naudu pasaules mērogā, kura centrā duoloģijas galvenais varonis Jake Maroc un viņa ģimenes/radu bizness Honkongā un Ķīnas valsts un politiskās sistēmas nākotne. Ieinteresēti protams ir abas tā laika lielvaras gan ASV, gan PSRS, bet neiztikt arī bez citiem negaidītiem ‘’ciemiņiem’’.

Arī Shan turpinājumā autoram Eric Van Lustbader sanāk attēlot atšķirīgās Ķīnas kultūras filozofiju un domāšanas gaitu, brīžiem pat ieslīgstot maģiskajā reālismā, kad varoņi izmanto spēku no garu un cita veida pārdabiskām, neredzamām pasaulēm, kas Jian ietvaros bija ne tik uzsvērts, citādāk pasniegts. Iekš Shan gandrīz vai maģijas spēks.

Džeiks Maroks ar tēva svētību kļuvis par pašu galveno tai-pan ne tik vien ģimenes/klana ietvaros, bet visā Honkongā, netrūkst ienaidnieku gan vietējo, gan ārpus kolonijas, kas viņā saskata gana nozīmīgu šķērsli, kas būtiski patraucētu viņu plānu realizācijā. Grāmatas notikumu skatpunkts konstanti maina personāžus un brīžiem autoram sanāk aizrauties par daudz. Ja vēl jau sērijas pirmajā grāmatā iepazītajiem tēliem ir atrasta sava balss, tad krietnam skaitam jaunajiem un ne tik nozīmigajiem tēliem tā ir visai līdzīga vienam ar otru, gandrīz vai gribētos pielīdzināt izgrieztiem kartona gabaliem ar atšķirīgiem vārdiem.

Nenoliedzami, ka pozitīvie faktori autora sniegumā, kas bija redzami iekš Jian, ir atrodami arī šajā darbā, papildus Džeikam var pieskaitīt PSRS puses tēlu Daniella Vorkuta un viņas saistīto cīņu par varu padomijas politikas gaiteņos. Tomēr sērijas turpinājumā piezagušies klāt arī šis tas netīkams. Piemēram, līdzīgi kā ar pamanāmiem neizteiksmīgiem tēliem, Shan izceļas ar pāris sižeta līnijām, kas vai nu paliek karājamies gaisā, kas nebūtu nekas traģisks, ja eksistētu vēl kāds China Maroc turpinājums, gan maznozīmīgāki sižeti un ar tiem saistīti tēli, kuri krietni pirms grāmatas beigām paliek teju aizmirsti, un rodas jautājumi par to nepieciešamību pašu par sevi lielā sižeta saistībā.

Jāpiebilst, ka grāmatā ir arī elementi, kas sensitīvajai cancel kultūras pārstāvjiem nebūtu pa prātam un iespējams būtu par mērķi, ja kāds gribētu publicēt ko līdzīgu šodien.

Hidden (Alex Verus #5) UN The Trespasser (Dublin Murder Squad #6)

Hidden (Alex Verus #5) by Benedict Jacka

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sērijas piektās grāmatas Hidden notikumi pārbauda jaunākās Aleksa draudzības saišu spēku, kas jau tā ir izjutusi spiedienu pēc iepriekšējās Chosen, kad Anna, būdama life mage, nosoda Aleksu, jo viņš redz izvēlējās labāk palikt dzīvajos, kā rezultātā nākas uzbrucējus nogalināt. Tagad briesmās nokļuvusi Anna, un, neskatoties uz varbūtēju un pat attaisnojamu aizvainojumu, Alekss negrasās palikt malā un neko nedarīt.

Ideju sadursme kā sadzīvot ar savām sliktajām, nepatīkamajām rakstura iezīmēm, kā atrast balansu. Ka varbūt veselīgāk ļaut tām reizi pa reizei izpausties nekā censties apspiest un pēcāk ciest no vulkānam pielīdzināma izvirduma, kas būtu vēl ļaunāk. Ar ko Alekss tā kā būtu ticis skaidrībā, kas jau pa savai reizei ir bijis redzams darbībā, bet ar ko nākas tikt pie skaidrības Annai, lai maksimālie centieni kādu neapdraudēt nu ne par ko, neizvērstos nepiedomātā savtīgumā un egoismā, kad dzīvības atņemšana pašaizstāvības nolūkos nav nekas nosodāms, kad Anna neaizdomājas, ka viņai mirstot, citu varētu zaudēt labu draugu.

***

The Trespasser (Dublin Muder Squad #6) by Tana French

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmais un vienīgais kaut cik tiešais turpinājums Dublin Murder Squad sērijas ietvaros ar tiem pašiem galvenajiem tēliem/detektīviem kā The Secret Place Stīvenu Moranu un Antoinette Conway, vien ar atšķirību, ka The Trespasser notikumi tiek attēloti no Antoniettes perspektīvas.

Iepriekšējās grāmatas laikā radās iespaids, ka Antoniettes darba stāžs ir krietni lielāks par Stīvena, ka par spīti mobingam no vīriešu kolēģu puses viņa ir spējusi izveidot ilgstošu karjeru. Neliels pārsteigums, ka slepkavību izmeklēšanas nodaļā, cik nopratu, Antoniettes strādā salīdzinoši nieka trešo gadu. Tomēr viņa ir tuvu pēdējam pilienam, lai pamestu, ja ne darbu policijā, tad vismaz šo policijas nodaļu. Vienīgais īstais draugs un uzticības persona ir nesen iegūtais pārinieks Stīvens, bet grāmatas gaitā pat par to nākas sākt šaubīties. The Trespasser izmeklēšana kļūst par īstu rakstura pārbaudījumu Antoniettei, kā arī prasa pavērt acis citā rakursā, lai saskatītu, ka varbūt nemaz nav tik šausmīgi, kā līdz tam šķitis.

Pati slepkavības izmeklēšana sākotnēji šķiet ātri atrisināma un viegli norakstāma, kā mirkļa kaislību ķilda ar letālām sekām. Netrūkst pat kolēģu, kuri izrāda ieinteresētību iemeslos, kāpēc gan kaut kas tik vienkārši atrisināms, kad ir pat ideāls aizdomās turamais. Tomēr gan Atoniettei, gan Stīvenam kaut kas šķiet ne tā, kaut kas līdz galm īsta nesapas. Abiem un it īpaši Antoinettei nākas pašiem gandrīz kļūt par sliktajiem citu kolēģu acīs, lai nonāktu līdz patiesībai.

Dublin Murder Squad ir viena no retajāmsērijām, kurā varu ieteikt katru tās grāmatu (kriminālromānu lasītājiem), tā teikt nebūtu grūti atrast sliktākus piemērus. Nebūs vien pliks, varbūt pat uzspēlēta intriga ar kino cienīgām sakritībām. Papildus ļaundaru, slepkavu atrašanai/noķeršanai un viņu pastrādātā iemesliem, krietns laiks un uzmanība tiek veltīta arī upuriem, viņu rīcībai un motivācijai līdz liktenīgajai dienai.