Nathan Ripley – Find You in The Dark

36632316

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster Canada

Manas pārdomas

Martin Reese par dzīvi sūdzēties nevar. Datoru un kodēšanas pašos pirmsākumos izveidojis pietiekami veiksmīgu firmu, lai sev piederošo daļu vēlāk pārdodot, varētu dzīvot cepuri kuldams, bet neiegūtu diži lielu, ja vispār, atpazīstamību, piedevām ir mīloša sieva un meita. Tomēr Mārtina ne visai legālais hobijs, kas ilgst jau vairāk nekā 15 gadus, visu to maina…

No vidusskolas dienu izsekošanas un apsēstības ar dažām meitenēm, par ko, ielaužoties viņu mājās pēc kāda suvenīriņa, pieķerts un notiesāts (sieva nezina), tagad aizrāvies ar līdz šim neatrastu sērijveida slepkavu upuru mirstīgo atlieku atrakšanu, pēc tam par to izaicinošā veidā, bet anonīmi, ziņojot policijai, kur šos zvanus uzticēts izmeklēt detektīvei Sandrai Whittal un viņas partnerim Krisam.

Gan Martina dzīve, gan Sandras un Krisa darba ikdiena uzņem apgriezienus, kad Martina aktivitātes piesaista ēnā palikuša sērijveida slepkavas partnera uzmanību! Pasargāta nav vairs ne ģimene, nedz ilgi sargātie noslēpumi. Martins, kuram šajā grāmatā piestāv antivaroņa apzīmējums, ir spiests sevī rast izdomu un spēka rezerves, lai ne tikai stātos pretī, bet arī apspēlētu, pretinieku (dēvē sevi par The Ragman) viņa paša elementā, kad vērsties pēc palīdzības pie policijas būtu neprāts. Varētu piekrist Goodreads apraksta pirmajam teikumam, kurā grāmata pielīdzināta Deksteram (par otru nezinu), turklāt Find You In The Dark ietvaros, varbūt pateicoties tieši The Ragman mestajam izaicinājumam, Martina tēls piedzīvo ievērojamu izaugsmi.

Gods, kam gods jau pirmajā tikšanās reizē detektīvei Sandrai rodas aizdomas par Martinu, ka viņa uzvedībā kaut kas nav riktīgi, kaut arī labi apzinās, ka nav nekādu pierādījumu, tikai viņas aizdomas un instinkts, par Martina lielāku vai mazāku vainu visā notiekošajā, un viņa neļaujas skepsei no Krisa puses, lai zaudētu fokusu.

Labs kriminālromāns ar vēl labāku antivaroņa dueli ar rūdītu slepkvavu!

Advertisements

David Baldacci – Memory Man (Amos Decker #1) (Audio book)

23153154

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grand Central Publishing

Manas pārdomas

Pirms 20 gadiem Eimosa Dekera profesionālā NFL spēlētāja karjerai tika pārvilkta strīpa jau pašā pirmajā spēlē, gūstot nopietnu galvas (un ne tikai) traumu, kā rezultātā Dekeram pēc tam tiek diagnosticēta hyperthemisia, stāvoklis, kas neļauj viņam aizmirst pilnībā neko, un viss paliek atmiņā tieši tā, kā Dekers to ir pieredzējis.

Pirms 15 mēnešiem Dekers (detektīvs vietējā policijā), atgriežoties mājās, atrod savu sievu, deviņgadīgo meitu (vien trīs dienas pirms dzimšanas dienas) un sievas brāli noslepkavotus. Nav tālu, lai Dekers šokā padarītu sev galu, bet ilgu laiku par spīti savai super-atmiņai, Dekers nekādīgi nespēj iedomāties, kuru gan viņš būtu varējis tā aizvainot vai nokaitināt.

Ir teiciens trīs lietas – labas lietas, un savā ziņā to varētu teikt Dekera gadījumā, kad grāmatas ‘’tagadnes’’ sākumā tā pēkšņi policijas iecirknī iesoļo vīrietis, Sebastians Leopolds, kurš šķietami neviena nepiespiests atzīstas pieminētajās trijās slepkavībās. Viss kļūst trillerim un kriminālromānam cienīgi, kad, kamēr Sebastians ir jau aizturēts, netālajā skolā noris apšaude, kurā ticis izmantots tieši tas pats ierocis. Turklāt vainīgais ne tikai ne viena neaizturētam izdodas tikt prom no skolas teritorijas, bet iegūtie pavedieni liek secināt, ka darīšana ir ar loģiski domājošu lietpratēju.

Pēc sievas un meitas zaudējuma Dekera dzīve izgāja ārpus rāmjiem, zuda gan motivācija strādāt par detektīvu (ja nevari pasargāt savu ģimeni, kur ta nu vēl citus), bet pazaudēta tika arī pajumte, tādejādi nokļūstot uz ielas. Nav pagājis diez ko ilgs laiks kopš Dekers ir kaut cik sakopies, tagad strādājot par privātdetektīvu, un ir vēl kur tiekties, lai atgūtu cieņu paša acīs, lai godinātu sievas un meitas piemiņu. Negaidītais pavērsiens pirms 15 mēnešiem pastrādāto slepkavību lietā piešķir Dekera dzīvei papildus dzirksteli un degvielu, un slepkavas atstātie dažādie draudi, mājienu un izaicinošie teksti tā vien liekas tikai papildus motivē nezaudēt fokusu.

Biju pārsteigts atrodot vairākas negatīvas atsauksmes par Memory Man, piemēram šis. Klausoties audio grāmatu nemanīju ne vienu no pārmetumiem, kādēļ priekš šīs grāmatas audio formāts iespējams ir piemērotāks. Šeit vēl īss video no autora puses.

Scott Sigler – Nocturnal (Klausāmgrāmata)

12099550

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Empty Set Entertainment

Manas pārdomas

Tiek atrasts brutāli sakropļots izbijis mācītājs, kura dzīve paša izvēļu dēļ veikusi krietnu lejupslīdi, ka sākotnēji starp izmeklētājiem dominē teorija par liela suņa vai cita agresīva dzīvnieka uzbrukumu. Tomēr aptuveni tajā pašā laikā ar slepkavības dienu sākušies detektīva Braiena dīvaina rakstura murgi, ko papildus pavada Braienam neraksturīga saslimšana – drudzis.

Būt Braiena pāriniekam viņa īpatnējā rakstura dēļ jau tā nav viegli, bet abu draudzība un koleģiālās attiecību izturība tiek pārbaudīta līdz maksimālajai kapacitātei, kad pēc viņa aprakstītā ‘’sapņa’’, Braiens ar Pūkiju (iesauka) patiešām atrod tieši tādā veidā noslepkavotu jaunieti. Pūkijam nākas pretoties pirmajam instinktam, ka visu šo laiku viņš ir strādājis kopā ar maniaku, un šo iekšējo dilemmu, kā rīkoties (ziņot priekšniecībai vai noticēt Braienam) neatvieglo fakts, ka Braiens jau piecas reizes darba ietvaros (visas pamatoti attaisnotas) ir kādu nogalinājis. Labi, ka vēl Pūkijs bija tik liels komiķis, jo bez viņa joku un humora piešprices, grāmatu būtu grūtāk izturēt līdz galam.

Grāmatas ļaundaris ar pēdiņās patiesi traģisku stāstu – 12gadīgs puika Rekss, kurš kļuvis par pamata upuri skolas huligāniem, četru jauniešu bandai. Nocturnal grāmatas ietvaros autors faktiski apvelta Reksu ar iespēju atriebties šiem četriem pāridarītajiem, kuru izdarības neaprobežojas vien ar verbālu apcelšanu vai dunkām, un ļauj realizēt dzīvē vēlēšanos ‘’kaut viņi nomirtu’’! Diemžēl veids, kā Reksam tika dota šāda iespēja, nedeva to efektu, uz kādu grāmatas sākums ļāva cerēt. Un, ja to atņem, nekā cita diži nepaliek, kā vien atziņa, ka nepalīdz pat sava skepses līmeņa pazemināšana, un ka kas tāds (ar visiem fantastiskajiem elementiem) varētu notikt vien grāmatā.* Reksa tēls ne mazākajā mērā neļāva nevienā brīdi, neskatoties uz Reksa rīcību un tā sekām, just viņa līdzi kā anti-varonim.

Par spīti asiņainajām slepkavībam iekš Nocturnal¸ radās iespaids, ka grāmata būtu piemērot Reksa vecuma auditorijai. Pietrūka sižeta daudzslāņainums/kompleksumsun labāk izstrādā tēlu motivācija. Tajā pašā laikā daudz pozitīvāk varu izteikties par klausāmgrāmatu kā tādu. Bija gan labi skaņas efekti, piemēram, telefonu sarunu laikā vai vienas nodaļas ietvaros, kad mainās POV, un vari pienācīgi sagatavoties, lai gala rezultātā neapjuktu par to, kas vispār notiek.

********Apzināto maitekļu zona********

*Vai tiešām cilvēki/monstri ar ekstra zeta hromosomu, kas tad piešķir dažādas superspējas, būtu koncentrējušies vienā pilsētā un nekur citur pasaulē.

Henning Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

39795

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Kad Istadas (Ystad) piekrastē nejauša garāmgājēja uziet izskalotu glābšanas laivu ar divu Austrumeiropas izcelsmes vīriešu līķiem (ģērbušies dārgi), detektīvam Kurtam Valanderam uzsākot izmeklēšanu pat ne mazākajā mērā nevar ienākt prātā, ka tā viņu aizvedīs līdz pārmaiņu laikos ierauto Latviju, kad brīvības smarža jau ir tikpat kā saožama, bet netrūkst cilvēku, kuri visiem spēkiem vēl cenšas turēties pie vecās sistēmas un kārtības.

Kaut arī pēc savas būtības The Dogs of Riga ir kriminālromāns, tad tik un tā ar interese ķēri detaļas par tā laika Rīgu (un Latviju) caur ārzemnieka Kurta Valandera acīm. Tā par piemēru arī varētu pieminēt ainu, kurā Kurts sadzird divu dāņu sarunu, ar kuriem reizē ielidojis Rīgā, kurā viens dānis brīdina otru par drūmajiem un vispār drausmīgajiem apstākļiem. Tā arīdzan Kurtam visai ātri top skaidrs, ka, valstij tik ilgi esot aiz dzelzs priekškara, viss tik ātri nevar vēl iet uz augšu un vecie ieradumi, kā noklausīšanās mikrofoni viesnīcā ‘’Latvija’’ vēl ir lielā cieņā. Nelielu bet tomēr kultūršoku Kurts piedzīvo, un tā, riskējot ar pašu dārgāko, viņam nākas navigēt pa labirintu labirintiem, īsti nezinot, kam līdz galam var uzticēties, lai atrisinātu noziegumu un varbūt pat novērstu plašāka mēroga konspirāciju.

Biju gatavs uz līdzīgu valodas stilu, kāds tas bija pirmajā sērijas grāmatā – Faceless Killers. Pašam par patīkamu pārsteigumu varēju vērot krasu atšķirību, un uzlabojošais efekts, ko tas sniedz, nav pat adekvāti salīdzināms. No pirmās grāmatas šādi tādi sīkumi tiek pieminēti, bet neradās sajūta, ka arī, ja Rīgas suņi tiktu lasīti vispirms, ka tad kaut kas būtu diži zaudēts; tieši tā, kā tam arī vajadzētu būt.

David Hewson – A Season For the Dead (Nic Costa #1)

39388

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Books

Manas pārdomas

Akadēmiķe Sara Farnese nokļūst masu mediju un policijas uzmanības krustugunīs, kad kāds bez saprotamas motivācijas pēkšņi sāk nežēlīgi nogalināt viņas bijušos, pasargāti pat var nebūt vienas nakts sakari. Turklāt slepkavības upuri tiek atstāti atklāšanai, kā baznīcas mītos aprakstītie mocekļi. Vai tas ir kāds aptracis un saniknots Sāras atraidīts mīļotais, kurš pārzin viņas darba sfēru, kā tas sākotnēji varētu likties, vai tomēr tikai viltīgs iegansts, aiz kura slēpjas vēl kas nopietnāks?

To atšķetināt nākas Romas policijas detektīvam Nic Costa, kuram ļaundara notveršanas nolūkos ir ne tikai jāatšķetina Sāras personība, kura atklājas visai neparasta (daži teiktu dīvaina), un izmanīgi jāizlavierē starp komplicētajām attiecībām starp Romu un Vatikānu (kaut gan lasītājam nelika doti mājieni, ka kāds likumsargs pašā Vatikānā censtos patiesi atrisināt slepkavības), bet arī jāsastrādājas ar jaunu pārinieku, kurš pensijas vecumam ir krietni tuvāk.

Izmeklēšanai turpinoties par Sāru pašu atklājas šis tas, ko viņa pati noteikti būtu gribējusi paturēt noslēpumā; plus lasītājs tiek drusku iežēlināts pirms uzzina par grūto bērnību un citiem smagiem faktoriem. Vēl jo vairāk, Nika priekšnieks ar cerību izkustināt lietu no strupceļa un slepkavu pamudinātu uzņemties lieku risku, uzdod viņam likt masu medijiem noprast, ka starp viņu un Sāru briest kādas potenciāli romantiskas jūtas. Kā mīnuss grāmatai, šī sižeta līnija ir visai paredzama un jau bieži redzēta, jo kā par brīnumu, lai kādi nebūtu pretargumenti, neviļus kaut kāda attiecību dzirksts arī rodas.

Otra persona (bez Sāras) slepkavas redzes lokā ir kardināls Michael Denney, ap kuru savelkas tumši negaisa mākoņi. Reiz apgrozījies starp politiķiem un uzņēmējiem kā zivs ūdenī (naudas atmazgāšana un vēl dažnedažādas kriminālas aktivitātes), kuru dēļ ir izpelnījies tādu iestāžu kā FIB interesi un tagad ir nolemts krasai lejupslīdei. Līdz šim Maikls ir slēpies aiz Vatikāna drošajām sienām, bet ir cilvēki, kuri labprāt viņu pasludinātu par grēkāzi un izstumtu no sava vidus saplosīšanai, tādējādi atbrīvojoties no potenciāla drauda savai brīvībai.

Laba izklaides literatūra, bet bez jebkāda wow! faktora ne savā žanrā, nedz arī kā citādāk.

 

Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3) (Audio book)

6892870

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House Audio

Manas pārdomas

Gandrīz bez laika pārtraukuma turpinot notikumus no Meitenes, kas spēlējās ar uguni Millenium triloģijas trešo grāmatu ideālā gadījumā būtu vērts arī lasītājam ņemt rokā bez diža pārtraukuma starp sērijas pārtraukuma. Turklāt personīgi, ja nebūtu klausījies audio formātā, kas šīm grāmatām (vismaz otrajai un trešajai) ir piemērotāks; drukāti vai elektroniski uzrakstītā stils būtu nokaitinājis vairāk.

Tātad nomaitājot iepriekšējās grāmatas beigas, Salandere par pārsteigumu tēvam Aleksandram Zalačenko un pusbrālim Nīdermanam augšāmceļas no kapa (heh, atbilstoši svētkiem :D) un ar vairākām ložu izraisītiem ievainojumiem (turklāt viena galvā) dara visu, lai atriebtu pret viņu kopš bērnības pastrādātās netaisnības. Par nožēlu pašai kā tēvs, tā pusbrālis (aizmūk) paliek dzīvi, bet par atvieglojumu dažiem draugiem kā Blūkvistam arī pati neaiziet pa pieskari. Nedaudz uzjautrinoši trillerī lasīt par tik izteikti sliktām meitas un tēva attiecībām, diemžēl pilnībā nepiepildījās vienubrīd mans minējums par Salanderes un Zalačenko neveiksmīgiem mēģinājumiem vienam otru nogalināt; tas vairāk paliek nodomu līmenī, jo ātri vien notikumi un personas kā Zviedrijas slepenpolicija (konkrētāk ‘’Zalačenko klubs’’) ārpus slimnīcas sāk aktivizēties un prasīt lielāku uzmanības daļu.

Kamēr Salandere atkopjas no gūtajiem ievainojumiem (faktiski ieslodzīta slimnīcā), grāmatas pamata sižets grozās gan ap gaidāmo Salanderes tiesas prāvu, kaut arī ir zināms, ka žurnālistus un bijušo viņas aizbildni nogalināja Nīdermans, bet ‘’Zalačenko klubs’’ (īpaši riebīgs padevās psihiatrs Teleborian) aiz likuma aizsega ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai paliktu neatklāti un nesodīti par gadu gaitā pastrādātajiem noziegumiem, kad viens pārbēdzis spiegs bija svarīgāks par mazu meiteni, gan ap briestošo tiesas prāvu pret minētajiem ļaundariem, pateicoties Blūmkvistam un Dragan Armansky no vienubrīd Salanderes darba vietas iekš Milton Security. Ne pārāk nepieciešama un pilnībā nodalīti no visa pārējā šķita Bergeres sub-sižets ar viņas aiziešanu no Millenium žurnāla uz nacionālu laikrakstu un pēkšņu stalkera uzrašanos, vēl jo vairāk bezjēdzīgi tas šķiet, kad tiek atklāts šo noziegumu ļaundaris. Tikai iegansts, ar kuru uzpūst lapaspušu skaitu.

Tā pat gribētos piekasīties pie tā, ka Salanderes un arī viņas slepeno hakeru draugu (par kuriem pēc tam pilnībā tiek piemirsts) talants un spējas tiek izmantoti gluži kā tāda kā maģijas nūjiņa, lai izglābtu labos tēlus no strupceļa un būtu veids kā virzīt notikumu gaitu uz priekšu.*

Triloģija, kuras popularitātes rādītāji neatspoguļo tās kvalitāti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kā arī epilogā tiek palaists garām ideāls klifhengeris, kad Nīdermans pārsteidz Salanderi vecajā lauku mājā, bet nē, viss blīkš blākš jāatrisina turpat uz vietas.

Stieg Larsson – The Girl Who Played with Fire (Millennium #2)

6087991

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Quercus

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads gan kopš Millenium sērijas pirmās grāmatas notikumiem, gan personīgi kopš laika, kad pats to izlasīju. Gads, kura laikā, pateicoties savām hakeres maģiskajām spējām un no Vangeru afēras ne pārāk legāli iegūtajiem līdzekļiem, Salanderei nav bijis jāuztraucas par personīgajiem līdzekļiem, kas atļauj apskatīt pasauli, veltīt laiku sev un atrast jaunas personības šķautnes. Summa ir ar tik daudz nullēm (zviedru kronas, bet tomēr), ka par to nevajadzēs aizdomāties līdz pat mūža beigām, bet spēlēšanās ar uguni var nejauši panākt tās ātrāku ierašanos.

Tikmēr Mīkaels Blūmkvists, līdzīgi kā citi Salanderes draugi (lai cik maz pēc viņas domām tādu nebūtu), ir atstāts pilnīgā neziņā, kur Salandere ir nosvīdusi. Ja citi, zinot Salanderes īpatnējo izteikti anti-sociālo personīgu, to +/- spēj tādejādi sev izskaidrot, tad Mīkaela gadījums, ņemot vērā kopā pārdzīvoto un varbūt tādēļ radušos attiecību kaisli, ir drusciņ atšķirīgs. Lai ko viņš darītu, Salandere pret viņu attiecas kā pret kaut ko neeksistējošo. Viens būtisks faktors, ko pats Mīkaels droši vien par tādu neuzskata, ir viņam pašsaprotamās casual rakstura attiecības ar vairākām sievietēm vienlaikus, kas Salanderei varētu nebūt pieņemami.

Viss mainās, kad savās mājās tiek atrasts Millenium žurnālists Svensons un viņa draudzene Johansone un pavisam necerēti nozieguma vietā atrastais slepkavības ierocis (pirkstu nospiedumi uz tā) norāda taisnā virzienā uz Salanderi. Ar to plus vēl dokumentāciju no dažādā valsts iestādēm par Salanderes pagātni un psiholoģisko stāvokli policijai pietiek, lai ieraktos dziļi vienā domu gājienā un vairāk neskatītos ne pa labi, ne pa kreisi. Šajā ziņā autoram veiksmīgi izdevās radīt dažus pamatīgi pretīgus izmeklētāju/policistu tēlus. Lai kā Blūmkvists censtos noradīt uz to, ka varbūt Svensona topošā grāmata par jaunu sieviešu nokļūšanu piespiedu prostitūcijā un neskaitāmu noziedznieku, pat korumpētu policistu, politiķu un tiesībsargu atmaskošanu nepalīdz, lai policija apsvērtu citus nozieguma scenārijus. Kad vēl tiek atrasts trešais upuris ar vieglu noprotamu saikni ar Salanderu, masu mediju cirks var sākties.

Grāmatas galvenais fokuss ir uz noslēpumaino Salanderi. Paralēli Blūmkvista centiem izzināt patiesību, policijas aklajiem mēģinājumiem ‘’pienaglot’’ pie taisnības sienas galveno aizdomās turamo, Meitene, kas spēlējās ar uguni dod dziļu ieskatu Salanderes bērnībā un notikumos, kas lielā mērā ietekmēja viņas personību un pamatoti negatīvo attieksmi pret varas iestādēm. Kopumā nepameta sajūta, ka šī lielā mērā ir sagatave oriģināli triloģijas noslēdzošajai grāmatai.

Henning Mankell – Faceless Killers (Kurt Wallander #1)

935308

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Aukstā 1990.gada astotā janvāra rītā detektīvs Kurts Valanders tiek uzmodināts ar zvanu par izsaukumu uz nežēlīgu dubultslepkavību klusā lauku vidē, kur par upuriem kļuvis vecs lauksaimnieku pāris šķietami bez jebkādiem acīmredzamiem ienaidniekiem. Nepalīdz pat fakts, ka turpat kaimiņos ir visai līdzvērtīgi kaimiņi, arī lauksaimnieki un vecs laulāts pāris, kuri pēc tik bezjēdzīgi brutālas slepkavības loģiski iedomājās, ka tikpat labi viņi varētu būt kaimiņu vietā.

Detektīva Valandera tips ir savam žanram visai klasisks – ar neizdevušos laulību un sačakarētām attiecībām ar bērniem un/vai vecākiem darba noslogotības dēļ, ar skarbu raksturu un citām personīgās dzīves problēmām, kurš par spīti tam visam un vēl cīņai ar alkoholu spēj līdz grāmatas beigām atklāt viņa uzmanības centrā nokļuvušu noziegumu, lai cik viltīgi nebūtu ļaundari, kad pamatoti būtu tā vietā jābrīnās par to, kā gan viņš vispār spēj saglabāt savu darbu, kur nu vēl būt izcils tajā.

Viens no pavedieniem, turklāt upura pēdējā elpas vilcienā izteikts vārds, romānā paceļ tematu par Zviedrijas bēgļu uzņemšanas politiku, kas (nemaz nezināju) acīmredzot bijis aktuāls arī pirms nesenākajiem bēgļu krīzes notikumiem. Šis tas top zināms presei, kas iedvesmo dažu labu ekstrēmāk noskaņotu sabiedrības locekli rīkoties radikālāk. Šajā jautājumā Kurts Valanders par nelaimi nenopelna plus punktus, jo kaut arī Kurts saglabā nostāju, ka jārīkojas likuma piedāvātajās robežās, viņš vienlaikus saskata pretējās puses argumentu cēloņus un spēj tiem daļēji piekrist, saprotot to, kas varētu pamudināt tā rīkoties.

Diemžēl kriminālromānā Slepkavas bez sejas bez Kurta Valandera, kurš pats par sevi nav nekas dižs, nav gandrīz neviena cita atmiņā paliekoša tēla ar kaut cik ticamu personību. Ir kaudze citu izmeklētāju, kas jācer ir ar domu, ka noziegumu neatklāj tikai viens vienīgs izmeklētājs ar šādu tādu palīdzību no malas, bet nelaime tajā, ka gan viņi, gan potenciālie viltus aizdomās turamie knapi ir kas vairāk par ‘’kartona tēliem’’. Varbūt pie vainas ir grāmatas nelielais apjoms, autora stils ar nepārtrauktiem ‘’he said’’, ‘’she said’’ u.c. un/vai tulkojums, bet grāmata tā arī līdz tās beigām nespēja iepatikties. Turklāt atrisinājums vairāk līdzinās maģiskai truša izvilkšanai no burvja cepures, kad ir nepieciešams kaut kā pabeigt grāmatu ar atrisinātu noziegumu.

Pēc sērijas pirmās grāmatas iespaidiem, kas 2013.gadā tikusi izdota arī latviski, par labāku atzītu seriālu, kas uzņemts pēc šīs sērijas motīviem.

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

33537944

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Kaut arī Pens Keidžs (otrās) triloģijas pirmajās divās grāmatās kopā ar vairākiem lieliskiem cietiem tēliem/varoņiem gan vēl dzīviem, gan nogalinātie, ir veicis lielu darbu, lai atklātu neglīto patiesu par pagātnes noziegumiem un lai nebūtu vairs jābaidās no rasistiskās organizācijas KKK nošķēlušās grupa Double Eagles, kuri uzskatīja, ka KKK pret afroamerikāņiem ir pārāk draudzīgi noskaņoti un ka viņu attieksme ir ‘’too soft’’, par spīti tam visam viņu radītie un izteiktie potenciālie draudi ir vēl ar pietiekoši spēcīgu ietekmi, lai Načezas mēra tēvs Toms Keidžs sēdētu ieslodzījumā un tiktu tiesāts par iespējamu slepkavību, neskatoties uz to, ka tieši Doubles Eagles līderi sešdesmitajos gados izteica nāves draudus, ja viņa izdomās atgriezties.

Runa ir par Toma melnādaino māsiņu Violetu, kura tajos gados tika brutāli grupveida izvarota, lai viņas brālis un brāļa draugs, kuri bija aktīvi civiltiesību aktīvisti, pārtrauktu slēpties. Par Tomu jāsaprot, ka viņš gan Načezā, gan dienvidos vispār bija ļoti brīvi domājošs. Viņam svarīgāk bija palīdzēt slimam cilvēkam vienalga, kāda būtu cilvēkam ādas krāsa, vienalga, vai viņš spēs samaksāt naudā vai graudā. Apvienojumā ar gaisā pastāvīgi virmojošo briesmu sajūtu, Violetas neseno nokļūšanu atraitnes statusā u.c., starp Tomu un Violetu dzima kas par vairāk par draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Nebūtu Toma pašaizliedzīgās darbības, lai palīdzētu viņai aizbēgt uz ziemeļiem, uz Čikāgu, nebūtu Violeta nodzīvojusi tik garu mūžu vai bijis viņiem kopīgs dēls Linkolns.

Neieslīgstot vēl dziļāk detaļās rakstot par komplicētajām attiecīgbām vienlīdz tagad starp Penu un viņa tēvu vai vēl joprojām eksistējošo rasismu ar risku kaut ko samaitekļot ieteikšu labākai izpratnei par autora radīto Penn Cage sērijas pasauli, ja ne sākt ar pirmo triloģiju un The Quiet Game, tad vismaz noteikti vispirms pievērsties fantastiskajām Natchez Burning un The Bone Tree; katra no tām krietni pārsniedz 500lpp latiņu, tā teikt ir kur ieskrieties, bet labākais, ka sižets salīdzinoši noris īsā laika sprīdi, kas liek nemanot nonākt līdz grāmatu beigām.

Vēl piebildīšu, ka atšķirībā no visām piecām iepriekšējām Penn Cage grāmatām The Mississippi pamatā ir Pena tēva Toma tiesas prāva ar neordināru taktiku no viņa sena drauga un advokāta, un ar milzum daudz vēl citiem saistošiem mozaīkas gabaliņiem tās fonā un atmosfērā. Vien pabeigšu rakstu ar sīku pārmetumu manā skatījumā, ka pirmais kulminācijas brīdis tiesas prāvas laikā šķita tik labs (nu tik LABS!), ka (cik saprotu) triloģijas un pašas grāmatas beigas salīdzinājumā nelikās tik spožas. Šeit vēl intervija ar pašu autoru no 2017.gada.

Tess Gerritsen – Die Again (Rizzoli & Isles #11)

24179528

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Sešus gadus atpakaļ grupai tūristu šķita interesanti doties tuvāk dabai gida pavadībā un izrauties no rutīnas un apnicīgajiem pilsētas džungļiem. Tā vietā viņi sastapa savus ļaunākos murgus, un no visiem starp dzīvajiem beigās palika tikai viens!

Die Again tagadnē viens no labākajiem taksidermistiem Bostonā un pat visā valsts teritorijā Leon Gott tiek atrasts nežēlīgi noslepkavots pats savās mājās – pakārts kā medījums un ar izlaistām iekšām, bet tajā pat dienā no zoodārza piegādātais sniega leopards (miris ar vecumu saistītu slimību dēļ) ir pazudis. Protams, detektīve Džeina Ridzoli un viņas pārinieks Frosts kā pirmos aizdomās tur kādu pār strīpu pāršāvušu dabas draugu vai to grupu, kuriem nav patikusi upura nodarbošanās un/vai fakts, ka viņa mājokļa sienas ir noklātas ar izbāztu dzīvnieku trofejām. Tomēr, kā jau tas ir ierasts, ne viss ir tā kā tas lasītajām tiek pasniegts pirmajā brīdī.

Viens gan ir skaidrs, ka toreiz Āfrikā notikušais slaktiņš ir kādā veidā saistīts ar šodienas slepkavībām Bostonā, galvenokārt jau tāpēc, ka ik pa brīdim tiek iestarpinātas nodaļas (ar POV no vienīgā izdzīvojušā) ar ‘’maģiskā’’ safari izbraukuma notikumiem. Lasītājs tiek meistarīgi vazāts aiz degunu un uzvilināts turēt aizdomās te vienu, te otru tēlu. Vienīgais mīnuss, ka pagātnes notikumu nodaļas nav attiecīgi tā atzīmētas, radot nelielu apjukumu, par to ‘’kad’’ tās norisinās.

Nozīmīga loma grāmatas sižetā piešķirta arī tiesu medicīniskās ekspertīzes speciālistei Maurai, kurai bez problēmām mīlas frontē un personīgajā dzīvē, no jauna ir jācīnās ar kolēģu skepsi par iekāpšanu viņu izmeklēšanas teritorijā, pat ja viņas teiktais ir noderīgs un pamatots; arī draudzīgās attiecības ar Džeinu, ar kuru kopā ir pārciestas lielas lietas, ir cietušas. Kaut arī katru sērijas grāmatu var lasīt neievērojot secību, tieši šādi sīkumi var palikt nesaprotami vai tik palaisti garām. Die Again varu ieteikt gan sērijas fanam, gan vienkārši tādām, kas izbauda šī tipa romānus (par seriālu to nevaru teikt), pēc vienas izlasītas nodaļas tā vien gribēsies ķerties klāt nākosājai. Tomēr šķiet būšu sapratis, ka visvairāk patīk kriminālromāni, kur POV ir gan no izmeklētāju, gan ļaundaru puses.