Drew Hayes – Super Powereds #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nav pagājis pat ne gadsimts kopš jauna tipa cilvēki ar superspējām ir kļuvuši par daļu no ikdienas, bet ar to pašu jau ir pieticis, lai sociāla hierarhija, kurā ne tikai eksistē ‘’mēs pret viņiem’’ domāšana, bet arīdzan katra no pusēm tiktu uzskatīta par teju atšķirīgu sugu, būtu izveidojusies.

Ne visi superspēju īpašnieki tās spēj kontrolēt un varētu pat teikt, ka tādu (saukti par Supers) ir pārliecinošā mazākumā pret par powereds sauktiem, kuri dēļ šī akūtā, acīs krītošā trūkuma ir pa vidu parastajiem mirstīgajiem cilvēkiem un Superiem, kuri savukārt uz Powereds skatās nicinoši no augšas. Un ar šo premisi uz sižeta skatuves tiek iepazīstintāti sērijas galvenie varoņi, izmēģinājuma piecinieks, kuri vispirms pēc speckursa katrs apdāvināts ar trigera mehānismu, lai aktivizētu spējas, bet galvenokārt palaisti Landers Universitātes supervaroņu programma.

Vieni, kā piecinieka tiešie uzraugi Mr.Numbers un Mr.Transport būs gatavi palīdzēt jebkurā situācijā, lai redzētu eksperimenta projektu izdodamies, bet būs daudz tādu (starp Superiem), kuri šo saskatīs, kā neapšaubāmu draudu savam statusam spēka rangu virsotnē pāri prastiem cilvēkiem un powereds, kas līdz šim šķitis tik pašsaprotami.

Katrs no piecinieka programmā iesaistījies ar savu pagātnes pārdzīvojumu bagāžu, kam bijis jāiziet cauri līdz tam spēju kontroles nespējas dēļ. Tā visa veida enerģijas absorbētājs, lai pēc tam to pielietotu cīņā, Vincents ir bezgala lojāls, labsirdīgs un par spīti visam vēl pasaulei labu, bet reizē baidās, ka kontrole pār spējām var vienā jaukā brīdī atkal pazust, ka tādejādi var nevien nedaudz kaitēt, radīt citam miesas bojājumus, bet pat nogalināt to pat negribot. Tomēr, kā studenta gadi to rādīs, tad ar laiku katram jāapgūst prasme pārkāpt šim šķērslim, jo citādi par supervaroni nav lemts kļūt.

Grupas/komandas sastāvā kā mātes kontrolētājas statusu iegūst telepāte (+telekinēze) Mērija. Lai arī sākotnēji varētu šķist, ka Mērijas spēks un kontrole neprasa apmācību un to apjoms pārsteidz pat uzraugus, tad ar to Mērijai pietiktu vien, ja viņa eksistētu pati par sevi kādā nomaļā pasaules stūrī. Tam gan nav lemts piepildīties, tai skaitā, jo jau pieminēto spēju varenums licis citiem viņu ievērot, kas būtu noticis agrāk vai vēlāk. Gribētu to viņa vai nē.

Ko var teikt par teju visiem galvenajiem varoņiem, toties ego jautājumā nevienu nepārspēs spēkavīrs Rojs Daniels, kurš no visiem atšķiras vēl ar citu īpatnību. Ar unikālu personības dalīšanos, kur spēka deaktivizācijas laikā, Roja vietā eksistē līdz universitātes laikam kautrīgs puisis Heršels, kura pašapziņai noteikti nepalīdz liekā svara fakts. Roja/Heršela gadījumā ļoti būtisks, lai tiktu atrasts ceļš uz izaugsmi un pilna spēju attīstības potenciāla atslēgšanu, ir paša puiša, konkrētāk Roja, personības pilnveide. Vien saskarsme ar acīmredzamu pretestību, reizi uz reizi sastopoties ar kādu, kurš ir spējīgāks, labāks un citādi pārāks par viņu, tikt aplauztiem jaunības pārgalvības ego ragiem, lai pēc tam būtu cerība pabeigt universitāti un varoņu sertifikācijas programmu.

Tikmēr no piecinieka vismaz sākotnēji varētu izkrist Alise, kurai bez spējām lidot, kuras pirms speckursa izpaudās izteikti priecīgu emociju mirkļos, nekas cits neliecina, ka viņai būtu vēl kāda cita spēju izpausme, kura ļautu pārdzīvot neapskaužami grūtos četru universitātes pārbaužu gadus. Par laimi Alisei nevienam tas šķiet neiekrīt kā dadzis acī, noteikti ir gana citu problēmu, kuri pār to ņem prioritāti, bet varam būt droši, ka ne visiem tas nepaliek nepamanīts. Bet pašas Alises gadījumā pa druskai katrā sērijas grāmatā lasītājam ļauts sekot līdzi potenciālai ģimenes drāmai, kurā kopš zīdaiņa vecuma par mirušu uzskatītā māte varētu būt mirusi.

Toties atgriežoties pie tiem, kuriem Alise nepaliek neievērota par spīti citām uzmanību novērsošiem notikumiem, ir Niks. Puisis, kura spēja saistīta ar veiksmes vai tieši pretēji neveiksmes faktora manipulēšanu, kas pirmajā momentā arī nemaz nešķiet supervaroņa statusa cienīgs. Tomēr Niks jau no pirmajiem mirkļiem pierāda sevi arīdzan ar citiem talantiem, lai spētu ar stratēģa talantu manipulēt ar pieejamo situāciju, lai pagrieztu šķietamu sakāvi par labu sev un saviem komandas biedriem, kuri visi laikā gaitā, pat ja dažs teiktu spiestā kārtā, kļūst par nešķiramiem draugiem.

Super Powereds savā ziņā ir gandrīz kā jauniešu attiecību drāma ar pievienotu superspēju elementu. Turklāt vēl ar sociālo dinamiku, kad pat pie varas esošie pilnībā nepārzin, kur, tieši kad un kā superspēju indivīdi uzradušies. Pirmās attiecības, mācību pārbaudījumu stress, kur iespēja izkrist un neiekļūt ar katru gadu jo vairāk ierobežotā supervaroņu programmas kursā, tiek jo vairāk pastiprināta, kad piecinieka slepenais statuss, ka tie reiz bijuši powereds, nokļūst atklātībā.

Otrs un trešais mācību gads līdzi sev nes jaunus un ar vien izaicinošākus pārbaudījumus klasē, kuri pamazām sāk pietuvoties reāliem apstākļiem dzīvē, kuri sliktie var nostādīt jauno, topošo varoni situāciju, kad neatliek nekas cits, kā nogalināt, uz ko ne visi ir gatavi, pat ne tad, ja iznākums tam būtu paša dzīvības zaudēšana neizlēmības brīdī.

Alise nav vienīgā, kurai tiek ģimenes drāma. Lai gan Vincenta gadījumā tēvs nebūtu par bioloģisko tēvu dēvējams, tad citā veidā pasaules mērogā iegūta ļaundara slava, un precīzāk šajā neslavā krituša un Varoņa statusa zaudējuša indivīda statusa eksistence, saistība ar Vincentu viņa agrīnajos bērnības gados, no visa piecinieka visvairāk liek citiem uz viņu skatīties ar neuzticību.

Noslēdzoši jāatgriežas pie Nika, kura pagātnei no pirms universitātes laika Lasvegasā ir būtiska loma sērijas trešajā grāmatā. Pēc vecāku zaudēšanas zīdaiņa vecumā, kam, zinot savas spējas, to ietekmi, daļu vainas saskata sevī, pēc tam nonācis tantes Ms.Pips audzināšanā. Bet ne konkrēti mis Pipsai ir tik liela nozīmē, kā tam, ka viņa (pieder legāls kazino) ir galva vienai no divām ar noziedzību saistītām ģimenēm vai pat namiem, ja gribam būt labvēlīgi un izklausīties cēlāk. Starp otras ģimenes locekļiem sevi var pieskaitīt Nika vecuma jaunieties vārdā Nathaniel, kuru par spīti tam, ka Niks ir bijis powereds, bet Nathaniel Supers, Niks ir spējis pārspēt katru reizi, kad abi mērojušies ar spēkiem. Nu Nathaniel ir gana, nu ir gatavs uz visu, pat atsvešināties no savas ģimenes, lai pieliktu Nikam treknu punktu, un mērķu sasniegšanai ir gatavs uz visu.

Interesants fantāzijas elementu apvienojums ar studentu attiecību un citu jauna pieaugušā dzīves sākuma grūtību faktoriem.

Peter Higgins – Wolfhound Century (Wolfhound Century #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Detektīvs Vissarion Lom negaidīti tiek izsaukts no attāla rajona centra uz galvaspilsētu Mirgorod. Negaidīti, bet varbūt vides maiņa pat nāktu par labu, jo nesen nogalinājis/saucis pie atbildības slepkavnieciski noskaņotu kolēģi. Un kaut arī nozieguma atklāšana pārsvarā uzskatāma par labu lietu, tad savējo aiztikšana ne tik, pat ja izdarīta slepkavība.

Detektīvs Loms nav gluži ierindas sistēmas darbinieks, bet gan sava veida eksperimenta rezultāts – eksperimenti ar reiz Zeme ietriekušamies tādu kā milzu statuju sauktu par Eņģeli. Kā rezultātā Loma pierē gluži kā trešā acs atrodas akmens no šīs statujas. Līdz šim tas ‘’gulējis’’ vairāk vai mazāk inerti savu miegu, pat ļāvis noskaldīt nost virs zemes esošās ekstremitātes, izmantot akmeni tik vienkāršiem iemesliem, kā iestrādāšanai lielās, nozīmīgās ēkās, bet ne ilgāk. Kaut kas mainās, kaut kas potenciāli sāk apdraudēt šo pastāvošo realitāti, kura aizsākusies pirms tik daudziem gadsimtiem.

Lai arī Eņģeļa fiziskais ķermenis/kuģis/statuja ir iesprostota vienā lokācijā, ietriekšanās brīdī lielās temperatūras dēļ iekusis Zemē, tad tā spēks ir gana liels, lai spētu gan manifestēties citur, piem, Mirgorodā, gan ietekmēt citu prātus, pataisīt tos par saviem aģentiem, kuru uzdevums ir novērst ienaidnieku centienus. Tā viens no galvenajiem aģentiem ir teroristu grupas līderis Jozef Kantor. Svarīgs ir viņš un citi ‘’aģenti’’, galvenais ir mērķa sasniegšana, lai kādus upurus starp it kā savējiem tas prasītu.

Pretstats, Eņģeļa naidnieks un drauds viņa eksistencei nav gluži kāda persona – pārdabiskai vai citādi humanoīda. Saukts par Pollandore tā ir tāda kā Zemes alternatīva, paralēla versija, kura turpinājusi eksistēt pēc Eņģeļa ietriekšanās Zemē. Daži jutīgākie sāk uztvert, kā šī alternatīvā realitāte brīžiem sāk likt par sevi manīt, kas vajākam prātam liek domāt, ka sāk jukt prātā. Vai varbūt pie vainas vien režīma vispārējās bezcerīgums un ikdienas smagums.

Ar Wolfhound Century autors Peter Higgins interesantā veidā iepazīstina lasītāju ar īpatnēju maģisko realitāti, kas neordinārā veidā apvieno ar distopiska rakstura žanru ar pievienotu drūmuma, nelielu nolemtības sajūtu, ko varbūt piešķir alternatīvā PSRS versija Vlast impērijas veidolā. Atrodas tā jau ilgstošā pasaules tipa karā ar Arhipelāgu, bet tas vienalga neliedz veikt represijas un plaša mēroga nāvessodu piespriešanu, ‘’tīrīšanas , agresīvu protestu apspiešanu valsts iekšienē.

Pārdabiskais un neierastais netiek attēlots tiešā, citkārt maģiskās realitātes subžanrā ierastākā veidolā, bet vismaz galvenajam labajam varonim, kurš teju vai iemests cīņā starp Eņģeli un Pollandoru, nav jākuļas uz priekšu vienam pašam. Tā nedaudz sakritības ceļā par otru galveno varoni uzskatāma līdz šim par Jozefa Kantora uzskatītā meita Maroussia Shaumian, bet pat pirms varbūtējas citas iespējamības uzzināšanas, Marusja akli neseko Jozefa piemēram, kur nu vēl viņa ‘’priekšniekam’’.

Wolfhound Century ar savu īpatnējo prozas un sižeta stilu noteikti nebūs domāts visiem un var sagādāt diametrāli dažādas reakcijas.

Shadows of Treachery – Horus Heresy #22

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ierindota The Horus Heresy sērijā ar kārtas numuru #22, Shadows of Treachery interesantā veidā iekļauj sevī stāstus, kuri norisinās vēl pavisam īsi pēc fakta, kad Horus atklāj visiem, kam rūp, savu nodevību. Kā arī krājumu noslēdzošā novele krietni labāk tematiski iederētos iepriekšējā krājumā šajā sērijā Primarchs, ka gandrīz ir vēlēšanās aplūkot šo krājumu sastādītājus.

Sākums Shadows of Treachery tikmēr ir spēcīgs un labs ar The Crimson Fist by John French stāstu. Viens no vairākiem stāstiem vai novelēm divās daļās, reizēm ar otru sižetu, skatpunktu ieliktu pirmajam pa vidu, kurā trešdaļa no Imperial Fists leģiona tiek nosūtīta uz Istvaan sistēmu, lai atriebtu Horusa un viņa līdzgājēju nodevīgo uzbrukumu, bet warp dimensiju vētras iesprosto viņus aizmirstā, nenozīmīgā Phall sistēmā. Nejaušs atgadījums vai tomēr apzināts slazds? Jāgaida vairāki mēneši, lai to noskaidrotu, bet tikmēr Imperial Fists Primarks cītīgi strādā pie Imperatora Terra pils, nu jau cietokšņa, aizsardzības stiprinājumu darbiem, kamēr fonā starp pils klerkiem un citiem vienkāršajiem strādniekiem var just pieaugošo baiļu līmeni par nezināmo, ko sagaidīt.

Līdzīga tematika ir arī The Lightning Tower by Dan Abnett stāstam, kurā izcelt var atziņu vienam no Imperial Fists leģionāriem, ka bailes ir nevis no ienaidnieka, bet no tā, kas motivē nodevējus uzbrukt Imperatoram un līdz tam ar pašu palīdzību radītajai Impērijai. Ja nu beigās pats daļēji izprot šobrīd nesaprotamo un līdz tam neiedomājamo?

Interesants ar to, ka pagaidām šis ir pirmais eksluzīvi par Marsa Mechanicum stāsts, ir The Kaban Project by Graham McNeill. Lai arī stāsts fokusējas uz necila tehnoloģiju priestera(adept) nejaušu atklājumu, ka viņa priekšnieki strādā pie paša Imperatora aizliegtiem projektiem, vēl interesantāk bija censties saprast, kāpēc Marsam ļauj saglabāt sava veida neatkarību, republiku Impērijā un atbalstīt abas puses. Nabaga priesteris, kurš aiz nezināšanas cenšas brīdināt tiešos priekšniekus, ka projekts negaidīti pašattīstījies aizliegtā, neatļautā virzienā, lai tā vietā atklātu liela mēroga Horusa atbalstošu konspirāciju, kurš par atlīdzību solījis brīvu vaļu visa veida pētījumiem, kam tik vien viņu mehāniskās sirdis un prāti kāro.

Vienkārš un efektīvs ir arī vēl cits šī paša autora stāsts Death of a Silversmith, hronoloģiski varētu būt visagrīnāk liekamais no visiem, kas norisinās uz Horusa Krusta kara un Ekspedīcijas galvenā kuģa, vēl pirms visi prātam neaptveramie notikumi ir sākušies. Tās galvenais varonis ir vārdā nenosaukts rotkalis, remembrancerm – vēl pirms tie ar jaunu Council of Terra lēmumu pēc nodevības tiks aizliegit, kurš pēdējos elpas vilcienos atceras dzīvi, kas galu galā ievirzījusi viņu uz ceļa, lai kļūtu tik labs un atpazīstams, lai tiktu piešķirta tā izdevība būt vienam no tiem, kas pavada leģionus, lai varētu iemūžināt to varoņdarbus. Kas gan būtu varējis iedomāties, ka viens no dižajiem Primarkiem tik smagi atsēdinās atpakaļ Impērijas progresu?

Citi stāsti, kuri savos ietvaros cenšas iekļaut liela mēroga kaujas ar tūkstošu tūkstošiem upuru, kaut kā nešķiet īsajos stāstos vai pat novelēs iederīgi. Tiem labāk pieklājas atrasties pienācīga garuma romānā, kur autors var izpausties un iekļaut arī citus elementus.

Šī krājuma sastādītāji – Christian Z. Dunn un Nick Kyme.

Jack Campbell – The Genesis Fleet #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms Džona ‘’Melnā Džeka’’ Gerija spožās karjeras un viņa (pa)zudušās flotes sērijām, bija senči, no kura laika arī nāk viņu atvadīšanās frāze par iepriekšējām paaudzēm un fascinācija par tām, Džona paša attālā radinieka Roberta Gerija vai vienkārši Roba veidolā. Viņa The Genesis Fleet, kā jau sērijas nosaukums saka priekšā vēsta par laiku, kad tāda starpzvaigžņu sistēmu flote, kāda eksistē Melnā Džeka laikā, ir vien savas attīstības pirmsākumos, kad jump-drive tehnoloģija ir vien dažas desmitgades veca un jaunās kolonizētās planētas pie kāda cita negaidītas agresivitātes vēl paļaujas uz cilvēces dzimtās planētas aizsardzību kaut arī distances tagad ir krietni lielākas, kā pirms tam.

Lielas distances un lielāks informācijas starplaiks, lai varētu apmainīties ar informāciju vai nodot SOS palīgā saucienu, ko izmanto daža laba korporācija, lai censtos izveidot savu koloniju uz citam jau piederošas, piešķirtas planētas paļaujoties, ka, kamēr kāds tiem ieradīsies palīgā, būs jau par vēlu, bet viņi acīmredzami pirmkārt izvēlējušies nepareizo upuri un otrkārt nav rēķinājušies ar tādu personāžu kā Robs Gerijs un triloģijai uzņemot apgriezienus arīdzan Mele Darcy.

Ne tikai Zeme no tagadējām kolonizētajām planētām kā Glenlyon, kurai šajā triloģijā sākotnēji nākas aizsargāties pašai, cerēt uz kādas citas kolonizētās planētas palīdzību – izveidosies alianse ar Kosatka, sākotnēji tāda ne pārāk stabila, droša, bet Gerijs un Dārsija to mainīs. Ja vēl citiem ir ilūzijas, vēl aktīva ir paļaušanās uz Zemi, tad Robs tādas iedomas vairs nelolo. Tāpat no citiem Robs atšķiras ar spēju kritiskos brīžos kaujās ar citiem kosmoskuģiem domāt pats ar savu galvu, nepaļauties uz kādas politiskās padomes vai ofisa klerku izstrādātām atķeksējamām darbību listēm, kā šķiet dara tikpat kā jebkurš cits, kurš vēlas bez grūtībām un sarežģījumiem kāpt pa karjeras kāpnēm.

Tas varbūt der mierīgākos laikos, laikos vēl pirms jump-drive tehnoloģijas, kad ‘’māte’’ Zeme ir salīdzinoši turpat blakus un var nosūtīt savu floti, lai atrisinātu konfliktsituācijuas un/vai noliktu mantkārīgas korporācijas savā vietā, bet tie laiki tagad ir jāatstāj pagātnē. Pavisam skaidri, ka tagad cilvēce stājusies uz jaunas attīstības takas. Mainīgi laiki, mainīga nākotnes politiskā aina, bet, kamēr citi turpina sēdēt ofisa sniegtajā drošībā un gudri spriest, Gerijam, Dārsijai un citiem labajiem sērijas tēliem jātiek galā ne tikai ar tā brīža pretiniekiem, bet arī ar faktu, ka, lai ko darītu, pat pie paša pareizākā lēmuma būs kritušie.

Ne reizi vien Roba vadītā jaunā flote ir vai nu mazākumā vai kāda cita ierobežojoša faktora, resursa dēļ iedzinēju lomā, bet savos padotajos, ja ir vēlēšanās sagaidīt jaunu rītu, aizstāvēt savas mājas no to iznīcināšanas, jāspēj ieviest cerība, motivējošs spēks, kas smagos brīžos ļautu to pārvarēt un sakaut pretinieku. Zināt ko teikt un ko nē, pat ja attiecīgajā brīdī pašam ir zināmas pamatotas šaubas par savu vārdu patiesumu, un vienlaikus, kuri no sevis iedomājās nezin ko, bet drīzāk ir traucēklis citiem un pat lielāks palīgs ar savu attieksmi pretiniekam.

Lai arī laba un interesanta, tad The Genesis Fleet triloģiju klausoties tomēr var just, ka tā kā prīkvela sērija sarakstīta kaut kad pēc oriģinālās pirmās sērijas. Notikumi un sižets tajā uz lapaspuses kaut kā neizpaužas dabiski pats par sevi, ja jau neeksistē kaut kas cits uz ko balstīties. Tā teikt lasītprieka faktors un procents šķiet būtu jūtami zemāks, ja šī triloģija būtu pirmā saskare ar The Lost Fleet Visumu.

The Primarchs – Horus Heresy #20

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Primarks – būtne, kura ir ne tikai skaistāka, spēcīgāka, gudrāka un visādi citādi pārāka par parastu mirstīgo, bet arīdzan pār superkaravīriem astartes. Viņiem šie superkaravīri būtu jāiedvesmo uz varoņdarbiem, uz Diženā Krusta kara un cilvēces reiz kolonizēto planētu atkalapvienošanu ar cilvēci, bet ne visi Primarki, reiz izkaisīti pa Visumu, ir vienās domās, ne visi Primarki ir vienlīdz lojāli Imperatoram. Kad Horuss, pats uzticamākais no Imperatora izveidotajiem Primarkiem novēršas no ‘’tēva’’, no Impērijas patiesības gaismas, kam gan var vairs uzticēties, kad pasaule šķietami apgriezusies kājām gaisā.

Dark Angels jeb Pirmā leģiona Primarka Lauvas El’Džonsona sentiments un secinājumi, pie kuriem pārdomu laikā viņš nonāk, ir vieni no realistiskākajiem un no vienkāršā cilvēka visstuvāk esošajām atziņām, ka tādi superkaravīri kā astartes laika gaitā vairs nespēj būt ideālie cilvēces aizstāvji, patiesības gaismas nesēji Visumā, jo tie vairs nespēj identificēties ar kāda vajadzībām, kurus uzskata zemākus par zāli un sev nelīdzvērtīgus. Un, ja šāds sentiments ir atbilstošs par astartēm, tad par Primarkiem vēl jo vairāk. Vai vismaz daļu no tiem, kuri pievienojušies Horusa revolūcijai, nodevībai. Daži gan tā vien šķiet ar saviem, neatkarīgiem iemesliem no Horusa, ar saviem koruptīvajiem kontaktiem ar tumšajiem spēkiem.

Kaut arī katru leģionu līdzi pavada Impērijas Armija, tad nereti rodas jautājums, kāpēc vispār viņi tiek ņemti līdzi, ja lielākoties pret viņiem ir noniecinoša attieksme, ka tie dižos astartes tikai bremzē, kavē un citādi neļauj izpausties pēc pilnas programmas. Ja starp astartēm upuru skaits bieži vien ir liels, tad to ne tuvu nevarētu salīdzināt ar Armijā esošo, kuru upuru skaits varētu būt krietni mazāks, ja vien kādam starp astartēm tas rūpētu un neuzskatītu viņus par ‘’lielgabalu gaļu’’. Arī šajā gadījumā ir izņēmumi, bet, diemžēl, pārliecinošā mazākumā.

Lai arī Leģioni smuki sadalās pa deviņi (eksistē divi ‘’zudušie leģioni) starp lojālistiem un nodevējiem, tad ne visi starp nodevēju leģioniem ir vienisprātis un bez šaubu ēnas seko sava Primarka pavēlēm, tās padzirdot. Šur tur eksistē Imperatoram lojāli leģionāri, kuri līdz pēdējam turas pretī kolēģiem, kurus līdz tam saukuši par brāļiem, pat ja viņu tābrīža norīkojuma postenis atrodas kaut kādā tur Visuma nekurienes vidū. Toties īpaši interesants gadījums ir Alfa leģions ar tās dvīņiem Primarkiem – Alfarions un Omegons, starp kuriem varētu būt apslēptas domstarpības, kuras netiešā veidā The Serpent Beneath by Rob Sanders stāsta ietvaros Omegonam jāspēlē teātris uz augstām likmēm, lai no nodevēju leģiona iekšienes palīdzētu Imperatoram. Varbūt tāpēc Warhammer wiki lapās meklējot palīdzīgu orientieri, Alfa leģions atzīmēts kā gan/gan starp lojālistiem un nodevējiem.

Bet atgriežoties pie Lauvas El’Džonsona, viņš nojauš, ka Horuss varētu nebūt vienīgais ar potenciālām jaunā Imperatora ambīcijām, ja tāda iespēja rastos. Viņa raksturs un principi ir tik augsti, ka viņš apņemas ne Horusam, ne kādam citam kļūt par jauno Imperatoru. Apņemas aizstāvēt Imperatoru, lai tur vai kas, pat ja tas prasītu visu leģionu pašiznīcināšanos šajā civilkarā.

Neal Asher – The Soldier (Rise of the Jain #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Vairums galveno tēlu Neal Asher izveidotajā Visumā, vai vismaz šajā Rise of the Jain sērijā,  ir cilvēku vai citu inteliģentu rasu radīti mākslīgie intelekti. Arī paši cilvēki jau sen vairs nav tie paši nemodificēti mirstīgie, kādi ir šīs un citu ar Polity Universe saistīto sēriju lasītāji.

Viena no šādām izteikti modificētām būtnēm ir Orlandine, kuras uzdevums, kopā ar pagaidām vēl nezināmu citplanētiešu radītu MI sauktu par Dragon, aizsargāt cilvēci un ne tikai no reiz Visumā pašas spēcīgākās rases Jain. Tā bijusi tik spēcīga, tik tehnoloģiski attīstījusies, ka pašu eksperimentos radītās sugas vairs neatceras savus pirmsākumus, ka pašu radītās un ar tām kopā saaugušās tehnoloģijas galvenajiem tēliem neizprotamā veidā joprojām ir aktīvas un rada potenciālus apokalipses draudus. Turklāt laika uztveres relatīvais īsums vai ilgums arī ir izmainīts, gan tēlu dzīvildzes, kur nu vēl mākslīgo intelektu, gan Jain accretion tehnoloģisju ‘’disks’’, kas joprojām aktīvs pat pēc vairāk nekā pieciem miljoniem gadu kopš saimnieku rases norieta no Visuma skatuves. Tā vien šķiet būs pienācis laiks jaunam cēlienam.

Orlandīne kopā ar Pūķi, bet katram neatkarīgi vienam no otra tik un tā ir savi mērķi un idejas, kā neļaut Jain diskam savu vaļu. Lai gan diskā esošās tehnoloģijas un to piedāvātās iespējas būtu galvu reibinošas, ļautu tehnoloģisku attīstību vēl vairāk nekā tas pieejams jau tagad, piem, ar U-Space (ir iespēja ceļot ātrāk par gaismu, izmantojot šo dimensiju), tad mīnusi krietni atsver ieguvumus – galvenokārt jau ar to, ka šī tehnoloģija, tajā iebūvētie intelekti ātrāk vai vēlāk būs gals tai civilizācijai, kura centīsies to izmantot. Jāpiebilst, ka brīžiem varētu debatēt un prasīt detalizētāku izmantoto tehnoloģiju paskaidrojumu, bet sižets un idejas ir gana spēcīgas, lai ilgi pie tā neaizkavētos.

Kamēr Orlandīne izvēlējusies tehnoloģijas ceļu, kā izmainīt sevi, uzlabot maņas un paildzināt dzīvildzi, tad tā nav vienīgā opcija. Uz Spatterjay planētas eksistē vīruss, kas tā saimniekorganismas piešķir līdzīgus, bet visnotaļ atšķirīgus plusus gan dzīvildzē, gan salīdzinoši ar lasītāju pārdabiskām maņām. Bet arī šajā ‘’dāvanā’’, kā to parāda izceltie tēli no Spatterjay planētas, slēpjas savs negatīvais, jo nebūt ne visi steidz uz Spatterjay planētu, lai iegūtu vīrusu.

Perspektīvas no mākslīgo intelektu puses nav īpatnējas pasaules uztveres savārstījums, kas atspoguļotu šo atšķirīgo uztveri, bet reizē arī ir jūtams citas perspektīvas vadīta motivācija, kā tas ir ar Angel tēlu, kurš grāmatas sākumā ir kā ļaundaris marionete, kuru no ‘’ēnām’’ vada cits intelekts nosaukts par The Wheel, bet kuram pēc cita MI sakāves pēc neveiksmīgas sacelšanās pret cilvēkiem un prador rasi (vairāk eksistē fonā vismaz šīs sērijas pirmajā grāmatā) jācenšas atrast savu ‘’es’’, kad, neieslīgstot maitekļos, arī The Wheel tiek iznīcināts.

The Soldier ietvaros Jain rases ‘’augšāmcelšanās’’ ir vēl tā pirmsākumos, bet nejauša MI ziņkārība var būt par katalizatoru, lai vienā (paši Jain, kuri, ja tic vienai tēla spekulācijai ir accretion disks un tā iemītnieki) vai otrā (Jain ‘’bibliotekāra’’ eksperimenta The Species vienīgais atdzīvinātais ekspemlārs ar vārdu The Client) veidā Rise of Jain kļūtu par realitāti.

Joel Shepherd – The Spiral Wars #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ērika Debogandes un viņa Fēniksa kosmoskuģa ceļš pa (Piena Ceļa) galaktikas spirāli turpina būt visvisādu citu citplanētiešu rasu piepildīts. Katra ar saviem gala mērķiem un iecerēm par tai labāku nākotni. Turklāt ne visas ‘’rases’’ ir bioloģiskas, daža laba ir palīkusi debatējami dzīvajos arī no vairākiem, ne tikai pēdējā, Machine Age ēras un kariem. Šie laikmeti aiz sevis atstājuši arīdzan interesantus un sava veida aizmirstībā palikušus artefaktus, kā jau iepriekšējā sērijas grāmatā un tās nosaukumā minētā Kantovan Vault vai šīs Defiance un nākošās vienā no sižetiem minēto datu bāzi.

Pašas datu bāzes atrašanās vieta ir tikpat interesanta, kā to glabātuvē esošā informācija, kura atrodas uz reiz tāltālā pagātnē aptuveni pirms 25 tūkstošiem gadu no savas orbītas ar nolūku izsista mēness, kas līdz šim klejojis pa Visumu. Ne gluži pilnībā aizmirsts un putekļus krājis, to uz kādu laiku ir izmatnojuši Drysines mākslīgie intelekti un roboti.

Spiral Wars sērijā autors Joel Shepherd diemžēl šajās grāmatās turpina to pašu neizteiksmīgo stilu, kas bija palicis no iepriekšējām reizēm, kad klausījos šo sēriju – varbūt arī ierunātājs John Lee sērijai nav simtprocentīgi tas atbilstošākais. Lai arī problēmsituācijas loģiski eksistē, tad to steidzamība šķiet nepietiekami izcelta vai arī no vienas grāmatas uz otru rodas to nozīmības jautājums, kas Croma Venture un Rando Splicer sižetā būtiska loma tiek piešķirta konfliktiem starp divām salīdzinoši jaunatklātām rasēm Croma un Reeh.

Brīžiem rodas iespaids, ka autoram savā prātā ir skaidra Lielā Bilde un tās sižets, bet tā izvešana skaidri laisītājam uz lapas nevedas tikpat raiti un pašsaprotami. Vai drīzāk sērijas spēcīgā puse, kuru gan rūpīgi jāmeklē, ir ideju iztirzāšana vairāku grāmatu garumā, kā ideja par filozofijas un domu virzienu atšķirībām starp Mākslīgajiem Intelektiem par nākošo evolūcijas soli un attīstību uz augstāku eksistences plakni – kopā vai bez cilvēku vai citu līdzdalības, kas arī noved pie dažādiem Machine Age kariem. Ideja, kas jau iepazīstināta sērijas otrās grāmatas Drysine Legacy laikā, bet ik pa brīdim joprojām tiek iztirzāta.

Vai arī fakts, ka šajā sērijā cilvēki nebūt nav vienīgie vai gandrīz vienīgā inteliģentā rase, kas attīstījusies tehnoloģiski tik tāu, lai spētu pamest savu dzimto planētu. Vienā brīdi vienā telpā līdzās atrodas pat desmit dažādi citplanētieši. Un tad, protams, atliek vien izdomāt, kādas gan varētu būt pasaules uztveres, sociālās un cita veida atšķirības starp visiem, kuras vai nu ļautu sadarboties, pat ja piesardzīgi, vai tieši pretēji. Tāpat, kā kurš izmanto, vai vismaz cenšas to darīt, savā labā mākslīgos intelektus, kuriem pašiem ir savi jau pieminēti plāni. Varbūt vien to šībrīža sabiedrotajiem vien nezināmi, kā dēļ var šķist, ka var tādai kā Styx vai vēlāk sērijā citam intelektam uzticēties.

Tikmēr paši tēli, kuriem uzticētas tās svarīgākās lomās gan starp cilvēkiem, gan citām rasēm, nav tādi kuriem īpaši just līdzi un pārdzīvot līdzi par viņu veiksmēm un neveiksmēm. Drīzāk sanāk tāda kā novērošana no malas ar periodiski interesantiem atgadījumiem vai interesantām idejiskām atziņām. Bet acīmredzami sērijai ir savi fani, ja tai šobrīd pēdējā astotā grāmata ir iznākusi vien tikai 2022.gadā un visas Goodreads lapās ir ar labu vidējo vērtējumu.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lai arī Osī un nesen uz Amir planētas klāt pienākušie Rīča un kapteiņa Bosas vadītie spēki ir guvuši uzvaras pār komunistiskās RUPAC alianses spēkiem, tad ienaidnieks uz svešas planētas, kuru tagad nākas saukt par mājām, tomēr vēl nav sakauts.

Vēl jo vairāk, varbūt vienīgi baumu līmenī un cerībā iebiedēt, likt satraukties Osī, paklīst runas, ka uz Amir esošajiem RUPAC drīz palīdzēt ieradīsies papildspēki, bet ne jau gluži no labas sirds, bet gan, jo viņi dikti savā kontrolē vēlētos iegūt vismaz doktora Romana radītos mākslīgos intelektus Aleksu un Brodiju, ja ne gluži pašu zinātnieku, kurš pats pēc nāves sērijas pirmajā pusē, ir sevi ievietojis androīda/robota ķermenī.

Interesanta tehnoloģiskā nākotnes attīstība ir arīdzan saistīta ar implantiem, kurus izmanto gan Rīčs, gan lielākā daļa pārējo labo varoņu, kuri ļauj vien ar domām sazināties savā starpā, kad pie jaunās tehnoloģijas pierodot, šķiet pat gandrīz dīvaini vēlāk savstarpēji sarunāties skaļi. Vai pārsūtīt savā starpā dažādus failus un attēlus, kas gan teorētiski jau sāk kļūt bīstamāk, ja Aleksas un Brodija vietā (vai kāds cits ar IT talantu) būtu ļaunprātīgāk noskaņots, liekot tev redzēt kaut ko tādu, kas nemaz neeksistē, kā to labi pierādīs sērijas noslēgums, pat ja tas darīts pamatoti un ar labu nolūku.

Ģenētiskie uzlabojumi, kurus jau tikpat kā aizmirstajā krio-miega ceļā (tā arī kā mistērija paliek jautājums, kāpēc Boon kuģis tik ilgi aizkavējās) ieguva kosmoskuģa Boon pasažieri, kuri ļauj būt tikpat kā supercilvēkam, ne visiem Osī tik labi iet pie sirds. Vai precīzāk būtu teikts, ka vien ar sekām, top skaidrs, ka, lai pašu ķermenis neatraidītu un nesāktu pret tiem cīnīties, ir nepieciešams ilgāks laiks, ko pavadīt krio-kapsulās.

Nedaudz žēl, ka visa sērija ir kā aukstā kara romāns pārcelts uz SFF vidi un citu planētu starp amerikāņiem un komunistiem. Drusku sajūta, kā pēc neizmantotām iespējām Amir un tās saules sistēmas izpētē. Vairākas lietas drusku tiek piemirstas gan pieminētais neparedzētais ceļojuma ilgums no Zemes līdz Amir, gan pat sērijas ceturtajā grāmatā jauntapušais Mākslīgais intelekts Murphy (personības ziņā kaut kas pa vidu Aleksai un Brodijam), kas paredzēts, lai atvieglotu darbu pārējiem. Varbūt jau var labvēlīgi spriest, ka citi varoņi un to sižets ir interesantāks, lai pienākuma pēc pieminētu Mērfiju, bet tomēr tas iekrīt acīs.

Glābj vismaz Brodija tēla ekscentriskums un ar viņu nepārspīlētā humora izpaušanos saistītās izdarības, pat ja reizēm būtu gluži vienalga viņa atsauces uz vecām filmām. Citādi drusku mīņāšanas uz vietas sižeta un problēmsituāciju ziņā, kurās ienaidnieks un viņa radītais apdraudējums no grāmatas uz grāmatu nemainās. Vienīgi vēl, ka atrodas pa kādam pārbēdzējam, kuru uzmanīgi jāpatur uzmanības lokā, ja nu patiesībā viņš vai viņa izrādās iesūtīts spiegs.

Lai arī sērija kā tāda un individuālas grāmatas atzīstama par labu esam, tad tomēr pēcgaršā neliela vilšanās par neizmantotajām potenciālajām iespējam un sižeta virzieniem, kuros autori būtu varējuši sešu grāmatu ietvaros doties.

Jason Asnpach, J. N. Chaney – Wayward Galaxy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Uz Zemes starp Rietumiem un Krievijas-Ķīnas un vēl dažu valstu komunistisko aliansi RUPAC ir izcēlies kaut kas līdzīgs Trešajam pasaules karam. Tā vien šķiet Rietumi nav tie, kas ilgtermiņā gūst panākumus, bet, lai paglābtu vismaz daļu no sevis, grāmatai sākoties uz nolūkotu ekso-planētu tiek nosūtīts pirmais no vismaz trim paaudžu kosmoskuģiem, pirms tam mehanizēti roboti, lai sagatavotu pamatbāzi.

Ceļā paredzēts mērot aptuveni četrdesmit gadus, bet nokļūstot līdz galamērķim, līdz Amir planētai gan sērijas galvenais varonis Jared Reach, gan komandas galvenais zinātnieks Dr.Roman un citi acīmredzami var manīt, ka pagājis krietni ilgāks laiks. Tā rodas sērijas pirmā mistērija, kas gan noticis, kas licis viņiem pavadīt ceļā krietni ilgāku laiku nekā paredzēts, un sekojoši arī visas krio-miega kapsulas nav izturējušas tik ilgu darbības laiku. Nav arī skaidrs, cik gan ilgs laiks pagājis kopš Zemes pamešanas līdz nonākšanai pie Amir planētas, uz ko nespēj sniegt atbildi Rīča komandas Mākslīgais Intelekts vārdā Aleksa. Vēl jocīgāku visu padara fakts, ka doktors Romans lielāko daļu laika pavadījis nomodā un ir arīdzan novecojis par aptuveni 40 gadiem, nav kļuvis par staigājošu nemirstības robotu (pagaidām), kas visu padara vēl dīvaināku.

Tomēr ilgi kosmokuģa Boon komandai, tās kapteinim Bosa un Rīčam nav laika domāt, jo, kamēr viņi, metot laika līkumus, ceļojuši līdz Amir, RUPAC alianse šos ir apsteigusi. Vismaz laika handikaps nav sniedzis iespēju izveidot un attīstīt jaunu civilizāciju, kam daļēji par godu var pateikties nākošajiem diviem kuģiem, kurus Rietumi palaida pēc Boon kuģa, kuri saviem spēkiem izcīnījuši vietu zem Amir planētas saules, bet kuri vielaikus jau paspējuši attīstīt savu kultūru, leģendas un mītus, nedaudz regresējot tehnoloģiski, jo neviens cits kosmoskuģis nav sekojis. Boon un tās iedzīvotāju/komandas uzrašanas ir negaidīts pavērsiena un katalizatora punkts lieliem piedzīvojumiem, ja vien esi gatavs par tiem cīnīties.

Par laika ritējumu vien liecina, ka Amir pirmie kolonist, to pēcteči sevi nu jau dēvē par Osay (no ASV himnas ņemts) un viņu angļu valoda pārtapusi tik atšķirīgā veidolā, ka jaunpienācējiem ir vajadzīga sadarbība starp viņu MI Aleksu un Osī puses ekscentrisko MI Brody. Sadarbība starp abām pusēm nav kā atkalsastapšanās starp diviem reiz vienam no otra nošķīrušamies seniem draugiem vai tuviem radiem, ir vajadzīgs laiks un rūpīgs darbs pie uzticības veidošanas starp abām pusēm, lai kopīgiem spēkiem spētu stāties pretim gan RUPAC spēkiem, gan pašas mežonīgās planētas liktajiem šķēršļiem. Palaimējas ka pirmo no vietējiem sastop cilšu līdera adoptēto meitu Liana, ar kuru izdodas atrast kopīgu valodu. Paveicas pārliecināt, ka Rīča vadītie reindžeri nav tādi paši naidnieki, kā RUPAC.

Vienīgā vērā ņemamā tehnoloģiskā maģija, bez attīstītiem Māsklīgajiem Intelektiem u.c., būtu krio-miegu kapsulas kopā ar MI programmatūras palīdzību, spēja teju lejuplādēt personā jaunas zināšanas vai ar gēnu manipulācijas palīdzību uzlabot fiziskās dotības skriet, lekt utml ilgāk, tālāk un citādi uzlabot visas maņas, būt spēcīgākam un labākam. Vienlaikus uz beigām, varbūt RUPAC vainas dēļ, izskan bažas par MI stabilitāti, baumas, ka uz Zemes līdzīgi intelekti kādā brīdī kļuvuši pat par lielākiem draudiem nekā savstarpējais karš. Kaut arī pagaidām nekas ne no Aleksas, ne krietni runātīgākā un izolācijas laika dēļ (bijis laiks skatīt arhīva filmas un no tām ietekmēties) atšķirīgā Brodija.

Wayward Galaxy sērijas turpinājumā par galveno sižeta problēmu, vismaz uz īsu brīdi, aizvieto RUPAC ar kādu lielu, bīstamu plēsēju Bangora, kas kā nekas cits ievieš bailes starp Osī, ir galvenais bieds un drauds viņu leģendās. Diemžēl saskaroties tuvāk ar šo monstru, nokaujot vienu, bet saskaroties īsi pēc tam ar vēl vienu tādu pašu, no tā gēnu analīzēm to skaidrs, ka šis ‘’dzīvnieks’’ ir mākslīgi radīts, lai izveidotu alfas kategorijas briesmoni, lai tādejādi RUPAC ietaupītu ieročus un munīciju pret Rietumiem vai vienkāršāk jau teikt Osī (nav zināms, kas maz noris uz Zemes). Bet kā jau komunistiskie RUPAC, tad nav visu izdomājuši līdz galam, un dažs labs Bangora (Bang un Gore) ir draudz arī pašiem sev.

Tikmēr sērijas trešā grāmata vairāk iezīmē jautājumu, kuram gan no visiem RUPAC bēgļiem, nav daudz, bet arī ne maz, var uzticēties. Kuri patiesi bēg no komunistu represijām un salīdzinoši pat ar Osī (pirms Boon un Rīča uzrašanās) drausmīgajiem dzīves apstākļie, bet kuri ir patiesi fanāti un iesūtīti spiegi un sabotieri.

Nepieminēts fakts un faktors trešajā grāmatā ir arī Lianas līderība pār Osī pēc tēva nāves un cilšu vecāko izvēles viņu nominēt, kā nākošo vadoni. Vai tik tiešām viņa ir tā pati piemērotākā būt par galveno un pieņemt tos grūtākos lēmus arī brīžos, kad neviena no izvēlēm nešķiet labas. Šaubas māc, bet viņa nebūt nav viena un palīdzīgu roku sniedz gan abi Mākslīgie Intelekti, gan Rīčs, ar kuru saista ne tikai profesionāla sadarbība, kas pats par sevi ir jutīgs jautājums.

Lai arī pats Wayward Galaxy atzīstu par labu un ļoti labu SFF, ne bez ierunātāja R.C. Bray palīdzības, bet varu arī saskatīt iemeslus, galvenokārt, ka tālā nākotnē un turklāt vēl uz citas planētās labie Rietumi atkal cīnās pret ļaundariem komunistiem, kāpēc sēriju jau pēc tās pirmās grāmatas negribētos turpināt.

Devon C. Ford, Nathan Hystad – Rise #1-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms 25 gadiem citplanētiešu kuģi pēkšņi uzradās virs Zemes un tikpat kā vienā mirklī, ieročiem skanot un pār mūsu ieročiem viegliem demonstrējumiem viegli pārākiem, pārņēma varu pār visu planētu, pār visām valstīm. Bet vai pretestība tik tiešām bija nolemta neveiksmei jau no pirmajiem mirkļiem? Vai tik tiešām nebija un nav nekādu cerību gāzt citplanētiešu varu?

Tādās un līdzīgās domās ir daudzi, kuri vai nu uzreiz vai vēlāk pievienojušies kā kolab., jo nav saskatījuši citu iespēju, kā izdzīvot un nepievienoties tiem miljardiem, kuri gājuši bojā citplanētiešu invāzijas dēļ. Kā uzraugi daudzajās rūpnīcās, kurās tiek ražotas īpatnējas detaļas, vai kā rūpnīcas un citu strādnieku bēgļu ķērājs ir dažas no iespējām, kā salīdzinoši ar citiem dzīvot pārticībā un neuztraukties par pieklājīgu uzturu un naktsmītni.

Tomēr ne visi arī pa visiem 25 gadiem, laikam citplanētiešu organizētības struktūra nav ļāvusi aizmirst gadu skaitīšanu, ko gan nevar teikt par svētkiem, ir zudusi cerība. Visu šo laiku fonā, vairāk vai mazāk, pa solim vien uz progresa pusi, ir darbojusies pretestības kustība vai vismaz tās centieni, vākti resursi, kā sprāgstvielas un citi ieroči, rekrutēti atbalstītāji, kuri nav baidījušies pie citplanētiešu un viņu dronu un robotu uzraudzības iesaistīties un palīdzēt.

Toms ir viņu līderis, bet acīmredzami ar kaut ko sirgst, ir pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Vienlaikus tas arī dod iespēju riskēt un kalpot kā simbolam, ja nu tomēr kādā brīdī tiek pieļauta letāla kļūda vai pat apzinīgs upurtēla solis.

Alec ir rūpnīcas strādnieks, dzimis vien īsi pirms invāzijas, kurš galvu noliecis un plecus ierāvis līdz šim centies kaut kā nebūt izdzīvot. Bet Alekam tomēr patīk arī rīcības brīvība, vismaz kāds laiciņš sev prom no nepārtrauktās uzraudzības un ir pat atradis kādu kultūrslāni no aizgājušās pagātnes, par ko brīnīties. Šādos brīvības sānsoļos rodas iespēja pamest sūro, grūto ikdienu, pievienoties pretošanās kustībai, kura līdz šim nav neko panākusi, bet ir mājieni par pārmaiņu vējiem.

Dexter Lambert jeb vienkārši Dekss ir viens no pieminētajiem, kuri pamanījušies iedzīvoties uz citu nelaimes, un strādā kā bēgļu ķērājs. Līdz šim darbs nav diži sagādājis morāles dilemmas, bet pirmās grāmatas Occupation ietvaros, ķerot aizbēgušu loģistikas un IT ekspertu, kuram pašam šķietami nevajadzētu būt iemeslu bēgt, jo arī dzīvo komfortā, un īsajā sarunā starp abiem, pirms ekspertu nogalina citplanētiešu roboti, ar bagātīgu ūdens devu un mēslojumu tiek apgādāta šaubu sēkla par savas rīcības pareizību, kura jau pati par sevi negribīgi kaut kur zemapziņā bijusi.

Vienīgi Deksa pāreja no šaubām uz pilnu atbalstu manai gaumei viens par ātru un bez vērā ņemama pārejas posma, turklāt vēl vairāk noris fonā starp pirmo un otro sērijas grāmatu. Pati triloģija kā tāda vairāk rada vienas lielas grāmatas iespaidu, kas komercnolūkos vienkārši atbilstošos punktos sadalīta triloģijā.

Esošās pasaules uzbūves un situācijas iepazīstināšanā, pretošanās kustības vērā ņemamu darbību aizsākšanās un centienos iznīcīnāt vienu no citplanētiešu zvaigžņu vārtiem, kas ļautu ierasties viņu papildspēkiem un pavisam noteikti  pārvilkt strīpu domām par brīvību. Un visu beidzot triloģijas noslēdzošā grāmata ar visu loģisko, ko varētu ietvert sērijas noslēgums.