Scott Baron – Space Assassins #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Gadu simtiem Wampah Ghalian vampīru rase ir bijusi viena no spēcīgākajām, ja ne pati spēcīgākā maģijas spēju pielietošanas pratēju rase Visumā. Tā nu izveidojies, ka Vampeji nu pazīstami, kā paši labākie algotie slepkavas, kādus vien vari atrast, ja vēlies, lai darbiņš tiktu padarīts un iecerētais mērķis novākts no ceļa. Kā rezultātā tieši Vampeji ir tie, kuri lielā mērā ietekmē politiskos notikumus un planētu darbību viscaur Visumam.

Kādam acīmredzami šāds spēku samēru attiecības neiet pie sirds, it īpaši tādai gandrīz tikpat spēcīgai maģijas pielietotājiem, kā Vislas rasei ar pašiem ar savu izslavētu padomi Council of Twenty. Pirmie potenciālie pārmaiņu viļņi, baumu druskas par varbūtēju spēku samēru maiņu vislu vidūnāk ar viena no vampeju piecu algoto slepkavu Meistaru slepkavību, kas attiecīgi piespiež sērijas vienu no galvenajiem varoņiem vampeju meistaru Hozarku lūgt izgatavot vienu no spēcīgākajiem maģiskajiem zobeniem, kāds plašajā Visumā atrodams.

Parasti vampeji jebkuru uzdevumu izpilda vienatnē, bet tad sanāktu viens garš viena tēla izpētes ceļojums, kas varbūt nemaz nebūtu bijis tik slikti. Tā vieta autors Scott Baron lasītājam piedāvā dažādu gana krasi atšķirīgu varoņu bariņu, caur kuru prizmu izklāt savu iecerēto vīziju par algotiem slepkavām vampīriem ar maģijas spējām.

Pārsvarā sērijas pirmā grāmata, šīs sērijas gadījumā The Interstellar Slayer, ar visu jauno informāciju par autora jaunradīto pasauli un tās varoņiem spēj apburt lasītāju vairāk nekā turpinājumi. Diemžēl Space Assassins gadījumā pirmās grāmatas pēcgarsā, ja klausītos to tīri individuāli, ne visu sēriju vienā piegājienā, un konkrētāk tieši nsolēgums neiedvesmotu ķerties pie otrās grāmatas The Vespus Blade, pieminētā superspēcīgā maģiskā zobena.

Pat pašam Hozarkam ir gana liela skepse, cik labi izdosies sastrādāties ar kompanjoniem, kuri sērijas gaitā kļūst par labiem draugiem, ja līdz šim tik veiksmīgi un profesionāli izdevies darboties vienam. Tomēr vislas un viņu Council of Twenty iekšējie ķīviņi par varu, kuri to apjoma dēļ nenovēršami un pat ar nolūku izplūst un ietekmē citas (cit-)planētiešu rases, liek Hozarkam no sirds novērtēt tauties Demelza palīdzību, kura sākotnēji šķiet pat uzpiesta, kā arī sena drauga un pilota Uzabud, ar visu viņa augstprātīgo palīgu Laskar.

Ļoti viegli, kā alternatīvu, būtu iztēlojami dažādi galveno varoņu piedzīvojumi no planētas uz planētu, izpildot pasūtījumus. Bet tā vietā Space Assasins sēriju Skots Barons izvēlās izvērst vienā lielā konfrontācijā starp vislas varas maiņu, cīņu par to un Vampeju pārstāvjiem Hozarku un Demelzu.

Michael Cordy – The Messiah Code

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi Books

Manas pārdomas

Toms Kārters pēc mātes zaudēšanas cīņā ar vēzi galvas smadzenēs, apņēmās darīt visu, lai varētu palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēku ar līdzīgi smagām un pat vēl smagākām diagnozēm, pat tik tālu, lai tie kļūtu veseli. Tādēļ ilgs un smags bijis ceļš, lai kļūtu par pasaulē labāko ģenētiķi un arīdzan spējīgu ķirurgu. Vēl smagāks ceļš ir veikts kopā ar kolēģi Jasmine Washington, eksperte programmēšanā, lai pilnībā atkodētu cilvēka DNS genomu un varētu šo atklājumu un manipulācijas ar to sākt pielietot patoloģiju ārstēšanā.

Diemžēl šādi, tik strauji panākumi nenovēršami piesaista arī reliģisku fanātu uzmanību, kuru acīs Toms Kārters un viņa komanda iejaucas Dieva darbos, vēl vairāk, ka tie grib iegūt Dieva spēku un paši par tādiem kļūt. Tā nu pašā zenītā, pēc Nobela balvas iegūšanas medicīnā Tomu Kārteru skar pirmā traģēdija un par upuri algotas slepkavas uzbrukumā kļūst viņa mīļotā sieva (autosipjā atklājas smags galvas smadzeņu audzējs), kaut arī par mērķi bija viņš pats. Bet vien dažas nedēļas vēlāk, turklāt aiz paša vēlēšanās un par spīti kolēģes Džasmīnas iebildumiem, Toms izmanto pašu kompānijas izgudroto DNS sekvences izgudroto iekārtu, lai pārliecinātos, ka meitai Holly tuvākajā un tālākajā nākotnē nekas nedraud, lai nošokētu sevi ar līdzīgu diagnozi kā nu mirušajai sievai un mātei.

The Messiah Code acīmredzami ir reliģiskas dabas trilleris, lasītajām sižeta gaitā pašam ļaujot debatēt varoņu rīcības izvēļu pareizību – gan Toma, gan viņa pretinieku senas brālības Brotherhood, kura divu tūkstošu gadu garumā centusies atrast otru Mesiju. Paskatoties autora daiļrades biogrāfijā, vismaz tajā, kas atzīmēta Goodreads portālā, tad pēc nosaukumiem vismaz varētu nojaust un minēt, ka tā ir autora pamata tematika – DNS iekodētā informācija un kā tas atsaucas uz reliģiju un ticību vienam (kristiešu) Dievam.

Lai arī galvenais varonis grāmatas gaitā vairākkārt tiek kategorizēts kā ateists, tad viens no grāmatas plusiem noteikti piemināms, ka autors caur tēliem necenšas sprediķot un pārliecināt lasītāju ar savu reliģisko pārliecību gadījuma pēc, ja nu arī kāds neticīgais uzdrīkstējies lasīt viņa romānu. Tikmēr izdomātā brālība otrās Mesijas meklējumiem ir pavisam klasiska un nu jau stereotipiska slepenā organizācija kopš jaunās gadu uzskaites sākumiem, kas ne ar ko īpašu un unikālu neizceļas.

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kādā paralēlā pasaulē 2014.gads ir bijis tas liktenīgais gads apokalipses pienākšanas ziņā, kad pasauli pāršalc spēcīga pandēmija. Nez kuram bija tā spožā ideja, ka gaisā izsmidzinātas zāles pret parastu saaukstēšanos un visa veida vēžiem ir laba ideja, bet, ko dīvainā kārtā nebija paredzējuši, ka pasaulē atradīsies fanāti, kuri tajā saskatīs konspirācijai cienīgas idejas, lai aiz nezināšanas radītu ideālu kombināciju patiesu dzīvo miroņu/zombiju ‘’dzimšanai’’.

Feed pamata sižets aizsākas 25gadus vēlāk ASV prezidenta pirmsvēlēšanu laikā, kad pasaule kopumā, vismaz cik zināms, ir spējusi sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet lielā mērā uz personīgās brīvības rēķina. Par cik apokalipses izcelšanās brīdī tradicionālie ziņu avoti pie visām varītēm centās līdz pēdējam apstrīdēt tik absurdu ideju, kā reāli zombiji, tad par ziņu galvenajiem radītājiem pamatā kļuvuši blogeri. Šajā aspektā var acīmredzami just, ka grāmata publicēta 2010.gadā pirms Kovida pandēmijas, pirms Trampa ievēlēšanas par prezidentu. Kā piemēru tam var minēt galveno varoņu pausto viedokli, ka sabiedrība pārsvarā loģiski izvērtē ziņu avotus no vismaz 5-6 avotiem un neuzticas tikai vienam.

Galveno varoņu blogeru komandu veidu brālis un māsa Georiga un Shaun Mason un kolēģe IT speciāliste un dzejniece ar iesauku Bafija (žēl, ka grāmatā ne reizi neizskan frāze ‘’Bafija, zombiju slepkava’’, kas gan būtu pretrunā ar pašu tēlu). Trijotnei kā pirmajiem blogeriem ticis tas gods sekot līdzi potenciāli populārākajam prezidentūras kandidātam republikānim Peter Ryman. Darbiņš, kas viņu blogus no necilās ‘’B’’ kategorijas pavisam noteikti pacels skatījumu skaita un reklāmnaudu virsotnē.

Pirmais iespaids par Pīteru gan Džordžai, gan Šonam ir tikpat kā vienīgi pozitīvs, kas tikai liecina par politiķa šarmu un talantu apburt vēlētājus, kas postapokalipses pasaulē nemaz nav tik viegli. Bet kā jau tas sagaidāms, tad mūžīgi tik labu iespaidu, it īpašu aizkulisēs, nesanāk noturēt, tomēr pārsteidzošāk, ka patiesās konspirācijas, sazvērestības un citi draudi nāk no citu kandidātu un Pītera kolēģu puses.

Newsflesh triloģija kā tāda publicēta pirms Parasitology sērijas pirmās grāmatas un patīkami redzēt/dzirdēt, ka koncepts par zombiju izcelsmi un uzvedību atšķiras tik ļoti, ka pat neiedomājies salīdzināt vienu ar otru. Vienīgi optimiskais skatījums uz kopējo sabiedrības un indivīdu rīcību, kā jau minēju, ir tapis pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi, to ko zinam tagad. Kur nu vēl, ja pasauli piemeklētu šajā grāmatā minētā vai cita veida krietni nopietnāka saslimšana.

Lindsay Buroker – Dragon Blood #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sākotnēji nosūtījums uz necilu, nomaļu cietumu/raktuvēm kā par jauno tā vadītāju uzlecošajai zvaigznei pulkvedim Ridge Zirkander pavisam loģiski ir tikai un vienīgi kā sods. Ne viņš, ne Iskandian valsts tiesu sistēma, ne kāds cits nebūtu varējuši iedomāties, cik lielu dāvanu gan sev, gan Ridžam patiesībā uzdāvinājuši.

No trīssimt gadu maģijas inducēta stāzes miega pamostas Sardelle Terushan, maģe, kura savā dzimtajā laikā nemaz tik spēcīga nav bijusi, bet laikā, kad esi pēdējā no savējiem, tas varbūt nemaz nav tik nozīmīgi. Pirms trīssimt gadiem Referatu magi kā Sardele (latviski drusku neveikls vārdiņš) aizstāvēja Izskandiju no kaimiņu Cofah impērijas iebrukumiem. Diemžēl laiki mainījušies un nu jebkuras aizdomas par maģiskām spējām ir nāves spriedums, kas sliktākajā gadījumā izpaužas nolinčošanā. Vienīgais cerības stars un šībrīža galvenais Sardeles mērķis ir atrast dziļi Ice Blades kalnā apraktu soulblade zobenu, ar kuru reiz magu iniciācijas pārbaudēs izveidota spēcīga dvēseles saite. Zobens, kas šobrīd ir vienīgā Sardeles saite ar pagātni, bet reizē arī liela zināšanu krātuve, kas lieti noder dažnedažādākajas situācijās.

Dragon Blood sērijas pirmā grāmata Balanced on the Blade’s Edge paredzami apvieno fantāzijas un romantikas elementus, bet personīgi prieks, ka romantika neaizēno citus grāmatas elementus. Tiem, kuriem patīk šāds apvienojums, kas biežāk nekā retāk ik pa brīdim norisinās horizontāli un starp palagiem (vai ārpus tiem) Dragon Blood gan nebūs tas meklētais.

Ne gluži paredzami, bet noteikti ne ar ko super pārsteidzošu neizpaužas arī sērijas otrā Deathmaker grāmata, kura, kā pats grāmatas apraksts to laicīgi paziņo, var tikt lasīta atseviški. Notikumi loģiski noris tajā pašā pasaulē, bet galvenie tēli ir citi ar nekādu saistību ar Ridžu vai Sardeli.

Leitnante Caslin ‘’Cas’’ Ahn ir nokļuvusi ienaidnieka Kofas impērijas ieslodzījumā. Prātā var sajukt no domām, kādas ložņā pa smadzenēm, kas nu viņu naidnieka rokās varētu sagaidīt. Par laimi Kasai viņa netiek turēt kaut kur nostatus no citiem aizturētajiem, jo viens tāds pirāts/zinātnieks Tolemak ‘’Deathmaker’’ Targoson ir izplānojis, ka pienācis laiks bēgt un posties atpakaļ pie pirātu kolēģiem.

Nav jābūt ģēnijam, lai paredzētu, ka Kasai un Tolemakam ātri vien izveidosies romantiskas jūtas vienam pret otru, neskatoties uz Tolemaka dažādo tinktūru un cita veida izgudrojumiem, kas devuši bēdīgi slaveno reputāciju un Deathmaker iesauku. Gluži kā ar iepriekš iepazīto duo, arī šajā gadījumā vienam bez otra neiztikt, lai droši varētu nokļūt, kur iecerēts, varbūt pat vēl neizplānotā lokācijā.

Un visbeidzot trešajā Blood Charged grāmatā abi pārīšu attiecības un citi piedzīvojumi paralēli var tikt attainoti vienā romānā. Beidzot Blood Charged ietvaros parādās pirmie nopietnie pamatojumi, kāpēc sērijai dots Dragon Blood nosaukums. Diemžēl pūķu asiņu maģijas un maģijas darbības principu izskaidrojums kopumā nav ne tuvu sērijas spēcīgākais aspekts. It īpaši, ja nesen ir lasīta grāmata ar līdzīgu maģijas izcelsmi, kurai tas izdevies tik labi, lai varētu iegūt Mēneša grāmatas titulu no manas puses.

Jack Campbell – Guardian (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Admirālim Džonam ‘’Melnajam Džekam’’ Gerijam un viņa flotei prātā ir viens mērķis un tas būtu atgriezties mājās pēc krietni ieilgušu misiju sērijas. Bet tā jau nu nebūs Gerija un viņa padoto veiksme, ja neviens nemeģinās viņus apstādināt un likt šķēršļus, it īpaši, ja līdzi uz mājām tiek vests milzu laupījums lāčgovju citplanētiešu karakuģa izskatā, plus līdz ar viņiem uz Alianses teritoriju dodas seši mazāki zirnekļvilku (iesaukti par Dejotājiem) kosmosa kuģi.

Uzvarēts gadsimta karš pret (cilvēku) Sindikātu pasaulēm nebūt nenozīmē, ka nu vismaz šajā frontē būtu iestājies miers un varētu pievērsties citiem potenciālajim ienaidniekiem. Visu laiku jātur uzmanība uz visos iespējamos virzienos, jo, kamēr skaties vienā virzienā, pa to pašu laiku, un ko vari zināt, varbūt izveidojusies alianse pret tevi, no citas puses jau kāds mēģina tev uzbrukt. Tāpēc, par laimi, Gerijam, viņam ir gana daudz labu un uzticamu, smagās cīņās pieredzi guvuši padotie. Un ne tikai šādi tādi, bet galvenokārt jau ar sievu, kuģa Dauntless kapteini Tanya Desjani.

Atgriežoties mājās visi politiķi, ofisa klerki un komisiju birokrāti pēkšņi izrādās nezkādi milzu pārgudrie. Gerijam jāpavada savs dārgais laiks aizstāvot savus lēmumus, kuri pieņemt kritiskos izteikta stresa brīžos, no kuriem bijusi atkarīga ne tikai paša, bet visas flotes dzīvība. Diemžēl tiem, kuri to nekad nav izbaudījuši to arīdzan nekad nesaprast, kur nu vēl, ja pēc mīkstajām rotaļlietām līdzīgie citplanētieši ir jauni ienaidnieki papildus Enigmām, bet paši neglitākie, kādus varētu iedomāties, ir tavi negaidīti pirmie citplanētiešu sabiedrotie. Piebilstot, ka tie par sevi visu tā uzreiz neatklāj, un patur gana daudz noslēpumu. Gluži apšaubīt, ka tie ir palīdzējuši Gerijam un cilvēcei kā tādai nevarētu, bet patiesi mērķi tāpēc nebūt nav skaidrāki.

Var vien uzteikt autora spēju apvienot ticamu zinātnisko, militāro kauju un intriģējoša sižeta aspektus vienā labā SFF grāmatā. Turklāt The Lost Fleet: Beyond the Frontier līdzīgi darbi neizmanto humoru, kā vienu no galvenajiem lasītāju intereses piesaistes līdzekļiem, kas atslodzes pēc starp tādiem var nākt kā saukts.

Jack Campbell – Invincible (The Lost Fleet: Beyond the Frontier #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džons ‘’Melnais Džeks’’ Gerijs un visa viņa kosmosa flote gan personāls, gan tehnika nav paspējusi kārtīgi atpūsties un atgūties no iepriekšējās misijas, kad Alianses vadība viņus atkal sūta Visuma dzīlēs. Ne viens vien ir neapmierināts un kopējā morāle nav no tām augstākajām, it īpaši, ja tieši Gerija flote ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izdevās uzvarēt gadsimtu ilgušo karu pār (cilvēku) Sindikāta pasaulēm. Tagad viņu uzdevums ir izpētīt, vai un cik liels drauds varētu būt Enigma citplanētieši, ar kuriem Sindikāts sadarbojās.

Patīkams vai ne tik ļoti, bet pārsteigumi Gerijam seko teju uz katra soļa. Vispirms viņi pavisam negaidīti sastop citplanētiešus, kuri pēc vizuālā izskata atgādina īpatnēju lāču-govju sajaukumu, kas rezultējies jaukā, mīlīgā dzīvā rotaļlietā, bet neļaujieties sevi apmuļķot, jo šie zālēdāji un izteiktie bara dzīvnieki uz savas dzimtās planētas ir iznīcinājuši tikpat kā jebkuru citu dzīvnieku/konkurentu un šķiet vien pateicoties Enigmām nav spējuši izplesties uz citām Saules sistēmām.

Lai kā Gerijs censtos viņi nav ieinteresēti sarunāties, bet Gerija flotes stāvoklis nav tik žilbinošs, lai varētu atļauties tiešu konfliktu un nākas bēgt. Var vien iedomāties šoku, kad bēgot no viena, uzduries citam, atkal jaunai citplanētiešu rasei. Par ironiju šī, atgādina vilku-zirnekļu sajaukumu, pēc izskata pie sliktas dūšas varētu izraisīt vemšanu, bet ir gan noskaņoti sazināties, gan sadarboties un palīdzēt pret lāču-govīm.

Jau ievadā autors izklāsta savu pieeju gan militārajām sadursmēm un to gaitai kosmosā, gan varbūtjam citplanētiešu domu gājienam un patīkami, ka labā nozīmē to var just. Ļoti viegli varētu iedomāties, kā The Lost Fleet: Beyond the Frontier sērija varētu iziet uz humora fokusētu pieeju, kā tas manīts citās līdzīgās sērijās, bet vēlreiz patīkami (vismaz man) pārmaiņas pēc gan Gerijs, gan situāciju apspēle un attēlojums ir nopietnāka rakstura. Kaut arī Gerijs ir pats galvenais un vēl ar Melnā Džeku leģendu apvīts, lai varētu visus svarīgākos lēmumus pieņemt personīgi, tad Gerijas pavisam labi apzinās, ka tālu tā vis nevarēs tikt, lai padotie nesāktu dumpoties, un arī šis aspekts atrādīts ar prasmi.

Autora Džeka Kempbela jeb John G. Hemry veikums ir gana ieintriģējis, lai turpinātu gan ar šo sēriju, cik nu tajā izdotas, gan, lai ar interesi ar laiku ķertos klāt citām The Lost Fleet sērijām.

N.K. Jemisin – The Obelisk Gate (The Broken Earth #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četru gadu starplaiks kopš klausos The Broken Earth sērijas turpinājumu un arī tad nebiju pārlieku daudz pozitīvu iespaidu par The Fifth Season. Diemžēl par The Obelisk Gate tādu ir vēl mazāk un šaubos, vai man būtu jēga piespiest sevi pieķerties pie triloģijas noslēguma The Stone Sky.

Gribētos teikt, ka sērijas lielākais spēks, ja tā pamatīgi ieskatās un cenšas tādu saskatīt, ir lielā ideja par klimata pārmaiņām, par aizvien postošākiem un nekontrolējamākiem laikapstākļiem, kurus tomēr daži indivīdi kā Essun, un tagad jaunie tēli Alabaster un sen pazudusī Essunas meita Nassun spēj izmainīt gan uz labu, gan sliktu.

Ja vēl Piektās Sezonas ietvaros autores N.K. Jemisin radītā pasaule ir jaunums un ir interesanti to iepazīt, tad turpinājumā prasījās krietni kas vairāk par galveno varoņu psiholoģiskajiem pārdzīvojumiem un iekšējām pārdomām gan par pagātnē piedzīvotajām netaisnībām, gan šībrīža nedienām.

Varbūt nepareizi to piedēvēt šai sērijai, bet pieķēru sevi pie domas, ka šī sērija, izmantojot anglisku terminu, ir pārāk woke priekš manis. Ja vēl citreiz sanāk lasīt sēriju, par kuru var saprast, kas bijis par iemeslu lielajai popularitātei, pat ja pašam tā šķiet vien +/- vienkārši laba, tad šoreiz nav pat tas minimums. Nu neko, nav jau tā, ka pasaulē trūktu lasāmvielas.

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Spēkošanās par nolaistās Zemes nākotni, 26.gadsimta tagadni un arīdzan pagātni pilnā sparā turpinās Time Salvager sērijas turpinājumā Time Siege. Galvenais varonis, izbijušais Chronmen Džeims Grfins Marss ir šīs cīņas priekšgalā kopā ar laika ceļošanas izgudrotāju Greisu Prīstliju, no pagātnes ‘’nolaupīto’’ zinātnieci Elise Kim un Chronmen kolēģi Levinu. Katram ir savas idejas un skatījums, kā uzveikt gan izbijušos Chronmen kolēģus, gan galvenokārt tehnoloģiski spēcīgāku Valta korporāciju, kura tikai slēpjas aiz publiskajiem mērķiem glābt Zemi no iznīcības, bet no malas alkatība ir acīmredzama.

Viniem četronei nebūtu nekādu cerību uz panākumu. Tādēļ interesanta ir ‘’iezemiešu’’ Zemes cilšu iesaiste sižetā un par iezemiešiem kļuvuši tie nelaimīgie, kuru senčiem pagātnē nepaveicās tikt prom no Zemes uz kādu citu planētu un nācās regresēt uz sabeidrības modeli krietni pirms moderno tehnoloģiju laikmeta. Ja vēl pirmajā grāmatā tādus pirmoreiz sastopot Džeimss ir vīzdegunības un augstprātības kalngals, tad, iepazīstot viņus un galvenokārt Elfreth cilti, nākas nokaunēties un saprast, ka viņi lielā mērā nav ne ar ko sliktāki par tevi, un Time Siege ietvaros, kad Valta algotņi viņus ielenc jo ciešāk, Džeimsam nākas to iemācīt jaunākajam sabiedrotajam Levinam.

Tomēr liels nopelns noderīgajai sadarbībai vispirms ar Elfreth cilti un pēcāk ar citām pienākas Elise Kim. Tieši viņai piemīt redzējums, spējas un vadones šarms, lai apvienotu visas pārējās tuvumā esošās ciltis un lai paralēli nebūtu jāuztraucas par militāra rakstura konflitkiem ar tām, kad galvenais drauds nāk no Chronmen un Valta korporācijas.

Pašam Džeimsam grāmatas gaitā jāpārvar nopietna problēma un iekšēja cīņa ar personīgu dēmonu. Alkohols ir problēma, kas kļūst par atkarību daudziem viņa profesijas pārstāvjiem, un 20+ gadu garumā arī Džeimss ir šādi sevi kupējis, bet nu pienākusi diena un laiks, kad atkarības dēļ var ciest gan tuvākie sabiedrotie, gan visi pārējie labo varoņu cilšu palīgi. Detoksikācijas epizodes un personīgās Džeimsa pārdomas par savu situāciju gana svarīgs moments, lai arī ne pārāk liels grāmatas procents, ko nevarētu nepieminēt.

Time Siege (publicēta 2016.g)šķita labs un saistošs turpinājums, bet viena no lielākājām vilšanām, ka noslēgums tāds, kuram nepārprotami būtu jāsesko vēl vismaz viens turpinājums, kura diemžēl neeksistē.

Varun Sayal – Serpent’s Reign (Superheroes of the Multiverse #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Superheroes of the Multiverse sērijas otrā grāmata Serpent’s Reign gandrīz vai no sākuma līdz beigām ir viens liels nepārtraukts spraiga sižeta un dažādu cīņas ainu virknējums. Ja esi no lasītājiem, kuriem gari apraksti, kad liekas, ka nekas nenotiek, neiet pie sirds, tad šāda tipa grāmata būs tieši laikā. Diemžēl personīgi, it īpaši, jo šis jau ir sērijas turpinājums, prasījās drusku vairāk miesas uz kauliem.

Stāsta karkass, kā tāds ir labs. Gluži vai kā supervaroņu komiksa transkripts, kam derētu vien ilustrācijas. It īpaši par šo grafisko noveļu žanra tipu liek atcerēties ļaundari, ar kuriem jāspēkojas galvenajai varonei Ulkai jeb Invincika un sabiedrotajiem (klāt nāk divi labie galvenie varoņi un vēl bariņš kartoniskāka tipa tēlu). Ja teiktu, ka Multi-dimensiju Zemes apraud ļaunum ļauni ķirzakveidīgi over-lordi, tad nebūtu tālu no patiesības.

Otrs un trešais, kas pietrūka, kur arī sanāk drusku vilties ar plāno miesu uz stāsta kaula, ka visas zinātniski fantastiskās tehnoloģijas vienkārši ir tik spēcīgas un eksistē bez liela paskaidrojuma, kas neizbrīna nevienu no varoņiem, neprasa tikpat kā nekāda veida paskaidrojumu. Tāda paša tipa vienkārši tā ir un viss ir arīdzan ar jauniem tēliem, gan Ulkas tā teikt komandas biedreni Rūbiju parastu cilvēku ar dažnedažādiem gadžetiem (Betmena ekvivalents) un superzelli Teevra, gan epizodiskiem tēliem, par kuriem ātri vien tiek aizmirsts. Visiem kopā, plus Ulkas labākajai draudzenei Yagni, kuru tā pēkšņi Ulka izdomā ievilkt šajā visā, jāstajas pretī visvareniem citplanētiešiem, lai glābtu visu septiņu paralēlo dimensiju zemeslodes.

Cits salīdzinājums bez komiska, prātā nācā Dungeons & Dragons, vien urbānā vidē ar SFF fonu, kad vienam gandrīz randoma piedzīvojumam un pretiniekam seko nākošais. Negribās izklausīties, ka Serpent’s Reign būtu kaut kas nebaudāms, bet pēcgaršas sajūta būtu krietni pielaidīgāka, ja vien šis jau nebūtu turpinājums.Grūti saskatāma izaugsme starp šo un sērijas pirmo grāmatu Invincika. Vien saglabāju cerību uz to labāko sērijas trešajā turpinājumā, jo zinu, ka autoram Varun Sayal tas ir pa spēkam.

Ernest Cline – Armada

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Rit šķietami parasta diena Zakarija ‘’Zaka’’ Lightman skolas gaitās, kad pēkšņi debesīs viņš vienīgais pamana nezināmu lidojošu objektu. Turklāt šis objekts aizdomīgi līdzīgi izskatās pēc lidaparāta vienā no viņa mīļākajām datorspēlēm Armada. Sākumā Zakam pirmās domas, ka varbūt pie vainas vien paša dzīvā iztēle, jo nedz klasē vai skolā neko tobrīd šķiet nav redzējis, nedz vēlāk internetā kāds paudis ko tamlīdzīgu. Sliktākajā gadījumā domās klīst par vēl zīdaiņa vecumā mirušo tēvu, kura dienasgrāmatās, kuras glabājas bēniņos, pilnas ar absurdu konspirācijas teoriju, ka valdība slepeni izmanto videospēles, lai trenētu populāciju pret citplanētiešu iebrukumu.

Tomēr viss mainās un spēle patiesi kļūst par realitāti, kad drīz vien Zaku rekrutē Zemes Aizsardzības Spēki, reizē ar vairākiem citiem no visas pasaules, lai pavisam reāli aizsargātu Zemi un civilizāciju no citplanētiešu iebrukumu, kam vajadzīgi paši labākie Armadas un otras Terra Firma spēlētāji. Cerot uz popkultūras slepeno ietekmi attiecībā uz populāciju brīdī, kad tai galu galā taps zināms par citplanētiešiem.

Zinot, ka Armada ir tikpat ar  popkultūras un retro video spēļu atsaucēm pārpilna kā Ready Player One, tad bija bažas, ka abas grāmatas varētu būt viens tas pats ar drusku remiksētiem apstākļiem un citiem tēliem. Bet ar mierīgu sirdi var teikt, ka tik traki nav. Ja Ready Player One distopiskā nākotnē datorspēli izmanto multidimensionālam, sarežģītam konkursam ar milzu naudas balvu, tad Armada +/- tagadnē izspēlē scernāriju, kurā dažas spēles izmantotas, lai sagatavotos pret dažu tik gaidītajiem viesiem no citas planētas.

Vien ik pa brīdim Zakam sāk rasties nepatīkami, citiem traucējoši jautājumi attiecībā uz citplanētiešu militāro taktiku, kas par daudz aizdomīgi atgādina identisku tai, kas atrodama pašā spēlē. Un kāpēc lai tā būtu, ja šos vada kāda reāla persona, pat ja ar atšķirīgu citplanētas domāšanu? Ja nu viņi grib pavisam vieglu, tikpat kā nemanāmu mājienu veidā grib dot cilvēcei vai vismaz kādam tās pārstāvim iespēju apturēt militāro eskalāciju, kas tik bieži ir bijusi atbilde cilvēces vēsturē līdzīgās situācijās. Ja nu nenovēršamā kara un skaitliskā pārspēka iznīcībai vienīgā atbilde ir miers (un apskāvieni)?  Tomēr citplanētieši nebūt nav tas lielākais šoks un pārsteigums, kas grāmatas gaitā sagaida Zaku (un viņa māti).

Salīdzinoši, kā noslēdzas Ready Player One un Armada, tad pēc sajūtas turpinājums loģiskāks būtu šai grāmatai, bet realitāte ir pretēja. Velkot citas paralēles, arī šajā ir neliela galvenā varoņa romantiskās intereses mazs apakš-sižets, bet tāds, kas neiejaucas galvenajā stāsta līnijā. Kopumā nepavisam nesmādējams veikums.