Graham McNeill – False Gods (Horus Heresy #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ar otro Horus Heresy sērijas grāmatu lasītājs var turpināt vērot nenovēršamo apstākļu domino krišanu, kas novedīs Warmaster un Imperatora labo roku līdz Imperatora un Imperium of Man nodevībai. Neskatoties uz to, ka ir zināms gan pirmais lielais sižeta pieturpunkts (nodevība) un vēlāk seskojošā Horusa sacelšanās sakāve, tad vismaz pirmo divu grāmatu autori pierāda, ka ar visu to ir iespējams interesants stāsts.

Savā ziņā nevarētu rādīt ar pirkstu tikai uz Horusu un apsūdzēt nodevībā tikai viņu. Varētu pat argumentēt, ka Horuss kļūst par upuri gan shēmotājiem un varbūt jau pirms viņa Haosa un Warp dimensijas korumpētiem cīņu biedriem, gan ka dažādu apstākļu summa un sakritība predisponē dažu dievam pielīdzināto varoni. Starp Krusta Karu 63.flotes Astartes un cita veida kareivjiem sāk pieaugt neapmirinātība ne tikai attiecībā uz augošo civilo personu skaitu uz viņu kuģiem, bet arī uz parastajiem mirstīgajiem viņu atklātajās, iekarotajās un citādi Impērijai pievienotajās planētās. Tā vietā, lai viņi tiktu apbērti ar pateicībām par paveikto, lielākoties seko pārmetumi un sodu prasībās par viņu agresivitāti un agresiju ārpus kaujas lauka. Ne viens vien sāk apjaust, ka vairāk nekā divsimt gadu ilgušais Krusta Karš tuvojas beigām, un lielai daļai, kuriem piezogas šī doma, nepatīk varbūtējā nākotne, kuru viņi saskata.

Par pēdējo domino kauliņu, par izrauto tapu, kas paver slūžas un dod vaļu sacelšanās plūdiem, kļūst Horusa lēmums personīgi doties līdzi uz Davin planētas virsmu, lai sodītu nepaklausīgu Impērijas un savas flotes pārstāvi, kas tiku tur atstāt ar ievērojamu skaitu kareivju, lai pārvaldītu tās populāciju. Kurš gan varētu iedomāties, ka šī varenā būtne, Horuss, ar visu uzlabotu un pat pār Astartes pārāko ģenētiku, varētu kļūt par upuri tik nopietnam ievainojumam, ka Viņš tiktu novests uz sliekšņa starp dzīvību un nāvi. Daudzos Horusa padotajos tas izsauc tik lielu izmisumu un paniku, ka viņi ir gatavi uz jebko, pat vērsties pie asi nosodāmo burvestību piekopējiem, lai tikai būtu izmantotas jebkura varbūtība noturēt Horusu dzīvajo pasaulē.

Diemžēl viens no pirmās grāmatas galvenajiem varoņiem, kurš tāds arī ir šajā un šķiet vēl nākošajā arī, XVI leģiona desmitās kompānijas kapteinis Garviel Loken nav starp tiem (viņš tāds nav vienīgais, bet tādu ir retums). Šī atturība gan Lokenu, gan citus viņam līdzīgos padara par mērķiem un liekiem, kaitinošiem traucēkļiem jaunā Horusa režīmam un piekritējiem.

Bet par izšķirošo iemeslu un izšķirošo pēdējo pielienu, kas ļauj aizsākties Horusa nodevībai, varētu minēt pieaugošo skaitu gan civilo, gan arī militāro personu skaitu, kuri sāk pielūgt Imperatoru kā dievu, neskatoties uz to, ka viņš skaidri un gaiši ir izteicies, ka to nevēlas un ka Krusta Karu pamatmērķis no paša gala ir bijis apgaismot cilvēku apdzīvotās planētas par reliģijas kaitīgumu un apvienot tās zem vienas varas. To tad arī izmanto Haosa spēki, lai ar viltu dabūtu Horusu savā pusē.

Pārsteidzoši labi arī Graham McNeill ir sanācis ieturēt līdzīgu stilu, toni un vispārējo militāro garu, ko varbūt pat atvieglo, ja nav jāuztraucas, kā loģiskā veidā izskaidro absurdo Impērijas dažādo paveidu kareivju  (tai skaitā ienaidnieku) skaitu, loģistiku ar visa cita veida resursiem, vai to, kādu iespaidu tas viss atstāj uz neskaitāmo planētu iedzīvotājiem.