Stephen Baxter – The Massacre of Mankind

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz          

Manas pārdomas

Ir pagājuši 14 gadi kopš 1907.gadā desmit marsiešu cilindri piezemējās Lielbritānijā. Četrpadmsit gadi, kuru laikā to pieredzējušie ikdienas pa brīdim un it īpaši abu planētu orbītu tuvākajos brīžos ir vērsuši bažīgu skatu uz debesīm, ja nu marsieši vēlētos Zemes iekarošanu atkārtot. Lai arī politiķi gan Lielbritānijā, gan citurpasaulē apgalvo, ka attiecīgā gadījumā spētu uzbrukumu atvairīt, pateicoties sūri iegūtajai mācībai no pirmās reizes, neviens neiedomājas, ka paši marsieši arīdzan būtu guvuši mācībstundu un šoreiz rīkotos citādāk. Kā nekā visi marsieši taču toreiz miruši turpat uz Zemes un dažs labs pat apskatāms muzejā.

Grāmatas galvenā varone ir Valtera Dženkinsa brāļa Frenka bijusī sieva Julie Elphinstone. Prasmīga žurnāliste, pārcēlusies uz ASV, Džūlija un vairāki citi, kas bijuši tiešā saskarē ar Pirmo Marsiešu karu un tikuši pieminēti Valtera tik populārā memuārā par piedzīvoto saņem īpatnēju ielūgumu no Valtera ierasties pie viņa Eiropā. Kopš Pirmā kara astronomija kā aizraušanās cilvēkam parastajam tikusi aizliegta, atstājot uztraukumus un debesu uzraudzību valsts ziņā. Bet, ja ir zināšanas, draugi un zināma ietekme šis tas top zināms arī ārpus noslēgtā loka, bet pat ar to nepietiek, lai varētu sagatavoties Otrajam Marsiešu karam! Desmitkārt apņēmīgākam, ar advancētāku stratēģiju un plānu, lai nu šoreiz Zemei tik tiešām būtu jauni saimnieki.

The Massacre of Mankind stāsta maniere ieturēta līdzīgā stilā, kā to būtu varējis pats oriģinālā The War of the Worlds autors H.G. Wells vai kāds cits viņa laika biedrs. Lai arī jau labu laiku ir zināms, ka uz Marsa vairs neeksistē fauna un flora, kāda tā ir uz Zemes, tad ‘’Pasauļu Kara’’ publicēšanas laikā nesenie atklājumi par kanāliem uz sarkanās planētas varēja ļaut fantāzijai brīvu lidojumu. Papildus tam Stephen Baxter stāstā iepinis varbūtējus pārstāvjus pat no Venēras un Jupitera, bet jāsaka, ka motivācija marsiešu uzbrukumam gan tāda pašvaka. Kur nu vēl, ja sāktu kritiski iztirzāt kulminācijas noslēguma loģiku. Tā teikt, neesmu pārsteigts, ka iekš Goodreads grāmatai nav augsts kvantitatīvais zvaigžņu novērtējums.

The Massacre of Mankind pārsvarā koncetrējas uz atkārtoto uzbrukumu, bet nenoliedzami visur pasaulē redzamas pirmā uzbrukuma sekas. Sākot jau ar pašas Lielbritānijas impērijas stratēģijas un resursu patēriņu, izvietošanas ziņā, gan attiecībā uz savā ziņā neeksistējošo Pirmo pasaules karu. Lai arī sava veida karš attiecīgajā laika posmā ir noticis, turklāt ar Vācijas panākumiem un rezultātā ‘’draudzīgākām’’ un ciešākām attiecībām ar Lielbritāniju, kas turpinās konfliktā ar Krievijas impēriju, kura pati, pēc veiksmīga boļševiku apvērsuma novēršanas, turpina eksistēt, un līdzīgā gultnē joprojām eksistē Otomaņu impērija. Nešaubos, ka prasmīga autora rokās šāds pasaules ģeopolitiskais modelis pēc veiksmīgas šīs grāmatas beigām vai to starplaikā noteikti būtu interesants.

Brandon Sanderson – Skyward (Skyward #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Cik ilgi Spensa sevi spēj atcerēties, tik ilgi viņa ir gribējusi kļūt par piloti un būt tā varone, kas sakauj nīstos Krell citplanētiešus, kuri ir par iemeslu, kāpēc saujiņa cilvēces jau trešo paaudzi ir iestrēguši uz Detritus planētas un par spīti pieejamām tehnoloģijām, netiek no tās prom.

Papildus motivātors tiekties uz debesīm un zvaigznēm ir sapnis attaisnot tēva neslavu, kuru viņš ieguva pēdējā lielajā kaujā (viens no kritušajiem tajā). Tagad, ja kāds tiek saukts par gļēvuli, tad pirmā persona, par kuru visi iedomājas ir Spensas tēvs. Visiem šajā grāmatā ir arīdzan drusku greiza domāšana par gļēvulības konceptu, kas pilotu ziņā tiek domāts, kā katapultēšanās no lidmašīnas/iznīcinātājā, kurš nenovēršami avarē. Tā vietā, lai droši paglābtu savu dzīvību, daudzi tagad riskē cenšoties avārijas situācijā droši piezemēties, kas biežāk beidzas neveiksmīgi.

Pati planēta, uz kuras Spensa un viņas tautieši dzīvo, uz kuras viņu senči reiz bēgot no Krell paši piezemējušies, nav ne mazāk interesanta. To kā gredzeni apjož iespaidīgas tehnoloģiju gruvešu paliekas, kurām, zaudējot orbītu, tās krīt uz zemes, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir iespējams cīnīties pret Krell un sapņot atgriezties Visuma ‘’debesīs’’.

Lai arī autors Brendons Sandersons dod ieskatu Spensas senču nokļūšanā uz Detritus planētas, tad gruvešu ‘’gredzenu’’ rašanās iemesls tiek paturēts noslēpumā. Bet intriģējošāks un uzmanības centrā ir ne vien galvenās varones gaitas pilotskolā, bet arī jaunietes negaidītais atradums – ar mākslīgo intelektu apveltīts iznīcinātājs, tehnoloģiski krietni attīstītāks nekā tie, kuri pārvaldei DDF (Defiant Defense Force) pieejami.

Spensas izaugsmes stāsts no sapņiem un drusku naivuma pilna jaunā cilvēka ir pilns ar šķēršļiem un izaicinājumiem. Katru dienu nākas cīnīties ar tēva nepamatoto neslavu un tās mesto ēnu viņas virzienā. Daudzi ir gatavi uzreiz ar to pašu krāsu aplaistīt un apsaukt viņu kā gļēvuli, minēt to kā par galveno iemeslu, kāpēc neļaut viņai pabeigt pilota apmācību, kur nu vēl apdraudēt tautiešu un kolēģu dzīvības cīņā pret Krell. Par laimi, Spensai ir arīdzan tuvs draugs Rodge, sākotnēji arī iestājas pilotskolā, bet vēlāk saprot savu īsto aicinājumu, bez kura atbalsta Spensai būtu krietni grūtāk.

Tikmēr Spensas atrastais iznīcīnātājs vārdā M-bot pats par sevi liek uzdot dažnedažādus jautājumus. Pateicoties tam pieejamām tehnoloģiskajām iespējām M-bots ir spējis sevi nomaskēt vairāk nekā 170 gadus, tātad krietni pirms Spensas vecvecāku un senču ‘’nolaišanās’’ uz Detritus. Tas protams būtu pārāk vienkārši, ja M-bots tā uzreiz visu varētu izstāstīt par sevi un saviem kādreizējiem radītājiem. Tā vietā ‘’cietais disks’’ un būtiska daļa uz tā saglabātās atmiņas ir zaudētas, un vien sarunu ceļā pa kripatai kaut kas top skaidrāks, bet arī ne diži daudz.

Skyward ietvaros Spensas personīgā cīņā par atzinību un tēva godu apvienojumā ar lielāko cīņu pret Krell, kuri kā cietuma sargi neļauj uz Detritus esošajiem cilvēkiem pamest planētu, izveido intriģējošu stāstu, par kuru ir interese uzzināt, kas notiks tālāk. Zinot autoru, par to pat nevajadzētu būt šaubām, ka viņam sanāktu ieslīgt klasiskās Young Adult žanra kļūdās.

Roger Zelazny – The Chronicles of Amber #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Deviņi prinči un princeses tiek atstāti savā vaļā, lai stiprākais, godkārīgākais un visādi citādi izmanīgākais varētu kļūt par Amber jauno karali vai karalieni. Troņmantinieku tēvs Oberons nav parūpējies, lai pēc viņa valdīšanas beigām būtu skaidra pēctecība, lai bērni nesāktu ķildoties un būtībā neizceltos pilsoņkarš.

Tomēr nedz Oberns vai viņa bērni, ne pati Ambera ir parasta karaliste. Oberons ir valdījis teju pusotru tūkstoti gadu, kā viņam, tā bērniem ir nevien izteikti garāks mūžs, kā parastam cilvēkam, bet arī spēja atveseļoties stipri ātrāk, pat salīdzinoši ilgākā laika periodā no jauna reģenerēt zaudētu ķermeņa daļu un vēl pa kādam maģiskam trikam.

Ambera atrodas visa centrā, bet no tās izrietošās ‘’ēnas’’ vai, kā cits to tagad varētu saukt, paralēlās dimensijas ir vien Amberas kopijas. To skaitā mūsu Zeme, uz kuras ar zaudētu atmiņu par savu patieso pagātni kopš mēra laikiem Anglijā dzīvojis viens no galvenajiem sērijas varoņiem un pretendentiem uz troni Corwin. Pirmā grāmata Nine Princes of Amber tā arī iesākas, Korvinam palēnām pēc negadījuma atgūstot atmiņu, ko autors izmanto kā veidu, lai kopā ar galveno tēlu iepazīstinātu lasītāju ar pirmajām informācijas drumstalām par savu radīto fantāziju.

No centra Amberas, kur valda zināma kārtība, ēnas un pasauļu kopijas kā kamols izrit līdz pat tālākajiem Haosa nostūriem, kur mīt spēki, kas alkst atgriezt kosmosu tā pirmsākumos, kad tieši Haoss bijis valdošais spēks. Diemžēl ne visi prinči un princeses ir tik pārliecināti par savām spējām bez ārējas palīdzības izcīnīt karaļa vai karalienes titulu. Pat triumvirāta nodibināšana nav gana, lai tā teikt drošības pēc nelūkotos pēc vēl kaut kā, ko ar slēptu baudu izmanto Haoss un tā pārstāvji, lai, izmantojot troņa nestabilitāte Amberā, īstenotu savus mērķus.

Var just, ka The Chronicles of Amber ir cita laika fantāzija, pirmās piecas publicētas 70.tajos gados. Atšķiras gan maniere, kādā autors savas idejas apspēlē, gan pasaules un visuma uzbūvē, tai skaitā tēli un to raksturi. Amberā nav ne miņas no citām karaliskajām ģimenēm, kaut arī Oberona bērni visi nav tieši brāļi un māsas, bet galvenokārt pusbrāļi un pusmāsas. Tāpat, lai gan intrigas troņmantinieku starpā izvēršas gan nopietnas un ne visi izdzīvo līdz piektās grāmatas beigām, tad grafiskums salīdzinoši ar citām lasītām jaunākām fantāzijām ir stipri piezemētāks. Bet no parastajiem ļaudīm ne pilsētās, ne lauku vidē teju ne miņas un sižetā vēl jo mazāk. Grūti iztēloties sastopam mūsdienu līdzinieku šai sērijai.