Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pieķerties klāt masīvai Otto Penzlera sastādītam krājumam nav joka lieta. Sieviešu detektīvu un beigās pievienotie 11 stāsti, kuros galvenā varone ir sliktais tēls, kam par iemeslu varu iedomāties vienīgi to, ka šis krājums iznāca 2018.gadā un iepriekš lasītais Rogues and Villains krājums gadu agrāk (arī 1000+lpp), kurā tad nebija vairāk vietas. Ir autori, kuru vārdus jau atpazinu, pateicoties pieminētajam krājumam, bet tikpat daudz lielisku (pārsvarā) autoru sarakstīto lasu pirmoreiz.

Laikam neizbēgami būs salīdzīnājumi ar Rogues and Villains. Ja tajā Victorians un Edwardianslaikiem katram bija atsevišķa kategorija (plus briti un amerikāņi atsevišķi), tad šajā krājumā izvēle bijusi par labu apvienot laika periodus, saglabājot sadalījumu pa britu un amerikāņu autoriem. Vairums stāstu var lepoties ar labu prozu un ne tik interesantu sižetu. Pie vilšanām, kurās arī mistērijas atrisinājums nesniedz gandarījumu, jāpieskaita galvenokārt simboliski iekļautie stāsti – pirmie divi, kurus abus varētu saukt par pašiem pirmajiem detektīvu stāstiem ar sievieti kā izmeklētāju (laika starpība salīdzinoši niecīga) un The Stir Outside the Cafe by Clarence Rook. Stāsts tik īss, ka sižetam nav laika ieskrieties, kad viss jau cauri, un vienīgais iekļaušanas vērtais arguments ir galvenās varones vārds Nora Van Snoop, no kuras laika gaitā izveidojies amatierdetektīviem un ne tikai svarīgs vārds – snooping. Pozitīvu iespaidu visvairāk atstāja The Frewin Miniatures by Emmuska Orezy, kurā privātdetektīve pamatā pielieto rūpīgu dedukciju, lai atrisinātu pinķērīgu zādzības lietu, kura likumsargus atstājusi drusku apstulbušus, kas ne reizi vien notiek arī pārējo laika periodu stāstos.

Amerikāņi laikam bijuši palēnāki ar sieviešu tēliem kā detektīviem, jo iekļauti vien četri stāsti. Varbūt Otto paveicās ar šīs kategorijas stāstu izvēli, no kuriem ne viena autora (Carolyn Wells, Hugh C. Weir, Anna Katharine Green un James Oppenheim) nelika saviebties.

Turpināts tiek ar Pulp ēru, kas personīgi interesanti daudzmaz sakrīt ar tā saucaumo detektīvu žanra zelta ēru. No pulpiskajiem stāstiem rekomendēt gribas Red Hot by Frederick Nebel par mantojumu, kuram aizgājējs pievienojies savdabīgus nosacījumus, kuru izpilde nav tik viegla, īpaši, ja viens no mantiniekiem sagājis ragos ar pārējiem un vairs nekomunicē ar citiem radiem. Kas zina, vai maz dzīvs…? Otrs tikpat labs šķita The Passing of Anne Marsh by Arthur Leo Zagat par atriebību no stāsta nosaukumā minētā tēla puses pret personāžiem, kuri sabiedrības un preses acīs izliekas par labiņajiem, bet gadu pirms stāsta notikumiem noveduši Annas tēvu līdz pašnāvībai. Pieturoties pie tradīcijas pieminēt vismaz vienu stāstu, kas kategorijā paticis vismazāk, visvairāk negatīvi lec laukā, tad pie pulp tas ir Too Many Clients by D.B. McCandless par konfliktu starp trim radiem un ļoti vērtīgas pastmarku kolekcijas īpašumtiesību mantošanu. Ne tikai stāsts prasa pievērt acis notikumu ticamības virzienā, vairāk dominē notikumu virpulis, kurā tā vien šķiet pats autors drusku apmaldījies.

Tālāk seko The Golden Age, kas tiek uzsākts ar nevienu citu kā pašu Agatu Kristi un jāsaka grāmatu ne stāstu The Secret Adversary. Šajā krājumā darbs aizņem gandrīz 120lpp (divās kolonnās uz nelielā fontā), tikmēr viens no citiem izdevumiem, kuru kā pirmo piedāvā Goodreads meklētājs ir 268 lapaspuses. Nevaru apgalvot, ka nezināju, kur likties aiz sajūsmas. Ir gan plusi, gan gana daudz mīnusi, kur piekasīties, bet kopumā nekas tāds, kas atbaidītu vēlāk lasīt autores populārākos (un ne tikai) darbus. Tikmēr Locked Doors by Mary Robert Pinehart vismaz tieši šodienas kontekstā interesants ar pastrādāto noziegumu un tā nopietnības pakāpi. No vienas mājsaimniecības pēkšņi bez jebkādiem paskaidrojumiem tiek padzīti pilnībā visi kalpotāji. Drīzāk spiestā kārtā saimnieki patur vienīgi tādu kā māsiņas amata personu, jo ir divi bērni, un galvenās varones Hilda Adams (policijas iesūtīta) uzdevums ir noskaidrot, vai aiz tā visa neslēpjas kas nopietnāks. Vēl izcelt gribas The Almost Perfect Murder (ak šis ļaundara naivums izdomātā stāstā cerēt uz ko tādu) by Hulbert Footner un muzikālā tematikā ieskaņoto The Bloody Crescendo by Vincent Starrett. Diemžēl neiztikt bez stāsta, kas zeltīto ēru drusku saduļķo – The Lover of St.Lys by F.Tennyson Footner, ne tik izteikti, bet arī The Case of the Hundred Cats by Gladys Mitchell vairāk atstāja vairāk, maigi sakot, meh pēcgaršu.

Nedaudz savā ziņā patīkami pārsteidz Mid-Century kategorija, kurā  nesastapu negatīvu piemēru, pat ja gribētos ko tādu atrast. Īpaši cildināt varu Murder with Flowers by Q.Patrick divu klaunu izpildījumā par godu tiem, kuriem šis amats sagādā fobiju. Otrs Mom Sings an Aria by James Yaffe, kurā vien detektīva tiešais priekšnieks zina, ka nereti tieši viņa mamma ir tā, kurai pienākas tas gods nozieguma atrisināšanā, kad regulārās iknedēļas vakariņās dēls detektīvs visos sīkumos izklāsta aktuālās izmeklēšanas gaitu. Tā teikt, patiess dīvāna eksperts.

Ne pavisam ne ātri, bet vismaz krājuma nosaukuma ietvaros kā pēdējā ir The Modern Era. No kategorijas uz kategoriju, laikam ejot, tēli kļuvuši daudzšķaitnāki un sižets saistošāks, komplicētāks (protams/diemžēl ne vienmēr). Kā arī nedrīkst aizmirst, ka autori neraksta vakuumā un iedvesmas avoti smeļami iepriekšējo laiku autoru darbos, ko reizēm var pamanīt, kas prasmīga autora gadījumā nebūs kaut kas slikts. Šāda tipa krājums laba sastādītāja rokās vienā grāmatā ļauj parastajam lasītājām viegli, ar to nedomājot grāmatas svaru, pārskatīt plašu spektru, izlasīt autorus, kurus grāmatas labākajā gadījumā var atrast lietotas vai pie Amazon un kuras neviens nepublicēs pa jaunam, lai cik savā laikā autors bijis populārs. Ne viens vien autors bijis ārkārtīgi ražīgs ar desmitiem vai pat virs simta karjerā sarakstītu grāmatu un vēl vairāk īsajiem stāstiem – daža laba autora gadījumā pārsteidzoši maz atrodams pat visu aptverošajā Amazon kindle veikalā.

Jāpatur prātā, ka bieži vien, kā to autoru ievados min Otto Penzlers, sievietei detektīvei talkā nāk un no bezpalīdzīgas situācijas glābj vīriešu kārtas partneris, īpaši pirms moderno stāstu kategorijas aptuvenā laika, – ja ne gluži krājumā iekļautajā stāstā, tad vispār autora daiļlradē.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.

Ramsey Campbell – Cold Print

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grafton

Manas pārdomas

Cold Print ir pirmā autora Ramsey Campbell grāmata, kuru man nācies lasīt. Kā jau visām grāmatam, tad arī šī uz aizmugurējā vāka tiek slavināta, autors pielīdzināts britu Stīvenam Kingam un lasāmi vēl citi superlatīvi. Ja vien apzināti neizvēlies to izlaist, tad pirms tiec pie pirmā stāsta ir lasāms ievads no paša autora ne tikai par krājumā iekļautajiem stāstiem, kuriem iedvesma radusies no H.P. Lovecraft un viņa Cthulhu mīta daiļrades.

Pirmajos četros krājumā iekļautajos stāstos (The Church in High Street, The Room in the Castle, The Horrors from the Bridge un The Insects from Shagggai) izteikti var just, ka autors vairāk cenšas imitēt un atdarināt Lavkraftu. Nav gluži ‘’tumšā, tumšā naktī, tumšā tumšā mājā…’’ utml. stilā, bet pārāk tālu no tāda tipa stāsta arī nav. Izteikti daudz klišeju, vaigiem piepūstas lillā prozas, kura nerada šausmu stāsta atmosfēru, bet grib, lai lasītājs sāktu baidīties tikai no individuālu vārdu iekļaušanas un to nozīmes dēļ vien.

Ja sākot ar piekto stāstu The Render of the Veils nevarētu manīt acīmredzamas pārmaiņas uz labo pusi, tad tikšana līdz grāmatas otram vākam nebūtu viegla un, kas zin, atkarībā no kopējā stāstu skaita varbūt nemaz nepabeigtu, kas man gadās reti. Vismaz var sākt saprast, kas ļāvis autoram kļūt par pilna laika rakstnieku.

Beidzot parādās dialogi, tēli ar vairāk vai mazāk sakarīgu rīcības motivāciju un dažs labs stāsts uzurda nelielu šausmu stāstam pienācīgu satraukumu, kas jau ir daudz teikts, ja atmiņā vēl svaigi ir pirmie četri stāsti. Tik jāuzmanās, lai uz to fona nesanāk pārslavēt kādu pēc tiem sekojošu stāstu.

Krājums Cold Print publicēts 1985.gadā un paši jaunākie stāsti ir ar 1962. un 1964.gadu, ko var just. Visi stāsti vispirms publicēti citur un apkopoti šeit vēlāk. Arī individuālo stāstu garums variē no mazāk kā 10 lapaspusēm līdz pat gandrīz 40lpp, diemžēl starp garākajiem stāstiem ir arī viens no pirmajiem četriem jau pieminētajiem stāstiem. Bet atkārtošos arī ar to, ka, par laimi, autors ar lielāku pieredzi ir spējis atrast savu balsi un vēlāk seko arī vienlīdz garš, bet stipri labāks stāsts – The Inhabitant of the Lake. Gandrīz visu stāstu darbība, izņemot vienu Blacked Out, noris turpat Lielbritānijā un tā teikt autors stāstus ievietojis sev pazīstamās lokācijās.

Cold Print – stāstu krājums, kas pavisam noteikti neiesākas ar elpu aizgrābjošu prozu un sižetu, bet kas tikpat pārliecinoši kļūst labāks. Starp labākajiem sāstiem ierindotu arī pašu pēdējo The Voice of the Beach, kas atstāj labu pēcgaršu un kopā ar citiem krājumā iekļautajiem labākajiem stāstiem, kā The Tugging, varbūt pārliecinās lasītāju (mani) pēc kāda laika izlasīt arī kādu citu autora grāmatu.

Bija arī iepriekš zināms, ka Lavkrafta Cthulhu mītu pasaule ir diezgan populāra, bet Amazon portālā meklētājā, ierakstot ‘’Arkham Horror’’ vai kādu citu saistītu atslēgas vārdu, nebiju domās, ka tik ļoti.

George R.R. Martin (Editor) – Wild Cards (Wild Cards #1) (Audio book)

9714039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Katru reizi dzirdot par jaunu Wild Cards stāstu krājumu vai redzot pieminam iepriekšējos esmu prātā tos piefiksējis, par cik tos rediģē vai vismaz ar lieliem burtiem uz vāka ir uzdrukāts Džordža R.R. Mārtina vārds, bet tā arī tas ilgu laiku bija palicis, jo atturēja tieši tas, ka stāstus sarakstījuši daudz dažādu autoru.

Par Wild Cards laika gaitā tiek nodēvēts uz Zemes atvests citplanētiešu vīruss, kas vairumu no inficētajiem nogalina, bet pavisam nelielam procentam no izdzīvojušajiem dāvā jaunus talantus superspēju līmenī, tos tad sāk saukt par Dūžiem. Vēl arī aptuveni līdzīgai daļai piemīt nepraktiskas, nelietderīgas spējas un attiecīgi tiem piešķirts divnieku kārts apzīmējums – Deuces. Viņu gadījumā spējas pārsvarā variē labu un izcilu burvju triku amplitūdā vien ar atšķirību, ka trika vietā ir patiess vīrusa dāvatas ‘’spējas’’.  Bet tad vēl ir Džokeri – pārliecinošs vairums izdzīvojušo ar lielāku vai mazāku skaudību skatās uz aizsaulē aizsauktajiem, jo džokeru gadījumā viņu ķermeņi bieži vien ir tik ļoti deformēti un izmainīti dažādās smaguma pakāpēs, ka sabiedrība ilgi nav jāmudina, lai šos nelaimīgos izstumtu no sava vidus, piespiežot izveidoties geto rajoniem.

Vairāk pirmie stāsti, bet arī viss krājums kā tāds, vairāk veltīts tam, kā sabiedrība un valsts iestādes reaģē uz tik krasu pavērsienu cilvēces vēsturē. Jau tā pieaug bailes no konkurējošās supervalsts Padomju Savienības un komunisma, un Wild Cards vīruss tam tikai pielej eļļu. Valda apjukums un pieaugošas bailes. Tā vietā, lai inficētajiem sniegtu palīdzību un mēģinātu palīdzēt, cietušie tiek nomelnoti par nez kādiem padomju spiegiem, kuru lielākais dzīves sapnis ir nodot savu dzimteni, un izveidoto komisiju veiktās pratināšanu un intervijas ir vien teātra pēc. To rezultātā cieš sabiedrībai un līdzpilsoņiem labu vēloši cilvēki, kā Wild Cards vīrusa inficiētie, tā arī gan pilnībā nevainīgi.
Kā vienmēr šādos apstākļos atrodas arī tādi, kuri, labi zinot patiesību, izmanto radušos atmosfēru un apsūdz kādu, lai pats kāptu augstāk pa karjeras kāpnēm vai citādi iegūtu finansiālu labumu, pasargāti nav arī radi un draugi tādēļ vien, ka pazīsti apsūdzēto.

Rezultātā pēc noklausīšanās var teikt, ka bažām nebija pamata un vismaz pirmais Wild Cards krājums atstāja pozitīvu iespaidu ar lielu plus zīmi. Varbūt bez pašas veiksmīgi izvēlētas autoru grupas labāku un vienotāku izjūtu no viena stāsta uz otru palīdzēja radīt arī ierunātāja Luke Daniels sniegums.