Travis Deverell – He Who Fights with Monsters #3-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc iegūtās pieredzes un dažādu prasmu līmeņu uzlabošanas Reaper Trials laikā iepriekšējās sērijas grāmatas ietvaros, pienācis laiks kā zemietim Džeisonam, tā viņa fantāzijas pasaulē (par Pallimustus sauktu) iegūtajiem draugiem un komandas biedriem jauniegūto konsolidēt un treniņu periodā apgūt gan personīgi jaunās spējas, burvestības, gan krietni uzlabot komandas sinerģiju, lai no pusvārda, no pirmās kustības zinātu, ko grib darīt komandasbiedrs, lai neatstātu nevienu vājo vietu, kuru stiprākam pretiniekam vai briesmonim izmantot savā labā.

Ja vēl maģijas saturācijas dēļ uzradušies briesmoņi savu sliktumu dara ne aiz ļauna prāta, tad to pašu nevar teikt par dievības Builder un viņa sekotāju kultu, kā arī viņu izmantotajiem Church of Purity fanātiem, pat ja daudzi no tiem akli seko saviem līderiem un līdz galam neapzinās savu lomu Bildera plānos. Pats Bilders skaitās kā great astral būtne, bet tieši viņa gadījums, atšķirībā no līdzīga tipa ‘’kolēģiem’’, kā par mirušajiem atbildīgais Reaper vai Džeisonam piešķirtās World-Pheonix Token autores, kas spēlēs būtisku lomu vēlāk grāmatā, tad šībrīža Bilders sen sen ir bijis mirstīgais, kurš ‘’paaugstināts’’ līdz šodienas spēka līmenim, jo oriģinālā dievības titula būtne noziegusies, pārkāpusi savus uzdevumus un pilnvaras, kā neviens cits līdz tam.

Kaut arī Bilderam būtu jābūt pāri visam, lai nerūpētu vara pār ticīgajiem, pār parastiem mirstīgajiem, tad tā tomēr vis nav, un Džeisona tēls ar savām izdarībām nokļuvis Bildera uzmanības centrā un krustugunīs, ko sekojoši tas izmanto, lai, manipulējot ar viņa iegūtu ienaidnieku Cole Silva, kaitētu Džeisonam, censtos viņu korumpēt un pārņemt savā kontrolē. Pats savās acīs Silva ir viens no Greenstone pilsētas kriminālās pasaules dūžiem, kaut arī tas nevarētu būt tālāk no patiesības. Audzis tēva paspārnē ieguvis visas sliktās īpašības un, mantodams vecāka sastrādāto, spēj vien ar nežēlību to noturēt, līdz momentam, kad kādam zūd pacietības. Viss labi, kamēr kādam noderīgs, ko var teikt par daudziem slikto tēlu pakalpiņiem gan šajā, gan nākošajā grāmatā, kuru ego ir lielāks par paša gudrību.

Tomēr neviens nebūtu spējis paredzēt Džeisona nesalaužamo gribasspēku – ne Silva, ne viņa ‘’uzticamā’’ labā roka Kilians, ne Bilders un varbūt pārsteigti būtu pat viņa komandas biedri. Tieši tas un nekas cits ļauj Džeisonam pārciest Bildera sagādatās prātam neaptveramās mocības, kuras neviens cits ar veselu saprātu nav spējis pieveikt. Bet, lai, kā arī Džeisons necenstos, viena viņa gadījumā liela uzvara nenozīmē, ka ar to visu Bildera un arīdzan Purity baznīcas plāni būtu izjaukti.

Sekojoši ar neatlaidīgu darbu, kā komandas biedra Klaiva, kurš specializējies šīs maģijas aspekta izpētē, tā zelta ranga piedzīvojuma meklētāja Emira un daudzu citu palīdzību, izdodas atgriezties astrālajā telpā (bet eksistē daudz tādu), kurā notika pārdomu sākumā pieminētie pārbaudījumi, lai varētu padziļinātāk izpētīt un uzzināt, kādēļ gan Bilderam tā tik ļoti vajadzīga.

Nedaudz neveiksmīgi, ka šīs divas, trešā un ceturtā He Who Fights with Monster sērijas grāmata iegadījusies vien tagad mana bloga periodā, kad labāk izlasu vai noklausos vairākas grāmatas pēc kārtas un tad par tām šo to uzrakstu, jo citādāk agrāk pietrūkās domas un biju spiests veidot Iepalicēju rakstus. Nedaudz neveiksmīgi, jo ceturtā sērijas grāmata gan būtiski maina savu notikumu lokāciju un, lai varētu par to kaut ko uzrakstīt, nāksies ieslīgt maitekļos par iepriekšējo. Tā teikt, esmu brīdinājis!

Tad lūk Džeisona un viņa komandas cīņa ar pašu Bilderu, kaut arī mirstīgā cilvēka čaulā, astrālajā telpā beidzas ar nosacītu uzvaru, jo Džeisons tā rezultātā mirst, bet ne neatgriezeniski, par cik viņa inventārā atradās Pasaules-Fēniksa piešķirtais žetons. Šīs atdzimšanas dēļ lasītājam pat tiek ieskaits astrālo būtņu (Reaper, World-Pheonix un Builder) apspriedē, kur Bilderam tiek atgādināts, lai savaldās (minēšu, ka ar īslaicīgu rezultātu tas), kā arī Rīpers un Pasaules Fēniksa izstrādā Džeisonam īpašu spēju paketi, lai ierobežotu faktoru, ka viņš ntās reizes varētu izmantot teju vai nemirstībai pielīdzināmu spēju.

Pavērsiens seko, kad Džeisons pamostas uz Zemes, pamestā slimnīcas teritorijā, kurā reiz pirms nu jau tik daudziem gadiem dzimis. Kaut arī ir nenoliedzams prieks par atgriešanos mājās, uzreiz domas raisa ko, cik daudz un vai vispār kādam atklāt par maģijas un cita veida pārdabiskā eksistenci.

To gan krietni izmaina atklājums, ka, lai arī krietni reducētākā apjomā, Zeme nav pilnībā bez maģijas, turklāt pēdējo aptuveni 500gadu laikā tās apjoms ir jūtami audzis, kaut arī ne tik ļoti, lai nebūtu to vēl iespējas noslēpt. Vampīru Cabal skaitās vecā maģija, esenču maģijas praktizētāji Network kā jaunā maģija, bet pavisam cits mošķis ir pavisam jaunā Engineers of Ascension (EOA), kuri izmanto zinātniskus eksperimentus, lai censtos sevi uzlabot.

Pirmie iespaidi gandrīz ne par vienu no trim grupām Džeisonam nerodas tās pašas labākās. Katrā grupā ir pa kādam, kuram šķiet, ka ar draudiem un spēku iespējams iegūt Džeisona rīcībā esošo informāciju par otru fantāzijas tipa pasauli. Tomēr nav arī pavisam bezcerīgi un starp vampīriem Džeisonam izdodas izveidot labas, koleģiālas un varbūt pat draudzīgas attiecības Craig Vermillion, kura iemaņas kā vidutājam un sarunu vedējam labi kalpo, lai varētu izveidoties sadarbība ar Austrālijas un vispirms Sidnejas Network filiāli un tās vadītāju Annabeth ‘’Anna’’ Tilden. Jāpiebilst gan kā Network kā tīklu veido agrāk eksistējošu slepenu uz maģiju orientētu organizāciju grupas, kuru starpā joprojām valda reģionāla sacensība, konkurence un strīdi, galvenokārt par resursiem, kurus spēcīgākie, kā ASV, Ķīna un Krievija nekautrējoties cenšas savākt sev. Kuru gadījumā viņus atkal sagaida pārsteigumi no Džeisona puses, kuru neinteresē plika mantkārība un tradicionālas pārvilināšanas metodas viņam neliks pamest Austrāliju.

Papildus sižeta spraigumu piešķirt ne tikai tas, ka līdz ar Džeisonu uz Zemes uzradies vēl cits Outworlder, kā viņš reiz uz Pallimustus, bet vēl jo vairāk, ka šī persona ir no nāves pasaules atgriezta Farrah, kura šķiet zaudēta gana agrīni sērijas sākumā, bet ar savu palīdzību Džeisonam līdz tam tik svešajā Pallimustus pasaulē atstājusi neizdzēšamas pēdas. Lai tur vai kas Džeisons šoreiz apņemas nepamest draugu un sabiedroto nelaimē.

Noslēdzoši Džeisona atgriešanās uz Zemes viņa dzīvē atgriež arī tuvākos radus, no kuriem dažu atkalsatikšana sākotnēji sagādā zināmas bažas. It īpaši ja vecākais brālis ir bijis abildīgs par daudzu gadu garumā esošās draudzenes apprecēšanu, bet mātes reakciju varētu gandrīz vai interpretēt kā atvieglojumu, ka viņa izvēlējusies labāku brāli. Vismaz māsas Erikas un viņas 12 gadīgās meitas Emi (mīļākā no visiem radiem, vislabākās attiecības) sastapšana sagādā priecīgākas emocijas, bet vēl pirms tas iespējams, rūpīgi jāizpēta kāda ir šībrīža situācija pēc tik ilgas prombūtnes. Vispirms jāiegūst kādi līdzekļi, kaut kā jārealizē vismaz viens no 40 zelta stieņiem 10kg svarā, ko varētu paveikt, vispirms atklājot savu ‘’augšāmcelšanos’’ ģimenes melnajai avij, onkulim Hiro, kurš, lai sasniegtu savu turību ir veidojis kontaktus kriminālajā pasaulē, pat ja šobrīž cenšas vairāk darboties legālajā vidē.

Lai arī ārēji Džeisons cenšas to neizrādīt, tad spēja vigli un ātri nogalināt, ja runa nav par augstāka ranga pretinieku, nenovēršami sagādā psiholoģiska rakstura problēmas un pārdomas. Ar piedomāšanu jāpapulas, lai pirmā reakcija nebūtu ar agresiju dot pretī, lai ar to pēcāk nenogrieztu kādu vēlāk izdevīgu izvēles rīcību. Pa virsu jau tā galvassāpju izraisošai intereseit no minētajām trim organizācijām, nāk klāt arīdzan uztraukumi par radinieku likteni, kad nenovēršami uz Zemes pieaugošās saturācijas dēļ maģijas fakts vairs nebūs noslēpjams. Vēl jo vairāk, kad Džeisonam top zināms, ka nekontrolēti tas varētu kalpot kā liels drauds gan Zemes, tā Pallimustus eksistencei.

Lai atgūtos un atjaunotu iekšējo balansu ir nepieciešams paceļot, apskatīt pasauli, kas līdz tam dzīvē uz Zemes nav pārāk daudz sanācis, bet vienlaikus varam būt droši, ka Network, vampīru Kabals, EOA un citi neļaus Džeisonam ilgi laiskoties.

Pirateaba – The Wandering Inn #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad pirmajās trīs Wandering Inn sērijas grāmatās iepazīti pavisam galvenie varoņi kā Erina un Rioka, laiks tiem piepulcēt klāt citus, iepazīt jaunus tēlus un vispār vēl vairāk paplašināt pasaules uzbūvi un horizuntu. Jāsaka, ka autors gana labi iepazīstina arī jau ar iepriekš zināmiem tēliem, lai arī salīdzinošs jaunpienācējs sērijā nejustos pavisam apjucis.

Tā sērijas ceturtā grāmata aizsākas pie gobliniem un konkrētāk pie Erinas par Rags(Lupata) nosauktās goblinu virsaites, kura nevēlas pievienoties Goblinu Lordam viņa cīņā galvenokārt pret cilvēkiem, bet ne tikai. Tajā pašā laikā Lupatai virsaites gods nav akmenī iecirsts un, kā jau visur, arī pie gobliniem teju visos svarīgākajos aspektos dominē vīrieši, turklāt vēl augums nav tik liels, lai ar muskuļu spēku kādu varētu vien iebiedēt. Toties pretstatā tam Lupatai piemīt starp gobliniem neraksturīgi atjautīgs prāts, ko jau parādījusi ar savu šaha spēles prasmi, bet tas tā teikt ir tikai aisberga sākotnēji redzamā daļa. Tiem, kuri izvēlēsies sekot Lupatai, sākotnējais atdalīšanās process no kalna troļļa Tramborag, kurš arīdzan cer palikt neatkarīgs no Goblinlorda, nebūs tas vieglākais ar daudziem smagiem pārbaudījumiem, bet dzīvajos paliekošajiem labums īsā laika periodā no Lupatas ģenialitātes būs acīmredzams.

Bet pie Lupatas salīdzinoši ar citiem tēliem laiks tiek pavadīts pavisam īsu brīdi, bet tas nenozīmē, ka goblinu skaita pieaugums un to lielāka koncentrēšanās, jaunu līderu uzrašanās neietekmē citus sērijas tēlus, pat ja pirmās manāmās pazīmes ir vien nākamajā grāmatā un vispirms to uz savas ādas izjūt jauniņais imperators Leikans. Leikans ir zemietis, kuram kā daudziem citiem ‘’palaimējās’’ iekļūt kāda nelieša teleportācijas burvestībā un nokļūt šajā fantāzijas pasaulē, bet atšķirībā no citiem Leikans ir viens, kad tiek transportēts, bet par spīti redzes trūkumam, Leikans kā neviens cits izcīna sev vietu īpatnējajā pasaulē, kura ar līmeņiem un prasmēm tik ļoti reizēm atgādina kādu fantāzijas tipa spēli. Atkārtoti atšķirībā no citiem Leikans izmanto jaunās pasaules īpatnības savā labā un tīri eksperimenta pēc, jo zaudēt nebūtu ko, un atceroties reālu stāstu par pašpasludinātu imperatoru Nortonu iekš ASV, nosauc sevi par imperatoru un kādu spēku ietekmē, kuri acīmredzami valda, par tādu arī kļūst.

Tomēr dzīve nevienam negādā vien labumus, pat ja esot imperatoram tie ir vieglāk pieejami, to vietā nāk citi pienākumi un atbildības nasta, kura goblinu draudu ietekmē vien aug, jo mudina citus tuvējos ciematus vai nu pievienoties Leikana Unseen impērijai. Vienlaikus ne visi ir makten priecīgi par jauna, spēcīga personāža uzrašanos, kā lēdija Magnolija, kura nekavējas rīkoties, lai, ja ne uzreiz likvidētu draudus viņas pozīcijām, jo prioritātes ir citas, bet noteikti aizsāktu plānus, kas vispirms iegūtu vairāk informācijas, iespēju robežās sabotētu un kavētu Leikana un viņa impērijas attīstību, bet ar galveno virsmēķi agrāk vai vēlāk – atentātu.

Bet ne visiem noveicas, kā Leikanam. Citiem ir lemts ieteleportēties tādu valdnieku teritorijās, kuri būtu uzskatāmi kā nākošie draudi pēc gobliniem lēdijas Magnolijas un viņas sabiedroto teritorijām, kurās mīt arīdzan Erina un Rioka. Tā viens no tādiem ir Flos Reimarch jeb King of Destruction, kuru ideāli raksturo viņa titula apzīmējums. Aptuveni 20gadus pasaulei ir bijis miers no viņa ekpansijas draudiem, 20 gadus viņš ir dusējis savu ‘’atpūtas’’ miegu, bet nu pienācis laiks jauniem karagājieniem. Par laimi citiem, šo 20 gadu laikā paša impērija ir sadalījusies sīkākās valstiņās un pirms var acis mest uz citām pasaules daļām, ir jākonsolidē paša spēki, jāatgūst to agrākais apjoms. Bet ne visi agrāki Flosa cīņu biedri tādi ir arī tagad. Turklāt tādu nav mazums, bet ne viss atkarīgs no pretinieku un sabiedroto kvantitatīva skaita, par cik liela nozīme šaipasaulē ir arīdzan līmeņiem.

Viņa aizgādībā, kā nu jau uzticības personības ir divi jauni zemieši, brālis un māsa Trejs un Terēze. Sākotnēji tiek skatīti ar aizdomīgu aci, vairāk gan no citu, ne Flosa puses, jo vienīgi viņš zina brāļa un māsas patieso izcelsmi, bet, laikam ejot un abiem pierādot arī citiem savu varēšanu, iegūst arvien lielāku ietekmi. Ja citur pasaulē Floss tiek uzskatīts vienīgi kā par draudu, tad viņu acīm lemts vērot, ka Floss nav vienīgi uz iznīcību un karošano vērsts valdnieks, vismaz ne tagad. Ik pa brīdim Floss izmanto iespēju izkratīt sirdi par savām šaubām Trejam un Terēzei, kuras citiem ne tikai nedrīsktētu, bet būtu pat bīstami. Tomēr kaut kas Flosa iekšienē, viņa uzbūves matricā liek soļot jau par agrāk iesākto ceļu. Acīmredzami viņš nav parasts mirstīgais, jo 20gadu miegs nav bijusi koma.

Līdzīgā situācijā, kā Trejs un Terēze, nokļūst arīdzan Toms, kuram vēl vairāk nepaveicas ne tikai ar ļoti īpatnējas klases iegūšanu, kas ir Klauns. Ja vēl ar to nepietiktu, tad atrašanās lokācija Tomam ir Blighted karaliste Rhir kontinentā, kuru apdraud par dēmoniem sauktu briesmoņu uzbrukumi (eksistē Dēmonu karalis), un vienā no tādiem Toms pilnīgi zaudē prātu, pazūd par filmu saucamā bilde un attopas vienās asinīs, dēmoni apslaktēti ap viņu, kas būtu pat labi, bet citi no Zemes esošie tautieši ar šausmām un bailēm veras uz viņu. Jucis vai brīžiem tomēr pie pilna saprāta. Varbūt ar bipolaritāti sirgstošs, bet ļoti iespējams arī kas vairāk, jo pēc šī incidenta Toms savā galvā sāk dzirdēt agresīvu, slepkavnieciski noskaņotu balsi. Kas tā tāda, no kurienes nākusi, bet, kad Tomam uz brīdi zūd kontrole pār savu ķermeni, top skaidrs, ka šī balss (skaidrībass labad dēvēju to Toma pilnajā vārdā Tomass) ir individuāla personība. Lai arī Blighted karalis Othius Ceturtais uzskatāms par lēdijas Magnolijas sabiedroto, tad vismaz līdzšim redzētais neliek par to diži priecāties.

Uz vēl īsāku brīdi, kā Rags/Lupata, autors pievērš uzmanību ar Torenu notiekošjam, kuram pēc visas būtības pēc manas reģeneratīvās saiknes pārraušanas ar Erinu būtu bijis jābūt mirušam. Vien nekromancera Paisīsa viņa skeletā ievietoto četru Nekromancera Phil Chandler vai bēdīgi slavenāku un populārāku vārdu Aškarāšs kaulu dēļ Torenam piemīt unikālas spējas, kuras notur pie ‘’dzīvības’’. Tā nu Torenam lemts nokļūt Liskoras pilsētai tuvumā esošajā pazemes labirintā, kurā iespējams Torenam dota iespēja atgriezt sev labo vārdu, novērsties no bezjēdzīgas slaktēšanas, kas gan aizsākas uzģērbjot briesmoņu noslaktēta piedzīvojumu meklētāja drēbes un maskējoties pašam par tādu (mēms), lai sekojoši, noturot paškontroli un palīdzot citiem radītu leģendu par kādu ļoti spēcīgu piedzīvojumu meklētāju, kura viena pati klejo pa labirintu un, ja tavai komandai smagā brīdī paveicas viņu sastapt, tad vari pateikties diviem, jo nu varbūtība palikt dzīvajos ir vairākkāršojusies.

Tēlu tik daudz, notikumu pasaules mērogā tik plaši, ka reizēm gribas atgriezties pie jau iepazītajiem tēliem kā Erina viņas viesu namā/krogā vai pie Riokas, kuras skrējējas (tāda kā šīs pasaules pastniece, kurjere) gaitas arī vairs nav tik vienkāršas, kā sērijas sākumā. It īpaši pēc pūķa Teriarka sastapšanas un viņa nepārdomātā sūtījuma pie Nekromancera Aškaraša. Bet zinot Erinas personību, viņas teju magnētiskās spējas pievilkt sev visinteresantākos personāžus un līdz ar to notikumus, arī viņai grāmatās veltītajos brīžos mierīgi vis nerit dienas. Tā ceturtajā Winter Solstice grāmata pati ievieš jaunu apdāvināšanās svētku tradīciju Ziemassvētkus, kuri vietējiem ir pilnīgs jaunums, bet pašai pa vidu darba dunai paliek tik skumīgi, ilgas pēc mājām un tuviniekiem tik lielas, ka jānobēg prom no citiem, lai varētu kārtīgi izraudāties. Vai sestajā The General of Izril grāmatā, kad seši Lupatas ietekmē par labiem vairāk vai mazāk kļuvuši hobgolini izglābj ne tikai viņu no plēsoņkazām un Erina aiz patiecības piedāvā palikt savā viesu namā un kārtīgi paēst, bet ne visi ir tik toleranti un saprotoši.

Pat ja šī jau pieminētā sestā grāmata lielākoties šķiet ar zemāku intensitāti un mazākiem apgriezieniem salīdzinoši pēc piektās Last Light grāmatas kulminācijas, tad noslēguma fāze un kulminācija ar līdz šim lielāko kauju sērijā starp cilvēkiem un gobliniem to visu atspēko un lieliski sagatavo ap un par Liskoras pilsētai galvenokārt noritošajām nākamajām trim grāmatām.

Pirateaba – The Wandering Inn #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.

Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.

Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.

Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.

Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.

Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.

Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.

Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.

Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.

Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.

Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters 2 (He Who Fights with Monsters #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagaidām pirmās divas He Who Fights with Monsters sērijas grāmatas sevī ietver vairākus paralēlus sižetus ar vienu galveno. Pirmajā pārliecinoši par tādu kļuva uz ātru roku Piedzīvojumu Meklētāju Asociācijas sakomplektētā ekspedīcija Astral Space dimensijā, lai noskaidrotu, kas bloķē galvenokārt jau ūdensresursa nokļūšanu citkārt tuksnešainajā Greenstone reģionā.

Sekas atklājumiem autors Travis Derell jeb Shirtaloon galvenokārt atstāj tālākiem turpinājumiem. Vien ieskicē potenciālos draudus gan šajpasaulē ironiski Church of Purity personāžā, gan pārpasaulīgi un vēl pārdabiskāk, kā jau esošā maģija izpaužas, senu un ārkārtīgi spēcīgu būtņu the Great Astral beingsveidolā. Niecīgs mierinājums, ka parasti šīs būtnes viena otru uzrauga, lai nepārkāptu citu ‘’kolēģu’’ interešu zonas, bet šoreiz Builder un viņa sekotāju kults sāk pārbaudīt, cik tālu var pārkāpt pāri līnijai, līdz kāds pamanīs un varbūt sāks rīkoties.

Kā jau LitRPG un He Who Fights with Monsterssērijas ietvaros arī ar GameLit subžanra pazīmēm, tad galvenajam varonim, kā arī viņa kompanjoniem (viņiem gan normas robežās), ir jāpieaug spēkā. Jau pārdomās par pirmo sērijas grāmatu minēju, ka šī ir pirmā LitRPG sērija, cik nu tādas lasītas vai klausītas, kurā netiek pieminēta pieredzes punktu krāšana, līmeņu audzēšana. Tā vietā maģisko esenču lietotāji un pārsvarā tādēļ arī piedzīvojumu meklētāji trenē savas spējas un laika gaitā pāriet no zemākā spēka līmeņa (Iron) un augstāku un augstāku līdz, ja palaimējas izdzīvot, sasniegt dimanta līmeni, par kuru dažnedažādas baumas un leģendas, viena trakāka par otru.

He Who Fights with Monsters2 pilnveido arī paša galvenā varoņa Džeisona Asano komandu. Līdzās jau iepazītiem varoņiem kā Clive Standish un Humphrey Geller, katrs ar saviem +/- unikāliem talantiem labākas komandas uzbūvei, klāt nāk varoņi ar salīdzinoši vēl mazāku pieredzi pret monstriem un mošķiem kā Asano. No jaunpienācējiem visvairāk izceļas Sofija Vekslere, kura vēl pavisam nesen nespēja izdomāt, ka izkļūt cauri sveikā no Greenstone kriminālās pasaules bosu uzmanības centra, bet tagad ātrā laikā kļuvusi par Džeisona piedzīvojumu kompanjonu un paredzami nenovērtējamu komandas biedru. Interesants gan ir viņas juridiskais/likumiskais statuss, ko varētu ciniski interpretēt kā Džeisonam piederošu verdzeni. Faktu, ko galvenais varonis neizmanto ar ļaunu prātu un labi ka tā. Līdzās Sofijai var pieminēt arī viņas draudzeni Belinda Callahan, bez kuras palīdzības Sofijai diezin vai būtu izdevies tik ilgi izdzīvots starp Greenstone kriminālās pasaules iemītniekiem.

Kamēr Church of Purity un Builder kultisti vairāk vai mazāk paliek fonā, vien pa retam par viņiem tiek atgādināts, tad galvenā sižeta gods otrajā grāmatā pienākas Zelta ranga Emir pārstāvim un viņa sarīkotajam gandrīzvai turnīram ar lielām balvām. Turnīra norise ir vienā no Astral Space dimensijām un ved tas uz sena, it kā iznīcināta ordeņa Order of Reaper galveno bāzi. Varētu pamatoti, jautāt, kāpēc gan Zelta ranga piedzīvojumu meklētājs pats nevarētu turp doties, bet āķis tāds, ka šai dimensijai uzlikts tāda tipa bloks/aizsardzība, kas tajā ļauj iekļūt viet Iron ranga pārstājiem, tādiem, kuru spēka un talantu potenciāls vēl nav izkopts pat līdz pusei.

Sen zudušas bagātības, noslēpumi, kas palikuši nevienam nepieejami, ir vien sīkumi, ko Džeisons, viņa kompanjoni un citi konkurenti, to skaitā arī jaunas, draudzīgi noskaņotas paziņas, neskaitot monstru pilni džungļi un tajos paslēptie labumi, var un arī iegūst.

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Will Wilder ir 12gadīgs puika, kuram prāts tā vien nesas uz nedarbiem. Ja pateiksi, ka kaut ko nedrīkst darīt, būs liela varbūtība, ka tā tu tikai palielināsi pirkstu niezēšanu, lai tieši panāktu, ka konkrētais nedarbs tiktu pastrādāts. Un gluži tā arī iesākas Vila Vaildera triloģija, vienīgi ar to atšķirību, ka puika, cik spēj sevi atcerēties, ir nojautis par pārdabiskā eksistenci. Līdz šim visvisādi mošķi un dēmoni uzturējušies redzes perifērijā, bet tagad pienācis laiks, kad būs vajadzīgs tiem stāties pretim.

Vila talants un spējas nāk no viņa vecvectēva Džeikoba, katra triloģijas grāmata iesākas ar prologu no šī rada puses. Diemžēl tēvs Dens, kaut arī laiks rādīs, ka arī viņam piemīt talants, tomēr visiem spēkiem neatlaidīgi noliedz jebkāda pārdabiskā eksistenci un pie viņa palīdzību šajā jautājumā labāk nemeklēt, bet, par laimi, dzīvajos vēl ir vecmamma, Džeikoba meita, tante Lucille, kura tā vien gaidījusi, līdz kāds no radiem sāks īstenot pareģojumu.

Maģiskais spēks, ieroči pret briesmoņiem un dēmoniem sērijā nāk no relikvijām, kuras galvenokārt saistītas ar kristiešu svētajiem. Neliels izņēmums ir otrā sērijas grāmata The Lost Staff of Wonders, bet reliģiskā tematika šajā bērnu fantāzijas triloģijā ir ar garām nepalaižamu uzsvaru, gluži vai kā ar bomi par galvu. Faktors, kas brīžiem aizēno pat pašu piedzīvojumu.

Katra triloģijas grāmata diemžēl nav pārlieku izteiksmīga un kulminācijas brīžiem, kad Vils ar draugiem un palīgiem stājas pretī ļaunumam, kuru citi nespētu apturēt un tādejādi izglābt pasauli, kaut kas tomēr pietrūkst, lai lasītājs jebkurā vecumā izjustu spriedzi un justu līdzi varoņiem, pat ja labi zināms, ka labie varoņi uzvarēs.

Jāpiebilst arī ka audio versiju grāmatām ierunā pats autors. Vienmēr esmu skeptisks, ja pats autors ierunā grāmatu, vēl jo vairāk, ja izdomātu romānu, bet šoreiz vismaz par šo var autoram Raymond Arroyo izteikt labākus vārdus nekā par pašām grāmatām.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters (He Who Fights with Monsters #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jason Asano, jauns austrālietis ar Japānas izcelsmes vecākiem, nenojauzdams, ka nākošajā rītā viņa dzīve uz ļoti iespējamu neatgriešanos izmainīsies vairāk nekā par 180grādiem, mierīgi aizmieg savā gultā, lai no rīta pamostos pilnīgi svešā dzīvžogu labirintā, turklāt vēl bez jebkāda veida apmotojuma jebkur uz ķermeņa. Vai kāds izdomājis uztaisīt pamatīgu joku, kur vispār viņš atrodas un ko iesākt tālāk ir vien daži no jautājumiem, kuri joņo pa Džeisona galvu.

Bet puisim tiem neatrodas diži daudz veltāma laika, jo ātri vien jācīnās palikt dzīvam, bēgt no īpatnējiem divkājainiem radījumiem, kuri neslēpj savus nodomus un noslieces ēdienreizēs apēst pa kādam humanoīdam kā elfam vai cilvēkam. Tieši tā! Džeisons nebūt nav pārklausījies. Šajā jaunajā pasaulē mīt visvisādas būtnes, to skaitā lauvām līdzīgie Leonid rases pārstāvji, ne tikai briesmoņi un ļaundari, bet arī personas, kuras laika gaitā Džeisons ar prieku sauks par draugiem.

Pirmā sērijas grāmata kalpo kā pasaules iepazīšana lasītājam kopā ar galveno varoni. Kā vienam, tā otram viss ir pilnībā jauns. Gan maģijas sistēma, gan dažādās atšķirīgām rasēm pieejamās spējas, starp kurām tev pieejamās atkarajās no tā, kuras tu atmodini pirmās. Džeisona gadījumā viņš šķietami sper ne vienu vien soli tumšo spēku virzienā, bez citu sākotnējiem padomiem, ja spriež tikai pēc esenču spēju nosaukumiem Dark, Blood, Sin un Doom. Katrai no tām vēl ir piecas apakškategorijas, kuras trenēt un audzēt līmeni.

Interesanti kā nevienā brīdi galvenais varonis Džeisons vai jebkurš cits šīs sistēmas izmantotājs neatsaucas uz pieredzes punktu krāšanu, līmeņu audzēšanu tā klasiskajā izpratnē. Tā vietā, atmodinot visas esences tēls iegūst Iron klases/ranga kategoriju, tālāk uz bronzas līmeni var sākt attīstīties pienācīgi, kad ir iegūtas visas piecas spējas katrai no esencēm, un turpināt attīstību uz Silver, tad Gold un noslēdzoši uz pašu spēcīgāko Dimanta rangu.

Džeisons neskatoties uz visnotaļ saprotamo apjukumu par situāciju, kurā nonācis, vienlaikus ir gana apķērīgs un jau pirmajā misijā/kvestā sekmīgi palīdz trim citiem piedzīvojumu meklētājiem, tā iegūdams nenovērtējamus draugus, kuru palīdzība, lai iedzīvotos un saprastu kas ir kas, grūti novērtējam monetāri. Tāpat kā ar pieredzes punktiem, tā arī nevienā brīdi īsti neizskan minējumi, vai galvenajam varonim kā spēlētājam ir iespējams mirt un atdzimt. saprotami kaut ko rezultātā zaudējot vai izmantojot anglisko terminu šī maģiskā fantāzijas pasaule ir ar permadeath funkciju. Kopumā interesants un līdz šim personīgi neredzēts fantāzijas subžanru LitRPG un GameLit kombinācija.

Cits būtisks He Who Fights with Monsters pasaules aspekts ir tās politiskās pasaules intrigu spēles, galvenokārt starp Adventure Society un Magic Society, bet ne tikai. Lai arī katrai no šīm biedrībām ir plaša pārstāvniecība visos reģionos, lielās un mazās pilsētās, tad atsevišķi kā valstis, ja nu vienīgi kā pilsētvalstis pārvaldība neeksistē. Tikmēr Džeisons ignorances cēļā vai kā citādi nereti izpaužas šokējoši vietējo izpratnē, galvenokārt reliģiskajā sfērā galvenokārt, jo šeit dievi ne tikai eksistē, bet mēdz uzturēties starp saviem pielūdzējiem, bet pats Džeisons vismaz mūsu pasaulē atradies starp ateistu piekritējiem.

Autoram Travis Deverell jeb Shirtaloon acīmredzami jau pirmās grāmatas tapšanā ir bijis lielākas epikas plāns, jo He Who Fights with Monsters ietvaros atrodamas vairāki sižeti, kurus citkārt būtu pavisam loģiski sadalīt atsevišķās grāmatās vai pat izvērst mini-triloģiju. Diemžēl paralēli interesantajiem piedzīvojumiem, neuzpiestajam humoram no Džeisona puses, nepamanīt nevarēja redaktora trūkumu pat man uzkrītoši pamanāmā gramatikas ziņā, vai kāda padomu, kas vispārējo lielo sižetu palīdzētu padarīt plūstošāku, reizēm ne tik notikumu secības aprakstošu.

Reki Kawahara – Sword Art Online (Light Novels) #1-2 (Aincrad)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir 2022.gads (grāmata izdota 2009.gadā) un desmit tūkstoši laimīgo, to starpā beta testētāji, kā pirmajiem ir iespēja sākt spēlēt pirmo pilnas imerijas virtuālās realitātes MMORPG spēli Sword Art Online. Diemžēl ātri vien spēles galvenais izstrādātājs/radītājs ātri vien laupa šo prieku, paziņodams, ka vienīgais veids, kā izkļūt no spēles, ir pieveikt tās simts līmeņus. Jebkurš cits mēģinājums izlogoties, it īpaši radinieku mēģinājumi fiziski noņemt VR iekārtu NerveGear no nelaimē nokļūvušā rezultēsies ar attiecīgā indivīda permanentu nāvi.

Sword Art Online būtu ieliekama GameLit subžanra kategorijā, jo, lai arī tās varoņi ir iestrēguši spēlē, kurā ir jākrāj pieredze un līmeņi, ir visvisādi ieroči, resursu ieguve utt., tad nevienā brīdi tas, kur nu vēl, piemēram, talantpunktu izlietošana, netiek uzskatāmi parādīts, kā tas būtu iekš LitRPG.

Vēl interesantāk, ka autors jau pirmajā mangas stila prozas (light novel) krājumā (maiteklis) izšķiras par labu tam, ka viņa galvenajiem varoņiem beta versijas testētājam Kirito un spēcīgākās ģildes biedrei Asuna (ne-pārsteidzoši krass dzimumu sadalījums spēlē) kopā ar citiem censoņiem izdodas spēli pieveikt un atbrīvot tajā iestrēgušos, kuri divu gadu laikā vēl palikuši dzīvajos. Jāpieļauj, ka Sword Art Online izstrādātājiem ir ļoti spēcīgi advokāti, ka pat divus gadus pēc notikušā viss rit savu gaitu.

Var viegli saprast, kāpēc Sword Art Online būtu kļuvis tik populārs, bet brīžiem prasās dziļāka, daudzslāņaināka tās pasaules simts līmeņu izpēte, spēles mehānikas parādīšana, bet kāds gan būtu turpmākais sižets, ja jau pirmajā krājumā visa problēmsituācija atrisināta. Tad nu vismaz sērijas otrais krājums to paveic ar vairākiem prīkvela stila īsajiem stāstiem par Kirito un Asunu. Vienīgais, lielais mīnuss, ka par šiem piedzīvojumiem, to ietekmi uz tēliem nevienā zilbē nebija dzirdmas sērijas debijā. Ja turpinājumi būtu līdzīgā manierē, nevis hronoloģiski pēc pirmā krājuma turpinājums, tad šķiet labāk patiktos apstāties šajā punktā, ja vien autors nepārslēdzas uz pavisam citiem tēliem, nekā dažādu īso stāstu formā uzzināt kaut ko par Kirito un Asunu hronoloģiski ačgārnā pasniegšanas veidā.

Drew Hayes – 5-Minute Sherlock #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Būdams pēdējais kājās palikušais pēc smagas deju kluba ballītes Sherman Holmes nav vis visizturīgākais dejotājs, bet gan ļaunprātīga un neatļauta eksperimentālu vielu vienīgais izdzīvojušais. Vielas ir ar tik traumatizējošu ietekmi, ka Šērmans pat neatceras savu īsto vārdu vai vispār kaut ko no tā, kas būtu noticis pirms kluba apmeklējuma. Toties vielu kombinācijas ‘’ieguvumi’’, kādēļ tā radītāji vispār nopūlas, ir prāta spēju palielināšana līdz ģēnija apmēriem. Par nelaimi ļaundariem, Šērmans nonāk valsts aģentūru un ne viņu kontrolē.

Kāpēc Šērmana prāts iefiksējies uz diženā detektīva Holmsa tēlu, nevienam arī nav tapis skaidrs, bet fakts paliek fakts. Arī tas, vai Šērmans bijis tikpat ekscentrisks un īpatnējs arī pirms vielu ietekmes paliek atklāts un debatējams jautājums. Bet vielu pozitīvā ietekme, ģenialitātes faktors diemžēl nav Šērmanam pieejams neierobežoti un kad vien vēlas, vien reizi dienā uz aptuveni 5 minūtēm, pēc kurām automātiski kā komā iekrīt miegā. Turklāt Šērmanam vienmēr kaut kā savs prāts jānodarbina, nedrīkst iestāties ne uz mirkli informācijas ievades deficīts, jo pretējā gadījumā arī ārpus piecminūtes loga Šērmana prāts pašiznīcināsies (plus nebūs pieejams izpētei ne valdībai, ne ļaundariem).

Tāpēc tiek pieņemts lēmums Šērmanu pārvest uz citu lokāciju, bet ne kaut kādā tur busiņā kā ieslodzīto, bet ar slepenā aģenta 221 jeb segvārdā Vatsona pavadībā, ļaujot izbaudīt ‘’brīvo dabu’’, stimulēt prātu un iegūt jaunas atmiņas un pieredzi. Bet nebūsim pārsteigti, kad ļaundari, ar algotņu starpniecību, nekavējas izmantot šādu burvīgu iespēju atgūt kāroto eksperimenta subjektu.

Pašam Vatsonam šī ir iespēja atgūt savu labo reputāciju kolēģu vidū, kura pazaudēta pēc tuva drauga un uzticama kolēģa nodevības darba laikā, bet kas tagad liek aiz katra stūra saskatīt potenciālas briesmas vai nodevību. Sākotnēji arī Vatsons, tāpat kā visi citi, Šērmanu redz kā vien nelaimīgu jukošo, kurš, neskatoties uz nenoliedzamo ģenialitāti, knapi turas pie realitātes. Tomēr kopā pavadītais laiks un izvairīšanās no dzīvībai bīstamām situācijām izveido jaunu un negaidītu parnterību, kura ir Šerloka un Vatsona vārdu cienīga.

Otrs Šerloka un Vatsona piedzīvojums abus aizved uz vēsturisku muižu, kura nu pārvērsta par spoku apsēstas mājas tūristu izklaidi, bet darbinieki noraizējušies, ka tik izklaide nav pārvētusies negaidītā patiesībā. Visi citi privātdetektīvi darbinieku bažas noraidījušas, kā nepamatotas bažas, bet pasaulē labākais privātdetektīvs Šērmans Holmss nebūs no tādas pašas šlakas, un kopā ar uzticamo palīgu Vatsonu dotas palīgā noskaidrot, kas īsti cenšas aizbaidīt tūrīstus un visādi citādi izjaukt nelielo biznesu.

Interesanta un vismaz man nedzirdēta pieeja Holmsa pastīža romānos, kad autors nemēģina ne pārvietot Šerloku Holmsu uz mūsdienām vai pārstāstīt pagātnes vēsturiskajos ietvaros. Tā vietā nelaimīga eksperimenta upuris neviļus par tādu tiek pārtaisīts, bet varam būt droši, ka pats Šērmans sevi par ‘’nelaimīgo’’ neuztver vai vismaz cenšas tā nedarīt, jo konstanti nodarbināt prātu un tikt galā ar visu informācijas gūzmu, ko citi muļķa mierā ignorē nav nekas viegls. Labi, ka ir tāds draugs un palīgs kā aģents Vatsons.

Obert Skye – Wizard for Hire #2-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Dzīve jau kopš agra vecuma, kad acu priekšā vecāki nolaupīti nezināmā virzienā, nav Oziju Tofiju appuišojusi. Pašam ir bijis jākūļās un jāmācās kas ir kas un kas ir īsts un patiess. Pirmā triloģijas grāmatā Harijs nejauši pamanītā sludinājumā nolīgst burvi vārdā Rin, lai tas palīdzētu viņam atrast vecākus. Diemžēl sniegtā atbilde nav tā, ko zēns visus šos gadus ir kārojis, bet tas nenozīmē, ka pasaulē nav ienaidnieku, kuri vēlētos situāciju izmantot savā labā.

Āķis tajā, ka Ozija zinātniskie vecāki, pirms abu nolaupīšanas, ilgstoši strādāja pie ļoti īpaša seruma, kas ļautu kontrolēt citas personas rīcību ar savu domu spēku. Īpašā projekta finansētās, ļoti bagāts un varaskārais Rejs alkst iegūt savā kontrolē šādu spēku, bet, par cik, Ozija vecāki vairs nav tā teikt pieejami, bet ir zināms, ka viņi eksperimentējot it kā dāvājuši šo īpašo superspēju savam dēlam, Rejs ir gatavs uz visu iespējamo, lai nu puisis nonāktu viņa rīcībā un varētu iegūt asinis un konsekventi no tām izgūt attiecīgo ‘’prāta kontroles serumu’’.

Par laimi Ozijam viņam nav jācīnās pret ļaundari Reju vienam pašam. Ozijam ir draugi, kuri var viņam palīdzēt, un par tādiem puisis var saukt gan Sigiju, burvja Rina meitu, gan nu jau arī pašu Rinu, kā arī metālisko putniņa konstrukciju vārdā Klārks, kas spēj pats domāt, sarunāties un pieņemt lēmumus. Kopā kā vienota komanda viņi spēj stāties pretim Rejam un viņa nolīgtajiem muskuļotajiem apsargiem un pakalpiņiem.

Wizard for Hire triloģija kā tāda ir arīdzan piedzīvojumiem bagāts maģisks stāsts, kurā burvis Rins liek galvenajiem varoņiem Ozijam un Sigijai noticēt maģiskumam, ko ikdienā katrs no mums pieņem par pašsaprotamu un vienīgi zinātnē balstītu. Kā daudz kas ja ne nobruktu, tad šķistu krietni apgrūtinošāks un čakarīgāks, ja nebūtu pieejams pat īslaicīgi. Tā teikt, cik daudzi tagad glaudāmos/vied- telefonus pieņem par pašsaprotamiem, cik daudziem telefoni un datori būtu tumša bilde, ja neeksistētu pasaules plašais internets u.c. Novērt šķietamo maģiskumu tajā visā nav nemaz kaut kas viegls un uzreiz notverams. Varbūt reizēm nepieciešams kāds varaskārs un samaitāts personāžs kā Rejs, kas liek to visu novērtēt citā gaismā. Lai vai kā kāds cits uz tevi šķībi skatītos vai nez kā padomātu.

Un galu galā zvans no Wizard for Hire pirmās grāmatas, kontrakts starp zēnu Oziju Tofiju un burvi Rinu arī tiks izpildīts un triloģija veiksmīgi noslēgta.

Lindsay Buroker – Star Kingdom #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Casmir Debrowski ir vienkārš robotikas profesors uz Odin planētas. Nevar noliegt viņa izcilību un gudrību, kā nekā nesen radījis jauna tipa humanoīdu robotu Crusher slepenā militārā projektā Star Kingdom karaļnamam. Diemžēl par spīti visiem viņa sasniegumiem viss var būt kaķim zem astes, kad vairāki Crusher roboti nonāk teroristiskas grupas rokās un vairāki paša izgudrojumi uzrodas universitātes teritorijā vien īsi pēc karalistes bruņinieka brīdinājuma, ka viņam nekavējoties jābēg un jāpamet planēta.

Kazmirs ne tuvu ārēji neizskatās pēc klasiska varoņa. Stresa situācijās ar tendenci izplūst vārdu plūdos Kazmirs tomēr spēj ar savu aso prātu nonākt pie risinājumiem, lai cik neprātīgi tie no malas nešķistu, kuri tiem tur no malas nemaz neienāktu prātā un tādēļ jau sen būtu pieskaitāmi mirušajiem. Bet ātri vien pēc Crusher robotu un Kazmira atkalsastapšanās stāstā tiek iesaistīts algotnis, citu acīs pirātu kapteinis Tenebris Rache, kuram nezkāpēc saistoša šķiet Kazmira liksta. Vien kad Tenebriss novelk sejas aizsargmasku var tapt skaidrs kāpēc.

Iepazīstinot būtiskākos tēlus jāpiemin par 1) Kazmira neveiklo, no cilvēku kontakta izvarīgo, jo grūti interpretē citu emocijas, zinātnieci Kim Sato, kuras ekspertīze attiecībā uz vīrusiem un baktērjām vēlāk sērijā būs neatsverams; un 2) Kazmirs pašaizsardzības nolūkos, kā miesassargu radu jaunu Crusher robotu, kuram dod vārdu Z. Kazmirs pret visiem robotiem attiecas ar pieklājību, nedod tiem vienkārši pavēles, bet pasaka ‘’paldies’’ un ‘’lūdzu’’. Tā teikt attiecas pret tiem, kā pret personībām. Tas ne tikai sāk piešķirt ar laiku Z personību, kas nepiemīt citiem robotiem, bet Star Kingdom zvaigžņu sistēmās un citur dod Kazmiram labu slavu starp robotiem, kas lieti noderēs, kad Kazmirs un viņa sabiedrotie nonāks sarežģītā un dzīvībai draudošās situācijās.

Tikmēr uzmanība, kuru Kazmira izgudrojumi pievērsuši viņam iegrūž profesoru no jauna Zvaigžņu karalistes karaļa un karalienes fokusā, no kuriem krietni bīstamāks ar savu valdīšanas stilu un uzskatiem ir karalis, kurš labprāt sūta Kazmiru bīstamā uzdevumā ar cerību, ka tam izdodoties viņš pats varētu ņemt letālu galu. Ne reizi vien Kazmirs nonāk pie atziņas, cik pasargātā un no pārējās sabiedrības nošķirti universitātes akadēmiskajā vidē dzīvojis.

Atgriežoties pie sērijā būtiskajiem tēliem noslēdzoši gribas vēl iepazīstināt atlīdzību mednieci Bonita Lopez, viņas kuģa Mākslīgo Intelekto Vego un vienu no kosmosa kuģa apkalpes ģenētiski un fiziski izmainīto (kopš dzimšanas) kaķsievieti Shin, kurai nākas saskarties ar lielu daļu naida, jo daudzviet starp zvaigžņu sistēmām ģenētiskās modifikācijas ir aizliegtas, bet ar visu to nebūtu jābūt gaišākajam prātām, lai saprastu, ka viņas unikālais vizuālais atšķirīgums piesaistītu naida izlādi no svešiniekiem. Neskatoties uz šādiem traucēkļiem abām piemīt spējas un talanti, vairāk fiziskajā sfērā, kas, lai cik neticami tas nešķistu, palīdz Kazmiram, Kimai un vienkārši labajiem tēliem šajā sērijā.

Star Kingdom sērijas pirmās piecas grāmatas varbūt nav galvu reibinoši jauns skatījums uz SFF žanru, bet ir gana labs un aizraujošs piedzīvojums ar saistošiem tēliem, lai vēlāk būtu interese sēriju noklausīties līdz galam.