J.S. Morin – Black Ocean: Mercy for Hire #1-16.8

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kosmosa operas sāga 16 salīdzinoši īsās grāmatās (individuāli) plus daži īsie bonusa stāsti, kā pēdējie divi, tādi kā sava veida epilogu veidojoši noslēguma stāsti.

Visas sērijas garumā ir vairāk par diviem galvenajiem tēliem, bet par pašiem galvenākajiem būtu saucama burve Espere un Kubu, kuru pavisam viegli ir noturēt par parastu suni, bet patiesībā ir jaunatklāta sevi apzināties spējīga rase. Viņiem specifiski šai sērijai pievienojas jauns galvenais tēls Wesley Wesley. Lētu B kategorijas spraiga sižeta, trilleru aktieris, kuru reizēm grūti nopietni uztvert viņa izturēšanās un izteikumu dēļ, bet kura slēptie talanti sērijas gaitā lieti noderēs Esperei, Kubu un co, un būs neatsverama sastāvdaļa to veiksmīgam iznākumam.

Lai būtu interesantāk lasīt vai klausīties Mercy for Hire piedzīvojumus, ieteiktu labāk sākt ar pirmo Black Ocean sēriju un tad izvēlēties, ar kuru Black Ocean spin-off sēriju turpināt tālāk. Pie viena nebūs sveši citi mazāk nozīmīgi vai retāk pieminētie tēli, kuru stāsts netiek šeit fokusēts.

Mercy for Hire var iedalīt četrās daļās. 1)Vienkārši piedzīvojumi ar Esperi kā algotni, kura gatava palīdzēt grūtībās nonākušajiem situācijās, kuras parastajiem likumsargiem nav pa spēkam.

2)Kad pamatnoteikumi un konkrētās sērijas pasaules uzbūve iepazīstināta pienācīgi, viena no misijām noved pie Zemes Senās Ēģiptes stilā ieturēta kulta, kas kurorta aizsegā veic savas kriminālās aktivitātes. Konfrontācija starp šiem salašņām, kuri no sevis iedomājas nez kādus visu varenos dievus un sērijas labajiem varoņiem.

3) Trešo sadaļu varētu nosaukt par pārējas posmu uz (4) ceturto kulminācijas daļu, kurā Espere palīdz ieviest pārmaiņas visvarenākajā kriminālās pasaules sindikātā kāds jebkad eksistējis – Rucker Syndicate Šajā sērijas posmā iespēja kaut ko pilnībā neuztvert vai neizbaudīt līdz galam, ja šī ir pirmā saskare ar Black Ocean visumu, ir vislielākā. Bet autors pieliek gana lielas pūles, lai arī jaunpienācējs nejustos nelūgts viesis , lai notikumi līdz tam būtu pietiekoši, tomēr, ja vēl pirmajās daļās to atvieglo svaigi svešie tēli/pretinieki, tad noslēdzošajā, lai kā to negribtos, visu nevar izklāstīt uz paplātes, nepiegružojot prozu ar informācijas izgāztuvēm.

Mercy for Hire un Black Ocean pasaulē kopumā SFF kosmosa piedzīvojumi ir viegla rakstura. Nav ne par daudz tehniska žargona, ne humors, kas pārcenšoties aizietu absurdā. Arī galvenie tēli sērijas gaitā piedzīvo atzīstamas pārmaiņas, ja ne gluži izaugsmi tikai un vienīgi pozitīvā virzienā. Kā nekā pasaule melnajā visuma okeānā pārsvarā nav rožu dārzs vai laisks atpūtas parks, atradīsies gana daudz tādu, kuri ar ne tām draudzīgākajām metodēm centīsies iedzīvoties personīgā labumā uz citu rēķina. Nedz sižetā, nedz citos stāsta elemetos neiestajās garlaicīga stagnācija vai paredzama atkārtošanās, kas tik garā sērijā nemaz nav tik viegli.

Ģimene ne vienmēr ir tikai un vienīgi tavi asins radi. Kā rāda Esperes, viņas mācekles un arīdzan Kubu pieredzētais, tad par tādiem var būt arī ciešākie draugi un dzīves kompanjoni, kuri palīdzēt neatkarīgi no briesmām. *kaut kur tālumā dzirdama Vin Diesel balss*. Tumšo/slikto rakstura iezīmju līdzāspastāvešana ar labajām/pozitīvajām un kā kurā viens vai otrs ņem pārsvaru; fantāzijas pasaule(s), kurā būtu viegli iedomāties tēlus galēji krasās kategorijās tikai ar pozitīvajām un sliktajām īpašībām, tā vietā arī labie varoņi nereti sevi atrod darbojamies ārpus likuma robežām.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Del Rey

Manas pārdomas

Ja nesen lasīts kriminālromāns, par kuru apzīmējums klasisks sava žanra pārstāvis neizpaužas pozitīvi, tad par Michael J. Sullivan fantāzijas sērijas The Legends of the First Empire trešo grāmatu Age of War un pirmās triloģijas noslēgumu šajā sērijā gan tā nevar teikt.

Karš starp elfiem Frey un tās pašos pirmsākumos vēl esošo cilvēci Rhunes piedzīvo pirmās ievērojamās militārās sadursmes kulminācijas lielo brīdi, arī viss ceļš līdz nozīmīgajai kaujai gandrīz ne mirkli neļauj atslābt. Attiecības starp tēliem kā elfiem un cilvēkiem vienam ar otru, tā starp Rhunes un viņu (it kā) sabiedrotajiem elfiem ar to līderi Nyphron priekšgalā, kuri dienas beigās atbalsta cilvēku centienus un mērķus, ir atveidotas ticami. Lai arī ir pa kādam brīdimi, kad piezogas neticamības moments, bet šādas reakcijas biežāk vērojamas tēlu romantisko jūtu uzplūdu brīžos, kad personīgi svarīgāks šķiet kas cits. Lai arī daļai tēlu ir YA varoņu vecums, tad grāmata kopumā neradīja negatīvos iespaidus, kas saistās ar šo kategoriju.

Interesants paņēmiens, kā ieskicēt gaidāmo ar mājieniem, ir izmantoti varones Brin (viena no pirmajām, kura prot lasīt un rakstīt starp cilvēkiem un kuras galveno amatu varētu noreducēt uz vēsturnieces amatu) topošās vispārīgās vēstures grāmatas fragmenti. Varbūt daži šādi fragmenti nedaudz nošāvuši greizi, lika man gaidīt ko tādu, kas nepiepildījās vismaz šajā grāmatā, bet citādi uzslavējams aspekts.

Neuzticība starp desmit cilvēku klaniem un ķildas starp klaniem rada Keenig Persephone grūtības visus noturēt kopā un neļaut ķildām novirzīt viņus no galvenā mērķa. Kamēr vieni uztraucas, ka citam klanam uzticēta pārāk liela nozīme karaspēka nodrošināšanā, tikmēr tie ir noraizējušies par nonākšanu pārtikas piegāžu atkarībā no klana, kuram ir labvēlīgākas zemkopības platības, un tā katram ir pa kādai šķietamai milzu problēmai, kura nu noteikti jāatrisina pati pirmā.

Mazāka uzticība prasītos no ķēniņienes Persefones puses attiecībā uz sabiedrotajiem elfiem un līderi Nyphron. Ko lasītajam ļauts uzzināt, bet ne Rhunes līderei un citiem cilvēku varoņiem, liktu krietni pārdomāt, cik cieši ar šitiem saistīties. Sižeta gaitā sāk rasties neviens vien jautājums par patiesajiem Nyphron mērķiem un kādu lomu viņš atvēlējis cilvēkiem, kā tie tiks izmantoti, lai galu galā virzītu uz veiksmīgu iznākumu tieši viņa Nyphron nodomus. Toties vienlaikus nenoliedzams fakts ir, ka bez elfiem diez vai būtu cerība uz pārmaiņām gadsimtiem ilgajās attiecības, kurās cilvēks ir zemāks par zemu līdzvērtības ziņā ar elfu.

Varoņu un mītu rašanās zelta mirklis, kur viens no galvenajiiem personāžiem noteikti ir Raithe, kura darbības pirmajā grāmatā jau ir izpelnījušās leģendāru statusu. Akurātākais notikumu atspoguļojums pirms mutvārdu tradīcijās šie varoņdarbi no viena pie otra iegūst jau pārcilvēciskus un pārdabiskus apmērus.

Jeff Rovin – Mirror Image (Tom Clancy’s Op-Center #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc PSRS sistēmas sabrukuma joprojām var atrast ne mazums personāžu ietekmīgos amatos, kuri jaunās Krievijas demokratizēšanos un pakļaušanos rietumu modei saskata, kā vājuma pazīmes un novirzīšanos no spožā laika perioda, kad ar Padomju Savienību nevienā jautājumā nevarēja nerēķināties. Piešķil klāt vēl pa kādam krievu organizētās noziedzības darbonim, kuram rūp vienīgi peļņa (dolāros), un gairlaicīgi nebūs.

Kamēr ar viens vaigs tiek rādīts smaidā, atzīmējot jaunā prezidenta ievēlēšanu, tad ar otru dažs labs plāno liela mēroga konspirāciju, lai, tā teikt, atgrieztu valsti uz pareizajām sliedēm, par kurām diezin vai neatkarību ieguvušās vai atguvušās kaimiņvalstis būtu maz tik priecīgas.

Mirror Image, kas publicēta 1995.gadā, pirms Putins savos grožos pārņēmis šo jauno Krieviju un ir savā ziņā interesanti vērot spekulācijas par politisko attīstības virzienu Krievijā un ģeopolitiskajām tendencēm vispār. Citādi visai tradicionāls un klasisks (spiegu) trilleris. Neslikta sižeta dramatiskā arka, kulminācijas brīdis un atrisinājums, lai gan drusku paredzams, un žanra fanam/lietpratējam izklaidējošs, bet Mirror Image uz ko vairāk nevar pretendēt. Grāmatas ierunātājam Michael Kramer sniegumam noteikti pienākas pa kādam labam vārdam, lai uzturētu interesi grāmatas notikumos.

Jāsaka, ka visai optimistisks redzējums uz politisko situāciju Krievijā, par kuru iespējams tā arī varētu nodomāt Borisa Jeļcina prezidentūras laikā.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Hans Fallada – Wolf Among Wolves UN Tad Williams – Sea of Silver Light (Otherland #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1962)

Manas pārdomas

Tēli šajā grāmatā nav tie paši galvenākie, reizēm daža laba stāsts uz labu laiku tiek pilnībā piemirsts vai kaut kā nebūt atrisināts. Plus vairumam no tēliem vairāk vai mazāk kāda no rakstura iezīmēm ir stipri pārspīlēta, karikatūras līmeni, lai savā veidā izceltu domāto.


Vairāk uzsvars likts uz attiecīgā laika iezīmju attēlošanu. Darbības notikumi 1923.gada nogalē, kad markas vērtība no dienas uz dienu krīt arvien zemāk. Ietaupījumi, kurus esi krājis visa sava darba mūža garumā izkūp kā nebijuši, to vietā uzrodas šķietami bezvērtīgi papīrīši ar dienu jo lielākām nominālvērtībām. Kuru pārbaudījumi un pārmaiņas dzīvē norūda, padara stiprāku un ļauj atklāt dzīves mērķus un misiju un kuri neiztur spriedzi un atklāj savu patieso dabu, ko citkārt labākos, turīgākos un mierīgākos laikos ir iespēja veiksmīgāk noslēpt.

Volfgangs Pagels – grāmatai sākoties nelabojams ruletes spēlmanis, kuram diži nerūp apkārtējie, un Petra Lēdiga it kā Volfganga mīļotā, kuras labsajūta biežāk gan tiek piemirsta par labu ruletes spēlei.


Rotmistrs, kurš ir starp tiem, kuri pārticības un stabilitātes gados izmeties un izrādījies par nezkādu dižu kungu un saimniekotāju, bet tagad, kad patiesi būtu jāsatur groži, lai muižas saimniecība noturētos virs ūdeņa, tad gan labāk uzveļ pienākumus kādam citam; plus viņa ģimene, radi.

Fon Studmans – Volfganga Pagela draugs un kompanjons grāmatas otrajā daļā. Gan pats sevi, gan citu acīs kā mūžīgā aukle, kuram pat patīk un ir dzīves aicinājums rūpēties par citiem. Diemžēl tas bieži vien tiek darīts uz personīgās dzīves rēķina.

Ja gribētu piekasīties, tad nebūtu grūti atrast stāstam trūkumus, bet kopumā pēcgarša nemaz nav tik slikta. Var just izdošanas/tulkojuma gadu; valoda un izteikšanās veids, kas paspējis novecot. Nedaudz nesaprotama latviskotā grāmatas nosaukuma izvēle, jo ”Vilks starp vilkiem” kaut kā tomēr šķiet labāk par vienkārši ”Starp vilkiem”.

**

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Beidzot klāt tetraloģijas noslēgums.

Sērija, kuru autors diemžēl izstiepis pārāk garu. Nevar teikt, ka atrisinājums tetraloģijai būtu sanācis drausmīgs, bet vienlaikus liek vilties, vēlēties pēc kā vairāk sērijā kopumā un neattaisno plašo vērienu un lpp skaitu. Nepamet sajūta, ka kompaktāks sižets uzlabotu pēcgaršu un kopējo iespaidu, sēriju pabeidzot.

Dan Simmons – The Terror

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Divu Lielbritānijas karaliskās jūras flotes~ kuģu HMS Erebus un HMS Terror ekspedīcija ar mērķi atrast un izkuģot North-west ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu caur Ziemeļu Ledus okeānu. Viss šķietami sagatavots pēc labākās sirdsapziņas veiksmīgam iznākumam. Kuģi aprīkoti arkitskajiem apstākļiem kā neviens cits kuģis pirms tam, arī pārtikas krājumi iepirkti ar rezervi, papildus tam iegādāts krietns daudzums ogļu, lai varētu darbināt necilus tvaika dzinējus uz katra kuģa, kuri palīdzētu tikt uz priekšu cauri ledājiem. Vienīgais, ka dzinēji paši kā tādi nav tie jaudīgākie, kas pasaulē eksistē, ievietojot lielākus izmēru un tonnāžas dēļ būtu jāietaupa uz kaut ko citu.

Starta laiks 1845.gada rudens un sākums ir gana daudzsološs, bet ilgi tam tā nav lemts turpināties, abiem kuģiem iesalstot ’46/’47.gada ziemā. Turklāt vēl laikapstākļiem atklātā vietā, kurā kuģu apkalpei tie ir vēl skarbāki nekā citur kāda līča vai salas pasargātiem turpat netālu. No kā (iesalšanas) gan būtu bijis iespējams izvairīties, ja vairums personāžu ar ego, ambīcijām un sapņiem par ātru un veiksmīgu ekspedīciju ieklausītos mazākumā, kuriem muguras smadzenes un pieredze brīdina par potenciāliem un kārtīgiem sarežģījumiem, par varbūtējiem neraksturīgākiem un bargākiem laikapstākļiem. Kādi arī pienāk nākošajā ‘’vasarā’’, kura tā arī neļauj ledājiem pietiekoši atkust, nolemjot abus kuģus vēl vienai ledū ieskautai ziemai.

Ja vēl nepietiktu ar arktiskajiem apstākļiem 19.gs vidū bez šodienas (21.gs) ērtībām, tad autors savas grāmatas varoņiem piešķir papildus paranormāla rakstura grūtības. Divreiz lielāks, daudzkārt spēcīgāks un veiklāks par ledus lāci, Erebus un Terror kuģu eksistenci nolādējis kāds pārdabisks radījums, kura iespēju robežās ietilpst spējas nemanītam pagrābt kādu nelaimīgo sardzē uz nakti nostādītu jūrnieku. Nav grūti iedomāties, kā jau tā māņticīgos jūrniekus ietekmē šāds pavērsiens, kad tā vien šķiet viņus apsēdusi pati Nāve. Radījums ar prātu un viltību, izmanību; neuzbrūk akli vai pārtikas pēc.

No grāmatas varoņiem un kuģa apkalpes ir gan krietni tēli, kuri varbūt cīnās ar negatīvajām rakstura īpašībām un iekšējiem dēmoniem, bet izpildīs darbu pēc labākās sirdzapziņas un padomās arī par citu interesēm, bet netrūkst arī, maigi sakot, nepatīkami un nicināmi tēli (vairums no tiem mazizglītoti, ja vispār), kuri kopējai nolemtības sajūtai un drūmajiem notikumiem pieliek savu ne vienu vien darvas karoti klāt, kuriem sīks aizvainojums pārraug nesamērīgas cenas atriebībā.

Aizraujošs vēsturiskais romāns, kas rada vēlmi izlasīt, ja ne gluži dokumentālu non-fiction darbu tieši par šo ekspedīciju, tad noteikti kādu no grāmatplauktos esošajām ceļojumu grāmatām pirms modernā laikmeta ar GPS, pirms interneta un mobīlajiem.

Tad Williams – Mountain of Black Glass (Otherland #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konflikti The Grail Brotherhood rindās, kur ne visiem ir viens un tas pats nākotnes mērķis. Tiek īstenots brālības dibinātāja mērķis iegūt nemirstību un uzveikt Nāvi, apiet tās radītos dzīves beigu šķēršļus, un ‘’pārcelties’’ uz pašu radīta Otherland simulāciju pasauļu tīmekļa Virtuālo realitāti, ko paveic ar kopējot un ierakstot brālības biedru prāta/smadzeņu darbību, atrodoties savienojumā ar Otherland un tādejādi radot savu elektroniski virtuālo kopiju. Āķis vien tajā, ka, lai neeksistētu viens ‘’fiziskās’’ pasaules Tu un viens ‘’virtuālais’’ ir nepieciešams nogalināt savu fizisko miesas/’’gaļas’’ ķermeni, ja mirklī, kad šī kopēja tiek tā teikt ieslēgta, tā kļūst par unikālu indivīdu, kas, laikam ejot uz priekšu vairāk un vairāk atšķirsies no tevis paša.

Interesanta idejas versija par nemirstības iegūšānu augšupielādējot prātu virtuālajā realitātē, kur Otherland unikalitāte vai atšķirīgums ienāk ar to, ka tu nevari virtuāli ‘’es’’ atjaunināt ik pa laikam un uzturēt svaigu un identisku tavam fiziskajam ‘’es’’. Ja nevēlies radīt paradoksu, ka vienlaikus eksistē divi vai vairāki Tu, no kuriem virtuālās versijas ir daudzkārt varenākas par tevi, par cik šiem brālības biedriem un sistēmās veidošanā iesaistītajiem piemīt supervaroņu un dievu cienīgas spējas.

Protams, ne viss rit tik gludi kā iecerēts ne Rīni viņas kvestā palīdzēt brālim (un no epiloga rodas jautājums, vai tagad nu ir par vēlu), ne Grāla Brālības bosam. Dīvainās fantāzijas stils tiek ieturēts arī trešajā Mountain of Black Glass grāmatā. Nevaru teikt, ka grāmata vai sērija līdz šim būtu zemē metama vai debesīs ceļama, bet autora Tad Williams stils vismaz rakstot šo fantāzijas sēriju ir gana īpatnējs. Brīžiem rodas sajūta, ka vismaz pašu individuālo grāmatu apjoms varētu būt kompaktāks un ne tik izstiepts. Tā vien šķiet, ka lielāka nozīme ir idejām, kuras tiek apspriestas un apspēlētas, lai cik tas lapaspušu nepaņemtu, nekā gludam un vairāk vai mazāk viegli uztveramam sižetam.

Tikmēr Rīni un kompānija ir iesprūdusi Trojas kara simulācijas vidē un cenšas vienlaikus tikt skaidrībā, kāpēc nonākuši tieši tur, kā pietuvoties visu iesaistīto galvenajam mērķim un, protams, meklējot arīdzan veidus, kā nebūt iesprostotiem Otherland virtuālajā vidē.

Noslēdzoši un drusku mazāk saistīti pārdomas par citu tēlu. Pols Džonass, kura gaitām paralēli Rinī un viņas kompānijai tiek sekots, varbūt ir no pirmās grāmatas prologa varoņa mazdēls ar tādu pašu vārdu? Citādi šis tēls vai minētā prologa esamība ir vēl vairāk mulsinoša, bezjēdzīga un jautājumus raisošs. Viens gan skaidrs, ka autors necenšas palīdzēt lasītājam labāk tikt skaidrībā ar savu stāsta izklāsta manieri.

Ursula K. Le Guin – Four Ways to Forgiveness (Hainish Cycle #7) UN Tad Williams – River of Blue Fire (Otherland #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četri Hainish cikla pasaules itkā savstarpēji saistīti stāsti, kuri šķita vairāk domāti lieliem autores un šī cikla faniem. Personīgi nevienā no stāstiem nesaskatīju sižetisku jēgu, loģiku un apmierinošu stāsta noslēgumu. Ir dialogi un tēli veic darbības, bet katrā stāstā gribējās jautāt, kāda tam nozīme, ja stāsts beidzas bez vismaz neliela jūtama kulminācijas brīža.

No četriem šie divi kaut cik atmiņā palika vairāk par otriem diviem, bet ar visu to tas iespaids vairāk negatīvs un kopumā četru stāstu krājums atstāj sliktu pēcgaršu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas


Sava veida mešanās vēl dziļāk truša alā un Rīni piedzīvojumu turpinājums. Lai gan galamērķis, atmodināt no pēkšņās komas savu jaunāko brāli un neskaitāmus citus jauniešus grāmatas gaitā drīzāk attālinās un kļūst grūtāk sasniedzams, tas nemazākajā mērā nesamazina Rīni un viņas kompanjonu apņemšanos.

Paralēli turpinās arī sižets ar un ap Polu. Kaut arī joprojām ne līdz galam skaidra šī sižeta nozīme un nolūks tad vismaz neskaidrību pakāpe pašā Pola sižeta, lai arī neizzuda pilnībā, tad bija salīdzinoši mazāka nekā pirmajā City of Golden Shadow grāmatā

To pašu nevar teikt par kopējo weird fantasy sajūtu sērijas otrajā River of Blue Fire grāmatā, kas noteikti savā apjomā drīzāk šķita palielināmies.

Ja Dan Simmons Hyperion Cantos sērijā viena upe caur portālu sistēmu savieno fiziskajā realitātē esošas planētas, tad Tad Williams Otherland sērijā to izmanto, lai savienotu un carvītu dažādās Virtuālās Realitātes simulāciju pasaules

VR vide, ar kuras palīdzību un dažiem nenozīmigiem vienkāršo mirstīgo upuriem ultra-bagātie cer iegūt dievu statusu (kontrolēt VR) un nemirstīgumu.

Kevin J. Anderson – Hidden Empire (The Saga of Seven Suns #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Reiz Ildrian rase un impērija bija tā, kura cilvēcei deva tehnoloģisko grūdienu, lai tā varētu izplesties Visuma dzīlēs. Tagad, kad pašu impērijai iestājies panīkums un noriets (indivīda mūžs garāka par cilvēku), neizprot cilvēku parazītisko vēlmi un dziņu apgūt teju katru kaut cik apdzīvojamo planētu un to pavadoņus, lai tikai varētu to saukt par savējo.

Tikmēr divi arheologi pēta jau pasen zudušas Klikiss impērijas drupas uz vienas no to kādreiz apdzīvotas planētas, kuri tās pēta. Papildus kompāniju viņiem sastāda daži no ledus ieskauta miega atmodušies Klikiss radīti spēcīgi insektveidīgi roboti, kuri apgalvo, ka viņu atmiņās nav saglabājušies dati, kas izskaidrotu iemeslus straujajam Klikiss impērijas sabrukumam. Ja vēl sākotnēji roboti šķiet tīri īpatnējā veidā jauki, nekaitīgi un pat izpalīdzīgi, tad abiem arheologiem turpinot darbu un pašiem atklājot, šo to satraucošu, robotu uzvedība kļūst krasi atšķirīga.

Ehti – no ūdeņraža veidota degviela, kas darbina visus gan cilvēku, gan Ildrian vadītos kosmosa kuģus. Varētu pat teikt, ka ehti degviela kļūs par šīs un vismaz turpinājuma galveno problēmsituāciju. Visvieglāk ehti var saražot, izmantojot gāzu planētu milžus, bet šis tik kritiski svarīgā resursa avots draud tikt pilnībā “nogriezts”, kad cilvēku puse eksperimentāli izmanto vienu no Klikiss aizgūtu tehnoloģiju (līdz galam neizpētītu un neizprastu), lai mākslīgi radītu zvaigzni. Izrādās, ka visas gāzu planētas apdzīvo no gāzveida vielām sevi apzināties spējīga rase – hydrogues. Eksperimentā tikuši nogalināti miljoni un ehti embargo ir viņu atbildes solis pret akmens planētu ‘’parazītiem’’. Intereses pēc pameklēju Google, ka ir citi gāzveida vielu rasu precedenti. Vien rodas jautājumi kaut vai par šo hydrogues fizioloģiju

Uz šo brīdi tikai pašiem arheologiem zināmajiem atklājumiem ir potenciāls kardināli izmainīt sērijas gaitu – 1) spēja ceļot no planētas uz planētu ar portālu palīdzību. Tātad nevajag ehti degvielu un krīze ap to un maiteklīgais 2) Klikis sabrukuma iemesls robotu vēršanās pret saimniekiem, esot karā pret hydrogues. Tā teikt klasiska robotu sacelšanās, un, cik varēja nojaust, tad Klikiss robotos nav iestrādāti klasiskie pirmie trīs robotu likumi.

Labs, plaša mēroga SFF ar interesantiem skatpunktiem ne tikai no cilvēku, bet arī citplanētiešu Ildrian POV. Protams, jārēķinās, ka tie tik un tā būs antropomorficēti citplanētieši, bet ar visu to kopskats un lielā bilde vismaz pirmajā grāmatā šķiet daudzsološa.