Kevin J. Anderson – Hidden Empire (The Saga of Seven Suns #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Reiz Ildrian rase un impērija bija tā, kura cilvēcei deva tehnoloģisko grūdienu, lai tā varētu izplesties Visuma dzīlēs. Tagad, kad pašu impērijai iestājies panīkums un noriets (indivīda mūžs garāka par cilvēku), neizprot cilvēku parazītisko vēlmi un dziņu apgūt teju katru kaut cik apdzīvojamo planētu un to pavadoņus, lai tikai varētu to saukt par savējo.

Tikmēr divi arheologi pēta jau pasen zudušas Klikiss impērijas drupas uz vienas no to kādreiz apdzīvotas planētas, kuri tās pēta. Papildus kompāniju viņiem sastāda daži no ledus ieskauta miega atmodušies Klikiss radīti spēcīgi insektveidīgi roboti, kuri apgalvo, ka viņu atmiņās nav saglabājušies dati, kas izskaidrotu iemeslus straujajam Klikiss impērijas sabrukumam. Ja vēl sākotnēji roboti šķiet tīri īpatnējā veidā jauki, nekaitīgi un pat izpalīdzīgi, tad abiem arheologiem turpinot darbu un pašiem atklājot, šo to satraucošu, robotu uzvedība kļūst krasi atšķirīga.

Ehti – no ūdeņraža veidota degviela, kas darbina visus gan cilvēku, gan Ildrian vadītos kosmosa kuģus. Varētu pat teikt, ka ehti degviela kļūs par šīs un vismaz turpinājuma galveno problēmsituāciju. Visvieglāk ehti var saražot, izmantojot gāzu planētu milžus, bet šis tik kritiski svarīgā resursa avots draud tikt pilnībā “nogriezts”, kad cilvēku puse eksperimentāli izmanto vienu no Klikiss aizgūtu tehnoloģiju (līdz galam neizpētītu un neizprastu), lai mākslīgi radītu zvaigzni. Izrādās, ka visas gāzu planētas apdzīvo no gāzveida vielām sevi apzināties spējīga rase – hydrogues. Eksperimentā tikuši nogalināti miljoni un ehti embargo ir viņu atbildes solis pret akmens planētu ‘’parazītiem’’. Intereses pēc pameklēju Google, ka ir citi gāzveida vielu rasu precedenti. Vien rodas jautājumi kaut vai par šo hydrogues fizioloģiju

Uz šo brīdi tikai pašiem arheologiem zināmajiem atklājumiem ir potenciāls kardināli izmainīt sērijas gaitu – 1) spēja ceļot no planētas uz planētu ar portālu palīdzību. Tātad nevajag ehti degvielu un krīze ap to un maiteklīgais 2) Klikis sabrukuma iemesls robotu vēršanās pret saimniekiem, esot karā pret hydrogues. Tā teikt klasiska robotu sacelšanās, un, cik varēja nojaust, tad Klikiss robotos nav iestrādāti klasiskie pirmie trīs robotu likumi.

Labs, plaša mēroga SFF ar interesantiem skatpunktiem ne tikai no cilvēku, bet arī citplanētiešu Ildrian POV. Protams, jārēķinās, ka tie tik un tā būs antropomorficēti citplanētieši, bet ar visu to kopskats un lielā bilde vismaz pirmajā grāmatā šķiet daudzsološa.

Scott Lynch – The Republic of Thieves (Gentleman Bastard #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Reizi piecos gados Magi spēju apveltītu burvju/magu apveltītu personu lielpilsētā, ar kuriem Locke un Jean ir jau bijusi saķeršanās, tiek rīkotas varbūt nedaudz simboliskas vēlēšanas, jo patiesā vara tāpat paliek magu rokās. Pilsēta ir sadalīta 19 rajonos, cik varēja noprast ne kuram katram pieaugušajam ir balstiesības, bet tas neliedz pielietot dažnedažādākos līdzekļus, lai iegūtu balsu pārsvaru par labu sev.

Bet ne visiem pietiek vien ar tradicionāliem paņēmieniem un divi Magi, katrs no savas politiskās grupas, lielākai jautrībai balsu piesaistīšanā iesaista Locke Lamora un viņa uzticamo kompanjonu Jean vienā pusē un tikpat meistarīgu manipulatori un kādreizēju Gentleman Bastards pārstāvi Sabetha Belacoros. Tā vien šķiet izvēlēto personāzu process no Magi puses ir bijis apzināts, kā vēl viens papildus izklaides slānis bez gaidādamajām vēlēšanām, jo ne tikai Sabata reiz ir bijusi abu kolēģe, bet starp Sabatu un Locke eksistē komplicēta romantisku jūtu pasaule.

Gluži tāpat, kā pirmajās divās sērijas grāmatās, arī The Republic of Thieves liela līdzvērtīga daļa tiek veltīta atmiņu ainām. Nebiju liels to fans iepriekšējās grāmatās, bet laikam būšu pieradis pie to stila šajā sērijā un ko pārciest palīdz autora prozas kvalitāte. Tad nu šoreiz atmiņu fokusā ir visu trīs galveno varoņu (Jean, Locke un Sabetha) kopīga misija, kuras būtiska sastāvdaļa ir teātra izrādes ‘’Zagļu Republika’’ uzvešana. Kaut arī pamata sižetam ar pagātnes stāstu nav izteikti cieša saistība, tad atmiņu nodaļas ļoti labi palīdz apskaidrot, kāpēc Locke tik ļoti rūp kaut kāda tur sērijas trešajā grāmata no kaut kurienes uzradusies Sabata un kāpēc ne viens, ne otrs “Piecgades vēlēšanu spēlē” bez žēlastības nemēģina otram brutāli uzbrukt.

Labs sērijas pirmo divu grāmatu stilā ieturēts stāsts, kura epilogs vairāk kalpo, lai dotu mājienus par gaidāmo.

Trīs vienā #3

Iepalicēju rakstā mazāk pazīstamais un drusku vecākais brālis Trīs vienā raksts, kurā pavisam īsi pieminu katru izlasīto vai noklausīto grāmatu, pirms turpinu kādu citu.

***

Red Seas Under Red Skies (Gentleman Bastard #2) by Scott Lynch

Locke Lamora un viņa labākais draugs un kompanjons Jean pārceļas uz Gentleman Bastards Lasvegasai vai Makao līdzvērtīgo Tal Verrar. Abu plāns ir izmantot savus daudzpusīgos smagā pieredzē iegūtos zagļu un manipulatoru u.c. veida talantus, lai ar veiksmi un krāpšanos azartspēlēs nokļūtu pēc iespējas tuvāk cieši sargātai dārgumu krātuvei vienā no pilsētas prestižākajiem azartspēļu namiem.

Spēles, kuras tiek parādītas grāmatas darbībā nav gluži nokopētas vai ar minimālām izmaiņām paņemtas no mūsu realitātes, autors ir pacenties, lai tās būtu gana unikālas viņa izdomātajai pasaulei. Tikpat labi ir ticis piestrādāts pie Locke un Jean raibu raibajiem piedzīvojumiem, kuri ne tikai noiet greizi, kas būtu vēl maigi teikts, bet ne vienu reizi vien pietuvina abus tuvu nonākšanai aizpasaulē.

Pie pasaules uzbūves, kura šķiet vēl vēsturiski atrodas pilsētvalstu laika posmā, Red Seas Under Read Skies ietvaros ir krietni piestrādāts un šis aspekts tiek pienācīgi apģērbts ar miesu,  ko lieliski palīdz atrādīt Locke un Jean elpu aizraujošās gaitas; arī tēli kā galvenie, tā arī mazāk nozīmīgie vairums ir gana interesanti, lai nerastos sajūta, ka kāds no tiem tikai palīdz virzīt sižeta gaitu. Vienīgais, kas visvairāk lika vilties bija pats sērijas otrās grāmatas lielais kulminācijas punkts, kas šķita tāds ne visai izteiksmīgs salīdzinoši ar visu pārējo grāmatu.

***

The Prefect (Revelation Space #0.1, Prefect Dreyfus Emergency #1) by Alastair Reynolds

Grāmatas otrs nosaukums Aurora Rising, ja ne gluži labāks, tad vairāk uzsvaru liek uz vienu no grāmatā esošajiem mākslīgajiem intelektiem, kura, paredzot mēru u.c. postošu slimību izplatīšanos, kas varētu smagi kaitēt cilvēcei uz neskaitāmiem habitats, preventīvi rīkojas jau tagad.

Tikmēr ar nosaukumu The Prefect, zem kura klausījos šo grātamu, vēl nezinot par otru, akcentē cilvēcisko stāsta pusi, kad prefekts Dreyfus un vēl daži viņa līdzgaitnieki ir pret tik drastisku soli, jo nākotnes draudus paši nesaskata. Vai arī ieslēdzas paranojas bailes par mašīnu/MI sacelšanos, un aktuāls kļūst jautājums, kad runa ir par tik nopietniem lēmumiem, cik tālu esam gatavi uzticēties?

Paļaušanās uz sīkumiem un arī lielākām lietām, ko ikdienā paveic MI, vairums pat neizdomājas un ir kļuvis pašsaprotams un ikdienišķs. Faktiski savas un vienlaikus lielākas sabiedrības drošība jau tiek uzticēta, bet, kad no MI puses nāk aptuveni un neskaidri teju orākulu pareģojuma līmeņa prognozes par salīdzinoši tālā nākotnē gaidāmu katastrofu, kas tā brīža pieaugušos varbūt varētu pat neskart, tā uzreiz ieslēdzas citi instinkti.

Kopš klausījos Revelation Space pirmo grāmatu jau ir pagājis labs laiciņš, drusku virs 4 gadiem, bet daži termini un arīdzan pats ierunātājs spēja +/- gana ātri atsaukt atmiņā faktus par šo pasauli.

***

The Bone Field (The Bone Field #1) by Simon Kernick

Kad pirms daudziem gadiem Taizemē pazudušas sievietes mirstīgās atliekas tiek atrastas turpat Anglijā, pirmie detektīva inspektora Ray Mason jautājumi loģiski saistīti ar to, kā gan viņa vai viņas ķermenis ir tur nokļuvis no Taizemes, pieņemot par patiesību faktu, ka pirms pazušanas upure (Kitty) tur devās ar draugu. Papildus adrenalīna devai, upures Kitijas tā laika draugu tieši tad, kad viņš sava advokāta klātbūtnē, vēloties nodrošināt sev imunitāti pirms atklāt kaut ko policijai, tiek nogalināts, Rejam pašam knapi paliekot dzīvam.

Visa izmeklēšana, kura visai ātri pārkvalificējas slepkavības lietā, seko visai ierastai žanra kārtībai. Diemžēl grāmatas proza, dialogi un tēlu motivācija vairāk liek vilties nekā priecāties, jo rodas sajūta, ka autoram lielākoties prātā ir bijusi doma, kā tas varētu izskatīties uz lielā ekrāna. Ir daudz tādu klišejisku un neticami par daudz dramatisku notikumu secība vai tēlu reakcijas un teiktas, kas būtu iespējama vienīgi izdomātā pasaulē, kas asociējas vairāk ar to, kas redzams kinofilmās .

Arī pats galvenais varonis detektīvs inspektors Rejs šķiet izvilkts no fantāzijas pasaules ar atbilstoši traģisku bērnību, lai nostādītu viņu uz likumsarga ceļa, lai ļaundariem, kas patrāpītos viņa ceļā, būtu jānodreb no tā vien. Tīri jābrīnās, ka gan pirms, gan pēc grāmatas notikumiem Rejam Meisonam ir tā pati profesija.

David Weber – The Honor of the Queen (Honor Harrington #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trīs gadus pēc On Basilisk Station Haringtonei tiek piešķirts jauns un tikpat grūts un izaicinošs uzdevums. Karalienei un viņas tronim būtu ļoti svarīgi un izdevīgi diplomātiskā veidā pārliecināt savā pusē nostāties vismaz vienu no Yeltsin zvaigžņu sistēmu apdzīvojušajām nācijām, vien āķis tajā, ka viena no tām, Haven, ir izteikti reliğiskie fanātiķi, kuri ir apņēmušies Dieva vārdā iekarot kaimiņus Manticore par katru cenu un atbrīvot pasauli no visiem ķeceriem.

Papildus sarežğījumus Haringtonei sagādā fakts, ka gan Haven, gan Manticore (vien salīdzinoši mazāk) ir izteikta patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm kā tādām nav tikpat kā nekādu tiesību, kur nav pat iedomājams, ka sieviete varētu kļūt par kapteini. Tādēļ kā lasītājam, tā Haringtonei uzreiz, uzzinot par komplicētajiem apstākļiem šajā misijā, rodas jautājums, kādēļ netiek izvēlēts kāds cits. Vai kāds no Haringtones kolēğiem atkal labprātāk redzētu viņu izgāžamies? Vai arī pati karaliene grib šādi dot signālus iesaistījām pretējām pusēm, lai vēlāki kontakti nesagādātu problēmas?

Bet Haringtone tāpēc vien jau neļausies izmisumam! Lai kādi dunduki nestātos pretī, kuru senči pirms aptuveni 900gadiem pametuši Zemi, lai aizbēgtu no tehnoloğijas un attopas uz planētas, kur bez tā nevar izdzīvot, Haringtone negrasās aptraipīt ne savu, ne karalienes godu ar izgāzušos misiju.

Vienīgais tam, par ko personīgi gribētos piekasīties ir acīmredzamais Jeļcina saules sistēmas nosaukums, kur nav jābūt ğēnijam, lai saprastu, cik gan ātri tāds nosaukums novecos un vairums nezinās, kurš tāds Jeļcins ir bijis. Grāmata ir izdota 1993.gadā un tad noteikti politiskie notikumi ir devuši savu artavu, bet tomēr… Plus vienam no tēliem ir dots Trūmena vārds, par kuru vispārīgi kā vienu no ASV prezidentiem esmu dzirdējis, bet šaubos, vai vairākus gadsimtus tālā nākotnē būtu tāpat.

Eric Van Lustbader – Jian (China Maroc #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džeiks Maroks, kura dzīve ir bijusi cieši saistīta ar āzijas, konkrētāk Ķīnas, kultūru, ir viens no labākajiem ASV slepenās vienības Quarry aģentiem. Bet pēc letāli neveiksmīga uzdevuma pirms trim gadiem Džeiks vairs nav tas pats ne attiecībās ar sievu, ne darbā. Pārmaiņas ir pat tik lielas, ka Quarry vadība sāk jautāt sev, vai Džeiks ir kļuvis bīstams un būtu jāneitralizē. Pirms trim gadiem uzdevuma izpildes laikā no Džeika komandas izdzīvo tikai viņš pats un līdz galam patieso izgāšanās iemeslu zina tikai Džeiks, kā rezultātā iegūts ir vienīgi apsēstības līmeņa personīgas atriebības mērķis citas valsts spiega/aģenta Nichiren izskatā.

Sižets un skatpunkts lekā no Vašingtonas, uz Maskavu, uz Pekinu un Tokiju. Viss grāmatas laiks nav jāpavada tikai un vienīgi Džeika sabiedrībā, bet autors Eric Van Lustbader piedāvā ceļu pa lielo valstu/spēlētāju dažiem varas gaiteņiem – izdomātais Quarry ASV, KGB vēl eksistējošajā PSRS, bet visvairāk politiskajās intrigās Japānā un galvenokārt Ķīnā. No prozas radās tik pārliecinošs iespaids, par autora zināšanām par āzijas kultūru, ka vienā brīdī ziņkārība piespieda apskatīties, ko vēl autors sarakastījis.

Gan Ķīnā, gan Japānā visi ārzemnieki tiek nomālēti vienā krāsā kā foreign devil. Kaut arī viens no Džeika vecākiem (audzināts audžu ģimenē) ir ar aziātisku izcelsmi, tad tik un tā var pateikt, ka otrs no vecākiem tāds nav bijis. Tas Džeiku to acīs, kuri cilvēku vienmēr ieliek savējo un svešo kategorijā, ierindo viņu ne vienā, ne otrā pasaulē. Bet Džeiks savā dzīvē ir bijis gana izmanīgs un sastapis gana labus cilvēkus un mentorus, lai kas tāds nebūtu viņu nobremzējis par daudz un lai dažu atvērtāk domājošo prātos iemantotu cieņu un respektu. Plašais pasaules politisko spēku spēkošanās sižeta salikums ar personīgāko Džeika Maroka paša pārdzīvojumiem un tiekšanos pēc atriebības nešķita neveikls un mākslīgs.

Labs, inteliģents spriedzes trilleris, kurš spēj ne tikai tukši izklaidēt un kura galvenais pluss nav tikai plikas asa sižeta cīņu ainas.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole Awakening (Hellhole Trilogy #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pasludināt 54 Deep Zone planētu neatkarību no Konstelācijas kodola 20 (turīgajām) planētam ir viens solis, bet izcīnīt brīvību, apzinoties, ka Konstelācijas diadēmas Mišelas autokrātiskā stila vara un lepnums neļaus viņai tā vienkārši atzīt tāda mēroga zaudējumu ne tikai planētu skaita ziņā, bet arī ienākumos, kurus tik pašsaprotami var no Tālās Zonas planētām izpiest, nerēķinoties ar tur dzīvojošo viedokli.

Diadēmas Mišelas un viņas padotie, kuri visi ir “Jā” vīri un neuzdrošinās iebilst pušplēstu vārdu, ja vien nevēlas saskarties ar bēdīgām sekām, prātos neeksistē doma, ka viņu skaitliskajā ziņā parākā armija nespētu viens un divi apspiest saceļšanos, pat tādas iespējas varbūtība ir kaut kas neiedomājams. Bet pretinieka nenovērtēšana līdz galam nav vienīgais, kas pamatīgi iezāģē Konstelācijas spēkiem. Nekas labs nav sagaidāms, ja pēc iepriekšējā ģenerāļa Adolfusa (apspiestā) sacelšanās mēģinājuma pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem armijas skaitliskais apjoms arī miera laikā uzturēts tikpat liels. Diezin vai armija, kurā valda birokrātiskais aparāts var lepoties ar lielu spēku, ja uz katru ierindas karavīru ir divi komandieri utt., kuru pozīcijas tiek tirgotas starp augstmaņiem, nevis nopelnītas darbos.

Protams, ar visu to ģenerālim Adolfusam varētu nepietikt, ja vien viņa pusē nebūtu Hallholme/Hellhole planētas iepriekšējās ar telekinēzes spējām apveltītā Xayan civilizācija. Hellhole Awakening gaitā radās iespaids, ka šo spēju spēks gan individuāli, gan apvienojot kolektīvi tiek pielāgots pēc sižeta situācijas un vajadzības.

Ja sižeta uzmanība ģenerāļa Adolfusa pusē svārstās starp planētu aizsardzību un Xayan citplanētiešiem, tad Konstelācijas pusē vairāk dominē arī politiskās intrigas un diadēmas Mišelas paranoja, vai tik kāds necer izmantot trauksmainos laikus, lai gāztu viņu no troņa un pats tajā iesēstos. Lai kādi arī nebūtu varbūtējā pretendenta nodomi, nav grūti izdomāt iemeslus, kas diadēmu Mišelu parādītu nekompetentu un pat kaitniecisku viņas pavalstniekiem.

Laba triloģija ar skaidri nostādītiem labajiem un sliktajiem, ne bez trūkumiem, bet kuras plusi spēj izklaidēt, lai ceļojums no grāmatas sākuma līdz tās beigām nebūtu mokošs.

Scott Lynch – The Lies of Locke Lamora (Gentleman Bastard #1)(Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Camorr pilsētā tā vien šķiet, lai izdzīvotu un dzīvs sagaidītu nākošo rītu, ja vien nepiederi pilsētas nīstajai elitei/nobility, tad nav lielas izvēlas iespējas kā vien pievienoties kādai no daudzajām bandām vai drīzāk dzīve piespiež pieņemt šādu lēmumu.

Ļoti prasmīgais jaunais zaglis, īpaši maskēšanās un akcentu maiņas ziņā, Locke Lamora (nav dzimtais piecu vārdu garais vārds) un viņa draugi un cīņu biedri no Gentleman Bastards bandas jauki pelna iztiku un pat pārsteidzoši veiksmīgi, kad viņi neviļus tiek ievilkti aukstās atriebības pasniegšanā vislielākajos apmēros, kas briedusi vairāk nekā 20 gadu garumā.

Pašreizējais noziedzīgās pilsētas puses karalis(iztēlojos kaut ko uz Godfather pusi) ir Barsavi, bet viņa tā saucamo troni ir nolūkojis cits noslēpumains censonis, kurš sevi nodēvējis par Pelēko Karali. Vien sižeta gaitā atklājas Pelēkā Karaļa patiesā identitāte, viens no daudzajiem Barsavi nežēlīgajiem noziegumiem, kuros, par nelaimi viņam, kā laiks rādīs, vienā no tiem dzīvajos palika viens liecinieks par daudz, un tas uz ko gan viens cilvēks ir gatavs tikai lai atdarītu sev nodarītu sāpi, vienalga, cik nevainīgajiem un nelaimīgajiem, kuri nelaikā patrāpījušies ceļā, būtu jācieš, lai viņš panāktu savu.

Lai arī Locke pieder pie kriminālās pasaules, tas nebūt viņu par aukstasinīgu briesmoni, kuram būtu līdzīgi uzskati uz mērķa sasniegšanu kā Grey King. Viņa dēļ, ja vien no tā nekādi nebūtu iespejams izvairīties, vienkāršais iedzīvotājs necietīs ne materiāli, ne fiziski, bet, lai visi dievi stāv tev klāt, ja esi nodomājis ko sliktu viņa draugiem. Tas Locke Lamora padaru par vienu labu anti-varoni. Lai gan atmiņu ainas par bāreņa Locke pirmajām noziedzīgajām gaitām starp nodaļām uzturēja labu spriedzi, nepacietībā gaidot, kas notiks tālāk, tad pašas par sevi tās nešķita tikpat saistošas kā pamata sižets. Protams, tas dod lielisku ieskatu varoņa pagātnē un tēla pārmaiņās/izaugsmē no tā laika.

Neko vairāk nezinot par šo sēriju, kā vien sērijas pirmās grāmatas notikumus, varu tikpat labi iztēloties, ka galveno notikumu uzmanības centrā turpinājuma ietvaros ir pavisam citi tēli.

Brian Herbert, Kevin J. Anderson – Hellhole (Hellhole Trilogy #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc neveiksmīga sacelšanās mēģinājuma pret visu zvaigņu sistēmu/Constellation valdnieci Diadem ģenerālis Adolphus tika izraidīts trimdā uz vienu no skarbākajām un neviesmīlīgākajām deep zone planētām. Galvenokārt ar domu, ka ne ģenerālis, nedz viņam līdzizsūtītie domubiedri nespēs izdzīvot uz par Hell Hole iesauku ieguvušo planētu.

Tomēr arī pēc smagas sakāvas, un arī vien pēc Constellation armijai izmantojot civiliedzīvotāju gūstekņus kā “gaļas vairogus”, ģenerālis nav ar pliku roku ņemams. Par spīti apzinātiem mēģinājumiem viņam kaitēt, nosūtot uz Hallholme planētu nepietiekamus pārtikas, medicīnas preču u.c.resursus, bet ne bez palīdzības no vēl joprojām eksistējošiem atbalstītājiem uz citām planētām, ğenerālis ir spējis būt gana atjautīgs un izmanīgs, lai no skaudras situācijas varētu izspiest to pašu labāko.

Hell Hole triloģijas darbība pēc prologa aizsākas, kad smagā cīņā uz Hallholme ir izturēti jau desmit gadi. Kādreiz uz planētas ir dzīvojusi uz tās iedzimta civilizācija, bet no meteorīta trieciena pirms aptuveni 500gadiem tikpat kā nekādi artefakti nav palikuši, un arī no floras un faunas uz pašas planētas ir diezgan maz palicis pāri. Bet kā jau tas piederas SFF žanra grāmatai, tad sižets to nevar pieļaut, un par lielu pārsteigumu ģenerālim un šoku citiem, Adolfuss iegūst negaidītus sabiedrotos jaunam sacelšanās mēģinājumam pret Constellation valdnieci Diadem Michella Dcuhenet.

Mišela vismaz šajā grāmata attēlota kā valdniece, kura varu notur ar dzelzs dūri un pārvaldes demokrātiskā deleģēšana citur ir vien skata pēc. Gan starpzvaigžņu sistēmu ceļošana, gan vispārējā ekonomika tiek kontrolēta visu centralizējot caur Diadem mājas planētu. Tas šķiet acīmredzami, ka tāda sistēma  jau pašā saknē iegrožo potenciālo planētu attīstību un noskaņo deep zone kolonistus pret kroni, bet Mišelai pār visu svarīgāka ir absolūta kontrole, nevis vispārēja labklājība un izaugsme. Pietrūka vien vēl piecgades plāns, bet tā vietā ir regulārs “nodoklis”/reketa maksājums no planētām, kura nesamaksāšanas gadījumā seko asi sodi no Diadem puses. Dienas beigās jābrīnās, ka ģenerālim jau pirmajā sacelšanās mēģinājumā nebija gana daudz sabiedroto, lai gāztu pastāvošo kārtību.


Labi sabalansēti politisko intrigu un ar Hallholme (cit)planētiešiem saistītie sižeti, bet tajā pašā laikā gribas teikt, ka Hell Hole plusi nav tik lieli, lai tie spētu nosegt grāmatai piemītošos trūkumus. Grāmatas darbība kopumā ir izplesta gana plaši, tāpēc reizē ar pozitīvajiem pasaules uzbūves aspektiem rodas gana daudz neatbildētu jautājumu un no tiem izrietoši trūkumi, bet ne tik lieli, lai nebūtu vēlēšanās turpināt triloģiju.

Tom Clancy – The Hunt for Red October (Jack Ryan Universe #4, Publication Order #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Marko Ramius ilgus gadus ir bijis lojāls un uzticams PSRS zemūdeņu komandieris bez jebkāda mazākā darvas pikuča, kas aptumšotu viņa reputāciju. Tādēļ tik grandioza dzimtenes nodevība pēc pilnas programmas, turklāt pārliecinot kolēğus uz zemūdenes Sarkanais Oktobris (par godu revolūcijai un diženai traktoru fabrikai) visiem funkcionāriem nāk kā pamatīgs šoks. Katrs, kuram ir bijusi kaut mazākā profesionālā saistība ar Marko, steidz nosegt savu pēcpusi, lai burtiski nezaudētu galvu vai nenokļūtu kāda nometnē nekurienes vidū.

Džeks Raiens pirms darba CIA bija vienkāršs vēsturnieks un pieredzējis grāmatu autors ar talantu no liela datu/informācijas avotu klāsta izvilkt vajadzīgos rezultātus un nonākt pie pareizajiem secinājumiem. Šo noderīgo talantu ar drauga palīdzību ir pamanījuši cilvēki tādā organizācijā kā pieminētais CIP, kā rezultātā Raeins tiek piesaistīts situācijai, kad specdienesti ziņo par neparastu PSRS jūras kara flotes aktivitāti Atlantijas okeānā un neviens īsti nesaprot, kas notiek. Vai tā ir kāda veida mēğinājums izprovocēt ASV uz militāru agresiju, vai arī tikt tiešām kāds mēğina pārbēgt no komunistiskā režīma. Vienkāršoti sakot, neviens neko tamlīdzīgu nav pieredzējis, un Raiens starp vēl dažiem ir tie, kuri tur mierīgu un stingru roku, lai kāds pārsteidzīgi nesastrādātu muļķības.

Neslikts trilleris, kura notikumu katalizatora scenārijs un pamatojums nav ārpus pieņemamiem ticamības rāmjiem, īpaši Aukstā kara laikā, kad paranojas bungas par ļauno pretinieku no abām pusēm skan katru dienu . Bet vienlaikus arī tāds, kurā sērijas nosaukuma īpašnieka Džeka Raiena dalība nebija jūtama kā pats centrālais fokuss, ne arī kāds cits tēls individuāli aizēnotu pārējos.

Diži neizpratu iemeslus, kādēļ tieši šī sērija un Tom Clancy vārds kļuva par tādu fenomenu, bet varbūt vainīgs faktors, ka neesmu personīgi piedzīvojis attiecīgo laika periodu.

Steve Perry – Net Force (Tom Clancy’s Net Force #1)

2331866

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Net Force, nesen izveidots amerikāņu specdienests, kas kaut gan vēl atrodas lielāku brāļu kā CIP paspārnē, uzrauga likumu virtuālajā pasaulē, kura šajā autora Steve Perry iztēlotajā nākotnes 2010.gadā (grāmata publicēta 1998.gadā) ir krietni attīstītākā un vispatverošāka un tādejādi sekas ļaunprātīgai darbībai uz ārpasauli ir ņemamas vērā pilnā nopietnībā.

Protams, kā jau tas gadās, tad vienlaikus grāmatā sastopamajai tehnoloģiskajai nākotnei ir atrodamas līdzības šīsdienas realitātē sastopamo, bet tikpat lielos apmēros un pat vairāk ir aprakstīts, kas tāds, ko diezin vai ir vērts sapņot piedzīvot tik drīz, kur nu vēl pirms desmit gadiem. Acīmredzami optimisms par jaunu tehnoloģiju attīstīšanās ātrumu ir bijis pārlieku liels, tomēr kas zin, varbūt kovida krīze būs kā grūdiens kādai ar internetu un virtuālo realitāti saistītam jauninājumam vai izgudrojumam.

Net Force Virtuālās Realitāte (VR) un ‘’sērfošana’’ internetā ir cieši saistīta viena ar otru, šeit tā ir gluži kā otra Zeme, kur katrs savu laiku var pavadīt kādā lokācijā un atmosfērā pašam tīk. Vari ceļot ar jebkādu transporta veidu gribas, vienalga uz ūdens, zemes vai gaisā, ja vien rocība to atļauj. Vien satiekoties ar kādu virtuāli vienam jāpielāgojas tai videi, kuru redz otrs, lai nesanāk negribēts error. Vienīgi rodas jautājums, kādēļ gan šajā virtuālajā realitātē viss tik ļoti atkarājas no ierastās fiziskās realitātes likumiem un programmētāju talants attiecībā uz jauniem variantiem izpaužas brīžos, kad sižetiski tas ir izdevīgi.

Pēc būtības Net Force ir vidusmēra spraiga sižeta trilleris, gribētos teikt, ka pat drusku zem vidējā līmeņa kvalitātes, kas izpilda sava žanra minimumu un atķeksē vajadzīgās ailītes, bet galā nav tapis rezultāts, kas spētu paveikt ko vairāk. Ļaundari ir slikti un likumsargi ir tikpat nepārprotami labi, dzīve Net Force sērijas pirmajā grāmatā ir melnā un baltā krāsā. Proza nebūt nav nebaudāma, bet arī nerada ievērības cienīgus momentus vai dialogus, kuri izceltos.