Tana French – The Secret Place (Dublin Murder Squad #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Izolēta vide – eksluzīva meiteņu internātskola. Gadu veca neatrisināta puiša slepkavība, kura ķermeni atrod skolas teritorijā. Neatsaucīgi, melīgi liecinieki. Baumas un aizdomas skolnieču vidū, kurš varētu būt vainīgs. Ļoti iespējams, ka draudzības un lojalitātes vārdā kāds kādu piesedz.

Lielā ideja – apspēlē izgaistošas skolas dienu draudzības spēku, kas tā zenītā šķiet nesalaužams un nešķirams, bet pienāk brīdis, šajā gadījumā puisis, bet tikpat labi arī vienkārši pieaugšana, atšķirīgu interešu izveidošanās, kad saproti, ka lielā dzīve ir teju klāt, ka drīz viss mainīsies un vairs nebūs kā agrāk. Vai arī vienkārši pienāk kāds brīdīs, kad attopites, ka ciešajām draudzību saitēm ir ļauts atrofēties. Domājams gan autores dzīvē varētu būt līdzīga situācija, no kuras smelta iedvesma, gan lielākajai daļai lasītāju.

Puiša slepkavība varbūt arī paliktu neatrisināta, ja ne pie skolniecēm domāta anonīma ziņojumu dēļa pielikta atzīšanās, ka kāds zina slepkavas identitāti. Viena no skolniecēm ir jau reiz sērijā sastapta Holly Mackey, kur pamana šo paziņojumu un pasteidzas to pavedienu nogādāt detektīvam Stephen Moran, kuram pirms septiņiem gadiem citā slepkavības izmeklēšanā bija uzticēts iztaujāt Holiju kā liecinieci Faithful Place ietvaros. Lai arī akts apsveicams, tad, kā atklāsies, arī pati Holija nav gluži bez vainas, kāpēc izmeklēšana pirms gada cieta neveiksmi, ko autore lieliski izmanto, lai izkaisītu vairākus viltus mānekļus un lasītājam nāktos minēt par slepkavas identitāti. Ko vēl vairāk apgrūtina iespējamība, ka pastrādātais nav bijis iepriekšēji izplānots.

Duāls naratīvs – tagadnes atjaunotā izmeklēšana un pagātnes sižets no vairāku skolnieču perspektīves vēl pirms puiša slepkavības, par ko viens mīnuss šīs daļas ierunātājai, jo mainoties skolniecēm balss intonācijas identiskas. Kaut arī varbūt drusku piedodams, jo arī autorei meitenes sanākušas visai līdzīgas, tomēr kopējai radītajai attiecību pasaulei kā noslēgtam burbulim noticēju, kā visnotaļ iespējamai, neglaimojošai (to pārstāvēm) realitātei.

Ievērojami liels apjoms veltīts arī detektīva Stīvena Morana motivācijai šīs izmeklēšanas ietvaros. Par vēlmēm no Neatrsināto (Cold Case)S nodaļas iekļūt slepkavību izmeklēšanas komandā. Izvēršas interesanta attiecību dinamika ar slepkavības galveno izmeklētāju Antoinette Conway, kam pievienojas pārdomu raisošs komentārs ar Konveju kā piemēru par attieksmi policijā pret sieviešu kārtas kolēģēm.

Iepalicēji #40

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Pīters Džeimss – Mirušajiem pa Pēdām (Roy Grace #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kāds vēl labāks veids, kā pilnībā pazust un uzsākt (gandrīz) jaunu dzīvi, kā izmantot negaidītu liela mēroga traģēdiju ar tūkstošiem upuru un neskaitāmiem bezvēsts pazudušajiem. Tieši tā nodomā Ronijs Vilsons 2001.gada 11.septembrī, kad viņam paredzēta biznesa tikšanās vienā no Dvīņu torņiem, bet teroristi tieši pirms tam izdomā ar lidmašīnām tajās ietriekties.

Gandrīz vārdiņs pieslēdzas galvenokārt, jo Ronijs nekad dzīvē nav spējis atrast legālu veidu, lai nopelnītu, un pat tad starp amata brāļiem izceļas ar to, ka nauda pie viņa ilgi nemēdz turēties. Kas sagādā problēmas, kad viņa pirmās sievas mirstīgās atliekas nejauši atrod būvlaukumā, kādā no caurulēm, kas saistīta ar notekūdeņiem un kanalizāciju. Upuris ar manāmām pazīmēm par vardarbīgu nāvi, kas pamudina policiju sīki izpētīt upura pagātni un nāves apstākļus, kas nebūt nevar nākt par labu Ronijam un viņa pašreizējai identitātei.

Paralēli kanalizācijā atrastā līķa izmeklēšanas sižetam, norit trīs mazākas nozīmes sižetu līnijas. Salīdzinoši mazsvarīgāks saistīts ar Ronija otrās sievas līķa atrašanu noslīcinātā auto Austrālijā. Drusku interesantāks sižets par un ap Ronija rīcību pēc 11.septembra traģēdijas dienas un sekojošajām nedēļām pēc tās. Nozīmīgākais, interesantākais sižets izvēršas ar Ebiju, kura no kāda bēguļo un slēpjas, bet, lai lasītājam būtu saistošāk grāmatu lasīt, tad viņai tas izdodas ne pārāk labi. Lai arī viņa min citus vārdus kā Deivijs, tad zinot, ka Ronijs ir starp dzīvajiem, tad var noprast viņa patieso identitāti, un ka šis nelaimīgo meiteni izmantojis kādā ‘’darbiņā’’, par ko meitenei tagad nākas ciest.

Dead Man’s Footsteps jeb Mirušajiem pa pēdām būtiskāka loma atvēlēta vainīgā slepkavas pasaules apkārtējo sfēru pasaulēm Ebijai un arīdzan ir no viņas un Ronija/Deivija apkrāptā un apzagtā, vien pašās beigās lasītājam lemts sastāpt šīs grāmatas slepkavu vien uz mirkli, un arī ar to ir pietiekami.

***

One Foot in the Grave (Night Huntress #2) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četri gadi pagājuši kopš sērijas pirmās grāmatas Halfway to the Grave notikumiem. Ne Katrīna ‘’Kate’’ Crawfield-Russell, ne Master klases vampīrs Bones ir spējis aizmirst jūtas vienam pret otru un abu karstasinīgos (arī vampīra gadījumā) un elpu aizraujošos (pat ja Kaulam nav vajadzības elpot) piedzīvojumus gan cīņas, gan mīlas frontē.

Tiek turpināta Katrīnas tēla un viņas pagātnes dziļāka izpēte un autorei labi sanāk apaudzēt viņu ar interesantu stāstu, bet šis tas no tā pazūd, kad tik daudz uzmanības un enerģijas tiek paterēts romantiskajai grāmatas pusei ar noslieci uz vieglu erotisko pusi. Vai arī vienkārši neesmu gana daudz lasījis no šī subžanra un tas nekas tāds nemaz neskaitās.

Dinamiskā saspēle starp Katrīnu un Bones spēcīga, laba, kas kompensē salīdzinoši ne tik pārliecinošus sliktos tēlus, kas saistīti gan ar Katrīnas nākotni kā pus-cilvēkam un pus-vampīram, gan atriebības kāri pret tēvu vampīru, kas pirmākārtām pamudināja Katrīnu vispār medīt un nogalināt vampīrus. Ja pie galvenajiem sērijas tēliem ir piestrādāts, tad citi labie vai puslīdz neitrālie tēli kā Katrīnas kolēģi no FIB četru gadu garumā ieskicēti lielos vilcienos viņu galvenājās raksturojošās īpašībās.

Brīžiem pa labam jokam, smieklīgam momentam, kas tēliem dod zināmu atslābumu, atelpu pēc saspringtas epizodes. Citādi nekas tāds, kas pārliecinātu turpināt ar At Grave’s End par labu kam citam.

***

T. Džefersons Pārkers – Zilā Stunda

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Nozieguma vieta bez līķa, vien zem liela koka palikusi asinspeļķe un citas liecības, ka tajā vietā norisinājies kas šausmu filmām cienīgs. Kad pazūd jau kārtējais upuris (sieviete), priekšnieki pieņem lēmumu darbā atsaukt Timu Hesu, lai viņš palīdzētu ambiciozajai Mērsijai Reibornei beidzot vainīgo notvert.

Neviens no diviem galvenajiem tēliem, izmeklētājiem nav atveidots ne kā patīkams tēls, ne detektīvs, par kuru gribētos lasīt sērijas turpinājumos. Ja ir bijusi vēlme atveidot kaut ko no reālās dzīves, kurā detektīviem visas metodes attaisnojamas, piem., liecinieku fiziska ietekmēšana, kuru varētu pat saukt par spīdzināšanu, ja vien gala rezultātā slepkava tiek noķerts, vai pat atklāta un vairrākkārtēja izteikšanās par vēlmi, lai aresta laikā rastos izdevība slepkavu nogalināt pirms tiesas prāvas. Tāda ir sērijas nosaukuma varone detektīve Mērsija Reiborne, tikmēr gados vecākais un ar vēzi sirgstošais pārinieks Tims Hess, ir vien par centu labāks, jo, lai gan pats neveic iepriekš minēto, tad attiecīgajos mirkļos skatās pretējā virzienā, klusē un pieļauj, ka tā notiek.

Maķenīt interesantāku sižetu ik pa brīdim padara labi izskaisīti personību raksturojoši fragmenti par Mērsiju (reti vien kāda kripata no žēlastības) un vēl jo vairāk par Timu, kurš, apzinoties, ka vēža dēļ pat ar visu ārstēšanu nav daudz atlicis dzīvot, atskatās uz nozīmīgākiem dzīves lēmumiem, brīžiem. Ir gan ko nožēlot, kā bērnu neesamība vairākās laulībās, gan par ko būt priecīgām, to skaitā garā, salīdzinoši veiksmīgā karjera. The Blue Hour savu darbu tā teikt padara un vainīgais savu sodu saņem, bet tās varoņi, dienas beigās, uz varonību neiedvesmos.

Tana French – The Likeness (Dublin Murder Squad #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc slepkavību izmeklēšanas sērijas pirmajā grāmatā detektīve Cassie Maddox nomaina komandas un iniciāli itkā arī pāriet no slepkavībām uz domestic violence, bet ikdiena iegriežas jaunās sliedēs un, tā teikt, slepkavību izmeklēšana atkal sevi sauc atpakaļ, kad tiek atrasts upuris tik līdzīgs Kesijai Madoksai, ka, pavirši paskatoties, varētu abas sajaukt. Papildus tam intrigu piešķir fakts, ka identitāte Lexie Madison, ar kuru upuris tiek atrasts, nav īstais mirušās vārds, bet gan sakrīt ar to, kuru karjeras pirmsākumos Kesija izmantoja, lai iefiltrētos starp narkotiku tirgotājiem Dublinas universitātē.

Vai tā ir tīrākā sakritība un šīs Madisones nāve saistīta ar citiem iemesliem, motīviem viņas pašas dzīvē? Vai tomēr kāds, kurš patiesībā vēlējies nogalināt Kesiju, tagadnes vai pagātnes nodarījumu dēļ, noskatījis nepareizo personu? Tādi ir vien daži neatbildētie jautājumi grāmatas sākumā. Bet Kesijas kolēģiem, par cik starp viņu un upuri ir tik neparasta līdzība, rodas cita spoža ideja, kāpēc gan neizmanto situāciju, lai iefiltrētu Kesiju kā Madsioni starp viņas četriem draugiem, kuri kopā apmetušies vienā mājā, lai izliktos, ka slepkavība nav izdevusies un noskaidrotu, kurš to pastrādājis, vai censtos noskaidrot tā vakara notikumu gaitu, ja vainīgs, kāds ārpus draugu loka.

Daniel, Abby, Justin un Rafe kļūst par Kesijas jeb Medisones jaunajiem draugiem. Kamēr viņa cenšas izprātot, vai viens no viņiem ir slepkava, paša ne mirkli nedrīkst ‘’paklupt’’ un novirzīties no tēla, kas zin, ar kādām sekām tas varētu beigties. Kā to rāda vismaz šī slepenpolicistes misija, tad neitrāla objektivitāte nav Kesijas stiprā pusē. Nepaiet nemaz tik ilgs laiks, lai viņa būtu emocionāli iesaistīta, pieķērusies šai ‘’draugu grupai’’ vairāk nekā vajadzīgs. Atliek vien cerēt uz Kesijas tiešo priekšnieku skaidru skatu no malas, lai par slepkavības upuriem īsā laika periodā nekļūst divas Lexie Madisones.

Attiecībā uz aizdomās turamajiem ir gana daudz gan kopējo dīvainību, gan individuālo noslēpumu, lai ne detektīvei, ne lasītājam nebūtu garlaicīgi. Intrigu tīkli varbūt nav tie paši piņķerīgākie, bet tas varbūt pat ir ar nolūku izveidots maldīgs priekšstats, kaut arī no četrones nenoliedzami dažam labam ir motivācija ir spēcīgāka par citiem.

Peter James – Not Dead Enough (Roy Grace #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Šķietami nevainīgo teikumu uz grāmatas vāka par trim slepkavībām, vienu aizdomās turamo un pierādījumu neesamību nemaz tā uzreiz nepamanīju un izlasīju līdz biju ticis līdz pusei, bet tajā brīdī to noteikti varētu uzskatīt par maitekli, jo vien beigu kulminācijas brīdis tā paīstam atklāj, kas romāna gaitā ir bijusi trešā jeb pareizāk sakot pati pirmā slepkavība, ja vien pats neesi to atšifrējis pirms tam.

Slepkavība turīga laulāta pāra ģimenē, vīrs pelna lielo naudu, kamēr sieva (neslinkojot) pilda visvisādus pienākumus dažādās labdarības organizācijās, rīko saviesīgo dzīvi u.c. Par slepkavības faktu vīram paziņo viņam esot uz golfa laukuma un pirmā reakcija par traģisko jaunumu ir jautājums policistiem ir, vai viņš drīkst pabeigt iesākto golfa spēli ar citiem turīgiem draugiem/paziņām. Nebūt ne tas labākais pirmais iespaids, ko izmeklētājiem radīt, zinot, ka vīrs vai citi upurim zināmas personas ir pirmie aizdomās turamie, un vīrs Braiens Bišops šādam nolūkam kalpo pavisam labi.

Tikmēr slepkavībās galvenajam izmeklētājam Rojam Greisam neiztikt bez problēmām personīgajā dzīvē. Kaut arī varētu šķist, ka jaunās attiecības ar kolēģi Klio, strādā tiesu medicīnas morgā, rit gludāk par gludu, tad zvans no draugu ar negadītu ziņu, ka viņam šķiet, ka esot Vācijā, Minhenē, ir nejauši manījis un atpazinis pirms deviņiem gadiem pazudušo Roja sievu, uzjundī atmiņas un ievieš attiecībās ar Klio pirmos nopietnos strīdus un šaubas par abu kopīgo nākotni. Vien Roja ziņā ir tikt skaidrībā ar sevi, kas notiktu vai nenotiktu, ja reiz bez vēsts pazudusī sieva tomēr atrastos.

Labs, izklaidējošs kriminālromāns, kas reizē liks piedomāt par vainīgā identitāti, sijājot viltus mānekļus un aizdomās turamos, bet kas vienlaikus prasa pazemināt skepses līmeni, it īpaši attiecībā uz atrisinājumu un vainīgā identitāti, kurai ārpus izdomātās pasaules nebūtu vietas. Atrisinājums tāds, kuru neviens sakarīgi domājošs neapsvērtu kā varbūtēju opciju, kas tādējādi romāna ietvaros dod gana daudz lpp, kurās izvērsties. Arī slepkavas motivācijas ir pavisam vienkārša un kaut arī tas nebūtu nekāds pārsteigums vai kas citādi slikts, tad tomēr izpildes veids tikpat lieliski iederētos romāna ekranizācijā.

Odd Thomas #3-4

#3- Brother Odd

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Odam Tomasam viņa dāvātās spējas reizē ir gan dāvana, gan lāsts. Viņam dots tik cik, lai pirms laikus varētu nojaust tuvojošamies briesmas, bet ne tik daudz, lai laicīgi un bez mazākās šaubu ēnas varētu novērst visas iespējamās nelaimes.

Brother Odd ietvaros zaudējis gan tik dārgo draudzeni Stormy, gan nespējis novērst viena trakā sarīkoto apšaudi lielveikalā, kaut arī visi cenšas atgādināt, ka upuru skaits bez viņa būtu krietni lielāks, Ods sevi neuzskata par varoni un pieņem lēmumu meklēt glābiņu klusā klosterī tālu kalnos un prom no civilizācijas, kur cer rast patvērumu vismaz līdz brīdim, kad būs atguvies.

Lai arī pirmie mēneši tā vien šķiet būs devuši gaidīto atpūtu, tad vienā jaukā naktī Oda sirdsmieru no jauna pat klosterī (un tam blakus esošājā skolā bērniem ar īpašajām vajadzībām) iztraucē bodaki – tādi kā citpasaules gari, kuri vienmēr novērojami kādu brīdi pirms lielāka mēroga traģiskākiem notikumiem.

Odam neatliek nekas cits kā vien likt lietā viņam dabas dotos talantus, lai censtos nelaimi novērst, lai kas tas nebūtu. Situāciju vēl īpatnējāku un sāpīgāku Odam padara fakts, ka viņa mirusī draudzene Stormija no aizpasaules cenšas palīdzēt Odam, kas vienlaikus tikai atrauj jau tā ne līdz galam sadzijušas brūces. Labi, ka vēl klosterī ir vairākas uzticības personas, kuras, Odam ierodoties, ir tikušas informētas par viņa neparastajām spējām, un pret tumšajiem spēkiem nav jācīnās gluži vienam pašam.

Brother Odd ir labi lasāms gan individuāli sērijas ietvaros, gan ar zināmu laika starpību pēc otrās. Autoram labi izdodas vajadzīgo informācijas apjomu pasniegt lasītājam, lai tā neizskātītos kā izgāzta informācijas gūzma, pēc kuras pievērsties aktuālajam sižetam, kas pats par sevi arī ir saistošs. Oda pavadošie tēli klosterī sastāda gana raibu saimi, lai atrastos pa kādam aizdomās turamajam, kam iespējams būtu kas nelabs padomā un kurš attiecīgi ir vainīgais par bodaku negaidīto uzrašanos.

***

#4 – Odd Hours

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja atmiņa neviļ, tad Odam Tomasam ir jānogaida vien drusku virs mēneša, lai viņa neparastās spējas liktu par sevi manīt, ka briest kas nopietns un neskaitāmu dzīvību apdraudošs. Ka bez viņa laicīgas iejaukšanās, ja nekas netiks darīts lietas labā, visi pārējie attapsies pasaulē, kādu līdz šim tie nebūs pieredzējuši.

Oda laicīgās pasaules talanti kā ēstuves/bistro~ pavāram palīdz viņam bez grūtībām atrast ienākumu avotu jebkurā vietā, kur viņa magnētiskā intuīcija, kā to pats nosaucis, mudina piemesties, kas sērijas ceturtajā grāmatā ir maza Kalifornijas piekrastes pilsētele Magic Bay, kuras maģiskajā burvīgumā iemeties korupcijas darvas pikuči.

Interesanti ka slavenu mūziķu spoki meklē palīdzību pie Oda, lai saņemtu drosmi mērot ceļu uz aizpasauli. Ja pirmo trīs sērijas grāmatu ietvaros tas ir Elviss Preslijs, tad iekš Odd Hours tas ir Frenks Sinatra, kuram īpaši vienā epizodē piešķirta svarīga loma gan sižeta virzībā, gan Oda tēla izdzīvošanas nolūkos.

Īpatnēji interesanti otrā plāna tēli, kuri tā vien šķiet uzrodas kāda sūtīti Oda centienos noskaidrot un sekojoši novērst gaidāmo nelaimi. Par cik sērija ir ar paranormālām spējām un notikumiem piepildīta, tad to vēl var tādejādi attaisnot, bet citādi būtu klajš deus ex machina piemērs.

Migla gandrīz vai kā atsevišķs tēls, kas pārdabiski apņem mazpilsētu, kā atsevišķs tēls. Piešķir drusku šausmu žanra atmosfēru gan nelielu klaustrofobijas iespaidus, gan samazinot visu iesaistīto tēlu redzeslauku vai brīžīem sagrozot to, ko izdodas saskatīt.

Viscaur grāmatai burtiski var just kā proza plūst un šķietami bez piepūles virza lasītāju līdz grāmatas otram vākam. Sērijas galvenais tēls, kura piedzīvojumi nav pat vairs tik svarīgi kā ceļojums katrā grāmatā no sākuma līdz tās beigām. Noteikti būs vēlāk jāizmēģina arī kas cits no autora daiļrades. Ik pa brīdim var gan pasmaidīt, jo Ods apveltīts ar nereti sarkastisku humora izjūtu, lai vieglāk pārvarētu sastaptās grūtības, gan atzīmēt kādu teikumu vai pat paragrāfu.

Stone Barrington #3-5

#3 – Dead in the Water

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Izjucis advokāta Stone Barrington atvaļinājums uz izīrētas jahtas pie Saint Mark salas, bet, par laimi, tieši vajadzīgajā brīdī uzrodas un blakus piestāj cita jahta ar vienu vienīgu cilvēku uz tās, kuras pasažiere pat nepaspēj ne attapties, kad ir iekūlusies dzīvībai bīstamās nepatikšanās nemaz nenokāpusi krastā.

Likstas galvenā varone Allison Manning, kura ar vīru Peter divatā bija nolēmuši apceļot pasauli ar jahtu, bet viņai esot augstu mastā vīram pēkšņi uznākusi sirds lēkme, pēc kuras miris, vai vismaz tāda ir viņas notikumu versija. Tikusi lejā uz klāja vien pēc dažām stundām, plus esot panikā, kā viena tiks kaut kur civilizētā vidē, Alisone izšķiras vīru “apglabāt” okeānā. Ņemot vērā, ka Pēterim ir bijusi dzīvības apdrošināšana 12milj dolāru apmērā šāda notikums saprotami ir aizdomīgs.

Patiesa nelaime, slepkavība vai apdrošināšanas naudas izkrāpšana, bet par cik okeāna vidū citu liecinieku ar atšķirīgu versiju neatradīsi, tad varētu padomāt, ka stāsts ar to ir galā, bet še tev. Alisonei “palaimējas” ar arhaisko un īpatnējo Saint Mark salas tiesu sistēmu, kurā ļoti labi var iztikt bez taustāmiem lietiskajiem pierādījumiem vai reāliem lieciniekiem, lai ne tikai varētu uzsākt tiesvedību, bet arī panākt nosodošu spriedumu.

Palaimēšanās bez pēdiņām nāk no Stouna puses, kurš nespēj, kaut vai esot atvaļinājumā, noskatīties, kā viens indivīds, sers Winston Sutherland, politisku mērķu motivēts, uzklūp jaunai, skaistai (horizontālā stāvoklī ļoti pievilcīgai) un noziegumā nevainīgai sievietei.

Dead in the Water neizpaliek bez savām klišejām un aspektiem, kuriem ārpus izdomāta romāna nebūtu vietas. Visizteiktāk šajā ziņā ir bāra/restotāna īpašnieks Thomas Hardy (ar dažām īres istabiņām virs lokāla), kurš pazīst visus uz salas vajadzīgos cilvēkus, lai katrā nepieciešamības brīdī varētu Stounam izlīdzēt un bez kura Stouns būtu ātri vai vēlu iestrēdzis svešajā vidē.

***

#4 – Swimming to Catalina

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Tulītēja notikumu pāreja no Dead in the Water  uz Swimming to Catalina, kas aizved uz spilgto prožektoru gaismu un glamūra pārpilno Holivudu.

Bez vēsts pazudusi vēl pirms dažām nedēļām bijusī Stouna draudzene Aringtona, kura, kamēr Stouns no sirds un rajona centās glābt dzīvību absurdajā Saint Mark salas tiesu sistēmas līkločos, satikās ar iepriekšējo mīlestību un izdomāja, ka tomēr grib ar viņu precēties. Gan jau, ka visdrīzāk negribēja saukties par Arrington Barrington, bet negaidīts zvans no jaunā vīra, ka stāvoklī esošā Aringtona ir kaut kur pazudusi, nedodot par sevi nekādu ziņu, izrauj Stounu no cerētas atpūtas ārpus tiesu zāles.

Par cik vīrs ir viens no pirmajiem aizdomās turamajiem, tad jaunā vīra uzvedība, Stounam ierodoties, rada gana spēcīgas aizdomas, ka Aringtona nebūs tā vienkārši kaut kur aizblandījusies. Kaut arī populārā un citādi veiksmīgā aktiera asistente aizbildinās, ka visiem aktieriem pirmajā, otrajā un trešajā vietā ir Karjera ar lielo burtu, tad tomēr lielāja kopbildē kaut kas tomēr nesapas. Kā rezultātā Stouns neviļus uzduras tumšajai Losandželosas pusei, kurā dažu miljonu apgrozīšana (un atmazgāšana) ir vien ikdienišķs sīkums.

Ja noņemtu lieko papildus pildījumu, tad gan sērijas proza, gan individuālais sižets sērijai, kura šodien mērāma 50+ grāmatu apjomā ir visnotaļ laba. Negatīva kritika gan jāraida galvenā tēla un viņa attiecību attēlojumā no grāmatas uz grāmatu ar pretējo dzimumu, kuras tā vien šķiet nespēj nenoslēgt vakaru neatrodoties ar viņu vienā gultā. Neesmu nekāds lielais diversity un reprezenta trenda fanāts vien ķeksīša pēc, bet nevar neievērot, ka vismaz iekš Swimming to Catalina nav pat viena sieviešu tēla, kurai dota kāda atbildīga loma.

***

#5 – Worst Fears Realized

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Grāmatas apraksts liek nodomāt, ka Stounam un viņa bijušajam pāriniekam Dino Bacchetti, kurš joprojām strādā policijā, ir nezin cik ilgi jālauž prāti un atmiņa, lai atcerētos, kurš no abu kopīgās pagātnes varētu būt pamodies, lai censtos viņiem atriebties par kādu pāridarījumu. Galvenokārt, jo abi kļūst par Stouna kaimiņienes slepkavības lieciniekiem, kaut arī tā nav pirmā pastrādātā slepkavība šajā sērijas piektajā grāmatā, kas vēlāk liek par sevi manīt, kad vainīgi cenšas novērst uzmanību un vismaz uz brīdi aizdomu prožektoru gaismā nostādīt pašu Stounu.

Labākais, ka pati persona Mitteldorfer, kuru Stouns un Dino domājams ir redzējuši pastrādājam slepkavību, atrodas cietumā par sievas slepkavību dusmu uzplūdā par krāpšanu. Tomēr vēl interesantāki ir viņu atklātie fakti par Miteldorfera finansiāli labājām attiecībām ar cietuma administrāciju, kuri izmantojuši viņa lieliskās zināšanas akciju tirgošanā, lai tā Miteldorferam ļautu nopelnīt gan sev, gan viņiem. Vēl pēdiņās burvīgāku situāciju padara, ka nav ilgi jāgaida, lai par labo uzvedību daudzo gadu gaitā, viņš tiktu atbrīvots pilnīgi bez jebkādas tālākas uzraudzības. Tas viss rada labu trillera cienīgu spriedzi starp ļaundariem (ir līdzzinātāji) un Stounu un Dino.

Patīkamas pārmaiņas uz labo pusi attiecībā pret galvenā tēla attiecībām ar gandrīz katru pretējā dzimuma pārstāvēm, kuras ir gatavas teju pēc iespējas ātrāk nokļūt horizontālā stāvoklī, viņu satiekot. Gluži bez tā neiztiek, bet stipri mazākās dozās, kas neaizņem reizēm pat vairākas lapaspuses un necenšas izraut no galvenā sižeta ritma.

Kaut arī lielos vilcienos saglabājas negatīvās iezīmes vispārējās tēlu iezīmēs un kategorizācijās, tad kopumā pagaidām no sērijā izlasītā viena no labākajām. To palīdz panākt arī gana interesantas paralēlās stāstu līnijas, galvenokārt saistībā ar Dino sievastēvu un viņa saistību ar mafiju un organizēto noziedzību un varbūtēju Stouna sasaistīšanos ar Dino sievas māsu.

Blake Crouch – Dark Matter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dalītas izjūtas pēc Dark Matter izlasīšanas. Par ideju plusi un atzinīgi vārdi, bet ne tuvu tam par veidu, kā izmantots sci-fi žanrs tā izpildei, kas vairāk šķita vien kā ērts fons un oportūnisks veids, kā iespraukties žanrā ar cerību iegūt lielāku pamanāmību.

Pēc būtības grāmatu var reducēt līdz atziņai neuztvert ikdienas mazos sīkumus kā kaut ko pašsaprotamu, likt vai nu sev apzināties vai kādam citam dod zināmu, ka tu novērtē gan brīžus ar lieliem priekiem, gan ikdienas momentus un (patīkamo) rutīnu. Arī jautājums grāmatas Goodreads aprakstā “Are you happy in your life?”, ar izdarītajām izvēlēm būtiskos un varbūt ne tik izšķirošos dzīves mirkļos un posmos ideāli un precīzi raksturo to, par ko autors vēlas lasītājam likt padomāt.

No Blake Crouch esmu lasījis vien Wayward Pines triloģiju, kas drīzāk klasificējams kā trilleris ar sci-fi elementiem. Un tajā žanru mikslis izveidots labāks, kam iemesls iespējams meklējams lielākā apjomā, kas palīdzējis loģiskāk un ne tik saisteigti piešķirt darbam jūtamāku drāmu un saistošāku problēmsituāciju un tās atrisinājuma kulmināciju.

Darkmatter gadījumā vairāk ir lielā ideja par paralēlajām pasaulēm un kā katra izdarītā izvēle no dienas uz dienu potenciāli rada jaunu paralēlo pasauli. Varētu, protams, ieslīgt garā diskusijā par cilvēka augstprātību, ka tieši viņa izvēles rada paralēlas pasaules, kas liek pieņemt faktu, ka galaktikā vienīgā dzīvība ir uz planētas Zeme, nemaz nerunājot par miljardiem cilvēku, kuri eksistējuši pirms grāmatas notikumiem un tādā gadījumā, pieņemot spēles noteikumus, paralēlo pasauļu skaits ātri vien kļūtu prātam neaptverams.

Vienkāršs otra ranga universitātes profesors, kuram reiz bija iespēja kļūt par superzvaigzni savā sfērā, tiek nolaupīts, attopas pasaulē, kas lielos vilcienos atgādina viņējo, bet ar muguras smadzenēm var just atšķirību radīto disonansi. Lekšana/ceļošana no vienas realitātes uz nākošo, kurās galvenais tēls tad arī uzdod sev visus eksistenciālos jautājumus, kāpēc arī nepameta sajūta, ka sižeta drāma paliek vien fonā un nav salīdzinoši tik būtiska.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Klasisks ierindas kriminālromāns ne tajā labākajā nozīmē.

Galvenais varonis detektīvs Jack Caffrey – tēls ar vairāk par dažām personīgajām pagātnes problēmām, kuras netraucē veiksmīgi atrisināt izmeklēšanu. To nenovēršamā sasaistīšana ar tagadnes stāsta sižetu nešķita tā pati veiksmīgākā Nav tik traki, ka nāktos brīnīties, kā šis tēls spēj no rīta piecelties atrast, teiksim, zeķes bez caurumiem vai nenosisties no rīta braukdams uz darbu, kur nu vēl atrisināt smagu kriminālizmeklēšanu, bet pietrūka kas vairāk par pliku skandināviskā detektīva tipu, kurš tas un vēl vairāk nav šķērslis labai karjerai.

Ļaundaris/Slepkava, kurš raksturojumā netiek tālāk par stereotipisko izcelsmes stāstu ar grūtu bērnību, sliktu audzināšanu un bezatbildīgu māti (bioloģiskais tēvs pametis viņus). Psiholoģiskās problēmas un vardarbība, kas aizsākas ar bezpalīdzīgu dzīvnieku mocīšanu, gadiem ejot uz priekšu paslikitinās līdz neatgriezeniskai robežai, kad izjūk attiecības ar stiprām un vairāk vienpusējām jūtām no viņa puses. Varbūt interesantākais aspekts ir sliktā tēla pielāgošanās pēc negaidītas noziegumu partnera nāves, kad jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kā atrast upuri, ko ar to tālāk iesākt, un tam nenovēršamā krišana likumsargu rokās.

Tālāk par virspusēju tēlu uzbūvi nesanāk tikt un arī sižets vai kulminācijas punkts un tā atrisinājums nav nekas elpu aizgrābjošs. Birdman iespaidā neķeršos klāt tik drīz sērijas turpinājumam The Treatment.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.