Carin Gerhardsen – The Last Lullaby (Hammarbyserien #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Imigrante no Filipīnām un viņas divi Zviedrijā dzimušie bērni, vien divus un četrus gadus veci, tiek atrasti kopā nežēlīgi noslepkavoti. No nozieguma vietas ir skaidrs, ka māte nogalināta pirmā un bērni tajā brīdī bijuši aizmiguši, izslēdzot varbūtību, ka viņi būtu notikušā liecinieki, pēc kā var secināt, ka uzbrukums bijis ļoti personīgi motivēts. Turklāt pastrādāts aukstasinīgi bez lieka satraukuma.

Kurš gan tā bez emocijām un sirdsapziņas pārdzīvojumiem varētu ne tik vien nogalināt, bet atņemt dzīvību vēl tik maziem bērniem? Šādu un tam līdzīgus jautājumus nākas uzdot detektīvam Konijam Sjobergam, viņa kolēģiem Petrai Vestmanai un Džamalam Hamadam, kā arī citiem izmeklēšanā iesaistītajiem. Un ja liekas, ka jau tā detektīviem būtu par maz ko darīt, nākas uztraukties par kolēģi vārdā Ēriks Eriksons, kurš tā vien šķiet pazudis bez vēsts.

Attiecībā uz pazudušo kolēģi, Konijam nākas apjaust un aizdomāties, cik gan maz par šo vai citiem kolēģiem ārpus darba ietvariem viņš zina. Cik labi vai slikti pazīstama persona, ar kuru Ērika gadījumā kopā nostrādāti vairāk nekā desmit gadu. Cik ļoti pašam ir interesējis ieskatīties tālāk aiz pirmā iespaida, uzzināt ko vairāk, pat ja kolēģis savu iemeslu dēļ ir izvairīgāks no personīgiem jautājumiem, savrupāks un citādi šķietami savādāks. Uzzinot traģisko pagātni, kas nenovēršami izmainījusi Ērika uzvedību un dzīvi, Konijam un citiem kolēģiem nākas daudz pārdomāt arīdzan pašiem par sevi.

Viens no sociālajiem un psiholoģiskajiem tematiem/jautājumiem The Last Lullaby ietvaros tiek izvirzīta vainas apziņa gan par paša pastrādāto, gan netiešā veidā, ko esi varbūt pat aiz neuzmanības vai bezdarbības pieļāvis. Kā tas reizēm sagrauž tevi no iekšienes, nemaz neprasot kādu ārēju sodu vai nosodījumu no citu puses.

Tāpat autors turpina ieskatu detektīvu personīgajās dzīvēs ārpus darba. Konija gadījumā viņš uzzina krietni vairāk par savu bērnību un paša pagātnē notikušu traģēdīju, ko mazā vecumā dēļ (3g.v.) ir līdz šim aizmirsis. Ko vecāki bērna pasargāšanas nolūkos līdz šim noklusējuši. Petra joprojām cīnās pret vīriešu pasauli policijā un tās reizēm postošo ietekmi, kuru kolēģis Džamals cenšas izmainīt un būt viens no labajiem piemēriem, neskatoties uz ofisā sēdošo priekšniecību.

Nonākot pie sērijas pēdējās grāmatas, var teikt, ka būšu iepazinis un pieradis pie autora stila, un šī no pirmajām trim šķita vislabākā.

Carin Gerhardsen – The Cinderella Girl (Hammarbyserien #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Gandrīz vientuļā māte (vīrs komandējumā uz Japānu) vairs nespēj izturēt zīdaiņa slimības izraisītās raudas un vēlā nakts stundā, kā vienīgo risinājumu izdomā pastaigu turpat pa rajonu, cerot tā nomierināt dēlu, tikmēr atstādama trīsgadīgu meitu vienu pašu. Divas māsas (vecākajai Jennifer 16 un jaunākaijai Elise 14) katra diena ir kā neliels izaicinājums, kad katru vakaru pie mātes dzīvoklī sarodas pudeles brāļi. Reizēm kopā vai atsevišķi Dženifera un Elīza sastrādā ko tādu, ko skaidrā prātā nākošajā dienā sanāk nožēlot, citkārt Dženifera saņemas un uz īslaicīga drauga rēķina izraujas no ierastās vides, lai atpūstos uz prāmja un tā piedāvātajām izklaidēm. Kā vienā, tā otrā situācijā ir personas, kuri, pašiem vēl nezinot, pieņem pēdējos lēmumus savā dzīvē.

Izmeklētāju pusē ir tie paši Konijs Sjobergs un Petra Vestmana, kā galvenie, bet abiem lielākā uzmanības fokusā pievienojas arīdzan vēl detektīvi Jamal Hamad (arābu izcelsmes vecāki), un Sandens, kura galvenā liksta mājās ir rūpes par meitu, kuras invaliditāte nav tā ārēji uzreiz pamanāma, bet vienalga ir gana liels šķērslis, lai pilnvērtīgi un bez uzraudzības izbaudītu dzīvi.

Hammarbyserien lielā ir sociāla rakstura ideju kriminālromāns, kas šajā grāmatā divos atsevišķos noziegumos, kuri kā jau izdomātā romānā, ir arī nedaudz saistīti viens ar otru, apspriež dažāda veida problēmjautājumus. Vien brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas tomēr līdz izcilākam rezultātam pietrūkst. Sākot jau ar to kā kolēģi periodiski joko par dažādiem arābu jautājumiem ar Džamalu, vai kā Petrai mūždien jācīnās pret vīrieša pasauli policijā. Kaut arī drusku pakaitināja, ka atkal Petra saskaras ar kādu vīrieti, kurš cenšas viņu izmantot, atkal vīrieši ir tie sliktie, pat tiešais priekšnieks Konijs pamanās nokļūt viņas neapmierinātības un dusmu krustugunīs, tad nevar noliegt ne to, ka līdzīgas situācijas arī ārpus izdomāta romāna reāli atgadās, ne to, ka Petra varētu īsā laika periodā varētu tādās nokļūt.

Kamēr mātes pastaiga izrādās letāla un pēdējā viņas mūžā un policija uzreiz nespēj noskaidrot viņas identitāti, tikmēr trīsgadīgajai meitai, nezinot kur un kāpēc māte ar brāli pazuduši, jāizdzīvo vienai pašai citkārt tukšā dzīvoklī. Līdzi mātei nav nedz kādi personu apliecinoši dokumenti, ne ir kāds nozieguma aculiecinieks tik vēlā stundā, ne arī būtu kāds, kas grieztos policijā par pazudušu personu un dēlu, kas smagā, bet stabilā stāvoklī tiek nogādāts slimnīcā.

Bet otrā situācijā māsai Elīzai, kura tā paļāvusies uz vecākās māsas atbalstu, jo no mātes dzērājas to nesagaidīt, jānoorientējas ātri, lai jaunajā situācijā iegūtu jaunu stabilitāti un sliktu izvēļu dēļ nenonāktu mātes ‘’kurpēs’’ vai vēl sliktāk, kā māsa nesagaidītu pilngadību.