Home After Dark by David Small UN The Fade Out #1-12 (Complete) by Ed Brubaker, Sean Phillips

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liveright

Manas pārdomas

Rusela formatīvie tīņa gadi, kuros bez dižas vecāku līdzdalības jāizprot un jātiek galā ar visu, kas vien šajos jaunības gados jauns, nepazīstams un/vai puslīdz interesants.

Prologs – strīdi starp vecākiem, māte pamet ar jaunu draugu, tēvam problēmas ar alkoholu, visticamāk zaudējis darbu, kara veterāns. Nav grūti noprast sākuma ‘’spēles laukuma’’ stāvokli, no kā izriet tālākie stāsta notikumi.

Spiesti pārcelties vairrākkārt. Dēls drīzāk cenšas rūpēties par tēvu, nekā otrādi, bet ‘’paldies’’ vietā saņem nepateicību un lamas. Līdz vienā jaukā dienā tēvs vairs neatgriežas no darba (pasniedza angļu valodu cietumā) un Rusela dzīves realitāte kļūst vēl skaudrāka nekā pirms tam.

Tā saucamie draugi, kuri nav tā pati labākā kompānija (huligāni), kuri ar vienaudžu spiedienu piespiež Ruselu uz rīcību, ko pats nedarītu, jo bailes par alternatīvu būt izstumtajam ir pārāk lielas. Ir pa dažam labam momentam, kuri varētu atgādīties vien izdomātā darbā gan starp Ruselu un viņa draugiem, gan vispār, kuros var just, ka autors uzkrītoši cenšas spēlēt uz emocijām un panākt kādu konkrētu reakciju.

Tiek aizskarts arī rasisma temats, kam par piemēru tiek dota  ķīniešu izcelsmes ģimene, un tieši no viņiem pārsteidzoši vai nē Rasels grūtākajos brīžos saņem vislielāko atbalstu. Ja pārmaiņas pēc ir vēlēšanās pēc pieaugšanas stāsta ārpus fantāzijas žanra, tad Home After Dark būs tā vēlamā grāmata.

Stāsts, kuru autors pamatā izvēlējies izklāstīt ar melnbaltu ilustrāciju palīdzību, reizēm uzlikot interesantus akcentus un uzvarus uz to, ko gribas izcelt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Tāpat, kā lēnām uz lielā ekrāna izdziest pēdējais klusais filmas kadrs, tikpat melodramatiski apstājas un izdziest jaunas, daudzsološas aktrises Valeria Summers karjera un galvenokārt jau pati dzīve.

Ir 1948.gads un pēckara Holivudā vai varbūt visā ASV kā tādā pieredzētais no Otrā pasaules kara ir vēl dzīvā atmiņā, kur skepse un atklāts rasisms pret vācu un aziātiskas izcelsmes personām nekur nav pazudis, bet tā vietā dominējošo vietu aizņem The Red Scare jeb bailes no komunisma ietekmes pieaugšanas.

Galvenajam tēlam scenāriju rakstniekam, kurš par tādu šobrīd vien izliekas, Čārlijam ir tas gods būt Valērijas līķa atklājējam. Bet hroniska alkoholisma ietekmē, Čārlijs neko neatceras no aizvadītajām viesībām, ballītes. Nevēloties riskēt, ka policija ieskatās rūpīgāk viņa dzīvē un atklāj, ka viņa vietā scenārijus šobrīd raksta tuvākais draugs Gil, FIB melnajā sarakstā iekļuvis paša Čārlija vainas dēļ. Gils cīnās pat vēl ar lielākām alkoholisma problēmām, bet vismaz šādā sadarbības veidā katram atlec kāds labums

Krimināla rakstura amatier detektīvstāsts, kurā spožās Holivudas gaismas pilnībā izgaismo katra tēla un visas esošās pasaules realitātes samaitātību, kas vien slēpjas aiz glamūra un žilbinoša viltus smaida.

Grafiskā novele, kas gan tematikas, gan ilustrāciju ziņā nebūs domāts jaunākajiem lasītājiem. Stāsts, kura noslēgums nav klasiska rakstura, kurā vainīgie, lai kāds tiem amats un statuss, saņem visu pēc pilnas programmas. Atrisinājums nesniedz pilnīgu gandarījuma sajūtu, varbūt ir drīzāk neglaimojošas, bet ļoti varbūtējas realitātes seja.

Otto Penzler – The Big Book of Female Detectives

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pieķerties klāt masīvai Otto Penzlera sastādītam krājumam nav joka lieta. Sieviešu detektīvu un beigās pievienotie 11 stāsti, kuros galvenā varone ir sliktais tēls, kam par iemeslu varu iedomāties vienīgi to, ka šis krājums iznāca 2018.gadā un iepriekš lasītais Rogues and Villains krājums gadu agrāk (arī 1000+lpp), kurā tad nebija vairāk vietas. Ir autori, kuru vārdus jau atpazinu, pateicoties pieminētajam krājumam, bet tikpat daudz lielisku (pārsvarā) autoru sarakstīto lasu pirmoreiz.

Laikam neizbēgami būs salīdzīnājumi ar Rogues and Villains. Ja tajā Victorians un Edwardianslaikiem katram bija atsevišķa kategorija (plus briti un amerikāņi atsevišķi), tad šajā krājumā izvēle bijusi par labu apvienot laika periodus, saglabājot sadalījumu pa britu un amerikāņu autoriem. Vairums stāstu var lepoties ar labu prozu un ne tik interesantu sižetu. Pie vilšanām, kurās arī mistērijas atrisinājums nesniedz gandarījumu, jāpieskaita galvenokārt simboliski iekļautie stāsti – pirmie divi, kurus abus varētu saukt par pašiem pirmajiem detektīvu stāstiem ar sievieti kā izmeklētāju (laika starpība salīdzinoši niecīga) un The Stir Outside the Cafe by Clarence Rook. Stāsts tik īss, ka sižetam nav laika ieskrieties, kad viss jau cauri, un vienīgais iekļaušanas vērtais arguments ir galvenās varones vārds Nora Van Snoop, no kuras laika gaitā izveidojies amatierdetektīviem un ne tikai svarīgs vārds – snooping. Pozitīvu iespaidu visvairāk atstāja The Frewin Miniatures by Emmuska Orezy, kurā privātdetektīve pamatā pielieto rūpīgu dedukciju, lai atrisinātu pinķērīgu zādzības lietu, kura likumsargus atstājusi drusku apstulbušus, kas ne reizi vien notiek arī pārējo laika periodu stāstos.

Amerikāņi laikam bijuši palēnāki ar sieviešu tēliem kā detektīviem, jo iekļauti vien četri stāsti. Varbūt Otto paveicās ar šīs kategorijas stāstu izvēli, no kuriem ne viena autora (Carolyn Wells, Hugh C. Weir, Anna Katharine Green un James Oppenheim) nelika saviebties.

Turpināts tiek ar Pulp ēru, kas personīgi interesanti daudzmaz sakrīt ar tā saucaumo detektīvu žanra zelta ēru. No pulpiskajiem stāstiem rekomendēt gribas Red Hot by Frederick Nebel par mantojumu, kuram aizgājējs pievienojies savdabīgus nosacījumus, kuru izpilde nav tik viegla, īpaši, ja viens no mantiniekiem sagājis ragos ar pārējiem un vairs nekomunicē ar citiem radiem. Kas zina, vai maz dzīvs…? Otrs tikpat labs šķita The Passing of Anne Marsh by Arthur Leo Zagat par atriebību no stāsta nosaukumā minētā tēla puses pret personāžiem, kuri sabiedrības un preses acīs izliekas par labiņajiem, bet gadu pirms stāsta notikumiem noveduši Annas tēvu līdz pašnāvībai. Pieturoties pie tradīcijas pieminēt vismaz vienu stāstu, kas kategorijā paticis vismazāk, visvairāk negatīvi lec laukā, tad pie pulp tas ir Too Many Clients by D.B. McCandless par konfliktu starp trim radiem un ļoti vērtīgas pastmarku kolekcijas īpašumtiesību mantošanu. Ne tikai stāsts prasa pievērt acis notikumu ticamības virzienā, vairāk dominē notikumu virpulis, kurā tā vien šķiet pats autors drusku apmaldījies.

Tālāk seko The Golden Age, kas tiek uzsākts ar nevienu citu kā pašu Agatu Kristi un jāsaka grāmatu ne stāstu The Secret Adversary. Šajā krājumā darbs aizņem gandrīz 120lpp (divās kolonnās uz nelielā fontā), tikmēr viens no citiem izdevumiem, kuru kā pirmo piedāvā Goodreads meklētājs ir 268 lapaspuses. Nevaru apgalvot, ka nezināju, kur likties aiz sajūsmas. Ir gan plusi, gan gana daudz mīnusi, kur piekasīties, bet kopumā nekas tāds, kas atbaidītu vēlāk lasīt autores populārākos (un ne tikai) darbus. Tikmēr Locked Doors by Mary Robert Pinehart vismaz tieši šodienas kontekstā interesants ar pastrādāto noziegumu un tā nopietnības pakāpi. No vienas mājsaimniecības pēkšņi bez jebkādiem paskaidrojumiem tiek padzīti pilnībā visi kalpotāji. Drīzāk spiestā kārtā saimnieki patur vienīgi tādu kā māsiņas amata personu, jo ir divi bērni, un galvenās varones Hilda Adams (policijas iesūtīta) uzdevums ir noskaidrot, vai aiz tā visa neslēpjas kas nopietnāks. Vēl izcelt gribas The Almost Perfect Murder (ak šis ļaundara naivums izdomātā stāstā cerēt uz ko tādu) by Hulbert Footner un muzikālā tematikā ieskaņoto The Bloody Crescendo by Vincent Starrett. Diemžēl neiztikt bez stāsta, kas zeltīto ēru drusku saduļķo – The Lover of St.Lys by F.Tennyson Footner, ne tik izteikti, bet arī The Case of the Hundred Cats by Gladys Mitchell vairāk atstāja vairāk, maigi sakot, meh pēcgaršu.

Nedaudz savā ziņā patīkami pārsteidz Mid-Century kategorija, kurā  nesastapu negatīvu piemēru, pat ja gribētos ko tādu atrast. Īpaši cildināt varu Murder with Flowers by Q.Patrick divu klaunu izpildījumā par godu tiem, kuriem šis amats sagādā fobiju. Otrs Mom Sings an Aria by James Yaffe, kurā vien detektīva tiešais priekšnieks zina, ka nereti tieši viņa mamma ir tā, kurai pienākas tas gods nozieguma atrisināšanā, kad regulārās iknedēļas vakariņās dēls detektīvs visos sīkumos izklāsta aktuālās izmeklēšanas gaitu. Tā teikt, patiess dīvāna eksperts.

Ne pavisam ne ātri, bet vismaz krājuma nosaukuma ietvaros kā pēdējā ir The Modern Era. No kategorijas uz kategoriju, laikam ejot, tēli kļuvuši daudzšķaitnāki un sižets saistošāks, komplicētāks (protams/diemžēl ne vienmēr). Kā arī nedrīkst aizmirst, ka autori neraksta vakuumā un iedvesmas avoti smeļami iepriekšējo laiku autoru darbos, ko reizēm var pamanīt, kas prasmīga autora gadījumā nebūs kaut kas slikts. Šāda tipa krājums laba sastādītāja rokās vienā grāmatā ļauj parastajam lasītājām viegli, ar to nedomājot grāmatas svaru, pārskatīt plašu spektru, izlasīt autorus, kurus grāmatas labākajā gadījumā var atrast lietotas vai pie Amazon un kuras neviens nepublicēs pa jaunam, lai cik savā laikā autors bijis populārs. Ne viens vien autors bijis ārkārtīgi ražīgs ar desmitiem vai pat virs simta karjerā sarakstītu grāmatu un vēl vairāk īsajiem stāstiem – daža laba autora gadījumā pārsteidzoši maz atrodams pat visu aptverošajā Amazon kindle veikalā.

Jāpatur prātā, ka bieži vien, kā to autoru ievados min Otto Penzlers, sievietei detektīvei talkā nāk un no bezpalīdzīgas situācijas glābj vīriešu kārtas partneris, īpaši pirms moderno stāstu kategorijas aptuvenā laika, – ja ne gluži krājumā iekļautajā stāstā, tad vispār autora daiļlradē.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.

Jeff Rovin – Mirror Image (Tom Clancy’s Op-Center #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc PSRS sistēmas sabrukuma joprojām var atrast ne mazums personāžu ietekmīgos amatos, kuri jaunās Krievijas demokratizēšanos un pakļaušanos rietumu modei saskata, kā vājuma pazīmes un novirzīšanos no spožā laika perioda, kad ar Padomju Savienību nevienā jautājumā nevarēja nerēķināties. Piešķil klāt vēl pa kādam krievu organizētās noziedzības darbonim, kuram rūp vienīgi peļņa (dolāros), un gairlaicīgi nebūs.

Kamēr ar viens vaigs tiek rādīts smaidā, atzīmējot jaunā prezidenta ievēlēšanu, tad ar otru dažs labs plāno liela mēroga konspirāciju, lai, tā teikt, atgrieztu valsti uz pareizajām sliedēm, par kurām diezin vai neatkarību ieguvušās vai atguvušās kaimiņvalstis būtu maz tik priecīgas.

Mirror Image, kas publicēta 1995.gadā, pirms Putins savos grožos pārņēmis šo jauno Krieviju un ir savā ziņā interesanti vērot spekulācijas par politisko attīstības virzienu Krievijā un ģeopolitiskajām tendencēm vispār. Citādi visai tradicionāls un klasisks (spiegu) trilleris. Neslikta sižeta dramatiskā arka, kulminācijas brīdis un atrisinājums, lai gan drusku paredzams, un žanra fanam/lietpratējam izklaidējošs, bet Mirror Image uz ko vairāk nevar pretendēt. Grāmatas ierunātājam Michael Kramer sniegumam noteikti pienākas pa kādam labam vārdam, lai uzturētu interesi grāmatas notikumos.

Jāsaka, ka visai optimistisks redzējums uz politisko situāciju Krievijā, par kuru iespējams tā arī varētu nodomāt Borisa Jeļcina prezidentūras laikā.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Brett Battles – The Cleaner (Jonathan Quinn #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džonatans Kvins – ārštata operators, nepiesaistīts nevienai konkrētai aģentūrai, kura pamata uzdevums ir satīrīt citu atstātas šmuces gan pašu darba devēju, gan trešo pušu radītas, bet kurās nav vēlams parastajiem likumsargiem atrast ko nopietnāku, rastos pārāk daudz lieku jautājumu, un nogludināt jebkāda veida no tā visa izrietošās problēmas, novērst kāda vietējā policista potenciālās aizdomas citā virzienā

Visa Džonatana pasaule tiek apgriezta kājām gaisā, kad pēc pabeigta uzdevuma paša mājās cits līdzīga amata kolēģis mēģina viņu nogalināt. Labi ka vēl jauniņais Neits, māceklis, kurš tik nesen zem Džonatana sācis apgūt profesijas sīkumus, lai vēlāk varētu strādāt individuāli un izdzīvot, iepriekšējā vakarā izšķīries par labu pārnakšņošanai pie Džonatana pēc veiksmīgās misijas, jo pretējā gadījumā pastāv visai liela varbūtība, ka sērijai vajadzētu meklēt citu galveno varoni.

Džonatans pats par sevi vienmēr cenšas ievērot profesionālu piesardzību, jo citādāk nepaspēsi attapties, kad kāds tevi ir pamanījies nogalināt. Tāpēc ļaundara zināšanas par viņa mājas adresi šķiet it īpaši nepatīkams fakts un aizdomas par nodevību sāk krist pat uz ilggadējiem kolēģiem. Nekad nevari būt drošs, kad lojalitāti un koleģialitāti pārsitīs pievilcīgāka apjoma naudas summa.

Lai nekļūtu par vieglu upuri vēl nezināmiem pretiniekiem, Džonatans un Neits ir spiesti bēgt, slēpties un meklēt palīdzību pie gadiem ilgi neredzētas paziņas, varbūtēja drauga Orlando. Varbūt, jo abus saista traģisks pagātnes notikums, kura pieļaušanā kā tādā vairāk vai mazāk pamatoti vainu uz Džonatanu noveļ gan Orlando, gan Džonatans pats. Lasītājam svarīgi neļauties šokējošajam pavērsienam, kad tagadnes spriedzes pilnajiem notikumiem pievienojas konspirācijas par bioloģisku ieroci tieši pret serbiem, kā atriebību par Srebrenicas slaktiņu, ir pat ļoti cieša saistība ar traģēdiju Džonatana un Orlando kopīgajā pagātnē.

Kopumā ļoti labs trilleris kā no autora puses – proza, dialogi un asa sižeta ainas un labi izveidoti tēlo, kur galvenais varonis nav vienīgais ar miesu uz kauliem un ar pamatotu motivāciju, tā arī no The Cleaner ierunātāja Scott Brick izpildījuma puses.

Sabaa Tahir – An Ember in the Ashes (An Ember in the Ashes #1) UN Douglas Preston, Lincoln Child – Relic (Pendergast #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 500 gadi zem militārās Martial impērijas varas, puse no tūkstošgades kopš akadēmiķu, zinātnieku un visu citu zināšanu ieguves kāro pārvaldītā valsts/impērija tika iekarota un tās iedzīvotāji pakļauti, ierobežoti un lielākoties padarīti, ja ne par vergiem, tad noteikti zemākas kārtas iedzīvotājiem.

Kā jau tas piederas tad vienam no galvenajiem varoņiem Laia, vienam no apspiestajiem ir lemts to mainīt, ieviest pārmaiņas, kuras neviens cits pat ar ilgi pastāvošu pretošanās kustību nav spējis izdarīt. Pat ne grāmatā slavinātie Laias vecāki, īpaši māte saukta par Lioness, laika gaitā kļuvuši par nodevības upuriem no pašu vidus, jo citādāk viņu galu grūti izskaidrot.

An Ember in the Ashes notikumu katalizators ir Martial reids viņas vecvecāku mājās, kuram par iemeslu ir aizdomas par Laias brāļa darbošanos pretošanās kustībā, jo pie viņa atrod skiču grāmatu par metāla apstrādi, kas akadēmiķu/scholars pēctečiem nav atļauts. Vecvecāki protestē, iebilst, kā rezultātā karavīri viņus nogalina, brālis tiek apcietināts un Laia pamanās aizmukt, lai, kā pēdējo cerību, mēģinātu atrast kādu no pretošanās kustības un lūgtu tai palīdzēt atbrīvot brāli no gūsta.

Tomēr, lai cik attaisnotas nebūtu Laias liktās cerības uz pretošanās kustību un faktu, ka Martial vara ir ļaunumļauna, tad bez jauna kareivja Elias meitenei nekas neiznāktu. Eliasam paredz spožu nākotni Martial militārajā sistēmā, bet puisis pie sevis glabā bīstamus uzskatus, kuri viņu varētu nogalināt, ja tie taptu zināmi, bet pavisam noteikti viņu mēģinātu nogalināt, ja puisis īstenotu savus nodomus dezertēt. To gan izjauc ‘’liktenis’’ un pareģu/orākulu tipa tēli, kuri spēj saskatīt visus iespējamos nākotnes variantus un izsakās pietiekoši brīdinoši un reizē noslēpumaini, lai pievienojot tam visam četru pārbaudījumu sacensības, lai noskaidrotu jaunā imperatora identitāti, jo esošajam pēc pareģojumiem nebūs pēcnācēju.

Standarta tipa fantāzijas grāmata, kura nepārsteigs ar kaut ko būtisku, ja būs lasīts pavairāk no šī žanra, bet savā izpildījumā un audio grāmatas gadījumā arī ierunātāju sniegums (Laias un Elias katram savs, no kuru skatpunkta noris grāmata) ir apsveicami labs.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien dažas dienas pirms grandiozas, līdz šim neredzētas izstādes atvēršanas Ņujorkas Dabas vēstures muzējā divi puikas tiek atrasti brutāli nogalināti, kuri ziņkārības un garlaicības mākti aizklaiņo uz telpām, kuras pat pieaugušam apmeklētājam bez muzeja darbinieku ziņas nebūtu ieteicams apmeklēt.

Par spīti tam, kā Pendergast sērijas pirmās grāmatas Relic gaitā būs redzams, direktoram un dažiem vēl ne pārlieku patīkamiem tēliem vairāk rūp muzeja reputācija, ienākumi un peļņa, un mazāk cena, ko citiem par to nāktos maksāt, tādēļ šāds traģisks notikums nav par šķērsli, lai atliktu izstādes atvēršanas dienu vai mazinātu svinīgā vakara pasākuma programmu, uz kuru plāno ierasties pats pilsētas mērs.

To pat nemaina FIB aģenta Pendergast ierašanās, vai vēl citu aģentu uzrašanās kā Spencer Coffey, kuram jau pirms šīs grāmatas notikumiem ir reputācija, ka viņš situāciju drīzāk padara tikai sliktāku, nevis palīdz to gludi atrisināt. Coffey tēls ir visai viendimensionāls un ar nolūku nepatīkams. Tēls, kurš pie pirmajiem sarežģījumiem pirmkārt sāks domāt, kā (iespējamu) vainu no sevis uzvelt kādam citam

Pirms šīs grāmatas no abu autoru kopējās sadarbības biju klausījies Riptide un Thunderhead grāmatas. Abas ar sensacionālisma pieskaņu, ar pārdabiskiem, paranormāliem un kriptozinātni saistītiem trillera elementiem, kuri aktīvi darbojas arī Relic grāmatā, jo atbildīgais, vainīgais par puiku slepkavībām un ne tikai tām ir kas vairāk par parastu mirstīgo.

John Katzenbach – State of Mind

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House

Manas pārdomas

Autors, paturpinot domu par un ap ieroču kontroles problēmām ASV, radījis pasauli, kurā tikpat kā ne viens vairs nevar justies pilnībā droši. Nozieguma un potenciālo briesmu līmenis pacelts tādā pakāpē, ka apsardze un darba beigās bruņots eskorts līdz auto jebkurā darbā ir norma un mājoklis iežogotā un apsargātā teritorijā kaut kas tāds, pēc kā tiekties. Grāmata publicēta 1997.gadā.

Džefrijs Klejtons – profesors sērijveida slepkavu uzvedībā un personības profilu izveidē mazā, vietējā universitāte. Lai arī viņa talants starp izmeklēšanas iestādēm tiek atpazīts un Džefrijs var lepoties ar ne vienu vien veiksmīgi atrisinātu lietu, pateicoties tieši viņam, tad Džefrijs nebūt neraujas plūkt finansiālus vai cita veida labumu augļus. Varētu jautāt, kas gan varētu būt par iemeslu šādai apzinātai vēlmei turēties ēnās un palikt daudzmaz neievērotam. Vai tā ir vienkārši nevēlēšanās saskarties ar potenciālas slavas negatīvajiem aspektiem, vai tomēr kaut kas drusku cits, kaut kas saistīts ar lielāku, tumšāku pagātnes bagāžas svaru?

Susan Clayton – Džefrija māsa, kuras attiecības ar brāli vairs nav tik ciešas, kā reiz bērnībā. Kamēr brālis nosacīti devās plašajā pasaulē, Sjūzena ir izvēlējusies palikt pie mātes Diānas, īpaši tagad, kad viņai vēža dēļ nav atvēlēts vairs ilgi ko dzīvot. Lai arī Sjūzenai saskarsme ar nāvi nav kaut kas tik ikdienišķs, kā tas būtu brālim, un viņa sevi nodarbina laikrakstam veidojot popularitāti ieguvušus prāta mežģus un atjautīgas puzzles utml prāta mežģus, tad grāmatas gaitā lasītājs varēs redzēt, ka māsai dažos aspektos pat ir lielāks spēks nekā brālim.

Kā vienam, tā otram reizēm piezogas nepatīkama doma, cik daudz raksturā, uzvedībā, interesēs un nosliecēs mantots no tēva, kurš neatrisinātā slepkavībā pirms 25 gadiem bija galvenais aizdomās turamais. Abi var pateikties mātei, kurai nostrājā pašas instikti, lai pamestu vīru, izglābtu bērnus un negaidītu līdz notiek kas slikts pirms spert šādu soli, pirms vēl nav par vēlu.

Stāsta tagadnē tieši Džefrijs tiek piesaistīts sērijveida slepkavas izmeklēšanā, jo izmeklētājiem ir visai lielas aizdomas, ka tas varētu būt viņa tēvs, kurš vismas oficiāli neilgi pēc ģimenes izjukšanas traģiski miris auto avārijā-pašnāvība, bet pastrādāto slepkavību maniere liek pārdomāt, vai tik tiešām tas atbilst patiesībai. Papildus komplicētus asptākļus piešķir slepkavību norises vieta. Potenciāli jauns (51.) štats ar ūtopisku nākotnes sapni, kurā neeksistē visas ar drošību saistītas rūpes, kā tas nu ir citos štatos, ko cer panākt ar tiesību ierobežošanu un striktākiem likumiem. To visu nu draud sagraut viena persona!

Tess Gerritsen – I Know A Secret (Rizzoli & Isles #12)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas


Trīs slepkavības īsā laika periodā, kuru upuri nogalināti atdarinot tieši tā katoļu svētā mocekļa atzīmējamajā dienā, kas sakrīt ar viņu dzimšanas dienu,  lai aplaimotu upuri ar tādu pašu noslaktēšanas stilu (izgriezti acu āboli, krūšu kurvī iešautas bultas). Sākuma iespaids, ka upurus savā starpā nekas nesaista, kā vien ar alkoholu kopā iedzerts(kāds piejaucis klāt) ketamīns, kā rezultāta persona vairs nespēj pretoties un sevi aizstāvēt. Tomēr, parokot dziļāk, top skaidrs, ka šāds priekšstats ir pavisam maldīgs.

Labā veidā apvienots aktīvās izmeklēšanas sižets ar personīgām detaļām no jau sērijā iepazītiem tēliem – 1)ģimenes drāma Ridzoli vecāku attiecībās, kurās māte vairs nespēj izturēt attieksmi no vīra puses, kuram šķiet pašsaprotami, ja viss tiek nolikts priekšā uz paplātes gatavs un pat neiedomājas to novērtēt ar lamuvārdu “paldies”, kur nu vēl vairāk. Papildus aspekts vīra uzvedībā un uzskatos, ka tas nav nekas, ja pašam ir mirkļa iekāres dēka ar jaunāku sievieti un pēkšņi untumi no nekā, ja sieva vairs nevēlas tā pavadīt atlikušo dzīvu, kad viņa saprot, ka atkal ir nokļuvusi tajā pašā attiecību slazdā kā iepriekš.

2) Un paur Mauras personīgo dzīvi – no vēža mirstoša māte/sērijveidslepkava, kura kritiskās veselības dēļ nogādāta slimnīcā un šķiet vēlas iežēlināt meitu kādās nebūt tuvākās attiecībās. Kaut arī to dara visnotaļ dīvainā veidā, atgādinot, ka dziļi iekšā viņām ir daudz kā kopīga, ar vienīgo atšķirību, ka Maura ir izvēlējusies legālu karjeru, kurā saskarsme ar nāvi ir ikdienas. Tas viss turpina iekšējo Mauras debati par gēnu ietekmi no mātes puses un audzināšanu no mīļajiem audžuvecākiem. Papildus drāmu ārpus darba Mauras dzīvē piešķir attiecību atjaunošanās ar mācītāju Danielu.

Ne mazāk interesantas nodaļas no potenciālas upures skatpunkta, kuras nodaļas uzvītas meistarīgi, lai paliktu gana daudz brīvas vietas lasītāja interpretācijai, cik ļoti viņas perspektīvai un notikumu versijai var uzticēties.

Par pašu būtiskāko un labāko šajā grāmata varētu nosaukt Džeinas Ridzoli un Frosta dinamisko izmeklēšanas procesu, kurā vainīgās personas vai personu atklāšanas mirklis ir vien kā sulīgs punkts uz i un kuram nav obligāti jācenšas būt augstākā sakāpinājuma kulminācijas punktam. Peripētijas ap pagātnes tiesas prāvu, kura saista upurus un kurā visai iespējami nevainīgs vīrietis notiesāts uz 20 gadiem cietumā – atbrīvots tieši neilgi pirms pirmās slepkavības. Pamatots galvenais aizdomās turamais vai tik viens liels, trekns sarkans māneklis.

Lasītāja interesi saistošs kriminālromāns, trilleris, kura galvenā zvaigzne detektīve Džeina Rizoli kopā ar pārinieku Frostu un tiesu medicīnas eksperti Maura Isles ar neatlaidīgu darbu panāk taisnīgumu slepkavību upuriem, pat ja reizēm arī viņu instinkti un pieredze aizved vispirmd ne tajā virzienā.

Henning Mankell – Firewall (Kurt Wallander #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Books

Manas pārdomas

Netālu no bankomāta, bet bez jebkādām uzbrukuma pazīmēm, tiek atrasts, miris vīrietis – īpatnēja līdz šim nepieredzētas slepkavības veids vai tomēr dabiska nāve(?), lai cik tik tikko apmeklēts bankomāts, bet vien ar konta izdruku kabatā, nemēģinātu likt domāt citādāk.

Šķietami bezjēdzīga taksometra šofera slepkavība vien pārsimts kronu dēļ, kā vismaz apgalvo aizturētās 19 un 14 gadus vecās jaunietes, kuras bez mazākajiem sirdsapziņu pārmetumiem atzīstas izdarītajā. Tomēr Kurta Valandera intuīcija liek apšaubīt pirmajā mirklī tik viegli saprotamu un reizē nožēlojami bēdīgu iemeslu kāda cilvēka pāragrai nāvei. Kurtam Valanderam un viņa kolēģiem atliek vien grūtsirdīgi nopūsties, redzot tik jaunus cilvēkus ar 0% sirdsapziņas.

Intuīcijas pareizums ne tikai pierādās pēc vecākās meitenes oportūniskas aizmukšanas no policijas iecirkņa, pēc kā nav ilgi jāgaida līdz viņu vēlāk atrod acīmredzami nogalinātu elektrotīkla sadales stacijā. Papildus tam pie bankomāta mirušo vīrieša līķi kāds veikamīgi izzog no morga, tā vietā atstājot pierādījumus, lai pat pēdējais muļķis varētu sasaistīt kopā viņu, taksometra šoferi un pēdējo upuri. Kaut arī tas netiek uzsvērts, bet nav grūti iedomāties pamatoti kritiskus sižetus un rakstus medijos, kad tik īsā laikā likumsargi pieļauj slepkavas aizmukšanu un mirstīgo atlieku nolaupīšanu.

Kā jau tas piederas kriminālromānā, tad visas tajā esošās nāves ir vairāk vai mazāk viena ar otru saistītas, citu domu nemaz nevajadzētu būt. To izmeklēšana vecmodīgo Kurtu, kurš nedaudz tomēr cenšas iet laikam līdzi, ieved modernajā kiberpasaulē, kurā pat atrodoties citkārt neievērojamā Istades pilsēta, vari būt pasaules centrā un operēt teiksim ar akciju tirgiem visā pasaulē. Grāmāta publicēta 1998.gadā un ir šis tas, kas liek pasmaidīt – ir vai nu novecojis, vai arī autora superlatīvās prognozes nav sevi attaisnojušas ir bijuša krietni pārspīlētas. Mazākais būtu, ka dominē nevis interneta, bet gan kibertelpas apzīmējums, ar kuru arī saistās astotās sērijas grāmatas Kurta Valandera personīgās dzīves aspekts, kurā viņš ar iepazīšanās sludinājuma starpniecību cer tomēr atrast kādu kompanjonu, bet diemžēl ne bez sarežģījumiem.

Reizēm piezagās vēlme pēc labākiem dialogiem un gludāk, mazāk saraustīti un ne tik neveikli aprakstītām spriedzes ainām, bet tāpēc nevarētu teikt, ka Firewall kopumā būtu bijis sliktāks par iepriekšējiem darbiem Kurta Valandera sērijā.