Brandon Sanderson – Edgedancer (The Stormlight Archive #2.5) (Klausāmgrāmata)

34703445

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan Audio

Manas pārdomas

Lai nejauktu prātu turpmākajās sērijas grāmatās vai varbūt jau trešajā (neesmu vēl lasījis), kad Lifta jau ir puslīdz kārtīga Mirdzošā Bruņiniece, Sandersons dod ieskatu 10 gadīga meitēna, kura tāda jau ir trīs gadus, Lift un viņas gara/spren Wyndle izcelsmes stāsta. Pavisam īsi Liftu manījām Words of Radiance mazajās starpnodaļās, bet ja minētā grāmata ir jau lasīta pirms krietnāka laika un šis tas piemirsies, tad nav ko skumt, jo prologs šai novelei ir tieši tā pati starpnodaļa.

Cik nejauši kā Liftai izdevās ‘’iecelt’’ amatā jauno Azish imperatortu, tā tikpat impulsīvs un sporādisks ir viņas raksturs, un reti kurš, ja vispār kāds, var viņai ko darīt. Sava vecuma dēļ Lifta īsti neapzinās ko un kāpēc ir spējīga darīt – savu garu Wyndle viņa dēvē par Voidbringer, bet Stormlight izmantošanas spēju par Awesomeness. Tomēr ar vienu faktoru gan viņa ir izcili īpaša (kas zin varbūt ar laiku iepazīsim vēl kādu), kurš Stormlight nevis vienkārši izsūc no ‘’uzlādētiem’’ dārgakmeņiem, bet, kuras ķermenis apēsto ēdienu, spēj to tajā pārvērst.

Edgeancer gaitā Lifta knapi pamanoties palikt dzīvai pēc saķeršanās ar Darkness – tēls, kas nolēmis nogalināt katru indivīdu, kuram sāk parādīties ar Knights Radiance saistītas spējas, lai tā mēģinātu novērst jauna Desolation notikuma aizsākšanos un patieso Voidbringer atgriešanos. Kā uz to pēc grāmatas autors norāda, tad arī ar šo tēlu (tāpat kā Lift gadījumā) saistītas būtiskas pārmaiņas, kuras neparādot šajā novelē, paliktu aizkadrā.

Šeit vēl gribu ielikt linku uz interesantu diskusiju gan par šo, gan par sēriju līdz šim (un bik arī par Cosmere) kopumā.

Advertisements

Brandon Sanderson – Words of Radiance (The Stormlight Archive #2)

17332218

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Words of Radiance darbība šķiet tik grandioza un ar tik daudz svarīgiem tēliem pārpildīta (nav viens vienīgs galvenais varonis), ka brīžiem, uz mirkli ievelkot elpu, iedomājies, kā viens cilvēks to visu savā galvā var izdomāt!

Reizēm ir redzēti darbi, kuros visi tēli, kuri pozicionēti kā ‘’labie’’ neatkarīgu no viņu sociālā statusa un cietiem varbūtējiem traucēkļiem, apvieno spēkus kopējai cīņai, palīdz viens otram jebkurā situācijā. Šeit tā gluži nav, plus katrs savā skatījumā rīkojas pareizi un atbilstoši viņa(s) uzskatiem par lietu kārtību pasaulē. Tāpat sliktie tēli/ļaundari nav tādi pašmērķa pēc, lai tādi būtu, un nemēģina sēt iznīcību un postu, jo nekas cits viņus nedefinē. Varētu protams iedziļināties gaišacu, tumšacu un vēl Paršendi kalpu/vergu sociālo struktūru*. Patika viens no YouTube atrodams video, kurā pieminēts, ka Kaladins ir tā ieciklējies uz gaišacu pārestībām pret tumšačiem, ka viņš nevis palīdz risināt problēmu, bet tikai palielina plaisu starp abām grupām.

Dalinar KholinDalinars ir tieši tas, kurš daudzu acīs (pat ja skaļi to neatzīstot) ir daudzkārt piemērotāks Alethi karaļa pozīcijai uz vājā un nekompetentā karaļa Elokhar fona (par spīti tam, ja viņš no visas sirds cenšas darīt labu); grūti noliegt, ka Dalinars ir Alethi patiesais līderis. Viņa līdera īpašības noteikti nāk par labu, lai sapurinātu visus Augsprinčus un liktu tiem pārtrauk bezmērķīgo nīkšanu Sasistajos laukos, iegūstot chasmfiend dārgakmeņu sirdis, un gala rezultātu nedodošām sadursmēm ar Parshendi (labs punkts grāmatas daudzajās lapaspusēs par to, cik ilgi vēl ir iespējams tādā tempā medījot šo dzīvnieku, pirms tas izmirtu) beidzot pārietu izšķirošajā triecienā, un īstenotu atriebes vienošanos par Elokhar tēva nogalināšanu.

Vienlaikus Dalinaram netrūkst ienaidnieku starp Alethi Augstprinčiem ar Sadeas priekšgalā, kuriem nav pa prātam jaunās politiskās vēsmas un pārmaiņas, kuras Dalinars vēlas ieviest. Viņš un viņa līdzskrējēji nevilcinās izmantot visu ko vien var, piemēram, milzu vētru laikā uznākošās vīzijas (kas zin, varbūt no paša dieva/Almighty), lai grautu Dalinara un viņa nama (vienlaikus arīdzan karaļa) reputāciju. Lai nu kāda Dalinara domās izskatās vienota Alethi karaļvalsts, pēc Sadeas nodevības pirmās grāmatas beigās, Sadeasam un Dalinaram vietas tajā būs par maz; kur nu vēl abu atšķirīgās idejas par atbilstošāko valsts attīstības ceļu.

Kaladina dzīve pēc lēmuma kopā ar ceturto bridgeman kompāniju doties palīgā un no drošas nāves izglābt Dalinaru un viņa dēlu Adolinu vienkāršoti sakot vairs nav tāda pati kā iepriekš. Ja pirms tam viņi bija pat vēl zemāki par kalpiem parshmen, tad tagad Kaladins ieguvis uzdevumu Dalinara armijas ietvaros apmācīt pārējos tiltu stiepējus par ciešamiem kareivjiem, un piedevām vēl arī gādāt par karaļa drošību. Secinot, ka Dalinara nāves gadījumā visa jauniegūtā brīvība vienā mirklī var izčākstēt, Kaladins pielieto visus iespējamos un neiespējamos spēkus un resursus, lai nodrošinātu, ka nekas tāds nenotiek. Grūtāk gan ir attiecībā uz citu karalisku personu drošību, un šeit Kaladina tēla izaugsmē vērā ņemama ir goda un dotā vārda/solījuma tematika (arīdzan doing the right thing). Kaladin ‘’Stormblessed’’ turpina savu spēju un to limitu izpētes procesu, ko vēl jo interesantāku padara garu/spren loma tajā visā.**

Shallan Davar – pirmās grāmatas ietvaros (vismaz sākumā) viņas mērķis bija iemantot akadēmiķes un karaļa māsas Jasnah Kholin, lai pēcāk varētu nozagt īpaši spēcīgu maģisku artefaktu un izvilktu savu ģimeni no parādu bedres (un nenovēršamas iznīcības). Ja The Way of Kings ietvaros tika iepīts Kaladina pagātnes stāsts, tad šajā grāmatā tas vienlīdz meistarīgi tiek izdarīts ar Shallan.*** Piedevām vēl visas prātu reibinošās atklāsmes par Knights Radiant/Mirdzošajiem Bruņiniekiem, Desolation notikumu, Voidbringeriem u.c. izpētes laikā uzzinātais piespiež uz visu paskatīties jaunā gaismā…

Interesanti neparasts bija Šalanas spren Pattern un viņa ievērojamais atšķirīgums no Syl (Kaladina) vai dažās no Interludes minētajiem spren, kas vēl jo fascinējošāku un plašāku padara Roshar un šo garu Shadesmar pasauli. Kaut arī dažās atsauksmēs dzirdēts, ka Interludes starpnodaļas izrāva viņus no grāmatas ritma, tieši ieskats citur notiekošajā un lielās bildes iespaida radīšanas dēļ tikšanu līdz šīm nodaļām gaidīju ar interesi – nebiju gaidījis skatpunktu no Parshendi puses, kas nu liedz viņus skatīt kā vienotu un anonīmu organismu, kuri ir tikai ļauni un kuri nav pelnījuši neko citu, kā vien tikt sakauti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Nemaz nerunājot par ģeniālo plānu izmantot parshmen, lai izspiegotu Alethi, vai kā vēl tagad, ar visu Everstorm padarīšanu, – efektīvu kareivju iesūtīšanu aiz ienaidnieka līnijām.

**Kaladina kļūšana par Knights Radiant, viņa gandrīz vai tagad neaizskaramības statuss vai Supermenam pielīdzināmais iespaids un citu tēlu aizēnošana, piemēram metoties arēnā palīgā Adolinam, kaut kā netraucēja.

***Visu šo laiku lasītājam bija ļauts domāt, ka Šalanas tēvs alkatības pēc sataisījis parādus un vēlāk miris no nebūt kaut kādas slimības, atstādams bērnus izstrēbt putru. Pavērsiens ar visu atmiņu nospiešanu prāta dziļākajos nostūros, paver potenciālu ‘’trakā’’ tēla novirzes taku.

****Par dažu tēlu nāvēm un jautājumi, vēl pirms trešās grāmatas lasīšanas- 1) Jasnah atriegšanās epilogā – Vai autors baidās nogalināt svarīgus tēlus un vai tas nerada briesmu sajūtas pazušanu? Viena lieta ir nogalināt simtiem un tūkstošiem anonīmus kareivjus un Parshendi, cita lieta vienu no galvenajiem tēliem. 2) Sadeas – Vai Adolins gana uzticas tēvam, lai izstāstītu par pastrādāto?

Terry Pratchett – Wyrd Sisters (Discworld #6, Witches #2) un Pyramids (Discworld #7, Ancient Civilisations #1)

34504

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lancre karalistes karalis Verence I mirst jeb, patiesi sakot, nevienam neko nenojaušot, viņa brālēns hercogs Felmet sievas iedrošināts pieliek punktu sava radinieka dzīvei. Kaut arī mirušajam, t.i. nogalinātajam, karalim ir troņmantinieks, puisēns Tomjon vēl ir tikai zīdains. Labi, ka vēl no drošas nāves puiku pasargā trīs raganas, nogādājot viņu drošās rokās – ceļojoša teātra trupā.

Tomēr tik gludi Felmetam jaunajā pozīcijā vis neiet, par nelaimi un trakoti neplānoti atklājas dažnedažādi nepatīkami un apgrūtinoši karaļa amata pienākumi. Kā par kroni visam, aizvien izteiktāk karaļvalsts (ar to domājot karaļvalsti kā atsevišķu indivīdu, nevis tās pavalstniekus) izrāda nepatīku pret šo uzurpatoru; kā atbildes reakcija uz viņa pārestībām gan pret iedzīvotājiem, gan karaļvalsts dabu un zemi.

Katra no raganām – Granny Weatherwas (iepazīta šīs minisērijas pirmajā grāmatā Equal Rites), Nanny Ogg un jauniņā mācekle Magrat Garlick – kā jau tas raganai pienākas ir ar savdabīgu raksturu, viņu savstarpējās attiecības, kuras reizēm aiziet kā bērnišķīgos ķīviņos, tā kopējā neizpratnē par teātra būtību, un ka uz skatuves uzvestais patiesībā nav reāli notikumi. Teātra ziņā, kā viens no veidiem kā Felmets cenšas mainīt lietu kārtību ne tikai karaļvalstī, bet arī attiecībā pret kaitinošajām raganām, tiek izmesta interesanta ideja par vārda spēku un spējām ietekmēt uztverto realitāti gan tagadnē, gan pagātnē.

Bez trim raganām atmiņā vērts paturēt arīdzan karaļa āksts/muļķis sauktu vienkārši par Fool un viņa jaukā draudzība un potenciāli romantiskā sižeta līnija (viss normas robežās, tā teikt bez bailēm visiem vecumiem droša :D). Tai skaitā interesanti notiek dažādu tēlu apspēle ar viņu stereotipiskas ievirzes manierēm un īpašībām, kas gan to izceļ dienas gaismā, gan ļauj iespēju humoram.

64217

***

Tāpat arī Diskpasaules Ancient Civilzations minisērijas pirmajā grāmatā Pyramids autors nepārspīlē un nepārcenšas ar smieklīgu joku radīšanu principa pēc, kad jau vairs smejas tikai pats joku stāstītājs. Jautrību piešķir arī fakts, ka tēli to visu saka ar patiesu nopietnību pat neapzinoties, ka viņu teiktais varētu tikt kā citādi uztverts.

Pyramids darbība norit Senās Ēģiptes vidē (Djelibeybi karaļvalsts – Diskpasaules ekvivalents), kur faraona dēls Teppic, lai izglītotos un atšķirtos no saviem priekšgājējiem, dodas uz lielpilsētu Ankh-Morpork, lai apgūtu algotas slepkavas profesiju.

Toties atšķirībā no pirmās apspriestās grāmatas, šajā valdnieks netiek nogalināts, lai arī mirst priekšlaicīgi. Un tā, ja tā drīkst izteikties, Tepikam pārņemot karalistes valdīšanu, aizsākas grāmatas galvenā jautrība. Nav nekāds noslēpums, ka vienas no slavenākajām piramīdām atrodas Ēģiptē/Djelibeybi, un katrs uzskata par svētu pienākumu ar piramīdas izmēriem, tajā iekļautiem dažādiem slazdiem un lāstiem u.c. veltēm (rezultātā pieaugošu dārdzību) pārspēt iepriekš celtās, neraugoties uz to, ka valstij ir jāieslīgst tādos parādos, ka pat parādiem ir parādi.

Bet tavu neražu! Tikai pēc nāves Faraons (viņa gars/spoks) aptver, cik muļķīga šķiet visa tā padarīšana ap piramīdām un apglabāšanas rituāliem; kāda tam tad vairs nozīme, ja pats esi miris un gadu gadiem iespriests zem tonnām akmeņu (par akmeņu un smilšu eksportu Djelibeybi nebūt nevarētu sūdzēties!). Un kas tik grāmatas ietvaros neatklājas par piramīdu maģisko spēku ietekmēt laika plūdumu/space time; ar vienu nosacījumu, ka tās ir pareizi uzbūvētas. Tas jau vien paver autoram interesantus darbarīkus citviet neordināram, bet Diskpasaule jau pašsaprotama sižeta virzīšanai.

Starp abām grāmatām pāris aspektos var saskatīt zināmas līdzības, un kā vienu no secinājumiem var izdarīt, ka ar laiku viss labais un ļaunais un pelēkais pa vidu izlīdzinās, ka karaļvalsti vada ne tikai tās karalis un/vai karaliene, bet būtiska loma ir arī pašai karalistei. Tāpatās vēlreiz bija mazītiņa romantiskā sižeta līnija starp Teppic un istabeni – tāds neliels mīnuss grāmatai; bišķīt lieki.

Pyramids nepavisam nav tas sliktākais sākumpunkts, kur sākt iepazīt Diskpasaules sēriju, ja numerāli pati pirmā nav pa rokai.

Henning Mankell – The Dogs of Riga (Kurt Wallander #2)

39795

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: The New Press

Manas pārdomas

Kad Istadas (Ystad) piekrastē nejauša garāmgājēja uziet izskalotu glābšanas laivu ar divu Austrumeiropas izcelsmes vīriešu līķiem (ģērbušies dārgi), detektīvam Kurtam Valanderam uzsākot izmeklēšanu pat ne mazākajā mērā nevar ienākt prātā, ka tā viņu aizvedīs līdz pārmaiņu laikos ierauto Latviju, kad brīvības smarža jau ir tikpat kā saožama, bet netrūkst cilvēku, kuri visiem spēkiem vēl cenšas turēties pie vecās sistēmas un kārtības.

Kaut arī pēc savas būtības The Dogs of Riga ir kriminālromāns, tad tik un tā ar interese ķēri detaļas par tā laika Rīgu (un Latviju) caur ārzemnieka Kurta Valandera acīm. Tā par piemēru arī varētu pieminēt ainu, kurā Kurts sadzird divu dāņu sarunu, ar kuriem reizē ielidojis Rīgā, kurā viens dānis brīdina otru par drūmajiem un vispār drausmīgajiem apstākļiem. Tā arīdzan Kurtam visai ātri top skaidrs, ka, valstij tik ilgi esot aiz dzelzs priekškara, viss tik ātri nevar vēl iet uz augšu un vecie ieradumi, kā noklausīšanās mikrofoni viesnīcā ‘’Latvija’’ vēl ir lielā cieņā. Nelielu bet tomēr kultūršoku Kurts piedzīvo, un tā, riskējot ar pašu dārgāko, viņam nākas navigēt pa labirintu labirintiem, īsti nezinot, kam līdz galam var uzticēties, lai atrisinātu noziegumu un varbūt pat novērstu plašāka mēroga konspirāciju.

Biju gatavs uz līdzīgu valodas stilu, kāds tas bija pirmajā sērijas grāmatā – Faceless Killers. Pašam par patīkamu pārsteigumu varēju vērot krasu atšķirību, un uzlabojošais efekts, ko tas sniedz, nav pat adekvāti salīdzināms. No pirmās grāmatas šādi tādi sīkumi tiek pieminēti, bet neradās sajūta, ka arī, ja Rīgas suņi tiktu lasīti vispirms, ka tad kaut kas būtu diži zaudēts; tieši tā, kā tam arī vajadzētu būt.

Roberto Bolanjo – Mežonīgie detektīvi

29743320

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Gribētos piekrist šim lasītājam, ka pirms lasīt Roberto Bolanjo ‘’Mežonīgos detektīvus’’ ir jābūt gatavam uz to, ko var nākties sagaidīt. Man noteikti par labu nāca, ka biju jau lasījis 2666, kas ļoti pat patika, un rēķinājos, ka Mežonīgie detektīvi mana lasītājprāta izaicinoša, reizēm pat drusku apjukumu izraisoša (ne sliktā ziņā), kad centies pēc iespējas ātrāk noorientēties.

Pirmā daļa Meksikā nomaldījušies meksikāņi, kādas 140 lapaspuses, ir jauna čīliešu studenta Mehiko 1975.gada novembra, decembra ieraksti savā dienasgrāmatā. Huans Garsija Madero vecāku mudināts aizgājis studēt šķiet jurisprudenci, bet pašu vairāk interesē literatūra un dzeja. Tā visai aši, sākot ar dažām sanākšanām un lekcijām, Huans tiek ierauts jaunā dzejnieku kustībā sauktu par viscerālo reālismu, kuras pašā centrā ir tās radītāji Uliss Lima un Arturo Belano (interesanta sava vārda apspēlēšana). Abi divi grāmatā pagaidām vairāk darbojas tā perifēri, kamēr Huans entuziasma pilns iesaistīties viscerālajā reālismā savas studijas atstāj novārtā un drauga Pančo pavadībā iepazīst Fontu ģimeni un māsas Mariju un Anheliku, kuras arī ir izpelnījušās savu daļu atzinības dzejas pasaulē. Par spīti naudas trūkumam, kā jau studentam, uzkrītoši daudz kafejnīcu apmeklējumi.

Otrās daļas Mežonīgie detektīvi, kas aizņem lielāko grāmatas apjomu, sižets (termins lietots ļoti brīvā formā) caur neskaitāmu cilvēku intervijām (un x reizes vēl vairāk citu tēlu), kur intervējamais atklāj ne tikai kādu atgadījumu kopā ar Ulisu vai Arturo, vai abiem kopā, bet arī sniedz ašu ieskatu savā dzīvē. Ir daudz balsu, pluss par to, ka katra atšķiras, un, kā tas ir dzīvē, tā arī šeit ne visi tēli ir vienlīdz saistoši; ir tēli, kuri atkārtojas vairākkārt un esi priecīgs dzirdēt no viņiem vēl kaut ko jaunu, un ir tādi, kuru vārdu ieraugot, ‘’nu kādēļ atkal viņš/viņa’’.

Starp šīm daudzajām balsīm netrūkst viedokļu atšķirīgums par viscerālā reālisma līderiem, un diezgan ievērojamai daļai par abiem rodas priekšstats, ka viņiem šī jaunā dzejas kustība un idejas ir tikai tāda ārišķīga un uz citiem vērsta izlikšanas.  Personīgi šķita, ka gan Uliss, gan Arturo pamanās izdzīvot un izvilkt no dienas uz dienu pateicoties citu dāsnajai sirdij un labvēlībai (abi uz to pamatīgi paļaujas). Noteikti bez šādas tādas dzejas publikācijas palīdz arī ienākumi no marihuānas tirgošanas; pie viena pamanās izceļot kā pa Eiropu, tā arī pabūt Āfrikā. Patika fakts, ka bez intervējamā vārda tiek norādīts gan intervijas vieta, gan laiks; par cik šī daļa laika ziņā aizņemt 20 gadu periodu (1976-1996), tad šādas mazas detaļas palīdz lieki nesarežģīt grāmatu, kura pati par sevi jau tāda ir.

Trešā daļa Sonoras tuksneši atgriežas 1976.gadā, turpinot +/- no vietas, kur noslēdzās pirmā. Neatklājot sīkumus par iemesliem, kas Huanu, Ulisu, Arturo un vēl viena pasažieri (vārdā Lupe) pamudina doties Sonoras un tās apkaimes virzienā, bet tieši tādēļ Amadeo Salvatjerras intervija(s) bija vienas no tām, kuru izbaudīju visvairāk; tas arīdzan saistīts ar grāmatas aprakstā pieminēto Meksikas plašumos pazudušās dzejnieces meklējumiem.

Neizslēdzu iespējamību, ka līdz nākošajai Bolanjo grāmatai, kuru lasīšu, var paiet tikpat ilgs laiks kā starp 2666 un šo, bet notikums kā tāds ir neizbēgams.

Jasper Fforde – One of Our Thursdays Is Missing (Thursday Next #6) (Audio book)

8131227

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Reālās pasaules Ceturtdiena, slavenā Jurisfiction un SpecOps Literatecs aģente, ir kaut kur pazudusi bez vēsts, bet vajadzība gan pēc viņas talanta, gan iegūtas reputācijas ietekmes spēka netrūkst. Vēl jo vairāk laikā, kad briest potenciāls starpžanru karš, no kura papildus visām pārējām likstām izdevās vismaz uz laiku izvairīties iepriekšējā First Among Sequels grāmatā.

Ja nav īstās Ceturtdienas, tad nekas neatliek, kā visu smagu guldīt uz izdomātās Ceturtdienas pleciem, kuru jau pieminētajā sērijas piektajā grāmatā iepazinām, kā Thursday 5, bet…* Tas spiež viņas tēlam mainīties un augt virzienos, kādos citos scenārijos, ja viss mūžs būtu pavadīts savas grāmatas ietvaros, bez reāliem dzīvības draudiem, varētu nemaz neattīstīties, ja ne vēl bēdīgāk, pasliktināties nevēlamās izpausmēs.

Savā ziņā One of Ours Thurdays is Missing laikā Ceturtdiena ne tikai cenšas noskaidrot, kur ir palikusi īstā Ceturtdiena un kas ar viņu ir noticis, bet vienlaikus meklē savu identitāti, kas nebūt nav viegli, ja esi kāda idealizēti radīta versija literatūras pasaulē ar vēlmēm un dzīves mērķiem, kuri oriģināli varbūt nemaz nav tavi, bet tomēr vienlaikus tādi ir. To vieglāku nepadara citu sastapto personāžu izteiktās šaubas, vai tik viņa nav īstā Ceturtdiena, kuru vienīgi ir piemeklējis iespaidīgs garīgais sabrukums no milzīgās nervu slodzes, cīņas ar ļaunajiem u.c. radīta noguruma rezultātā.

Visā ziņā negaidīts pavērsiens, kad sērijas sestajā grāmatā mainās tēls, no kura skatpunkta norisinās viss romāns, bet galvenā varone līdz šim tajā gandrīz neparādās. Ne katrs autors tā uzdrīkstētos, bet šajā gadījumā garām nav ticis aizšauts.

Šeit vēl video, kur autors pavisam īsi pastāsta nedaudz par šo grāmatu.

********Apzināto maitekļu zona********

*par cik Ceturtdieni 1 līdz 4 nācās izdzēst viņas atriebīgo noslieču dēļ pret īsto Ceturtdienu, tad tagad Ceturdiena 5 ir pārņēmusi visu par Ceturtdienu sarakstīto grāmatu vadību. Diemžēl gandrīz nevienam no viņas jaunajiem kolēģiem diži nepatīk ar pārmaiņām zaudētie lasītāji, kuri, lai gan bija vairāk ieinteresēti daudzajās vardarbības un 18+ ainās, bet tomēr lasīja viņu pārstāvētās grāmatas, nekā tagad, kad to skaits reizēm pat nesniedzas pāri divdesmit.

P.D. James – Cover Her Face (Adam Dalgliesh #1) (Audio book)

3832.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Rāmo ikdienas idilli Martingeilas muižā izjauc mājkalpotājas/istabenes Sallijas slepkavība, kad vienā jaukā rītā viņa tiek atrast nožņaugta savā gultā, bet durvis pirms tam bijušas aizslēgtas, turklāt blakus gultai uz naktsskapīša stāv sazāļots kakao dzēriens. Vai tādejādi slepkava ir gribējis pirms tam padarīt upuri pretoties nespējīgu, vai arī Sallija ir bijusi tik nepatīkama, ka pat divi personāži neatkarīgi viens no otra mēģinājuši viņai padarīt galu?

Turklāt par bāreni paliek Sallijas dēls (vēl zīdainis), jo, vismaz pēc viņas darba devēju zināšanām, (Mrs. Eleanor Maxie, viņas vīra un meitas Deboras vai dēla Stīvena) Sallija bija vientuļā māte. Bet izmeklēšanas gaitā par Salliju atklājas ne visai glaimojoša bilde; viņai piemitis raksturs, kā dēļ ne viens vien Salliju nav ieredzējis.

Uzdevums aizrakties līdz patiesības graudam un uzzināt slepkavas identitāti ir uzdots detektīvam Adam Dalgliesh, kuru no nospraustā ceļa neizbaida pat ekstravagantākās Martingeilas muižas iemītnieku, kā arī iepriekšējās dienas viesu un pārsteidzoši plašo personu loks, kas zināja par Stīvena šķietami spontāno Sallijas bildinājumu, atbildes uz personīgiem jautājumiem, pat ja konkrētajam tēlam nešķiet, ka tam ir kāds sakars ar slepkavību. Vēl jo vairāk, Eleonoras reakcija uz notikušo varētu pārfrāzēt kā ‘’Cik neiejūtīgi no Sallijas puses tikt nogalinātai tādā veidā!’’, ka tagad kaut kāds detektīvs ložņā pa viņu mājām ne gaidīts, ne lūgts.

Cover Her Face nav nekas izcils vai līdz šim noklausīšanās brīdim neredzēts un neizlasīts (īpaši beigu epizodes ar visiem sapulcētiem vienā telpā, lai tad Adams atklātu vainīgo) labākā izpildījumā, bet vienlaikus ir jāņem vērā gan romāna izdošanas laiks, 1962. gads, gan fakts, ka tas ir autores debijas kriminālromāns. Katrā ziņā pēc laika noteikti turpināšu ar sērijas nākamajiem romāniem.

Šeit vēl links uz BBC 1985.gadā uzņemto seriālu pēc grāmatas motīviem.

David Hewson – A Season For the Dead (Nic Costa #1)

39388

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Books

Manas pārdomas

Akadēmiķe Sara Farnese nokļūst masu mediju un policijas uzmanības krustugunīs, kad kāds bez saprotamas motivācijas pēkšņi sāk nežēlīgi nogalināt viņas bijušos, pasargāti pat var nebūt vienas nakts sakari. Turklāt slepkavības upuri tiek atstāti atklāšanai, kā baznīcas mītos aprakstītie mocekļi. Vai tas ir kāds aptracis un saniknots Sāras atraidīts mīļotais, kurš pārzin viņas darba sfēru, kā tas sākotnēji varētu likties, vai tomēr tikai viltīgs iegansts, aiz kura slēpjas vēl kas nopietnāks?

To atšķetināt nākas Romas policijas detektīvam Nic Costa, kuram ļaundara notveršanas nolūkos ir ne tikai jāatšķetina Sāras personība, kura atklājas visai neparasta (daži teiktu dīvaina), un izmanīgi jāizlavierē starp komplicētajām attiecībām starp Romu un Vatikānu (kaut gan lasītājam nelika doti mājieni, ka kāds likumsargs pašā Vatikānā censtos patiesi atrisināt slepkavības), bet arī jāsastrādājas ar jaunu pārinieku, kurš pensijas vecumam ir krietni tuvāk.

Izmeklēšanai turpinoties par Sāru pašu atklājas šis tas, ko viņa pati noteikti būtu gribējusi paturēt noslēpumā; plus lasītājs tiek drusku iežēlināts pirms uzzina par grūto bērnību un citiem smagiem faktoriem. Vēl jo vairāk, Nika priekšnieks ar cerību izkustināt lietu no strupceļa un slepkavu pamudinātu uzņemties lieku risku, uzdod viņam likt masu medijiem noprast, ka starp viņu un Sāru briest kādas potenciāli romantiskas jūtas. Kā mīnuss grāmatai, šī sižeta līnija ir visai paredzama un jau bieži redzēta, jo kā par brīnumu, lai kādi nebūtu pretargumenti, neviļus kaut kāda attiecību dzirksts arī rodas.

Otra persona (bez Sāras) slepkavas redzes lokā ir kardināls Michael Denney, ap kuru savelkas tumši negaisa mākoņi. Reiz apgrozījies starp politiķiem un uzņēmējiem kā zivs ūdenī (naudas atmazgāšana un vēl dažnedažādas kriminālas aktivitātes), kuru dēļ ir izpelnījies tādu iestāžu kā FIB interesi un tagad ir nolemts krasai lejupslīdei. Līdz šim Maikls ir slēpies aiz Vatikāna drošajām sienām, bet ir cilvēki, kuri labprāt viņu pasludinātu par grēkāzi un izstumtu no sava vidus saplosīšanai, tādējādi atbrīvojoties no potenciāla drauda savai brīvībai.

Laba izklaides literatūra, bet bez jebkāda wow! faktora ne savā žanrā, nedz arī kā citādāk.

 

Stieg Larsson – The Girl Who Kicked the Hornet’s Nest (Millennium #3) (Audio book)

6892870

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House Audio

Manas pārdomas

Gandrīz bez laika pārtraukuma turpinot notikumus no Meitenes, kas spēlējās ar uguni Millenium triloģijas trešo grāmatu ideālā gadījumā būtu vērts arī lasītājam ņemt rokā bez diža pārtraukuma starp sērijas pārtraukuma. Turklāt personīgi, ja nebūtu klausījies audio formātā, kas šīm grāmatām (vismaz otrajai un trešajai) ir piemērotāks; drukāti vai elektroniski uzrakstītā stils būtu nokaitinājis vairāk.

Tātad nomaitājot iepriekšējās grāmatas beigas, Salandere par pārsteigumu tēvam Aleksandram Zalačenko un pusbrālim Nīdermanam augšāmceļas no kapa (heh, atbilstoši svētkiem :D) un ar vairākām ložu izraisītiem ievainojumiem (turklāt viena galvā) dara visu, lai atriebtu pret viņu kopš bērnības pastrādātās netaisnības. Par nožēlu pašai kā tēvs, tā pusbrālis (aizmūk) paliek dzīvi, bet par atvieglojumu dažiem draugiem kā Blūkvistam arī pati neaiziet pa pieskari. Nedaudz uzjautrinoši trillerī lasīt par tik izteikti sliktām meitas un tēva attiecībām, diemžēl pilnībā nepiepildījās vienubrīd mans minējums par Salanderes un Zalačenko neveiksmīgiem mēģinājumiem vienam otru nogalināt; tas vairāk paliek nodomu līmenī, jo ātri vien notikumi un personas kā Zviedrijas slepenpolicija (konkrētāk ‘’Zalačenko klubs’’) ārpus slimnīcas sāk aktivizēties un prasīt lielāku uzmanības daļu.

Kamēr Salandere atkopjas no gūtajiem ievainojumiem (faktiski ieslodzīta slimnīcā), grāmatas pamata sižets grozās gan ap gaidāmo Salanderes tiesas prāvu, kaut arī ir zināms, ka žurnālistus un bijušo viņas aizbildni nogalināja Nīdermans, bet ‘’Zalačenko klubs’’ (īpaši riebīgs padevās psihiatrs Teleborian) aiz likuma aizsega ir gatavi izmantot visus līdzekļus, lai paliktu neatklāti un nesodīti par gadu gaitā pastrādātajiem noziegumiem, kad viens pārbēdzis spiegs bija svarīgāks par mazu meiteni, gan ap briestošo tiesas prāvu pret minētajiem ļaundariem, pateicoties Blūmkvistam un Dragan Armansky no vienubrīd Salanderes darba vietas iekš Milton Security. Ne pārāk nepieciešama un pilnībā nodalīti no visa pārējā šķita Bergeres sub-sižets ar viņas aiziešanu no Millenium žurnāla uz nacionālu laikrakstu un pēkšņu stalkera uzrašanos, vēl jo vairāk bezjēdzīgi tas šķiet, kad tiek atklāts šo noziegumu ļaundaris. Tikai iegansts, ar kuru uzpūst lapaspušu skaitu.

Tā pat gribētos piekasīties pie tā, ka Salanderes un arī viņas slepeno hakeru draugu (par kuriem pēc tam pilnībā tiek piemirsts) talants un spējas tiek izmantoti gluži kā tāda kā maģijas nūjiņa, lai izglābtu labos tēlus no strupceļa un būtu veids kā virzīt notikumu gaitu uz priekšu.*

Triloģija, kuras popularitātes rādītāji neatspoguļo tās kvalitāti.

********Apzināto maitekļu zona********

*Kā arī epilogā tiek palaists garām ideāls klifhengeris, kad Nīdermans pārsteidz Salanderi vecajā lauku mājā, bet nē, viss blīkš blākš jāatrisina turpat uz vietas.

W. Bruce Cameron – A Dog’s Purpose (A Dog’s Purpose #1) (Audio book)

7723542.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: St. Martin’s Press

Manas pārdomas

Kaut arī pats vairāk sliecos piekrist apgalvojumam, ka labāk ir izlasīt grāmatu pirms tās ekranizācijas, tad šoreiz ar A Dog’s Purpose ir iznācis pretējais. Tomēr gribētos teikt, ka šāds variants nebūt nesabojāja grāmatas klausāmību un tās sniegto baudījumu.

Pirmoreiz grāmatas galveno varoni sastopam kā nesen piedzimušu ielas bezsaimnieka suņa kucēnu, kura mātes pati svarīgākā mācība, pēc pašas pieredzes un labu gribot, ir par katru cenu izvairītos no cilvēka. Bet suņuka pirmā dzīve nav diez ko gara vai kā citādi izdevusies, un apraujas ne pārlieku ilgi pēc nokļūšanās (kārtīgā) dzīvnieku patversmē.

Ir pirmās saskarsmes un pieredzētā interpretācija, bet šī pirmā dzīve ir tikai kā grāmatas ievads, kad mūsu galvenais varonis un tēls, no kura POV redzam/uztveram apkārtējo pasauli (maz kas paliek nepamanīts, pat ja līdz galam neizprasts), vēl ir tās izpētes pašos pirmsākumos. Suņa dzīves jēgas pamatā ir divas pilna suņa mūža dzīves. Pirmajā kā Beilijs, vienkārša puikas pats pirmais suns – bezierunu un beznosacījuma draudzība kā no viena, tā otra; Beilija nodošanās puisēnam par visiem simts procentiem. Otrajā dzīvē Beilijs pārtop par policijas suni Eliju – mainījusies ir ne tikai atšķirīgā attieksme pret parastu spēlēšanos pretstatā darbam, meklējot pazudušas personas. Turklāt tas viss vēl pirmoreiz būdams kā pretējā dzimuma suns, kaut arī dižu iespaidu uz sižetu tas šķiet neatstāja.

Protams, paralēli norit un atrisinās drāmas Beilija un Elijas saimnieku, viņu radu un draugu starpā; bieži vien ar labu devu humora, tā kā to interpretē suns, nereti sevi nostādot notikumu centrā. Vienlaikus ir jāsaprot, ka šāda atdzimšana (plus tikai ASV un tikai kā suns) un vēl suņa pasaules uztveres personifikācija, piešķirot cilvēkiem raksturīgas emocijas un motivāciju, ir iespējams tikai un vienīgi izdomātā romānā. To vēl vairāk parāda Beilija/Elijas ceturtā dzīve, kas ideāli ļauj noslēgt grāmatas notikumus, kādēļ portālā Goodreads nepiešķīru maksimālo vērtējumu, bet tas nemazina faktu, ka A Dog’s Purpose ir pārsvarā aizkustinoši jauka grāmata, kas noteikti patiks suņu un visticamāk arī kaķu mīļiem, ja vien neapvainosies par dažiem nevainīgiem jokiem. Nenoliegšu, bija mirkļi, kad daļa uzmanības nācās veltīt, lai izvairītos no acīs krītošiem gružiem.

Šeit vēl filmas treileris, arī iesaku noskatīties, un cita lasītāja viedoklis (arī pozitīvs).