Krisley Jior Castillo – Aura (The Aura Saga #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dienai, kurai būtu bijis jāizvēršas par svētkiem, kad starp divām kaimiņvalstīm un to karaļnamiem tiek noslēgts miera līgums, par postažu un nelaimi daudziem parastajiem iedzīvotājiem pārvēršas par viņu mūža asiņainām beigām, jo viena no pusēm (Gaia) to patiesībā izmanto kā viltus triku, lai pilnībā sakautu un iekarotu kārtējo valsti. Protams, un citādāk nemaz nevarētu būt, ka par visa labā glabējiem kļūst bariņš jauniešu.

Kamēr vēl ritēja grāmatas sākums, šķita savā veidā interesanta darbības laika aprakstīšana tagadnes formā, it kā atrodoties tēlam līdzās notikumiem risinoties. Diemžēl visai ātri tapa skaidrs, ka tas nav bijis ar nolūku, jo vēlāk pat man, kuram angļu valoda nav dzimtā un minēšu, ka arī autoram ne, gramatikas kļūdas kļuva acīmredzamas.

Kaut arī Aura ir izdota 2017.gadā un vismaz pēc grāmatas beigām varētu spriest, ka autors ir iecerējis stāstam turpinājumu, tad pavisam noteikti, ja joprojām ir tāds nolūks, ieteiktu nolīgt profesionālu rediğētāju vai vēl labāk rakstīt dzimtajā valodā, ja vien mans iespaids nav galīgi greizs, jo neskaitāmās kļūdas, kurām vēl klāt klāt debijas darbam raksturīgās,  un kuras nemaz neskar sižetu, tēlu un pasaules uzbūves detaļu pusi, katru reizi tās pamanot, pašas par sevi traucē centienus grāmatu izbaudīt.

Pirms manis no pieciem GoodReads esošajiem vērtējumiem mans ir pirmais negatīvais(dažiem no tiem 2019.g ir 0 atzīmētu izlasīto grāmatu). Diemžēl Aura beigās pievienotie zīmējumi patika krietni vairāk nekā pats stāsts, un jāsāka, ka autoram mākslinieka talants, secinot pēc šīs, ir lielāks nekā rakstnieka. Jāpiezīmē, ka tēlu ilustrācijas varbūt derētu pārvirzīt uz grāmatas sākumu, jo to animes stils būtu kalpojis kā labs indikators, kam gatavoties.

Larry Correia – Monster Hunter Legion (Monster Hunter International #4)

13051355

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādu mošķu un briesmoņu profesionāla medīšanas profesija nav no tādām, kurā tās profesionāļi var atklāti rīkot pieredzes apmaiņas konferences, lai viens no otra uzzinātu, kā labāk un efektīvāk nogalināt paranormālos monstrus, vēlams pēc tam paliekot dzīvajos. Viens ievērojams šķērslis ir nostāja no valsts pārvaldes sistēmu puses, vismaz no tiem, kuri par to zina, MCB aģentūras ziņā, kura netaupīs resursus, lai iznīcinātu jebkuru, ja tas sadomātu izmuldēties, ka kaut kas tāds kā vampīri, vilkači vai kas cits nav vis bagātas fantāzijas augļi, bet gan reāli eksistējošas briesmas. Otrs un salīdzinoši nenozīmīgāks iemesls būtu uzticības trūkums citiem, ne savas mednieku grupas biedriem.

Bet tam visam ir lemts mainīties, kad ar MCB aģentūras akceptu kāds anonīms sponsors ir gatavs noorganizēt pirmo internacionālo Monstru Mednieku konferenci savā gandrīz pabeigtajā, bet vēl neatklātajā viesnīcā/kazino. Ideāla lokācija Lasvegasā, lai slepenībā un bez liekiem trokšņiem varētu apspriest neko nenojaujošā sabiedrībā neapsriežamas lietas un uzlabotu internacionālu mednieku sabiedrību. Vēl jo labāk turpat netālu noris dažnedažādu ieroču izstāde, kas lieliski noņemtu jebkādas aizdomas, ja turpat blakus būtu simtiem līdz zobiem bruņotu indivīdu.

Sērijas galvenais varonis Ovens Zastava Pits, kurš pavisam nesen bija parasts ofisa klerks, bet tagad ir viens no respektētākajiem vismaz starp tuvākajiem kolēģiem, ja arī vēl netrūkst skeptiķu, kuriem grūti noticēt, ka parasts mirstīgais spētu nogalināt Old Ones dievu, beidzot var cerēt uz pelnītu atpūtu blakus sievai un MHI firmas īpašnieka mazmeitai Džūlijai. Jo kurš gan būtu tik dulls uzbruktu, kad apkārt čum un mudž pieredzes bagātākie mednieki pasaulē! Bet, protams, konfereci uzraudzoši ‘’vīri melnā’’ jeb MCB tur kārtis sev cieši klāt, pat ja tādejādi tiek lieki apdraudētas citu dzīvības, kā rezultātā Monster Hunter Legion iegūst vērienīgu sižetu, kas viegli ieskicē, ka dzīve arī turpmāk nekļūs vieglāka izredzētajam Ovenam un ar lāstu/dāvanu nolādētajai Džūlijai un no citiem Old Ones vai pat kaut kā vēl šausminošāka nebūs miera.

Ar ceturto grāmatu Monster Hunter International sērijā autors joprojām spēj ieviest spriedzi un noturēt interesi par MHI organizāciju, Ovenu un viņa lomu tajā, kā arī ne tiem pašiem godīgākajiem un tīrākajiem personāžiem valsts oficiāli slepeno monstru mednieku aģentūrās un, protams, draudu no sensenu vispārspēcīgu dievu puses no cilvēka prātam neaptveramām un pat prātu iznīcinošām dimensijām. Ne sižets, tēli vai dialogi neieslīgst pārspīlētība un galējībās, lai piedāvātu ko jaunu. Tā vien paredzu, ka likmes sērijai turpinoties paaugstinās, un nojaušams ir vēl šis un tas, bet katrai grāmatai nav vajadzības pārsteigt lasītāju uz katra stūra, ja vien izpildījums ir labs, kas Larry Correia gadījumā šajā sērijā noteikti tāds ir.

Jeff Rovin – Op-Center (Tom Clancy’s Op-Center #1)

254089

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms vien aptuveni pusgada izveidotai jaunai specvienībai, kura vēl nav nodalīta atsevišķi no vecāka brāļa CIA aģentūras, pēc terorakta Dienvidkorejas galvaspilsētā Seulā sagaida tās pirmais lielais izaicinājums, kurš nedrīkst palikt neatrisināts un bez vainīgo notveršanas, ja ir vēlēšanās saglabāt savas darbvietas. Iespēja pierādīt un attaisnot savu pastāvēšanu tiks dota tikai vienreiz.

Visi pierādījumi ļoti atklāti un pat pārāk labi norāda Ziemeļkorejas virzienā, un kamēr vieni diži neiedziļinoties ir gatavi dot militāru atbildi, lai presei un sabiedrībai no malas šķistu, ka viņi rīcība ar gana laba un bez kavēšanās tiktu dota pienācīga atriebīga, plus iegūtu politiskos punktus/balsis, citi labāk steidz izmeklēt un patiesi pārliecināties pirms kaut ko sasteigt, kā piemēram uzsākt nevajadzīgu karu, nolemjot nāvei neskaitāmus pašu karavīrus.

Militāri politisks trillerītis, kura centrā ir divās naidīgās valstīs sašķeltā Korejas pussala, kur dažiem potenciāla apvienošanās ideja tik ļoti derdzas, ka viņi ir gatavi uz visu, lai to nepieļautu.Tēli visi kā viens nav gluži identiski, bet nevajadzētu arī cerēt uz izteiktu daudzdimensionalitāti katram pat kaut cik nozīmīgam varonim. Bija brīži, kad vajadzēja palauzīt galvu/atmiņu kas ir kas. Kopumā Op-Center sērijas pirmais trilleris izdara savu pienākumu apmierinoši labā līmenī.

Neseno 2020.gada notikumu gaisotnē, kad ASV pati savu kā vispasaules taisnīguma un demokrātijas cīnītāja  imidžu ir krietni sabojājusi uz ilgu laiku, šāda tipa grāmata šķiet kā aizgājušu laiku relikvija un utopiska ideja autoram, -iem. Protams, problēmas arī agrāk ir bijušas turpat, vien pateicoties sociālajiem tīkliem un katrā telefonā esošai kamerai, ko tādu tagad ir iespējams parādīt pārējai pasaulei…

Brian Lee Durfee – The Forgetting Moon (The Five Warrior Angels #1)

32919672._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Saga Press

Manas pārdomas

Piecu kontinentāu izmēru salu grupa Five Isles jau vairākus gadus ir kļuvusi par Sor Sevier karalistes armijas iekarojumu armijai. Mērāma vairākos tūkstošos krietni virs desmit tūkstošiem tā savā ceļā noslauka katru neko līdz tam brīdim nenojaujošu ciematu un pilsēteli (bik pietrūka kāda kripata detaļu par tik lielas armijas apgādi) To priekškagalā ir bēdīgi slavenais Baltais princis Aeros saukts arī par Angel Prince, kurš publiski citam teiks, ka kara mērķis ir atgūt pirms vairākiem gadsimtiem zaudētās teritorijas, bet patiesais mērķis ir daudz grandiozāk un ietver ar leğendām apvītus senus ieročus un artefaktus un vienas reliğijas divu zaru pareğojumus, kuru gan neslēpdams Aeros šo konkurējošu reliģiji ir nobriedis pazudināt no zemes virsas . Neiekarota atlikusi vien Gul Kana karaliste, kuras iedzīvotājiem par nelaimi tās pašreizējais karalis Jovan Bronachell ir kritis par upuri baznīcas arhibīskapa mobingam/lobijam un ir visādi citādi nekompetents un viegli ietekmējams, ka tieši attiecībā uz karali Jovan viņš būtu pelnījis zaudēt troni.

The Forgetting Moon savu stāstu atklāj lēkājot starp vairākiem tēliem, pārsvarā tādiem, kuriem dota lielāka spēles loma un tādēļ vārds tiek dots biežāk, bet reizēm arī kādam ne tik ļoti svarīgam. Lasītājam šādi lieliski tiek ļauts ieskatīties gan iekarotāju armijas nometnē, gan Gul Kana uz tuvojošās armijas fona šķietami nenozīmīgajās intrigās un notikumos, kā arī vārds tiek dots 17 gadīgam puisim vārdā Nail, kuram viņa aizbildnis kopš mazotnes (prologs) nav devis nekādus mājienus, ka viņš būtu jebkas vairāk par nožēlojamu bastardu, bet kuram lemts ņemt dalību viena no pareğojumu īstenošanā.

Kā jau to var gaidīt, tad varbūtība ir visai apšaubāma, ka visu POV tēli būs kaut cik patīkami, lai kurā labo/slikto pusē autors tos negribētu ielikt. Viena no tādiem ir jaunākas Gul Kana karalistes princeses Tala tēls, kurš visvairāk līdzinājas YA žanra tēlam, kas par visu vairāk uztraucas, kurš puisis viņai patīk vairāk. Bažas sākumā par grāmatas tematisko virzienu radīja līdzīga vecuma pieminētais Nail tēls un viņa izredzētā bāreņa statuss, bet, par laimi, grāmata kopumā tās pilnībā atspēko un atbilst labai, rekomendēšanas vērtai episkajai fantāzijai.

Ja The Forgetting Moon būtu ātri jāsalīdzina ar kādu citu darbu, lai dotu vispārēju priekšstatu, tad pirmais kas nāk prātā ir Troņu spēles. Līdzigi tai arī šajā sērijā, īpaši uz grāmatas beigām, radās iespaids, ka (gandrīz) neviens tēls nav neaizskarams. Tik rodas intriğējošs jautājams par lielo notīkumu attīstības virzienu un galīgo atrisinājumu, kad šķietami ir palicis tik mazs cerības stars, kas pēc autora atbildes grāmatas Goodreads lapā ir iecerēts ne vairāk kā piecās grāmatās. Vienīgi pēdējās neiekarotās karalistes klišeja jau personīgi pēdējos lasītajos fantāzijas darbos šķiet par biežu manīta. Kopumā pat ļoti atzīstams un spēcīgas debijas sniegums.

R.A. Salvatore -The Legend of Drizzt #4-6, The Icewind Dale Trilogy #1-3

66693

Manas pārdomas

#1 -The Crystal Shard

The Icewind Dale triloģija sarakstīta pirms The Dark Elf triloğijas, bet hronoloğiski noris pēc tiem, grūti izšķirt, vai The Crystal Shard tādēļ patika labāk, jo tēli ir jau drusku iepazīti un ir vairāk saprotams, ko sagaidīt, vai arī pirma triloğija nešķita tik laba, jo šo būtu bījis labāk lasīt vispirms, kā šur tur iesaka. Kas zin, iespējams pie vainas ir abu faktoru kombinācija.

Triloğijas pirmās grāmatas darbība noris ļoti nomaļā pasaules nostūrī, tālu ziemeļos, kur aukstajos un visādi citādi skarbajos apstākļos izdzīvot spēj tikai atjautīgākai, rūdītākie un spēcīgākie. Ap ezeru kompleksu un to krastos izmitinājušas desmit puslīdz draudzīgas cilvēku apdzīvotas pilsētas, bet par vienotu un savstarpēji īpaši draudzīgu šo reģionu nevar nosaukt, līdz brīdim, kad nepieciešamība izdzīvot piespiež mainīties Pirmais vienotas alianses pārbaudījums seko no klaiņojošajām barbaru ciltīm, bet kā vēlāk laiks rādīs, tad īstais izaicinājums ir tikai vēl priekšā.

Stipri vien lielākas bažas un galvas sāpes, kā Ten-Towns iedzīvotājiem, tā arī pēc paša gribas trimdā aizgājušajam tumšajam elfam Drizzdt, rūķu draugam Bruenor un viņa ciltsbrāļiem sagādā augstprātīgs, bet dienas beigās par sevi nedrošs un nemākulīgs burvis Akar Kessel, kuram ir lemta tā likteņa loterijas loze, ka viņu savā varā pārņems sens mağisks un ļoti spēcīgs artefakts, kurš nesapńo neparko citu kā vien iznīcību.

Līdzības ar LOTR ir grūti nepamanīt, un visuvarenā gredzena aizstāšana ar kristāla lauskas artefaktu ir tikai viena no tām, bet, par laimi, darbam ir gana jūtams atšķirīgums, lai tas nešķistu viegli nokopēts variants.

***

6632450

#2 – Streams of Silver

Kurš gan saka, ka dažādība/diversity ir šī gadsimta izdomājums literatūrā un kultūrā kā tādā, kad piedzīvojumu kvestā dodas tumšais elfs Drizdz, rūķis Bruenor, sērijas pirmajā grāmatā par draugu kļuvušais barbars Wulfgar un jauktenis Regis, kura paša īpašumā ir ar spēcīgu maģiju apveltīts dārgakmenis. Protams, pietrūkst šai sērijai vērā ņemams sieviešu kārtas tēls, kas pastāvētu par sevi, bet tas šai grāmatai un triloģijai diži nekaitē.

Turpinās līdzības ar LOTR un galvneokārt tieši minētā kvesta dēļ, kurā Bruenor kopā ar draugiem dodas zudušās dzimtās mājvietas Mithral Hall meklējumos, no kuriem pirms 200 gadiem tikuši padzīti, jo nav spējuši laicīgi apstāties un rakušies pārāk dziļi pazemē. Tagad vairs neviens īsti neatceras, kur tāda vieta maz ir (tiešām?), un tikai viņu kopīgiem spēkiem ir lemti panākumi. Kā itneresants blakus sižets ir algotņa dzīšanās pēc jaukteņa Regis viņa pagātnes darbu dēļ, lai atgūtu viņa nozagtu artefaktu un izrēķinātos gan ar viņu, gan jebkuru citu, kurš to censtos novērst.

***

68396

#3 – The Halfling’s Gem

Pirms rūķim Bruenor lemts dažu paragrāfu garumā atgūt zaudēto Mithral Hall un viņam pienākošos troni, ir jāpaveic šis tas cits. Triloģijas noslēdzošajiem piedzīvojumiem iesākoties labo tēlu komanda ir sadalīta, un lai izglābtu otrās grāmatas noslēgumā algotņa nolaupīto draugu jaukteni Regis un tumšā elfa Drizda sabiedorot panteru/viņas maģisko statueti katram duetam (elfs un barbars, rūķis un viņa adoptēta cilvēku meita Catti-brie, kura nosacīti ir vienīgā vērā ņemamais pretējā dzimuma tēlsmeistare lokšaušanā ar neiztukšojamu bultu maku) ir jāmēro savs ceļš cauri nebeidzamiem cīniņiem ar dažnedažādiem monstriem.

Varētu uzskaitīt vienu šķietamu vainu pēc otras šajā pulp-iskajā fantāzijas darbā, kur neizbēgamā paredzamība un labo varoņu neaizskaramība, kad tā tikai grāmatā varētu notikt momentu ir tik cik uziet, ir mazākā no problēmām. Domājams tieši tas pat kalpo kā viens no plusiem šāda tipa grāmatai, kas piesaistītu lasītāju, ļaujot pilnībā atslābināties un ļauties popkorna izklaides literatūrai, kur tevi pēkšņi nepārsteigs kāds nebūt negaidīts pavērsiens ļauno tēlu labā ar paliekošām sekām. Drusku vairāk gan nepatika pretrunas morāles un attieksmes ziņā pret dažādiem tēliem, kur būt aizspriedumu pilnam un naidīgam pret tumšo elfu Drizdu ir slikti tikai viņa rases dēļ, bet pagaidu Mithral Hall iemītnieki pelēkie rūķi ir slikti visi kā viens, jo viņi ir pelēki/atšķirīgi. Nedaudz neiet kopā, bet tās tā.

Kopumā šī triloģija patika vērā ņemami vairāk nekā The Dark Elf triloģija, un kaut arī pagaidām pa rokai nav nākošās, lai tik drīz turpinātu, tad nedomāju šo plašo pasauli nolikt malā pavisam.

 

 

 

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

Untitled-1

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jumava

Manas pārdomas

Interesants, jautrs un bagātīgi ilustrēts kapteiņa Zilā lāča dzīves pirmās puses izklāsts. Mērķauditorija neapšaubāmi ir mazie lasītāji, bet šur tur var atrast pa labam jokam, kuru sapratīs vairāk lielākam lasītājam. Kā vislabākais piemērs šķiet grāmatā sastopamajiem vēl dzīvajos esoša dinozauru suga glābējzauri, no kuriem Zilais lācis konkrēti sastop indivīdu vārda Deus ex-Machina jeb saīsināti Maks, kuru dzīves pamatmērķis ir lidināties apkārt un glābt nelaimē nokļuvušo tikai pašā pēdējā brīdi, un ne mirkli ātrāk.

Bet Zilā lāča stāsts sākas jau zīdaiņa vecumā vienam pašam dreifējot okeāna uz nieka čaumalas, un veiksme kļūst par lāča sabiedroto jau no pašas mazotnes, ne mirkli viņu neatstājot, kā to rādīs pēcāk lasāmie piedzīvojumi, kad no iekļūšanas pasaules lielākajā atvarā sauktu par Vērpatu viņu izglābj pundurpirāti. Šie pirāti ir tik sīki, ka patiesībā nevienam no viņiem baidīties nav pamata, jo dzīvības apdraudēšana ir tālu no viņu iespēju robežām.

Un tas ir tikai pats pats Zilā lāča piedzīvojumu sākums, kuros lemts sastapt nevienu vien ērmotu mošķi vai draudzīgu īpatni, kā verveļviļņi, kuri sastopami bezvēja zonās un tikai aiz laba prāta cenšas novest ārprātā nelaimē nokļuvušus jūras ceļotājus. Grāmatai gan sākumā, gan beigās ir apskatāmas autora izdomātās pasaules kartes, vienmēr atbalstāma opcija grāmatās. Viena no tām ir vispārīga un parāda visus iespējamos kontinentus, kā neparastos, tā tos, kuri eksistē vēl mūsdienās un to savstarpējo novietojumu, kur okeāniem atņemta diezgan plaša teritorija; otra jau detalizētăk attēlo īpašo Camonijas kontinentu un tai tuvāk esošās salas.

Zilā lāča pirmo 13 ar pusi dzīvju piedzīvojumi ir galvu reibinoši un reti kuram tik raibi aizrit visa dzīve. No skološanās Tumšajos kalnos pie profesora ar 7 smadzenēm līdz pat dzīvei Mūžīga tornado viducī esošā pilsētā vai vēlāk nokļūšanai Atlantīdā, kuras nogrimšana aizmirstība izrādās ir vien ğeniāls mīts, ir tikai daži no tiem. Nešaubos, ka lokācijas, kuras Zilais lācis nepaspëja izrādīt, ir pietaupītas sērijas turpinājumiem.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

Lindsay Buroker – The Fallen Empire #1-3 (Audio book)

34599250._SX318_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Audio

Manas pārdomas

Ilgstošā karā nemiernieku/brīvības cīnītāju izveidotajai Aliansei ir izdevies gāzt tirāniskā stilā valdošo starpzvaigžņu impēriju. Brīvības alkas un apspiestības važu nomešana ir bijusi pārāk spēcīga, lai uzvaras gadījumā būtu ticis izdomāts drošs varas pārņemšanas plāns, kā rezultātā daudzviet varas vakuuma vietu ieņem pirāti, laupītāji un citi organizētās noziedzības grupējumi, izmantodami situāciju, kad nav dzelžainās impērijas dūres, kas to nepieļautu.

Grāmatas galvenā varone Alisa kā pilote cīņās iesaistījās vien kara noslēdzošajā fāzē un arī tad ne tajās būtiskākajās sadursmēs. Viņa pārstāv to iedzīvotāju daļu, kuri vairs nespēja sadzīvot ar tiem sadzīves apstākļiem un drastisko attieksmi no Impērijas puses attiecībā pret tās pakļautībā esošajiem iedzīvotājiem, kas tik daudzus pamudināja, nemieriem sākoties, beidzot pastāvēt par sevi un iesaistīties šajā cīņā. Alisei nepiemīt politiskais vai kāds cits sabiedriskās pārvaldes talants vai vīzija par vispareizāko rīcības ceļu, kas būtu jāizvēlas veiksmīga iznākuma rezultātā. Jautājums, vai Impērijas vietu varētu ieņemt kaut kas vēl sliktāks pat neienāca viņai prātā. Galvenais bija gāzt pašsaprotami nežēlīgo Impēriju.

Otru medaļas pusi pārstāv kiborgs Leonidas Adler, kurš pēc Impērijas krišanas, būdams tās elites kareivju (kiborgu) vienības pulkvedis, viņš nonāk ne vien bezdarbniekos, bet arī pieredz savas pasaules sagraušanu. Viņa acīs Impērijas pārvaldes sistēmas veids ir bijis adekvāts un tāds, kādu to prasījuši attiecīgie apstākļi. Vien muļķi iedzīvotāji uz neskaitāmām planētām savā nepateicībā nespēj apjēgt, cik labi patiesībā viņiem klājas, un ka bez ‘’sliktās’’ Impērijas būtu vēl sliktāk.

Abus kopā saved Alises pašreizējā nodarbošanās, pārvadājot preces un pasažierus no punkta A uz punktu B. Nedz vienam, ne otram acīmredzamu iemeslu dēļ iespaids par otru nerodas tas labākais. Katrs nāk no savas pasaules, katram ir gan sava taisnība, gan maldīgi priekšstati par pretējo karā iesaistīto pusi.

Vismaz sērijas pirmajās trīs grāmatas tēli autorei Lindsay Buroker ir padevušies gana daudzpusīgi un interesanti, bet vairāk jautājumi, kuru tematikā grāmatas neiedziļinājās un kuriem uzmanība netika veltīta, vairāk saistīta ar pasaules un Visuma uzbūvi, individuālu planētu politisko un cita veida eliti, kad personīgi gribētos izskaidrojumu, kā vienam imperatoram mirstot sagrūst gan visa sistēma, gan kārtība un miers uz visām planētām individuāli, ļaujot vaļu kriminālajai pasaulei. Vismaz tāds iespaids radās noklausoties pirmās trīs The Fallen Empire grāmatas, kur izskaidrojumu no vēstures piemēriem būtu jāmeklē pašam lasītājam. Sižetiskajā ziņā var teikt labus vārdus, kas caurvijoties Star Nomad, Honor’s Flight un Starseers šķita gana vienots, lai rastos vienas veselas grāmatas sajūta.

Steve Perry – Net Force (Tom Clancy’s Net Force #1)

2331866

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Net Force, nesen izveidots amerikāņu specdienests, kas kaut gan vēl atrodas lielāku brāļu kā CIP paspārnē, uzrauga likumu virtuālajā pasaulē, kura šajā autora Steve Perry iztēlotajā nākotnes 2010.gadā (grāmata publicēta 1998.gadā) ir krietni attīstītākā un vispatverošāka un tādejādi sekas ļaunprātīgai darbībai uz ārpasauli ir ņemamas vērā pilnā nopietnībā.

Protams, kā jau tas gadās, tad vienlaikus grāmatā sastopamajai tehnoloģiskajai nākotnei ir atrodamas līdzības šīsdienas realitātē sastopamo, bet tikpat lielos apmēros un pat vairāk ir aprakstīts, kas tāds, ko diezin vai ir vērts sapņot piedzīvot tik drīz, kur nu vēl pirms desmit gadiem. Acīmredzami optimisms par jaunu tehnoloģiju attīstīšanās ātrumu ir bijis pārlieku liels, tomēr kas zin, varbūt kovida krīze būs kā grūdiens kādai ar internetu un virtuālo realitāti saistītam jauninājumam vai izgudrojumam.

Net Force Virtuālās Realitāte (VR) un ‘’sērfošana’’ internetā ir cieši saistīta viena ar otru, šeit tā ir gluži kā otra Zeme, kur katrs savu laiku var pavadīt kādā lokācijā un atmosfērā pašam tīk. Vari ceļot ar jebkādu transporta veidu gribas, vienalga uz ūdens, zemes vai gaisā, ja vien rocība to atļauj. Vien satiekoties ar kādu virtuāli vienam jāpielāgojas tai videi, kuru redz otrs, lai nesanāk negribēts error. Vienīgi rodas jautājums, kādēļ gan šajā virtuālajā realitātē viss tik ļoti atkarājas no ierastās fiziskās realitātes likumiem un programmētāju talants attiecībā uz jauniem variantiem izpaužas brīžos, kad sižetiski tas ir izdevīgi.

Pēc būtības Net Force ir vidusmēra spraiga sižeta trilleris, gribētos teikt, ka pat drusku zem vidējā līmeņa kvalitātes, kas izpilda sava žanra minimumu un atķeksē vajadzīgās ailītes, bet galā nav tapis rezultāts, kas spētu paveikt ko vairāk. Ļaundari ir slikti un likumsargi ir tikpat nepārprotami labi, dzīve Net Force sērijas pirmajā grāmatā ir melnā un baltā krāsā. Proza nebūt nav nebaudāma, bet arī nerada ievērības cienīgus momentus vai dialogus, kuri izceltos.

David Baldacci – Hour Game (Sean King & Michelle Maxwell #2)

15810

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Divi izbijuši slepenā dienesta ağenti Sean King un Michelle Maxwell pēc visiem trakumiem sērijas pirmajā grāmatā un pēc nelabā gala, kādu ņēma abu karjeras valsts apmaksātā darba, nonākuši pie kopīga secinājuma, ka profesionāli abiem saskan, nolēmj kopīgi izveidot privātdektīvu ağentūru.

Abi nedzīvo nez kādā tur miljonu lielpilsētā, kā Ņujorka, kur netrūktu noziegumu un klientu, bet klusā, rāmā pilsēta, kuras apkārtnē vienlaikus netrūkst turīgu personu mājokļi. Grāmatai iesākoties to visu satricina vairākas slepkavības īsā laika periodā, kur katra tikusi kopēta pēc kāda cita bēdīgi slavenas sērijveida slepkavas. Vietējai policijai, maigi sakot, nav bijusi pieredze izmeklējot tik nežēlīgus noziegumus, tādēļ Kings un Maksvela tiek pieaicināti kā konsultanti.

Tas būtu viens no lielajiem sižetiem. Vienlaikus, neuzskatot, ka tas kaut kā varētu traucēt viņu sadarbībai ar policiju, abi piekrīt paralēli izmeklēt zādzību vienā no bāgtnieku, konkrēti Battle ģimenes, rezidencēm. Āķis vien tajā, ka vainīgais jau itkā atrasts un aizturēts, un pret viņu ir šķietami pietiekoši daudz pierādījumu, lai nebūtu par to šaubu, bet aizstāvības advokāts par spīti tam intuīcijas mudināts sliecas ticēt sava klienta vainas noliegumiem, un tādēļ nolīgst Kingu un Maksvelu.

Attiecību un personīgo interešu mežğis ir gana biezs, jo gan advokātam, gan Battle ğimenei ir viens otram pazīstami un/vai ir bijusi profesionāla sadarbība. Pa vidu tam savstarpējās attiecības Battle ğimenē ir tālu no ideālām, kurās nauda nav visu problēmu risinājums un laimes avots, kādēļ uzticība un vienots gars neierindojas pirmajā vietā, ieraugot šo ģimenīti.

Kriminālromāns autoram padevies pat ļoti labs. Ar aizrautību var sekot līdzi pavedienu kripatām, viltus mānekļiem, pie kuriem Kings un Maksvela piekļūst abu izmeklēšanu gaitā, un ar prieku izbaudīt laba autora izpildījumu, labi apzinoties, ka slepkavības un zādzība visticamāk ir viena ar otru saistīta.

Tematiski un pēc žanra stipri atšķirīgs no sērijas pirmās grāmatas Split Second, un, kamēr par to varētu teikt, ka autors drusku izpildījumā nošāvis greizi, tad ar otro piegājienu pie šiem tēliem klasiskākā kriminālromānā sanācis stipri labāk. Citiem vārdiem, ja gluži nepatika Split Second, tad varu ieteikt dot šai sër otru iespēju.