Larry Correia – Monster Hunters International (Monster Hunters International #1)

6007336

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Gaidot iznākam nākošo The Dresden Files sērijas grāmatu, gribējas atrast aptuveni kaut ko līdzīgā stilā un manierē, bet, protams, ne gluži to pašu. Viena no grāmatu sērijām, kura vairrākkārt atkārtojās dažādos sarakstos bija Monster Hunters International.

Owen Zastava Pitt pēc ne mazuma jaunības dienu trakulībām ir izvēlējies vienu no garlaicīgākajiem darbiem, kādu spējis iedomāties, tā cerēdams iegūt bez satraukumiem un bīstamiem momentiem pārpildītu dzīvi. Bet še tev! Atliek vienā vakarā aizskavēties ofisā, tiešajām priekšniekam negaidīti uzrasties un ieaicināt Ovenu pie sevis, lai dzīve apgrieztos kājām gaisā un izmainītos līdz nepazīšanai. Tā vietā, lai nepelnīti Ovens tiktu par kaut ko izlamāts, priekšnieks pārvēršas par vilkati un cenšas viņu aprīt. Visticamāk deviņi no desmit tā arī kļūtu par vilkača maltīti, bet beidzot Ovens var pielietot tās zināšanas, kuras bērnībā šķietami bezjēgas viņā ielika tēvs, kurš visai izteikti bija noskaņots uz gatavošanos nenoteiktā nākotnē gaidāmai apokalipsei. Ovens ir arī diezgan liels ieroču fans, piedalījies daudzās šaušanas sacensībās ar ļoti labiem rezultātiem, un starp ‘’jauniesauktajiem’’ briesmoņu medniekiem izceļas ar savām prasmēm apieties ar ieročiem, nokaitinot un pārspējot dažu labu mednieku ar lielāku pieredzi.

Lai cik neticami vai absurdi filmās redzēto monstru eksistence varētu šķist, jauniņajiem medniekiem ātri jāaprod ar jauno situāciju, ja vēlas izturēt expres apmācības, lai vēlāk nekļūtu par vieglu upuri vai arī jādodas vien mājup. Kas zin vai mēģināšana iejusties vecajā dzīvē ir vēl vieglāka, ja labi apzinies, ka briesmoņi eksistē, bet nedrīksti par tiem paust ne pušplēsta vārdiņa, ja pats nevēlies nonākt aiz restēm. Ovenam jaunais amats neiet vieglāk kā citiem, nonācis uzmanības centrā, kad top skaidrs, ka viņam ir lemta būtiska loma briestošajā cīņā pār visas pasaules likteni. Autors lieki nespēlējas un jau sērijas pirmajā grāmatā likmes ir pašas augstākās. Varas kārs, nolādēts (lielā mērā pēc paša izvēles) piecsimts gadus vecs konkistadors ir apņēmies šajā dimensijā ielaist neaptveramu un visaptverošu ļaunumu, pats neaptverdams, ka patiesībā tiek izmantots, jo bez mazākās šaubu ēnas, viņa plāna izdošanās nozīmē cilvēces un visa cita dzīvā galu. Par laimi Ovens šajā cīņā nav viens, domājot ar to ne vien pārējos mednieks, bet galvenokārt vienu konkrētu spoku (mednieks no eiropas), kurš nacistiskās Vācijas laikā, būdams ebrejs, bija apņēmies apturēt konkistadoru.

Nedaudz gribas piekasīties, ja ne drusku liekajai, tad noteikti sasteigtaja romantiskajai sižeta līnijai starp Ovenu un citu mednieci, bet visādi citādi Monster Hunters International ir gana interesants un izklaidējošs darbs. Varbūt nav pati skaistākā un elpu aizraujošākā proza, bet tematika un izpildījums bija gana labs, lai to pienācīgi kompensētu. Kā arī lasot ienāca prāta, ka teorētiski šo sēriju varētu turpināt bezgalīgi, ja vien nepieturas pie viena galveno tēlu grupas un pietiek ideju labiem stāstiem. Briesmoņu, ko medīt, visticamāk neaptrūksies.

Advertisements

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6657006

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Autora Markus Heitz Rūķi ir iztekti klasiska fantāzija un tajā var sastapties ar tādām ierastajām tautām kā rūķiem, orkiem, elfiem un citām paranormālajām radībām. Daudzkārt jau lasītas tradīcijas, kuras jau kļuvušas par klasiku, īpaši izceļas ar galveno varoni Tungdil. Būdams rūķu bārenis un vēl piedevām cilvēku burvja uzaudzināts, Tungdil grāmatai sākoties vēl nekad dzīvē nav sastapis citu rūķi, aizrauj kalēja darbs,bet viss, ko viņš zina par saviem ciltsbrāļiem, nāk no apjomīgās burvja bibliotēkas. Tomēr nekas no tā nav šķērslis, lai ātriem soļiem Tungdil kļūtu par varoni, no kura lielā mērā atkarīgs visu liktenis.

Nebija grūtības jau visai ātri savilkt dažādas paralēles un saskatīt līdzības ar Gredzenu Pavēlnieku. Protams, neiedvesmoties no labiem darbiem ir neiespējami, ja par tiem zini vienalga kādā žanrā ietilptu jaunā grāmata, bet tomēr kā lasītājam negribas vēlreiz lasīt +/- kaut ko līdzīgu. Pietrūka kaut cik svaigas idejas no autora puses, lai The Dwarves izceltos un iegūtu tai individuāli izšķiramu balsi, jo gribot negribot sāc salīdzināt.

The Dwarves varoņi savu zemi, kurā mitinās tikpat kā tikai labi ļaudis, devē par Girdlegard, bet neviens ne mirkli nedrīkst atslābt un dienu no dienas ir jāsargā Girdlegard robežas, jo jau simtiem un pat tūkstošiem gadu to apdraud lielais, ļaunais naidnieks Tion un viņa The Perished Land (skaidrs un gaišs ļauno varoņu zemes nosaukums) mošķi. Viņa neskaitāmo orku, goblinu un citu briesmoņu hordām nav ne malas, ne gala. Kur gan Girdlegard lai meklē savu vienīgo glābēju un varoni, kad Perished Land no kaujas uz kauju var upurēt tūkstošus un saglabāt tikpat iespaidīgu skaitlisku masas pārsvaru pār labajiem spēkiem!?

The Dwarves gribētos klasificēt kā fantāziju vai nu jauniem lasītājiem vecuma ziņā, vai, neizslēdzot abu variantu kombināciju, fantāzijā nepieredzējušiem lasītājiem. Krietni palīdzēs, ja nebūs lasīts jau minētais Gredzenu Pavēlnieks, bet kas zin, varbūt var patraucēt arī filmas. Arī vienkāršaits un brīžiem paredzamais sižets, klišejiski notikumu pavērsieni nenāk par labu vispārējam iespaidam. Kaut arī Tungdil nebūs nepārspējamais super-varonis, kas visu spēj paveikt viens pats, un galu galā ap viņu izveidojas interesanta tēlu komanda. Liels mīnuss gan par daudzajām sakritībām attiecībā uz dažu tēlu pievienošanos Tungdil varoņu komandia, gan uz nejaušībam notikumu atrisinājumos par labu labajiem varoņiem. Ar laiku tie sakrājas daudz par daudz, un ja pirmās pāris reizes to, ka viena vai otra lieta izvēršas tieši tā kā tas ir nepieciešams un ne mazāk veiksmīgi, tad to vēl var piedot, tad vēlāk paredzamības dēļ, tas tikai kaitē.

Paralēli un mijoties ar milstošo problēmu, kas ir Naidnieka Tion armijas draudi Girdlegard un visa labā eksistencei, tiek arī vērpts sižets ap to, kurš kļūs par visu rūķu karali, kad pašreizējais valdnieks vecuma dēļ mirs. Diemžēl arī ar šis otrs galvenais sižets tiek risināts ar un ap Tungdil tēlu.

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

625603

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ja aptuveni pirms kādas nedēļas ar Drošo Patvērumu jauno gadu sāku ar iziešanu ārpus komforta zonas, izlasot grāmatu no žanra, no kura pārsvarā cenšos izvairīties, tad ar Warhammer 40k pasauli un tajā ietilpstošo Horus Heresy sēriju (norit aptuveni 10 tūkstošus gadu pirms tam) ir drusciņ citādāk. Nav gluži LitRPG, kuru arī vēlāk šogad sākšu izpētīt un neesmu no tāda veida grāmatām neko lasījis (vismaz atmiņa nekas uzreiz nenāk), bet galda spēļu izcelsme šīm grāmatām noteikti ir. Tai skaitā piesaistīja lielais grāmatu apjoms no dažādiem autoriem – 50+ grāmatas jau Horus Heresy sērijā vien.

Nemaz nelološu domu, ka es spētu kaut cik jēdzīgi izskaidrot par Warhammer 40k pat pašas pamatlietas, nerunājot par ko vairāk. Lieti noderēja daudzie video no YouTube kanāla Luetin09 un īpaši šie divi, ja viņam tas aizņem veselas trīs stundas, tad kur nu vēl man. Turklāt vēl pirmā video sākumā ir piepilde, ka daudz kas tiek vienkāršots… Bez tiem visticamāk palaistu garām vēl vairāk dažādu sīkumu un detaļu.

Horus Rising iesākas Impērijas sešdesmit trešās ekspedīcijas flotes leģioniem pārņemot kontroli pār tās deviņpadsmito atrasto planētu jau 200 gadus ilgušajā Lielajā Krusta karā, kuras mērķis ir atkal zem Zemes jeb Terra kontroles atgūt visas cilvēku kolonizētās planētas. Tās pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu tika zaudētas pēc tam, kad ceļošana ātrāk par gaismu cauri Visumam, izmantojot Warp dimensiju, kļuva neiespējama – periods saukts arī par The Age of Strife . Rezultātā neskaitāmās planētas toreiz atkal un vēl izteiktāk kļuva ‘’neatkarīgas’’ un atbildīgas pašas par sevi.

Šajā nākotnes versijā Impērija ir visa militārā iemiesojums, tādēļ šķiet šajos romānos ir lieki gaidīt ieraugam vienkāršā cilvēka dzīvi. Pastāv tikai karš, un, ja (atkal) jaunatklātajai kolonijai nepatīk, ka Imperium of Man to vēlas atpakaļ savā kontrolē, tad tai pēc pilnas programmas ir lemts to nožēlot, jo jebkuras ekspedīcijas flotes leģioni būs pārāki pār attiecīgās planētas militārajiem spēkiem. Impērijai nerūp vai kolonija/planēta vēlas palikt neatkarīga, vienalga kā, bet tās mērķis tiks panākts.

Pamatā Horus Rising ir no Lunar Wolves leģionu desmitās kompānijas kapteiņa Loken. Viņa individuālās rakstura īpašības, kā arī prasmes un panākumi kaujās, izpelnās ievērību gan no biedriem, gan no paša Warmaster Horusa, kurš par tādu iecelts salīdzinoši nesen, lai Imperators varētu pamest frontes līnijas un doties atpakaļ uz Terra un varētu kam citam. Pat Hourss nav informēts, kāpēc tieši. Visas grāmatas laikā Horuss tiek attēlots arvien labākā gaismā. Tā vien šķiet paveikts ir tik daudz Impērijas labā, kā arī Horuss tik labi ir spējis pierādīt sevi, noturēt smago Imperatora uzlikto nast nastu un pārvaldīt masīvās Lielā Krusta kara flotes, ka pat neticās, ka varētu kas mainīties. Horuss tiek pacelts tādos augstumos un godā, ka nenovēršamais un katram lasītājam zināmais kritiens, zinot sērijas nosaukumu un vēl šo to, ir vēl jo bēdīgāks un smagāks. Līdz tam protams vēl jānonāk, kas atklātā veidā laikam nesekos arī otrajā sērijas grāmatā.

Horus Rising sadalīts vēl divas daļās, no kurām otrajā sešdesmit trešā ekpedīcija izcīna militāras sadursmes ar milzu kiborgveidīgiem un visādi citādi tehnoloģiski pārveidotiem un sevi apzināties spējīgiem insektiem. Vēl neviena šāda veida Impērijas atklātas radības nav izrādījušas kaut mazāko vēlmi sadarboties. Katru reizi ir bijis jāķeras pie ieročiem un tā jāiznīcina, lai cilvēcei nodrošinātu mieru un drošu eksistenci, vienlaikus Impērijas armijās nav daudz tādu, kuru pārāk cītīgi vispirms izmēģinātu cita veida miermīlīgas iespējas. Šīs daļas ietvaros Loken ir liecinieks Warp dimensijā mītošajām Haosa postošajam ļaunumam, bet kļūda seko no pašas augšas, sākot jau ar Imperatoru, ka gan šis incidents, gan visi pirms tam tiek noklusēti. Un manos ieskatos viens no galvenajiem iemesliem, to skaitā arī smagais atbildības slogs, ko Imperators viņam uzvēlis, kas vēlāk pieļauj Horusa nodevību. Šīs daļas ietvaros noris bezprecedenta notikums garajos krusta kara gados, un pirmo reizi kāda no Impērijas flotēm sastop citus pa Visumu ceļot spējīgus cilvēkus. Ir skaidrs, ka viņi pārstāv The Age of Strife katastrofas dēļ zaudētu civilizāciju, atliek tikai noskaidrot, kāds būs šīs tikšanās iznākums – uz sadarbību vai kārtējo reizi uz karu vērsts…

Jāsaprot, ka iekš Warhammer daudz kas ir izteitki pārspīlēts un pāri strīpai/over the top – vis visādos veidos un mērogos. Kā materiālie, tā arī cilvēkresursi šādas nākotnes iespējamaībai ir vairāk nekā absurdi, bet viss tas strādā un nenoveļas no klints, jo grāmatas autors (cerams arī citi un ne tikai Dan Abnett) un Warhammer to apzinās, nepretendē uz ko citu. Jāpiesauc vēlreiz pieminētais kanāls, norādot uz vēl vienu video. Pats noteikti neapstāšos vien ar šeit un turpināšu ceļu Warhammer pasaulē, atliek tikai cerēt, ka būšu veiksmīgi pārliecinājis vai iedrošinājis arī kādu citu.

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

36421253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Dažās no retajām reizēm, kad neesmu rakstījis par nesen izlasītu/noklausītu grāmatu, esmu pieminējis podkāstus, kurus mēdzu klausīties. Kā nebūt reizēm gadās, tad to veidotāji dažreiz izdomā sarakstīt grāmatu, kas tad arī balstīta uz attiecīgā podkāsta bāzes. Līdz šim ar Joseph Fink līdzdalību esmu lasījis pirmos divus romānus par Welcome to Night Vale, kuri sarakstīti kopā ar Jeffrey Cranor. No visām trim salīdzinoši šai bija visvājākais izpildījums, kuru pilnīgs podkāsta nezinātājs diezin vai spēs izbaudīt. Atliek tikai minēt, vai šoreiz nav pietrūcis otra rakstnieka.

Grāmata iesākas, kad tās galvenā varone Keisha jau gandrīz kā divus gadus strādā par tālbraucēju šoferi ar cerību atrast pazudošo sievu Alisi. Alises nāvi kā faktu viņas ilgās bezvēsts pazušanas dēļ būtu pieņēmuši visi arī bez Kīšas izņēmuma, ja ne liktenīgie randoma ziņu sižeti, kuru fona kadros Kīša pamana savu it kā mirušo sievu. Alice Isn’t Dead diži netērē laiku, lai uzburtu un izskaidrotu lasītājam radītās pasaules uzbūvi un likumsakarības, bet tiek iemests uzreiz pa taisno iekšā. Reizēm tas nostrādā tieši pozitīvā veidā, bet grāmatas īpatnējā stila un atmosfēras dēļ, šajā gadījumā tā nav.

Varētu šķist dīvaina Kīšas ideja meklēt Alisi, kļūstot par tālbraucēju šoferi, bet firma Bay and Creek, kurā viņa uzsāk jauno karjeru nav jebkura kas pagadās, bet gan tieši tā, kuras labā viņai par brīnumu strādāja arī Alise. Tomēr Kīšas aktivitātes, lai cik mazas un veltīgas tās varētu būt, ir pamanītas un vienā jaukā vakarā ēstuvē nekurienes vidū Kīšu konfrontē briesmonis cilvēka ādā (Thistle man) ar mērķi viņu nobiedēt un likt pārtraukt meklējumus. Tā vietā tiek panākts tikai pretējais un Kīša uzduras vienai no lielākajām konspirācijām ASV vēsturē! Thistle man gan nav nekāds valdības slepens monstru radīšanas prjoekts, bet gan paša ‘’inficētās’’ personas vaina, kuru tik ļoti ir pārņēmusi viena emocija – naids pret visu un ikvienu.

Oficiāli Bay and Creek pārvadā kravas, bet tikai retais arī ir iesaistīts jau desmitgadēm ilgajā karā pret Thistle man armiju, bet vēl mazākam procentam ir piešķirtas tās zināšanu privilēģijas, ka dižā cīņa pret lielo ļaunumu ir tikai un vienīgi apmāns citu acīm, kamēr patiesībā tiek piebildītas pašu ‘’karotāju’’ (protams tie nav zemākā ranga darbinieki) kabatas. Alice Isn’t Dead izmanto tālbraucēju šoferu tēmu un pielieto šausmu žanra elementus, lai izceltu un iztēlotos, kas varētu notikt tumšos vakaros un naktīs, kad ir piestāts atpūtas vietā vai degvielas uzpildes stacijā un tā vien šķiet neviena cita apkārt pasaulē nav. Pie reizes arī spekulējot, kas gan varētu būt noticis ar tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kuri tādās lokācijās pazūd uz neatgriešanos.

Pietrūka kārtīga un spēcīga sižeta no vāka līdz vākam, un arī kulminācijas brīdim nebija tas uzrāviens, lai sajūta būtu kā uz adatām, uztraucoties kas nu būs, un kaut arī Kīšas mērķa sasniegšanas ceļā stajās ne viens vien izteikti bīstams pretinieks, reakcija un sajūtas par pasniegto (nosacīto) atrisinājumu vairāk lika vilties.

Ar lielu varbūtību pieļauju, ka audio versijā grāmatas plusi ir krietni izteiktāki un labāk manāmi.

Nikolass Spārks – Drošais Patvērums

30689405

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Nolūkos iziet ārpus savas literatūras komforta zonas speciāli esmu grāmatu maiņas punktos ņēmis dažas romantiskā žanra grāmatas. Ar nožēlu jāsaka, ka Drošais Patvērums/Safe Haven nebūs no tiem, kuri iedrošinātu lasīt šo žanru vairāk. Vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka varbūt netulkots grāmatas variants varētu būt bijis maķenīt labāks, jo šķiet ir vairāk tulkots vārds vārdā, bet ne tā, lai arī galvenā doma un izjūta vienmēr saglabātos neskarta. Tā teikt autora balss vietā vairāk jūtams tulkotājs. Varbūt papildus visam nepatika Contemporary kategorija, jo vēsturiskā Outlander sērija vēl nav tik ļoti likusi vilties.

No malas šķiet, ka romantiskajā žanrā autora izpildījums, labi apzinoties laimīgo gala iznākumu, ir vēl svarīgāks kā citos žanros, līdzīgī kā tas ir kriminālromānos, kuros parasti slepkava tiek noķerta. Drošā Patvēruma gadījumā gan galvenais sieviešu tēls Keitija, gan viņas nenovēršamā jaunā mīlas interese Alekss ir dziļi emocionāli daudz pārdzīvojuši tēli; katrs ar savu pagātnes bagāžu, kura reiz likusi domāt, ka nekas romantisks nākotnē vairs nav iespējams. Par spīti visam, abu nedrošībai par sevi un/vai savu nākotni, liktenis lēmis vienam otru tomēr atrast…

Keitija atgūstas no fiziski un emocionāli vardarbīgām attiecībām. Šis ir viņas otrais mēģinājums aizbēgt, bet lai kādos vārdos viņas vīru Kevinu varētu saukt, jo par normālu cilvēku grūti nodēvēt, par neatlaidīgu arī viņu nesauksi. Vienīgais, kas šķiet viņu glābj, ir darbs policijā, kura attiecīgi nekādīgi nereaģēja uz Keitijas izsaukumiem un palīgā saucieniem, piespiežot rast risinājumu bēgot. Laikam arī šķiršanos Keitija nesaskata kā izmantojamu variantu, cer paglābties tāltālā klusā Sautportas pilsētiņā. Tikmēr Alekss, divu bērnu tēvs, joprojām pārdzīvo pēkšņi no vēža mirušās sievas Džo nāvi. Izbijis armijnieks, tagad maza vietējā veikaliņa īpašnieks (pārpircis no Džo vecākiem), Alekss aizvada dienas rūpēs par bērnu uzturēšanu. Bernu laime nu ir viņa dzīves galvenais mērķis. Nevienam sākotnēji nav prātā jaunas attiecības, laikam tas būs tikai tāds Likteņa pirksts. :D

Kevina tēls kā visa sliktā iemiesojums nogurdināja un nokaitināja, jo ilgāk viņam tika pievērsta uzmanība, jo gan tēls palika kaitinošāks, gan pati grāmata kā tāda. Visās nelaimēs un grūtībās vainīga ir sieva, kura pati, protams, sava stulbuma dēļ izprovocē uz sevi vērsto vardarbību. Pretējā gadījuma tak Kevins savai sievai nesistu, jo mīl viņu vairāk nekā jebko citu. Tēls bez jebkādiem pelēkā toņiem, kamēr Keitija un Alekss ir enģeļbalti. Hroniski un smagi nelaimīgs cilvēks, kurš par sevi ir nedrošāks par nedrošu. Ja viņš nav daļa no kompānijas, kas smejas, tad noteikti apsmiets un aprunāts tiek viņš. Ideālā sieva nekad nepamet māju un nepazīst nevienu citu kā vien viņu.

Ja uz to visu un vēl citām klišejām vēl varētu pievērt acis, tad grāmatas kulminācija ar spriedzes ainām bija izteikti grūti lasāma. Diemžēl lēmums vēl piemest klāt no nekurienes izrautu spoku, kad līdz tam brīdim nav ne smakas par kaut ko pārdabisku, bija pavisam lieki un vēl vairāk sabojāja iespaidu par visu grāmatu. Ne tas prasījās, ne arī bija vajadzīgs, tik vien kā ērta izvēle, lai bez pūliņiem nobeigtu romānu.

Atliek cerēt, ka citu fizisko grāmatu eksemplāri manos grāmatplauktos no šī žanra ir labāki par šo.

Patricia Kornwell – Postmortem (Kay Scarpetta #1)

521052

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Ričmondas pilsēta Virdžīnijas štatā nav no tām pašām lielākajām, bet noziegumu līmenis, tai skaitā slepkavību skaits, tajā ir viens no augstākajiem valstī. Tagad to ir apsēdis jauns sērijveida slepkava, kurš par saviem upuriem izvēlas jaunas, labos amatos strādājošas un galvenokārt vienatnē dzīvojošas sievietes. Kad par pēdējo viņa upuri kļūst jauna ārste, galvenajai medicīniskajai ekspertei/izmeklētājai Keitijai Skarpetai izmeklēšana kļūst daudz personīgāka, pašai labi atceroties, kas tik nav bijis jāpārdzīvo studiju procesā, un iedomājoties par zaudēto potenciālu jaunajā speciālistē.

Spiediens ne tikai uz izmeklētājiem, bet arī politiskā spriedze pilsētās domē aug. Katrs vēlas panākt pēc iespējas ātrāku slepkavas notveršanu, lai novērstu lieku paniku pilsētas iedzīvotājos un nevajadzīgu ažiotāžu laikrakstos, kuru skaļie virsraksti tikai uzkurina satraukumu. Ja vēl slepkava tik ātri nedodas rokā, virsraksti sāk prasīt pēc kāda atbildības par maksu ņemot attiecīgā amatu. Politiķi protams par grēkāžiem sevi nepadarīs, ja kāds gribēs atrast vainīgo iemesliem, kādēļ viss tā ievelkas, kādēļ pilsēta nespēj pasargāt tās iedzīvotājus. Galvas draud ripot…

Postmortem gandrīz vai gribētos sākt pieskaitīt modernam vēsturiskajam kriminālromānam par galveno piemēru piesaucot datoru tehnoloģiju, ko tēli izmanto. Ja bez pašām slepkavībām un to izmeklēšanas grāmatā apskata visu pārējo tad lielos vilcienos tāda pasaule vairs neeksistē. Nešaubos, ka attiecīgajā brīdī viss minētais, piem., disketes šķita kaut kas nebijis un super, bet tagad gandrīz 30 gadus vēlāk vairāk velk uz komsiko pusi, un tas ir viens no riskiem iekļaujot romānā konkrētā laika modernāko tehnoloģiju, ka nenovēršami ar laiku tas novecos. Ja disketes būtu tāds kā mazs sīkums, tad lielāks apjukuma/wtf par ko iet runa moments (vismaz personīgi) bija epizodē, kad Keitijas datorlietās un ‘’jaunākajās’’ programmās gudrā māsasmeita apraksta ko tādu, ko šodien saprastu vien zinātāji un entuziasti.

Vismaz šīs sērijas pirmā grāmata ļoti atgādināja citas autores varoni līdzīgā amatā – Temperansu Brenanu. Nav diži jānopūlas, lai abas varētu ielikt vienā kategorijā. Protams, atšķiras gan abu rakstura iezīmes, gan pašas grāmatas atmosfēra un ap galveno sižetu (slepkavas notveršanu) riņķojošās mazās stāstu līnijas. Interesantākā daļa bija Keitijas un viņas kolēģu prātošana, kurš varētu būt slepkava, kad aizdomās krīt arī Keitijas kolēģi, nekā mirklis, kad noskaidrojas attiecīgā slepkavas identitāte. Kā arī jāatzīmē, ka Postmortem tikusi publicēta septiņus gadus pirms Temperansas Brenanas sērijas grāmatas, bet ko padarīsi, ja ir sanācis šo lasīt pēcāk. Jācer tikai, ka šī sērija nenoies pa to pašu ceļu kā iepriekš minētā, kuru ilgi neesmu atsācis klausīties.

Thomas L. Muldoon – An Execution of Honor

8635638

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc tam, kad ASV atbalstīts San Tomas diktators nesodīts par daudzajām slepkavībām, ieskaitot divus elites Force Recon kareivjus, rod patvērumu Amerikā un papildus tam visam turpina gūt peļņu no narkotiku, ieroču tirgošanas u.c. nelegāla biznesa, atlikušajiem septiņiem Force Recon kareivjiem neatliek nekas cits, kā ņemt lietu savās rokās un atriebties personīgi, lai nepamestu nogalināto biedru atmiņu aizmirstības mēslainē.

An Execution of Honor ietilpst vienā kategorijā, kā Nick Stone sērija un tām līdzīgas grāmatas. Šajā nedominē viens vienīgs superkareivis, bet gan specializēti augstākā līmeņa profesionāļi, pār kuriem ASV varasiestādēm vairs nav kontroles. Ir pienācis laiks sākt baidīties, ka viņu taisnības cīnītāju fasāde varētu sabrukt. Papildus tam un par spīti viņu elites līmeņa prasmēm, neviens no viņiem nav šķietami nenogalināms. Asa sižeta cīņas ainas ar potenciālu letalitāti turpat aiz stūra seko lielāko daļu grāmatas. Gan pēc izvēlētā grāmatas vāka (vismaz šim izdevumam), gan apraksta nav iemesla sagaidīt kompleksu un daudzslāņainu sižetu vai tēlus, un An Execution of Honor uz to arī nepretendē.

Mērķis ir viens – taisnīgums nogalināto biedru vārdā. Daudzreiz arī no neviena tēla vien izskan spriedums, ka tādu ASV specdienestu un politiķu izšķiršanos par labu nežēlīgam diktatoram tāpēc vien, ka viņš būtu vienīgā alternatīva komunistu režīmam mazajā valstiņā, nebūtu pieņemams nevienam un neviens vairs neuzticētos, ka katra karavīra dzīvība ir svarīgāka par izvirzīto mērķi. Tieši tādēļ viņus ir nepieciešams apstādināt par katru cenu, lai kaut kas tāds nenonāktu atklātībā

Darbība noris 1989.gadā, PSRS vēl ir visai aktīva politiskajās spēlēs un kopā ar Kubas specdienestu cer pirmie notvert ne tikai no paklausības ķēdes norāvušos ex-Force Recon kareivjus, galvenokārt aci metot uz elektronikas ekspertu – augstākā līmeņa eksperts, kuram nekāda drošības sistēma nav par šķērsli, bet arī no stingri apsargātas bāzes nozagtie slepenie ieroči, uz ko attiecīgi reizēm jāpiever acis, bet tas tā.

Varētu piekasīties, ka brīžiem tiek izmantota viena un tā pati metode, lai turpinātu sižeta virzību uz nākošo lokāciju, kur atkārtojas +/- līdzīgs scenārijs, vai reizēm tā vien šķiet, ka pāris frāzes, termini vai abreviatūras tiek atkārtotas vairāk aiz tā, lai palielinātu vārdu kopskaitu. Ja An Execution of Honor nesāk lasīt ar ekspektācijām sagaidīt pasaules mēroga meistardarbu, tad grāmata nesagādās vilšanos un izpildīs savu funkciju – vienkārši izklaidēt uz lasīšanas laiku.

Agatha Christie – The Mysterious Affair at Styles (Hercule Poirot #1) (Audio book)

16343

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kaut arī detektīvu žanrā Agata Kristī ir viens no lielākajiem vārdiem līdz šim esmu viņas slavenākos detektīvus kā Erkilu Puaro un mis Mārplu saticis vien dažādās ekranizāciju versijās, bet ne grāmatu formātā. Tādēļ pirms vēl gads nav cauri mazs solis apņemšanās virzienā to labot.

Mistērija ap mistisko notikumu – sirmās un turīgās Emīlijas Ingltorpas nāve – tad arī ir notikums, ap kuru virpo viss pārējais šajā grāmata gan slaveno ūsu īpašnieka Puaro izmeklēšana un dedukcijas prasmju demonstrējumi, drusku asistējot viegli ietekmējamajam Artūram Heistingsam, gan visu pārējo potenciālo aizdomās turamo izturēšanās. Vieni, starp tiem arī vainīgie, nekavējas nāvi norakstīt uz vecumu un vājo sirdi, tomēr tajā pašā laikā dažiem šķiet aizdomīgi attiecīgās dienas notikumi, un ka tiem tik ātri seko Emīlijas nāve. Tādēļ talkā tiek saukts Erkils Puaro, lai saliktu visu pa plauktiņiem

Kā jau klasikai piederoša sērija, tad loģiski, ka grāmatā sastopamas tādas par žanra klasiku kļuvušas ainas kā visu sapulcināšana vienkopus, lai Erkils Puaro varētu gari un plaši izklāstīt, kas un kā tieši noticis, pirms starp citu atklāt vainīgo. Starp citu, jo nozīmīgāks ir veids kā līdz tam nonākt, nekā pati slepkavas identitāte. Lasītājam kopā ar Heistingsu tiek piedāvāts ne viens vien māneklis, kuru apsvērt attiecīgajai kandidatūrai.

To zinot jau laikus, nedaudz pazūd spriedze, kad Erkila Puaro vanaga acs tiek kādam pievērsta konkrēti. Vienlaikus nevar arī nesaskatīt meistara pieliktu roku, jo proza un ceļojums no vāka līdz vākam bija augstā līmenī, atliek tikai jaunajā gadā atlicināt laiku sērijas turpināšanai.

Scot McCloud – The Sculptor

22040598

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Self Made Hero

Manas pārdomas

Deivids Smits ir jauns mākslinieks (skulptors), no kura laimes zvaigzne šķiet ir novērsusies uz neatgriešanos. Pēc pirmajiem slavas gadiem, kad Deividu apmirdzēja bagāta un ietekmīga sponsora saule un dāvātās pazīšanās, ir iestājies depresīvs dzīves posms bez lielām cerībām izlauzties atkal. Turklāt fakts, ka gan vārds, gan uzvārds ir visai plaši izplatīts un ka reizēm jāievieš skaidrība, ka viņš nav tas vai cits Deivids Smits, tikai pieber brūcei sāli.

Deivida sapnis nav vienkārši tapt bagātam un pārtikušam ar savām skulptūrām, viņa mērķis ir atstāt paliekošu mantojumu un ierakstu mākslas vēstures annālēs. Viņa dzīvē māksla ir ar lielo burtu un nozīme visu, tāpēc bez kavēšanās un pārāk lielām pārdomām Deivids piekrīt gluži no gaisa nokritušajam piedāvājumam iegūt supertalantu un pārdabiskas spējas ar paša rokām bez jebkādiem instrumentiem apstrādāt jebkuru materiālu un izveidot kādu skulptūru vien spētu iedomāties. Cena gan no tā augstākā plaukta – dzīvot atlicis vien 200 dienas, lai to liktu lietā; nav citos darbos vai seriālos manītie 10gadi un lieki atlaisties un +/- lēnā garā to izbaudīt būtu grēks. To ka šo piedāvājumu izsaka Nāve mirušā onkuļa Harija izskatā, vien minimāli liek Deividam aizdomāties, ka tas gan ir dīvaini.

Savā būtībā The Sculptor ir aizkustinošs un traģisks mīlas stāsts, jo Deividam nav iebildumu par pāragro dzīves galu un dilstošo dienu skaitu līdz brīdim, kad sastop Megu, kurai ir pašai savi nerealizētie sapņi par aktrises karjeru lielajā pilsētā, kam gan vairāk par iemeslu ir viņas krasās garastāvokļu maiņas un nedrošība par savu varēšanu. Kaut gan tas netiek atklāti pateikts, izteikšu minējumu, ka Megai ir bipolāri traucējumi. Deivida un Megas attiecību dinamika piešķir grāmatai papildus šķautni, kad stāsts vairs nav tikai par Deividu.

Grāmata lielā mērā caur Deividu pieskaras arī tematikai par veidu, kā māksla iegūst gan monetāro, kvalitatīvo, un par faktoriem, kas to ietekmē. Kamēr viens ieliek visu savu talantu sarežģītā un kompleksā mākslas darbā, cits par mākslu nosauc, piemēram, uz grīdas izbērtu miskasti un sagaida, ka to apbrīnos kā modernu mākslu. Protams nevar nepieminēt šīs grāmatas ilustrācijas (tās mākslu), un tās melnbaltais stils ar viegli iezilgano nokrāsu lieti iederējās kopējā atmosfērā.

Noslēdzoši vēl cita lasītāja video viedoklis šeit.

Fabio Moon, Gabriel Ba – Daytripper UN Jeff Lemire – The Underwater Welder

8477057

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Ieskatoties deviņās dažādās nekrologu rakstnieka Bras de Oliva Domingos dzīves pēdējās dienās, Daytripper neviļus liek aizdomāties par visu neprognozējamo, kas ar tevi dienas gaitā var notikt, un pajautāt sev, vai esi apmierināts, kā līdz šim esi dzīvojis, ja gadītos, ka tā ir pēdējā diena. Visi vienmēr plāno nākotni, ko darīs, pirks u.c. nedēļām un mēnešiem vai pat gadiem uz priekšu, bet dažādas plānotas un ne tik ļoti izdarītas izvēles un/vai neveiksmīgas apstākļu sakritības var tam pavisam vienkārši un bez emocijām pārvilkt svītru.

Domingos tēla profesija viņam dod unikālu pozīciju, kādam, kam jāspēj iejūtīgi rezumēt aizgājēja dzīvi un dod vismaz nelielu komforta radiem un draugiem. Pašam pēc skolas bija sapnis drīzumā kļūt par (populāru) rakstnieku un izrauties no slavenā tēva ēnas, bet darbs laikrakstā no īstermiņa nodarbes pārvērtās pamata profesijā, un ir nonākts līdz brīdim, kad reizēm bērnības sapnis jau šķiet neaizsniedzams.

Nezinot šo katras nodaļas premisi, pirmās noslēgums ar galvenā varoņa nāvi nāca, kā neliels šoks, bet otrās nodaļas laikā, kad tas pats varonis atkal ir starp dzīvajiem, tikai citā vecumā, izraisīja nelielu apjukumu. Kad saproti, kas un kā, tad jau viss saliekas pa plauktiņiem un vari izbaudīt autoru paveikto darbu pilnībā. Nedaudz paredzama gan kļūst pēdējā nodaļa, kad Domingos ir sirmā vecumā, bet tas nebūt nepasliktina grāmatu, jo visas nodaļas pirms tam ir emociju piepildītas. Minu, ka daļai no galvenā varoņa piedzīvotā, jābūt ņemtai no reālas autora pieredzes, vismaz radās tāda sajūta.

Šāda veida grafisko noveli nākas lasīt pirmo reiz, varbūt tādu nav mazums, bet bez Bookdepository ieteikuma pēc citas grafiskās noveles iegādes, šaubos vai būtu paslīdējusi roka nopirkt Daytripper.

**

13602241

Tikmēr Zemūdens Metinātājs ir par daudzšķaitnaino un dažādos veidos tālu no ideāla esošo Džeku Džozefu (pēc profesijas skatīt grāmatas nosaukumu). Tuvojas mirklis, kad viņa ģimenē gaidāms skaitliskais pieaugums, bet tā vietā Džeks labāk izvēlas doties jūrā un patverties tur, lai metinātu, nevis palikt mājās pie sievas, kurai kuru katru mīļu brīdi var sākties dzemdības.

Viņa paša vārdiem, darbs prom no visiem ļauj gūt tik nepieciešamo atpūtu no pasaules. Savādā kārtā šis brīdis sakrīt arīdzan ar tēva nāves gadskārtas tuvošanos Helovīna vakarā, kad jau tā Džekam neklājas viegli, bet šis gads ir īpaši smags, kad viņam ir tikpat gadu (33) cik tēvam nāves dienā un drīzumā gaidāmas jauns, biedējošs dzīves posms ar vēl nebijušu atbildību. Vai tas būtu psiholoģiskā spriedze paša galvā vai kā citādi, bet Džeks zem ūdens metināšanas laikā piedzīvo paranormālu epizodi, kuras atrisināšana momentā ieņem pirmo vietu prioritāšu sarakstā, un tikai pēc tam būs iespējams sakarīgi tikt galā ar visu pārējo.

Džeka tēlam un raksturam ir ne mazums trūkumu un arī Džeks pats to labi apzinās. Bailes, ieskatoties spogulī un ieraudzīt ar alkoholismu sirgstošā tēva atspulgu, no dienas uz dienu tā vien šķiet kļūst arvien lielākas. Līdzību ir pat biedējoši daudz, sākot jau ar nirēja karjeru. Neskatoties uz daudzajiem lauztajiem solījumiem un citiem trūkumiem, un, lai cik maz pielikts dēla audzināšanā, tēvs Džeka acīs bija varoņa statusā. Nebūt nevar teikt, ka viņš necenstos uz to labāko, bet gribasspēks acīmredzami nebija tik spēcīgs, lai ko mainītu, līdzīgi kā ar apnicīgajām runām bārā par sapņiem vienudien atrast milzu dārgumus, kas tā arī paliek runu līmeni.

The Underwater Welder ilustrāciju stilā var atpazīt autora Jeff Lemire stilu, tas ir visai līdzīgs Essex County redzamajam, un, ja patika vienā, tad patiks arī otrā un pretēji. Krāsu ziņā ir vien melnbaltie toņi, bet kopējais noskaņojums ar nomaļu piekrastes pilsētu un tematiku ir stipri tumšāks. Nirējam Džekam Džozefam jātiek galā ar iekšējo vainas apziņu tēva nāves vakarā pirms ir iespējams uzsākt jaunu dzīves posmu kopā ar paša dēlu un cerību būt labākam tēvam.