Iepalicēji #5

36396302

Manas Pārdomas

Look for Me (D.D. Warren #9) by Lisa Gardner

Jau no pirmajām lapaspusēm nojaušams, ka atrodies autora rokās, kurš zina ko dara, un pašam atliek vien atlaisties un sekot līdzi spriedzei, kas apņem gandrīz visas vienas ģimenes slepkavību.

Šīs sērijas grāmatas lielā mēra nav nepieciešams lasīt to iznākšanas secībā, tomēr izcilās detektīves jaunākā informatore un vigilante~ Flora Dane vispirms sērijā tiek iepazīstināta iepriekšējā grāmatā,bet atkal varu dot uzslavas autorei, jo jauns lasītājs vai kāds kurš šo to vai lielāko daļu paspējis piemirst tiek meistarīgi apgādāts ar nepieciešamo informāciju atmiņas atsvaidzināšanai, nav ne par maz, ne pārlieku daudz.

Grāmata sadalās divās lielās daļās un nerodas mirklis, kad gribētos vairāk vienu un otru mazāk, nedz brīžos, kad POV seko Vorenai, nedz, kad uzmanība pievērsta Floras izdarībām; ne tikai, kā viņa palīdz tikt skaidrībā par slepkavas identitāti, bet arī veidos, kā Flora joprojām cīnās ar sevi un pārdzīvoto traģēdiju, par kuru, lai uzzinātu, jāķeras vien klāt astotajai sērijas grāmatai Find Her. Papildus saistošai izmeklēšanai, ilgstošāks sērijas fans tiek attalgots ar nelielu ieskatu Vorenas ģimenes dzīvē.

To visu vēl papildina tādas kā starpnodaļas jeb skolas esejas, kuras ”sarakstījusi” vienīgā izdzīvojusī no visas ģimenes – Roksija par tematu ”Kas ir perfekta ģimene?”, un, ņemot vērā Roksijas īsajā mūža pieredzēto, jautājums ir visai ironisks.

**

149267

 

The Stand by Stephen King

Sākums un aptuveni pirmā trešdaļa The Stand ir kā postapokalipses grāmatai sākot ar pirmo nulles pacientu un tālāk nenokontrēlēto vispasaules epidēmijas uzliesmojumu koncentrējoties uz notikumiem ASV. Pietiek ar vienu negadījumu militārā bāzē un vienu panikā nokļuvušu darbinieku, lai stingrie protokoli potenciāla negadījuma tālāku seku novēršanai būtu pilnībā lieki.

Sākums vēl ir visai interesants un saistošs, skatpunktam lēkājot starp vairākiem Bet pēc minētās trešdaļas pēkšņi un bez iepriekšējiem mājieniem stāstam pievienojas paranormālais aspekts, kas pārsviež The Stand uz pilnīgi citu žanru ar citiem ierastajiem standartiem. Rezultāta iznākušais šķiet neizdevies variants un kaut kas pa vidu. Vēl vairāk iespaidu pabojā pārlieku izteiktā reliģiozitāte un Dieva piesaukšana.

Kā arī ne kādus komplimentus neizpelnās garā romāna neizprotamās beigās, tā vien šķiet pietrūka izdomas, kā to paveikt loģiski, ņemot vērā aprakstītos notikumus līdz tam, un izvēlēte kritusi uz vienkāršāko. Varbūt pie vainas arī fakts, ka vispirms nelasīju editor-u saīsināto versiju.

*Līdz galam arī nespēju noticēt ASV varasiestāžu reakcijai, izteikti agresīvajām (ieroči un lodes…) slimības izplatīšanās ierobežošanas izvēlēm un informācijas apspiešanu, kas ņemot vērā pirmizdošanas datumu (1978.gada 1.oktobris) vairāk atbilstu Padomju savienībai.

Savā ziņā varu pievienoties šim https://clsiewert.wordpress.com/2013/03/16/the-stand-by-stephen-king-or-dear-stephen-its-not-working-out/ Goodreads portālā visprirms atrastajam iespaidam par grāmatu.

Advertisements

Iepalicēji #4

34142287

Manas pārdomas

The Zimmah Chronciles #1-3 by Scott King

Kad vecāki nepārtraukti strīdas, Karims ilgi nedomājot izmanto nejauši atrasto džinu Zimmah, lai izteiktu vēlēšanos un vērstu krīzi par labu. Bet, ak vai! Vēlēšanās tik noformulēta tik vispārīgi, ka tā burtiski pati aicina uz nepatikšanām, labi apzinoties, ka džini izmantos katru iespēju, lai nepieturētos pie vēlēšanās izteicēja iedomātā rezultāta un izspēlētu paši savus jociņus, spociņus.

Otrās un vēl vairāk trešās grāmatas laikā nonācu pie atziņas, ka vairāk par divu cilvēkbērnu izaugsmes stāstu (otrajā grāmatā Karimam pievienojas Vitnija, kura grib novērst mātes piekāpšanos cīņā ar vēzi), šis ir džina Zimmah pieaugšanas stāsts un stāšanās pretī varaskārajam tēvam, kurš pagātnē ir pierādījis, ka ies pāri līķiem, lai tikai to iegūtu.

Gan pēc stāstu komplicētības, gan varoņu vecuma un attiecīgajām problēmām, ar kurām šajā gadījumā Karims un Vitnija cenšas tikt galā (vecāku šķiršanās vai krasa veselības pasliktināšanās vienam no vecākiem ar lielu varbūtību viņu zaudēt) Šo tematu apspēlēšana labi izdodas, izmantojot fantāzijas elementus ne tikai džinu un maģiju, bet arī fantastisku saldumu zemi un pārdabiskas būtnes kā vienradžus un nāras, kaut arī atmiņā nav palikuši cita veida radības.

18271498

***

New Year Island by Paul Draker

Desmit svešinieki sacenšas līdz šim vēl nebijušā realitātes šovā. Ne tikai neviens no dalībniekiem nav personīgi pieteicies dalībai šovā, kas kļūst par vienu no mīklām, pēc kādiem gan kritērijiem viņi tikuši atlasīti, bet arī neviens no viņiem klātienē nav sastapis kādu no realitātes šova pārstāvjiem. Vienīgais garantētais labums no ierašanās uz ‘’tikšanos’’ uz salas ir garantētais piecu tūkstošu dolāru čeks un galvenā balva piecu miljonu apmērā ar jau atrēķinātiem nodokļiem. Bet visiem desmit šova dalībniekiem ātri vien top skaidrs, cik ļoti šis realitātes šovs atšķirsies no pārējiem, kad tā organizatori pat speciāli izstrādā uzdevumus, lai sarīdītu dalībniekus vienu pret otru, un neiejaucas, kad fiziska vardarbība kļūst par ko reālu un dzīvību apdraudošu.

Katram ir savi noslēpumi un darvas pikuči pagātnē, kurus viens nožēlo un cenšas neatkārtots, bet cits pieņem ar atplestām rokām un ļaujas plašākā sabiedrībā stingri aizliegtām dziņām. Tā vien šķiet svarīgs faktors atlasē ir bijis gan fiziska un mentāla izturība reiz dzīvē izdzīvojot situācijās ar statistiski ļoti mazu iespējamību, bet arī lai izveidotos tāda tipa cilvēku grupa, kurus nebūtu grūti pamudināt pat uz vienam otra slepkavību.

Kaut arī grāmata nav no tām īsākajām, tad ne mirkli neradās izteikti ‘’tukšuma’’ vaia garlaicības brīži, kad liktos, ka autors speciāli velk gumiju, lai tiktu pie kaut kā interesantāka. Bija laiks, kad skatījos Izdzīvotāju vairākas sezonas pēc kārtas, kā gadījumā šis būs tā izteikti ekstrēmais variants ar mērķauditoriju no DarkWeb dzīlēm.

Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

14849233

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

1936.gadā Bernie Gunther nespējot paciest pārmaiņas policijā ir to pametis un jau kādu laiciņu darbojas kā privātdetektīvs, un laikā, kad bezvēsts pazūd arvien vairāk cilvēku (ne tikai ebreju), par darba trūkumu Bernhards sūdzēties nevar.

Kaut arī viņš neatbalsta pārmaiņas valstī, kuras ieviesušās Nācionālsociālistiskās vācu strādnieku partijai nākot pie varas, Bernhards šajā sērijā (vismaz tās pirmajās trīs grāmatās) vairāk cenšas sadzīvot ar sistēmu un lavierēt pa tās labirintiem, lai paliktu dzīvs. Par Bernharda detektīva un izmeklētēja prasmēm bažu nerodas, ja tas būs iespējams, viņš lietu atrisinās. Vien no lasītāja puses jāpiedod viņa un/vai autora Bernharda tēla attēlojums, jo pirmajās vietās sieviešu tēlu vērtību skalā ietilpst krūšu izmēri, slaidas kājas u.c. fiziskas pievilcības kritēriji.

Pāri pat pār nozieguma izmeklēšanai un tās beigu atrisinājumam var stādīt grāmatās radīto atmosfēru. Kaut arī pagaidām neesmu lasījis daudz dokumentālas vēstures grāmatas par šo tēmu, tad neapskaužu nedz reālu personu situācijas, kuri saprot, ka labāk paša drošībai ir mukt nekā pretoties uz vietas, nedz iedomātā Bernarda tēla situāciju, kura prasmes pamana gan pie varas esošas personas, gan bijušie kolēģi un kuri var ‘’palūgt’’ šo to izmeklēt, jo nevēlas, ka tas kaut kas tiek izmeklēts oficiāli, un tā teikt tik pamēģini sniegt nepareizas atbildes un rezultātus. Un tad nu atliek atrast veidus kā izpatikt un paglaudīt pa spalvai.

Īpaši pēc pirmās, bet arī pēc otrās un trešās grāmatas beigām pat pēc nosacīti atrisinātas lietas paliek depresīvs, skumjš noskaņojums, jo lielos vilcienos situācija Bernharda Berlīnē un Vācijā kopumā vai nu nemainīsies, vai pat kļūs vēl sliktāka; gandrīz vai jābrīnās, ka Bernhardam nenolaižas rokas un viņš turpina palīdzēt kā nu to māk. March Violets darbība noris 1936.gada un noslēdzas ar Olimipsko spēļu uzņemšanu, daļa un tai skaitā Bernhards vēl cer, ka sliktāk taču nevarētu palikt; otrā The Pale Criminal notikumi jau vērpjas uz briestošā Otrā pasaules kara fona un Bernhards pie sevis var tik drūmi pasmiet par pasaules centieniem novērst Hitlera agresiju ar dažu teritoriju upurēšanu. Bet trešā A German Requiem jau noris neilgi pēc kara beigām 1947.gadā, un caur Bernarda acīm varam lasīt gan par viņa pieredzētajām grūtībām vienkāršā ikdienas dzīvē, gan par neziņu par Vācijas jauno nākotni, kad Berlīni kontrolē citu lielvaru spēki u.c.

Žēl, ka Bernie Gunther sērijai ir tikai viens trīs grāmatu apvienots omnibuss, jo gadījumā, ja pēc pirmajām trim attopies ar nelielu mazuma piegaršu, tad ir kur ieskrieties – šogad ir iznācis jau četrpadsmitā grāmata par Bernharda piedzīvojumiem.

Wilbur Smith – Those in Peril (Hector Cross #1)

10139008

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc apraksta izlasīšanas biju sagatavojies ietilpināt Hektoru Krosu un šīs sērijas grāmatas to grāmatu kategorijā, kuru galvenais varonis kā neuzveicams supervaronis tiek galā ar ļaundariem un pie viena ir pats vīrīšķības un spēka iemiesojums. Par nožēlu Those in Peril romāns ir vairāku nesaderīgu žanru, vai vismaz šajā autora piegājienā tā iznācis, mistrojums.

Kad pēc ilgi plānota uzbrukuma islamistu fanāti/teroristi un pirāti nolaupa multimiljonāres un Bannock Oil korporācijas īpašnieces Hazel Bannock izlutināto meitu, tiek sacelta kājās puspasaule un tai skaitā FIB un ASV prezidents, bet vienīgais glābiņš ir turpat blakus esošajā Hektora un viņa drošības firmā ‘’Cross Bow Security Limited’’. Katru reizi ar bažām skatos uz romantiskajiem elementiem citādi cita veida žanrā, kas reizēm nostrādā, bet biežāk ir pavisam lieki, un šoreiz tomēr iznācis nevēlamais otrais variants. Lai kā Wilbur Smith censtos parādīt, cik ļoti Heizelai riebjas Hektora raksturs un izturēšanās, tad pretējo scenāriju, ka abi nespēs viens no otra autrauties, varēja saost jau pa gabalu.

Diemžēl tīrākais romantiskā žanra romāns ietilpināts starp divām trillera un spriedzes pilnām (vismaz tāds domājams bija nolūks) daļām, ko vairāk varētu vēl saprast, ja tā būtu bijusi izdalīta astevišķi, piemēram, kā #1.5 stāsts, nevis iestūķēts nevietā. Situāciju tikai sliktāku padarīja aprakstošais prozas stils un neveikli dialogi, kad nereti viena vai otra tēla noderīgums izpaužas tikai tajā, lai varētu izgāst/iegūt informāciju, kas galvenajiem varoņiem tad ļautu virzīt sižetu uz priekšu.

Neko labu nevar teikt arī par citiem tēliem. Ntie anonīmi kartoni, kurus var upurēt apšaudēs un tuvcīņu ainās uz nebēdu, un pietiekošā apjomā tādu tēlu, kurus gribas dēvēt par ‘’darbarīkiem’’, kuri noder kaut kā izpildei vai, kā jau minēju, dialogos, bet bez jebkādas citas vērtības vai personības. Labāki arī nav sanākuši galvenie tēli, katrs no tiem viendimensionalitātes iemiesojums – gan starp ļaunajiem tēliem, gan labajiem. It kā nav, ka katrs tēls būtu iestrēdzis vienā rakstura iezīmē, bet, ja kaut kas arī pamainās, tad gluži kā būtu pagriezts rādītājs un iepriekšējā ‘’pozīcija’’ pilnībā piemirsta. Vienlaikus var manīt arī stipras reliģiskās iezīmes– drusku pakaitināja, ka ļaunie pirāti katra vārda galā piesauc Allahu un bezdievju kristiešu/amerikāņu sodīšanu utt. Nesākšu noliegt, ka pasaulē trūktu reāli ‘’iedvesmas’’ avoti, bet atkal jāsaka, ka šoreiz sanācis iebraukt vienā vai otrā grāvī.

Nedaudz mierina cerība, ka šis autoram ir rets izņēmums, jo vairākās Goodreads atsauksmēs manīju autora fanus pieminām citus romānus, kuri izdevušies krietni labāki.

 

Nicholas Sansbury Smith – Ghosts (Hell Divers #2) (Klausāmgrāmata)

31434700

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Blackstone Audio, Inc.

Manas pārdomas

Ir pagājuši aptuveni 10 gadi kopš Strops pameta Havjēru Rodrigezu par nolādētu nodevētā pilsētā, vienā no ITC korporācijas industriālajiem centriem, kura ir atbidlīga gan par kuģu un postošo ieroču saražošanu, gan, kā to uzzinās gan daļa tēlu, gan lasītājs, par daudz nopietnākiem pārkāpumiem pret visu cilvēci.

Šo desmit gadu laikā vienlaikus ir noritējušas kā ievērojams pārmaiņas – jauns kapteinis Leon Jordan, mazais puika Tin jeb tagad jau Maikls Everhārts ir kļuvis par tās pašas Elles Lecēju grupas līderi, kur par tādu bija Havjērs u.c., tad reizē arī lielos vilcienos dzīvu uz Stropa ir tā pati ikdienas ellīgā cīņa par izdzīvošanu, ko gan diemžēl dažs labs tēls, jāskatās pavisam stingri uz jauno kapteini, ir piemirsuši par labu domām par paša posteni.

Pagaidām kapteinis Džordans droši kvalificējas šajā sērijā, kā pats kaitinošākais (pirmās klases pakaļa/asshole). Viņam bezierunu pakļaušanās, iedomāta lojalitāte pāri visam, sava domas pareizības pierādīšana ir tik svarīgaka pār jebko citu, ka, lai to saglabātu, pilnīgi viss ir pieļaujams. Pat ja Džordans to ne sev, ne citem skaļi nevēlētos atzīt, šķiet viņš labprāt būtu Stropa diktators.

Pārsteigumu izsauca grāmatas sākums, kurā uzzinam, ka atšķirībā no pirmās grāmatas Elles Lecējiem tagad jātur noslēpumi no pārējiem uz kuģa, piemēram, par Sirēnām un citiem uz zemes sastaptiem mošķiem, ar attaisnojumu, lai lieki un nevajadzīgi to nesatrauktu. Tajā pašā laikā kapteinis Džordans nesaskata tajā neko nepareizu, turot slepenībā gan kuģa uztvertās audio ziņas no Havjēra par viņa progresu ceļā no Nolādētās pilsētas uz Austrumkrastu, labi apzinoties savu trauslo autoritāti un ego attiecībā pret Havjēra, gan iepriekšējas kapteines plānus par potenciālu patvēruma vietas meklēšanu uz zemes vai kādā no ITC izveidotajiem pazemes tuneļu bunkuriem.

Jau atkal grāmata tiek noslēgta uz lieliska klifhengera, un šoreiz paskatījos laicīgi nākamās grāmatas sižeta premisi ar cerību, ka atkal darbība atsāksies pēc vairākiem gaidiem, lai nebūtu jādzird kapteinis Džordans, bet ne kā. Kaut arī labi apzinos, ka viņa plāniem galu galā panākumu nebūs (pretējā gadījumā ceturtā un piektā grāmata būtu izteikit depresīva vai dusmu izraisoša), tad tik un tā viņa tēls prieku nerada.

Suzanne Collins – Gregor the Overlander (Underland Chronicles #1) (Audio book)

262430

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Listening Library

Manas pārdomas

Pirms nākotnē (kaut kad) ķerties klāt autores daudz pazīstamākajai un populārākajai Bada Spēļu sērijai, skatoties Scribd listes izšķīros par labu Underland sērijai un tās pirmajai grāmatai ar lakonisku nosaukumu Gregor the Overlander. Tajā mazs puika, uzminējāt, vārdā Gregors no Augšzemes jeb katra ierastas virszemes sadudzis ir par to, ka ne tikai viņam nav ļauts doties uz vasaras brīvlaika nometni, bet vēl jāpieskata mazā māsa Boots un jāpilda nez vēl kādi mājas darbi. Turklāt radi, pie kuriem abi atstāti, arī nav nekādi jautrības perēkļi, un Gregoram atliek tikai šausmās pie sevis secināt, ka ja viņš jau pirmajā dienā nepacietībā gaida brīdi, kad varēs doties uz veļas istabu (daudzdzīvovļu nams), tad vasaras beigās ar sajūsmu saņems telefona rēķinu…

Bet kā nebūt Gregor the Overlander izvēršas kā variācija par Gregora un vismaz pirmajā grāmatā arī mazās māsas novelšanos pa Alises truša alu uz pazemes Underland, kurā prusaki, zirnekļi un visādi citādi mošķi ir makten lielāki, maza bērna augumā. Neglītās žurkas, protams, jau pēc ārējā paskata vien skaidri atpazīstamas kā grāmatas ļaunie varoņi, tomēr pārsteigums seko viens pēc otra, kad uz Gregora pleciem uzgulstas lielā atbildība piepildīt pareģojumu par varoni no Augšzemes, kas pēc ilgi gaidīta laika nesīs mieru. Tikmēr kā labs bonusa kvests un papildus motivācija, kādēļ piepūlēties pazemes ļaužu labā, ir tas, ka vairāk nekā pirms gada pazudušais Gregora tēvs tā vien šķiet arī toreiz nokritis Underland valstībā un tagad tup žurku gūstā

Grāmatai ir skaidri noprotami labie un ļaunie tēli, kā jau bērnu grāmatai pienākas, kur Gregoram ir lemts izšķirt karaļvalstu likteņus, kaut arī viņa nokļūšana pavisam droši un bez mazākajām šaubām ir pilnībā nejaua; uz brīdi ir pelēks troņmantinieku radu pāris, kuriem grāmatas kulminācijā tad pienāk izšķirošās izvēles brīdis, kurai pusei pieslieties.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Brandon Sanderson – Shadows of Self (Mistborn: The Alloy Era #2) (Audio book)

16065004

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: GraphicAudio

Manas pārdomas

Vakss un Veins arī gadu pēc The Alloy of Law turpina aizsargāt Elendelas pilsētas iedzīvotājus vienlīdz no draudiem pašu vidū un varbūt pat no pilsētas vadības, tā arī no potenciāla apdraudējuma, kura izcelsme būtu ārpus tās. Spraigo un bieži vien dzīvībai bīstamo ļaundaru tvarstīšana un kārtības uzturēšanu Elendelā, Vaksam jāapvieno ar gatavošanos kāzām ar Mistborn The Alloy Era sērijas pirmajā grāmata iepazīto lēdiju Marasi. Būtu jau jauki, ja arī kāds ļaundaris to vispār ņemtu vērā…

Tā vien šķiet, ka ir pienācis mirklis, kad vēsture grib sevi atkārtot, un kopš Pēdējās Impērijas krišanas Elendela no jauna ir uz līdzīgu apmēru pārmaiņu sliekšņa. Āķis tik tajā, ka šoreiz to mēģina panākt Imperatora radījums (Kandra), kuram pēc šiem gadsimtiem pēc Impērijas krišanas vien tagad, esot tik ilgi bez mērķa un dzelzs bosa dūres, ir aizbraucis jumts. Viņas acīs jaunais dievs Harmony, par ko kļuva Vinas laika biedrs Sazed, pārlieku daudz izmanto savu spēku un ietekmi pār citiem to uzvedības un rīcības ietekmēšanai. Par atbildi, lai iedzīvotājus no šī apspiedēja ‘’atbrīvotu, viņa cer uzkurināt neapmierinātību Elendelas pilsētas iedzīvotājos, kuru izraisījusi ieilgusī ekonomiskā nestabilitāte un grūtības. Elendelas valdība nebūt nav no tām ideālākajām un nebūt viss tiek risināts ātri un operatīvi, arī korupcija starp politiķiem nav svešs jēdziens, bet, vai tas beigās attaisno ķeršanos pie haosa sēšanas un īpašumu postīšanas, kurā ciešs arī tie, kurus apgalvo aizstāvam, ir attaisnojams?

Asprātīgie dialogi un joki starp galvenajiem tēliem gan starp Vaksu un Veinu vai Vaksu un līgavu Marasi, gan visiem trijiem esot kopā piedeva saistošu aspektu, bez kā grāmatas galvenajai problēmsituācijai attiecībā uz lielajiem draudiem sociālājai kārtībai nebūtu tik labi izdevies. Iespējams Mistborn otrā ‘’nākotnes’’ sērija mani vienkārši tik ļoti neuzrunā, jo atskatoties uz pirmo grāmatu arī tai kvantitatīvi esmu devis vien 3 no 5 zvaigznēm. Atliek vien cerēt, ka ar The Bands of Mourning un citām Sandersona grāmatām ārpus The Stormlight Archive būs citādāk.

Aleron Kong – The Land: Forging (Chaos Seeds #2) (Klausāmgrāmata)

34234675

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tamori Publications LLC

Manas pārdomas

Vēl ne ārpus Chaos Seeds (tas drīzāk martā vai aprīlī), bet turpinu savu iepazīšanos un pirmos soļus LitRPG žanrā, gan vēl tikai audio formātā. Pirmajā sērijas grāmatā Founding gluži līdz galam nepatika, ka novārtā autors atstājis lielos, ļaunos spēkus, uz kuru atbildības gulstas gan Rihtera, gan droši vien citu spēles lietotaju ieraušan fantastiskajā pasaulē. Tas pats lielā mērā atkārtojas arī šajā, un tikai prologā top dots neliels ieskats aizkulisēs vienā no The Land karalistu galmiem, kura ‘’radari’’ un izlūki novērojuši pieaugošu un neraksturīgus Haosa Sēklas enerģijas spēka uzplaiksnījumus.

Tikmēr Rihters turpina apgūt dažādas maģijas, cīņu mākslas un cita veida noderīgas prasmes, turpina iegūt pieredzi un kačāt līmeni. Pie pārdomām par pirmo grāmatu nepieminēju, ka Rihtera rokās nejauši iekrīt arī zemes gabals un kvests atjaunot kādu ciematu tā agrākajā krāšņumā. Nav gluži uz to pusi, ka autors Rihteru būtu izveidojis par ložu, bultu un citu izšautu objektu necaurlaidīgu supervaroni, vai kā citādi pietuvinājis neuzveicama dieva statusam, kas šķiet ir būtiski šajā subžanrā.

Lai gan dialogs un Rihtera izteikumi reizēm mēdz būt uz sieranīguma(cheesy) pusi, tēls (kā arī viņa kompanjons un cīņu biedrs Sion) ir lielā mērā izdevušies, ir vēlme tiem just līdzi. Rihters bieži vien vēljoprojām piemirst, ka The Land vairs nav gluži video spēle un ka viņa lēmumi tagad ietekmē reālu personu dzīvi, bet tādēļ jau sērijai progresējot ir patīkami redzēt tēla izaugsmi.

Gan kulminācijas brīdis ar otro bosa cīņu bija krietni labāks, gan grāmata citādi daudzejādā ziņā attiecībā pret pirmo šķiet krietns uzlabojums, kas tomēr atstāj vēl rūmi turpmākam kāpumam. Turklāt bosa cīņa notiek pazemē, un kaut arī pats esmu vien klausījies/skatījies dažus Dungeons & Dragons YouTube video, un šis šķiet domāts kā vēl lielāks kārums D&D faniem, nekā vēl citiem.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz ēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.