Diana Gabaldon – Dragonfly in Amber (Outlander #2) (Audio book)

5364

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Priekš Svešzemnieces grāmatu sērijas (vai seriāla) superfaniem Dragonfly in Amber lasīšana var iesākties ar zināmu šoka devu (kā šeit), jo grāmatas ievadā Klēra 1968.gadā kopā ar 20 gadīgo meitu Briannu no ASV atgriežas Skotijā, lai noskaidrotu, ko vēsture stāsta par Džeimiju un viņa Lelibrokas ļaudīm, bet galvenokārt, lai meitai atklātu viņas bioloģiskā tēva patieso identitāti. Lai to paveiktu Klēra un Brianna dodas pie mācītāja audžudēla un vēsturnieka Rodžera Veikfīlda (ar patieso izcelsmi no MacKenzie klana), un kaut arī ‘’Svešzemniecē’’ nesastapt mīlestību no pirmā acu skatiena (un labi, ka tā), tomēr mājienus par neizbēgamo Rodžera un Briannas ceļu pa romantisko mīlas taku grūti palaist garām. Nebūt nevaru lepoties ar izmisuma pilnu reakciju uz romāna sākumu; pat nebūtu vilšanās, ja uz to būtu bijis fokuss šajā grāmatā.

Tomēr tā nebūt nenotiek, un romāns pamatā turpina no vietas, kur noslēdzās Outlander, kad Klēra un Džeimijs ir spiesti doties uz Franciju gan pašu drošības labad, gan, lai izmantotu nelielās Klēras priekšzināšanas par skotu klaniem postošo Culloden kauju un mēģinātu novērst neveiksmīgo sacelšanos pret Anglijas troni. Abiem nākas diendienā izmanīgi lavierēt izmanīgi pa aristokrātu aprindām un pie reizes atstāt iespaidu uz Francijas karali Luiju XV, lai pastāvētu pat nelielākā iespēja novērst katastrofu, un pie reizes netikt apsūdzētiem pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta nodevībā. Interesantākais jaunais tēls šķita puika Fergus, kuru Džeimijs sākotnēji nolīgst, lai viņš uz laiku ‘’aizņemtos’’ Čārlza vēstules, bet maz pamazām kļūst sirdij tuvs gan Džeimijam, tā Klērai.

‘’Spāres dzintarā’’ vēsturiskās daļas kvalitāte nav cietusi gandrīz nekādus zaudējumus salīdzinoši ar sērijas atklājēju, un to pašu, neieslīgstot debatēs par dažu labu rīcību no Džeimija puses vai to, ka Klēra to pieņem, var teikt arī par romantisko pusi/Džeimija un Klēras attiecībām. Pat ja šis tas, kā Francijas karaļa iesaistīšanās romāna darbībā, ir tā patālāk no varbūtējo notikumu realitātes, tad Diānas Gabaldones valodas stils apvienojumā ar audio izpildījumu ātri vien ļauj to piemirst.

Šeit un šeit vēl arī citu lasītāju viedokļi. :)

Advertisements

Allan Moore and Jacen Burrows – Providence Act 1 (Providence #1-4) un Neonomicon (Moore’s Cthulhu Mythos)

33163150.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Avatar Press

Manas pārdomas

Laikraksta The Herald komandai steidzami ir jāizdomā pietiekami sakarīga raksta ideja, lai aizpildītu negaidīti izņemtas reklāmas atstāto tukšo vietu. Rezultātā žurnālists (ar cerībām kļūt par rakstnieku) Robert Black tiek nosūtīts apciemot doktoru Alvarezu, kurš reiz publicējis eseju par Souls le Monde, pēc kuras pabeigšanas vairāki savstarpēji nepazīstami lasītāji salīdzinoši īsā laikā izdarījis pašnāvības.

Lai bez galvas lauzīšanas, kā nesamaitekļoties par krājumu un varētu drusku vairāk uzrakstīt, kā allaž paskatījos, ko saka citi lasītāji, un no šī video uzzināju par vienu no iedvesmas avotiem, kas pa ķēdītei ir ietekmējis radošus prātus – Robert W. Chambers īso stāstu kolekcija The Kings in Yellow. Tātad, pirmās nodaļas/izdevuma virsraksts ‘’The Yellow Sign’’ un The Herald sekretāre sajauc, domājot ka grāmatu sauc The Yellow Thing, nevis The Yellow King. Pats no Lovecraft daiļrades esmu lasījis tikai divus īsos stāstus ‘’The Statement of Randolph Carter’’ un ‘’The Picture in the House’’ (+ neko glaimojošu nav nācies par viņu dzirdēt), bet to, ka autors ir smēlies viņā idejas un mākslinieks, radot šausmu žanram cienīgu atmosfēru, to lieliski spējis pārnest uz attēliem, var skaidri pamanīt. Viss kopā Robertu iedvesmo ar galvu pa priekšu mesties truša alā, ķerties vērsim pie ragiem un pamest darbu, lai sāktu izpēti savai debijas grāmatai tagad un nevis kaut kad tālā nākotnē.

Interesants aspekts papildus komiksam bija ieraksti no galvenā varoņa dienasgrāmatas/piezīmēm, kur ierakstīt ašu ideju stāstam, lai nepiemirstas. Reizē kalpoja kā īss nodaļas kopsavilkums, gan arī sniedza papildus ieskatu, kad tēls atskatās un analizē dienā pieredzēto, kas varbūt nav attiecīgajā mirklī iekritis acīs. Papildus pluss, ka tas ticis izcelts šī izdevuma vākā, kā arī nosacītā atsaucē uz rakstniekiem, kas ir izmantojuši šādu Commonplace book variantu ideju piefiksēšanai.

**

11036352

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Avatar Press

Manas pārdomas

Pirms Neonomicon(2010) četrām nodaļām, kura beigas likās prasāmies pēc turpinājuma, bet vismaz Goodreads neatradu, ka būtu gaidāms kaut kas, ir 2003.gadā izdotais The Courtyard. Par cik notikumi risinās pirms Neonomicon (bet pēc Providence), tad visai patīkami, ka ir pievienots klāt arī prīkvels.

The Courtyard galvenais varonis FIB detektīvs Aldo Sax izmeklē saistību starp trim dažādām un viens otram nepazīstamiem slepkavām, kuru pastrādāto slepkavību veids ir identisks. Aldo šķiet daudz pieredzējis profesionālis, bet pat Aldo bagātā prakse nespēj viņu pasargāt no vainīgo ietekmes varas. Šis divu nodaļu stāsts izteikti izceļ sava žanra priekšrocības, kad jāpiekrīt teicienam, ka reizēm attēls ir vairāk kā tūkstoš vārdu vērts. Lielas uzslavas māksliniekam Jacen Burrows, jo grūti iedomāties, kā to pašu varētu pateikt vārdiem.

Tālāk Neonomicon kādu gadu vēlāk divi citi FIB aģenti Gordon Lamper un Merril Brears izmeklē, kas tad īsti notika ar Aldo un sekojoši iepriekš pastrādātajām slepkavībām. Cerams šajā video redzamais pirmās nodaļas pārskats pārliecinās, ka šis komikss ir tā vērts, bet var piekrist, ka kaut ko tik dīvainu (labā nozīmē) ilgi nav nācies redzēt. Šeit cits lasītājs dalās sajūsmā gan par Courtyard un Neonomicon, gan arī par Providence.

Robert Jordan – The Dragon Reborn (The Wheel of Time #3) (Audio book)

34897

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Books on Tape

Manas pārdomas

Rands vēl nespēj atzīt sev un pieņemt, ka tieši viņš un neviens cits ir Atdzimušais pūķis/The Dragon Reborn. Tikmēr Randa neizlēmības laikā, kamēr puisis izcīna iekšējo cīņu ar sevi un mēģina tikt galā ar uz viņa pleciem uzvelto milzu atbildības nastu, izceļas militāras sadursmes starp Randa kā īstā Atdzimušā pūķa atbalstītājiem un tiem, kuri vien vēlas apturēt kārtējo viltus pūķi. Tas tikai palielina Randa jau tā augsto stresa līmeni, un, kas dzen Randu vēl lielākā izmisumā, ir Moiraine aizliegums pievienoties viņa aizstāvjiem, lai izvairītos no vieglas notveršanas un ātras nāves. Bet vairākkārtēja Bālzamona nogalināšana vēl neko nepierāda. Atšķirīgie viedokļi rezultējās ar kārtēju konfliktu un ar to, ka Rands uz savu galvu izdomā doties pēc īpaša artefakta, kas spēj palielināt tā īpašnieka maģijas spēku vismaz simtkārtīgi!

Ne mazāk jautri iet arī Randa draugiem Perinam un Matam, kuru došanās līdzi sākuma tika pasniegta kā tīrākā sagadīšanās, bet redz, kā ir izvērties tagad. Perina talants saprast un sarunāties ar vilkiem uzņem apgriezienus un kļūst arvien izteiktāks, bet līdzīgi kā ar draugu Randu, arī Perins baidās palikt traks un aiziet pa tumsas ceļu vai vienkārši neatgriezeniski izmainīties uz slikto pusi. Perina bailes tiek vēl jo vairāk sakāpinātas, kad viņš sastop kāda bāra īpašnieku un (laikam) viņa brāli, kurš arī pēc ārējā izskata ir permanenti aizgājis pa vilka ceļu un pat vairs neatceras, ka ir bijis cilvēks. Turklāt tas nebūt nav Perina vienīgais trumpis! Viņš ir arī viens no retajiem, kas spēj ietekmēt Sapņu pasauli, kur starp citu pēcnāves dzīvē nonāk visi vilki, un pat ietekmēt tādejādi arī reālo pasauli!

Tikpat vērtīga un izteikti jautrāka ir Mata superspēja, kas izpaužas gandrīz vai neizsmeļamā veiksmē un lieti noder pēc izveseļošanās no tumšo spēku inficēta dunča ietekmes. Svarīgi tikai atcerēties, ka, lai veiksme darbotos, neko nedrīkst darīt pēc plāna, ko vislabāk ilustrē viena uzvara pēc otras katrā kauliņu spēlē, bet ne tik ļoti kāršu spēlēs. Jo lielāks nejaušības princips, jo labāk. Bet ne jau azartspēlēs slēpjas šo spēju vienīgais pluss, tas ļauj no posta glābt trīs iedomīgas topošās Aesu Sedajas, kurām viss, kas notiek par labu viņām, ir pašsaprotama lieta, un jau otro grāmatu pēc kārtās šie tēli kļūst vēl mazāk patīkami.

Nobeigumā linki uz citu lasītāju viedokļiem : ) – te, šeit un šiten.

Andy McNab – Aggressor (Nick Stone #8)

666677

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ceļodams ar vienkāršu busiņu par Austrālijas plašumiem kopā ar brīvdomātāju no Vācijas ar iesauku Silkija/Silky, Niks pēc ilgiem laikiem var relaksēties un beidzot izbaudīt, kas ir dzīve, nevis būt mūžīgā darbā. Ilūzijas burbulim tomēr nav lemts pastāvēt pārlieku ilgi, kad, garām braucot, Niks izdomā apciemot atvaļinātu biedru un draugu Čārliju; vēl pirms laikiem, kad Niks nokļuvu britu izlūkdienestā. Tā vietā, lai sastaptu Čārliju izbaudām saimniecības dzīvi relatīvā drošībā, Nikam pēc sarunas rodas dīvainas sajūtas par drauga prāta stāvokli, un nekādīgi nebūtu varējis paredzēt, ka Čārlija apciemojums ieraus viņu atpakaļ pasaulē, kurā viņš cerēja vairs neatgriezties. Šis vairs nav Deep Black romāns, pēc Kellijas zaudējuma Nika dzīvē atkal ir persona, kuras dēļ ir vērts būt īpaši modram! Iespējams īsajā laikā ir radusies dziļāka saikne ar Silky, kā Nikam pirmajā brīdī varētu šķist…

Iemesls, kas motivē Čārliju pēc daudzajiem gadiem atgriezties ložu krustugunīs, ir reizē dramatiski nopietns un klišejisks – letāla slimība bez cerībām uz izveseļošanos. Vēl pirms ‘’nolikt karoti’’, ‘’atstiept kājas’’ un aiziet no šīs Zemes atliek ienirt vēl ‘’pēdējā darbiņā’’, lai nopelnītu lielos dolārus un nodrošinātu, ka laulātajam draugam nav jāuztraucas par finansēm. Par laimi gan Čārlijam, gan sievai kā no debesīm uz viņu sliekšņa nokrīt Niks Stouns. Draugs ar lielo burtu, kurš piekrīt palīdzēt bez atlīdzības sev, kamēr Čārlijs nopelna nieka 200 tūkstošus par pāris dokumentu nozagšanu.

Romāns norisinās 2005.gadā un tādēļ nedaudz amizanta šķiet autora Andy McNab prognoze par Turcijas ātru un vieglu ceļu Eiropas Savienības sastāvā. Tomēr ne par Turciju ir stāsts, bet gan tās korupcijā nogrimušo kaimiņvalsti Gruziju. Minētie dokumenti ieinteresē ne vienu vien, daži pat nežēlo naudu algotām slepkavām, lai tos iegūtu un izvairītos no sava vārda nokļūšanas televīzijā negatīvā sižetā. Varbūt kāds no uzpirktajiem politiķiem, varbūt organizētā noziedzība vai arī dižā ASV ar interesēm aizsargāt nevis demokrātijas intereses, bet gan naftas cauruļvadus. Nevienam pat īsti nerūp, kādus potenciālus draudus dabai un izcilā Borjomi ieguves vietai varbūtējas dabas kataklizmas gadījumā varētu radīt cauruļvada bojājums.

Diemžēl lasot jau astoto Nick Stone sērijas grāmatu un vēlreiz pieredzot +/- līdzīgus scenārijus (īpašs sarūgtinājums par gandrīz identisku atbrīvošanos no tēla, kā tas bija Deep Black beigās), vien ar citiem no fona izstumtiem un viegli aizmirstamiem (kartona) tēliem, kuriem pietrūkst personības un dziļuma. Tajā paša laikā var saskatīt (vairāk ne paša konkrētā romāna nopelni) iemeslus, kādēļ, ja neviena Nick Stone sērijas grāmata nav pirms tam lasīta, Aggressor varētu patikt vairāk.

Sandman: The Dream Hunters & The Sandman: Endless Nights by Neil Gaiman

781097321838936.jpg

Nīla Geimena un P. Craig Russel kopdarbs pie Sandman: The Dream Hunters ir ar rietumu pasaules skatījumu un idejām apstrādāta japāņu izcelsmes leģenda/mīts/pasaka par negaidītu iznākumu derībām starp lapsu (viņa) un āpsi (viņš) par to, kuram izdosies pierunāt vientuļu mūku pamest templi un lauksaimniecībai derīgo zemi ap to, lai nomainītu drēgnās migas pret daudzkārt jaukāku mitekli. Ne viens, ne otrs no kustoņiem nebija rēķinājušies, ka viņu centieni maskējoties un piesolot lielas bagātības neatstās uz pieticīgo mūku ne mazāko iespaidu, bet vēl jo mazāk viltīgā lapsa varēja domāt, ka pati iekritīs mīlestības slazdā. Tikmēr netālu dzīvo turīgs vīrs vārdā Onmyoji, kuram ir tā laime dzīvot kopā ar sievu un konkubīni, kuras savā starpā neķildojas, tomēr nekas viņa sirdī nespēj radīt mieru un apmierinātību ar esošo. Viens skatījums uz šo komiksu būtu divu galēji atšķirīgu vērtību un dzīves filozofiju sadursme, bet vienlaikus The Dream Hunters ir beznosacījumu mīlas stāsts starp lapsu ar spējām pārvērsties daiļā sievietē un mūku, kuram, lai sasniegtu pilnu laimi, nav nepieciešams diži daudz.

17671912

Katra Endless Nights nodaļa ir veltīta kādam no nelielās Mūžīgo ģimenes. Sākot ar Nāvi, kura pierāda, ka pat grāfs, kuram 18.gs ir bijis pa spēkam radīt laika burbuli, tādejādi pasargājot gan sevi, gan pieaicinātos viesus, nav lemts izbēgt no viņas tvēriena. Bet vēl interesantāks šķita stāsta ‘’tagadnes’’ momenti ar tūristu Venēcijā, kuram bērnībā bija tas gods bez letālām sekām sastapt un pat pārmīt pāris vārdus ar Nāvi.

Krājums dod nelielu ieskatu par katru Mūžīgo ļaujot lasītājam skatīt mirkļus, kuriem citkārt lielajā The Sandman sērijā vienkārši nav laika pievērsties. Iekārei veltītā nodaļa ir gan par lielo mīlestību, gan varaskāri, kā arī par prastu dziņu pēc miesas. Sapnis savā nodaļā piedzīvo kārtējo vilšanos mīlas frontē, bet vēl fascinējošāk šķita sastapt Delīriju mazotnē, kad viņu vēl varēja saukt par Delight.

Tikmēr Iznīcība uz laiku pieliek roku nākotnes artefaktu arheoloģiskajos izrakumos, bet Liktenis turpina nebeidzamo pastaigu pa savu dārza labirintu, neizlaižot no rokām grāmatu, kurā sarakstīts viss par visu un visiem, par visu kas ir bijis, ir un būs. Nodaļa bez košām ilustrācijām vai galvu reibinošiem notikumiem, bet kā reizi vēlreiz izdevies krājuma noslēgums. :)

Neil Gaiman, Michael Zulli, Jon J. Muth, Mikal Gilmore, Charles Vess – The Sandman, Vol.10: The Wake (The Sandman #10)

13533747

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Morfejs jeb Sapnis ir miris pēc nežēlīgas cīņas ar trim fūrijām un gan radinieki un Sapņa pasaules iemītnieki, kā arī visi pārējie ir zināmā šokā. The Wake atspoguļo visu bēru procesu, un kaut arī uzreiz dzimst jauns Sapnis (cikls nepārtrūkst, bet tā vietā pārtrūkst konkrētās personības dzīves stīga), jo kā gan var nogalināt idejas un darbības fizisku konceptu. Tomēr sēras tik un tā ikvienam ir patiesas, sāp par zaudējumu vienalga, kādi būtu pretargumenti. Pat ja Sapnis nu jau atšķirīgā raksturā, no vienas puses ar visām iepriekšējām atmiņām, bet vienlaikus arī bez iepriekšējas pieredzes savā amatā, Morfeja nāve ir sajūtama visapkārt un katrs pārdzīvo atšķirīgi.

Pat ja tas šobrīd guļ kaut kur dziļi, dziļi atmiņu krātuvju tālākajos plauktos, atliek varbūt tik ļoti uz to nekoncentrēties, lai katrs no mums arī atcerētos Morfeja bēres, jo apmeklēja tās pilnībā ikviens zemieties. Tas pats arī attiecas uz dažādākajiem mazākas un lielākas nozīmības tēliem, kuriem ir bijis tas gods pavīdēt starp The Sandman lapaspusēm, un līdzīgi kā devītajā krājumā, The Wake ļauj atsaukt atmiņā daudzus no tiem. Kā vienu no tiem gribētos izcelt vairāk kā sešus gadsimtus veco Robert Gadling, kura garās dzīves noslēpums nav nekāda slepenā recepte – viņš vienkārši atsakās mirt. :D Pat pēc Morfeja bērēm, kad viņam to piedāvā Morfeja māsa Nāve.

Katrs sēras, sirdssāpes un tuva cilvēka aiziešanu pārdzīvo citādāk, un visinteresantākais, smaidu raisošākais un saistošākais šķita tas, kā Sapņa krauklis Metjū no pilnīgas atteikšanās aprast ar jauno situāciju, iziešanu cauri visām sērošanas stadijām un rezultāta galapunktu, kad jau viņš uzņemas šefību pār jauno Sapni, dodot viņam padomus šur un tur. :)

Ja neskaita pēdējos divus komiksus Exiles un The Tempest, tad The Wake ir The Sandman sērijas noslēgumam nebūtu ko pielikt vai atņemt. Nīla Geimena teksts un Michael Zulli ilustrāciju kopdarba rezultātā radītais noskaņojums ar Morfeja bērēm burtiski kļūst par atvadīšanas gan no Sapņa, gan no viņa pasaules un sērijas; reizē sajūta, ka atvadās viņi no pašu radītās pasaules, un reizē arī no lasītāja un sērijas fana. Labi, ka man vēl ir divi krājumi, ar kuriem pagarināt personīgo atvadu periodu.

Andy McNab – Deep Black (Nick Stone #7)

666673

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pēc Kellijas nāves profesionālais darbs Nikam šķiet bezjēdzīgs vai vismaz tas vairs nav pietiekami svarīgs, lai, pēc pamatu zaudēšanas zem kājām, vēl turpinātu strādāt tā cilvēka (Džordžs) vadībā, kurš, neskaitot pašu slepkavu, būtu vainojams pie Kellijas nāves. Bet ikdienišķā vienkāršā cilvēkā dzīve ātri vien kļūst pārāk pelēcīga un garlaicīga, kādēļ ‘’nejaušā’’ sastapšanās ar fotogrāfu Džeriju izstādē foto izstādē par Bosnijas karu nāk kā saukta.

Deep Black pirmās pārdesmit lapaspuses iesākas ar Nika atmiņām no 1994.gada oktobra un konkrētu epizodi, kura viņa atmiņās atstājusi paliekošas pēdas un izraisa emocionālu saviļņojumu, vien iedomājoties par to. Par garām palaistu iespēju nogalināt Ratko Mladiču un par neskaitāmajām dzīvībām, aprautām pašā jaunības plaukumā. Džerijs arī ir bijis uz vietas un klātienē varējis pieredzēs tās necilvēcīgās šausmas, kuras tikai daļēji ir iespējams iemūžināt caur fotoaparāta lēcu, lai pamodinātu komfortā dzīvojošos mājās visapkārt pasaulē.

Tieši tādēļ Džerija uzaicinājums doties viņam līdzi uz Irāku, Bagdādi, kur viņš cer nointervēt un nofotografēt Islāma reliģijas uzlecošo līderi Nuhanovic ar potenciālu apvienot konfliktējošās grupas cīņai ne uz kaujas lauka, bet gan tur kur tās jūtams pat vēl vairāk, pret korporāciju kā Coca-Cola peļņu. Tik kārdinošai iespējai Niks nespēj atteikt, un rezultāts atgriežoties darba rutīnā. Viņa noskaņojums izmainās uz pozitīvo pusi gandrīz vai uzreiz. Kaut arī Niks turpina pieminēt Kellijas nozīmību savā dzīvē, ielēkšana atpakaļ pazīstamajā vidē viņam ir kā zivij ūdens, kas atjauno Nika baterijas, neskatoties uz pārvaramajiem šķēršļiem. Tas vēl un vēlreiz pierāda, ka bez attiecīgās nodarbošanās Niks eksistēt un funkcionēt nespēj.

Kā jau tas romānos mēdz notikt, tad reti kad sagadīšanās beigās izrādās patiesa. Beigu beigās atklājas, ka autors ir lieliski pasniedzis sākotnējos notikumus no ierobežota skatpunkta. Un tieši tā arī notiek Deep Black gadījumā. Nuhanovic ar savām aktivitātēm ir piesaistījis vairāk kā tikai Pulicera balvas kāra fotogrāfa uzmanību. Vēl jo vairāk, Džerija rīcību motivē arī aizkadrā palikusi pātaga, ne tikai acīmredzamais burkāns. Kā arī Džordžs nav tik labsirdīgs un saprotošs, lai liktu Nikam svētu mieru, ņemot vērā slepeno un potenciāli kaitējošo informāciju Nika rīcībā. Grāmata, kas neliks vilties sērijas faniem!

Neil Gaiman, Marc Hempel, Richard Case, D’Israeli, Teddy Kristiansen, Glyn Dillon, Charles Vess, Dean Ormston, Kevin Nowlan, Frank McConnel – The Sandman, Vol.9: The Kindly Ones (The Sandman #9)

13227299

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Kaut arī Mūžīgie pēc savas būtības, kā ideja un funkcijas izpildītāja fiziski reprezentatīvais veidols, ir nemirstīgi, katrs, piemēram, Delīrijas vai Sapņa personības individuālais mūžs gan tāds ir. Uz tā tad arī pamata balstās sērijas devītais krājums, kas salīdzinoši ir arī viens no visapjomīgākajiem visā sērijā.

The Kindly Ones ir ne tikai vienkārši no gaisa pagrābts vārdu salikums, tas arīdzan ir viens no daudzajiem nosaukumiem, kas ticis dots trijām vienlīdz kā ikviena likteņa satura vērpējas, tā arī dzīves stīgas ilguma lēmējas. Bet Sapnis savas rīcības dēļ, 7.krājuma Brief Lives noslēgumā nogalinādams dēlu Orpheus, kaut arī pēc paša lūguma, tagad ir izpelnījies trīs fūriju dusmu viļņus, kurām pēc seniem likumiem ir tiesības pēc pilnas programmas sodīt ģimenes/radinieku asins izlējējus , neskatoties nedz uz sodāmā statusu, nedz varbūtējiem attaisnojošiem apstākļiem.

Interesants ir ne tikai šī pieminētā sižeta līnija. Tādas ir arī jau daudzās mazākās viscaur krājumam, sākot ar kraukļa Metjū jautājumiem par Sapņa kraukļiem pirms viņa un jauna Korintieša radīšana, atceroties, kāds izvērtās gals iepriekšējam Korintietim un iemesli tam, vai daudzās atkal redzēšanās ar tēliem no agrākiem krājumiem. Tai skaitā Thessaly no A Game of You, kurai ir visai liela loma tajā, kas ar Sapni notiek šī krājuma ietvaros. Sasaistīti arī jāatzīmē un jāpiekrīt daudziem lasītājiem pirms manis, ka lieliski tiek savilkti kopā gali uz daudziem iesāktiem jautājumiem pirms sērijas noslēguma.

Ne tik ļoti piesaistīja Delīrijas pazudušā suņa meklējumi. Bet vissaistošākais no visiem apakšsižetiem bija par mazo puiku Danielu un viņa māti, kuras rīcība un izvēles, lai atgūtu nolaupīto dēlu, kā arī lielāku spēku iejaukšanās, ietekmē Liktens nenovēršamo plūdumu.

Andy McNab – Dark Winter (Nick Stone #6)

966036

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Beidzot! Vajadzēja pienākt sērijas sestajai grāmatai, lai galvenais varonis Niks Stouns pievērstu uzmanību Kellijai un viņas stāvokli, ne tikai būt ierakušamies darbā, praktiski neredzot neko citu ārpus tā. Grūti iedomāties, kas vēl viņu varētu raksturot. Kaut arī kopš zaudēšanas ir pagājuši vairāki gadi (turklāt to dzirdēt un paglābties par mata tiesu), psiholoģiski gūtās traumas nav sadzijušas, kuru sekas izpaužas arī ikdienā un saskarsmē ar citiem. Ko līdzīgu varētu teikt arī par Niku, vienīgais viņš to ir iemācījies labāk noslēpt.

Tādēļ, neredzot labāku risinājumu, tiek pieņemts lēmums atsākt uz laiku vizītes pie psiholoģes, vienalga cik tās izmaksātu, un pie reizes apciemot Kellijas vecvecākus, kādēļ seko ceļojums uz Lielbritāniju. Diemžēl, mans lasītāja priekam nav lemts ilgs mūžs, jo autors, Andy McNab, izvēlas to sev vieglāku un jau iestaigātu ceļu, kad maitas priekšnieki, labi zinādami situāciju, neļauj pat kārtīgi atpūsties, kad brīvprātīgi piespiedu veidā Nikam tiek piespēlēts jauns uzdevums. Jāaptur bioloģiskā terorisma uzbrukums! Tam ir potenciāls nogalināt desmitiem tūkstošu vai pat būt ļaunākam par mēri. Protams, Niks ir tik neaizstājams, ka citu viņa vietā atrast jau nevar.

Un jau atkal šīs sērijas sakarā varu gausties par Niku Stounu, viņam piemītošo darbaholismu un pat varoņa kompleksu. Uzdevuma ietvaros Niks strādā kopā ar kolēģi, un mans izmisums pēc kaut kā vairāk, nevis +/- tā paša vairāku grāmatu garumā bija tik liels, ka man pat nebūtu bijis iebildumu, ja autors būtu attīstījis tālāk romantisko līniju. :D Potenciālu varēja atrast.

Nepieminot detaļas un sīkumus, jāpauž sarūgtinājums un bažas, neatkārtojot iepriekš minēto, par sērijas turpinājumiem, pēc tām izvēlēm, kuras autors veic Dark Winter noslēdzošajā daļā. Tas vēl vairāk liek šaubīties par viņa turpmāko motivāciju, kas nerezultējas ar vēl lielāku nodošanos karjerai, un jautāt, vai būs lemts galveno varoni arī daudzmaz ikdienišķākās situācijās. Bet kas zin, iespējams, jāaprod ar domu, negaidīt pārmaiņas uz labu, un censties izbaudīt piedāvāto.

Robert Jordan – The Great Hunt (The Wheel of Time #2) (Audio book)

233649

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Audio Renaissance

Manas pārdomas

Roberta Džordana radīta Laika Rata pasaule pēc visiem iedomājamajiem rādītājiem ir tiešām masīva, kura, varoņu mērotajiem ceļiem savijoties, sašķeļoties un vēlāk atkal apvienojoties, prasa pievērst maksimālu uzmanību.

Pēc pirmās grāmatas izlasīšanas izteicu nožēlu, ka autora iedvesmas avots (LOTR) ir tik ļoti acīmredzams. Un, kaut arī sākums, kad Rands aiz bailēm, ka savu spēju dēļ var sajukt prātā un nodarīt kādam pāri, speciāli mēģina saraut attiecības ar draugiem, Matu un Perinu, kas sekojoši lika atcerēties par gredzena brālības izjukšanu. Par laimi, romānam tieši sava lieluma dēļ nav vajadzīgs daudz laika, lai Laika Rata novītais ceļš atdalītos no šāda veida līdzībām.

Lai varētu pilnībā izbaudīt gan konkrēto romānu, gan sasaistīti visu sēriju, brīžiem nākas samazināt savu skepses līmeni pret notiekošā iespējamību, kā arī pieņemt dažus šāda tipa grāmatu noteikumus. Pirmkārt jau ka pasaules glābējs un vienīgā cerība, par kura eksistenci vairums pat nenojauš, nāk no pilnīgas nekurienes vai lauku nomales – mūsu gadījumā tas ir Rands. Šajā ziņā interesanta likās epizode, kad, Randam izmantojot portāla akmeni/portal stone, viņš un ar viņu kopā esošie biedri, piedzīvo neskaitāmas pašu dzīvju versijas, to skaitā parastas un bez jebkādiem asins stindzinošiem trollokiem vai mīrddrāliem, kuros, piemēram, Rands nodzīvo līdz sirmam vecumam un mirst nepametis Divupju ciematu. Bet, kad mirst ‘’galvenais’’ Rands dzird Bālzamonu ļauni nosmejam un priecājamies par vienu no daudzajām uzvarām pār Randu. Tādejādi ļaujot secināt, ka arī Randa uzvara pār Bālzamonu pirmās grāmatas noslēgumā varētu būt tikai viena no neskaitāmajām, kuras ir nepieciešams izcīnīt. Otrs aspekts būtu tas, ka vairums varoņu nevar sūdzēties par savu ārējo izskatu, nav dižas variācijas.

Ja pieskaramies no Divupes nākošo puišu līdzgaitniecēm, Egvēnu un Nīnēvu, tad tur pārsteigums arī viņas nav nekādas parastās laucinieces, bet gan potenciāli vienas no visu laiku spēcīgākajām Aesu Sedajām. Kaut gan ne vienas, ne otras īpašības un raksturs nav no tiem siltākajiem un patīkamākajiem, tomēr, neskatoties uz to visu, nevar apskaust ar viņām romāna ietvaros notiekošo. Vismaz saistošs bija ieskats jauno Aesu Sedaju apmācībā, pat ja tā bija vien neliela daļa no tā, kas tiek atklāts prīkvelā New Spring, kā arī debates par kandidāšu atlases kritērijiem, ņemot vērā pieaugošos Tumsas spēkus.

Un kā jau tas reizēm ierasts, tad noslēgumā daži linki uz citu lasītāju viedokļiem (šeit raksts, bet šeit, šeit un šeit pa video). Vienīgais jābrīdina, ka visi video vairāk ir visa notikušā apskats.