Tom Clancy – The Hunt for Red October (Jack Ryan Universe #4, Publication Order #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Marko Ramius ilgus gadus ir bijis lojāls un uzticams PSRS zemūdeņu komandieris bez jebkāda mazākā darvas pikuča, kas aptumšotu viņa reputāciju. Tādēļ tik grandioza dzimtenes nodevība pēc pilnas programmas, turklāt pārliecinot kolēğus uz zemūdenes Sarkanais Oktobris (par godu revolūcijai un diženai traktoru fabrikai) visiem funkcionāriem nāk kā pamatīgs šoks. Katrs, kuram ir bijusi kaut mazākā profesionālā saistība ar Marko, steidz nosegt savu pēcpusi, lai burtiski nezaudētu galvu vai nenokļūtu kāda nometnē nekurienes vidū.

Džeks Raiens pirms darba CIA bija vienkāršs vēsturnieks un pieredzējis grāmatu autors ar talantu no liela datu/informācijas avotu klāsta izvilkt vajadzīgos rezultātus un nonākt pie pareizajiem secinājumiem. Šo noderīgo talantu ar drauga palīdzību ir pamanījuši cilvēki tādā organizācijā kā pieminētais CIP, kā rezultātā Raeins tiek piesaistīts situācijai, kad specdienesti ziņo par neparastu PSRS jūras kara flotes aktivitāti Atlantijas okeānā un neviens īsti nesaprot, kas notiek. Vai tā ir kāda veida mēğinājums izprovocēt ASV uz militāru agresiju, vai arī tikt tiešām kāds mēğina pārbēgt no komunistiskā režīma. Vienkāršoti sakot, neviens neko tamlīdzīgu nav pieredzējis, un Raiens starp vēl dažiem ir tie, kuri tur mierīgu un stingru roku, lai kāds pārsteidzīgi nesastrādātu muļķības.

Neslikts trilleris, kura notikumu katalizatora scenārijs un pamatojums nav ārpus pieņemamiem ticamības rāmjiem, īpaši Aukstā kara laikā, kad paranojas bungas par ļauno pretinieku no abām pusēm skan katru dienu . Bet vienlaikus arī tāds, kurā sērijas nosaukuma īpašnieka Džeka Raiena dalība nebija jūtama kā pats centrālais fokuss, ne arī kāds cits tēls individuāli aizēnotu pārējos.

Diži neizpratu iemeslus, kādēļ tieši šī sērija un Tom Clancy vārds kļuva par tādu fenomenu, bet varbūt vainīgs faktors, ka neesmu personīgi piedzīvojis attiecīgo laika periodu.

Rob McCarthy – The Hollow Men (Dr. Harry Kent #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Mulholland Books

Manas pārdomas

Harijs Kents papildus jau tā laiku aizņemošajam darbam slimnīcā pirms kāds laika pieteicās darbam policijā un tika pieņemts ar oficiālo amata apzīmējumu “policijas ķirurgs”, kas ir drusku greizs, jo operācijas darba pienākumos neietilpst. Izsaukms, kas aizsāk visas pārējās grāmatas notikumus, noris nakts vidū un nebūs ne tuvu līdzīgs nevienam no iepriekšējiem.

Jauns puisis, Solomon Idris (17g, vecāki imigranti) sagrābis pāris nelaimīgos ātrās ēdināšanas restorānā un pieprasa advokātu un BBC, lai varētu izstāstīt patiesību par pirms gada izdarīto draudzenes pašnāvību, jo ne policijai, ne kādam citam nerūp, ka meiteni līdz tam kāds noveda. Skarbā dzīves patiesība ir iemācījusi jaunieti uzticēties vien sev un pašam cīnīties, kā nu vien māk.

Papildus visam pa virsu puisim ir smaga pneimonija, kas ir bijis par pamata iemeslu Harija izsaukumam. Jau no pirmajām lpp var just, ka spriedze lasītāju neatlaidīs līdz nebūs tikts līdz otram grāmatas vākam, protams, ar pāris attelpas brīžiem, jo, ja nepietiek ar parastu ķīlnieku krīzi, tad situāciju vēl vairāk eskalē kāda šāviens tuvējā šķērsielā, kas jau tā uzvilkto nervu dēļ pamudina jauniņu policistu kļūdas pēc sašaut Solomon Idris.

Teorētiski pēc Solomon veiksmīgas nogādāšanas slimnīcā un rūpju nodošanas kolēğu rokās Harijs varētu par puisi aizmirst, jo nav jau tā, ka viņam netrūktu rūpju darbā vai personīgajā dzīvē. Būs jauna diena, jauna maiņa un nešaubīgi jauni pacienti, kurus glābt. Bet tāds nav Harija raksturs, lai arī kā neietu paša dzīvē, kurā spilgtākais izteikti sliktais lēmums ir bijis pārgulēšana ar vienīgā drauga sievu un par ko atmiņas no jauna tiek uzjundītas, jo ex-draugs attiecīgajā naktī strādā uzņemšanā, Harijs atrod laiku īpašiem gadījumiem, lai uzmanītu un sekotu līdzi pacienta dinamikai.

Līdzīgs īpašs gadījums ir arī pamats sadarbībai ar polociju, kad pirms dažiem gadiem ar galvas u.c. traumām slimnīcā nonāca jauna sieviete bez dokumentiem, bez nekā cita identificējoša un rezultātā visus šos gadus ir nogulējusi gandrīz teju veğetatīvā stāvoklī un neviens rads, draugs vai paziņa nav interesējies par viņu.

Paša Harija tēls ne tuvu nav no ideālajiem, dažs labs pirms grāmatas sākuma dzīvē pieņemtais lēmums tagad ir stipri jānožēlo, bet nav arī tik traki, lai Hariju nosauktu par anti-varoni.

Medicīniskais apsekts (situācijas uzņemšanā, terminu pielietošana utml) šajā trillerī šķita ļoti kompetenti veikts/izpētīts, kas piedeva darbam papildus plusus, pretēji citiem gadījumiem, vairāk laikam no TV pasaules, kad vairāk dominē dramatiskais sižets kā tāds.

John Ajvide Lindqvist – I Am Behind You (Platserna #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Riverrun

Manas pārdomas


Vienā rītā četru treileru iemītnieki attopas nekuriens vidū. Kur vien skaties skatu neaizšķērso neviens cits objekts. Laikam ritot debesīs pat nav novērojama saules aktivitāte. Ja pirms tam nebūtu bijis iemesla pārmīt ko vairāk par pliku sasveicināšanos ar citiem trelera parka iemītniekiem, tad tagad loğiski ir pamats, lai mēğinātu saprast, kas īsti notiek. It kā īsteni laba metode, lai iemestu svešiniekus ar dažādiem raksturiem, noslēpumiem un pagātnēm vienā katlā, kur visiem prāti un domas ir uzvilktas, lai, pirms nonākšanas pie risinājuma, izceltos pa kādam labam konfliktam, bet personīgā skatījumā autoram ar šo grāmatu vēlamo efektu nepavisam nav izdevies panākt.

1)Stefan, Carina un kautrīgs dēls Emils.

2)Modele Isabella, kura cer vēl sasniegt karjeras virsotni (riebīgs raksturs), +/- slavens Zviedrijas futbolists Peter, kurš nesen zaudējis vietu valsts izlasē un meita Molly – pēc tā kā aprakstīta, burtiski citplanētietis. Laulība, kura jau labu laiku turas uz puļķiem un šis pārdabiskais notikums ļauj to izgaismot.

3)Donald un Majvor – senioru pāris ar 50+ kopdzīves gadiem, bet, kuri kopā palikuši vairāk aiz ieraduma, un arī viņu gadījumā nokļūšana kaut kur nekurienes vidū pārbaudīs laulības saišu izturību.

4)Un divi fermeri Lennart un Olof, kuri pirms pāris gadiem, pēc tam, kad abu sievas pēc kopīga ceļojuma ārzemēs tā vienkārši izdomāja neatgriezties, sāka gulēt vienā gultā, jo atsevišķi vienatnē nespēj aizmigt. Pirms tam ne vienam, ne otram nav bijušas domas par to, ka viņam varētu patikt paša dzimuma pārstāvji, un arī līdz šim vairāk par sadošanos rokās reizēm nav tikuši, kur nu vēl publiski izrādīt jūtas starp svešiniekiem.

Plus ik pa brīdim fragmenti no suņa Benija skatpunkta, par kuriem māc stipras šaubas, ka antropomorfisma procents būtu uzskatāms kā zems. Benijs nav vienīgais mājdzīvnieks četru treileru nekurienes parkā, ir vēl arī kaķis, bet labi ka vēl no tā puses netika piedāvāts skatījums uz notiekošo

Pirmā puse vēl šķita gluži sakarīga, bet pie 200-300lpp sāc prātot, kad sekos sakarīgs skaidrojums situācijai, kurā tēli iemesti, bet pēc +/- trīssimtās jo tuvāk nāk beigas, jo vairāk pārņem sajūta, kādu sū**, ja drīkst tā izteikties, un murgojumu es lasu. Atstāja riktīgi sliktu pēcgaršu, kas 100% neatspoguļo pašu sākumu. Rodas jautājums kāda jēga bija no visām atmiņu ainām par tēlu pagātni no “reālās” pasaules, ja noslēgums tiek tā vienkārši aprauts, jo apnika rakstīt, un tās neko nenozīmē.

Varbūt I Am Behind You vislabāk kategorizējams kā sava veida mağiskais reālisms, bet gribētos teikt, ka grāmatas ielikšana šausmu žanrā (vismaz uz to vairāk paļāvos, kad to iegādājos) ir bijusi kļūdaina un vairāk nodara skādi, radot lasītājam nepamatotas gaidas, kuras grāmata nepiepildīs. Ja noņem triku ar grupiņu svešinieku iemešanu situācijā, kurā visi ir spiesti sadzīvot viens ar otru, plus tikt kaut kā galā ar līdz tam neatrisinātiem savstarpējiem konfliktiem, tad pāri nekas saturīgs nepaliek. Īpaši, ja vēl autoram šķietami zūd interese izskaidrot pašu fenomenu. Tikpat labi tēli varētu tikt ievietoti kādā citā līdzvērtīgā situācijā un lokācijā.

Fredrik Backman – A Man Called Ove (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Ove satika un vēlāk apprecēja Sonju, viņš jau bija viens liels rūgumpods, kurš apzināti izvēlas rutinizētu ikdienu ar pēc iespējas mazāk nejaušībām, pārmaiņām un variācijām. Pēc 40+ kopdzīves gadiem Ūve nav ne mazākajā mērā mainījies, bet diemžēl krāsainums līdz ar lielu dzīves jēgu, ko viņa dzīvē ienesa Sonja, ir zudis. Pirmajos mirkļos, kad Ūve piemin sievu, bet viņa nekur pati apkārt nav, rodas jautājums, vai Ūve ir līdz galam pieņēmis sievas nāvi pēc gadiem ilgas cīņas ar vēzi, bet patiesība ir pat skumjāka. Attiecību nozīme Ūvem ir bijusi tik liela, ka tas vēl joprojām neļauj beigt sērot par zaudēto un ļauties priecāties par labajām atmiņām.

Ūve ir vienpatis un ļoti izteikts principiālists. Ja apdzīvojamā teritorijā nav atļauts iebraukt ar auto, tad nemaz nedomā ielīst kaut pa centimetru, citādi vari būt drošs, ka Ūve būs klāt kā likts, lai labotu notikušo. Nav nozīmes, ka puķu dobē nekas neaug, tik un tā i neiedomājies tajā iekāpt, kaut vai nejauši. Labu veiksmi nabaga kasierim/zāles darbiniekam kādā elektro preču veikalā izskaidrot iesīkstējušam opim, kāpēc planšeitei nenāk līdzi klaviatūra, ja sarunas laikā viņš šo ierīci pielīdzina datoram. Tādi un citi piemēri, kā vienīgā vispār atzīstamā auto marka, kuru izvēlas normāli domājoši cilvēki, ir SAAB, ideāli raksturo Ūves personību.

Protams, šādi cilvēks cilvēks nekļūst vienas dienas laikā, kā jau visi, un atmiņu ainas gan pirms Sonjas, gan abu kopdzīves laikā, par ko Sonjas draugi nerima brīnīties, ko viņa Ūvē tādu saskatījusi, atklājas neviena vien sāpīga pieredze, kas no reizes uz reizi pārliecinājusi Ūvi paļauties tikai uz sevi, piesargāties pielaist citus pārlieku tuvu un uz vairumu, īpaši ofisa klerkiem, skatīties ar ļoti lielām aizdomām.

Bet, lai kā Ūve censtos, stāsta tagadnes ainās un sižetā pa druskai  vien atklājas, ka Ūve lielākoties mēğina visās situācijās būt liels rūgumpods, kura pasaulē reti kurš vairs pats māk salabot kaut ko vienkāršu vai uzņemties atbildību utt., lai tādejādi sevi pasargātu, bet visu izmaina vienas jaukas imigrantu ğimenes ievākšanās kaimiņos un pagalmu kaķa uzrašanās, kur bez Ūves aizsardzības būtu gals klāt. Stāsta laikā, lai kā Ūve necenstos, tomēr atklājas, cik plaša patiesībā ir Ūves sirds.

Jauks feel-good stāsts, kas jauki ietērpj pamācību nespriest par vīru pēc viņa cepures. Filmu, kas uzņemta pēc romāna motīviem neesmu skatījies, bet treilera lielais humors gan šķita drusku pārspīlēts/nevietā.

John Grisham – The Summons

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Rejs, profesors juridiskajā fakutlātē~ Virdžīnijā, saņem uzaicinājuma vēstuli nevis ierasties uz kādu tiesas prāvu kā lieciniekam vai potenciālam žūrijas loceklim, bet gan pie tēva stipri gados, kurš jau labu laiku cieš no vēža radītajām sāpēm un vairs nav tas pats darba rūķis un visu respektētais, neviena neiebiedējamais tiesnes kā agrāk.

Vēstule savā tekstuālajā formulējumā ir visai skopa un ierašanās datums nav nekādā veidā saskaņots ne ar Reju, ne viņa brāli Forestu, bet tas ne mazākajā mērā Rejam nav pārsteidzoši, jo tāds pats kā tiesas zālē, tāds ļoti bieži tēvs bija arī pret dēliem.

Pirmais šoks, Rejam atgriežoties dzimtajās mājās, ir tēva atrašana klubkrēslā esam mirušu, bet vēl lielāks pārsteigums seko, kad Rejs skapī 27 kurpju kastēs noslēptus atrod aptuveni  $3 miljonus. Loğiski būtu neko pašam neslēpt, atklāt par atrasto brālim un vēlāk sadalīt mantojumu, kas nu būtu palicis pēc nodokļu apmakas. Bet problēma pirmkārt tāda, ka jau no tīņa gadiem Forests ir cīnījies ar dažāda veida atkarībām un Reja pārliecība pauž, ka ar naudu brālis visdrīzāk kaitētu sev, ja ne vēl nepārdozētu. Otkārt pirms izlemt, ko iesākt ar naudu, vispirms Rejam ir obligāti jānoskaidro,vai nauda nav iegūta nelegāla. Pēdējais, ko viņš gribētu būtu aptraipīt tēva spodro reputāciju.

Bet, kā jau varētu noprast, tad tieši Reja izvēle noklusēt par atrasto aizsāk grāmatas pamata sižetu, kas katru mirkli liek Rejam uztraukumā atskatīties pār plecu un par saldu miegu var vispār aizmirst. Iedoma un cerība, ka tikai Rejs zina par $3 miljoniem ātri vien izkūp, pēc kā vien ar izslēgšanas principu un ejot cauri tēva dokumentiem var sākt prātot, no kurienes nauda nākusi, kādēļ tā nav tikusi iekļauta testamentā un kurš to visiem līdzekļiem vēlas Rejam atņemt!

Labs trilleris, kas sniegs tieši to, ko var sagaidīt un cerēt, ja ir zināms, ka autors ir Džons Grišams.

Kathy Reichs – Bones are Forever (Temperance Brennan #15) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai cik garš vai īss nebūtu katras personas mūžs, kauli no visiem organiskajiem audiem noārdās vislēnāk (piekasīšos jau pie pirmās izdevības pie grāmatas nosaukuma 😄). #15 Bones are Forever sērijas turpinājumā psiholoģiskā izturība tiek pārbaudīta visiem iesaistītajiem izmeklētājiem, to skaitā antropoloğei Temperansai Brenanai, kad par galveno aizdomās turamo personu vairāku zīdaiņu nāvē mīklainos apstākļos kļūst pati mati. Varbūt policijai nebūtu bijušas pat nekādas aizdomas par varbūtēju noziegumu, ja godīgs un čakls ārsts neziņotu attiecīgajiem dienestiem par jaunu, aizdomīgu pacienti, kura nonāk uzņemšanā nonāk asiņošanas dēļ un pēc visām pazīmēm izskatās, ka būtu nesen dzemdējusi, bet pati to noliedz.

Nozieguma, aiz tīša prāta vai ne, izcelsmes vieta ir Kanādā, kas autorei ļauj izmeklēšanā iesaistīt detektīvu Raienu un, papildus aizmukušās mātes tvarstīšanai, paturpināt blakus-sižetu par abu jūtām un potenciālajām attiecībām ārpus darba, kas arī šoreiz turpina riņķa danci un nekur diži uz priekšu neizkustās.

Klausoties Bones are Forever tikpat kā uzreiz aiz #14 Flash and Bones izteiktāk jūtami bija sērijas regulārie trūkumi nekā plusi. Ja vēl neuzkavējas pie tā, kāpēc antropoloğe, nevis detektīvi, ir galvenā izmeklētāja šajā sērijā, tad viens, ko nepieminēju pie #14 raksta ir Brenanas regulārie pravietiskie sapņi. Ne tikai viņa spēj atcerēties visas detaļas no sapņiem pēc pamošanās, kas vēl būtu tā neko, bet tikpat kā katru reizi tie ir par attiecīgās grāmatas izmeklēšanu un turklāt vēl tādi, kurus pareizi interpretējot var nonākt pie vainīgā atrašanas. Viens visai paliels triks, lai vajadzīgā brīdi pavirzītu sižeta gaitu sev vēlamā virzienā un/vai izrakstītu sevi laukā no strupceļa.

Giorgio Bassani – The Novel of Ferrara

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: W.W. Norton

Manas pārdomas

The Novel of Ferrara ir divu īso stāstu krājumu, trīs noveļu un vienas ne pārlieku garas grāmatas apkopojums. Kā jau tagad daudzi literārie pirkumi un lasīšanas izvēles, tad personīgi par šo krājumu (autors un grāmatas u.c.) pirms lasīšanas neko nezināju un paļāvos uz Steve Donoghue rekomendāciju, kura kārtējo reizi trāpa desmitniekā.

Grāmata iesākas ar pieciem īsajiem stāstiem zem kopējā nosaukuma Within the Wall. Katram stāstam ir savi varoņi, bet gan no priekšvārda, gan ievada autoru teiktā (Andre Aciman un tulks Jamie McKendrick) var spriest, ka lielāka nozīme kā stāstos, tā arī novelēs ir tematikai, situācijām, kurās tēli nokļūst un visa krājuma centrālajam tēlam Ferraras pilsētai un tās atmosfērai.

Paša pirmā stāsta 1)Lida Mantovanigalvenajai aptuveni 25gadus jaunajai varonei ir nopietnas jūtas pret diviem puišiem vienlaikus, turklāt no viena jau ir ārlaulības dēls. Tomēr radiem un ģimenes noteicošajiem personāžiem ir citas domas un viņa tiek savesta kopā ar kādu daudz labāk respektablu

b)The Stroll before Dinner – mīlestība, attiecības neskatoties uz potenciālu skandālu sabiedrībā atšķirīgo statusu dēļ, kā fons stāstam ir vecmāmiņas atmiņas par pašas jaunību un trakajiem attiecību piedzīvojumiem, skatoties uz mazmeitu.

c)A Memorail Tablet in Via Mazzini – šī stāsta galvenais varonis Geo Josz, pārdzīvojis neiedomājamas grūtības pēc izsūtīšanas uz vāciešu koncetrācijas nomenti, atgriežas dzimtenē tikai, lai mīļo māju vietā atklātu, ka kaut kādi tur svešinieki jau tur dzīvo un nedomā viņa dēļ izvākties. Paša izskats gan neatbilst stereotipam, jo Geo ir nevis tievs vai pat izkāmējis, bet gan resns kā skapis (dažam labam pat rodas aizdomas, vai tas nav liecinājums, ka tas ir redzamais atlīdzinājums no vāciešu puses, teiksim par ziņošanu nomentē). Kaut arī stāsta Teicējs nav Geo pusē un apgalvo, ka viņam, ja vien pats gribētu, ļautu un pat palīdzētu nostāsties uz kājām, ja vien pats gribētu. Tad no apkārtējo rīcības tāds iespaids nerodas, un Geo atliek ķepuroties pa dzīvi, kā nu māk.

d)The Final Years of Clelia Trotti – stāsta pamatā ir spēja izdzīvot krasu politsko pārmaiņu (uz slikot pusi) pārmaiņu priekšā, kad stāsta gadījumā pie varas nāk fašisti. Brīdī, kad vēl ir iespējams, pieņemt izvēli mukt prom vai palikt un cerēt uz to labāko, īpaši, ja vēl esi ebrejs.

e)A Night in ’43 – Within the Walls pēdējais stāsts uzreiz dot skatu pretējā nometnē, kad vienkāršie cilvēki izvēlās pievienoties jaunajam režīmam, ceroti tā pasargāt sevi un savus tuvos, pat ja tik dedzīgi netic tai visai ideoloģijai un propagandai.

Pēc Within the Walls seko pieminētās noveles un grāmata, lai visu krājumu varētu noslēgt ar vēl sešiem īsajiem stāstiem.

2)The Gold-Rimmed Spectacles, kā arī nākošo divu darbu, galvenais varonis netiek minēts vārdā. Personīgi piezīmēs izvēlējos viņu apdevēt kā POV (varētu, protams, arī kā Teicējs), bet tikai uzsākot Behind the Doors noveli nopratu, ka POV visos trijos ir viens un tas pats, vienīgais, ka darbi nav sakārtoti notikumu darbības hronoloģiskā secībā.

Doktors Fadigati jau ir 20+ gadus ilgi un labi respektēts ārsts, bet visu šo laiku bez otras pusītes vai citām nopietnām attiecībām, kas dod auglīgu augsni baumām par viņa seksuālo orientāciju. Nav gluži tā, ka Dr.Fadigati zaudētu ilggadējus pacientus vienas nakts laikā, bet, baumām turpinot izplatīties, doktora dzīves ceļš sāk vest tikvien kā uz leju. Tomēr, lai cik nievājoša attieksme nekļūtu no to cilvēku puses, kuri vēl pirms neliela laika ar katru sīkumu vērsās pie dakter, viņš lien vai no ādas ārā, lai censtos atkal izpelnīties atzinību; kļūst pat žēli noskatīties.

3)The Garden of the Finzi-Continis

Pats garākais no The Novel of Ferrara iekļautais darbs un personīgi, ja ne visa krājuma favorīts, tad tuvu tam.

POV nejauši bērnībā iepasīztoties ar meiteni no Finzi-Continis ģimenes (arīdzan ļoti turīgi ebreji), vēlākos jaunības gados kļūst par pamata bāzi īsai, bet spēcīgai draudzībai gan ar pašu meiteni Micol, gan ar viņas brāli Alberto un pastarpināti arīdzan ar tēvu profesoru Ermanno.

Par notikumu centrālo vietu kļūst tenisa korts, kuru Micol, Alberto, POV un vēl daži jaunieši sāk aktīvi katru vakaru izmantot pēc tam, kad viņi bez šķietami acīmredzama iemesla, neskaitot ebreju tautību, tiek izslēgti no vietējā tenisa kluba. POV gadījumā grāmatā tiek minēts vēl viens piemērs, kad, gribēdams bibliotēkā uzsākt darbu pie nopietna darba mācībās,  POV tiek klusām palūgts atstāt telpas un neatgriezties.

Īsajā romānā Finzi-Contini dārza teritorija un tenisa korts ir tāda kā utopiska oāze, kurā aizmirsties par trakumiem ārpus tā, kas ļauj iztēloties, ka nekādu sliktu pārmaiņu ārpus tā nemaz nenotiek.

4)Behind the Door atgriežas POV bērnībā (hronoloģisko secību minētu kā 4-2-3). Uzsākot jauno mācību gadu jaunā klasē, POV vairs neizjūt to pašu entuziasmu ne pašās mācībās, ne jaunu draugu rašanā. Gluži bez draugiem puisis nepaliek un par tādu kļūst Lučiāno, kura vecāki pretstatā POV ne tuvu nav tik turīgi. Pārsteidza POV tēla gatavā (pārlielu lielā) uzticība Lučiāno jau pirmajā reizē izrādot visu māju visos sīkumos. Varbūt tagad ir citi laiki, bet man pirmā doma bija, vai noveles laikā no POV mājas nesāks šis tas pazust. Noveles gaitā POV parāda vēl dažas negatīvās iezīmes, kad viņam draudzība ar Lučiāno pašam vairs nepatīk iedomātu vai ne tik ļoti izdomātu iemeslu dēļ, un veids kā POV to cenšas panākt ir aplinku ceļā, lai pašam būtu vieglāk, nevis problēmu risinot pa tiešo.

Pēdējās noveles, kura patika salīdzinoši vismazāk, 5)The Heron aizved pie citiem varoņiem Ferraras pilsētā, kurā labi pārticis Edgardo Limentani (45g), ja neskaita gidu, brīvdienās viens pats izlemj doties putnu medībās (pamatā pīles). Jau pats rīts iesākas ar Edgardo neierastu noskaņojumu, ko medību laikā akcentē viena konkrēta gārņa uzrašanās. Ja vēl pirmajā tā pamanīšanas brīdi putns aizlido prom neiztraucēts, tad otrā reizi tam nav tik veiksmīga un gids to vispirms savaino, bet gida suns pēcāk no notver. Viss notikušais ap šo gārni aizsāk domu virkni, kas noved pie lēmuma par pašāvību nošaujoties. Pati darbība netiek parādīta uz lapas, bet līdz tam Edgardo lasītājam atklāj visas depresīvās, sērīgās un saldsērīgās domas par dzīvi, kuras pašnāvība noņems kā smagu nastu.

Un noslēdzoši seko 6)The Smell of Hey ar sešiem īsajiem stāstiem, no kuriem par favorītu bija tieši tie, kuros galvenais tēls bija POV. Vienā no tiem POV jau visai noprotami ir pats Giorgio Bassani. Ja arī novēlēs un The Garden of the Finzi-Continis ir bijis tā domāts, tad jāsaka vien labi vārdi, ka auto-fiction vaibsti nebija jūtami. Pašās, pašās The Novel of Ferrara pievienots labs autora pēcvārds gan vien par pirmajiem pieciem Within the Walls stāstiem, no kura nopratu, ka par auto-fiction faktu varu neuztraukties.

Jim Butcher – Battle Ground (The Dresden Files #17) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pienācis laiks aizstāvēt Čikāgas pilsētu un mirstīgo cilvēku pasauli kā vēl nekad iepriekš. Vieniem iesaistīšanās konfliktā starp mitoloğiskiem milžiem ir tīri aiz savtīgām interesēm saglabāt cilvēku populāciju kā potenciālu laupījumu sev, tikmēr citiem tas ir daudzkārt saprotamāks – aizstāvēt savas mājas un savus draugus, mīļotos u.c. Bet vēl, kā pavisam ekstraordinārs ir mazo Harijam Drezdenam uzticīgo laumiņu iemesls –  Pica!

Ierasto pasaules kārtību, kurā parastie mirstīgie cilvēki lielākoties ignorē visa veida pārdabiskās būtnes, grib izjaukt pēdējais dzīvais titāns jeb titāne Ethniu, kura nepriecātos ne par ko citu tik ļoti, kā mūžīgās bailēs un terorā trīcošu cilvēci ar regulārām asinspirtīm profilakses pēc. Ir vēl dažs labs ļauno tēlu pārstāvis, kas cer gūt labumu no šā visa, bet, kuri izmanto titāni, kā ļoti labu un grūti neievērojamu uzmanības novērsēju no pašiem, un dara savu ārpus visu uzmanības loka.

Battle Ground ir nemitīgs notikumu virpulis ar neskaitām kāpumien un kritumiem kā vienai tā otrai konfliktā iesaistītajai pusei. Protams, zinot, ka sērija nebeidzas ar šo grāmatu, gala iznākums kā tāds nav grūti paredzams, bet ceļš līdz tam tāpēc nav mazāk interesants.

Lai gan autora video sarunā man radās iespaids no autora teiktā, ka viņš izmanto šo kauju, lai kārtīgi paretinātu tēlu rindas, tad varbūt pārpratu domāto mērogu, jo vairāk ciest dabū anonīmie tēli. To pašu gan nevar teikt par pavērsiniem un jaunumiem, ko burvja Harija Drezdena dzīvē ievieš šīs cīņas notikumi, gan to norises laikā, gan vēlāk sekojošā iznākuma un tā panākšanas veida sekās.

Visnotaļ aizraujošs turpinājums ļoti labā sērijā, kurā Harija dzīve pēc visa viņa padarītā un pārciestā nesolas kļūt tāpēc vieglāka, itin nemaz. Pēkšņi starp kolēģiem burvjiem neatveras fanu klubs. Joprojām atradīsies tādu, kuri sameklēs vienu mazu negatīvo melnuma krikumu Harija raksturā un rīcībā, lai pavērstu to sev vēlamā gaismā un pasludinātu Hariju vienlīdz samaitātu simtprocentīgā apjomā.

Jim Butcher – Peace Talks (The Dresden Files #16)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādas pārdabisko būtņu rases, kuru pārstāvji visi ir parakstījušies zem Unseelie Accords noteikumiem/līguma, ir izvēlējušās burvja Harija Drezdena Čikāgu kā vietu, kur uzrīkot miera pārrunas pēc iepriekšējo grāmatu trauksmainajiem notikumiem. Šī pasākuma norises vietas namatēvs ir neviens cits, kā Čikāgas lielākais gangsteris Džons Markons, ar kuru Harijam jau ir bijušas dažas saķeršanās un kurš pēdējā laikā ir izlauzis sev vietu arīdzan pārdabiskās pasaules varas spēlē.

Harijam brīvprātīgi piespiedu kārta tiek piešķirts apsardzes (kopā ar dažiem kolēğiem) pienākums, bet tā jau nebūtu Harija Drezdena dzīve, ja kāds to necenstos izmantot pret viņu, lai beidzot par kaut ko atriebtos, vēlams ar letālu atmaksas veidu. Šo kādu acīs Harijs kā White Council burvis un Ziemas feju Bruņinieks iemājo ne tikai pārlieku daudz spēka, bet potenciāli no feju puses var tikt tik ļoti korumpēts un samaitāts, lai kļūtu par draudu paša sabiedrotajiem. Bet viņi nepazīst Hariju tik labi, kā to jau tik tālu sērijā vajadzētu, jo tāds nebūt nav Harija raksturs, lai ļautos tumšās pasaules dziņai un varas kārei. Lai cik varens Harija spēks nekļūtu, viņš neļausies aizmirst par draugiem un svarīgākām vērtībām.

Virzoties miera sarunu pasākuma norises kulminācijas punkta virzienā, Harijam nenākas viegli žonglēt tik daudz labi tēmētus uzmanības novērsējus, bet nekas cits jau neatliek un nebūtu pirmā reize, kad Harijs stājas pretī par sevi lielākam izaicinājumam, neskatoties uz to, ka viņa spējas aug līdz ar katru sērijas grāmatu. Turklāt kopā ar labiem draugiem, kā ex-policisti Kārenu vai Krusta Bruņinieku Waldo Butters (un vēl dažiem) ne tik tas vien ir iespējams.

Ļoti labs turpinājums pagaidām plānotā 25 gr sērijā (The Dresden Files sērijas ierunātāja James Marsters intervija ar autoru), bet kā varētu likt noprast nākamās grāmatas nosaukums un vispār Peace Talks grāmatas beigas, tad ne vienmēr miera sarunas noslēdzas ar miera panākšanu…

Iepalicēji #28

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Moving In #1-6 by Ron Ripley

Braiens Rojs ar sievu, ievācoties nesen iegādātajā mājā, cer patīkami iedzīvoties gan jaunajā dzīvesvietā, gan mazpilsētā kā tādā. Par nelaimi abiem diviem, ātri vien top skaidrs, ka viņi varbūt ir vienīgie dzīvie ēkas iemītnieki, bet tas nenozīmē, ka tajā nemājotu citi, no kuriem dažs labs, kā spocīgais puisēns Pols, nebūt nav sajūsmā par jaunajiem īpašniekiem, un ir gatavs uz visnežēlīgāko, lai to pierādītu.

Ja vairums saskaroties ar ko tādu daudz nedomātu un laistos prom ko kājas nes, tad Braiens nav tik viegli iebiedējams, un arī sieva nav nekāda tur zaķpastala.

Sērijai turpinoties Braienu turpina uzmeklēt saķeršanās ar naidīgi noskaņotiem spokiem. Vēl mazāks skaits, kā to, kuri paliktu nesen nopirktā spoku mājā, būtu to, kuri pēc tam necenstos no tā izvairīties visu savu atlikušo dzīvi. Par centrālajām spoku apsēstajām lokācijām sērijā kļūst tādi ierastie aizdomās turamie kā kapsētas un trako nams.

Viens paliels mīnuss, kuru nevar neatzīmēt attiecībā uz šo sēriju, ir visai anti-kulminācijas beigas pirmajai grāmatai; pēc tam pieminētās puikas Pola pilnīga aizmiršana pēc otrās grāmatas, kaut arī vairākkārt tiek atkārtots, cik liels ir šī spoka naids pret Braienu. Kā arī brīžiem nekonsekventums attiecībā uz izvēlēto spoku mitoloğiju, piemēram, kā tos iznīdēt, kas drusku nesakrita ar citu iepriekš klausītu šī autora sēriju Berkley Street, kaut arī galvenais varonis no tās ņem dalību arī šajā.

Katru sērijas nelielo grāmatiņu var lasīt atsevišķi un tas neko nesaboja, jo jūtams vispārējais stāsts no pirmās grāmatas līdz sērijas noslēgumam nebija, bet tāpēc nevarētu teikt, ka tādēļ tās nebūtu laba izklaide. Moving In sērija nepretendē būt augsto plauktu literatūra, bet būs ideāla tumšiem vakariem Oktobra mēnesim Halovīna noskaņai.

***

Odd Thomas (Odd Thomas #1) by Dean Koontz

Jau kopš bērnības Odd Thomas ir bijis savāds puika un ne tikai vārda dēļ, pie kura neparastuma jau sen pierasts, bet galvenokārt tāpēc, ka Ods spēj saskatīt spokus. Atšķirībā no Ron Ripley vardarbīgajiem spokiem, Dean Koontz versijā tie ir daudzkārt miermīlīgāki un nespēj mijiedarboties tik ļoti ar dzīvajo pasauli, un no tiem var atlekt pat savs labums, ja vien spēj tos tā teikt precīzi nolasīt.

Odam bez “spoku redzes” ir arīdzan labi attīstīta intuīcija un čujs, lai laicīgi nojaustu potenciāli tuvojošamies nelaimi, kā notiek grāmatas sākumā, kad ēdnīcā vienā jaukā dienā iesoļo svešinieks vairāku ~bodaku pavadībā. Tā Ods ir nosaucis garus, kuri uzkavējas uz Zemes un kurus piesaista vardarbība, asinis, cilvēki, kuri to veicina utml, bet jāpiezīmē, ka ne visi spoki ir bodaki un otrādi.

Ods arī uztver priekšvēstnešus, ka nelaime sekos 15.augustā (grāmatai sākoties ir 14.), kādēļ, lai novērstu ļaundaru nodomus ir jārikojas ātri un izlēmīgi. Par grāmatu kopumā gribētos teikt, ka tās centrālais tēls pavisam noteikti ir tās galvenais varonis Ods Tomass un viņa personība un ka sižets vairāk ir kā pavadošā persona, kas to visu papildina.

***

The End (Zombie Fallout #3) by Mark Tufo

Sērijas ietvaros The End pagaidām ir labākā grāmata un tai var dot kvantitatīvi 3no5, bet tik un tā tas neko dižu nepasaka, ja gribētu prozu, tēlus un sižetu (principā visu grāmatu kā tādu) salīdzināt ar kaut ko citu.

Ja arī mana auss šoreiz nesaklausīja tik daudz zemas kvalitātes un stila jokus, tad pilnībā bez tiem autors nespēj iztikt.
Papildus tam uz mirkli trešajā Zombie Fallout sērijas grāmatā galvenie varoņi nokļūst armijas bāzē, kura šķiet ir spējusi saglabāt savu struktūru un organizētību par spīti visam haosam, bet tas vairāk kalpo par iespēju tēliem un lasītājam uzzināt informācijas izgāztuvi par apokalipses rašanās iemesliem, kā arī drusku par situāciju citviet gan valsts ietvaros, gan pasaulē. Bet tikpat ātri tas tiek nonullēts un esam atpakaļ pie galvenā varoņa un glābējā Maikla Talbota. Un potenciāli jautājumi, kas tādā gadījumā ir noticis citviet valstī ar militārām bāzēm nemaz netiek apspriests.

Ne visai pārliecinošs šķiet papildus sērijai piedotais pārdabiskums bez zombijiem, kur vairākiem tēliem piemīt telepātijas talants, kuru autors izmanto, kad  cits viegls sižetiskais risinājums vairs nav pieejams, un ko varētu teikt par citām līdzīgām situācijām.