Sean Platt, Johnny B. Truant – The Beam: The Complete First Season

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Beam pasaules nākotne 2097.gadā atkarībā no tavas bagātības un pārticības ir kļuvusi vai nu par utopiju vai arī nelaimīgu distopiju. Nākotne, kuras politisko un ģeogrāfisko karti izmainījušas un izveidojušas nekontrolējamos apmēros postošas klimata pārmaiņas un ūdenslīmeņa celšanās, kas trīs Ziemeļamerikas valstis (Kanādu, ASV un Meksiku) par spīti visām nesaskaņām un atšķirībām līdz tam piespiedušas apvienoties, vienlaikus izolēties no pārējās pasaules, vienotā Ziemeļamerikas Savienības (NAU) valstī.

NAU iekšēji sadalījusies divās Enterprise un Directorate nometnēs. Iekš Enterprise valda meritokrātija, bet vienlaikus katrs ir par pats par sevi, pat savas grupas, kluba, biedrības u.c. ietvaros jāsaglabā veselīgs paranojas līmenis, ja vēlies dzīvot pārticīgi bez uztraukumiem par minimālu izdzīvošanu. Tikmēr Directorate velk uz komunisma sociālisma pusi. Par visu parūpējas tavā vietā, bet vienlaikus arī nesūdzies, ja kaut kas līdz galam ne tā, ja funkcionāri par tevi šķietami nav citos jautājumos par tevi padomājuši kā pirmajā vietā.

Nav gluži jāuztraucas, ka viena izvēle kaut kad jaunības pagātnē būtu neatgriezeniska, ka nebūtu iespējams ik pēc sešiem gadiem var palikt turpat vai izmēģināt laimi otrā nometnē. Vienlaikus medicīnas sasniegumi gājuši uz priekšu, piešķirot iespēju dzīvot krietni ilgāk, kas katru izvēles svaru padara ievērojami lielāku.

No audio grāmatas produkta puses šis vairāk der kā izmēģinājuma variants, lai saprastu, kuri ierunātāji tev patīk labāk, kurus varētu paklausīties vairāk viņu individuāli izpildītās grāmatās. Līdz galam patraucēja, ka, lai arī balsis mainās līdz ar galveno perspektīvu pa nodaļām, tad katrā daļā nav tā, ka citu ierunātie tēli neizteiktos. Balsis/tēli nemijas savstarpēji teiksim dialoga ietvaros, rezultātā vienam tēlam var būt krasi atšķirīgas balsis. Arī sižeta epizodiskais raksturs un sekojošais sērijas sadalījums pa sezonam nepalīdz stāsta vispārējo, lielo sižetu padarīt uztveramāku un baudāmāku.

Kopējais iespaids par The Beam pirmo sezonu nebūt nepamudinātu šīs sērijas otro sezonu pavirzīt TBR listes priekšgalam.

Edward W. Robertson – Breakers #0.5-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vispirms nāk saslimšana, kas ļaunāka par mēri un kovidu kopā, saslimst un nomirst teju 99% pasaules populācijas. Vien retajam ir imunitāte, bet, ja vēl ar to nepietiek, tad izrādās, ka pat pašas trakākās konspirāciju teorijas par slimības izcelsmi nav iekļāvušas tās avotu kā citplanētiešus, kuri cer pēc cilvēku iznīcīnāšas iegūt Zemi sev.

Pat pēc ‘’ciemiņu’’ ierašanās un atklāsmes par pirmās apokalipses autoriem starp dažādām izdzīvojušo cilvēku nometnēm un grupām pēkšņi nedzimst viens vesels apvienots spēks lielāka mērķa vārdā iznīcināt iebrucējus no Visuma. Savstarpējās sadursmes un cīņa par resursiem, par ietekmi un kontroli gan pār resursiem, gan citiem, kuri arī vēlētos tos izmantot, turpinās. Savā ziņā sērīgi un bēdīgi, ka pat šādā momentā pēc visa pārdzīvotā un pieredzētā cilvēka daba ņem virsroku. Tā nespēj pat pagaidīt, līdz tāds varonis kā Valters jeb vienkārši Walt Lawson ir palīdzējis tikpat kā simtprocentīgi pieveikt iebrucējus atstājot dzīvajos vien saujiņu citplanētiešu, izkaisītus pa planētu.

Gribētos teikt, ka katru triloģijas grāmatu varētu arī lasīt neko nezinot par citām. It īpaši sērijas otro grāmatu Melt Down, kurā Valts ņem darbību vien epizodiski, bet pamatā ir par diviem savstarpēji nesaistītiem tēliem Ness Hook un Tristan Carter, kuri pirms apokalipsēm arī iekļūdami pieaugošo kārtā nebija tikuši skaidrībā, ko īsti iesākt ar dzīvi, kādu profesiju un darbu tie vēlētos. Abiem līdzīga sākotnējā situācija vien ar atšķirību, ka Nesa vecāki, lai viņš pie tiem varētu dzīvot pieprasīja īres un komunālo rēķiņu apmaksu, bet Tristanas vecāki izpauda lielāku atbalstu un situācijas pieņemšanu. Katram ir pa brālim, Nesam vecāks un krietni izteiktāks mačo tips, Tristanai vēl nepilngadīgs brālis. Katram tēlu duetam pirmā sastapšanās arīdzan izvēršas gana atšķirīgi, lai sižets izvērstos jo interesantāks.

Triloģijas pirmajai un noslēdzošajai grāmatai Breakers un Knifepoint ir viens kopīgs Valtera tēls, bet neradās iespaids, ka Knifepoint tādēļ būtu neizprotams. Valters ir kļuvis par sava veida leģendu, būdams par galveno iemeslu citplanētiešu ‘’mātes kosmoskuģa’’ iekriešanai okeānā. Vien nelaime, ka citplanētieši atgādina krabjveida astoņkājus un visticamāk nāk no izteiktas okeānu planētas. Cīņa ar tiem tikpat kā noslēgusies, vien jāpārkāpj pēdējai astei. To diemžēl sāk just arī visi citi un cilvēku savstarpējās militārās sadursmes un konflikti uzplaiksnī vēl jo vairāk un biežāk.

Edward W. Robertson interesantā veidā The Breakers triloģijā apvieno diva veida apokalipses un ar tām pārbauda cilvēku izdzīvošanas māku un gribu.

T.W. Brown – Dead #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad tā pēkšņi un bez brīdinājuma mirušie augšāmceļas, bet ne, lai turpinātu iesākto dzīvi, bet gan, lai uzbruktu vēl dzīvajos esošajiem, ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tāpat, kā līdz šim. Kad rekordīsā laikā krīt jebkāda veida valsts pārvaldes un tikpat ātri par vienu no lielākajiem draudiem līdzās zombijiem kļūst dažs labs līdzcilvēks, kas izmanto izdevību norauties no ķēdes un vēl lielākā postā un nelaimē iegrūst kādu citu, lai pats sagrābtos vēl vairāk varas un varētu to žvadzināt pāri citiem, ir skaidrs, ka būs vajadzīgi spēcīgi labie tēli līderi, kas stāsies tādiem briesmoņiem pretim.

Pat tādiem turklāt kļūst personas, kā Stīvs Hobarts vai Kevins (‘’the geek’’), kuri atšķirībā no citiem piemēriem Dead sērijā izvēlās darīt labu un palīdzēt. Kas nebūt neklājas viegli, kad ir citi, kuri vēlas izmantot haosu un anarhiju savtīgiem nolūkiem. Bet par spīti grūtībām vispirms no zombiju puses un vēlāk no laikapstākļu un pienākošās ziemas puses (pārsteidzoši, ka netiek pieredzēta neviena viesuļvētra), it īpaši, ja atrodies teritorijā, kur ziema ir bagāta ar sniegu, gan Kevina, gan Stīva grupas mazpamazām no dažiem indivīdiem pieaug un izveidojas teju līdz pat mazu ciematu cienīgiem apmēriem. Katram ar mainīgiem panākumiem, par ko vienīgo majienu sniegšu, ka pat visi galvenie varoņi nav pasargāti no priekšlaicīgas nāves pirms sērijas beigām.

Pēc iniciālā šoka, kad vispirms vēl jānotic tādu staigājošo miroņu eksistencei, kā dēļ vien tiek zaudēti tūkstošu tūkstoši, jo tak pirmā reakcija uz kaut ko tādu, ir ka zombiji taču neeksistē, izdzīvojušie savācas, kā jau pieminēts savācas dažāda rakstura grupās un nosacītās koalīcijās. Viena grupa absorbē citu līdz brīdim, kad dažas grupas jau sāk atgādināt zudušo laiku mazpilsētas apmērus. Diemžēl jo tālākā pagātnē paliek zombiju apokalipses izcelšanās, jo izteiktāk pierādas, ka, lai kādi laiki nepienāktu, militāra rakstura konflikti bija, ir un būs starp cilvēku nometnēm, kas sērijai turpinotos un atklājoties, ka ir salīdzinoši gana liela cilvēku populācija, kuri pēc zombiju koduma vai skrāpējuma paši nepārtop par zombiju, bet kļūst par šīs slimības nēsātājiem. Kā rezultātā rodas gan tikai imūno grupas, gan tīri nezināmo grupas (līdz kādam kas neatgadās), kuras apņēmušās, lai tur vai kas, bet censties nogalināt līdz pēdējām indivīdam no pretējās grupas, un vien reta ir tāda saime, kurā gan imūnie, gan pārējie spēj sadzīvot.

Pamatā sērijas darbība notiek ASV, bet ar maziem fragmentiem autors nosacīti cenšas horizontu pavērt plašāku arīdzan uz pārējo pasauli. Nosacīti, jo vien uz brīdi ieskats tiek Ēģiptes teritorijā, kur kāds cenšas uzdoties par faraonu un atdzimušu seno dievu pārstāvi līdz mirklim, kad uzrodas kāds, kurš zina labāk un ierāda viņam patieso vietu, nevis akli pakļaujas. Ilgāk un biežāk autors paviesojas Lielbritānijā, kur izdzīvojušie saskaras ar līdzīgām problēmām kā ASV.

Interesants koncepts autoram sanācis attiecībā uz vēl bērnu vecumā pārvērstajiem par zombijiem. Kā viņu atšķirīgā smadzeņu darbības un attīstības saistītā fizioloģija vēl ļauj saglabāt niecīgas prāta spējas un atmiņas zibšņu fragmentus, kas radikāli izmaina viņu uzvedību, ļaujot pieņemt nosacītus lēmumus, izveidot slazdus un visādi citādi būt daudz bīstamākiem. Bēdīga ziņa sniedzama arī visiem kaķu mīļiem, jo kaķi šajā pasaulē nespēj kļūt par zombijiem, bet gan ir kā pārnēsātāji un pat ar vienu skrāpējienu var piespriest tev nāvessodu, kas loģiski viņus padara par ārkārtīgi nevēlamiem radījumiem. Par laimi, suņiem nav ticis tāds pats liktenis.

Diemžēl secinājums par sēriju, lai gan izklaidējoša, tad galu galā drusku pārāk izstiepta garumā, it īpaši tiekot līdz sērijas beigām, kad vairāk rodas, ka autoram vairs nav gribējies turpināt. Galvenajiem tēliem ir jau bērni, kāda mirušā līdera vietā stājušies citi tikpat godprātīgi un lieliski, bet tikpat labi sērija varētu būt bijusi kompaktāka ir lielākas pabeigtības sajūtu. Citādi arī tikpat labi sērija varētu turpināties vēl un vēl.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.

Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.

***

Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.

Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.

Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.

***

Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.

Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.

Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.

***

The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.

Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.

Mira Grant – Deadline (Newsflesh #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis aptuveni gads kopš Newsflesh triloģijas pirmās grāmatas Feed notikumiem. Smags gads Šonam Meisonam, kurš savu māsu Džordzu bija spiests nošaut pirms viņa pārvēršas zombijā, jo kāds mērglis bija viņai iešāvis šautriņu pilnu ar Kellis-Amberlee vīrusu. Tomēr, lai cik smagi neklātos, Šonu pie dzīvības tā teikt vēl uztur nepieciešamība sodīt vainīgos ne tikai viņa māsas nāvē, bet krietni lielākā konspirācijā un nāvju skaitā.

Pavisam negaidīti šāda iespēja rodas, kad uz Šona un viņa žurnālistu/blogeru komandas durvju sliekšņa uzrodas CDC aģentūras pētniece Kellija, kura ar vecāka kolēģa palīdzību noviltojusi savu nāvi ar klona palīdzību un tagad bēguļo, jo pastāv visai lielas bažas, ka kāds iekš CDC apzināti apslāpē un liek šķēršļus pētījumiem zombij-vīrusa izārstēšanā/pieveikšanā. Vien Kellija joprojām saglabā naivu ticību, ka CDC lielā mērā tomēr vēl darbojas visas sabiedrības, ne dažu indivīdu interesēs.

Deadline lielā mērā ir uz Šonu fokusēta grāmata, kā viņš pēc māsas nāves tiek galā ar notiekošo pasaulē. Nebūtu Kellija un viņas nestās jaunās problēmas, kas zina, cik tālu neceļos aizietu Šona prāts. Jau tagad viņš dzird māsas balsi savā galvā un pat sarunājas ar viņu, kur nu vēl, ja nāktos tupēt ilgstoši dīkstāvē.

Ir pagājuši teju 30 gadu kopš iniciālās zombiju apokalipses izcelšanās, gandrīz 30 gadu, kuru laikā izveidojusies komfortabla sistēma, ar kuru kontrolēt tikpat kā jebkura veida cilvēku pārvietošanos. Pavisam noteikti ērta sistēma, kuras ietvaros lasītājam tik pašsaprotamas kustību brīvības ir tāltāla pagātne, kuru dažs labs tur arī vēlētos atstāt uz neatgriešanos. Kā vārdā būtu pat gatavs uz pašu pēdējo.

Deadline tikpat kā visas grāmatas garumā lieliski turpina Feed iesākto, diemžēl autorei kaut kā lieliski pašās beigās epilogā izdodas visam piegāzt treknu darvas/sūda karoti, lai sabojātu visu līdz tam brīdim lielisko iespaidu. Vien ceru, ka triloģijas noslēgums dos labus paskaidrojumus, lai atmiņā negatīvi nepaliktu visas trīs grāmatas.

Mira Grant – Feed (Newsflesh #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kādā paralēlā pasaulē 2014.gads ir bijis tas liktenīgais gads apokalipses pienākšanas ziņā, kad pasauli pāršalc spēcīga pandēmija. Nez kuram bija tā spožā ideja, ka gaisā izsmidzinātas zāles pret parastu saaukstēšanos un visa veida vēžiem ir laba ideja, bet, ko dīvainā kārtā nebija paredzējuši, ka pasaulē atradīsies fanāti, kuri tajā saskatīs konspirācijai cienīgas idejas, lai aiz nezināšanas radītu ideālu kombināciju patiesu dzīvo miroņu/zombiju ‘’dzimšanai’’.

Feed pamata sižets aizsākas 25gadus vēlāk ASV prezidenta pirmsvēlēšanu laikā, kad pasaule kopumā, vismaz cik zināms, ir spējusi sadzīvot ar jaunajiem apstākļiem, bet lielā mērā uz personīgās brīvības rēķina. Par cik apokalipses izcelšanās brīdī tradicionālie ziņu avoti pie visām varītēm centās līdz pēdējam apstrīdēt tik absurdu ideju, kā reāli zombiji, tad par ziņu galvenajiem radītājiem pamatā kļuvuši blogeri. Šajā aspektā var acīmredzami just, ka grāmata publicēta 2010.gadā pirms Kovida pandēmijas, pirms Trampa ievēlēšanas par prezidentu. Kā piemēru tam var minēt galveno varoņu pausto viedokli, ka sabiedrība pārsvarā loģiski izvērtē ziņu avotus no vismaz 5-6 avotiem un neuzticas tikai vienam.

Galveno varoņu blogeru komandu veidu brālis un māsa Georiga un Shaun Mason un kolēģe IT speciāliste un dzejniece ar iesauku Bafija (žēl, ka grāmatā ne reizi neizskan frāze ‘’Bafija, zombiju slepkava’’, kas gan būtu pretrunā ar pašu tēlu). Trijotnei kā pirmajiem blogeriem ticis tas gods sekot līdzi potenciāli populārākajam prezidentūras kandidātam republikānim Peter Ryman. Darbiņš, kas viņu blogus no necilās ‘’B’’ kategorijas pavisam noteikti pacels skatījumu skaita un reklāmnaudu virsotnē.

Pirmais iespaids par Pīteru gan Džordžai, gan Šonam ir tikpat kā vienīgi pozitīvs, kas tikai liecina par politiķa šarmu un talantu apburt vēlētājus, kas postapokalipses pasaulē nemaz nav tik viegli. Bet kā jau tas sagaidāms, tad mūžīgi tik labu iespaidu, it īpašu aizkulisēs, nesanāk noturēt, tomēr pārsteidzošāk, ka patiesās konspirācijas, sazvērestības un citi draudi nāk no citu kandidātu un Pītera kolēģu puses.

Newsflesh triloģija kā tāda publicēta pirms Parasitology sērijas pirmās grāmatas un patīkami redzēt/dzirdēt, ka koncepts par zombiju izcelsmi un uzvedību atšķiras tik ļoti, ka pat neiedomājies salīdzināt vienu ar otru. Vienīgi optimiskais skatījums uz kopējo sabiedrības un indivīdu rīcību, kā jau minēju, ir tapis pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi, to ko zinam tagad. Kur nu vēl, ja pasauli piemeklētu šajā grāmatā minētā vai cita veida krietni nopietnāka saslimšana.

Wesley Chu – Time Siege (Time Salvager #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Spēkošanās par nolaistās Zemes nākotni, 26.gadsimta tagadni un arīdzan pagātni pilnā sparā turpinās Time Salvager sērijas turpinājumā Time Siege. Galvenais varonis, izbijušais Chronmen Džeims Grfins Marss ir šīs cīņas priekšgalā kopā ar laika ceļošanas izgudrotāju Greisu Prīstliju, no pagātnes ‘’nolaupīto’’ zinātnieci Elise Kim un Chronmen kolēģi Levinu. Katram ir savas idejas un skatījums, kā uzveikt gan izbijušos Chronmen kolēģus, gan galvenokārt tehnoloģiski spēcīgāku Valta korporāciju, kura tikai slēpjas aiz publiskajiem mērķiem glābt Zemi no iznīcības, bet no malas alkatība ir acīmredzama.

Viniem četronei nebūtu nekādu cerību uz panākumu. Tādēļ interesanta ir ‘’iezemiešu’’ Zemes cilšu iesaiste sižetā un par iezemiešiem kļuvuši tie nelaimīgie, kuru senčiem pagātnē nepaveicās tikt prom no Zemes uz kādu citu planētu un nācās regresēt uz sabeidrības modeli krietni pirms moderno tehnoloģiju laikmeta. Ja vēl pirmajā grāmatā tādus pirmoreiz sastopot Džeimss ir vīzdegunības un augstprātības kalngals, tad, iepazīstot viņus un galvenokārt Elfreth cilti, nākas nokaunēties un saprast, ka viņi lielā mērā nav ne ar ko sliktāki par tevi, un Time Siege ietvaros, kad Valta algotņi viņus ielenc jo ciešāk, Džeimsam nākas to iemācīt jaunākajam sabiedrotajam Levinam.

Tomēr liels nopelns noderīgajai sadarbībai vispirms ar Elfreth cilti un pēcāk ar citām pienākas Elise Kim. Tieši viņai piemīt redzējums, spējas un vadones šarms, lai apvienotu visas pārējās tuvumā esošās ciltis un lai paralēli nebūtu jāuztraucas par militāra rakstura konflitkiem ar tām, kad galvenais drauds nāk no Chronmen un Valta korporācijas.

Pašam Džeimsam grāmatas gaitā jāpārvar nopietna problēma un iekšēja cīņa ar personīgu dēmonu. Alkohols ir problēma, kas kļūst par atkarību daudziem viņa profesijas pārstāvjiem, un 20+ gadu garumā arī Džeimss ir šādi sevi kupējis, bet nu pienākusi diena un laiks, kad atkarības dēļ var ciest gan tuvākie sabiedrotie, gan visi pārējie labo varoņu cilšu palīgi. Detoksikācijas epizodes un personīgās Džeimsa pārdomas par savu situāciju gana svarīgs moments, lai arī ne pārāk liels grāmatas procents, ko nevarētu nepieminēt.

Time Siege (publicēta 2016.g)šķita labs un saistošs turpinājums, bet viena no lielākājām vilšanām, ka noslēgums tāds, kuram nepārprotami būtu jāsesko vēl vismaz viens turpinājums, kura diemžēl neeksistē.

Russell Blake – The Day After Never – #1-4

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ir pagājuši pieci gadi kopš pasauli pāršalca nāvējošāka pandēmija, kādu tā piedzīvojusi. Jaunā slimība ir bijusi tik lipīga un nāvējoša, ka īsā laikā tā sagrāvusi līdz tam eskistējošo pasaules kārtību, kādu to zinājām līdz tam. Ja esi starp laimīgajiem, kuri vēl joprojām ir dzīvajos, tad visai liela iespējamība, ka dzīvo zem kādas bandas psihopātiskā līdera dzelzs dūres, kurā pat par šķietami niecīgu pārkāpumu vai ne tādu skatienu vari tikt nogalināts.

Sērijas galvenais varonis izbijis Teksasas reindžers Lucas Shaw gan nedzīvo patstāvīgās bailēs, bet īpatnējā kārtā pamanījies arī netikt savervētam kādā bandā, no kurām vislielākā ietekme viņa apkārtnē ir The Crew un ar kura arīdzan kalpos par galveno ļaundari The Day After Never sērijā. Lūkass mierīgi bauda dzīvi, kāda nu tā ir, kad vienā jaukā dienā atrod pusnemaņā esošu jaunu lēdiju, pāris apgalinātus kompanjonus un padzen pāris ‘’maitu lijas’’, kuras acīmredzami vainīgas pie nodarītā. Kā jau būdams Teksasas reindžers, pat pasaulē, kurā īsti Teksasa vai ASV vairs neeksistē, tad Lūkass nevar tā vienkārši skaistu dāmu tā atstāt nelaimē, vēl jo vairāk, kad pamostas pēc smaga iekaisuma, lai uzzinātu, ka viņas, Sierra, aprūpē ir maza meitenīte vārdā Eve.

Ieva, kura no jaunās slimības ir imūna, savā veidā ir iekāres un apsēstības objekts The Crew bandai, kuras līderis Magnuss par visām varēm vēlas, lai viņa kontrolē esošie zinātnieki pirmie izstrādātu efektīvu vakcinu, kuru apmaiņā pret izdevīgiem darījumiem un citiem labumiem izplatīt, bet ne izdāļāt tā vienkārši aiz labas sirds. Tā nu četru grāmatu garumā izvēršas garum gara cīņā, lai tā teikt savā kontrolē iegūtu Ievu, bet Lūkass aiz cēlas sirds tiek ierauts pret The Crew un citu tai līdzīgu bandu pretošanās kustībā.

Varētu padomāt, ka tikai viena persona, lasītāju labad vien maza, sevi aizsargāt nespējoša meitene, būtu imūna pret slimību, no kuras mirstības procents ir virs 50. Pat nevienā brīdī netiek pieminēta kāda alternatīva persona vai tās meklējumi. Saprotams, ka autors Russell Blake savā distopijas pasaulē piedāvā ļaundarus, kuriem nav nemazāko problēmu nogalināt ne svešinieku, ne kādu, kas ilgstoši zem viņa strādājis. Viena dzīvība vai pat daži simti nav nekas, ja vien tā nav viņa, bet līķu skaits, kas krīt te pa labi, te kreisi ir tik liels (protams, pārsvarā anonīmas statistikas tēli), ka rodas jautājums par pēc vīrusa postažas eksistējošu populācijas skaitu, kura joprojām pakļauta potenciālai saslimšanai. Tā vien šķiet, ka ilgtermiņa domāšana The Crew ļaunum ļaunajiem līderiem nav galvenais pārvaldes princips.

Diemžēl Sierra tēls biežāk kalpo, lai radītu jaunas problēmsituācijas Lūkasam, metoties briesmās, jo redz viņai kaut kas nepieciešams, nepadomājot par sekām ne personīgi, ne par citiem, un ātri vien attopas situācijā, no kuras atkal vajadzīga glābšana. Ne gluži vienmēr bezpalīdzīgas damsel in distress tipa tēls, bet noteikti tāda, kuru autors izmanto, lai iesviestu galveno tēlu acīmredzami bīstamā, konfrontējošā situācijā ar sliktajiem tēliem.

Kā jau izdomātā romānā, kas šoreiz ir ietilpināms postapokalipses kategorijā, vēl jo vairāk pēc postošas pandēmijas (#1 grāmata publicēta 2016.g), nākas pieregulēt skepses līmeni. Galvenais ieņemt piedāvātos spēles noteikumus.

Justin Cronin – The Passage (The Passage #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vēlme radīt superkaravīru kādā ASV slepenas militāras bāzes nostūrī negaidīti noiet greizi. Laikam nebūs ne lasījuši, ne skatījušies kādu no daudzajiem piemēriem pirms tam, lai nojaustu, ka varbūtība starp veiksmīgu iznākumu un apokalipsi, kad teju visu pasaules populāciju īsa mirklī pāršalc un iznīcina viens vienīgs vīruss, nav diezko samērīga.

The Passage iedalāma divās daļās. Pirmā īsākā ir šis superkaravīra radīšanas process un viena no eksperimenta subjektu izlaušanās, kas aizsāk tālāko grāmatas pamata sižetu. Šī pirmā daļa, lai arī ir ar dažiem mistiskiem elementiem, tomēr atskatoties ir krietni sakarīgākā par tālāksekojošo. Viens no subjektiem, kuru aģentiem Brad Wolgast un Phil Doyle tiek pavēlēts nolaupīt ir vien sešus gadus veca meitene Eimija, bet gan jau prologā, gan vēlāk tiek doti mājieni, ka Eimija nav nekāds parastais bērns, ka viņā jau kopš dzimšanas sēž kaut kas uz paranormālām spējām velkošs. Viņas vara pār citiem tik agrīnā vecumā nav ar apzinātu spēku, bet tik un tā viņai labvēlīga ietekme, pamudinājums viņai palīdzēt izpaužas kā uz aģentiem, tā citiem. Šī palīdzība visnotaļ lieti noder, kad starp eksperimenta programmas vadītājiem ir gana šaubīgi un varaskāri tipi.

Diemžēl stāsta otrajā daļā, kas norisinās gandrīz simts gadus pēc liktenīgās dienas un ASV armijas, valdības un arīdzan pārējas pasaules nespējas nokontrolēt vampīrveidīgo vīrusu, krietni vairāk izpaužas misticisms un pašās beigās pat reliģiskums, kad autors atklāj The Passage nosaukuma domu, kā vīrusa upuru/staigājošo miroņu novēloto ceļu uz aizpausauli ar nu jau tīnes Eimijas palīdzību. Kura nez kādā veidā joprojām dzīva, vien izskaidrojums meklējams, ka arī viņa eksperimenta kārtā inficēta, bet spējusi noturēties pret sliktajām vīrusa īpašībām un tagad ir vienīgā pasaules atlikušās cilvēces cerība uz glābiņu.

Ideja alternatīvam vampīru paveidam, to izcelsmei un apokalipses stāsta neslikta, vien izpildījums un skatījums uz postapokalipses attīstību, pa vidu fokusējoties uz izdzīvojušo savstarpējām sociālajām attiecībām un garum gari izstieptiem tēlu pagātnes stāstiem, it īpaši šīs pirmās grāmatas noslēgums būtu prasījies labāks.

Jonathan Maberry – Rot & Ruin (Rot & Ruin #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

15 gadīgā Bendžamina jeb Benija pieaugšanas stāsts zombiju post-apokalipses pasaulē. Pirms 14 gadiem pasauli dažās nedēļās pāršalca pēkšņi no mirušajiem augšāmcēlušies. Ne tad, ne tagad nevienam nav īsti skaidrs kā un kāpēc tas aizsākās, kas ļauj mirušajiem kustēties un nesatrūdēt. Vienīgi norobežotas pilsēteles un ciemati lielākoties palīdz atlikušajiem dzīvot kaut cik droši, kamēr atlīdzību mednieki, to skaitā Bendžamija vecākais brālisToms, medī zombijus ārpus pilsētas žoga robežām.

Attiecības starp brāļiem nekad nav bijušas tās labākās. Galvenokārt no Bendžamina puses, kam par iemeslu kalpojuši atmiņu fragmenti kā mazulim no liktenīgās nakts, kad viņš atceras kā Toms ar viņu kaut kur bēdzis, kamēr vecāki palikuši mājās nolemti nāvei. Līdz šim ar to spriedumam par brāļa raksturu ir pieticis, tomēr jaunās pasaules prasība no 15 gadu vecuma atrast kādu darbu, vai pretējā gadījumā tiks samazinātas pārtikas devu normas, pieejamo kuponu skaits, piespiež ar Tomu uzskāt nozīmīgāku vārdu apmaiņu, pēc tam kad citi darbi izbrāķēti.

Labi attēlots viens dzīvajos palicis kādreizējās ASV nostūris, kur pilsētnieki apzināti dzīvo ar galvu smiltīs, apzināti ignorē nepatīkamu informāciju, kas traucētu jaukajai ikdienai nosacītā drošībā, kas ļauj nežēlīgākiem un agresīvākiem atlīdzību medniekiem brīvu vaļu veidot savus likumus ārpus tās. Brutalitāte netiek vērsta tiek vien pret vēl lielā skaitā staigājošajiem miroņiem, par cik zombiju apokalipses rezultātē vairs neeksistē policija vai citi likumsargi, tad krimināli noskaņotiem prātiem ir brīva vaļa izpausties. Ja grāmatas sākumā Bendžamins aiz neziņas vēl apbrīno šos citus zombiju medniekus kā kārtīgākus večus par savu brāli, tad iepazīstot tuvāk un personīgāk reālo situāciju, Bendžaminam nākas krietni mainīt savas domas.

Gluži bez romantiskām jūtām Rot & Ruin neiztiek un grāmatas kulminācijas punkts saistīts ar Bendžamina (ar Toma lielu palīdzību) steigšanos glābt vienaudzi Nix, bet nekad šis YA tik raksturīgais aspekts nepārņem grāmatu savā varā. Mācekļa darbs, kas uz neatgriešanos izmaina ne tikai paša Bendžamina skatījumu uz esošo pasauli.