Yuri Slezkine – The House of Government: A Saga of the Russian Revolution un Anda Līce – Via Dolorosa: Staļinisma upuru liecības

33198390

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Blackstone Audio un Liesma

Manas pārdomas

Yuri Slezkine apjomīgā grāmata House of Government, kā uz to norāda apakšvirsraksts ir patiesa sāga, kura vairāk nekā 1000 lapaspusēs vēsta par komunistiskās Padomju Savienības dzimšanu un tās radītāju idealoģiju. Ar ne vienu vien piemēru lieliski tiek parādīta tās apbrīnojamā līdzība ar reliģiskajiem mītiem un izcelsmes stāstiem, kuri ir vien pasniegti citā gaismā attiecīgai publikai.

Tikmēr personas, caur kuru piedzīvoto gūstam ieskatu kā pirms varas maiņas un pēc, tā arī režīma represīvajās darbībās, ir no 1931.gadā pabeigtās masīvās daudzdzīvokļu nama iemītniekiem. House of Government nav nekāda fiksā idejā par labu grāmatas nosaukumu, bet gan reāli eksistējoša celtne ar savu kino, dienas centru bērniem, spēļu istabām, tenisa kortiem, banku, pastu, frizētavu, telegrāfu u.c. Tas tikai vēl spilgtāk apliecina, ka partijas līderu skaļi izkliegtie ideāli par vienlīdzīgu sabiedrību jau no paša sākuma patiesībā nebija nemaz tik nopietni un svarīgi. Kaut kā jau ir jāatalgo tie, kuri tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem; galvenais, lai ‘’muļķībām’’ notic vienkāršais cilvēks un būtu pēc tam gatavs paklausīt.

Vienu gan viņiem jāliek pie sirds, ka ar vieglu roku dotais, var vienā jaukā naktī tikpat ātri atņemts. Atliek tikai vēlā vakara vai nakts stundā atskanēt neaicinātam klauvējienam, lai ‘’tavs’’ dzīvoklis un/vai postenis jau būtu piešķirts citam. Nav ne kāds brīnums, ja pēc kādas aptaujas lielākajai daļai partijas biedru ir konstatēta kāda neirotiskas dabas kaite, ja ik mirkli ir jāatskatās pār plecu, jo, pat būdams dedzīgs partijas ideoloģijas atbalstītājs, vari tikt pasludināts par ‘’kulaku’’, valsts nodevēju, kam par sodu vari tapt uzreiz nosūtīts uz nošaušanu, tikt ieslodzīts vai izsūtīts. Līdzīgi var pieminēt arī par šāvējiem/nāves soda izpildītājiem, kuri paši pēc tam ņem identisku likteni.

Neskatoties uz to, ka House of Government fokusējas uz laika periodu no Pirmā pasaules kara beigām un varas maiņas līdz Otrā ievadam, ir apbrīnojams autora smalkais darbs sameklējot dažādo nama iemītnieku dienasgrāmatu, sarakstu u.c. liecības, no kurām noteikti tikai kripatu ir bijis iespējams pasniegt lasītāja acij. Par spīti iespaidīgajam apjomam atliek vien padomāt, kādu apjomu būtu vēl bijis iespējams sasniegt, piemēram, ja tiktu sīkāk apskatīts cariskās ģimenes liktenis un apvērsums vai Ukrainas bads. Nemaz nerunājot par partijas priekšsēdētājiem un citiem nozīmīgiem ‘’spēlētājiem’’.

Šeit vēl cita lasītāja viedoklis. Bet tālāk daži vārdi par Via Dolorosa.

18464154

***

Via Dolorosa sevī slēpj liecības par traģiskajiem notikumiem, kurus ar Padomju varas nostiprināšanos Latvijā piedzīvoja daudzi jo daudzi iedzīvotāji. Daļa izsūtīto atmiņas, kuri pamanījās izdzīvot par spīti visam, tad nu tikušas apkopotas 1990.gadā izdotajā Via Dolorosa

No ārpuses ar košu vāku ne man iedotās Via Dolorsa kopijas baltie noņemamie vāki, nedz cietie melnie vāki, bet grūti iedomājamie un neskaitāmie izpostītie cilvēku likteņstāsti kopā veido smagu lasāmvielu. Grāmatas sākums galvenokārt sastāv no 1941.gada 14.jūnija liecībām, bet diemžēl tālāk ir gan par 1949.gada notikumiem, gan par atkārtotām cilvēku izvešanām, kuri bija pamanījušies atgriezties Latvijā, u.c. notikušajām zvērībām.

Tīri personīgi vairāk patika cilvēku personīgie atmiņstāsti un vēstuļu sarakstes, neskatoties uz atšķirīgajiem valodas stiliem, kas saprotams vienam padodas lasāmāks nekā citam, kā arī ar tematiku saistītie dzejoļi, nekā grāmatu fragmenti, par piemēru minot fragmentu no Anitas Liepas dokumentālā romāna ‘’Ekshumācija’’; īpaši kad jau pirms Via Dolorosa biju nodomājis to lasīt kā nākamo. Kā arī, ja tā ļoti gribētos piekasīties no šodienas lasītāja skatpunkta, tad tas būtu par atšķirīgajiem fontiem dažādās grāmatas vietās, kas drusku izsit no ritma.

Tuvojoties valsts simtgadei der gan svinēt šo brīdi, gan atcerēties vairāk par līdz šim notikušo – kā priecīgus atgadījumus, tā dažādās pārestības gan valstiski, gan individuāli. Noteikti iesakāms tiem, kas vēlas uzzināt ko jaunu un/vai atsvaidzināt zināšanas šajā tematikā.

Advertisements

Gerry Jones – Time After Time; Laurie Lee – Cider with Rosie; James Hilton – Lost Horizon; Sebastian Baczkiewicz – The Last Submarine Hunter

blank-133x176-8b769f39ba6687a82d2eef30bdf46977

Manas pārdomas

Time After Time  by Gerry Jones

Pamostoties sev svešā un nepazīstamā vietā jebkurš justos vismaz nedaudz apjucis, bet, kad visi apkārtesošie (viesnīcas personāls) uzvedas uzkrītoši dīvaini un izteikti lien vai no ādas laukā, lai izvairītos no tiešas jautājumu atbildēšanas, un piedevām ir grūtības atcerēties paša vārdu, vai, lai kā tu censtos tikt prom, vienmēr attopies atkal kur sāki, nav jābrīnās, ja sāc apšaubīt savu veselo saprātu.

Šitik trakoti neparastā situācijā sanāk nonākt Polam Vudam (Paul Wood), kam par atvieglojumu nenāk arī sastapšanās ar citu personu (Robert Craig), kuram ir tāda pati liksta.

Ja pieņemam, ka gan Polam, gan Robertam prātā viss vēl ir savās vietās, rodas pamatoti jautājumi par citu nodomiem un rīcības motivāciju. Viesnīcas personāls, policisti un daudzi citi. Vai tiešām viņi strādā kāda labā, lai šādi āzētu cilvēkus? Vienkārši sabiedrības locekļi vai tomēr kādas vērienīgākas konspirācijas līdzdalībnieki?

Aizraujoša mistērija, kuru nedaudz, bet ne ļoti, pabojā noslēguma izskaidrojumus. Kaut arī tas ir iespējams vien izdomātā pasaulē, tik un tā tas ir pietiekami ‘’normāls’’/racionāls iemesls, lai pārdabiskā burvība drusku noplaktu.

292314

Cider with Rosie by Laurie Lee

Godīgi, līdz šim neko nebiju dzirdējis par tādu Laurie Lee, un diemžēl viņas autobiogrāfiskā memuāru triloģijas pirmā grāmata, lielākoties par bērnību, neizraisīja vēlmi to mainīt.

 

 

 

 

2978

Lost Horizon by James Hilton

Ir ‘30tie gadi un četru pasažieru lidmašīna tiek nolaupīta, tās pasažieri nokļūst noslēpumaini krāšņajā Zilā Mēness ielejā (Šangrilā). Vide, kalnu retinātais gaiss un gadsimtiem glabāti noslēpumi no ļaunās ārpasaules glabā ļoti vērtīgu dāvanu – ārkārtīgi garu mūžu -, ja vien ir vēlme pieņemt nosacījumus.

Līdzīgi kā iepriekš minētā grāmata, arī šī neizraisīja sajūsmu; vairāk filozofēšanas ar autora priekšzināšanām par gaidāmo Otro pasaules karu, kur izskan doma ļaut agresoriem vienam otru iznīcināt, lai lēnprātīgi rāmie un uz mieru tendētie varētu pēc tam ņemt lietas savās rokās, nekā dižs sižets un/vai uzmanības vērti notikumi.

blank-133x176-8b769f39ba6687a82d2eef30bdf46977

The Last Submarine Hunter by Sebastian Baczkiewicz

Pēdējā laikā Zviedrijas ūdeņos manīti vairāk nekā septiņi tūkstoši nezināmi zemūdens objekti – saīsināti USO -; tā teikt, ja jau var būt UFO, tad kāpēc lai ar okeāna ūdeņiem, no kuriem izpētīts ir krietni par maz, būtu citādāk. Liela daļa met aizdomu ēnu uz Krieviju, kas atsauca atmiņā šo 2014.gada ziņu sižetu.

Ēriks, kurš bija apsēsts ar zemūdenēm, bet tagad jau kā gadu ir pazudis, un par lielu sakritību viņa pazušana aptuveni sakrīt ar personas slepkavību, kuram sakāpinātā strīdā viņš bija izteicis nāves draudus. Tad nu klausītājs var dzirdēt gan izmeklētāju intervijas ar viņa māsu, gan to varbūtējo saistību ar iepriekš minēto.

John U. Bacon – The Great Halifax Explosion: A World War I Story of Treachery, Tragedy, and Extraordinary Heroism

34217580

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Audio

Manas pārdomas

Lielākā eksplozija cilvēces vēsture pēc nomestajām atombumbām uz Japānas notika klusā 1917.gada 6.decembrī. kas Kanādas (tad vēl tiešas Lielbritānijas pakļautībā) ostas pilsētu Halifaksu līdz nepazīšanai. Postaža ir vienlīdz prātam neaptverama cilvēku upuru ziņā – aptuveni 1,6 tūkstoši mirušo jau no sprādziena vien, astoņi līdz deviņi tūkstoši dažāda smaguma pakāpes ievainoto, no kuriem daudz ir ar stikla lauskām, un vēl vairāk bez pajumtes palikušo, kuru mājas iznīcina sprādziena radītais triecienvilnis vai pēc tam no krāsnīm izcēlušies neskaitāmie ugunsgrēki.

The Great Halifax Explosion varētu iedalīt trijās daļās. Pirmajā tiek ieskicēta globālā situācija saistībā ar ieilgušo (Pirmo) pasaules karu un Halifaksas loma tajā, kā arī pāris halifaksiešu puišu vēstules, kurās dažs labs cer uz pietiekamas nopietnības ievainojumu, lai tiktu prom no drausmīgajām tranšejām; pat darbs aiz papīru kaudzēm pie rakstāmgalda vairs nešķiet nekas traks.

Otrajā galvenā uzmanība atvēlēta personām, kuras tieši vai netieši ir bijušas atbildīgas gan par munīcijas un sprāgstvielu pārpildītā kuģa SS Mont-Blanc sadursmi ar SS Imo, un dažādajiem apstākļiem, kas pie tā noveda. Gan par cilvēkiem, kuri bija informēti par SS Mont-Blanc bīstamo kravu, bet nepapūlējās pabrīdināt citus, ņemot vērā, ka kara apstākļu dēļ kuģi ‘’nereklamē’’, ka uz tiem ir sprāgstvielas, lai nekļūtu par mērķi Vācijas zemūdenēm, gan par notikumu gaitu 6.decembra rītā līdz lielajam sprādzienam.

Trešo tad atvēlētu plašajiem palīdzības pasākumiem. Ja pirms tam starpvalstu attiecības ar ASV par draudzīgām nenosauksi, ko izsauc ASV neitrālā pozīcija militārajā konfliktā un draudi par Kanādas teritorijas aneksiju, tad ASV palīdzība un galvenokārt no Bostonas (+/- līdzīgā attālumā pa dzelzceļu kā Montreāla) to pilnībā izmaina, ko dīvaini būtu saukt par katastrofas ‘’pozitīvo efektu’’. Prieks, ka garām bez atzinības netiek palaisti arī vietēji Halifaksas (izdzīvojušie) iedzīvotāji un varoņi, kuri pacēlās pāri postažas radītajām grūtībām un sērām, lai palīdzētu līdzcilvēkiem un svešiniekiem.

Fascinējošs stāsts, kas tomēr ir bijis pārāk mazs, lai būtu spējis iekļūt manās vēstures stundās. Šeit īss video par pašu kuģu sadursmi un tā sekām, tālāk gandrīz 3x garāks un līdz ar to detalizētāks video un visbeidzot 1997.gada dokumentālā filma.

Juli Berwald – Spineless: The Science of Jellyfish and the Art of Growing a Backbone (Audio book)

34758417

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin RandomHouse audio

Manas pārdomas

Spineless: The Science of Jellyfish and the Art of Growing a Backbone ir reizē autores Juli Berwald memuārs par viņas ceļu uz medūzu pasauli un pieaugošo fanātisko apsēstību ar tām, kad galu galā tiek pārvarēti dažnedažādākie šķēršļi un grūtības, lai pieliktu savu roku šo maģisko radību izpētē, kas, gan aplamu pieņēmumu dēļ, gan rezultējoša finansējuma trūkuma dēļ (kā arī no cilvēku skaita kā tāda, kas to darītu), nav noticis ar pārlieku lieliem apgriezieniem. Viens gan jāsaka, ka autorei ir kārtīgi noveicies ar saprotošu ģimeni, kura ar sapratni reizēm piecieš sajūsmu pilnas lekcijas un citādus ar medūzām saistītus izgājienus.

Bieži vien mediji, lai savāktu vairāk klikšķu, ar skaļiem virsrakstiem pievēršoties sensacionālākām detaļām, palaižot garām kopainu. Ja biežāk novēro medūzu ‘’saziedēšanu’’(blooming), jau tiek celta trauksme par ļaunuma iemiesojumiem, kas ar dzelošajiem taustekļiem bez maz vai pārņems pasaules varu. Interesanti bija klausīties par medūzu un klimata pārmaiņu savstarpējo mijiedarbību, kā neilgtspējīgo zivju pārzvejošanas vai kuģu balasta ūdeņu un invazīvo sugu ietekmi uz okeānos un jūrās sastopamo dzīvnieku dažādību, koraļļu stāvokli u.c. Personīgi zināju par to, ka kukaiņi būs ‘’nākotnes ēdiens’’, bet grāmatā sastopamās kulinārijas detaļas pārliecināja neatteikties no iespējas, ja tāda rastos, nobaudīt kādu medūzu. :D

Gluži kā šajos nelielajos video (te, šeit un šiten), tā arī Spineless pasniegtā informācija būs viegli saprotama arī nepārzinot tematiku. : ) Diemžēl par pārsteidzošo un resursus prasošo mugurkaula evolucionāro rašanos pasaulē, kuru lielākoties klāj ūdens, gan bija mazāk kā cerēts.

Ja nu gadījumā temats šķiet vismaz kaut cik saistošs un non-fiction žanrs nebaida, tad šeit ir iespējams noklausīties 10 minūšu paraugu.

Aaron Mahnke – The World of Lore, Volume 1: Monstrous Creatures

35534639

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wildfire

Manas pārdomas

Monstrous Creatures ir tās autora Aaron Mahnke radītā podkāsta Lore fizisks epizožu apkopojums par dažādiem tumsā ložņājošiem briesmoņiem un mošķiem, kuriem, kā par brīnumu, liela daļa cilvēku tic vēl joprojām Laikam jau nevajadzētu justies tik pārsteigtam, ka cilvēku vēlme ticēt kaut kā pārdabiska eksistencei arī 21.gadsimtā nav mazinājusies, ja pašam atliek tikai paskatīties pa dzīvokļa logu, lai ieraudzītu baznīcu.

Pirmais krājums sevī ietver vēlā vakarā ap nometnes ugunskuru stāstāmus stāstu par apsēstām lellēm, radībām ar milzu spārniem un sarkani spīdošām acīm, nolādētiem kuģiem un mājokļiem, kā arī par elfiem, gremliniem, leprikoniem, vendigo un vēl visu ko. Patiesi reāli stāsti, kuri noteikti ir iedvesmojuši ne vienu vien autoru un režisoru, kā nekā filmas ‘’balstītas uz patiesiem notikumiem’’ domājams netrūkst.

No vienas puses prieks, par cik katru podkāsta epizodi esmu klausījies tikai vienu reizi, kas ļauj atsaukt atmiņā piemirstus īsākus vai ne tik spilgtus stāstus, bet vienlaikus ir arīdzan neliela vilšanās, jo grāmatā neatrast oriģināla materiāla, kas jau nebūtu izskanējis audio formāta pirms tam. Tas tomēr nenozīmē ka es nožēlotu grāmatas iegādi vai negaidītu otro krājumu, ja jau ir numerācija. Monstrous Creatures var kalpot kā lielisks papildus materiāls gan tiem, kas jau zina par podkāsta eksistenci, gan, cerams, ar burvīgo vāku un arī ilustrācijām spēs piesaistīt uzmanību un radīt jaunus fanus.

Zemāk gandrīz visu apakšnodaļu saraksts ar linkiem uz attiecīgajām epizodēm:

Mary Beard – S.P.Q.R: A History of Ancient Rome (Audio book)

28789711

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Lai uzsāktu savu grāmatu S.P.Q.R: A History of Ancient Rome un stāstu par Seno Romu, Mary Beard izmanto Cicerona runu pret Katilīnu 63.gadā p.m.ē. Bet tas nav tikai ievadam, tajā pausto autore vairākkārt piemin, apskatot dažādus jautājumus arī visas grāmatas garumā.

Interesants ir jau pats sākums (un tā līdz pat pašām beigām). Grāmatas pirmais temats ir par pašas Romas izcelsmi, par Romula un Rema leģendu, kuras sakarā domājams visi būs redzējuši pazīstamo skulptūru ar vilceni, un to, kādēļ tieši Roma un nevis kāda cita reģiona pilsēta kļuva par militāro un politisko lielvaru, ar kuru ir jārēķinās ikvienam. Katrai valstij un/vai tautai ir savas leģendas, savs izcelsmes stāsts, atšķirība vien tā, ka romieši bija vienisprātis, ka lielos vilcienos un neieslīgstot sīkumos, stāsts par Romulu un Remu ir reiz patiešām noticis. Tam ne tikai pilnībā ticēja, bet vēsturnieki un rakstnieki nopūlējās, lai sarakstītu ticamu vēstures notikumu secību, savirknējot karaļus ar ilgiem un līdzīgiem valdīšanas termiņiem, un nonāktu līdz pirmajiem konkrēti zināmajiem konsuliem.

Daudz kas, ja ne lielākā daļā, protams, no tā ir jālasa ar veselīgu skepses devu, cenšoties saprast, kas varētu atbilst patiesībai, bet kas ticis piedomāts, pārspīlēts, piepušķots vai vienkārši sagrozīts, lai glorificētu savējos, nomelnotu pretiniekus un vienkārši sagrozītu faktus pēc vajadzības. Tai skaitā to var attiecināt uz armiju lielumiem un militāro sadursmju raksturu, un attiecīgi tam nepieciešamo visu pārējo iedzīvotāju kopskaitu, īpaši Romas pirmsākumos.

Plaši tiek apskatīta tēma par to, kas pašiem romiešiem asociējās ar būšanu romietim un viņu (savam laikam) visai atvērto attieksmi, kamēr tas nav pretrunā ar pamatvērtībām un dzīves filozofiju kā tas sanāca ar kristiešiem. Tas arī bijis viens no faktoriem, kas palīdzēja Romai ar laiku kļūt par impēriju. Autore lielākoties izmanto lielo politiku un ar to saistīto militāro Romas dzīvi, lai atšķetinātu stāstu par Seno Romu. Savu vietu starp lapaspusēm atrod gan daudziem pazīstami vārdi kā Jūlijs Cēzars, Hannibals, Nero vai Oktaviāns, gan arī mazāk zināmas personības. Šī nebūs tā vēstures grāmata, kas sīkumos un detaļās aprunā vienkāršo romiešu dzīves un iztirzā dažādus varbūt pat muļķīga rakstura jautājumus. Arī par Romas Impērijas sabrukumu Mary Beard beigās vien velta salīdzinoši nelielu brīdi, ko var arī saprast, jo temats ir atsevišķas grāmatas cienīgs, bet arī viscaur šai grāmatai var salasīt to lēmumu, īpašību un vērtību krājumu, kas to veicināja. Ne tikai nemitīgie barbaru uzbrukumi pierobežai un sacelšanās provincēs, bet arī priekš sava laika, cilvēkresursiem un saziņas apmaiņas ātrums impērijas lielums šķiet bija sasniedzis savas aptuvenās iespēju robežas.

Apskatot autores fotoattēlu, apjautu, ka viņas skatījums uz Seno Romu nav pilnībā jauna lieta, ir redzēts šis tas arī pa pašu LTV7 kanālu kā Meet the Romans with Mary Beard, un, ja temats ir saistošs, Youtube piedāvā vēl stundām ilgus video par un ap attiecīgo tematiku.

Trevor Noah – Born a Crime: Stories From a South African Childhood (Audio book)

29780253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Audible Studios

Manas pārdomas

Savā grāmatā Born a Crime: Stories from a South African Childhood pasaulē atpazīstamais komiķis un The Daily Show raidījuma vadītājs Trevors Noa atklāj daļu no personības un dzīves, kas TV kamerām paliek paslēpts un dod iespēju ielūkoties pasaulē, kuru daudziem, par laimi, nav nācies piedzīvot. Tādēļ vēl jo vairāk var apbrīnot to, ko šobrīd ir sasniedzies Trevors (protams, nezinot neko tuvāk par personīgajām raizēm un problēmām, kuru ir ikvienam), ņemot vērā apstākļus pēc aparteīda beigām, no kuriem liela daļa nespēja izkļūt, un ne būt tikai savas vainas dēļ.

Viens brīdinājums grāmatas sākumā gan būtu jāpasaka. Born a Crime nav Trevora stāsts par tapšanu par komiķi un nokļūšanu ASV (tas ir pieminēts, bet salīdzinoši nedaudz), bet, kā uz to norāda apakšvirsraksts, dažādi stāsti no bērnības līdz skolas pabeigšanai un vēl drusku. Autors caur humora prizmu atskatās uz bērnību Dienvidāfrikā, uz ikdienišķu saskaršanos ar neslēptu rasismu. Uz valsti, kur, ja nebiji baltais, dzīve pret tevi bija daudz skarbāka, un, kuras iedzīvotāji pat neapjauš, kā iebarotais rasisms ir pavērsis cilvēkus vienu pret otru un radījis atšķirības, kur to nav. Meistarīgi izmanto valodu barjeru.

Tomēr grāmatas lielākais dārgums slēpjas Trevora attiecībās ar māti, kuras labi raksturo pārfrāzēts albuma nosaukums, abi divi kopā pret pasauli. Dažs labs atstāts gan no abu attiecību trakulīgās un neparastās dinamikas, gan viscaur grāmatai, uzbur platu smaidu un arīdzan pa kādam smieklam. Tādos mirkļos izpaužas Trevora kā komiķa gars, bet galvenokārt var novērtēt, ka grāmatu ir ierunājis autors pats, piešķirot kvalitāti, kuru citādāk neiegūt. Šajā video viņš par to arī drusku izsakās. Bet viens gan tapa skaidrs, lai vai cik ļoti Trevors būtu varējis lepoties ar nešpetnākā un uz palaidnībām naskākā puišeļa statusu visā apkārtnē, uz strīdiem ar māti (īpaši) par reliģiju un Dievu ir praktiski bezjēdzīgi, kā arī ka uz brīdi policija un īslaicīgs laiks cietumā var pat šķist vilinošāk, nekā uzzināt mātes dusmu apmērus. :D

Born a Crime varētu pieskaitīt pie grāmatām (līdzīgi kā ar Malalu), kuru būtu vērts izlasīt jebkura (lasītājam). Kā arī skaidrs ir viens, ka pateicoties tam, ka Trevors vada The Daily Show, daudz lielāks skaits, tai skaitā es, uzzinās par grāmatas eksistenci un iepazīs tajā aprakstīto.

Roberts T. Kijosaki un Šārona L. Lektere – Bagātais tētis, nabagais tētis (Rich Dad #1)

19234685

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 1.25/5

Manas pārdomas

Kā jau pēdējā svētdienas kopsavilkumā ieminējos, tad grāmatu ieteica un iedeva izlasīt radinieks, bet nepateicu, ka šis radinieks sācis aizrauties ar ‘’biznesu’’ Amway, solot ‘’finansiālu neatkarību’’, un, ka cītīgi darbojoties, varēsi iet pensijā pēc 40, ja vien sāksi tagad! Man jau uzreiz prātā iedžinkstas brīdinājuma zvaniņi par līdzību ar piramīdas shēmām u.c. Šeit labs rakts par to. Savā ziņā piekritu izlasīt aiz nosacīta slinkuma, negribot rupji un tieši pateikt ‘’Nē!’’ un neskaidrojot sīkāk kāpēc.

Bet nu pievērsīsimies pašai grāmatai, par kuru divos vārdos var teikt to pašu – pilnīgs sviests! Nekas vairāk par klikšķēsmu cienīga nosaukuma, lai piesaistītu uzmanību. Ja neskaita pāris labus padomus, piemēram, neaizņemties nevajadzīgi vai censties uzkrāt lietas, kuras nes ienākumus, nevis izdevumus, tad pārsvarā Kijosaki dod vispārīgus un nekonkrētus padomus, un vispārīgi piemin savus panākumus, kā nopircis šo vai to īpašumu un vēlāk par lielāku summu pārdevis, bez konkrētiem situāciju piemēriem un faktiem. Nemaz negribas iedziļināties sliktajos un pat bīstamos padomos, tāpēc to arī nedarīšu. Jau tā lieki notērēti mani lasītāja nervi.

Tas viss ar piebildi ik pa brīdim, ka ‘’man jau nauda nav svarīgi’’ vai ‘’es nelielos’’. Arī īpašības vārdu lietošana –bagātais un nabagais, un nevis personvārdu (kaut vai izdomātu), par to kaut kā neliecina. Nevar noliegt, ka naudai ir spēks, tā ietekmē dzīvi, politiku u.c., bet bagātībai var būt dažādas nozīmes, un ir skaidrs, ka lielākā mēraukla autoram ir $ un mīļākā krāsa zaļā. Kā arī pēc skopās personīgās informācijas, nešķiet, ka Kijosaki būtu audzis nezin kādā nabadzība vai cietis badu.

Tā tas viss tiek vairākkārt līdz riebumam atkārtots, pārfrāzēts un vēl visādi malts uz riņķi, lieki palielinot grāmatas apjomu. Labi, ka nebija bieza, bet lapaspušu skaits varēju būt vēl mazāks. Gandrīz vai radās sajūta, ka kāds būtu norādījis vēlamo apjomu, vārdu skaitu, pēc kā autors vadījies. Nepalīdz arī tas, ka kopš izdošanas pagājuši jau gandrīz 20 gadi.

Apzinos, ka gaumes un viedokļi var atšķirties, bet šoreiz tiešām iesaku mest šādam un līdzīgiem pašpalīdzības murgiem lielu līkumu. Šeit 2004.gada raksts par autora piekopto praksi.

Teren Hanz – Maya: Thirty-Five Years and Three Continents in the Remarkable Life of Maya Sian

Hanz_Cover_Web-186x300

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

1977.gada 26.septembrī deviņpadsmit gadu vecumā Maja kļuva par sievu pilnīgam svešiniekam, pat nepārmijot kārtīgu sarunu ar topošo vīru Bali. Kaut arī pati vēlāk vairākkārt piemin, ka diži tam nepretojās un neiebilda, un atzīst, ka pakļāvusies stingri patriarhālajai sabiedrības normai, tomēr var teikt, ka Maja kļuva par upuri sarunāto laulību praksei, kas šķiet nav izzudusi pat šodien, kur nu vēl tad.

Maju glābj viņas neizmērojamais optimisma gars, jo attieksme, ar kādu Bali gandrīz pastāvīgi izturas pret sievu, ir zem katras kritikas pat tik atšķirīgā kultūrā kā šī. Domājams, ar diviem piemēriem lieliski pietiek, lai to ilustrētu. Neilgi pēc kāzām Bali devās atpakaļ uz Tanzāniju un pusgadu Maja no viņa nesaņēma nekādu vēstuli, un tad, kad beidzot viņa dodas pie vīra un nolaižas lidostā, neviens viņu tur nesagaida. Tiec līdz attiecīgajai adresei, kā nu pats proti! Tas un viss pārējais grāmatā minētais noteikti, ir tikai aisberga redzamā daļa, kur pārējo vārdos ietērpt nav iespējams. Tad arī nav nekāds brīnums, kad papildus liekais stress vēlāk liek par sevi manīt slimības formā.

Cepuri nost Majas izturībai par spīti visām grūtībām un netaisnībām, jo diemžēl arī no vecākiem un ģimenes praktiski, kuriem svarīgākas ir kaimiņu domas, nekādu morālu atbalstu nesaņem

Ja pirmais kontinents ir Āzija un otrais Āfrika, tad trešais būtu Eiropa (Londona). Kaut arī uzskatu, ka non-fiction žanrā nevar būt maitekļu, tad tomēr negribas visu tā priekšā izklāstīt. Ja lasāt memuārus un ir iespēja tikt pie šī, tad droši! :)

Maja savu pieredzi pauž pirmajā personā, tāpēc šķiet, ka viņa lasītājam personīgi klātienē to stāstītu. Pozitīvisms un gaišais skats uz dzīvi un cilvēkiem caurstrāvo grāmatu no sākuma līdz beigām. Pirms sāku lasīt bija zināms skepticisms, bet man prieks, ka piekritu izlasīt! Paldies par e-grāmatas eksemplāru.

Grāmata izpilda By an author of a different culture kategoriju manā bingo kartītē.