Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.


Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.

Iepalicēji #30

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The White Lioness (Kurt Wallander #3) by Henning Mankell

Sava veida nenotikušas alternatīvās vēstures romāns kriminālromāna mērcē no autora Hennig Mankel puses, kad mākleres un divu bērnu mātes slepkavība, kurai tā vienkārši “palaimējās” uzrasties neīstajā laikā un neīstajā vietā, un kuras slepkavības izmeklēšana nonāk detektīva Kurta Valandera rokās galu galā izjauc Nelsona Mandelas atentāta mēğinājumu ar mērķi nepieļaut tālāku varas izlīdzināšanos ar melnādainajiem un saglābātu apartaīda laikā nostiprinātās balto privilēğijas.

Lasītājam brīžiem kopā ar Valandera kolēğiem nākas prātot, vai tik Kurts nav sagājis grīstē un vai visas skrūvītes ir vēl savā vietā, kad ne tikai viņš ignorē loğiskus augstākstāvošo padomus, bet pieņem arī visai sižetiski apšaubāmus lēmumus, bet tas vismaz neaiziet pārspīlētās galējībās, lai ko pārāk sabojātu. Papildus kripatas/sīkumi no Kurta personīgās dzīves, ar uzsvaru uz attiecībām ar tēvu bija labi izvietotas un neradīja sajūtu, ka tās maisītos lieki pa vidu.

The White Lioness nebūs kriminālromāns, kurā līdz pašam pēdējam tiek novilcināta vainīgā identitātes atklāšana, bet, par cik noziegumā iesaistīti ir vairāk par vienu personu, tad kaķa-peles ķeršanas stils ar visu to izdodas gana labs.

***

Insurrection (Starfire #1) by David Weber, Steve White

Terran Federācijas iekšējo/inner worlds militārs konflikts un šķelšanās ar ārējām/Fringe pasaulēm, kuru pārstāvji vairs nav mierā klusēt par neskaitāmajām netaisnībām un nesamērīgo varu, kas iekšējām pasaulēm tika piešķirta kara laikā ar Khanate citplanētiešu rasi, bet tagad, kad karš jau sen kā ir beidzies, vairs nevienam negribas to atdot atpakaļ, un Fringe worlds nesaskata vairs citu iespēju, kā vien atdalīties no Federācijas ar spēku un no tā izrietošu militāru konfliktu.

Ja par dažu labu nesen lasītu grāmatu var teikt, ka tā atbilst savam žanram un iekļaujas tā dotajos rāmjos labā nozīmē, tad par šo tikpat pozitīvi nevaru izteikties. Notiek itkā vērienīgas kosmosa kaujas, politiskās un cita veida intrigu atspoguļojums no abām pusēm, un līdz beigām tiek tikts bez acīmredzamām katastrofām, bet arī ne ar ko savu, tādu atmiņā paliekošu grāmata nepaliek.

***

Tokyo Houses by Kyoko Asakura

Plašs dzīvojamo telpu, ēku un mājokļu fotogrāfiju krājums, sākot no ēkam, kuras ieturētas senākas Japānas kultūras iezīmēs, līdz plašiem un eksluzīviem galvenokārt arhitektu un dizaineru mājokļiem gan pilsētas vidē, gan ārpus tās, piemēram, pie okeāna krasta. Neliela daļa no fotogrāfijām veltītas arī vienkāršāka rakstura maziem dzīvokļiem (ir redzēti video, kur par ‘’dzīvokli’’ tiek saukta telpa mazāku par vidēja izmēra skapi), bet radās sajūta, ka grāmatas veidotāji šim aspektam pieskārušies tīri simboliski.
Personīgi visvairāk fotogrāfijās piesaistīja ar šodienu salīdzinoši novecojušās tehnoloğijas, piem, vismaz divtik biezs laptops, salīdzinoši kādus ražo tagad, un pa kādam retam grāmatplauktam.

Iepalicēji #25

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Decline and Fall of the Roman Empire by Edward Gibbon

Vol.5

Lielā mērā musulmaņu pasaules izcelsmes/sākuma vēsture, kur rodas jautājums kāds gan tam sakars ar Senās Romas impērijas krišanu un kādēļ to nevarēja nodalīt un izdot kā atsevišķu grāmatu, jo personīgi neuzskatu, ka tik baltiem diegiem šūtas un vājas saistības starp vienu un otru varētu iekļaut vienā darbā, turklāt vēl izklāstīt to tik apjomīgi. Šaubos vai līdzīgi izdevniecība piekristu rīkoties šodien.

Vol.6

To pašu un vēl vairāk varētu teikt par noslēdzošo sesto krājumu, kurš ir par pirmajiem krusta kariem, laiku starp tiem un noslēdzas 15.gadsimtā noapaļojot veselus tūkstots gadus pēc oficiālā gadskaitļa, kad sadalās Romas impērija. Labi, vēl varētu saprast, kādēļ vēl varētu turpināt ar Austrumromas jeb Bizantijas impēriju, bet šī krājuma būtība un saturs galīgi neatbilst kopējam lielajam darba nosaukumam. Neko sliktu nevar teikt par pašu prozu un vēstures faktiem, grāmatu kā tādu, bet vajadzēja noskaņoties, ka klausos, ko tādu, piemēram, par krusta kariem, uz ko tā teikt nebiju parakstījies.

***

The Faceless Old Woman Who Secretly Lives In Your Home (Welcome to Night Vale novels #3) by Joseph Fink, Jeffrey Cranor

Interasants pagātnes/izcelsmes stāsts Faceless Old Woman (FOW) tēlam no Welcome To Night Vale podkāsta, kurš veiksmīgi apvieno prieciņa došanu podkāsta faniem un zinātājiem, un tādiem, kuri kāda iemesla dēļ būs izšķīrušies lasīt šo grāmatu vispirms vai tik tikko pēc podkāsta atklāšanas.

Savas dzīves pirmsākumos 18.gs sākumā FOW ir labi situēta tēva atvase(māte mirst dzemdībās). Vien pieaugot viņai atklājas un top skaidrs, ka par to jāpateicas tēva un viņa uzticamă palīga/drauga Edmunda darbībai kontrabandas biznesā. Šāda atklāsme varbūt pārsteidz FOW, bet nebūt neatbaida viņu. Tieši pretēji un viņa attīsta savu talantu un vajadzīgās prasmes, lai palīdzētu tēva biznesam. Par nelaimi labajiem laikiem pienāk gals, kad lielās bildes kontekstā uzrodas visaptveroša jauna un spēcīga organizācija ORder of Labyrinth, kura nežēlīgi izspiež konkurentus, vai vismaz kāds meistarīgi rada tādu iespaidu… Rezultātā saķeršanās maksā FOW tēva dzīvību, kas nostāda jauno sievieti uz aklas atriebības ceļa, kas galu galā novedīs līdz pilsētai, kurā viņu tik daudzi ir iepazinuši vispirms.

Vienīgi sabalansētība starp abiem nav vienlīdzīga. Kamēr izcelsmes stāsts, kuru varētu ielikt vēsturiskā romāna kategorijā, būs izbaudāms gan vieniem, gan otriem. Tad par tagadnes fragmentiem, kuros izpaužas FOW tēla būtība par kuru viņa laika gaitā pārtop, var likties apšaubāma un slikta tiem, kuri šo tēlu un pasauli vien vēl iepazīst. Bet kopumā nebūt tas sliktākais grāmatas formāta izpildījums no šo podkāsta veidotāju puses.

***

Ancillary Justice (Imperial Radch #1) by Ann Leckie

Par Ancillary tiek saukti kosmosa kuğu AI, bet āķis tajā, ka tie spēj arīdzan kontrolēt cilvēku ķermeņus un izmantot tos karadarbībai, rezultātā tiem darbojoties, ka vienotam organismam. Izmantojot savus iekarotos ienaidniekus pret saviem nākotnes upuriem Radch impērija ir spējusi izplesties uz visiem iespējamiem Visuma piedāvātajiem virzieniem.

Papildus interesants aspekts, kuram acīmredzami ir savi izteikti trūkumi, kuri lielā mērā virza šīs gr sižetu, ir fakts, ka gan kuğu AI, gan vismaz Radch impērijas valdniekam Lordam piemīt spēja eksistēt vairākos ķermeņos vienlaicīgi caur tādu kā vienotu tīklu, bet tikko kā kāda iemesla dēļ savienojums pārtrūktu, tā katrs indivīds ir pats par sevi. Rezultātā risks attīstīties vairākām personībām ar konfliktējošiem mērķiem ir visai reāls. Un ja vēl attiecīgā persona ir veselas impērijas galva, tad potenciāls drūmām sekām vaira nav nekāda fantāzija. Pat ja šo to interpretēju pa savam, tad tik un tā noteikti rekomendējams sci-fi sērijas sākums.

Laba Kosmosa opera, kura interesantā veidā mēğina piešķirt citplanētiešu līdzvērtīgi atšķirīgu Radch domāšanu un pasaules uztveri tiem iekarojot citas cilvēku apdzīvotas planētas.

Angus Hyland – The Book of Horse, Cat, Bird and Flower

Augusta mēnesī, kad uzsvaru liku, lai pabeigtu apjomīgo Gibsona Senās Romas vēsturi sešos krājumos, izdomāju, ka būs īstais laiks, lai atslodzei izlasītu un izbaudītu šos četrus tematiskos mākslas darbu reprodukciju krājumus.

***

38743221

Teksts – Caroline Roberts

Daudzus gadu simtus nodzīvojis līdzās cilvēkam un pildīdams nozīmīgu pienākumu kā lauksaimniecībā, tā karadarbībā, mūsdienās lielā pasaules daļā zirga loma ir pārgājusi kā ekluzīvs hobijs un/vai statusa izrādīšanās rīks bagātajai sabiedrības daļai. Tikmēr arvien vairāk (minējums, protams) ja ne gluži nezina pēc paskata (cerams pārpsīlēju), kas tas tāds zirgs vispār ir, bet iespējams nodzīvos visu dzīvu neredzot tuvumā šo dzīvnieku, pat caur moderna braucamrīka logu ne. Ziņkārības pēc ieguglējot jautājumu par savvaļas zirgu populāciju pasaulē, rezultāti attiecīgi pēc 2016.gada datiem ir vien aptuveni 75 000 indivīdu.

Horses in Art tāpat kā pārējās četras šajā rakstā minētās grāmatas ir ne tikai plikas gleznu, zīmējumu, skiču reprodukcijas, bet tos papildina gan citāti, gan drusku plašāka proza par kādu no mākslas darbiem, ko noteikti var turpināt ar tālāku izpēti Vikipēdijā, ja ir tāda vēlme.

***

33641980._SX318_

Teksts – Caroline Roberts

Atšķirībā no zirga, mākslas darbu reprodukciju grāmatiņa ar un par kaķiem domājams būs labāka dāvana vai vispār atbilstošāk piemērotāka lielākam cilvēku pūlkam, īpaši ja kaķis jau ir vai ir bijis kā mājdzīvnieks kādreiz. Turklāt pašam arīdzan ir kaķis mājdzīvnieks. Vienīgā kritika kas būtu metama daža laba kaķu cilvēka lauciņā ir tie, kuri ir krituši galējībā un baro kaut kādus tur pagalma kaķus, bet iebilst un/vai nerīkojas paši, lai tos kastrētu un nevairotos veco vietā jauni. Neskaitīju, bet lasot radās iespaids, ka šajā grāmatiņā prozas ‘’skices’’ par mākslinieku un attiecīgo izvēlēto mākslas darbu bija vairāk nekā pie zirgiem.

***

26031417

Teksts – Kendra Wilson

Reiz sensenos laikos, agrā jaunībā dažas reizes biju aizgājis uz vietējo ornitologu, putnu entuziastu ~pulciņu/saiešanas reizi, bet tāds brīnums, lai mani tas aizrautu tik ļoti, lai, piemēram, sūri un rūgti agrās rīta stundās jau būtu kaut kur dabā un vērotu šos dzīvniekus, nenotika.

Ja drusku pieskaras putnu aizsardzības tēmai, tad no vairākiem izvēlētajiem darbiem nāk prātā tieši pretējais, kā eksotisku putnu spalvas krāšņās cepurēs un dažādu sugu putni būrīšos u.c., kas būtu pieskaitāmi pie garā saraksta, kur cilvēks pielicis savu roku, lai dažnedažādas suguas izmirtu.

Šajā uz putniem fokusētajā mākslas darbu reprodukciju grāmatā salīdzinoši ar pirmajām divām lasītājām grāmatām, ja sajūta neviļ, bija krietni lielāks senāku darbu īpatsvars – no 19.gs un 20.gadsimta pirmās puses.

***

41214383

Teksts – Kendra Wilson

Lai arī no malas varētu šķist, kas gan tur klusajā dabā, piemēram, ar puķu vāzi vai citu variāciju ar ziediem būtu tik grūts, tad šajā mākslas darbu izlasē var pārliecināties, ka pat ja gleznojamais vai zīmējamais objekts pats nekustas no sava brīva prāta, tad tas neatvieglo tā attēlošanas procesu. Šajā puķu/ziedu tematiskajā krājumā  šķita ka izvēlēti pat vēl vairāk senāku gadsimtu mākslinieku darbi nekā tas bija pie putniem.

Un ja vēl noslēdzoši kāda personīga piezīme, tad pats varu jau vairākus gadus lepoties ar nenokaltušiem uz trim palodzēm esošiem dažādu sugu augiem. :D

Edward Gibbon – The History of the Decline and Fall of the Roman Empire Vol.II-IV (Audio book)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Šoreiz pavisam īsi.

Edward Gibbon apjomīgo Senās Romas un tās pēcteču Austrumu un Rietumu impēriju daļu vēsturi neklausos ar zīmuli/pildspalvu rokā un pēc tam lasot visus pieejamos Vikipēdijas vai citu vēstures informācijas avotu internetā. Šis man ir sava veida lēciens Senās Romas vēstures dziļajā baseinā, kuru uzsāku ar apkopotajiem Līvija darbiem un turpinu ar šiem krājumiem.

Visi krājumi, ieskaitot pirmo, līdz šim ir ne tikai ar pamatīgu informācijas bagāžu, bet pārbagāti arīdzan ar biežām atsaucēm vai piezīmēm, lai kurš termins skaitītos precīzs. Nedaudz pārsteidz, ka Romas spozme ir bijusi tik ilga un ka to ātrāk nav saplosījuši tieši iekšējā varas nestabilitāte, kad varas maiņa un nākošā imperatora kāpšana tronī nav atkarīga no pēcteču/bērnu esamības, un ka jaunais saimnieks ar savu tīro slotu var ar vieglu roku aizslaucīt prom sev nepatīkamus, nevēlamus personāžu vai pat visu dzimtu.

Viena cita doma gaita, klausoties par agrīno kristietību, par kuras tematiku noslēdzās pirmais un sākās otrais krājums, ir, cik gan atšķirīga būtu pasaule, ja monoteisms negūtu virsroku reliģijā…

No personīgi atpazīstamajiem personāžiem, īpaši barbariem, kuriem lielākoties tiek piedēvēta tā slava Romas impērijas krišanas iemeslos, ir Huņņu karotāju vadonis Atila.

Titus Livy: The History of Rome: The Complete Works UN Edward Gibbon – The History of the Decline and Fall of the Roman Empire Vol.1

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Senās Romas vēsture laicīgā vēsturnieka Līvija izpildījumā, sākot ar mītiskajiem Romas izcelesmes stāsties un piedomātajiem karaļiem un viņu vēsturei, +/- līdz Līvija nāves gadiem, kas pēc mūsu laika skaitīšanas būtu aptuveni 17.gads saucamajā mūsu ērā.
Teikšu, ka šis visnotaļ apjomīgais darbs, vismaz tas kas ir saglabājies līdz mūsdienām, prasa gana daudz priekšzināšanu, lai to maksimāli varētu izbaudīt un būs labāk piemērots tiem, kuriem tās varētu nosaukt par ko vairāk kā iesācēja līmeni. Var just, ka autors ir no cita laika perioda, kā arī jāierēķina būtiska tulkotāju klātbūtne tekstā. Papildus netiek piebremzēts, lai ko diži izskaidrotu un ļautu minētājam iesācējam kaut cik noorientēties, kā arī bieži vien fokusējas uz personām, kuras nenosauksi par plaši atpazīstamām, plus viss izklāsts ir vēl visādi citādi “pasauss” un ar interesantu vēsturisko sižetu vien nepavelk līdzi. Visatbilstošākais, kuram varētu piedēvēt ‘’sabiedrībā atpazīstamas personības’’ titulu būtu Hannibals, kuram tiek pievērsta diezgan liela uzmanība; gan viņa slavenajam karagājienam ar ziloņiem pāri Alpiem, gan vēlākām izdarībam.

Viena piezīme/akmentiņš tulkotāju laukā man gribētos iemest attiecībā uz bieži pielietoto ‘’diktatora’’ terminu, jo ja vien man nav dziļi nepareizi priekšstati, ka diktatori patiesībā tiek ievēlēti un vēlāk varbūt atstādināti, tad kaut kur būs ieviesusies kļūda. Varbūt jāpieņem, ka šeit domāts Diktators=imperators?

Lai visu labāk saliktu pa plauktiņiem un piedotu kopainai papildus skaidrību utml, uzreiz ķeros glābt Edward Gibbon 18.gs Senās Romas vēsturei sešos krājumos, par kuru pirmo uz šo brīdi pabeigto krājumu ir krietni labāks salīdzinošais iespaids. Protams teju 250gadu laikā pētījumi ir gājuši uz priekšu, tos ir papildinājuši jauni arheoloģiskie atradumi un jaunas to interpretāciju metodes un pārskatīti agrākie secinājumi.

Vien jāpiezīmē, ka jāsāk pievērst uzmanība jau pašam sējumu virsrakstam ‘’The History of the Decline and Fall of the Roman Empire’’, lai nesanāktu nepareizas gaidas, jo vismaz pirmā krājuma vēstures sižets tiek uzsākt labu laiciņu mūsu ēras posmā un noslēdzas ar ievadu par kristietību Senās Romas laikā. Vien personīgi ceru, ka fokuss un uzmanība uz to pilnībā nepārliksies otrajā krājumā.

Iepalicēji #24

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

16117425

Fullmetal Alchemist, Vol.10-12 (Fullmetal Alchemist. 3in1 Edition #4) by Hiromu Arakawa

Ceturtais trīs vienā krājums Fullmetal Alchemist mangas sērijā dod lielāku ieskatu apstākoļos, kuri noveda Elriku brāļus pie lēmuma ar tik tālejošām sekām, kad uz stāsta skatuves pirmoreiz uzrodas viņu tēvs. Kamēr Alfonso jeb Als ir par jaunu, lai viņu atcerētos, Edvards jeb Eds vainas smagumu par notikušo attiecībā gan uz māti, gan pašiem ar visu spēku met tēva dārziņā. Spriedze, aizvainojums un līdz galam neizteikta sāpe par notikušo starp abiem jūtama no pirmā brīža

Cerības un plāni ap mērķi atgūt Alam viņa paša ķermeni metāliskā vietā, kas saistīts ar filozofu akmeņu tumšo spēku un homunculi radījumiem, tiek turpināts, risināts un mudžināts.

***

1873788

Life of Samuel Johnson by James Boswell

No Džeimsa Bosvela rakstīšanas manieres varētu nodomāt, ka viņš būtu bijis līdzās Semjuelam Džonsonam teju bez mitas lielāko daļu viņa mūža, ko panāk ar familiāru biogrāfijas stilu un bieži vien izmantojot citi liecinieku redzēto, rakstīto.

Kaut arī grāmata ir teju ‘’tikai’’ 1500lpp gara atkarībā no izdevuma, brīžiem rodas sajūta, ka varētu mierīgi sasniegt vismaz divus tūkstošus, jo autora neformālais stils mēdz vien ieskicēt ainas, kuras jaunākā, mūsdienīgākā biogrāfijā būtu krietni vien detalizētākas.

Apjomīgā Džonsona biogrāfija vēsta gan par viņa privāto dzīvi, gan prof.sasniegumiem kā vārdnīca, Šekspīra lugu modernizēšana~ vai populāru un mazāk zināmu dzejnieku bio-skices~ vairākos sējumos, kā arī vietām fragmenti no  viņa darbiem. Kā arī neipzaliek īpatnējas personības, kuras varbūt rada dīvaiņa iespaidu, kādēļ viņu iespējams negribētos sev par draugu, bet padara interesantu uz lapapuses. Līdzīgi kā Semjuela Pīpsa gadījumā palīdzēja Vikipēdijas raksts, kura minēts, ka Džonsons varētu atbilsts Tureta sindroma diagnozei, kāda tajā laikā, protams, vēl neeksistēja.

***

10321650

Death Note: Black Edition, Vol.5 (Death Note: Black Edition #5) by Tsugumi Ohba

Kaut arī Kiras jeb Light Yagami sapņa ceļā par viņa veidotas pasaules kārtību ar Death Note palīdzību vairs nestāv ģeniālais izmeklētājs L, jaunie kadri jeb L mantinieki neirotisku tipāžu Near jeb N un Mello paskatā ir pat vēl lielāks izaicinājums nekā pirms tam L sniegtais. Light jāturpina ar dižgara izmanību lavierēt starp izlikšanos kolēģu detektīvu priekšā, turpinot Kiras izmeklēšanu ar mērķi viņu notvert un saukt pie atbildības, kā arī saprast, kā lai pieveic šos jaunos draudus, un reizē vadīties pasaulē, kurā atbalsts, ja ne aiz brīva prāta, tad aiz bailēm, Kiras jaunajai pasaulei pieaug, un nesteigties laikus uz priekšu, lai nepieļautu liktenīgu kļūdu.

Var vien just, ka kulminācijas punkts sērijai solās būt labs!

Samuel Pepys – The Diary of Samuel Pepys Complete (1660-1669)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Naxos AudioBooks

Manas pārdomas

Gads, kurā visā pasaulē globāla pandēmija ievieš ievērojamas pārmaiņas un personīgi man dod negaidīti daudz brīvā laika lasīšanai ar prieku ļauj piepildīt izaicinājuma 200 grāmatu sarakstu ar krietni biezākām grāmatām ar skatu uz jaunu personīgo rekordu arī lapaspušu skaita ziņā, kas ierastākos un normālākos apstākļos nebūtu iespējams.

Tādēļ par tādu kā jūnija audio projektu izvēlējos noklausīties Semjuela Pīpsa dienasgrāmatas no 1660.g. līdz 1669.gada maija beigām to nesaīsinātajā versijā aptuveni 116 stundu garajā audio formātā. Šis ievērojamais literatūras avots un ieskats pagātnē var kārtējo reizi parādīt, ka, lai cik ļoti būtu tehnoloģijas attīstījušās starp to laiku un mūsdienām, cilvēku raksturi, vēlmes, sapņi u.c. pēc būtības lielā mērā ir tie paši.

Dienasgrāmatas variē gan no pavisam īsiem un ikdieniešķiem darīju to un to tipa ierakstiem, gan pieskaras notikumiem karaļnamā, parlamentā un vispār varas gaiteņos vismaz tik lielā mērā, cik tas saistīts ar ne tik neievērojamo Pīpsa darbu Jūras kara flotē. Ierakstos vērojama apbrīnojama atklātība un godīgums pret sevi, kuros Pīpss necenšas obligāti sevi pārādīt labākajā gaismā, teiksim noklusējot nevēlamo, piemēram, regulārus laulības sānsoļus. Vienlaikus interesanti ir arī ieraksti par kultūras pasākumu, piemēram, teātru apmeklējumiem, kur atmiņā paliekošs ir ieraksts par Pīpsa iespaidiem par pirmoreiz uz skatuves redzētu sievieti aktrisi.

Nemaz nepretendēšu, ka manas zināšanas par attiecīgā laika perioda Anglijas vēsturi ir tik labā līmenī, lai no šī darba iegūtu visu ko tas sniedz, bet gribētos teikt, ka tādas nebūt nav nepieciešamas, lai to izbaudītu. Protams, var vispirms izmēģināt kādu no neskaitāmajām saīsinātajām versijām, kurās sīki un nenozīmīgi ieraksti ir izņemti laukā un spriest pats, vai gribas tomēr izlasīt arī tos. No tādiem lieliem vēsturiskajiem notikumiem pieļauju/ceru, ka lielākā daļa būs dzirdējuši par 1666.gada lielo Londonas ugunsgrēku, bet ne citiem vēl tiek pieminēts Otrais angļu-holandiešu karš un mēra gads Londonā. Personīgi pirms ķeršanās pie Pīpsa dienasgrāmatām izlasīju anglisko Vikipēdijas ierakstu, lai +/- noorientētos un ar to pilnībā pietika, lai interesi spētu noturēt paša Semjuela personāžs, kuru jo tālāk grāmatā, jo tā vien šķiet labāk var sagaidīt viņa izteikšanās manieri kādā situācijā.

Pašu gan šī grāmata nebūs iedvesmojusi uzsākt kārtīgu dienasgrāmatu, bet mierinu sevi, ka grāmatu blogs, kurā ievietots šis raksts, varētu tikt saukts par manu tādu kā literāro dienasgrāmatu, jo lasīšana astpoguļo lielu manu brīvā laika pavadīšanas izvēles un tad ieraksti tāpat sastāvētu no lasīju vai klausījos to un to.