Iepalicēji #39

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Halfway to the Grave (Night Huntress Universe #1) by Jeaniene Frost

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Catherine “Cat” Crawfield – amatier-vampīru medniece, kuru motivē mātes atriebšana, kuras izvarošanas rezultāts ir viņa. Pus-cilvēks, pus-vampīrs Katei ir zināms lielāks fiziskais spēks un labākas maņas kā parastam mirstīgajam, bet tas ne tuvu nepalīdz, kad viņa savos azartiskajos piedzīvojumos pirmoreiz sastop vecāku Master klases vampīru, kurš sevi sauc par Bones.

Viņai vēl paveicas, ka Bones nav no slikto vampīru tipāžiem, bet tāds, kurš savas slāpes veldzē, nenogalinot pārtikas avotu. Turklāt par pārsteigumu Katei Bones arī pats medī sliktos uz slepkavošanu noskaņotus vampīrus, lai neļautu nevajadzīgi sliktai slavai lieki izplatīties. Tā jau diži laba tā nevar būt, ja runa ir par tik liela izmēra asinssūcējiem.

Papildus Bones labajai dabai, viņš piedāvā personīgi apmācīt Kati, lai viņa kļūtu vēl spēcīgāka un veiksmīgāka vampīru medniece, un teiksim tā, apmācības un treniņi noris arīdzan horizontāli starp palagiem, ar ko arī sapratu, ka esmu iesācis paranormālu urbānās fantāzijas romantiku. Pavisam noteikti ar šo sēriju izkāpju ārpus ierastās lasāmvielas, bet pamata sižets, kas ietver arīdzan politiķu apzinātu vienošanos savstarpēja labuma gūšanai, bija gana interesants un spēcīgs, lai ieinteresētu turpināt ar One Foot in the Grave.

Laikam nebūs tā vieta, kur uzdot loģikas tipa jautājumus par vampīru fizioloģiju, ja viņi pēc folkloras skaitās miruši, bet asiņo tik un tā u.c.

Pāreja no visu vampīru nīšanas uz Bones iemīlēšanu nav sasteigta, bet neievelkas arī diži gari.

***

A Passion for Nature: The Life of John Muir by Donald Worster

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Personīgs izpētes izgājiens dokumentālajā non-fiction žanrā, it īpaši pirkstu iemērkšana biogrāfijās, kas dod ieskatu personībās, par kurām ne vēstures stundu klasēs, ne kaut kur citur neesmu neko dzirdējis, zinājis. Kaisle pret Dabu ir par John Muir, dzimušu 1838.gada 21.aprīlī, kurš savas dzīves laikā deva lielu pienesumu dabas aizsardzībā kā tādā.

Galvenais, ko no Donald Worster sarakstītās biogrāfijas sapratu, ka Džons, viņa uzskati un skatījums uz pasauli ir bijis krietni pirms sava laika gan attiecībā pret dabu, ka tās resursi nav pašsaprotami, neizsmeļami un domāti cilvēka izmantošanai un maka piepildīšanai, gan pret līdzcilvēkiem ar atšķirīgu ādas krāsu. Vienīgais, ka pretinieku ar atšķirīgām idejām bija un ir krietni vairāk. Jau tad kā biogrāfijas subjekts, tā citi līdzīgi domājošie uztraukušies par cilvēka saimnieciskās darbības ietekmi uz floru un faunu, diemžēl atliek vien atcerēties par Song for the Blue Ocean grāmatu, lai saprastu, ka naudaskārei nereti ir lielāks spēks.

Audiogrāmatas versijā, protams, neiekļausi fotogrāfijas, tādēļ lieliski tam noder kā Vikipēdijas lapa par Džonu, tā arī citi interneta resursi. Dabas aktīvisma darbs, kas licis ceļiem mīties ar tādu personību kā ASV prezidents Teodors Rūzvelts, bet pat tāda mēroga kontakti biežāk likuši mērot kompromisa ceļus paslēptus aiz nacionālās izaugsmes ideāliem.

***

A Local Habitation (October Daye #2) by Seanan McGuire

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Salīdzinoši ar Night Huntress Universe urbāno fantāziju October Daye sērija patīk labāk. Mazāk uz lapas redzamu gultas prieku, vairāk mistērijas un slepkavību izmeklēšanas, kas laikam atbildīs vairāk manai gaumei, ja runa ir par urbāno fantāziju.

Labs turpinājums pēc sērijas pirmās grāmatas Rosemary and Rue, kas lasīta gandrīz pirms gada, kurā labi sabalansēts gan aktuālās grāmatas sižets, gan atgādinājumi par faktiem no pirmās.

October ‘’Toby’’ Daye, fejas un cilvēka vecāku meita, ir profesionāla detektīve, kuras liege lords Silvestrs, the Duke of Shadow Hills, uzdevis viņai kā bruņinieces titula īpašniecei izmeklēt mīklainas nāves, varbūt pat slepkavības, kuras saucamas par īpatnējām pat paranormālās pasaules pārstāvjiem, jo, ja parasti feju mirstīgās atliekas savāc teju profesionāls serviss, jo feju līķi netrūd, tad šoreiz tās atstātas turpat. Papildus tam Tobija, kuras paranormālā vecāku puse davājusi talantu no asinīm ‘’nolasīt’’ atmiņas, palīdzot detektīves darbā, atklāj, ka visu līķu asinis ir atstātas pilnībā bez atmiņām. Viņa pati (un domājams arī lasītājs) uzreiz to neapjauš, ka iemesls, kāpēc ķermeņi nav savākti un kāpēc viņa tos nespēj tā teikt nolasīt varētu būt viens ar otru saistīti.

Labi izstrādāta savstarpējā feju un citu radību hierarhija un tam pakārtotās attiecību dinamikas, kurām Tobijai jājaucas pa vidu, lai atrisinātu viņai uzdoto, ko tikai vēl interesantāku padara aspekts, kad dažādas paranormālās radības līdz galam neizprot, cik svarīgi neiejaukties tikko atrastā slepkavības vietā, ka viņu darbības var neviļus vainīgajam pat tikt cauri sveikā.

***

Outlaws by Tim Green

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt pēc grāmatas apraksta, kā arī tās noformējuma biju gaidījis vismaz aizraujošāka tipa trilleri ar saspringtības pilniem momentiem, ja ne arī kriminālromāna piejaukumu, bet Outlaws jeb Ārpus Likuma gala iznākums ir tālu no lasītprieku sniedzoša.

Kodijs, profesionāls amerikāņu futbola NFL līgas spēlētājs, kura karjera viņa devītās sezonas priekšvakarā ir uz finiša taisnes ne tāpēc, ka pašam būtu apnicis spēlēt, bet galvenokārt jo paša veselība un it īpaši viena no ceļa locītavām vairs nespēj izturēt milzu slodzi, kas ik dienu no tā tiek prasīta. Tikmēr mājas dzīvi šikā stilā piekopj pēdiņās vīru atbalstošā sieviņa Dženija, kurai sekluma ziņā romāna ietvaros ir pa kādam konkurentam, bet līdz galam konkurenci šajā aspektā sastādīt neviens nespēj.

Paralēli Kodija profesionālās un laulātās dzīves drāmu sižetiem, autors mēģina paralēli risināt un vēlāk, kā jau izdomātā romānā, kopā sasaistīt vēl vairākus sižetus. Jauna veiksmīga advokāte Medisone ne gluži spiestā kārtā, bet tomēr ar lielu pierunāšanu uzņemas gandrīz vai bezcerīgu aizstāvības lietu, kurā šķietami acīmredzami alkohola un narkotisko vielu ietekmē jaunietis nogalinājis divus draugus. Tomēr paša puiša liecība, ja vien kāds tai noticētu, drusku nesaskan ar oficiālo versiju, jo pēc viņa vārdiem noziegumu pastrādājis kaut kāds vīrs ģērbies melnā apģērbā. Protams, par cik viņš nav bijis skaidrā, tad sīkākas detaļas nespēja pateikt.

Un kā noslēdzoši (apraksta galvenais sižets tā šķiet) teju valsts nodevības mēroga kodolieroču izstrādāšanai derīga plutonija izzagšana un pārdošana tālāk, kur vainīgajiem svarīgāka ir personīgā maka piepildīšana ar tik kāroto dolāru, ka maz rūp kas ar pārdoto preci tiks iesākts tālāk.

Gala secinājums, ka autors centies vienlaikus žonglēt ar pārāk daudz sižetiem, no katra pēc idejas varētu izveidot aizraujošu notikumu gaitu, bet to kombinācija un arīdzan prozas stils nepavisam nešķita izdevies. Lielākoties vilšanās.

Cynthia Moss – Elephant Memories: Thirteen Years in the Life of an Elephant Family

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Morrow

Manas pārdomas

Autores Cynthia Moss 1988.gadā izdots memuārs par un ap ziloņiem, par viņas 13 gadu garu un vismaz pēc grāmatas publicēšanas vēl turpinātu pētniecības darbu Kenijas Amboseli Nacionālajā parkā. Katra nodaļa aizsākas ar nelielu ainiņu ziloņu dzīvē, kas iederas attiecīgās nodaļas tematā, būtu tas savstarpējās attiecības, pārošanās un jaunās paaudzes radīšana vai attiecības un nedienas saskarsmē ar cilvēkiem, kas pēc tam tiek turpināts ar tiešāku autores pieredzi.

Sintija Mosa savu darbu aizsāk laikā, kad zināšanas par ziloņiem, viņu paradumiem un citiem to dzīvi ietekmējošiem faktoriem, izņemot cilvēku ietekmi, ir tikpat kā nezināmi. Tas ka kāre pēc ziloņkaula ir drastiski ietekmējusi ziloņu populāciju ir bijis skaidrs jau tad, diemžēl ieguglējot par aptuveno ziloņu skaitu Āfrikā kopējais skaits nav iepriecinošs, tad attiecībā par citām lietām daudziem, arī pētniecībā iesaistītiem, jācīnās ar maldīgiem priekšstatiem un iespaidiem, lai saprastu, ka dzīvniekiem nav jāprot kāda no cilvēku valodām, lai viņiem būtu sava civilizācija, kultūra utml.

Starp citiem tematiem Elephant Memories ir Sausums, Migrācija, Ziloņu pielāgošanās spējas jauniem apstākļiem, Populācijas dinamika un grāmatu noslēdzot autores pārdomas par ziloņu nākotni. Līdz pat beigām Sintijai Mosai izdodas saglabāt optimismu un meistarīgi atstāt patālāk fonā depresīvākos aspektus. Kas nepatīkami pārsteidza, pat viedokļos no autores kolēģiem, ir ideja par kaut kādu utopisku neskartu dabu, it īpaši attiecībā uz ziloņu nogāztiem kokiem, lai, piemēram, tiktu pie to galotnēs esošām neizsniedzamajām lapām vai gardajām saknēm, par ko zināšanas un izpratne līdz šodienai ir uzlabojusies, bet grāmatas publicēšanas laikā, risinājums ir bijis drastisks un manuprāt proporcionāli pavisam neadekvāts – simtu un pat tūkstošu ziloņu sistemātiska izšaušana. Ņemot vērā, ka ziloņi nevairojas kā trusīši, iznēsānas periods 22mēneši + vēl zīdīšanas laiks līdz nākošā mazuļa ieņemšanai, kā arī citi mirstības ietekmējoši fakori bez cilvēka, tad šāda tipa rīcība drīzāk ir pielikusi palīdzīgu roku ziloņu vispārējā skaita samazināšanā.

Nenoliedzami pētnieciskais darbs par ziloņiem kopš Elephant Memories ir gājis uz priekšu, bet autores balss un pieredzes izklāsts padara grāmatu ne mazāk interesantu, pat ja tā izdota pirms 34 gadiem.

Philip Marsden – The Crossing Place: A Journey Among the Armenians

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Flamingo

Manas pārdomas

Ja kāds šodien saistībā ar Kovidu un tā ierobežošanas centienos uzliktajiem ierobežojumiem grib piesaukt apspiešanu un genocīdu, tad skaidrs ir viens, ka cilvēks visticamāk vienkārši nevēlas neko zināt par pasauli un tās vēsturi pirms paša dzimšanas. Viens no īsteniem genocīdiem pasaules vēsturē 1915.gadā Otomaņu impērijā no turku puses tika vērsts pret armēņiem. Ceļojuma laikā pa Turciju autoram pēc prologā minētas epizodes dzimst ideju ceļojumu veidā doties pa pēdām un sameklēt attiecīgājā reģionā izskaisījušos armēņu bēgļu pēcnācējus, kā arīdzan vienkārši armēņu izcelsmes personāžus, kuri laika gaitā apmetušies uz dzīvi ārpus vēsturiski dzimtā reģiona.

Autors Philip Marsden nereti izmanto pieeju notikumu attēlošanā, kas brīžiem rada iespaidu, ka vēl drusku dramatizējot to, iznāktu dikti labs romāns. Turklāt nemaz tik daudz nevajadzētu izmainīt vai pielikt. Lai kur autors grāmatas gaitā nedodotos, viņš spēj ātri rast kontaktu gan ar vietējiem, gan reizēm ar kādu citu ārzemnieku, kas palīdz viņam censties jo labāk saprast armēņu tautu un pārciesto notikumu radīto rūdījumu. Šis aspekts radīja iespaidu, ka šis tas no kontaktu veidošanas procesa palicis izlaists, vai vismaz, ka ne visi negatīvie momenti iekļauti The Crossing Place grāmatā.

Uzslavas armēņu tautas kultūrai un tās zinātniskajam devumam pasaules izgudrojumos brīžiem pietuvojas tuvu bezierunu komplimentiem. Drusku pārspīlējot, gandrīz jau gaidīju, kad armēņiem autors piedēvēs papīra vai kā cita izgudrošanu.

Philip Marsden pētnieciskais ceļojums norit 1992.gadā un līdzīgi kā The Happy Isles of Oceania, arī šeit par sevi liek manīt Persijas līča karš un notikumi Kuveitā, kas pat neieskatoties The Crossing Place izdošanas gadā, dod mājienus aptuveni kad tā izdoda.

Interesants autora vēstījums, kas varbūt var dot nepieciešamo grūdienu paplašinātāk palasīt par armēņu genocīdu, ja ir bijusi tāda vēlēšanās, bet kas līdz šim nav tikusi realizēta.

Carl Safina – Song for the Blue Ocean: Encounters Along the World’s Coasts and Beneath the Seas

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dziesma zilajam okeānam vairāk atgādināja un vilka uz pirmskapa euloģijas vārdiem. Ja ir vēlme uz kaut ko depresīvu un tālu no uzmundrinoša, tad pavisam droši varu ieteikt 1998.gadā izdoto Carl Safina grāmatu Song fot the Blue Ocean. Caur dažu zivju sugu prizmu, skaudrs skatījums uz attiecīgajā brīdī esošo situāciju okeānos un dažās ASV hidroelektorstaciju un nepārdomātas mežu izciršanas ietekmētās upēs.

Tunczivs Klusajā un Atlantijas okeānā, lasis, it īpaši nārstošanas laikā, kuram jācīnās, lai tiktu garām daudzajiem dambjiem, gan, lai tiktu līdz nārstu vietām, gan jaunajiem atpakaļceļā, un grāmatas noslēgumā autors apskata situāciju un zveja praksi gan akvārijiem, gan uz šķīvja liekamajām tropu un koraļļu reģionos.

Īstermiņa domāšana, alkatība, peļņa tagad un tulīt un pēc manis kaut vai ūdens plūdi burvīgi raksturo domāšanu, kas pamatā valda lielo zvejas korporāciju prātos un vien palēnām sāk izskaloties no cilvēka parastā, kuram pašam klātienē ir redzams, kā gadu no gada zivju skaits samazinās. Varētu domāt, ka tas viens un divi liktu acīm atvērties, bet atliek vien šad un tad ieraudzīt skatu, kas atgādinā, kā bijis agrāk, lai atrastos kāds, kas noliegtu zinātnieku apgalvojumus par pārzvejošanas negatīvo ietekmi.

Nav tā, ka grāmatas gaitā Karls Safina par galveno vainīgo stādītu tikai ekscesīvu zvejošanas praksi pāri zivju spējai atjaunoties. Lašu piemērs parāda, cik liela nozīme ir arī izpratnei par faktoriem, kas ietekmē zivju skaitu to nārstošanas laikā. Mežu kailcirtes kā tādas, kā arī gar upju krastiem, izpratne par ilgtermiņa mežsaimniecību un, piemēram, šķietami kritušu koku zaru ‘’piedrazotu’’ upi, atbilistoša hidroelektrostaciju būve, kas neislēdz efektīvu elektrības ražošanu un zivju līdzāspastēvēšanas iespējas, ja dambis pareizi uzbūvēts, ir tikai daži no faktoriem, tai skaitā klimata pārmaiņas.

Diemžēl autoram un viņa domubiedriem ir jācīnās par katru solu, cenšoties pasargāt dažādās sugas no izmiršanas, lai galu galā nodrošinātu pašu zvejnieku izdzīvošanu un peļņu. Varbūt no malas šķiet drusku pārsteidzoša doma, ka ilgstošā laika periodā apdomīgi apsaimniekojot dabas resursu peļņa gan pašam, gan nākotnes kolēģiem (varbūt pat paša bērniem) ir lielāka, nekā dažos gados visu izvejojot vai izcērtot, ka nekas nepaliek pāri. Vien pašās beigās ir kāds optimisma saules stariņš ar piemēriem, kur cilvēki uz lauka un vietas sāk aptvert, ka nav labi un kaut kas jāmaina. Vienīgais bail iedomāties, kāda ir šībrīža situācija pasaulē teju 25 gadus vēlāk, kad lielai daļai domāšana vēl ir tāda pati, ar kādu autoram nākas saskarties.

Iepalicēji #38

A Short Walk in the Hindu Kush by Eric Newby

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Picador

Manas pārdomas

Lai nu kāds nebūtu autors privātajā dzīvē ārpus šīs grāmatas ietvariem, tad par neuzņēmīgu viņu nosaukt nevarētu. Ne kurš katrs, lai ieviestu pārmaiņas dzīvē, būtu gatavs pamest darbu un ar draugu doties uz Afganistānas Nuristānas reģionu, lai tur kāptu kalnos, turklāt abiem esot teju bez jebkādas kalnos kāpšanas pieredzes.

Kā autora foto uz grāmatas aizmugures vāka (vismaz manā izdevumā), tā arī grāmatas sākumā vairāk vai mazāk jūtams vienmēr esošs humors un pozitīvs skatījums uz dzīvi. Esot svešajā zemē un augstu kalnos, kad notikumi prasa drusku lielāku koncentrēšanos un nopietnību, un starp vietējiem, kuriem divi ārzemnieki nav ierasta parādība, autora pozitīvisms pat tad pilnībā gluži nepazūd, tomēr var just, ka šis tas no pieredzētā to pieslāpē.

A Short Walk in the Hindu Kush un citi līdzīgi ceļojumu memuāri pirms zināma laika, ir kā lieliski momentuzņēmumi pasaulē, kura vēl nav pieredzējusi internetu un mobilos sakarus. Cik parāda Goodreads, tad autors Eric Newby nav slinkojis un sarakstījis dikti daudz par citiem viņa ceļojumu piedzīvojumiem.

***

Conquistador: Hernan Cortes, King Montezuma and the Last Stand of the Aztecs by Buddy Levy

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja nesen noklausījos interesantu Simona Bolivara biogrāfiju caur viņa cīņām par Dienvidamerikas valstu atbrīvošanu no koloniālās varas, tad visai loģiski (varbūt vēl labāk būtu apgrieztā secībā), ja noklausos arī grāmatu par spāņu koloniālās varas aizsākšanos 1519.gada Ernanam Kortesam ierodoties mūsdienu Meksikas krastos.

Autors ar lielisku naratīvu aizraujoši izklāsta vēstures notikumus, kas varbūt pat liek piezagties domai, ka non-fiction dokumentālais žanrs laba autora rokas ir tikpat interesants un aizraujošs kā izdomāts romāns. Kas aizsākas ar Kortesa apzinātiem meliem, ka viņš vien kā Spānijas karaļa pārstāvis grib tirgoties un sadarboties ar negaidīti sastapto Azteku civilizāciju, galu galā turpinās paredzamā iekarotāju gultnē ar mērķi paverdzināt un pakļaut Aztekus un jebkuru citu vietējo pārstāvju tautu, lai varētu apmierināt gan Spānijas valsts, gan savu mantkārīgo dziņu. Galvenokārt jau zelta un citu vērtīgu resursu veidolā.

Jau pirms grāmatas aptuveni zināju, ka liels paldies spāņu konkistadoriem jāsaka masaliņām un citiem Jaunajai pasaulei nezināmiem vīrusiem, bez kuru palīdzības varbūtība ir visai liela, ka Kortess būtu cietis sakāvi vai vismaz ne pārliecinošu ienaidnieka sagrāvi.

Fascinējošs stāsts, kas liek aizdomāties par kā būtu, ja būtu gan par Azteku, gan šajā grāmatā nepieminētajiem Inkiem un citām eiropiešu atklātām civilizācijām, ja pirmā doma un darbība galvenokārt nebūtu saistīta ar iekarošanu, iznīcināšanu, apspiešanu, bet vienlaikus secinājums, ka tāda lielā mērā ir cilvēka daba no laika gala.

***

The Happy Isles of Oceania: Paddling the Pacific by Paul Theroux

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Putnam

Manas pārdomas

Lai arī esmu lasījis tik vienu šī autora grāmatu pirms The Happy Isles of Oceania, tad uzreiz jau no pirmās nodaļas bija jūtama praktizējoša rakstnieka roka dažādo ceļojumā pieredzēto piedzīvojumu izklāstā no pirmās idejas, ka pēc publicitātes tūres pa Austrāliju varētu doties garā ceļojumā pa Okeāniju un tās daudzajām salām līdz pat pēdējai pieturvietai Havaju salās.

Pirms pieķeršanās The Happy Isles of Oceania lasīšanai nedaudz mānīgu priekšstatu radīja grāmatas apakšvirsraksts Paddling the Pacific, kas lika domāt, ka autors ar kajaka palīdzību un tikai tā apceļos iecerētās salas, tā vietā kajaks tiek izmantots, lai airētu no salas uz salu attiecīgajā salu arhipelāgā, kurā atrodas, un starp tiem izmanto vai nu lidmašīnu vai kuģu satiksmi. Kas pats par sevi ne atņem kaut ko no grāmatas, ne tai dod kādus plusus, vien apakšvirsraksta izvēle varētu būt bijusi atbilstošāka.

Kaut gan salas un to grupas šķir lielas distances, tad pārsteidzošā kārtā tām ir gana daudz vienojošu faktoru un rakstura iezīmju, ko, protams, var izskaidrot ar to pirmatklājēju apgūšanu no vienas salas uz nākošo līdzi ņemot parašas un valodu, kas arī ir viens no aspektiem, ko ik pa brīdim atzīmē Pauls Theroux, un kā vienas salu grupas pārstāvjiem nemaz nebūtu tik sarežģīti sazināties ar citiem. Otrs aspekts, kas gan vairāk skatāms ar rietumnieka acīm, ir šķietamā nabadzība lielākajā tiesā no apceļotajām salām. To pašu gan nevarētu teikt par vietējo iedzīvotāju skatījumu uz dzīvi, ja vien ieceļotāju un kolonisma pārstāvju ietekme nav bijusi tik liela, lai izjauktu pirms tam pastāvējošo kārtību, kas visizteiktāk manāks Amerikāņu Samoa un Francijai piederošajās Polinēzijas salās.

Paul Theroux piemin šķiet vēsturē iegājušu vairāk kā bēdīgi slavenu pētnieku, ceļotāju Tūru Heijerdālu, kura daža laba grāmata padomju izdevumā lasīta bērnībā, bet, ja var ticēt šajā grāmatā minētajam un tikpat kā jebkuram, ar kuru autors šo personu un viņa veikumu apspriež, tad maz kam no Heijerdāla spriedumiem un secinājumiem var uzticēties. Drusku, tā teikt, sagrauj atmiņā palikušos priekšstatus no agrāk izlasītā.

David L. Mearns – The Shipwreck Hunter: A Lifetime of Extraordinary Discoveries on the Ocean Floor

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Aizraujošs autora David L. Mearns stāsts par neparastu karjeru nogrimušu kuģu meklēšanā un/vai izcelšanā, pašu kuģu un to glabāto vēsturisko vērtību atgūšanā. Kā pats grāmatas gaitā vairrākkārt atbild uz citu daudzkārt uzdoto jautājumu, kā gan viņš ir kļuvis par ‘’kuģu vraku mednieku’’, tad vienas konkrētas atbildes nav. Drīzāk amats izraudzījies viņu, ir bijusi tā laime darbības pirmsākumos būt īstajā laikā, īstajā vietā, un lielā mērā pašam ir nācies saprast, ko iemācīties un apgūt, jo nebūs pārsteigums, ja universitātes neeksistē viena tāda programma, kurā to visu apgūt.

The Shipwreck Hunter stāstu lieliski palīdz uzburt tās ierunātājs Dan Woren¸ kad pie grāmatas beigām būs grūti neasociēt viņa balsi ar autoru, jo memuārs ir pirmajā personā izklāstīts. Grāmata vienlaikus apkopo arī vēstures faktus par autora pieminētajiem kuģu vrakiem, pieņemu ņemti piemēri no interesantākajiem gadījumiem un no tādiem, kur nogrimušajam kuģim ir nozīmīga vēsture.

Pārliecinošu vairākumu sastāda kuģi no Otrā pasaules kara kā britu HMS Hood vai Austrālijas HMAS Syndney karakuģi, bet ir arīdzan traģiskāki stāsti kā tīši vai neapzināti nogremdēts pasažieru kuģis SS Athenia Otrā pasaules kara pirmajās stundās vai hospitāļa kuģis skaidri un acīmredzami atbilstoši marķēts, kas tik un tā to neglābj no nogremdēšanas. Vienlīdz fascinējoši vēsturiskie fakti par katru gadījumu, kur dažiem kuģiem eksistē tiem individuāli veltītas grāmatas (vai pavadīt stundas skatoties YouTube pieejamos video), gan sasaiste ar mūsdienām (Otrais pasaules karš) un pateicībām no dzīvajiem radiniekiem vai pat kāda grāmatas tapšanas brīdī no nogrimušā kuģa izdzīvojušā.

Autoram ir izdevies interesantā manierē pavēstīt gan par profesionālajām grūtībām kuģu meklēšanā, kur liels darbs veicams ar primārajiem vēstures avotiem, kas pielīdzināms detektīva darbam, lai mēģinātu saprast, kur tieši meklēt, lai neizniekotu laiku un naudu, gan vēsturi un upuru, dzīvo radinieku cilvēcisko faktoru, kas piešķir negaidītu emocionālo faktoru.

Ben Westhoff – Original Gangstas UN Randall Sullivan – Dead Wrong

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Drusku māc šaubas, cik daudz Original Gangstas pastāsta jaunu un līdz grāmatas izdošanai 2016.gada 13.septembrī nekur citur nedzirdētu, par cik apakšvirsraksts sākas ar The Untol Story of…, bet, ja viens no mūzikas žanriem, kuri patīk ir reps, turklāt tāds, kurā lirikai ir nozīme, tad Original Gangstas stāsts par repa pirmsākumiem, pamatā koncentrējoties uz ASV Rietumkrasta (galvenokārt Losandželosa) mākslinikiem, bet arī principa pēc neapejot Austrumkrasta (galvenokārt Ņujorka) reperus, kad vēstures notikumi to prasa.

Nevaru apgalvot, ka esmu noklausījies visu dziesmu plejādi no apakšvirsrakstā pieminētajiem mūziķiem, kur nu vēl ntos reperus, kuri apgrozījušies un apgrozās gan mirušo, gan vēl dzīvo slavenāko reperu orbītās, bet neviens no viņiem – Dr. Dre, Eazy-E, Ice Cube vai Tupac – nav svešs.

Original Gangstas varētu iedalīt trīs daļās. Pirmās daļa loģiski ir repa pirmsākumi un grupas N.W.A. izveidošanās, kuras atpazīstamību un popularitāti dienasgaismā jaunākiem faniem palīdzēja izcelt 2015.gadā iznākusī filma Straight Outta Compton, kura tiek pieminēta brīžos, kur tās veidotāji lielākā vai mazākā mērā acīmredzami ir veikuši izmaiņas no reāli notikušā.

Kā otrās daļas zvaigzne acīmredzami ir Eazy-E un viņa izveidotā ierakstu kompānija Ruthless, peripētijas par un ap naudu. Nekad nekur tālu visas grāmatas garumā nav Losandželosas bandas Bloods un Crips, kas it īpaši izceļas grāmatas noslēdzošajā daļā, kas arīdzan ir loģisks tās noslēgums – ar Tupaku Amaru Šakuru un Death Row bosu Marion Hugh ‘’Suge’’ Knight Jr. un Tupaka nāvi 1996.gada 13.septembrī. Pēc kā nevar nepieminēt arīdzan vēlāk vien 1997.gada 9.martā sekojošo Ņujorkas repera The Notorius B.I.G. slepkavību.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien loģiski, ka turpinu ar Dead Wrong grāmatu, kuras fokusā ir Notorius B.I.G. slepkavība un tās ‘’izmeklēšana’’, kurā, tāpat kā attiecībā uz Tupaku, oficiāli vainīgie nav notiesāti un var vien spekulēt, kuram ir bijuši spēcīgākie motīvi un iespējas, lai realizētu vienu un/vai otru slepkavību. Kā arī jāatzīmē, ka aplūkotā pasaule kā tāda ir pilna ar slepkavībām un apšaudēm arīdzan pēc 1997.gada 9.marta.

Ja Original Gangstas ir tāda kā repa izcelsmes un konkrētāk Rietumkrasta repa pirmsākumu biogrāfija, tad Dead Wrong ir klasiska true crime žanra grāmata vien ar jau pieminēto atšķirību, ka tai nav zināmi tās pastrādātāji un/vai pasūtītāji. Kas kļuva skaidrs, vismaz mani pārliecināja gan Original Gangstas, gan lielā mērā Dead Wrong, ka Losandželosas policija lielākas pūles ir pielikusi ‘’netīro’’ policistu piesegšanai starp savām rindām, kuri piestrādājuši kā apsargi pie dažādiem reperiem un to ierakstu kompānījām, nekā centušies notvert slepkavas.

Autora Randall Sullivan savāktais materiāls, kas papildināts pēc 2002.gadā iznākušās grāmatas Labyrinth par šo pašu tēmu, kurā pieminēts vēl Tupaks. Kaut arī neesmu lasījis vai noklausījies agrāk iznākušo grāmatu, tad, lai arī kuri būtu atbildīgi par vienām no lielākajām slepkavībām repa pasaules vēsturē, skaidrs ir viens, ka vaina vismaz par faktu, ka slepkavības palikušas neatrisinātas, gulstas uz Losandželosas policijas sirdsapziņas.

Marie Arana – Bolivar: American Liberator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Bolivar: American Liberator ir Simona Bolivara biogrāfija caur viņa aizsākto Spāņu Dienvidamerikas koloniju atbrīvošanos un neatkarības iegūšanu. Grāmatu klausījos tās audioversijā, kuru iegādājos jau pirms laba laika kāda no Audible saita akcijām un jāsaka, ka citādi diezvai būtu kas cits pamudinājis kaut kad (šogad) to noklausīties.

Simona Bolivara (dzimis 1783.gada 24.jūlijā) dzīve un karjera pirms trauksmainajiem notikumiem, sacelšanos prot kolonijas varu, brīvības cīņām un vēlāk iekšējām nesaskaņām, neaizņem lielu grāmatas daļu. Galvenais fokuss tiek veltīts Bolivara sapnim izveidot vienotu Dienvidamerika, kas kļūtu konkurētspējīgu spēku kā Lielbritānijas Impērija. Piemēri par pamatu konstitūcijai pamatā iecer ņemt no Lielbritānijas parlamentārās sistēmas, kas nepatīk salīdzinoši nesen pilsoņu kara pārcietušajai ASV principa pēc. Lai arī galu galā pamatrezultāts, brīvības iegūšana un koloniālo virskungu varas pārtraukšana, tiek panākta, tad tomēr galvenais sapnis par lielu vienotu valsti paliek nepiepildīts. Gan paša kļūdainu lēmumu dēļ, gan iekšēju cīņu dēļ par varu un ietekmi, kā arī nespēju tik ātri pārkārtot domāšanu, kurā brīviem esot lēmumi jāpieņem pašiem.

Par cik tik liela uzmanība veltīta tieši ‘’brīvības cīņām’’ (cerams neviens neapvainosies, ja to tā nodēvēšu), tad grāmatu vairāk gribētos definēt kā Simona Bolivara Life and Times un ne gluži tikai kā biogrāfiju, kas, protams, pamatā definē šīs personas dzīvi. Nebūs melots, ja teikšu, ka pirms šīs grāmatas noklausīšanās neko par tādu Simonu Bolivaru nebiju dzirdējis un būtu grūti spriest, cik pozitīvi vai negatīvi pamatoti attēlots Bolivars, kur nu vēl kā tādas valstis kā Bolīvija (nosaukta par godu viņam), Venecuēla, Peru, Kolumbija, Panama un Ekvadora ieguvušas brīvību.

Arī autores Marie Arana piegājiens grāmatas drusku pārsteidza, it īpaši dialogu un sarunu iekļaušana, kuru gadījumā interesanti būtu tālāk papētīt izmantotos avotus. Jāpiebilst, ka neesmu ne tuvu biežs biogrāfiju lasītājs, tādēļ būtu jāpaskatās, kas vēl labs un piemirsts atrodas paša virtuālajā bibliotēkā.

Saite uz Bolivara Vikipēdijas lapu.

Frederick Burnaby – A Ride to Khiva: Travels and Adventures in Central Asia

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Oxford University Press

Manas pārdomas

A Ride to Khiva ir Frederick Gustavus Burnaby stāsts par viņa ceļojumu uz Khivas pilsētu, kuru Krievijas impērija 1875./76.gada ziemā, kad noris Frederika ceļojums, ir vien nesen iekarojusi un nosaukusi par savu. Piedzīvojumu, kuru vēl atrodoties Centrālāfrikā iedvesmo remarka, ka nesen krievi nav ļāvuši britu ceļotājiem ieiet Khiva–s pilsētā un likuši griezties atpakaļ un ka vispār ārzemniekiem tur labāk nav ko meklēt. Būdams piedzīvojumu meklētājs no dabas, par ko īsi lasītāju informē Peter Hopkirk priekšvārds, Frederika ziņkāre acumirklī pamudina viņu uz Kivu ar vai bez oficiālas iestāžu atļaujas.

A Ride to Khiva pamatā ir par autora ceļojumu cauri Krievijas impērijai turp uz Hivu,(ja pareizi atradu google kartē, tad tagad Uzbekistānas sastāvdaļa) pašu ceļamērķi izdodas apskatīt vien dažas dienas, kad ne aiz paša brīvas izvēles ir spiests doties atpakaļ. Interesantu autora stāstu padara grūtības gan laikapstākļu (lielais aukstums), gan pārtikas un citu resursu ziņā. Pārsteidzoši, ka Frederikam sarežģījumus ne ceļā, ne tiekot līdz Hivai nesagādā militārpersonas vai cita veida amatpersonas. Izceļamākais būtu civiliedzīvotāju mēģinājumi apšmaukt grāmatas autoru cenšoties pārdot klibu, neveselu zirgu vai ko citu ar zemu kvalitāti, kas domājams gadsimtu gaitā arī citur pasaulē lielākoties nebūs mainījies.

Grāmata kā laika kapsula attēlo pasauli, kurā ziņas no vienas pasaules malas ceļo salīdzinoši lēnu, ko ilustrē jautājumi Frederikam no dažnedažādiem vietējiem iedzīvotājiem un māju saimniekiem, kur nākas ciemoties. To pašu gan nevar teikt par baumu spējām izplatīties pa visu Hivas pilsētu, kad baltādainā uzrašanās, kurš nav krievs, ir notikumu notikums un izklaide teju visiem.

Grāmatā jūtamākais pasaules politikas aspekts ir Krievijas impērijas izplešanās Indijas virzienā, kura 1875./76.gadā ir vēl Lielbritānijas kolonija. Bažas vai gaidas, kādā virzienā abu impeŗiju attiecības varētu attīstīties, puslīdz diplomātiska, draudzīga līdzāspastāvēšana vai nenovēršamas militāra rakstura sadursmes.  Tāpat kā jautājumi par mēroto ceļu un apstākļiem, kultūru, soc. apstākļiem u.c. autora dzimtenē, tā arī sarunas, lielākoties no militārpersonām, skar šo tematu.

Kaut arī atpakaļceļu Frederiks ir spiests mērot pa to pašu ceļu, žēl ka, grāmatu publicējot, izvēle ir bijusi par labu to neiekļaut stāstā. Pieļauju, ka gan jau šis tas interesants un pieminēt vērts atgadījies arī tad. Ja nu vienīgi viens no apsvērumiem ir bijis papildus lapaspušu skaits, ko tas prasītu. Citādi vienīgais, ko vēl varētu pieminēt, ka nelielu lpp prasa pierašana pie drusku atšķirīgās angļu valodas manieres.

Paul Kalanithi – When Breath Becomes Air

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Jauna gan vecuma, gan karjeras ziņā ārsta memuārs daļēji par pirmajiem iespaidiem un pieredzi neiroķirurģijā, bet pamatā viss tiek atspoguļots caur traģiskas ziņas prizmu, kad Paul Kalanthi tuvojoties rezidenta termiņa beigām (tā otrajā pusē) tiek diagnosticēts ar plaušu vēzi.

No pirmajiem simptomiem un cerībām, ka gan jau tas nav nekas tāds vien parastas un pārejošas muguras sāpes, līdz skaudrai atklāsmei par turpmāko atlikušo dzīvi, jo Polam “palaimējas” ar agresīvu plaušu vēža tipu un tā atklāšanu vien ceturtajā stadijā.

No diagnozes līdz grāmatas beigām paiet 22 mēnešu laika posms. Protams, nemaz negaidu, ka memuārā autors atklās visu pēdējo, bet nešķita, ka arī censtos kaut ko pārāk noslēpt. Ir gan par personīgajām attiecībām ar sievu, plāniem par bērnu, kāda būs sievas un bērna nākotne pēc viņa, un ironiskais fakts, ka pirms vēža fakta gandrīz pašķiras, gan par profesionālo karjeru, attiecībām tajā sfērā un kā pilnīgi visu nepiedodami izmaina vēzis ar vēsti par krietni īsāku dzīves mūžu, nekā jebkurš to iztēlojas pirms tam.

Autors sev uzdod arī eksistenciāla tipa jautājumus par pieņemtajiem lēmumiem dzīvē, atskatās uz savu attieksmi no ārsta puses līdzīgā situācijā un salīdzinoši, kad pats ir pacienta vietā. Drusku uz beigām proza saprotami pavirzās reliģiskā virzienā, bet nekļūst uzmācoši nogurdinoša. Beigās patīkams pēcvārds no atraitnes puses.