Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

The Coilhunter Chronicles #4-6

#4Lostlander

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nathaniel Osley Xander aka (sērijas lasītājam labāk pazīstams kā) Nox aka Man of Thousand Names, kurus dažāda smaguma pakāpji noziedznieki, nelieši un ļaunie tēli  gadu gaitā ir piešķīruši sērijas galvenajam varonim, kuram arīdzan Coilhunter ir viens no tūkstošvārdiem, attiecīgi sērijas nosaukums The Coilhunter Chronicles

Ceturtais sērijas piedzīvojums Noksam aizsākas ar drusku apdullušu galvu, turklāt vēl ar metāla kaklasiksnu, kuru nekādi nedabū nost. Kur viņš atrodas un kurš atbildīgs par tādu šībrīža stāvokli? Lai visi iespējamie spēki stāv tai personai klāt, jo pat ar tiem nekas neapturēs Mežonīgo Ziemeļu pašpasludināto šerifu no taisnas tiesas panākšanas un pienācīgi sētās atlīdzības saņemšanas.

Lai kā arī Nokss necenstos no ikdienas rūgtās pieredzes nocietināt sirdi pret apkārtējiem, tad gluži viens viņš arī nemaz nav. Par spīti bailēm pielaist kādu pārāk tuvu sev klāt un potienciāli ciest, ja kāds no ļaundariem to izmantotu pretu viņu, Nokss ir iemantojis pa kādam draugam. Kā nosacīts pārinieks un pavisam noteikti tāpat kā ūdens tuksnesī, tā nepieciešamā humora devas avots ir Porridge (lielāku un mazāku nieku vācējs).  Persona, kas laika gaitā kļuvusi par paziņu, uz kuru Nokss var paļauties un varbūt pat saukt par draugu. Bet lai cik atšķirīgi viņi un arī cits draudzīgs drusku patālāks otrā plāna tēls Thomas ‘’Chance’’ Oakley, kura dēļ tā teikt visa putra ievārīta, nebūtu, visus vienojoša līdzība saistīta ar klaiņotāja garu, neizlaistām saknēm kādā konkrētā lokācijā, tā teikt būt kā Lostlander.

#5Sixshooter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Mežonīgajos Ziemeļos vismaz vēl šobrīd vara lielākoties pieder dažnedažādām bandām un to aliansēm. Nokss nav vienīgais atlīdzības mednieks, bet bez šaubām vislabākais, tomēr ar visu to vēl mērojams tāls, garš un smags ceļš pirms likums un kārtība nebūs galvenokārt noziedznieku rokās.

Vēl līdzšim sērijā nepieredzēta mēroga asinsizliešanu un bandu karu aizsāk viena no bandu līderu atvašu slepkavība. Par atriebību un pretriecienu nevar būt divu domu, bet tas tikai eskalē situāciju aizvien tālāk, jo līdzīgās domās pēc jaunākā uzbrukuma ir arī otra puse, līdz brīdim, kad pat Noksam ir jāiejaucas, lai to apturētu. Ja vēl šie tipi pa ceļam uz aizsauli paķertu tikai savas šlakas neliešus, tad vēl nekas, bet ciest, diemžēl, dabū arī nevainīgi garāmgājēji un bērni, kuriem vienīgais sakars ar bandām ir piespiedu eksistēšana to mestajā draudu ēnā. Un to nu Nokss nevar pieļaut.

Noksam kā spoki līdzi nāk reiz vēl pirms sērijas pirmās grāmatas notikumiem zaudētā ģimene – sieva un divi bērni. Katru dienu tie motivē viņu neapstāties, neļauties pagurumam, jo slepkavas, zagļi utt. brīvdienu nav un līdz ar to tādu nedrīkst būt arī viņam. Tas, protams, nevar nenākt bez savas cenas, bet Noksam atliek vien atcerēties par savu personīgo zaudējumu, par draugiem un paziņām kā Porridge un šajā gr par sevi manīt likušajiem agrāk sērijā izglābtajiem (Salliju (izbijusi noziedzniece), Lauru un viņas jaunāko brāli Luke), lai varētu atkal saņemt sevi rokās.

Ja atskaita Noksa iekšējo personīgo pārdzīvojumu psiholoģisko pusi, tad Sixshooter drusku iepaliek salīdzinoši ar iepriekšējo grāmatu. No viena piedzīvojuma un saķeršanās ar kādu no bandām uz otru – pat Noksa gadījumā vien spēkam, lodēm un viņa sameistarotajiem gadžetiem ir taisnība.

#6Deadwalker

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nāve Noksam nav sveša sabiedrotā. Varētu pat teikt, ka tā laika gaitā būtu saucama par viņa ciešāko kolēģi, bet, kad mirušie acīmredzami ir izdomājuši augšāmcelties, vai precīzāk, ka kāds ar maģijas spējām apveltīts (no citas pasaules šajā iekļuvušais) ir izdomājis paniekoties, Nokss ir viens no galvenajiem Staigājošo Miroņu galvenajiem intereses objektiem.

Neliels patīkams pārsteigums šajā sērijā ieraudzīt kaut ko no pārdabiskā kā zombijus(ar intelektu). Ja neskaita galvenā varoņa Noksa sameistarotās uzpariktes, kuru darbība balstīta vairāk uz autora radītās vesterna fantāzijas pasaules eksistenci, tad (gandrīz)zombiju apokalipse noteikti ir jauns pavērsiens.

Mazāk patīkams pārsteigums bija jūtami vairāk, īpaši uz grāmatas beigām, pamanāmās drukas kļūdas, kad pat man no teikuma jūtams, ka domāts kas cits. Varbūt izskaidrojums tajā, ka autors nevēlējās vēl vairāk novilcināt izdošanas datumu – biju jau laicīgi to nopircis Amazonē un vēlāk saņēmu ziņu par pārceltu datumu. Lai vai kā ar visu to The Coilhunter Chronicles sērija konstanti no grāmatas uz grāmatu sniedz izcilu lasītprieku.

Noslēdzoši vēl viena maza mazītiņa kritika attiecībā uz Deadwalker vāku, kurā acīmredzami domāts Nokss, bet pēc autora aprakstiem drusku nošauts garām. Protams, katrs tēlus iztēlosies citādāk, bet vismaz tādām iezīmēm kā sejas rētām būtu jāpievērš uzmanība. Kā arī šķiet maskai iedvesma vairāk rasta no C-19, kas stāstā Noksam nevien sniedz iespēju elpot tīru gaisu, bet arīdzan ir pretsāpju līdzekļu avots ugunsgrēkā cietušajām plaušām neveiksmīgi cenšoties izglābt ģimeni.

Vienīgais mīnuss sērijai, ja to laicīgi nepabeidz un lieki izstiepj garumā, būtu paredzamība, ka labais varonis noteikti un visai iespējami arī viņa sabiedroti grāmatas gaitā izkļūs no jebkuras sarežģītākās situācijas, kad tā vien šķiet, ka nu jau gan gals būs klāt.

The Horus Heresy books #3-5

#3 – Galaxy in Flames by Ben Counter

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešā sērijas grāmata ir tā, kurā piepildās vispārējās sērijas premise – karavadoņa un līdz tam Imperatora labās rokas Horusa nodevība. Par cik šāds pavērsiens domājams nevienam sērijas lasītājam nesagādās pārsteigumu, tad izpildījuma nozīme ir vēl jo svarīgāka. Varbūt ik pa brīdim vērienīgās kauju ainas un tēlu meistarīgo kustību apraksts atkārtojas, tad kopumā Galaxy in Flames lieliski iekļaujas sērijas stilā.

Līdz šim Warmaster Horuss tur laukā Visumā ir bijis uzticams uz goda. Krusta karš, lai atbrīvotu to no nešķīstām citplanētiešu rasēm un atgrieztu pie Patiesības reiz Strife ēras dēļ zaudētās planētu kolonijas, lielākoties ir bijis liels uzvaras gājiens. Diemžēl saskare ar Warp Visuma pusi, kas ļauj mērot gaismas gados izmērāmas distances stipri īsākā laikā, un tur mītošajoem pārdabiskajiem Haosa spēkiem ir spējuši korumpēt gan Horusa, gan viņa tuvāko atbalstītāju prātus. Jāatzīmē fakts, ka Imperators ne reizi nav uzskatījis par vajadzīgu brīdināt Horusu un viņa brāļus Primarch tipa komandierus par patieso Haosa dabu.

No malas Horusa iegansti, lai saceltos pret Imperatoru, varētu šķist puslīdz racionāli. Klātneesamība (atrašanās uz Terra/Zemes) un atrautība no aktīvā Krusta kara un tā sagādātajām grūtībām un jaunas reliģijas izveidošanās, kas Dieva vietā nostāda Imperatoru, lai arī visa Krusta kara un Impērijas pamatā ir tikai un vienīgi zinātne un racionāla domāšana, atmetot jebkādus pesteļus. Tomēr nodaļu segmentos no Horusa un viņa atbalstītāju segmentos cauri spīdam var saskatīt varaskāri. Horusa acīs viņš ir krietni labāk piemērots Impērijas vadīšanai. Nenoliedzot Imperatora padarīto cilvēces labā, lai tā maz eksistētu, Horuss nespēj, neko nedarīdams, ļaut viņam tagad to novest neceļos. Vai vismaz tā viņš pats sev to cenšas argumentēt.

Kā nenovēršamai vilciena, lidmašīnas u.c.katastrofai lasītājs var sekot, kā saujiņa labo galveno tēlu, apjautuši, kas tiek plānots, cenšas brīdināt Imperatoram lojālos spēkus. Lai nepieļautu, ka Horusa nodevība, kas aizsākas kādā no Terra attālā galaktikas nostūrī, neatstātu dzīvajos nevienu Imperatoram lojālu un pārsteigtu viņu nesagatavotu.

#4 – The Flight of the Eisenstein by James Swallow

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirmā puse un vēl drusku pēc būtības ir trešās grāmatas notikumi no Deathguard leģiona kapteiņa Nathaniel Garro puses. Pirmajā momentā bija neliels nepatīkams izbrīns, jo grāmatas nosaukums un premise sola kaut ko citu, bet gods godam autoram James Swallow izdevās lieliski pasniegt notikumu attīstību un atšķirīgo pieredzi par Horusa nodevību. Un par sēriju kopumā ir prieks – četri dažādi autori, bet neviena pēc stila un manieres ievērojami neizceļas sliktā ziņā. Protams, šāda tipa projektā ir vadlīnijas, bet, par cik Warhammer nav tāda tipa ekranizāciju kā Star Treck, tad ceru, ka autoriem domājams varētu būt lielāka izvēles brīvība attiecībā uz sižetu un tēliem.

Lielākā daļa Astartes leģionāru ir pieraduši akli sekot komandām, ļaut citiem izlemt viņu vietā un principā būt vien kā ierocim/instrumenta citu rokās. Kapteinim Garro ir paveicies, ka viņš šajā aspektā ticis drusku apdalīts. Kaut arī nereti rodas situācijas, kurās jāšauj vispirms un jautājumus uzdot pēc tam, šoreiz jāpieslēdz veselais saprāts, lai neļaut sevi ievilkt prātam neaptveramajā Horusa nodevībā, kas bez šaubu ēnas izraisīs pilsoņu karu starp daudzajiem leģioniem un prasīs simtiem un vēl vairāk tūkstošu dzīvības. Ja kāds apšaubīs Garro lojalitāti Imperatoram, tad dabūs dārgi par to samaksāt.

Impērijas un tās Krusta kara pamatā ir visa veida reliģiju, māņticības un ticības pārdabiskajam izskaušana. Tomēr gan pirms, gan īpaši pēc Horusa rīcības dzīvību starp leģionāriem un to kosmosa kuģu apkalpes rindās rodas reliģija, kura Dieva statusā ierindo Imperatoru. Ne viens viens tēls, kurš dedzīgi pirms tam ticējis paša Imperatora diktātam, ka dieviem utml tic tikai pēdējais muļķis, jaunāko notikumu gaismā sāk mainīt domas. Šajā aspektā izceļamo divi tēli – svētās statusu ieguvušo Euphrati Keeler un viņas uzticamo kompanjonu un “apustuli” Kyril Sindermann. Autors nedaudz apspēlē ticību kādai personai kā līderim, atmetot jebkādus dievišķuma aspektus, bet kopumā var just autora pārliecību augstāku spēku eksistencei.

Vien caur dažu tēlu pērspektīvu autoram izcili izdodas radīt iespaidu par Warhammer Visuma grandiozumu. No cīņas pret dažādiem citu rasu citplanētiešiem līdz iekšējai cīņai Impērijā par ideāliem un principiem.

#5 Fulgrim by Graham McNeill

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Stāsts par Primarch Fulgrim, kā gan tas varēja notikt, ka pirms tam tik augsti godājams un cildināms X leģions Emperor’s Children varēja krist tādā negodā, nodot savus brāļus citos leģionos, nodot cilvēces glābēju Inperatoru un pievienoties Horusa nodevības kampaņai.

Fulgrim ir X leģiona vadonis, primarch, uz kuru kā uz jebkuru Primarch paskatoties vien parastajam mirstīgajam sāk ļodzīties ceļi. Draugam no neizmērojamā dievišķā skaistuma, naidniekam no acīmredzamā spēka, kas pret viņu bez žēlastības tiks pielietots.

Pa nodaļai vien no vienas militāras sadursmes uz otru, būtu tie citplanētieši vai nodevīgi cilvēki no Exploration Age, autors parāda Fulgrima, viņa tuvāko padoto un līdz ar viņiem arī ierindas kareivju nolaišainos augstprātības pagrimuma bezdibeņos. Kā nejaušs citplanētiešu artefakta atradums, nenojaušot, ka tas saistīts ar Immaterium un Warp dimensijas Haosa ļaunajiem spēkiem, spēj tik dramatiski soli pa solim, lai saimnieka, Fulgrima, organismam tā šķistu paša ideja, izmainīt personību uz slikto pusi.

Šī ir pirmā atkārtotā grāmata no kāda autora Horus Heresy sērijā, iepriekš Horus Rising. Atmiņā no iepriekšējās reizes nav palicis, ka autoram tajā ir bijusi tik daudz sakāpināta un epitetu pilna lillā proza, kas īpaši izpaužas kaujas ainās, kuras uz grāmatas beigām kļūst jau nogurdinošas no to vienveidības vien. Krietnu daļu, neko nezaudējot, būtu iespējams izņemt. Lai arī Warhammer novelizētā pasaule šķiet fascinējoša, šķiet būs labāk, ja ieturēšu pauzi pirms nākošās. Īpaši, ja arī Descent of Angels pēc premises spriežot galvenokārt ir par notikumiem kādā no daudzajiem leģioniem upirms Horusa nodevības un pēcāk sekojošo reakciju no viņu perspektīvas.

Masamune Shirow – The Ghost in the Shell #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Kodansha Comics

Manas pārdomas

The Ghost in the Shell, Vol.1

#1-8 vol.apvienojums vienā deluxe izdevuma grāmatā. Žēl, ka krāsainas ilustrācijas ir vien vietām un ne visas grāmatas garumā, bet pašu ilustrāciju kvalitāte ir pat ļoti laba.

Pamatā katra nodaļa ir kā atsevišķš piedzīvojums vai misijas uzdevums, kas katrs pa druskai atklāj un papildina autora radīto futūrisko pasauli ar visu nākotnes vīziju par to, kā cilvēki un stāstā konkrētāk īpaši aģenti izmantos jauno interneta/kiber-telpu. Stipri vien labāks iespaids par šo kiberpanka mangu, vismaz pēc pirmās grāmatas, nekā nesen lasītā Akira.

Kā vienu mīnusu grāmatai noteikti varētu minēt nevajadzīgi seksualizētas sieviešu tēlu ilustrācijas (kā vēlāk uzzināšu, tad šis vēl skaitās normas robežās), un kaut arī ir vairāki stereotipiski muskuļoti un drosmīgi vīriešu kārtas varoņi, tad starpība ir acīmredzama.

Deluxe izdevumam autors ik pa brīdim ir pievienojis anotācijas, skaidrojumus. Reizēm ļoti noderīgi un informatīvi, bet nereti komentārs tāds, kas nav saistīts ar sižetu un izrauj no stāsta, tāds kas cenšas pamatot autora filozofisko vai reliģisko u.c. nostāju, un tādejādi ir pavisam lieks.

Kopumā ar sākums vērtējams pozitīvi ar + zīmi. Neesmu un neplānoju skatīties uz mangas bazēto animi.

Ghost in the Shell 1.5: Human-Error Processor

Ilustrāciju kvalitāte tiek noturēta līmenī. Atkārtošos, ka žēl, ka Deluxe izdevumā vien katras nodaļas sākums ir krāsains.

Aizsākas kā izmeklēšana potenciāli miruša cilvēka nolaupīšanā un viņa ķermeņa pārņemšanā elektroniskā veidā, lai aplinkus galu galā uz saviem kontiem novirzītu ievērojamus naudas apjomus. Vai tā vismaz virspusēji varētu šķist, bet, kā šīs, pēc būtības, slepkavības izmeklēšana, tā arī nākošajās nodaļās ne vienas vien pāragras nāves izmeklēšana liecina, ka patiesie ļaundara mērķi saistīti ar valsts līmeņa noslēpumiem.

Atsevišķi grūti izteikties par #1.5 Human-Error Processor. Pēc sajūtas arī šķiet tāda kā starp grāmata starp #1 un #2 Man-Machine Interface. Galvenokārt, jo ļaundara identitāte pārliecinoši netiek atklāta un izskan vien minējumi, ka tas varētu būt Pupeteer no #1. Diemžēl pēc visu trīs grāmatu izlasīšanas uz šo nākas atskatīties stipri negatīvāk, tāpat nedaudz mazāk attiecībā par #1, jo katra grāmata ir pati par sevi kā stand-alone, kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, bet autors gan pirmajā The Ghost in the Shell šo to neatrisina un atstāj karājamies gaisā, gan izteiktāk šajā #1.5.

The Ghost in the Shell 2: Man-Machine Interface

Ļoti abstrakti apspēlēta ideja par un ap mākslīgā intelekta vai uz citasbāzea mākslīgi radītas elektroniskas dzīvības formas statusu.

Par otro (nosacīti) sērijas grāmatu var teikt tā – ar vienu roku dod, ko vēlējos, un tās ir vairāk krāsaino ilustrāciju, ar otro atņem kvalitātes ziņā ar seksualizētām sieviešu tēlu ilustrācijām stipri augstākā koncentrācijā salīdzinoši ar to, kas bija pirms tam.

Būtu bijis jauki laicīgi uzzināt, ka šī ir sava veida cyberpunk manga soft porn mērcē. Ja vēl #1 un #1.5 sieviešu darba formas kā peldkostīmi ir kaut cik kontrolēti, tad pie #2 brīžiem un tā ilgstoši pazūd jebkāda veida drēbes. Vien pie trešās reizes sapratu, ka sižetiski tam nav nekāda pamatojuma vai citiem vārdiem pārstāju censties to izprast ‘’kāpēc’’.

Nicholas Sansbury Smith – The Extinction Cycle #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Zinot par kādu globālo pandēmiju ir izvērsusies Covid-19 saslimšana, acīmredzami nomaskēts brīdinājums pasaulei! Jāsaka, ka pat pārāk labi Nicholas Sansbury Smith ir izdevies vainu uzvelt Ebolas vīrusa un izdomāta, bet mākslīga Hemorrhage vīrusa kombinācija (plus mistiskas super-karavīra zāles/narkotikas), kas izmūk no slepenas laboratorijas un acumirklī iegrūž civilizāciju apokalipses apskāvienos. Tur pat nav jābūt ģēnijam lai saskatītu likumsakarības! :D

Bet ja drusku nopietnāk, tad autoram izdevies salīdzinoši laba un aizraujoša apokalipses sērija. Protams, neiztikt bez zināmas acu pievēršanas notikumu ticamības jautājumā, kas galvenokārt attiecas uz vīrusu izraisītajām ‘’komplikācijām’’, kuras izvēršas cilvēku pārmutēšanā visdažādākajos briesmoņos, kādu +/- iedomājami, kā izskaidrojums diezgan ātri kļūst pavisam šķidrs un caurspīdīgs, ja tam pievērstu kritisku uzmanību.

Sērijai ir ir divi galvenie varoņi – viens militāra dabas (virsseržants Reed Beckham) un otrs zinātniskas (Dr. Kate Lovato), kā nekā, kamēr tiek izdomātas indes, lai masveidā nogalināt monstrus, ir nepieciešami ieroči un lodes, lai atvairītu draudus. Kā pierādīs sērijas notikumu gaita, tad vien apvienojot abus ir kāda cerība uz planētas atgūšanu cilvēku rokās.

Šāda tipa sērijai nav grūti iedomāties, kas sastāda lielu daļu asa sižeta ainu gan sērijas sākumā, gan salīdzinoši mazāk tai turpinoties un tās ir cīņas ar zombijiem/briesmoņiem un to dažādajiem mutāciju variantiem, tāpēc liela loma, cik laba izvēršas sērija, ir autora izpildījums. Kaut arī neizdodas pilnībā izvairīties no neveikliem cringe momentiem, piemēram, teatrāliem mazāk svarīgu tēlu atvadu vārdiem, tad lielākoties izklaidējošais faktors ir spēcīgāks par dažu labu negatīvu aspektu.

Būšu priecīgs, ja nepiepildīsies bažas, ka autors ir lieki iztiepis sēriju garumā, jo ar sesto grāmatu nekas nebūt nebeidzas. Cerības likšu uz tikpat labiem ļaundariem sērijas turpinājumā, jo mutanti nav vienīgie, no kuriem būtu jāuzmanās, bet vairāk par deviņām grāmatām sērijā gan kaut kā šobrīd šķiet būtu par daudz.

J.S. Morin – Robot Geneticists #1-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirmais kontakts ar citplanētiešiem gandrīz beidzas ar cilvēces izmiršanu, kā arī notiktu, ja ne pēdējā brīdī pabeigts zinātniskais projekts ar mērķi noskenēt un digitāli saglabāt cilvēka prātu un personību tajā, kas kalpotu par cilvēces drošības tīklu šāda veida situācijās. Neviens gan nespēja iedomāties, ka kaut kas tāds pienāktu tik drīz. Ka šāds glābšanas riņķis būtu jāizmanto tik ātri.

Projekta līderis un vadītājs Čārlzs Trūmans, vēlāk pamatstāstā kā robots Čārlijs-7. Egocentriska personība ar lielo burtu, kas arī nepieciešama šādam bezprecedenta projektam. Kā vēlākajās grāmatās izsakās Čārlija kolēģi, tad ātrāk vai vēlāk Čārlijs projektu spētu pabeigt arī bez viņiem. Tas noteikti prasītu krietni vairāk laika, bet projekts tādēļ neizgāztos. Bet bez Čārlija virsvadības un vizionārās acs digitālā prāta Project Transhuman radīšana diez vai būtu bijusi veiksmīga.

Sērijas pamata sižets sākas vien aptuveni 1000 gadus pēc citplanētiešu invāzijas. Jaukākais, ka invāziju un sekojoši cilvēces iznicināšana ir citplanētiešu petnieku, ne militāristu ‘’rokās’’.

Eve-14 pirmais veiksmīgi robotu radītais cilvēka klons. Līdz tam šāda niekošanās aizliegta tieši daudzo neveiksmju dēļ, kuru “upuriem” piešķirta dezignēta nometne pieklājigi saukta par The Island of Scientific Sins, bet slengā par Scrapyard, kur atbrīvoties no neizdevušamies eksperimentiem, ja neesi pats slepeni to paveicis pirms tam.

Ievas-14(cipars kā kārtas nr) radītāja robots Evelin-11 pirmajās divās sērijas grāmatās ir stāsta galvenā ļaundare. Vien, kad viņa daļēji īsteno ilgi kāroto sapni augšuplādēt savu prātu pirms tam sagatavotā cilvēka prātā un gūst pavisam citu pieredzi, Evelin-11 kļūst gluži par citu personību, kurai atvērtas acis uz citu pasauli.

Robot upload conspiracy, kuras dalībnieki izmanto neko nenojaušošus robotus, lai pārlādes brīdī uz jaunu šasiju/hardware tiktu ielādēti viņu vietā, tādejādi varētu slēpties zem citas identitātes ar vispārējo lielo mērķi augšuplādēt sevi cilvēka prātā, lai atgūtu visas sensorās maņas un izjūtas. Par spīti trūkumiem un mīnusiem – sāpes, novecošanās, negatīvās emocijas, nepieciešamību gulēt noguruma dēļ u.c.

Ievas klonētās “māsas” pēc nr 14. Kā kura mēģina atšķirties viena no otras gan vizuāli, gan profesionāli. Kā dzīves pieredze ievieš atšķirības personībā un raksturos. Nedaudz apspēlētas idejas par identisko dvīņu tematiku ar variāciju, ka šajā gadījumā ‘’dvīnes’’ ir ģenētiski mākslīgi radītas.

Viens no lielajiem jautājumiem sērijā – kas skaitās dzīvība? Vai jaunradītās robotu personības (sajauktas no noskenētajiem prātiem pirms apokalipses) skaitās kā dzīvība? Kas notiek apgrieztā situācijā no cilvēka uz robota ķermeni, ja pēc būtības  mainās vien ārējais ķermenis (un otrādi)? Otrs par kibernētiskiem uzlabojumiem, kad jautājums rodas attiecībā uz to, vai ir limits, pēc cik daudz tehnoloģiskiem uzlabojumiem, vari sevi uzskatīt par cilvēku. Dīvains skatījums sērijas noslēdzošajās grāmatās, kad tam pieskaita arī modernas elektriskās endoprotēzes. Interesanti, ka tīri elektroniski mākslīgie intelekti sērijā neeksist, bet par tādiem noteikti var uzskatīt robotu personības.

Pēc būtības jau piektā grāmata Engineered Tyrant varētu būt bijis kā sērijas noslēgums, jo par galvenajiem varoņiem kļūst Čārlija-7 dēls un Ievas-14 meita – pirmā politiskā cīņa Otrajā cilvēku ērā, un iepazītie galvenie varoņi pirms tam vairāk pastumti fona darbībā. Un noslēdzoši par sesto grāmatu Human Phase kopumā sliktu neko daudz nevar teikt, bet tajā pirmo četru grāmatu galvenajiem varoņiem ir vēl mazāka loma. Human Phase drīzāk saucama par stand-alone grāmatu iekš šīs J.S. Morin radītās pasaules.

3 in 1: Grafiskās noveles/Manga

Windhaven by George R.R. Martin, Lisa Tuttle, Elsa Charretier

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Ūdens dominējoša pasaule, kuras cilvēku iemītnieki, zvaigžņu ceļotāju pēcnācēji, dzīvo uz lielākām un mazākām salām. Kuģu satiksme starp tām ir regulāra, bet ne pietiekami ātra efektīvai ziņu un resursu apmaiņai, tirdzniecībai, par ko rūpējas īpaša lidotāju grupa. Ar spārniem kā putniem tie ceļo starp salām izpildot neatsveramu ziņneša un kurjera funkciju, bet kopš pirmsākumiem sākotnēji kā tradīcija un vēlāk kā likums spārni tiek pārmantoti ģimenē vecākajam dēlam vai meitai, ja dēlu nav, neatkarīgi no šī mantinieka prasmēm vai citām profesionālām vēlmēm vai no tā, vai tēvs (parasti) vēl ir lidotspējīgs un neapdraud tādejādi ne sevi, ne spārnus.

Windhaven ir galvenā tēla un šīs pasaules leģendārās varones Maris dzīvesstāsts, kura ne bez grūtībām ar kāpumiem un  kritumiem maina iesīkstējošo tradīciju par labu jaunai sistēmai, kurā par lidotāju var kļūt jebkurš, arī pirms tam no “īstenu” lidotāju puses nicinātie ‘’zemes žurkas’’.

Windhaven ir grafiskajam noveles formātam adaptēts fantāzijas romāns, ko bieži vien varēja just ar strauju un saraustītu pārēju no viena notikuma uz nākošo. Lai cik labas nebūtu pašas ilustrācijas, nepameta sajūta, ka daudz kas prozas ziņā tiek atmests. Iespaids, aizverot grāmatas vāku, ne tas pozitīvākais, un secinājums, ka labāk būs izlasīt tīri paša Džordža R.R. Mārtina grāmatu.

Klasisks fantāzijas izaugsmes stāsts vien ar izņēmumu, ka stāsts neapstājas varoņa mīta rašanās zenītā pēc panākuma izcīnīšanas un lasītājs kļūst par liecinieku Maris tēlam līdz pat viņas sirmam vecumam un viņas sasniegtā mērķa iedzīvošanos pieņemtā realitē un tālāko attīstību arī pēc tā sasniegšanas.

***

Akira, Vol. 1 (Akira 6 Volumes #1) by Katsuhiro Otomo

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kodansha Comics

Manas pārdomas

Bija diezgan jāpameklē, lai grāmatas Goodreads lapā atrastu atsauksmi, kuras autors nav pirms tam skatījies uz šīs mangas bāzēto animi par Neo-Tokiju pēc Trešā pasaules kara, un arī tad vispirms atradu atsauksmi, kurā min, ka bez šīs animes noskatīšanās, pati manga lielu skaidrību no kopējā sižeta mikšļa neieviestu. Neesmu un neplānoju to skatīties, bet varu vienīgi piekrist

Sižeta centrā divi draugi jaunieši Tetsuo un Kaneda, baikeru bandu līderi, no kuriem vienam pēc negadījuma sāk parādīties superspējas. Draudzības saišu spēks, cik nu ciešas viņas ir bijušas ir jautājums, tiek pārbaudīts līdz to maksimālajai kapacitātei. Bet pats sižets īsti nekāds sakarīgais. It kā kaut kas notiek, ir nemitīga kustība, bet bez ticama pamatojuma vai pārdomātības, plus pārejas starp paneļiem no viena notikuma uz pavisam citu haotiska un grūti uztverama.

Zāles/kapsulas, lai mazinātu galvassāpes, kas rodas superspēju īpašniekam. Kāpēc valdības grupa un ģenerālis tā koncentrējas uz vienu vienīgu izzagtu kapsulu, ja pēc visas loģikas viņiem to nevajadzētu trūkt? Īpaši, ja viņu kontrolē ir citi līdzī subjekti.

Sprādziena epicentrs iekapsulēts dīvainā uzpariktē, angāra apvalkā ar uzrakstu uz durvīm AKIRA. Satraukums, ka kaut kas tur mostas, bet kas, netiek paskaidrots, un pēc krājuma izlasīšanas nerodas vēlēšanās sēriju turpināt.

***

Orange by Ichigo Takano

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Seven Seas Entertainment

Manas pārdomas

10 gadus pēc vidusskolas beigšanas, draugu grupa sanāk kopā, lai izraktu pašu izveidotu laika kapsulu ar lielākoties muļķīgām sev uzrakstītām vēstulēm. Viena īpaša vēstule no skolnieka Kakeru, kas klasei pievienojās tikai attiecīgajā gadā, uzjundī ne tikai sāpīgas atmiņas, bet atskatoties liek visu pārdomāt jaunā gaismā, jo, pēc vēstules spriežot, puiša negadījums ar velosipēdu un sadursmi ar auto visticamāk bijis ir nolūku.

Stāsta sākumā galvenā varone Naho saņem sev adresētu vēstuli no 10 gadus tālas nākotnes. Pirmā doma, kā jebkuram, protams, ir, ka kāds grib izspēlēt bezgaumīgu joku, bet ātri vien saprot, ka vēstule ir īsta, jo, to paredzot, vēstules sākumā iekļauti daži sīkumi, kas piepildās burts burtā. Naho varētu devēt par kautrīgu, klusu peli, kuru kāds tā varētu gribēt iznest cauri. Naho tik ļoti uztraucas par citu domām un viedokļiem, apšauba sevi nopietnu lēmumu brīžos, ka tādejādi visbiežāk izvēlas par labu bezdarbībai.

Glābšanas objekts jaunais klasesbiedrs Kakeru (16g). Jaunietis ar izteiktu noslieci uz depresiju.. Vēl pavisam mazs būdams stipri pārdzīvoja vecāku šķiršanos. Tagad mātes pašnāvība pirmajā skolas dienā jaunajā Kakeru nāk kā jauns un potenciāli iznīcinošs trieciens. Vēloties iejusties jaunajā klasē, Kakeru lauž solījumu mātei uzreiz bez kavēšanās doties mājās, kas pēc notikušā stipri gulstas uz jaunieša sirdsapziņu un tāpēc Kakeru vainu uzliek uz saviem pleciem. Arī vēlāk Kakeru visai līdzīgi Naho uz sava prieka rēķina nemitīgi uztraucas, ka tik nenodara pāri citiem, bet viņa gadījums ir vēl izteiktāks

Starp pārējiem tēliem ir raiba Naho un pēcāk arī Kakeru draugu kompānija, katrs ar savām īpatnībām un raksturu, bet visi kopā ir spēks un atbalsts viens otram, ka smagi brīži, kā mātes zaudējums nav jāpārcieš vienatnē. Neņemos spriest, cik labi vai slikti apspēlēts Kakeru depresijas jautājums , bet citādi jauks, viegli romantisks stāsts ar stipru morāli, kurā vēstules no nākotnes pamudina introverti vērstajai Naho būt drosmīgākai pat šķietami ikdienišķās situācijās

Ramsey Campbell – Cold Print

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grafton

Manas pārdomas

Cold Print ir pirmā autora Ramsey Campbell grāmata, kuru man nācies lasīt. Kā jau visām grāmatam, tad arī šī uz aizmugurējā vāka tiek slavināta, autors pielīdzināts britu Stīvenam Kingam un lasāmi vēl citi superlatīvi. Ja vien apzināti neizvēlies to izlaist, tad pirms tiec pie pirmā stāsta ir lasāms ievads no paša autora ne tikai par krājumā iekļautajiem stāstiem, kuriem iedvesma radusies no H.P. Lovecraft un viņa Cthulhu mīta daiļrades.

Pirmajos četros krājumā iekļautajos stāstos (The Church in High Street, The Room in the Castle, The Horrors from the Bridge un The Insects from Shagggai) izteikti var just, ka autors vairāk cenšas imitēt un atdarināt Lavkraftu. Nav gluži ‘’tumšā, tumšā naktī, tumšā tumšā mājā…’’ utml. stilā, bet pārāk tālu no tāda tipa stāsta arī nav. Izteikti daudz klišeju, vaigiem piepūstas lillā prozas, kura nerada šausmu stāsta atmosfēru, bet grib, lai lasītājs sāktu baidīties tikai no individuālu vārdu iekļaušanas un to nozīmes dēļ vien.

Ja sākot ar piekto stāstu The Render of the Veils nevarētu manīt acīmredzamas pārmaiņas uz labo pusi, tad tikšana līdz grāmatas otram vākam nebūtu viegla un, kas zin, atkarībā no kopējā stāstu skaita varbūt nemaz nepabeigtu, kas man gadās reti. Vismaz var sākt saprast, kas ļāvis autoram kļūt par pilna laika rakstnieku.

Beidzot parādās dialogi, tēli ar vairāk vai mazāk sakarīgu rīcības motivāciju un dažs labs stāsts uzurda nelielu šausmu stāstam pienācīgu satraukumu, kas jau ir daudz teikts, ja atmiņā vēl svaigi ir pirmie četri stāsti. Tik jāuzmanās, lai uz to fona nesanāk pārslavēt kādu pēc tiem sekojošu stāstu.

Krājums Cold Print publicēts 1985.gadā un paši jaunākie stāsti ir ar 1962. un 1964.gadu, ko var just. Visi stāsti vispirms publicēti citur un apkopoti šeit vēlāk. Arī individuālo stāstu garums variē no mazāk kā 10 lapaspusēm līdz pat gandrīz 40lpp, diemžēl starp garākajiem stāstiem ir arī viens no pirmajiem četriem jau pieminētajiem stāstiem. Bet atkārtošos arī ar to, ka, par laimi, autors ar lielāku pieredzi ir spējis atrast savu balsi un vēlāk seko arī vienlīdz garš, bet stipri labāks stāsts – The Inhabitant of the Lake. Gandrīz visu stāstu darbība, izņemot vienu Blacked Out, noris turpat Lielbritānijā un tā teikt autors stāstus ievietojis sev pazīstamās lokācijās.

Cold Print – stāstu krājums, kas pavisam noteikti neiesākas ar elpu aizgrābjošu prozu un sižetu, bet kas tikpat pārliecinoši kļūst labāks. Starp labākajiem sāstiem ierindotu arī pašu pēdējo The Voice of the Beach, kas atstāj labu pēcgaršu un kopā ar citiem krājumā iekļautajiem labākajiem stāstiem, kā The Tugging, varbūt pārliecinās lasītāju (mani) pēc kāda laika izlasīt arī kādu citu autora grāmatu.

Bija arī iepriekš zināms, ka Lavkrafta Cthulhu mītu pasaule ir diezgan populāra, bet Amazon portālā meklētājā, ierakstot ‘’Arkham Horror’’ vai kādu citu saistītu atslēgas vārdu, nebiju domās, ka tik ļoti.

Hans Fallada – Wolf Among Wolves UN Tad Williams – Sea of Silver Light (Otherland #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1962)

Manas pārdomas

Tēli šajā grāmatā nav tie paši galvenākie, reizēm daža laba stāsts uz labu laiku tiek pilnībā piemirsts vai kaut kā nebūt atrisināts. Plus vairumam no tēliem vairāk vai mazāk kāda no rakstura iezīmēm ir stipri pārspīlēta, karikatūras līmeni, lai savā veidā izceltu domāto.


Vairāk uzsvars likts uz attiecīgā laika iezīmju attēlošanu. Darbības notikumi 1923.gada nogalē, kad markas vērtība no dienas uz dienu krīt arvien zemāk. Ietaupījumi, kurus esi krājis visa sava darba mūža garumā izkūp kā nebijuši, to vietā uzrodas šķietami bezvērtīgi papīrīši ar dienu jo lielākām nominālvērtībām. Kuru pārbaudījumi un pārmaiņas dzīvē norūda, padara stiprāku un ļauj atklāt dzīves mērķus un misiju un kuri neiztur spriedzi un atklāj savu patieso dabu, ko citkārt labākos, turīgākos un mierīgākos laikos ir iespēja veiksmīgāk noslēpt.

Volfgangs Pagels – grāmatai sākoties nelabojams ruletes spēlmanis, kuram diži nerūp apkārtējie, un Petra Lēdiga it kā Volfganga mīļotā, kuras labsajūta biežāk gan tiek piemirsta par labu ruletes spēlei.


Rotmistrs, kurš ir starp tiem, kuri pārticības un stabilitātes gados izmeties un izrādījies par nezkādu dižu kungu un saimniekotāju, bet tagad, kad patiesi būtu jāsatur groži, lai muižas saimniecība noturētos virs ūdeņa, tad gan labāk uzveļ pienākumus kādam citam; plus viņa ģimene, radi.

Fon Studmans – Volfganga Pagela draugs un kompanjons grāmatas otrajā daļā. Gan pats sevi, gan citu acīs kā mūžīgā aukle, kuram pat patīk un ir dzīves aicinājums rūpēties par citiem. Diemžēl tas bieži vien tiek darīts uz personīgās dzīves rēķina.

Ja gribētu piekasīties, tad nebūtu grūti atrast stāstam trūkumus, bet kopumā pēcgarša nemaz nav tik slikta. Var just izdošanas/tulkojuma gadu; valoda un izteikšanās veids, kas paspējis novecot. Nedaudz nesaprotama latviskotā grāmatas nosaukuma izvēle, jo ”Vilks starp vilkiem” kaut kā tomēr šķiet labāk par vienkārši ”Starp vilkiem”.

**

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Beidzot klāt tetraloģijas noslēgums.

Sērija, kuru autors diemžēl izstiepis pārāk garu. Nevar teikt, ka atrisinājums tetraloģijai būtu sanācis drausmīgs, bet vienlaikus liek vilties, vēlēties pēc kā vairāk sērijā kopumā un neattaisno plašo vērienu un lpp skaitu. Nepamet sajūta, ka kompaktāks sižets uzlabotu pēcgaršu un kopējo iespaidu, sēriju pabeidzot.

Tad Williams – Mountain of Black Glass (Otherland #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konflikti The Grail Brotherhood rindās, kur ne visiem ir viens un tas pats nākotnes mērķis. Tiek īstenots brālības dibinātāja mērķis iegūt nemirstību un uzveikt Nāvi, apiet tās radītos dzīves beigu šķēršļus, un ‘’pārcelties’’ uz pašu radīta Otherland simulāciju pasauļu tīmekļa Virtuālo realitāti, ko paveic ar kopējot un ierakstot brālības biedru prāta/smadzeņu darbību, atrodoties savienojumā ar Otherland un tādejādi radot savu elektroniski virtuālo kopiju. Āķis vien tajā, ka, lai neeksistētu viens ‘’fiziskās’’ pasaules Tu un viens ‘’virtuālais’’ ir nepieciešams nogalināt savu fizisko miesas/’’gaļas’’ ķermeni, ja mirklī, kad šī kopēja tiek tā teikt ieslēgta, tā kļūst par unikālu indivīdu, kas, laikam ejot uz priekšu vairāk un vairāk atšķirsies no tevis paša.

Interesanta idejas versija par nemirstības iegūšānu augšupielādējot prātu virtuālajā realitātē, kur Otherland unikalitāte vai atšķirīgums ienāk ar to, ka tu nevari virtuāli ‘’es’’ atjaunināt ik pa laikam un uzturēt svaigu un identisku tavam fiziskajam ‘’es’’. Ja nevēlies radīt paradoksu, ka vienlaikus eksistē divi vai vairāki Tu, no kuriem virtuālās versijas ir daudzkārt varenākas par tevi, par cik šiem brālības biedriem un sistēmās veidošanā iesaistītajiem piemīt supervaroņu un dievu cienīgas spējas.

Protams, ne viss rit tik gludi kā iecerēts ne Rīni viņas kvestā palīdzēt brālim (un no epiloga rodas jautājums, vai tagad nu ir par vēlu), ne Grāla Brālības bosam. Dīvainās fantāzijas stils tiek ieturēts arī trešajā Mountain of Black Glass grāmatā. Nevaru teikt, ka grāmata vai sērija līdz šim būtu zemē metama vai debesīs ceļama, bet autora Tad Williams stils vismaz rakstot šo fantāzijas sēriju ir gana īpatnējs. Brīžiem rodas sajūta, ka vismaz pašu individuālo grāmatu apjoms varētu būt kompaktāks un ne tik izstiepts. Tā vien šķiet, ka lielāka nozīme ir idejām, kuras tiek apspriestas un apspēlētas, lai cik tas lapaspušu nepaņemtu, nekā gludam un vairāk vai mazāk viegli uztveramam sižetam.

Tikmēr Rīni un kompānija ir iesprūdusi Trojas kara simulācijas vidē un cenšas vienlaikus tikt skaidrībā, kāpēc nonākuši tieši tur, kā pietuvoties visu iesaistīto galvenajam mērķim un, protams, meklējot arīdzan veidus, kā nebūt iesprostotiem Otherland virtuālajā vidē.

Noslēdzoši un drusku mazāk saistīti pārdomas par citu tēlu. Pols Džonass, kura gaitām paralēli Rinī un viņas kompānijai tiek sekots, varbūt ir no pirmās grāmatas prologa varoņa mazdēls ar tādu pašu vārdu? Citādi šis tēls vai minētā prologa esamība ir vēl vairāk mulsinoša, bezjēdzīga un jautājumus raisošs. Viens gan skaidrs, ka autors necenšas palīdzēt lasītājam labāk tikt skaidrībā ar savu stāsta izklāsta manieri.