Graham McNeill – False Gods (Horus Heresy #2)

381817

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ar otro Horus Heresy sērijas grāmatu lasītājs var turpināt vērot nenovēršamo apstākļu domino krišanu, kas novedīs Warmaster un Imperatora labo roku līdz Imperatora un Imperium of Man nodevībai. Neskatoties uz to, ka ir zināms gan pirmais lielais sižeta pieturpunkts (nodevība) un vēlāk seskojošā Horusa sacelšanās sakāve, tad vismaz pirmo divu grāmatu autori pierāda, ka ar visu to ir iespējams interesants stāsts.

Savā ziņā nevarētu rādīt ar pirkstu tikai uz Horusu un apsūdzēt nodevībā tikai viņu. Varētu pat argumentēt, ka Horuss kļūst par upuri gan shēmotājiem un varbūt jau pirms viņa Haosa un Warp dimensijas korumpētiem cīņu biedriem, gan ka dažādu apstākļu summa un sakritība predisponē dažu dievam pielīdzināto varoni. Starp Krusta Karu 63.flotes Astartes un cita veida kareivjiem sāk pieaugt neapmirinātība ne tikai attiecībā uz augošo civilo personu skaitu uz viņu kuģiem, bet arī uz parastajiem mirstīgajiem viņu atklātajās, iekarotajās un citādi Impērijai pievienotajās planētās. Tā vietā, lai viņi tiktu apbērti ar pateicībām par paveikto, lielākoties seko pārmetumi un sodu prasībās par viņu agresivitāti un agresiju ārpus kaujas lauka. Ne viens vien sāk apjaust, ka vairāk nekā divsimt gadu ilgušais Krusta Karš tuvojas beigām, un lielai daļai, kuriem piezogas šī doma, nepatīk varbūtējā nākotne, kuru viņi saskata.

Par pēdējo domino kauliņu, par izrauto tapu, kas paver slūžas un dod vaļu sacelšanās plūdiem, kļūst Horusa lēmums personīgi doties līdzi uz Davin planētas virsmu, lai sodītu nepaklausīgu Impērijas un savas flotes pārstāvi, kas tiku tur atstāt ar ievērojamu skaitu kareivju, lai pārvaldītu tās populāciju. Kurš gan varētu iedomāties, ka šī varenā būtne, Horuss, ar visu uzlabotu un pat pār Astartes pārāko ģenētiku, varētu kļūt par upuri tik nopietnam ievainojumam, ka Viņš tiktu novests uz sliekšņa starp dzīvību un nāvi. Daudzos Horusa padotajos tas izsauc tik lielu izmisumu un paniku, ka viņi ir gatavi uz jebko, pat vērsties pie asi nosodāmo burvestību piekopējiem, lai tikai būtu izmantotas jebkura varbūtība noturēt Horusu dzīvajo pasaulē.

Diemžēl viens no pirmās grāmatas galvenajiem varoņiem, kurš tāds arī ir šajā un šķiet vēl nākošajā arī, XVI leģiona desmitās kompānijas kapteinis Garviel Loken nav starp tiem (viņš tāds nav vienīgais, bet tādu ir retums). Šī atturība gan Lokenu, gan citus viņam līdzīgos padara par mērķiem un liekiem, kaitinošiem traucēkļiem jaunā Horusa režīmam un piekritējiem.

Bet par izšķirošo iemeslu un izšķirošo pēdējo pielienu, kas ļauj aizsākties Horusa nodevībai, varētu minēt pieaugošo skaitu gan civilo, gan arī militāro personu skaitu, kuri sāk pielūgt Imperatoru kā dievu, neskatoties uz to, ka viņš skaidri un gaiši ir izteicies, ka to nevēlas un ka Krusta Karu pamatmērķis no paša gala ir bijis apgaismot cilvēku apdzīvotās planētas par reliģijas kaitīgumu un apvienot tās zem vienas varas. To tad arī izmanto Haosa spēki, lai ar viltu dabūtu Horusu savā pusē.

Pārsteidzoši labi arī Graham McNeill ir sanācis ieturēt līdzīgu stilu, toni un vispārējo militāro garu, ko varbūt pat atvieglo, ja nav jāuztraucas, kā loģiskā veidā izskaidro absurdo Impērijas dažādo paveidu kareivju  (tai skaitā ienaidnieku) skaitu, loģistiku ar visa cita veida resursiem, vai to, kādu iespaidu tas viss atstāj uz neskaitāmo planētu iedzīvotājiem.

Advertisements

Audible Originals #1

Vairums no grāmatām/novelēm (var izvēlēties divas no tām), kuras ik mēnesi tiek piedāvātas bez maksas papildus ikmēneša 1 vai 2 credits, ir tik īsas, ka labāk izvēlos klausīties ko garāku, lai ikdienas darba piepildītajā grafikā nesakrātos tik daudz grāmatu, par kurām blogā nebūtu uzrakstīti vismaz daži teikumi. Tādēļ esmu izšķīries izveidot jaunu rakstu sēriju ar nenoteiktu publicēšanas plānu, un pirmais raksts top atvaļinājuma sākumā apkopojot 10 grāmatas, kur īsākā ir vien 27 minūtes garāka un ilgākā dažas minūtes virs 6 stundām.

Audio grāmatu augstākā klase

Gandrīz katram tēlam savs ierunātājs un atšķirīga balss, papildus dažādi skaņu efekti, lai bagātinātu baudu ausīm, kā arī viss uzvedums un production kopumā krasi atšķiras no vienkārši ierunātas grāmatas, kur, protams, arī ir liela variācija no prastas nolasīšanas līdz augstas kvalitātes performancei. Šo trīs grāmatu gadījumā Audible Studios pielikuši ķirsīti un citas dekorācijas. Ja vien ko tādu vēl varētu sastapt arī vairāku simtu lpp garās grāmatās – laime būtu pilnīga.

Ja ir redzēta kāda Alien filmām, tad +/- būs zināms arī šī abdridged filmu novelizācija. Labākais, ka ir vēl divi šādi turpinājumi.

Killer by Nature ir dramatizēts krimināromāns, kurā sērijveida slepkavai atrodoties ieslodzījumā, tiek atrasts jauns slepkavības upuris ar viņa ”paraksta metodi” – gareniski pāršķeltu mēli. Šis atklājums paver medijiem neskaitāmas spekulāciju iespējas, no kurām nepatīkamākā policijai būtu varbūtība, ka viņi cietumā iespundējuši un nepatiesi apsūdzējuši nevainīgu cilvēku, kamēr īstais slepkava visu šo laiku ir turpinājis atrasties brīvībā

Maziem un lieliem

Vienīgā grāmata, kuru vajadzēja iekļaut divās kategorijas bija Zero G – tai ir ne tikai visas tās vienreizējās un uzslavu pelnījušās kvalitātes īpašības, kā Alien un Killer by Nature, bet arī ir ideāli piemērots jaunajiem lasītājiem, lai tos iepazīstinātu ar audio grāmatām.

Gan jau pēc vāka var pateikt, ka arī Sovereign ietilpst zinātniskās fantastikas žanrā, kā par mērķauditoriju minētu esam drusku vecākus bērnus, un varētu gan šo, gan Zero G un Alien salikt kopā zem Sci-Fi birkas, bet tādā gadījumā acīmredzami liekā grāmata tematikas, atmosfēras, mērķauditorijas u.c. ziņā būtu Alien.

Vienlaikus savā ziņā arī The Christmas Hirelings ir drusku piekabināts līdzās Zero G un Sovereign, bet ne tik ļoti, lai neatbilstu manai kategorija, ka tā patiks visa vecuma grāmatmīļiem. Šajā vēsturiskajā stāstā turīga britu vecīša radi uz Ziemassvētku laiku iesaka viņam nolīgt/”izīrēt” pāris mazu bērneļu, lai viņa īpašumā svētku laikā nebūtu tāds drūmums, kā citus gadus. Āķis vien tajā, ka idejas autoram bez priecīgākas atmosfēras radīšanas Ziemassvētkos, ir arī dažs labs slēpts alternatīvs iemesls attiecībā uz večuku un vienu no bērniem.

Non-fiction

Īss dokumentāls stāsts, kā The Queen, kas apkopo mākslinieces Aretas Frenklinas dzīvi un karjeru pat būdams labs riskē atstāt paplašināta Vikipēdijas raksta sajūtas, un labākais, uz ko tas var cerēt, ir ieinteresēt klausītāju pēc tam sameklēt biezāku, plašāku biogrāfijas grāmatu.

Tikmēr Strong Ending: From Combat to Comedy interesantā veidā ar vairāku Afganistānas un Irākas karu veterānu (ASV) piemēriem par to, kā ASAP programma, izmantojot komēdiju un gala stāvizrādes uzstāšanos (pat ja tikai vienreiz un uz 5 vai 10 minūtēm) cenšas palīdzēt posttraumatiskā stresa upuriem, kuru iejušanās atpakaļ civilajā dzīvē, kad tevi diendienā nedraud ienaidnieka uzbrukums.

Noslēdzoši iekš The Last Days of August žurnālis Jon Ronson izmeklē porno aktrises August Ames 2017.gada decembrī izdarītās pašnāvības apstākļus un faktoru virkni, kas viņu līdz tai noved. No visām trim šī gan tematiski, gan personas ziņā vismaz pirms noklausīšanās interesēja vismazāk, bet gan Džona izmeklēšana (pēc Augustas vīra lūguma), gan nelielais ieskats biznesa neglītajās aizkulisēs, un visa stāsta pasniegšanas veids, bija pietiekami labs, lai noturētu interesi līdz pašām beigām.

***

 

Atlikušās divas nesanāca iegrupēt ne vienā no iepriekšējām kategorijām un arī savā starpā ir ļoti atšķirīgas. Harry Clarke lugā tās galvenais varonis Filips, dzimis un audzis ASV, un neviena nemudināts sāk runāt izteiktā britu akcentā. Tēvam, maigi izsakoties, nepatīk nedz šī nez no kurienes uzradusies dīvainā balss, nedz arī daža laba cita dēla savādās izturēšanās manieres. Tikai vēlāk jau būdams pieaudzis, nejaušu apstākļu sakritības rezultātā papildus britu akcenta balsij dzimst alternatīvā persona – Harijs Klārks. Nedaudz nepatika, ka bonus materiāls (tāda kā mini luga) lielā mērā bija Harry Clarke tematikas variācija par nejaušību ietekmi uz lieliem dzīves notikumiem.

Tikmēr Lullaby ir īss šausmu stāsts par spoku apsēstu māju un jaunu pāri ar mazu zīdaini, kuri iegādājas ”nocenotu” mājokli, par spīti zināšanai, kādēļ tā. Protams, kā jau racionāli domājoši pieaugšie, viņi tikai nosmejas par absurdo domu, ka spoki varētu reāli eksistēt, tomēr dienām un nedēļām aizritot, abi tiek piespiesti maksāt augstu cenu par savu alošanos.

 

Craig Alanson – Mavericks (Expeditionary Force #6) (Klausāmgrāmata)

40280648

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Ja Expeditionary Force sērijā tev rūp tikai Džo Bišopa, mākslīgā intelekta Skipija un pārējo ‘’pirātu’’ liktenis, tad Mavericks lielā mērā droši var izlaist un ķerties pie septītās, jo minētie tēli uz mirkli pavīd vien grāmatas sākumā un atgriežas krietni tuvāk tās beigām. Pamata fokuss pārsviežas uz tiem nelaimīgajiem, kuri palika iestrēguši uz kāmjiem līdzīgo Ruhar citplanētiešu kontrolētās Paradīzes planētas.

Jo ilgāks laiks paiet nošķirtiem no saziņas ar Zemi un cerību kādreiz atgriezties mājās, jo vairāk un vairāk kareivju izvēlas pamest militāros spēkus un pievērsties kam citam. Bet ir arī tādi, kuri vai nu neredz sevi civilā dzīvē vai arī ir apņēmušies pierādīt Ruhar, ka cilvēkiem var uzticēties, un cenšas soli pa solim mainīt uz labo lielākoties rasistiskos viedokļus un aizspriedumus. Viena no tādiem ir leitnante Perkinsa, kuras vadībā un kontrolē dažādu sakritību un dramatisku notikumu rezultātā nonāk smagi cietis kosmosa kuģis un izdzīvojušie Kāmju kadeti. Tieši Perkinsa un pārējie Mavericks komandā ietilpstošie cilvēki nezaudējā vēsu prātu izšķirošajos mirkļos pēc pēkšņa uzbrukuma, kad izšķiras izdzīvosi vai nē. Gan Džo, tagad Perkinsas gadījums šajā sērijā parāda, ka tā vien šķiet ka tikai cilvēks ir spējīgs vienlaikus izdomāt absurdu ideju, kas var gan nostrādāt, gan noiet šausmīgi greizi, un pēc tam arī attiecīgi rīkoties un nebaidīties riskēt, jo kādēļ baidīties izgāzties, ja alternatīva tāpat ir droša nāve.

Laiks tikai rādīs vai Perkinsas un pārējo Mavericks pūliņi nesīs cerētos augļus attiecībā uz cilvēku sociālo statusu citu citplanētiešu un Ruhar acīs, jo grāmatas ietvaros tiek gan paveiktas lielas lietas, gan mainītas daža laba iedomīga un augstprātīga Kāmja viedoklis. Un ja jau tas ir iespējams ar tādiem kā šie, tad kāpēc gan arī lai neizdotos plašākā mērogā. Grāmatas centrālā problēma, kuru par katru cenu nākas neitralizēt, ir Ķirzakām līdzīgo Kristang slepus un nelegāli izstrādātais bioloģiskais ierocis – paslēpts un iestrādāts Vīruss Keepers DNS. Vīrusa patiesie mērķi ir Ruhar populācija uz Paradīzes, bet kādēļ gan nenovelt vainu uz ‘’nejaušu’’ mutāciju cilvēkos un atriebt zaudēto kontroli pār tiem. Tikmēr par Keepers tiek saukti tie muļķi, kuri joprojām tic, ka Kristang ir cilvēces patiesie sabiedrotie, pat ja patiesībā tādu cilvēcei vispār nav, izņemot protams Skipiju.

Gan autors, gan ierunātājs R.C. Bray ir paveikuši lielisku darbu, lai noturētu interesi, kad lielākā daļa vairāk vēlētos palikt pie Džo Bišopa un Skipija. Nešaubos, ka bija un būs tādu, kuriem nepatika lielais uzsvars uz šiem ‘’alternatīvajiem’’ galvenajiem tēliem un varbūt pat neizturēja līdz grāmatas beigām. Tiem, kuri sēriju līdz šim ir tikai lasījuši, varu vēlreiz droši rekomendēt audio versiju un kārtējo reizi izteikt uzlavās tās ierunātājam.

Rob Reid – Year Zero (Klausāmgrāmata)

12953520

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House Audio

Manas pārdomas

Ar pārveidotu Napster logo uz grāmatas vāka Year Zero skaidri norāda, ka lielā mērā tās tematika ir ap un par mūziku un autortiesībām. Ņemot to par pamatu grāmatas idejai, autors iztēlojas Visumu, kurā attīstītās citplanētiešu rases ir izveidojušas uz mieru bāzētu aliansi, kurā katra rase var nodoties mākslas, intelekta, kreatīvisma un visa cita veida jaunrades procesiem. Vienīgā jomā, kurā cilvēce visiem pārējiem ir priekšā ar uzviju, ir mūzika. Bet, ak vai! Neviens citplanētietis pirms tam nepārliecinās, vai ir legāli ASV pārkopēt dziesmas triljonu triljoniem reižu pirms nosūtīt tos tālāk, pirms tam nepaprasot atļauju.

Tagad dziesmu piratizējošie citplanētieši nonāk pie bēdīgas atklāsmes un ASV autortiesību likuma, kurā minēta kompensācija līdz pat 150 tūkstošiem dolāru par vienu nelegālu kopiju, un pareizinot ar ntajām kopijām, attopas pie problēmsituācijas, kurā gandrīz vai visu Visuma iemītnieku bagātība un iedzīve pieder Zemes iedzīvotājiem. Rezultātā pavisam necilu advokātu lielā firmā apciemo divi citplanētieši ar mērķi panākt saprātīgu vienošanos, kas dzēstu parādu, bet iemesls kādēļ izraudzīts tieši viņš ir viena no pirmajām norādēm uz grāmatas sliekšanos nenopienības un joku virzienā. Advokāta vārds, Nick Carter, sakrīt ar vienu no Backstreet Boys puišu grupas biedriem. Visa ideja par pamatu ņemot vienas valsts likumu tā kā sašķobās, ja gudrie un viedie citplanētieši izraudzīties valsti ar ‘’lētākiem’’ autortiesību likumiem vai vispār neliktos par kaut kādas Zemes likumiem.

Galu galā Niks Kārters tiek ierauts visā šajā afērā, un tagad tieši uz viņa pleciem gulst uzdevums paglābt cilvēci no asistētas pašiznīcināšanas, kuru labprāt vēlētos panākt gan karjeru zaudējuši citplanētiešu mūziķi, gan turīgas korporācijas, uzņēmēji u.c. personas. Visā šajā dažādo citplanētiešu burzmā pietrūka kaut cik nopietna rakstura rases. Tikpat kā visiem piešķirta kāda izteikti dīvaina ārēja izskata iezīme un īpašības. Varētu padomāt, ka tikai cilvēks būtu parasts.

Noslēdzoši vēl var piebilst, ka pēc Year Zero noklausīšanās paliek pēcgarša, ka autoram ir bijusi viena ideja, kā būtu ja… par citplanētiešiem un cilvēces radīto mūziku, bet pietrūcis to apaudzēt ar pienācīgu apjomu miesas. Citādā ziņā grāmata ir laba izklaide, kamēr to lasa vai klausās.

Jacqueline Druga – Bleak (Earth Endures #1)

42945933

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Bleak pēc būtības ir klimata pārmaiņu iedvesmota katastrofu grāmata. Ar nodomu vai bez gads, kurā norisinās grāmatas notikumi, nav precizēts, un kaut arī tehnoloģiju ziņā tam vajadzētu būt kādām gadam vismaz vairākas desmitgades tālā nākotne, tikpat labi tas varētu būt 2012.gads un maiju kalendāra beigas pēc tā, kādu iespaidu grāmata rada.

Par laimi, cilvēcei nav nepieciešams cīnīties par izdzīvošanu uz Zemes vai mēģināt vērst klimatu pār labu sev, jo ērtas sakritības rezultāta pašu Saules sistēmā viegli sasniedzamā attālumā eksistē nesen atklāta tārpeja, no kuras negaidīti atgriezies satelīts sniedz pārsteidzoši pozitīvu atklājumu – tārpejas otrā galā atrodas šķietami apdzīvojama Ar to visu lasītājs tiek iepazīstināts jau pašā sākumā, kādēļ tas viss šķiet drusku sasteigts, pārāk viegli tiek piedāvāts risinājums situācijai, kad, piemēram, zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami u.c. seko viens otram bez iespējas pienācīgi atgūties. Atliek vien nosūtīt kādu, lai pārliecinātos par šīs planētas apdzīvojamību un lai izvērtētu vai šī nezināmā planēta var kalpto kā potenciāls patvērums, uz to tiek nosūtīta astronautu komanda, kurā katram ir sava specialitāte kādā zinātnē. Vienīgais izņēmums ir vienkārša skolotāja Rey, kuru no visiem tēliem sastopam kā pašu pirmo.

Vienlaikus Bleak ir arī optimāls lapaspušu skaits, jo garākas grāmatas gadījumā pieaugtu risks vēl vairāk akcentēt negatīvās iezīmes vai papildus tos radīt. Pēc idejas kā tādas, kur cilvēce ir novedusi Zemi tik tālu, ka tā gandrīz vai apzināti dod pretī, Bleak nav slikta, bet arī nekas spožs nav sanācis un būtu kur pielikt. Var vieglāk saskatīt, ka pamatā autorei bijusi ideja ap klimata izraisītām pārmaiņām un šī temata apspēlēšana. Šaubas māc vai zinātniskās fantastikas ceļš bija tas labākais un spēcīgākais šai reizei. Grāmatas plusi vairāk izpaužas tieši tēlu dažnedažādākajās dabas katastrofās zaudēto radu, draugu un paziņu pārdzīvojumos – grāmatas otrajā daļā, kad viegli tiek ieskicēta dažu tēlu pagātne. Noslēdzoši vēl piepildīšu, ka nelielu vilšanos sagādāja arīdzan lielais pavērsiens, kas atklāj iemeslu, kādēļ patiesībā klimats tik strauji izmainās, kurš varētu patikt vien attiecīgās teorijas atbalstītājiem.

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5) (Audio book)

40089999

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Magical Scrivener Press

Manas pārdomas

Ar Black Ocean sešpadsimt grāmatu sēriju un vēl dažiem bonusa .5 stāstiem turpinu šogad aizsākto, ka dažas sērijas noklausos vienā piegājienā. Protams, tas ir iespējams vien pēc tam, kad visa sērija jau ir iznākusi, bet reizē tas arī izslēdz iespēju piemirst detaļas lielos vilcienos, kaut arī jāatzīst, ka dažs labs piedzīvojums noslēgumā ir visai piemirstams un nav atstājis paliekošāku iespaidu.

Sērijas galvenais varonis Carl Ramsey ir līderis kosmosa zagļu/pirātu komandai un kapteinis kuģim ‘’Mobius’’. Gan Karls, gan citi komandas biedri, kuru komplektē dažādu citplanētiešu rasu pārstāvji, par sevi kā kriminālās pasaules pārstāvjiem ir augstās domās. Tomēr gandrīz vienmēr viņu grandiozais plāns, kā beidzot pastrādāt veiksmīgu gadsimta zādzību, noiet greizāk par greizu. Labi vēl, ka Mobius komandai piemīt izcils improvizācijas talants, lai dienas beigās neparadzētie šķēršļi neizrādītos viņu dzīvības vērti. Papildus gandrīz simtprocentīgi drošajam likumam, ka kaut kas notiks ne tā, ja vien tas ir iespējams, lielā piķa iegūšanai reizēm arī patraucē nevietā balsi ieguvusi sirdsapziņa, rezultātā Karls var būt pateicīgs, ka visi vai lielākā daļa ir dzīvi un veseli, bet nākošajā rītā atkal nākas meklēt, lai būtu līdzekļi degvielai un pārtikai.

Black Ocean nav tikai viens piedzīvojums pēc otra, sērijai piemīt labs humors (vairāk gan uz bērnišķīguma pusi vēl izteiktāk par citām uz humoru un jokiem bāzētas, kas pēdējā laikā lasītas), papildus tam liels nopelns gulstas uz labi izveidotiem tēliem un to savstarpējām attiecībām. Kā arī patika veids, kā J.S. Morin apvieno zinātnisko fantastiku un fantāziju, dažādās nākotnes tehnoloģijas un maģiju. Bez Mobius komandā esošā burvja Morta jāšaubās vai kāds no viņiem, tai skaitā Karls, izdzīvotu tālāk par kādu trešo grāmatu un ne reizi vien tieši burvis Morts ir tas, kurš izvelk visus citus no bezcerīgas situācijas. Tajā pašā laikā Mobius nav ne tuvu pieskaitāms augstākās kvalitātes kuģiem, un, ja ne mehāniķa Roddy ntās darba stundas labojot vienu vai otru saplīsušu iekārtu vai cenšoties uz laiku pagarināt tā dzīvildzi līdz nākošajai noplīšanai, tad arī Black Ocean sērija (un arī tās varoņi) piedzīvotu ātrāku galu.

Neviena no misijām/grāmatām nebija piecu zvaigžņu līmenī, bet arī neviena arī nebija drausmīgi slikta, lai sabojātu iespaidu par gaidāmajām vai jau noklausītajām un no bonusa stāstiem visvairāk patika pats pēdējais, kas piešķīra sērijai ideālu noslēgumu, ko nevarētu teikt par dažām grāmatām atsevišķi.

Vairāk nekā astoņdesmit stundas nav nieka lieta un bez laba vai vismaz kompetenta un ciešama ierunātājā diez vai tālu tikt, tādēļ plusiņš jāpiešķir Mikael Naramore. Gan šī autora, gan ierunātāja daiļradē un Audible kolekcijā ir vēl viena apjomīga sērija Twinborn Chronicles, un abi ir veikuši pietiekami labu darbu, lai iedrošinātu vēlāk noklausīties arī to.

Craig Alanson – Zero Hour (Expeditionary Force #5) (Klausāmgrāmata)

36542226

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc ilgāka pārtraukuma atgriežos pie Expeditionary Force sērijas ar tās piekto grāmatu Zero Hour. Jau pirmo nodaļu laikā varēju atkal pārliecināties un apstiprināt pārliecību, ka pagaidām R.C. Bray ir viens no labākajiem grāmatu ierunātājiem, kādu esmu dzirdējis. Zero Hour varbūt nepiedāvā diži daudz līdz šim sērijā neredzēta, bet sērijas fanam noteikti būs ne viens vien lasītprieku sagādājošs brīdis.

Lieliskais, vienreizējais un citādi ģeniālais mākslīgais intelekts Skipijs ir tik augstās domās par sevi (un reti kad to neslēpj), ka viņš nav guvis mācību ložņājot cita miruša MI konteinerī un knapi izsprūkot no tajā mītošā Elders rases laikā radīta vīrusa. Nultā stunda, ap kuru grozās šīs grāmatas lielā sižeta līnija, pienāk brīdī, kad šis Vīruss atkal uzbrūk Skipijam, un vienīgais Skipija pagaidu risinājums, lai tas nevarētu īstenot savu mērķi, ir tāda kā Uguns mūra izveidošana pašam savā konteinerī/’’alus bundžā’’. Kaut arī no pozitīvās puses Skipijs skaitās dzīvs, tas nemaina faktu, ka ātrāk vai vēlāk Uguns mūris neizturēs, kādēļ arī grāmatai tāds nosaukums. Vēl jo sliktāku to padara fakts, ka Uguns mūris Skipiju ‘’nogriež’’ no piekļuves citām eksistences dimensijām un daudzām spējām, kas padari Skipiju Lielisku.

Lielā mērā viss atkal gulstas uz Džo pleciem, jo neviena cita viņa ‘’pirātu’’ komandas prāts nestrādā tik ērmoti, lai konstanti izdomātu idejas, kā iziet no bezcerīgām situācijām. Šajā ziņā autoram jāuzmanās neizvilkt sēriju pārlieku garu, jo jau šajā ir pietiekami daudz momentu, kuri atkārtojas gan sērijas, gan pašas grāmatas ietvaros, lai daļai lasītāju tas paliktu pārāk kaitinoši un paredzami. Galvenais mērķis, protams, ir un paliek Vīrusa iznīcināšana, lai ne Skipijs, ne Džo un viņa komanda nepiedzīvotu pāragru dzīves galu, kā rezultātā tad zustu planētas Zeme drošības garants, ka kāda no agresīvajām citplanētiešu rasēm nesadomā kārtējo reizi apciemot Zemi cerībā izmantot tās resursus karā pret otru citplanētiešu ‘’aliansi’’. Tikmēr tiek arī turpināts sižets par mistēriju laikā, kad neviens izņemot Elders rasi teorētiski nebija attīstījušies tik tālu, lai kolonizētu citas planētas, bet vai nu Elders (kopā vai kāda to daļa) vai varbūt pat kāds cita rase ir atbildīga par vairākiem liela mēroga postošiem, vardarbīgiem notikumiem.

Diemžēl Zero Hour dāvā vairāk jaunu jautājumu un mīklu, nekā atbilžu. Zinot jau iepriekš lielā mērā attiecību dinamiku starp Džo un Skipiju, ko izbaudīju par 100% arī šoreiz un ņemot vērā, ka jau tagad šis tas atkārtojas, kā viena bezizejas situācija seko otrai, kas palielina pieminēto paredzamību, atliek cerēt uz autora Craig Alanson prasmi atpazīt risku un lieki nesabojāt sēriju, kaut arī šaubos, vai es tādēļ pātrauktu to klausīties.

Visi tēli, protams, nav tik draudzīgi noskaņoti pret Skipiju kā Džo, kura gadījums ir īpašs un visticamāk perfektāku partneri, kas spētu paciest Skipija personību, Skipijs nevarētu vēlēties. Pretsats ir no Apvienotajām Nācijām misijai/komandai pieliktais diplomāts iesaukts par, kurš biežāk ir kaitinošs traucēklis, bet apiet to nedrīkst, ja vien Džo vēl kādreiz vēlas apmeklēt Zemi un saņemt atļauju no pasaules lielvarām to atkal pamest kā kuģa kapteinis. Lai kā to gan Skipijam, gan Džo negribētos atzīst, gadās arī mirkļi, kad viņi ir visnotaļ priecīgi, ka diplomāts ir daļa no viņu komandas.

Dan Abnett – Horus Rising (The Horus Heresy #1)

625603

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Black Library

Manas pārdomas

Ja aptuveni pirms kādas nedēļas ar Drošo Patvērumu jauno gadu sāku ar iziešanu ārpus komforta zonas, izlasot grāmatu no žanra, no kura pārsvarā cenšos izvairīties, tad ar Warhammer 40k pasauli un tajā ietilpstošo Horus Heresy sēriju (norit aptuveni 10 tūkstošus gadu pirms tam) ir drusciņ citādāk. Nav gluži LitRPG, kuru arī vēlāk šogad sākšu izpētīt un neesmu no tāda veida grāmatām neko lasījis (vismaz atmiņa nekas uzreiz nenāk), bet galda spēļu izcelsme šīm grāmatām noteikti ir. Tai skaitā piesaistīja lielais grāmatu apjoms no dažādiem autoriem – 50+ grāmatas jau Horus Heresy sērijā vien.

Nemaz nelološu domu, ka es spētu kaut cik jēdzīgi izskaidrot par Warhammer 40k pat pašas pamatlietas, nerunājot par ko vairāk. Lieti noderēja daudzie video no YouTube kanāla Luetin09 un īpaši šie divi, ja viņam tas aizņem veselas trīs stundas, tad kur nu vēl man. Turklāt vēl pirmā video sākumā ir piepilde, ka daudz kas tiek vienkāršots… Bez tiem visticamāk palaistu garām vēl vairāk dažādu sīkumu un detaļu.

Horus Rising iesākas Impērijas sešdesmit trešās ekspedīcijas flotes leģioniem pārņemot kontroli pār tās deviņpadsmito atrasto planētu jau 200 gadus ilgušajā Lielajā Krusta karā, kuras mērķis ir atkal zem Zemes jeb Terra kontroles atgūt visas cilvēku kolonizētās planētas. Tās pirms vairāk nekā pieciem tūkstošiem gadu tika zaudētas pēc tam, kad ceļošana ātrāk par gaismu cauri Visumam, izmantojot Warp dimensiju, kļuva neiespējama – periods saukts arī par The Age of Strife . Rezultātā neskaitāmās planētas toreiz atkal un vēl izteiktāk kļuva ‘’neatkarīgas’’ un atbildīgas pašas par sevi.

Šajā nākotnes versijā Impērija ir visa militārā iemiesojums, tādēļ šķiet šajos romānos ir lieki gaidīt ieraugam vienkāršā cilvēka dzīvi. Pastāv tikai karš, un, ja (atkal) jaunatklātajai kolonijai nepatīk, ka Imperium of Man to vēlas atpakaļ savā kontrolē, tad tai pēc pilnas programmas ir lemts to nožēlot, jo jebkuras ekspedīcijas flotes leģioni būs pārāki pār attiecīgās planētas militārajiem spēkiem. Impērijai nerūp vai kolonija/planēta vēlas palikt neatkarīga, vienalga kā, bet tās mērķis tiks panākts.

Pamatā Horus Rising ir no Lunar Wolves leģionu desmitās kompānijas kapteiņa Loken. Viņa individuālās rakstura īpašības, kā arī prasmes un panākumi kaujās, izpelnās ievērību gan no biedriem, gan no paša Warmaster Horusa, kurš par tādu iecelts salīdzinoši nesen, lai Imperators varētu pamest frontes līnijas un doties atpakaļ uz Terra un varētu kam citam. Pat Hourss nav informēts, kāpēc tieši. Visas grāmatas laikā Horuss tiek attēlots arvien labākā gaismā. Tā vien šķiet paveikts ir tik daudz Impērijas labā, kā arī Horuss tik labi ir spējis pierādīt sevi, noturēt smago Imperatora uzlikto nast nastu un pārvaldīt masīvās Lielā Krusta kara flotes, ka pat neticās, ka varētu kas mainīties. Horuss tiek pacelts tādos augstumos un godā, ka nenovēršamais un katram lasītājam zināmais kritiens, zinot sērijas nosaukumu un vēl šo to, ir vēl jo bēdīgāks un smagāks. Līdz tam protams vēl jānonāk, kas atklātā veidā laikam nesekos arī otrajā sērijas grāmatā.

Horus Rising sadalīts vēl divas daļās, no kurām otrajā sešdesmit trešā ekpedīcija izcīna militāras sadursmes ar milzu kiborgveidīgiem un visādi citādi tehnoloģiski pārveidotiem un sevi apzināties spējīgiem insektiem. Vēl neviena šāda veida Impērijas atklātas radības nav izrādījušas kaut mazāko vēlmi sadarboties. Katru reizi ir bijis jāķeras pie ieročiem un tā jāiznīcina, lai cilvēcei nodrošinātu mieru un drošu eksistenci, vienlaikus Impērijas armijās nav daudz tādu, kuru pārāk cītīgi vispirms izmēģinātu cita veida miermīlīgas iespējas. Šīs daļas ietvaros Loken ir liecinieks Warp dimensijā mītošajām Haosa postošajam ļaunumam, bet kļūda seko no pašas augšas, sākot jau ar Imperatoru, ka gan šis incidents, gan visi pirms tam tiek noklusēti. Un manos ieskatos viens no galvenajiem iemesliem, to skaitā arī smagais atbildības slogs, ko Imperators viņam uzvēlis, kas vēlāk pieļauj Horusa nodevību. Šīs daļas ietvaros noris bezprecedenta notikums garajos krusta kara gados, un pirmo reizi kāda no Impērijas flotēm sastop citus pa Visumu ceļot spējīgus cilvēkus. Ir skaidrs, ka viņi pārstāv The Age of Strife katastrofas dēļ zaudētu civilizāciju, atliek tikai noskaidrot, kāds būs šīs tikšanās iznākums – uz sadarbību vai kārtējo reizi uz karu vērsts…

Jāsaprot, ka iekš Warhammer daudz kas ir izteitki pārspīlēts un pāri strīpai/over the top – vis visādos veidos un mērogos. Kā materiālie, tā arī cilvēkresursi šādas nākotnes iespējamaībai ir vairāk nekā absurdi, bet viss tas strādā un nenoveļas no klints, jo grāmatas autors (cerams arī citi un ne tikai Dan Abnett) un Warhammer to apzinās, nepretendē uz ko citu. Jāpiesauc vēlreiz pieminētais kanāls, norādot uz vēl vienu video. Pats noteikti neapstāšos vien ar šeit un turpināšu ceļu Warhammer pasaulē, atliek tikai cerēt, ka būšu veiksmīgi pārliecinājis vai iedrošinājis arī kādu citu.

George R.R. Martin (Editor) – Wild Cards (Wild Cards #1) (Audio book)

9714039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Katru reizi dzirdot par jaunu Wild Cards stāstu krājumu vai redzot pieminam iepriekšējos esmu prātā tos piefiksējis, par cik tos rediģē vai vismaz ar lieliem burtiem uz vāka ir uzdrukāts Džordža R.R. Mārtina vārds, bet tā arī tas ilgu laiku bija palicis, jo atturēja tieši tas, ka stāstus sarakstījuši daudz dažādu autoru.

Par Wild Cards laika gaitā tiek nodēvēts uz Zemes atvests citplanētiešu vīruss, kas vairumu no inficētajiem nogalina, bet pavisam nelielam procentam no izdzīvojušajiem dāvā jaunus talantus superspēju līmenī, tos tad sāk saukt par Dūžiem. Vēl arī aptuveni līdzīgai daļai piemīt nepraktiskas, nelietderīgas spējas un attiecīgi tiem piešķirts divnieku kārts apzīmējums – Deuces. Viņu gadījumā spējas pārsvarā variē labu un izcilu burvju triku amplitūdā vien ar atšķirību, ka trika vietā ir patiess vīrusa dāvatas ‘’spējas’’.  Bet tad vēl ir Džokeri – pārliecinošs vairums izdzīvojušo ar lielāku vai mazāku skaudību skatās uz aizsaulē aizsauktajiem, jo džokeru gadījumā viņu ķermeņi bieži vien ir tik ļoti deformēti un izmainīti dažādās smaguma pakāpēs, ka sabiedrība ilgi nav jāmudina, lai šos nelaimīgos izstumtu no sava vidus, piespiežot izveidoties geto rajoniem.

Vairāk pirmie stāsti, bet arī viss krājums kā tāds, vairāk veltīts tam, kā sabiedrība un valsts iestādes reaģē uz tik krasu pavērsienu cilvēces vēsturē. Jau tā pieaug bailes no konkurējošās supervalsts Padomju Savienības un komunisma, un Wild Cards vīruss tam tikai pielej eļļu. Valda apjukums un pieaugošas bailes. Tā vietā, lai inficētajiem sniegtu palīdzību un mēģinātu palīdzēt, cietušie tiek nomelnoti par nez kādiem padomju spiegiem, kuru lielākais dzīves sapnis ir nodot savu dzimteni, un izveidoto komisiju veiktās pratināšanu un intervijas ir vien teātra pēc. To rezultātā cieš sabiedrībai un līdzpilsoņiem labu vēloši cilvēki, kā Wild Cards vīrusa inficiētie, tā arī gan pilnībā nevainīgi.
Kā vienmēr šādos apstākļos atrodas arī tādi, kuri, labi zinot patiesību, izmanto radušos atmosfēru un apsūdz kādu, lai pats kāptu augstāk pa karjeras kāpnēm vai citādi iegūtu finansiālu labumu, pasargāti nav arī radi un draugi tādēļ vien, ka pazīsti apsūdzēto.

Rezultātā pēc noklausīšanās var teikt, ka bažām nebija pamata un vismaz pirmais Wild Cards krājums atstāja pozitīvu iespaidu ar lielu plus zīmi. Varbūt bez pašas veiksmīgi izvēlētas autoru grupas labāku un vienotāku izjūtu no viena stāsta uz otru palīdzēja radīt arī ierunātāja Luke Daniels sniegums.