Craig Alanson – Paradise (Expeditionary Force #3)

32723950

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Varētu domāt, ka Džo Bišops divreiz izglābjot Zemi un cilvēci (ar lielu mākslīgā intelekta Skipija un arī merry band of pirates komandas palīdzību), saņemtu lielāku pateicību, ka ašu paldies, pēc kā politiķi un visi, kam nav slinkums, vienā balsī sāk kritizēt lielā stresā pieņemtus mirkļa lēmumus, kā saka, pēc kara jau visi gudri.

Par Paradīzi sauc planētu, kur Apvienoto Nāciju/UN izveidotais kopīgais militārais spēks tika nosūtīts, lai no tās evakuētu Ruhar (kāmjiem līdzīgu rasi), kad vēl nebija pat mazāko šaubu, vai Kristang tik tiešām ir cilvēces sabiedrotie. Pašiem to nezinot tā tika ierauta gadsimtiem ilgušā un neskaitāmu zvaigžņu sistēmu plašā karā starp divām frakcijām. Daļēji kā par sodu UN sūta Džo Bišopu jaunā misijā, lai viņš uzzinātu, kāds ir uz Paradīzes iesprostoto cilvēku pašreizējais stāvoklis, un vai kaut ko nepieciešamības gadījumā ir iespējams izdarīt, lai to uzlabotu, bet vienmēr atceroties, ka tas nedrīkst vēlāk pakļaut riskam Zemi. Tikai saprotams ir pārsteigums, kad top skaidrs, ka Ruhar vēlas iemainīt Paradīzi un ka tas ir tikai laika jautājums, kad viņi vienosies ar Kirstang par atbilstošu maiņas darījumu. Vēl jo vairāk, nevienam nav noslēpums uz Paradīzes esošo cilvēku liktenis, kad Kirstang planētu atgūs.

Interesantu dinamiku tēlu attiecībās rada UN pierīkotā ‘’aukle’’ Džo, caur kuru jāsaskaņo visi kaut cik nozīmīgie lēmumi (praktiski gandrīz ikviens). Jauks jauns avots jokiem un humoram grāmatā papildus jau visiem ierastajiem līdz šim sērijā. Var vien vēl piebilst, ka attiecību sākums šai ‘’auklei’’ ar Skipiju nav no tiem gludākajiem.

Ar pašu Skipiju notiek pārmaiņas personībā, kā pats to atzīst privātā sarunā ar Džo vai citā mirklī drusku aizraujoties ar pielietoto spēku pret ienaidniekiem. Joprojām saglabājas viņa ‘’augstās domas’’ par cilvēku attīstības pakāpi un tās sasniegumiem, nav gala viņa mokām brīžos, kad kaut kas jānovienkāršo un jāizskaidro, bet vairs arī nevar apgalvot, ka Skipiju interesē tikai un vienīgi viņam līdzīgu MI un/vai senās Elders rases atrašana.

Paradise līdz pat pašām beigām notur interesi un spraigais sižets (+humors) neļauj nevienā brīdī ieslīgt garlaicībā; ir tikai interesanti kā Džo, Skipijis un pārējā komanda tiek pie rīcības plāna, lai Ruhar mainītos plāni attiecībā uz Paradīzes planētu.

Advertisements

Stephen King – The Dead Zone

11573

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Negadījums vienā jaukā ziemas dienā, kad Džonijam Smitam pilnā ātrumā, spēlēdams hokeju, uztriecas daudz lielāks un smagāks jaunietis, iesēj Džonijā aizmetni. Reizēm Džoniju pārņem tādas kā priekšnojautas, bet pārdabiskās spējas pilnībā liek par sevī manīt pēc auto avārijas. Kāds varbūt arī priecātos par tādu spēju iegūšanu, bet Džonijs, domājams, piekristu un noteikti tā varētu spriest pēc citu reakcijas, ka tas drīzāk ir lāsts.

Iepriekšējo vakaru pirms ceļu satiksmes negadījuma, varētu apzīmēt kā labāko Džonija mūžā. Lieliski pavadīts vakars gadatirgū/atrakciju parkā ar tā brīža draudzeni Sāru, turklāt, iespējams par nelaimi, tieši pirms slēgšanas, ejot prom, kad jau visas citas būdiņas slēgtas, Džonijs šķiet izlieto veiksmi vairākus gadus uz priekšu un vairākas reizes pēc kārtas (tā teikt uncanny veidā) vinnē laimestu pēc Laimes Rata grieziena – kopā vairāk nekā $500. Kingam caur Sāras skatpunktu lieliski padodas uzburt baigu atmosfēru, kuru savādāk varētu izskaidrot pavisam vienkārši. Un ja jau veiksme paņemta uz kredītu, tad to nākas smagi atdot atpakaļ, piedzīvojot ne tikai minēto negadījumu, bet piedevām pēc tam komā pavadot 4,5 gadus.

Pamostoties no jauna, Džonija pasaulē viss ir mainījies līdz nepazīšanai, turklāt Sāra ir gan vīrs, gan dēls. Pats Džonijs arīdzan nav palicis neskarts un negadījums kalpo kā katalizators, ļaudams spējām pilnībā manifestēties. Reizēm pieskaroties cilvēkam vai priekšmetam, pastāv iespējamība, ka Džonijs par tiem spēs kaut ko ‘’saskatīt’’, ja cilvēku gadījumā parasti tā ir nākotne, tad priekšmetu ziņā – pagātne. Rezultātā Džonijs ātri vien tiek ierauts mediju un (pus)trako uzmanības lokā, kas nereti Džoniju piespiež norobežoties no sabiedrības; labi, ka vēl ir tādas atbalsta personas kā tēvs (un arī viens no ārstiem). Par nožēlu Džonijam, gandrīz ikviens notic Džonijam, kad jau ir par vēlu, bet pēc notikušā vēl ir gatavs viņu tajā apvainot.

The Dead Zone burvīgi izmanto pārdabiskā elementus, lai atspoguļotu patiesas emocijas. Lasītāja uzmanība ar vairākiem kulminācijas brīžiem un spriedzītes pieaugumu pirms tam, konstanti tiek turēta saspringumā, nav diži mierīgu posmu un arī beigas ir pieņemami loģiskas un pienāk īstajā mirklī.

John Scalzi – Zoe’s Tale (Old Man’s War #4)

2102600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sākumā varētu likties, ka Zoe’s Tale, kas pēc būtības ir sērijas iepriekšējās grāmatas The Last Colony pārstāstīta versija attiecīgi no Zoe tēla perspektīvas, nevarētu izraisīt dižu patikšanu, jo vismaz personīgi līdz šim esmu uzskatījis, ka šāda tipa grāmatu koncepts vairāk parāda ideju trūkumu no autora puses vai vēlmi iekasēt vēl vairāk $ par +/- to pašu, ka viņam/viņai jāķeras klāt, kam tādam. Prātā uzreiz nāk divas sērijas, kuras gan neesmu lasījis nevienā formā – Twilight un 50 Shades of Grey.

Zoe’s Tale pārliecina par pretējo, jo tā nav viens pret vienu tas pats, ko varēja izlasīt trešajā grāmatā, tagad tikai no cita tēla perspektīvas. Tā kā Zoe vēl ir tikai bērns (kaut arī jau tīņu gados), tad gan viņas skatījums uz notiekošu, gan viņai pieejamā informācija, lai to interpretētu, kaut arī ir adoptētā meita jaunās kolonijas līderiem Džonam Perijam un Džeinai Seiganai, atšķiras no iepriekš lasītā.

Papildus tam autors pieliek klāt arī pašas Zoe tēla labu padziļinātu izpēti, kura līdz šim pārsvarā redzēta vairāk fonā, un, protams, neiztikt bez sīkas kripatas romantikas. Atšķirībā no saviem vienaudžiem, Zoe dzīve ir bijusi tālu no ‘’normālās’’. Jau no mazotnes viņa ir bijusi pielūgsmes objekts veselai citplanētiešu rasei Obin, pateicoties sava bioloģiskā tēva izstrādātajai tehnoloģijai, kurai šai Obin rasei (mākslīgi radīta, kad Consu tai piešķir tikai intelektu) dāvāja tās ilgi kāroto apziņu. Zoe, kuras dzīves pieredze un emocijas ir par pamatu tam, kā vesela rase (pilnībā ikviens tajā) iemācās, ko darīt ar spēju sevi apzināties kā indivīdu u.c., nebūt nav apskaužamā situācija, un iekš Zoe’s Tale varam izlasīt, kā viņa ar to iemācās tikt galā.

Nebūt nebiju gaidījis, ka šī grāmata patiks vairāk par The Last Colony, bet varbūt tas tieši tāpēc, ka biju jau to izlasījis vispirms.

N.K. Jemisin – The Fifth Season (The Broken Earth #1) (Audio book)

19161852

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

The Fifth Season apraksta pasauli, kurā, lai cilvēcei būtu kaut mazākā iespēja izdzīvot apstākļos, kuri var ilgt mēnešiem, reizēm pat gadiem ilgi un citkārt būtu par iemeslu cilvēces bojāejai, ir izveidojusies organizācija Fulcrum. Tā apmācības un lielāka labuma vārdā savāc vienuviet (un vēlāk nosūta, kur nepieciešams) bērnus, kuri ir apveltīti ar spējām savaldīt lielu enerģijas apjomu un novērst zemestrīces vai cunami vai tieši pretēji tās izraisīt.

Protams, tas ir iespējams pie nosacījuma, ka attiecīgo ciematu/komūnu iedzīvotāji nav šos bērnus, saukti par orogenes, pirms tam nogalinājuši, jo, par spīti viņu sniegtajam labumam un drošībai, sabiedrībā valda izteiktas bailes un naids pret šādiem indivīdiem. Kaut arī viņu darbs ir nenovērtējami svarīgs, orogenes eksistences labums tiek saskatīts tikai tajā, un par cilvēkiem neviens viņus īsti neuzskata un diži nepārdzīvo (uzskata pat par loģiski kaut kad nenovēršamu notikumu), ja kāds no viņiem tiek nogalināts. Cilvēku uzmanība ir tā pievērsta uz Zemes notiekošajam, ka, piemēram, astronomija un visādas runās par tāltālām zvaigznēm un planētām tiek uzskatīta par pseidozinātni.

Pats stāsts sastāv no trīs dažādu sieviešu orogenes skatpunktiem, katra no viņām ir savā dzīves posmā. Damaya pavisam nejauši skolā lielu emociju brīdī atklāj, ka viņai ir pieminētās spējas (netiek obligāti ģenētiski mantotas), un visai drīz pēc viņas ierodas Fulcrum pārstāvji, lai pilnā nopietnībā pie striktiem noteikumiem un uzvedības prasībām viņu varētu ievirzīt sabiedrībai noderīgā gultnē. Damajai nosacīti ir ‘’paveicies’’, ka viņas vecāki paši vai citiem nav ļāvuši meiteni labākajā gadījumā tikai sakropļot. Syenite jau ir tikusi līdz Fulcrum attīstības pakāpju ceturtajam līmeni. Ja lielākoties maģijas spējas ir stipri nevēlamas, tad esot desmitajā līmeni, praktiski vari darīt ko vēlies, tevi var apdraudēt tikai citi attiecīgā līmeņa kolēģi, bet Fulcrum iedzītā filozofija un idejas gandrīz vienmēr ņem virsroku. Viņa kopā ar vienu no šādiem desmitā līmeņa orogenes tiek sapārota (domāts ne tikai kā pārinieki) un tiek nosūtīti uzdevumā, lai izmeklētu pieaugošās dīvainības ar Zemi, ar tektoniskajām aktivitātēm. Un visbeidzot Essun – jau pieaugusi sieviete, kuras stāsta sākumā ir sākusies Piektā Sezona (varbūt pati briesmīgākā visā to vēsturē), bet viņai tas diži nerūp, jo viņas meita ir nogalināta tieši tā iemesla dēļ, ka viņai piemita maģijas spējas.

Liels mīnuss grāmatai, varbūt tikai audio versijai, ka tikai vēlāk, noskatoties vairāku cilvēku viedokļus, tapa skaidrs, ka Damajas un Syenite sižetu līnijas noris pagātnē attiecībā pret Essun, kas piedod papildus grūtības pakāpi tam, cik viegli ir noorientēties autores radītajā pasaulē un saprast kas, kur, kad un ar ko notiek. Tad jau redzēs, cik drīz pieķeršos triloģijas otrajai grāmatai.

Robert Charles Wilson – Last Year (Audio book)

28220642

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ir 1876.gads, ceļotāji laikā un laika tūristi no 21.gadsimta* jau četrus gadus ir varējuši gan iegūt resursus un ekspluatēt savus tautiešus no pagātnes, gan augstprātīgi pašausmināties par viņu manierēm. Liela daļa to neuztver, kā īstenu pasauli ar reāliem cilvēkiem, bet drīzāk kā brīvdabas muzeju plašākā mērogā.

Spoguļa/mirror tehnoloģija ļauj ceļot pagātnē; jo senāk gribi nokļūt, jo lielāku enerģiju tas prasa, bet nav nepieciešama tik liela precizitāte, lai nokļūtu, kur vēlies un otrādi. Āķis vai tieši pozitīvais bonuss tajā, ka konkrētā pagātne nav šo ceļotāju pasaules pagātne, citiem vārdiem sakot, viņiem nav risks kaut kā nebūt vien jau ar savu uzrašanos un pēcāk sekojošajām darbībām sačakarēt savējo tagadni, ja nu vienīgi viss notiek tā tieši tāpēc, bet tā filozofēt jau varētu vēl un vēl. Katru reizi, kad šī mirror tehnoloģija tiktu atvērta uz citu gadu, nākotnes cilvēki nokļūtu pasaulē, kuras iedzīvotāji par viņiem pilnībā neko nezinātu, un varētu atsākt $ slaukšanas shēmu no gala.

Jesse Collum ir viens no daudzajiem vietējiem nolīgtajiem strādniekiem, kuri vienā vai citā aspektā strādā nākotnes cilvēku labā, un grāmatas ievadā Džesijs pavisam neviļus novērš prezidenta Ulisa Grānta atentāta mēģinājumu, bet interesantākais no tā visa ir detaļa par Džesiju pārdzīvojumiem pār zaudētajām saulesbrillēm kas tikai parāda, ka kaut arī Džesijs zina šo to vairāk, kas notiek iekš un ap ienācējiem, viņu darbošanās patiesie mērķi ir ļoti labi glabāts noslēpums. Tagad, pēc varonīgās rīcības, Džesijs kļūst ievērojamāks un pamanāmāks kā starp saviem laika biedriem, tā arī starp priekšniekiem savā darbā. Lai gan Džesijs gluži nejūtas to pelnījis, seko algas pielikums un paaugstinājums, un plašāka rīcības brīvība, lai kopā ar jauno kolēģi Elizabeti (no nākotnes) kopīgi izmeklētu un atrastu vainīgos aiz minētā atentāta mēģinājuma. Loģiski, ka Džesija un Elizabetes tēliem pavīd romantisko jūtu dzirkstis, bet liels pluss no manas puses, ka tas beigās neieņem galveno fokusu uz daudzkārt lielāku problēmu fona.

Eksistē daudz un dažādu konspirācijas teoriju par tehnoloģijas izcelsmi, patika, ka sakarīgā veidā tiek pieminēta teorija par nākotnes situāciju 21.gadsimta cilvēkiem un viņu pasaules attīstības ceļu, ja nekas netiktu mainīts. Augustam Kempam, vīram, kurš izdomājos šo konkrēto mirror tehnoloģijas pielietojumu, netrūkst ienaidnieku, kuri labprāt redzētu viņa darba augļus pārvēršamiem pelnos. Tajā pašā laikā pats Augusts nav nekāds eņģelis, kuram par visu svarīgāks būtu visu iesaistīto (nākotnē vai pagātnē) labsajūta, nevis paša maka biezums.

Last Year ir interesanta ideja un pieķēru sevi pie gandrīz vai pašsaprotamās domas, ka autori turpina rakstīt romānus vienā Visumā, ko šeit noteikti varētu mēģināt (gan jau to varētu arī vispārināt pilnībā).

********Apzināto maitekļu zona********

*pēc visa spriežot +/- ap laiku, kad izdota grāmata, jo tiek pieminēti tikai reāli eksistējoši populāri mūziķi, bet ne autora paša izdomāti

John Scalzi – The Last Colony (Old Man’s War #3)

88071

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor

Manas pārdomas

Džons Perijs, atvaļināts Colonial Defence Forces (CDF) kareivis, jau vairākus gadus kopā ar bijušo Special Forces kareivi Džeinu Seiganu un abu adoptēto meitu Zoe jau vairākus gadus, ka kolonijas administratori, dzīvo patīkamā atpūtā no militārās dzīves. Visādi citādi ikdienas sarežģījumi saistībā ar kolonijas pārvaldīšanu ir tīrie sīkumi.

Tomēr vienā jaukā dienā viss mainās, kad pār viņu slieksni pārkāpj CDF pārstāvis Colonial Union (CU) uzdevumā, lai informēti, ka abi, Džons un Džeina, izraudzīti par jaunas kolonijas līderiem. Pēc sava tipa un topošo iedzīvotāju sastāvā tā ir pirmā CU sastāvā, līdz šim CU ir visiem spēkiem bloķējusi koloniju vēlmi dibināt jaunas no pašu pilsoņiem, bet politiskā spiediena priekšā (un vēl pieminēšanas mazvērtīgu iemeslu dēļ) CU un CDF devusi zaļo gaismu. Atliek tikai pabrīnīties, kuram gudriniekam iešāvās prātā nosaukt jauno planētu un uz tās izveidoto pilsētu attiecīgi Roanoke un Croatoan, noteikti cerībās uz labas veiksmes piešķiršanu projektam.

Āķis vien tajā, ka nesen nodibinātais Konklāvs, kuru veido 412 citplanētiešu rasu alianse, kuru skaitā cilvēce neietilpst, vienojusies kopīgiem spēkiem kolonizēt tai sasniedzamās apdzīvojamās planētas un pie viena izsludinājusi aizliegumu aliansē neietilpstošajām rasēm veidot jaunas kolonijas. Pretējā gadījumā tās ar visiem iemītniekiem var sagaidīt totāla iznīcināšana.

Pēdiņās labākais ir tas, ka CDF un CU pilnībā to apzinās un pat rīkojas ar nolūku, un ir gatavi riskēt ar 2 500 dzīvībām tikai lai panāktu savu – Konklāva sašķelšanos un vēlams arī izjukšanu. Abu organizāciju vēlme kontrolēt informācijas plūsmu un manipulēt ar to, lai tik kāds neuzzinātu, ko lieku un nesatrauktos, neradītu problēmas. Par piemēru var minēt Zemi, uz kuras neviens pat lāgā nenojauš, kas Visumā norisinās, un daudzus Džonam Perijam līdzīgos, kuri brīvprātīgi piesakās dienēt CDF, īsti neapzinoties, uz ko parakstījušies. Viņi drīzāk dosies aklā, bezmērķīgā cīņā, nekā apsvērs iespēju pievienoties Konklāvam; pirmā doma sastopoties ar citu rasi gandrīz vienmēr pavada kareivji un lodes.

Ja par grāmatas mīnusiem, tad pie tiem varētu pieskaitīt samērā vājo pasaules uzbūvi. Kaut arī darbība ir plaša, aptver vairākas saules sistēmas un planētas, liela kosmosa mēroga politisko un militāro spēku ķīviņus, vērienīguma sajūta nebija vienlīdzīgi diža. Tajā pašā laikā autora valodas stilu, kā to pierādīja The Sagan Diary, ir prieks lasīt.

Craig Alanson – SpecOps (Expeditionary Force #2) (Klausāmgrāmata)

30342581

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Podium Publishing

Manas pārdomas

Pēc veiksmīgas Zemes izglābšanas no Kristang vai potenciāli citu citplanētiešu verdzības jūga, Džo Bišops tur mākslīgajam intelektam Skipijam doto vārdu doties atpakaļ Visuma plašumos, lai palīdzētu atrast citus MI un viņu transendējušos radītājus – Elders rasi. Neviena valsts tā vienkārši nepalaistu Džo gandrīz vienu pašu tāda veida uzdevumā, tāpēc viņam nākas veikt stingrus kompromisus (ne bez Skipija draudiem, ja par pašu galveno nebūs Džo) un bez oriģinālās, kā paši sevi iesauca merry band of pirates, komandas līdzi dodas arī dažādu valstu paši labākie gan no militārās, gan zinātnisko nozaru sfērām.

Kā pats svarīgākais nosacījums visas kas tiek darīts, neskaitot veiksmīgu galvenā uzdevuma izpildi, ir nepieļaut, lai Kristang vai jebkuram citam nebūtu ne mazākas aizdomas, ka cilvēcei ir pieejamas tehnoloģijas, lai ceļotu starp zvaigznēm, un tādējādi nerastos vēlme nosūtīt kosmosa kuģus uz Zemi, neskatoties uz slēgto tārpeju. Nonākot atklātībā kam tādam, varam būt droši, ka nekas tad nespētu glābt Zemi no vairāk attīstītu rasu postošās uzmanības.

Par sarūgtinājumu Skipijam, nevienā no pirmajām apmeklētajām Elders bāzēm nav to tehnoloģiju, kuras pat teorētiski pietuvinātu viņu un pārējo komandu uzdevuma noslēgumam. Vai nu kāds jau attiecīgo lokāciju jau ir izlaupījis un atstājuši aiz sevi vien drupas vai arī pie vainas ir citi faktori, kā meteori, bet viens paliek nemainīgs, ātrāk uz Zemes nav lemts atgriezties. Ja vēl citiem cerības uz to ir visai augstas, tad Džo Bišops tādas diži nelolo. Tomēr pa ceļam tā starp citu atklātā informācija, kura izraisa satraukumu pat Skipijam (kas pats par sevi jau nav labi), liek uz visu paraudzīties citām acīm.*Ja pirms tam visai droši varēja pieņemt, ka cilvēce var netraucēti turpināt eksistēt uz savas zaļās planētas, tad tagad visai nopietni ir jāapdomā veicamie pasākumi, lai uzlabotu tās iespējas vajadzības gadījumā aizstāvēties.

SpecOps gaitā Džo apgūst gan līdera prasmes, vadot internacionālu komandu, kuras sastāvā ir kā spēcīgāki, tā arī gudrāki biedri, gan sadarboties ar Skipiju, kurš turpina būt neizmērāmi iedomīgs un uzvesties kā skabarga pakaļā. Grāmatas kvalitāti noteikti palīdz izcelt tās ierunātājs R.C. Bray, ko grāmata viena pati, spriežot pēc vairākām Goodreads redzamām atsauksmēm, nespēj paveikt. Humors, ko galvenokārt romānā ienes Skipija tēls, ir gandrīz ideāls. Gandrīz, jo dažas situācijas un joki pie trešās vai ceturtās reizes jau vairs nešķita tik jautri; par spīti tam smieklīgi bez gala.**

Atliek vien Džo novēlēt, lai viņa pielietotajā leksikā neatgriezeniski neiegulst Skipija dāsni izmantotais cilvēku apzīmējums – monkeys.

********Apzināto maitekļu zona********

*pirms aptuveni 2,7miljoniem gadu, laikā, kad ne viena no šī brīža aktuālajām rasēm vēl nebija spērusi pirmos soļus Visumā, kāds, izmantojot Elders tehnoloģiju iznīcinājis mēnesi un pabīdījis planētas orbītu no zvaigznes tik tālu, lai gada laikā iestātos ledus laikmets, kas uz planētas iznīcinātu gandrīz visu dzīvo, tai skaitā cilvēkveidīgas būtnes.

**Piemēram, kad Džo prātā iešaujas ideja pirms Skipija (par spīti viņa ģenialitātei un lielajām datu apstrādes iespējām), ļaujot komandu izglābt no citādi droša gala.

Scott Sigler – Nocturnal (Klausāmgrāmata)

12099550

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Empty Set Entertainment

Manas pārdomas

Tiek atrasts brutāli sakropļots izbijis mācītājs, kura dzīve paša izvēļu dēļ veikusi krietnu lejupslīdi, ka sākotnēji starp izmeklētājiem dominē teorija par liela suņa vai cita agresīva dzīvnieka uzbrukumu. Tomēr aptuveni tajā pašā laikā ar slepkavības dienu sākušies detektīva Braiena dīvaina rakstura murgi, ko papildus pavada Braienam neraksturīga saslimšana – drudzis.

Būt Braiena pāriniekam viņa īpatnējā rakstura dēļ jau tā nav viegli, bet abu draudzība un koleģiālās attiecību izturība tiek pārbaudīta līdz maksimālajai kapacitātei, kad pēc viņa aprakstītā ‘’sapņa’’, Braiens ar Pūkiju (iesauka) patiešām atrod tieši tādā veidā noslepkavotu jaunieti. Pūkijam nākas pretoties pirmajam instinktam, ka visu šo laiku viņš ir strādājis kopā ar maniaku, un šo iekšējo dilemmu, kā rīkoties (ziņot priekšniecībai vai noticēt Braienam) neatvieglo fakts, ka Braiens jau piecas reizes darba ietvaros (visas pamatoti attaisnotas) ir kādu nogalinājis. Labi, ka vēl Pūkijs bija tik liels komiķis, jo bez viņa joku un humora piešprices, grāmatu būtu grūtāk izturēt līdz galam.

Grāmatas ļaundaris ar pēdiņās patiesi traģisku stāstu – 12gadīgs puika Rekss, kurš kļuvis par pamata upuri skolas huligāniem, četru jauniešu bandai. Nocturnal grāmatas ietvaros autors faktiski apvelta Reksu ar iespēju atriebties šiem četriem pāridarītajiem, kuru izdarības neaprobežojas vien ar verbālu apcelšanu vai dunkām, un ļauj realizēt dzīvē vēlēšanos ‘’kaut viņi nomirtu’’! Diemžēl veids, kā Reksam tika dota šāda iespēja, nedeva to efektu, uz kādu grāmatas sākums ļāva cerēt. Un, ja to atņem, nekā cita diži nepaliek, kā vien atziņa, ka nepalīdz pat sava skepses līmeņa pazemināšana, un ka kas tāds (ar visiem fantastiskajiem elementiem) varētu notikt vien grāmatā.* Reksa tēls ne mazākajā mērā neļāva nevienā brīdi, neskatoties uz Reksa rīcību un tā sekām, just viņa līdzi kā anti-varonim.

Par spīti asiņainajām slepkavībam iekš Nocturnal¸ radās iespaids, ka grāmata būtu piemērot Reksa vecuma auditorijai. Pietrūka sižeta daudzslāņainums/kompleksumsun labāk izstrādā tēlu motivācija. Tajā pašā laikā daudz pozitīvāk varu izteikties par klausāmgrāmatu kā tādu. Bija gan labi skaņas efekti, piemēram, telefonu sarunu laikā vai vienas nodaļas ietvaros, kad mainās POV, un vari pienācīgi sagatavoties, lai gala rezultātā neapjuktu par to, kas vispār notiek.

********Apzināto maitekļu zona********

*Vai tiešām cilvēki/monstri ar ekstra zeta hromosomu, kas tad piešķir dažādas superspējas, būtu koncentrējušies vienā pilsētā un nekur citur pasaulē.

John Scalzi – The Sagan Diary (Old Man’s War #2.5)

61664.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

The Sagan Diary ir filozofiskas dabas darbs iekš Old Man’s War sērijas, kas noslēdz leitnantes Džeinas Seiganas stāstu, viņai kļūstot par civiliedzīvotāju. Kā to sākumā atzīmē leitnants Gretchen Schafer, BrainPal datu analītiķis, tad šie dienasgrāmatu ieraksti nesatur gandrīz neko no spraigām kaujas ainu atmiņām vai citas nepārprotami vērtīgas militārās informācijas, tāda veida info acīmredzami ir ticis izrediģēts laukā.

Tādēļ sērijas vai žanra faniem, kuriem vairāk patīk spraigs sižets, šis darbs varētu nepatikt. Atlikušajos ierakstos ar lielisku vārdu spēli autors vairāk apkopotas Džeinas pārdomas par to, ko viņai nozīmē nogalināt un reizē cienīt/respektēt upuri (citplanētieti), kurš cīnās par labu pretiniekiem, par runāto valodu, mīmiku un žestiem, pie kā Džeinā, par cik viņa kā The Ghost Brigade kareive tika radīta ar spēju sazināties domas ātrumā ar sev līdzīgajiem kolēģiem, par viņas attiecībām ar Jared Dirac (netiek nosaukts vārdā).

Var arī nedaudz saskatīt vietas, kur Džeina pārdomā savu identitāti, kad viņa kā simtprocentīgs pieaugušais tiek iemests jau pilnībā attīstītā un uzlabotā ķermenī, kas domāts vien militārām vajadzībām, un jau agrīnā ‘’vecumā’’ pieredz ko tādu, ko lielākajai daļai nav lemts ne redzēt, ne izdarīt.

Noslēdzoši, lai labāk parādītu darbā izmantoto valodas stilu:

I am not Death. I am killing; I am the verb. I am the action, I am the performance. I am the movement that cuts the spine; I am the mass which pulps the brain. I am the headsnap ejecting consciousness into the air.

I am not Death but she follows close behind…