Ramsey Campbell – Cold Print

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Grafton

Manas pārdomas

Cold Print ir pirmā autora Ramsey Campbell grāmata, kuru man nācies lasīt. Kā jau visām grāmatam, tad arī šī uz aizmugurējā vāka tiek slavināta, autors pielīdzināts britu Stīvenam Kingam un lasāmi vēl citi superlatīvi. Ja vien apzināti neizvēlies to izlaist, tad pirms tiec pie pirmā stāsta ir lasāms ievads no paša autora ne tikai par krājumā iekļautajiem stāstiem, kuriem iedvesma radusies no H.P. Lovecraft un viņa Cthulhu mīta daiļrades.

Pirmajos četros krājumā iekļautajos stāstos (The Church in High Street, The Room in the Castle, The Horrors from the Bridge un The Insects from Shagggai) izteikti var just, ka autors vairāk cenšas imitēt un atdarināt Lavkraftu. Nav gluži ‘’tumšā, tumšā naktī, tumšā tumšā mājā…’’ utml. stilā, bet pārāk tālu no tāda tipa stāsta arī nav. Izteikti daudz klišeju, vaigiem piepūstas lillā prozas, kura nerada šausmu stāsta atmosfēru, bet grib, lai lasītājs sāktu baidīties tikai no individuālu vārdu iekļaušanas un to nozīmes dēļ vien.

Ja sākot ar piekto stāstu The Render of the Veils nevarētu manīt acīmredzamas pārmaiņas uz labo pusi, tad tikšana līdz grāmatas otram vākam nebūtu viegla un, kas zin, atkarībā no kopējā stāstu skaita varbūt nemaz nepabeigtu, kas man gadās reti. Vismaz var sākt saprast, kas ļāvis autoram kļūt par pilna laika rakstnieku.

Beidzot parādās dialogi, tēli ar vairāk vai mazāk sakarīgu rīcības motivāciju un dažs labs stāsts uzurda nelielu šausmu stāstam pienācīgu satraukumu, kas jau ir daudz teikts, ja atmiņā vēl svaigi ir pirmie četri stāsti. Tik jāuzmanās, lai uz to fona nesanāk pārslavēt kādu pēc tiem sekojošu stāstu.

Krājums Cold Print publicēts 1985.gadā un paši jaunākie stāsti ir ar 1962. un 1964.gadu, ko var just. Visi stāsti vispirms publicēti citur un apkopoti šeit vēlāk. Arī individuālo stāstu garums variē no mazāk kā 10 lapaspusēm līdz pat gandrīz 40lpp, diemžēl starp garākajiem stāstiem ir arī viens no pirmajiem četriem jau pieminētajiem stāstiem. Bet atkārtošos arī ar to, ka, par laimi, autors ar lielāku pieredzi ir spējis atrast savu balsi un vēlāk seko arī vienlīdz garš, bet stipri labāks stāsts – The Inhabitant of the Lake. Gandrīz visu stāstu darbība, izņemot vienu Blacked Out, noris turpat Lielbritānijā un tā teikt autors stāstus ievietojis sev pazīstamās lokācijās.

Cold Print – stāstu krājums, kas pavisam noteikti neiesākas ar elpu aizgrābjošu prozu un sižetu, bet kas tikpat pārliecinoši kļūst labāks. Starp labākajiem sāstiem ierindotu arī pašu pēdējo The Voice of the Beach, kas atstāj labu pēcgaršu un kopā ar citiem krājumā iekļautajiem labākajiem stāstiem, kā The Tugging, varbūt pārliecinās lasītāju (mani) pēc kāda laika izlasīt arī kādu citu autora grāmatu.

Bija arī iepriekš zināms, ka Lavkrafta Cthulhu mītu pasaule ir diezgan populāra, bet Amazon portālā meklētājā, ierakstot ‘’Arkham Horror’’ vai kādu citu saistītu atslēgas vārdu, nebiju domās, ka tik ļoti.

Hans Fallada – Wolf Among Wolves UN Tad Williams – Sea of Silver Light (Otherland #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Latvijas valsts izdevniecība (1962)

Manas pārdomas

Tēli šajā grāmatā nav tie paši galvenākie, reizēm daža laba stāsts uz labu laiku tiek pilnībā piemirsts vai kaut kā nebūt atrisināts. Plus vairumam no tēliem vairāk vai mazāk kāda no rakstura iezīmēm ir stipri pārspīlēta, karikatūras līmeni, lai savā veidā izceltu domāto.


Vairāk uzsvars likts uz attiecīgā laika iezīmju attēlošanu. Darbības notikumi 1923.gada nogalē, kad markas vērtība no dienas uz dienu krīt arvien zemāk. Ietaupījumi, kurus esi krājis visa sava darba mūža garumā izkūp kā nebijuši, to vietā uzrodas šķietami bezvērtīgi papīrīši ar dienu jo lielākām nominālvērtībām. Kuru pārbaudījumi un pārmaiņas dzīvē norūda, padara stiprāku un ļauj atklāt dzīves mērķus un misiju un kuri neiztur spriedzi un atklāj savu patieso dabu, ko citkārt labākos, turīgākos un mierīgākos laikos ir iespēja veiksmīgāk noslēpt.

Volfgangs Pagels – grāmatai sākoties nelabojams ruletes spēlmanis, kuram diži nerūp apkārtējie, un Petra Lēdiga it kā Volfganga mīļotā, kuras labsajūta biežāk gan tiek piemirsta par labu ruletes spēlei.


Rotmistrs, kurš ir starp tiem, kuri pārticības un stabilitātes gados izmeties un izrādījies par nezkādu dižu kungu un saimniekotāju, bet tagad, kad patiesi būtu jāsatur groži, lai muižas saimniecība noturētos virs ūdeņa, tad gan labāk uzveļ pienākumus kādam citam; plus viņa ģimene, radi.

Fon Studmans – Volfganga Pagela draugs un kompanjons grāmatas otrajā daļā. Gan pats sevi, gan citu acīs kā mūžīgā aukle, kuram pat patīk un ir dzīves aicinājums rūpēties par citiem. Diemžēl tas bieži vien tiek darīts uz personīgās dzīves rēķina.

Ja gribētu piekasīties, tad nebūtu grūti atrast stāstam trūkumus, bet kopumā pēcgarša nemaz nav tik slikta. Var just izdošanas/tulkojuma gadu; valoda un izteikšanās veids, kas paspējis novecot. Nedaudz nesaprotama latviskotā grāmatas nosaukuma izvēle, jo ”Vilks starp vilkiem” kaut kā tomēr šķiet labāk par vienkārši ”Starp vilkiem”.

**

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Beidzot klāt tetraloģijas noslēgums.

Sērija, kuru autors diemžēl izstiepis pārāk garu. Nevar teikt, ka atrisinājums tetraloģijai būtu sanācis drausmīgs, bet vienlaikus liek vilties, vēlēties pēc kā vairāk sērijā kopumā un neattaisno plašo vērienu un lpp skaitu. Nepamet sajūta, ka kompaktāks sižets uzlabotu pēcgaršu un kopējo iespaidu, sēriju pabeidzot.

Tad Williams – Mountain of Black Glass (Otherland #3) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konflikti The Grail Brotherhood rindās, kur ne visiem ir viens un tas pats nākotnes mērķis. Tiek īstenots brālības dibinātāja mērķis iegūt nemirstību un uzveikt Nāvi, apiet tās radītos dzīves beigu šķēršļus, un ‘’pārcelties’’ uz pašu radīta Otherland simulāciju pasauļu tīmekļa Virtuālo realitāti, ko paveic ar kopējot un ierakstot brālības biedru prāta/smadzeņu darbību, atrodoties savienojumā ar Otherland un tādejādi radot savu elektroniski virtuālo kopiju. Āķis vien tajā, ka, lai neeksistētu viens ‘’fiziskās’’ pasaules Tu un viens ‘’virtuālais’’ ir nepieciešams nogalināt savu fizisko miesas/’’gaļas’’ ķermeni, ja mirklī, kad šī kopēja tiek tā teikt ieslēgta, tā kļūst par unikālu indivīdu, kas, laikam ejot uz priekšu vairāk un vairāk atšķirsies no tevis paša.

Interesanta idejas versija par nemirstības iegūšānu augšupielādējot prātu virtuālajā realitātē, kur Otherland unikalitāte vai atšķirīgums ienāk ar to, ka tu nevari virtuāli ‘’es’’ atjaunināt ik pa laikam un uzturēt svaigu un identisku tavam fiziskajam ‘’es’’. Ja nevēlies radīt paradoksu, ka vienlaikus eksistē divi vai vairāki Tu, no kuriem virtuālās versijas ir daudzkārt varenākas par tevi, par cik šiem brālības biedriem un sistēmās veidošanā iesaistītajiem piemīt supervaroņu un dievu cienīgas spējas.

Protams, ne viss rit tik gludi kā iecerēts ne Rīni viņas kvestā palīdzēt brālim (un no epiloga rodas jautājums, vai tagad nu ir par vēlu), ne Grāla Brālības bosam. Dīvainās fantāzijas stils tiek ieturēts arī trešajā Mountain of Black Glass grāmatā. Nevaru teikt, ka grāmata vai sērija līdz šim būtu zemē metama vai debesīs ceļama, bet autora Tad Williams stils vismaz rakstot šo fantāzijas sēriju ir gana īpatnējs. Brīžiem rodas sajūta, ka vismaz pašu individuālo grāmatu apjoms varētu būt kompaktāks un ne tik izstiepts. Tā vien šķiet, ka lielāka nozīme ir idejām, kuras tiek apspriestas un apspēlētas, lai cik tas lapaspušu nepaņemtu, nekā gludam un vairāk vai mazāk viegli uztveramam sižetam.

Tikmēr Rīni un kompānija ir iesprūdusi Trojas kara simulācijas vidē un cenšas vienlaikus tikt skaidrībā, kāpēc nonākuši tieši tur, kā pietuvoties visu iesaistīto galvenajam mērķim un, protams, meklējot arīdzan veidus, kā nebūt iesprostotiem Otherland virtuālajā vidē.

Noslēdzoši un drusku mazāk saistīti pārdomas par citu tēlu. Pols Džonass, kura gaitām paralēli Rinī un viņas kompānijai tiek sekots, varbūt ir no pirmās grāmatas prologa varoņa mazdēls ar tādu pašu vārdu? Citādi šis tēls vai minētā prologa esamība ir vēl vairāk mulsinoša, bezjēdzīga un jautājumus raisošs. Viens gan skaidrs, ka autors necenšas palīdzēt lasītājam labāk tikt skaidrībā ar savu stāsta izklāsta manieri.

Ursula K. Le Guin – Four Ways to Forgiveness (Hainish Cycle #7) UN Tad Williams – River of Blue Fire (Otherland #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Četri Hainish cikla pasaules itkā savstarpēji saistīti stāsti, kuri šķita vairāk domāti lieliem autores un šī cikla faniem. Personīgi nevienā no stāstiem nesaskatīju sižetisku jēgu, loģiku un apmierinošu stāsta noslēgumu. Ir dialogi un tēli veic darbības, bet katrā stāstā gribējās jautāt, kāda tam nozīme, ja stāsts beidzas bez vismaz neliela jūtama kulminācijas brīža.

No četriem šie divi kaut cik atmiņā palika vairāk par otriem diviem, bet ar visu to tas iespaids vairāk negatīvs un kopumā četru stāstu krājums atstāj sliktu pēcgaršu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas


Sava veida mešanās vēl dziļāk truša alā un Rīni piedzīvojumu turpinājums. Lai gan galamērķis, atmodināt no pēkšņās komas savu jaunāko brāli un neskaitāmus citus jauniešus grāmatas gaitā drīzāk attālinās un kļūst grūtāk sasniedzams, tas nemazākajā mērā nesamazina Rīni un viņas kompanjonu apņemšanos.

Paralēli turpinās arī sižets ar un ap Polu. Kaut arī joprojām ne līdz galam skaidra šī sižeta nozīme un nolūks tad vismaz neskaidrību pakāpe pašā Pola sižeta, lai arī neizzuda pilnībā, tad bija salīdzinoši mazāka nekā pirmajā City of Golden Shadow grāmatā

To pašu nevar teikt par kopējo weird fantasy sajūtu sērijas otrajā River of Blue Fire grāmatā, kas noteikti savā apjomā drīzāk šķita palielināmies.

Ja Dan Simmons Hyperion Cantos sērijā viena upe caur portālu sistēmu savieno fiziskajā realitātē esošas planētas, tad Tad Williams Otherland sērijā to izmanto, lai savienotu un carvītu dažādās Virtuālās Realitātes simulāciju pasaules

VR vide, ar kuras palīdzību un dažiem nenozīmigiem vienkāršo mirstīgo upuriem ultra-bagātie cer iegūt dievu statusu (kontrolēt VR) un nemirstīgumu.

Iepalicēji #35

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Fifth Woman (Kurt Wallander #6) by Henning Mankell

Algotņi no Zviedrijas, kuri peļņas nolūkos iesaistījušies Āfrikas konfliktos, bet tagad ar mierīgu prātu un netraucētu miegu cer sagaidīt vecumdienas. Nevainīgu civiliedz upuri, to skaitā arī kāda sieviete no Zviedrijas, kuras ne visi radinieki ir līdz galam ir spējuši samierinājušies ar notikušo

Putnu vērošanas entuziasts, kuru atrod iekritušu bedrē uz makten asa mieta. Bezvēsts pazudis izibijis lietotu auto tirgotājs un dzejnieks brīvajā laikā.

Gan Kurts, gan viņa kolēģi baidās, ka tik drīz pēc piektās grāmatas Sidetracked notikumiem, viņiem atkal ir darīšana ar aptrakušu sērijveida slepkavu. Kāda ir saistība starp upuriem? Slepkavību maniere liek domāt, ka vainīgais ir vīriešu kārtas, bet vai tā tik tiešām ir?

Plus galveno sižetu netraucējoši sīkumi no Kurta privātās dzīves – tēva drīzā nāve pēc abu kopīgā ceļojuma uz Itāliju un sarežģījumi attālinātajās attiecībās ar Baibu no Latvijas

Kriminālromānu sērija, kas varbūt neapbur ar maģiskāko prozu pasaulē, bet izpilda savu darbu un nepiesārņo sevi ar pārāk daudz kaitinošiem trūkumiem.

***

The Long Way to a Small, Angry Planet (Wayfarers #1) by Becky Chambers

Tārpeju rakšanas kosmoskuģa Wayfarer komandas sastāvu veido raibu dažādu rasu kombinācija, sākot ar ķirzakveidīgo piloti Sissix un pavāru/ārstu Dr. Chef vienu no pēdējiem savas rases Grum pārstāvjiem un beidzot ar īpašiem un ekscentriskiem cilvēkiem. Kā pirmo no tiek lasītājs sastop Rosemary Harper, kura ar nomainītu identitāti bēg no nevēlamas pagātnes uz marsa.

Kaut arī no dzirdētajām galvenokārt pozitīvajām atsauksmēm par grāmatu neloloju cerības uz dižu tehnoloģiju vai to pašu tārpeju izveidošanas mehāniskas izskaidrojumu no zinātniskās puses un vairāk, ka grāmata paļausies uz humoru, tad beigās tik traki nemaz nebija. Tomēr jāatzīmē, ka lielāks fokuss gan tiek veltīts dažāda veida sociālajiem attiecību jautājiem – romantiskām attiecībām starp dažādu citplanētiešu rasu pārstāvjiem (tai skaitā viena dzimuma) vai starp Mākslīgo Intelektu un bioloģiski dzīvu indivīdu, plus drusku apspēlēts tiek jautājums par sevi apzināties spējīga Mākslīgā Intelekta tiesībām – un mazāks fokuss tiek grāmatas SFF sastāvdaļām, kas vairāk piedod fonu pārējām problēmām.

***

Things Fall Apart (The African Trilogy #1) Chinua Achebe

Pirms-koloniālo laiku dzīve 19.gs Nigērijā un pirmo kristiešu misionāru ierašanās, kuri izmaina daudzu prātos domas par pareizu un nepareizu dzīvesstilu u.c. Brīžiem lika iedomāties, ka grāmata iedvesmojas no kādas pasakas, mīta vai grib pati par tādu būt. Protams, neesmu nepārzinu Āfrikas/Nigērijas, lai apgalvotu apstiprinoši vai noliedzoši.

Galvenais varonis Okonkwo pieder pie konservatīvi domājošiem, kuram lomas darbā, mājas dzīvē un visās citās jomās ir strikti sadalītas pēc dzimuma. Papildus tam  Okonkwo pats ir apveltīts ar lielu fizisko spēku, kas tikai vairo un pastiprina vīrīšķīgās maskulinitātes idejas, kuras ar šodienas acīm (Things Fall Apart ir autora debijas grāmata publicēta 1958.g) būtu saucamas par seksistiskām.

Neaizmirstot grāmatas publicēšanas gadu, Things Fall Apart savā izdomātā darba ietvaros labi informē par attiecīgo laika periodu, īpaši, kad ierastās paražas un likumus izjauc kaut kādi tur pēkšņi uzradušies sveši ieceļotāji ar baltu ādas krāsu.

Liu Cixin – The Three-Body Problem (Rememberance of Earth’s Past #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Nākotne, kurā daži zinātnieki ir tik ļoti vīlušies cilvēcē, saskata vairāk negatīvā, kas tiek nodarīts cilvēkiem un planētai, ka kā vienīgo potenciālo glābiņu saskata citplanētiešu iebrukumu/invāziju. Viena no līderēm kustībai, kas to atbalsta – zinātniece, astrofiziķe Ye Wenjie, kurai ir arī savi personīgie iemesli, lai atriebtos ne tikai saviem pāridarītājiem pēc tēva zaudējuma Ķīnas kultūras revolūcijas laikā, kas tiek parādīts The Three-Body Problem prologā un kam grāmatas gaitā seko vēl daži fragmenti, kad Ye atrodas izvēles krustcelēs un vēl var mainīt cilvēces likteni.

Bet ne visi ir tik radikāli noskaņoti, pat ja zināmā mērā piekristu idejai un sentimentam, ka cilvēces pozitīvai attīstībai ir nepieciešams kāds spēcīgs grūdiens, lai novirzītu to no sevis un pašu planētas degradēšanas, un turpina iesākto darbu zinātnes attīstībā. Viens no līderiem zinātnieks Wang Miao nano-materiālu tehnoloģijās, kura veiksmīgs atklājums varētu palīdzēt izveidot kosmosa liftu un citas liela mēroga aizsardzības būves, kuras palīdzētu aizsardzībā pret citplanētiešu iebrukumu

Minētie citplanētieši nāk no Trisolaris planētas, uz kuras dzīves apstākļi, maigi sakot, ir neapskaužami skarbi, kur katra diena var nest cilvēces galu grāmatas nosaukumā iekļautās three-body problēmas dēļ (šeit vēl video). Risinājums, kas palīdz pārvarēt vienu apokalipsi pēc otras, no zinātniskās fantastikas- izkaltēt ķermeņus un vēlāk pie piemērotiem apstākļiem “atdzīvināt” tos; tehnoloģija, kura uz eksistē vēl pirms jebkā cita līdzvērtīgi sarežģīta. Apzinoties, ka trīs saules neskaitāmu gadu gaitā ir “aprijušas” visas pārējās planētas un Trisolaris ir palikusi kā pēdējā un ka tas ir tikai laika jautājums līdz pienāks viņu planētas laiks, jo visi citi mēģinājumi izprast un atrisināt problēmu matemātiski ir izgāzušies, tiek palaisti kosmosa kuģi (to MAX ātrums 10% no gaismas ātruma) Zemes virzienā – vispirms palīdz atrast radio signāli un vēlāk Ye ar visnotaļ palīdzīgu roku un pieminētajām ‘’izvēles krustcelēm’’.

Apstākļi uz Trisolaris aprakastīti tā, ka varētu saprast, ka trīa saules riņķo ap centrā esošu planētu, bet pēc grāmtas vikipēdijas ieraksta noprotu, ka Trisolaris planētu ik pa brīdim nomaina sauli, kas izsauc radikālas klimata pārmaiņas. Vispār jābrīnās, ka ne vien dzīvība, bet pat inteliģenta un Visumā doties spējīga cilvēce uz tās ir varējusi attīstīties.

Tad Williams – City of Golden Shadow (Otherland #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Programmētājas/skolotājas Rīnī jaunākais brālis vienā laikā ar neskaitāmiem bērniem citviet pasaulē pēkšņi nokļūst komā. Nekas no modernās medicīnas nespēj palīdzēt, kā vien plika cerība uz to labāko, jo daži pēc nenoteikta laika ir spējuši paši pamosties. Vēloties palīdzēt brālim un reizē arī citiem Rīni atklāj saistību ar virtuālo realitāti, lai cik neticami nebūtu, ka kaut kas no turienes, no pasaules, par kuru joprojām lielākoties runā kā par otru interneta dzīvi, spētu tik ļoti ietekmēt ķermeni fiziskajā realitātē. Jo vairāk Rīni pēta un rok, jo skaidrāks top fakts, ka ir kāds vai kādi, kuri labprāt šo to paturētu noslēpumā.

Interesants koncepts par interneta attīstības virzienu, grāmata publicēta 1996.g, bet vismaz šobrīd mūsu realajā realitātē VR pārsvarā aizgājusi spēļu virzienā un kaut arī ir redzēti koncepta video par immersive gaming, tad ziņu portālu pārlūkošana, rēķinu apmaksa u.c. utt domājams tik drīz nekļūs par VR ikdienas sastāvdaļu. Ja nu vienīgi tiek kaut kā nebūt implementēti Lit-RPG un citas līdzīgas idejas, kur pat par ikdienišķām aktivitātēm varētu iegūt pieredzi un audzēt līmeņus vai saņemt automātiskus sodus par pārkāpumiem, kas tālāk pavērtu iespēju diskutēt par to, cik viegli vai grūti būtu šādu sistēmu ekspluatēt savtīgos nolūkos.

Ar pārējo sižetu nesaistīts šķita propogs un fragmenti grāmatas gaitā ar tajos esošo galveno varoni Paul Jonas, kurš, cīnoties tranšejās Pirmā pasaules kara laikā laikam galvas traumas rezultātā nokļūst vienā fantāzijas pasaulē un pēcāk citās, ko pirmoreiz pamostoties atpakaļ tranšejās noraksta uz minēto traumu un saprotamo trauksmaino pieredzi, kad nāve var sekot aiz nākamā stūra.

Ja nu vienīgi bija doma, ka tad, kad grāmata nokļūst pie galvenā sižeta – Rīni 21.gadsimtā un viņas centieniem, ka Rīni pieredzētā VR pasaule iespējams ir kas vairāk par serveros un mākoņos glabātu kodu, ka šo neskaitāmo virtuālo pasauļu realitāte kaut kur reāli tik tiešām bāzējas un nav izdomāta teiksim pie necila ofisa galda.

Iepalicēji #32

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Hellhole Inferno (Hellhole Trilogy #3) by Brian Herbert, Kevin J. Anderson

Noslēdzošā triloģijas grāmata, kuras autori turpina pielaist vienas un tās pašas kļūdas no grāmatas uz grāmatu, turpina izvēlēties vieglāko ceļu, nevis piestrādāt un kaut cik pamatot, piemēram, telemancy=telekinēzes spējas Xayan citplanētiešiem. Kāpēc diviem tēliem to spēju diapazons ir šķietami neierobežots, izteikti brīžos, kad tas sižetiski ir visvairāk izdevīgi, bet citi tiek pataisīti par labākajā gadījumā kartona tēlu pakalpiņiem.

To pašu varētu teikt par gandrīz komisko labo un slikto tēlu klišejisko sadalījumu, kur par piemēru minama tirāniskās diadēmas Mišelas gāšana no troņa un aizstāšana ar it kā citu vīriešu kārtas dižciltīgo, bet pēc izteikumiem, darbībām un tēla motivācijas nevarētu pateikt, ka runa ir par citu varoni.

Komplimenti un uzslavas nenāk prātā ne par triloģiju caurvijošo militārā konflikta atrisinājumu, ne citplanētiešu mistisko Alaru pacelšanos/evolūciju uz augstāku eksistences plakni. Kā viens, tā orts novienkāršots un sasteigts, neskatoties uz grāmatas un visas triloģijas apjomu.

Zinu, ka šis autoru duets bez žēlastības un kompleksiem ir sarakstīju un turpina rakstīt visus iespējamos prīkvelus un sīkvelus par Brian Herbert tēva Frenka Herberta Dune sērijas grāmatām, lai izpiestu maksimāli iespējamo naudu un māca šaubas, cik laba būs šī triloģija un cik daudz piestrādāts, lai tā tāda varētu būt. Pēc pirmās un vēl pēc otrās biju kaut cik labās domās, nevarētu ne pārlieku slavēt, ne nopelt, diemžēl noslēdzošā triloģijas grāmata liek to pārdomāt.

***

Empire From the Ashes (Starfire #1-3) by David Weber

Triloğija, kura ar katru nākamo grāmatu kļūst salīdzinoši labāka. Ja būtu klausījies atsevišķi, kā ar šī autora Insurrection grāmatu, tad nepamet sajūta, ka iespaids par to būtu izvērties līdzīgs.


#1 Mutineers’MoonColin Macintyre rutīnas lidojumā pāri Mēnesim atklāj ne tikai, ka kaut kas nav riktīgi un kā vajadzētu būt ar tik ierasto un pašsaprotami Zemes pavadoni, bet sastop teju 50 000 gadus miega režīmā guļošu AI citplanētiešu kuği. Sižets par un ap no kurienes tas uzradies var sākties.

#2 The Armageddon Inheritance – konspektējot dažos teikumos, Kolins un Co mākslīgā intelekta mudināti apciemo lielu kosmosā aizmirstu artefaktu/staciju un visai nejauši kļūst par zudūšās Impērijas jauno Imperatoru, kas paša sievai (tagad jau imperatorei) saprotami nāk kā pārsteigums. Paralēli Kolina komanda noskaidro iemeslus pēkšņai un straujai iepriekšējās Impērijas lejupslīdei un sabrukumam.

#3 Heirs of Empire– darbība noris pāris gadus pēc The Armageddon Inheritance notikumiem. Šajā grāmata Kolina un viņa sievas dēls ar viņa kolēğiem ir devušies nozīmīgā misijā atgriezt Impērijas sastāvā kādreiz tai piederošu planētu. Kurā tagad dominē pret tehnoloğijām un zinātni vērsta reliğija, kas izskaidrojams, ka kļūmīgs atklājums ar letālām sekām, ir bijis vainojams pie Impērijas iznīcības. Paralēli sižets, kurā pret Kolinu tiek plānots atentāts.

Komisks audio grāmatas mīnuss, ka visu laiku šķita, ka AI Duhak tiek izrunāts kā DayHawk. Nezinu, vai tas skaitās kā kompliments grāmatas ierunātājam, vai tieši pretēji, bet visvairāk patika fragmenti, kuros skan mākslīgā intelekta tēla Duhak monotonā runa.

***

Unnatural Causes (Adam Dalgliesh #3) by P.D. James

Detektīvs Adam Dalgliesh savas sērijas pirmajās divās grāmatās ir pastrādājis pat ļoti čakli, lai varētu pelnīti doties atpūsties teiksim uz lauku kotedžas pie savas tantes, lai atgūtu spēkus jauniem varoņdarbiem. Bet vai tas jebkuram rūdītam detektīvu/kriminālromānu lasītājam būs kāds pārsteigums, ja liktenis detektīva ceļā noliks acīmredzami nogalinātu personu, kad neatliek nekas cits, kā arī brīvajā laikā pielietot savus izcilos izmeklētāja talantus. Tā nu tas diemžēl izdomātos romānos notiek, un atpūsties Adamam nav lemts.

Jo interesentāk, kad noskaidrojas nogalinātā personība – vietējs kriminālromānu rakstnieks Maurice Seton, kuru atrod dreifējam laivā ar nocirstām plaukstām. Uzreiz kā pirmie aizdomās turamie kļūst citi tuvējā apkārtnē dzīvojošie draugi rakstnieki ar bagātu izdomu. Kas zin, varbūt kāds smeļas iedvesmu saviem romāniem no dzīves pieredzes. To starpā arī detektīva Adama tante Džeina, kura draugu kompānijā prātodama kur gan palicis Maurice, pasprūk traka versija un tieši tik precīza, kādā atrod nogalināto upuri.

Adamam, asistējot viņa kolēģim inspektoram Rekkles, atliek vien tas nieks, kā izburties cauri visu aizdomās turamo mudžeklim, kuri ar savām spekulācijām un amatieriskajiem prātojumiem par slepkavas identitāti un motīviem, no kuriem viens loģiski cenšas novirzīt aizdomas no sevis uz kādu citu, tikai un vienīgi apgrūtina nonākšanu līdz patiesības graudam.

***

The Bodies Left Behind by Jeffrey Deaver

Šķietami aizdomīga zvana 911 pārbaudīšana, kurš pārtrūkst jau pēc pirmā vārda, policistei Brinai pārvēršas gatavajā murgā, kad varbūtēja sadzīves konflikta vietā starp vīru un sievu viņa atklāj ne vien laulāto pāri nogalinātu, bet vainīgos slepkavas vēl turpat uz vietas.

Protams, Brina, upurējoties labāka sižeta vārdā, pie pirmajiem signāliem, ka kaut kas nozieguma vietā varētu būt ne tā, neizsauc papildspēkus, lai nepakļautu sevi liekām briesmām, bet pati bezapdomīgi dodas izpētīt acīmredzama nozieguma vietu. Vēl jo vairāk Brinai tur nemaz nevajadzētu atrasties, jo izsaukuma brīdi bija mājās ārpus darba laika un tikai priekšnieka zvans, jo viņa atradās vistuvāk, vainīgs pie viņas izraušanas no siltās mājas drošības.

Laikam nebūtu jābrīnās, ka grāmatā (publicēta 2008.g.) neviens tēls nejūtas šokēts vai pārsteigts par šāda veida traucējumu no darba savā brīvdienā, jo par robežu trūkumu un darbinieku traucēšanu brīvdienā ir dzirdēts ne tas vien. Latvijā šķiet pagaidām tik traki vēl nav aizgājis.

Citādi pēc visiem parametriem labs, baudāma kriminālromāns ar pavērsieniem visas grāmatas gaitā.

David Weber – The Honor of the Queen (Honor Harrington #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trīs gadus pēc On Basilisk Station Haringtonei tiek piešķirts jauns un tikpat grūts un izaicinošs uzdevums. Karalienei un viņas tronim būtu ļoti svarīgi un izdevīgi diplomātiskā veidā pārliecināt savā pusē nostāties vismaz vienu no Yeltsin zvaigžņu sistēmu apdzīvojušajām nācijām, vien āķis tajā, ka viena no tām, Haven, ir izteikti reliğiskie fanātiķi, kuri ir apņēmušies Dieva vārdā iekarot kaimiņus Manticore par katru cenu un atbrīvot pasauli no visiem ķeceriem.

Papildus sarežğījumus Haringtonei sagādā fakts, ka gan Haven, gan Manticore (vien salīdzinoši mazāk) ir izteikta patriarhāla sabiedrība, kurā sievietēm kā tādām nav tikpat kā nekādu tiesību, kur nav pat iedomājams, ka sieviete varētu kļūt par kapteini. Tādēļ kā lasītājam, tā Haringtonei uzreiz, uzzinot par komplicētajiem apstākļiem šajā misijā, rodas jautājums, kādēļ netiek izvēlēts kāds cits. Vai kāds no Haringtones kolēğiem atkal labprātāk redzētu viņu izgāžamies? Vai arī pati karaliene grib šādi dot signālus iesaistījām pretējām pusēm, lai vēlāki kontakti nesagādātu problēmas?

Bet Haringtone tāpēc vien jau neļausies izmisumam! Lai kādi dunduki nestātos pretī, kuru senči pirms aptuveni 900gadiem pametuši Zemi, lai aizbēgtu no tehnoloğijas un attopas uz planētas, kur bez tā nevar izdzīvot, Haringtone negrasās aptraipīt ne savu, ne karalienes godu ar izgāzušos misiju.

Vienīgais tam, par ko personīgi gribētos piekasīties ir acīmredzamais Jeļcina saules sistēmas nosaukums, kur nav jābūt ğēnijam, lai saprastu, cik gan ātri tāds nosaukums novecos un vairums nezinās, kurš tāds Jeļcins ir bijis. Grāmata ir izdota 1993.gadā un tad noteikti politiskie notikumi ir devuši savu artavu, bet tomēr… Plus vienam no tēliem ir dots Trūmena vārds, par kuru vispārīgi kā vienu no ASV prezidentiem esmu dzirdējis, bet šaubos, vai vairākus gadsimtus tālā nākotnē būtu tāpat.

Iepalicēji #31

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Metro 2033 (Metro #1) by Dmitry Glukhovsky

Neprecizējot cik ilgi ārpasaule ir padarīta neapdzīvojama, no dažām atmiņu ainām spriežot pēc kodolkara, bet ir 2033.gads un neliels skaits izdzīvojušo ir paglābušies un turpina kaut kā nebūt izdzīvot Maskavas metro sistēmā. Lai arī varētu šķist, ka palikt dzīviem būtu visiem pirmajā prioritāšu vietā, tad katastrofu izdzīvojušie jau ir paspējuši nošķirties pa frakcijām. Ir komunisti, kuri pie katras iespējas piesauc Ļeņinu un Staļinu; ir nacisti, kuri cer aizsākt ceturto reihu un ir reliģiski fanāti ar jaunizdomātu Lielā Tārpa kultu, kurš turpina rakt jaunus tuneļus.

Pa vidu visam tam ir grāmatas galvenais varonis Artjoms, kuram jāmēģina izlavierēt tam visam cauri, lai dienas beigās paliktu dzīvs, un, ja ar visiem trakajiem nebūtu pietiekami, tad papildus jautrībai ir vēl kaut kādi tumšādaini Dark Ones. Neviena no grupām viņus neieredz un nebūtu liela māksla piesaukt rasisma tematikas salīdzinājumus, bet Artjoma prāts ir atvērtāks jaunām idejām un pārmaiņām, un grāmatas gaitā secina, ka Dark Ones ir īsā laikā ārpasaules apstākļiem pielāgojies cilvēks un ka no abu nu jau divu atšķirīgu sugu sadarbības visiem būtu lielāks labums.

Ļoti patika audio grāmatai pievienotais specefekts ar metro skaņām starp katru nodaļu. Piešķir gan labu notikumu vietas atmosfēru, gan ļauj prātā nodalīt vienu nodaļu no otras.

***

The Last Town (Wayward Pines #3) by Blake Crouch

Seku novēršana, cik nu tas vien ir iespējams Ītana Bērka un viņam līdzīgi domājošo rokās, lai izglābtu pēc iespējas vairāk cilvēku no briesmoņiem pielīdzināmajamiem Aboritions, kurus mazpilsētas izveidotājs Deivids Pilčers ielaidis Waywars Pines teritorijā, kā atriebību, jo viņa trauslais ego nespēja izturēt, ka visi nemetas ceļos viņa priekšā par viņu “izglābšanu” no ~1800/2k gadu tālās pagātnes. Kaut arī iedomas Pilčeram par sevi ir aizgājušas maksimāli augstu, pielīdzinot sevi Dievam, citiem uzskati par Deividu pārsteidzošā kārtā nesakrīt, lai kādi nopelni būtu viņam cilvēces greizās evolūvijas paredzēšanā. Un to tā nedrīkst atstāt! Pēc tāda veida nodevības un nepateicības, ‘’pēc tik rupja spļāviena tieši sejā’’,  cilvēce, kādu to pazīstam, Pilčera acīs var noiet pa burbuli un ļaut jaunajai dominējošajai sugai vaļu, viņam tagad ir vienalga.

Labs triloģijas noslēgums pat ļoti interesantam distopijas trillerim. Protams, ne bez trūkumiem un vietām, kur paurķēties ar vienu vai otru jautājumu, bet, pieņemot spēles noteikumus, izklaidei, kamēr grāmatu lasi vai klausies, nekas cits netraucē. Vienīgi pašās beigās dažu teikumu (pēdiņās) epilogs, kurā autors piedavā, ka tēli no krio-miega pamostas pēc 70k gadiem, varēja arī nebūt, pilnīgi lieks. Tikpat labi varētu būt arī cits skaitlis, kas neko neizmainītu, ja vien nav iecere rakstīt turpinājumu citā sērijā.

***

The Man Who Smiled (Kurt Wallander #4) by Henning Mankell

Lai gan Kurts Valanders ir pieredzējis detektīvs, tad otram cilvēkam atņemt dzīvību, darba pienākumus pildot, nav kaut kas ikdienišķs. Lai kā varētu argumentēt, cik ļoti tas upurim nācis pelnīti, Kurts pārdzīvo, ka vispār kas tāds ir bijis jāizdara (#3 The White Lioness ietvaros).

Tādēļ sērijas ceturtā grāmata iesākas Kurtam esam nolēmušam pilnā nopietnībā beigt darba gaitas kā policistam. Bet visu kājām gaisā apgriež drauga/paziņas lūgums pārskatīt tēva nāves apstākļus, kurš miris autoavārijā, kas pavirši un ar ātru roku atzīta par negadījumu, bet dēlam ir pamats aizdomām uz ko sliktāku. Pati par sevi šāda veida vizīte stūrgalvīgo Valanderu nepārliecina mainīt savu lēmumu, bet šī pašadrauga slepkavība ar šāvienu galvā dažas dienas vēlāk gan to lieliski spēj.


Šoreiz detektīvam un viņa kolēğiem nākas saskarties ar lielā biznesa pasauli, kuru, neesot tajā, izprast parastajam mirstīgajam nav iespējams. Motīvi un paņēmieni, lai to īstenotu, neiekļaujas ierastajos rāmjos. Kur vien dodies, pretī atrodas kāda sekretāre vai cits padotais ar mākslīgi pieklājīgu smaidiņu. Atliek vien atrast gana spēcīgus pierādījumus, lai varētu ar patiku tos aizvākt no viņu sejām.
Pēc tik ilgas prombūtnes no aktīva darba (teju pusotrs gads) ir atstājušas savu ietekmi, piemēram, sākotnējs neveiklums liecinieku vai citu intereses personu interviju laikā, bet Valandera instikts un mednieka dzinulis drīz vien tiek no jauna iedarbināts un var atkal darboties ar pilnu sparu.

***

Lab Girl by Hope Jahren

Neslikts memuārs no zinātnieces Hope Jahren puses, no kura gan man būtu gribējies dzirdēt vairāk no zinātniskās puses par un ap uz grāmatas vāka centrālajā lomā ielikto zaļu lapu, t.i. augiem, un autores profesionālo karjeru, un mazāk tīri pašu memumārisma daļu par autores personīgo dzīvi u.c. attiecībām ar kolēģiem.