J.S. Morin, Matt Larkin – Sins of Angels #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Profesore Reičela Džordana atšķirībā no lielākās daļas līdzdzīvotāju uz katra soļa uzdod jautājumus, mēģina izprast, kāpēc cilvēce joprojām pēc vairāk nekā trīs tūkstošiem gadu tik strikti seko tām pāšām ‘’Enģeļu’’ dogmām. Viņa nebūt negrib apstrīdēt, ka Eņģeļi nebūtu palīdzējuši cilvēcei pārdzīvot pēc citplanētiešu, saukti par Adversary’’, uzbrukuma. Turklāt ne tikai izdzīvot, bet uzplaukt ntajās zvaigžņu sistēmās uz neskaitāmām planētām un sasniegt cilvēku skaitu, kāds uz Ēdenes (a.k.a. Zeme) nebūtu iespējams.

Tomēr Reičelai nekādi neliek mieru fakts, ka viss, ko cilvēce zina par savu tālo pagātni un knapo izdzīvošanu pēc Adversary uzbrukuma nāk no Enģeļu teiktā. Un kāpēc gan šie Enģeļi, kuri paši varētu būt tehnoloģiski attīstītāki un spēcīgāki citplanētieši, teiktu tikai un vienīgu patiesību un nepaturētu neko pie sevis vai neieslīgtu puspatiesībās. Bet reliģiskā ticībā Enģeļiem, viņu absolūtajam godīgumam un nesamaitātībai nostāda Reičelu teju ķeceres statusā.

Neatzīmēts nedrīkstētu palikt fakts, ka, lai arī cik liela pārliecība nebūtu Reičelā, ka kaut kas jāmaina, bez citu palīdzības nekur tālu viņa netiktu, un pirmais un galvenais palīgs ir pavisam nejauši atrasts algots slepkava ar superspējām pielīdzināmiem talaniem vārdā Knight. Vēl loģiskāk, lai kādā brīdī nepaliktu garlaicīgi, ir sižetā iesaistīt Reičelas izbijušu romantisko interesi. Kopā gana samudžināts sakritību kamols, kam uz sērijas beigām nāk klāt vēl pa kādam neatbildētam jautājumam, kāpēc tā, kas paliek neatbildēts.

Sins of Angels sērija ir negaidīti nopietna sci-fi sērija it īpaši autora J.S. Morin izpildījumā, no kura puses līdz šim visas grāmatas no Black Ocean Visuma bijušas ar izteiktu piedzīvojuma un humora garu. Sastapšanās ar autoru Matt Larkin jeb M.A. Larkin nav pirmā, bet arī tā saistīta ar Melno Okeānu. Protams, jāatzīmē, ka Sins of Angels ar šo visumu un tajā mītošajiem varoņiem nekādīgi nav saistīts. To sakot, šķiet, ka autoru un minēšu ar uzsvaru uz J.S. Morin, spēcīgā puse būs tieši nenopietnāka rakstura SFF.

Nenoliedzami ar visu Eņģeļu būšanu šī sērija un Reičelas dzīves misijas uzdevums atbrīvot cilvēci no tik sen radītajām dogmu važām ir bāzēts gana spēcīgā reliģiskā mērcē. Labi, ka autori ar šo aspektu nav pārāk pārcentušies un Reičelas cīņu var interpretēt arī kā cīņu pret autoritātēm, pret režīmu, kas it kā apgalvo, ka cīnās un strādā visu kopējās, lielās bildes interesēs, bet nezkāpēc tev māc šaubas, par šo apgalvojumu pareizumu, aiz kā gana ticami slēpjas kas krietni briesmīgāks un šausminošāks par birokrātu piebāztām kabatām un portfeļiem.

Joel Shepherd – Kantovan Vault (The Spiral Wars #3) UN Jason Anspach, Nick Cole – Retribution (Galaxy’s Edge #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atraduši jaunu sabiedroto Mākslīgā Intelekta Styx veidolā, kurai gan visi līdz galam neuzticas, ka viņa/tas nedarbojas tikai un vienīgi savās interesēs, UFS kosmoskuģa Phoenix komanda Ērika Debogandes virsvadībā turpina smagu ceļu Visuma dzīlēs, lai censtos atrast sen zudušas informācijas druskas no laikiem, kad Mākslīgo intelektu karš starp Drysine, kuriem Stiksa pieder, un Deepynines bija pilnā plaukumā.

Salīdzinoši ar iepriekšējām The Spiral Wars grāmatām Kantovan Vault gan lielo ideju, kuras tiek turpinātas no iepriekšējām grāmatām, gan pamata lielā sižeta ziņā šķita pliekans un bez tās enerģijas un dukas, kuru varēja manīt iepriekšējās divās.

Viens, ko var turpināt uzslavēt, ir dažādu citplanētiešu rasu attēlojums, to dažādo dzīves uzskatu un filozofijas, Katovan Vault ietvaros fokusējoties uz Tavalai rasi.  Un kā tas viss rezultējas, kad notiek saskare ar reizēm tik atšķirīgajiem cilvēkiem,kuri, neskatoties uz īso laiku, kuru pavadījuši izplešoties Visumā, tomēr ir vieni no galvenajiem notikumu virzītājspēkiem. Kā arī kā angļu valoda dominē pāri visām citām un kā citām rasēm jāāpgūst šī valoda, nevis cilvēkiem kāda cita.

Varbūt Katovan Vault jāuztver kā sagatave turpinājiemiem, bet citādi jūtams, ka jāaietur zināma pauzīte pirms ceturtās Defiance grāmatas, lai zināma vilšanās šajā, neietekmētu vērtējumu par nākošo.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Apetīte rodas ar ēšanu un ar varas spēka kārdinājums sagrābt vēl un vēl Goth Sullus iznācis līdzīgi. Imperatora tituls, kādā viņš nosaukts, un arīdzan iekarotajā imidžs, kādā Gots pats sevi redz, novedis pie situācijas, kad atbrīvotājā Gots kļuvis par kārtējo tirānu Republikas un tagad Imperiālistiskās Republikas vēsturē.

Tikmēr līdz šim iepazītajiem leģionāriem nekas ar Gota oficālu un redzamāku nākšanu pie varas nekas nav mainījies. 19.panta izpilde un parlamenta House of Reason biedru sodīšana par noziegumiem pret Republiku un leģioniem tiek turpināta, lai ar cik lielu pretestību nebūtu jāsaskaras.

Kā trešais paralēlais sižets, kas tika iesākts un nedaudz apspēlēts iepriekšējās grāmatās, saistīts ar jaunu sievieti vārdā Prizma, kurai šķiet ir līdzīga saikne ar spēka avotu, kas dod Gotam Sallusam viņa spējas. Bet atšķirībā no Gota, kurš ļāvies spēka avota ‘’balsīm’’ pārņemt varu pār sevi, novirzīt no ideālu pilnā mērķa, tad Prizma vismaz šobrīd šķiet ir apveltīta ar lielāku gribasspēku. Lai arī uz Retribution beigām un arī epilogā jauniete vairs netiek pieminēta, drusku piemirsta, tad minētu, ka Prizmai sērijā varētu tikt piešķirta visai svarīga loma, lai haoss, kas iestājas grāmatas beigās, neizpostītu teju visu Republikas un cilvēku apdzīvoto planētu teritoriju.

Galaxy’s Edge sērijā kopumā var manīt un nojaust dažādu citu popkultūras slavenu darbu ietekmi uz autoriem, tāpat arīdzan uz līdzšinējo ļaundari Gotu Sallusu, kas nemaz nav viņa patiesais vai pirmais izvēlētais vārds dzīves mūžā, kas stiepies krietni ilgāk par vidēji ierasto. Vien fonā un garām ejot tiek pieminēts pats sākums, kad Gots/Kaspers pirmoreiz saskāries ar ‘’spēka avotu’’, kas galu galā novedis viņu pašu līdz korupcijai.

Biju jau drusku nobažījies, cik ilgi gan 19.punkta izpilde ievilksies, šī jau trešā grāmata pēc kārtas, kurā tas ir galvenais sižets, bet noteikti interese par turpinājumu virzienu, kādu autori izvēlēsies, personīgi ir augsta.

Craig Alanson – Armageddon (Expeditionary Force #8)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad jau sāk šķist, ka pēc Džo Bišopa pēdējās ģeniālās idejas un plāna realizācijas, kā pasargāt Zemi uz ilgstošāku laiku no citplanētiešu ‘’vizītes’’ un kā viņam, gan viņam, gan  (mākslīgajam intelektam) Skipijam būtu iestājušies mierīgāki laiki, kad vien ik pa laikam jāapciemo citplanētiešu datu pārneses stacijas, lai būtu lietas kursā, kas Visumā notiek, tā viena tāda stacija kājām gaisā sagriež viņu ekspetācijas par vienu no divu lielvaru citplanētiešu reakciju un rīcības loģiku.

Pieminētie citplanētieši (‘’latviskošu’’ kā) Maksholti nevēlas izrādīt pat teorētiskas vājuma pazīmes viņiem pakļautajām ‘’klientu’’ sugām, kur nu vēl pretējai citplanētiešu spēka koalīcijai, tādēļ iecerētā izlūkošanas misija uz Zemi un uz tai tuvāko tārpeju, kas nesen uzvedusies drusku dīvaini, tiek ne vien turpināta, bet kuģu skaita ziņā vēl vairāk pastiprināta.

It kā jau tā nepietiktu ar lielajām galvassāpēm, lai varētu atkal kārtējo reizi izdomāt ideju, kura nav acīmredzama un nepieciešams cilvēka prāts Džo Bišopa veidolā, kuram nav problēmu uzdot stulbus jautājumus un risinājumus, lai Skipijs varētu izvērtēt, vai tas nostrādās un dos vēlamo rezultātu. Papildus tam problēmas var sagādāt uz Paradīzes planētaskāmjveidīgo Ruhar kontrolē iestrēgušie cilvēki, kuri, nezinādami, ka Džo ir ne tikai dzīvs, bet ntās reizes izglābis Zemi, uztraucas tieši par to un neviļus var sagraut tik grūti un sūri panākto.

Jau sērijas piektajā grāmatā izteicu bažas, ka sērija sāk atkārtoties, un astotajā Armageddon grāmatā varētu minēt to pašu. Kā sērijas fanam man nesagādā to zināmā mērā pieciest, lai varētu izbaudīt gan dinamisko duo Bišopu un Skipiju, gan atbalstošos tēlus, bez kuru pienesuma un nestajiem upuriem, kuri šajā grāmatā sastāda vēl nebijušus apmērus, nekas neizdotos. Atliek vien izteikt cerības, redzot, ka uz šo brīdi sērija jau sasniegusi 14.tās grāmatas garumu, ka neiestāsies vēl paredzamāks riņķa dancis.

J.S. Morin – Black Ocean: Mirth & Mayhem #1-8

Links uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad burvis Morts (pilnā vārdā Mortakaisers Brūnais) paklausa uz nāves gultas esošā vectēva pēdējām lūgumam izlasīt bīstamu burvju grāmatu, kura tiek glabāta maksimālā drošībā aiz atslēgas, Morts nespēj iedomāties kādos bīstamos piedzīvojumos tas iegrūdīs viņa dzīvi, kad nāksies sākt bēguļot prom no Zemes.

Tikmēr vidusmēra komiķis un brīvā laikā mahinēts un rūdīts krāpnieks Čaks uz Zemes uzstājas dažādos šovos, shēmo šo un to, cerot kļūt vismaz turīgāks nekā jau ir, lai uzturētu sievu un vairākus bērnus. Nejauša sastapšanās ar jau briesmās un karstos ūdeņos nokļuvušo Mortu uz neatgriešanos izmaina gan Čaka, gan viņa ģimenes dzīvi.

Paralēli galvenajam sižetam, kas lielākoties ir tīri indivudāls katrai konkrētai sērijas grāmatai un kopā ar galveno iemeslu, kāpēc vispār Mortam nākas bēgt sasaistās vien uz beigām, rit sižets, kuru pārsvarā aizpilda Čaka tīņa vecuma dēls Breds. Domas un interese par pretējo dzimumu ir pašā sākuma uzplaukumā, centieni ieinteresēt uz skūpstu un varbūt pat uz ko vairāk reizēm nobīda malā jebkāda cita veida domas.

Mirth & Mayhem gaitā jau pašiem esot raibiem tēliem, nākas sastapt citus tikpat raibus un dažādus varoņus, nonākt ļaunprātīgu un alkatīgu pirātu krustugunīs, ceļot kopā ar labu gribošiem, bet naiviem misionāriem. Vai pārmaiņas pēc izklaidēties Viva Las Vega kazino pasaulē vai plašākajā un vienā no lielākajiem Ventura tirgiem, vai censties pašam uzsākt jaunu un strauju dzīvi kā pirātam vai sacīkšu braucējam ja esi Breds Remzijs.

Lai arī citas Black Ocean Visuma sērijas kā Galaxy Outlaws, Mercy for Hire un Astral Prime  publicētas agrāk par Mirth & Mayhem grāmatām, tad tomēr šis vairāk izklausījās pēc burjva Morta izcelsmes stāsta vēl pirms viņš mērojis tik plašus ceļus ārpus Zemes robežām, pirms vēl saticis tādus diženus tēlus kā Karlu Remziju. Tomēr tas protams neliedz sākt ar Čaku kura uzvārds sakritība vai ne, bet arīdzam ir Remzijs.

Zinot, ko sagaidīt no J.S. Morin daiļrades, nebūs vilšanās, ja Mirth & Mayhem nešķitīs pieskaitām augstākās kvalitātes zinātniskajai fantastikai, bet kā viegla, nenopietna izklaide atpūtai no kā smagāka būs tieši laikā.

Joel Shepherd – Drysine Legacy (The Spiral Wars #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Erik Debogande, UFS kosmoskuģa Pheonix līderis un leitnants komandieris, un viņa padotā Majore Trace Thakur kopā ar pārējo Fīniksa komandu ir bēgļu gaitās pēc The Spiral Wars sērijas pirmās grāmatas Renegade notikumiem. Piena Ceļa galaktika ir pilna ar dažādu rasu citplanētiešiem, kuri cilvēcei nav sveši, bet katram no tiem ir arīdzan savi mērķi, kuri ne vienmēr saskanēs ar Ērika un Treisas, kur nu vēl vispārējās cilvēces mērķiem.

Bet ļoti iespējams uz Fīniksa un tieši cilvēku rokās slēpjas reizē potenciāls cēlonis jauniem pārmaiņu un haosa vējiem galaktikā, reizē glābiņa atbildei, ja tā spēks atrodas tavā pusē. Pirms aptuveni 25 000 gadu pilnā sparā ritēja plaša mēroga karš starp divām galvenājām Mākslīgo Intelektu ‘’nometnēm’’ sauktām par Deepynines (saīsināšu uz DP-9) un Drysine. Visi līdz šim domājuši, ka briesmas un uztraukumi, kuras šīs abas frakcijas radīja visām bioloģiskajām radībām ir tāltālā pagātnē, bet Fīnikss ir tiešajā frontes līnijā, kas liecina par pretējo.

Par laimi Ērika kontrolē, vismaz uz pašreizējo sērijas otrās grāmatas brīdi, ir (tik tiešām) pēdējā Drysine karaliene (domāts kaut kas uz skudru vai bišu karalienes pusi), kura ir ar mieru palīdzēt pret DP-9 – Mākslīgo Intelektu un tā radītājām robotu konstrukcijām, salīdzinoši krietni nežēlīgākām pret bioloģiskajiem indivīdiem nekā Drysine. Tā vien šķiet galaktikai un tās daudzajiem iemītniekiem atkal lemts tikt ierautiem konfliktā par dominanci.

Pavisam aizmirsta netiek arī nesenā un salīdzinoši ar citām citplanētiešu rasēm neilgā cilvēku kosmosa apgušānas laika posms, kurā jau paspēts gana daudz un uzvarēta smaga un postoša cīņa ar Krim rasi. Bet vienlaikus uzvaras augļiem, panākumi nes arī savus negatīvos augļus, kurus nu steidz izmantot Sard rase, viena no vistuvāk cilvēkiem esošajām rasēm. Tā itkā jau nepietiktu raižu no DP-9 puses, problēmas vēl sāk sagādāt šitie, kuri pie viena kaut kādā veidā veikuši tehnoloģisku izrāvienu, kas ļoti iespējams paveikts ne ar tām ‘’tīrākajām’’ un galaktiski visu citplanētiešu rasu pieņemtākajām metodēm.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

Night Heron (Philip Mangan #1) by Adam Brookes

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Sphere

Manas pārdomas

Britu žurnālista Philip Mangan dzīve un darbs Ķīnā jau tā vai tā nav nekas viegls, it īpaši pēc ziņu sižeta par komunistiskajam režīmam netīkamu jaunu reliģisku kustību. Bet pēc tam, kad ar Filipu no zila gaisa mēģina sakontaktēties kāds noskrandis tipāžs, kurš sarunā izmanto īpatnējus, šķietami kodētas frāzes, Filips nonāk gan savas valsts izlūkošanas dienestu uzmanības centrugunīs, bet vēl jo vairāk Ķīnas, kas viņa veselības nolūkos nebūt nav nekas labs.

Noskrandušais tipāžs ir politiskais aktīvists ar vienu no iesaukām Peanut, kurš pēdējos 20 gadus pavadījis piespiedu darba nomentē. Lai arī grāmatā netiek pieminēts ‘’tagadnes’’ notikumu gads, tad pēc ieslodzījuma pirmā gada (1989.g.) var vien secināt, ka grāmatas darbība noris 2009.gadā, pēc Pekinas Olimpiskajām spēlēm.

Night Heron nevienā brīdī neapžilbina ar spraigu sižetu vai cīņās ainām, bet nekad neieslīgt arī teatrālā holivudsimā. Vismaz man kā lasītājām radīja iespaidu un priekšstatu, ka autors dod kripatas ieskatu pasaulē, kāda teorētiski reāli eksistē, kurā parastai vidusmēra cilvēka dzīvībai nav tik liela vērtībā, kā gribētos domāt.

***

Blackout (Newsflesh #3) by Mira Grant

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājis vairāk nekā gads kopš Newsflesh sērijas ļaundaru pakalpiņi inficēja Džordžu ar zombijvīrusu Kellis-Amberlee, kas piespieda viņas brāli Šonu nošaut māsu pirms pārvēršanās. Vairāk nekā gads, kopš Šons dzird un sarunājas ar māsas balsi savā galvā, bet tas viss mainīsies, kad viņam nāksies sastapt Centers of Disease Control and Prevention jeb vienkārši saīsinot CDC aģentūras klonētu viņa māsu, turklāt vēl ar 97% oriģinālā ķermeņa/indivīda atmiņām.

Ja otrās grāmatas Deadline pārdomu raksta noslēgumā pieminēju, ka šāda varoņu atdzīvināšana ir kā darvas karote līdz tam pat ļoti labā stāstā, tad tikpat kā neskartās atmiņas vēl vairāk samazina uzticību autorei no manas puses. Turklāt arī izskaidrojums, ka zinātnieki, simulējot sinapšu elektriskos signālus no vēl svaigi iegūtām mirušā ķermeņa smadzenēm, ir spējuši iegūt ‘’ierakstu’’, lai vēlāk censtos tās atdarināt, nešķita kaut kas tāds, kam es spētu līdz galam noticēt.

Citādi, ja neņem vērā šo tik būtisko aspektu, tad pārējā triloģija un tās noslēgums Blackout, kad sērijas varoņiem papildus dzīvajiem ļaundariem jātiek galā ar viņu speciāli radītu potenciālu otruKellis-Amberlee vīrusa saslimšanas vilni. Ja vēl būtu interese uzzināt nesen noklausītās Parasitology sērijas turpinājumu pēc pirmās Parasite grāmatas, tad šis atdzīvinātais Džordžas tēls ar neskartām atmiņām neievieš uzticību uzsākt kaut ko citu no viņas daiļrades.

***

Renegades (Expeditionary Force #7) by Craig Alanson

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās Expeditionary Force pasaulē pēc aptuveni 3,5 gadu pārtraukuma kopš klausījos iepriekšējo grāmatu noritēja gludāk nekā būtu varējis domāt. Vien neliels ieksats sava bloga arhīvā, lai atsvaidzinātu atmiņu un viss kārtībā. Kā arī noteikti liels pluss autoram šajā ziņā, kas pēc ilgstošākas pauzes ļauj nemanāmi ‘’ielekt’’ atpakaļ sērijā.

Tas pats dinamiskais duo Mākslīgā Intelekta Skipija un Merry Band of Pirates, kā sevi iesaukuši, līdera Džo Bišopa veidolā. Tās pašas kritiskās situācijas, no kurām atkarīgs Zemes un cilvēces izdzīvošanas liktenis, ja Bišopam, Skipijam un pārējiem ‘’pirātiem’’ neizdodots izdomāt risinājumu, kā likvidēt draudu, tā, lai neviens cits nekļūtu aizdomīgs un nesūtītu Zemes virzienā vēl vairāk citu kosmoskuģu.

Nosacīti drusku maiteklīgi – Vienīgi šoreiz Bišopam un Skipijam izdodas tik izteiksmīgi labs un ilgstošs problēmsituācijas risinājums, ka rodas jautājums, vai tuvākājā laikā, ar to domājot atlikušo Džo Bišopa dzīvi, viņam maz būtu iemesls pamest Zemi un atgriezties Visuma dzīlēs. Interesanti, kādā virzienā attīstīsies sērija, jo turpinājumu pēc šīs Expeditionary Force sērijai nebūt netrūkst.

***

The Fortune of War (Aubrey & Maturin #6) by Patrick O’Brian

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Turpretim ar Aubrey & Maturin sēriju, kuru līdz šim esmu klausījies diezgan raitā secībā vienu pēc otras ir atšķirīgs stāsts. Lai arī brīžiem bija sajūta, ka autoram Patrikam O’Braienam izdodas notvert to pašu pirmās grāmatas maģiju, tad vienlaikus šķiet iestājies neliels nogurums no šīs sērijas nelielās vienveidības. Tie paši dabas apraksti, tēlu pārdomas gan par redzēto dabu, gan par dzīves apstākļiem uz kuģa, kurus tagad padzīvina galveno tēlu privātās dzīves un dienas un nedienas mīlestības frontē, bet tomēr kopā ar cīņas ainām ar citiem kuģiem, kuru attēlojumā jūtams atšķirīgā autora pieeja salīdzinoši ar tuvāk šodienai sarakstītām grāmatām, neievieš tik izteikti jūtamas atšķirības no grāmatas u grāmatu.

Lai pats sev nesabojātu pēcgaršu un atmiņas par turpmāko sērijas grāmatu gaitu un sižetiem, labāk ieturēšu kādu pauzīti. Par laimi man tuvojas divi tematiski lasīšanas mēneši – Space Opera Semptember un oktobris, protams, kā Helovīna mēnesis.

Mira Grant – Parasite (Parasitology #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ne tik tālā nākotnē, 2027.gadā SymboGen kompānija un tās zinātnieki radījuši unkālu ģenētiski modificētu lenteni, kuru uzņemot ķermeni ar nieka vienas tabletes palīdzību ir iespējams atbrīvoties no (teju) visām iespējamām slimībām. Ja esi ar kādu hronisku saslimšanu vai citu nopietnu kaiti, vairs nav jāuztraucas par regulāru medikamentu uzņemšanu vai to izmaksām. Vairs nav bažu, ka kaut kad nākonte varētu pienākt diena, kad cilvēka ķermenis uz antibiotikām vairs nereaģē. Kas gan varētu būt labāks par šo!

Sally Mithcell ir viena no pirmajām, kurai tikai SymboGen parazītiskais brīnumtārps, bet ne gluži brīvprātīgā kārtā. Pirms sešiem gadiem Sallijai bija tā nelaime iekļūt smagā avārijā un tad komā, tuvinieki pat bija gatavi atvienot dzīvības uztorošās iekārtas, bet pēdējā mirklī Sallijai izdevās atmosties. Diemžēl tuviniekus sagaida nepatīkams pārsteigums, jo Sallijai nākas tikpat kā visu, ieskaitot lasīšanu, rakstīšanu, tuvinieku vārdus u.c., iemācītos no jauna. Turklāt neatminas pilnībā neko, kas būtu noticis pirms avārijas.

Ja kaut kas šķiet pārāk labs, lai būtu patiesība, tad visai iespējams, ka realitāte ir atšķirīga un patiesība ir krietni nepatīkamāka. Aizdomas par to attiecībā uz SymboGen sāk rasties, kad Sallija un viņas draugs Nathan, parazitologs valsts slimnīcā, pirmo reizi lielveikalā un vēlāk jau citur un vairāk novēro šķietami nekaitīgus mēnessērdzīgos gaišā dienas laikā un tā pēkšņi. Vienā brīdi vēl ierastā persona, pēc mirkļa uz ārējiem stimulatoriem varis nereaģē. Apzinoties, ka šāda blakne varētu ne tikai radīt paniku populācijā, bet galvenokārt SymboGen akciju vērtību krišanos, kompānija dara visu iespējamo un iedomājamo, lai pēc iespējas ilgāk apspiestu plašu šāda rakstura ziņu izplatīšanos. It īpaši, kad mēnessērdzīgie kļūst agresīvi un pat nogalina.

Interesants un izteikti atšķirīgs skatījums uz apokalipses pirmsākumiem, kad vēl iespējams visu nokontrolēt un iegrožot, bet vienas korporācijas kāre uz peļņu varētu to izjaukt. Gandrīz vai varētu teikt, ka Parasite būtu arīdzan atšķirīgs skatījums uz zombiju apokalipsi, bet vien gandrīz, jo šajā Parasitology sērijas pirmajā grāmatā, bet nojaušami vairāk tās turpinājumos, parazīti ne tikai pārņem vienkārši kontroli pār saimniekķermeņa organismu, bet ir spējīgi paši veikt racionālu domāšanu, attīstīt runas spējas un visu pārējo cilvēkam iespējamo. Tā teikt, ir dzimusi jauns humanoīds organisms. Var kārtīgi pašausmināties, bet galvenais tā ilgi neiedziļināties Parasite vāka dizainā, pirms pašam vajadzīga kāda zāle vai uztura bagātinājās tabletes vai kapsulas formā.

Kevin J. Anderson – The Ashes of Worlds (The Saga of Seven Suns #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Hanzas impērija un jaunizveidotā karaļa Pītera un karalienes Estaras Federācija, Klikiss roboti un no aizmirstības iznākusī Kliss rase un Ildiranas impērija atkal ar jaunu iekšpolitisko viļņošanos. Visas valstis, visi spēlētāji savstarpējos karos, kur šķiet sabiedrotie tikpat ātri var kļūt par iznīcības cienīgiem ienaidniekiem.

Hanzas impērijas priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava nocelšana no tik dārgā troņa būtu varējusi notikt jau ceturtajā vai vismaz piektajā grāmatā. Viņa pieņemtie lēmumi, kas vairāk atbilstu kādas bandas vadoņa vai mafiozo rīcībai, jau to atkārtošanās manieres dēļ vien sāka pārbaudīt pacietību. Lai arī tas nebūt nebija sērijas fokuss no autora Kevin J. Anderson puses, tad ik pa brīdim iedomājos, kāda gan varētu būt ekonomika pie šādas pārvaldes stila.

Klikiss rase, kura tik brīnumaini ne no kurienes uzradās, jo izmiršanās baumas The Saga of Seven Suns sērijā nekad nav patiesas, un tās radītie to agrāko planētu draudu atgūšanas draudi arīdzan izkūp neizteiksmīgā atrisinājumā, kurā kā maģija tiek atgriezts pazudis/miris cilvēka tēls, kura prāts nezkā, kaut kā asimilējies lielāja insektveidīgo Klikiss stropa prātā. Kā rezultātā ir iespējams novērst pirms tam Klikiss ieceri pilnībā iznīcināt cilvēci.

Tikpat liela maģija šķiet ir uz uguns zvaigznēs dzīvojoši Faeros~, ūdens rase Ventali un inteliģentie WorldForest koki. It īpaši uz grāmatas beigām radās sajūta, ka autoram drusku par daudz žonglējamu stāsta līniju un ka šīs divas vien ķeksīša pēc kaut kā nebūt tiek piebeigtas, lai nesanāktu galīgi piemirst un atstāt pusratā.

Tā teikt, lielāks prieks, ka beidzot sērija ir pievārētā, nekā gandarījums par laiku, ko The Saga of Seven Suns ir prasījusi. Nekas nebūtu zaudēts, bet drīzāk pat iegūts, ja sērija būtu piecu vai pat četru sauļu sāga. Pat noslēdzošajā The Ashes of Worlds grāmatā visas līdz tam iesāktās sižeta līnijas tiek vispirms līdzīgā manierē kā pirmst tam izstieptas, bet pēc tam to atrisinājumi atstāj krietnu, pliekanu mazuma piegaršu.

Kevin J. Anderson – Of Fire and Night (The Saga of Seven Suns #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Beidzot pienācis cilvēces, Klejotāju klanu (galvenokārt) un Hanzas impērijas laiks dot pretriecienu haidrogu gāzes planētu iemītniekiem, kuru fanātiskās ieceres iznīcināt gan cilvēci, gan otru humanoīdo Ildiranas impēriju būs pierādījūšas par pārlieku ambicioziem plāniem.

Hanzas priekšsēdētajs Bazils Vinčeslavs turpina turēties pie varas un kontrolēt visu notiekošo, cik nu tas vien iespējams. Kā pats pierāda ar izteikumu grāmatas ietvaros, tad Priekšsēdētāja pozīcija un politiskā vara ir visa viņa dzīve, nekam citam nav ticis atvēlēts laiks. Tā nu iznācis, ka zaudējot šo varas posteni, nekam citam vairs nebūtu jēgas, kas labi izskaidro viņa brīžiem iracionālos lēmumus, kuru galvenie mērķi ir Klejotāju klani un Hanzas karalis un karaliene Pīters un Estara.

Bet lai cik saprotama nebūtu Vinčeslava motivācija, tad Pīters šādu rīcību turpinājumu nedrīskt pieļaut, kas galvenokārt, protams, nav viņa izdzīvošanas interesēs, bet vēl jo mazāk nāk par labu Hanzas izredzēm sakaut haidrogus. Jo lielāku laiku Vinčeslavs velta propagandas imidžam iedzīvotāju masas acīs un šķietami vieglāk sakaujiem kaitēkļiem un ienaidniekiem kā Klejotāju klani, mazāk uzmanības un domu spēku atstājot risinājumu meklēšanai pret haidrogiem.

Bet cerība ne mirkli nezūd, jo ne visiem ir tiek ierobežots skats uz notiekošo. Tur lieli nopelni, lai Hanza nebūtu sakauta līdz ar šīs grāmatas beigām, ja ne vēl ātrāk pienākas jau vairākkārt pieminētajiem Klejotāju klaniem, bet ne tik bieži vēl pieminētajiem viņu galvenajiem tēliem – līderi Cesca Peroni un viņas vīru Reynald. Kopīgiem spēkiem abi Klejotāji sniedz nenovērtājami milzīgu palīdzību ūdens elementa būtnēm Ventaliem un WorldForest intelekta mežam, bez kuru atbalsta haidrogi galu galā būtu pārāk ievērojams naidnieks. Tas viss par spīti citu centieniem, kuriem šķietami būtu jābūt vienā frontes pusē, viņus aizkavēt un sakaut.

Tikmēr Klikiss zudušās impērijas radītie roboti nebūt nesnauž. Viņi aktīvi, lai arī pārsvarā no aizkulisēm palīdz haidrogiem viņu genocīdiskajā karā pret Hanzas un Ildiranas impērijām. Bet šāda snaudoša pozīcija Of Fire and Night ietvaros mainās. Tā teikt, it kā cilvēcei jau tā nepietiktu ar potenciāli katastrofālām problēmām. Bet par laimi šīs The Saga of Seven Suns noslēgumā arī cilvēces pretiniekiem seko kāds negaidīts un nepatīkams pārsteigums.

Kevin J. Anderson – Scattered Suns (The Saga of Seven Suns #4)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Haidrogi turpina savu nosprausto karagājienu/genocīdu pret cilvēkiem, bet ar to vien viņiem nepietiek. Aiz mazas, šķietami niecīgas nesaprašanās ar Ildiranas Impēriju, ar kuras nelielu palīdzību tie reiz iznīcināja Klikis rasi, tie apņēmušies iznīcināt arīdzan otru humanoīdo rasi.

Sižeta uzmanība Scatterd Suns laikā tiek sadalīta vairākās frakcijās, veltot uzmanību gan Ildiranu mazītiņajam pilsoņu karam, pašreizējā Mage-Imperator Džoraha brālim cenšoties viņu gāzt, gan cilvēces Hanzas līgas impērijā, kurā Priekšsēdētāja Bazila Vinčeslava rīcībā pēdējā laikā kļūst bīstami iracionāla un neparedzama, gan Klejotāju (Roamer) klaniem, kuri kļuvuši par vienu no Bazila fokusa upuriem. Tā teikt, ja nav iespējams gūt vieglu un ātru uzvaru pār haidrogiem, tad propagandas vārdā ir nepieciešams cits teorētiski vieglāk sakaujams naidnieks.

Imperatora Džoraha arguments centieniem gāzt esošo valdnieku ir līdzīgs Bazila Vinčeslava rīcībai, ka viņa pieņemtie lēmumi drīzāk apdraud pavalstniekus un impēriju kā tādu, ka viņa virsvadībā cerība sakaut tik bīstamos haidrogus ir tikpat kā neeksistējoša. Turpinot domu gājienu līdzīgā gultnē, kaut arī vieglas vēja pūsmas par šādu rīcības virzienu pavīd vien uz šīs grāmatas beigām no Hanzas (marionetes) karaļa Pītera puses, ka iespējams nepieciešama Bazila slepkavība, lai novērstu lieku apdraudējumu miljoniem citu cilvēku. Šo salīdzīnoši līdz šim tik radikālo lēmumu pamudina Pītera sievas, ar kuru precības noorganizētas tīri politiski, bet kuru iemīlējis, negaidītā grūtniecība, kuru +/- trīs mēnešus izdevās noslēpt, bet nu vairs ne, bet tas neliedz Bazilam dot rīkojumu, ka jāveic aborts, bez mazākajām šaubām, ka viņa vārdam būtu jāklausa bez mazākās iebildes.

Lai arī haidrogi nemazina savu iecerēto posta darbu apjomus, tad sērijas ceturtajā grāmatā viņiem veltītais laiks ir salīdzinoši mazāks, vairāk pavadot laiku pie iepriekš minētājiem jautājumiem. Tikmēr tikpat iracionāls uz iznīcības un genocīda nospraustais ceļš ir Klikis robitiem, kuri apņēmušies ‘’atbrīvot’’ no verdzības visus cilvēces radītos robotus, tā teikt savus brāļus, un par šo pārkāpumu iznīcināt visus cilvēkus un Ildiran impērijai rūpīgi jāuzmanās, lai tāpat kā cilvēceu nekļūtu par ienaidnieku gan haidrogiem, gan klikis robotiem. Tomēr autors Kevins J. Andersons dod zināmu cerības stariņu elementālo rasu izskatā ar WorldForest īpašajiem mežiem un ūdens bāzes rasi Wentals. Lai arī varētu argumentēt, ka viņu spēju izskaidrojums ir gandrīz vai neeksistējošs un robežojas ar maģiju, tad nešaubos, ka tieši šie spēki arīdzan gūs atriebību pēc pašu zaudētā kara pret haidrogiem pirms tūkstošiem gadu.

Citādi Scattered Suns ir bijusi pagaidām labākā grāmata The Saga of Seven Suns ietvaros, ja neskaita ierastās lietas, kas man nepatīk zinātniskajā fantastikā kā tādā, kur tāltālā nākotnē varoņi atsaucas uz kādu kultūras fenomenu vai zvaigzni, kas zināma mums tagad, bet nepiemin neko salīdzinoši svaigāku no pašu laika. Un vēl šāds tāds sīkums, kas no autora puses prasītu lielāku uzmanību radītās pasaules uzbūves sīkākajām vēstures detaļām.