Bernard Cornwell – The Pagan Lord (The Saxton Stories #7)

17853024

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Kopš mēs pēdējoreiz atvadījāmies no Uhtreda, un jau tad viņš vairs nebija nekāds jauneklis, ir pagājuši veseli astoņi gadi. Ņemot vērā gan laika periodu, gan Uhtreda iemīļotāko nodarbi, lielākā daļa varētu sevi uzskatīt par (laimīgiem un) veiksmīgiem, nodzīvojot līdz 50 gadu vecumam, un Uhtreds tāds noteikti neattur. Turklāt bārdā un matos iezadzies sirmums nebūt neattur viņu no zobena vicināšanas!

5257379.jpg

Neskaitot pa kādam reidam šur un tur gar teritoriju robežām, šos astoņu gadus ir bijis miers. Laiks, kurā tādi vīri kā Uhtreds lielākoties ir spiesti garlaikoties, bet priesteriem pa to brīdi iešaujas prātā domā, vai maz tādi ir vajadzīgi. Savu nepatiku un naidu no priesteru puses kā vislielākais un nosodāmākais pagāns, pielūgdams vecos dievus, nevis kristiešu greizsirdīgo pienagloto, izpelnās Uhtreds, kurš nav slēpis, ka jūtas ir abpusējas, kas noved pie pirmā lielā grāmatas sižeta virzošā notikuma (kopumā saskatīju trīs) – Uhtreda konflikts ar baznīcu, dzimto māju/Bebanburgas cietokšņa ieņemšanas mēģinājums, un lielā kauja ar dāņu karavadoņu karaspēku.

Pirmais – Uhtreda ķīviņš ar baznīcu

Padzirdējis, ka viņa vecākais dēls (pēc ģimenes tradīcijām arī vārdā Uhtreds) grasās kļūt par pilntiesīgu priesteri, un Uhtreda acīs, kuram par visu augstāk ir kaujās nopelnītā reputācija, lielāks negods nav iedomājams un viņš steidz iejaukties. Tad lūk viena šāda sakarsēta konfrontācijas situācija, kad ne viena, ne otra puse nevēlas ieklausīties, bet par katru vari cenšas panākt savu, rezultējās ar to, ka Uhtreds pavisam nejauši, gribēdams vien apdullināt, nogalina klātesošo abatu, automātiski ieceļot viņu svēto kārtā. :D Un tas tikai baznīcai ir nepieciešams, viņiem nemaz nerūp, ka Uhtreds tā nebija domājis; kā nekā paši vainīgi, ka taisa krustus ar spiciem galiem!

Dusmu izvirdumā Uhtreds publiski atsakās no dēla, un zinot nedaudz no mitoloģijas, ironiski pārsauc viņu par Jūdu, bet daļēji Uhtreds var būt atvieglots, kar līdzās ir vēl 20 gadīgais dēls Osberts (tagad Uhtreds), kuram zobens ir krietni vien tuvāks.

5257733.jpg

Otrais – Bebanburgas sapnis

Jau kopš sērijas sākuma, kad Uhtreda tēvs krita kaujā ar dāņiem, viņš pats, puika būdams, nokļuva šo dāņu gūsta, bet tēva brālis uzurpēja Bebanburgas troni, sapnis par Bebanburgas cietokšņa atgūšanu nekas vairāk par optimistisku domāšanu arī nav bijis. Līdz šim…*

5257469

Trešais – Lielā kauja

Atliek dāņu ilgām par visas salas iekarošanu un Veseksas karalistes bagātību sagrābšanu atjaunoties ar jaunu sparu, lai priesteru attieksme pret Uhtredu mainītos par 180 grādiem; ‘’pēkšņi’’ viņš atkal ir makten noderīgs. Atkal var priecāties par graujoši vienreizējiem kauju aprakstiem.**

Un vēl šis tas

Fascinējoši vērot Uhtredu viņa melanholiskajās pārdomās, vērojot Romiešu celtās būves, kuras lielākā daļa izmanto pat diži nepiedomājot pie tā, un prātojot, kā gan kāds būtu vārējis pārspēt tādu spēku, kuru celtās būves saglabājas vēl gadsimtiem ilgi, salīdzinoši ar pašiem.

Lai neriskētu uzdurties kādām maiteklim, neesmu pētījis, bet interesanti, kā autors būs izvēlējies virzīties sērijā tālāk. Kas zin, varbūt uzzināsim kaut ko no tukšajiem gadiem. Un The Pagan Lord kārtējo reizi apliecina, cik laba ir šī sērija! :)

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaut arī ar vecumu un gadu gaitā iegūto pieredzi Uhtreds pielieto vairāk stratēģijas un taktikas, nevis tikai pielieto brutālu spēku, cerot uz to labāko. Bet grūti atcerēties, vai Uhtreds ir rīkojies vēl trakāk, par cik pēc abata nogalināšanas, Uhtreds knapi izglabās no priesteru kūdītas nolinčošanas bija spiest palikt vien ar 30+ uzticamākajiem karavīriem (pat ne pilna kuģa komanda).

**Diemžēl Uhtreds atkal pēdējā mirklī tiek izglābts no drošas sakāves pretinieka nomācošā skaita dēļ, kad palīgā ierodas karaļa karaspēks un maina kaujas gaitu. Tāda drusku nepatīkama tendence. Toties smagais Uhtreda stāvoklis, ar kādu noslēdzas grāmata (kārtīgs klifhengeris) liek šaubīties, vai Uhtreds, ja izdosies atkopties, vēl spēs iziet kaujas laukā!

Advertisements

Lisa Gardner – Find Her (Detective D.D. Warren #8)

25644437

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Pirms pieciem gadiem Florence Deina jeb saīsināti Flora tika nolaupīta, turēta stundām un pat dienām ilgi šaurā koka kastē/zārkā, badināta un ietekmēta tik ļoti, ka 472 dienas vēlāk tā vairs nebija tā pati smaidīgā, jautrā un visos labā saskatošā meitene. Mājās atgriezās vien čaula no tās meitas un māsas, kuru reiz viņi pazina. Par upuriem bija kļuvuši viņi visi!

Piecus gadus vēlāk Flora joprojām, cik nu tas vien būtu iespējams, nav spējusi atgriezties ierastajā dzīvē, savā ziņā mentāli viņa joprojām atrodas gūstā, bet, pašai nemanot vai pat neapjaušot, Flora cenšas atkal izdzīvot, iespējams kaut ko pabeigt līdz galam. Piecus gadus vēlāk Flora atkal attopas nolaupīta, kaila un ar sasietām rokām, bet ‘’par laimi’’ šoreiz pamostas nevis zārkā, bet gan garāžā, un nolaupītājs bijis gana stulbs, lai pa rokai atstātu bīstamas ķimikālijas, īpaši sajauktas kopā.

Kad nozieguma vietā ierodas detektīve D.D. Vorena, viņas vērīgajai acij garām nepaslīd Floras nolaupīšanas upuriem, kā arī vēl kādam, kas kādu ir nogalinājis, neraksturīgā reakcija uz notikušo, kas jau ar pirmajiem saskarsmes mirkļiem noskaņo detektīvi skeptiski pret. Vorenu vēl vairāk nokaitina Floras atbilžu maniere un tas, ka pēc viņas pašas lūguma, lietā jau tagad ir iesaistījies FIB – Dr. Samuel Keyes. Semjuels ir upuru/cietušo advokāts, kurš pirms pieciem gadiem palīdzēja Floras mātei un brālim tik grūtajos mirkļos, un vienīgais, kuram Flora personīgi ir izstāstījusi savu 472 dienu stāstu, vismaz lielāko daļu. Tik un tā informācija, kuru uzzinām no Semjuela, liek uz Flora paskatīties ne tikai kā uz cietušo, kura nav spējusi tikt notikušajam daudz maz pāri, bet arī kā uz potenciālu pašpasludinātu taisnības cīnītāju, jo šī jau ir ceturtā reize, kad viņai nākas lūgt zvanīt un izsaukt Semjuelu.

Neskatoties uz to, ka pleca traumas dēļ Vorenai ‘’vajadzētu’’ darboties tikai ar papīriem, turklāt veselība vēl neatļauj nokārtot pārbaudes, lai atgūtu tiesības nēsāt dienesta ieroci, Vorena nespēj tā vienkārši nosēdēt aiz galda sniegtās drošības, kamēr viņas kolēģi apdraud savas dzīvības. Varbūt dažs labs no viņiem apvainojas, uztverot to kā neuzticēšanos viņu darbam, bet Vorena tāda vienkārši ir. Viņai ir svarīgi redzēt pašai ar savām acīm, ne tikai izlasīt kāda cita rakstisku ziņojumu.

Floras stāsts diemžēl nav unikāls, katru dienu ir cilvēki, kuri no rīta izgājuši no mājām, vakarā tajās vairs neatgriežas. Ja pirms pieciem gadiem daudzu prātos bija Flora, tad tagad tā ir Stacey Summers. Varbūt tieši tas, ka Flora viņā saskata meiteni, kāda bija viņa pati pirms tika nolaupīta, kļūst par iemeslu, kas piesaista Floras uzmanību un novirza viņu uz pagātnes notikumu konfrontācijas ceļa!

Bernard Cornwell – Sword Song (The Saxton Stories #4)

1297150

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Kā jau to sola grāmatas vāks, tad liela daļa grāmatas veltīta Londonai, tās atkarošanai no pagānu kontroles. Pilsētas un Temzas upes stratēģisko un ekonomisko nozīmi pārvērtēt nevar, tādēļ jo svarīgāk ir tās iekļaušana Alfrēda pārvaldītajās teritorijās. Un kuram gan citam, ja ne kaujas laukā sevi pierādījušajam Uhtredam, tiek uzticēts tas melnais darbs gan izdomāt, kā to panākt, gan vadīt pašu uzbrukumu.

Londona vēl ir tālu no tās multimiljonu pilsētas, par kādu tā ir kļuvusi šobrīd, arī par sanitārajiem apstākļiem vai pat aromātu tā nevar lepoties. Kaut arī no romiešu laikiem joprojām ir saglabājušās akmens ēkas pieņemamā stāvokli, kuras stipri vien labāk pasargā no dabas stihijām, cilvēki māņticības un baiļu dēļ no spokiem labāk izvēlējušies būvēt jaunu. Ne reizi vien atrodam Uhtredu pārdomās un šokētu par to, kā gan cilvēki spējuši celt tādās būves salīdzinoši ar viņa laiku.

Uhtreda tēls turpina attīstīties, augt un paplašināties dziļumā, un šoreiz tas galvenokārt saistāms ar ģimenes pieaugumu, ar dēlu Uhtredu un meitu Stiorra, kas nozīmē zvaigzne. Viņš spēj būt gan taisns, izšķirot triviālus zemnieku strīdus, gan mīlošs un maigs, spēlējoties ar bērniem, bet tajā pašā laikā neviens neuzdrošināsies apšaubīt viņa lojalitāti un apņēmību, jo liktenis turpina piespēlēt kārdinājumus vai viņa prasmes kaujas laukā, pretējā gadījumā attiecīgā persona to ātri vien nožēlos, jau atrodoties citā realitātē.

Attiecības starp Uhtredu un Æthelflaed (brālēns no mātes puses) nebija tās labākās arī pirms Alfrēds izlēma izprecināt savu meitu Æthelred, bet pēc laulībām brālēna iracionālās greizsirdības dēļ, kā sekas var manīt uz jaunās sievas, šīs attiecības tikai pasliktina. Æthelflaed nevar cildināt par viņa taktisko gudrību, labāk izvēlas drošību aiz nocietinājumiem. Kad pēc katastrofālas sakāves uz upes, zaudējot 9 no 15 kuģiem, tiek pieļauts, ka divu ambiciozu dāņu karavadoņu rokās nokļūst karaļa meita, Alfrēda sapnis par vienotu salu zem viena karoga kārtējo reizi ir tuvu, lai kļūtu par alternatīvo vēsturi!

Vienu lietu, ko dāņiem var pārmest, ir viena galvenā vadoņa trūkums, kā Alfrēds. Pat ja kaut kur prātā ir vīzija par dāņu varu pār visu salu, katrs karavadonis vispirms domā par ātru, vieglu laupījumu, ļaujot personīgajām ambīcijām un/vai savstarpējām nesaskaņām stāties ceļā, lai beidzot reizi pār visām reizēm nodibinātu vispārēju dāņu varu.

Vēsturisko romānu sērijai, kura no grāmatas uz grāmatu nezaudē savu kvalitāti un šķiet esi tik tikko paspējis ieskrieties, kad ir jau pienākusi pēdējā lapaspuse! :)

Bill Willingham – Fables: The Deluxe Edition, Book Eight

17671951

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Pēc jau kārtējās transformācijas atpakaļ no vardes par cilvēku, Flycatcher atgūst atmiņas par Dzimtenē traģiski zaudēto ģimeni. Vispirms ir nepieciešams atvadīties un sērot, pat ja tikai atmiņās, bet mūžīgi četrās sienās no visiem novērsies nepaliksi, un kādām jeb Imperatoram/Džepeto par nodarīto ir pienācis laiks samaksāt!

Flycatcher transformācija nav tikai ārēja. Bez atgūtajām atmiņām viņš atgūst arī savu iepriekšējo es – princi Ambroziju (Ambrose), pārmaiņas ir tik lielas, ka pat jāuzmanās, lai nesajauktu ar kādu citu.

Fables_61.jpg

 

Bet, ja labi padomā, viss varētu būt bijis daudz sarežģītāk, ja ne kāds labs un savdabīgs lidojošais pērtiķis neatbrīvotu, iespējams, gadsimtiem ilgi pakārušos bruņinieka bruņās iesprostoto Lanselota garu. Apveltīts ar spēcīgu maģiju un Ekskaliburu, jaunizceptā prinča apņemšanās uz nosprausto mērķi vispirms tiek kārtīgi pārbaudīta. Ceļš nav viegls, bet, par laimi, to nenākas veikt vienatnē vai pat divatā, jo no jauna sastopam tēlus, kuri vairs nav starp dzīvajiem.

 

 

 

Bet varam būt droši, ka Džepeto tā vienkārši nesamierināsies ar jauna konkurenta uzrašanos un būs kārs pēc iespējas ātrāk un iespaidīgāk to iznīcināt, sūtot karaspēku pēc karaspēka tā, ka nevari saskatīt ne malu, ne galu, lai kā kukaini nospiest aizmirstībā jaunizveidoto karalisti un jau saknē iznīdētu jebkādu cerību ikvienam impērijā dumpinieciski noskaņotam.

Pasakains stāsts, kur līdz šim galvenokārt otrā plāna tēls – vienkāršais, draudzīgais apkopējs Flycatcher pakāpeniski pārtop par princi Ambroziju, kļūstot par visu Fables varoni un lielisku jaunās karalistes karali.

********Apzināto maitekļu zona********

Esmu priecīgs, ka ar šo grāmatu Fables stāsts nebeidzas, bet teorētiski šis būtu bijusi ideāla vieta, lai ar laimīgām beigām noslēgtu visu sēriju.

Bill Willingham – Fables: The Deluxe Edition, Book Five

13228239

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Pēc tam, kad Daiļais princis kļuvis par jauno Fablestown mēru, neviens nav manījis Boy Blue. Izrādās viņš pats uz savu galvu, līdzi paņemdams spēcīgus maģiskus priekšmetus/ieročus, devies uz dzimtajām zemēm, lai noskaidrotu naidnieku imperatora identitāti, glābtu savu lielo mīlestību Sarkangalvīti, kā arī veiksmes gadījumā aizsūtītu The Adversary tai saulē.

Protams, kā tas vienmēr notiek, nekas nenorit simtprocentīgi kā pēc plāna. Pārsteigumi sastopami gan saistībā ar imperatora identitāti*, gan ar Sarkangalvīti. Patika, ka no sava skatpunkta The Adversary nav nekāds super-ļaundaris un visa ļaunuma iemiesojums. Kas aizsākās, kā vecuma marasma mākta valdnieka nomaiņa, lai karalistē iestāties miers un normāla politika, soli pa solim kļuva par ieradumu, kas nereti tika izmantots jau vairāk savtīgiem mērķiem, līdz operāciju apmērs izauga pārāk lieli, lai tā vienkārši apstātos.

Klāt nāk arī vairāki jauni tēli, kā Sniega Karaliene Homelands stāstā, bet visvairāk to ir tikpat interesantajā Arabian Nights (and Days). Sinbads un Mauglis būtu tikai divi no viņiem, un arī King Cole atgriešanās ir krāšņa :) Par cik dažādie stāsti ar līdzīgu lielo nosaukumu man nepatika, biju bažīgs, ka var atkārtoties kaut kas līdzīgs. Par laimi, man kā lasītājam, bet ne grāmatas tēliem, tā nenotika, jo šoreiz nosaukums saistīts ar to, ka The Adversary nesen ir uzsācis jaunu paplašināšanās kampaņu ar uzbrukumiem arābu pasaku pasaulēm, ar nākotnes plāniem attiecībā uz Āziju un vēl vairāk. Arī šeit ceļš uz saprašanos, galvenokārt valodas un atšķirīgo kultūru nav gluds. Redzēs, vai kopīgais ienaidnieks spēs nogludināt domstarpības, lai apvienotu spēkus vienotā cīņā. Interesanti būtu arī redzēt, ka iesaistās Āzijas un citu pasaules daļu pasaku tēli.

Bet, kamēr Fables pilsētā un dzimtenē notiek tādi trakumi, Džeks izmēģina savu laimi Holivudā, lai no aizskatuves un ēnām padarītu savu pasaku tēlu par populārāko no visiem.

********Apzināto maitekļu zona********

*T.i. Džepeto, Pinokio un arī visu trešajā grāmatā sastapto viņa brāļu radītājs, kas savā ziņā ir pat loģiski.

Bill Willingham – Fables: The Deluxe Edition, Book One

6307040

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Iedomājieties pasauli, kurā visi zināmie pasaku un stāstu varoņi jeb Fables naidnieka jeb Adversary dēļ tikuši padzīti no savām zemēm spiesti pārcelties uz Ņujorku. Kamēr Fablestown karalis vairāk pilda reprezentatīvu lomu, patiesais spēks aiz visiem darbiem un lēmumiem ir Sniegbaltīte. Lielais ļaunais vilks (Bigbijs) nu ir tieši tas, kurš gādā par lietu kārtību. Un tā varētu uzskaitīt dažnedažādus pasaku tēlus, kuriem nācies adaptēties dzīvei pilsētā, bet ne visiem tas ir iespējams, ne visiem tas ir pa kabatai… Tie lūk tad spiesti dzīvot fermā un tās teritorijā, bet ne tālāk.

Pirmais stāsts Legends in Exile ir detektīvs, kur Džeks milžu bende aizelsies iebrāžas Bigbija kabinetā ar trauksmainu vēsti par to, ko atklājis Rose Red, Sniegbaltītes māsas, istabā – noklāta vienās asinīs, bet pašas Rose Red tajā nav.

Otrajā stāstā Animal Farm apskatīts, kas notiek, kad daļai maģisko radījumu ar Goldilocks un diviem no trim sivēniem* priekšgalā ir piegriezies tupēt fermā gluži kā vai cietumā, un viņos atmostas revolucionāru gars, kurš pieprasa ar ieročiem rokās beidzot atgūt zaudēto dzimteni. Un labāk esi ar viņiem nekā pret, jo citādi žēlots netiksi! Un lūk, šādā nokaitētā atmosfērā nokļūst Sniegbaltīte savā regulārajā vizītē uz fermu (šoreiz pat drusku ātrāk, kā parasti) kopā ar Rose Red.

Dažādi pārstāsti ar atpazīstamu pasaku varoņu stāstu motīviem nav jaunums, un par Fables varoņiem pirmoreiz jau pāris gadus atpakaļ dzirdēju/redzēju spēles The Wolf Among Us Let’s Play youtube video ietvaros. Šķiet noskatījos arī tikai pašu pirmo epizodi, un līdz šodienai biju paspējis piemirst. Personīgi šī pirmā reize, kad lasu ko tādu grafiskās noveles formātā. Par ilustrācijām un to kvalitāti nevar sūdzēties. Prieks vien skatīt un pētīt! :)

*Var būt ne speciāli, bet ar pilsētas cūkas frāzi saskatīju mājienu uz filmām Babe un Bave: Pig in the city :D

Paldies, Intam par iespēju izlasīt!

Stephen King – Song of Susannah (The Dark Tower #6) (Audio book)

5093

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster Audio

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Mia

Izmantodama situāciju, kamēr visi atvieglojumā svin uzvaru pār vilkiem, Mia pārņem kontroli pār Suzannas ķermeni, un ar Black 13 palīdzību nokļūst 1999.gada Ņujorkā, lai realizētu savu kvēlāko vēlmi – kļūt par māti. Mia reizē ir agresīva, bravūrīga un nikni aizstāv jebkurus draudus (izdomātus vai reālus) gaidāmajam mazulim*, bet tajā pašā laikā viņa ir ļoti kautrīga, nedroša un atkarīga no citu atzinības. Un, iespējams, tieši tas spiedis viņai noticēt Valtera dotajiem solījumiem, izbaudīt mātes priekus 5 vai 7 gadus, vai citu termiņu, jo jebkurš laika sprīdis taču ir labāks par nulli/neko.

Kultūra, tehnoloģijas un viss kas cits jaunais 1999.gadā ir šokējošs arī Suzannai, kāpēc no jauna uzvirmo Detas personība, bet vēl jo vairāk tas biedē Mia. Šis apstāklis dod lielisku iespēju pamazām dot Miai citu skatījumu uz notiekošo un pārvilināt viņu mūsu ka-tet varoņu pusē.

Roze un karaļi

Negaidītais pavērsiens pārējiem ka-tet biedriem, ieskaitot mācītāju Kalahanu (vismaz uz šo brīdi), spiež sadalīties divās grupās. Laiks, kura ritējums salīdzinoši mūsu pasaulē ir straujāks, pat nepieminot tā dīvainības Rolanda pasaulē, nepielūdzami rit uz priekšu, un, pirms Rolands un Edijs var pievērsties Suzannai, viņiem jāpaveic kaut kas tikpat, ja ne vēl būtiskāks. Jānodrošina, ka zeme ar īpašo rozi uz tās nokļūst viņu, nevis naidnieka (pastarpināti Crimson King), īpašumā. Jāsaka, ka Kalvins Tornis ir viens īpatnējs tips, par spīti viņa apsēstībai ar grāmatām, konkrētāk retu grāmatu uzpirkšanā pat tad, kad viņam skaidri ir pateikts dzīvot klusi un nepievērst sev uzmanību, nepieļaut, ka var viegli atrast. Tā vietā viņš to pilnībā ignorē, tikpat labi varēja izlikt sludinājumu. ‘’Lūdzu, esmu šeit’’ :D

Pavērsiens, kad Rolands un Edijs sastopas ar pašu Stīvenu Kingu, man bija pavisam negaidīts. Kaut arī nav ko brīnīties, jo jau Tumšā torņa ideja sevī ietver visu pasauļu eksistenci, tai skaitā to, kurā eksistē Kings kā rakstnieks, kā tēls. Šāda trika izmantošana izvēršas veiksmīgi, kas lielai daļai rakstnieku, manuprāt, beigtos briesmīgi. Pirmā reakcija, ieraugot Rolandu, saprotama, domājams daudziem būtu līdzīgi. Attiecīgajā mirklī Kings vēl nemaz nav sarakstījis tālāk par pirmajā grāmatā notikušo, tāpēc viņu sarunas varbūt ir pat vēl interesantākas. Vairākkārt pavīd ideja (varbūt vēlāk autora dienasgrāmatas fragmentos) par tādu kā nekonkrētu spēku, kas pieliek daudz pūļu, lai atturētu/nepieļautu, ka Kings raksta par Tumšo torni; nevarēju neiedomāties par Crimson King.

Vēl šis tas

Nekur nepazūd arī mācītājs Kalahans, Džeiks un Oy. Arī viņiem, pieaugot spēles likmēm, piedzīvojumi rit karsti.

Gluži kā The Waste Lands, arī Suzannas dziesma noslēdzas uz karājoties pāri klintij, bez apmierinājumu sniedzošām beigām. Pavisam nemanot būšu sasniedzis pēdējo Tumšā torņa sērijas grāmatu. Vēl tik daudz neatbildētu jautājumu!, kāpēc arī noslēdzošais stāsts mērāms virs tūkstoš lpp. Būs interesanti! :)

Noskatījos gaidāmās filmas treileri, un nebūt neesmu sajūsmā. Protams, tas ir gluži cits formāts un viens pret viens grāmatu nevar pārlikt uz ekrāna, bet tomēr… Turklāt, ja pareizi saprotu, visa sērija būs iestūķēta vienā filmā.

********Apzināto maitekļu zona********

*Vienlaikus viņa tikai tad, kad jau ir par vēlu, ierauga reālo situāciju, ka Valtera teiktais visu laiku bija vien tukši solījumi.

Jeff Smith – Bone: The Complete Edition (Bone #1-9)

92143

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Cartoon Books

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Phoney Bone pēc savas kārtējās neizdevušās mahinācijas tiek padzīts no Boneville (ne pirmoreiz), un tikai, pateicoties savu brālēnu Fone Bone un Smiley Bone palīdzībai, viņam izdodas paglābties. Pirmā grāmata sākas ar Bone brālēniem tuksnesī, kur karstums var pielikt ātru punktu viņu izglābšanās veiksmei. Par laimi, nejauši tiek atrasta karte uz ieleju, bet pēkšņs milzīgs siseņu bara uzlidojuma liek viņiem pašķirties. Rezultātā katrs no Bone brālēniem ielejā nokļūst pa vienam, kur viņiem lemts kļūt par nozīmīgu daļu tās episko mērogu piedzīvojumos!

Pirmie cilvēki, kurus Fone Bone sastop ir no pirmā skata vienkārša lauku meitene Thorn un viņas vecmāmiņa. Bet, notikumiem attīstoties, top skaidrs, ka neviena no viņām nav parasta. Viņas uzņem savā aizgādībā gan Fone, gan arī vēlāk abus pārējos, kuri pārbauda pacietības un viesmīlības līmeni līdz maksimumam. :D

Varens ir ne tikai grāmatas apjoms, bet arī saturs tur līdzi visu 1332 lpp garumā. Vēl tikai nesen, pirms 15 gadiem, noslēdzās postošs karš ar žurkradījumiem. Tas bija arī gals karalistei un vismaz oficiāli arī karaliskajai ģimenei. Tagad miers ir trausls, uz sabrukuma robežas un Bone brālēnu uzrašanās ielejā kalpo kā pēdējais piliens, kas atkal nosver kausus par labu kara takai. Bez tā visa vēl ir gan pūķi, gan noslēpumains ļaunais spēks ar atbilstošām manierēm un ļaunajiem smiekliem, kā arī visādi runājoši dzīvnieki, un vēl daudz kā cita aizraujoša.

Galvenie tēli Bone brālēni autoram sanākuši super! Fone Bone ir tas prātīgais, gudrais, kurš vispirms domās par citiem. Smiley Bone vienmēr un visu laiku gudro savu nākamo shēmu, ar kuru kļūt stāvus bagātam. Parasti tas iekļauj citu apčakarēšanu, bet pēc viņa loģikas, paši vien vainīgi. Un Smiley Bone ir mūžīgais optimists un jautrības avots; viņš arī parasti iesaistās brālēna shēmās, kamēr Fone pēc tam ir spiests gudrot, kā viņus paglābt. Smaids un smiekli par dažādām izdarībām garantēti.

the_bone_cousins_by_groovy_gecko-d72fvr9All_3_eds.png

Nezinu kā citiem, bet man Bone brālēni atgādināja trīs tēlus no animācijas pasaules – Ed (Smiley Bone), Edd (Fone Bone) n Eddy(Phoney Bone). Skatoties gadu ciparus Vikipēdijā, jāsecina, ka komikss bijis iedvesmas avots multenei (vērts noskatīties!), nevis otrādi.

Grāmata izpilda Prizewinner kategoriju manā bingo kartītē!

Paldies, Intam par iespēju izlasīt šo grāmatu! Šeit viņa paša viedoklis. Šeit vēl cits.

Mark Z. Danielewski – House of Leaves

24800

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Paldies Intam par iespēju izlasīt!

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Džonijs Truants pat nevarēja iedomāties, kā, līdz nepazīšanai, viens nakts vidū pacelts drauga zvans izmainīs viņa dzīvi un veselību*. Varbūt tāpēc, ka pats ir dzīvokļa meklējumos. Varbūt, jo pēc paša vārdiem Lude ir labs draugs, bet tā vietā, lai pasūtītu pāris mājās tālāk, viņš ļaujas sevi pierunāt apskatīt miruša večuka (Zampano) dzīvokli. Iespējams ar to vēl viss arī beigtos, bet sazin kāda impulsa mudināts Džonijs paņem līdzi Zampano sarakstītu, bet nepublicētu manuskriptu par filmu The Navidson Record.

Tālāk grāmata aiziet divās būtiskās sižeta līnijās – Zampano manuskripts un Džonija zemsvītras piezīmēm papildus jau esošajām. Galvenokārt uzmanība veltīta Zampano šīs filmas analīzei, kurā Will Navidson, foto žurnālists, kopā ar sievu Kārenu un diviem bērniem (arī suns, kaķis) nesen pārvākušies uz jaunu māju Virdžīnijā. Sākuma kadros viņš redzams laiski atpūšamies veranda, bet, kad ģimene atgriežas no Sietlas ceļojuma, viņi mājā ne no kurienes uzradušās durvis. Iespējams, Navidsoni līdz šim tās bija vienkārši palaidušās garām, bet, pārbaudot mājas plānus, sakritības nav. Kā arī, pārbaudot attiecīgās sienas garumu no iekšpuses un no ārpuses, rodas neatbilstība.

Navidsons kā nevar tā nevar tikt skaidrībā, kur rodas kļūda, lien vai no ādas laukā!, tāpēc Vils iesaista papildspēkus sava dvīņubrāļa Toma personā, bet arī tā gudrāks neviens nepaliek, un, kas sākas pavisam nevainīgi, pāraug par pavisam citu mošķi/briesmoni. Mājas visatļautība nebeidzas vien ar durvīm!** Atsauca atmiņā izcilu mini TV seriālu Rose Red ar citu māju ar mainīgu izkārtojumu, kur arī šausmu elementa pavairāk.

House of Leaves ieintriģēja jau ar pašu sākumu, Džonija ievadvārdiem, tāpēc, kad ar pirmo nodaļu tas mainījās, gribējās ātrāk tikt atpakaļ pie Džonija balss, uzzināt ko vairāk. Par laimi, Zampano, The Navidson Record un māja visai ātri lika mainīt domas. :)

Grāmatas formāts un lielais lpp apjoms nešķita piemērots mīksto vāku formātam. Tādēļ neklausīju dažām zemsvītras piezīmēm skatīt pievienoto materiālu grāmatas beigās. Varbūt tā kaut ko palaidu garām, bet nešķita tā vērts, lai saraustītu lasīšanu. Ar visu to stāsts šķita pabeigts. Interesants šķita neparastais teksta izvietojums grāmatā, kur vietām atvērumā ir vien daži teikumi un vai pat pāris vārdu, kas piešķīra jaunu, savādāku dinamiku, un vietām pat nākas grāmatu grozīt riņķī otrādi, lai varētu izlasīt, kas rakstīts. Labi, ka nenācās lasīt transportā vai kur citur. :D

Sižets nepavisam nav lineārs un raiti, secīgi pasniegts, un arī jau pieminētās teksta formas īpatnību dēļ var gadīties, ka sanāk nepatīkama vilšanās. Bet, ja patīk palauzīt galvu un labā nozīmē blīvi teksta/sižeta džungļi, kuriem nākas lēnām brist cauri, tad var droši ņemt rokā. Paldies tām pustukšajām lapaspusēm, jo lasīšanas temps sākumā nebija diži ātrs. :D

Šeit paša Inta, kā arī Mairitas viedoklis.

********Apzināto maitekļu zona********

*Varbūt daļu vainas jāuzņemas pašam, nevis jāvaino manuskripts, jo diezin vai narkotiku lietošana nāk par labu veselībai un psihei.

**Aiz tām tālāk turpinās piķa tumsā ieslēpts koridors ar neskaitāmiem gaiteņiem, gluži kā Mīnotaura labirints. Arī šeit loģika neiet kopā ar kaut ko tik apjomīgu, kam pat ar nedēļu nepietiek, lai visu izpētītu, kur kāpnes brīžiem pārsniedz Zemes diametru!, tāpēc jāiesaista profesionāla ekspedīcija. Bet, vai maz to ir iespējams paveikt, ja nepārtraukti draud jau esošo telpu, gaiteņu un kāpņu izmēru pārmaiņas, un jaunu rašanās.

It kā ar briesmām jau tā nepietiktu, bet ekspeditoriem virzoties aizvien dziļāk mājā, viņi sadzird tādus kā rūcienus. Vai līdzīgi kā Mīnotaura labirintā arī šajā mīt monstrs, vai arī skaņa rodas mājas pārvērtību laikā? Varbūt izskaidrojums drīzāk meklējams ārēju maņu stimulu trūkumā. Patika ideja, ka durvis/gaiteņi ieved kādā citā dimensijā, ar ko varētu skaidrot īpatnējos apstākļus.

Hajime Isayama – Attack on Titan, Volume 8 (Attack on Titan #8)

17450822

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kodansha Comics

Kā tiku pie šīs grāmatas?

Lejuplādēju no www.

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Varbūt šis tas no oktobra beigām piemirsies, bet patīkami atgriezties titānu (apdraudētā) pasaulē, kur vieniem katra diena varbūt arī pēdējā, bet tajā pašā laikā aiz divu iekšējo sienu dzīvojošie tā pieraduši pie drošības, ka titāna parādīšanās aiz Wall Rose ir kaut kas pilnībā neiedomājams un pirmajā brīdī absurds.

Tomēr miera periods jau sen kā ir beidzies, un pēc lielajiem stāsta pagriezieniem* šajā voljumā, aizvien akūtāks kļūst jautājums, kurš ir ienaidnieks un kurš sabiedrotais! Kuram vari kritiskā brīdī uzticēties? Tas, ka Erens, arī būdams titāns, ir cilvēces pusē, pierādās, kad ir jāstājas pretī siev.titānam.

Attack on Titan, Volume 8 izpilda Horror kategoriju manā bingo kartītē.

********Apzināto maitekļu zona********

*No kuriem pirmais, un gandrīz jau uzreiz pašā sākumā, saistīts ar sieviešu titāna identitāti – viena no Erena, Armina, Mikasas un daudz citu treniņu biedrenēm Annie Leonhart, tā teikt savējā. Patika, ka līdz pirmajam action ainām ilgi nav jāgaida.

Bet otrs, gribētos teikt, ka pat vēl pārsteidzošāk/šokējošāk bija ieraudzīt collosal titan (vaibstus) iemūrētu Rozes sienā. Par laimi, pēc padoma no jaunās reliģijas sludinātājiem, kuriem sienas ir bez maz dievu statusā, izdodas nokontrolēt situāciju un neļaut titānam pamosties. Kaut arī tas sniedz jaunas atbildes, jautājumu paliek arvien vairāk. Vai titāni ir iemūrēti viscaur sienai vai arī ir tika viens vienīgs? Vai viņi mērķis pirms gadsimta bija pasargāt cilvēces paliekas? Un pats galvenais kā tas var būt, ka mācītāji par to jau zināja?