Iepalicēji #15

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

War of the Wolf (The Saxon Stories #11) by Bernard Cornwell

Beidzot sērijas desmitajā Flame Bearer grāmatā Uhtredam aptuveni 60 gadu vecumā, pēc gadu desmitiem ilgas karošanas kristiešu labā, tika ļauts atgūt dzimto un brālēna uzurpēto Bebanburgas cietoksni, bet par skādi Uhtredam viņa stāsts nebeidzas ar laimīgi līdz mūža galam un idilles vietā viņam joprojām nākas reizēm cīnīties pienaglotā dieva pusē.

Blakus Uhtredam parasti varēs atrast viņa uzticamo palīgu un labo roku īru Finan, bet bez viņa būtiska loma jau vienpadsmitajā sērijas turpinājumā ir viņa vecākās meitas vīrs Sigtryggr. Diemžēl iemesls tam ir traģisks, un manifestējas kārtējā vikingu iekarotāja veidolā. Šoreiz vārdā Sköll, kurš tika padzīts no Īrijas salas, bet par spīti tam, lielākoties ar iebaidīšanas taktiku, ir spējis noturēt padoto uzticību, lai mēģinātu izkarot vietu uz blakus esošās lielākās salas. Tieši ap Sköll lielā mērā vijas grāmatas pamatsižets un Uhtreda uzmanība ir piesaistīta viņam, lai atriebtu zaudēto meitu.

Bet grāmata, protams, nav tikai un vienīgi par un ap to, bet arīdzan kā abi, Uhtreds un Sigtryggr, ir palikuši kā pēdējie pagānu valdnieki, un cik gan ilgi vēl viņiem tādiem izdosies palikt, vai pēc viņiem mazs vēl kāds būs, kas pielūgs Toru, Odinu u.c., un vienlaikus kontrastu starp abiem, kuri nevajā kristiešus savā pārvaldītajā zemē, ko nevar teikt par kristiešu karali Edvardu. Nevar noliegt, ka Edvards tēva Alfrēda sapni par vienotu salu zem viena karoga savā valdīšanas laikā ir pietuvinājis tuvāk realitātei. Tomēr vienlaikus no labas dzīvošanas brašais un spēcīgais jauneklis ir kļuvis par apresnējušu un slimīgu vīru, kura vietu iekāro dažs labs sabiedrotais. Ja ne gluži sev, tad noteikti radiniekam, kurš tikai pēc pielabināšanās baznīcai tiek atzīts, kā leģitīms pirmais kandidāts rindā uz troni.

War of the Wolf tās sērijas faniem domāju, ka neliks vilties, un kaut arī Bebanburgas Uhtredam priekš viņa laika būt ne tikai dzīvam, bet arī vēl piedalīties kaujās, šķiet ir retums, tas neliedz viņam veikt brīnumus, vairāk paļaujoties jau uz stratēģiju.

***

Crimson Lake (Crimson Lake #1) by Candice Fox

Teds Konkafi no lielpilsētas Sidnejas pārceļas uz Crimson Lake mazpilsētu ar cerību atsākt mierīgu un rāmu dzīvi, īpaši neizcelties un būt vienkāršam ierindas iedzīvotājam. Vienīgi iemesls tik krasai dzīves maiņai ir bēdīgi īpašs – apsūdzība mazgadīgas meitenes nolaupīšanā un izvarošana, kas nenonāk līdz tiesai pierādījumu trūkumu dēļ.

Darbs policijā zaudēts, kur vien dodies ne tikai Tedu atpazīst (nepalīdz arī neierastais uzvārds), bet vēl ir labi, ja tikai nosodoši uz viņu noraugās. Jau no pirmās nodaļas, Crimson Lake ir no Teda skatpunkta, Teds pastāv uz to, ka apsūdzība ir nepatiesa un policija (bijušie kolēģi) ir iefokusējušies uz nepareizo mērķi, kamēr patiesais ļaundaris ir brīvībā. Sākumā vēl šķiet, ka grāmtas būtība būs izkost, vai Tedam var uzticēties, vai arī viņš tikai cenšas aizmālēt acis. Tomēr tas ir tikai viens no grāmatas aspektiem. Apsūdzības nenonākšana līdz tiesas zālei neliedz visai pasaulei ar mediju skaļajiem virsrakstiem priekšgalā uzvesties tā it kā Tedam būtu jāpierāda nevainīgums noziegumā, nevis apsūdzībai bez šaubām pierādīt, ka tieši Teds ir tas nelietis.

Crimson Lake miests izceļas ar neparastu privātdetektīvu firmu, kuras dibinātāja Amanda pati ir ar kriminālu pagātni, kura vienīgā Tedam pēc visas neslavas vēl dod darbu un iespēju pierādīt sevi, turklāt vēl jomā, kurā lieti noder policijā iegūtās iemaņas. Paralēli dinamiskai attīstībai Teda un arīdzan Amandas lietās, abu pirmā kopīgā izmeklēšana saistīta ar pazudušu populāru rakstnieku. Pavērsieni abās galvenajās sižeta līnijās liks šķirt nākamo lapaspuses minūti bez pauzes.

***

Wild Cards III: Jokers Wild edited by George R.R. Martin

Ar trešo Wilds Cards stāstu krājumu šoreiz piedzīvoju dziļu vilšanos. Lielākā kļūda šoreiz bija dažādu autoru sarakstītos stāstus miksēt kopā un rotēt pēc kāda Mārtina izvēlēta principa. Viens ir vienotas tematikas un pasaules stāsti, kuri beigās kopā labi veido vienu lielu bildi, bet kas cits, ja ik pa brīdim viens tiek aprauts, lai turpinātu citu arī iepauzētu noveli/stāstu. Arīdzan atšķirībā no pirmajiem diviem krājumiem, kurus ierunāja viens cilvēks, šoreiz bija vesels ansamblis, kas citreiz ir tieši tas kas vajadzīgs, bet ar Jokers Wild audio producentiem šoreiz sanāca nošaut greizi, tā kā pat ierunātāji (dažs labs, protams, izcēlās uz citu fona) nespēja pacelt vispārējo iespaidu.

Bernard Cornwell – The Flame Bearer (The Saxon Stories #10)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Cik neskaitāmas neskaitāmas reizes Bebanburgas Uhtreda plāni atgūt dzimto cietoksni nav tikuši novirzīti otrajā vai pat trešajā plānā, jo vajadzība palīdzēt vispirms karalim Alfrēdam, tagad viņa dēlam vai kādam citam kristietim, no kuriem vien retais atdarītu ar to pašu, ja Uhtredam būtu līdzīga vajadzība pēc palīdzības, armijas papildspēkiem. Arī tagad, grāmatas sākumā, kad jau Bebanburgas aizsargsienas ir tikpat kā ar roku aizsniedzamas, notikumu pavērsieni tā vien šķiet speciāli sazvērējas, lai kārtējo reizi atstātu Uhtredu ar garu degunu. Bet ne šoreiz!

 

Uhtreds vairs nav nekāds jauneklis. Mati jau šur tur sāk sirmot, dēls Uhtreds (pie sevis saucu par Uhtredsonu) jau pats ir liels karotājs, bet neviens vēljoprojām uz kaujas lauka nesāk līkt ceļiem trīcēt, kā apziņa, ka pretējā pusē atrodas Bebanburgas Uhtreds. Kaut arī viņa spriganās dienas ir aizgājušas un reizēm šis tas iesāpas, tad vēl joprojām uz mūsdienu Lielbritānijas salas nav uzradies kāds cits līdzvērtīgs karavadonis. Uz viņa talants pārvērst šķietami bezcerīgu kauju sev par labu ir tik izteikts un zināms, ka nereti naidīgi noskaņotie viena vienīgā pienaglotā Dieva pielūdzējiem, kuri citkārt ar kliegšanu pieprasa vai nu citu pāriešanu viņu ticībā, vai šo ķeceru iznīcināšanu, neatliek nekas cits, kā vērsties pie Uhtreda par spīti tam, ka viņš joprojām pielūdz Odinu, Toru un pārējos vecos dievus.

Desmitā grāmata The Saxon Stories sērijā The Flame Bearer ir trakoti īsa, vien dažas lapas virs trīssimts, kas atstāj labu mazuma pēcgaršu. Prasās vēl! Labi, ka sērija ar šo nebeidzas (teorētiski nevarētu tam piesieties) un nedomāju, ka līdz #11 grāmatai paies tik ilgs laiks, kā starp devīto un šo. Drusku jau bažījos, vai tik nebūšu piemirsis tēlus kurš ir kurš, neskaitot pašu galveno, bet Kornvela rakstnieka talants ir tik labs, ka jau no pirmajām lapaspusēm sajutu, ka varu nomierināties, jo esmu prasmīga autora rokās, kurš zina, ko dara un kā to paveikt.

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxon Stories #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Saksiešu izkaroto salas daļu kārtējo reizi apdraud jauns skandināvu iekarotājs, šoreiz Ragnall Ivarson izskatā, kurš vairs nejūtas gaidīts blakusesošajā Īrijā, kādēļ tagad nolēmis kļūt par visas Lielbritānijas salas valdnieku. Par nelaimi viņam, šī grandioza mērķa ceļā atrodas viens makten liels šķērslis, kuru līdz šim nav izdevies nevienam pārkāpt, un tas ir Bebanburgas Uhtreds.

Par grāmatas kvalitāti nevar sūdzēties un tā neizkrīt ārpus sērijas iepriekšējo grāmatu ierindas, raiti lasās un ir labi uzrakstīta, bet to pašu nevar teikt par grāmatas intrigu, jo ir visai viegli paredzēt Uhtreda un Ragnala militārā konflikta kulminācijas kaujas iznākumu. Un arī ceļojums no punkta A, Ragnala ierašanās uz salas, līdz punktam Ž nav ar pašu lielāko spriedzi vai cita veida jaunatklājumiem, kas papildinātu standarta sižetu. Tas papildus tam, ka lasu grāmatu apzinoties, ka sērijā jau ir iznākušas vēl divas.

Uhtreds turpina būt mistisks gan pats sev, kādēļ viņš, kurš tic Toram un citiem ne-kristiešu dieviem riskē šī viena Dieva piekritēju vārdā un interesēs, gan citas ticības brāļiem un māsām, kuriem prātā ir cēlākais no visiem mērķiem – iznīdēt visus sastaptos kristiešus. Uhtreda nesaskaņas un domstarpības gandrīz ar jebkuru priesteri jau gaidu ar zināmu smaidu, kā gan šoreiz izvērtīsies verbālā divkauja, ir daži reti izņēmumi, kuri Uhtreda acīs tiešām dara labu un nevis vispirms bāž zeltu savās kabatās.

Vairrākārt tiek atkārtotas un uzsvērtas Ragana Ivara dēla negatīvās īpašības, kas jo vieglāk padara viņa armiju ‘’izkušanu’’. Jau tā vikingu armijas ir slavenas ar to, cik ātri līderi paliek bez plaša atbalsta, kad to armijas sastop pirmās grūtības un vairs nav tik viegli iekarot jaunu zemi un laupīt mantu, lopus un vergus, bet vēl jo grūtāk ir tad, ja karavadonis izmanto bailes kā pamatlīdzekli, lai nodrošinātu kontroli pār padotajiem.

Iekš Warriors of the Storm nenotiek nekas diži liels, var lasīt arī sērijā ne pēc kārtas un tad ķerties pie sākuma, bet vairāk rekomendējams jau esošiem sērijas cienītājiem, kuri pakāpeniski nonāk līdz šai.

Pirmdienas teikums #154

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

The Danes permitted Christian churches, but if I had tried to make a shrine to Odin on Saxon land the Christian priests would be sharpening their gutting knives.

Bernard Cornwell – The Pagan Lord (The Saxon Stories #7)

Bernard Cornwell – The Pagan Lord (The Saxon Stories #7)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Kopš mēs pēdējoreiz atvadījāmies no Uhtreda, un jau tad viņš vairs nebija nekāds jauneklis, ir pagājuši veseli astoņi gadi. Ņemot vērā gan laika periodu, gan Uhtreda iemīļotāko nodarbi, lielākā daļa varētu sevi uzskatīt par (laimīgiem un) veiksmīgiem, nodzīvojot līdz 50 gadu vecumam, un Uhtreds tāds noteikti neattur. Turklāt bārdā un matos iezadzies sirmums nebūt neattur viņu no zobena vicināšanas!

Neskaitot pa kādam reidam šur un tur gar teritoriju robežām, šos astoņu gadus ir bijis miers. Laiks, kurā tādi vīri kā Uhtreds lielākoties ir spiesti garlaikoties, bet priesteriem pa to brīdi iešaujas prātā domā, vai maz tādi ir vajadzīgi. Savu nepatiku un naidu no priesteru puses kā vislielākais un nosodāmākais pagāns, pielūgdams vecos dievus, nevis kristiešu greizsirdīgo pienagloto, izpelnās Uhtreds, kurš nav slēpis, ka jūtas ir abpusējas, kas noved pie pirmā lielā grāmatas sižeta virzošā notikuma (kopumā saskatīju trīs) – Uhtreda konflikts ar baznīcu, dzimto māju/Bebanburgas cietokšņa ieņemšanas mēģinājums, un lielā kauja ar dāņu karavadoņu karaspēku.

Pirmais – Uhtreda ķīviņš ar baznīcu

Padzirdējis, ka viņa vecākais dēls (pēc ģimenes tradīcijām arī vārdā Uhtreds) grasās kļūt par pilntiesīgu priesteri, un Uhtreda acīs, kuram par visu augstāk ir kaujās nopelnītā reputācija, lielāks negods nav iedomājams un viņš steidz iejaukties. Tad lūk viena šāda sakarsēta konfrontācijas situācija, kad ne viena, ne otra puse nevēlas ieklausīties, bet par katru vari cenšas panākt savu, rezultējās ar to, ka Uhtreds pavisam nejauši, gribēdams vien apdullināt, nogalina klātesošo abatu, automātiski ieceļot viņu svēto kārtā. :D Un tas tikai baznīcai ir nepieciešams, viņiem nemaz nerūp, ka Uhtreds tā nebija domājis; kā nekā paši vainīgi, ka taisa krustus ar spiciem galiem!

Dusmu izvirdumā Uhtreds publiski atsakās no dēla, un zinot nedaudz no mitoloģijas, ironiski pārsauc viņu par Jūdu, bet daļēji Uhtreds var būt atvieglots, kar līdzās ir vēl 20 gadīgais dēls Osberts (tagad Uhtreds), kuram zobens ir krietni vien tuvāks.

Otrais – Bebanburgas sapnis

Jau kopš sērijas sākuma, kad Uhtreda tēvs krita kaujā ar dāņiem, viņš pats, puika būdams, nokļuva šo dāņu gūsta, bet tēva brālis uzurpēja Bebanburgas troni, sapnis par Bebanburgas cietokšņa atgūšanu nekas vairāk par optimistisku domāšanu arī nav bijis. Līdz šim…*

Trešais – Lielā kauja

Atliek dāņu ilgām par visas salas iekarošanu un Veseksas karalistes bagātību sagrābšanu atjaunoties ar jaunu sparu, lai priesteru attieksme pret Uhtredu mainītos par 180 grādiem; ‘’pēkšņi’’ viņš atkal ir makten noderīgs. Atkal var priecāties par graujoši vienreizējiem kauju aprakstiem.**

Un vēl šis tas

Fascinējoši vērot Uhtredu viņa melanholiskajās pārdomās, vērojot Romiešu celtās būves, kuras lielākā daļa izmanto pat diži nepiedomājot pie tā, un prātojot, kā gan kāds būtu vārējis pārspēt tādu spēku, kuru celtās būves saglabājas vēl gadsimtiem ilgi, salīdzinoši ar pašiem.

Lai neriskētu uzdurties kādām maiteklim, neesmu pētījis, bet interesanti, kā autors būs izvēlējies virzīties sērijā tālāk. Kas zin, varbūt uzzināsim kaut ko no tukšajiem gadiem. Un The Pagan Lord kārtējo reizi apliecina, cik laba ir šī sērija! :)

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaut arī ar vecumu un gadu gaitā iegūto pieredzi Uhtreds pielieto vairāk stratēģijas un taktikas, nevis tikai pielieto brutālu spēku, cerot uz to labāko. Bet grūti atcerēties, vai Uhtreds ir rīkojies vēl trakāk, par cik pēc abata nogalināšanas, Uhtreds knapi izglabās no priesteru kūdītas nolinčošanas bija spiest palikt vien ar 30+ uzticamākajiem karavīriem (pat ne pilna kuģa komanda).

**Diemžēl Uhtreds atkal pēdējā mirklī tiek izglābts no drošas sakāves pretinieka nomācošā skaita dēļ, kad palīgā ierodas karaļa karaspēks un maina kaujas gaitu. Tāda drusku nepatīkama tendence. Toties smagais Uhtreda stāvoklis, ar kādu noslēdzas grāmata (kārtīgs klifhengeris) liek šaubīties, vai Uhtreds, ja izdosies atkopties, vēl spēs iziet kaujas laukā!

Bernard Cornwell – Death of Kings (The Saxon Stories #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.75/5

Manas pārdomas

Kopš sērijas piektās grāmatas The Burning Land atkal ir pagājuši pieci gadi, kuru laikā Alfrēda veselība ir gājusi tikai uz slikto pusi. Tāpat kā daudzi citi, arī Uhtreds sliecas domāt, ka pēc karaļa nāves jāseko drīzam dāņu uzbrukumam, lai izmantotu pretinieka vājuma brīdi un ar vēl nebijušu karavīru skaitu vēlreiz mēģinātu iekarot Veseksu.

Kaut arī Uhtreds visu laiku ir bijis Alfrēda izveidotās, tagad vecākā dēla Edvarda pārvaldītās, karalistes zobens un vairogs, līdz šim tas nav īpaši atspoguļojies atlīdzībā nedz dārgmetālos, nedz ar zemi vai plašu komandējamo karavīru skaitu, un tikai atrašanās uz nāves gultas kaut ko maina, lai nodrošinātu, ka Uhtreds dod zvērestu Edvardam arī turpmāk turpina, ko līdz šim viņš The Saxons Stories sērija ir tik labi piepratis.

Bernards Kornvels atkal izceļas ar izciliem kaujas ainu aprakstiem, kuros zobenu dziesma, atrodoties aiz lapaspušu dotās drošības, ir visnotaļ saistoša. Uhtreds var izpausties uz nebēdu un var tikai apskaust viņa veiksmi palikt dzīvam. Īpaši ņemot vērā, ka grāmatas beigās Uhtreds ir 45 gadus vecs, bet pretī stājas puiši, kuriem pēc vecuma viņš varētu būt tēvs. Ir patīkami vērot, kā Uhtreds izmanto gadu gaitā uzkrāto pieredzi un ir stipri labāks stratēģis.

Brīžiem var tikai aiz līdzjūtības just līdzi Uhtreda mūžīgajai cīņai ar garīdzniekiem, kuriem, kaut arī ne tik ļoti kā pie Alfrēda, joprojām ir ievērojama ietekme lēmumu pieņemšanā. Attiecība pret tēvu Edvards nav tik izteikti reliģiozs, bet nevarētu teikt, ka tādēļ viņu loma mazinātos. Tomēr divos jautājumos Edvards iet tēva pēdās. Pirmkārt radīdams bastardus (turklāt divus), un otrkārt par spīti Uhtreda ieteikumiem neriskēt un likvidēt mazos, kamēr viņi vēl nerada draudus, atšķirībā no Alfrēda brāļa (karalis pirms Alrēda) dēla Æthelwold, kurš jūtas dzīvē apdalīts pēc tam, kad tronis pēc tēva nāves netika piešķirts viņam un tagad neapjauš, ka dāņi viņu tikai izmanto.

Pieminēšanas vērta ir Uhtreda reakcija uz to, kad viņš piedāvā, lai priesteri tad iet karot un kareivjiem lai dod pārvaldīt baznīcu. Kā arī ar smaidu var atcerēties Uhtreda reakciju no iepriekšējās grāmatas, ka varbūtība par kristiešu vajāšanu romiešu laikā ir pārāk laba, lai būtu patiesība. :D

Tomēr dažādu faktoru sakritības dēļ dāņi kā neuzbrūk tā neuzbrūk, un kamēr vairums brēktin brēc slavas dziesmas kristiešu Dievam, Uhtreds nav muļķis un saprot, ka agri vai vēlu, bet dāņi uzbruks. Bezmaksas lūgšanas šķiet daudz vilinošākas, nekā naudas izmaksas karavīru un nocietinājumu uzlabošanai. Uhtreds var vien ar apbrīnu nolūkoties uz romiešu būvēm, kuras nav sabrukušas pat simtiem gadu pēc viņu prombūtnes, kamēr pašu koka būves pēc pāris gadiem jau sāk pūt.

Biju domājis uz laiku apstāties sērijā pēc šīs grāmatas, bet labi, ka pārskatīju Reading and Writin podkāstā intervēto autoru listi, jo, kaut arī esmu šobrīd ticis līdz 133.epizodei, 178.epizodē Bernards Kornvels tiek intervēts saistībā ar astoto sērijas grāmatu The Empty Throne. Pēc tās gan sērijas noslēdzošo daļu atlikšu uz vēlāku laiku.

Pirmdienas teikums #150

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

There had once been a great church north of the river, and King Offa, the tyrant of Mercia, was supposedly buried there, but the Danes had burned the church and dug up the king’s grave to seek whatever treasure might have been interred with his corpse.

Bernard Cornwell – Death of Kings (The Saxton Stories #6)

Bernard Cornwell – The Burning Land (The Saxon Stories #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

The Saxon Stories sērijas piektā The Burning Land grāmata aptver 892.-893.gadu, kad Veseksu joprojām apdraud jauni dāņu karapulki, un neko nelīdz iepriekš uzvarētās kaujas (un pat šajā grāmatā izcīnītās), ja nevari uzvaras atkal un atkal atkārtot. Kopš iepriekšējās Sword Song grāmatas ir pagājuši pieci gari gadi, kuri Uhtredam šķiet pavadīti sargājot Londonu. Alfrēds jau agrāk bija diezgan slimīgs, bet pēdējā laikā veselība ir pasliktinājusies un aizvien izteiktāk jūtams, ka līdz viņa (dabiskajai) nāvei nav ilgi atlicis. Tieši to pašu sajūt arī uz salas esošie dāņu karavadoņi kā Harald Bloodhair vai Haestan, kuri labprāt pieliktu punktu Alfrēda sapnim par vienotu Angliju. Klīstošas runas par Alfrēda vājumu vai pat baumas par nāvi un Veseksas ievainojamība vilināt vilina jaunus laimes meklētājus.

It kā jau būtu, kam pēc viņa pārņemt troni – Alfrēda vecākais dēls Edvards, neskaitot teorētiski vēl citus kandidātus ar pamatotiem iemesliem, bet Edvards vēl nav radījis savam vārdam spēcīgu reputāciju, un tieši Alfrēda bailes par to, ka pēc viņa nāves viss paveiktais var aiziet nebūtībā, un viņa vēlme ar zvērestu piesaistīt Uhtredu, kalpot Edvardam, kļūst par vienu no ieganstiem, kas liek Uhtredam pakārdināt sevi ar ideju pievienoties dāņiem, kas nebūt nebūtu pirmā un droši vien vēl ne pēdējā tāda iespēja Uhtreda dzīvē.

Nevar noliegt vienu faktu. Iespējamība, ka mūsdienās pastāvētu Lielbritānija, ja saksiešu pusē nebūtu cīnījies Uhtreds, būtu visai niecīga. Vēl jo vairāk, ja iedomājamies izdomāto Uhtredu cīnāmies dāņu pusē, vai arī, ja dāņi spētu labāk sadarboties un koordinēt stratēģiju, tad šodien visticamāk sala būtu viena liela Dāņu zeme. Iespējams, viņa vietu būtu ieņēmis kāds cits brašs karavīrs kā Steapa Snotor, kurš kā Tasmānijas velns var izbrāzties cauri naidniekiem, bet nosarks augstdzimušākas dāmas priekšā, vai Finan – īrs, kuru dažs labs nenovērtē viņa īsā auguma dēļ līdz ir par vēlu. Bet tā jau ir vieta citām spekulācijām vai vēsturiskajiem romāniem. :)

Tikmēr pats Uhtreds piekļūst rokas stiepiena attālumā no sava sapņa, atgūt Bebanburgas cietoksni, kuru, kā arī titulu, pēc viņa piesavinājās tēva brālis. Bet pagaidām nekas vairāk par sapni arī nevar būt, jo viss atduras pret nepietiekošiem resursiem (gan cilvēku, gan finansu), lai atkarotu gandrīz vai neiekarojamās mājas. Var jautri pasmaidīt par ainām no Uhtreda vecumdienām, kad viņu pārņem dusmas par to, ka uzvaras kaujās, izcīnītas galvenokārt viņa līdzdalības dēļ, tiek piedēvētas bezmaz jebkuram citam, bet ne viņam, kādēļ bez žēlastības sadedzina priesteru rūpīgi pārrakstītās vēstures annāles. Kas zin, varbūt saprastu, ja zinātu, ka ir izdomāts tēls. :D

Autors lieliski savij izdomāto un reāli notikušo, tas sanāk tik smalki, ka rodas pat vēlme izlasīt arī kādu non-fiction žanra grāmatu par attiecīgo laika periodu! :)

Pirmdienas teikums #148

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

The way to wealth is to become a Christian bishop or a monastery’s abbot and thus be imbued with heaven’s permission to lie, cheat, and steal your way to luxury.

Bernard Cornwell – The Burning Land (The Saxon Stories #5)

Pirmdienas teikums #143

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Instead he sent a servant who demanded that I go to him on board the Heofonhlaf and so I took off my boots and trousers and waded through the glutinous muck before hauling myself over the ship’s side.

Bernard Cornwell – Sword Song (The Saxon Stories #4)