Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Dan Simmons – The Terror

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Divu Lielbritānijas karaliskās jūras flotes~ kuģu HMS Erebus un HMS Terror ekspedīcija ar mērķi atrast un izkuģot North-west ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu caur Ziemeļu Ledus okeānu. Viss šķietami sagatavots pēc labākās sirdsapziņas veiksmīgam iznākumam. Kuģi aprīkoti arkitskajiem apstākļiem kā neviens cits kuģis pirms tam, arī pārtikas krājumi iepirkti ar rezervi, papildus tam iegādāts krietns daudzums ogļu, lai varētu darbināt necilus tvaika dzinējus uz katra kuģa, kuri palīdzētu tikt uz priekšu cauri ledājiem. Vienīgais, ka dzinēji paši kā tādi nav tie jaudīgākie, kas pasaulē eksistē, ievietojot lielākus izmēru un tonnāžas dēļ būtu jāietaupa uz kaut ko citu.

Starta laiks 1845.gada rudens un sākums ir gana daudzsološs, bet ilgi tam tā nav lemts turpināties, abiem kuģiem iesalstot ’46/’47.gada ziemā. Turklāt vēl laikapstākļiem atklātā vietā, kurā kuģu apkalpei tie ir vēl skarbāki nekā citur kāda līča vai salas pasargātiem turpat netālu. No kā (iesalšanas) gan būtu bijis iespējams izvairīties, ja vairums personāžu ar ego, ambīcijām un sapņiem par ātru un veiksmīgu ekspedīciju ieklausītos mazākumā, kuriem muguras smadzenes un pieredze brīdina par potenciāliem un kārtīgiem sarežģījumiem, par varbūtējiem neraksturīgākiem un bargākiem laikapstākļiem. Kādi arī pienāk nākošajā ‘’vasarā’’, kura tā arī neļauj ledājiem pietiekoši atkust, nolemjot abus kuģus vēl vienai ledū ieskautai ziemai.

Ja vēl nepietiktu ar arktiskajiem apstākļiem 19.gs vidū bez šodienas (21.gs) ērtībām, tad autors savas grāmatas varoņiem piešķir papildus paranormāla rakstura grūtības. Divreiz lielāks, daudzkārt spēcīgāks un veiklāks par ledus lāci, Erebus un Terror kuģu eksistenci nolādējis kāds pārdabisks radījums, kura iespēju robežās ietilpst spējas nemanītam pagrābt kādu nelaimīgo sardzē uz nakti nostādītu jūrnieku. Nav grūti iedomāties, kā jau tā māņticīgos jūrniekus ietekmē šāds pavērsiens, kad tā vien šķiet viņus apsēdusi pati Nāve. Radījums ar prātu un viltību, izmanību; neuzbrūk akli vai pārtikas pēc.

No grāmatas varoņiem un kuģa apkalpes ir gan krietni tēli, kuri varbūt cīnās ar negatīvajām rakstura īpašībām un iekšējiem dēmoniem, bet izpildīs darbu pēc labākās sirdzapziņas un padomās arī par citu interesēm, bet netrūkst arī, maigi sakot, nepatīkami un nicināmi tēli (vairums no tiem mazizglītoti, ja vispār), kuri kopējai nolemtības sajūtai un drūmajiem notikumiem pieliek savu ne vienu vien darvas karoti klāt, kuriem sīks aizvainojums pārraug nesamērīgas cenas atriebībā.

Aizraujošs vēsturiskais romāns, kas rada vēlmi izlasīt, ja ne gluži dokumentālu non-fiction darbu tieši par šo ekspedīciju, tad noteikti kādu no grāmatplauktos esošajām ceļojumu grāmatām pirms modernā laikmeta ar GPS, pirms interneta un mobīlajiem.

Takaya Kagami, Yamato Yamamoto, Daisuke Furuya – Seraph of the End: Vampire Reign Vol. #1-6

Linki uz vairākām grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Pasauli pēkšņi savā varā pārņem nepazīstams vīruss, kas dzīvajos lielākoties atstāj tikai bērnus jaunākus par 13 gadiem. Par vīrusa izcelšanos, izplatību un izcelsmi, īpaši tagad Covid-19 pandēmijas laikām, negribās pārlieku uzklupt, jo šķiet vīrusa izraisītā apokalipse kalpo vien kā mehānisms, kas ļauj vampīriem pārņemt varu pār pasauli (vol.1 publicēts 2014.gadā), bet vīrusa epidemioloģija u.c., kas ar to saistīts, tiek piekoriģēts mangas krājumu tapšanas laikā.

Lai arī vampīri ir septiņreiz spēcīgāki par vidusmēra cilvēku, nemaz nerunājot par dižciltīgajiem vampīriem un pārliecinošs procentuālais atlikušās cilvēces skaits tiek turēt ieslodzījumos kā mājlopi vampīru vajadzībai pēc ēdiena=asinīm, tad viss tomēr nav nolemts lēnai un bezcerīgai iznīkšanai. Eksistē pretošanās kustība/pārstrukturējusies un militāra Imperiālā Japāna, kuras galvenais mērķis ar vampīru iznīcināšanas vienībām priekšgalā ir vispirms visas Japānas atbrīvošana no nīstajiem asinssūcējiem un pēcāk palīdzības sniegšana pārējai pasaulei pret nieka atlīdzību, ka Imperiālā Japāna pati pārņem varu un dominanci pār pasauli. Tik vien tāds mazs sapnītis valdošajai Hiragi ģimenei.

Bet, ja parasts vampīrs ir tik ievērojami spēcīgāks par vienkāršu mirstīgo cilvēku, tad kā gan var maz būt cerība uz pozitīvu iznākumu? Tur talkā nāk dēmoni un to davātais spēks, kas nāk līdzi Cursed-Gear ieročiem. Spēks, ko dēmons dāvā ieroča nesējam nenāk par pliku cenu vien, un katru dienu, pēc kontrakta noslēgšanas, ieroča īpašniekam jācīnās pret risku un dēmona centieniem izmantot cilvēciskās vājības, kāds tos varētu saukt par grēkiem, lai nesalūztu un neļautu dēmonam pārņemt kontroli pār prātu un ķermeni.

Pirmajos sešos krājumos tas netiek pārlieku fokusēts un uzsvērts, bet tie nebūtu cilvēku puses pārstāvji, ja paralēli cīņai pret galveno ienaidnieku, vampīriem, nevirmotu politiskās intrigas, kā jau pieminētie sapņi par Japānas impēriju kā pasaules lielvaru, un ja pulkvežleitnantam Gurenam būtu kāda teikšana, tad Hiragi ģimenes vietā pavisam droši viņš būtu labāks sistēmas pārvaldītājs.

Tikmēr sērijas galvenais varonis Yuichiro drusku vēl uz izredzētā tēla pusi, kad četrus gadus pēc apokalipses viņam vienīgajam no visiem draugiem izdodas izmukt no vampīru gūsta, to skaitā labākais draugs Mikaela Hyakuya, lai nonāktu Lieutant Colonel Guren Ichinose paspārnē. Pirmie sērijas krājumi vairāk attiecināmi uz lasītāja iepazīstināšanu ar autoru radīto fantāzijas, distopijas pasauli un maģiju un paranormālajiem aspektiem, kuri tajā eksistē, lai ātri apmācot Yuichiro un pavadošo tēlu sastāvu (galvenā tēla draugus), no kuriem visiem pašsaprotami ir izteikts talants un dotības visu apgūt, lai pēc tam varētu iesaistīties pašos bīstamākajos uzdevumos, kur noris centrālā sižeta kodols.

Ben Aaronvitch – Rivers of London jeb Midnight Riot (Rivers of London #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Konstebls Peter Grant vēl tikai apgūst vajadzīgās iemaņas un prasmes, lai būtu labs likumsargs. Viņa ambīcijas varbūt nesniedzas mākoņos un iespējams Pītera uzmanību ir vieglāk novērst nekā mācību partneres Lezlijas Mejas, bet gluži sēdēt aiz galda pie papīriem Pīteram arī nekārojas. Tomēr tā vien šķiet, ka tāds liktens no priekšniecības tiek viņam gatavots un iecerēts, kamēr Lezlija jau uzreiz piedrosies slepkavību izmeklēšanas nodaļai, ja vien drīzākajā laikā nenotiktu kas tāds, kas mainītu iespaidu un domas par Pīteru.

Bet spoka sastapšana gaišā dienas laikā izrādās ir tieši tas, kas labākām Pītera karjeras prospektīvām ir nepieciešams, un ievieš jaunas vēsmas un pat ļoti iespējami daudz proaktīvākas karjeras iespējas. Lai ko nevarētu par Pīteru teikt, tad garīgu vājumu vai mentālo nenoturību viņam noteikti nevar piedēvēt. Ne kurš katrs paliktu ar vēsu un racionālu prātu pirmoreiz dzīvē sastapdams spoku, un arī kolēģi trako nama virzienā nemēģina viņu šķūrēt. Kā izrādās Londonas Metropolitena policijā, lai arī līdz šim viena cilvēka sastāvā (inspektora Thomas Nightingale veidolā), eksistē kāds, kurš nodarbojas ar paranormālu lietu izmeklēšanu. Bet tas nenozīmē, ka ar Naitingeilu saistītās izmeklēšanas un ziņojumi netiktu pēcāk sanitizēti priekš oficiālajiem ierakstiem.

Midnight Riot/Rivers of London darbība kūsā ik brīdi un atslābt nav laika, arī informācijas gūzma, ko lasītājs apgūst reizē ar galveno tēlu, par pasaules uzbūvi, tajā esošo maģiju un paranormālajām radībām, ir iestrādāta plūstoši un nerodas acīmredzami neveikli ekspozīcijas un nogurdinoši informācijas izgāztuves brīži. Nereti urbānās fantāzijas subžanrā gadās sastapt darbus, kuriem jūtami iedvesmas avots ir bijis Drezdena Failu sērija, bet Rivers of London pārliecinoši ir ar savu unikālu balsi un vēlme salīdzināt ar ko citu nemaz nerodas.

Dean Koontz – Forever Odd (Odd Thomas #2)(Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Odd Thomas dzīve ar spēju redzēt mirušo garus, kuri kāda iemesla dēļ nav uzreiz pēc nāves devušies uz nākošo pasauli, jau tā nav viegla, bet pēc galvu reibinošajiem un personīgi arī trağiskajiem notiekumiem iepriekšēja gada  augustā pirmās grāmatas ietvaros, Odam atgūties nav bijis viegli. Draudzenes Stormijas un abu kopīgās nākotnes zaudējums ir bijis tik smags, ka Ods vēl joprojām nav atgriezies savā darba vietā kā ātrās ēdināšanas pavārs. Labi, ka gan priekšniece, gan tuvākie draugi, kuru vairāk vai mazāk zina par Oda spējām, ir tik labi saprotoši.

Bet miera periodam Oda dzīvē pienāk straujš gals, kad vienā jaukā nakts vidū drauga (kopš bērnības) patēva spoks, kurš vēl vakar bija dzīvs, uzrodas Oda guļamistabā. Ja vairums uzreiz zvanītu policijai, lai lūgtu pārbaudīt, kas tieši ir noticis, tad Oda būtība viņam neļauj mierīgi sēdēt malā un ļaut citiem uzņemties briesmu nastu, pat ja tas būtu pat ļoti pamatoti racionāls lēmums. Par laimi, policijas šefs Porters ir viens no tiem, kurš ir plašāk informēts par puiša spējām, izmanto to savā darba procesā un neuzskata Odu par jukušu.

Aina, kas paveras drauga Denija mājās ir visai šokējoša – patēvs ir nežēlīgi nogalināts, bet Denija nekur nav, kuram turklāt vēl ir patoloğija, kuras dēļ kauli lūzt vieglāk nekā citiem, lai gan vairs ne tik ļoti kā agrāk. Oda īpašo spēju kopums sevī ietver arī spēju, ko pats ir nodēvējis par ~paranormālo magnētismu~. Ar to domājot, ja Ods vēlas kādu atrast, tad reizēm šķietama bezmērķīga klaiņošana un paļaušanās uz intuīciju, piemēram, krustojumos un krustcelēs izvēloties turpmāko ceļa gaitu, reizēm ļauj nonākt vēlamajā galamērķī. Ne vienmēr gan uz to var paļauties, ne vienmēr šāds magnētisms nostrādā un reizēm pat tas nostrādā nodevīgi pretējā virzienā, bet pavisam noteikti dod papildus unikalitāti tēlam, kuram jau tā tas netrūkst.

Forever Odd puiša ceļā nostāda pirmo viņam līdzvērtīgo pretinieku, kurš zemiski un ļaunprātīgi izmanto Oda draugu, lai ievilinātu Odu viņam neizdevīgā lokācijā, lai varētu iegūt sev vēlamus labums. Pretinieks, kurai šķiet, ka tas pilnībā izprot paranormālo pasauli, bet tieši tas būs lielākais trūkums.

No pirmās grāmatas nopratu, ka bodaki, kuri otrajā nav tik prominenti, ir samaitāti/ļauni cilvēku gari, kurus piesaista potenciāla trağēdija, nāves daudzskaitlī, bet laikam būšu drusku pāpratis klausoties, jo šeit Ods tos definē kā garus/radījumus no kādas citas, paralēlas realitātes.

Peter James – Possession

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orion Books

Manas pārdomas

Aleksas dēlam Feibianam drīz vajadzētu atgriezties no brīvdienām Francijā kopā ar draugiem, lai atsāktu mācības Kembridžā, bet viens jauks rīts iesākas Feibiana mātei Aleksai ar šķietami patīkami pāragru dēla atgriešanos. Vien vēlāk Aleksas dzīve apgriežas kājām gaisā, kad uzrodas jauniņš policists, lai paziņotu par trağisku autoavāriju, kurā izdzīvojis ir tikai viens, bet ne Feibians.

Sākotnēji Aleksas nevēlēsanās ticām nepatīkamajai ziņai ir saprotama. Vēl šorīt tak viņa pusmiegā pārmija pāris vārdu ar dēlu, bet pārsteidzoši nekur nav miņu par viņa nesenu klātbūtni. Ne drēbju, ne mantu, kuras tur nebūtu bijušas vēl pirms dēla došanās uz Franciju. Vēl šokējošāks ir vīra Deivida, no kura Aleksa labu laiku jau dzīvo šķirti, gandrīz identiskais sapnis tajā pašā negadījuma rītā.

Interesants, īss vieglā stila šausmu romāns, kur baiļu atmosfēru, piemēram, rada skrapoņa aiz loga un paša galvenā tēla iztēles bagātība, ka aiz tūra var atrasties kas ļaunu vēstošs. No lasītāja būs atkarīgs, cik daudz ļauties pašam tikt nobiedētam. Varētu pat teikt, ka dominējošāks subžanrs ir psiholoğiskās spriedzes trilleris, prātojot, vai tik galvenā varone nav sēru pārdzīvojumu pārņemta māte, kas to visu iztēlojas savā prātā.

Nedaudz negludas, ne līdz galam labi nostrādātas beigas; ir lasīts cits autora biezāks darbs Perfect People, bet šis nebūs ne vainas tumšam rudens/ziemas vakaram.

Jim Butcher – Battle Ground (The Dresden Files #17) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pienācis laiks aizstāvēt Čikāgas pilsētu un mirstīgo cilvēku pasauli kā vēl nekad iepriekš. Vieniem iesaistīšanās konfliktā starp mitoloğiskiem milžiem ir tīri aiz savtīgām interesēm saglabāt cilvēku populāciju kā potenciālu laupījumu sev, tikmēr citiem tas ir daudzkārt saprotamāks – aizstāvēt savas mājas un savus draugus, mīļotos u.c. Bet vēl, kā pavisam ekstraordinārs ir mazo Harijam Drezdenam uzticīgo laumiņu iemesls –  Pica!

Ierasto pasaules kārtību, kurā parastie mirstīgie cilvēki lielākoties ignorē visa veida pārdabiskās būtnes, grib izjaukt pēdējais dzīvais titāns jeb titāne Ethniu, kura nepriecātos ne par ko citu tik ļoti, kā mūžīgās bailēs un terorā trīcošu cilvēci ar regulārām asinspirtīm profilakses pēc. Ir vēl dažs labs ļauno tēlu pārstāvis, kas cer gūt labumu no šā visa, bet, kuri izmanto titāni, kā ļoti labu un grūti neievērojamu uzmanības novērsēju no pašiem, un dara savu ārpus visu uzmanības loka.

Battle Ground ir nemitīgs notikumu virpulis ar neskaitām kāpumien un kritumiem kā vienai tā otrai konfliktā iesaistītajai pusei. Protams, zinot, ka sērija nebeidzas ar šo grāmatu, gala iznākums kā tāds nav grūti paredzams, bet ceļš līdz tam tāpēc nav mazāk interesants.

Lai gan autora video sarunā man radās iespaids no autora teiktā, ka viņš izmanto šo kauju, lai kārtīgi paretinātu tēlu rindas, tad varbūt pārpratu domāto mērogu, jo vairāk ciest dabū anonīmie tēli. To pašu gan nevar teikt par pavērsiniem un jaunumiem, ko burvja Harija Drezdena dzīvē ievieš šīs cīņas notikumi, gan to norises laikā, gan vēlāk sekojošā iznākuma un tā panākšanas veida sekās.

Visnotaļ aizraujošs turpinājums ļoti labā sērijā, kurā Harija dzīve pēc visa viņa padarītā un pārciestā nesolas kļūt tāpēc vieglāka, itin nemaz. Pēkšņi starp kolēģiem burvjiem neatveras fanu klubs. Joprojām atradīsies tādu, kuri sameklēs vienu mazu negatīvo melnuma krikumu Harija raksturā un rīcībā, lai pavērstu to sev vēlamā gaismā un pasludinātu Hariju vienlīdz samaitātu simtprocentīgā apjomā.

Jim Butcher – Peace Talks (The Dresden Files #16)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažādas pārdabisko būtņu rases, kuru pārstāvji visi ir parakstījušies zem Unseelie Accords noteikumiem/līguma, ir izvēlējušās burvja Harija Drezdena Čikāgu kā vietu, kur uzrīkot miera pārrunas pēc iepriekšējo grāmatu trauksmainajiem notikumiem. Šī pasākuma norises vietas namatēvs ir neviens cits, kā Čikāgas lielākais gangsteris Džons Markons, ar kuru Harijam jau ir bijušas dažas saķeršanās un kurš pēdējā laikā ir izlauzis sev vietu arīdzan pārdabiskās pasaules varas spēlē.

Harijam brīvprātīgi piespiedu kārta tiek piešķirts apsardzes (kopā ar dažiem kolēğiem) pienākums, bet tā jau nebūtu Harija Drezdena dzīve, ja kāds to necenstos izmantot pret viņu, lai beidzot par kaut ko atriebtos, vēlams ar letālu atmaksas veidu. Šo kādu acīs Harijs kā White Council burvis un Ziemas feju Bruņinieks iemājo ne tikai pārlieku daudz spēka, bet potenciāli no feju puses var tikt tik ļoti korumpēts un samaitāts, lai kļūtu par draudu paša sabiedrotajiem. Bet viņi nepazīst Hariju tik labi, kā to jau tik tālu sērijā vajadzētu, jo tāds nebūt nav Harija raksturs, lai ļautos tumšās pasaules dziņai un varas kārei. Lai cik varens Harija spēks nekļūtu, viņš neļausies aizmirst par draugiem un svarīgākām vērtībām.

Virzoties miera sarunu pasākuma norises kulminācijas punkta virzienā, Harijam nenākas viegli žonglēt tik daudz labi tēmētus uzmanības novērsējus, bet nekas cits jau neatliek un nebūtu pirmā reize, kad Harijs stājas pretī par sevi lielākam izaicinājumam, neskatoties uz to, ka viņa spējas aug līdz ar katru sērijas grāmatu. Turklāt kopā ar labiem draugiem, kā ex-policisti Kārenu vai Krusta Bruņinieku Waldo Butters (un vēl dažiem) ne tik tas vien ir iespējams.

Ļoti labs turpinājums pagaidām plānotā 25 gr sērijā (The Dresden Files sērijas ierunātāja James Marsters intervija ar autoru), bet kā varētu likt noprast nākamās grāmatas nosaukums un vispār Peace Talks grāmatas beigas, tad ne vienmēr miera sarunas noslēdzas ar miera panākšanu…

Iepalicēji #25

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Decline and Fall of the Roman Empire by Edward Gibbon

Vol.5

Lielā mērā musulmaņu pasaules izcelsmes/sākuma vēsture, kur rodas jautājums kāds gan tam sakars ar Senās Romas impērijas krišanu un kādēļ to nevarēja nodalīt un izdot kā atsevišķu grāmatu, jo personīgi neuzskatu, ka tik baltiem diegiem šūtas un vājas saistības starp vienu un otru varētu iekļaut vienā darbā, turklāt vēl izklāstīt to tik apjomīgi. Šaubos vai līdzīgi izdevniecība piekristu rīkoties šodien.

Vol.6

To pašu un vēl vairāk varētu teikt par noslēdzošo sesto krājumu, kurš ir par pirmajiem krusta kariem, laiku starp tiem un noslēdzas 15.gadsimtā noapaļojot veselus tūkstots gadus pēc oficiālā gadskaitļa, kad sadalās Romas impērija. Labi, vēl varētu saprast, kādēļ vēl varētu turpināt ar Austrumromas jeb Bizantijas impēriju, bet šī krājuma būtība un saturs galīgi neatbilst kopējam lielajam darba nosaukumam. Neko sliktu nevar teikt par pašu prozu un vēstures faktiem, grāmatu kā tādu, bet vajadzēja noskaņoties, ka klausos, ko tādu, piemēram, par krusta kariem, uz ko tā teikt nebiju parakstījies.

***

The Faceless Old Woman Who Secretly Lives In Your Home (Welcome to Night Vale novels #3) by Joseph Fink, Jeffrey Cranor

Interasants pagātnes/izcelsmes stāsts Faceless Old Woman (FOW) tēlam no Welcome To Night Vale podkāsta, kurš veiksmīgi apvieno prieciņa došanu podkāsta faniem un zinātājiem, un tādiem, kuri kāda iemesla dēļ būs izšķīrušies lasīt šo grāmatu vispirms vai tik tikko pēc podkāsta atklāšanas.

Savas dzīves pirmsākumos 18.gs sākumā FOW ir labi situēta tēva atvase(māte mirst dzemdībās). Vien pieaugot viņai atklājas un top skaidrs, ka par to jāpateicas tēva un viņa uzticamă palīga/drauga Edmunda darbībai kontrabandas biznesā. Šāda atklāsme varbūt pārsteidz FOW, bet nebūt neatbaida viņu. Tieši pretēji un viņa attīsta savu talantu un vajadzīgās prasmes, lai palīdzētu tēva biznesam. Par nelaimi labajiem laikiem pienāk gals, kad lielās bildes kontekstā uzrodas visaptveroša jauna un spēcīga organizācija ORder of Labyrinth, kura nežēlīgi izspiež konkurentus, vai vismaz kāds meistarīgi rada tādu iespaidu… Rezultātā saķeršanās maksā FOW tēva dzīvību, kas nostāda jauno sievieti uz aklas atriebības ceļa, kas galu galā novedīs līdz pilsētai, kurā viņu tik daudzi ir iepazinuši vispirms.

Vienīgi sabalansētība starp abiem nav vienlīdzīga. Kamēr izcelsmes stāsts, kuru varētu ielikt vēsturiskā romāna kategorijā, būs izbaudāms gan vieniem, gan otriem. Tad par tagadnes fragmentiem, kuros izpaužas FOW tēla būtība par kuru viņa laika gaitā pārtop, var likties apšaubāma un slikta tiem, kuri šo tēlu un pasauli vien vēl iepazīst. Bet kopumā nebūt tas sliktākais grāmatas formāta izpildījums no šo podkāsta veidotāju puses.

***

Ancillary Justice (Imperial Radch #1) by Ann Leckie

Par Ancillary tiek saukti kosmosa kuğu AI, bet āķis tajā, ka tie spēj arīdzan kontrolēt cilvēku ķermeņus un izmantot tos karadarbībai, rezultātā tiem darbojoties, ka vienotam organismam. Izmantojot savus iekarotos ienaidniekus pret saviem nākotnes upuriem Radch impērija ir spējusi izplesties uz visiem iespējamiem Visuma piedāvātajiem virzieniem.

Papildus interesants aspekts, kuram acīmredzami ir savi izteikti trūkumi, kuri lielā mērā virza šīs gr sižetu, ir fakts, ka gan kuğu AI, gan vismaz Radch impērijas valdniekam Lordam piemīt spēja eksistēt vairākos ķermeņos vienlaicīgi caur tādu kā vienotu tīklu, bet tikko kā kāda iemesla dēļ savienojums pārtrūktu, tā katrs indivīds ir pats par sevi. Rezultātā risks attīstīties vairākām personībām ar konfliktējošiem mērķiem ir visai reāls. Un ja vēl attiecīgā persona ir veselas impērijas galva, tad potenciāls drūmām sekām vaira nav nekāda fantāzija. Pat ja šo to interpretēju pa savam, tad tik un tā noteikti rekomendējams sci-fi sērijas sākums.

Laba Kosmosa opera, kura interesantā veidā mēğina piešķirt citplanētiešu līdzvērtīgi atšķirīgu Radch domāšanu un pasaules uztveri tiem iekarojot citas cilvēku apdzīvotas planētas.

Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4) (Klausāmgrāmata)

33152440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Grāmatas sākums tās galvenajam varonim Endijam Kapletam atkal nesola neko labu. Laikā, kad jaunā sieva Daphne ir prom ārzemēs darba sakarā, Endiju kārtējo piemeklē ķibeles, kuras viņa neveiklās reakcijas tikai pasliktina. Tā teikt, ja ir iespējamība kaut kas var noiet greizi, tad ir visai liela varbūtība, ka tā arī notiks, aizsākot neveiksmīgu ķēdes reakciju. Ceturtās sērijas grāmatas gadījumā var sākt manīt ietekmi uz Endiju, ko ir devusi draudzība ar ne gluži cilvēcīgo inspektoru Hobsu (un arī viņa mājsaimnieci Mrs. Goodfellow). Ja pirms tad viņš būtu pirmais, kurš ņemtu kājas pār pleciem, tad tagad Endijs, neskatoties uz to, ka viņš nav nekāds spēka mitriķis, nebaidās ar galvu pa priekšu mesties bīstamās situācijās, riskēt vairāk un arī vairāk pastāvēt par sevi.

Galvenais sižets ap grāmatas mistēriju kļūst aktuāls, kad negaidīti spēcīga vētra un tās izraisīti plūdi izskalo jau ilgāku laiku apraktu līķi, kas aizsāk izmeklēšanu, lai noskaidrotu tā identitāti, kur talkā nāk inspektora Hobsa īpašās prasmes, talanti un gadu gaitā iegūtā pieredze. Kaut arī Unhuman sērijas pasaule nav no tām plašākajām, tad ar visu to gan Hobss, gan Endijs (un tai skaitā lasītājs) katrā grāmatā pamanās sastapt kā jaunas pārdabiskas būtnes ar mazāk vai vairāk nekaitīgiem nolūkiem, tā arī bīstamus ļaundarus, kuri līdz tam spējuši lavierēt sabiedrībā nemanīti.

Bet ar visu intrigu ap konkrētās grāmatas noziegumu, Endija tēla izaugsme izcēlās pār visam. Endijs mazpamazām sāk atgūt kontroli pār savu dzīvi – atgūts stabils darbs (ēdienu un ēstuvju/restorānu kritiķis) un kopā ar sievu ir savs dzīvoklis. Tomēr par spīti tam vai tieši Endija īpašību kopuma dēļ joprojām ir vērojama tendence, ka kaut kas noiet greizi. Ne vienmēr paša Endija rīcības dēļ, par piemēru minot, viņa īslaicīgu atgriešanos Hobsa miteklī vētras postījumu dēļ.

Pagaidām Goodreads lapā nav norādīts, ka plānotos turpinājums, bet nebija sajūtas, ka grāmatas beigas pie reizes būtu bijušas arī kā sērijas noslēgums, un nav grūti iztēloties inspektoru Hobsu un ēdienu kritiķi Endiju Kapletu jaunos un aizraujošos piedzīvojumos.