Crime

M.G. Gardiner – The Shadow Tracer

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Piecus gadus Sāra ir centusies aizmirst pagātnes traģēdiju, kura likusi pamest visu un visus tālā pagātnē. Piecus gadus strādājusi par likumnepaklausīgu, bēguļojošu pārkāpēju tvarstīšanu, lai tiem neizdotos izvairīties no tiesas, bet tikmēr centusies izmantot gūtās zināšanas, lai pati netiktu atrasta. Piecus gadus, kā savu bērnu, audzinājusi mazo Zoe, nogalinātās māsas Betānijas meitu.

Bet, kā jau tas ierasts, tad pagātne, īpaši nevēlama tipa, agrāk vai vēlāk liek par sevi atgādināt, un par trauksmainā sižeta katalizatoru kļūst nejaušs atgadījums, kad Zojas skolas autobuss ekskursijas laikā iekļūst negadījumā cita neuzmanīga šofera dēļ, Zoja ir cietusi salīdzinoši vairāk kā citi bērni, bet ne dzīvībai bīstami. Tomēr, kad Sāra ierodas slimnīcā pavisam noraizējusies, vārds pa vārdam un dzīve gan Sāra, gan Zojai vairs nebūs, kā līdz tam.

Diemžēl jau pats The Shadow Tracer trillera sākums, tā prologs nav diez ko daudzsološs un drīzāk rada neskaidrību, kas, kur un kāpēc notiek, kam vismaz precizējums seko, nav pašam pa tumsu jāmaldās. Arīdzan sižeta premise vairāk atgādina kaut ko, kas būtu iespējams izdomātā romānā, bet vēlāk sekojošās tēlu rīcības un vispārējā notikumu attīstības loģika veidota jau ar filmām cienīgu sižeta gaitu. Šeit pat ar ierasti pazeminātu ticamības latiņu nepietiek, ir nepieciešams to teju pazaudēt pavisam, kam godu nedara daudzās sakritības vai pārpratumi, kuri piešķir papildus brīžiem nevajadzīgi sakāpinātu dramatiskumu.

Kamēr The Shadow Tracer antagonisti, ļaunie tēli nav vis vienkārši kriminālisti, vien Betānijas slepkavībā vainojami, kur meitas tēvs un viņa ģimene gribētu atgūt apgādībā bērnu, bet gan mafijas stila banda, kuru līderis turklāt sevi dēvē par pravieti, kura pavēlēm tāpēc jāpaklausa uz vārda, un katrs šķērslis likvidējams bez žēlastības. Tikmēr neiztikt arī pret diezgan neizteiksmīga labajiem varoņiem, starp kuriem kā pirmo var minēt ASV maršalu Michael Lawless (noteikti sakritība, ka tik zīmīgs uzvārds), par kura personisko pusi, miesu uz varoņa kauliem, bez profesijas un vēlmes palīdzēt, saukt pie atbildības ļaundarus diži daudz neliecina. Varbūt pat vairāk ar pagātnes stāstu un motivāciju savai rīcībai apveltīts citas aģentūras (FIB) tēls Curtis Harker, kuru vismaz motivē vēlme atriebt bandas pastrādāto kolēģes un sievas slepkavību. Kura vēlme atriebt zaudēto ir tik liela, ka teju neviena metode un ēsma nav zemē metama, lai kādus riskus un upurus tas neprasītu.

Gluži no vāka līdz vākam The Shadow Tracer nav pats pret sienu metams, bet tas teju prasījās, it īpaši it kā spraiga sižeta pašos kulminācijas brīžos, jo vismaz šajā daiļdarbā autorei tās padevušās tālu no vēlamā, kā arī reizēm piezogas notikumu aprakstošs stils ar vienkārši nepaplašinātiem teikumiem, kas vēl vairāk liek kristies kopējam iespaidam. Krietni labāki ir mierīgāki brīži starp kādu bēguļošanu no ļaundariem, centieni to minimālajās izpausmēs piešķirt tēliem personību.

Mo Hayder – Pig Island

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Joe Oakes ir žurnālists, kurš jau gadiem specializējies dažādu mītu, nereti ar pārdabisku un paranormālu elementu iesaisti atnaskošanā. Tādēļ viņa došanās uz saucamo Cūku salu, kura pirms diviem gadiem nokļuva uz brīdi pasaules vai vismaz pārdabiskā fanātu uzmanības lokā, kad tūrists no savas laivas uz dažām sekundēm notvēra, kā jau ierasts, neskaidrus kadrus ar kaut kādu uz divām kājām staigājoušu mošķi.

Ar to jau tā pietiktu interesentu un klišķu piesaistīšanai cienīgam rakstam, bet papildus tam sala atrodas reliģiskas organizācijas Psychogenic Healing Ministries(PHM) līdera un mācītāja Malachi Dove īpašumā, ar kuru Džo pirms aptuveni 20 gadiem jau izvērtās nelielas domstarpības. It īpaši pēc neslavinoša raksta, kurā Džo (zem segvārda) atmasko, ka mācītājām Malahi nemaz nepiemīt tik dievinoši ārstnieciskas vai cita veida brīnumu sniedzošas spējas. Malahi pats par sevi iekūlies vēlāk nepatikšanās ar ASV varas iestādēm, pēc kā aizmucis atpakaļ uz dzimteni Lielbritāniju, kur visus šos gadus mitinājies uz pieminētās salas.

Jo vairāk Džo uzzina par salas iemītniekiem viņu attiecībām nu jau ar kādreizējo līderi Malahi, jo uz baisāku pusi (vismaz drusku) stāsts sāk vilkt un pat Džo, kurš pieskaitāms pie vieniem no lielākajiem skeptiķiem, kad runa ir par ko pārdabisku, sāk brīžiem justies neomulīgi. It īpaši, kad reiz dzirdētās ziņas par Malahi nāvi ne tikai izrādās nepatiesas, bet, ka viņš jau labu laiku dzīvo nošķirti no savas sekotāju grupas, kur pēc viņu teiktā nodarbojas ar ļaunām, sātaniskām padarīšanām, kas tad nu tālāk piešķir visai salai un tās iemītniekiem sliktu slavu.

Pirmā vizīte uz salas tā teikt ir vien iepazīšanās tūre, vien mazs testeris lasītājam un Džo par turpmāk gaidāmo, kad atskatoties taps skaidrs, ka pāris pirmās uz salas pavadītās dienas, turklāt vēl ar galvenokārt PHM grupas diriģētu salas apskati, nav bijis nekas. Kad pēc pārciestā Malahi uzbrukuma tieši Džo, kas piespiedu kārtā lika atgūties uz Britānijas, Džo cik ātri iespējams atgriežas uz salas, viņu sagaida īstens slaktiņš, kam par izskaidrojumu var būt vienīgi, ka mācītājs Malahi beidzot un patiesi zaudējis pēdējo veselo saprātu, vai arī atliek tomēr noticēt pārdabiskajam. Ar šo tad arī sižets sāk uzņemt apgriezienus, bet ar piešķirtu papildus intrigas faktoru, jo kā vienīgo izdzīvojušo Džo sastop, kā izrādās, Malahi 19 gadīgo meitu Angeline, kuru attiecīgajā momentā sastop pirmoreiz.

Pig Island romāns sadalīts trīs daļās, no kurām otrā pārmaiņus ir vēl arī no Džo sievas Aleksas jeb Leksijas skatpunkta, kura, stāstam progresējot, atklāj ne to labāko personības pusi, it īpaši attiecībā uz Andželīnu, ar viņu saistīto medicīniska rakstura mistēriju, un kā tas tīri savtīgi varētu pozitīvi pavērst Leksijas karjeru. Vēl jo vairāk, kad Leksijas un Džo dažus gadus ilgstošā laulība vairs nav ar to pašu dzirksti un jūtu spēku un jaunas sievietes negaidīta uzrašanās Džo tuvumā, pat ja uz pusi jaunāka, piešķir vēl vienu iemeslu konfliktiem un nesaskaņām laulības dzīvē.

Cūku Sala noteikti atmiņā paliks labāk nekā cita šīs autores līdz šim vienīgā lasītā grāmata Birdman. Vienīgi žēl, ka noslēguma atrisinājums izvēlēts nekonkrēts, kurā pašam lasītājam jāizvēlas, uz kuru vai pat kuriem novelt vainu par slaktiņu uz salas un vēl par dažiem pēcāk esošiem noziegumiem. Vai par visu atbildību jāuzņemas vienam dižgaram vai varbūt kāds cits vēlāk izmantojis mirkļa iespēju, cerot, ka tādejādi varēs izsprukt un novelt vainu uz ļaundari, kurš jau ir likumsargu uzmanības lokā.

Liz Moore – Long Bright River

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hutchinson

Manas pārdomas

Katru reizi, kad Filadelfijas pilsētā jauna sieviete, it īpaši, ja vēl nodarbojusies ar prostitūciju, Michael ‘’Mickey’’ Fitzpatrick pirmā doma ir kaut tik tā nebūtu viņas māsa Keisija, kurai tās izvēles dzīvē novedušas kārtīgos neceļos. Esot vien ar nepilnu divu gadu starpību, Mikijai būdamai tai vecākai, abas nevarētu būt atšķirīgākas. Vēl jo vairāk ņemot vērā Mikijas pašreizējo amatu.

Long Bright River sižets uzņem apgriezienus, kad Filadelfijā šķietami uzrodas sērijveidslepkava, kurš par saviem upuriem nolūkojis attiecīgos sabiedrības pārstāvjus, kuras vēl neaizsargātākas reizēm padara fakts, ka gatavas kāpt jebkura mašīnā, lai iegūtu naudu nākamajai narkotiku devai.

Meistarīgi mijas tagadnes un pagātnes nodaļas, lai pamazām parādītu lasītājam kritiskos momentus, kuros reiz tik tuvās māsas aizgājušas katra uz savu pusi, zaudējušas reiz tik tuvo saikni, kura palīdzēja uzaugt pie vecmammas Gee pēc mātes zaudējuma, tieši narkotiku pārdozēšanas dēļ, un tēva nozušanas neilgi pēc tam. Jāpaļaujas vienai uz otru, jo vecmamma savās sērās par pašas meitas nāvi, nav gluži tā labākā jaunajā mazmeitu audzināšanas lomā. Kamēr introvertākā Mikija uzņemas atbildīgās vecākās māsas lomu, cīnoties reizē ar kautrīgumu, neuzticēšanos citiem, Keisija bieži vien ir tā, kurai tikai  vajag ieganstu, lai ar dūrēm aizsargātu māsu no citu apcelšanas, vai iedrošinātu viņu starp citiem izklaidēties vairāk.

Paralēli darbam un pazudušajai māsai, Mikijai gana daudz raižu sagādā mājas vide, kur vienai jāaudzina četrus gadus (sižeta gaitā paliek pieci) vecais dēls Tomass. Jāuztraucas par tēva Saimona (detektīvs, ne tikai vienkārši policists) potenciālām nelūgtiem apciemojumiem, kuru brīžos par laimi izlīdz īrēto apartamentu īpašniece. Arī šajā sižeta līnijā pagātne liek un liks par sevi atgādināt, lai vēlāk savstarptēji ietekmētu sižetu ar māsu Keisiju un vajadzīgajā brīdī piešķirtu potenciālos aizdomās turāmās personas vai tomēr vien ideālus viltus mānekļus intrigas uzturēšanai.

Turklāt pa virsu tam Mikija nevar būt droša un pārliecināta par savu tiešo priekšnieku seržantu Ahearn, kad neoficiāli viņam izpausta informācija prasa smagu samaksu par to. It īpaši, ja viņam neoficiāli uzticēta informācija vēlāk tiek izmantota, lai iniciētu iekšējo izmeklēšanu pret pašu Mikiju. Un jo ātrāk domas virpuļo, jo vairāk sāk šķist, ka gadiem ilgais pārinieks Trūmans, kurš tagad atrodas uz slimības lapas ar iespējām doties pelnītā atpūtā, arī nemaz nav tik uzticams, kā līdz šim būtu varējis šķist.

Interesanta mini ģimenes drāma ar smagiem tematiem gan māsas pazušanas sižetā, gan Mikijas darba sfērā, kurā likumsargu kolēģiem pašiem jācīnās ar ‘’dēmoniem’’ un darvas pikučiem savā vidū. Kamēr slepkavību izmeklēšanai netiek dots galvenais fokuss, tad tas netiek arī gluži aizmirsts un ir izveidots labs balanss, pamatojums, lai periodiski nerastos jautājums ‘’kāpēc’’ tā, bet tieši būtu interese sekot Mikijas gaitām.

John Case – The Murder Artist

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: William Heinemann

Manas pārdomas

Alekss Kalahans varbūt savu dēlu Kevina un Šona pirmo sešu dzīves gadu laikā nav bijis tas apzinīgākais vecāks, bieži vien aizņemtības un jauna raksta, ziņu sižeta dēļ, būdams ārzemēs, palaidis garām būtiskus notikumus, bet nu Alekss ir apņēmies censties to labot, pat ja ar sievu Lizu attiecības ir pajukušas. Tādēļ, kāpēc gan neapmeklēt kaut kādu tur renesanses festivālu, kaut arī pašam labprātāk ērtības dēļ gribētos kaut kur tuvāk uz kādu muzeju. Ja jau dēliem, dvīņiem tik ļoti gribas, kā gan var atteikt.

The Murder Artist prologs vēl ir gana mierīgs, bet grāmatas nosaukumā jau tāpat vien nebūs iekļauta frāze, kuru varētu iztulkot kā Slepkavību Mākslinieks, tāpat vien. Pūlis liels, pie interesantākajām atrakcijām un šoviem cilvēki reizēm pat spiežas vienam virsū. Lai cik modrs Alekss nebūtu, atliek kādā brīdī kaut kam uz mirkli novērst uzmanību, lai Kevins un Šons būtu kaut kur nozuduši. Uztraukums pašsaprotami ir, bet vai gan būtu pirmā reizē, kad tādā pasākumā nozustu bērni. Atliek tik būt pacietīgam un gan jau atradīsies, bet ne šoreiz… Šoreiz bērni nonākuši īsta ļaundara rokās, kura vieta spriedzes trillerī ir īstākā.

Laiks rit uz priekšu, bet kā bērni neatrodas, tā neatrodas. Jokainākais, ka sākotnēji festivāla apsardze un vēlāk policijas izmeklētāji saskaras ar zināmām grūtībām, lai atrastu kādu, kurš Aleksu būtu ar dvīņiem kopā redzējis. Pat ņemot vērā faktu, ka puikas nav ģērbušies vienādi. Nu jau būtu zināms, ka katra stunda sākumā, kur nu vēl dienas vai nedēļas, pie pazušanām vai nolaupīšanām ir svarīga. Jo ilgāks laiks paiet, jo mazākas cerības atrast intereses personas dzīvas. Lai arī citi apkārt Aleksam, gan tuvinieki, gan izmeklētāji, zaudējuši cerības, tad Alekss ir gatavs uz visu, nezaudējot ticību un cerību atgūt dēlus dzīvus.

The Murder Arstist laikā Alekss no viena intervējamā, kas drusku, kaut kā starp citu kādu brīdi pazinis dēlu nolaupītāju, seko pavedienu kripatām un nonāk pie otra un tā tālāk. Daudz dažādu tēlu, kuri sižetā pavīd vien uz brīdi, bet starp visiem tādiem ir arī pa kādam intersantākam, kas izceļas vairāk kā pirmais dvīņu pazušanā iesaistītais izmeklētājs detektīvs Schoffler, kuru saprotami uz brīdi māc šaubas par Aleksa stāsta versijas patiesumu, vai jau tuvāk grāmatas beigām albīns privātdetektīvs Pinky Streiber.

Kā jau izdomātā romānā, turklāt vēl galvenajam varonim izmantojot savu žurnālista talantu, nebūdams kāds no likumsargiem, aģentūru darbinikiem, ir brīži, kad sižeta ticamībai un baudāmībai jāpazemina skepses latiņa. Tā arī attiecībā uz ļaundari, kurš motivāciju meklē vēlmē parastu izlikšanos un burvju triku veikšanu pārvērst par īstu maģiju ar lielo burtu, izmantodams vudū kā atslēginstrumentu priekškara pavēršanai starp prasto un maģisko pasauli. Bet jau saknē apzinās, ka arī šādi apmuļķo tik skatītājus, ja šoreiz jau samaitātiem trikiem ar letālu iznākumu (vismaz trika brīdī) izmanto dvīņus.

Nicci French – Secret Smile

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Kad Miranda vienā jaukā dienā, slidojot un atpūšoties kādā no Londonas ledus laukumiem, sastop izskatīgu, smaidošu un visādi citādi pievilcīgu puisi vārdā Brendans, viņa pat nespēj iztēloties, kādas galvassāpes viņš sagādās. Kad Miranda pēc nogurdinošas darbadienas atgriežas savā dzīvoklī un ne tikai priekšā sastop jau tur esošu Brendanu, ar kuru satiekas vien dažas nedēļas un tā patiesi nemaz vēl nav iepazinusi, bet piedevām atklāj, ka viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem lasījis viņas istabā esošo dienasgrāmatu un pārkāpis privātuma robežas, viņa pat ļaunākajos murgos nespēj iztēloties, kādu postu Brendans sagādās ne tikai viņas, bet arī viņas ģimenes un tuvākās draudzenes dzīvē.

Ārēji, kā jau minēts, Brendans ir ļoti šarmants, kā arī izpalīdzīgs un spēj nolasīt no citiem viņu tā brīža izjūtas un no tām izrietošās vajadzības. Var tikai iedomāties pārsteigumu, kad vien dažas nedēļas vēlāk pēc pašķiršanās Mirandas māsa ar mirdzumu acīs paziņo, ka iepazinusies ar burvīgu džeku, kurš izrādās ir Brendans. Turklāt jau paspējis sastāsīt visādas blēņas gan Kerijai, gan abu vecākiem par abu attiecībām un pašķiršanos, teju nostādīdams sevi upura lomā un Mirandu kā tādu, kura nespēj pārdzīvot attiecību izjukšanu.

Brendana manipulatora talants, spēja iegrozīt situāciju sev vēlamā gaismā citā gadījumā būtu pat apbrīnojams, ja vien viņš to neizmantotu cietsirdīgiem nolūkiem, kad noskatījis savu upuri, kuru mocīt. Tā vien šķiet vienīgi Miranda spēj redzēt cauri viņa uzburtajai mirāžai, bet visi centieni brīdināt māsu vai atrast neapstrīdamus pierādījumus par viņa samaitāto un ļauno dabu tikai atspēlējas.

Gluži izolēt un padarīt savu vai atspēlēties un personīgi vai paša likt sev nodarīt pāri Mirandai viņš neliek, bet par upuriem tā vietā kļūst citi. To sakot, vismaz pēc romānā (no Mirandas skatpunkta) sniegtās informācijas Brendanam pēc paveiktā šķiet daļēji pat zūd intereses par Mirandu, ir jau noskatījis nākamo daiļavu, kuru aplidot, bet Miranda nav tā, kura pēc visa notikušā var mierīgi samierināties ar viņa radītajām krāsmatām, tā vienkārši censties aizmirst, ka tāds Brendans reiz kā dabas katastrofa pabijis viņas un viņas ģimenes dzīvēs. No tā loģiski izriet vairāki tālāko notikumu scenāriji gan Mirandai, gan ļaundarim labvēlīgi, tomēr autores izvēle (var saprast) ir gana paredzama, bet izpildījums tādēļ ne sliktāks.

Tā teikt noderīga pamācība palikt dīvānā un turpināt droši lasīt…

Robert Goddard – Take No Farewell

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Pirms 12 gadiem Geoffrey Staddon būdams vēl pavisam jauns un arhitekta karjeras pirmsākumos spēja radīt savu līdz tam un debatējami arī pēcāk labāko projektu, un uzbūvēt Clouds Frome mājas no Brazīlijas atgriezušamies jaunbagātniekam Victor Caswell. Viktors no jaunās pasaules atgriežas ne tikai ar bagātību naudā, bet arī ar skaistu sievu Consuela. Ap kuru tad arī rit Take No Farewell galvenais sižets gan sākuma mainīgajos tagadnes un pagātnes fragmentos, iepazīstinot lasītāju ar Džefrija iemīlēšanos skaistulē Konsuelā, gan stāsta tagadnē, kad acīmredzami veiktas citas būtiskas izvēles, kuras pašķīrušas abus tēlus un nolikušas tos uz krietni atšķirīgiem dzīves ceļiem.

Mīlestības un gultas palagu karstumā Džefrijs un Konsuela, kura jūtas nenovērtēta no vīra puses, kurai tik atšķirīgā Lielbritānijas vide prom no radiem un draugiem liek ilgoties pēc kā vairāk, ne tikai mantas un nodrošinātas dzīves jaunuzbūvētajās mājās, vienojas galvu reibinošiem plāniem. Vienalga, kādu iespaidu tas atstātu uz Džefrija daudzsološo karjeru, vienalga, kādas grūtības būtu jāpārcieš. Diemžēl ar nodomu Džefrija ceļā nolikta izvēle, piedāvājums uzprojektēt prestižas viesnīcu ķēdes jauno ēku, visu to izmaina. Vien stāsta tagadnē, kad jau ir par vēlu, kad pēc vairākkārt pieminētā krustceļu tipa lēmuma ir atgadījušies citi kritiski brīži, kā Pirmais pasaules karš un pēcāk sekojošā pandēmija, ar skatienu atpakaļ pagātnē var spriest, cik pareiza vai pretēji slikta izvēle veikta. Kā pagātnē, tā tagadnē Džefrija domu gaitu un situāciju bieži vien labi raksturo ‘’The past was wasteland, the future unexplored continent. Behind me was regret, ahead only uncertainty.’’, pat ja šis citāts kā atziņa ir krietni tuvāk grāmatas beigām.

Tādēļ vēl jo vairāk kā parsteigums nāk Konsuelas sūtīts lūgums palīdzēt pēc vēl vairāk pārsteidzošas apsūdzības slepkavībā (vīra brāļa meita) un slepkavības mēģinājumā pret vīru, kuru līdz Džefrijam nogādā viņas 12gadīgā meita Jacinta. Uzmanību pirmkārt jāpievērš Džasintas vecumam, ne velti Konsuela sūta meitu pie Džefrija, kurš pagātnē pēdiņās ir viņai pierādījis sava vārda un solījuma svaru un spēku. Tā teikt, ja pats Džefrijs visus šos gadus pa reizei neaizdomātos, ko gan reiz izdarījis un kādam liktenim nolēmis Konsuela, tad tagad ir pienākusi viņa iespēja visu to labot un griezt par labu.

Tomēr kā gan viņa vai jebkurš cits var cerēt uz to, ka vienkāršs arhitekts, pat ar Džefrija reiz tik labo slavu un spožo karjeru, galvenokārt Clouds Frome māju izpildījumā, spētu kaut ko ietekmēt un palīdzēt, kad pierādījumi par Konsuelas vainu ir šķietami tik pārliecinoši. Par laimi, Konsuelai un viņas aizstāvjiem, neviens no pierādījumiem, lai cik vienā virzienā norādoši, nav simtprocentīgi vainu pierādošs. Daži no tiem pat liek aizdomāties, kura sakarīgi domājoša persona, kura būtu priekšlaikus rūpīgi izplānojusi slepkavību, nebūtu iznīcinājusi tos pirms vēl policijai ir pat mazākās aizdomas, ka nāve nav dabiska.

Vēl dīvaināka ir lielākās daļas Caswell ģimenes reakcija, kurā kā vīru Viktoru, tā lielu daļu citu ģimenes locekļus neprasa daudz argumentu, lai tikpat kā vienbalsīgi noticētu, ka Konsuela ir spējīga uz slepkavību, noticēt tai apstākļu sakrītību kopai, kas norāda Konsuelas virzienā, un atmest 12 vairāk vai mazāk kopā, zem viena jumta nodzīvotos gadus.

Džefrija uzdevums atklāt ko tādu, ko patiesais slepkava vai slepkavas būtu atstājušas aiz sevis, nebūt nav no tiem vieglākajiem. Bet, lai cik rūpīgi nebūtu ļaundari, tik lielā ģimenē vienmēr ir kāds noslēpums, varbūt pat ar pastrādāto tieši nesaistīts, kas paver durvis uz tālāku urķēšanos, nervozitātes palielināšanos vaininieku sirdīs. Tā viens no šādiem faktiem ir pirms 12 gadiem esošās Konsuelas istabenes/kalpones liktenis, kuras kā uzticības personas statuss reiz ļāva afērai ar Konsuelu aizsākties un turpināties. Vai stāsta tagadnē Džasintas interesantajam attiecību statusam ar Viktoru, it īpaši pēc apsūdzības pret Konsuelu un viņas aizturēšanu.

Take No Farewell kā Džefrijam, tā lasītājām piedāvā daudz un dažādu potenciālo ļaundaru Konsuelas vietā. Tāpat vēl stāsta sākumā tiek piedāvāta alternatīva nozieguma motivācija. Vien atliek izlobīt patiesību no pelavu māņiem. Varbūt pēc visa pārciestā un piedzīvotā, pa 12 gadu starplaiku Konsuela ir izmainījusies līdz nepazīšanai, kļuvusi vai pat novesta līdz stāvoklim, kurā būtu uz ko tādu spējīgā.

Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Šonam Dafijam karjera Ziemeļīrija, kā katolim, 20.gadsimta 80.gados nav bijusi tā pati labākā un draudzīgākā, kas gan vairāk sakāms par priekšniecības un civiliedzīvotāju attieksmi, kaut arī Šons vienmēr centies izmeklēšanas atrisināt neskatoties uz upuru un slepkavu sociālajiem statusiem sabiedrībā.

Gun Street Girl izmeklēšanas centrā ir vīrs un sieva, kuri savās mājās nogalināti profesionālā stilā, abi piesieti pie krēsliem. Tikmēr 23 gadus vecais dēls, kuram ar tēvu bijuši gana skaļi verbāli konflikti, ir pazudis un nav grūti iztēloties, ka nu līdz šim tikai mutiskā vārdu apmaiņu drastiski eksalējusies. Bet Šons Dafijs nebūs tas detektīvs, kurš uzreiz ieciklēsies uz pirmo variantu un neizskatīs pārējās opcijas. Jo arī paša tēva nodarbošanās nelegālajā ieroču tirgū ir gana pievilcīga slepkavas identitātes meklēšanas augsne.

Dēla kā slepkavas varbūtību vēl jaukāku padara viņa pašnāvību, plus vēl ir atvadu zīmīte, bet tajā pašā laikā jaunu rievu ievieš ASV slepeno dienestu ieinteresētība Šona Dafija izmeklēšanā. Šonam vienmēr izmeklēšanās, vismaz šajā sērijā izceltajās, jāsaskaras ar gana skaļām lietām, kuras reizēm ietekmē pat augstus politiskos gaiteņus, ne vienmēr patiesību par notikušo ļauj viņam uzstādīt par oficiālo notikumu versiju, ko pasniegt sabiedrībai.

Kārtējo reizi zūd ilūzija, ka lielos vilcienos iespējams veikt izmaiņas uz pozitīvo pusi. Papildus pamudinājums pārvākties, nomainīt vismaz vidi, ko izmeklēšanas laikā Dafijs saņem no MI5 aģentes. Pat grāmatas gaitā pieņem lēmumu beigt detektīva karjeru policija un pāriet uz aģentūru, bet, nesaistīti ar sižetu, grāmatas beigās aģente mirst helikoptera avārijā.

Tā nu piektais sērijas turpinājums Rain Dogs iesākas esam turpat policijas sistēmā, kas izvēršas par kārtīgu slēgtās pils mistēriju, kad jaunas sievietes līķi (žurnālistes) tās ilgstošais seniora vecuma uzraugs savā rīta apgaitā atrod pils laukumā tā vien šķiet pa nakti nolekušu no jumta. Atkal varētu būt jauka, ātra izmeklēšana, kurā pierādījumi par notikušo tālu nav jāmeklē, bet tas nebūs Šons Dafijs, ja viņš nepamanīs vienu, tad otru un vēlāk vēl vairāk pavedienu, kas liktu domāt par slepkavību.

Sākot jau ar kaut ko šķietami tik nebūtisku, kā nepareizajā kājā uzvilktu kurpi, kamēr otra piezemēšanās trieciena ietekmē nokritusi. Vai kaut ko būtiskāku, kā autopsijas slēdzienu ar vairāku ekspertu sakrītošiem viedokļiem, ka upure mirusi vairākas stundas pirms pusnakts, kad pils uzraugs apgalvo esam veicis teritorijas apstaigāšanu un nevienu līķi neesam redzējis, turklāt mirstīgās atliekas pēc nāves pārvietotas, kas izslēdz pašnāvības teorijas iespējamību.

Diemžēl jau atkal Dafijam jāsamierinās, ka atrisināt lietu pašam sev un oficiāli to dabūt uz papīra nav viens un tas pats. Kaut gan līdz šim tas vairs nav nekāds jaunums, ņemot vērā viņa ne pārāk spožo atrisināto un neatrisināto lietu savstarpējo attiecību.

Tikmēr personīgajā dzīvē, kuru paralēli izmeklēšanas sižetam autors piedāvā, Dafijam iet kā pa viļņiem. Vienlaikus reizēm atvelkoties no darba mājās piezogas vientulības sajūta, ko izmaina vientuļnieku ballītē sastapta sakritības veidā arī žurnāliste, gan krietni jaunāka par viņu, kas arīdzan visvisādi ietekmē attiecību gaitu. Ko gan pamaina sestajai sērijas grāmatai ar neierasti garu nosaukumu sākoties kļūšana par meitas tēvu.

Tas jau kļūst par paredzamu, bet ne sliktā nozīmē, tendenci, ka upura, šoreiz narkotiku tirgotājs, slepkavības pirmais vieglais variants un atrisinājums, nebūs tas īstais. Pat ja šoreiz dīvainā kārtā pat par iecirkņa vadību esošā priekšniecība būtu ieinteresēta, lai uz to Dafijs norakstītu oficiālo versiju. Vienlaikus ar jauniem apgādājamajiem, Šons Dafijs nevar vairs tikpat bezrūpīgi mesties ar galvu pa priekšu tieši briesmās.

Otto Penzler – The Black Lizard Big Book of Locked-Room Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Kad aiz slēgtām durvīm tiek atrasta mirusi persona, turklāt vēl ar ciet esošiem un manāmi neaizstiktiem logiem, kā arī nekur tajā nav iespējams noslēpties vai pa slepenu izeju izkļūt, policija, privātais vai reizēm amatier-detektīvs vienmēr vismaz sākotnēji būs neizpratnē. Ja nu vienīgi pašnāvība ir vienīgā varbūtība, kas izdomātā stāsta reti gadās.

Krājuma sastādītājs loģiski krājumu iesāk ar subžanra aizsācējiem, diemžēl paši pirmie varianti no autoriem Edgara Alana Po un Jacques Futrelle nav tie iedvesmojošākie. Attiecīgi The Murders in the Rue Morgueatrisināšanas metode, kad stāsta pavedienus un aizdomās turamo un upuru atradēju intervijas stāsta detektīvi iegūst no laikraksta pats par sevi ir neticami, ka šāda tipa raksts būtu simtprocentīgi uzticams, bez kaut kā izlaista un sensacionālos nolūkos pārspīlēta. Ja šis stāsts neskaitītos, kā pati pirmā slēgto istabu mistērija, tad iekļaut to krājumā nebūtu diža iemesla. Tikmēr otra autora The Problem of Cell 13jau ir labāks, bet arī stāsta atrisinājums ir piedāvāts, kā viens liels, garš monologs.

To gan nevar teikt par pirmsācēju nodaļas noslēdzošo stāstu The Adventure of the Speckled Band no Artura Konana Doila puses par Šerloku Holsmu un doktoru Vatsonu, kas pie viena ir arī sava veida aukstā, neatrisinātā lieta, jo kādā vakarā Holmsa izslavētajā adrese ierodas Helen Stoner, kuras dvīne pirms diviem gadiem neilgi pirms savām kāzām savā istabā atrasta mirusi. Visi norakstījuši uz ārkārtīgi neparastu, bet dabisku nāvi, tomēr māsai ir aizdomas, ka tā tas varētu nebūt.

Dvīnes līdz tam un Helēna arī šobrīd dzīvo vienā mājā ar patēvu, kura iztikas lielu daļu sastāda ienākumi no dvīņu mātes fonda. Kaut arī mutiski patēvs apgalvo, ka viņam nekas nebūtu bijis pret precībām, tad to liek apšaubīt fakts, ka viņa ienākumi tādā gadījumā būtiski saruktu. Interesanti, ka patēvam patīk eksotiski mājdzīvnieki, to skaitā čūskas. Tagad Helēna pati grib precēties un apstākļi pirms māsas nāves atkal atkārtojas, bet nu jau ar viņu.

Turpināts krājums ir ar stāstiem, kuros upuris savu galu sastop tiekot nodurts. Interesanti, ka vairumā no nodaļas 12 stāstiem slepkava pamanās iedurt tieši sirdī. Tā teikt, lai upuris būtu bez šaubām uz reiz miris, lai nebūtu šaubas, ka pēc dūriena tas būtu spējis vēl kaut ko izdarīt. Tāpat bieži vien muļķis slepkava dunci/nazi atstāj turpat upurī.

Kaut arī pašu stāstu skaits nodaļā ir lielāks, bet arī to kopējā kvalitāte laika gaitā kļūvusi kopumā labāka. Tā izcelt gribas The Thing Inisible by William Hope Hope Hodgson, kurā izslavēts amatierdetektīvs Carnacki, kurš ieguvis eksperta reputāciju lietās ar paranormālu aspketu, uzaicināts palīdzēt atrisināt slepkavību, kuras ierocis ir šķietami apsēsts vai pat pats pēc savas gribas izvēlas savu nākošo upuri. Tikmēr speciāli autora James Yaffe izveidots neiespējamo lieto departaments viņa stāstā tiek galā ar šķietami neiespējamu slepkavību, kad seniors pēc viesošanās pie dēla un viņa sievas vēl dzīvs būdams iekāpj liftā, bet pirmajā stāvā, kur to gaida vēl divi citi mājas iemītnieki, ierodas jau miris. Departamenta vienīgais detektīvs Paul Dawn izmeklēšanai pieiet šķietami laiski un relaksēti, bet ar aktīvu prātu tik un tā tiek pie rezultāta, pat ja regulāram iecirkņa kolēģim patīk krietni aktīvāka un skaļāka pieeja. Otto Penzlers krājumā izvēlējies iekļaut arī modernākus stāstus, arī tuvāk 21.gadsimtam (jaunākajiem ir 2000.g. izlaidums un visi trīs no šī gada ņemti no The Mammoth Book of Locked Room Mysteries & Impossible Crimes). Tā no jaunākiem variantiem gribas izcelt Stīvena Kinga stāstu The Doctor’s Case, kas meistarīgi piedāvā Šerloka Holmsa piemiņas/atdarināšans stāstu, kurā Vatsonam tiek tas gods būt tam, kurš pirmais no dueta nonāk pie slepkavības atrisinājuma.

Uzreiz no aukstā ieroča uz šaujamajiem pāriets netiek. Vispirms tiek piedāvāts sešas mistērijas, kuras drīzāk klasificējamas kā neiespējamās slepkavības, jo upuris vai nu tiek atrasts lokācijā, uz kuru un no kuras neved citi pēdu nospiedumi, kā vien upura atradēju. Tā The Flying Death by Samuel Hopkins stāstā trīs draugi zinātnieki (viens no viņiem entomologs) kopā laivojot nejauši piekrastē atrod līķi, kas šķietami vien nesen miris. Izpētot apkārti, ja nu slepkava vēl turpat (drosmīgi zinātnieki), viņi atrod nospiedumus, kuri drīzāk atgādina kādu eksotisku, turklāt pat oficiāli jau sen izmiruša dzīvnieka pēdu nospiedumus. Viens no zinātniekiem jau gatavs sākt rakstīt slavu nesošus rakstus par atklājumu, bet kā jau paredzams, tad patiesais slepkava būs vien divkānaijs humanoīds.

Pavisam citas manieres stāsts ir The Laughing Butcher by Frederic Brown. Tā darbība noris mazpilsētā, kuras lielu iedzīvotāju procentu sastāda reiz tuvumā esoša cirka izbijušie darbinieki. Viens no viņiem, gaļas veikala īpašnieks un miesnieks, kuram patīk prieka pēc pabiedēt citus un teatralitātes pēc izlikties, ka piekopj melno maģiju, gan nav pārlieku ieredzēts. Tā nu stāsta upuris Len, kuram sirds problēmu dēļ nav atlicis daudz ko dzīvot, izdomā ģeniālu plānu, lai sieva, kura nesaskata negatīvo miesniekā, drīz pēc viņa nāves gadījuma pēc neizdomātu ar miesnieku saiet kopā.

Tikpat neizskaidrojami, kā atrast upuri slēgtā telpā, kurā citam itkā nebūtu bijusi iespēja iekļūt un izkļūt, ir telpa vai lokācija, kurā tu zini, ka kāds ir iegājis, bet pēc tam vairs tur nav un arī citur vairs nav atrodams. Tā The Day the Children Vanished by Hugh Pentecoststāstā skolas minibuss ar šoferi un deviņiem bērniem uz īsa, taisna ceļa posma pazūd kā citplanētiešu nolaupīti. Visa mazpilsēta un tās apkārtne, it īpaši bērnu vecāki uzvilkti līdz beidzamajam, kad pat līdz tam uzticamais šoferis vai pat viņa sieva un tēvs seniors tiek turēti aizdomās. Tikmēr pats šofera tēvs, izbijis skatuves mākslinieks un burvis pirmais un vienīgais tiek pie atrisinājuma, pielietodams savas agrākās profesijas loģiku, kad trika laikā novērstu publikas uzmanību, lai paveiktu vēlamo.

Tikmēr All at Once, no Alice by William Irish (viens no labākajiem stāstiem krājumā), stāstā tik tikko jaunlaulātie grib apmesties viensīcā, bet, kur dodies, visi numuriņi kaut kāda kongresa dēļ aizņemti. Tā līdz brīdim, kad piegriežas un izlūdzas vismaz sievai Alisei pieklājīgā viesnīcā pat ne numuriņu, bet drīzāk pieliekamo un pats vīrs apmetas tuvējā, vien vīriešiem paredzētā hostelī. Nākošajā rītā, atgriežoties sievas viesnīcā, Alise vairs nekur nav atrodama. Kam prasi, apgalvo, ka nav nedz viņu, nedz Alisi vispār iepriekšējā vakarā redzējuši. Iesaistīta tiek pat policija, bet viss liecina, ka Alise ir vien Džimija izdomas auglis, līdz vienam nejaušam pavedienam un vienam labestīgāk noskaņotam detektīvam, kurš palīdz Džimijam atgūt sievu.

Turpināts tiek ar How Easily is Murder Discoverednodaļu, kura, kā jau nosaukums saka priekšā, neprasa detektīvam daudz laika, lai atrisinātu, bet tas nebūt nemazina nozieguma atrisināšanā pielietoto atjautību. Tā The Burlgar who Smelled Smoke by Lynne Wood Block and Lawrence Block stāsts interesantā kārtā ir viens no vairākiem līdzīg pamācošiem stāstiem par darbos ieslīgušiem turīgiem vīriem, šī stāsta gadījumā arī liels grāmatu tārps, neatlicinot gana daudz laika garlaikotām sievām, kurā piezogas visvisādas idejas, ka viņu rokas vīra manta un nauda tiktu labāk pielietota.

Pēc šīs nodaļas beidzot seko jau pieminētie šaujamieroči, bet slepkavu precizitāte, reizēm trāpot tieši sirdi, ir vēl pārsteidzošāka nekā, pielietojot nažus vai dunčus. Diemžēl to pašu nevar teikt par kvalitātes precizitāti, vismaz manas gaumes gadījumā. Bet gluži traģiski, ka no desmit stāstiem neviens nebūtu godā ceļams, arī nav. Tā atjautīgs slepkavības pastrādāšanas veids tiek piedāvāts The Man Who Liked Toys by Leslie Charteris, nosmakējot slepkavības ieroci tā, lai pats upuris pastrādātu slepkavību, lai izskatītos pēc pašnāvības. Vai The Ashcomb Poor Case by Hulbert Footner ir viens no pieminētajiem aizskartās sievas stāstiem, kaut gan šoreiz liela daļa vainas vīra lauciņā, jo pārāk bieži pārbaudījis sievas pacietību ar soļiem pa kreisi. Līdz liktenīgajam vakaram, kad pēdējā brīdi atrunājas no došanās ar sievu kopā uz svinībām. Stāsts arīdzan no ‘’tīro’’ detektīvu kategorijas, kurā slepkavība tiek atrisināta tīri ar profesionālu interviju un dedukcijas spēju palīdzību.

Pēdējā apjoma ziņā vērā ņemamā nodaļa ir Stolen Sweets are the Best. Būtu tie dimanti, kādas citas rotaslietas vai pavisam cits iekārots objekts, bet arī noziegums, kurš sākotnēji apstulbina izmeklētājus, jo objekts pazudis no slēgtas un papildus tam arī nereti apsargātas telpas. Daļa no stāstu galvenajiem varoņiem atbilst arīdzan Rogues and Villains kategorijai.

Ar labu humoru izceļas The Strange Case of Steinkelwintz by MacKinlay Kantor, kurā amatierdetetkīvu Maxwell Grame draugs Larijs nakts vidū uzmodina ar zvanu, jo viņa sievas tik iemīļotās klavieres, viņiem, atgriežoties no koncerta, vairs nav nekur dzīvoklī atrodamas. Stāsta vaininieki un atrisinājums meklējams kaimiņos ar muzikālu gaumi, kuri vairs nav varējuši pieciest, kā Larija ar savu šķībo balsi izvaro tik iemīļotos darbus. Labākais, ka pats Larijs arī nemaz nav stāvus sajūsmā, kad Maksvels paziņo labos jaunumus par klavieru atrrašanu un drīzu atgriešanos.

Tikmēr ne visi ļaundari ir vienas šlakas, ir arī tādi, kuri par saviem upuriem labu iemeslu dēļ izvēlējušies citus noziedzniekus. Tā The Gulverbury Diamonds by David Durham izceļas ar godīgiem zagļiem, kuri pat apžēlojas pret zagto dārglietu īpašnieku un viņa traģisko stāstu.

Bet ne vienmēr, kā tas ir durēju un šāvēju nodaļās, slepkavību vajadzīgs pastrādāt tik atkāti. Reizēm labāka ideja, ja nepatrāpās atjautīgs izmeklētājs, ir iecerēto upuri vienkārši noindēt, piemēram nomaskējot indi vīnā, kā to dara viens no slepkavām One Man’s Poison, Sigonr, Is Another’s Meat nodaļā.

Tā nu garum garā rakstā ir sanācis nonākt līdz stāsta krājuma beigām, izvēlējos šoreiz nepieminēt negatīvos piemēros vai tādus, kur krājuma sastādītāja gauma acīmredzami atšķiras no manējās. Bet pats pēdējais ārpus kategorijas esošais stāsts Waiting of Godstow by Martin Edwards nenoliedzami ir labs, bet nepavisam ne slēgtas istabas vai citādi neiespējamas slepkavības mistērijas stāsts. Otto Penzleram vienkārši arī paticis un gribējies to iekļaut, izcelt un pārpublicēt. Žēl, ka grāmatas vāka ilustrācija aina tā arī paliek vien kā ilustrācija un nav kā daļa arīdzan vienā no stātstiem.