Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Ben Aaronvitch – Foxglove Summer (Rivers of London #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Piektais Rivers of London piedzīvojums izved lasītāju un sērijas galveno varoni Pīteru Grantu ārpus Londonas. Rivers of London pēc atmiņas ir arīdzan pirmā izmeklēšana, kurā galveno lomu bez tiešā priekšnieka Naitingeila asistēšanas un palīdzības Pīteram jāatrisina. Labi, ka vēl palīdz izpalīdzīgs un profesionāls vietējais detektīvs Dominiks (reti atrodama kombinācija) un draudzene/upes dieviete Beverlija.

Visu uzmanības centrā ir divas bez vēsts no mājām nakts laikā aizbēgušas meitenes. Aizbēgušas draudzenes pašas no brīva prāta un kaut kur noklīdušas vai kāds labākajā gadījumā abas izvilinājis ar kādu solījumu no māju sniegtās drošības. Laiks steidz uz priekšu, lai nepiepildītos rūdītu izmeklētāju ļaunākās priekšnojautas.

Lai arī Rivers of London ir uz humoru tendēta urbānā fantāzija, Foxglove Summer ir arīdzan pirmā rurālā fantāzijas grāmata šajā sērijā. Kamēr vienam tā ir nedraudzīga un varbūt pat iesīkstējušam pilsētniekam biedējoša teritorija, bet Pīters nebūt nav tāds. Bet apdomīga piesardzīga gan nevienam nekad nav nākusi par ļaunu, it īpaši, ja nākas saskarties ar pensionējušos burvja meitu ar talantu uz bišu apvārdošanu un kontroli, kur nu vēl agresīvi un pat slepkavnieciski noskaņotiem un nereti neredzamiem vienradžiem.

Paralēli un vien fragmentāri tiek risināts apakšsižets, kam pieļauju lielāks uzsvars un fokuss tiks pievērsts kādā no pagaidām trim esošajiem turpinājumiem, ir līdz šim tik ļoti uzticamā partenere un draugs Lezlija Meja, kuras nodevība iepriekšējās grāmatas noslēgumā visiem varoņiem un pieļauju, ka arī lasītājiem, nāca kā gana liels pārsteigums. Policijas priekšniecība labprāt draudzīgi un maigi gribētu iespēju nointervēt Lezliju par viņas rīcības motīviem, kas pamudinājuši tā rīkoties un atbalstīt noziedznieku iesauktu par Faceless Man. Tikmēr Pīteram, varbūt pavisam nepamatoti, vēl ir ilūzijas, ka kaut kā nebūt var visu nokārtot mierīgā ceļā, varbūt pat atrast kādu visiem lietderīgu risinājumu, kas, ja ne atgrieztu attiecības to bijušajās sliedēs, tad nesabojātu tās pilnībā un pavisam.

Kā jau vienmēr, tad maģija nav visam par risinājumu Pīteram Grantam kā detektīvam. Bez aša prāta un atjautības arī bez tās nekur tālu neizdotos tikt.

Carin Gerhardsen – The Last Lullaby (Hammarbyserien #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Imigrante no Filipīnām un viņas divi Zviedrijā dzimušie bērni, vien divus un četrus gadus veci, tiek atrasti kopā nežēlīgi noslepkavoti. No nozieguma vietas ir skaidrs, ka māte nogalināta pirmā un bērni tajā brīdī bijuši aizmiguši, izslēdzot varbūtību, ka viņi būtu notikušā liecinieki, pēc kā var secināt, ka uzbrukums bijis ļoti personīgi motivēts. Turklāt pastrādāts aukstasinīgi bez lieka satraukuma.

Kurš gan tā bez emocijām un sirdsapziņas pārdzīvojumiem varētu ne tik vien nogalināt, bet atņemt dzīvību vēl tik maziem bērniem? Šādu un tam līdzīgus jautājumus nākas uzdot detektīvam Konijam Sjobergam, viņa kolēģiem Petrai Vestmanai un Džamalam Hamadam, kā arī citiem izmeklēšanā iesaistītajiem. Un ja liekas, ka jau tā detektīviem būtu par maz ko darīt, nākas uztraukties par kolēģi vārdā Ēriks Eriksons, kurš tā vien šķiet pazudis bez vēsts.

Attiecībā uz pazudušo kolēģi, Konijam nākas apjaust un aizdomāties, cik gan maz par šo vai citiem kolēģiem ārpus darba ietvariem viņš zina. Cik labi vai slikti pazīstama persona, ar kuru Ērika gadījumā kopā nostrādāti vairāk nekā desmit gadu. Cik ļoti pašam ir interesējis ieskatīties tālāk aiz pirmā iespaida, uzzināt ko vairāk, pat ja kolēģis savu iemeslu dēļ ir izvairīgāks no personīgiem jautājumiem, savrupāks un citādi šķietami savādāks. Uzzinot traģisko pagātni, kas nenovēršami izmainījusi Ērika uzvedību un dzīvi, Konijam un citiem kolēģiem nākas daudz pārdomāt arīdzan pašiem par sevi.

Viens no sociālajiem un psiholoģiskajiem tematiem/jautājumiem The Last Lullaby ietvaros tiek izvirzīta vainas apziņa gan par paša pastrādāto, gan netiešā veidā, ko esi varbūt pat aiz neuzmanības vai bezdarbības pieļāvis. Kā tas reizēm sagrauž tevi no iekšienes, nemaz neprasot kādu ārēju sodu vai nosodījumu no citu puses.

Tāpat autors turpina ieskatu detektīvu personīgajās dzīvēs ārpus darba. Konija gadījumā viņš uzzina krietni vairāk par savu bērnību un paša pagātnē notikušu traģēdīju, ko mazā vecumā dēļ (3g.v.) ir līdz šim aizmirsis. Ko vecāki bērna pasargāšanas nolūkos līdz šim noklusējuši. Petra joprojām cīnās pret vīriešu pasauli policijā un tās reizēm postošo ietekmi, kuru kolēģis Džamals cenšas izmainīt un būt viens no labajiem piemēriem, neskatoties uz ofisā sēdošo priekšniecību.

Nonākot pie sērijas pēdējās grāmatas, var teikt, ka būšu iepazinis un pieradis pie autora stila, un šī no pirmajām trim šķita vislabākā.

Carin Gerhardsen – The Cinderella Girl (Hammarbyserien #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Gandrīz vientuļā māte (vīrs komandējumā uz Japānu) vairs nespēj izturēt zīdaiņa slimības izraisītās raudas un vēlā nakts stundā, kā vienīgo risinājumu izdomā pastaigu turpat pa rajonu, cerot tā nomierināt dēlu, tikmēr atstādama trīsgadīgu meitu vienu pašu. Divas māsas (vecākajai Jennifer 16 un jaunākaijai Elise 14) katra diena ir kā neliels izaicinājums, kad katru vakaru pie mātes dzīvoklī sarodas pudeles brāļi. Reizēm kopā vai atsevišķi Dženifera un Elīza sastrādā ko tādu, ko skaidrā prātā nākošajā dienā sanāk nožēlot, citkārt Dženifera saņemas un uz īslaicīga drauga rēķina izraujas no ierastās vides, lai atpūstos uz prāmja un tā piedāvātajām izklaidēm. Kā vienā, tā otrā situācijā ir personas, kuri, pašiem vēl nezinot, pieņem pēdējos lēmumus savā dzīvē.

Izmeklētāju pusē ir tie paši Konijs Sjobergs un Petra Vestmana, kā galvenie, bet abiem lielākā uzmanības fokusā pievienojas arīdzan vēl detektīvi Jamal Hamad (arābu izcelsmes vecāki), un Sandens, kura galvenā liksta mājās ir rūpes par meitu, kuras invaliditāte nav tā ārēji uzreiz pamanāma, bet vienalga ir gana liels šķērslis, lai pilnvērtīgi un bez uzraudzības izbaudītu dzīvi.

Hammarbyserien lielā ir sociāla rakstura ideju kriminālromāns, kas šajā grāmatā divos atsevišķos noziegumos, kuri kā jau izdomātā romānā, ir arī nedaudz saistīti viens ar otru, apspriež dažāda veida problēmjautājumus. Vien brīžiem rodas sajūta, ka kaut kas tomēr līdz izcilākam rezultātam pietrūkst. Sākot jau ar to kā kolēģi periodiski joko par dažādiem arābu jautājumiem ar Džamalu, vai kā Petrai mūždien jācīnās pret vīrieša pasauli policijā. Kaut arī drusku pakaitināja, ka atkal Petra saskaras ar kādu vīrieti, kurš cenšas viņu izmantot, atkal vīrieši ir tie sliktie, pat tiešais priekšnieks Konijs pamanās nokļūt viņas neapmierinātības un dusmu krustugunīs, tad nevar noliegt ne to, ka līdzīgas situācijas arī ārpus izdomāta romāna reāli atgadās, ne to, ka Petra varētu īsā laika periodā varētu tādās nokļūt.

Kamēr mātes pastaiga izrādās letāla un pēdējā viņas mūžā un policija uzreiz nespēj noskaidrot viņas identitāti, tikmēr trīsgadīgajai meitai, nezinot kur un kāpēc māte ar brāli pazuduši, jāizdzīvo vienai pašai citkārt tukšā dzīvoklī. Līdzi mātei nav nedz kādi personu apliecinoši dokumenti, ne ir kāds nozieguma aculiecinieks tik vēlā stundā, ne arī būtu kāds, kas grieztos policijā par pazudušu personu un dēlu, kas smagā, bet stabilā stāvoklī tiek nogādāts slimnīcā.

Bet otrā situācijā māsai Elīzai, kura tā paļāvusies uz vecākās māsas atbalstu, jo no mātes dzērājas to nesagaidīt, jānoorientējas ātri, lai jaunajā situācijā iegūtu jaunu stabilitāti un sliktu izvēļu dēļ nenonāktu mātes ‘’kurpēs’’ vai vēl sliktāk, kā māsa nesagaidītu pilngadību.

Karen Rose – Have You Seen Her? (Romantic Suspense #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Īsā laika periodā vairāks jaunietes pazūd no savām istabām un vairs nav atrodamas starp dzīvajiem. Visos gadījumos nav pielietots spēks un vardarbība, lai izvilinātu meitenes no māju sniegtās drošības, kas noteikti lieicina, ka upuri slepkavam uzticējušies, bet pat tas uzreiz nesniedz ātru norādi un palīdzīgu roku īpašajam aģentam Steven Thatcher ļaundara notveršanā.

Tikmēr mājas frontē vientuļajam tēvam Stīvenam nemaz nesokas vieglāk ar tīni Bredu, kurš pēkšņi mēneša laikā pārvērties no uzteicama un centīga skolnieka pārvērties pilnīgi uz pretējo pusi šķietami bez jebkāda redzama iemesla. Visi tēva pūliņi noskaidrot, kas par lietu, kā varētu palīdzēt, tiek sagaidīti ar noraidošu un pat dusmīgu attieksmi no vecākā dēla puses.

Par laimi, Bredam ir ķīmijas skolotāja vārdā Jenna Marshall, kurai rūp savi skolnieki, kura neizvirza savus priekšstatus par pēkšņajām Breda pārvērtībām, lai tā dēļ atstātu tik talantīgu puisi savā vaļā. Kamēr paralēli līdzīgā situācijā ar skolas (amerikāņu) futbola zvaigzni vecākiem rūp vien dēla sniegums uz spēles laukuma un ir gatavi uz visu, lai par spīti sliktajām sekmēm viņš tur atrastos, Stīvens ir krietni atsaucīgāks un ieinteresētāks dēla un viņa mācību snieguma labklājībā. Bet ne viens, ne otrs pat ne tuvu nebūtu varējuši iedomāties, kādas ‘’ķīmiskās reakcijas’’ sāks virmot abu starpā pēc abu pirmās un ne vienīgās sastapšanās.

Have You Seen Her? ne gluži Cozy mistēriju stilā, bet līdzīgā manierē slepkavības un to izmeklēšanas atbīda vairāk uz fona pusi. Tām paralēli jāsasancešas gan ar stāsta romantisko pusi, kurā abiem jāpārvār no iepriekšējām attiecībām salauztas sirdis, gan Stīvena dēla mācību snieguma krišanas drāmu, gan pašas skolotājas Dženas nedienām uzskatu un principu sadursmē ar skolas futbola zvaigzni un viņa vecākiem.

Vismaz lielās Romantic Suspense sērijas turpinājums autorei Karen Rose sanācis krietni labāks nekā debija gan šajā, gan Chicago apakšsērijā Don’t Tell. Balansu starp vairākajiem sižetiem un it kā to kam vajadzētu būt galvenajam, slepkavību izmeklēšanai, šoreiz sanācis atrast acīmredzami labāk. Jāpiezīmē, ka vismaz starp šiem diviem sasaiste vismaz tēlu ziņā nekāda, lai varētu saukt to par sēriju.

Ken Follet – Whiteout

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Manas pārdomas

Stanley Oxenford un viņa zinātnieku komanda ir tuvu kārtējam zinātniskam izrāvienam un atklājumam medicīnā, zāļu jomā, bet, pirms tam vēl jānokalibrē precīzi bīstama vīrusa Modiba-2 (Ebolas paveida) anti-vielas un zāles pret gaisa pilienu ceļā pārnesamu elpceļu slimību. Lai arī veiksmīgs iznākums ir teju drošs, tad negatīva publicitāte, sponsoru atteikšanās no projekta finansēšanas tā dēļ, varētu sagraut visu līdz šim tik lieliski sasniegto.

Antonia ‘’Toni’’ Gallo ir vien nesen noalgotā par drošību un visiem ar to saistītajiem protokoliem noalgotā Oksenforda galvenajā bāzē Skotijā ar iesauku Kremlis, bet grāmata iesākas jau ar pirmo nopietno pārbaudījumu, kad spontānā pārbaudē pirms Ziemassvētku vakara nesakrīt bīstamu vielu esamība uz vietas ar to, kas atzīmēts žurnālos un reāli esošo. Ātra domāšana un nekrišana panikā palīdz veiksmīgi novērst potenciālu katastrofu, bet daudz netrūktu, lai bijušajai policistei būtu jau jāmeklē jauns darbs.

Tikmēr Stenlija ģimenes īpašumā visa tuvākā ģimene, bērni un mazbērni, pulcējas uz ikgadējām svinībām neko nenojausdami par knapi novērstu katastrofu, par pārbaudījumiem tēva firmas un viņa sasniegtās bagātības, pašu mantojuma izdzīvošanai. Ja vēl masām Mirandai un Olgai katrai ir savas iekšējās ģimenes drāmas, tad brālis Kitam tas vairāk saistīts ar nevien pie Black Jack spēļu galda iekrāta parāda ceturtdaļmiljona apmērā, bet arī no kriminālās pasaules aizņemtas naudas, kuru drīz tās aizdevējs vēlas atgūt.

Šādi Kits kļūst par Whiteout grāmtasvienu no ļaundariem. Vēl jo vairāk, jo Kits savā rīcībā nesaskata neko sliktu, vairāk tiek vainots neģēlis tēvs, kuram bija žēl palīdzēt dēlam (jau otro reizi) atmaksāt azartspēlēs zaudēto, turklāt vēl atlaidis viņu kā izcilu IT speciālistu no paša firmas. Tas nekas, ka par iemeslu tam fakts, ka zadzis no tās. Vien pa mazam brīdim piezogas sirdsapziņas paliekas, ka paša ricība varbūt nav ne ar ko attaisnojama. Bet bez salauztiem kauliem vai zaudētas dzīvības izkultos no jaunā parāda Kits ir pierunāts apzagt tēva firmu, šoreiz ne finansiāli, bet ar nolūku izzagt bīstamu vīrusu no ‘’Kremļa’’.

Diemžēl Whiteout izvēršas par tādu neizdevušos dažādu žanru mistrojumu. Sākuma daļā trillera elements ar apdraudējumu Oksenforda firmai, vīrusa nozagšanas plāniem pat paliek fonā, lai varētu risināt dažādās iekšējās dažādo radu ģimenes drāmas. Tam vēl pievienojas divu tīņu Krega un Sofijas (Stenlija mazbērnu) ieskatīšanās vienam otrā, kas vēl vairāk pastiprina sajūtu ‘’ko gan es lasu?’’, ‘’kam gan šis vajadzīgs?’’.

Kaut arī vēlāk pirms notikuma var saprast autora domu, kāpēc kaut kādiem diviem tīņiem dod vārdu vairākās nodaļās, kamēr kaut kur citur birest teroristu pasūtīta zādzība, tad tikai vēl vairāk pastiprina faktu, ka autoram Kenam Folletam šoreiz iecerētajā Whiteout trillerī pazūd uzmanība un fokuss no galvenā. Parāk daudz ir bijusi vēlme vienā grāmatā iepīt atšķirīgas perspektīvas un citas papildus mazākas sižetiskās līnijas. Pa starpu iespaidu vēl pabojā vairāki citi Kitam līdzīgi sekli, tizli un citādi ne pārlieku gaiši prāti, kā rezultātā no līdz šim trīs lasītajām autora grāmatām šo noteikti varu saukt par sliktāko.

Iepalicēji #43

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

The Righteous Men by Sam Bourne

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Vils Monro tik nesen ieguvis darbu diženajā New York Times pēc atgriešanās no Lielbritānijā pavadītā laika vēl negaida, ka uzreiz ar pirmajiem rakstiem izdosies nokļūt uz laikraksta pirmās lapas, kur nu vēl, kad tiek norīkots, lai rakstītu par slepkavībām. Nebūtu Vilam ‘’tā laime’’ būt spriedzes trillera galvenajam varonim, varētu droši teikt, ka nekas galvu reibinošs arī nenotiktu, bet neviļus Vils uzduras globāla mēroga konspirācijai, no kā atgarīgs visas cilvēces liktenis.

The Righteous Men premise un ļaundaru motivācija balstās uz reliģisku pārliecību, ka pasaules liktenis balstās uz 36 taisnīgiem, labiem vīriem, un ja viņu pēkšņi vairs nebūtu, teiksim kāds viņus nogalinātu, iestātos pasaules gals, taisnā tiesa, bet pēc tam sekojoši un galvenokārt otrā Mesijas atnākšana. Kādam (un šī kāda sekotājiem) šī pārliecība ir tik spēcīga, ka ir gatavs šīs ticības vārdā nogalināt minētos 36 un jebkuru, kas stātos šī mērķa ceļā. Tā it kā pasaule nebūtu eksistējusi pirms cilvēkiem…

Bet pirms Vils nonāk pie atklāsmes, kur bez dižas nojausmas iepinies, tiek nolaupīta viņa sieva Beta, kuras atgūšana tad pamatā arī kļūst par Vila galveno mērķi. Saprast, kas vispār notiek. Kurš gribētu viņu nolaupīt un turklāt nepieprasa izpirkuma maksu, bet klasiski nevēlas, lai tiktu iesaistīta policija. Pavedieni Vilu ieved dziļi ebreju pasaulē un tās kopienā Ņujorkā.

The Righteous Men ir tipisks popkorna izklaides trilleris, kas par premisi un ideju izmanto reliģisku mītu un pārvērš to ļaunprātīgā konspirācijā ar it kā cēlu ieganstu. Izpildījums no autora puses nav peļams, bet arī nekas tāds, kas nebūtu līdzīgā manierē jau lasīts.

***

The Evolutionary Void (The Void Trilogy #3) by Peter F. Hamilton

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kas īsti ir arvien vairāk izpletušais galkatiku un zvaigžņu sistēmu šķietami aprijušais Void? Kas īsti notiek ar matēriju un objektiem, kad tie nonāk aiz tā notikumu horizonta? Ir kas uzskata, ka dzīve iekš Void turpinās +/- tāpat kā līdz šim, citiem tur aizsākas gatavākā paradīze, bet citiem šķiet, ka iestājas nāve? Triloģijas garumā, kurā katra grāmata ir kā kārtīgs ķieģelis autors Peter F. Hamilton izpaužas ar visu iespējamo varēšanu, lai lielās idejas vārdā izspēlētu kā nu kurš un dažādās citplanētiešu un cilvēku sabiedrības reaģē uz šī eksistenciālās būtības Void eksistenci.

To tikpat kā varētu pielīdzināt Nāve, ja tici, ka pēc mirstīgā ķermeņa nāves kaut kas vēl turpinās. Vai reālāk zināmi eksistējušiem melnajiem vai baltajiem caurumiem. Kā viena sliekšņa vai notikumu horizonta pārkāpšana ieviestu tavā dzīvē neatgriezeniskas pārmaiņas, tā gan pats Void, gan tā iekšienē uz Makkathran planētas esošiej (o kā jau minēts ārpus Void personāži nezina, kas tajā notiek) iesaistījušies spēlē, kas ietekmē pilnīgi visa Visuma eksistenci.

Kā jau ierasts Hamiltona daiļrade ir lielizmēra glezna ar galvu reibinošu tēlu klāstu un notikumu vērienu; nebūs domāts katrai gaumei.

***

The System States Rebellion #1-2 by Dietmar Arthur Wehr

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

The Systme States Rebellion triloģijas pirmās divas grāmatas diemžēl ne tikai neizceļas ar kaut ko tai īpašu, ar saistošiem un komplicētiem tēliem vai vismaz intriģējošu sižetu, kas ir pavisam klasisks, kad reiz Zemes apgūtās un kolonizētās planētas ir nogurušas no Zemes pārvaldes garās rokas un vairākas no tām vienojas nomest važas, dibināt neatkarību no cilvēces šūpuļa. Protams, Zemei tas negrib to pieļaut, parādīt vājumu, kas iedrošinātu arī citus no viņiem atteikties, kas aizsāk gadiem ilgstošu karu.

Jāatkārtojas ar diemžēl, bet Rumors of Glory un Rumors of Honor kā pirmās iekļaut šī gada negatīvajā topā, kā vienas no visvieglāk aizmirstamajām, kas lasītas vai klausītas.

John Katzenbach – The Wrong Man

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Ballantine Books

Manas pārdomas

Maiklam O’Konelam beidzot ir palaimējies atrast savu lielo mūža mīlestību Ešlijas personā. Diemžēl, izskatās, ka neviens cits nebūs nonācis pie tādas pašas atziņas ne iekārotā (vienas nakts sakara) meitene, ne viņas vecāki vai pašreizējā mātes partnere, vai viņas māte. Ko gan lai puisim atliek iesākt, kā vien censties pierādīt savu jūtu patiesumu darot visu iespējamo, lai viņš un Ešlija būtu kopā uz mūžu?! Paši, kā saka, vien vainīgi…

No Ešlijas un viņas radu perspektīvas Maikla uzmācība nav nekas, par ko varētu pasmaidīt. Ja ne vēl sākumā var sevi mierināt, ka gan jau ar laiku puisim līdz smadzenēm aizies meitenes atraidījums, tad ātri vien piezogas ar nolūku izraisīts baiļu un pat šausmu faktors, jo Maikla izsekošana un vajāšana, pat apzināta destruktīva iejaukšanās Ešlijas tuvāko cilvēku dzīvēs, lai, tā teikt, novāktu viņus no ceļa un izolētu Ešliju vienu, pieaug nekontrolējami.

Scott Freeman, Ešlijas tēvs, vien nejauši atrasdams anonīmu vēstuli Ešlijas istabā ar domu ‘’ja tu nevari būt mana, tu netiksi arī nevienam citam’’ izraisa gana lielas bažas, lai sāktu uztraukties un it kā bez iemesla piezvanīt meita, lai starplinkus uzjautātu, kā sokas. Vien, kad Maikla centieni ir eskalējušies, Ešlija sāk iesaistīt palīdzību, bet arī Skots viens pats, kā izrādīsies, nebūs darītājs. Kopā ar bijušo sievu advokāti Sally un viņas partneri vietējās skolas futbola treneri Hope, četrone ne būs piepūlēšanās un iekšējo sarkano līniju pārkāpšanas nonāk pie plāna, kas atbrīvos meitu no Maikla mīlestības apliecinājumiem.

Autors John Katzenbach interesantā veidā grāmatā iekļauj vēl trešo ieinteresēto pusi, kad ‘’tagadnē’’ kādam anonīmam autoram kāds, nomainījis personāžu vārdus, pamazām atklāj reiz notikušo. Reizēm nelielās nodaļu fragmentos iekļautās diskusijas starp abiem, vai autora paša izpētes centieni noskaidrot, kas gan īsti reiz noticis, ir pat interesantāki, kā tā brīža Ešlijas situācija. Kopā autoram izdodas aizraujošs spriedzes trilleris, bez lētiem pavērsienu trikiem, kad gan pēc mājieniem grāmatas sākumā, gan tās gaitā, saproti, ka beigas kādam nebūs laimīgas, lai kā viss noslēgtos.

Carin Gerhardsen – The Gingerbread House (Hammarbyserien #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

Kad traumas dēļ esi spiests uz ilgstošāku laiku nokļūt slimnīcā, atgriežoties mājās, nezināmas personas līķis savā virtuvē ir pēdējais, ko varētu domājams ieraudzīt. Bet tieši tāds skats sagaida seniori Ingrīdu Olsoni, kāds viņas prombūtnes laikā nez kāpēc izvēlējies tieši viņas īpašumu padarīt par nozieguma vietu.

Fakts, ka apcelšana un huligānisms jeb angliski bullying bērnu vidū un skolas vidē nav nekas svešs, kas var aiziet pat tik tālu, lai izmanītu upura psihi un visu atlikušo dzīvi. The Gingerbread House slepkavas izcelsmes stāsts aiziet pat vienu soli tālāk, jo vide ir bērnudārza pirmsoklas sešgadnieku grupa, kurā reiz tāltālajā 1968.gadā par grupiņas līderu izvēlētajiem mocekļiem kļuva Tomass un Katarina. Labākais, ka audzinātāja, labi zinot, kas notiek, izvēlas uzlikt klapes un izlikties neko nezinam, ja tas notiek ārpus bērnudārza teritorijas.

Tā nu pārvirzoties uz 2006.gadu, kad Tomass savās neievērojamās ikdienas gaitās pamana vienu no saviem galvenajiem mocītājiem Hansu, kurš no malas izskatās tik priecīgs, pašapzinīgs un citādi apmierināts ar dzīvi, Tomass nespēj pretoties dziņai viņam sekot līdzi. Vien vēlāk nonākam pie ainas, kurā sevi atrod no slimnīcas atgriezusies Ingrīda Olsone.

The Gingerbread House vienlaikus cenšas personalizēt un familirizēt slepkavības izmeklētājus, galvenokārt galveno detektīvu Conny Sjöberg, bet arīdzan vienu no padotajiem izmeklētājiem Petra Westman, kura pēc bārā jauki pavadīta vakara ar musulmaņu izcelsmes (vecāki) kolēģi uzsāk šķietami nevainīgu sarunu ar citu apmeklētāju, bet nākošajā rītā bez lielas daļas ‘’filmas’’ no iepriekšējā vakara attopas viņa gultā. Sākotnēji biju drusku neizpratnē, kāpēc man kā lasītājam šim vajadzētu interesēt attiecībā uz slepkavību un tās izmeklēšanu, pat ja tematika ir vienlīdz nopietna. Vien ceru, ka Petrai sērijas turpinājomos tiek piešķirta nozīmīgāka loma, lai šāda tuvāka sapazīstināšana pēc autora izvēles būtu attaisnojamāka.

Neesmu fans autora izvēlei, kādā tiek atklāta slepkavas identitāte, kriminālromānā, kas arī līdz tam nav atstājis pārlieku iedvesmojošu iespaidu. Ik pa brīdim tiek doti mazi nodaļu fragmenti no slepkavas perspektīvas, un lai arī tie ir tikai un vienīgi no pirmās personas neatklājot vārdu, līdz pat pēdējam brīdim nekas neliecina (iekāpjot atrisinājuma maitekļa zonā), ka slepkava ir Katarina, kuras vārds būtiski līdz tam pavīdējis vien prologā no 1968.gada. Atšķirībā no Tomasa, kurš kārdinoši un nepārprotami pasniegts kā galvenais un šķietami vienīgais kandidāts. Protams, pavērsienu pašās beigās būtu muļķīgi negaidīt, bet, ko var zināt, vai reizēm autors neizvēlas jau pašā sākumā atklāt slepkavas identitāti, un tad spēles procesu starp viņu un policiju. Šķita drusku lēts triks, šādi tikpat kā no gaisa izraut alternatīvu, bet, protams, mērķis panākts, lai domas par alternatīvu Tomasam nemaz nebūtu. Tādā ziņā ideāli, bet ne kopējā izpildījumā.

Will Carver – Girl 4 (January David #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Arrow Books

Manas pārdomas

Detektīvinspektoram Janvārim Deividam profesionālā karjera vienmēr bijusi tuvu vislielākajai dzīves prioritātei. Viņam ir ilgstoša draudzene Audrey, grāmatas gaitā, kas lekā pa laikiem, saderinātā un jaunā sieva, bet, lai kā pats censtos kompensēt ilgstošās darba stundas, tad slepkavību izmeklēšana, it īpaši, ja uzrodas sērijveidslepkava, prasa savu un privātā dzīve dabū ciest.

To gan Odrijai būtu jāsaprot, bet pēc kāzu gatavošanas un pasākuma nebūšana uzmanības centrā arī no citu puses, kad vairs nav lielais notikums, kam pašai gatavoties un aizpildīt viņas reizēm garlaicīgi rutinizējušos ikdienu, domas klejo greizos neceļos un tik tālu, ka pašai lemts gandrīz kļūt par slepkavas ceturto upuri.

Slepkavai ar vārdu Eames tiek dots arī savs vārds un iespēja izteikties par savu motivāciju, iemesliem viņa rīcībai; par faktoriem, kas ietekmē rūpīgu upura atlasi un paradumu izsekošanu ideālam vakaram, lai gan līdz galam neatklājot visu, pietaupot to fināla atrisinājumam. Paši upuri gandrīz visi kā viens izņemot Odriju nav ar to lielāko pašapziņu, lai atteiktu sveša puiša uzmanību bārā jau pēc vairākām glazītēm. Vienai tas ir kārtējais vakars, kad mostas cerība, ka beidzot kāds viņu pamanījis, pat ja prāta nostūros mīt klusas aizdomas. Cita ļaujas spontanitātei, pēc tam kad dienas laikā pieņemts lēmums lūkoties beidzot pašas internetā bāzēta uzņēmuma virzienā. Lai vai kā, bet visām kā vienai nākotnes sapņi tiek sagrauti, kas tiek atklāts upuriem veltītajās nodaļās katrai no savas perspektīvas, ko kā metodi bieži manīt nesanāk.

Būtu Eames tēls vēl ar lielāku burtu savā amatā, varētu interesantā veidā izspēlēt velna advokāta iespaidu par viņu, kā viņš pats sevi uztver citu acīs, kā Īmsam pašam šķiet, kādu pakalpojumu un glābiņu no neizdevušās dzīves viņš piespēlē izraudzītajam upurim.

Tikmēr detektīvs Janvāris jeb vienkāris Jans, pieaugot upuru skaitam, izjūt arvien lielāku spriedzi un spiedienu slepkavu notvert, it īpaši, kad par ceturto upuri gandrīz kļūst paša sieva. Sākotnēji nevarētu iedomāties, kā gan tas varētu nākt par labu abu laulībai, bet meistarīgi uzvītam plānam no autora puses ir tikpat interesants atrisinājums, kad viss tiek nostādīts pa vietām un sāk rasties papildus jautājumi, kādā gan virzienā autors plānojis turpināt sēriju, jo vienkārši jaunas izmeklēšanas sērijas turpinājomos kaut kā nešķiet lemtas šajā sērijā. Intriga noteikti gana liela, lai ar seriju potenciāli turpinātu jau nākamajā gadā.