Rivers of London #2-3

#2Moon Over Soho

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Otrais jaunā pārdabisko lietu izmeklētāja Pītera Granta piedzīvojums aizsākas ar pataloganatoma izsaukumu uz morgu, jo viens no līķiem, ja labi ieklausās, izdod īpatnējas džezam līdzīgas skaņas. Nekas nav sajaukts vai kā citādi kļūda pieļauta un attiecīgā persona (brīvajā laikā bijis džeza muziķis) patiesi ir mirusi, kas vien liecina, ka nāves apstākļi ir saistīti ar maģiju un varētu nebūt tik dabiski, kā kāds to varētu vēlēties likt domāt. Kas vien nozīmē, ka Pīteram un viņa priekšniekam un vienīgajam Metropolitan policijas Folly aģentūras kolēģim Thomas Nightingale ir jauna lieta, ko atrisināt.

Pavedieni Pīteru nevien reālajā laikā aizved uz Soho, bet arīdzan atklāj šo to no tēva pagātnes, kura diezgan cieši saistīta ar džeza muziku, kas varbūt nav devusi pasaules mēroga slavu, bet vietējās britu un londoniešu aprindās kaut ko tomēr nozīmē.

Autoram labi izdodas stāstā gludi iepīt vietu un to vēstures aprakstus, kas citam izvērstos klasiskā un neveiklā info gūzmā, vienlaikus neizmirstot par labu izklaidi sniedzošo stāstu. Bet vēl labāks ir humors un komiskais Pītera tēls, kas nešķiet ar mocībām izspiests. Noteikti pašam Pīteram un arīdzan priekšniekam Nightingale nebūtu iebildumu, ja viņam kaut reizi izdotos izvairīties no plašākiem sabiedriskā un privātā īpašuma bojājumiem. Bet ko padarīsi, ka tāds darbs! Atliek vien paciest citu Metropolitan policijas kolēģu un augstākstāvošo nosodījumus, kuriem ar maģiju nav ikdienišķa saskare. Lai kāds cits pamēģina bez tādiem iztikt, ja jātiek galā ar “džeza” vampīriem (mhm, nepārklausījāties), vai kādi citu pārdabisku mošķi.

Moon Over Soho nav eksluzīvi viena nozieguma/ļaundara grāmata, paralēli tiek meklēts melnās maģijas praktizētājs, kas savus upurus pārvērš dažādu dzīvnieku himerās un neaprobežojas tikai ar to vien. Fakts, kas pats par sevi jau ir drusku pārsteidzoši, jo pēc Otrā pasaules kara Tomasam Nightingale šķita, ka viņš palicis kā pēdējais dzīvais britu burvis. Iezīmējas pirmais sērijas galveno tēlu lielais arch nemesis ar intriģējošu pagātnes bagāžu, kuru pa gabaliņam vien lasītājam atklāt.

#3 – Whispers Under Ground

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešās Rivers of London sērijas grāmatas Whispers Under Ground un tās galvenā varoņa Peter Grant piedzīvojumi saistīti ar Londonas pazemes telpām. Būtu tie metro tuneļi, kanalizācija vai vēl kas cits, bet telpas ir tik daudz, ja nezinātu labāk, varētu vēl padomāt, ka tuneļos slepus varētu dzīvot vesela komūna.

Upuris ir mākslas students James Gallagher no ASV, turklāt vēl senatora dēls. Tāpēc lietai tīri konsultatīvi tiek norīkota FIB aģentē Kimberley Reynolds, bet citādi “bez spiediena” vai citiem uztraukumiem. Pīteru un viņa priekšnieku Nightingale piesaista vienīgi, ja parastajiem detektīviem ir aizdomas, ka slepkavība saistīta ar maģiju un tās elementiem. Džeimsa gadījumā puisim “paveicies”, ka ticis nogalināts ar īpašu keramikas trauka lausku, jo pretējā gadījumā māc šaubas, vai bez Pītera un Nightingale, kā arī potenciāli jaunās kolēģes Lesley May (Moon Over Soho vien dažos fragmentos pārādās) pārējiem izdotos atrast vainīgo.

No jaunajiem un potenciāli jaunajiem tēliem ir Lezlija Meja, kurai pirmajā sērijas grāmatā bija tā laime būt vēl tobrīd “parastā” policista Pītera pāriniecei un fiziski ciest no maģiju praktizējošajiem noziedzniekiem. Ar pieaugošu lomu no otrās uz trešo grāmatu Lezlijai ir visas iespējas kļūt par neatsverumu galveno tēlu un šībrīža duetu pārveidot par trio.

Paralēli izmeklēšanai Folly aģentūra turpina meklēt melnā burvja identitāti, kuru nodēvējuši par Faceless Man aiz tā, ka viens no viņa maģijas efektiem izvēršas viegli aizmirstamā sejā, kad pat minūti pēc sarunas neatceries pilnīgi nevienu nozīmīgu detaļu, lai varētu viņu vēlāk identificēt.

Otto Penzler – The Big Book of Christmas Mysteries

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Head Zeus

Manas pārdomas

Kad vēl labāk lasīt Ziemassvētku tematikas mistēriju īsos stāstus vai vismaz stāstus, kuru darbība norit Ziemassvētku laikā, ja ne tad, kad arā ir sniegots laiks. Ja iepriekšējos divos Otto Penzlera sastādītājos Big Book of… stāstu krājumi sarindoti pa kategorijām no pirmsākumiem līdz mūsdienām, tad šajā gadījumā izvēle bijusi par labu tematiskiem grupējumiem.

Sākts tiek ar Tradicionāliem Ziemassvētkiem (ērtības labad saīsināšu uz Z-sv, cerams neviens neapvainosies), kaut arī noslēgums ar Klasiskiem Z-sv, kas savā ziņā šķiet ar līdzīgu nozīmi, jo, kas ir tradicionāls, visdrīzāk būs arī klasisks. Tikpat līdzīgi pēc apļa principa stāstu krājums tiek uzsākts un noslēgts ar Agatas Kristi stāstu. Tradicionālajos Z-sv tas ir Erkila Puaro The Adventure of Christmas Puddingun Klasiskajos Z-sv A Christmas Tragedy savu dedukcijas spēku parāda Mis Mārpla. Stāstus pašus šķir 28 gadu starpība, kur Mis Mārplai tiek gods būt vecākajai, un noteikti arī gadu gaitā rakstnieces stils un maniere ir mainījusies, bet tēli paši nevarētu būt atšķirīgāki. Protams, Erkils arīdzan ir augstās domās par savām spējām, bet Mis Mārplas gadījumā tas jau drusku robežojas ar augstprātību. Ir daži izteikumi par spēju vien paskatīties un ar novērošanas spējām pateikt, kas ir kas slepkavu un noziedznieku jautājumā, kas drīzāk nāk vairāk no autores puses nekā tēla būtības.

Ja Tradicionālajos Z-sv nodaļā vairums stāstu atstāj pozitīvu iespaidu, no kuriem varētu izcelt Morse’s Great Mystery by Colin Dexter Inspektora Morsa īsais stāsts, tad Klasiskajos Z-sv tādu ir mazāk. Nevar teikt, ka sadalījums būtu uz pusi, bet krietni jūtami vairāk tādu, kuri, piem., uzrakstīti kompetenti un lielos vilcienos ir lasāmi, savu darbu paveic, bet vismaz man, kā lasītājam, emocijās un iespaidā neizraisa neko diži vairāk.

Pēc Tradicionāliem Z-sv seko A Funny Little Christmas, kas varbūt neliks nevienā no stāstiem sākt nekontrolēti smieties, bet noteikti varēs pasmaidīt, pat ja mistērija saistīta ar kāda tēla nāvi. Penzleram šajā nodaļā notrāpījies izvēlēties labākos stāstus ievietot kā pirmo un pēdējo, kas svarīgi gan nodaļas, gan grāmatas ietvaros, labam iespaida un pēcgaršas atstāšanai. The Burglar and the Whatsit by Donald E. Westlake stāstā kādam dzīvokļu apzadzējam, kas izmanto svētku laiku, lai pārģērbies par Santu varētu netraucēti izpausties, drusku nepaveicas, uzdoroties patrakam izgudrotājam un zinātniekam. Tikmēr A Reversible Santa Claus by Meredith Nicholsonlasbsirdīgās noskaņās tiek attēlots notikumu virpulis, kad atceļā no ceļojuma no Ņujorkas uz savu vistu fermu, kuru vada kopā ar diviem draugiem (visi trīs ir reiz pabijuši cietumā par šo un to), paslīdz garnadža kārā roka. Sirdsapziņas nomākts pusceļā izkāpj no vilciena, jo šķiet, ka pamanījis aizdomīgu vīru, kurš varētu būt policists, kā rezultātā iebrauc vēl lielākā grāvī nozagdams (‘’aizņemoties’’) bezrūpīgi vaļā atstātu auto un vien vēlāk pamana, ka blakus sēdeklī atrodas ievīstīts mazulis. Tā teikt komēdijai cienīgs notikumu virpulis, kam beigās ir visiem tēliem pozitīvs un patīkams iznākums.

Favorītes gods no visām nodaļām laikam pienāksies A Sherlockian Little Christmasnodaļai, kas, ja neskaita pēdējo stāstu no paša tēla radītāja Artūra Konana Doila, sastāv no četriem pastīž fiction stāstiem. Protams, arī šajā nodaļā ne visiem izdodas vienlīdz labi un negatīvākā nozīmē būtu atzīmējami divi parodijas stila stāsti The Secret in the Pudding Bagun Herlock Sholmse’s Christmas Case by Peter Todd,bet citādi no pārējiem pat rodas iedvesma izvēlēties kādu no daudzajiem Šerloka Holmsa īso stāstu krājumiem, kuru vēlāk izlasīt.

Turpināts tiek ar divām nodaļām sauktām par An Uncanny un Scary Little Christmas,kuru notikumos ir iesaistīti pārdabiski elementi, visbiežāk spoki, bet bailīgs šķitīs tāda lasītājam, kuru nobiedēt izdodas vieglāk. Uncanny nodaļā labākais šķita pēdējais stāsts A Wreath for Marley by Max Allan, kas ir labs Čārlza Dikensa ‘’Ziemassvētku dziesmas’’ remikss privātdetektīva noir stilā. Tajā neatrisināta palikusi pirms gada pastrādāta privātdetektīva Džeka Mārlija slepkavība, atstājot firmu jaunākā partnera Richard Stone īpašumā. No malas pirmais iespaids par Ričardu nebūs tas patīkamākais, liksies, ka viņam nemaz nerūp, kurš vainīgs drauga un kolēģa slepkavībā. Bet trīs garu vizīte (pagātnes, tagadnes un nākotnes) liks mainīt domas gan par neatrisināto slepkavību, gan par paša dzīvi un attiecībām un attieksmi pret apkārtējiem. Bailīgo Z-Svgadījumā labākais izrādās pats pirmais stāsts The Carol Singers by Joseph Bell, kurā baiļu faktoru rada nevis kāds pārdabisks elements, bet gan bariņš jauniešu, kuriem iešāvies prātā izliekties par koraļļu dziedātājiem, lai tā panāktu, ka veca kundzīte atver viņiem durvis, ko savukārt izmantot, lai ielausties un apzagtu viņu. Diemžēl kundzītei (stāstā 80+gadi) tie izvēršas par pēdējiem Ziemassvētkiem, kad neapdomīgi grib izrādīt pretestību.

Pārsteidzošā kārtā A Surprising Little Christmasnodaļā izvēlēti vien trīs īsie stāsti (pārsteigums pats par sevi), no kuriem labā nozīmē izceļams ir The Chinese Apple by Joseph Shearingstāsts. Sabalansētībasziņā, kur reti kurš stāsts atstāj sliktu iespaidu, izceļams Moderno Z-sv stāstu nodaļa. Katram stāstam ir gan sava mistērija, gan pārsteiguma vai pat humora faktors. Izcelt gribētos An Early Christmas by Doug Allyn, 26lpp gara novele un The Live Tree by John Lutzīsais stāsts.

Nosacīti noslēdzoši pirms jau pieminētās Klasisko Z-sv nodaļas ievietota A Puzzling Little Christmas, un uzsvars mistērijas puzzles komplicētības ziņā būs uz little, kas gan attiecas vairumu, kuri liek vēlēties pēc kā vairāk, bet ne uz pilnībā visiem nodaļā izvēlētajiem stāstiem. Izceļams ir The Christmas Kitten by Ed Gorman.

Krājuma diezgan padaudz garāku sēriju tēlu īsie stāsti, kas no vienas puses diezgan labi, jo, ja stāsts un galvenais tēls iepaticies, ir kur turpināt un izvērsties. Acīmredzami pamanāmāk arī vairāk garo stāstu, noveļu nekā iepriekš divos lasītajos Otto Penzlera sastādītajos krājumos.

Henning Mankell – The Pyramid: And Four Other Kurt Wallander Mysteries (Kurt Wallander #9)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Astoņās sērijas grāmatās detektīvs Kurts Valanders ir iepazīts kā labs, kompetents un prasmīgs detektīvs, kuram nenoliedzami reizi pa reizi atgādās pa kādai problēmai privātajā dzīvē, kurām papildus velkas bagāža ar ilgtermiņa problēmām un citiem niķiem un stiķiem, bet jau pirmajā sērijas grāmatā Faceless Killers lasītājs ierauga galveno varoni kā šķirtu vīru ar pieaugušu meitu.

Pirmais stāsts neizceļas ar atjautīgu nosaukumu un nav jābūt izcilam detektīvām, lai aptuveni nojaustu, par ko būs Wallander’s First Case. Papildus ieinteresētību izraisa paralēlais sižets ar draudzeni un nākotnes sievu Monu. Patīkami redzēt, ka klasiskās Valandera tēla rakstura iezīmes ir jau šajā varoņa izcelsmes stāstā, kas gan visvieglāk izskaidrojams ar faktu, ka Faceless Killers izdota astoņus gadus agrāk. Tāpat konsvekvents ir gan Valandera, gan citu kolēģu sentiments, ka Zviedrijas sabiedrība iet uz grunti, kam pieaugošais noziegums līmenis un pastrādāto noziegumu brutalitāte ir tikai viens no rādītājiem.

Pirms nonākt pie grāmatas titula stāsta The Pyramid, grāmata piedāva trīs interesantus un salīdzinoši ar pēdējo stipri īsākus stāstu, kuros Kurts Valanders pierāda savu māku kā detektīvs, bet nu jau sievas acīs zaudē vērtību kā pārlieku izteikts darbaholiķis, kurš darbu un noziedzinieku ķeršanu stāda augstāk par sievu un nu jau arī meitu. The Man with the Mask pat varētu klasificēties Otto Penzlera Ziemasvētku mistēriju īso stāstu kolekcijai, kuru grasos drīzumā lasīt, kamēr vēl ir ziema, bet šaubos, vai manīšu to tur.

Noslēdzoši The Pyramid ir labs un cienīgs tikt izceltam kā grāmatas vispārējais nosaukums. Mazas privātas lidmašīnas avārija nesaskaņota lidojuma laikā, kuru izmeklējot uzrodas pavedieni par potenciālu saistību ar narkotiku ievešanu Zviedrijā un to tālāku izplatīšanu, pārdošanu. Mazs ceļojums nelegālajā pasaulē ar negaidītiem vainīgajiem, kurus citkārt drīzāk uzskatītu par potenciāliem upuriem. Kā interesants ar nelielu humora devas piešprici, paralēlais sižets par Valandera tēva ceļojumu vienatnē uz Ēģipti, kura laikā šis iekuļas nepatikšanās ar vietējo policiju un Valanders ir spiests kāpt lidmašīnā, lai šo izpestītu.

Jū Nesbē – Dēls

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas


Sonija/Dēla dzīve pēc tēva pašnāvības, kad tas labāk izvēlējies atņemt sev dzīvību, pat ja zem līdzzinātāju vērīgas kontroles, nekā stāties tiesas priekšā par pastrādātajiem noziegumiem, būdams korumpēts policists. Sonijam, kuram līdz tam tēvs bijis idealizētā varoņa statusā, tas nāk kā pamatīgs šoks, pēc kā viņa(daudzmaz) rožainā nākotne kā labam sporta cīkstonim vai citādāk no paša rokas sabrūk rekordīsā laikā. Noziedzība un narkotikas ir tikai iesākums nebeidzamajai lejup vērstai spirālei. Varētu teikt, ka tas nav pat tas pārsteidzošākais. Lielāku pārsteigumu varētu sagādāt Sonija veids, kā sagādāt sev nākamo narkotiku devu – apzināti atzīties un uzņemties vainu slepkavībā, kuru nav pastrādājis. Pēc tēva krišanas negodā, Sonijs vairs nesaskata dižu jēgu brīvībai un dzīve aiz restēm ir ērta izeja, neskaitot galējo variantu, atņemt sev dzīvību.

Tādu galveno (anti)varoni sastop lasītājs, bet negaidīta vēsts no uzticama kolēģa (cita ieslodzītā) par tēva nāves apstākļiem, kas liek domāt, ka tēvs ticis piespiests uzņemties vainu, lai sievai un dēlam netiktu kaitēts, un vēl dzīviem un brīvībā esošiem vainīgajiem piešķir Sonijam jaunu dzīves mērķi. Pārsteidzoši viegli, lai arī ne bez simboliskām grūtībām, neprasa narkotiku atmešana, lai nekas netraucētu atriebības mērķa izpildei.

Premisei pēc būtības nav ne vainas, bet izpildījums, plus brīžiem acīmredzami ne tā augstākā labuma tulkojums(11.nod sākumā teikums no advokāta puses – ‘’Esmu nodomājis šovakar pasvinēt pie dažām apreibinošām šķidruma glāzītēm.’’ – nu, kurš, pat būdams advokāts, tā izsakās?). Korumpēta policija u.c. steoreotipiski ļaundari, gribētos pat teikt, ka Sonija tēva slepkavu identitātes nav tas būtiskākais visā grāmatā, un klišejisks sižets un vairāk TV ekrānam domātie pavērsieni, tēlu rīcība nepiešķir grāmatai neko pozitīvu.

Tas visu The Son ierindo labi ja viduvēja kriminālromāna kategorijā. No autora plašās daiļrades ir lasīts viņam uzticētā Šekspīra Makbeta adaptācija. Neprasmīgs autors to nevarētu paveikt, un, protams, arī tas bija tulkojums (lasīju anglisko variantu), tādēļ šīs grāmatas negatīvā iespaida dēļ nedomāju atmest autoram ar roku.

Ed Brubaker, Steve Epting, Elizabeth Breitweiser, Chris Eliopoulos, Drew Gill – Velvet (Complete)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Kad viens no ARC-7 slepenajiem x-operative aģentiem Jefferson Keller jeb X-14 neapzināti ieiet viņam izliktā nāvējošā slazdā, direktora un viņa padoto aizdomas par varbūtēju nodevēju uzreiz liek sevi manīt, jo šie aģenti ir pārāk labi, lai kas tāds atgadītos nejauši un bez iepriekšēja plāna

Velveta Templtone jau vairāk nekā 10 gadus ir ARC-7 direktora galvenā sekretāre, bet viņa nav stereotipiska, vienkārša sekretāre, kura tik pienes kafiju un padara vēl šo to, bet gan izbijusi aktīva aģente ar lielu pieredzi, kas zināms vien tiem ar pašu augstāko slepenības pieeju, par karjeru, ko pārtrauca traģisks, traumatisks atgadījums, pēc kura ne visi spētu saglabāt veselo saprātu un racionālu spriestspēju.

Salīdzinoši ātri tiek atrasti pavedieni, kuri pārliecinoši norāda kāda izbijuša un tagad pensijā aizgājuša aģenta virzienā, un lūk, šajā brīdī Velveta pati un bez citu palīdzības iekuļas nepatikšanās, kas aizsāk sērijas sižetu, jo viņai gan Kellera nāves apstākļos, gan viņa šķietamajā slepkavā kaut kas liekas aizdomīgs neliek mieru, un par cik kolēģi ar dedzību dodas pa šķietami speciāli izliktu viltus pavedienu ceļu, tad Velveta uz savu galvu uzsāk centienus noskaidrot patiesību. Savā ziņā tādējādi pati padarot sevi par galveno aizdomās turamo, un Velvetai nākas reizē mukt no pašas kolēģiem, kuru acīs viņa kļuvusi par nodevēju, un izvairīties no nezināmā ļaundara/īstā nodevēja mēģinājumiem viņu nogalināt.

Labs spiegu trilleris ar aizraujošu sižetu un spraigām cīņas ainām. Kas aizsākas vien, kā Velvetas vēlme noskaidrot patiesos drauga un kolēģa Kellera nāves cēloņus un vainīgos, izvēršas Borna cienīgā un noslēpumu pilnā sacīkstē, kur viens kļūmīgs solis vai lēmums var maksāt tev dzīvību.

Realistiskas ilustrācijas ilustrācijas (vismaz seju izteiksmes) priecē katrā lapaspusē, lai nebūtu garlaicīgi, arī asinis šķīst gana bieži, kas visiem varbūt nebūs pa gaume, jo arī līķu skaits līdz grāmatas beigām nav nekāds mazais, bet tad varbūt visai sērijai jāmet līkums. Sižets, kura atrisinājums ir pat ļoti labs, bet kas tomēr atstāj zināmu tukšuma sajūtu galvenajam tēlam Velvetai, jo nekāda atriebība nespēs atgriezt zaudēto, un lasītajs to var labi izjust. Pašās beigās grāmatai pievienots interesants alternatīvs sērijas sākums, kas vēlāk atmests par labu grāmatā esošajam.

Home After Dark by David Small UN The Fade Out #1-12 (Complete) by Ed Brubaker, Sean Phillips

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liveright

Manas pārdomas

Rusela formatīvie tīņa gadi, kuros bez dižas vecāku līdzdalības jāizprot un jātiek galā ar visu, kas vien šajos jaunības gados jauns, nepazīstams un/vai puslīdz interesants.

Prologs – strīdi starp vecākiem, māte pamet ar jaunu draugu, tēvam problēmas ar alkoholu, visticamāk zaudējis darbu, kara veterāns. Nav grūti noprast sākuma ‘’spēles laukuma’’ stāvokli, no kā izriet tālākie stāsta notikumi.

Spiesti pārcelties vairrākkārt. Dēls drīzāk cenšas rūpēties par tēvu, nekā otrādi, bet ‘’paldies’’ vietā saņem nepateicību un lamas. Līdz vienā jaukā dienā tēvs vairs neatgriežas no darba (pasniedza angļu valodu cietumā) un Rusela dzīves realitāte kļūst vēl skaudrāka nekā pirms tam.

Tā saucamie draugi, kuri nav tā pati labākā kompānija (huligāni), kuri ar vienaudžu spiedienu piespiež Ruselu uz rīcību, ko pats nedarītu, jo bailes par alternatīvu būt izstumtajam ir pārāk lielas. Ir pa dažam labam momentam, kuri varētu atgādīties vien izdomātā darbā gan starp Ruselu un viņa draugiem, gan vispār, kuros var just, ka autors uzkrītoši cenšas spēlēt uz emocijām un panākt kādu konkrētu reakciju.

Tiek aizskarts arī rasisma temats, kam par piemēru tiek dota  ķīniešu izcelsmes ģimene, un tieši no viņiem pārsteidzoši vai nē Rasels grūtākajos brīžos saņem vislielāko atbalstu. Ja pārmaiņas pēc ir vēlēšanās pēc pieaugšanas stāsta ārpus fantāzijas žanra, tad Home After Dark būs tā vēlamā grāmata.

Stāsts, kuru autors pamatā izvēlējies izklāstīt ar melnbaltu ilustrāciju palīdzību, reizēm uzlikot interesantus akcentus un uzvarus uz to, ko gribas izcelt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Tāpat, kā lēnām uz lielā ekrāna izdziest pēdējais klusais filmas kadrs, tikpat melodramatiski apstājas un izdziest jaunas, daudzsološas aktrises Valeria Summers karjera un galvenokārt jau pati dzīve.

Ir 1948.gads un pēckara Holivudā vai varbūt visā ASV kā tādā pieredzētais no Otrā pasaules kara ir vēl dzīvā atmiņā, kur skepse un atklāts rasisms pret vācu un aziātiskas izcelsmes personām nekur nav pazudis, bet tā vietā dominējošo vietu aizņem The Red Scare jeb bailes no komunisma ietekmes pieaugšanas.

Galvenajam tēlam scenāriju rakstniekam, kurš par tādu šobrīd vien izliekas, Čārlijam ir tas gods būt Valērijas līķa atklājējam. Bet hroniska alkoholisma ietekmē, Čārlijs neko neatceras no aizvadītajām viesībām, ballītes. Nevēloties riskēt, ka policija ieskatās rūpīgāk viņa dzīvē un atklāj, ka viņa vietā scenārijus šobrīd raksta tuvākais draugs Gil, FIB melnajā sarakstā iekļuvis paša Čārlija vainas dēļ. Gils cīnās pat vēl ar lielākām alkoholisma problēmām, bet vismaz šādā sadarbības veidā katram atlec kāds labums

Krimināla rakstura amatier detektīvstāsts, kurā spožās Holivudas gaismas pilnībā izgaismo katra tēla un visas esošās pasaules realitātes samaitātību, kas vien slēpjas aiz glamūra un žilbinoša viltus smaida.

Grafiskā novele, kas gan tematikas, gan ilustrāciju ziņā nebūs domāts jaunākajiem lasītājiem. Stāsts, kura noslēgums nav klasiska rakstura, kurā vainīgie, lai kāds tiem amats un statuss, saņem visu pēc pilnas programmas. Atrisinājums nesniedz pilnīgu gandarījuma sajūtu, varbūt ir drīzāk neglaimojošas, bet ļoti varbūtējas realitātes seja.

Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Klasisks ierindas kriminālromāns ne tajā labākajā nozīmē.

Galvenais varonis detektīvs Jack Caffrey – tēls ar vairāk par dažām personīgajām pagātnes problēmām, kuras netraucē veiksmīgi atrisināt izmeklēšanu. To nenovēršamā sasaistīšana ar tagadnes stāsta sižetu nešķita tā pati veiksmīgākā Nav tik traki, ka nāktos brīnīties, kā šis tēls spēj no rīta piecelties atrast, teiksim, zeķes bez caurumiem vai nenosisties no rīta braukdams uz darbu, kur nu vēl atrisināt smagu kriminālizmeklēšanu, bet pietrūka kas vairāk par pliku skandināviskā detektīva tipu, kurš tas un vēl vairāk nav šķērslis labai karjerai.

Ļaundaris/Slepkava, kurš raksturojumā netiek tālāk par stereotipisko izcelsmes stāstu ar grūtu bērnību, sliktu audzināšanu un bezatbildīgu māti (bioloģiskais tēvs pametis viņus). Psiholoģiskās problēmas un vardarbība, kas aizsākas ar bezpalīdzīgu dzīvnieku mocīšanu, gadiem ejot uz priekšu paslikitinās līdz neatgriezeniskai robežai, kad izjūk attiecības ar stiprām un vairāk vienpusējām jūtām no viņa puses. Varbūt interesantākais aspekts ir sliktā tēla pielāgošanās pēc negaidītas noziegumu partnera nāves, kad jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kā atrast upuri, ko ar to tālāk iesākt, un tam nenovēršamā krišana likumsargu rokās.

Tālāk par virspusēju tēlu uzbūvi nesanāk tikt un arī sižets vai kulminācijas punkts un tā atrisinājums nav nekas elpu aizgrābjošs. Birdman iespaidā neķeršos klāt tik drīz sērijas turpinājumam The Treatment.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.