Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.

Brom – Lost Gods UN Jeremy Robinson – Island 731 (Nemesis Saga #0)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Zaudēta ģimene, jo pats tiec nogalināts, un šoku šoks, ka slepkava skaitās tava vecmāmiņa Lilita, bet patiesībā ir gadu simtiem veca ragana/dēmons, kas enerģiju dzīvei virs Zemes gūst no pašas bērnu atvasēm.

Pamata Lost Gods sižetu aizņem galvenā varoņa Chet Moran piedzīvojumi Šķīstītavā, kas domājams šķitīs interesantāki, ja pats esi reliģisks un tici kaut kam tālākam pēc mirstīgā ķermeņa nāves. Čets sastop dažnedažādus kādreiz pielūgtus, bet tagad aizmirstus dievus un tiek ierauts viņu cīņā pret Green Coats, parastu dvēseļu izveidota militāra apvienība, kuras mērķis ir gāzt  visus dievus, lielus un mazus, kuri senos laikos uzkundzējušies cilvēcei un turpina to darīt pēcnāves dzivē. Tas viss it kā brīvības vārdā, vienīgi, ka Zaļo Mēteļu līderi, citiem nezinot, sadarbojas ar dēmoniem, kuri nodrošina pret dieviem efektīvus ieročus.

Un pa vidu visam tam ir Čets Morans, kura paša virsmērķis ir vismaz uz brīdī atgriezties pie dzīvajiem, lai mēģinātu izglābt sievu un mazuli no nāvējoši dzelžainā vecmāmiņas tvēriena. Ik pa brīdīm ir arī pa kādam fragmentam no Četa sievas perspektīvas un viņas drūmajiem apstākļiem, kas palīdzēja grāmatu padarīt drusku saistošāku, bet centieni nepietiekami, lai paceltu to augstāk par vidēji ok, ko pieļauju pamaina, ja tiek lasīta grāmata ar ilustrācijām. Diemžēl uzmanību un fokusu no galvenās sižeta līnijas novērš un aizēno daudzie papildus blakus sižeti, no kuriem dažu labu varētu izņemt un kopējais stāsts nezaudētu.

Īpatnējs koncepts par eksistenci Šķīstītavā, par resursu esamību un piejamību, kas vairs nešķita kā pārejās posms dvēselēm, bet vairāk kā papildus lokācija līdzīgāka Ellei, ņemot vērā skarbos apstākļus, lai ‘’izdzīvotu’’. Papildus tam neizpratu, kāpēc varoņi šajā Šķīstītava vispār vēl asiņo un piedzīvo vēl citus fizioloģiskus pēcnāves brīnumus, ja viņi skaitās miruši un apzinās to.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Galvenais tēls Mark Hawkins, izbijis parka reindžeris, tagad viens no Magellan kuģa zinātniskās izpētes komandas dalībniekiem, kuri devušies tālu Klusajā okeānā, lai pētītu Great Pacific Garbage Patch, kas apjoma ziņā lielāks par dažu labu reālu salu. Par nožēlu gan Markam, gan viņa kolēģiem, tomēr ne visiem, jo starp tiem ir dažs labs nodevējs, ir tā laime uzdurties burtiski noslēpumu miglā turētai salai, jo uz kartes tāda neeksistē, kuras tumšā pagātne aizsākas Otrā pasaules kara laikā Japānas virsvadībā, bet tagad to pārņēmuši citi itkā draudzīgāki spēki.

Himeras un samaitātāko eksperimentu fantāziju augļi, sačakarētas dzīves gan cilvēkie, gan citiem dzīvniekiem un dzīves pieredzes lielāka labuma vārdā. Attaisnojums, kas tiek prezentēts Markam tuvāk grāmatas noslēgumam, ka bez šāda tipa slepenu eksperimentu lokācijām modernā dzīve un labumi, ko tā sniedz, nebūtu nemaz iespējama. Lai jau šie darboņi to turpina sev censties iegalvot, tomēr gan Markam, gan man pašam tie vairāk izklausās pēc baltos diegos šūtiem attaisnojumiem, kuri neiztur kritisku aci, un patiesībā ļauj ļaundariem neierobežotu varu pār citiem, kas drīzāk nes lielāku gandarījumu.

Klausījos Island 731, Nemesis Saga sērijas prīkvelu, ierunātāja R.C. Bray izpildījumā. Kaut arī par pašu grāmatu var teikt, ka tā izklaidē, bet nav nedz slikta, nedz slavas spozmē ceļama, tad Brejs spēj klausāmu padarīt gandrīz jebko un vēlme turpināt klausīties stāstu ir gana spēcīga (to pašu var teikt par Lost Gods by Brom).

Drusku palaista garām iespēja sižeta ietvaros vairāk pievērsties plastmasas un cita veida atkritumiem okeānos, kas patiesi ir reāla problēma. Pat ļaundaru motivācija ir klasiski banāla, nevis teiksim veicināt klimata pārmaiņas uz slikto pusi.

The Chronicles of the Black Company #2-4

#2 – Shadows Linger

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atgriešanās pie klasiskās fantāzijas sērijas The Chronicles of the Black Company nebija tik gluda, kā cerēts. Varbūt par iemeslu fakts, ka sērija ir pārlieku klasiska, ja labie un sliktie spēki burtiski ir Lady (tērpta melnā) un White Rose. Tā teikt, lai atvieglotu darbu lasītājam un nebūtu jāšaubās.

Citādi bija pat interesanti sekot līdzi Black Company piedzīvojumiem D&D stilā, kur tam atvēlēta lielāka nozīme un pats sižets ir gana izstiepts un neskaidrs.

Stipri saistošāks bija tavernas īpašnieka tēls Shed. Ja ne gluži pēc rīcības un rakstura patīkams tēls, tad vismaz taustāmāks un saprotamāk sekot Shed dienām un nedienām saistībā ar augļotāju Krage un veidiem, kā sakasīt līdzekļus, lai samaksātu pastāvīgos parādu, nekā kaut kāda tur maģiska ļaunā Melnā pils, Lēdija un Baltā Roze.

#3 – The White Rose

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Varbūt savā īpatnējā stilā sērija sākusi iepatikties, tomēr visas negatīvās iezīmes palikušas tās pašas.

Kaut kas notiek, tēli kaut ko dara un proza tiek ģenerēta, bet, pienākot grāmatas beigām, rodas manāms izbrīns, ka jau tā un nekas cits autoram papildus nav padomā. Reti gadās, kad grāmatas apraksts, neizsakot maitekļus, lielos vilcienos pastāsta visu grāmatā notiekošo un tās būtību.

Fantāzijas elementiem nav ne maz vainas, velk pat uz interesanto pusi. Uz vāka redzamā Change Storm. Objekti kā seni dižkoki un akmeņi, kas apveltīti ar rudimentārām prāta spējām; spēj kominicēt, bet ne gluži sarunāties. Komētas drastiski īsākais cikls, tai parādoties 20 gadus agrāk nekā ierasti.

Lēdija lūko apvienot spēkus ar līdzšinējo ienaidnieci Balto Rozi, jo ļaunuma līmenis, ko reprezentē Dominator atgriešanās, ir vēl pārākā pakāpē nekā Lēdijas.
Melnā kompānija, kura lavierē šo attiecību mudžekli, pašiem mēģinot izprast, kurā pusē būt, kam uzticēties, jo salīdzinoši nesen darbojušies Lēdijas labā, vienlaikus cenšoties palikt dzīvajos.

Laikam gribas teikt, ka, pabeidzot stāstu, paliek pliekana mazuma piegarša, prasās vēl kāds “umf” papildus grūdiens.

#4 – Shadow Games

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ceturtā sērijā, pirmā no divām grāmatām, kuru (pavājais) centrālais sižets ir par noplicinātās Black Company atgriešanās dzimtajā zemē, kur tā reiz dzimusi un ieguvusi savu bēdīgi slaveno atpazīstamību.

No spozmes dienām, kad kompānija ir bijusi mērāma tūkstošos, nu palikuši vien septiņi biedri ar amatiervēsturnieku un dziednieku Croaker kā kapteini. Varbūt nokrišana gandrīz līdz izjukšanas robežai ļaus Melnajai Kompānijai pārdzimt un kalt labāku slavu, ko gan nenāksies viegli panākt, ja spriež pēc Croaker un viņa kompanjonu pieredzes.

Nerodas šāda mēroga fantāzijas pasaules episkuma sajūtas. Ja konkrētajā brīdī attiecīgās grāmatas sižets tiek pozicionēts,  kā kaut kas ievērojams un grandiozs, tad nākošajā, ja ne gluži aizmirsts, fokusā ir pavisam kas cits un rodas jautājums, vai iepriekšējiem notikukiem maz ir bijusi nozīmē. Zūd sasaiste no vienas grāmatas uz nākošo, kas vēl nebūtu tik slikti, ja varētu teikt, ka katru sērijas grāmatu var lasīt individuāli, bet tā nav.

No iepriecinošas puses ar plusu autoram būšu kļūdījies kategorizējot sēriju tīri labo un slikto tēlu nišā. Vismaz viens tēls, Lēdija, pēc The White Rose notikumiem un cīņas Black Company un Darling/White Rose pusē izrāda pazīmes, kas dod mājienus, ka sērijā eksistē, kaut arī ne pārāk daudz, bet tomēr, pelēkā gradācijas.

Junji Ito – Tomie, Gyo UN Uzumaki

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Tomie #1-3

Īso šausmu stāstu mangas kolekcija par sirēnai pielīdzināmu sievietes garu, kas, pēc pirmās tā noslepkavošanas, atgriežas vēl un vēl, lai katru reizi, apzinoties savu neatvairāmo pievilcību, nošarmētu pretējā dzimuma kārtas pārstāvjus līdz tādam stāvoklim, ka viņu dzīvēs nekam citam vairs nav jēgas. Apsēstība pārraug tik abnormāli liela, ka bieži vien ‘’mīlestības’’ vārdā šis apburtais vīrietis Tomiju nogalina un sagriež, sakapā gabalu gabalos. Retu reizi Tomijas tēla ceļā gadās pa kādai sievietei, kurai ir tikusi tā nelaime būt kādā saistībā ar nolūkoto upuri. Tā teikt, vieglas smiltis viņai…

Diemžēl pirmie stāsti ir visefektīvākai un uz grāmatas beigām tie paliek vienveidīgi un visnotaļ paredzami savā iznākumā. Kas notur šīs un tāpat arī pārējo rakstā pieminēto grāmatu vērtību augstā līmenī ir autora Junji Ito ilustrācijas. Ja prozai un sižetam vajadzētu noturēties pašiem uz savām kājām bez ilustrācijām, diez ko patīkami nebūtu. Kā arī body-horror ar visvisādos groteskos veidos izmainītiem cilvēku ķermeņiem un to daļām ir būtiska visu trīs grāmatu sastāvdaļa.

Pieņemu, ka Tomie ir balstīta Japānas bagāto šausmu žanra folkloru un citiem urbānajiem pārdabiskajiem stāstiem, kur viens no prototipiem redzams The Ring filmu franšīzē.

Gyo #1-2

Pēc Gyo izlasīšanas Sharknado ideja varbūt nemaz tik absurda neliksies. Iespējams viens būs kalpojis par iedvesmu otram.

Stāsts par pasaules galu, kas aizsākas visiem jūras radījumiem iznākot uz sauszemes uz krabjveidīgām robotu kājām. Smaka, ko tie nes sev līdzi, ir apdullinoši briesmīga, liekot saprast, ka dzīvi tie nav, bet kaut kas tomēr liek tiem kustēties un turklāt ar slepkavnieciski noskaņotu mērķi. Īpaši bīstamas pieminētās haizivis, bet ne mazāk nāvējoši ir vaļi vai delfīni!

Galvenajam tēlam ir radniecisks sakars ar slepenu Otrā pasaules kara eksperimentu, kas nu pēc daudziem aizmirstībā pavadītiem zemūdens gadiem, tagad pacēlis savas neglītās trūdošās galvas. Vismaz nav neziņas pilnā panikā jāmeklē neuzticama informācija pa kaktiem, ja to var iegūt arī no trakiem zinātnieku radiem.

Jābridina, ka Junji Ito nevienā no sērijām nav tendēts uz pozitīvās noskaņās atrisinātu noslēgumu. Ja pa reizei ir gribējies izlasīt kādu grāmatu, kurā galvenie varoņi daudzmaz neatvadās priecīgi un laimīgi, tad tumšam rudens, ziemas mēnesim šie lasāmie būs ideāli.

Uzumaki #1-3

Un noslēdzoši tāds kā vienotu īso šausmu stāstu kolekcija par apsēstu mazpilsētu Kurouzu-chu (ap 6 000 iedz.), kuri burtiski kļūst par spirāles raksta upuriem. Atšķirībā no Tomie, kur daži stāsti ir viens ar otru saistīti, bet lielākoties ne, tad Uzumaki lielā mērā ir stāsts caur divu tēlu Shuichi Saito un Kirie Goshima acīm. No sākuma, kad par spirāles apsēstības upuri kļūst Shuichi vecāki, bet salīdzinoši īsā laika periodā visa pilsēta. Paglābties un izbēgt nav izredžu, nav pat ko cerēt! Atliek vien ar klusuma brīdi pieminēt aizgājušos…!

3 in 1: Grafiskās noveles/Manga

Windhaven by George R.R. Martin, Lisa Tuttle, Elsa Charretier

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Ūdens dominējoša pasaule, kuras cilvēku iemītnieki, zvaigžņu ceļotāju pēcnācēji, dzīvo uz lielākām un mazākām salām. Kuģu satiksme starp tām ir regulāra, bet ne pietiekami ātra efektīvai ziņu un resursu apmaiņai, tirdzniecībai, par ko rūpējas īpaša lidotāju grupa. Ar spārniem kā putniem tie ceļo starp salām izpildot neatsveramu ziņneša un kurjera funkciju, bet kopš pirmsākumiem sākotnēji kā tradīcija un vēlāk kā likums spārni tiek pārmantoti ģimenē vecākajam dēlam vai meitai, ja dēlu nav, neatkarīgi no šī mantinieka prasmēm vai citām profesionālām vēlmēm vai no tā, vai tēvs (parasti) vēl ir lidotspējīgs un neapdraud tādejādi ne sevi, ne spārnus.

Windhaven ir galvenā tēla un šīs pasaules leģendārās varones Maris dzīvesstāsts, kura ne bez grūtībām ar kāpumiem un  kritumiem maina iesīkstējošo tradīciju par labu jaunai sistēmai, kurā par lidotāju var kļūt jebkurš, arī pirms tam no “īstenu” lidotāju puses nicinātie ‘’zemes žurkas’’.

Windhaven ir grafiskajam noveles formātam adaptēts fantāzijas romāns, ko bieži vien varēja just ar strauju un saraustītu pārēju no viena notikuma uz nākošo. Lai cik labas nebūtu pašas ilustrācijas, nepameta sajūta, ka daudz kas prozas ziņā tiek atmests. Iespaids, aizverot grāmatas vāku, ne tas pozitīvākais, un secinājums, ka labāk būs izlasīt tīri paša Džordža R.R. Mārtina grāmatu.

Klasisks fantāzijas izaugsmes stāsts vien ar izņēmumu, ka stāsts neapstājas varoņa mīta rašanās zenītā pēc panākuma izcīnīšanas un lasītājs kļūst par liecinieku Maris tēlam līdz pat viņas sirmam vecumam un viņas sasniegtā mērķa iedzīvošanos pieņemtā realitē un tālāko attīstību arī pēc tā sasniegšanas.

***

Akira, Vol. 1 (Akira 6 Volumes #1) by Katsuhiro Otomo

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kodansha Comics

Manas pārdomas

Bija diezgan jāpameklē, lai grāmatas Goodreads lapā atrastu atsauksmi, kuras autors nav pirms tam skatījies uz šīs mangas bāzēto animi par Neo-Tokiju pēc Trešā pasaules kara, un arī tad vispirms atradu atsauksmi, kurā min, ka bez šīs animes noskatīšanās, pati manga lielu skaidrību no kopējā sižeta mikšļa neieviestu. Neesmu un neplānoju to skatīties, bet varu vienīgi piekrist

Sižeta centrā divi draugi jaunieši Tetsuo un Kaneda, baikeru bandu līderi, no kuriem vienam pēc negadījuma sāk parādīties superspējas. Draudzības saišu spēks, cik nu ciešas viņas ir bijušas ir jautājums, tiek pārbaudīts līdz to maksimālajai kapacitātei. Bet pats sižets īsti nekāds sakarīgais. It kā kaut kas notiek, ir nemitīga kustība, bet bez ticama pamatojuma vai pārdomātības, plus pārejas starp paneļiem no viena notikuma uz pavisam citu haotiska un grūti uztverama.

Zāles/kapsulas, lai mazinātu galvassāpes, kas rodas superspēju īpašniekam. Kāpēc valdības grupa un ģenerālis tā koncentrējas uz vienu vienīgu izzagtu kapsulu, ja pēc visas loģikas viņiem to nevajadzētu trūkt? Īpaši, ja viņu kontrolē ir citi līdzī subjekti.

Sprādziena epicentrs iekapsulēts dīvainā uzpariktē, angāra apvalkā ar uzrakstu uz durvīm AKIRA. Satraukums, ka kaut kas tur mostas, bet kas, netiek paskaidrots, un pēc krājuma izlasīšanas nerodas vēlēšanās sēriju turpināt.

***

Orange by Ichigo Takano

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Seven Seas Entertainment

Manas pārdomas

10 gadus pēc vidusskolas beigšanas, draugu grupa sanāk kopā, lai izraktu pašu izveidotu laika kapsulu ar lielākoties muļķīgām sev uzrakstītām vēstulēm. Viena īpaša vēstule no skolnieka Kakeru, kas klasei pievienojās tikai attiecīgajā gadā, uzjundī ne tikai sāpīgas atmiņas, bet atskatoties liek visu pārdomāt jaunā gaismā, jo, pēc vēstules spriežot, puiša negadījums ar velosipēdu un sadursmi ar auto visticamāk bijis ir nolūku.

Stāsta sākumā galvenā varone Naho saņem sev adresētu vēstuli no 10 gadus tālas nākotnes. Pirmā doma, kā jebkuram, protams, ir, ka kāds grib izspēlēt bezgaumīgu joku, bet ātri vien saprot, ka vēstule ir īsta, jo, to paredzot, vēstules sākumā iekļauti daži sīkumi, kas piepildās burts burtā. Naho varētu devēt par kautrīgu, klusu peli, kuru kāds tā varētu gribēt iznest cauri. Naho tik ļoti uztraucas par citu domām un viedokļiem, apšauba sevi nopietnu lēmumu brīžos, ka tādejādi visbiežāk izvēlas par labu bezdarbībai.

Glābšanas objekts jaunais klasesbiedrs Kakeru (16g). Jaunietis ar izteiktu noslieci uz depresiju.. Vēl pavisam mazs būdams stipri pārdzīvoja vecāku šķiršanos. Tagad mātes pašnāvība pirmajā skolas dienā jaunajā Kakeru nāk kā jauns un potenciāli iznīcinošs trieciens. Vēloties iejusties jaunajā klasē, Kakeru lauž solījumu mātei uzreiz bez kavēšanās doties mājās, kas pēc notikušā stipri gulstas uz jaunieša sirdsapziņu un tāpēc Kakeru vainu uzliek uz saviem pleciem. Arī vēlāk Kakeru visai līdzīgi Naho uz sava prieka rēķina nemitīgi uztraucas, ka tik nenodara pāri citiem, bet viņa gadījums ir vēl izteiktāks

Starp pārējiem tēliem ir raiba Naho un pēcāk arī Kakeru draugu kompānija, katrs ar savām īpatnībām un raksturu, bet visi kopā ir spēks un atbalsts viens otram, ka smagi brīži, kā mātes zaudējums nav jāpārcieš vienatnē. Neņemos spriest, cik labi vai slikti apspēlēts Kakeru depresijas jautājums , bet citādi jauks, viegli romantisks stāsts ar stipru morāli, kurā vēstules no nākotnes pamudina introverti vērstajai Naho būt drosmīgākai pat šķietami ikdienišķās situācijās

Bryan Lee O’Malley, Nathan Fairbairn – Seconds

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Self Made Hero

Manas pārdomas

Katie ir talantīga šefpavāre, kura pirms 4 gadiem kopā ar draugiem atvēra restorānu. Šajā laikā tas ieguvis slavu un atpazīstamību, bet juridiski tas nepieder viņai un arī visi draugi aizgājuši katrs savu ceļu. Visu šo laiku Keitija ir rūpīgi un neatlaidīgi krājusi, lai varētu atvērt restorānu, kas piederētu viņai, bet lasītājs sastop Keitiju mirklī, kad tā vien šķiet, ka izvēlētā lokācija jaunajam restorānam ir vien naudas bedre, kuru neizdosies pienācīgi atjaunot, pirms iekrātais būs iztērēts. Kā būtu, ja būtu izvēlēta cita, labāka vieta? Kā būtu, ja būtu iespējams labot pieļautās kļūdās, tā it kā tās nekad nebūtu pieļautas? Šādu iespēju savam galvenajam varonim piedāvā autors Byan Lee O’Malley.

Pirmais solis ir pavisam nevainīgs, kad mājas gariņš nakts vidū, pamodinot Keitiju, dod viņai iespēju novērst negadījumu restorāna virtuvē, pēc kura viena no darbiniecēm ar eļļā aplaucētām rokām tiek nogādāta slimnīcā. Tomēr kārdinājums padarīt personīgo dzīvi kaut maķenīt ideālāku, perfektāku un ne tik sasodīti grūtu ir pārāk liels. Pat ja domātā kļūda tiek novērsta, ir daudz dažādu tā teikt blakņu un neparedzētu izmaiņu, kas izvēršas nebeidzamā cīņā ar vējdzirnāvam. Galu galā Keitija pati vairs nekontrolē notiekošo, izmainīts tik daudz, ka vairs nevar saprast kas ir kas un kas par personu ir viņa pati.

Jauks stāsts ar cartoon strip stila ilustrācijām un stipru morāli gan maziem, gan lieliem lasītājiem saprast dzīvē ko vari un nevari personīgi izmainīt un censties ar to samierināties. Seconds nosacīti varētu būt par laika ritējumu, bet ne burtiski sekundēm. Otrās iespējas, izvairīties no kāda negadījuma vai neveiksmīgu lēmumu, kas, vien atskatoties ar priekšzināšanām, ir skaidri pieļauta kļūda. Vai vienmēr tas ir tā vērts, vai labāk tomēr ir mēģināt mācīties no notikušā un gūt no tā vērtīgu pieredzi. Nedaudz mānīga sniegotā ilustrācija uz dust jacket, kura varētu mudināt grāmatu ierindot teiksim decembra mēneša sarakstā. Pat izlasot grāmatas premisi šāds minējums netiek pilnībā izkliedēts, tomēr jāsaka, ka plikais grāmatas vāks personīgi patīk krietni labāk.

Michael J. Sullivan – Age of War (The Legends of the First Empire #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Del Rey

Manas pārdomas

Ja nesen lasīts kriminālromāns, par kuru apzīmējums klasisks sava žanra pārstāvis neizpaužas pozitīvi, tad par Michael J. Sullivan fantāzijas sērijas The Legends of the First Empire trešo grāmatu Age of War un pirmās triloģijas noslēgumu šajā sērijā gan tā nevar teikt.

Karš starp elfiem Frey un tās pašos pirmsākumos vēl esošo cilvēci Rhunes piedzīvo pirmās ievērojamās militārās sadursmes kulminācijas lielo brīdi, arī viss ceļš līdz nozīmīgajai kaujai gandrīz ne mirkli neļauj atslābt. Attiecības starp tēliem kā elfiem un cilvēkiem vienam ar otru, tā starp Rhunes un viņu (it kā) sabiedrotajiem elfiem ar to līderi Nyphron priekšgalā, kuri dienas beigās atbalsta cilvēku centienus un mērķus, ir atveidotas ticami. Lai arī ir pa kādam brīdimi, kad piezogas neticamības moments, bet šādas reakcijas biežāk vērojamas tēlu romantisko jūtu uzplūdu brīžos, kad personīgi svarīgāks šķiet kas cits. Lai arī daļai tēlu ir YA varoņu vecums, tad grāmata kopumā neradīja negatīvos iespaidus, kas saistās ar šo kategoriju.

Interesants paņēmiens, kā ieskicēt gaidāmo ar mājieniem, ir izmantoti varones Brin (viena no pirmajām, kura prot lasīt un rakstīt starp cilvēkiem un kuras galveno amatu varētu noreducēt uz vēsturnieces amatu) topošās vispārīgās vēstures grāmatas fragmenti. Varbūt daži šādi fragmenti nedaudz nošāvuši greizi, lika man gaidīt ko tādu, kas nepiepildījās vismaz šajā grāmatā, bet citādi uzslavējams aspekts.

Neuzticība starp desmit cilvēku klaniem un ķildas starp klaniem rada Keenig Persephone grūtības visus noturēt kopā un neļaut ķildām novirzīt viņus no galvenā mērķa. Kamēr vieni uztraucas, ka citam klanam uzticēta pārāk liela nozīme karaspēka nodrošināšanā, tikmēr tie ir noraizējušies par nonākšanu pārtikas piegāžu atkarībā no klana, kuram ir labvēlīgākas zemkopības platības, un tā katram ir pa kādai šķietamai milzu problēmai, kura nu noteikti jāatrisina pati pirmā.

Mazāka uzticība prasītos no ķēniņienes Persefones puses attiecībā uz sabiedrotajiem elfiem un līderi Nyphron. Ko lasītajam ļauts uzzināt, bet ne Rhunes līderei un citiem cilvēku varoņiem, liktu krietni pārdomāt, cik cieši ar šitiem saistīties. Sižeta gaitā sāk rasties neviens vien jautājums par patiesajiem Nyphron mērķiem un kādu lomu viņš atvēlējis cilvēkiem, kā tie tiks izmantoti, lai galu galā virzītu uz veiksmīgu iznākumu tieši viņa Nyphron nodomus. Toties vienlaikus nenoliedzams fakts ir, ka bez elfiem diez vai būtu cerība uz pārmaiņām gadsimtiem ilgajās attiecības, kurās cilvēks ir zemāks par zemu līdzvērtības ziņā ar elfu.

Varoņu un mītu rašanās zelta mirklis, kur viens no galvenajiiem personāžiem noteikti ir Raithe, kura darbības pirmajā grāmatā jau ir izpelnījušās leģendāru statusu. Akurātākais notikumu atspoguļojums pirms mutvārdu tradīcijās šie varoņdarbi no viena pie otra iegūst jau pārcilvēciskus un pārdabiskus apmērus.

Sabaa Tahir – An Ember in the Ashes (An Ember in the Ashes #1) UN Douglas Preston, Lincoln Child – Relic (Pendergast #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ir pagājuši 500 gadi zem militārās Martial impērijas varas, puse no tūkstošgades kopš akadēmiķu, zinātnieku un visu citu zināšanu ieguves kāro pārvaldītā valsts/impērija tika iekarota un tās iedzīvotāji pakļauti, ierobežoti un lielākoties padarīti, ja ne par vergiem, tad noteikti zemākas kārtas iedzīvotājiem.

Kā jau tas piederas tad vienam no galvenajiem varoņiem Laia, vienam no apspiestajiem ir lemts to mainīt, ieviest pārmaiņas, kuras neviens cits pat ar ilgi pastāvošu pretošanās kustību nav spējis izdarīt. Pat ne grāmatā slavinātie Laias vecāki, īpaši māte saukta par Lioness, laika gaitā kļuvuši par nodevības upuriem no pašu vidus, jo citādāk viņu galu grūti izskaidrot.

An Ember in the Ashes notikumu katalizators ir Martial reids viņas vecvecāku mājās, kuram par iemeslu ir aizdomas par Laias brāļa darbošanos pretošanās kustībā, jo pie viņa atrod skiču grāmatu par metāla apstrādi, kas akadēmiķu/scholars pēctečiem nav atļauts. Vecvecāki protestē, iebilst, kā rezultātā karavīri viņus nogalina, brālis tiek apcietināts un Laia pamanās aizmukt, lai, kā pēdējo cerību, mēģinātu atrast kādu no pretošanās kustības un lūgtu tai palīdzēt atbrīvot brāli no gūsta.

Tomēr, lai cik attaisnotas nebūtu Laias liktās cerības uz pretošanās kustību un faktu, ka Martial vara ir ļaunumļauna, tad bez jauna kareivja Elias meitenei nekas neiznāktu. Eliasam paredz spožu nākotni Martial militārajā sistēmā, bet puisis pie sevis glabā bīstamus uzskatus, kuri viņu varētu nogalināt, ja tie taptu zināmi, bet pavisam noteikti viņu mēģinātu nogalināt, ja puisis īstenotu savus nodomus dezertēt. To gan izjauc ‘’liktenis’’ un pareģu/orākulu tipa tēli, kuri spēj saskatīt visus iespējamos nākotnes variantus un izsakās pietiekoši brīdinoši un reizē noslēpumaini, lai pievienojot tam visam četru pārbaudījumu sacensības, lai noskaidrotu jaunā imperatora identitāti, jo esošajam pēc pareģojumiem nebūs pēcnācēju.

Standarta tipa fantāzijas grāmata, kura nepārsteigs ar kaut ko būtisku, ja būs lasīts pavairāk no šī žanra, bet savā izpildījumā un audio grāmatas gadījumā arī ierunātāju sniegums (Laias un Elias katram savs, no kuru skatpunkta noris grāmata) ir apsveicami labs.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Vien dažas dienas pirms grandiozas, līdz šim neredzētas izstādes atvēršanas Ņujorkas Dabas vēstures muzējā divi puikas tiek atrasti brutāli nogalināti, kuri ziņkārības un garlaicības mākti aizklaiņo uz telpām, kuras pat pieaugušam apmeklētājam bez muzeja darbinieku ziņas nebūtu ieteicams apmeklēt.

Par spīti tam, kā Pendergast sērijas pirmās grāmatas Relic gaitā būs redzams, direktoram un dažiem vēl ne pārlieku patīkamiem tēliem vairāk rūp muzeja reputācija, ienākumi un peļņa, un mazāk cena, ko citiem par to nāktos maksāt, tādēļ šāds traģisks notikums nav par šķērsli, lai atliktu izstādes atvēršanas dienu vai mazinātu svinīgā vakara pasākuma programmu, uz kuru plāno ierasties pats pilsētas mērs.

To pat nemaina FIB aģenta Pendergast ierašanās, vai vēl citu aģentu uzrašanās kā Spencer Coffey, kuram jau pirms šīs grāmatas notikumiem ir reputācija, ka viņš situāciju drīzāk padara tikai sliktāku, nevis palīdz to gludi atrisināt. Coffey tēls ir visai viendimensionāls un ar nolūku nepatīkams. Tēls, kurš pie pirmajiem sarežģījumiem pirmkārt sāks domāt, kā (iespējamu) vainu no sevis uzvelt kādam citam

Pirms šīs grāmatas no abu autoru kopējās sadarbības biju klausījies Riptide un Thunderhead grāmatas. Abas ar sensacionālisma pieskaņu, ar pārdabiskiem, paranormāliem un kriptozinātni saistītiem trillera elementiem, kuri aktīvi darbojas arī Relic grāmatā, jo atbildīgais, vainīgais par puiku slepkavībām un ne tikai tām ir kas vairāk par parastu mirstīgo.

Dan Simmons – The Terror

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Bantam Books

Manas pārdomas

Divu Lielbritānijas karaliskās jūras flotes~ kuģu HMS Erebus un HMS Terror ekspedīcija ar mērķi atrast un izkuģot North-west ceļu no Atlantijas uz Kluso okeānu caur Ziemeļu Ledus okeānu. Viss šķietami sagatavots pēc labākās sirdsapziņas veiksmīgam iznākumam. Kuģi aprīkoti arkitskajiem apstākļiem kā neviens cits kuģis pirms tam, arī pārtikas krājumi iepirkti ar rezervi, papildus tam iegādāts krietns daudzums ogļu, lai varētu darbināt necilus tvaika dzinējus uz katra kuģa, kuri palīdzētu tikt uz priekšu cauri ledājiem. Vienīgais, ka dzinēji paši kā tādi nav tie jaudīgākie, kas pasaulē eksistē, ievietojot lielākus izmēru un tonnāžas dēļ būtu jāietaupa uz kaut ko citu.

Starta laiks 1845.gada rudens un sākums ir gana daudzsološs, bet ilgi tam tā nav lemts turpināties, abiem kuģiem iesalstot ’46/’47.gada ziemā. Turklāt vēl laikapstākļiem atklātā vietā, kurā kuģu apkalpei tie ir vēl skarbāki nekā citur kāda līča vai salas pasargātiem turpat netālu. No kā (iesalšanas) gan būtu bijis iespējams izvairīties, ja vairums personāžu ar ego, ambīcijām un sapņiem par ātru un veiksmīgu ekspedīciju ieklausītos mazākumā, kuriem muguras smadzenes un pieredze brīdina par potenciāliem un kārtīgiem sarežģījumiem, par varbūtējiem neraksturīgākiem un bargākiem laikapstākļiem. Kādi arī pienāk nākošajā ‘’vasarā’’, kura tā arī neļauj ledājiem pietiekoši atkust, nolemjot abus kuģus vēl vienai ledū ieskautai ziemai.

Ja vēl nepietiktu ar arktiskajiem apstākļiem 19.gs vidū bez šodienas (21.gs) ērtībām, tad autors savas grāmatas varoņiem piešķir papildus paranormāla rakstura grūtības. Divreiz lielāks, daudzkārt spēcīgāks un veiklāks par ledus lāci, Erebus un Terror kuģu eksistenci nolādējis kāds pārdabisks radījums, kura iespēju robežās ietilpst spējas nemanītam pagrābt kādu nelaimīgo sardzē uz nakti nostādītu jūrnieku. Nav grūti iedomāties, kā jau tā māņticīgos jūrniekus ietekmē šāds pavērsiens, kad tā vien šķiet viņus apsēdusi pati Nāve. Radījums ar prātu un viltību, izmanību; neuzbrūk akli vai pārtikas pēc.

No grāmatas varoņiem un kuģa apkalpes ir gan krietni tēli, kuri varbūt cīnās ar negatīvajām rakstura īpašībām un iekšējiem dēmoniem, bet izpildīs darbu pēc labākās sirdzapziņas un padomās arī par citu interesēm, bet netrūkst arī, maigi sakot, nepatīkami un nicināmi tēli (vairums no tiem mazizglītoti, ja vispār), kuri kopējai nolemtības sajūtai un drūmajiem notikumiem pieliek savu ne vienu vien darvas karoti klāt, kuriem sīks aizvainojums pārraug nesamērīgas cenas atriebībā.

Aizraujošs vēsturiskais romāns, kas rada vēlmi izlasīt, ja ne gluži dokumentālu non-fiction darbu tieši par šo ekspedīciju, tad noteikti kādu no grāmatplauktos esošajām ceļojumu grāmatām pirms modernā laikmeta ar GPS, pirms interneta un mobīlajiem.