Hiromu Arakawa – Fullmetal Alchemist, Vol.13-15 un 16-18 (Fullmetal Alchemist: 3in1 Edition #5-6) UN Tsugumi Ohba – Death Note: Black Edition, Vol.6 (Death Note: Black Edition #6)

Nāk gaismā jauni patiesības graudi par mākslīgi radīto Ishbalan pilsoņu karu, kuru Karalis Bredlijs (Homunculi Wrath) pēc “mīcīšanās” 7 gadu garumā izlēma nobeigt/uzvarēt ar pilnīga genocīda palīdzību, lai tādejādi varētu radīt jaunus Filozofu Akmeņus. Bet Ishbalan tauta netika iznīcināta pilnībā. Viens no atlikušajiem tautas pārstāvjiem, kurš nav ne aizmirsis, ne piedevis pāridarīto ir Scar tēls, kurš sākotnēji tika lasītājam iepazīstināts kā ļaundaris, bet tā vien šķiet viņam ar brāļiem Alfonso un Edvardu varētu būt vairāk kopīgu mērķu nekā sākumā varētu šķist. Iespējams kopīgs naidnieks padarīs viņu un Elriku brāļus par savādiem sabiedrotajiem.

Jauna/papildus inforomācijas kripatas attiecībā tiek sniegtas arī par homunculi briesmoņu radītāju jeb Tēvu; kaut kas teju Dievam līdzvērtīgu alķīmijas spēju līmenī, plus arēji baisa līdzība ar brāļu Elriku tēvu, kas pašsaprotami šokē abus brāļus un noteikti tiks sekojošos krājumos paturpināts.

Jau vairāku krājumu garumā salīdzinoši nozīmīgi kļuvuši vairāki tēli no kaimiņvalsts – zema ranga princis Lin un līdzīga ranga, bet no cita nama, princese Mei Chang no kaimiņvalsts Xing. Kā viens tā otrs vienlaikus par prioritāti nolikuši sava nama un pēc tam savas valsts labklājību, cerot to panākt ar nemirstības noslēpumu atklāšanu, bet redzot ļauno/slikto draudoši pieaugošos spēkus, kas zina, varbūt arī viņi būs Alfonso un Edvarda sabiedrotie.

Vai Ala un Eda tautiešiem un Amestris valsts iedzīvotājiem kāds plāno līdzīgu likteni un upurēt tos, lai radītu jaunus, vēl spēcīgākus Filozofu akmeņus samaitātas nemiristības vārdā un ar mērķi radīt jaunus homunculi radījumus, kuru skatījumā viņi ir jauna cilvēku attīstības stadija? Ceļojot Amestris valsts ziemeļu virzienā uz Briggs cietoksni, lai rastu potenciāli jaunas atbildes, kā atgūt savus oriģinālos ķermeņus, īpaši Alfonso gadījumā, kura ķermenis sastāv tikai no metāla, tieši uz šo jautājumu Elriku brāļi gūst pat vairāk atbilžu.

Bet darbība nenotiek tikai Briggs cietokšņa reģionā, ik pa brīdim uzmanība tiek pievērsta pulkvedim Roy Mustang un vēl dažiem nozīmīgākiem tēliem Amestris galvaspilsētā, tiem lavierējot pa militārajiem varas gaiteņiem un uzmanoties, lai pārlieku dzirdīgas ausis nenojaustu, viņu mērķus un ieceres, kas varētu nesaskanēt ar Karaļa Bredlija plāniem.

***

7544946

Noziedzība pasaulē ir kritusies mežonīgos tempos, arvien vairāk cilvēku vai nu aiz bailēm, vai patiesi ticot sāk nosliekties par labu Kiras (jeb Light Yagami) ideoloģiskajam virzienam. Vai tik tiešām gan Light Japānas policijas kolēģiem un ģeniālā izmeklētāja vietas pēctecim Near ir taisnība un tiesības tagad to izjaukt, lai tikai panāktu savu un pašu acīs sauktu pie taisnības prastu masu slepkavu, kuru neierobežotā vara ir vienkārši samaitājusi? Pēdējā, sestajā Black Edition Death Note krājumā pienāk no sērijas sākuma ilgi gaidītais kulminācijas punkts, kad izšķiras turpmākais pasaules liktenis.

Jauna reliģija ap Kiras veidolu ir dzimusi tā vai tā, bet par dusmu Light viņa kā jaunā Dieva uzmanību no pienākumiem grib laupīt kaut kādi tur nenozīmīgi knišļi, kuru niecīgie prāti vienkārši nesaprot, ko viņš dara lielāka labuma vārdā. Ja godīgi, tad Light trūkst jebkāda veida empātijas pret citiem vai citu labu īpašību, ar kurām viņu raksturot. Deat Note piešķirtā vara ir atņemusi viņam jebkādas cilvēcības pazīmes un rūpes par jebkuru citu, izņemot sevi; vien pašam to vairs nav iespējams ieraudzīt starp neskaitāmajiem attaisnojumiem, kurus viņš ir piešķīris savai rīcībai.

Vien lasītājam atliek izlemt, kurā viedokļa pusē teorētiski nostāties. Personīgi nevaru teikt, ka iznākums būtu sagādājis vilšanos vai būtu gribējies izlasīt vēl kaut ko, tomēr līdz mangas noslēgumam ar kārtīgu ‘’Umf!’’ kaut kas nenodefinējams tomēr nebija. Kopumā ļoti laba sērija visas tās garumā, bet noslēdzošais krājums nešķita pats labākais no visiem sešiem.

Iepalicēji #24

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

16117425

Fullmetal Alchemist, Vol.10-12 (Fullmetal Alchemist. 3in1 Edition #4) by Hiromu Arakawa

Ceturtais trīs vienā krājums Fullmetal Alchemist mangas sērijā dod lielāku ieskatu apstākoļos, kuri noveda Elriku brāļus pie lēmuma ar tik tālejošām sekām, kad uz stāsta skatuves pirmoreiz uzrodas viņu tēvs. Kamēr Alfonso jeb Als ir par jaunu, lai viņu atcerētos, Edvards jeb Eds vainas smagumu par notikušo attiecībā gan uz māti, gan pašiem ar visu spēku met tēva dārziņā. Spriedze, aizvainojums un līdz galam neizteikta sāpe par notikušo starp abiem jūtama no pirmā brīža

Cerības un plāni ap mērķi atgūt Alam viņa paša ķermeni metāliskā vietā, kas saistīts ar filozofu akmeņu tumšo spēku un homunculi radījumiem, tiek turpināts, risināts un mudžināts.

***

1873788

Life of Samuel Johnson by James Boswell

No Džeimsa Bosvela rakstīšanas manieres varētu nodomāt, ka viņš būtu bijis līdzās Semjuelam Džonsonam teju bez mitas lielāko daļu viņa mūža, ko panāk ar familiāru biogrāfijas stilu un bieži vien izmantojot citi liecinieku redzēto, rakstīto.

Kaut arī grāmata ir teju ‘’tikai’’ 1500lpp gara atkarībā no izdevuma, brīžiem rodas sajūta, ka varētu mierīgi sasniegt vismaz divus tūkstošus, jo autora neformālais stils mēdz vien ieskicēt ainas, kuras jaunākā, mūsdienīgākā biogrāfijā būtu krietni vien detalizētākas.

Apjomīgā Džonsona biogrāfija vēsta gan par viņa privāto dzīvi, gan prof.sasniegumiem kā vārdnīca, Šekspīra lugu modernizēšana~ vai populāru un mazāk zināmu dzejnieku bio-skices~ vairākos sējumos, kā arī vietām fragmenti no  viņa darbiem. Kā arī neipzaliek īpatnējas personības, kuras varbūt rada dīvaiņa iespaidu, kādēļ viņu iespējams negribētos sev par draugu, bet padara interesantu uz lapapuses. Līdzīgi kā Semjuela Pīpsa gadījumā palīdzēja Vikipēdijas raksts, kura minēts, ka Džonsons varētu atbilsts Tureta sindroma diagnozei, kāda tajā laikā, protams, vēl neeksistēja.

***

10321650

Death Note: Black Edition, Vol.5 (Death Note: Black Edition #5) by Tsugumi Ohba

Kaut arī Kiras jeb Light Yagami sapņa ceļā par viņa veidotas pasaules kārtību ar Death Note palīdzību vairs nestāv ģeniālais izmeklētājs L, jaunie kadri jeb L mantinieki neirotisku tipāžu Near jeb N un Mello paskatā ir pat vēl lielāks izaicinājums nekā pirms tam L sniegtais. Light jāturpina ar dižgara izmanību lavierēt starp izlikšanos kolēģu detektīvu priekšā, turpinot Kiras izmeklēšanu ar mērķi viņu notvert un saukt pie atbildības, kā arī saprast, kā lai pieveic šos jaunos draudus, un reizē vadīties pasaulē, kurā atbalsts, ja ne aiz brīva prāta, tad aiz bailēm, Kiras jaunajai pasaulei pieaug, un nesteigties laikus uz priekšu, lai nepieļautu liktenīgu kļūdu.

Var vien just, ka kulminācijas punkts sērijai solās būt labs!

Iepalicēji #23

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

45260

The Naked God (Night’s Dawn #3) by Peter F. Hamilton

(Pārāk) daudzie tēli un konkrētāk skatpunktu/POV skaits piešķīra The Naked God īso stāstu kolekcijas sajūtu, kur vienotā tēma/pasaule ir vienīgais kaut cik spēcīgais punkts, kas satur visu kopā. Papildus tam vēriens ar kādu autors cenšas piepildīt šo Visuma versiju ir savā ziņā apsveicams, kas citās sci-fi impēriju sērijās pietrūkst, ja darbība notiek tikai uz vienas vai divām planētām, bet šeit arī ieslēdzas īso stāstu kolekcijas vājais punkts, un autora tendence izplūst īpaši garos aprakstos, kad vairākkārt nākas prātot, kāds vienam sakars ar otru; plus uz grāmatas un triloğijas beigām uzrodas jauni tēli. Plus(2)!!! gr un triloğija beidzas bez atrisinājuma. Man nebūtu tagad jāmeklē, kurā gan sērijā stāsts tiek turpināts. Neliela necieņa pret lasītāju un paļaušanās, ka paša vārds spēs pārdot grāmatu.

***

9825620

Death Note: Black Edition Vol.4 by Tsugumi Ohba, Takeshi Obata

Septītajā un astotajā jeb apvienotajā ceturtajā Black Edition krājumā vispirms lasītājam lemts beidzot novērot neirotiskā un vienlaikus ģeniāla prāta/izmeklētāja L un jaunā Light Yagami spēkošanās kulminācijas brīdi. Kas Death Note atrašanās brīdī sākās kā labs un cēls nodoms samazināt pasaulē noziedzību, ir pārvērtis pašu puisi par aukstasinīgu slepkavu, ja runa ir par paša palikšanu nesodītam. Jo taču nedrīkst laupīt pasaulei tās utopisko nākotni!

Cerams tas nebūs pārlieku liels maiteklis, ja sērijai seko vēl divi apvienoti krājumi, ja ar šo pirmo kulmināciju nekas vēl nebeidzas un Light, plus viņa ‘’draudzene’’ modele Misa, kura tāda vien ir jo pašam tas ir izdevīgi, nevar sākt atlaisties bezrūpībā. Vārds pār tik spēcīgu objektu, kas ļauj attālināti bez dižas piepūles kādu nogalināt, ir noplūdis ne gluži sabiedrībā, bet noteikti kriminālajos lokos, kur netrūkst ietekmīgu un vēl nežēlīgāka rakstura indivīdi, kuri labprāt iegūtu ko tādu savā īpašumā. Sižets tiek meistarīgi/labi turpināts veidā, kas nešķiet samākslots, lai izspiestu vēl kādu krājumu.

R.A. Salvatore -The Legend of Drizzt #4-6, The Icewind Dale Trilogy #1-3

66693

Manas pārdomas

#1 -The Crystal Shard

The Icewind Dale triloģija sarakstīta pirms The Dark Elf triloğijas, bet hronoloğiski noris pēc tiem, grūti izšķirt, vai The Crystal Shard tādēļ patika labāk, jo tēli ir jau drusku iepazīti un ir vairāk saprotams, ko sagaidīt, vai arī pirma triloğija nešķita tik laba, jo šo būtu bījis labāk lasīt vispirms, kā šur tur iesaka. Kas zin, iespējams pie vainas ir abu faktoru kombinācija.

Triloğijas pirmās grāmatas darbība noris ļoti nomaļā pasaules nostūrī, tālu ziemeļos, kur aukstajos un visādi citādi skarbajos apstākļos izdzīvot spēj tikai atjautīgākai, rūdītākie un spēcīgākie. Ap ezeru kompleksu un to krastos izmitinājušas desmit puslīdz draudzīgas cilvēku apdzīvotas pilsētas, bet par vienotu un savstarpēji īpaši draudzīgu šo reģionu nevar nosaukt, līdz brīdim, kad nepieciešamība izdzīvot piespiež mainīties Pirmais vienotas alianses pārbaudījums seko no klaiņojošajām barbaru ciltīm, bet kā vēlāk laiks rādīs, tad īstais izaicinājums ir tikai vēl priekšā.

Stipri vien lielākas bažas un galvas sāpes, kā Ten-Towns iedzīvotājiem, tā arī pēc paša gribas trimdā aizgājušajam tumšajam elfam Drizzdt, rūķu draugam Bruenor un viņa ciltsbrāļiem sagādā augstprātīgs, bet dienas beigās par sevi nedrošs un nemākulīgs burvis Akar Kessel, kuram ir lemta tā likteņa loterijas loze, ka viņu savā varā pārņems sens mağisks un ļoti spēcīgs artefakts, kurš nesapńo neparko citu kā vien iznīcību.

Līdzības ar LOTR ir grūti nepamanīt, un visuvarenā gredzena aizstāšana ar kristāla lauskas artefaktu ir tikai viena no tām, bet, par laimi, darbam ir gana jūtams atšķirīgums, lai tas nešķistu viegli nokopēts variants.

***

6632450

#2 – Streams of Silver

Kurš gan saka, ka dažādība/diversity ir šī gadsimta izdomājums literatūrā un kultūrā kā tādā, kad piedzīvojumu kvestā dodas tumšais elfs Drizdz, rūķis Bruenor, sērijas pirmajā grāmatā par draugu kļuvušais barbars Wulfgar un jauktenis Regis, kura paša īpašumā ir ar spēcīgu maģiju apveltīts dārgakmenis. Protams, pietrūkst šai sērijai vērā ņemams sieviešu kārtas tēls, kas pastāvētu par sevi, bet tas šai grāmatai un triloģijai diži nekaitē.

Turpinās līdzības ar LOTR un galvneokārt tieši minētā kvesta dēļ, kurā Bruenor kopā ar draugiem dodas zudušās dzimtās mājvietas Mithral Hall meklējumos, no kuriem pirms 200 gadiem tikuši padzīti, jo nav spējuši laicīgi apstāties un rakušies pārāk dziļi pazemē. Tagad vairs neviens īsti neatceras, kur tāda vieta maz ir (tiešām?), un tikai viņu kopīgiem spēkiem ir lemti panākumi. Kā itneresants blakus sižets ir algotņa dzīšanās pēc jaukteņa Regis viņa pagātnes darbu dēļ, lai atgūtu viņa nozagtu artefaktu un izrēķinātos gan ar viņu, gan jebkuru citu, kurš to censtos novērst.

***

68396

#3 – The Halfling’s Gem

Pirms rūķim Bruenor lemts dažu paragrāfu garumā atgūt zaudēto Mithral Hall un viņam pienākošos troni, ir jāpaveic šis tas cits. Triloģijas noslēdzošajiem piedzīvojumiem iesākoties labo tēlu komanda ir sadalīta, un lai izglābtu otrās grāmatas noslēgumā algotņa nolaupīto draugu jaukteni Regis un tumšā elfa Drizda sabiedorot panteru/viņas maģisko statueti katram duetam (elfs un barbars, rūķis un viņa adoptēta cilvēku meita Catti-brie, kura nosacīti ir vienīgā vērā ņemamais pretējā dzimuma tēlsmeistare lokšaušanā ar neiztukšojamu bultu maku) ir jāmēro savs ceļš cauri nebeidzamiem cīniņiem ar dažnedažādiem monstriem.

Varētu uzskaitīt vienu šķietamu vainu pēc otras šajā pulp-iskajā fantāzijas darbā, kur neizbēgamā paredzamība un labo varoņu neaizskaramība, kad tā tikai grāmatā varētu notikt momentu ir tik cik uziet, ir mazākā no problēmām. Domājams tieši tas pat kalpo kā viens no plusiem šāda tipa grāmatai, kas piesaistītu lasītāju, ļaujot pilnībā atslābināties un ļauties popkorna izklaides literatūrai, kur tevi pēkšņi nepārsteigs kāds nebūt negaidīts pavērsiens ļauno tēlu labā ar paliekošām sekām. Drusku vairāk gan nepatika pretrunas morāles un attieksmes ziņā pret dažādiem tēliem, kur būt aizspriedumu pilnam un naidīgam pret tumšo elfu Drizdu ir slikti tikai viņa rases dēļ, bet pagaidu Mithral Hall iemītnieki pelēkie rūķi ir slikti visi kā viens, jo viņi ir pelēki/atšķirīgi. Nedaudz neiet kopā, bet tās tā.

Kopumā šī triloģija patika vērā ņemami vairāk nekā The Dark Elf triloģija, un kaut arī pagaidām pa rokai nav nākošās, lai tik drīz turpinātu, tad nedomāju šo plašo pasauli nolikt malā pavisam.

 

 

 

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

Untitled-1

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jumava

Manas pārdomas

Interesants, jautrs un bagātīgi ilustrēts kapteiņa Zilā lāča dzīves pirmās puses izklāsts. Mērķauditorija neapšaubāmi ir mazie lasītāji, bet šur tur var atrast pa labam jokam, kuru sapratīs vairāk lielākam lasītājam. Kā vislabākais piemērs šķiet grāmatā sastopamajiem vēl dzīvajos esoša dinozauru suga glābējzauri, no kuriem Zilais lācis konkrēti sastop indivīdu vārda Deus ex-Machina jeb saīsināti Maks, kuru dzīves pamatmērķis ir lidināties apkārt un glābt nelaimē nokļuvušo tikai pašā pēdējā brīdi, un ne mirkli ātrāk.

Bet Zilā lāča stāsts sākas jau zīdaiņa vecumā vienam pašam dreifējot okeāna uz nieka čaumalas, un veiksme kļūst par lāča sabiedroto jau no pašas mazotnes, ne mirkli viņu neatstājot, kā to rādīs pēcāk lasāmie piedzīvojumi, kad no iekļūšanas pasaules lielākajā atvarā sauktu par Vērpatu viņu izglābj pundurpirāti. Šie pirāti ir tik sīki, ka patiesībā nevienam no viņiem baidīties nav pamata, jo dzīvības apdraudēšana ir tālu no viņu iespēju robežām.

Un tas ir tikai pats pats Zilā lāča piedzīvojumu sākums, kuros lemts sastapt nevienu vien ērmotu mošķi vai draudzīgu īpatni, kā verveļviļņi, kuri sastopami bezvēja zonās un tikai aiz laba prāta cenšas novest ārprātā nelaimē nokļuvušus jūras ceļotājus. Grāmatai gan sākumā, gan beigās ir apskatāmas autora izdomātās pasaules kartes, vienmēr atbalstāma opcija grāmatās. Viena no tām ir vispārīga un parāda visus iespējamos kontinentus, kā neparastos, tā tos, kuri eksistē vēl mūsdienās un to savstarpējo novietojumu, kur okeāniem atņemta diezgan plaša teritorija; otra jau detalizētăk attēlo īpašo Camonijas kontinentu un tai tuvāk esošās salas.

Zilā lāča pirmo 13 ar pusi dzīvju piedzīvojumi ir galvu reibinoši un reti kuram tik raibi aizrit visa dzīve. No skološanās Tumšajos kalnos pie profesora ar 7 smadzenēm līdz pat dzīvei Mūžīga tornado viducī esošā pilsētā vai vēlāk nokļūšanai Atlantīdā, kuras nogrimšana aizmirstība izrādās ir vien ğeniāls mīts, ir tikai daži no tiem. Nešaubos, ka lokācijas, kuras Zilais lācis nepaspëja izrādīt, ir pietaupītas sērijas turpinājumiem.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

Alan Moore – Jerusalem

41917711._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažos vārdos Jerusalem varētu raksturot kā verbālus grafomāna plūdus, kuros pieskaras daudzām filozofiska, reliģiska rakstura tēmām un papildus tam vēl vairākkārt apšaubāmi vēstures informāciju ekspozīciju ainas, kur krietni vairāk par citām vietām rodas jautājums, kādēļ kas tāds ir ielikts izdomātā romānā.

Būtiska romāna daļa ir pēcnāves dzīve, kuras aizsaules pasaules centru autors visai egoistiski ir novietojis virs Lielbritānijas. Nešaubos, ka autors šeit ielicis savus uzskatus un pārliecību par to, kas sagaida cilvēku pēc nāves, bet atšķirībā no citiem momentiem, kā vēstures informācijas ekspozīcijas, tad šeit labi vien ir ka autors šo ir nosaucis par romānu, jo citādāk bez mazākajām grūtībām varētu norakstīt visu teoriju par šo aizsaules versiju; vairāk par to neizplūdīšu pats, jo tas tik ļoti vairs neattiektos uz grāmatu kā tādu.

Alan Moore versija vienkāršojot varētu aprakstīt kā Elles un Paradīzes miksli un nodēvē to par Mounsul, kur nav ne mūžīgas ciešanas, ne svētlaime. Tajā nonāk pilnīgi visi, tai skaitā dzīvnieki un objekti, kur katrs indivīds spēj saskatīt laikatelpu kā ceturto dimensiju un tādejādi arī pa to pārvietoties, cik vien sirds patīk. Vari pieturētos savam dzīves laikaposmam vai pārvietots kaut vai no aizsvēstures līdz tāltālai nākotnei. Ir pieejamas vēl citas iespējas, ka ntās reizes no jauna izdzīvot dzīvi, skatīties to kā filmu (vien bez apzināšanās, ka to dari), vai knastīties pa Zemes virsmu un žēloties par sevi.

Būtisks jēdziens, kas tiek apspēlēts uz nebēdu ir liktenis un brīvā griba, vai maz tāda ir, jo viens tak izslēdz otru. Kamēr grāmatas pirmā trešdaļā vairāk jūtams uzsvars uz dzīves izvēlēm, kad dzīves nogalē vai kādā citā nozīmīgā punktā tēls atskatās uz pagājušo un to, kur tas viņu ir novedis, cik nozīmīga bijusi dzīve, vai kāds viņu atcerēsies, vai blakus ir kāds tuvs cilvēks, lai viņu aiz/pa-vadītu. Tad pēcāk otrā un trešā daļa ir pilnīgā pretrunā, kur tiek pausta ideja, ka viss, kas ir bijis, ir un būs jau ir noticis un notiek vienlaikus. Kāds jau to ir izlēmis un atliek izspēlēt dzīves teātri ar muļķīgu ilūziju par brīvo izvēli. Šāds dzīves uzskats ļoti ērti noņem atbildību par pastrādāto vai gluži pretēji neizdarīto, jo vienmēr vari atrunāties, ka tā taču bija lemts. Prieksit var vien domai, ka ļoti būtiski dzīves gaitu un iespējas, cik situēts būsi utt., gan ģimene un tās apstākļi, gan reģions, kultūra, kurā piedzimsti, un daudzi, daudzi citi pat neuzskaitāmi faktori.

Jerusalem ir grāmata, kurā sižets pavisam droši ir sekundārs vai pat vēl mazāk nozīmīgs faktors tajā, ko autors Alan Moore ir vēlējies pateikt. Šī nebūs grāmata tādam vidusmēra brīvdienu lasītājam, kurā iegrimt, atpūsties un ļauties, lai tā ved pati, un pat gribētos teikt, ka Jerusalem būs domāta ikvienam nopietnam lasītājam, kā vien jāsaka, ka lēmums par gandrīz 1 300lpp (pieļauju tas vien daļu atbaidīs) garās grāmatas lasīšanu jāpieņem pašam un jārēķinās, ka Jerusalem prasīs lielu koncentrēšanos no pašam lasītāja puses, lai saprastu, kas notiek, ko autors ir izklājis uz lapas un grib pateikt, ko papildus sarežģī konstanta lēkāšana laika pat vairāku gadsmitu amplitūdā.

Šeit vēl pienošu citu lasītāja izvērstu rakstu no Goodreads.

Darren Shan – A Living Nightmare (Cirque du Freak #1) (Klausāmgrāmata)

19919839

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pilsētā ierodas noslēpumains cirks, kurš sevi nereklamē pa visiem afišu stabiem, lai pēc iespējas vairāk vecāku būtu spiesti kapitulēt bērnu priekšā un uz to doties. Biļetes ir ierobežota skaita un izrādes noris vēlu vakaros, mākslinieki nav kaut kādi tur klauni vai žonglētāji, bet gan dažādi pārdabiski dīvaiņi, no kuriem visneparastākais un biedējošākais ir cirka īpašnieks, vampīrs!, Mr. Crepsley un viņa indīgais zirneklis.

Par stāsta galveno varoni kā puiku autors ir nosaucis sevi pašu, kura dzīve, kas pat būtu maigi teikts, pēc Cirque du Freak apmeklējuma nekad vairs nebūs tāda pati, kā pirms tam. Liktenīgs nav ne Darena drauga Stīva ‘’veiksme’’ iegūstot biļetes sev un draugam, ne drauga izmisuma lēmums uzprasīties Mr. Crepsley, lai pārvērš viņu par vampīru, jo sadzīves apstākļi mājās nav tie labākie, ne Darena izšķiršanās nolaupīt ar domām kontrolējamo Mr. Crepsley zirnekli, bet ar katru reizi vaina mazāk ir vēršama neveiksmīgu sakritību/atgadījumu virzienā, un vairāk uz pašu Darenu, kad pienāk mirklis, kad jau ir par vēlu, lai ko mainītu.

Ar pārdabisko un nelielu šausmu elementu A Living Nightmare īsteno nosaukumā solīto un galvenajam varonim jāpiedzīvo murgi nomodā esam, kas no droša attāluma fascinēti noskatoties ieinteresēja arī mani kā lielo lasītāju/klausītāju.

Michael J. Sullivan – Age of Myth (The Legends of the First Empire #1) (Klausāmgrāmata)

26863057

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fantāzijas stāsts, kurā viens no tās galvenajiem varoņiem vārdā Raithe, aizstāvot nogalinātā tēva godu, bez apdomām par sekām paceļ tēva zobenu pret dievu statusa iemantojušas Fhrey rases pārstāvi (dzīvo līdz pat 3 000 gadu vecumam, plus piemīt maģijas spējas) un nogalina to. Ar šo rīcību, puisis, kurš starp brāļiem līdz tam izrādīja vismazāko ieinteresētību kaujas un zobencīņas mākslā ir spiests ne tikai samierināties ar jauno dzīves ceļu, bet arī pieņemt to kā jauno dzīves mērķi.

Kaut arī uzreiz pēc notikušā baumas un leģendāri stāsti izplatās vēja spārniem, Raithe nebūt to nepaveic tikai un vienīgi paša spēkiem. No notikuma vietas viņš prom dodas ar kompanjonu, nogalinātā dieva vergu Malcolm, ar kuru attiecības nebūt nerit gludi kā ar jauniegūtu labāko draugu. Jau pirmajā rītā Malkolms pat nesaprot īsti, kas viņu pamudināja tā rīkoties un pat vairāk vaimanā, cik labi tomēr bija un cik brīvībā grūta dzīve.

Dievu rase nedrīkst pieļaut šāda nelāga precedenta atkārtošanos, ir jādara viss, lai cilvēce neaizmirstu savu kļūdu un lai tā tik drīz atkal nepaceltu roku pret kādu no Fhrey pārstāvjiem. Jā, tiem piemīt spēja kontrolēt maģiju, bet ar visu to, viņu neievainojamība nav tik liela, kā viņi to gribētu likt domāt. Sods tiek piespriests visiem to ceļā sastaptajiem cilvēkiem bez izņēmuma, nešķirojot nevienu. Ne visi Fhrey ģenerāļi un kareivji izvēlas sekot tik bargām pavēlēm, kas rezultātā padara tos par Raithe un Malkolma sabiedrotajiem, un aizsāk šķelšanos. Skaidrs ir viens, ka Raithe ir izmainījis savu pasaules kārtību uz neatgriešanos, un tas ir tikai sākums.

Interesants stāsts, kurā papildus jau minētajam lielajam sižetam, nozīmīga loma ir prīkvelā Piles of Bones redzētajai Suri un viņas vilcenei Minnai, bet arī jaunai cilts līderei Persephone.

Pirmā grāmata dod klasiskas fantāzijas, bet galvenokārt laba izpildījuma iespaidu.

Šeit vēl cita lasītaja iespaids, kas iekrita acīs tos pārskatot.