Wilkie Martin – Inspector Hobbes and the Bones (Unhuman #4) (Klausāmgrāmata)

33152440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Witcherley Books

Manas pārdomas

Grāmatas sākums tās galvenajam varonim Endijam Kapletam atkal nesola neko labu. Laikā, kad jaunā sieva Daphne ir prom ārzemēs darba sakarā, Endiju kārtējo piemeklē ķibeles, kuras viņa neveiklās reakcijas tikai pasliktina. Tā teikt, ja ir iespējamība kaut kas var noiet greizi, tad ir visai liela varbūtība, ka tā arī notiks, aizsākot neveiksmīgu ķēdes reakciju. Ceturtās sērijas grāmatas gadījumā var sākt manīt ietekmi uz Endiju, ko ir devusi draudzība ar ne gluži cilvēcīgo inspektoru Hobsu (un arī viņa mājsaimnieci Mrs. Goodfellow). Ja pirms tad viņš būtu pirmais, kurš ņemtu kājas pār pleciem, tad tagad Endijs, neskatoties uz to, ka viņš nav nekāds spēka mitriķis, nebaidās ar galvu pa priekšu mesties bīstamās situācijās, riskēt vairāk un arī vairāk pastāvēt par sevi.

Galvenais sižets ap grāmatas mistēriju kļūst aktuāls, kad negaidīti spēcīga vētra un tās izraisīti plūdi izskalo jau ilgāku laiku apraktu līķi, kas aizsāk izmeklēšanu, lai noskaidrotu tā identitāti, kur talkā nāk inspektora Hobsa īpašās prasmes, talanti un gadu gaitā iegūtā pieredze. Kaut arī Unhuman sērijas pasaule nav no tām plašākajām, tad ar visu to gan Hobss, gan Endijs (un tai skaitā lasītājs) katrā grāmatā pamanās sastapt kā jaunas pārdabiskas būtnes ar mazāk vai vairāk nekaitīgiem nolūkiem, tā arī bīstamus ļaundarus, kuri līdz tam spējuši lavierēt sabiedrībā nemanīti.

Bet ar visu intrigu ap konkrētās grāmatas noziegumu, Endija tēla izaugsme izcēlās pār visam. Endijs mazpamazām sāk atgūt kontroli pār savu dzīvi – atgūts stabils darbs (ēdienu un ēstuvju/restorānu kritiķis) un kopā ar sievu ir savs dzīvoklis. Tomēr par spīti tam vai tieši Endija īpašību kopuma dēļ joprojām ir vērojama tendence, ka kaut kas noiet greizi. Ne vienmēr paša Endija rīcības dēļ, par piemēru minot, viņa īslaicīgu atgriešanos Hobsa miteklī vētras postījumu dēļ.

Pagaidām Goodreads lapā nav norādīts, ka plānotos turpinājums, bet nebija sajūtas, ka grāmatas beigas pie reizes būtu bijušas arī kā sērijas noslēgums, un nav grūti iztēloties inspektoru Hobsu un ēdienu kritiķi Endiju Kapletu jaunos un aizraujošos piedzīvojumos.

Advertisements

Marie Brennan – A Natural History of Dragons (The Memoirs of Lady Trent #1) (Audio book)

12974372

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja patiesus memuārus lasu reti, tad A Natural History of Dragons būs mans pirmais izdomātais. Vismaz atmiņā nestāv, ka būtu lasīts vai klausīts kaut kas līdzīgs.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, tad šis memuārs ir par pūķiem, par slavenās pūķu pētnieces lēdijas Trentas karjeras pašu sākumu, kad ceļojums uz kalnaino Vystrana šķita vien kā pirmā un pēdējā iespēja redzēt pūķus tuvumā pirms atgriezties garlaicīgajā ikdienas dzīvē un sabiedrībā, kura no dāmām sagaida piedienīgu uzvedību un nodošanos sievišķīgām nodarbēm, nevis kaislīgai nodošanās dažādu pūķu pētniecībai.

Kā pati lēdija Trenta brīžiem ļauj noprast, tad memuāru uzsākusi rakstīt vien sirmā vecumā, jo piedzīvotais sagādā pārāk sāpīgas atmiņas, lai būtu bijis iespējams tās ātrāk uzlikt uz papīra visu lasīšanai. Interesantas un patiesas šķiet epizodes, kad galvenā varone nedaudz novirzās no temata, lai atzīmētu savu to dienu jaunības naivumu un rūpēm par citu domām, kad tagad viņai nesagādā pat mazākās problēmas.

Jau kopš bērnības lēdiju Trentu ir aizrāvuši maģiskie pūķu, un, lai kā citi nespētu redzēt tālāk par asajiem nagiem un zobiem, viņa saskata to diženumu. Tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka Trenta pamanās pierunāt un pārliecināt savu vīru (un arī ekspedīcijas rīkotāju) ņemt viņu līdzi kā sekretāri un mākslinieci. Un tikai ar nākotnes zināšanām, atskatoties atpakaļ, Trenta var nebeigt novērtēt un pabrīnīties par varbūtību, ka viņa tiktu atstāta mājās, kā būtu rīkojušies vairums vīru, un pasaulei būtu laupītas tik daudz zināšanu par pūķiem.

A Natural History of Dragons ir neierasta pieeja veidam, kā pasniegt stāstu, un var tikai minēt cik tas no lēdijas Trentas puses ir uzticams, piedomājot pie tā, ka paša rakstītā memuārā noteikti iezogas vēlme sevi pasniegt labākā gaismā. Turklāt viņa pati (varbūt tieši, lai novērstu aizdomas, ka arī šoreiz tā rīkojas) piekodina lasītājus neņemt vērā jaunībā sarakstīto grāmatu par šo ekspedīciju. Lielus piedzīvojumus sagādā ne tikai pūķi, bet arī vietējie iedzīvotāji, kontrabandisti un korumpēti varas pārstāvji.

Brandon Mull – The Candy Shop War (The Candy Shop War #1) (Klausāmgrāmata)

1113545

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neitans uzsāk gaitas jaunā skolā un ir pamatoti satraukts par to, kā veiksies ar iejušanos un jaunu draugu iegūšanu. Pie malas pat netiek mesta lūgšanās pie mātes sirdsapziņas varbūt izlaist pirmo skolas dienu. Bet bailēm nav pamata, jo Neitans ātri vien sadraudzējas ar trim sava vecuma bērniem – Samera, Paul saukts par Pidgeon un Trevors, iztur pārbaudījumu, lai iekļūtu viņu mazajā klubiņā un varētu uzsākt galvu reibinošus un tai skaitā ārkārtīgi bīstamus piedzīvojumus!

Pieļauju, ka attiecīgā vecuma mērķauditorijai grāmata šķitīs vēl interesantāka, kāda tā izklausījās manām ausīm. Maģiskais un neparastais aizsākas ar kopīgu jauna saldumu veikala apmeklēšanu, kur aiz letes bērni sastop šķietami nekaitīgu veco un sirmo veikala īpašnieci Belinda White.

Ar ‘’nejauši’’ izsprukušu frāzi par īpašām konfektēm, kuru eksistences fakts jāsargā kā sava dzīvība, un slepenām receptēm, Belinda panāk kā bērnu ziņkārība ņem virsroku un viņi ir gatavi izpildīt Belindas doto uzdevumu, lai pretī saņemtu vēl vairāk īpašo konfekšu. Protams, sākumā prasītais ir pavisam kas nekaitīgs, bet jo tālāk Neitans, Samera, Trevors un Balodis piekrīt doties, jo tumšāki un bīstamāki tie kļūst. Lūk, pamācība nepieņemt saldumus no svešiniekiem! :D Pat pirmajā iespaidā draudzīgām omēm.

Ja Belinda White ir ļaunais varonis, kura maskējas kā pati labiņā, tad kā divi mānekļi grāmatas varoņus neliek mierā divi skolas huligāni, kuri tā liekas ir fokusējušies uz mūsu četrotni. Pats galvenais ar tādu kārdinājumu acu un garšas kārpiņu priekšā nepazaudēt spēju atšķirt labo no ļaunā!

Varun Sayal – Time Crawlers

40540847

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Time Crawlers – sešu īso stāstu kolekcija, kuru laipni piekritu izlasīt, kad to saņēmu no autora e-pastā šī mēneša sākumā un citādāk diez vai būtu lasījis. Katram stāstam ir sava interesantā ideja, bet diemžēl nevarētu teikt, ka kāds no tiem izceltos pāri atlikušajiem pieciem vai paliktu kaut cik atmiņā. Neteiktu, ka būtu jānožēlo lasīšanā pavadītais laiks, bet neizjūtu pat vidusmēra patiku par grāmatu kopumā, un līdz sajūsmai par kādu no tiem vispār nerunājot. Atliek cerēt, ka turpinot rakstīt, ideju izpildījums uzlabosies – vismaz pēc Goodreads autora lapas nekas cits nav publicēts. Noteikti ir lasīti labāki īsie stāsti un to krājumi.

Eclipse – ir par pasauli, kurā varu bez ieročiem un izšautām lodēm, lāzeriem vai ko citu šaujamu, vai kādam diži protestējot, ir pārņēmuši citplanētieši no ceturtās dimensijas. Gandrīz ikviens viņus redz kā parastus cilvēkus, tādēļ Iefiltrēšanās praktiski visu valstu politiķu aprindās vai teroristiskajās organizācijas, vai kļūšana par slaveniem mūziķiem vai sportistiem tiem nav sagādājušas ne mazākās grūtības. Neviens no mūsu 3D būtņu ieročiem nespēj viņiem kaitēt, pat ja visi spētu redzēt cauri viņu cilvēku imitētajam izskatam, ir tikai viens drauds un tas nāk no Zemei tuvākās zvaigznes un tās vēja, kā arī aptumsumiem. Stāsts lika atcerēties par Flatland, kas zin, varbūt kalpojusi kā iedvesma.

Death by Crowd – vēsta par dārkveba šovu ar attiecīgo nosaukumu un tās radītāja saistīto plaukstošo kriptovalūtu. Viss ir pavisam vienkārši – teorētiski neārstējami slims cilvēks piesākās sadedzināties vēl dzīvam esot (nevar izslēgt, ka pieteikumu anketu filtru iztur arī kāds, kas mānās) un tuvinieki tad saņem ~75% no konkrētās epizodes ienākumiem.

Trešais krājuma stāstu Genie varētu apzīmēt kā grāmatas zemāko punktu. Nedaudz tizls stāsts par džungļos apmaldījušos puisi, kurš nejauši atrod džina lampu, bet iznieko sev piešķirtās trīs vēlēšanās un stāsts beidzas ar pilnībā neko. Interesantākais visā ir džinu izveidotie likumi un vēlmju ievēlēšanās noteikumi, bet uz +/- jokiem balstītais dialogs nepavisam nebija izdevies.

Ja jāizvēlas, tad tam sekoja favorīts no visiem sešiem stāstiem – titulstāsts Time Crawlers, kuru tādu padara tajā esošais sižeta pavērsiens/pārsteigums, kas paver iespēju debatēm par to, kurš varētu būt realitātes īstais variants, bet pēc idejas vēsta par 42,5 personu eksistenci, kuras vienlaikus ne tikai eksistē dažādos laikos, bet arī vienlaikus katra versija zina un var izmantot zināšanas un tehnoloģijas no tām visām.*

Kā priekšpēdējais ir The Cave – par uz kādas planētas alā iemitinājušos enerģijas radījumu, kas palēnām pieaug gan izmēros, gan apjomā un nenovēršami draud pasauli iznīcināt, kuru pašsaprotami tās iemītnieki nevēlas pieļaut. Draudus var novērst visai ātri un vienkārši, bet āķis vien tajā, ka Ģenerālim jāpiekrīt, ka viņa armija vairs neiekaros nevienu citu planētu un ārkārtīgi spēcīga telekinētiķe tad piekritīs darīt kaut ko lietas labā.

Un grāmatu noslēdz Nara-Astra. The Hell Weapon. Kaut arī neesmu nedz supervaroņu Green Arrow vai Hawkeye fans, tad šis stāsts ar tā ideju par ar bultās iekonstruētiem superieročiem, uzreiz lika iedomāties par abiem komiksu varoņiem.

********Apzināto maitekļu zona********

*Patiesība vai trakonama iemītnieka murgi!?

 

Trīs vienā: The Jewel of Dantenos, The Hospital, The Coming Storm

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

17702259.jpg

Brian D. Anderson – The Jewel of Dantenos (The Godling Chronicles #0.5)

Viena no divām šajā ierakstā pieminētajām sēriju prequel novelēm (visas trīs grāmatas bez maksas bija pieejamas iekš Audible), un atšķirībā no The Hospital, šī nebūt neieinteresēja mani uzsākt pamata sēriju. Ja pilnībā neizstrādāti vai sēriju nezinošam lasītājam īsajā darbā līdz galam neiepazīts tēls vēl ir kaut cik saprotams, tad sižets ne sākumā, ne vidū un vēl jo vairāk beigās galīgi neko neizteica. The Jewel of Dantenos vērts lasīt/klausīties sērijas fanam.

 

 

 

16123747.jpg

 

Keith C. Blackmore – The Hospital (Mountain Man #0.5)

Augusts Berijs cenšas izdzīvot zombiju sērgas piemeklētā pasaulē, un viens pats šī īsā stāsta ietvaros viesojas slimnīcā cerībā atrast materiālus, kas to atvieglotu, bet saskaras ar nepatīkamiem un potenciāli letāliem pārsteigumiem. Pirms klausīšanās nebiju ieskatījies, kurš ierunā The Hospital – izrādās tas pats džeks, kurš ierunā Expeditionary Force. Ierunātāja sniegumu varētu minēt, kā vēl vienu faktoru, kas pasliktināja iespaidu par pirmo pieminēto grāmatu, bet uzlaboja šo; Mountain Man sēriju noteikti piefiksēšu kā klausīties vērtu.

41016100.jpg

 

Un noslēdzoši Michael Lewis – The Coming Storm

Non-fiction žanra stāsts gan par laikapstākļu prognozēšanu un to kā un kāpēc cilvēki izvēlās reaģēt vai pārlieku ilgi neņemt vērā brīdinājumus; lielākoties nepamatota pārliecība, ka viņus tas neskars, gan arī par big data, kas ikdienu tiek ievākts (ne tikai metereoloģijas sfērā), par potenciālajiem ieguvumiem, ja tie ir publiski pieejami, un ka ir cilvēki, kuri ir gatavi nopelnīt uz citu cilvēku dzīvību un īpašumu drošības rēķina. Varu vien teikt vien to, ka The Coming Storm papildināja iemeslu sarakstu, kādēļ esmu vēl priecīgāks, ka nedzīvoju ASV.

Andre Norton, Mercedes Lackey – The Elvenbane (Halfblood Chronicles #1) (Audio book)

176892

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Shana visu savu neilgo mūžu dzīvojusi starp pūķiem jeb Kin ir audzināta pēc visām viņu paražām, un nekas, ja neskaita konstantos aizskarošos apvainojumus no gandrīz visiem vienaudžiem, nav licis Šanai domāt, ka viņa nav vienkārši pūķis, iestrēdzis divkājainas radības formā.*

Tikmēr lasītājs jau no sākuma zina, kas ir Šanas vecāki (māte – cilvēks, tēvs – elfs), un tikai laimīgas sagadīšanās dēļ Šana vēl ir dzīva, pateicoties veiksmīgajai mātes aizbēgšanai (diemžēl mirst dzemdībās), jo parasti, šādus bērnus atklājot, tie uzreiz tiek nogalināti vai vēl pirms dzimšanas ar visu māti. Tā lūk Šanu atrod pūķene Alara, kura uzņemas uzaudzināt mazuli par spīti lielajai pretestībai no citiem bara biedriem. Jāsaprot, ka šajā pasaulē, valda elfi un cilvēki ir pakļauti viņu iegribām kā vergi, bet pūķi ir tāds kā neitrālais spēks, kuri dzīvo pēc striktām paražām un pār visām varītēm cenšas nedarīt neko tādu, kas nodotu viņu klātbūtni uz šīs planētas. Pūķiem jau ir bijusi rūgta pieredze vairākus gadsimtus agrāk, cenšoties palīdzēt cilvēku un elfu/cilvēku pēcnācējiem viņu sacelšanās mēģinājumā.

Šķietami vienīgais Šanas draugs un sabiedrotais pūķu midzenī ir viņas pusbrālis, un kā jau MG un jauniem tīņiem domātā grāmatā (radās tāds priekšstats), autori rada salīdzinoši vienkāršus un nekomplicētus konfliktus (arī atrisinājumi sekojošajiem sarežģījumiem nav kalambūru kalambūrs), un nav nekāds pārsteigums, kad Šana pamazām atklāj sevī mītošo maģisko spēku un kļūst par the chosen one; arī pasaules uzbūvi būtu gribējies saklausīt plašāk izveidotu. Protams, viņai jāmērojas spēkiem ar elfu valdniekiem, kuri varu gadsimtiem ilgi turējuši ciešā dzelzs tvērienā, un tieši Šana ir tā, kurai ir lemts mainīt lietu kārtību.

Pirmās sajūtas, pēc grāmatas pabeigšanas, neliek domāt, ka tik drīz turpināšu sēriju, kur abi autori sarakstījuši vēl divas un pēc Vikipēdijas plānojas arī ceturtā, kura iekavējusies Andre Norton nāves dēļ.

****************

*Pūķu maģija ļauj viņiem mainīt formas un kļūt arī par priekšmetiem, ne tikai dzīvniekiem; viss atkarīgs no talanta un tā izkopšanas.

Susanna Klārka – Džonatans Streindžs un misters Norels

15725164

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Vairāk nekā divus gadsimtus Anglijas maģija ir piedzīvojusi lejupslīdi, un, grāmatai sākoties (1806.gada beigas), visi ir pieņēmuši to kā faktu, ka eksistē vairs tikai burvji teorētiķi. Ar to domājot džentlmeņus no sabiedrības augstā gala, kuri regulāri sanāk kopā pārsvarā piesmēķētās istabās un gudri diskutē par un ap maģiju. Viņi vairāk tiecas to studēt nekā praktizēt.

Tā vienā vakarā vienā no šādām sanākšanām Jorkā pēc tās jaunākā biedra Džona Segunda iniciatīvas, Jorkas burvju biedrība atkārtoti vēršas pie savrupa indivīda vārdā Gilberts Norels, kurš pamazām gūst ievērību ar faktu, ka viņš uzpērk visas pieejamās ar maģiju saistītās grāmatas un ka tieši tādēļ arvien grūtāk citiem kļūst to pētīt; vēl jo vairāk, viņš nav pietaupījis pūliņus dažādos veidos aizliegdams prastiem burvjiem teorētiķiem sevi par tādiem dēvēt un turpināt nodarbošanos. Tādēļ neviltots ir pārsteigums, kad misters Norels apgalvo, ka praktiskā maģija nav Anglijā pilnībā zudusi, jo viņš personīgi to pieprotot. Kaut arī vēlāk Norels nāk klajā ar paziņojumu, ka viņš beidzot ir gatavs izrauties no sava lauku mitekļa un pārcelties uz Londonu, lai Anglijas maģiju atgrieztu tās agrākajā spozmē, tad, grāmatai turpinoties, Norela negatīvās īpašības izpaužas arvien pamanāmāk. Lai gan publiski viņš saka, ka vienu, tā vien šķiet, ka dziļi sirdī Norels visvairāk vēlās būt vienīgais(labākais) burvis visā Anglijā. Varētu piekrist viedoklim (pamanīju cita lasītāja atsauksmē), ka Norels apzīmē veco un konservatīvo, kamēr grāmatas nosaukuma otrs burvis Džonatans Streindžs, kurš pats arī nav bez trūkumiem, jauno un uz lielākiem riskiem gatavo paaudzi.

Džonatans Streindžs pie savām burvja spējām nonāk ārkārtīgi nejauši. Līdz attiecīgajam notikumam, kas tās atmodina, Džonatans ir izmēģinājis dažādas džentlmenim cienīgas nodarbošanās, bet nevienā nav tā īsti viņu aizrāvusi. Atšķirībā no Norela Džonatans līdz tam brīdim nav nedz diži interesējies par maģiju, ne domājis kļūt par burvi, tomēr pēc notikušā nevar noliegt faktu, ka viņam uz to ir ķēriens.

Tā nu, pašsaprotami Norelam, Džonatans kļūst par viņa mācekli, bet nevajag daudz, lai abiem rastos domstarpības par idejām kā vislabāk uzlabot maģijas stāvokli un statusu Anglijā. Abu strīdus tikai padziļina divi angļu dīkdieņi Drolaits un Laselzs, kuri izmanīgi izmantoja Norela ierašanās laiku Londonā, lai viņam piezīstos klāt kā dēles un izmantot iespēju gozēties viņa radītajā atpazīstamībā un ar to saistītajos materiālajos ieguvumos. Attiecīgi viņi dara un sarunā visu iespējamo, lai tikai nezaudēto jauniegūtos labumus. Fakts, ka Norels nespēj redzēt tam cauri, turklāt tieši viņa rīcības dēļ grāmatā darbību ņem elfs, kurš ir atbildīgs par lielu porciju no sižeta (sliktā nozīmē), kas saistās ar Džonatanu Streindžu, kas tikai vēl vairāk padara viņu mazāk patīkamu salīdzinot ar Džonatanu.

Džonatans Streindžs un misters Norels ir labs vēsturiskais romāns ar vienu atšķirību, ka šajā autores radītajā pasaulē eksistē maģija. Savā ziņā varētu pat teikt, ka grāmatas sižets, ņemot vērā tās lapaspušu skaitu, šķita par vienkāršu un noteikti šis tas sarakstījies lieki; lielākoties neiebildu pret daudzajām zemteksta piezīmēm, tomēr daža laba bija par garu. Diemžēl tieši tulkojuma stils un vārdu izvēle, un pārāk bieži garām palaistās gramatiskās kļūdas (nedomāju komatus) traucēja pilnībā izbaudīt romānu, kas nemudina biežāk ķerties klāt latviskajiem tulkojumiem, nevis lasīt oriģinālu angliski.

N.K. Jemisin – The Fifth Season (The Broken Earth #1) (Audio book)

19161852

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Hachette Audio

Manas pārdomas

The Fifth Season apraksta pasauli, kurā, lai cilvēcei būtu kaut mazākā iespēja izdzīvot apstākļos, kuri var ilgt mēnešiem, reizēm pat gadiem ilgi un citkārt būtu par iemeslu cilvēces bojāejai, ir izveidojusies organizācija Fulcrum. Tā apmācības un lielāka labuma vārdā savāc vienuviet (un vēlāk nosūta, kur nepieciešams) bērnus, kuri ir apveltīti ar spējām savaldīt lielu enerģijas apjomu un novērst zemestrīces vai cunami vai tieši pretēji tās izraisīt.

Protams, tas ir iespējams pie nosacījuma, ka attiecīgo ciematu/komūnu iedzīvotāji nav šos bērnus, saukti par orogenes, pirms tam nogalinājuši, jo, par spīti viņu sniegtajam labumam un drošībai, sabiedrībā valda izteiktas bailes un naids pret šādiem indivīdiem. Kaut arī viņu darbs ir nenovērtējami svarīgs, orogenes eksistences labums tiek saskatīts tikai tajā, un par cilvēkiem neviens viņus īsti neuzskata un diži nepārdzīvo (uzskata pat par loģiski kaut kad nenovēršamu notikumu), ja kāds no viņiem tiek nogalināts. Cilvēku uzmanība ir tā pievērsta uz Zemes notiekošajam, ka, piemēram, astronomija un visādas runās par tāltālām zvaigznēm un planētām tiek uzskatīta par pseidozinātni.

Pats stāsts sastāv no trīs dažādu sieviešu orogenes skatpunktiem, katra no viņām ir savā dzīves posmā. Damaya pavisam nejauši skolā lielu emociju brīdī atklāj, ka viņai ir pieminētās spējas (netiek obligāti ģenētiski mantotas), un visai drīz pēc viņas ierodas Fulcrum pārstāvji, lai pilnā nopietnībā pie striktiem noteikumiem un uzvedības prasībām viņu varētu ievirzīt sabiedrībai noderīgā gultnē. Damajai nosacīti ir ‘’paveicies’’, ka viņas vecāki paši vai citiem nav ļāvuši meiteni labākajā gadījumā tikai sakropļot. Syenite jau ir tikusi līdz Fulcrum attīstības pakāpju ceturtajam līmeni. Ja lielākoties maģijas spējas ir stipri nevēlamas, tad esot desmitajā līmeni, praktiski vari darīt ko vēlies, tevi var apdraudēt tikai citi attiecīgā līmeņa kolēģi, bet Fulcrum iedzītā filozofija un idejas gandrīz vienmēr ņem virsroku. Viņa kopā ar vienu no šādiem desmitā līmeņa orogenes tiek sapārota (domāts ne tikai kā pārinieki) un tiek nosūtīti uzdevumā, lai izmeklētu pieaugošās dīvainības ar Zemi, ar tektoniskajām aktivitātēm. Un visbeidzot Essun – jau pieaugusi sieviete, kuras stāsta sākumā ir sākusies Piektā Sezona (varbūt pati briesmīgākā visā to vēsturē), bet viņai tas diži nerūp, jo viņas meita ir nogalināta tieši tā iemesla dēļ, ka viņai piemita maģijas spējas.

Liels mīnuss grāmatai, varbūt tikai audio versijai, ka tikai vēlāk, noskatoties vairāku cilvēku viedokļus, tapa skaidrs, ka Damajas un Syenite sižetu līnijas noris pagātnē attiecībā pret Essun, kas piedod papildus grūtības pakāpi tam, cik viegli ir noorientēties autores radītajā pasaulē un saprast kas, kur, kad un ar ko notiek. Tad jau redzēs, cik drīz pieķeršos triloģijas otrajai grāmatai.

Diana Gabaldon – Voyager (Outlander #3) (Audio book)

10987

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Uz neveiksmīgā skotu sacelšanās fona pret Anglijas troni un apzinoties, kādas bija sekas iepriekšējai Klēras grūtniecībai 18.gadsimta Skotijā, Klēra ar Džeimija Freizera svētību devās atpakaļ uz savu laiku, lai abu bērns varētu droši piedzimt un uzaugt. Tā 20 gadus Klēra ir nodzīvojusi pilnā pārliecībā, ka Džeimijs kopā ar citiem saviem laikabiedriem ticis notverts un nogalināts.

Tikai nesen vīra un vēsturnieka Frenka nāve ļāva viņai ar meitu Briannu (un viņas draugu Rodžeru, arī vēsturnieks) atgriezties britos, lai uzzinātu, kāds bija Džeimija liktenis pēc viņas aizbēgšanas. Par Briannas reakciju, uzzinot sava bioloģiskā tēva patieso identitāti, varējām jau lasīt sērijas otrajā grāmatā Dragonfly in Amber, ja tajā pat pēc mātes sirdi plosošā stāsta Brianna vēl visu grib strauji noliegt, tad tagad jūtu uzplūdu vilnis ir paspējis drusku nomierināties. Klēras izvēle par došanos atpakaļ pie Džeimija vai palikšanu, uzzinot viņa patieso situāciju, nav nekāds pārsteigums vai kas gaužām negaidīts, kā nekā, tad jau (visticamāk…) nevarētu iznākt 800+lpp garš romāns.

Un tā Voyager arī varētu iedalīt trijās lielākajās daļās – Klēra ‘’tagadnē’’ un došanos vēlreiz atpakaļ laikā, Klēras un Džeimija atkalsatikšanos, un, pēc Džeimija māsas dēla young Ian nolaupīšanas, abu došanās trakā ceļojumā/piedzīvojumā, lai radagabalu izglābtu no verdzības gūsta.

Lasītājs zina šo to vairāk, kā Klēra vai Džeimijs viens par otru (šī romāna ‘’jaunums’’ tā teikt bija vairākas daļas no Džeimija skatpunkta, īpaši, kad Klēra, Rodžers un Brianna sijāja vēsturiskos avotus), tādēļ ir saprotams gan Klēras šoks, gan Džeimija lēmums ņemt aizgādībā Laoghaire MacKenzie, kura reiz mēģinājusi pielikt roku pie tā, lai panāktu Klēras nāvi.

Interesanti, kā autore stāsta no jauna iepin tēlus un piešķir tiem kaut cik ievērojamu lomu, pat ja pirmajā sastapšanās reizē viņš uz grāmatas skatuves bijis vien īsu. Tieši tā šoreiz ir ar lordu Džonu Greju, kura dzīvību Klēra izglāba par spīti viņa jaunības pārgalvīgajai drosmei glābt nelaimē nokļuvušu angļu lēdiju, tagad Džons, vēl nesen būdams cietuma pārvaldnieks (tas pats, kur mita Džeimijs) ir Jamaikas topošais gubernators. Tikmēr pavisam negaidīta gan tiešā, gan pārmestā nozīmē ir Geillis Duncan ‘’augšāmcelšanās’’ no aizkapa dzīves. Geilis ir kārtīgs ļaunais tēls, kurai acīmredzami viss pilnībā nav mājās, un atšķirībā no Klēras ir ieņēmusi galvā, ka, lai varētu ceļot laikā un aktivizēt akmens apli, ir nepieciešama buršanās, rituāli un asins upuri.

Nevar noliegt, ka šis tas Gabaldonei sadrukājies lieko, bez kā varētu mierīgi iztikt, neteiktu arī, ka daļas ar Klēru vienu pašu bez Džeimija būtu bijušas garlaicīgas. Atšķirībā no sērijas pirmajām divām grāmatām, šoreiz pēc izlasīšanas proporcionāli sanāca atrast vairāk negatīvu atsauksmju pretstatā nesakarīgai jūsmošanai.

Brandon Sanderson – Oathbringer (The Stormlight Archive #3)

34002132

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Trešās Stormlight Archive grāmatas Oathbringer fokuss vērsts Dalinar Kholin virzienā. Izņemot pašu pirmo, kurā redzam vēl nesamaitātus Parshendi ļaudis, tad visi pārējie atmiņu uzliesmojumi vēsta par Dalinaru. Par to kā viņš kopā ar brāli Gavilaru kopīgiem spēkiem un zobeniem rokās izveidoja vienotu Alethi valsti, atstājot uz kaujas lauka guļam ikvienu, kurš uzdrošinājās stāties pretim.

Ja Gavilars, gadiem ritot, vairāk sāka parādīt, ka viņam piemīt arī diplomātijas un politiķa talants, tad Dalinara asinskāre tikai aug augumā, un pilnīgi nekas nespēj mēroties spēkiem sajūtām uz kaujas lauka. Autors arī sniedz atbildes uz mistēriju ap Dalinara sievu, kas gan tik traģisks notika, ka Dalinars izvēlējās griezties pēc palīdzības pie Vecās Maģijas piekopējiem. Dalinara tēls ne tik ļoti izaug grāmatas ‘’tagadnē’’, kā vairāk rodas skaidrībā par to, kādi notikumi ir izveidojuši viņa pašreizējo stāvokli.

Tikmēr ‘’tagadnē’’, bāzējoties noslēpumiem pārbagātajā Urithiru torņa pilsētā, Dalinars mēģina atjaunot Oathgate vārtu sistēmu, kas ļauj vien pāris mirkļos nokļūt no viena Roshar planētas gala līdz otram, un tādejādi ar to palīdzību apvienot visu pasauli vienotai cīņai pret Odium. Šoreiz gan Dalinara karā iegūtā slava un reputācija nāk par sliktu, jo citi monarhi aiz viņa vārdiem saskata slepenus nodomus viņus iekarot. Papildus tam nebūt nepalīdz Dalinara secinājumu no viņa vīzijām, ka daudzu pielūgtais Almighty nav bijis nekas vairāk par ļoti spēcīgu garu/spren, kurš miris pēdējā Desolation notikumā/cīņā ar Odium un viņa padotajiem, gan precības ar Navani, nogalinātā brāļa Gavilara sievu.

Shallan tik labi (kaut arī pat ne tuvu to maksimumam) spēj maskēties un izveidot tik labas ilūzijas (arī skaņas), ka rodas problēmas ar savu patieso identitāti, kura no visām ir tad viņas īstā un patiesībā personība, vai varbūt katrā slēpjas daļa no patiesības graudā. Tā teikt, nav tālu pilnvērtīgas personības sadalīšanās. Apvienojumā ar otrajā grāmatā Words of Radiance uzzināto par Shallan un viņas bērnību, nav jābrīnās, ka viņai ir šaubas par gatavību stāties pretī Odium un viņa radītajai Everstorm.

To pašu varētu teikt par katru no galvenākajiem varoņiem šajā grāmatā. Katrs no viņiem izcīna iekšējo cīņu ar sevi, šauboties par saviem spēkiem, tāpat neviens nejūtas to vārdu cienīgs, ar kādiem viņus daudzina laika biedri vai tuvākie biedri un radi; rodas jautājumi pašiem sev, vai lielās atbildības sloga priekšā nesalūzīs, tādejādi pieveļot un pakļaujot briesmām gan sev dārgus cilvēkus, gan vienkāršos pavalstniekus.*

Adolin līdz šim ar savām duelista prasmēm varēja justies pārāks uz pārējo fona, bet tagad tās vairs nešķiet tik iespadīgas, kad uzrodas arvien jauni Mirdzošie Bruņinieki vai pilnvērtīga Bruņinieka tuvums ļauj (šķiet) ierobežotam skaitam sekotāju izpausties vismaz daļai no viņa spējām, un Adolins jūtas nedaudz palicis ārpus grupas. Tas nepāraug iracionālā naidā, vai, attiecībā uz Shallan un Kaladina draudzību, greizsirdībā, bet tomēr tam katru dienu ir jāpievērš uzmanība, lai tas tajā nepāraugtu.

Oatbringer ietvaros Kaladin ‘’Stormblessed’’ atšķirībā no pirmajām divām un īpaši sērijas pirmās grāmatas vairs nav tik lielas uzmanības centrā, lielākoties viņš vairs tas ap kuru grozās galvenā sižeta līnija. Tas, protams, nemaina Kaladina personību, viņš joprojām pārdzīvo katru, kura nāvi kaut mazākajā mērā viņš būtu vārējis novērst. Lai brūcei tēlaini piebērtu vēl vairāk sāls, Kaladins iepazīst konfliktu arī no vienkāršo Parshendi puses (piemēram, tādu, kuri līdz šim bijuši cilvēku vergi), kuri nevēlas neko vairāk, kā dzīvot brīvībā un ne viena netraucēti, bet tā vietā ir kļuvuši par upuri Odium grandiozajiem iznīcības plāniem.

Mazāk kā cerēts bija nodaļas un fragmenti no Diagrammas izveidotāja karaļa Taravangian skatpunkta vai Lift (krietni palīdzēja #2.5 grāmata Edgedancer), bet patīkami pārsteidza vairāki Bridge Four biedri. Pat varoņi, kuru loma lielajā shēmā ir krietni mazāka par jau pieminētajiem (Dalinars, Shallan, Adolins un Kaladins) vai citiem tēliem, ir apveltīti ar saviem mērķiem, sapņiem, vājībām u.c.; neviens nav tapis tikai, lai viegli un ērti palīdzētu virzīt sižetu uz priekšu. Bet par starpnodaļām jeb Interludes jāsaka vien tas, ka šoreiz tās šķita salīdzinoši vājākas un vieglāk piemirstamas.

********Apzināto maitekļu zona********

*Patiess pārsteigums bija pavērsiens ar jauno info, ka patiesi Voidbringer ir cilvēki, kuri gadu tūkstošiem atpakaļ, nemākulīgi un bezatbildīgi apejoties ar Knights Radiant līdzīgām spējām, iznīcināja savu pasauli, bet tad, līdzi atvedot arī Odium, saņēma patvērumu no Parshendi senčiem.