Cassandra Clare – City of Heavenly Fire (The Mortal Instruments #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

City of Heavenly Fire, The Mortal Instruments sērijas otrās triloģijas kulminācijas punkts. Visas pasaules liktenis atkarīgs no tā, vai galvenajiem varoņiem un dēmonu medniekiem kopumā izdosies apturēt Valentīna dēla Sebastiana ļaunuma pilnos plānus pārņemt varu pār pasauli.

Bet pirms tam sirdsmieram der krietnu laiku veltīt attiecību drāmu nokārtošanai, jo sērija taču tiek noslēgta, un drusku pavisam jauniem tēliem, un vienīgais saturīgais iemesls, kas nāk prātā, ir kopējā lapaspušu skaita uzpūšana. Nepiepildījās izteiktā cerībā pēc City of Lost Souls izlasīšanas, ka pat pie lielā lpp skaita, tas būtu pamatots. Vēl jo vairāk, jo divu galvenāko jauno tēlu vecumi ir 12 un 10 gadi, bet viņu uzvedība tālu neatpaliek no jau iepazītajiem varoņiem kā Klarisa un Džeiss.

Tikmēr turpinot pa attiecību tematu, drusku uz kaitinošo pusi velk dažādo romantisko attiecību uzturēšana draudzīgā skūpstu zonā vismaz uz lapaspuses, jo viens un tas pats dažnedažādos aprakstu veidus jau, tā teikt, velkas sešu grāmatu garumā, kas varētu būt viens no galvenajiem motīviem autorei fanu servisa ziņā sarkastīt arī kādu grāmatu, kur varoņi tiek tālāk savās darbībās.

Varbūt kādam tas nāks kā pārsteigums, ka autorei ir drosme nogalināt kādu no gandrīz galvenajiem tēliem, bet šie tēlie tik un tā lielākā daļa ir anonīma statistika, un gan šī grāmata, gan sērija kopumā gana kompetenti veic darbu bez liela riska uz oriģinalitāti.

Bet atgriežoties pie nopietnākā pamata sižeta, tad tam seko gana paredzams gala iznākums.  Maitelkis –  un šajā brīdī pie sērijas pēdējās grāmatas domājams, ka tas pat tāds nebūtu, ja teiktu, ka labie spēki gūst virsroku. Kas pats par sevi nav nekas grāmatai pārmetams, bet pēc sērijas izlasīšanas man vismaz rodas secinājums, ka autorei vienkārši noveicās, ka tieši šī Young Adult sērija ir viena no tām, kas guvusi vispasaules slavu.

Dean F. Wilson – The Great Iron War – #1-6

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džeikobs ir vienkāršas dabas kontrabandists, kuram ikdienas rūpes un raizes nesagādā, kas notiek lielajā pasaulē. Fakts, ka jau 15 gadus cilvēce karo ar ‘’dēmoniem’’ ar Dzelzs Imperatoru priekšgalā no kādas citas dimensijas, no citas pasaules nav tik būstisks, lai Džeikobs aktīvi iesaistītos pretošanās kustībā. Vēl jo vairāk, jo šķiet, ka iebrucēji agrāk vai vēlāk gūs uzvaru, bet viss mainās, kad Džeiku notver Režīma likumsargi un viņu izpestī pretošānās kustība.

Līdz šim Džeikobam savā gana veiksmīgajā kontrabandista karjerā ir nācies domāt pārsvarā par sevi, un sākums pretošanās kustības rindās ir visai līdzīgs, bet sērijas gaitā no grāmatas uz grāmatu. To savā ziņā panākt palīdz arī negaidīta un pat ļoti vajadzīga draudzība kā vienam, tā otram ar puiku/jaunieti sauktu par Whistler. Kaut arī Vistlera pienākumos būtu atpazīt iebrucējus ‘’dēmonus’’, tad tā vien šķiet, ka nejauši viņam sanāk būt par whistle blower pret paša kolēģiem. Šī un vēl cita iemesla dēļ puisim nepieciešama kāda autoritātes figūra, kurš varētu būt arī par tuvāku draugu. Jo lai arī Vistlera māte pretošānās kustībā ieņem svarīgu pozīciju un Vistleram ir gana daudz iespēju sastapt pašu pretošanās kustības līder ģenerāli Rommond, tad tomēr rangs un viss pārējais ir par šķērsli kam vairāk.

Pirmā sērijas puse pavisam noteikti ir kā individuāli piedzīvojumi ar tiem pašiem tēliem. Hopebraker (kaut kas uz tanka pusi), Lifemaker (zemūdene) un Skyshaker (dirižablis) izvadā galvenos varoņus un lasītāju pa visām iespējamām vietām uz zemes, zem ūdens un gaisā. Katrā no ‘’lokācijām’’ tiek sastapts kāds Režīma/Impērijas spēku pārstāvis, kuru sīvā,bet uzvarošā cīniņā sanāk pieveikt. Pat rodas jautājums, cik nopietna ir šī pretošanās kustība, vai arī, cik daudz tiek atstāts lasītāja ziņā, lai piedēvētu viņiem pa kādam nopelnam aizkulisēs

Par cik, pirms šīs sērijas biju lasījis/klausījies The Coilhunter Chronicles sēriju (izdota vēlāk) no šīs pašas pasaules, tad prātā fonā bija jautājums, kura no sērijām darbības laika ziņā būs kā pirmā, uz ko pārliecinošu un nepārprotamu atbildi sniedz The Great Iron War sērija. Interesanti, ka noslēgums tāds, ka nebūtu pārsteigums, ja vēlāk sekotu Džeikoba un Vistlera piedzīvojumiem veltīta sērija.

Otrs jautājums, kas vairāk dotu gandarījuma, apmierinājuma sajūtu man, kā jau pieminētās otras sērijas un tās galvenā varoņa Noksa fanam, ja viņš parādītu sevi arī šeit, kas arī notiek. Pieļauju, ka noslēpumainais un no citu tēlu leģendām un mītiem apvītais tēls izraisījis gana labu atsaucību, vai izraisījis ziņkārību pašam autoram, lai vēlāk veltītu viņam individuāli veltītus piedzīvojumus.

Autors, no kura līdz šim lasītais ir pat ļoti labi paticis, lai iedrošinātu laika gaitā pieķerties klāt citām viņa sērijām.

Cassandra Clare – City of Lost Souls (The Mortal Instruments #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

City of Lost Souls iepazīstina tās lasītāju ar plašāku The Mortal Instruments un dēmonu mednieku pasauli. Kaut arī galu galā rezultāts lielā ļaundara (Sebastiana) apturēšanā vismaz šīs grāmatas ietvaros nāk no cita avota, kā arī iegansts, lai apmeklētu šīs jaunās lokācijas ir gana vienkāršots.

Iron Sisters – līdzīga sekta kā Silent Brothers vien ar atšķirību, ka viņas izgatavo ieročus kā stele nazi, kurus dēmonu mednieki izmanto katru reizi dodoties cīņā pret ļaunajiem spēkiem.

Praetor Lupus –vilkaču pārvaldīta organizācija, kura uzrauga tikko par monstriem kā vilkači un vampīri u.c. pārvērstos. Viņu iesaiste uz brīdi sižetā saistīta ar epizodi, kurā Džeiss un Sebastians, apciemojot vilkača Lūka mājokli, ar kuru Klarisas māte plāno precēties, pamodina visus mājas iemītniekus, ne tikai Klarisu, kura ir Džeisa lielā romantiskā interese, kas rezultējas ar Lūka nopietnu savainošanu ar dēmoniskas izcelsmes ieroci, no kura ievainojuma potenciāli letālām sekām var glābt zināšanas, kuras gadsimtu gaitā glabājas vien pie šīs Praetor Lupus organizācijas. Protams, visam ir sava cena, arīdzan pretimnākšanai un palīdzībai no viņu puses.

Citādi City of Lost Souls turpina ierasto sižeta gaitu, kā jau iepriekšējās sērijas grāmatas, kad pārliecinoši lielāko lapaspušu skaitu aizņem dažādu attiecību dramatiskās gaitas augšup un lejup, kamēr ar ļaundari saistītais sižets tiek paralēli sekundāri virpināts uz priekšu.

Pārdomās par iepriekšējo City of Fallen Angels pieminēju trīs pārus un viņu attiecības un lielos vilcienos tas pats tiek turpināts arī šajā, vien ar āķi, ka nu Džeiss ir jāglābj no Sebastiana ļaunā spēka ietekmes. Tad šoreiz pieminēšu citu pāri sērijas homoseksuālās attiecības starp dēmonu mednieku  Alec un Ņujorkas burvi/warlock Magnus Bane. Līdz šim lielais jautājums bija ‘’no skapja’’ iznākšana galvenokārt paša vecākiem un visādi citādi publiska attiecību atzīšana, bet, iesākoties jau sērijas ceturtajā grāmatā, kas tiek turpināts šajā, jautājums par Aleka un Magnusa attiecību nākotni ar fokusu uz to, ka kamēr Aleks noveco Magnuss ir nemirstīgs, ja vien neatgadās kaut kas momentā letāls. Pa vidu vēl jūtu virpuļi no Aleka puses par Magnusa pagātnes attiecībām, lai nebūtu garlaicīgi.

Nebūtu slikti, ja autore sērijas noslēguma grāmatā kodolīgi un neizplūstot spētu savilkt kopā visus sižetus un neatrisinājos jautājumus, bet, ņemot vērā, ka City of Heavenly Fire ir visgarākā no visām, tad lielas cerības uz to neloloju, kaut arī citādi diezgan sakarīga YA sērija.

Jim Butcher – First Lord’s Fury (Codex Alera #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pieklājīgs fantāzijas sērijas noslēgums, kura tomēr un diemžēl nevienā brīdī nespēja vismaz mani līdz galam aizraut un pārvērst par tās īstenu fanu.

Kamēr pēc Gaius Sextus nāves Alera impērijas sirdī atrodas pāris ietekmīgu personu, kuri uzskata sevi par cienīgākiem kļūt par nākamo Pirmo Lordu nevis kaut kādu tur puiku, par kuru neko pirms tam nav zinājuši, tikmēr šis puika Gaius Octavian jeb Tavi kārtējo reizi pierāda sevi kaujas laukā pret naidnieku un viņu līderi Vord Queen, kura uzvaras gadījumā cilvēcei visticamāk pienāktu gals. Kā insektveidīgs virspavēlnieces mastermind, Vord Karaliene vada savus minjonus. Kā insekveidīgas rases pārstāvei, viņai neizprast, kāpēc šie divkāji acīmredzama skaitliskā pārsvara priekšā turpina cīnīties par savām mājām.

Iespējams nedaudz akmens metams ierunātājas virzienā, kurai ir vien dažas atšķirīgas balsis, ne visas izteikti atšķirīgas viena no otras. Ja vēl vienas grāmatas ietvaros tas būtu kaut cik pieņemami, un kopumā var teikt, ka darbs paveikts visnotaļ kompetenti, tad tomēr var piekasīties, ka tēlu skaits priekš tā ir pārāk liels.

Jau iepriekš par Codex Alera sēriju rakstot esmu minējis, ka Codex Alera sērija auotra Jim Butcher sniegumā ir pavisam klasiska tipa. Lai arī kaujas un personīgi konflikti, cīņa par varu u.c. notiek viscaur sērijai, tad vien šajā First Lord’s Fury pirmoreiz sajūtu kārtīgu cīņas aprakstu uz kara lauka. Arī labie un sliktie tēli ir gana viegli nojaušami un melnbaltajām nokrāsām var neuztraukties. Ja ir sanācis pierast pie grimdark, tad šī fantāzijas sērija ne tuvu nebūs tam līdzīga.

Tavi līdz sērijas beigām kļuvis par tik diženu vīru, ka vien varaskārs muļķis uzdrīkstētos apšaubīt viņam piederošās tiesībās uz troni.

Jim Butcher – Cursor’s Fury (Codex Alera #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cīņa pret naidniekiem Codex Alera sērijas otrajā grāmatā Pirmajam Lordam Gaius Sextus nenācās viegla, pat maigi izsakoties, un nu viņam nepieciešama ilga atpūta, kuras laikā simtprocentīgi pildīt savus pienākumus nav iespējams. To toties sajūt dažs labs ģenerālis, pretendents un gribētājs iekšpolitiski, kurš cer ar savu leģionu palīdzību veiksmīgi realizēt apvērsumu.

Ja vien viņš to būtu mēģinājis veikt maķenīt agrāk, kad vēl Tavi  nav kļuvis par respektētu kapteini. Šāds kāpiens kā personīgajā izaugsmē, tā profesionālajā nenākas viegli, nākas pat izlikties par citu personu. Pirmāmkārtām, protams, ir jāpierāda savas prasmes, kad tas visvairāk nepieciešams uz kaujas lauka, kur ne vienam vien ar pieredzi krietni bagātākam kareivim dūša būtu saskrējusi papēžos. Otrkārt tikpat izveicīgam un veiksmīgam jābūt, lai nesapītos citu pušu izliktajos politiskajos tīklos, kad nepieciešams pārsvarā paļauties uz savu izveicību un veiklo domāšanu. Par laimi, Tavi līdzās ir tuvs skolas dienu draugs Makss, kurš grūtākā brīdī ir neatsverams atbalsts.

Cursor’s Fury būtisku daļu laika pavada ar citiem tēliem, attēlojot notikumus no citu tēlu perspektīvas, ne no Tavi. Gan šis aspekts, gan paša Tavi izaugme jau gandrīz vai kā komandierim, kurš pamatoti atrodas notikumu epicentrā, padara sēriju krietni saistošāku nekā līdz šim.

Politiskās intrigas, cīņa par varu, fantāzijas elementi un pasaules uzbūve, kurai iedvesme, spriežot pēc dažu tēlu vārdiem, grāmatu vākiem u.c. ir smelta Senajā Romā, kļūst miesās bagātāka un baudāmāka. Kad nosprausti spēles noteikumi autors Jim Butcher beidzot var sākt izpausties.

Iepalicēji #42

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

City of Glass (The Mortal Instruments #3) by Cassandra Clare

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Walker Books

Manas pārdomas

The Mortal Instruments sērijas pirmās triloģijas labi nostrādāts noslēgums. Vismaz nonākot pie City of Glass sāku saprast, ka šajā sērijā savstarpējām labo tēlu attiecībām un galvenās varones Klarisas gadījumā romantiskajām attiecībām ir vienlīdz nozīmīgs statuss kā cīņai ar lielo ļaundari Klarisas tēvu Valentīnu, kurš izmanto savu nepatiku pret vampīriem, vilkačiem, fejām un burvjiem kā ieganstu, lai, attīrot korumpēto dēmonu mednieku pārvaldi sauktu par Clave, patiesībā pats sagrābtu varu. Pielietodams vienalga cik agresīvas un nežēlīgas metodes.

Pieņemot spēles noteikumus un prozu, kurā Klarisa vai reizēm kāds cits tēls, piemēram, par brāli uzskatītais Jace vai Saimons, draugs kopš mazām bērnu dienām, var rindkopām vien, ja ne pat vairāku lapaspušu garumā, kaut arī vien nesen ir norisinājusies smaga cīņa vai tāda vien vēl būs, no kuras atkarīgs teju pasaules liktenis, tad ar šādu perspektīvu beidzot YA The Mortal Instruments sērija šķita pat gana sakarīga.

Vien ceru, ka otrajā sērijas pusē galvenais ļaundaris un viņa motīvācija būs drusku nopietnāka par Valentīna.

***

Those Who Leave and Those Who Stay (The Neapolitan Novels #3) by Elena Ferrante

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Trešajā Neapoles noveļu cikla grāmatā Elena un Laila ir jau pieaugušas sievietes. Lai arī Those Who Leave and Those Who Stay iesākoties Elena var sevi uzskatīt par veiksmīgāku , inteliģentāku un citādi augstākas kultūras baudītāju, it īpaši pēc debijas grāmatas publicēšanas, kurai ir pat ļoti labi panākumi, gan galvenokārt tās skandalozitātes dēļ, tad stāstam turpinoties Lailai savā profesionālajā darbā nemaz tik čābīgi neiet.

Jāsak neliels paldies šīs grāmatas apraksta izveidotājam, kurā minēts, ka Laila apprecējusies vien 16 gadu vecumā, kas dod labāku saprašanu par un ap iepriekšējās grāmatas notikumiem. Vai nu akmens ierunātāja un autores lauciņā, vai arī manā, ka nepieleca atšķirīgā laika perioda citādās paražas, precoties vēl virms 18.

Tikpat atšķirīga ir jau pieminētā Elenas grāmatas kritiskā uzņemšana literatūras pasaulē. Viņu šoks, ja vien viņi zinātu, kas notiks vēlāk, cik daudz pelēku nokrāsu aplaimos grāmatu pasauli. Elenai pašai jāsaprot, ko viņa sagaida no savas autores karjeras, vai kritiķu novērtējums ir tikpat svarīgs, cik pašas grāmatas pārdošanas panākumi, vai viņa labāk tomēr vēlas būs Literārais dižgars, kas tomēr prasa citu pieeju.

Lasītājs caur Elenas atmiņām var sekot līdzi dažādajām drāmām, kas piemeklē gan Elenas, gan Lailas kā profesionālo, tā laulību dzīves. Drāmas un brīžiem kaislības augstos toņos ir i vienā, i otrā.

***

Academ’s Fury (Codex Alera #2) by Jum Butcher

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Draudi kā iekšējie, tā no ārpuses, kuri gatavi izmantot vājuma brīdi, lai to censtos vēl vairāk vājināt, ja ne pat iekarot.

Jūtama galvenā varoņa Tavi izaugsme gan kopš pirmās Furies of Calderon grāmatas, gan šīs Academ’s Fury piedzīvojumu iespaidā. Jāsaka gan, ka Codex Alera turpina būt visai konvencionāla un klasiska tipa fantāzija ar ne pārāk aizraujošu asā sižeta tipa notikumu sadaļu, kas vairāk tiek attēlots caur tēlu piedzīvotā un uztvertā interpretāciju, pietaupot sulīgākās, asiņainākas daļas lasītāju iztēlei. Varbūt arī sērija kā tāda vairāk domāta jaunākiem fantāzijas lasītājiem.

Academ’s Fury iepazīstina arīdzan ar gana daudz jauniem tēliem, pie viena mainot perspektīvas un lokācijas, kurās būt Tavi nebūtu pa spēkam. Tiek interesanti paplašināta arī pasaules uzbūve, tās dažādo rasu un būtņu iemītnieku sastāvs, kuri ne visi ir labvēlīgi noskaņoti pret cilvēkiem.

***

Death in a Strange Country (Commissario Brunetti #2) by Donna Leon

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas piezīmes

Vienā no Venēcijas kanāliem rīta gaismā atrasts ārzemnieka līķis – izrādās kareivis no tuvējās ASV militārās bāzes Vicenzā.

Nelegāli toksiski atkritumi. Kāds dažs labs negadījums ar civiliedzīvotājiem, kuri nonākuši ar tiem saskarē.

Laimīga laulība starp galveno tēlu Gvido Brunetti un sievu.

Nedaudz komiska rakstura tiešā priekšniecība, kas nemitīgi steidzina inspektoru un ir gatava plūkt slavas laurus veiksmes gadījumā, bet tikpat naska novelt vainu uz citiem, tikai ne sevi.

Vienkāršs, tiešs, maz komplicēts sižets.

Organizētā noziedzība, mafija un korumpēti birokrāti, deputāti.

He looked down at the glass again. ‘I care that these things happen, that we poison ourselves and our progeny, that we knowingly destroy our future, but I do not believe that there is anything – and I repeat, anything – that can be done to prevent it. We are a nation of egoists. It is our glory, but it will be our destruction, for none of us can be made to concern ourselves about something as abstract as “the common good”. The best of us can rise to feeling concern for our families, but as a nation we are incapable of more.’


‘I refuse to believe that.’ Brunetti said.
‘Your refusal to believe it,’ the Count said with a smile that was almost tender, ‘makes it no less true, Guido.”– Poala’s father’s answer to Brunetti’s question about the corruption and ineptitude of their government.

——————————————————————————————————–

Then I discovered girls, and I forgot all about being angry or lost, or whatever I was. I just wanted them to like me. That’s the only thing that was important to me.’
‘Were there a lot of them?’ she asked.
He shrugged.
‘And did they like you?’ He grinned.
‘Oh, go away, Guido, and find yourself something to do. Watch television.’
‘I hate television.’
‘Then help me do the dishes.’
‘I love television.’

Roger Zelazny – The Chronicles of Amber #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Deviņi prinči un princeses tiek atstāti savā vaļā, lai stiprākais, godkārīgākais un visādi citādi izmanīgākais varētu kļūt par Amber jauno karali vai karalieni. Troņmantinieku tēvs Oberons nav parūpējies, lai pēc viņa valdīšanas beigām būtu skaidra pēctecība, lai bērni nesāktu ķildoties un būtībā neizceltos pilsoņkarš.

Tomēr nedz Oberns vai viņa bērni, ne pati Ambera ir parasta karaliste. Oberons ir valdījis teju pusotru tūkstoti gadu, kā viņam, tā bērniem ir nevien izteikti garāks mūžs, kā parastam cilvēkam, bet arī spēja atveseļoties stipri ātrāk, pat salīdzinoši ilgākā laika periodā no jauna reģenerēt zaudētu ķermeņa daļu un vēl pa kādam maģiskam trikam.

Ambera atrodas visa centrā, bet no tās izrietošās ‘’ēnas’’ vai, kā cits to tagad varētu saukt, paralēlās dimensijas ir vien Amberas kopijas. To skaitā mūsu Zeme, uz kuras ar zaudētu atmiņu par savu patieso pagātni kopš mēra laikiem Anglijā dzīvojis viens no galvenajiem sērijas varoņiem un pretendentiem uz troni Corwin. Pirmā grāmata Nine Princes of Amber tā arī iesākas, Korvinam palēnām pēc negadījuma atgūstot atmiņu, ko autors izmanto kā veidu, lai kopā ar galveno tēlu iepazīstinātu lasītāju ar pirmajām informācijas drumstalām par savu radīto fantāziju.

No centra Amberas, kur valda zināma kārtība, ēnas un pasauļu kopijas kā kamols izrit līdz pat tālākajiem Haosa nostūriem, kur mīt spēki, kas alkst atgriezt kosmosu tā pirmsākumos, kad tieši Haoss bijis valdošais spēks. Diemžēl ne visi prinči un princeses ir tik pārliecināti par savām spējām bez ārējas palīdzības izcīnīt karaļa vai karalienes titulu. Pat triumvirāta nodibināšana nav gana, lai tā teikt drošības pēc nelūkotos pēc vēl kaut kā, ko ar slēptu baudu izmanto Haoss un tā pārstāvji, lai, izmantojot troņa nestabilitāte Amberā, īstenotu savus mērķus.

Var just, ka The Chronicles of Amber ir cita laika fantāzija, pirmās piecas publicētas 70.tajos gados. Atšķiras gan maniere, kādā autors savas idejas apspēlē, gan pasaules un visuma uzbūvē, tai skaitā tēli un to raksturi. Amberā nav ne miņas no citām karaliskajām ģimenēm, kaut arī Oberona bērni visi nav tieši brāļi un māsas, bet galvenokārt pusbrāļi un pusmāsas. Tāpat, lai gan intrigas troņmantinieku starpā izvēršas gan nopietnas un ne visi izdzīvo līdz piektās grāmatas beigām, tad grafiskums salīdzinoši ar citām lasītām jaunākām fantāzijām ir stipri piezemētāks. Bet no parastajiem ļaudīm ne pilsētās, ne lauku vidē teju ne miņas un sižetā vēl jo mazāk. Grūti iztēloties sastopam mūsdienu līdzinieku šai sērijai.

One, Yusuke Murata – One-Punch Man, Vol.1-10

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Viz Media

Manas pārdomas

Tīņa gados apcelts, bet jau tad sērijas galvenajam varonim, kurš reiz kļūs par One-Punch Man bija drosme, lai censtos citiem palīdzēt, ja kāds to apceļ. Tagad Saitama ir tā satrenējies, kam tik vienkāršam neviens nenotic, ka visus monstrus spēj pieveikt ar vienu sitienu, kas jau kļūst drusku garlaicīgi. Vienas no vislielākajām alkām puisim ir atrast kādu, kas spētu viņam izrādīt kaut cik lielāku pretestītbu.

Par cik Saitama jūtas un ir tik spēcīgs, ka cīņas viņu nosacīti pat šķiet uzjautrinoši amizantas, kaut arī nepateiksi to pēc viņa sejas izteiksmes, tad atliek laika arī pa kādam filozoskas dabas jautājumam, galvenokārt jau pašam sev un pastarpināti arīdzan lasītājam.

Autors vismaz sērijas pirmajā krājumā dod ieskatu arī ļaundaru nometnē, kaut arī pārsteigumu pārsteigums, ka tur mērķi ir klasiski vecie labie – pārņemt varu pār pasauli.

Par ilustrācijām un it īpaši cīņu ainām, kuras sastāda nozīmīgu katra krājuma daļu, var teikt labus, atzinīgus vārdus. Viegli izsekojams. Diemžēl par pašu mangu var atrast arī kritisku vārdu, kas attiecināms uz vienveidību no krājuma uz krājuma, paredzamību tajā ziņā, ka Saitama jeb One-Punch Man bez problēmām uzvar, lai cik Over Powered pretinieks nebūtu. Kā rezultātā izveidojas gana daudz lieka pildījummateriālu.

Labi, ka vēl ir skaidri noprotama galvenā varoņa, kā arī mācekļa kiborga Genos, izaugsmes un attīstības arka. Viens no aspektiem, ka Saitama atšķirībā no citiem varoņiem, kuri mīt šajā pasaulē, lai cīnīties ar pieaugošo monstru sērgu, dod priekšroku cīnīties vienatnē un acīmredzami viņam nav nepieciešama komanda, lai uzvarētu. Tādēļ par lielu pārsteigumu nāk ziņa no Genosa, ka viņam nepieciešams iestāties Varoņu Asociācijā, lai varētu turpināt savus varoņdarbus. Autors arī pie pasaules uzbūves un Saitamas vietas tajā pieet ar zināmu humora un nenopietnības devu.

Pirmajos desmit krājumos, kuriem pieķēros klāt (uz plaukta ir vēl līdz 19.) autors One paspēj iziet cauri visiem iedomājamiem draudiem no seniem jūras ļaudīm, kuri tagad izdomājuši ierādīt cilvēkiem viņu īsto vietu, citplanētiešu iebrukumam, līdz pat meteorītam, kas ne tikai apdraud dzīvību uz Zemes, bet sadomājis krist tieši uz pilsētu, kurā atrodas sērijas galvenais varonis. Ne reizi vien pat caur sci-fi fantāzijas prizmu skatoties nākas pazemināt skepses līmeni, ko gan šajā gadījumā nav grūti panākt.

Atmiņā ar savu atšķirīgumu vislabāk palicis prātā astotais krājums, kas patīkami pārsteidza ar tā pamata sižetu, kas atklāj patieso stāstu par vienu no spēcīgākajiem varoņiem sauktu par King, kas īstenībā par varoni kļuvis daudzu jo daudzu nejaušu sakritību rezultātā. Karalis, kuram tagad nākas uzturēt falšo imidžu, ja vien nevēlas saskarties ar negatīvu un naidīgu reakciju, kad atklātos patiesība. Saitama, lai arī to atklāj, ir lāga džeks un ne dusmo, ne grasās viņu nodot.

Noteikti pēc kāda laika turpināšu sēriju, paturot prātā gan cringe cienīgus briesmoņu un ļaundaru izcelsmes stāstus, gan šur tur pamanāmus sižeta caurumus.

The Reckoners #2-3

#2 – Firefight

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Viegla rakstura fantāzija, bet ne bez augstāk likmēm, kura drusku velk uz labu YA iezīmju pusi, ko varētu arī sagaidīt no augsta kalibra autora kā Sandersona.

Pēc Epic spēju apveltītā un viņa tēva slepkavas Steelheart nogalināšanas, Deividam ir jāatrod jauns dzīves virsmērķis, ir jāsaprot līdz kaulam, kādēļ turpināt medīt Episkos un vai visi pēc viena mēra ir tikai sliktie vai tomēr var atrast pelēkā toņu gradācijas.

Varētu teikt, ka jau no paša sākuma atbilde sliecas “Nē” virzienā, it īpaši, ja pretošanās kustības līderis Prof  pats ir episku spēju apveltīts. Tomēr, kā paša Prof šaubas un izteikumi par savām spējām turēties pretim to koruptīvajai ietekmei, lai neizpaustu šo dominanci pār parastajiem mirstīgajiem tos nogalinot pa labi un pa kreisi, kuri kā Reckoners pretinieku netrūkst arī sērijas otrajā Firefight grāmatā.

To pašu gan nevar teikt par 19gadīgā Deivida pārliecību gan par Prof rakstura noturību, gan Meganas (galvenā romatniskā interese Deividam) jeb Firefight spēju būt labai Episkajai. Viņam pasaules ideāls, kurā Episko spēju apveltītie ir supervaroņi nevis ļaundari nav kaut kas tāls un neaizsniedzams. Pavisam noteikti šādai cerībai nav pilnīgi nekādas saistības ar romantiskām jūtām pret minēto Meganas tēlu.

Ir daži mirkļi, kad Sandersons pietuvojas bīstami tuvu klišejiski sliktai YA robežai, bet nevienā no tiem tā netiek pārkāpta. To palīdz novērst kā par tiem pārākas asa sižeta cīņu ainas ar futūrisku tehnoloģiju un fantastisku superspēju kombināciju, tā arī baudāma proza viscaur grāmatai.

***

#3 – Calamity

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Cienījami labs fantāzijas triloģijas noslēgums un kaut arī neviena no triloģijas grāmata neliek krist izmisumā, tad šaubos, vai drīzākajā laikā lasīšu vēlāk iznākušo Lux turpinājumu.

Pēc iepriekšējās grāmtas Firefight notikumiem, zaudējot dārgo Reckoner pretošanās kustības līderi Prof viņa superspēju pārpules dēļ, kad pārsvaru viņā atkal iegūst tumšo un slikto iezīmju dziņas, par jauno defaulta līderi kļūst Deivids. Lai gan Deivids ir viens no jaunākajiem biedriem, tad nevar noliegt acīmredzamās līdera dotības, spēju bez draudiem pārliecināt pārējos par viņa rīcības plāna nepieciešamību un pareizību. Reti kuram, ja vispār, no citiem Reckoners biedriem ir tikpat liela uzņēmība

Milzt kulminācijas punkts kā starp atlikušajiem Reckoners un viņu izbijušo līderi, tā arīdzan, sižetam attīstoties, starp Deividu un visu Episko spēju apveltīto radītāju Calamity, kura sarkanā un zvaigznei līdzīgā gaisma ir dienišķs atgādinājums notikumam, kas neatgriezeniski reiz izmainījis pasaules notikumu gaitu. Interesants sižeta aspekts, kas no tāda starp citu mazākas nozīmes sižeta līnijas līdz triloģijas beigām iegūst centrālāku nozīmi.

Kā jau tas piederas YA tipa stāstam, tad būtisku sižeta proporciju sastāda Deivida romantiskās attiecības ar episko Meganu un visa tam pavadošā drāma viņas spēju dēļ. Reckoners sērija atzīmējama kā viens no labajiem YA piemēriem, kurā autoram izdodas neiestigt tik kārdinošajos klišeju slazdos un neļaut šim aspektam pārņemt savā varā visu grāmatu.

Bailes un fobija, to izraisošie faktori – viens no centrālajiem tematiem triloģijas noslēdzošajā grāmatā. Ne tik vien ieskatīšanās bailēm tieši acīs, bet apzināta to pārvarēšana, lai pēc tam tām pār tevi vairs nebūtu tik liela ietekme.

Stephen King, Peter Straub – Black House (The Talisman #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

20 gadi kā pagājuši Jack Sawyer dzīvē (5gadi kopš lasīju duoloģijas pirmo grāmatu The Talisman) kopš trauksmainajiem notikumiem gan mūsu pasaules realitātē, gan Teritorijās, kā to 12 gadu vecumā Džeks nosauca, kad bija nepieciešams saņemt rokās visu iespējamo drosmi, lai izglābtu mātes un aktrises Lilijas dzīvību.

Tagad Džeks ir atvaļināts policists un ir gana turīgs, lai aizvadītu atlikušo dzīvi mierīgi nelielā French Landing mazpilsētā, kur jau atradis labu draugu aklā radio šovu vadītājā ar vairākām slepenām personībām dažādu tipu raidījumiem. Ir bijusi tik viena reize, kad ir bijis nepieciešams sniegt palīdzīgu roku vietējās policijas priekšniekam Deilam (Henrija onkulim) slepkavas noķeršanā, bet, kad īsā laikā tiek nolaupīti un nogalināti vairāki bērni, lai kā to Džekam negribētos, jo viņš ar zemapziņu nojauš, ka tiks atmodinātas aizmirstās ar Teritorijām saistītās atmiņas, ir skaidrs, ka Deilam un viņa padotajiem gaidāmie notikumi ir pāri viņu galvām.

French Landing senioru pansionātā vienu 85 gadus vecu opi ir apsēdia pārdabisks ļaunums. Ļaunums, kura nolūki un ambīcijas sniedzas krietni augstāk un tālāk par prastu slepkavošanu un baiļu sēšanu. Vietējā prese, Wendell Green redzamākais un kaitinošākais(kā tēls, kurš pēc visas tukšās bravūras uz beigām tiek atstāts tālu fonā) pārstāvis, slepkavam dod Fisherman iesauku. Ļaunuma pārstāvjiem grāmatas ietvaros ir vēl vairāki pārstāvji un kopā ar tiem Kings ievij mājienus un sasaisti attiecībā uz viņa fantāzijas sēriju The Dark Tower.

Džeka tēls ir spēcīgs gan raksturā, gan viņam piešķirtajās spējās, bet nešaubīgi, ka bez palīdzīgas rokas no raiba tēlu pulka kā pieminētā radio vadītāja Henrija, tā arī muskoļotu baikeru bandas un vēl daža laba, Džekam vienam pašam nekas neizdotos.

Šoreiz pavisam atklāti lasītājam, ja vien Kings ir maz lasīts, top skaidrs, ka Džekam lemts stāties pretim Crimson King, galvenā The Dark Tower sērijas ļaundara pakalpiņiem. Black House izdota 2001.g starp ceturto un piekto Tumšā Torņa grāmatu attiecīgi 1997. un 2003.gads. To aptverot, kļūst skaidrs, ka vispārēji labajiem varoņiem izdosies gūt virsroku. Tomēr piedomājot un parokot amiņas dzīlēs vienīgās līdzības ir starp līdzīgiem tēlu tipāžiem.

Lai kā cik ļoti patiktu Kinga daiļrade, tad esmu iemācījies saprast, ka nereti grāmatas noslēgums nav viņa stiprā puse. Paldies visticamāk co-autoram Peter Straub, jo šis nav no tiem gadījumiem.