Aleron Kong – The Land: Founding (Chaos Seeds #1) (Klausāmgrāmata)

34234639

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tamori Publications LLC

Manas pārdomas

Vien no grāmatām, kura nāk atmiņā, kad runa ir par tēlu, kurš no vienmuļās ikdienas iekļūst video spēļu pasaulē, ir 2016.gada oktobrī izlasītā Bedlam, bet subžanra LitRPG ietvaros domājams nekļūdīšos, dodot Chaos Seeds sērijai būtu būt pirmajai manā lasītāja dzīvē.

Rihter ir liels video spēļu cienītājs, un, grāmatai sākoties, sastopam viņu pilnā darba dunā kopā ar citiem komandas biedriem, bet tikai Rihteram (vismaz pagaidām kā pirmais) ir lemts tikt ierautam fantāzijas pasaulē, jo kurš gan izlasa līdz galam, ja vispār, visus tos noteikumus, kuriem jāatķeksē, ka piekrīti. Liela izdoma fantāzijas pasaules nosaukuma izdomāšanā gan nav pielietota – vienkārši The Land, bet gan sastopamie mošķi un piedzīvojumi, gan viss cits ir ļoti labā līmenī. Protams, vien vēlāk varēs manīt, vai tā šķiet tikai tāpēc, ka neesmu lasījis vai klausījies neko citu no LitRPG.

Vismaz pirmās grāmatas garumā ļaunie The Land spēki, kuri atklājuši, ka Zemes cilvēkos mīt ļoti vērtīgā Haosa sēklā, liek Rihteram mieru, ļauj iegūt pieredzi, augstākus līmeņus un citādi kļūt spēcīgākam. Ja vien tas darīts ar nodomu un skatu uz nākošajām grāmatām sērijā, tad ok, bet pretējā gadījumā maziņš mīnuss. Nevarētu teikt, ka Rihters nebūtu pietiekoši grūti izaicinājumi (nebūs gluži beginner līmenis, bet arī nekas episks), aprašanas procesā ar jauno vidi, kas notiek visai ātri, un pirmais ‘’boss’’ ir drīzāk liekams pēdiņās vairākās nozīmēs.

Nedaudz vēl varētu piekasīties, ka katru reizi lielā mērā identiskais teksts, kas jānoklausās, kad galvenais varonis iegūst jaunu līmeni, uz pie trešās vai ceturtās reizes sāk kļūt nedaudz kaitinoši. Tomēr, ja saprot un pieņem audio grāmatas ierobežojumu, ka nevar tik vienkāršo izlaist attiecīgos fragmentus, tad bez mazākajām problēmām var tikt tam pāri un izbaudīt visu pārējo.

Advertisements

J.S. Morin – Galaxy Outlaws (The Black Ocean #1-16.5) (Audio book)

40089999

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Magical Scrivener Press

Manas pārdomas

Ar Black Ocean sešpadsimt grāmatu sēriju un vēl dažiem bonusa .5 stāstiem turpinu šogad aizsākto, ka dažas sērijas noklausos vienā piegājienā. Protams, tas ir iespējams vien pēc tam, kad visa sērija jau ir iznākusi, bet reizē tas arī izslēdz iespēju piemirst detaļas lielos vilcienos, kaut arī jāatzīst, ka dažs labs piedzīvojums noslēgumā ir visai piemirstams un nav atstājis paliekošāku iespaidu.

Sērijas galvenais varonis Carl Ramsey ir līderis kosmosa zagļu/pirātu komandai un kapteinis kuģim ‘’Mobius’’. Gan Karls, gan citi komandas biedri, kuru komplektē dažādu citplanētiešu rasu pārstāvji, par sevi kā kriminālās pasaules pārstāvjiem ir augstās domās. Tomēr gandrīz vienmēr viņu grandiozais plāns, kā beidzot pastrādāt veiksmīgu gadsimta zādzību, noiet greizāk par greizu. Labi vēl, ka Mobius komandai piemīt izcils improvizācijas talants, lai dienas beigās neparadzētie šķēršļi neizrādītos viņu dzīvības vērti. Papildus gandrīz simtprocentīgi drošajam likumam, ka kaut kas notiks ne tā, ja vien tas ir iespējams, lielā piķa iegūšanai reizēm arī patraucē nevietā balsi ieguvusi sirdsapziņa, rezultātā Karls var būt pateicīgs, ka visi vai lielākā daļa ir dzīvi un veseli, bet nākošajā rītā atkal nākas meklēt, lai būtu līdzekļi degvielai un pārtikai.

Black Ocean nav tikai viens piedzīvojums pēc otra, sērijai piemīt labs humors (vairāk gan uz bērnišķīguma pusi vēl izteiktāk par citām uz humoru un jokiem bāzētas, kas pēdējā laikā lasītas), papildus tam liels nopelns gulstas uz labi izveidotiem tēliem un to savstarpējām attiecībām. Kā arī patika veids, kā J.S. Morin apvieno zinātnisko fantastiku un fantāziju, dažādās nākotnes tehnoloģijas un maģiju. Bez Mobius komandā esošā burvja Morta jāšaubās vai kāds no viņiem, tai skaitā Karls, izdzīvotu tālāk par kādu trešo grāmatu un ne reizi vien tieši burvis Morts ir tas, kurš izvelk visus citus no bezcerīgas situācijas. Tajā pašā laikā Mobius nav ne tuvu pieskaitāms augstākās kvalitātes kuģiem, un, ja ne mehāniķa Roddy ntās darba stundas labojot vienu vai otru saplīsušu iekārtu vai cenšoties uz laiku pagarināt tā dzīvildzi līdz nākošajai noplīšanai, tad arī Black Ocean sērija (un arī tās varoņi) piedzīvotu ātrāku galu.

Neviena no misijām/grāmatām nebija piecu zvaigžņu līmenī, bet arī neviena arī nebija drausmīgi slikta, lai sabojātu iespaidu par gaidāmajām vai jau noklausītajām un no bonusa stāstiem visvairāk patika pats pēdējais, kas piešķīra sērijai ideālu noslēgumu, ko nevarētu teikt par dažām grāmatām atsevišķi.

Vairāk nekā astoņdesmit stundas nav nieka lieta un bez laba vai vismaz kompetenta un ciešama ierunātājā diez vai tālu tikt, tādēļ plusiņš jāpiešķir Mikael Naramore. Gan šī autora, gan ierunātāja daiļradē un Audible kolekcijā ir vēl viena apjomīga sērija Twinborn Chronicles, un abi ir veikuši pietiekami labu darbu, lai iedrošinātu vēlāk noklausīties arī to.

Craig Halloran – The Chronicles of the Dragon Collection (Chronicles of the Dragon #1-10) (Audio book)

26107600

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Būs pagājis aptuveni viens pilns kopš izmantoju Audible pakalpojumu, un ir sanācis arī atklāt vairākas sērijas kā Expeditionary Force, kuras citkārt iespējams nebūtu (tik ātri) pamanītas. Tagad ar jauna gada iesākšanos pienācis mirklis kam jaunam manā lasītāja dzīvē un izmantošu iespēju noklausīties visu sēriju vienā piegājienā. Ceru arī šajos gadījumos uz patīkamiem pārsteigumiem. Kaut arī būtu varējis tā darīt agrāk un bez Audible motivācijas, bet tas tomēr ir drusku citādāk, ja visa sērija tiek atskaņota no viena faila.

The Chronicles of Dragon ir pūķa Nath izaugsmes un pieaugšanas stāsts. Ņemot vērā pūķu mūža garumu salīdzinoši ar cilvēku vidējo dzīves ilgumu, Nath jau sērijas pirmajā grāmatā ir pieklājīgā vecumā, bet patiesībā Nath ir pavisam jauns puika, vēl nenobriedis ātras dabas karstgalvis. Viņam vēl jāmiecās kur un kad ir īstais moments, lai bāztu savu degunu citu darīšanās vai nelaimēs un neiekultos liekās nepatikšanās.

Nath kā pūķis ir unikāls gadījums, jo atšķirībā no pilnīgi visiem saviem ciltsbrāļiem viņš ir piedzimis cilvēka veidolā. Arī augot Nath vairāk asociējas ar ātrāko cilvēku dzīves ritmu. Prestatā pūķu tendecei darīt visu krietni ilgāk un lēnāk, tai skaitā gulēt reizēm nedēļām, mēnešiem vai pat gadiem ilgi, Nath mēdz sasteigt lēmumus un izšķiršano par kādu rīcību. Ir skaidrs, ka agrāk vai vēlāk Nath pārtaps par pienācīgu pūķi, bet jo ilgāks laiks paiet, jo lielāka kļūst nozīme tam, kā šis process noritēs.

Pūķu garajā vesturē visi atceras tikai vienu postošu karu, un vēljoprojām ir saglabājušies stereotipi un aizspriedumi pret attiecīgas zvīņu krāsas pūķiem (melnas), kuri bija atbildīgi par tā izraisīšanu. Starp pūķiem ir pieņemts, ka viņi nenogalina citas inteliģentas dzīvās radības, neskaitot dažus izņēmumus, piemēram, orkus. Tomēr pakļaujoties savam raksturam, kad Nath ierauga bezcerīgā situācijā nonākušu pūķi (pasaulē plaukst bizness ap to ķeršanu, tirdzniecību un cita veida sastāvadļu izmantošanu), viņam piemirstas gan savs spēks, gan minētais fakts. Viņa āda uz vienas rokas pārvēršas melnās zvīņās, un ar vienu šādu  bezapdomīgu rīcību Nath, sev vēl nezinot, aizsāk krāšņo piedzīvojumu sēriju desmit grāmatu garumā!

Nath tēvs, būdams viens no pūķu karaļiem, nevar pieļaut negodu un varbūtību, ka viņa melno zvīņu ieguvušais dēls varētu būt potenciāls iemesls, kurš aizsāktu jaunu karu starp pūķiem, tādēļ kopā ar ilggadīgo draugu rūķi Brenwar (arī kareivīgas dabas kā jau visi rūķi) tiek bargi izstumts bargajā pasaulē. Kopā šīs duets veido labu komandu, un rūķis Brenwar daudzkārt kalpo kā stabilizējošs faktors un padomdevējs pūķim. Ļauno spēku pārstāvji noteikti priecātos par viņa krišanu.

Sērijas sākumā vairāk ir mazi, nelieli piedzīvojumi, tiek glābti pūķi no dažādām likstām, tā cerot panākt Nath zvīņu izmainīšanos uz labo pusi, bet sērijai progresējot uzrodas arī lielais pretinieks un spēles likmes palielinās līdz pašu dzīvību cenai un zemju iemītnieku likteņiem. Tas arī netiek sasteigts, bet gan meistarīgi tiek ļaut ļaunajiem tēliem iznākt uz skatuves, pamazām sāk izbāzt galvas no dažādiem midzeņiem ar cerību pārvilināt Nath savā pusē, kamēr vēl ir tāda iespēja, vai tomēr gatavoties kulminācijas sadursmei starp labo un ļauno.

Mērķauditorija nepārprotami ir bērni, ko ļoti labi varēja just gan pašas sērijas tematikas un noskaņas ziņā, gan audiogrāmatas stilā, kā tapusi audiogrāmata. Ir pielietoti dažādi papildus skaņu efekti un arī ierunātājs ir pacenties, lai jaunajiem klausītājiem katrs brīdis būtu interesants, šajā versijā nesastapt pliku lasīšanu. Diezin vai iespēšu to jau janvāri vai februāri, bet zinu, ka klausīšos arī otro desmit grāmatu sēriju par pūķa Nath piedzīvojumiem.

Markus Heitz – The Dwarves (The Dwarves #1)

6657006

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Orbit

Manas pārdomas

Autora Markus Heitz Rūķi ir iztekti klasiska fantāzija un tajā var sastapties ar tādām ierastajām tautām kā rūķiem, orkiem, elfiem un citām paranormālajām radībām. Daudzkārt jau lasītas tradīcijas, kuras jau kļuvušas par klasiku, īpaši izceļas ar galveno varoni Tungdil. Būdams rūķu bārenis un vēl piedevām cilvēku burvja uzaudzināts, Tungdil grāmatai sākoties vēl nekad dzīvē nav sastapis citu rūķi, aizrauj kalēja darbs,bet viss, ko viņš zina par saviem ciltsbrāļiem, nāk no apjomīgās burvja bibliotēkas. Tomēr nekas no tā nav šķērslis, lai ātriem soļiem Tungdil kļūtu par varoni, no kura lielā mērā atkarīgs visu liktenis.

Nebija grūtības jau visai ātri savilkt dažādas paralēles un saskatīt līdzības ar Gredzenu Pavēlnieku. Protams, neiedvesmoties no labiem darbiem ir neiespējami, ja par tiem zini vienalga kādā žanrā ietilptu jaunā grāmata, bet tomēr kā lasītājam negribas vēlreiz lasīt +/- kaut ko līdzīgu. Pietrūka kaut cik svaigas idejas no autora puses, lai The Dwarves izceltos un iegūtu tai individuāli izšķiramu balsi, jo gribot negribot sāc salīdzināt.

The Dwarves varoņi savu zemi, kurā mitinās tikpat kā tikai labi ļaudis, devē par Girdlegard, bet neviens ne mirkli nedrīkst atslābt un dienu no dienas ir jāsargā Girdlegard robežas, jo jau simtiem un pat tūkstošiem gadu to apdraud lielais, ļaunais naidnieks Tion un viņa The Perished Land (skaidrs un gaišs ļauno varoņu zemes nosaukums) mošķi. Viņa neskaitāmo orku, goblinu un citu briesmoņu hordām nav ne malas, ne gala. Kur gan Girdlegard lai meklē savu vienīgo glābēju un varoni, kad Perished Land no kaujas uz kauju var upurēt tūkstošus un saglabāt tikpat iespaidīgu skaitlisku masas pārsvaru pār labajiem spēkiem!?

The Dwarves gribētos klasificēt kā fantāziju vai nu jauniem lasītājiem vecuma ziņā, vai, neizslēdzot abu variantu kombināciju, fantāzijā nepieredzējušiem lasītājiem. Krietni palīdzēs, ja nebūs lasīts jau minētais Gredzenu Pavēlnieks, bet kas zin, varbūt var patraucēt arī filmas. Arī vienkāršaits un brīžiem paredzamais sižets, klišejiski notikumu pavērsieni nenāk par labu vispārējam iespaidam. Kaut arī Tungdil nebūs nepārspējamais super-varonis, kas visu spēj paveikt viens pats, un galu galā ap viņu izveidojas interesanta tēlu komanda. Liels mīnuss gan par daudzajām sakritībām attiecībā uz dažu tēlu pievienošanos Tungdil varoņu komandia, gan uz nejaušībam notikumu atrisinājumos par labu labajiem varoņiem. Ar laiku tie sakrājas daudz par daudz, un ja pirmās pāris reizes to, ka viena vai otra lieta izvēršas tieši tā kā tas ir nepieciešams un ne mazāk veiksmīgi, tad to vēl var piedot, tad vēlāk paredzamības dēļ, tas tikai kaitē.

Paralēli un mijoties ar milstošo problēmu, kas ir Naidnieka Tion armijas draudi Girdlegard un visa labā eksistencei, tiek arī vērpts sižets ap to, kurš kļūs par visu rūķu karali, kad pašreizējais valdnieks vecuma dēļ mirs. Diemžēl arī ar šis otrs galvenais sižets tiek risināts ar un ap Tungdil tēlu.

Aidan Harte – Irenicon (The Wave Trilogy #1)

17321658

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jo Fletcher Books

Manas pārdomas

Aidan Harte debijas romāns Irenicon kārtējo reizi lika apdedzināties ar YA kategorijā ietilpstošu grāmatu. Tā laime izraudzīties ne visai labais vai pat sliktas šīs kategorijas pārstāvjus (pārsvarā) jau ilgāku laiku likusi apzināti izvairīties, ja aprakstā pamanu YA pazīmes. No nesenākajiem pozitīvajiem piemēriem atmiņā nāk The Spaceship Next Door.

Autors radījis alternatīvu viduslaiku Itālijas versiju, kur ne tikai pilsētvalstis karo savā starpā, bet arī vadošās ģimenes konkurē un shēmo ikdienu, lai noturētos pie esošās vai tiktu pie lielākas ietekmes. Ne kur tas nav tik izteikt kā Rasenna pilsētā, kuras līderiem pat diži neatliek laika lielākam mērķim, kas būtu atbrīvoties no pašas spēcīgākās Concord kundzības. Vairākas desmitgades agrāk Konkordes inženieru ģilde un tās maģijas biedru pielietotā maģija burtiski sadalīja Razennu divās daļās, mākslīgi ar Vilni radot mākslīgu upi un efektīvi pakļaujot galvenāko konkurenti no visām pārējām pilsētvalstīm. Tagad, kad Konkordas ambīcijas ir tikai augušas un tā vērš skatienu uz tālāko Eiropu, Konkorde uz Razennu nosūta inženieri Giovanni, lai viņa vadībā tiktu uzbūvēts tilts, kas savienotu reiz nošķirtās divas pilsētas daļas.

Tikmēr Razennā rit pēdējie mēneši, lai Sofija Scaligeri sasniedzot 17gadu vecumu pārņemtu varu no viņas vietā līdz šim valdošā reģenta Doktora, bet Džiovanni uzrašanās izmaina varas un uzticības trauslo balansu. Tas ir kā katalizators pārmaiņu virpulim. Kaut arī sākotnēji gan pilsēta kopumā, gan Sofijai nav pamata uzticēties Konkordes sūtītam inženierim, viņa paustajām idejām ir pietiekošs spēks un patiesības sāls, lai Sofija aizdomātos par Doktora lēmumiem, kurus līdz tam nav apšaubījusi un ir pilnībā uzticējusies. Tajā pašā laikā arī Sofijas daile uz Džiovanni atstāj pietiekošu iespaidu, lai viņš simpatizētos ar viņas mērķiem un nostātos Razennas pusē.

Jāsaka godīgi, ka bija visai grūti ielasīties un pagāja aptuveni kādas simts lapaspuses līdz mirklim, kad kaut sāku saprast kas un kā. Tam diezgan traucēja biežais itālisko terminu pielietojums, un arī citu autora rakstības stila niķi. Var saprast, ka tas darīts, lai izteiktāk radītu itālisko atmosfēru. Ja vēl vispirms būtu tam dots izskaidrojums, nevis lai lasītājs pats mēģina tikt galā, tad vēl būtu saprotams. Papildus tam varēja just, ka Irenicon ir debijas romāns un ar visu pazemināto ticamības slieksni gan tēlu rīcība, gan (neveikli) dialogi lika vairākkārt nobolīt acis vai nodomāt, ka pat fantāzijas romānā tā neviens nerīkotos.

Diemžēl ar to viss nebeidzas un īpaši uz beigām pa jaunam kļūst vēl smagāk. Citkkārt tas varētu pamudināt uz grāmatas nolikšanu malā, ja ne pēdējās lapaspuses tuvums. Viens izteikts Irenicon un tai skaitā daudzām YA grāmatām piemītošs mīnuss saistīts ar galveno varoņu – Sofijas un Džiovanni – romantisko attiecību lielo ietekmi uz daudz nopietnāka rakstura notikumiem, maz kas var tā nokaitināt. Turklāt ne par vienu no abiem varoņiem uztraukties nav vajadzības (dzīvos vai nē), bet par pārējiem nekas nenoskaņo uz to, lai par tiem rūpētu.

Īsi rezumējot, šaubos vai šogad būšu motivēts, lai izlasītu vai noklausītos The Wave triloģijas otro un trešo grāmatu.

George R.R. Martin (Editor) – Wild Cards (Wild Cards #1) (Audio book)

9714039

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Brilliance Audio

Manas pārdomas

Katru reizi dzirdot par jaunu Wild Cards stāstu krājumu vai redzot pieminam iepriekšējos esmu prātā tos piefiksējis, par cik tos rediģē vai vismaz ar lieliem burtiem uz vāka ir uzdrukāts Džordža R.R. Mārtina vārds, bet tā arī tas ilgu laiku bija palicis, jo atturēja tieši tas, ka stāstus sarakstījuši daudz dažādu autoru.

Par Wild Cards laika gaitā tiek nodēvēts uz Zemes atvests citplanētiešu vīruss, kas vairumu no inficētajiem nogalina, bet pavisam nelielam procentam no izdzīvojušajiem dāvā jaunus talantus superspēju līmenī, tos tad sāk saukt par Dūžiem. Vēl arī aptuveni līdzīgai daļai piemīt nepraktiskas, nelietderīgas spējas un attiecīgi tiem piešķirts divnieku kārts apzīmējums – Deuces. Viņu gadījumā spējas pārsvarā variē labu un izcilu burvju triku amplitūdā vien ar atšķirību, ka trika vietā ir patiess vīrusa dāvatas ‘’spējas’’.  Bet tad vēl ir Džokeri – pārliecinošs vairums izdzīvojušo ar lielāku vai mazāku skaudību skatās uz aizsaulē aizsauktajiem, jo džokeru gadījumā viņu ķermeņi bieži vien ir tik ļoti deformēti un izmainīti dažādās smaguma pakāpēs, ka sabiedrība ilgi nav jāmudina, lai šos nelaimīgos izstumtu no sava vidus, piespiežot izveidoties geto rajoniem.

Vairāk pirmie stāsti, bet arī viss krājums kā tāds, vairāk veltīts tam, kā sabiedrība un valsts iestādes reaģē uz tik krasu pavērsienu cilvēces vēsturē. Jau tā pieaug bailes no konkurējošās supervalsts Padomju Savienības un komunisma, un Wild Cards vīruss tam tikai pielej eļļu. Valda apjukums un pieaugošas bailes. Tā vietā, lai inficētajiem sniegtu palīdzību un mēģinātu palīdzēt, cietušie tiek nomelnoti par nez kādiem padomju spiegiem, kuru lielākais dzīves sapnis ir nodot savu dzimteni, un izveidoto komisiju veiktās pratināšanu un intervijas ir vien teātra pēc. To rezultātā cieš sabiedrībai un līdzpilsoņiem labu vēloši cilvēki, kā Wild Cards vīrusa inficiētie, tā arī gan pilnībā nevainīgi.
Kā vienmēr šādos apstākļos atrodas arī tādi, kuri, labi zinot patiesību, izmanto radušos atmosfēru un apsūdz kādu, lai pats kāptu augstāk pa karjeras kāpnēm vai citādi iegūtu finansiālu labumu, pasargāti nav arī radi un draugi tādēļ vien, ka pazīsti apsūdzēto.

Rezultātā pēc noklausīšanās var teikt, ka bažām nebija pamata un vismaz pirmais Wild Cards krājums atstāja pozitīvu iespaidu ar lielu plus zīmi. Varbūt bez pašas veiksmīgi izvēlētas autoru grupas labāku un vienotāku izjūtu no viena stāsta uz otru palīdzēja radīt arī ierunātāja Luke Daniels sniegums.

Joseph Fink – Alice Isn’t Dead

36421253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Dažās no retajām reizēm, kad neesmu rakstījis par nesen izlasītu/noklausītu grāmatu, esmu pieminējis podkāstus, kurus mēdzu klausīties. Kā nebūt reizēm gadās, tad to veidotāji dažreiz izdomā sarakstīt grāmatu, kas tad arī balstīta uz attiecīgā podkāsta bāzes. Līdz šim ar Joseph Fink līdzdalību esmu lasījis pirmos divus romānus par Welcome to Night Vale, kuri sarakstīti kopā ar Jeffrey Cranor. No visām trim salīdzinoši šai bija visvājākais izpildījums, kuru pilnīgs podkāsta nezinātājs diezin vai spēs izbaudīt. Atliek tikai minēt, vai šoreiz nav pietrūcis otra rakstnieka.

Grāmata iesākas, kad tās galvenā varone Keisha jau gandrīz kā divus gadus strādā par tālbraucēju šoferi ar cerību atrast pazudošo sievu Alisi. Alises nāvi kā faktu viņas ilgās bezvēsts pazušanas dēļ būtu pieņēmuši visi arī bez Kīšas izņēmuma, ja ne liktenīgie randoma ziņu sižeti, kuru fona kadros Kīša pamana savu it kā mirušo sievu. Alice Isn’t Dead diži netērē laiku, lai uzburtu un izskaidrotu lasītājam radītās pasaules uzbūvi un likumsakarības, bet tiek iemests uzreiz pa taisno iekšā. Reizēm tas nostrādā tieši pozitīvā veidā, bet grāmatas īpatnējā stila un atmosfēras dēļ, šajā gadījumā tā nav.

Varētu šķist dīvaina Kīšas ideja meklēt Alisi, kļūstot par tālbraucēju šoferi, bet firma Bay and Creek, kurā viņa uzsāk jauno karjeru nav jebkura kas pagadās, bet gan tieši tā, kuras labā viņai par brīnumu strādāja arī Alise. Tomēr Kīšas aktivitātes, lai cik mazas un veltīgas tās varētu būt, ir pamanītas un vienā jaukā vakarā ēstuvē nekurienes vidū Kīšu konfrontē briesmonis cilvēka ādā (Thistle man) ar mērķi viņu nobiedēt un likt pārtraukt meklējumus. Tā vietā tiek panākts tikai pretējais un Kīša uzduras vienai no lielākajām konspirācijām ASV vēsturē! Thistle man gan nav nekāds valdības slepens monstru radīšanas prjoekts, bet gan paša ‘’inficētās’’ personas vaina, kuru tik ļoti ir pārņēmusi viena emocija – naids pret visu un ikvienu.

Oficiāli Bay and Creek pārvadā kravas, bet tikai retais arī ir iesaistīts jau desmitgadēm ilgajā karā pret Thistle man armiju, bet vēl mazākam procentam ir piešķirtas tās zināšanu privilēģijas, ka dižā cīņa pret lielo ļaunumu ir tikai un vienīgi apmāns citu acīm, kamēr patiesībā tiek piebildītas pašu ‘’karotāju’’ (protams tie nav zemākā ranga darbinieki) kabatas. Alice Isn’t Dead izmanto tālbraucēju šoferu tēmu un pielieto šausmu žanra elementus, lai izceltu un iztēlotos, kas varētu notikt tumšos vakaros un naktīs, kad ir piestāts atpūtas vietā vai degvielas uzpildes stacijā un tā vien šķiet neviena cita apkārt pasaulē nav. Pie reizes arī spekulējot, kas gan varētu būt noticis ar tiem nelaimīgajiem ļaudīm, kuri tādās lokācijās pazūd uz neatgriešanos.

Pietrūka kārtīga un spēcīga sižeta no vāka līdz vākam, un arī kulminācijas brīdim nebija tas uzrāviens, lai sajūta būtu kā uz adatām, uztraucoties kas nu būs, un kaut arī Kīšas mērķa sasniegšanas ceļā stajās ne viens vien izteikti bīstams pretinieks, reakcija un sajūtas par pasniegto (nosacīto) atrisinājumu vairāk lika vilties.

Ar lielu varbūtību pieļauju, ka audio versijā grāmatas plusi ir krietni izteiktāki un labāk manāmi.

Alan Moore, Dave Gibbons – Watchmen

18373361

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: DC Comics

Manas pārdomas

Par Watchmen komiksu vispirms uzzināju tās filmas versijā, un kaut arī ir mēģināts vairākkārt noskatīties reizēs, kad filma tikusi translēta pa TV, tas vienmēr bijis tik vēlu, ka nekad neesmu noturējies nomodā līdz beigām, bet, lai pats  atrastu internetā un noskatītos, neesmu vēl saņēmies . :D Tik un tā no tā, ko ir sanācis redzēt (un dzirdēt atsauksmēs pirms tam), varēja manīt, ka Watchmen nav ierastie kostīmos tērptie supervaroņi. Reālā pasaule šajā variantā tiek ņemta vērā nopietnāk, un ir tikai viens patiess supervaronis ar attiecīgu izcelsmes stāstu (Dr. Manhetens).

Wathcmen komiksā sastopami gan vienkāršais cilvēks, kurš ir pietiekami drosmīgs, lai īstenotu aicinājuma sajūtu cīnīties pret noziedzību veidos, kādos to nespēj likumsargi, gan tādi, kuriem ir acīmredzamas novirzes un var tikai priecāties, ka viņi ir izvēlējušies darboties labo spēku pusē. Par tādiem noteikti apzīmējami divi maskotie varoņi – Roršahs un Komiķis/Komediants. Kamēr viens ciniski apzinās pasaules stāvokli un savu vietu tajā, izmanto katru dāvāto iespēju, lai nodrošinātu sevi un nebaidās no tā, kas viņš ir, tikmēr otrs pieturēsies pie principiem, neskatoties ne uz ko, pat ja tas prasītu viņa dzīvību.

Grāmata aizsākas ar Komiķa nāvi, bet ir 1985.gads un ir pagājusi gandrīz desmitgade kopš maskotie varoņi, izņemot Komiķi un Dr. Manhetenu,kuri darbojas valsts labā, ir aizliegti, tādēļ maz kuram rūp šāda veida pavērsiens. Masu medijos tas noteikti neizraisa nekādu saviļņošanos, tikai Roršahs turpina cīņu un uzņemas detektīva lomu, lai noskaidrotu, kurš nogalināja vienu kolēģiem, un vai tikai nebriest lielāka konspirācija, kuras briesmām pakļauti gan viņš pats, gan citi Roršaha laika biedri.

Noskatoties šo dokumentālo video par komiska tapšanu (nedaudz arī par filmu) izpratne un novērtējums par stāsta komplekso dabu un daudzajām vēl joprojām aktuālajām tēmām tikai pieaug. Wathcmen pasaulē briest Trešais pasaules karš, spriedze starp divām lielvalstīm (ASV un PSRS) tikai palielinās. Loģiski domājot abām valstīm pieejamie kodolieroči atturētu no gan vienu, gan otru no atklātas konfrontācijas un faktiska pasaules gala, bet absolūti drošs nevar būt ne par ko. Vai šajā gadījuma varoņi var palīdzēt atrisināt potenciālo konfliktu vai tikai padarīt visu vēl sliktāku? Kas būtu pieļaujams lielāka labuma vārdā?

Neesmu klasisko supervaroņu komisku fans un labāk izvēlos lasīt grafiskās noveles un mangu, kurā tādu nav, bet Watchmen tāds nav, attēls ar notraipīto smaidiņa zīmotni ir jau ikonisks un zinātājs nesajauks to ar neko citu. Komikss ir bagāts ar prozu ne tikai ilustrāciju paneļos, bet pēc katras nodaļas pievienotais gandrīz vai papildus materiāls ar fragmentiem no izdomātām grāmatām vai avīžu rakstiem piešķir krājumam papildus šķautni. Patika gandrīz ar lielo sižetu nesaistītās ainas no laikrakstu stenda un dueta pie tā – laikrakstu tirgotājs un jaunietis, kas diendienā lasa tur tirgotos komiskus – vienīgais pasaulē, kurā supervaroņi reāli eksistē, dominē komiski par pirātiem. Šeit vēl noslēdzoši pievienoju cita lasītāja viedokli.

Diana Gabaldon – Drums of Autumn (Outlander #4) (Audio book)

10988

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Diāna Gabaldone un viņas Svešzemnieces/Outlander sērija arī ar ceturto Drums of Autumn grāmatu mani kā romantiskā žanra skeptiķi turpina ievilināt dziļāk un dziļāk. Atliek vien ar laiku saprast, cik liels tas ir vēsturiski romantisko romānu nopelns un cik pašas autors pirksts. Atšķirībā no iepriekšējām trim šajā lielākā uzmanības centrā ir Klēras un Džeimija Freizera meita Brianna un viņas attiecības ar vēsturnieku Rodžeru.

Abi eksistē pasaulē, kurā pateicoties seniem akmens apļiem līdzīgiem kā Stounhedža ir iespējams ceļot atpakaļ laikā, kur tagad mitinās abi Briannas vecāki. Noslēdzoties iepriekšējai Voyager grāmatai Klēra un Džeimijs tik tikko bija nonākuši britu amerikas kolonijās un plašo iespēju zemē. Līdz pilsoņu karam starp ziemeļu un dienvidu štatiem ir vēl daudzi gadi, bet apzinoties, cik nenovēršama ir vēsture un cik veltīgi bijuši mēģinājumi agrāk tos novērst, Freizeru pārim ir labi un rūpīgi jāizšķiras par katru nozīmīgu izvēli.

Briannas vēlme iepazīt bioloģisko tēvu ir tik liela, ka viņa nenoturas un viena pati dodas pagātnē. Turklāt līdz galam neapdomā, ka ne visiem pieņemamais viņas laikā būtu tāds pats pagātnē, un šķiet nesagatavojas iekšēji tam, ka divsimts gadus tālā pagātnē dažādas sociālās normas visai krasi varētu atšķirties no vispārpieņemtās ikdienas viņas laikā, kādēļ šis tas nāk par viņas galvu un citām ķermeņdaļām visai krasi. Piemēram, bikšu valkāšana – šāds skats nevienā vien izsauc saniknotu reakciju vai vismaz sašutuma pilnu skatu no abu dzimumu pārstāvjiem. Briannas raksturs ir lielā mērā Džeimija nopelns, spēj būt stūrgalvīga un, ja kaut ko ieņem galvā, tad tā tam jānotiek.

Briannas un Rodžera attiecību jautājumā, kā arī citviet grāmatā, centrālo tēmu lokā ir mīlestība (kā jau žanram piederas), gods un tā aizstāvēšana, pienākuma apziņa gan lokāli un personīgi, gan plašākā mērogā, uzticība un spēja uzticēties citam u.c. Kaut arī vidējais kvantitatīvais vērtējums Goodreads saitā ir krietni virs četrām zvaigznēm, ļoti labi varētu saprast tos, kuriem šī šķistu līdz šim brīdīm sliktākā sērijas grāmata, kaut arī šķiet tas vairāk gan būtu noveļams uz nepamatotām ekspetācijām, jo Klēra un Džeimijs ieņem otrā plāna lomas aiz abu meitas un viņas mīļotā attiecībām, īpaši, ja ir gaidīts pretējais.

Citu tematiku skaitā autore caur Klēras tēlu pieskaras vergu un vergturu tematikai, kad Klēra nonāk smagas izvēles priekšā un viņas un Džeimija īpašumā nonāk vergi. Atbrīvot viņus nebūtu gandrīz nekādas jēgas, ja tikpat ātri viņi nonāktu kāda cita kontrolē. Vai ir vērts atbrīvot sevi no vergtura statusa, ja labi apzinies, ka citviet tevis ‘’atbrīvotās’’ personas piedzīvos smagāku un nežēlīgāku likteni?

Vēl starp citu lasītāju atsauksmēm manīju, ka nav patikušas dažviet izstieptais sižets vai kāda cita novirzīšanās no galvenajām stāstu līnijām, bet nevarētu teikt, ka tas ceturtajā sērijas grāmatā būtu kas izteikti jauns. Īpaši acīs iekrita viens mirklis kaur vairāku lapaspušu garumā lasītājs jau labu laiku zina vairāk kā viens tēls individuāli un atliek tiek kost pirkstos, kamēr tēli viens otru pārprot vai nesaprot līdz galam. Ar visu to pagaidām, kamēr vēl neesmu noklausījies visu līdz šim iznākušo sēriju, neskaitot mazās noveles, vēl pieturēšos subžanram šīs sērijas ietvaros.

Scot McCloud – The Sculptor

22040598

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Self Made Hero

Manas pārdomas

Deivids Smits ir jauns mākslinieks (skulptors), no kura laimes zvaigzne šķiet ir novērsusies uz neatgriešanos. Pēc pirmajiem slavas gadiem, kad Deividu apmirdzēja bagāta un ietekmīga sponsora saule un dāvātās pazīšanās, ir iestājies depresīvs dzīves posms bez lielām cerībām izlauzties atkal. Turklāt fakts, ka gan vārds, gan uzvārds ir visai plaši izplatīts un ka reizēm jāievieš skaidrība, ka viņš nav tas vai cits Deivids Smits, tikai pieber brūcei sāli.

Deivida sapnis nav vienkārši tapt bagātam un pārtikušam ar savām skulptūrām, viņa mērķis ir atstāt paliekošu mantojumu un ierakstu mākslas vēstures annālēs. Viņa dzīvē māksla ir ar lielo burtu un nozīme visu, tāpēc bez kavēšanās un pārāk lielām pārdomām Deivids piekrīt gluži no gaisa nokritušajam piedāvājumam iegūt supertalantu un pārdabiskas spējas ar paša rokām bez jebkādiem instrumentiem apstrādāt jebkuru materiālu un izveidot kādu skulptūru vien spētu iedomāties. Cena gan no tā augstākā plaukta – dzīvot atlicis vien 200 dienas, lai to liktu lietā; nav citos darbos vai seriālos manītie 10gadi un lieki atlaisties un +/- lēnā garā to izbaudīt būtu grēks. To ka šo piedāvājumu izsaka Nāve mirušā onkuļa Harija izskatā, vien minimāli liek Deividam aizdomāties, ka tas gan ir dīvaini.

Savā būtībā The Sculptor ir aizkustinošs un traģisks mīlas stāsts, jo Deividam nav iebildumu par pāragro dzīves galu un dilstošo dienu skaitu līdz brīdim, kad sastop Megu, kurai ir pašai savi nerealizētie sapņi par aktrises karjeru lielajā pilsētā, kam gan vairāk par iemeslu ir viņas krasās garastāvokļu maiņas un nedrošība par savu varēšanu. Kaut gan tas netiek atklāti pateikts, izteikšu minējumu, ka Megai ir bipolāri traucējumi. Deivida un Megas attiecību dinamika piešķir grāmatai papildus šķautni, kad stāsts vairs nav tikai par Deividu.

Grāmata lielā mērā caur Deividu pieskaras arī tematikai par veidu, kā māksla iegūst gan monetāro, kvalitatīvo, un par faktoriem, kas to ietekmē. Kamēr viens ieliek visu savu talantu sarežģītā un kompleksā mākslas darbā, cits par mākslu nosauc, piemēram, uz grīdas izbērtu miskasti un sagaida, ka to apbrīnos kā modernu mākslu. Protams nevar nepieminēt šīs grāmatas ilustrācijas (tās mākslu), un tās melnbaltais stils ar viegli iezilgano nokrāsu lieti iederējās kopējā atmosfērā.

Noslēdzoši vēl cita lasītāja video viedoklis šeit.