Garon Whited – Nightlord #7-8

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sērijas noslēdzošās daļas (cerams) septītā grāmata iesākas, Ērikam uzņemoties audzināšanu par meitēnu, kuru viņas dzimtajā pasaulē radi būtu nolēmuši nāvei, jo māte mirusi dzemdībās un piedevām vēl ārējā izskatā ir pazīmes, kuras liecina, ka viņa neesot dvēseles. Ēriks, kā jau uzņēmīgs un visuvarens vampīrs, to neņem galvā, bet rīkojas, un par dzimto vietu un laiku, kur uzaudzināt par Fībiju nosaukto bērnu izvēlas 1959.gada mazpilsētas vidi Aiovā, ASV, bet arī ne gluži tā uzreiz, ka tā būtu Ērika pirmā izvēle.

Zīdaiņa vecums, bērnudārzi un pirmās klases tiek izlaisti. Tādi sīkumi, lai paliek lasītāja fantāzijai, jo pirmās būtiskākās problēmas, kuru laikā negribot izdosies atrast kārtējo naidnieku, kuram kārojas gan iegūt Ērika maģijas spēku, gan viņa vampīrisko un Haosa ietekmes spēju dēļ viņu nogalināt. Cik nu uz to doti mājieni, cik pašam jāsaprot, tad Fībijas bērnību par parastu un ikdienišķu nosaukt nevarētu, augot mājā, kurā līdzās jau pašam (audžu)tēvam burvim un vampīram, uzturas arī maģisks konstrukts Bronza līdz šim sērijā ierasti zirga veidolā, bet spēj atveidot arī modernākus spēkratus, kā arī ļoti īpašs zobens Firebrand ar pūķa personību tajā, kura izcelsme meklējama pašā sērijas sākumā.

Tā nu Ēriks pie mazākajām aizdomām, ka paši nokļuvuši vietējo aizdomu lokā, uzreiz bez kavēšanās nomainījis mājvietu uz citu vietu un laiku, bet nu tuvojoties Fībijas pilngadībai, izšķiras par labu dzīves skolai, lai pati pieņem lēmumu, cik ilgi uzturēties, kad būtu laiks tomēr sakravāt mantas. Lai arī jau līdz šim 17gadu vecumam Ēriks centies būt visos aspektos pēc iespējas labāks vecāks, tad tā vien šķiet pašas pieredze var nostipirināt to, ko vārdiski var vien saprast, bet ne izprast. Kad jāiemācās kontrolēt savu maģiju, pielietot to vajadzības robežās un dozēti, lai vēlēšanās uzlabot drauga un pēcāk pirmā nopietnā puiša Kamerona veselību, kas arī nosver izvēli par labu ilgāk uzturēties 1959.gada Aiovā, neatspēlējas negatīvi.

Tad nu laiks arī pārdomu rakstā uz skatuves parādīties pieminētajam naidniekam, mācītājam Aldenam. Pat pašam Ērikam rodas pārsteigums, cik spēcīgs izrādās mācītājs Aldens, turklāt ne jau fiziskā ziņā. Pirmās domas, ka kāds cits būs piešķīris Aldenam spējas, norādījis Ērika virzienā un licis ieciklēties uz viņu. Bet patiesībai nemaz nav jābūt tik ļoti samudžinātai, lai tāpat būtu neparasta un neordināra. Diemžēl Aldens izrādās no tiem indivīdiem, kuriem nekad nav gana. Kas viņa gadījumā ir ar jebkādām metodēm iegūtas citu zināšanas par un ap maģiju, lai varotu pats savas spēja, un šī mērķa vārda neviens viņam nebūs šķērslis.

Tomēr ne Ēriks, bet Fībija beigu beigās būs Aldena baisāks pretinieks, jo pašam Ērikam ir savas galvas sāpju un migrēnu izraisošas problēmas, lai neradītu laika paradoksu, lai pagātni aizvirzītu līdz drošai nākotnei, kurā viņa jaunākā versija var atkal droši izpausties, bet par to drusku vēlāk.

It kā starpgrāmata ar kārtas skaitli #7,5 Phoebe’s Tale: From His Shadow teju izvēršas par labāko grāmatu visā sērijā. Nav vairs gari filozofiskas dabas pārdomu monologi, kurus vien brīžiem izraibina kādu spraigāku, dinamiskāku sižeta momentu, lai atkla atgrieztos pie Ērika iekšējām pārdomām. Arī skatpunkta maiņa uz citu tēlu ir kā svaiga elpa Nightlord sērijā.

Vide un laiks šoreiz Ņujorka, 2060.gads. Aldenam, neko vairāk nezinot, loģiski šķiet, ka Ēriks pārvalda ceļošanu laikā, nevis ceļošanu starp dažādām dimensijām un kur nu vēl pavisam atšķirīgiem Visumiem. Pati Fībija vēl vien cenšas atrast savu vietu tajā visā, ar ko gribētu nodarboties, un tēva neizsmeļamo resursu dēļ ir iespēja kļūt par noziegumu apkarojošu ‘’pašnodarbināto’’, konkrētāk izvēloties apkarot narkotiku tirgotājus. Sākotnēji gan tas ir vien mazo tirgotāju, vietējo apstrādes vietu aptīrīšanā un Ērika nolīgtais algotnis Džeisons, kuram uzdots uzpasēt Fībiju un iespēju robēžās papildus apmācīt un izglītot viņa profesijā, pareizi spriež, ka tas vairāk izskatās pēc izlutinātas meitas izklaides, ne nopietnas karjeras izvēles. Arī nostāja pret slepkavošanu ir no ierindas cilvēka saprotama, bet, laikam ejot, pati saprot, ka drīzāk tāds viedoklis radies pretstatam tēva vampīriskajai dabai un vispārējiem viņa situāciju apstākļiem, kuri prasa pret dzīvības atņemšanu izturēties pašsaprotamāk. Vien Aldenam Fībija var pateikties pēdiņās par jau kā pieguša cilvēka dzīves skolu, bet vien draugam Rastijam (vilkatis) un varbūt arīdzan dievībai Dastijam (tēva Ērika ietekmē reiz radies) par noturēšanos pie cilvēcības.

Tā noslēdzoši var atkal atgriezties pie Ērika, kurš septītajai grāmatai Fugue noslēdzoties nozuda, lai nodoties eņģeļu pētniecībai un to sekcijai. Nebūt ne brīvprātīgai no eņģeļu puses. Bet izrādās, ka nemirstībai ir arī sava ēnas puse, jo nododas ‘’izklaidei’’ un pētniecībai tik centīgi, ka paiet vairāki gadsimti līdz ir pienācis tiem gals, un vien tiem noslēdzoties nāk sāpīga nojauta, ka Fībija jau kā sen vairs nav starp dzīvajiem.

Visas astotās grāmatas Penumbra darbība pamatā saistās ar galvenās Rethvenas pasaules atgriešanu darbības kārtībā. Rethvena, kur Ērikas, kļūdams par vampīru, pirmoreiz nokļūst citā Visumā, citā pasaulē, turklāt vēl plakanā. Ja vēl būtu vien kaut kā jānobumbulē laiks līdz viss dēļ ļaunum ļaunas maģiskas lodes dēļ nogāja greizi, tad gandrīz nebūtu nekādu uztraukumu un sērija varbūt jau būtu kā sen noslēgusies. Bet par tavu trakumu reiz Rethvenā mītošie ledus milži izdomājuši iznīcināt tās saules maģisko konstruktu un nav neviens cits kā vien Ēriks, kuram nākas darīt kaut ko lietas labā. Pat viņa dubultnieks un nu jau vairāk vai mazāk nostabilizējusies dievība Dastijs viens pats uz neko tādu nav spējīgs. Kā arī ļoti iespējams nevienam citam arī tik ļoti nerūpētu atgriezt Rethvenas debesīs sauli, izvairīties no potenciāla paradoksa, kas izdzēstu visu ar Ēriku līdz šim notikušo.

Veids kā tas tiek pasniegts, kā Ērika tēls izvēlas risināt kā floras un faunas problēmas, kad saule dabūt debesīs, tā arī cilvēku populācijas problēmas un ledus milžu apkarošanu, ir tālu no ideālā. Gandrīz rodas iespaids, ka Ēriks pats neapzināti rada sev liekas problēmas, kuras tad varētu padziļinātāk risināt, kam par piemēru ir dažādu Romas impērijas versiju iedzīvotāju pārcelšana uz Rethvenu, lai tie sāktu veidot impēriju, kuru vēlāk nākotnē būs lemts sastapt, gan krietni izmainītā versijā. Un tad, piemēram, pašam atliek brīnīties, ka verdzība, par kuru pats ir pret, citi Romas pilsoņi uzskata par pašsaprotamu.

Vai arī autoram vienkārši iepatīkas gari un plaši tās aprakstīt. Diemžēl Penumbras neizteiksmīgais noslēgums bez pienācīgas kulminācijas neliecina, ka tā jau lieki garumā izvilktā sērija būtu noslēgusies.

Katherine Addison – The Goblin Emperor (The Goblin Emperor #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Tor Books

Manas pārdomas

Maia, nebūdams pat ne otrais rindā uz troni, turklāt vēl ar acīmredzamu goblinu izcelsmi no mātes puses, un no bērna kājas dzīvodams sava veida trimdā, un kopš astoņu gadu vecuma pēc mātes nāves kopā vien ar nejauku un citādi nepatīkamu onkuli, nekad nebija patiesi domājis, ka reiz varētu pienākt diena, kad viņam būs jākļūst par imperatoru. Bet tā nu sagādās, ka gan imperators, gan trīs viņa tieši mantinieki mirst dirižabļa avārijā.

The Goblin Emperor, kā jau romāna cildinājums uz grāmatas vāka sola, vairāk ir par un ap politiskām intrigām īpatnējā monarhijas un parlamenta tipa pārvaldes sistēmā. Maia tā teikt tiek iegrūsts baseina dziļajā galā un viņam neatliek nekas cits, kā veikli noorientēties, kurš tikai grib pielīst sava labuma dēļ un kurš tik tiešām vēlas palīdzēt kā viņam, tā valstij. Maiam vismaz paveicas ar tuvākā palīga, tiešā sekretāra Csevet ātru atrašanu, kurš gan atbilst iepriekš minētajam, gan palīdz Maiam izglītoties, jo onkulis abu trimdā nebūt neuzskatīja par vajadzību jaunieti izglītot, ne tikai aiz tā, ka nešķita viņa klūšanu par imperatoru, kā kaut ko iespējamu. Tagad pašam nākas kost pirkstos, kad spēku lomas un samēri mainītām lomām, kad Maias vara spētu viņu iecelt kādā ērtā, naudīgā amatā.

Lai arī daudzi klusībā apskauž imperatora posteni, labumus, ko tas sniedz, tad esot otrā pusē, Maiam lemts saprast, ka līdz ar kļūšanu par imperatoru, zudusi arī privātā telpa. Nekad vairs Maia pat ne uz mirkli nepaliek vienatnē. Ja tuvumā nav Csevets, tad bez šaubu ēnas viņam blakus būs divi no četriem personīgajiem apsargiem (pārī pa divi, uz maiņām), kā arī personīgie ģērbēji, kuri pat apvainoties, ja Maia iedomātos līdz šim ierasto darīt pats un neuzticēt viņiem. Tāpat jāuzmanās, kur, kuram un kā pret kādu izteikties. Ne tikai sienām ir ausis, bet tikpat kā jebkurš skatoties uz Maiu nespēj ar viņu sarunāties un izteikties, neņemot vērā viņa kā imperatora statusu. Tajpat laikā kaut arī apkārt regulāri ir kāds cits, pārņem vientulības sajūta, jo Maiam nav dota iespēja ar kādu sarunāties, apmainīties domām un viedokļiem, bez minētā imperatora statusa aspekta. Reizēm var pat pārņemt klaustrofobiska ieslodzījuma sajūta.

Jāsaka gan, ka The Goblin Emperor nebūs domāts tiem fantāzijas faniem, kuriem prasās kas spraigās un ar lielākiem notikumu apgriezieniem. Lai arī sižets un problēmsituācijas, ar kurām galvenajam varoniem jātiek galā, nav joka lieta, tad armijas šeit ir vien kaut kur patālā fonā. Vienlaikus personīgi baudāmību patraucēja gana pretenciozi, neizrunājami un grūti atmiņā paliekoši fantāzijas tipa vārdi, no kuriem daži šķita nejauši burtu savirknējumi, ja ne apzināts trieciens ar plaukstu vai seju pa tastatūru.

Paralēli politiskajai spēlei, citu centieniem izcīnīt sev labāku pozīciju un negaidītas goblinu Barzheise kaimiņvalsts bezprecedenta vizītei, jo līdz šim dzīvajos esošie neatceras, kad pēdējo reizi tās valdnieks to pametis, lai kaut kur dotos, lasītājam tiek dots ieskats šīs pasaules diezgan konservatīvi noskaņotajās aizkulisēs. Un dzimumu nevienlīdzība būtu tikai viens no punktiem, tā arī nevēlēšanās ļaut progresam savu gaitu, pat censties to aizturēt izpaužas citu tēlu darbībās, kam par piemēru kalpo ambiciozs jauna tilta būvniecības projekts, kura uzcelšana izjauktu līdz šim ilgstoši pastāvošo tirdzniecības ceļu kārtību, un ne tikai radītu jaunus konkurentus, bet arī iespēju ietaupīt un nemaksāt lieki citiem par viņu ceļu un pilsētu izmantošanu tranzītā.

Labi vien ir, ka par dirižabļa avāriju kā kaut ko vairāk kā vienkāršu, bet traģisku negadījumu nekas netiek grāmatas premisē minēts. Visai loģiski tiek veikta izmeklēšana, ne visi iesaistītie godprātīgi, un atklājas, ka uz gaisa kuģa bijusi bumba. Varaskāre un citi ierastie aizdomās turamie motivatori ir atrodami daļā no vainīgajiem, bet ne visos. Tā dažus rīkoties mudina tieši iepriekšējo (daudzskaitlī) imperatoru valdīšanas maniere un kopējā iesīkstējusi politskā pasaule. Lai ļautu pozitīvam progresam vaļu, lai ieviestu pārmaiņas, ir jārīkojas, un, lai arī visai loģiski, ka pat pats Maia nosoda šādu rīcību, tad nevar noliegt, ka tieši to viņa nonākšana tronī sāk panākt.

Garon Whited – Nightlord #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Nightlord sērijas ceturtā grāmata Knightfall aizsākas vien pēc 16 Ērikam gūstā pavadītām dienām, kad vairāk lapaspušu aizkulisēs viņam izdodas izbēgt un atgriezties nu jau par mājām sauktajā Karvelen/Rethven plakanajā pasaulē. Diemžēl atgriezties nākas ne mierā un klusumā, bet gan jau uzreiz jāiesaistas, lai censtos novērst karu starp Marijas tēlu, Ērika kompanjonu no citas modernākas pasaules, un Lizeti, fantāzijas pasaules sievu, kura par tādu reiz kļuvusi vairāk politisku iemeslu dēļ.

Kamēr uz brīdi priekšplānā ir pārpratumu novēršana, jo tik aiz tā Marija bija gatava kaut ko pasākt, nezināja, kurš vainojams pie trešās sērijas grāmatas Orb noslēgumā notikušās Ērika nolaupīšanas, tikmēr paša Ērika plānu priekšplānā ir vēlme atkratīties no karaļa titula goda un nodot karalienes godu Lizetei. Drusku atpūsties no nepārtrauktajiem pienākumiem, lēmumu pieņemšanas un ar to visu saistītajiem uztraukumiem. Diemžēl ne visi patriarhāla tipa sabiedrībā augušie padotie to atbalsta. Papildus tam lielāks pretspars nāk no tiem vīriem, kuriem pat riebj viņa ieviestās (procesā esošās) sociālās pārmaiņas, kuras Ēriks gribētu ieviest.

Ja vēl ar to visu nepietiktu, tad Ēriks ne mirkli nedrīkst aizmirst par Baznīcas un Church of Light vēlmi viņu, kā galveno ļaunuma sakni, iznīcināt, jo varam būt droši, ka Ērika naidnieki par viņu noteikti neaizmirsīs. Ko tikai pierāda, kad pēc grūti sūri panāktās troņa nodošanas Lizetei, Gaismas Baznīcas mudināti un kūdīti daža laba vasaļvalsts cenšas atdalīties un vājināt Karveilenu.

Viens ļoti būtisks aspeksts, kas šajos sērijas turpinājumos sāk izpausties jo pamanāmāk, ir vien virspusēja interesantu konceptu iepazīstināšana ar lasītāju, lai vēlāk tam nebūtu tikpat nekādas vai tik tiešām nekādas ietekmes uz vēlāk sekojošu sižetu, lai centieni atcerēties vietvārdu un tēlu vārdu izrādītos veltīgi. Vai līdzīgā manierē Ērikam uzrodas neaizvietojams palīgs – Mākslīgais Intelekts Diogenes, kura kvantu datora veiktspēja ne reizi vien ļauj sākt ražot ko noderīgu, ģenerēt idejas un atšķirīgu veiktspēju, ko neiegūt no citiem sabiedrotajiem kā Marija.

Sērija kā iespēja tiek ieviestas ne tikai paralēlas dimensijas un pasaules, bet arī sava veida ceļošana laikā. Kas ievieš nekonkrētus spēles noteikumus, kad autors var atļauties ierakstīt savus tēlus sarežģītās situācijās un ar Deus ex machina tipa stilu no tām izkļūt, ieviest kaut ko pavisam jaunu citu, nogādāt Ēriku citā pasaulē un lasītājam tas vienkārši jāpieņem par esošo realitāti. Tā par būtisku sižetu uz laiku kļūst alternatīva 1969.gada Zeme, kur konkrētāk Ēriks un Marija iesaistās kriminālās pasaules aprindās, bet kā jau spēcīgs vampīrs Ēriks gribot vai negribot piesaista uzmanību gan no attiecīgās pasaules vampīriem, tā viņu medniekiem un pat šīs pasaules dieviem un eņģeļiem.

Vai interesanta Zemes versija, kurā nokļūst Otrā pasaules kara priekšvakara laikā, iegādājas muižu, cerot, ka beidzot būs atradis lokāciju, kurā mierīgiatpūsties salīdzinoši nomaļā teritorijā, kuru neskartu Vācijas bumbas. Tā vietā aiz mīlestības pret bērniem viņa muiža kļūst kā patvērums viņiem no citur esošām šausmām un laika gaitā kļūst par tādu kā skolu, vēlāk jau vēsturiskas nozīmes lokāciju. Pasaule, kurā eksistē ne tikai fejas, bet pat iedzīvotāji uz Mēness. Un tā varētu minēt vēl vairāks pirmajā mirklī intersantus pasauļu versiju konceptus. Bet iztiekot bez milzu maitekļiem, sestā sērijas grāmata Mobius ievieš minētās pārmaiņas, pēc kurām rodas jautājums, kādēļ gan tik liels apkārtceļš vai līkloči mesti, lai līdz tām nonāktu. Labāk šķiet būtu rakstījis atsevišķas sērijas (varbūt triloģijas) un padziļinātāk apskatījis visas idejas ar citiem tēliem.

Nightlord sērijas galvenā nozīmē laikam vairāk meklējama tās galvenā tēla Ērika, saukta par Halaru, Dreadlord vai kādā citā pavalstnieku vai nu jau pat kā dieva pielūdzēju prātos, pārdzīvojumus un pārdomās gan piedzīvoto notikumu gaitā, gan pēc pēc tiem. Tā sēriju caurvij Ērikam spēcīgi piemītošā dziņa, lai kādas citas grūtības nebūtu, aizstāvēt bērnus. Vai uz konflikta fona ar Gaismas Baznīcu, kuru atklājas vada no Haosa nācis spēks, kas korumpējis Gaismas Lordu un tādēļ skaidrības labad Ēriks šo pārdēvē par Būdžamu. Iztirzājums par ar organizētu reliģiju saistītām problēmām, kurās priesteri diktē, kas ir atļauts un kas pieskaitāms grēkiem vai pat ķecerībai, pretstatā vienkārši personīga līmeņa augstāku spēku pielūgšanai.

Mobius turpinājumā Ēriks vismaz nostabilizējās jaunā fantāzijas tipa pasaulē Tauta, bet tikpat ātri ne tikai izkaro sev vietu tajā, bet atkal iesaistās kofliktsituācijās ar organizēto reliģiju. Par Marijas aizstājēju, kura sižetu līkločos vismaz uz brīdi zudusi un vienīgie tik tiešām tuvie kompanjoni palikuši vien maģiskais zirga konstrukts Bronze un ar pūķa garu apveltītais zobens Firebrand, ieviests Leizelas tēls. Un papildus organizētās reliģijas problēmai Ēriks var sākt lauzīt galvu par liktens un brīvās gribas un izvēles savstarpējām attiecībām, vai tādas maz iespējamas un patiesībā var eksistēt tik vai nu viens vai otrs.

Un noslēdoži attiecībā uz Ēriku jāmin, ka nemirstība pamazām sāk viņu atsvešināt no spējas identificēties ar parasto mirstīgo un saprast viņa problēmas. Kad esi superspēcīgs vampīrs un burvis, kuram nu jādomā ilgtermiņā, kas viņa gadījumā ir gadsimti un varbūt pat vēl ilgāks laika posms, vienkāršā cilvēka ikdienas rūpes sāk šķist kaut kas pavisam nebūtisks. Papildus tam Ērikam jācīnās ar dusmu savaldīšanu un kontroli, lai patiesi nekļūtu par šausmu stāstu un leģendu cienīgu tēlu, lai nesāktu risināt problēmas ar pretinieku tūlītēju un pilnīgu iznīcināšanu, ko sērijas sākumā Ēriks noteikti neapdomātu, kā vienas no pirmajām opcijām.

Pirateaba – The Wandering Inn #4-6

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad pirmajās trīs Wandering Inn sērijas grāmatās iepazīti pavisam galvenie varoņi kā Erina un Rioka, laiks tiem piepulcēt klāt citus, iepazīt jaunus tēlus un vispār vēl vairāk paplašināt pasaules uzbūvi un horizuntu. Jāsaka, ka autors gana labi iepazīstina arī jau ar iepriekš zināmiem tēliem, lai arī salīdzinošs jaunpienācējs sērijā nejustos pavisam apjucis.

Tā sērijas ceturtā grāmata aizsākas pie gobliniem un konkrētāk pie Erinas par Rags(Lupata) nosauktās goblinu virsaites, kura nevēlas pievienoties Goblinu Lordam viņa cīņā galvenokārt pret cilvēkiem, bet ne tikai. Tajā pašā laikā Lupatai virsaites gods nav akmenī iecirsts un, kā jau visur, arī pie gobliniem teju visos svarīgākajos aspektos dominē vīrieši, turklāt vēl augums nav tik liels, lai ar muskuļu spēku kādu varētu vien iebiedēt. Toties pretstatā tam Lupatai piemīt starp gobliniem neraksturīgi atjautīgs prāts, ko jau parādījusi ar savu šaha spēles prasmi, bet tas tā teikt ir tikai aisberga sākotnēji redzamā daļa. Tiem, kuri izvēlēsies sekot Lupatai, sākotnējais atdalīšanās process no kalna troļļa Tramborag, kurš arīdzan cer palikt neatkarīgs no Goblinlorda, nebūs tas vieglākais ar daudziem smagiem pārbaudījumiem, bet dzīvajos paliekošajiem labums īsā laika periodā no Lupatas ģenialitātes būs acīmredzams.

Bet pie Lupatas salīdzinoši ar citiem tēliem laiks tiek pavadīts pavisam īsu brīdi, bet tas nenozīmē, ka goblinu skaita pieaugums un to lielāka koncentrēšanās, jaunu līderu uzrašanās neietekmē citus sērijas tēlus, pat ja pirmās manāmās pazīmes ir vien nākamajā grāmatā un vispirms to uz savas ādas izjūt jauniņais imperators Leikans. Leikans ir zemietis, kuram kā daudziem citiem ‘’palaimējās’’ iekļūt kāda nelieša teleportācijas burvestībā un nokļūt šajā fantāzijas pasaulē, bet atšķirībā no citiem Leikans ir viens, kad tiek transportēts, bet par spīti redzes trūkumam, Leikans kā neviens cits izcīna sev vietu īpatnējajā pasaulē, kura ar līmeņiem un prasmēm tik ļoti reizēm atgādina kādu fantāzijas tipa spēli. Atkārtoti atšķirībā no citiem Leikans izmanto jaunās pasaules īpatnības savā labā un tīri eksperimenta pēc, jo zaudēt nebūtu ko, un atceroties reālu stāstu par pašpasludinātu imperatoru Nortonu iekš ASV, nosauc sevi par imperatoru un kādu spēku ietekmē, kuri acīmredzami valda, par tādu arī kļūst.

Tomēr dzīve nevienam negādā vien labumus, pat ja esot imperatoram tie ir vieglāk pieejami, to vietā nāk citi pienākumi un atbildības nasta, kura goblinu draudu ietekmē vien aug, jo mudina citus tuvējos ciematus vai nu pievienoties Leikana Unseen impērijai. Vienlaikus ne visi ir makten priecīgi par jauna, spēcīga personāža uzrašanos, kā lēdija Magnolija, kura nekavējas rīkoties, lai, ja ne uzreiz likvidētu draudus viņas pozīcijām, jo prioritātes ir citas, bet noteikti aizsāktu plānus, kas vispirms iegūtu vairāk informācijas, iespēju robežās sabotētu un kavētu Leikana un viņa impērijas attīstību, bet ar galveno virsmēķi agrāk vai vēlāk – atentātu.

Bet ne visiem noveicas, kā Leikanam. Citiem ir lemts ieteleportēties tādu valdnieku teritorijās, kuri būtu uzskatāmi kā nākošie draudi pēc gobliniem lēdijas Magnolijas un viņas sabiedroto teritorijām, kurās mīt arīdzan Erina un Rioka. Tā viens no tādiem ir Flos Reimarch jeb King of Destruction, kuru ideāli raksturo viņa titula apzīmējums. Aptuveni 20gadus pasaulei ir bijis miers no viņa ekpansijas draudiem, 20 gadus viņš ir dusējis savu ‘’atpūtas’’ miegu, bet nu pienācis laiks jauniem karagājieniem. Par laimi citiem, šo 20 gadu laikā paša impērija ir sadalījusies sīkākās valstiņās un pirms var acis mest uz citām pasaules daļām, ir jākonsolidē paša spēki, jāatgūst to agrākais apjoms. Bet ne visi agrāki Flosa cīņu biedri tādi ir arī tagad. Turklāt tādu nav mazums, bet ne viss atkarīgs no pretinieku un sabiedroto kvantitatīva skaita, par cik liela nozīme šaipasaulē ir arīdzan līmeņiem.

Viņa aizgādībā, kā nu jau uzticības personības ir divi jauni zemieši, brālis un māsa Trejs un Terēze. Sākotnēji tiek skatīti ar aizdomīgu aci, vairāk gan no citu, ne Flosa puses, jo vienīgi viņš zina brāļa un māsas patieso izcelsmi, bet, laikam ejot un abiem pierādot arī citiem savu varēšanu, iegūst arvien lielāku ietekmi. Ja citur pasaulē Floss tiek uzskatīts vienīgi kā par draudu, tad viņu acīm lemts vērot, ka Floss nav vienīgi uz iznīcību un karošano vērsts valdnieks, vismaz ne tagad. Ik pa brīdim Floss izmanto iespēju izkratīt sirdi par savām šaubām Trejam un Terēzei, kuras citiem ne tikai nedrīsktētu, bet būtu pat bīstami. Tomēr kaut kas Flosa iekšienē, viņa uzbūves matricā liek soļot jau par agrāk iesākto ceļu. Acīmredzami viņš nav parasts mirstīgais, jo 20gadu miegs nav bijusi koma.

Līdzīgā situācijā, kā Trejs un Terēze, nokļūst arīdzan Toms, kuram vēl vairāk nepaveicas ne tikai ar ļoti īpatnējas klases iegūšanu, kas ir Klauns. Ja vēl ar to nepietiktu, tad atrašanās lokācija Tomam ir Blighted karaliste Rhir kontinentā, kuru apdraud par dēmoniem sauktu briesmoņu uzbrukumi (eksistē Dēmonu karalis), un vienā no tādiem Toms pilnīgi zaudē prātu, pazūd par filmu saucamā bilde un attopas vienās asinīs, dēmoni apslaktēti ap viņu, kas būtu pat labi, bet citi no Zemes esošie tautieši ar šausmām un bailēm veras uz viņu. Jucis vai brīžiem tomēr pie pilna saprāta. Varbūt ar bipolaritāti sirgstošs, bet ļoti iespējams arī kas vairāk, jo pēc šī incidenta Toms savā galvā sāk dzirdēt agresīvu, slepkavnieciski noskaņotu balsi. Kas tā tāda, no kurienes nākusi, bet, kad Tomam uz brīdi zūd kontrole pār savu ķermeni, top skaidrs, ka šī balss (skaidrībass labad dēvēju to Toma pilnajā vārdā Tomass) ir individuāla personība. Lai arī Blighted karalis Othius Ceturtais uzskatāms par lēdijas Magnolijas sabiedroto, tad vismaz līdzšim redzētais neliek par to diži priecāties.

Uz vēl īsāku brīdi, kā Rags/Lupata, autors pievērš uzmanību ar Torenu notiekošjam, kuram pēc visas būtības pēc manas reģeneratīvās saiknes pārraušanas ar Erinu būtu bijis jābūt mirušam. Vien nekromancera Paisīsa viņa skeletā ievietoto četru Nekromancera Phil Chandler vai bēdīgi slavenāku un populārāku vārdu Aškarāšs kaulu dēļ Torenam piemīt unikālas spējas, kuras notur pie ‘’dzīvības’’. Tā nu Torenam lemts nokļūt Liskoras pilsētai tuvumā esošajā pazemes labirintā, kurā iespējams Torenam dota iespēja atgriezt sev labo vārdu, novērsties no bezjēdzīgas slaktēšanas, kas gan aizsākas uzģērbjot briesmoņu noslaktēta piedzīvojumu meklētāja drēbes un maskējoties pašam par tādu (mēms), lai sekojoši, noturot paškontroli un palīdzot citiem radītu leģendu par kādu ļoti spēcīgu piedzīvojumu meklētāju, kura viena pati klejo pa labirintu un, ja tavai komandai smagā brīdī paveicas viņu sastapt, tad vari pateikties diviem, jo nu varbūtība palikt dzīvajos ir vairākkāršojusies.

Tēlu tik daudz, notikumu pasaules mērogā tik plaši, ka reizēm gribas atgriezties pie jau iepazītajiem tēliem kā Erina viņas viesu namā/krogā vai pie Riokas, kuras skrējējas (tāda kā šīs pasaules pastniece, kurjere) gaitas arī vairs nav tik vienkāršas, kā sērijas sākumā. It īpaši pēc pūķa Teriarka sastapšanas un viņa nepārdomātā sūtījuma pie Nekromancera Aškaraša. Bet zinot Erinas personību, viņas teju magnētiskās spējas pievilkt sev visinteresantākos personāžus un līdz ar to notikumus, arī viņai grāmatās veltītajos brīžos mierīgi vis nerit dienas. Tā ceturtajā Winter Solstice grāmata pati ievieš jaunu apdāvināšanās svētku tradīciju Ziemassvētkus, kuri vietējiem ir pilnīgs jaunums, bet pašai pa vidu darba dunai paliek tik skumīgi, ilgas pēc mājām un tuviniekiem tik lielas, ka jānobēg prom no citiem, lai varētu kārtīgi izraudāties. Vai sestajā The General of Izril grāmatā, kad seši Lupatas ietekmē par labiem vairāk vai mazāk kļuvuši hobgolini izglābj ne tikai viņu no plēsoņkazām un Erina aiz patiecības piedāvā palikt savā viesu namā un kārtīgi paēst, bet ne visi ir tik toleranti un saprotoši.

Pat ja šī jau pieminētā sestā grāmata lielākoties šķiet ar zemāku intensitāti un mazākiem apgriezieniem salīdzinoši pēc piektās Last Light grāmatas kulminācijas, tad noslēguma fāze un kulminācija ar līdz šim lielāko kauju sērijā starp cilvēkiem un gobliniem to visu atspēko un lieliski sagatavo ap un par Liskoras pilsētai galvenokārt noritošajām nākamajām trim grāmatām.

Morgan Llywelyn, Michael Scott – Silverhand (The Arcana #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Baen

Manas pārdomas

Silverhand galvenais varonis Caeled grāmatai sākoties ir vien 13 gadus jauns puisis, kad ļaunu un cietsirdīgu valdītāji– dvīņu brālis un māsa Lares un Sarel, kuriem pašiem ir vien 18 gadi, par savu maģijas spēju un to spēku eksperimentu mērķi izvēlas nelielu pierobežas Ward Point pilsētu. Nejauša laime vai Izredzētā varoņa liktens pieskāriens, bet Keiledam vienīgajam no visiem palaimējas palikt dzīvajos.

Silverhand ir klasiska tipa fantāzija ar tikpat klasiskiem ļaunajiem varoņiem, kuri tendēti iznīcināt vien iznīcināšanas pēc, bet to darot dvīņu Duets piemirst, ka var gadīties savā ceļā radīt gana bīstamus pretiniekus, kuriem vairs nebūs ko zaudēt un darīs visu viņu spēkos, lai apturētu naidnieku. Par vienu no galvenajiem iznīcības sēšanas instrumentiem Duetam kalpo par Void saukti objekti. Tie apzīmē pašu haosu un pretējo eksistences varbūtībai, kas vispār varētu būt. Kā melnais caurums, tie ierauj sevī visu dzīvo, atstājot aiz sevis vien smirdīgu zampu.

Pārsteidzošs gan ir veids, kā Duets izsauc šo maģisko spēku un vērš to pret citiem, it īpaši ņemot vērā, ka abi ir tuvi asinsradi, kas grāmatas gaitā netiek apstrīdēts vai citādi noliegts. Protams, tuvu radu partnerattiecības karaļnama ietvaros vēsturiski nav nekas svešs, bet biju nedaudz izbrīnīts, ka šāds aspekts iekļauts fantāzijas grāmatā. Kaut gan jāpiebilst, ka Silverhand nebūs gluži jauniešu fantāzija.

Tikmēr Keileds pēc palikšanas bāreņos netiek atstāts klīstam viens pats. Gandrīz gribējās teikt ‘’likteņa varā’’, bet tad jau būtu melots, jo tieši uz to visu tiek vērsts. Nevajag paiet diži ilgam laikam, lai puisi veiksmīgi un tieši laikā uzmeklētu mūku ordenis no Baddalaur, kuri vēl turas pie agrāko dienu spozmes, kā pasaules izglītības centrs. Turas, lai vēl spētu īstenot tā dibinātāju pareģojumu par varoni, kurš spēs glābt pasauli no ieslīgšanas Haosā un atgriezt pasauli uz likuma un kārtības ceļa.

Haoss kā Void korumpētība šajā grāmatā ir ar lielo burtu. Nenoteiktība, visatļautība kā vieni no galvenajiem ļaunuma un iznīcības, pagrimuma, avotiem. Pretstatā noteiktai dzīves kārtībai, likumiem un noteikumiem, pēc kuriem vadīties. Grāmata paralēli iepazīstina lasītāju ar daudziem interesantiem konceptiem, kā kanibāli senā Taesir mežā, kuri skaitās reiz pār pasauli dominējošu Elders pēcteči. Nedaudz labāk attēlots sieviešu karotāju ordenis/grupa Snowscalds. Vismaz no koncepta puses, bet arī ne tik ļoti, cik autori būtu varējuši izpausties. Bet kā šis, tā citi šādi aspekti tiek vien virspusēji atrādīti, lai pēc piedzīvojuma stila epizodēm tēli tikpat ātri virzītos uz nākošo.

Neliela variācija, kas atzīmējams vien pozitīvi, ir galvenā varoņa Keileda cīņu biedru izvēlē, starp kuriem nav jau ierasts rūķis un elfs. Tā vietā Keiledam nākas pārvarēt savas bailes, iemācīties, ka ne visi vilkači ir tādi, kā tas, kura dēļ viņš zaudējis savu īsto plaukstu, un vēl neparastāk, ja par sabiedroto saucama vampīrs Sioraf, un tikpat neparasts ir akmens karotājas dāmas Gwynne tēls, kurai pašai ir gana spēcīga atriebības motivācija, lai pārliecinātos, ka dvīņu Duetas agrāk vai vēlāk sastop savu galu.

Tikpat tipiski klasiskai fantāzijai, kā neizskaramais varonis, par kādu noteikti uzskatāms Keileds un viņam vēlāk piešķirtā super spēcīgā sudraba roka, ir ļauno varoņu neizprotama kavēšanās izmantot pārspēku savā labā, kad tas acīmredzami nestu ātru un salīdzinoši vieglu uzvaru. Lai tā vietā dotu labajiem iespēju apmācīt un uztrenēt Keiledu pienācīgā līmenī. Labi, ka vēl netiek pārspīlēts ar nevajadzīgiem monologiem pēdējā brīdī pirms pašas uzvaras mirkļa. Tomēr to sakot, teorētiski ļaunais Duetu tēlu pāris būtu varēti tikt sakauti jau šajā grāmatā, iztiekot bez turpinājuma. Nedaudz paredzami, bet ar labu prozu, ne mazāk interesanti lasāms daiļdarbs.

Garon Whited – Nightlord #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Ēriks ir tik viens, vairāk vai mazāk ierindas iedzīvotājs, pēc profesijas skolotājs, un vēl nesen līgavaiņa statusā esoša persona, kad pēc liktenīgā ballītē, uz kuru devies tieši tā iemesla dēļ, ka vairs neksaitās kā līgavainis, sapazīstas ar daiļu skaistuli vārdā Saša. Un iepazīšanās liktenīga ne tikai aiz noprotamā nākošajā rītā, kad abi pamostas zem vienas segas, bet arī faktā, ka galvassāpes nav vienkāršu paģiru simptomi, bet tajā, ka pēc attiecīgas nakts Ēriks nu ir pārvērsts par vampīru.

Faktu, ko šķiet vien pašsaprotami būtu uzņemt ar neticības pilnu devu, aiz tā vien, ka tādi pārdabiski mošķi eksistē, Ēriks tā vietā pieņem jauno realitāti bez dižas drāmas. Neprasītos, lai tēls ar to piepildītu nozīmīgu grāmatas daļu un neparko citu nedomātu, bet drusku dīvaini, ka līdz tam ikdienišķā, bez pārdabisku elementu dzīvjošā pasaulē dzīvojusi persona tik viegli un raiti spētu pāriet no viena uz radikāli ko atšķirīgu.

Varbūt daļēji tas, ka abiem nav dots diži daudz laika, kad starpdimensionāla vampīru mednieku grupa, galvenokārt reliģiskas pārliecības motivēta, netērē diži daudz laika, lai ar lielāku mērķtiecību uzbruktu abiem. Šajā aspektā gan jāsaka, ka sērijas pirmās grāmatas Sunset apraksts nodara tai skādi atklājot informāciju par Sašu, liekot domāt, ka ar viņu saistītais notiek krietni ātrāk nekā tas faktiski noris, bet piedodot šo, ne autora, kļūdu, vampīru un pārsvarā viduslaiku fantāzijas tipa mikslis ir gana interesants.

Viduslaiku tipa, jo Ēriks atriebības motivēts, grib dot atbildes triecienu tagad un tūlīt, lai arī pirms tam izrāda iniciatīvu iznīdēt draudus vampīriem kā sugai, kaut arī jāsaskaras ar citu pasivitāti, kuri aizbildinās, ka nevēlas piesaistīt sev lieku uzmanību, kas šķietami līdz šim palīdzējis palikt dzīvajos. Bet tāda nav Ērika daba vienkārši eksistēt un nepārtraukti bažās atskatīties pār plecu. Līdz ar to sērijā tiek iepazīstināta paralēlu dimensiju, pasauļu koncepts, kad, lai realizētu savu atriebību pret Sašas slepkavām organizācijas Church of Light veidolā, Ēriks nokļūst citā fantāzijas tipa pasaulē.

Ja Nightlord sērijas sižets būtu bez apvedceļu līkumiem un tā vietā ar taisni nospraustu problēmsituācijas atrisināšanas mērķi no viena punkta uz otru, tad pavisam droši, ka dažas no tām nesasniegtu 1000lpp atzīmi. Daži situāciju momenti jūtami lieki un nedod acīmredzamu ietekmi pat uz kādu mini sižetu, ja nu vienīgi arguments būtu tēla rakstura un principu atrādīšana, bet ir arī pietiekami daudz, lai tiktu radīts pilnvērtīgs Ērika jeb kā sevi nodēvē jaunajā pasaulē Halara pasaules uzbūve, kurā nu atrodas.

Papildus ne tikai tam, ka šajā pasaulē ar ierastajām rasēm, maģija un dievi vai vismaz būtnes ar izteikti lielu spēku, lai par tādiem dēvētos, ir kaut kas reāls, jāaprod ar faktu, ka šī pasaule ir kā plakans disks, bet aiz tā malas tādā kā void tipa vidē eksistē vēl spēcīgāki briesmoņi, kuri tā vien kāro iekļūt šajā un to iznīcināt. Vēl vien aptuvenos mājienos un galvenā tēla Ērika pārdomās tiek pausta ideja, ka šāda tipa planēta, tik izteikti bagātīgi maģijas pārbagāta nevarētu rasties dabiskā ceļā, ka to iespējams radījis kāds cits. Noprotami reliģisks tonis no autora Garon Whited puses, bet nekas tāds uzbāzīgs, lai liktu ar riebumu vēlēties, lai autors grāmatā pievērsots kam citam.

Pie mīnusiem varētu gan pieskaitīt veidu, cik šķietami bez acīmredzamiem iekarojumiem, Ēriks/Halars iegūst valdītāja tiesības pār teritorijām, pēc tam, kad ieguvis nepieciešamos sekotājus. Ja nu vienīgi pār viņa dominanci krīt pilsētvalstis bez dižas armijas un ar plašām teritorijām to starpā. Bet sekotāji un padotie Ērikam aiz tā, ka viņa vampīra un tam sekojošais maģijas spēks ir krietni pārāks par pārliecinošu vairākumu citu. Lai gan nešķīstā un asinskārā slepkavas (pēc stereotipiem) vampīra faktu drīkst atklāt vien pašiem uzticamākajiem, vismaz sākumā, jo lai kā Ēriks necenstos pierādīt pretējo, gadsimtu gadsimtos izstrādājušos stereotipus par asinsūcējiem grūti lauzt un mainīt.

Bez paša Ērika noteikti jāpiemin divi viņa uzticamie palīgi, bet ne kāds divkājis un galma personāžs, bet gan maģisks uz galināšanu tendēts zobens Firebrand ar sena pūķa garu/dvēseli tajā, kā arī paša radītu inteliģentu metāla konstruktu – zirgu Bronze. Abu atšķirīgie spēki un atjautība glābj un/vai ļauj gūt virsroku pār pretinieku ne reiz vien.

Interesantā kārtā pēc Sunset kulminācijas autors izvēlas par labu galvenajam varonim ieslīgt 87gadus garā atpūtas ‘’miegā’’. Pārmaiņas ir gana būtiskas, lai tam varētu pievērst lasītāja un Ērika uzmanību vairāk par dažu lapaspušu garumu, bet ar pārlieku vienkāršotu iemeslu Maģija daudzi tēli pa šo laiku, kuri pirmās grāmatas laikā bija ar Ēriku vēl līdzīgā vecumā, bet ne vampīri, vēl ir ne tikai starp dzīvajiem senioru statusā, bet pietiekami sprigani, lai turpinātu ar viņu cīņu pret naidniekiem.

Vismaz nav nepieciešams vēltīt tikpat daudz uzmanības galma tēlu iepazīstināšanai, turklāt iepriekšējā grāmata ļāvusi radīt valdīt spējīgu meitu un mazmeitu, kura ar laiku izrādīs savu varēšanu un spējas. Tā vietā var pilnveidot fantāzijas pasaules dievu panteonu un Ērika raibos attiecību mutuļus vismaz ar vienu no tiem, Mother of Flame, kā dēļ uz brīdi pat pats iegūst augstāku esamības, enerģijas statusu un dieviem līdzvērtīgu spēku. Un noteikti pieredzi, kuri pēcāk izmantot savā labā pret vienmēr tuvāk vai tālāk esošiem ienaidniekiem būtu tie Baznīca un Church of Light vai kāds cits valdnieks, kuriem visi kā viens parasti par zemu novērtē Ērika arvien pieaugošo spēju spēku. Bet Ēriks nav pataisīts par nezkādu neuzveicamu varoni un tiek saglabāts interesantuma faktors.

Tā pozitīvie aspekti sērijā ik pa brīdim mijas ar negatīvākiem, kā atkal tas ir ar otrās grāmatas Shadows kulmināciju un tās atrisinājumu turpinājumā Orb, kas atkal šķita pārlieku novienkāršots ar vēlāk tam sekojošu garāku izskaidrojumu, kas jau tajā brīdī drusku lieki, bet vismaz tiek piedāvāts.

Pozitīvākus vārdus gan var veltīt par paralēlo dimensiju aspekta papildināšanu, kad Ēriks tikpat kā ar trešās daļas sākumu nokļūst citā dimensijā, arī galvenokārt tehnoloģijas un zinātnes varā esošo (nedaudz nākotnē salīdzinoši ar Ērika dzimto dimensiju) un ar mazāku maģijas esamību, bet ne bez tās. Nu jau Ēriks vairs nespēj no citiem noslēpt savu spēku, lai kā pats brīžiem to censtos, un nenovēršami pievērš citu ietekmīgu personāžu uzmanību, kas šajā dimensijā ir ar maģijas spējām apveltītu dzimtu un vampīru klani.

Tiek reizē piedāvāta versija par vampīru izcelsmi vai vismaz vienu tā variantu, bet galvenais jūtamais paliekošais apsekts uz pārējo sižetu, tas ir līdz trešās daļas kulminācijai, ir Marijas tēla iepazīstināšana, kura salīdzinoši ātri apvieno spēkus ar Ēriku, palīdz viņam noorientēties jaunajos apstākļos un pati saprotami cer gūt labumu, bet pēcāk spiestā kārtā tiek paņemta līdzi atpakaļ uz plakano fantāzijas planētu.

Gana daudz jau eksistējošu tēlu, lai Ērikam ļautu izpausties un varētu virpināt sižetu(s) visdažādākajos virzienos, kur nu vēl paralēlu dimensiju un pasauļu apskets, kad vien autora vēlme un izvēle varētu likt sērijai galapunktu.

Pirateaba – The Wandering Inn #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Iedomājies savu ikdienu, kas līdz tam rit kā ierasts, bet tad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma nākošais spertais solis turpat mājas ap vannasistabas stūri aizved tevi uz traku, visādu mošķu un citu rasu/sugu piepildītu pasauli. Turklāt vēl pasauli, kurā tās iemītnīeki iegūst dažādas klases, līmeņus tajās un cita veida prasmes, kas reizēm dod iespēju paveikt ko tādu, ko pats par sevi neiemācītos. Šādā situācijā attopas viena no Wandering Inn sērijas galvenajām varonēm Erin Solstice.

Var droši teikt, ka Erinai paveicas ar lokāciju, kurā attopas. Papildus tam viņa atrod pamestu viesu namu/krogu, kas tad arī ir sērijas nosaukuma vaininieks, un, vien aiz tā, lai censtos apslāpēt iekšējo paniku, ķeras klāt viesu nama uzkopšanai, kā rezultātā iegūst krodzinieces klasi. Pati par sevi Erina ir ļoti draudzīgas, atklātas un izteikti runātīgas dabas. Ja citi izjūt instinktīvu riebumu pret gobliniem vai citiem ierasti ļaunprātīgiem, slepkavnieciski noskaņotiem radījumiem, tad Erina vispirms dod iespēju sevi pierādīt pirms izveidot priekšstatu par personu, kur nu vēl visu rasi. Tādēļ ārpus sava nama Erina izliek lielu, bet tik un tā reizēm nepamanāmu zīmi – ‘’No killing Goblins’’. Kas sērijai turpinoties un citiem tēliem saskaroties ar ierasto goblinu veidu, kļūst par iemeslu strīdiem un konfliktsituācijām. Un galvenokārt vienas konkrētas goblines, kurai Erina dod Rags vārdu, un viņas sākotnēji mazāzs cilts dēļ.

Tā līdzīgi ir ar viņas pirmajiem diviem ‘’viesiem’’, tuvējās pilsētas Liskor sargiem no kuriem viens pēc ārējā izskata atgādina milzu skudru (ir Antinium sugas pārstāvis, kuru vietējā stropa karalienei ir savi plāni…) un otrs līdzinās kādai lielai ķirzakveidīgai radībai. Bet ar to tik visi piedzīvojumi sākas un turpinājums seko vēlā vakara stundā, kad mags un nekromants vārdā Pisces Jealnet cenšas nobiedēt Erinu un tādejā par brīvu paēst. Erinai par godu viņa ātri attopas, bet tas tik un tā nemaina faktu, ka Paisīss pie viņas bieži vien ieturas uz krīta, bet magam piemīt arī gana daudz pozitīvu īpašību un sērijas gaitā ne reizi vien pierāda faktu, ka viņu var pieskaitīt pie Erinas sabiedrotajiem un draugiem.

Sākums jaunajā pasaulē nav viegls, bet ar smagu darbu un neatlaidību arī šajā fantāzijas pasaulē ir iespējams izcīnīt vietu zem tuvākās zvaigznes. Un ja vēl Paisīss piešķir maģisku konstruktu skeleta veidolā (Erina nosauc par Torenu), tad pavisam jauki. Diemžēl Paisīsa atklātības trūkums par maģiskā skeleta dabu vēlāk sērijā labajiem varoņiem un ne tikai radīs gana lielas galvassāpes. Līdzīgi, bet pavisam droši citu iemeslu dēļ galvassāpes sērijas otrajā grāmatā sagādā ziemas feju radības.

Vienīgi, ka pasaules mērogs ir krietni lielāks, līdz ar to dažādu ļaundaru ir vairāk, kuri savu mērķu vārdā centīsies darīt visu, lai to panāktu un tevi, ja būsi šķērslis, nogāzt. Katra grāmata līdz šim sērijā un pieļauju, ka arī turpmāk ir kā vairākas grāmatas, kā maza mini sērija, vienā, kas cita autora rokās būtu sadalīts atsevišķi. Tas reizē ļauj ilgāk un vairāk atrādīt no tēlu pieredzēta, pasaules uzbūves, bet vienlaikus flirtē ar risku vai vismaz iespaida radīšanu, ka kaut kas tiek piemirsts, atstāts novārtā, kad no vienas sižeta līnijas pārejot uz citu un vēlāk nākamajā grāmata turpinot šo tendenci, bet nepieminot vismaz drusku iepriekšējo.

Erina nebūt nav unikāls gadījums, nav vienīgā, kura attopas sev nepazīstamā lokācijā. Un tā notiek arīdzan ar ctiu sērijas galveno tēlu Rioku Grifinu, kura personības ziņā nevarētu būt atšķirīgāka no Erinas. Cik viena ir draudzīga un runātīga, tik pretēji vienpates stilu pārsvarā ietur Rioka, kuras viena no lielākajām dzīves kaislībām ir skriešana, turklāt bez apaviem. Tieši tāda reizē Rioka, mierīgi skriedama un klausīdamās mūziku uz austiņām ar Iphone4 (#1 grāmata publicēta 2018.g.) nokļūst pavisam kur citur. Atšķirībā no mūsu pasaules, šeit tādu kā pasta funkciju pilda dažāda līmeņa skrējēji (ar kurjeriem hierarhijas augšgalā) un Riokas aizraušanās pavisam loģiski piešķir viņai Skrējējas klasi.

Tomēr lai cik noslēgta Rioka nebūtu, tad sastapšanās ar Erinu, lai cik kaitinoša Erinas personība un tās izpausmes Riokai nešķistu, izmaina gan Erinu, gan pašu Rioku uz labo pusi. Kā nekā, nākot no vienas pasaules, jāturas kopā, jāapvieno spēki gan pret citem personāžiem, kuri šobrīd skaitās kā sabiedrotie, bet nākotnē mainoties spēku pozīcijām un plāniem tādi var nebūt, gan pret ļaundariem no sākta gala.

Tikmēr ne visiem, kuri kāda iemesla dēļ nokļuvuši šeit, tā nepaveicas. Varbūt nokļūst briesmoņu apsēstā zonā, kur uzreiz gals klāt, vai kāda valdnieka varā, kurš ir gatavs uz spīdzināšanu un ne tikai, lai iegūtu mūsu pasaules tehnoloģijas (bez maģijas) un citus noslēpumus. Bet ne visi ir gluži ar šāda veida tendencēm kā Lēdija Magnolija (viena no piecu ģimeņu līderām), kura vairākkārt abām galvenajām varonēm (pirmā sastapšanās ir ar Rioku) uzsver, ka nevēlas pieļaut moderno ieroču izplatīšanos, bet vienlaikus nesmādētu iegūt zināšanas, kas ļautu gūt finansiālu labumu un gūt peļņu no ‘’atklājumiem’’, lai arī ir neizmērojami bagāta jau tagad. Tikmēr lielāka noslēpumu aura arī pēc pirmajām trim Wandering Inn sērijas grāmatām ir ap pūķi/magu Teriark, kuram piemīt sens gadu simtos un varbūt pat tūkstošos uzkrāt maģisks spēks. Līdz šim uzturas savos kalnos prom no kņadas un kaitinošiem radījumiem, bet uztur modru aci uz pasaules notikumiem (pārsvarā) un ir uzticams Lēdijas Magnolijas sabiedrotais.

Kā jau lielizmēra fantāzijas sērijā, tad klāt nāk dažādi tēli ar saviem stāstiem, problēmām un sižetiem. No kuriem pieminēšanas vērta ir Lyonette du Marquin, kurai paveicas ar Erinas žēlastību, pēc tam kad Lioneta par izraisīto postažu un zagšanām tiek padzīta no Liskor pilsētas, bet bez Erinas palīdzības būtu nosalusi ārpus tās. Sākotnējais iespaids par Lioneti jeb kā Erina un vēlāk citi saīsina līdz Lion nav tas pats glaimojošākais. Ko gan varētu izskaidrot ar piederību augstmaņu un karaliskai klasei kā princesei, ir attāla radniecība ar Lēdiju Magnoliju, un ka līdz šim audzināta tādā kā no realitātes atrautā burbulī, un izraušana no tā, kur nu vēl zem viņas goda uzlikti darbi un pienākumi Erinas viesu namā, ir kā liels un pamatīgs šoks. Bet ne viss attiecībā uz šo personāžu ir tik bēdīgi un bezcerīgi nolemts, un daļēji spiestā kārtā un pavisam noteikti citu lielākas vai mazākas ietekmes dēļ Lionete sāk izmainīties uz labo pusi.

Tikmēr sērijas trešā grāmata Flowers of Esthelm jau prologā iepazīstina citu jaunu tēlu, kurš rada iespaidu, ka būs gana nozīmīgs tās turpinājumos un tas ir akls zemietis Leikan Goddard. Varētu domāt, ka Leikanam savas kaites dēļ nav paredzams ilgs mūžs šajā tik atšķirīgajā pasaulē, bet arī viņam paveicas ne tikai ar lokāciju, bet arī ar pirmo sastapto personāžu, kura, kā laiks vēlāk atklāj, ir pustrolle Durīna, bet, par cik, Leikans citus skata ar cita veida acīm, tad priekšstats par viņu izveidojas krietni labāks, kā tuvējo ciematu ļaudīm. Papildus tam Leikans ātri vien saprot, ka nokļuvis vietā, kura krietni atšķiras no ierastās vides. Tāpat Leikans ļauj fantāzijai un domu spēkam vaļu un no vārdiem par realitāti piešķir sev Imperatora klasi un statusu. Lai gan sākums ir pieticīgs un aprobežojas ar Durīnas nelielu būdu un teritoriju ap to, tad nekas neliecina, ka ar to tas apstātos.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt jaunu un vēl diplomu neieguvušu ārsti Ženēvu, kurai ‘’paveicas’’ attapties kur citur. Neredzot citu variantu, kā nopelnīt un izdzīvot, pievienojas algotņu armijai kā ārste un ķirurģe, bet vēlāk spiestā kārtā, kad pretinieku iznīcīnājuši teju visus maģisko ārstniecisko mikstūru krājumus, pieredzēt visas kara medicīnas šausmas, bez modernās aparatūras un instrumentiem. Īsts pārbaudījums gan psiholoģiski, gan citos aspektos.

Lai gan Wandering Inn sērija tiek pieskaitīt LitRPG fantāzijas apakšžanram, tad pieredzes punkti vai talanpunktu esamība vismaz atklāti netiek pieminēt. Protams, ir klases un prasmes, līmeņošanās, bet tā dēļ drīzāk ierindotu to pie GameLit. Tīri skaidrības pēc, jo atšķirības tomēr tas rada.

Matt Langley, Paul Ebbs – Quantum Assassin #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Sākotnēji divās viena ar otru nesaistītās instancēs Shryke, jau, maigi sakot, pieredzējis karotājs un Baal, pavisam jauniņš un vēl apjucis, personāži tiek izrauti no ierastajām vidēm, lai cīnīties pret dievu, kas nolēmis iznīcībai paša reiz radītu pasauli.

Kaut arī Šraiks neskaitās dievs, tad viņa vecums, minēšu nemirstības statuss ir tam teju pielīdzināms. Ik pa brīdim, repetitīvi, izskan viņa grēksūdzes sākums, ka nav to veicis jau vairāk nekā 35 tūkstošus gadu, ne reizi tālāk neturpinoties par pāris pirmajām teikumu apmaiņām. Persona, kurai to izsaka, sērijas pirmajai un vēlāk otrajai grāmatai turpinoties, pēc vairākiem mājieniem, sāk likties tas pats dievs, God Queen, pret kuru nācies cīnīties.

Kā laika ratu ritējums, dzīves plūdums, labais un ļaunais, kas viens pēc otra nevar iztikt. Quantum Assassin fantāzija ietver sevī paralēlas dimensijas, dažādas pasaules un ceļošanu laikā, pilnīgi ar slepkavu ģildi cauri laiku laikiem, bet vai tāpēc nosaukumā kvanti būtu atbilstoši, pat virspusēji papētot, ko saka interneta gudrības, māc šaubas.

Gan pirmā Chainworld, gan turpnājums The Science of Magic ir visnotaļ īpatnēja fantāzija, noskaņā un pēc stila drusku atgādina R.A. Salvatore elfa Legend of Drizzt sēriju, bet Dungeons & Dragons vietā drusku manāmas iezīmes no Skandināvu mitoloģijas.

Pats Šraiks, kaut arī ir mūžīgais karotājs un citu dzīves ceļu nesaskata, atšķirībā no cita autora, Dan Simmons, radītā Shrike (ar i) tēla, ir ar krietni cilvēciskāku un uz labiem darbiem, palīdzību citiem noskaņots. Šraikam ir arīdzan kompanojs, humanoīds familiar palīgs Summer, kuras saikne maģijai un tās enerģijas avotam ir krietni izteiktāks un sensitīvāks, ja nu balanss sāk izjukt, teiksim God Queen rīcības rezultāta dēļ.

Diemžēl kopējais iespaids pēc primajām divām grāmatam neveidojas komplimentus raisošs. Arī pabeigtības sajūta iztrūkst, ko varētu izskaidrot ieceres par garāku sēriju, vismaz triloģiju, jo audio versijā, ko klausījos, tiek solīta trešā grāmata. Bet acīmredzami tas autoru Matt Langley un Paul Ebbs nav sekojis, un vismaz manā skatījumā nekas diži nav zaudēts.

Travis Deverell – He Who Fights with Monsters 2 (He Who Fights with Monsters #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagaidām pirmās divas He Who Fights with Monsters sērijas grāmatas sevī ietver vairākus paralēlus sižetus ar vienu galveno. Pirmajā pārliecinoši par tādu kļuva uz ātru roku Piedzīvojumu Meklētāju Asociācijas sakomplektētā ekspedīcija Astral Space dimensijā, lai noskaidrotu, kas bloķē galvenokārt jau ūdensresursa nokļūšanu citkārt tuksnešainajā Greenstone reģionā.

Sekas atklājumiem autors Travis Derell jeb Shirtaloon galvenokārt atstāj tālākiem turpinājumiem. Vien ieskicē potenciālos draudus gan šajpasaulē ironiski Church of Purity personāžā, gan pārpasaulīgi un vēl pārdabiskāk, kā jau esošā maģija izpaužas, senu un ārkārtīgi spēcīgu būtņu the Great Astral beingsveidolā. Niecīgs mierinājums, ka parasti šīs būtnes viena otru uzrauga, lai nepārkāptu citu ‘’kolēģu’’ interešu zonas, bet šoreiz Builder un viņa sekotāju kults sāk pārbaudīt, cik tālu var pārkāpt pāri līnijai, līdz kāds pamanīs un varbūt sāks rīkoties.

Kā jau LitRPG un He Who Fights with Monsterssērijas ietvaros arī ar GameLit subžanra pazīmēm, tad galvenajam varonim, kā arī viņa kompanjoniem (viņiem gan normas robežās), ir jāpieaug spēkā. Jau pārdomās par pirmo sērijas grāmatu minēju, ka šī ir pirmā LitRPG sērija, cik nu tādas lasītas vai klausītas, kurā netiek pieminēta pieredzes punktu krāšana, līmeņu audzēšana. Tā vietā maģisko esenču lietotāji un pārsvarā tādēļ arī piedzīvojumu meklētāji trenē savas spējas un laika gaitā pāriet no zemākā spēka līmeņa (Iron) un augstāku un augstāku līdz, ja palaimējas izdzīvot, sasniegt dimanta līmeni, par kuru dažnedažādas baumas un leģendas, viena trakāka par otru.

He Who Fights with Monsters2 pilnveido arī paša galvenā varoņa Džeisona Asano komandu. Līdzās jau iepazītiem varoņiem kā Clive Standish un Humphrey Geller, katrs ar saviem +/- unikāliem talantiem labākas komandas uzbūvei, klāt nāk varoņi ar salīdzinoši vēl mazāku pieredzi pret monstriem un mošķiem kā Asano. No jaunpienācējiem visvairāk izceļas Sofija Vekslere, kura vēl pavisam nesen nespēja izdomāt, ka izkļūt cauri sveikā no Greenstone kriminālās pasaules bosu uzmanības centra, bet tagad ātrā laikā kļuvusi par Džeisona piedzīvojumu kompanjonu un paredzami nenovērtējamu komandas biedru. Interesants gan ir viņas juridiskais/likumiskais statuss, ko varētu ciniski interpretēt kā Džeisonam piederošu verdzeni. Faktu, ko galvenais varonis neizmanto ar ļaunu prātu un labi ka tā. Līdzās Sofijai var pieminēt arī viņas draudzeni Belinda Callahan, bez kuras palīdzības Sofijai diezin vai būtu izdevies tik ilgi izdzīvots starp Greenstone kriminālās pasaules iemītniekiem.

Kamēr Church of Purity un Builder kultisti vairāk vai mazāk paliek fonā, vien pa retam par viņiem tiek atgādināts, tad galvenā sižeta gods otrajā grāmatā pienākas Zelta ranga Emir pārstāvim un viņa sarīkotajam gandrīzvai turnīram ar lielām balvām. Turnīra norise ir vienā no Astral Space dimensijām un ved tas uz sena, it kā iznīcināta ordeņa Order of Reaper galveno bāzi. Varētu pamatoti, jautāt, kāpēc gan Zelta ranga piedzīvojumu meklētājs pats nevarētu turp doties, bet āķis tāds, ka šai dimensijai uzlikts tāda tipa bloks/aizsardzība, kas tajā ļauj iekļūt viet Iron ranga pārstājiem, tādiem, kuru spēka un talantu potenciāls vēl nav izkopts pat līdz pusei.

Sen zudušas bagātības, noslēpumi, kas palikuši nevienam nepieejami, ir vien sīkumi, ko Džeisons, viņa kompanjoni un citi konkurenti, to skaitā arī jaunas, draudzīgi noskaņotas paziņas, neskaitot monstru pilni džungļi un tajos paslēptie labumi, var un arī iegūst.

Raymond Arroyo – Will Wilder #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Will Wilder ir 12gadīgs puika, kuram prāts tā vien nesas uz nedarbiem. Ja pateiksi, ka kaut ko nedrīkst darīt, būs liela varbūtība, ka tā tu tikai palielināsi pirkstu niezēšanu, lai tieši panāktu, ka konkrētais nedarbs tiktu pastrādāts. Un gluži tā arī iesākas Vila Vaildera triloģija, vienīgi ar to atšķirību, ka puika, cik spēj sevi atcerēties, ir nojautis par pārdabiskā eksistenci. Līdz šim visvisādi mošķi un dēmoni uzturējušies redzes perifērijā, bet tagad pienācis laiks, kad būs vajadzīgs tiem stāties pretim.

Vila talants un spējas nāk no viņa vecvectēva Džeikoba, katra triloģijas grāmata iesākas ar prologu no šī rada puses. Diemžēl tēvs Dens, kaut arī laiks rādīs, ka arī viņam piemīt talants, tomēr visiem spēkiem neatlaidīgi noliedz jebkāda pārdabiskā eksistenci un pie viņa palīdzību šajā jautājumā labāk nemeklēt, bet, par laimi, dzīvajos vēl ir vecmamma, Džeikoba meita, tante Lucille, kura tā vien gaidījusi, līdz kāds no radiem sāks īstenot pareģojumu.

Maģiskais spēks, ieroči pret briesmoņiem un dēmoniem sērijā nāk no relikvijām, kuras galvenokārt saistītas ar kristiešu svētajiem. Neliels izņēmums ir otrā sērijas grāmata The Lost Staff of Wonders, bet reliģiskā tematika šajā bērnu fantāzijas triloģijā ir ar garām nepalaižamu uzsvaru, gluži vai kā ar bomi par galvu. Faktors, kas brīžiem aizēno pat pašu piedzīvojumu.

Katra triloģijas grāmata diemžēl nav pārlieku izteiksmīga un kulminācijas brīžiem, kad Vils ar draugiem un palīgiem stājas pretī ļaunumam, kuru citi nespētu apturēt un tādejādi izglābt pasauli, kaut kas tomēr pietrūkst, lai lasītājs jebkurā vecumā izjustu spriedzi un justu līdzi varoņiem, pat ja labi zināms, ka labie varoņi uzvarēs.

Jāpiebilst arī ka audio versiju grāmatām ierunā pats autors. Vienmēr esmu skeptisks, ja pats autors ierunā grāmatu, vēl jo vairāk, ja izdomātu romānu, bet šoreiz vismaz par šo var autoram Raymond Arroyo izteikt labākus vārdus nekā par pašām grāmatām.