Diana Gabaldon – Voyager (Outlander #3) (Audio book)

10987

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Uz neveiksmīgā skotu sacelšanās fona pret Anglijas troni un apzinoties, kādas bija sekas iepriekšējai Klēras grūtniecībai 18.gadsimta Skotijā, Klēra ar Džeimija Freizera svētību devās atpakaļ uz savu laiku, lai abu bērns varētu droši piedzimt un uzaugt. Tā 20 gadus Klēra ir nodzīvojusi pilnā pārliecībā, ka Džeimijs kopā ar citiem saviem laikabiedriem ticis notverts un nogalināts.

Tikai nesen vīra un vēsturnieka Frenka nāve ļāva viņai ar meitu Briannu (un viņas draugu Rodžeru, arī vēsturnieks) atgriezties britos, lai uzzinātu, kāds bija Džeimija liktenis pēc viņas aizbēgšanas. Par Briannas reakciju, uzzinot sava bioloģiskā tēva patieso identitāti, varējām jau lasīt sērijas otrajā grāmatā Dragonfly in Amber, ja tajā pat pēc mātes sirdi plosošā stāsta Brianna vēl visu grib strauji noliegt, tad tagad jūtu uzplūdu vilnis ir paspējis drusku nomierināties. Klēras izvēle par došanos atpakaļ pie Džeimija vai palikšanu, uzzinot viņa patieso situāciju, nav nekāds pārsteigums vai kas gaužām negaidīts, kā nekā, tad jau (visticamāk…) nevarētu iznākt 800+lpp garš romāns.

Un tā Voyager arī varētu iedalīt trijās lielākajās daļās – Klēra ‘’tagadnē’’ un došanos vēlreiz atpakaļ laikā, Klēras un Džeimija atkalsatikšanos, un, pēc Džeimija māsas dēla young Ian nolaupīšanas, abu došanās trakā ceļojumā/piedzīvojumā, lai radagabalu izglābtu no verdzības gūsta.

Lasītājs zina šo to vairāk, kā Klēra vai Džeimijs viens par otru (šī romāna ‘’jaunums’’ tā teikt bija vairākas daļas no Džeimija skatpunkta, īpaši, kad Klēra, Rodžers un Brianna sijāja vēsturiskos avotus), tādēļ ir saprotams gan Klēras šoks, gan Džeimija lēmums ņemt aizgādībā Laoghaire MacKenzie, kura reiz mēģinājusi pielikt roku pie tā, lai panāktu Klēras nāvi.

Interesanti, kā autore stāsta no jauna iepin tēlus un piešķir tiem kaut cik ievērojamu lomu, pat ja pirmajā sastapšanās reizē viņš uz grāmatas skatuves bijis vien īsu. Tieši tā šoreiz ir ar lordu Džonu Greju, kura dzīvību Klēra izglāba par spīti viņa jaunības pārgalvīgajai drosmei glābt nelaimē nokļuvušu angļu lēdiju, tagad Džons, vēl nesen būdams cietuma pārvaldnieks (tas pats, kur mita Džeimijs) ir Jamaikas topošais gubernators. Tikmēr pavisam negaidīta gan tiešā, gan pārmestā nozīmē ir Geillis Duncan ‘’augšāmcelšanās’’ no aizkapa dzīves. Geilis ir kārtīgs ļaunais tēls, kurai acīmredzami viss pilnībā nav mājās, un atšķirībā no Klēras ir ieņēmusi galvā, ka, lai varētu ceļot laikā un aktivizēt akmens apli, ir nepieciešama buršanās, rituāli un asins upuri.

Nevar noliegt, ka šis tas Gabaldonei sadrukājies lieko, bez kā varētu mierīgi iztikt, neteiktu arī, ka daļas ar Klēru vienu pašu bez Džeimija būtu bijušas garlaicīgas. Atšķirībā no sērijas pirmajām divām grāmatām, šoreiz pēc izlasīšanas proporcionāli sanāca atrast vairāk negatīvu atsauksmju pretstatā nesakarīgai jūsmošanai.

Advertisements

Brandon Sanderson – Oathbringer (The Stormlight Archive #3)

34002132

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Trešās Stormlight Archive grāmatas Oathbringer fokuss vērsts Dalinar Kholin virzienā. Izņemot pašu pirmo, kurā redzam vēl nesamaitātus Parshendi ļaudis, tad visi pārējie atmiņu uzliesmojumi vēsta par Dalinaru. Par to kā viņš kopā ar brāli Gavilaru kopīgiem spēkiem un zobeniem rokās izveidoja vienotu Alethi valsti, atstājot uz kaujas lauka guļam ikvienu, kurš uzdrošinājās stāties pretim.

Ja Gavilars, gadiem ritot, vairāk sāka parādīt, ka viņam piemīt arī diplomātijas un politiķa talants, tad Dalinara asinskāre tikai aug augumā, un pilnīgi nekas nespēj mēroties spēkiem sajūtām uz kaujas lauka. Autors arī sniedz atbildes uz mistēriju ap Dalinara sievu, kas gan tik traģisks notika, ka Dalinars izvēlējās griezties pēc palīdzības pie Vecās Maģijas piekopējiem. Dalinara tēls ne tik ļoti izaug grāmatas ‘’tagadnē’’, kā vairāk rodas skaidrībā par to, kādi notikumi ir izveidojuši viņa pašreizējo stāvokli.

Tikmēr ‘’tagadnē’’, bāzējoties noslēpumiem pārbagātajā Urithiru torņa pilsētā, Dalinars mēģina atjaunot Oathgate vārtu sistēmu, kas ļauj vien pāris mirkļos nokļūt no viena Roshar planētas gala līdz otram, un tādejādi ar to palīdzību apvienot visu pasauli vienotai cīņai pret Odium. Šoreiz gan Dalinara karā iegūtā slava un reputācija nāk par sliktu, jo citi monarhi aiz viņa vārdiem saskata slepenus nodomus viņus iekarot. Papildus tam nebūt nepalīdz Dalinara secinājumu no viņa vīzijām, ka daudzu pielūgtais Almighty nav bijis nekas vairāk par ļoti spēcīgu garu/spren, kurš miris pēdējā Desolation notikumā/cīņā ar Odium un viņa padotajiem, gan precības ar Navani, nogalinātā brāļa Gavilara sievu.

Shallan tik labi (kaut arī pat ne tuvu to maksimumam) spēj maskēties un izveidot tik labas ilūzijas (arī skaņas), ka rodas problēmas ar savu patieso identitāti, kura no visām ir tad viņas īstā un patiesībā personība, vai varbūt katrā slēpjas daļa no patiesības graudā. Tā teikt, nav tālu pilnvērtīgas personības sadalīšanās. Apvienojumā ar otrajā grāmatā Words of Radiance uzzināto par Shallan un viņas bērnību, nav jābrīnās, ka viņai ir šaubas par gatavību stāties pretī Odium un viņa radītajai Everstorm.

To pašu varētu teikt par katru no galvenākajiem varoņiem šajā grāmatā. Katrs no viņiem izcīna iekšējo cīņu ar sevi, šauboties par saviem spēkiem, tāpat neviens nejūtas to vārdu cienīgs, ar kādiem viņus daudzina laika biedri vai tuvākie biedri un radi; rodas jautājumi pašiem sev, vai lielās atbildības sloga priekšā nesalūzīs, tādejādi pieveļot un pakļaujot briesmām gan sev dārgus cilvēkus, gan vienkāršos pavalstniekus.*

Adolin līdz šim ar savām duelista prasmēm varēja justies pārāks uz pārējo fona, bet tagad tās vairs nešķiet tik iespadīgas, kad uzrodas arvien jauni Mirdzošie Bruņinieki vai pilnvērtīga Bruņinieka tuvums ļauj (šķiet) ierobežotam skaitam sekotāju izpausties vismaz daļai no viņa spējām, un Adolins jūtas nedaudz palicis ārpus grupas. Tas nepāraug iracionālā naidā, vai, attiecībā uz Shallan un Kaladina draudzību, greizsirdībā, bet tomēr tam katru dienu ir jāpievērš uzmanība, lai tas tajā nepāraugtu.

Oatbringer ietvaros Kaladin ‘’Stormblessed’’ atšķirībā no pirmajām divām un īpaši sērijas pirmās grāmatas vairs nav tik lielas uzmanības centrā, lielākoties viņš vairs tas ap kuru grozās galvenā sižeta līnija. Tas, protams, nemaina Kaladina personību, viņš joprojām pārdzīvo katru, kura nāvi kaut mazākajā mērā viņš būtu vārējis novērst. Lai brūcei tēlaini piebērtu vēl vairāk sāls, Kaladins iepazīst konfliktu arī no vienkāršo Parshendi puses (piemēram, tādu, kuri līdz šim bijuši cilvēku vergi), kuri nevēlas neko vairāk, kā dzīvot brīvībā un ne viena netraucēti, bet tā vietā ir kļuvuši par upuri Odium grandiozajiem iznīcības plāniem.

Mazāk kā cerēts bija nodaļas un fragmenti no Diagrammas izveidotāja karaļa Taravangian skatpunkta vai Lift (krietni palīdzēja #2.5 grāmata Edgedancer), bet patīkami pārsteidza vairāki Bridge Four biedri. Pat varoņi, kuru loma lielajā shēmā ir krietni mazāka par jau pieminētajiem (Dalinars, Shallan, Adolins un Kaladins) vai citiem tēliem, ir apveltīti ar saviem mērķiem, sapņiem, vājībām u.c.; neviens nav tapis tikai, lai viegli un ērti palīdzētu virzīt sižetu uz priekšu. Bet par starpnodaļām jeb Interludes jāsaka vien tas, ka šoreiz tās šķita salīdzinoši vājākas un vieglāk piemirstamas.

********Apzināto maitekļu zona********

*Patiess pārsteigums bija pavērsiens ar jauno info, ka patiesi Voidbringer ir cilvēki, kuri gadu tūkstošiem atpakaļ, nemākulīgi un bezatbildīgi apejoties ar Knights Radiant līdzīgām spējām, iznīcināja savu pasauli, bet tad, līdzi atvedot arī Odium, saņēma patvērumu no Parshendi senčiem.

C.W. Metz – Child of Deliverance

40021828

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: CreateSpace

Manas pārdomas

Nina, divpadsmitgadīga meitene no Bruklinas un amerikāniete trešajā paaudzē, pavadītajā laikā skolā atpūšas no nemitīgajiem vecāku strīdiem un kliegšanas vienam uz otru. Jo vairāk tuvojas mājas durvju slieksnis, jo gausāks paliek Ninas solis. Tādēļ kā no skaidrām debesīm, pēc izpalīdzēšanas sānieliņā kādai večiņai, (izrādās trimdā uz mūsu ikdienišķo paralēlo Zemi padzīta ragana) nāk negaidīta dāvana, kad Nina večiņai izkrata sirdi un izmet spontānu vēlēšanos kaut viņas vecāku, kuri domā tik par sevi, pazustu pavisam.

Dienu vai divas viss ir super, meitene izbauda ilgi gaidīto klusumu atgriežoties no skolas vai rīcības brīvību (plus neierobežoto TV skatīšanos un našķēšanos), bet tad, drusku skolas biedra pamudināta, Ninu sāk grauzt sirdsapziņas pārmetumi un raizes, kur tad īsti viņas vecāki ir palikuši, vai ar viņiem viss ir kārtībā; un tā lūk grāmatā lieliem soļiem iesoļo fantāzija un Ninas došanās glābt savus vecākus.

Minēto paralēlo pasauli, kurā maģija ir reāli eksistējoša parādība, tās iemītnieki dēvē par Orogos. Īpaši pēc tik spēcīga fantāzijas darba, kāds bija Words of Radiance, Child of Deliverance fantastiskā pasaule bija krietni vairākus līmeņus zemākas kvalitātes. Papildus tam gandrīz jebkurš vārds, kam ticis tas gods būt ar vārdu, ir gatavs viņai palīdzēt atpestīt Ninas vecākus no Mjornacks gūsta (bezjēdzīgi ļauni un deformēti, bet spēcīgi un muskuļoti divkājaini radījumi – viņiem nav nekas labāks kā bezmērķīgi radīt sāpes, nogalināt un postīt). Un visu šo labo dvēseļu priekšgalā ir izbijis kareivis Jean Belloq jeb vienkārši Bell (150+ gadus vecs; no rases, kura spēj nodzīvot līdz pat 300), kuru Nina pirmoreiz ierauga krogā pamatīgā reibuma stāvoklī. Papildus tam ne tā saucamie galvenie tēli, nedz jebkurš cits gan izteiksmes, gan rīcības ziņā neradīja ticamības efektu. To pašu var teikt par pasaules uzbūvi – it kā ir valstis un karaļi, bet vairāk radās priekšstats par ciematiem un pilsētvalstīm knapi ciešamā viduslaiku tipa pasaulē ar maģijas piegaršu.

Autors no vienas klišejas grābekļa uzkāpj pa taisno nākošajam; ir gan klasiskā galvenās varones (Ninas) apmācība cīņas mākslā ar zobenu, kura tiek apgūta bez mazākajiem sarežģījumiem, gan super stulbi pretinieki Mjorncaks paskatā, kuru gadījumā vilšanos sagādā viņu individualitātes pilnīgs trūkums. Nav nekādās atšķirības starp vienu vai otru; izgāšanās iespējamība cīņā ar Ninu ir vienlīdz paredzama. Bet kā pēdējais piliens bija galīgi nevietā ieliktā romantiskā sižeta līnija starp Ninu un viņas kompanjonu Bell.

Ainas no mūsu ikdienišķās pasaules sākumā uz visa pārējā fona bija maķenīt labākas, bet par grāmatu kopumā var teikt, ja galvenā ideja ir kā Ninas vecāki viņu patiesībā mīl un tikai ir nokrauti ar dažādām ikdienas problēmām, bet 12gadīgā Nina to vēl vienkārši nespēj saprast, tad grāmatas Orogos fantāzijas pasaules daļa bija pilnīgi lieks pasākums.

Grāmatu saņēmu pateicoties City Book Review, kur arī būs lasāms manas pārdomas īsākā versijā angliski.

Terry Pratchett – Wyrd Sisters (Discworld #6, Witches #2) un Pyramids (Discworld #7, Ancient Civilisations #1)

34504

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Lancre karalistes karalis Verence I mirst jeb, patiesi sakot, nevienam neko nenojaušot, viņa brālēns hercogs Felmet sievas iedrošināts pieliek punktu sava radinieka dzīvei. Kaut arī mirušajam, t.i. nogalinātajam, karalim ir troņmantinieks, puisēns Tomjon vēl ir tikai zīdains. Labi, ka vēl no drošas nāves puiku pasargā trīs raganas, nogādājot viņu drošās rokās – ceļojoša teātra trupā.

Tomēr tik gludi Felmetam jaunajā pozīcijā vis neiet, par nelaimi un trakoti neplānoti atklājas dažnedažādi nepatīkami un apgrūtinoši karaļa amata pienākumi. Kā par kroni visam, aizvien izteiktāk karaļvalsts (ar to domājot karaļvalsti kā atsevišķu indivīdu, nevis tās pavalstniekus) izrāda nepatīku pret šo uzurpatoru; kā atbildes reakcija uz viņa pārestībām gan pret iedzīvotājiem, gan karaļvalsts dabu un zemi.

Katra no raganām – Granny Weatherwas (iepazīta šīs minisērijas pirmajā grāmatā Equal Rites), Nanny Ogg un jauniņā mācekle Magrat Garlick – kā jau tas raganai pienākas ir ar savdabīgu raksturu, viņu savstarpējās attiecības, kuras reizēm aiziet kā bērnišķīgos ķīviņos, tā kopējā neizpratnē par teātra būtību, un ka uz skatuves uzvestais patiesībā nav reāli notikumi. Teātra ziņā, kā viens no veidiem kā Felmets cenšas mainīt lietu kārtību ne tikai karaļvalstī, bet arī attiecībā pret kaitinošajām raganām, tiek izmesta interesanta ideja par vārda spēku un spējām ietekmēt uztverto realitāti gan tagadnē, gan pagātnē.

Bez trim raganām atmiņā vērts paturēt arīdzan karaļa āksts/muļķis sauktu vienkārši par Fool un viņa jaukā draudzība un potenciāli romantiskā sižeta līnija (viss normas robežās, tā teikt bez bailēm visiem vecumiem droša :D). Tai skaitā interesanti notiek dažādu tēlu apspēle ar viņu stereotipiskas ievirzes manierēm un īpašībām, kas gan to izceļ dienas gaismā, gan ļauj iespēju humoram.

64217

***

Tāpat arī Diskpasaules Ancient Civilzations minisērijas pirmajā grāmatā Pyramids autors nepārspīlē un nepārcenšas ar smieklīgu joku radīšanu principa pēc, kad jau vairs smejas tikai pats joku stāstītājs. Jautrību piešķir arī fakts, ka tēli to visu saka ar patiesu nopietnību pat neapzinoties, ka viņu teiktais varētu tikt kā citādi uztverts.

Pyramids darbība norit Senās Ēģiptes vidē (Djelibeybi karaļvalsts – Diskpasaules ekvivalents), kur faraona dēls Teppic, lai izglītotos un atšķirtos no saviem priekšgājējiem, dodas uz lielpilsētu Ankh-Morpork, lai apgūtu algotas slepkavas profesiju.

Toties atšķirībā no pirmās apspriestās grāmatas, šajā valdnieks netiek nogalināts, lai arī mirst priekšlaicīgi. Un tā, ja tā drīkst izteikties, Tepikam pārņemot karalistes valdīšanu, aizsākas grāmatas galvenā jautrība. Nav nekāds noslēpums, ka vienas no slavenākajām piramīdām atrodas Ēģiptē/Djelibeybi, un katrs uzskata par svētu pienākumu ar piramīdas izmēriem, tajā iekļautiem dažādiem slazdiem un lāstiem u.c. veltēm (rezultātā pieaugošu dārdzību) pārspēt iepriekš celtās, neraugoties uz to, ka valstij ir jāieslīgst tādos parādos, ka pat parādiem ir parādi.

Bet tavu neražu! Tikai pēc nāves Faraons (viņa gars/spoks) aptver, cik muļķīga šķiet visa tā padarīšana ap piramīdām un apglabāšanas rituāliem; kāda tam tad vairs nozīme, ja pats esi miris un gadu gadiem iespriests zem tonnām akmeņu (par akmeņu un smilšu eksportu Djelibeybi nebūt nevarētu sūdzēties!). Un kas tik grāmatas ietvaros neatklājas par piramīdu maģisko spēku ietekmēt laika plūdumu/space time; ar vienu nosacījumu, ka tās ir pareizi uzbūvētas. Tas jau vien paver autoram interesantus darbarīkus citviet neordināram, bet Diskpasaule jau pašsaprotama sižeta virzīšanai.

Starp abām grāmatām pāris aspektos var saskatīt zināmas līdzības, un kā vienu no secinājumiem var izdarīt, ka ar laiku viss labais un ļaunais un pelēkais pa vidu izlīdzinās, ka karaļvalsti vada ne tikai tās karalis un/vai karaliene, bet būtiska loma ir arī pašai karalistei. Tāpatās vēlreiz bija mazītiņa romantiskā sižeta līnija starp Teppic un istabeni – tāds neliels mīnuss grāmatai; bišķīt lieki.

Pyramids nepavisam nav tas sliktākais sākumpunkts, kur sākt iepazīt Diskpasaules sēriju, ja numerāli pati pirmā nav pa rokai.

Jasper Fforde – One of Our Thursdays Is Missing (Thursday Next #6) (Audio book)

8131227

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Reālās pasaules Ceturtdiena, slavenā Jurisfiction un SpecOps Literatecs aģente, ir kaut kur pazudusi bez vēsts, bet vajadzība gan pēc viņas talanta, gan iegūtas reputācijas ietekmes spēka netrūkst. Vēl jo vairāk laikā, kad briest potenciāls starpžanru karš, no kura papildus visām pārējām likstām izdevās vismaz uz laiku izvairīties iepriekšējā First Among Sequels grāmatā.

Ja nav īstās Ceturtdienas, tad nekas neatliek, kā visu smagu guldīt uz izdomātās Ceturtdienas pleciem, kuru jau pieminētajā sērijas piektajā grāmatā iepazinām, kā Thursday 5, bet…* Tas spiež viņas tēlam mainīties un augt virzienos, kādos citos scenārijos, ja viss mūžs būtu pavadīts savas grāmatas ietvaros, bez reāliem dzīvības draudiem, varētu nemaz neattīstīties, ja ne vēl bēdīgāk, pasliktināties nevēlamās izpausmēs.

Savā ziņā One of Ours Thurdays is Missing laikā Ceturtdiena ne tikai cenšas noskaidrot, kur ir palikusi īstā Ceturtdiena un kas ar viņu ir noticis, bet vienlaikus meklē savu identitāti, kas nebūt nav viegli, ja esi kāda idealizēti radīta versija literatūras pasaulē ar vēlmēm un dzīves mērķiem, kuri oriģināli varbūt nemaz nav tavi, bet tomēr vienlaikus tādi ir. To vieglāku nepadara citu sastapto personāžu izteiktās šaubas, vai tik viņa nav īstā Ceturtdiena, kuru vienīgi ir piemeklējis iespaidīgs garīgais sabrukums no milzīgās nervu slodzes, cīņas ar ļaunajiem u.c. radīta noguruma rezultātā.

Visā ziņā negaidīts pavērsiens, kad sērijas sestajā grāmatā mainās tēls, no kura skatpunkta norisinās viss romāns, bet galvenā varone līdz šim tajā gandrīz neparādās. Ne katrs autors tā uzdrīkstētos, bet šajā gadījumā garām nav ticis aizšauts.

Šeit vēl video, kur autors pavisam īsi pastāsta nedaudz par šo grāmatu.

********Apzināto maitekļu zona********

*par cik Ceturtdieni 1 līdz 4 nācās izdzēst viņas atriebīgo noslieču dēļ pret īsto Ceturtdienu, tad tagad Ceturdiena 5 ir pārņēmusi visu par Ceturtdienu sarakstīto grāmatu vadību. Diemžēl gandrīz nevienam no viņas jaunajiem kolēģiem diži nepatīk ar pārmaiņām zaudētie lasītāji, kuri, lai gan bija vairāk ieinteresēti daudzajās vardarbības un 18+ ainās, bet tomēr lasīja viņu pārstāvētās grāmatas, nekā tagad, kad to skaits reizēm pat nesniedzas pāri divdesmit.

Jasper Fforde – First Among Sequels (Thursday Next #5) (Audio book)

27002

 Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Ir pagājuši 14 gadi kopš Ceturtdienai nācās piedalīties kriketa finālspēlē, lai novērstu literāra tēla plosīšanos fiziskajā pasaulē un centienus pārņemt pasaules varu. Šajos četrpadsmit gados SpecOps ir ticis oficiāli izformēts, vien tagad darbojoties oficiālas paklāju ierīkošanas firmas aizsegā, Ceturtdiena joprojām strādā uz pilnu jaudu, lai sargātu daiļliteratūras pasaules drošību un kārtību; pašai gan šķiet, ka vīrs neko nenojauš.

Dēlam Friday tagad ir jau 16, bet nepavisam neizskatās, ka šī Piektdienas versija atšķirībā no pilnīgi visām citām gatavojas tuvākajā laikā pievienoties LaikaSargiem/ChronoGuards (Laika policijai jeb bijušajai SpecOps12). Tuvojoties The End of Time, brīdim, kad visa ‘’tagadne’’ var pārstāt eksistēt, jo vēl nav atklāts, kad ir tikusi izgudrota laika mašīna (kuru darbina ‘’tagadnes’’ enerģija un cilvēku uzmanības/koncentrēšanās spējas), bet tas neattur to izmantot jau tagad ar retro-tehnoloģijas palīdzību; bailēs no tā, kas varētu notikt, ja līdz Laiku Beigām tomēr nokļūst, pirms tam to neuzzinot, pamatīgi ir satraucis minētās nodaļas augstās pozīcijās sēdošus vīrus, pat pašu Chrono dievu. Viņu plāns ir pārliecināt Ceturtdienu aizvietot viņas dēla versiju ar atbildīgāku, bet vai aiz tā tiešām slēpjas tikai nesavtīgi nodomi un domas par visas sabiedrības labklājību, vai arī alkatība un izdzīvošanas instinktu vadīti pārkāpj visus līdz šim pašu uzstādītos likumus? Tā ir tikai viena no daudzajām sižeta līnijām šīs grāmatas ietvaros!

Citu satraukuma vilni, šoreiz starp Jurisfiction (literāras pasaules Literatecs ekvivalents) darbiniekiem, izsauc nemitīgi krītošie lasītāju reitingi, īpaši jau attiecībā pret augošo realitātes TV šovu popularitāti, tādēļ dažam labam Jurisfiction aģentam dzimst ģeniāli absurda ideja pārveidot klasikas grāmatas par realitātes šoviem, vienlaikus cerot tādejādi kaut kādā veidā iztērēt uzkrāto budžeta stupidity komponenti (humoristiski absurdu ideju šajā sērijā netrūkst). Vienlaikus tik labi nesokas arīdzan ar jaunu aģentu apmācību, kādēļ īstajai Ceturtdienai nākas apmācīt divus izdomātus tēlus par nākamajiem aģentiem. Turklāt viņas nav nekādi šādi tādi tēli, bet gan Ceturtdiena 1 līdz 4 un Ceturtdiena 5 no īstajai Ceturtdienai veltītas grāmatu sērijas. Abas nevarētu būt vēl diametrālāk atšķirīgas, ja pirmo fascinē visa veida ieroči, ir pēc dabas agresīva un neieredz nekādu jūtināšanos, tad ar Ceturtdienu Pieci ir tieši otrādi – patīk viss jaukais un apburošais, mīl apskauties un nelamājas pat domās pie sevis. Kaut arī ne viena, ne otra simtprocentīgi neatspoguļo īstās Ceturtdienas personību, tomēr viņa spēj saskatīt daļu no sevis katrā.

Un noslēdzoši, kas tiek visai akcentēts First Among Sequels aprakstā, bet vairāk ir kā iestrāde sižetam turpmāk sērijā, jo grāmata noslēdzas bez atrisinājuma šinī jautājumā, ir par literārajā pasaulē brīvi klejojošu grāmatu sēriju sērijveida slepkavu :D, kam vienu no upuriem ir kļuvis slavenais Šerloks Holms.

Šeit vēl pavisam īss (un vecs) video, kurā autors īsi pastāsta gan par sēriju kopumā, gan konkrēti par sērijas piekto grāmatu.

Marissa Meyer – Winter (The Lunar Chronicles, #4)

13206900

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Macmillan

Manas pārdomas

Ar The Lunar Chronicles sērijas ceturto grāmatu Winter ir pienācis tas lielais brīdis, kad izšķiras Zemes un Mēness turpmākās attiecības. Vai nu uzvarēs ļaunie spēki un Levana sāks īstenot savus plānus iekarot visu Zemi ar tās resursiem un turpināt manipulēt ar pašas pavalstniekiem, vai arī triumfs tiks labajiem ar Sinderu priekšgalā.

Ja atceros pat ļoti izbaudām sērijas pirmo grāmatu Cinder un tikai par kripatu mazāk otro, tad trešās grāmatas galvenā varone viņai veltītajā grāmatā bija izteikti kaitinoša, kā arī mēģinājums attēlot ļauno Levanu no viņas skatupunkta, tādejādi padarot viņu simpātiskāku un attaisnojot viņas rīcību, jo ‘’ļauns’’ jau ir tavs pretinieks ne tu pats, līdz ar to Fairest nebija pārlieku izdevies. Sērija ar katru grāmatu kļūst ar vien vājāka un obligātā YA romantika aizvien kaitinošāka.

Dažubrīd varētu likties, ka attiecības starp četriem galveno pāru tēliem ir svarīgākas par turpmāko Zemes un Mēness iedzīvotāju likteņiem. Visa centrā ir Sindera jeb zudusī princese Selene, kuru vēl mazulim esot Levana uzskatīja par veiksmīgi nogalinātu, un Eastern Commonwealth imperators Kajs, kurš beidzot ir pakļāvies Levanas spiedienam viņu apprecēt apmaiņā pret solījumu pārtraukt uzbrukumus Zemei un iegūt zāles pret Zilā drudža slimību, bet arī Kajs nav pilnībā bezpalīdzīgs vai bez ietekmes, kaut arī tā ir nosacīta, un dod būtisku palīdzību Sinderai, lai viņa varētu veiksmīgi uzsākt revolūciju un sev pienākošās karalienes troņa atgūšanu.

Tāpatās liels lapaspušu apjoms tiek Skārletas un Vilka attiecībām, kurš reiz bija viens no Levanas īpaši modificētajiem kareivjiem (vai pareizāk būtu teikt izkropļoti mēness puiši) – groteski vilkiem pielīdzināti ķermeņi un līdz nepazīšanai(uz izteiktu agresiju un asinskāri tendētas) izmainītas personības; Kresai/Cress –tehnoloģiju guru apveltīta ar izcilām hakeres spējām – un pilotam kapteinim Thorne, kurš šķiet pavisam nejauši, pateicoties apstākļu sakritībai, ir ticis ierauts šo notikumu virpulī. Thorne tēls bija viens no labākajiem, viņa bērnišķīgie jociņi un humors ļāva kaut daļēji pacelt grāmatu un paglābt sēriju no pilnīga nose dive. Un visbeidzot princese Winter un draugs kopš bērnības un tagad viņas personīgais apsargs Jacin. Winter ir karalienes Levanas mirušās māsas meita, kuras skaistums ir acīmredzams par spīti visiem redzamai rētai tieši uz sejas. No citiem Mēness aristokrātiem un īpaši no savas tantes viņu atšķir brīvprātīgā atteikšanās izmantot Lunar spējas un manipulēt ar citu bioelektriskajiem impulsiem – vienalga kādas sekas tas atstātu uz pašas psihi.

Diemžēl mīnusu pie kā grāmatā varētu piekasīties ir vairāk par tās plusiem. Vispirms jau izteiktā paredzamība*, tālāk visai juceklīgas cīņas ainas, ko neskaidrāku padara nedefinēti ierobežojošie Lunar spēju izmantošanas faktori (vienā ainā tiek kontrolēti simti, citā kāds varonis ir pārāk nogurdināts pat priekš viena), **, un protams, jau manis pieminētā obligātā romantikas komponente, kas, ņemot vērā lielās bildes nopietno situāciju, vairāk kārt lika brīnīties par grāmatas tēlu prioritātēm.

Laikam atliek vien secināt, ka grāmatas šī žanra klasiskajos rāmjos nav vairs domātas man.

********Apzināto maitekļu zona********

*un happily ever after

**kā arī nereāli ātrā Sinderas revolūcija, plus pilnīgi visu labo tēlo izdzīvošana

Jasper Fforde – Something Rotten (Thursday Next #4) (Audio book)

26999

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Pēc aptuveni diviem daiļliteratūras pasaulē pavadītiem gadiem kā Jurisfiction aģentei Ceturtdiena jūtas, ka beidzot ir pienācis laiks atgriezties reālajā pasaulē un atpūsties no nemitīgas grāmatu sargāšanas to autoru iecerētajā formā, piemēram, neļaujot tēliem diktēt sižeta gaitu vai sakopjot neviļus klasiskā vesternā nokļuvušu citplanētiešu radīto haosu.

Bet ko tu! Tāda lieta kā atpūta bez amerikāņu kalniņiem pielīdzināmu notikumu virpuļa Ceturtdienas dzīvē nav iespējama, jo viņas prombūtne fiziskās realitātes literatūras policijas ekvivalentā SpecOps27 jeb Literatecs ir bijusi jūtama. Katrs ar ziņkārību jautā, kur gan viņa visu šo laiku ir pabijusi, un gandrīz jebkura versija patiesības vietā (pat pabūšana cietumā) izklausās krietni ticamāka.

Galvenais sižets ceturtajā Thursday Next sērijas grāmatā ir Anglijas kanclera Yorrick Kane, kurš starp citu patiesībā ir neviena nelasītas pašizdotas grāmatas tēls ar sapņiem uz ko vairāk, un viņa centieniem vispirms likumīgā ceļā kļūt par Anglijas diktatoru ar pasaules dominances iecerēm. Sabiedrības uzmanības novēršanai viņš izmanto ārējā ienaidnieka taktiku, par kuriem šoreiz lemts kļūt dāņiem, un tādejādi pasargāts nav pat vismazāk ievērojamie dāņu autoru un mākslinieku darbi.

Ceturtdienai līdzi arī kā atpūtas tā sevis jaunatklāšanas nolūkos ir devies literārais tēls Hamlets (dāņu princis), kas Something Rotten piešķir vēl vienu bagātu avotu sižetā iepītajiem jokiem un humoram, kas ir nemainīgā līmenī visas sērijas garumā. Bet paralēli lielajai un potenciālajai pasaules apokalipses sākumam, Ceturtdienas personīgajā dzīvē svarīgs uzdevums ir galu galā piespiest multinacionālo Goliath korporāciju ar nodomiem kļūt par multinacionālu reliģiju, lai izvairītos no viņiem negatīva pareģojuma (saistīti ar kancleru Joriku Keinu), piespiest reaktualizēt un atgriezt viņas laikā līnijā izdzēsto vīru Landen Parke-Laine. Par laimi abu kopdzīvei un attiecībām eksistē dzīvs pierādījums, dēls Piektdiena, kas nekādīgi neļauj par Landenu aizmirst, lai cik viegli tas nešķistu sērijas iepriekšējā grāmatā The Well of Lost Plots. Arī ar Goliath korporāciju var minēt autora veiksmīgi pielietoto humoru un absurdas situācijas, kad nolūkos uzlabot savu reputāciju un labot pagātnes nodarīto ļaunumu, viņi dibina Atvainošanos nodaļu, bet rezultātā lielākā daļa atvainojas viņiem.

Sērija, kuras grāmatas vēlams lasīt secīgi, bet pietiekoši nenopietnas, lai attīrītu lasīšanas garšas kārpiņas no literārāka rakstura darbiem.

Terry Pratchett – Mort (Discworld #4, Death #1) un Sourcery (Discworld #5, Rincewind #3)

386372.jpg

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pirms laba laika biju izlasījis pirmās trīs Diskapsaules grāmatas un izbaudījis katru no tām, bet, kā tas reizēm gadās, uzmanību novērsa citas, kādēļ izmantoju ieganstu ar audible, lai atsāktu ar Mort – lielās Diskpasaules sērijas ceturto, bet tās ietvaros Nāves sērijas pirmo grāmatu.

Morts ir jauns un izstīdzējis puisis, kura tēvs ar cerību atrast dēlam nākotnes profesiju aizved viņu uz tādu kā vietējo dara tirdziņu, kur tiek izvēlēti mācekļi. Kad jau tā vien šķiet, ka ar nokārtu degunu būs jādodas mājup, jo ir jau pienākusi pusnakts un Morts ir palicis pats pēdējais, sit viņa nosacīti laimīgā stunda, jo ierodas Nāve pēc sava mācekļa.

Terija Prečeta radītajā Diskpasaules sērijā Nāve nav tikai termins faktam, kad kāds ir pārstājis dzīvot, bet reāla izpildāmās funkcijas personifikācija. Diemžēl Nāvei, lai kā censtos izprast cilvēka dabu, tas nekādīgi nesanāk; nepalīdz pat viņa saimnīcībā/mājokļa realitātē pieņemtais sulainis Alberts ar visnotaļ noslēpumiem apvītu pagātni, vai Nāves adoptētā, ja varam ticēt, 16 gadīgā meita Izabella. Šie centieni tad nu ir viens no galvenajiem humora avotiem, kad Nāve, piemēram, pirms izpildīt sava darba pienākumu un savākt mirušo dvēseli vispirms tai izkrata sirdi vai reizēm aiziet uz bāru iedzert, pat ja tam uz viņu nav nekāds fizioloģiskais efekts.

Arī Morts, pats gan īsti negribot, ar savu neveiklību un tendenci pārāk aizdomāties pat par visvienkāršākajām lietām spēs lasītāju sasmīdināt. Caur viņa, mirstīga cilvēka acīm, un izmantojot jau pieminēto humora dzirksti autors meistarīgi pieskaras nopietnām tēmām.

Iespējams Diskpasaulei tieši ir vajadzīga šāda Nāve, kas spēj darba pienākumos pietiekoši distancēties un būt objektīvs, jo tieši ar Morta vēlmi būt taisnīgam (ļaunos sodīt un labos atalgot), kaut arī ir ticis brīdināts par likteņa izmainīšanas bīstamajām sekām, ir cēlonis grāmatas galvenajai problēmai/konfliktam, kad no nāves tiek pasargāta princese, bet nākošajā dienā ikviens turpina dzīvot realitātē, kur viņa skaitās mirusi. Reizē dīvaini un pat absurdi, bet tādā izpildījumā, kas vilšanos nesagādā, pat ne vieglās skaņās ieskicēta (tā lai bērniem būtu droši lasīt) romantika starp Mortu un Izabelu. Ja gribētos kur piekasīties, tad vēl vien varētu piebilst, ka beigas šķita tādas drusku sasteigtas.

Šeit vēl daži īsi video ar citu lasītāju iespaidiem.

34499.jpg

**

Tikmēr Sourcery, kā trešā Rincewind sērijas grāmata, turpina burvja Rincewind stāstu, kuram par spīti savam burvja statusam prasmju nav pat tik daudz, lai būtu atrastu kaut ko aizķērušamies aiz nagu, tomēr atrod sevi glābjam visu (Disk)pasauli.

Šoreiz haosu rada kāds nepaklausīgs burvis, kurš, labi zinādams, ka burvji pamatotu iemeslu dēļ dzīvo bez sievām un bērniem. Bet, nē! Katrs astotā dēla astotais dēls piedzimstot ir burvis, bet šī burvja astotais dēls Coin automātiski piedzimst ar parasta wizard/burvja spējām, kā viņa septiņi brāļi, kuri maģisko spēku ņem no apkārtējās pasaules, bet gan par sourcerer, kurš to spēj radīt pats, rezultātā.

Gadu simtiem nekas tāds nav ticis piedzīvots, un loģiski šāds pēkšņs varas disbalanss, rada haosu un postījumus no viena Diskpasaules gala līdz otram. Sourcery lieliski atklāj tos iemeslus, kādēļ burvjus ir labāk turēt tā patālak no varas grožiem; nekas labs no tā nevar sanākt!

Pats Rincewind šajā grāmatā paralēli elpu aizgrābjošiem piedzīvojumiem, atrod savu patieso būtību vai precīzāk pārliecinās par to, bet, lai līdz tam nonāktu no lasītāja ir izvilināts ne viens vien neviltots smaids un pat smiekls. Starp citiem tēliem noteikti gribētos izcelt Bagāžu/Luggage – ar intelektu apveltīts ceļojumkoferis, kas ar zobiem aizstāvēs draugus un būs lojāls burtiski līdz pasaules malai un tai pāri, kā arī citus atbalsta tēlus kā burvju universitātes Bibliotekāru (burvis, kas reiz pārvērst par orangutānu).

Arī Sourcery gadījumā dodu norādes uz diviem labiem un īsiem video ar citu lasītāju viedokli.

Jason Aaron – Skywalker Strikes (Star Wars (2015) #1) un Showdown on Smuggler’s Moon (Star Wars (2015) #2)

2471841625861677

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Marvel Comics

Manas pārdomas

Kaut arī Lūks Skaivolkers ir viens no galvenajiem nemiernieku varoņiem DeathStar iznīcināšanā, kā arīdzan šī krājuma ietvaros, bet mentora Obi-Wan Kenobi puisi ir atstājis dziļās šaubās par savām prasmēm. Tas reizē viņu ieceļ Impērijas un Darth Vader uzmanības centrā ar mērķi iznīcināt potenciāli pēdējo eksistējošo džedaju, kā arī mudina pašu Lūku doties gandrīz jau zudušo džedaju relikviju un mācību meklējumos uz dzimto Coruscant planētu, kur briesmas uzglūn no katra stūra, un loģiski, ka spriedzes kāpināšanas nolūkos, Lūks tajās arī iekuļas.

Pavisam negribot par pretošanās kustības seju ir kļuvis arī pilots un kontrabandists Hans Solo, bet nez kāpēc par tādu nav kļuvis Čubaka – iespējams pie vainas ir daudziem nesaprotamā valoda un/vai ar Solo nesalīdzināmais izskata pievilcīgums, kādēļ par tādu nav kļuvis apmatojuma bagātais un visādi citādi no neiespējamām situācijām izkļūt spējīgais Hana palīgs. Ar Hanu vienā komandā ir ielikta arī princese Leia, kas paralēli ļauj viņu sižetā ievīt paredzamu dažu labu romantisko potenciālu; īpaši, kad pirmā krājumā beigās abus pārsteidz Hana profesijas kolēģe, kura turklāt pasludina sevi esam par viņa sievu. Protams, nekur tālu no šīs kompānijas nav arī androīdi C-3PO un R2-D2 (vēl viens tēls ar valodu, kuru citi saprot, bet ne lasītājs) – neslikti atbalsta tēli, kuru lielākais pienesums ir daža laba frāze ar mērķi uzjautrināt.

Salīdzinot ar pirms tam izlasītajiem Doctor Aphra pirmo krājumu un Darth Maul tēlam veltīto, tad šajā visaptverošais lielais sižets ir grandiozāks un līdz ar to varoņiem, kuri arī paši par sevi šķita labāki, nav jāmēģina piesegt tik lielus sižeta trūkumus un jādara kaut kas darīšanas pēc.

Var saprast iemeslu, kāpēc autori un Marvel izvēlējušies ilustrēt tēlus pēc aktieru līdzības no pirms tam uzņemtajām filmām; tas ļauj ātrāk aprast ar pasauli un varoņiem gan tādus, kas nav diži franšīzes fani (kā es), kā arī visticamāk ir drošs veids, kā nesaniknot tos, kuri sevi par tādiem uzskata un vēlas jau filmās iemīļotos tēlus redzēt tādus pašus arī komiksos.