R.A. Salvatore -The Legend of Drizzt #4-6, The Icewind Dale Trilogy #1-3

66693

Manas pārdomas

#1 -The Crystal Shard

The Icewind Dale triloģija sarakstīta pirms The Dark Elf triloğijas, bet hronoloğiski noris pēc tiem, grūti izšķirt, vai The Crystal Shard tādēļ patika labāk, jo tēli ir jau drusku iepazīti un ir vairāk saprotams, ko sagaidīt, vai arī pirma triloğija nešķita tik laba, jo šo būtu bījis labāk lasīt vispirms, kā šur tur iesaka. Kas zin, iespējams pie vainas ir abu faktoru kombinācija.

Triloğijas pirmās grāmatas darbība noris ļoti nomaļā pasaules nostūrī, tālu ziemeļos, kur aukstajos un visādi citādi skarbajos apstākļos izdzīvot spēj tikai atjautīgākai, rūdītākie un spēcīgākie. Ap ezeru kompleksu un to krastos izmitinājušas desmit puslīdz draudzīgas cilvēku apdzīvotas pilsētas, bet par vienotu un savstarpēji īpaši draudzīgu šo reģionu nevar nosaukt, līdz brīdim, kad nepieciešamība izdzīvot piespiež mainīties Pirmais vienotas alianses pārbaudījums seko no klaiņojošajām barbaru ciltīm, bet kā vēlāk laiks rādīs, tad īstais izaicinājums ir tikai vēl priekšā.

Stipri vien lielākas bažas un galvas sāpes, kā Ten-Towns iedzīvotājiem, tā arī pēc paša gribas trimdā aizgājušajam tumšajam elfam Drizzdt, rūķu draugam Bruenor un viņa ciltsbrāļiem sagādā augstprātīgs, bet dienas beigās par sevi nedrošs un nemākulīgs burvis Akar Kessel, kuram ir lemta tā likteņa loterijas loze, ka viņu savā varā pārņems sens mağisks un ļoti spēcīgs artefakts, kurš nesapńo neparko citu kā vien iznīcību.

Līdzības ar LOTR ir grūti nepamanīt, un visuvarenā gredzena aizstāšana ar kristāla lauskas artefaktu ir tikai viena no tām, bet, par laimi, darbam ir gana jūtams atšķirīgums, lai tas nešķistu viegli nokopēts variants.

***

6632450

#2 – Streams of Silver

Kurš gan saka, ka dažādība/diversity ir šī gadsimta izdomājums literatūrā un kultūrā kā tādā, kad piedzīvojumu kvestā dodas tumšais elfs Drizdz, rūķis Bruenor, sērijas pirmajā grāmatā par draugu kļuvušais barbars Wulfgar un jauktenis Regis, kura paša īpašumā ir ar spēcīgu maģiju apveltīts dārgakmenis. Protams, pietrūkst šai sērijai vērā ņemams sieviešu kārtas tēls, kas pastāvētu par sevi, bet tas šai grāmatai un triloģijai diži nekaitē.

Turpinās līdzības ar LOTR un galvneokārt tieši minētā kvesta dēļ, kurā Bruenor kopā ar draugiem dodas zudušās dzimtās mājvietas Mithral Hall meklējumos, no kuriem pirms 200 gadiem tikuši padzīti, jo nav spējuši laicīgi apstāties un rakušies pārāk dziļi pazemē. Tagad vairs neviens īsti neatceras, kur tāda vieta maz ir (tiešām?), un tikai viņu kopīgiem spēkiem ir lemti panākumi. Kā itneresants blakus sižets ir algotņa dzīšanās pēc jaukteņa Regis viņa pagātnes darbu dēļ, lai atgūtu viņa nozagtu artefaktu un izrēķinātos gan ar viņu, gan jebkuru citu, kurš to censtos novērst.

***

68396

#3 – The Halfling’s Gem

Pirms rūķim Bruenor lemts dažu paragrāfu garumā atgūt zaudēto Mithral Hall un viņam pienākošos troni, ir jāpaveic šis tas cits. Triloģijas noslēdzošajiem piedzīvojumiem iesākoties labo tēlu komanda ir sadalīta, un lai izglābtu otrās grāmatas noslēgumā algotņa nolaupīto draugu jaukteni Regis un tumšā elfa Drizda sabiedorot panteru/viņas maģisko statueti katram duetam (elfs un barbars, rūķis un viņa adoptēta cilvēku meita Catti-brie, kura nosacīti ir vienīgā vērā ņemamais pretējā dzimuma tēlsmeistare lokšaušanā ar neiztukšojamu bultu maku) ir jāmēro savs ceļš cauri nebeidzamiem cīniņiem ar dažnedažādiem monstriem.

Varētu uzskaitīt vienu šķietamu vainu pēc otras šajā pulp-iskajā fantāzijas darbā, kur neizbēgamā paredzamība un labo varoņu neaizskaramība, kad tā tikai grāmatā varētu notikt momentu ir tik cik uziet, ir mazākā no problēmām. Domājams tieši tas pat kalpo kā viens no plusiem šāda tipa grāmatai, kas piesaistītu lasītāju, ļaujot pilnībā atslābināties un ļauties popkorna izklaides literatūrai, kur tevi pēkšņi nepārsteigs kāds nebūt negaidīts pavērsiens ļauno tēlu labā ar paliekošām sekām. Drusku vairāk gan nepatika pretrunas morāles un attieksmes ziņā pret dažādiem tēliem, kur būt aizspriedumu pilnam un naidīgam pret tumšo elfu Drizdu ir slikti tikai viņa rases dēļ, bet pagaidu Mithral Hall iemītnieki pelēkie rūķi ir slikti visi kā viens, jo viņi ir pelēki/atšķirīgi. Nedaudz neiet kopā, bet tās tā.

Kopumā šī triloģija patika vērā ņemami vairāk nekā The Dark Elf triloģija, un kaut arī pagaidām pa rokai nav nākošās, lai tik drīz turpinātu, tad nedomāju šo plašo pasauli nolikt malā pavisam.

 

 

 

Valters Mērss – Kapteiņa Zilā lāča 13 ½ dzīves (Zamonien #1)

Untitled-1

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Jumava

Manas pārdomas

Interesants, jautrs un bagātīgi ilustrēts kapteiņa Zilā lāča dzīves pirmās puses izklāsts. Mērķauditorija neapšaubāmi ir mazie lasītāji, bet šur tur var atrast pa labam jokam, kuru sapratīs vairāk lielākam lasītājam. Kā vislabākais piemērs šķiet grāmatā sastopamajiem vēl dzīvajos esoša dinozauru suga glābējzauri, no kuriem Zilais lācis konkrēti sastop indivīdu vārda Deus ex-Machina jeb saīsināti Maks, kuru dzīves pamatmērķis ir lidināties apkārt un glābt nelaimē nokļuvušo tikai pašā pēdējā brīdi, un ne mirkli ātrāk.

Bet Zilā lāča stāsts sākas jau zīdaiņa vecumā vienam pašam dreifējot okeāna uz nieka čaumalas, un veiksme kļūst par lāča sabiedroto jau no pašas mazotnes, ne mirkli viņu neatstājot, kā to rādīs pēcāk lasāmie piedzīvojumi, kad no iekļūšanas pasaules lielākajā atvarā sauktu par Vērpatu viņu izglābj pundurpirāti. Šie pirāti ir tik sīki, ka patiesībā nevienam no viņiem baidīties nav pamata, jo dzīvības apdraudēšana ir tālu no viņu iespēju robežām.

Un tas ir tikai pats pats Zilā lāča piedzīvojumu sākums, kuros lemts sastapt nevienu vien ērmotu mošķi vai draudzīgu īpatni, kā verveļviļņi, kuri sastopami bezvēja zonās un tikai aiz laba prāta cenšas novest ārprātā nelaimē nokļuvušus jūras ceļotājus. Grāmatai gan sākumā, gan beigās ir apskatāmas autora izdomātās pasaules kartes, vienmēr atbalstāma opcija grāmatās. Viena no tām ir vispārīga un parāda visus iespējamos kontinentus, kā neparastos, tā tos, kuri eksistē vēl mūsdienās un to savstarpējo novietojumu, kur okeāniem atņemta diezgan plaša teritorija; otra jau detalizētăk attēlo īpašo Camonijas kontinentu un tai tuvāk esošās salas.

Zilā lāča pirmo 13 ar pusi dzīvju piedzīvojumi ir galvu reibinoši un reti kuram tik raibi aizrit visa dzīve. No skološanās Tumšajos kalnos pie profesora ar 7 smadzenēm līdz pat dzīvei Mūžīga tornado viducī esošā pilsētā vai vēlāk nokļūšanai Atlantīdā, kuras nogrimšana aizmirstība izrādās ir vien ğeniāls mīts, ir tikai daži no tiem. Nešaubos, ka lokācijas, kuras Zilais lācis nepaspëja izrādīt, ir pietaupītas sērijas turpinājumiem.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

Alan Moore – Jerusalem

41917711._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažos vārdos Jerusalem varētu raksturot kā verbālus grafomāna plūdus, kuros pieskaras daudzām filozofiska, reliģiska rakstura tēmām un papildus tam vēl vairākkārt apšaubāmi vēstures informāciju ekspozīciju ainas, kur krietni vairāk par citām vietām rodas jautājums, kādēļ kas tāds ir ielikts izdomātā romānā.

Būtiska romāna daļa ir pēcnāves dzīve, kuras aizsaules pasaules centru autors visai egoistiski ir novietojis virs Lielbritānijas. Nešaubos, ka autors šeit ielicis savus uzskatus un pārliecību par to, kas sagaida cilvēku pēc nāves, bet atšķirībā no citiem momentiem, kā vēstures informācijas ekspozīcijas, tad šeit labi vien ir ka autors šo ir nosaucis par romānu, jo citādāk bez mazākajām grūtībām varētu norakstīt visu teoriju par šo aizsaules versiju; vairāk par to neizplūdīšu pats, jo tas tik ļoti vairs neattiektos uz grāmatu kā tādu.

Alan Moore versija vienkāršojot varētu aprakstīt kā Elles un Paradīzes miksli un nodēvē to par Mounsul, kur nav ne mūžīgas ciešanas, ne svētlaime. Tajā nonāk pilnīgi visi, tai skaitā dzīvnieki un objekti, kur katrs indivīds spēj saskatīt laikatelpu kā ceturto dimensiju un tādejādi arī pa to pārvietoties, cik vien sirds patīk. Vari pieturētos savam dzīves laikaposmam vai pārvietots kaut vai no aizsvēstures līdz tāltālai nākotnei. Ir pieejamas vēl citas iespējas, ka ntās reizes no jauna izdzīvot dzīvi, skatīties to kā filmu (vien bez apzināšanās, ka to dari), vai knastīties pa Zemes virsmu un žēloties par sevi.

Būtisks jēdziens, kas tiek apspēlēts uz nebēdu ir liktenis un brīvā griba, vai maz tāda ir, jo viens tak izslēdz otru. Kamēr grāmatas pirmā trešdaļā vairāk jūtams uzsvars uz dzīves izvēlēm, kad dzīves nogalē vai kādā citā nozīmīgā punktā tēls atskatās uz pagājušo un to, kur tas viņu ir novedis, cik nozīmīga bijusi dzīve, vai kāds viņu atcerēsies, vai blakus ir kāds tuvs cilvēks, lai viņu aiz/pa-vadītu. Tad pēcāk otrā un trešā daļa ir pilnīgā pretrunā, kur tiek pausta ideja, ka viss, kas ir bijis, ir un būs jau ir noticis un notiek vienlaikus. Kāds jau to ir izlēmis un atliek izspēlēt dzīves teātri ar muļķīgu ilūziju par brīvo izvēli. Šāds dzīves uzskats ļoti ērti noņem atbildību par pastrādāto vai gluži pretēji neizdarīto, jo vienmēr vari atrunāties, ka tā taču bija lemts. Prieksit var vien domai, ka ļoti būtiski dzīves gaitu un iespējas, cik situēts būsi utt., gan ģimene un tās apstākļi, gan reģions, kultūra, kurā piedzimsti, un daudzi, daudzi citi pat neuzskaitāmi faktori.

Jerusalem ir grāmata, kurā sižets pavisam droši ir sekundārs vai pat vēl mazāk nozīmīgs faktors tajā, ko autors Alan Moore ir vēlējies pateikt. Šī nebūs grāmata tādam vidusmēra brīvdienu lasītājam, kurā iegrimt, atpūsties un ļauties, lai tā ved pati, un pat gribētos teikt, ka Jerusalem būs domāta ikvienam nopietnam lasītājam, kā vien jāsaka, ka lēmums par gandrīz 1 300lpp (pieļauju tas vien daļu atbaidīs) garās grāmatas lasīšanu jāpieņem pašam un jārēķinās, ka Jerusalem prasīs lielu koncentrēšanos no pašam lasītāja puses, lai saprastu, kas notiek, ko autors ir izklājis uz lapas un grib pateikt, ko papildus sarežģī konstanta lēkāšana laika pat vairāku gadsmitu amplitūdā.

Šeit vēl pienošu citu lasītāja izvērstu rakstu no Goodreads.

Darren Shan – A Living Nightmare (Cirque du Freak #1) (Klausāmgrāmata)

19919839

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pilsētā ierodas noslēpumains cirks, kurš sevi nereklamē pa visiem afišu stabiem, lai pēc iespējas vairāk vecāku būtu spiesti kapitulēt bērnu priekšā un uz to doties. Biļetes ir ierobežota skaita un izrādes noris vēlu vakaros, mākslinieki nav kaut kādi tur klauni vai žonglētāji, bet gan dažādi pārdabiski dīvaiņi, no kuriem visneparastākais un biedējošākais ir cirka īpašnieks, vampīrs!, Mr. Crepsley un viņa indīgais zirneklis.

Par stāsta galveno varoni kā puiku autors ir nosaucis sevi pašu, kura dzīve, kas pat būtu maigi teikts, pēc Cirque du Freak apmeklējuma nekad vairs nebūs tāda pati, kā pirms tam. Liktenīgs nav ne Darena drauga Stīva ‘’veiksme’’ iegūstot biļetes sev un draugam, ne drauga izmisuma lēmums uzprasīties Mr. Crepsley, lai pārvērš viņu par vampīru, jo sadzīves apstākļi mājās nav tie labākie, ne Darena izšķiršanās nolaupīt ar domām kontrolējamo Mr. Crepsley zirnekli, bet ar katru reizi vaina mazāk ir vēršama neveiksmīgu sakritību/atgadījumu virzienā, un vairāk uz pašu Darenu, kad pienāk mirklis, kad jau ir par vēlu, lai ko mainītu.

Ar pārdabisko un nelielu šausmu elementu A Living Nightmare īsteno nosaukumā solīto un galvenajam varonim jāpiedzīvo murgi nomodā esam, kas no droša attāluma fascinēti noskatoties ieinteresēja arī mani kā lielo lasītāju/klausītāju.

Michael J. Sullivan – Age of Myth (The Legends of the First Empire #1) (Klausāmgrāmata)

26863057

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Fantāzijas stāsts, kurā viens no tās galvenajiem varoņiem vārdā Raithe, aizstāvot nogalinātā tēva godu, bez apdomām par sekām paceļ tēva zobenu pret dievu statusa iemantojušas Fhrey rases pārstāvi (dzīvo līdz pat 3 000 gadu vecumam, plus piemīt maģijas spējas) un nogalina to. Ar šo rīcību, puisis, kurš starp brāļiem līdz tam izrādīja vismazāko ieinteresētību kaujas un zobencīņas mākslā ir spiests ne tikai samierināties ar jauno dzīves ceļu, bet arī pieņemt to kā jauno dzīves mērķi.

Kaut arī uzreiz pēc notikušā baumas un leģendāri stāsti izplatās vēja spārniem, Raithe nebūt to nepaveic tikai un vienīgi paša spēkiem. No notikuma vietas viņš prom dodas ar kompanjonu, nogalinātā dieva vergu Malcolm, ar kuru attiecības nebūt nerit gludi kā ar jauniegūtu labāko draugu. Jau pirmajā rītā Malkolms pat nesaprot īsti, kas viņu pamudināja tā rīkoties un pat vairāk vaimanā, cik labi tomēr bija un cik brīvībā grūta dzīve.

Dievu rase nedrīkst pieļaut šāda nelāga precedenta atkārtošanos, ir jādara viss, lai cilvēce neaizmirstu savu kļūdu un lai tā tik drīz atkal nepaceltu roku pret kādu no Fhrey pārstāvjiem. Jā, tiem piemīt spēja kontrolēt maģiju, bet ar visu to, viņu neievainojamība nav tik liela, kā viņi to gribētu likt domāt. Sods tiek piespriests visiem to ceļā sastaptajiem cilvēkiem bez izņēmuma, nešķirojot nevienu. Ne visi Fhrey ģenerāļi un kareivji izvēlas sekot tik bargām pavēlēm, kas rezultātā padara tos par Raithe un Malkolma sabiedrotajiem, un aizsāk šķelšanos. Skaidrs ir viens, ka Raithe ir izmainījis savu pasaules kārtību uz neatgriešanos, un tas ir tikai sākums.

Interesants stāsts, kurā papildus jau minētajam lielajam sižetam, nozīmīga loma ir prīkvelā Piles of Bones redzētajai Suri un viņas vilcenei Minnai, bet arī jaunai cilts līderei Persephone.

Pirmā grāmata dod klasiskas fantāzijas, bet galvenokārt laba izpildījuma iespaidu.

Šeit vēl cita lasītaja iespaids, kas iekrita acīs tos pārskatot.

Iepalicēji #16

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

37639716._SY475_

Macbeth(Hogarth Shakespeare) by Jo Nesbo

Grāmatas darbība norit industriālā un nolaistā pilsētā, kur liela daļa iedzīvotāju cieš no fabriku izraisītā gaisa piesārņojuma saistītām slimībām, domes un policijas uzpērkamība nav nekāds noslēpums un divas lielākās bandām pieder ievērojama lielāka varā nekā tas pieklātos. Nesen par jauno policijas priekšnieku kļuvušais Duncan sola pārmaiņas uz labo pusi, bet ne visiem ir līdzīgas domas un plāni.

Galvenais varonis Makbets, grāmatai sākoties, ir vien vēl SWAT specvienības vadītājs, bet paaugstinājums un uzticība no Dankana puses paaugstināt Makbetu un iecelt viņu par jaunizveidotas nodaļas vadītāju, izmaina trauslo balansu gan pilsētā kā tādā, gan Makbeta personībā un aizskāk asiņainu pārmaiņu virpuli.

Paranoja un neuzticība valda no paša sākuma un aiziet galējībās līdz brīdim, kad rodas jautājumi, kad būs gana un vai viss tas bija tā vērts? Makbets pats par sevi nešķiet varas kārs un tāds kurš būtu gatavs uz pilnīgi jebko, lai iegūtu savu, bet iekrišana atpakaļ narkotiku atkarības slazdos un kazino īpašnieces un draudzenes Lady mudinošais grūdiens attiecīgajaā virzienā ir kā pēdējais piliens, kur Makbets pazaudē pēdējās sakarīgas sajēgas paliekas. Kādā brīdī, protams, jāpārstāj meklēt ārējs vainīgā faktors un Makbets pašam jāsaka STOP, bet tas nenotiek un vienmēr ir kāds cits attaisnojums.

Neesmu lasījis Šekspīra lugu, lai varētu salīdzināt šo adaptāciju, bet palika nedaudz skumīgi un depresīvi, jo visas grāmatas garumā nav ne grama cerības stariņa, ka paliks labāk. Nevar pat atsaukties uz to, ka Makbets būtu anti-varonis.

50347401._SX318_

***

Pile of Bones (The Legends of the First Empire #0.5) by Michael J. Sullivan

Īss iepazīstinošs stāsts ar divām galvenajām stāsta un secinu arī sērijas galvenajām varonēm vēl pirms sh*t get’s real, kurā abas draudzenes aiz ūdenskrituma atklāj slepenu telpu un tajā kaudzē sakrāmētiem cilvēku kauliem. Tikai veiksme un izmanība paglābj Suri un Minna, lai varētu savu talantu un spēku izmantot svarīgākiem notikumiem.

***

32508

The Black Echo (Harry Bosch #1) by Michael Connelly

March Mystery Madness mēneša ietveros, vairāk fokusējoties uz kriminālromāniem un trilleriem, Harry Bosch ir sērija, kuru gribētos vismaz iesākt un iepazīt, lai saprastu, vai ir vērts to prioritizēt arī vēlākos mēnešos. Kā līdzīga populāra sērija ar daudz iznākušām grāmatām, bet tāda, kuru neesmu lasījis vai klausījies, būtu minama Commissario Brunetti.

Detektīvs Harijs Bošs, kārtējā slepkavība un izmeklēšana, lai atrastu vainīgo, bet, kad noskaidrojas upura identitāte, lieta kļūst daudz personīgāka, jo upuris, līdzīgi kā Harijs pats, ir ne tikai Vjetnamas kara veterāns, bet arī ir bijis kopā ar viņu ierakumos. Tādēļ Harijs par spīti šķēršļiem, kuri citu kolēģi atturētu virzīties tālāk un piespiestu norakstīt lietu kā neatrisinātu, nosolas un apņemas noskaidrot patiesību līdz tās saknei, lai nodrošinātu taisnīgumu bijušam cīņu biedram, kurš diemžēl atgriežoties no kara dzimtene nav spējis atrast dzīves balansu miera apstākļos.

The Black Echo nav ticis pasargāts no žanra klišejām un dažām šodien novecojušām tehnoloģijām, kuras grāmatas publicēšanas laikā ir bijis kas jauns, bet kopumā gan galvenie tēli un prozas stils, gan grāmatas ierunātājs padara sērijas debijas grāmatu gana interesantu, lai to visai drīz turpinātu.

***

30078567

The Collapsing Empire (Interdependecy #1) by John Scalzi

Nekas nespēj pārvietoties ātrāk par gaismas ātrumu, bet dabas/Visuma fenomens saukts par Flow ir ļāvis izveidot starpzvaigžņu impēriju ar neskaitāmām vienai no otras atkarīgu planētu savienību, kur katra par atsevišķi ilgtermiņā diez vai spētu sevi uzturēt.  The Collapsing Empire ir ierastajā Džona Skalzi (vismaz pēc gara neatsķiras diži no Old Man’s War), kur uz tehniskām vai militārām detaļām ir mazāks uzsvars un humors, joki un asprātības tiek plaši izmantotas.

Sērijas pirmā grāmata nesasteidz neko un izveido labu priekšstatu par pasaules uzbūvi no vairāku personāžu skatpunkta. Jaunā imperatore, kurai nenovēršamais Flow sistēmas sabrukums kalpo kā ideāls motivators, lai saņemtos lomai, kurai viņa netika audzināta kopš pašas dzimšanas; Flow fizikā specializējies zinātnieks; un kāda tirdzniecības kuģa kapteine, kura ne bez apstākļu sakritības un nelieliem pašas centieniem nokļūst tuvu galvenajiem notikumiem un ņem arīdzan dalību tajos. Pa vidu vēl nams/klans, darbojoties ar nepilnīgu informāciju, cer izmantot potenciālo haosu, lai pakāptos pa hierarhijas kāpnēm.

The Collapsing Empire izmanto sci-fi elementus, lai uz to fona atspoguļotu savstarpējās attiecības un citas lielās idejas, kas sagatavo skatuvi sērijas turpinājumiem.

***

42296884._SY475_

Captives(Hell Divers #5) by Nicholas Sansbury Smith

Piektā sērijas grāmata, kaut arī ir īsa, tad drusku izstieptā veidā izklāj aizraujošu sižetu, kas sadalīts starp Havjēru ‘’X’’ Rodrigezu (ar nesen jauniegūtu iesauku Immortal), kuram bija tā ‘’veiksme’’ kopā ar Elles Lecēju kolēģi Magnoliju un ilgadēju četrkājaino draugu suni Miles tapt sagūstītiem iepriekšējās grāmatas Wolves laikā, un starp gaisa kuģu kapteini DaVita un viņas pakļautībā esošajiem gaisa spēkiem, kuri gatavojas, ka par nākotnes mājās uz Zemes būs jācīnās un ka militāri, agresīvi noskaņotie Cazadores ar kanibālu karali el Pupo priekšgalā no brīva prāta neatdos viņiem ‘’piederošo’’ valdījumu.

Ne viss ir pilnīgi melns un balts, visi Cazadores nav ļaunuma iemiesojumi, kuru asinskārei nebūtu robežu, bet labajos Elles Lecēju tēlos tomēr nav šoreiz vērojami ar vairāk sliktām īpašībām un rakstura iezīmēm apveltītu tēlu, kas rezultātā izveido situāciju ar skaidrām norādēm, kurai pusei lasītājam jājūt līdzi. To sakot, autoram šie labie tēli ir izdevušies ļoti labi, kur var just līdzi jau no sērijas sākuma iepazītiem tēliem kā Havjēram un vēlāk Maiklam ‘’Tin’’ Everhārtām vai tādiem, kuri par sevi liek manīt vien šajā, un viss sižeta svars netiek iznests tikai uz spraiga sižeta un cīņas ainām.

Neviena no Hell Divers sērijas grāmatām nav likusi vilties, progress no vienas problēmsituācijas uz otru ir bijis interesants un pietiekami loģisks, atliek vien cerēt uz labu sērijas noslēgumu (šogad plānots izdot septīto grāmatu) un ka sērijas sižets nekļūs nevajīdzigi garš.

R.A. Salvatore – The Legend of Drizzt #1-3, The Dark Elf Trilogy #1-3

50027

Manas pārdomas

#1 – Homeland

Pats sākums, kamēr sižets tiek līdz grāmatas pamattēmai/notikumiem, ir visai apjukuma izraisošs un rada sajūtu, ka ierodies drusku par vēlu jau labu laiku noritošā pasākumā. Tā teikt autors neveic labu darbu iepazīstinot jaunu lasītāju, kurš nav dzirdējis tikpat kā neko par viņa Legend of Drizzt pasauli un ir vien manījis, ka grāmatu skaits nav tajā mazs. Tādēļ vienā brīdī pat nopauzēju audio, lai palūkotos interenta un noskaidrotu, vai šī ir grāmata ar, kuru sākt. Atklāju sev, ka nākamā triloģija The Icewind Dale ir izdota drusku agrāk un ka ir daļa, kas iesaka sākt ar to, bet domas dalās, un ir kas iesaka šo.

Leciens dziļajā baseina galā notiek uzreiz un uzdevums ātri saprast ‘’kāpēc notiek tā un tā’’ vai ‘’kurš ir kurš’’ utml. ir atstāts paša lasītāja ziņā. Labi, ka tas nav ilgstoši, vien aptuveni piektā daļa, un, kad stāsts nonāk pie paša galvenā varoņa Drizzt apmācības cīņas mākslā ar dažādiem ieročiem, viņa nokļūšanu brutālos apstākļos akadēmijā, no kuras visi tās audzēkņu domāšana ir pārprogrammēta, lai tie kalpotu kā nežēlīgas slepkavošanas mašīnas un citu dzīvības formu ienīstošas būtnes, un Drizda iekšējā cīņa pret to, lai pieturētos pie saviem uzskatiem un pārliecības.

Tumšo pazemes elfu pasaule ir matriarhāla, kurā katra nama līderes dienas beigās uztraucas vien par savu varas un spēka hierarhijas pozīciju sabiedrībā, un tas, ka tas nāk par labu viņas ģimenei, ir vien labvēlīga sakritība. Šo namu skaits ir pārsteidzoši liels (66), un Home iesākas ar viena nama iznīcināšanu pēc uzbrukuma no cita nama, kas iezīmē veidu, kā katrs no tiem var kāpt ietekmes un spēka rangā uz augšu, bet īpatnēji ir šādas rīcības noteikumi, ka uzbrukumam jābūt simtprocentīgi veiksmīgam. Citiem vārdiem sakot, neviens no nama, kuram tiek uzbrukts, nedrīkst izdzīvot un kļūt par lieciniekiem, pretējā gadījumā sods, kas nāks par namu, kurš būs uzbrukumā izgāzies, nebūt nebūs maigs. Varbūt palaidu garām, bet nemanīju mirkli, kad tiktu doti citi varianti, kā nams varētu kāpt uz augšu, izņemot šo. Vai jauna nama rašanos izcnīcinātā vietā kādu laiku vēlāk.

Par pārējo grāmatas daļu, negribētos to saukt par klikšķi, kad notikumi paliek sakarīgāki/jēdzīgāki, pievēršas Drizdam un ir no viņa skatpunkta, var teikt pārsvarā labus vārdus kā par uz vienkārši piedzīvojumiem orientētu fantāziju.

66678

#2 – Exile

Pēc došanās pašizvēlētā trimdā, Drizzt ir spiests izdzīvot nežēlīgajā pazemes/Underdark pasaulē paša spēkiem. Tas viņam ne tikai izdodas uz īsu brīdi, bet desmit gadu garumā, kas reti kuram ir pa spēkam. Pazemes alās un tuneļos, kur neiespīd saules stars laikam ātri vien zūd nozīme un tam piešķirtā jēga, kas rodas vien, ja ir vajadzība un nepieciešamība komunikācijā ar citiem. Ne vien tas, bet Drizzt šo gadu laikā ir ieguvis jaunu personības šķautni, daudz agresīvāk un brutālāk noskaņotu, ar kuru tikt galā un kuru pieņemt kā jaunu daļu no sevis Drizdam nākas triloģijas otrās grāmatas garumā.

Šāda veida izdzīvošana no dienas uz dienu ir nogurdinoša gan fiziski, gan mentāli, kas piespiež Drizdu beigt bēguļot pa pazemes labirintiem, un tā vietā padoties savam tumšo elfu Do’Urden namam un visticamākajam liktenim un spriedumam no matriahālās nama valdnieces (un mātes) Malice (pienācīgs ļaunā tēla vārds) puses viņu nogalināt. Tomēr kā jau tas pienākas, lai grāmata neizčākstētu jau pašā sākumā un varētu noritēt ne viens vien tālāks piedzīvojums, Drizds devies gūstā nepiedzīvo galu, bet gan atrod negaidītu sabiedroto un draugu deep-gnome vārdā Belwar izskatā. Vēl negaidītāk tas ir, zinot, ka rūķi/gnome vai vispār jebkura cita rase, kuri nav tumšie elfi, ir viņu ienaidnieki.

Tā lielā mērā arī aizrit Exile ar Drizdu un Belwar ne gluži bēguļojot, bet pavisam noteikti arī nesēžot ar klēpī saliktām rokām, un Drizda mātei Malice sūtot viņiem pa pēdām visu ko vien var.

831329

#3 – Sojourn

Noklausoties visu triloģiju pēc kārtas mans secinājums un ieteikums būtu klausīties vai lasīt to +/- vienā piegājienā, jo kaut arī katra grāmata bija interesanta un lasīšanas brīdī saistoša, tad to pašu gluži nevarētu teikt par tajās aprakstītajiem Drizda piedzīvojumiem. Bet pats Sojourn (pēc tildes tulkojuma – pagaidu uzturēšanās) ir Drizda sevi iekšējie meklējumi, kas viņš ir? Un kurai grupa pieder, ja viņa būtība ir krasā pretstatā visam, kam tic un kodara citi tumšie elfi. To visu Drizds paspēj, kamēr patvērumu rada spožajā un dažādu mainīgu laikapstākļu maktajā virszemes pasaulē, kur savas rases bēdīgi slavenās reputācijas dēļ iekuļas nepatikšanās ar cilvēkiem.

 

Iepalicēji #14

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

21112640

Shaman by Kim Stanley Robinson

Interesants pirmsvēstures stāsts no mednieku un vācēju dienām. Shaman iesākas ar jauna puiša Loon (vārdi tiek doti ne uzreiz pēc dzimšanas, lai atrastu piemērotāko) iniciācijas pārbaudījuma, lai varētu kļūt par šamani. Grāmatas darbības laiks ir daži gadi, kuros stāsts koncentrējoties uz galvenā varoņa Loon dienām un nedienām, seko arī līdzi viņa cilts ikdienai visos četros gadalaikos un tajā, ko nepieciešams paveikt, lai izdzīvotu skarbās ziemas mēnešus un sagaidītu pavasari.

Salīdzinot ar citiem lasītiem līdzīga tika romāniem par līdzīgu laika periodu, Shaman nav ne ar ko sliktāks, vien varētu nedaudz piekasīties, ka attiecībā uz mednieku un vācēju sadaļu drusku novārtā tiek atstāta vākšanas puse, fokusējoties vairāk uz medniekiem, kā arī vietām tēlu dialogs, īpaši pāris lamāšanās reizēs, šķita ar pārāk mūsdienīgu vārdu izvēli.

29396

***

Furies of Calderon (Codex Alera #1) by Jim Butcher

Furies of Calderon ir standarta fantāzijas stāsts, kurā puisim vārdā Tavi no neievērojama ciemata ir Codex Alera pasaules maģijas sistēmas aizture. Kamēr visi citi vairāk vai mazāk ar lielāku vai mazāku talantu spēj to pielietot, Tavi šis prieks tā vien izskatās ir laupīts pavisam. Tas, protams, viņu padara par ideālu kandidātu varoņa lomai, kuram cīnīties pret valdošo kungu netaisnību.

Kā pretstats Tavi ir Amaras tēls, maģiski apdāvināta un lojāla aristokrātijai, kuras ilūzijas par tās taisnīgumu un darbībām pavalstnieku labā tiek brutāli sagrautas. Izvēles iespējas ir kādas tās ir – pakļauties pavēļu diktātam un dzīvot droši, vai izšķirties par labu saviem principiem un cīnīties pret tiem, kuri tos vēlētos nospiest kā nevēlamu kaitēkli.

Nenoliegšu, ka liels nopelns, kādēļ klausījos Codex Alera sērijas pirmo grāmatu, ir The Dresden Files audiogrāmatu nopelns. Diemžēl šai sērijai nebūs izdevies trāpīt tik precīzi desmitniekā ar ierunātāja izvēli, bet arī pats grāmatas sižets nevienā brīdī pats par sevi nesāka izraisīt dižu līdzi jušanu kādam no tēliem.

10967

***

The Fiery Cross (Outlander #5) by Diana Gabaldon

Outlander sērijas piektā grāmata The Fiery Cross lielā mērā ir Džeimija un Klēras Freizeru, Briannas un Rodžera ikdienas dzīves turpinājums, kurā dramatiskos nolūkos ik pa brīdim notiek kaut kas vairāk asinsriti uzdzenošs nekā, ja tēli nebūtu daļa no vēsturiski romantiska romāna ar ceļošanas laikā elementiem. Ir 1771.gads un visi varoņi, kuri ir dzimuši 20.gadsimtā labi apzinās, ka nekur tālu aiz kalniem nav pilsoņu karš starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Nedaudz ziņkārības pēc  ielūkojos, kurš gads minēts sestās grāmatas aprakstā, lai pārsteigtu sevi ieraugot 1772. Pārsteigums vairāk no tā, ka bija jāsagatavojas gandrīz 1500lpp tik īsā laika posmā, un, pieminot lielo grāmatas apjomu, piefiksēji sevi domājot par +/- 700-800lpp garu grāmatu kā salīdzinoši īsu.

Iekš The Fiery Cross detektīvmomenti, kad kāds no kalpotājiem/vergiem tiek saindēts un nogalināts kāda cita svarīgāka kunga vietā, un ap to ievītie vairāk amatieriskie (no tēlu puses) izmeklēšanas centieni, vijas ar varoņu savstarpējām intrigām, romantiskām un cita veida attiecībām. Viens negatīvais aspekts, kas par tēliem no nākotnes šajā grāmatā izceļas (varbūt bija manāms arīdzan iepriekšējā), ir attieksmes maiņa attiecībā uz vergiem, kuru eksistence šķietami pieņemta par pašsaprotamu, un, kamēr bija vismaz simboliski noraidoša attieksme sērijas sākumā un mēģinājumi to mainīt, tad tagad reizēm līdzīgi citiem laika biedriem vergi šķita arī viņiem kļuvuši par mēbeli/instrumentu. Iespējams vien jāpaciešas līdz klausīšos sērijas turpinājumus.

Jāšaubās, vai tik lapaspušu apjomīgā sērijā lasītājs būtu nonācis līdz piektajai sērijas grāmatai, ja viņam tā nepatiktu, kur nu vēl neko par to nezinātu, lai sāktu šo lasīt, nezinot par pārējām. Ar to gribu pateikt, ka Outlander pieder pie sērijām, kuru liktu sēriju kategorijā, kuras vajadzētu lasīt pēc kārtas.

38672585._SY475_

***

The Fallen (Amos Decker #4) by David Baldacci

Pēc visa šī laika kopš atmiņuvīrs Dekers kopā ar bijušo žurnālist Aleksu strādā īpaši viņiem izveidotā īpašājā un speciāli viņiem izveidotajā vienībā, abi nav pazinuši vārda ‘’atvaļinājums’’ definīciju. Tādēļ, kad ne bez mazām pūlēm vairāk attiecībā uz Dekeru un ņemot vērā viņa neordināro personību un ar to saistītos talantus, zinot, ka darbs/vainīgo meklēšana pašlaik ir Dekera dzīves būtība, Aleksa viņu uzaicina ciemos pie māsas ģimenes uz kaut kādu tur mierīgu Baronville mazpilsētu.

Baronville jau pati par sevi nerada idilliskas dzīves iespaidu. Visur kur skaties var manīt aizgājušo laiku pārticību, kuru modernie ekonomiskie apstākļi mazpamazām pārvērš arvien skarbākā realitātē. Labi apmaksāts vai vispār algots darbs meklējams ar detektīva talantu. Nevarētu pilnībā apgalvot, ka nav uzņēmīgu cilvēku, kuri nedomātu kā paša spēkiem nopelnīt naudiņu dienišķajai maizītei, bet, kā Dekers un Aleksa tā atklās pilnā krāšņumā, tad ne visi izvēlas to godīgāko un mazāk asiņaino ceļu, lai to sasniegtu.

18900805

***

Prisoner of Heaven (Cemetery of Forgotten Books #3) by Carlos Ruiz Zafon

Prisoner of Heaven sniedz ieskaitu Semperes grāmatu veikala darbinieka (un ne tikai) Fermina Romero de Torres un nedaudz arīdzan Daniela Semperes pagātnē. Izrādās Fermina pagātnē bijuši krietni trauksmaināki un dzīvībai bīstamāki notikumi nekā varētu likt domāt viņa sākotnējais stāvoklis pirmajā Vēja Ēnas grāmatā.

Grāmatas maniere turpina būt līdzīga pirmajās divās sērijas grāmatās esošajai un vēsturiskais romāns mijās ar fantāzijas, mistērijas un droši vien vēl kādu citu žanru elementiem. Ja starp vienu un nākošo grāmatu tiek ievērots lielāks laika atstatums un šis tas no detaļām piemirstas, tad Prisoner of Heaven atmosfēra un audio grāmatas gadījumā arī ierunātājs ļauj tik un tā sajusties kā mājās attiecīgās sērijas kontekstā.

Šeit vēl pievienošu kāda cita lasītāja viedokli.

Carlos Ruiz Zafon – The Angel’s Game (Cemetery of Forgotten Books #2) (Audio book)

5196764

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Deivida Martina dzīve vienmēr vairāk vai mazāk ir bijusi saistīta ar grāmatām, bet tās diemžēl vai par  laimi ir bijušas lielā mērā vienīgais mierinājums skarbajā dzīvē, īpaši pēc tēva nāves/slepkavības jaunībā (māte pametusi abus). Arī karjeras ziņā kā žurnālistam ar sapņiem kļūt par diženu autoru Martinam viegli neiet, bet vismaz ir laipni draudzīgi kolēģi, vai ne? Tomēr, kad Martinam beidzot uzsmaida veiksme un viņa sacerēto pulp fiction krimiķi zem pseidonīma nevien izdot, bet tas arī iegūst popularitāti, atklājas kolēģu patiesās sejas, kuri ir vien tādi paši sapņotāji par kļūšanu par autoru, vien bez panākumiem. Seko sūdzības, kāds grib aiz spīta iegriezt un Martinam zūd darbs žurnālistikā, bet ir vismaz uz kā atbalstīties.

Saprotot, ka kaut arī pēc stila un atmosfēras The Angel’s Game ir līdzīgs Vēja Ēnai, tad dienas beigās abas tomēr nevajadzētu salīdzināt, jo kā skatos citu atsauksmēs daudziem šī ir sagādjājusi vilšanos. Enģeļa Spēle, ja tā varētu izteiktiesm, ir pat vēl īpatnējāka par pirmo sērijas grāmatu, ar kuru to saista vienīgi Semperes grāmatu veikals, kas var nodot vien papildus iemeslus, lai šo norakstītu kā neizdevušos.

Pats grāmatas stāstu ir sadalīts divos lielos un šķietami nesaistītos sižetos. Viena centrā ir mistērija ap Martina īrētās ēkas iepriekšējo īrnieku un viņa neparastos nāvi. Jo vairāk Martins rakņājas pa pagātnes pēdām, jo lielāku pretestību var sākt izjust no kāda, kas nevēlas, ka Martins bāztu savu degunu kur nevajag. Tikmēr otrs saistīts ar mazpazīstamu franču tautības izdevēju, kurš nez kādā veidā ir ne vien dzirdējis par tādu Deividu Martinu, bet par lielu summu ir gatavs nolīgt Martinu, lai viņš sacerētu jaunu reliģiju. Kā naudas summa, tā arī pasūtījuma darba būtībai vajadzētu likt ieskanēties vairākiem trauksmes signāliem Martina prātā, bet jau ja muļķim naudas par daudz, tak neies atteikties no tāda piedāvājuma.

Kā vienam tā otram sižetam sākums ir daudzsološs, bet līdz beigām palika drusku neizmantota potenciāla sajūta. Varbūt būtu iederējies vairāk šausmu žanra elementu piedevas, ne tikai psiholoģiskā mistērija un savdabīgs maģiskais reālisms. Ar to iztulkotu vienu epizodi, kuru nevar nepieminēt, kas būtu Deivida Martina diagnosticēšana ar vēzi galvas smadzenēs un šīs mirstamās kaites izārstēšanu, kas norit maģiskas operācijas viena grieziena ‘’čiks un gatavs’’ veidā, bet pēc tam autors par to vispār piemirst. Kādēļ kas tāds vispār bija nepieciešams grūti saprast. Atliek vien izliekties, ka nekā tamlīdzīga nav bijis, lai nesabojāto iespaidu par pārējo grāmatu.

Ar Enģeļa Spēli autoram nav izdevies notvert to pašu īpašo dzirksti kā ar Vēja Ēnu, bet, piedodot dažus sīkumus šur un tur, un nesalīdzinot pārāk ar to, grāmata var dot lasītprieku.