Scott Snyder, Stephen King, Rafael Albuquerque – American Vampire, Vol. 1 (American Vampire #1) and Vol. 2 (American Vampire #2)

7619398

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Divi stāsti divu meistarīgu autoru izpildījumā. Ja par šausmu žanra karali to daudzmaz droši varu bilst, tad Skotu Snaideru, kura vārds šķiet vairāk dzirdēts saistībā ar Betmenu, lasu pirmoreiz. Katrs no autoru stāstiem savā ziņā ir gan par nāves procesu un pārtapšanu vampīrā, gan šo konceptu nenoliedzamo salīdzinājumu ar amerikāņu dzīvesveidu, ko autori piemin kā priekšvārdā, tā pēcvārdā.

Skota Snaidera piedāvātais stāsts norisinās lielākoties 1920.tajos gados un ir par slavas kāro un Holivudas starmešu pievilināto Pearl Jones, kuras sapņi un skatījums uz pasauli vienā vakarā tiek sagrauti asins tumši sarkanajā nokrāsā. Pērle Džounsa tiek pārversta par vampīru, bet savu roku viņas īpašībās pieliek Skinner Sweet, padarot viņu par otro līdz šim zināmo jaunāko Amerikāņu vampīru sugas pārstāvi, kurus nenogalināsi ar saules gaismu vai kaut kādiem tur koka krustiem un uz ķiplokiem vispār nav vērts virsū skatīties.

Tomēr gods būt par pirmo šāda tipa vampīru, no kura baidās pat eiropas izcelsmes senie asinssūcēji, pienākas jau pieminētajam banku laupītājām Skinner Sweet, kuru spožajā dienas izceļ Stīvens Kings un kurš jau pirms kļūšanas par vampīru bija neatgriezeniski samaitāts. Abu autoru gadījumos stāstus lieliski papildina Rafael Albuquerque ilustrācijas.

Mežonīgie rietumi, trakie divdesmitie un dzīvību dodošo un gardo asiņu pilnie vienkāršie ļaudis pa vidu varas un ietekmes sadursmēm starp jaunā un vecā tipa vampīriem!

13227447

Vol2

Otrais Amerikāņu Vampīru sērijas krājums lasītāju vispirms aizved uz topošo grēku pilsētu Lasvegasu, kad lielais Hūvera dambis vēl pavisam nesen ir tikai ticis pabeigts, bet Skinner Sweet jau ir pamanījies iekotelēties, lai vairākiem tūkstošiem strādnieku piedāvātu dažnedažādas iespējas nopelnīto izterēt. Nav arīdzan nekāds pārsteigums mirklī, kad sāk parādīties līķi, tomēr ierastais aizdomās turamais, lai cik nešpetns būtu, var gadīties arī nebūt īstais ļaundaris šajā jautājumā.

Otrais krājumā iekļautais stāsts ir par Pērli Džounsu un viņas mirstīgā vīra Henrija dzīvi klusā un nomaļā lauku vidē, par bailēm par konstantajiem draudiem no citiem vampīriem, un gan par Pērles bažām reiz zaudēt Henriju, vai nevajadzētu viņu ‘’pārvērst’’, un tieši tāpat arī no Henrija puses. Tāda viesloma ir bijušajai Pērles draudzenei Hattie Hargrove, kura arī reiz loloja sapņus kļūt par slavenu aktrisi, bet pēc kļūšanas par vampīru glabā sevī rūgtas jūtas pret Pērli un dziļu vēlmi viņai atriebties.

Advertisements

Diana Gabaldon – Dragonfly in Amber (Outlander #2) (Audio book)

5364

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Priekš Svešzemnieces grāmatu sērijas (vai seriāla) superfaniem Dragonfly in Amber lasīšana var iesākties ar zināmu šoka devu (kā šeit), jo grāmatas ievadā Klēra 1968.gadā kopā ar 20 gadīgo meitu Briannu no ASV atgriežas Skotijā, lai noskaidrotu, ko vēsture stāsta par Džeimiju un viņa Lelibrokas ļaudīm, bet galvenokārt, lai meitai atklātu viņas bioloģiskā tēva patieso identitāti. Lai to paveiktu Klēra un Brianna dodas pie mācītāja audžudēla un vēsturnieka Rodžera Veikfīlda (ar patieso izcelsmi no MacKenzie klana), un kaut arī ‘’Svešzemniecē’’ nesastapt mīlestību no pirmā acu skatiena (un labi, ka tā), tomēr mājienus par neizbēgamo Rodžera un Briannas ceļu pa romantisko mīlas taku grūti palaist garām. Nebūt nevaru lepoties ar izmisuma pilnu reakciju uz romāna sākumu; pat nebūtu vilšanās, ja uz to būtu bijis fokuss šajā grāmatā.

Tomēr tā nebūt nenotiek, un romāns pamatā turpina no vietas, kur noslēdzās Outlander, kad Klēra un Džeimijs ir spiesti doties uz Franciju gan pašu drošības labad, gan, lai izmantotu nelielās Klēras priekšzināšanas par skotu klaniem postošo Culloden kauju un mēģinātu novērst neveiksmīgo sacelšanos pret Anglijas troni. Abiem nākas diendienā izmanīgi lavierēt izmanīgi pa aristokrātu aprindām un pie reizes atstāt iespaidu uz Francijas karali Luiju XV, lai pastāvētu pat nelielākā iespēja novērst katastrofu, un pie reizes netikt apsūdzētiem pretendenta prinča Čārlza Edvarda Stjuarta nodevībā. Interesantākais jaunais tēls šķita puika Fergus, kuru Džeimijs sākotnēji nolīgst, lai viņš uz laiku ‘’aizņemtos’’ Čārlza vēstules, bet maz pamazām kļūst sirdij tuvs gan Džeimijam, tā Klērai.

‘’Spāres dzintarā’’ vēsturiskās daļas kvalitāte nav cietusi gandrīz nekādus zaudējumus salīdzinoši ar sērijas atklājēju, un to pašu, neieslīgstot debatēs par dažu labu rīcību no Džeimija puses vai to, ka Klēra to pieņem, var teikt arī par romantisko pusi/Džeimija un Klēras attiecībām. Pat ja šis tas, kā Francijas karaļa iesaistīšanās romāna darbībā, ir tā patālāk no varbūtējo notikumu realitātes, tad Diānas Gabaldones valodas stils apvienojumā ar audio izpildījumu ātri vien ļauj to piemirst.

Šeit un šeit vēl arī citu lasītāju viedokļi. :)

Warren Ellis, Declan Shalvey, Jordie Bellaire – Injection, Vol.1 and Vol.2 (Injection #1-2)

25787656.jpg29584610

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Image Comics

Manas pārdomas

Piecu (dažādi pēc etniskās izcelsmes un ar atšķirīgu kultūru) cilvēku grupai, kur katrs ir apveltīts ar neparastu talantu, nosauktai par Cultural Cross-Contamination Unit jeb vienkārši CCCU reiz tika dots uzdevums ieslīgt prāta vētrā un padomāt par nākotni un tehnoloģiju attīstību. Beigu beigās viņi nonāk pie secinājuma, ka ne visai tālā nākotnē iestāsies garlaicīga stabilitāte ar ļoti lēnu vai vispār nekādu izaugsmi. Risinājums – dot mākslīgajam intelektam nelielu piešprici un apvienot to ar reāla cilvēka garu/spoku, cerot uz to labāko, ka kontrole pār to netiks izlaista no rokām! Uh, kā jau vienmēr, gribot to labāko, sanāk makten liela šmuce, kuru nu tagad gan kopīgiem spēkiem, gan katrs individuāli CCCU cenšas tikt galā.

No sākuma bija nedaudz neskaidri, kad ‘’tagadne’’ mijas ar atmiņu, jo atverot pirmā krājuma vāku, lasītājs uzreiz tiek iemests stāstā, un krājums pa lielam paiet reizē, lai iepazītos ar pasauli un tās varoņiem, un vienlaikus tas neļauj noplakt interesei par dīvaini intriģējošo un arīdzan drusku baiso Injection pasauli. Kā uz to šajā video norāda autors Warren Ellis, kam var piekrist, ka mēs faktiski dzīvojam zinātniskajā fantastikā, kur nopietni ziņu portāli publicē rakstus par zombiju zvaigznēm, un talantīgiem valodas meistariem atliek vien smelties ideju. : ) Zinātne apvienojumā ar pārdabisko visā tā krāšņumā arī mākslinieku

Otrais krājums principā seko līdzi detektīvam Vivek Headland (tā kā Šerloka Holmsa stilā, kurš saskata vissīkākās detaļas un likumsakarības), kuram dienā, kad klients ierodas sakarā ar pazudušu dēlu, no ierastā piegādātāja atsūta dēļa gaļas gabalu (bicepss, un starp citu pēc Viveka vārdiem ideāli sagatavots) ;traģiskāk, ka sieva mirusi nelaimes gadījumā vien sešas nedēļas pirms tam. Un sekojot pavedieniem pa pēdām, nav diži ko brīnīties, kad atklājas Injection pieliktais pirksts!

Cik var spriest pēc trešā krājuma vāka, tad sekojoši fokuss pāries uz Brigid Roth – guru visā, kas saistīts ar datoriem un elektroniku. Vēl no CCCU jāpiemin profesore Maria Kilbride, slepenā aģenta iemiesojums Simon Winters un ar burvju spējām sajaucamu Robin Morel, kura aspektā būtu interesanti uzzināt vairāk par The Otherworld un nešaubos redzēsim vairāk arī par viņa jauno darba vietu The Breaker’s Yard, kur līdz letālam notikumam strādājuši gan Robina māsa un māte, gan arī senči iepriekšējās paaudzēs. Šādu tradīciju Robins nedomā turpināt!

Stephen King – Under the Dome

6320534

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

Vienā jaukā oktobra dienā pāri Chester Mills(saīsināšu uz CM) pilsētiņ un tās tuvāko teritoriju nolaižas caurspīdīgs kupol, kas, neskaitot gaismu un skaņu, gandrīz neko citu nelaiž sev cauri, tādejādi padarītas CM iedzīvotājus par nosacītiem cietumniekiem ar ierobežotiem resursiem un par sava veida realitātes šovu pārējai pasaulei, bez iespējas pamest pilsētu un tās iemītniekus, lai nomainītu ainavu.

Jau ir pagājis zināms laiks kopš noslēdzās piecu sezonu ilgušais seriāls (skatījos reizē ar epizožu iznākšanu), un iemesls tādai aizkavei šķiet drīzāk meklējams grāmatas apjomā (kā nekā virs 1000lpp), nevis aiz bažām, ka seriāls, kurā citplanētiešu uzrašanās bija daudz manāmāka un vairāk no zila gaisa paņemta versija. Pat negribot sanāca gan salīdzināt, gan personāžus iztēloties pēc attiecīgajiem aktieriem, bet ir jau sākuma un tā līdz beigām ir pietiekami daudz atšķirību, lai varētu pa savam izbaudīt abus divus un nejusties, ka viens samaitekļotu otru.

Viens no galvenajiem labajiem tēliem ir Dale Barbara jeb pēc iesaukas Bārbijs, Irākas kara veterāns, kuru lielākā daļa CM iedzīvotāju par spīti vairāku mēnešu darbam vietējā ēstuvē kā pavāram joprojām uztver kā jauniņo iebraucēju, kādēļ CM otrajam priekšsēdētājam Lielajam Džimam (par viņu bik vēlāk) ir tik viegli noskaņot sabiedrību pret Bārbiju. Starp citu tieši pirms kupola uzrašanās Bārbijs bija ceļā prom no CM uz neatgriešanos, plus nesekmīgi centās nostopēt garām braucošu auto; notikums, kuru atsaukt prātā ar frāzi ‘’ja vien…’’. Turklāt iemesls pilsētas pamešanai ir nesena sakaušanās ar Lielā Džima dēlu Junioru un viņa draugiem, dodot liekus iemeslus, lai nonāktu Lielā Džima melnajā sarakstā, kas sevis labklājības vārdā nav neviena interesēs. Ja vēl Bārbijam pašam kā tādam ir līdera dotības, tad šajā jautājumā izvēles brīvība tiek atņemta brīdī, kad pats ASV prezidents nozīmē Bārbiju par galveno, ar kuru ārpasaule sazināsies ar CM, atjaunojot viņu armijā par pulkvedi un norīko pārņemt varu no pilsētas valdes.

Lieki būtu teikts, ka Lielais Džims un grāmatas galvenais ļaundaris (slīpēts politiķis, lietotu auto tirgotājs, ‘’narko’’ boss, kā arī liekulīgas reliģiozitātes kalngals), par to nav sajūsmā. Sliktākais priekš CM iedzīvotājiem, ka ar katru mirkli Džimam kupola esamība un rīcības brīvība, ko tas sniedz (jo ko gan kāds no ārpuses var viņam padarīt), patīk arvien vairāk. Meistarīgi tiek izmantots cilvēku apjukums un bailes no nezināmā, kas būs, lai ļaunprātīgi izmantotu vēlētāju uzticēto varu sava labuma gūšanai. Viņam aktuāls ir mērķis nevis sniegt palīdzību, bet uzurpēt pēc iespējas neierobežotāku varu un novākt no ceļu jebkuru, kurš ir pret viņu; turklāt pasargāti nav arīdzan vienā brīdi esoši ‘’draugi un sabiedrotie’’. Par cik idejiski grāmatu Kings jau mēģināja uzrakstīt 1976.gadā, tad šaubos vai nedaudz saskatāmā līdzība ar pašreizējo ASV prezidentu bija viņam prātā.

Pie vērā ņemamiem personāžiem būtu jāpieskaita arī avīzes redaktoru (un pārliecināta republikāne) Džūlija, ārsts Rastijs un jauniešu trio (Džo, Norija un Benijs), kuru stāsta līnija bez īpaši lielām drāmām un pārliekas romantizēšanas bija viens no interesantākajiem.

Kaut arī Under the Dome nav simtprocentīgs šausmu romāns, bet pārmest Kingam par šausmu uzdzenošu elementu trūkumu, vairāk tieši cilvēku rīcības ziņā, pārmest gan nevar. Pārsteidzošs ir temps, cik ātri viss CM sāk pasliktināties; nav vajadzīga pat nedēļa, lai cilvēki paši citiem un sev dzīvi padarītu par elli. Tikpat labi varu iedomāties mierīgu, sakarīgu pilsēteli ar prātā veseliem priekšsēdētājiem, kura, pielietojot veselo saprātu, varētu izvilkt ilgāk. Nenoliegšu, ka beigas Kings varēja tā nesasteigt, bet nav jau arī tā, ka tāds kupola izcelsmes variants netika pieminēts. Turklāt nešķita, ka Kings būtu licis uzsvaru uz šo aspektu; un pat ne uz to, uz kādu rīcību katrs ir spējīgs ekstremālos apstākļos, kā tas varētu šķist, bet, kā to pats autors uzsver šajos divos video – uz klimata pārmaiņām, jo lielā mērogā mēs visi dzīvojam zem kupola bez iespējām pamest šo planētu.

Allan Moore and Jacen Burrows – Providence Act 1 (Providence #1-4) un Neonomicon (Moore’s Cthulhu Mythos)

33163150.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Avatar Press

Manas pārdomas

Laikraksta The Herald komandai steidzami ir jāizdomā pietiekami sakarīga raksta ideja, lai aizpildītu negaidīti izņemtas reklāmas atstāto tukšo vietu. Rezultātā žurnālists (ar cerībām kļūt par rakstnieku) Robert Black tiek nosūtīts apciemot doktoru Alvarezu, kurš reiz publicējis eseju par Souls le Monde, pēc kuras pabeigšanas vairāki savstarpēji nepazīstami lasītāji salīdzinoši īsā laikā izdarījis pašnāvības.

Lai bez galvas lauzīšanas, kā nesamaitekļoties par krājumu un varētu drusku vairāk uzrakstīt, kā allaž paskatījos, ko saka citi lasītāji, un no šī video uzzināju par vienu no iedvesmas avotiem, kas pa ķēdītei ir ietekmējis radošus prātus – Robert W. Chambers īso stāstu kolekcija The Kings in Yellow. Tātad, pirmās nodaļas/izdevuma virsraksts ‘’The Yellow Sign’’ un The Herald sekretāre sajauc, domājot ka grāmatu sauc The Yellow Thing, nevis The Yellow King. Pats no Lovecraft daiļrades esmu lasījis tikai divus īsos stāstus ‘’The Statement of Randolph Carter’’ un ‘’The Picture in the House’’ (+ neko glaimojošu nav nācies par viņu dzirdēt), bet to, ka autors ir smēlies viņā idejas un mākslinieks, radot šausmu žanram cienīgu atmosfēru, to lieliski spējis pārnest uz attēliem, var skaidri pamanīt. Viss kopā Robertu iedvesmo ar galvu pa priekšu mesties truša alā, ķerties vērsim pie ragiem un pamest darbu, lai sāktu izpēti savai debijas grāmatai tagad un nevis kaut kad tālā nākotnē.

Interesants aspekts papildus komiksam bija ieraksti no galvenā varoņa dienasgrāmatas/piezīmēm, kur ierakstīt ašu ideju stāstam, lai nepiemirstas. Reizē kalpoja kā īss nodaļas kopsavilkums, gan arī sniedza papildus ieskatu, kad tēls atskatās un analizē dienā pieredzēto, kas varbūt nav attiecīgajā mirklī iekritis acīs. Papildus pluss, ka tas ticis izcelts šī izdevuma vākā, kā arī nosacītā atsaucē uz rakstniekiem, kas ir izmantojuši šādu Commonplace book variantu ideju piefiksēšanai.

**

11036352

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Avatar Press

Manas pārdomas

Pirms Neonomicon(2010) četrām nodaļām, kura beigas likās prasāmies pēc turpinājuma, bet vismaz Goodreads neatradu, ka būtu gaidāms kaut kas, ir 2003.gadā izdotais The Courtyard. Par cik notikumi risinās pirms Neonomicon (bet pēc Providence), tad visai patīkami, ka ir pievienots klāt arī prīkvels.

The Courtyard galvenais varonis FIB detektīvs Aldo Sax izmeklē saistību starp trim dažādām un viens otram nepazīstamiem slepkavām, kuru pastrādāto slepkavību veids ir identisks. Aldo šķiet daudz pieredzējis profesionālis, bet pat Aldo bagātā prakse nespēj viņu pasargāt no vainīgo ietekmes varas. Šis divu nodaļu stāsts izteikti izceļ sava žanra priekšrocības, kad jāpiekrīt teicienam, ka reizēm attēls ir vairāk kā tūkstoš vārdu vērts. Lielas uzslavas māksliniekam Jacen Burrows, jo grūti iedomāties, kā to pašu varētu pateikt vārdiem.

Tālāk Neonomicon kādu gadu vēlāk divi citi FIB aģenti Gordon Lamper un Merril Brears izmeklē, kas tad īsti notika ar Aldo un sekojoši iepriekš pastrādātajām slepkavībām. Cerams šajā video redzamais pirmās nodaļas pārskats pārliecinās, ka šis komikss ir tā vērts, bet var piekrist, ka kaut ko tik dīvainu (labā nozīmē) ilgi nav nācies redzēt. Šeit cits lasītājs dalās sajūsmā gan par Courtyard un Neonomicon, gan arī par Providence.

Aaron Mahnke – The World of Lore, Volume 1: Monstrous Creatures

35534639

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Wildfire

Manas pārdomas

Monstrous Creatures ir tās autora Aaron Mahnke radītā podkāsta Lore fizisks epizožu apkopojums par dažādiem tumsā ložņājošiem briesmoņiem un mošķiem, kuriem, kā par brīnumu, liela daļa cilvēku tic vēl joprojām Laikam jau nevajadzētu justies tik pārsteigtam, ka cilvēku vēlme ticēt kaut kā pārdabiska eksistencei arī 21.gadsimtā nav mazinājusies, ja pašam atliek tikai paskatīties pa dzīvokļa logu, lai ieraudzītu baznīcu.

Pirmais krājums sevī ietver vēlā vakarā ap nometnes ugunskuru stāstāmus stāstu par apsēstām lellēm, radībām ar milzu spārniem un sarkani spīdošām acīm, nolādētiem kuģiem un mājokļiem, kā arī par elfiem, gremliniem, leprikoniem, vendigo un vēl visu ko. Patiesi reāli stāsti, kuri noteikti ir iedvesmojuši ne vienu vien autoru un režisoru, kā nekā filmas ‘’balstītas uz patiesiem notikumiem’’ domājams netrūkst.

No vienas puses prieks, par cik katru podkāsta epizodi esmu klausījies tikai vienu reizi, kas ļauj atsaukt atmiņā piemirstus īsākus vai ne tik spilgtus stāstus, bet vienlaikus ir arīdzan neliela vilšanās, jo grāmatā neatrast oriģināla materiāla, kas jau nebūtu izskanējis audio formāta pirms tam. Tas tomēr nenozīmē ka es nožēlotu grāmatas iegādi vai negaidītu otro krājumu, ja jau ir numerācija. Monstrous Creatures var kalpot kā lielisks papildus materiāls gan tiem, kas jau zina par podkāsta eksistenci, gan, cerams, ar burvīgo vāku un arī ilustrācijām spēs piesaistīt uzmanību un radīt jaunus fanus.

Zemāk gandrīz visu apakšnodaļu saraksts ar linkiem uz attiecīgajām epizodēm:

Joseph Fink, Jeffrey Cranor – It Devours! (Welcome to Night Vale novels #2)

34523006.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Perennial

Manas pārdomas

Night Vale ir visai neievērojama ASV mazpilsēta, kurā viss dīvainais, ko vien varam iedomāties un jebkura konspirācijas teorija var būt un ir daļa no tās neparasto iedzīvotāju ikdienas, kuru grāmatas formātā jau varējām nedaudz iepazīt gadu iepriekš ar Welcome to Night Vale. Pārliecināt kādu, kurš ir palicis dzīvs pēc bibliotēkas apmeklējuma, bez brīvas izvēles atzīst visu varenā Glow Cloud (all hail) spēku vai katru dienu ir spējīgs sadzīvot ar bezsejaino, veco kundzīti ( kura dzīvo katrā no mūsu mājām, bet nespēj sadūšoties, lai varam viņu skatīt pilnā apjomā, velns parāvis!), par tik acīmredzami neiespējama izdomājuma eksistenci kā kalni nav pat vērts. Labu veiksmi, ja nu kas…

Tieši mūsu (lasītāju) ‘’normālā’’ pasaule Night Vale iemītniekos varētu ieviest vislielākās bailes un šausmas. Starp tiem jau labu laiku ir Karloss – pats labākais, burvīgākais un skaistākais zinātnieks visā plašajā pasaulē. Jābrīdina gan, ka viņam jau ir dzīves biedrs – neviens cits, kā pilsētas radio moderators Sesils Pālmers. Kopš mirkļa, kad Karloss atgriezās pēc gada piespiedu prombūtnes (lai cik neticami tas izklausītos, jo pamest pilsētu ar jebkādu transportu ir praktiski neiespējami), viņš nav spējis aizmirst citpasaulē/otherworld pavadītos desmit gadus bez ūdens un pārtikas. (Kā to apliecinās Karlosa šībrīža galvenā asistente Nilanjana Sikdar, tad laika ritējums nav tik lineārs, kādu vairums no mums to piedzīvo.) Tādēļ kopīgiem spēkiem, bet lielākoties katrs pa savai metodei un par spīti pilsētas domes un noslēpumainās, bet vienlaikus draudīgās aģentūras pretestībai, viņi ķeras klāt mājas izpētei, kura izskatās, ka eksistē, jo ir taču pat ļoti loģiski, ja starp divām vienādām mājām eksistētu vēl viena, bet patiesībā tur nemaz neatrodas, lai noskaidrotu, kas no Citpasaules apdraud Night Vale eksistenci!

Nilanjanas, kura pilsētā ir nodzīvojusi tikai četrus gadus (vismaz viņai tā šķiet), un joprojām jūtas kā jaunpienācēja (nevainosim šeit draudzīgos un labu vēlošos ‘’Interloper!’’ izsaucienus), pieeja problēmsituācijas risinājuma meklējumos brīžiem visai tālu novirzās no striktajiem zinātnes principiem, kad reliģiskā kustība Joyous Congregation un tās Smaidošais Dievs (burtiski milzu daudzkājis no citpasaules) kļūst par galvenajiem aizdomās turamajiem.

Personīgi nebūtu ne mazāko iebildumu, ja papildus lieliskajam podkāstam (pa radio šonedēļ saklausīju drausmīgo latviskojumu aplāde) reizi gadā iznāktu arī grāmata. Pats labākais, ka gan pirms pirmās, gan šīs grāmatas lasīšanas vari nemaz nebūt dzirdējis, kas tā tāda Night Vale vispār ir, tomēr zināms konteksts, protams, nenāk par ļaunu. Kā arī It Devours!  un Welcome to Night Vale nav savā starpā saistītas, izņemot ar vietu un tēliem, tomēr gribētos teikt, ka mazāk pievēršoties pasaules uzbūvei un noteikumiem, ir vēl vairāk domāta podkāsta faniem.

Neliels video un audio ieskats grāmatā šeit un šeit.

Jasper Fforde – The Well of Lost Plots (Thursday Next #3) (Audio book)

27001

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HighBridge Audio

Manas pārdomas

Dzīve starp izdomātiem tēliem jaunajai un uzlecošajai Jurisfiction aģentūras zvaigznei Ceturdienai ne mirkli neļauj atvilkt elpu. Cīņa par varu un ietekmi tā noslogo viņas dienaskārtību, ka vīra Landen reaktualizācija, kuru no realitātes izdzēsa, izmainot kritisku pagātnes notikumu, Goliath ieroču firma, paliek otrajā plānā. Līdz brīdim, kad tam varēs pievērst pilnu uzmanību, svarīgākais ir pieveikt pašas prātā un atmiņā iestrēgušo pirmās grāmatas The Eyre Affair ļaundara radinieci, neaizmirst vīru un gaidāmā bērniņa tēvu kā tādu, laika rituma inertais spēks ir vērā ņemams. Šajā ziņā jāpiemin Ceturdienas šerpā vecmāmiņa, un, kamēr citi radinieki kā onkulis un uz trakā zinātnieka tipāžu tendētais Maikrofts ir kaut kur nozudis, Granny Next ir ļauts izpausties pilnā krāšņumā!

Daiļliteratūras pasauli ar vēja spārniem pārlido ziņa par jaunāko grāmatu formāta izgudrojumu UltraWord, kurai tās lobētāji devuši moto – ‘’The ultimate reading experience!’’. Pasakaini labumi tiek piesolīti ne tikai lasītāju pusei, kas, ja vien lasītāju skaits nav izteikti zems, liek jautāt par šīs pasaules iedzīvotāju kopskaitu, bet arī ikvienam tēlam sākot no maznozīmīgākajiem fona tēliem ar labi ja kādu sakāmo vai vienkāršu bērnu skaitāmpantu iemītniekiem un beidzot ar slavenāko klasiku galveno lomu varoņiem. Skaļāk par skaļu tiek skandēts, ka neviens netikšot atstāts novārtā.

Tomēr, kā to atklāj Ceturtdiena un viņas tiešā priekšniece Miss Havisham, ja kaut kas izklausās pārlieku labi, lai atbilstu patiesībai, der ieskatīties rūpīgāk un pārbaudīt vai tā tiešām ir. Trakākais, ka UltraWord izstrādātāji ir ieguldījuši pārāk daudz jaunās sistēmas izveidošanā, lai tagad bez ierunām tāpat vien atkāptos. Viņu skatījumā ieguvumi, no kuriem daudziem ir personīgs raksturs, krietni pārsniedz jebkādas nepilnības, kādēļ viņi nekautrējas rīkoties radikāli. ‘’Pa labam’’ uzpērkot atbalstu un atteikuma gadījumā arī sniegties slepkavību virzienā.

Par grāmatas galveno sižetu tas tā kā arī būtu +/- viss, bet pirms pielikt pēdējo punktu, gribētos pieminēt zudušo sižetu akai, kā varētu tulkot romāna nosaukumu. Kaut arī Ceturtdienai nav svešas nāves briesmas un pret viņu vērsti slepkavību mēģinājumi, jautrību uzlabo tādi kā Ceturdienas ‘’adoptēti’’ tēlu izejmateriāli jeb generics, dodama tiem (amizantus) vārdus Ibb un Obb (bet nevajadzētu pieņemt, ka tas ir akmenī iekalts :D), un apmācot viņus par katram cilvēkam pašsaprotamām lietām kā zemteksts un konteksts. Citādi kā interesanta ideja šķita pašu daiļliteratūras tēlu rīkotā ikgadējā balva. Vienīgais mīnuss, ka balsotāji šķiet ir smagi nosvērušies par labu klasiskām vai arī Jasper Fforde vienkārši nevēlējās sabērt tekstu ar pašizdomātiem ‘’svaigajiem izdevumiem’’ un neeksistējošiem autoriem.

Sandman: The Dream Hunters & The Sandman: Endless Nights by Neil Gaiman

781097321838936.jpg

Nīla Geimena un P. Craig Russel kopdarbs pie Sandman: The Dream Hunters ir ar rietumu pasaules skatījumu un idejām apstrādāta japāņu izcelsmes leģenda/mīts/pasaka par negaidītu iznākumu derībām starp lapsu (viņa) un āpsi (viņš) par to, kuram izdosies pierunāt vientuļu mūku pamest templi un lauksaimniecībai derīgo zemi ap to, lai nomainītu drēgnās migas pret daudzkārt jaukāku mitekli. Ne viens, ne otrs no kustoņiem nebija rēķinājušies, ka viņu centieni maskējoties un piesolot lielas bagātības neatstās uz pieticīgo mūku ne mazāko iespaidu, bet vēl jo mazāk viltīgā lapsa varēja domāt, ka pati iekritīs mīlestības slazdā. Tikmēr netālu dzīvo turīgs vīrs vārdā Onmyoji, kuram ir tā laime dzīvot kopā ar sievu un konkubīni, kuras savā starpā neķildojas, tomēr nekas viņa sirdī nespēj radīt mieru un apmierinātību ar esošo. Viens skatījums uz šo komiksu būtu divu galēji atšķirīgu vērtību un dzīves filozofiju sadursme, bet vienlaikus The Dream Hunters ir beznosacījumu mīlas stāsts starp lapsu ar spējām pārvērsties daiļā sievietē un mūku, kuram, lai sasniegtu pilnu laimi, nav nepieciešams diži daudz.

17671912

Katra Endless Nights nodaļa ir veltīta kādam no nelielās Mūžīgo ģimenes. Sākot ar Nāvi, kura pierāda, ka pat grāfs, kuram 18.gs ir bijis pa spēkam radīt laika burbuli, tādejādi pasargājot gan sevi, gan pieaicinātos viesus, nav lemts izbēgt no viņas tvēriena. Bet vēl interesantāks šķita stāsta ‘’tagadnes’’ momenti ar tūristu Venēcijā, kuram bērnībā bija tas gods bez letālām sekām sastapt un pat pārmīt pāris vārdus ar Nāvi.

Krājums dod nelielu ieskatu par katru Mūžīgo ļaujot lasītājam skatīt mirkļus, kuriem citkārt lielajā The Sandman sērijā vienkārši nav laika pievērsties. Iekārei veltītā nodaļa ir gan par lielo mīlestību, gan varaskāri, kā arī par prastu dziņu pēc miesas. Sapnis savā nodaļā piedzīvo kārtējo vilšanos mīlas frontē, bet vēl fascinējošāk šķita sastapt Delīriju mazotnē, kad viņu vēl varēja saukt par Delight.

Tikmēr Iznīcība uz laiku pieliek roku nākotnes artefaktu arheoloģiskajos izrakumos, bet Liktenis turpina nebeidzamo pastaigu pa savu dārza labirintu, neizlaižot no rokām grāmatu, kurā sarakstīts viss par visu un visiem, par visu kas ir bijis, ir un būs. Nodaļa bez košām ilustrācijām vai galvu reibinošiem notikumiem, bet kā reizi vēlreiz izdevies krājuma noslēgums. :)

Neil Gaiman, Michael Zulli, Jon J. Muth, Mikal Gilmore, Charles Vess – The Sandman, Vol.10: The Wake (The Sandman #10)

13533747

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vertigo

Manas pārdomas

Morfejs jeb Sapnis ir miris pēc nežēlīgas cīņas ar trim fūrijām un gan radinieki un Sapņa pasaules iemītnieki, kā arī visi pārējie ir zināmā šokā. The Wake atspoguļo visu bēru procesu, un kaut arī uzreiz dzimst jauns Sapnis (cikls nepārtrūkst, bet tā vietā pārtrūkst konkrētās personības dzīves stīga), jo kā gan var nogalināt idejas un darbības fizisku konceptu. Tomēr sēras tik un tā ikvienam ir patiesas, sāp par zaudējumu vienalga, kādi būtu pretargumenti. Pat ja Sapnis nu jau atšķirīgā raksturā, no vienas puses ar visām iepriekšējām atmiņām, bet vienlaikus arī bez iepriekšējas pieredzes savā amatā, Morfeja nāve ir sajūtama visapkārt un katrs pārdzīvo atšķirīgi.

Pat ja tas šobrīd guļ kaut kur dziļi, dziļi atmiņu krātuvju tālākajos plauktos, atliek varbūt tik ļoti uz to nekoncentrēties, lai katrs no mums arī atcerētos Morfeja bēres, jo apmeklēja tās pilnībā ikviens zemieties. Tas pats arī attiecas uz dažādākajiem mazākas un lielākas nozīmības tēliem, kuriem ir bijis tas gods pavīdēt starp The Sandman lapaspusēm, un līdzīgi kā devītajā krājumā, The Wake ļauj atsaukt atmiņā daudzus no tiem. Kā vienu no tiem gribētos izcelt vairāk kā sešus gadsimtus veco Robert Gadling, kura garās dzīves noslēpums nav nekāda slepenā recepte – viņš vienkārši atsakās mirt. :D Pat pēc Morfeja bērēm, kad viņam to piedāvā Morfeja māsa Nāve.

Katrs sēras, sirdssāpes un tuva cilvēka aiziešanu pārdzīvo citādāk, un visinteresantākais, smaidu raisošākais un saistošākais šķita tas, kā Sapņa krauklis Metjū no pilnīgas atteikšanās aprast ar jauno situāciju, iziešanu cauri visām sērošanas stadijām un rezultāta galapunktu, kad jau viņš uzņemas šefību pār jauno Sapni, dodot viņam padomus šur un tur. :)

Ja neskaita pēdējos divus komiksus Exiles un The Tempest, tad The Wake ir The Sandman sērijas noslēgumam nebūtu ko pielikt vai atņemt. Nīla Geimena teksts un Michael Zulli ilustrāciju kopdarba rezultātā radītais noskaņojums ar Morfeja bērēm burtiski kļūst par atvadīšanas gan no Sapņa, gan no viņa pasaules un sērijas; reizē sajūta, ka atvadās viņi no pašu radītās pasaules, un reizē arī no lasītāja un sērijas fana. Labi, ka man vēl ir divi krājumi, ar kuriem pagarināt personīgo atvadu periodu.