Mo Hayder – Birdman (Jack Caffery #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Klasisks ierindas kriminālromāns ne tajā labākajā nozīmē.

Galvenais varonis detektīvs Jack Caffrey – tēls ar vairāk par dažām personīgajām pagātnes problēmām, kuras netraucē veiksmīgi atrisināt izmeklēšanu. To nenovēršamā sasaistīšana ar tagadnes stāsta sižetu nešķita tā pati veiksmīgākā Nav tik traki, ka nāktos brīnīties, kā šis tēls spēj no rīta piecelties atrast, teiksim, zeķes bez caurumiem vai nenosisties no rīta braukdams uz darbu, kur nu vēl atrisināt smagu kriminālizmeklēšanu, bet pietrūka kas vairāk par pliku skandināviskā detektīva tipu, kurš tas un vēl vairāk nav šķērslis labai karjerai.

Ļaundaris/Slepkava, kurš raksturojumā netiek tālāk par stereotipisko izcelsmes stāstu ar grūtu bērnību, sliktu audzināšanu un bezatbildīgu māti (bioloģiskais tēvs pametis viņus). Psiholoģiskās problēmas un vardarbība, kas aizsākas ar bezpalīdzīgu dzīvnieku mocīšanu, gadiem ejot uz priekšu paslikitinās līdz neatgriezeniskai robežai, kad izjūk attiecības ar stiprām un vairāk vienpusējām jūtām no viņa puses. Varbūt interesantākais aspekts ir sliktā tēla pielāgošanās pēc negaidītas noziegumu partnera nāves, kad jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem, kā atrast upuri, ko ar to tālāk iesākt, un tam nenovēršamā krišana likumsargu rokās.

Tālāk par virspusēju tēlu uzbūvi nesanāk tikt un arī sižets vai kulminācijas punkts un tā atrisinājums nav nekas elpu aizgrābjošs. Birdman iespaidā neķeršos klāt tik drīz sērijas turpinājumam The Treatment.

Douglas Preston, Lincoln Child – The Cabinet of Curiosities (Pendergast #3, Nora Kelley #0.5) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Sižets par un ap Muzeja Briesmoni un īpašu, retu augu, kuru apēdot cilvēks tiek pārvēst ķirzakveidīgā monstrā līdz nepazīšanai, ko paveic auga šķiedrās esošs vīruss, ir izsmelts, bet tas nenozīmē, ka Ņūorleānas FIB aģentam Pendergastam aptrūktos pārdabiska rakstura lietas, kuras izmeklēt.

Dziļi Manhetenes pazemes līkločos tiek atrasts šokējošu, senu, vairāk nekā pirms simts gadu paveiktu slepkavību pierādījumu paliekas. Upuru skaits ir tik liels, ka visai iespējami šis ir nozīmīgs atklājums, pagrieziena punkts amerikāņu sērijveida slepkavu vēsturē. Ne mazāk sensacionāla ir vēsturiskās slepkavas motivācija savai rīcībai, kurš bija ieņēmis galvā, ka tādejādi būtu kaut kādā veidā iespējams atrast veidu, ka paildzināt savu mūžu vismaz par kādu gadsimtu vai diviem.

Protams, sensāciju alkstošais žurnālists un grāmatu autors William Smithback nav tālu jāmeklē, nav divreiz jāmeklē motivācija, lai iesaistītos šādā potenciālā zelta bedrē, ja nu no tā izriet kaut vai vēsturiska true crime grāmata. Smithback ir no tiem autoriem, kuriem vairāk rūp pārdoto grāmatu eksemplāru vai laikrastu skaits, un tādēļ no skaļāks virsraksts var sanākt, jo labāk.

Trešajā sērijas grāmatā The Cabinet of Curiosities nāk klāt arī pa dažam labam jaunam tēlam klāt. Par dažiem nekas labs nav sakāms. Tā vien šķiet katrā grāmatā jabūt vismaz vienam ignorantam, ja ne pat stulbam policistam/detektīvam. Ja pirmajās divās tie bija Coffey (#1) un Jack Waxie (#2), tad šoreiz par tādu lemts būt Anthony Fairhaven. Tikpat labi tēlam vārds varētu nemainīties, jo principā varoņi neatšķiras viens no otra un ir viendimensionāli un izpilda tiem atvēlēto lomu, lai būtu kāds nekompetents tēls likumsargu pusē.

Tikmēr kā viešņa šajā sērijā, varbūt arī kādā turpmākā Pendergast sērijas grāmatā, ir arheoloģo Nora Kellija; pēc #0.5 klasifikācijas spriežu, ka šis varētu būt nosacīts viņas sērijas prīkvels. Krietni niansētāks tēls, bet galvenā skatuves loma tik un tā atvēlēta tā teikt sērijas īpašniekam Aloysius X.L. Pendergast. Interesanti, ka citi tēli gan jaunie, gan iepriekšējās divās redzētie, neviens nezina Pendergasta vārdu, arī pats Pendergasts ir visai piesardzīgs un patur šāda tipa informāciju pie sevis. Drusku lasītājam tiek atklāts no Pendergasta personīgās dzīves, pagātnes, kas sērijai turpinoties ir pat pašsaprotami, bet arī šajā aspektā autori ietur tēla stila un pārāk daudz neatklāj.

Varbūt varētu atrast kritiku sižeta ticamības jautājumā vai pārdabiska trillera klišejiskumā, vai grāmatu formuliskajā dabā, bet nevar noliegt, ka autori pieprot savu arodu un rada izklaidējošus stāstus, ja šāda tipa literatūra iet pie sirds.

Otto Penzler – The Big Book of Rogues and Villains

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Vintage Crime/Black Lizard

Manas pārdomas

Pirms jau laba laiciņa rekomendāciju iespaidā iegādājos vairākas Otto Penzler rediģētus tematiskus īso stāstu krājumus, bet iespējams katras grāmatas apjoma dēļ, plus, ka teju visa grāmata, izņemot ievada vārdi par katru autoru, ir divās kolonnās, atturēja mani pieķerties ātrāk.

Villains nebūtu sarežģīti iztulkot kā ļaundarus, kurus visvieglāk zem šī apzīmējuma ļauj iekļaut slepkavību pastrādāšanas fakts, toties Rogue savus noziegumus pastrādā, izvairoties no šādas rīcības. Šarms, ātra izdoma un spēja ar muti/ar vārdiem izkļūt no piņķerīgas situācijas ar visu lomu ir galvenie viņu ieroči Personīgi nenāk prātā tāds viens visiem  (zagļiem, krāpniekiem u.c.) atbilstošs tulkojums. Domājams blēdis būtu gana precīzs un akurāts.

Stāsti sakārtoti vēsturiskā secībā un pa kategorijām sākot ar The Victorians un pats pirmais stāsts At the Edge of the Crater by L.T. Meade un Robert Eustace ir izvēlēts pareizi. Klasisks detektīva stāsts, mūsdienu gaumei drusku par vieglu labajam varonim detektīvam viss izdodas , bet citādi nav nekādu citu sarežģījumu, piemēram, agrīnāka angļu valoda vai atšķirīgs izteikšanās stils. Arī turpinājums par krāpniecisku gaišreģi iekš The Episode of Mexican Seer by Grant Allennav sliktāks, bet sliktākie The Victorians kateogrijā iekļautie stāsti šķita tieši Dracula Guest by Bram Stoker, kurā Drakula kā tēls nemaz nedarbojas, bet tiek pieminēts vien pašās stāsta beigās, un The Ides of March by E.W. Hornung, kas nebija nemaz tik slikts, bet vairāk radīja ievada iespaidu, varbūt savā laikā laikrastā serializēts, bet atsevišķi un pats par sevi bez kārtīga atrisinājuma liek vēlēties pēc kā vairāk.

Turpinājums ar 19.gadsimta amerikāņiem likās visvājākā kategorija visā grāmatā, kur ne viens no trim stāstiem neizcēlās ar neko vērā ņemamu. Ja nu vienīgi Džeka Londona Moon Facestāsts, kura skatpunkta tēlam tik ļoti riebjas John Claverhouse nenokaujamais optimisms, ka tas kļūst par pietiekamu iemeslu slepkavībai, kam gan manā skatījumā stāsta beigās tiek dota daudz labāka alternatīva motivācija.

The Edwardians nedaudz pārklājas ar Viktoriāņu laiku autoru ziņā un arī stāsta maniere radikāli neatšķiras. Blēži un krāpnieki ir ar nekomplicētu motivāciju un nereti būt modernam Robinam Hudam un ar savām kriminālajām gaitām palīdz tiem, kuriem dzīvē klājies grūtāk un kuriem cerību sagaidīt palīdzību no valsts ir mazas (un nelielu procentu no nolaupītā paturēt sev tīri, lai izdzīvotu). Iekrita acīs, cik daudz seifu uzlauzēju manāmi krājumā iekļautajos stāstsos. Interesanti, kā laiki mainās, kā rodoties jaunām pret-zagļu tehnoloģijām/sistēmām, noziedzinieku izdoma iet līdzi, un piezogas jautājumi, vai šodien šāta tipa tēli arī iegūtu popularitāti.  Pozitīvā zīmē izceļams šķita The Mysterious Railways Passenger by Maurice Leblanc, kurā galvenais varonis Arsene Lupin bēgdams ar vilcienu no policijas nokļūst neapskaužamā situācijā, lai citi pasažieri viņu neatpazītu (ģīmetne ir pabijusi laikrastos), kas nemaz nav tik viegli, ja vilcienu staciju u.c. darbinieki ir informēti. Tikmēr par An Unposted Letter by Newton McTavishbija jautājums par Otto Penzler motivāciju un iemesliem to iekļaut krājumā. Ne sižets, ne proza, ne kaut kas cits uzslavējams. Pat ievadvārdi par kanādiešu autoru vairāk slavē viņu kā mākslas kritiķi un vēsturnieku.

Prieks, ka agrīnā 20.gadsimta amerikāņiem stāstu kvalitātē ir veicies labāk par tautiešiem 19.gadsimta kategorijā. Varbūt jāpasakas vairāk Otto vērīgajai acij šajā laika posmā, vai krietni lielākam iekļauto stāstu skaitam, bet salīdzinoši ar 19.gadsimta amerikāņiem bija jūtami lielāks. Tēli detalizēti, labāk izstrādātas motivācijas attiecīgai rīcībai un sižets biežāk nu jau ir ar izdomu un atrisinājumu, kas patīkami mēdz pārsteigt. Pozitīvi izceļami The Gray Seal by Frank L. Packard, The Eye of the Countess Gerda by May Edginton un The Willow Walk by Sinclair Lewis, kurā galvenais varonis pēc pastrādā (bankas laupītājs) nodzīvo vairāk nekā gadu tikpat kā neko no nozagtā neiztērēdams. Pat ja likumsargi viņu nav notvēruši, tad varētu teikt, ka viņš pats sevi ir zināmā mērā ieslodzīcijis sava veida cietumā.

Turpinājumā Between the World Wars kompozīcija šķita jau krietni labākā, tikai viens vai divi stāsti ar jūtami vājāku sniegumu. Kā atmiņā paliekošus gribētos izcelt Four Square Jane by Edgar Wallace¸ no kura pirms tam esmu lasījis vien Four Just Men sēriju, Footseps of Fear by Vincent Starrett, kurā ļaundaris Dr. B. Edward Loxley pēc sievas noslepkavošanas vairākas nedēļas ir veiksmīgi slēpies no policijas, bet īsā laika periodā manīdams vairākas pazīstamas personas uzkurina viņa paranoju, kas tā teikt pārsprāgst, kad pie viņa ar pavisam citiem jautājumiem ierodas detektīvi, bet uztraukums un paranoja no Lokslija puses ir tik liela, ka viņš pats ir sava gala vaininieks. Pozitīvi varētu pieminēt vēl vairākus stāstus un autorus, bet tad ar dažiem izņēmumiem sanāktu uzskaitīt gandrīz visus. Nu labīīī – The Fifteen Murderers by Ben Hecht, kurā 15 dažādu specialitāšu ārsti izveidojuši konfidenciālu klubu, kurā viens otram grēksūdzes veidā var atzīties par pacientiem, kuru ārstēšana aiz neuzmanības, nezināšanas vai kāda cita iemesla dēļ izvērtusies ar letālu iznākumu. Paturot atmiņā, ka laiks, kad cilvēki varēja nomirt no kaut kā tik banāla kā saaukstēšanās vai nelaimīgi uzkāpjot, piemēram, uz sarūsējušas naglas, jo nebija antibiotiku, tad varbūt jautājumzīme klasificējot varoņus kā Rogue ir pat ļoti pamatota.

Pulp Era, kaut arī ne eksluzīvi tai, laikam var izcelties ar sliktā varoņa kategoriju Yellow Perril, kurus mūsdienās nebūtu iespējams publicēt, kuros sliktie tēli vienmēr ir ar aziātisku izcelsmi, kā tas ir ar The Mystery of the Golden Skull by Donal E. Keyhole un The Copper Bowl by George Fielding Eliot, un attiecīgi Dr Yen Sin un Yuan Li tēliem, kuri, protam, pārvalda kriminālas organizācijas, bet vairāk ir kā sliktie drīzāk savas izcelsmes pēc. Citādāk, saprotot, ka šodien 21.gadsimtā mēs atpazīstam, ka tā nav labi, tad paši stāsti ir baudāmi un lasāmi. Pozitīvāk izceļami ir After-Diner Story by William Irish, kurā tēvs (labi situēts) neordinārā veidā atriebj dēla slepkavību, un We Are All Dead by Bruno Fischer. Stāsts ar rūgtu pēcgaršu (labā nozīmē), stāsts bez uzvarētājiem un ieguvējiem. Sižets par atriebību, kura galu galā atstāj vēl lielāku tukšuma sajūtu un nesniedz gaidīto gandarījumu.

Kas visvairāk izbrīnīja par Post World War II kategoriju un par ko visvairāk manā skatījumā atbildība gulstas uz krājuma sastādītāju Otto Penzler attiecībā autora Erle Stanley Gardner četriem iekļautajiem stāstiem, kuri pirmoreiz publicēti 1927.g., 1930.g. (2x) un 1932.gadā – neviens neatbilst kategorizācijai. Par pašiem stāstiem sliktus vārdus nevarētu teikt, bet manā skatījumā lasīšanu drusku pabojāja jautājumi, kāpēc šie stāsti nav zem citas rubrikas, bet gan pie pēc Otrā pasaules kara kateogrijas. Bez konkurences vislabākais stāsts starp šiem šķita Sweet Music by Robert L. Fish.

Iespējams The Moderns kategorijas stāstu sižetu maniere, tēlu raksturojums un biežāk sastopama daudzpusība vai vienkārši viss kopā veido kaut ko tādu, kas ir pazīstamāks un biežāk kaut kas līdzīgs ir lasīts, bet tikai par vienu stāstu Boudin Noir by R.T. Lawton, kurš vienīgais bija vēsturiskais īsais stāsts no visiem, bija tāda kā meh reakcija. Interesanti, ka pārliecinoši vairākumā šajos stāstos bija ļaundari kā profesionāli algoti slepkavas, retāk advokāti, kuri neskatās tik skrupolizi uz pielietotajām metodēm, lai tiesā iegūtu attaisnojošu spriedumu savam klientam, kas laikam arī saprotams un tāda tipa blēžu tēlu kā agrāk būtu mazāk ticami, ja vien stāsts nav vēsturisks vai darbība nenoris vismaz pirms-interneta un mobilo telefonu laikā. Vai varbūt tas vien prasa lielāku talantu no autora puses. Nepieminēt nevaru humora pilno stāstu no sākuma līdz beigām Too Many Crooks by Donald E. Westlake, kurā Dortmunderam un viņa palīgam Kepleram bankas aplaupīšana (rokot tuneli uz seifu) uz brīdi noiet greizi un viņi paši kļūst par citu bankas laupītāju ķīlniekiem. Tomēr ātra domāšana, ass prāts ļauj izkulties, liekot ķīlniekiem nodomāt, ka viņi ir divi policisti, kas devušies briesmās, lai glābtu ķīlniekus, bet laupītāji acīmredzami nav veikuši ķīlnieku uzskaiti, lai pamanīti, ka pēc brīžā ir par diviem vairāk nekā pirms tam.

Kaut arī, kā jau tas gadās ar katru stāstu krājumu, bija daži stāsti, kur jautājums ‘’kāpēc šis ir ticis iekļauts’’ kļuva skaļāks un kuri burtiski lec laukā no kopējās kompozīcijas, tad ar to ir jārēķinās un kopumā bija interesanti uzzināt tieši par tiem autoriem, kuri savas karjeras laikā guvuši popularitāti, bet tagad ir tikpat kā pilnībā aizmirsti. Pavisam noteikti potenciālā iedomu TBR liste Otto Penzler dēļ kļūs tikai garāka. Pretstatā radās iespaids, ka autori kā H.G. Wells , Bram Stoker Drakulas stāsts vai Džeks Londons iekļauti vairāk aiz principa, ka tos atpazīs arī mazāk izteikti lasītāji.

Jeff Rovin – Mirror Image (Tom Clancy’s Op-Center #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pēc PSRS sistēmas sabrukuma joprojām var atrast ne mazums personāžu ietekmīgos amatos, kuri jaunās Krievijas demokratizēšanos un pakļaušanos rietumu modei saskata, kā vājuma pazīmes un novirzīšanos no spožā laika perioda, kad ar Padomju Savienību nevienā jautājumā nevarēja nerēķināties. Piešķil klāt vēl pa kādam krievu organizētās noziedzības darbonim, kuram rūp vienīgi peļņa (dolāros), un gairlaicīgi nebūs.

Kamēr ar viens vaigs tiek rādīts smaidā, atzīmējot jaunā prezidenta ievēlēšanu, tad ar otru dažs labs plāno liela mēroga konspirāciju, lai, tā teikt, atgrieztu valsti uz pareizajām sliedēm, par kurām diezin vai neatkarību ieguvušās vai atguvušās kaimiņvalstis būtu maz tik priecīgas.

Mirror Image, kas publicēta 1995.gadā, pirms Putins savos grožos pārņēmis šo jauno Krieviju un ir savā ziņā interesanti vērot spekulācijas par politisko attīstības virzienu Krievijā un ģeopolitiskajām tendencēm vispār. Citādi visai tradicionāls un klasisks (spiegu) trilleris. Neslikta sižeta dramatiskā arka, kulminācijas brīdis un atrisinājums, lai gan drusku paredzams, un žanra fanam/lietpratējam izklaidējošs, bet Mirror Image uz ko vairāk nevar pretendēt. Grāmatas ierunātājam Michael Kramer sniegumam noteikti pienākas pa kādam labam vārdam, lai uzturētu interesi grāmatas notikumos.

Jāsaka, ka visai optimistisks redzējums uz politisko situāciju Krievijā, par kuru iespējams tā arī varētu nodomāt Borisa Jeļcina prezidentūras laikā.

Douglas Preston, Lincoln Child – Reliquary (Pendergast #2) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pagājis vairāk nekā gads kopš Ņujorkas dabas muzeja briesmoņa plosīšanās. Katrs no iesaistītajiem personāžiem ir centies ar piedzīvoto tikt galā pa savam. Kamēr žurnālistam un nu jau grāmatu autoram William Smithback tas tikpat kā nemaz nav traucējis turpināt dzīvot un pat ienesis labu kapitālu no pārdotajām grāmatām par notikušo un ļāvis gūt zināmu popularitāti, tad, piemēram, muzeja kuratorei Margo Green ir bijis krietni grūtāk, un ieroča iegāde ir tikai viena no viņas aizsargmehānisma darbībām, lai neļautu murgiem turpināt kontrolēt sevi.

Sērijas otrā grāmata Reliquary par savu pārdabisko radījumu mājvietu padziļinātāk izmanto Ņujorkas pazemes tuneļu (pamesti metro, kanalizāciju sistēmas u.c.) līkločus, kas kvadrātmetru jeb kvadrātpēdu apjomos ir galvu reibinoši. Tos nepārzinot, nav nekāda lielā māksla tajos apmaldīties. Stiepjoties vairāku stāvu dziļumā tuneļi, kā izrādās, sniedz mājvietu un patvērumu ne tikai bez citas pajumtes palikušajiem, tā sauktajiem mole people, bet arī kam šaušalīgākam, kam tādam, ar ko darīšana ir bijusi pirmās grāmatas Relic varoņiem.

Lai ko varētu teikt par prozas literāro augstumu, tad par šāda aspekta izmantošanas spējām atmosfēras radīšanai (pat ja drusku sierīgi) abiem autoriem var sniegt uzslavu. Ne tik poztīvi var izteikties par jaunu tēlu no likumsargu puses Jack Waxie, kurš savā manierē un uzskatos varētu būt policista Coffee dubultnieks no pirmās grāmatas. Kā Coffee, tā arī Waxie tiek izmantots, kā tumsonis, kas tik māk augstā tonī dod pavēles un drīzāk pasliktinās jau tā kritisku situāciju, un, kad tā arī notiek, tad prioritāra būs paša karjeras drošība.

Spriedzes pilno notikumu katalizators ir divu bezgalvainu līķu atrašana Manhetenas dubļainajos piekrastes ūdeņos, kad tā vietā tika meklētas pār bortu izmestas narkotikas aizturēšanas laikā. Lai gan pirmā doma uzreiz nevienam nav, ka kaut kas līdzīgas muzeja briesmonim ir atkal atgriezies, tad FIB aģents Pendergasts ir turpat netālu, un nepieļauj tādu pašu kļūdu. Ņemot vērā pirmās grāmatas Relic epilogu, arī lasītaju nevajadzētu pārsteigt notikumu scenārijs, kurā šis tas ir nogājis greizi un pārdabiski radījumu atkal terorizē Ņujorku.

Brett Battles – The Cleaner (Jonathan Quinn #1) (Audio book)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Džonatans Kvins – ārštata operators, nepiesaistīts nevienai konkrētai aģentūrai, kura pamata uzdevums ir satīrīt citu atstātas šmuces gan pašu darba devēju, gan trešo pušu radītas, bet kurās nav vēlams parastajiem likumsargiem atrast ko nopietnāku, rastos pārāk daudz lieku jautājumu, un nogludināt jebkāda veida no tā visa izrietošās problēmas, novērst kāda vietējā policista potenciālās aizdomas citā virzienā

Visa Džonatana pasaule tiek apgriezta kājām gaisā, kad pēc pabeigta uzdevuma paša mājās cits līdzīga amata kolēģis mēģina viņu nogalināt. Labi ka vēl jauniņais Neits, māceklis, kurš tik nesen zem Džonatana sācis apgūt profesijas sīkumus, lai vēlāk varētu strādāt individuāli un izdzīvot, iepriekšējā vakarā izšķīries par labu pārnakšņošanai pie Džonatana pēc veiksmīgās misijas, jo pretējā gadījumā pastāv visai liela varbūtība, ka sērijai vajadzētu meklēt citu galveno varoni.

Džonatans pats par sevi vienmēr cenšas ievērot profesionālu piesardzību, jo citādāk nepaspēsi attapties, kad kāds tevi ir pamanījies nogalināt. Tāpēc ļaundara zināšanas par viņa mājas adresi šķiet it īpaši nepatīkams fakts un aizdomas par nodevību sāk krist pat uz ilggadējiem kolēģiem. Nekad nevari būt drošs, kad lojalitāti un koleģialitāti pārsitīs pievilcīgāka apjoma naudas summa.

Lai nekļūtu par vieglu upuri vēl nezināmiem pretiniekiem, Džonatans un Neits ir spiesti bēgt, slēpties un meklēt palīdzību pie gadiem ilgi neredzētas paziņas, varbūtēja drauga Orlando. Varbūt, jo abus saista traģisks pagātnes notikums, kura pieļaušanā kā tādā vairāk vai mazāk pamatoti vainu uz Džonatanu noveļ gan Orlando, gan Džonatans pats. Lasītājam svarīgi neļauties šokējošajam pavērsienam, kad tagadnes spriedzes pilnajiem notikumiem pievienojas konspirācijas par bioloģisku ieroci tieši pret serbiem, kā atriebību par Srebrenicas slaktiņu, ir pat ļoti cieša saistība ar traģēdiju Džonatana un Orlando kopīgajā pagātnē.

Kopumā ļoti labs trilleris kā no autora puses – proza, dialogi un asa sižeta ainas un labi izveidoti tēlo, kur galvenais varonis nav vienīgais ar miesu uz kauliem un ar pamatotu motivāciju, tā arī no The Cleaner ierunātāja Scott Brick izpildījuma puses.

Val McDermid – Killing the Shadows

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Harper Collins

Manas pārdomas

Fiona Camerona – akadēmiķe-psiholoģe, kura specializējusies noziegumu ķēdes vai sērijveida slepkavību gadījumos analizēt esošos pierādījumus un ar jaudīgas, bet reizē vēl salīdzinoši jaunas programmas palīdzību dot policijai un detektīviem padomus un lielākotie ģeogrāfiskas norādes, kurā virzienā vislabāk meklēt potenciālo noziedzinieku.

Fiona nav stereotipiska, regulāra aizdomās turamās personas profila izveidotāja, viņas metodes un arīdzan domu gājiens mēdz atšķirties no ierastā, un tieši tas nereti ir bijis par panākumu galveno iemeslu. Diemžēl pēdējā sadarbība ar Metropolitan policiju beidzass ar negatīvu pieredzi, kad Met priekšnieks politiķu u.c. spiediena rezultātā izšķiras par labu Fionu aizstāt tieši ar tādu klasisku profilu veidotāju. Un tavu pārsteigumu, kad, grāmatai sākoties, policijai nākas atbrīvot potenciālo slepkavu un izvarotāju neapstrīdamu pierādījumu trūkuma dēļ. Pārskatot lietu aizdomas pieaug, ka apcietināta nevainīga persona tikai tāpēc, ka saskatīts vēlamais un pie pirmās kaut cik atbilstošā vainīgā tālāk nav skatīts. Un detektīvam Stīvam jāpaļaujas uz draudzības spēku ar Fionu, lai pierunātu viņu atkal palīdzēt.

Killing the Shadows ir no tiem kriminālromāniem, kurā vienlaicīgi tiek risināti vairāki noziegumi uzreiz, un kā tas pienākas izdomātam romānam, tad nav jābrīnās, ja brīnumainā kārtībā starp tiem izrādās ir arī kaut kas vienojošs.

Otrs vai drīzāk pamata noziegumu sižets saistīts ar sērijveida slepkavu, kuram ir uzaudzis dziļš riebums pret kriminālromānu autoriem. Kad nežēlīgi tiek noslepkavots viens autors, tas izraisa zināmu interesi, bet ko padarīsi, ļaunums eksistē un reizēm trakie izpaužas arī tā. Pēc otrās policijas spēki (dažādos reģionos) nedaudz saausās, bet noraksta  to uz īpatnēju sakritību. Bet ne Fiona, kuras ilgadējs dzīvesbiedrs Kit Martin kā punkts uz i atbilst upuru tipam. Galvenais pēc trešās slepkavības saglabāt vēsu prātu, ja likumsargu vietā briesmas jānovērš pašam.

Ir vēl trešā noziegumu ķēde (ieskicēta grāmatas aprkastā), kura gan tiek drusku piemirsta ap grāmatas vidu (teorētiski atrisināta), kad notikumi uzņem apgriezienus.

Grāmata, kas reizēm ir paredzams un ieslīgst kino cienīgās ainās, bet kopumā visos vajadzīgajos aspektos atbilst labam, izklaidējošam krimiķim.

John Katzenbach – State of Mind

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Random House

Manas pārdomas

Autors, paturpinot domu par un ap ieroču kontroles problēmām ASV, radījis pasauli, kurā tikpat kā ne viens vairs nevar justies pilnībā droši. Nozieguma un potenciālo briesmu līmenis pacelts tādā pakāpē, ka apsardze un darba beigās bruņots eskorts līdz auto jebkurā darbā ir norma un mājoklis iežogotā un apsargātā teritorijā kaut kas tāds, pēc kā tiekties. Grāmata publicēta 1997.gadā.

Džefrijs Klejtons – profesors sērijveida slepkavu uzvedībā un personības profilu izveidē mazā, vietējā universitāte. Lai arī viņa talants starp izmeklēšanas iestādēm tiek atpazīts un Džefrijs var lepoties ar ne vienu vien veiksmīgi atrisinātu lietu, pateicoties tieši viņam, tad Džefrijs nebūt neraujas plūkt finansiālus vai cita veida labumu augļus. Varētu jautāt, kas gan varētu būt par iemeslu šādai apzinātai vēlmei turēties ēnās un palikt daudzmaz neievērotam. Vai tā ir vienkārši nevēlēšanās saskarties ar potenciālas slavas negatīvajiem aspektiem, vai tomēr kaut kas drusku cits, kaut kas saistīts ar lielāku, tumšāku pagātnes bagāžas svaru?

Susan Clayton – Džefrija māsa, kuras attiecības ar brāli vairs nav tik ciešas, kā reiz bērnībā. Kamēr brālis nosacīti devās plašajā pasaulē, Sjūzena ir izvēlējusies palikt pie mātes Diānas, īpaši tagad, kad viņai vēža dēļ nav atvēlēts vairs ilgi ko dzīvot. Lai arī Sjūzenai saskarsme ar nāvi nav kaut kas tik ikdienišķs, kā tas būtu brālim, un viņa sevi nodarbina laikrakstam veidojot popularitāti ieguvušus prāta mežģus un atjautīgas puzzles utml prāta mežģus, tad grāmatas gaitā lasītājs varēs redzēt, ka māsai dažos aspektos pat ir lielāks spēks nekā brālim.

Kā vienam, tā otram reizēm piezogas nepatīkama doma, cik daudz raksturā, uzvedībā, interesēs un nosliecēs mantots no tēva, kurš neatrisinātā slepkavībā pirms 25 gadiem bija galvenais aizdomās turamais. Abi var pateikties mātei, kurai nostrājā pašas instikti, lai pamestu vīru, izglābtu bērnus un negaidītu līdz notiek kas slikts pirms spert šādu soli, pirms vēl nav par vēlu.

Stāsta tagadnē tieši Džefrijs tiek piesaistīts sērijveida slepkavas izmeklēšanā, jo izmeklētājiem ir visai lielas aizdomas, ka tas varētu būt viņa tēvs, kurš vismas oficiāli neilgi pēc ģimenes izjukšanas traģiski miris auto avārijā-pašnāvība, bet pastrādāto slepkavību maniere liek pārdomāt, vai tik tiešām tas atbilst patiesībai. Papildus komplicētus asptākļus piešķir slepkavību norises vieta. Potenciāli jauns (51.) štats ar ūtopisku nākotnes sapni, kurā neeksistē visas ar drošību saistītas rūpes, kā tas nu ir citos štatos, ko cer panākt ar tiesību ierobežošanu un striktākiem likumiem. To visu nu draud sagraut viena persona!

Michael Ridpath – Trading Reality (Power and Money #2)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Heinemann

Manas pārdomas

Kad Marks saņem steidzamu lūgumu no brāļa Ričarda mērot garu ceļu, labi zinot, cik saspringts darbs ir Markam, ierasties klātienē (no Londonas uz mazpilsētu Skotijā), jo nepieciešama palīdzība jautājumā, ko nevar tā vienkārši telefoniski atrisināt, Marks saērcināts nodomā, ka brāļa uzņēmumam atkal vajadzīga finansiāla palīdzība, bet aina, kura sagaida Marku, diemžēl ir traģiskāka.

Ričards – jauns izgudrotājs, kurš dibinājis FairSystems start-up uzņēmumu ar milzu potenciālu kļūt par celmlauzi jaunā vēl maz apgūtā nišā – virtuālajā realitātē. Savācis ap sevi spēcīgu komandu, ar kuriem kopā to realizēt un pēc smagiem pūliņiem vairāku gadu garumā ir pavisam tuvu, lai veiktu pēdējo izrāvienu un ar komerciāli gatavu produktu varētu startēt pasaules tirgū kā pats pirmais.

Virtuālā Realitāte šajā grāmatā ir tāda, kādu to domājams labprāt ir vēlētos redzēt uzņēmumi, kuri šobrīd darbojas šajā jomā. Uzlikot brilles jūties esam pavisam citā vidē, tik realistiskā, ka ātri vien var piemirsties, kur patiesībā atrodies un ka tas, ko redzi, nav gluži īsts. Potenciāls ir ne tikai spēļu nozarē. Ir iespējams virtuāli uzlaikot drēbes pirms tās nopērc, projektēt mājas u.c. un pārliecināties, ka arhitektu vai dizaineru idejas teiksim neuzdzīs sliktu dūšu. Potenciāls tehnoloģijas pielietojumam ir vien fantāzijas jautājums. Grāmata publicēta 1996.gadā un virtuālā realitāte, kādu to autors šeit ir iztēlojies, vēl nav sasniegusi tādu augstumus, bet nevarētu arī teikt, ka būtu galīgi nošauts garām, pieļauju, ka tas varētu būt vien laika jautājums.

Ievada aina, kas aizsāk visas grāmatas darbību – pēkšņi kā no skaidrām debesīm ASV grib izmainīt savas procentu likmes/intrest rates, kas liek daudziem krist panikā, zaudēt miljonus vien pārdesmit minūtēs un steidzīgi mēģināt atbrīvoties no nevēlamām opcijām, tai skaitā sērijas galvenajam varonim Mark Fairfax. Ievada moments netiek aizmirst, bet tomēr paliek fonā, un par galveno sižetu kļūst Marka brāļa Ričarda slepkavība

Potenciālo slepkavu kandidātu netrūkst, bet visai saprotami, ka paši acīmredzamākie kandidāti tie nebūs, kā anti-virtuālās realitātes grupas līderis, kurš atklāti pauž izteikumus, ka nekautrēsies pielietot jebkādus paņēmienus, lai nepieļautu virtuālās realitātes nekontrolētu izplatību un patēriņu masām, lai cik centīgi un kārdinoši autors nemēģināt pasniegt viņa kandidatūru. Drīzāk par patiesu var saukt teicienu ar domu, ka ienaidniekus jātur vēl tuvāk par draugiem, vien Trading Reality un Marka gadījumā, vispirms ir jāsaprot kurš ir kurš.

Aizraujošs sižets visas grāmatas garumā, atrisinājums, kas neliek vilties. Ja atmiņa neviļ, tad līdzvērtīgi pozitīvs iespaids bija arī par pirmo sērijas grāmatu Free to Trade.

John Katzenbach – The Madman’s Tale

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Ballantine Books

Manas pārdomas

Francis Petrel jeb C-bird (iegūtā iesauka) 21gada vecumā paša vecāki ievieto Western State psihiatriskajā slimnīcā. Iemesls, kas krājies jau kopš bērnības, bet ir spējis vairāk vai mazāk to noslēpt – vairākkārt pieķerts ne tikai runājam pusbalsī pie sevis, bet esam pilnā sarunā/dialogā ar kādu, kura telpā nemaz nav, dzird balsis. Pēdējais piliens un grūdienas, kad strīda laikā piedraud nodarīt pāri gan sev, gan vecākiem ar nazi.

20 gadus vēlāk, apzinīgi lietodams medikamentus, Franciss vada šķietami bezmērķīgu dzīvi. Personīgi Franciss neapmierināts ne ar  cietiem vienmuļo darbu, ne pieticīgo dzīvokli, drīzāk negatīvā pieredze mudina izvairīties no liekas sabiedrības. Bet uzaicinājums ierasties slimnīcas teritorijā uz tādu kā atkalapvienošanos un atvadu svinībām pirms slimnīca tiek pilnībā nojaukta un tās teritojā uzceļ ko citu, uzjundī visas tās trauksmainās atmiņas, kuras Franciss būtu labprātāk paturējis aizmirstas, ap ko saistīs grāmatas galvenais sižets.

Neilgi pēc Francisa ierašanās, nakts maiņas laikā nežēlīgi tiek izvarota un nogalināta nesen darbu uzsākusi māsiņa. Ar nolūku izveidotas apstākļu sakritības, vaļā atstātas durvis, kuras citkārt vienmēr ir aizslēgtas, un vieglai atrašanai novietots asiņains pierādījums, bet ne slepkavības ierocis, pie kāda no pacientiem policijai un slimnīcas darbiniekiem, kuriem raizes vairāk sagādātu skandāls presē, nevis kāds “trakais” kā slepkava vai kā vēlāk sižets rādīs noslepkavots nojūgušais, dod iespēju ātri un bez sarežģījumiem noslēgt lietu, jo nekas nedrīkst patraucēt ierastajai rutīnai un lietu kārtībai.

Pacientu pārpildītajā Western State slimnīcā galvenokārt strādā darbinieki, kuriem vairāk rūp regulāra algas saņemšana, maiņas pavadīšana lieki nenopūloties, nekā pacienta ārstēšana, kura izpaužas cilvēka sazāļošanā, lai viņš mazāk trokšņotu. Neesmu lasījis daudz patieso stāstu grāmatas vai skatījies dokumentālās filmas par pat ne tik senām psihiatriskajām slimnīcām un apstākļiem tajās, bet ir redzēti daži šermuļus uzdzenoši video fragmenti YouTube. Tā teikt apstākļi Western State slimnīcā un darbinieki nav attēloti paši rožainākie un patīkamākie, bet pavisam noteikti autors nav attēlojis maksimāli sliktāko scenāriju

Tomēr, lai kā slimnīcas vadītājs Gulptilil jeb Gulp-a-pill un galvenais psihiatrs Mr.Evans jeb Mister Evil nevēlētos notikušo aizmirst, to viņiem neļauj jaunas prokurores/izmekl Lucy Jonas uzrašanās, kura ir pārliecināta, ka māsiņas slepkavība nav bijusi pirmā, ka iniciāli aizturētais nav īstais slepkava.
Francisa viens no labākajiem draugiem slimnīcā – Peter the Fireman. Viens no retajiem, kuram nevar piedēvēt nevienu diagnozi, bet nokļuvis slimnīcā ar tiesas spriedumu, lai tur viņam izvērtētu spriestspējas, pirms galu galā tomēr stāties tiesas priekšā par pastrādāto, lai cik šķietami taisnīgi tas attiecīgajā momentā nebūtu licies pašam Pīteram. Pīters, pirms nokļūšanas slimnīcā, bija sava veida izmeklētājs un strādādams kā ugunsdzēsējs bieži vien izmeklējā visa veida dedzināšanas. Lai arī šoreiz lieta saistīta ar cilvēka slepkavību, tad tādi aspekti, kā notikušā izcelsmes cēloņu noskaidrošana, varētu tomēr nākt par labu. To ievēro arī Lucy, kura cenšas izmantot Francisu un Pīteru savā labā.

The Madman’s Tale varētu nodēvēt par Francisa cīņu ar pagātnes dēmoniem paša prātā, jo visa galvenā darbība noris pagātnē. Francisam jau ir zināms gan slepkavas identitāte, gan liktenis, bet līdz pat pašām beigām vēl visai dzīvās balsis Francisā neļauj viņam atslābt, un, protams, nezinot gala iznākumu arī lasītājam miers iestājas vien epilogā.