Adrian McKinty – Detective Sean Duffy #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

1981.gada pavasarī Ziemeļīrija būt jaunam, nesen karjeru uzsākušam detektīvam nebūt nav viegli, pat ja esi ieguvis apņēmīga un prasmīga censoņa slavu. Bet ja esi vēl katolis protestantu vairākuma valstī, it īpaši, kad saspīlējums attiecībās ar Londonu pieaug katru dienu, atrisināt slepkavības nav tas vieglākais uzdevums, bet tieši tādā situācijā sevi atrod detektīvs Sean Duffy. Viņam ne tikai jāpārvar dažnedažādi iesīkstējuši uzskati daža laba kolēģa vidū, bet nereti jāsadzīvo ar mājinieku un radinieku attieksmi, kuri viņa karjeras izvēli drīzāk saskata kā nodevību.

Sērijas pirmās divas grāmatas The Cold Cold Ground un I Hear the Sirens in the Street ietvaros Šons attopas izmeklējam slepkavības, kuras nav tās ikdienišķākas vai saistītas ar rutīnas veida motivācijām, piemēram, naudu(mantkārību) vai mīlestību(kaisli). Atliek tikai pieņemt, ka pa starpu galvu reibinošajiem notikumiem ir gana daudz garlaicīgas ikdienas rutīnas un izmeklēšanu, kurus autors ar nolūku vai nu piemin vien garām ejot vai atstāj lasītāja spriešanas ziņā, un pievērš uzmanību tik tam aizraujošākajam.

Pats Šons Dafijs savam laikam ir gana izglītots un apzinīgs attiecībā uz pareizu pierādījumu ievākšanu un attieksmi, uzvešanos nozieguma vai līķa atrašanas vietā kā tādā, kamēr citi neizpratnē reizēm uzlūko Dafija izdarības vai viņa pārmetumus kolēģiem par kādu nepareizi veiktu procedūru. Tajā pašā laikā sērijas ietvaros vismaz pirmajās trīs tās grāmatās uzsvars uz intuīciju, dedukcijas spējām un cilvēcisko faktoru kā tādu ir jūtami lielāks, lai noskaidrotu vainīgā vai vainīgo identitātes, nekā uz tiešiem lietiskajiem pierādījumiem.

No Dafija personīgās dzīves tiek atklāts salīdzinoši mazs un pašam lasītājam jāiejūtas zināmā detektīva lomā, lai savilktu kopā nelielo informāciju, kas par detektīvu tiek pasniegta. Viens gan ir skaidrs, ka profesionālajā ziņā Dafijs ir neatlaidīgs un bieži vien pat ignorēs vai rīkosies pretēji priekšniecības tiešajām pavēlēm, ja intuitīvi jutīs, ka var atrisināt slepkavības mistēriju saviem spēkiem.

Ja pirmās The Cold Cold Ground noslēguma kulminācijas brīdis šķita drusku sasteigts, kaut arī pati grāmata ir vien drusku virs 300lpp īsa, tad turpinājumos un it īpaši jau trešajā var just inkrementālus uzlabojumus, kā labāk noslēgt iecerēto stāstu, pat ja tas tiek paveikts ar alternatīvu slepkavas sodīšanu, ne slepkavas arestu un nodošanu tālākai iztiesāšanai.

Kopumā interesants vēsturiskas ievirzes (otrās grāmatas fonā noris Folklendu karš) kriminālromānu sērija, kura, diemžēl, plašās izvēles okeāna (grāmatu vāki sliktajā nozīmē žanram klasiski) viegli var pazust un neizcelties.

Felix J. Palma – The Map of Time (Trilogia Victoriana #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Industriālā revolūcija un tai sekojošie dažādie zinātniskie izgudrojumi un sasniegumi ir galvu reibinoši, var vien brīnīties un spēkulēt, kas gan varētu būt nākošais. Tomēr nevienam neienāk prātā, vienīgi pēc autora H.G. Wells 1895.gadā publicētās Laika Mašīnas, ka ceļošana laikā un iekārtas izgudrošana, kas ļautu to paveikt, būtu kaut kas iespējams. Tomēr kāds pēkšņi nāk klajā, ne gan ar izgudrojumu, bet pārsteidzošu, maģisku atradumu, iegūtu tāltālajā Āfrikā vienā no daudzajām ekspedīcijām.

The Map of Time ir grāmata, kas sastāv no trim atsevišķām gandrīz vai stand-alone tipa daļām, katra ar savu sižetu un galvenajiem varoņiem, kurus savā starpā saista vienīgi pats Herberts Džordžs Velss, kuram pirmajās divās daļās atvēlēta vien perifēra loma, bet noslēdzošajā piešķirts galvenā tēla gods.

Pirmajā daļā turīgs puisis Andrew Harrington pat pēc astoņiem gadiem nespēj pārdzīvot un tikt pāri mīļotās Marie Kelly slepkavībai. Ne diena nepaiet, kad Endrū sev nepārmestu liktenīgās dienas izvēles un darbības, kas ļaut pie Marijas ierasties kaut mirkli ātrāk un iztraucēt bēdīgi slavēnā Džeka Uzšķērdēja neģēlīgos nodomus. Turklāt Endrū nevien jāsagremo traģiskais notikums, bet jāsalīgst ar tēvu, ar kuru bijis pamatīgs strīds par dēla iecerētās izvēlēto profesiju. Nepaiet ne diena, kad Endrū neapsvērtu, vai maz ir vērts turpināt dzīvot, bet labi, ka ir tuvs draugs vārdā Čārlzs, ar vieglāku un nenopietnāku skatu uz dzīvi, kurš cenšas izraut draugu no depresīvā noskaņojuma, bet, manot, ka nepieciešams kas drastiskāks, izmanto nesen atvērto Murray’s Time Travel iestādījumu, kā ideju, kas varētu palīdzēt. Tā teikt, ja jau ir iespējams ceļot nākotnē, kaut arī pēc Mureja teiktā vien uz vienu konkrētu dienu 2000.gadā, kas aizdomīgas sakritības pēc ir liktenīgā diena karā starp cilvēci un robotiem(automatons), kāpēc gan nebūtu iespējams ceļot arī pagātnē. Ar nelielu atjautību un palīdzīgu roku no jau pieminētā autora Velsa, ir iespējams gandrīz viss, arī izglābt jau vīrieša dzīvību.

Otrās daļas sižeta centrā arīdzan ir mīlas stāsts, vien ar atšķirību, ka abi varoņi ir dzīvi. Āķis vien tajā, ka viens no viņiem it kā ir no 2000.gada, neviens cits, kā cilvēces glābējs kapteinis Derek Shackleton, kurš patiesībā ir vienkāršs puisis vārdā Toms, kas cenšas nopelnīt iztiku kā nu prot, neielaižoties smagās kriminālās aktivitātēs. Vien nejaušs starpgadījums Mureja otrās ekspedīcijas laikā, kam par vaininieku ir pilns urīnpūslis un nelaimīgas jaunas sievietes Claire Haggerty sociālais statuss 19.gadsimta beigās, kura cer, ka 2000.gadā viņai būtu lielākas iepsējas izpausties, ir par iemeslu, kāpēc abi viens otru redz sejā un mīlestība no pirmā acu skatiena ir dzimusi. Starpgadījums tā arī būtu varējis par tādu palikt, ja vien nesekotu atkārtota nejauša sastapšanās starp abiem varoņiem, Tomam nevajadzētu uz vietas izdomāt, ko gan kapteinis Dereks no 2000.gada dara pagātnē. Samocītais, sarežģīti komplicētais iemesls sevī ietver vēstuļu saraksti starp attālajiem laika posmiem, bet Toms nav nekāds dižais rakstnieks, labi ka vēl māk lasīt, tāpēc talkā nāk autors Herberts Džordžs Velss, kuram acīmredzami nepieciešams azarts ārpus cītīgā darba pie grāmatu rakstīšanas.

Bet kā jau minēts, tad trešajā daļā galvenā loma tiek pašam Velsam. Pārsteidzoši tas nav ne tikai mīlas stāsts, bet ceļošana laikā pārtop par kaut ko patiesi reālu. Ja līdz šim abās daļās kāds no varoņiem ticis vai nu apmuļķots vai, maigāk  sakot apmānīts, tad šajā Velss vismaz uz brīdi kļūst par vienu no aculieciniekiem, ka tas ir iespējams. Par atslēgu tam nav ne kāda viena zinātnieka ģeniāls atklājums nākotnē, bet dabiska gēnu mutācija, to sajaukums nākotnē, vienā vārdā sakot evolūcija, kas piešķir daļai no cilvēces (ar attiecīgo dominanto gēnu) iespēju ceļot nākotnē. Autora Felix J. Palma skaidrojums ir gana izvērsts un vārdos bagāts, viena tāda izteikta kritika kopumā ļoti labā grāmatā, kas izskaidro gan pirmā pioniera ceļotāja piedzīvojumus, gan vispārīgi, kā nākotnes cilvēce iegrožo neapdomīgi ceļošanu laikā, lai nerastos paradoksu haoss.

Visu The Map of Time grāmatu kā no malas atklāj anonīms teicējs un arī izteiksmes stils, kāds viņam piešķirts velk uz veclaicīgāku pusi, kas, apvienojumā ar trim atsevišķiem sižetiem, gana lielai daļai lasītāju laikam nav paticis, ja var spriest pēc vidējā vērtējuma Goodreads lapā. Sevi gan pieksaitīšu pretējai nometnei. Kopējā lielā bilde un iespaids, pēcgarša autoram izdevusies laba. Ja būtu jāizsaka minējums par Trilogia Victoriana sēriju, tad pieļauju, ka to stils un maniere varētu būt līdzīga, bet ar pavisam citiem tēliem, jo pabeigtības sajūta šai ir tāda, kam neprasītos turpinājuma.

Conn Iggulden – Emperor #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Jūlijs Cēzars atkal atgriežas Romā, bet tās diktators Pompejs bija pavēlējis viņam to darīt vienam, ne kopā ar viņa leģioniem. Protams, Cēzars nav muļķis un saprot, ka pēc Krasa nāves viņš ir vienīgais, kurš šobrīd varētu stāties Pompejam ceļā pēc neierobežotas varas. Senāts it kā skaitās vajadzīgs, bet jau tagad vairāk ir abu vīru prātu nostūros, un tā abi un to leģioni krusto ieročus līdz tikai viens no viņiem paliks dzīvajos. Tomēr par šokējošāku un lielāku pavērsienu nosaucama Bruta nodevība un pāriešana pretinieka nometnē, jo redz viņam nav kremt un nepatīk kā Cēzars attalgo citus, piemēram, Marku Antoniju, uzskatot, ka viņš kā tuvākais draugs pārāk bieži tiek pieņemts kā pašsaprotams.

Labākas stratēģijas vārdā vispirms Pompejs nevis bēg uz Grieķijas provincēm, bet dodas tur ar nolūku savā vārdā pret Romas nodevēju pulcēt tur nomitinātos leģionus, kuriem nav bijusi saskarsme ar Cēzaru un viņa panākumi Gallijā ir vien no citu mutēm klausītas ziņas. Tomēr vecums šķiet darījis savu un vairākkārt Pompejs neieklausās savos virsniekos izmantot Cēzara pieļautās kļūdas, lai viņu pieveiktu. Tā vietā teju visu interpretējot, kā ģeniālā Cēzara meistarstiķa plānu, kā viņu Pompeju sakaut.

The Gods Of War turpina ik pa brīdim dot mājienus par tuvojošamies Cēzara pēkšņo dzīves galu. Diemžēl šajā dramatizētajā versijā tās galvenais ļaundaris Bruts sevi jo biežāk parāda negatīvā gaismā. Lai arī publiski pauž, ka viņam rūp Romas kā republikas nākotne, tad jāšaubās, vai viņš vēlāk piekristu piedalīties Cēzara noslepkavošanas konspirācijā, ja vien viņa ego būtu pietiekami paglaudīts un apbalvots.

Grāmatas otrā daļa Cēzaru ved uz (Seno) Ēģipti, kur neviļus Kleopatras apburts viņš iesaistās karaļnama intrigās, palīdzot Kleopatrai atgūt troni no viņas brāļa Ptolemaja un viņa reģentiem. Panākumi un bagātības, ko Cēzars Romai guvis vien audzē un audzē viņa apetīti. Kāre pēc arvien lielākas varas kā aug tā aug un šādi laikam autors cenšas parādīt, ka gluži bez pamata Bruta bažas nav bijušas, jo atgriežoties no Ēģiptes Cēzars, kad Pompejs ir pagātne un tuvumā neredz neviena cita līdzvērtīga konkurenta, jau sāk sapņot par imperatora statusu. Un nebūtu jau arī tā, ka neatrastos daudzi, kuri labprāt redzētu viņu krītam, lai paši varētu ieņemt radīto varas vakuumu.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt, ka The Gods of War ietvaros vairāk kā iepriekš acīs krita autora izvēle pozitīvi izmantot karaļa, karalienes karaliskos titulus, kas vismaz manis lasītajās vēstures grāmatās ir bijuši drīzāk nopelti zemāk par zemu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Bruta un viņa līdzgaitnieku, nosaukuši sevi par ‘’Liberatores’’, sapnis, ka tirāna un imperatora titula kārā Jūlija Cēzara noslepkavošana atbrīvos Romu un ļaus Republikai atkal uzplaukt nepiepildās pat ne tuvu iecerētajam. Kaut arī senātā viņiem izdodas panākt amnestijas balsojumu par pastrādāto, nepaiet ilgs laiks līdz viņi ir spiesti bēgt uz visām Romas impērijas pusēm.

Galvenokārt tam par iemeslu ir Jūlija testamentā par dēlu adoptētais Oktaviāns, kurš turklāt vēl izlemj oficiāli nomainīt vārdu uz to pašu Gaju Jūliju Cēzaru. Iespējams vārdā ir daļa maģijas, bet noteikti arī pašā Oktaviānā ir līdzīgas līdera dotības, kā viņā radiniekā Jūlijā Cēzarā. Nav vairs viņs kaut kāds tur nepaklausīgs puišelis, kurš jāparmāca par nieku un štruntu zagšanu, vai kuram bija jāuzmanās no nokļūšanas vietējo huligānu rokās. Arī bez jaunā vārdā iepriekš Jūlija Cēzara vadītie leģioni būtu viņam sekojuši, lai varētu realizēt nu kāroto atriebību.

Sākums gan nav nebūt tik gluds un nepārprotams, it īpaši, ja vēl daudziem senatoriem, kuri vainīgi slepkavības konspirācijā, ir vēl kāda daļa varas. Pat Oktaviāna leģionu ienākšana Romā nepanāk vismaz daļu no jaunā censoņa gaidītā. Drīzāk tiek panākts pat pretējais, kad tik atklātas varas demonstrēšana noskaņo pret Oktaviānu pat tos, kuri simpatizē galvenajam mērķim atriebt Jūlija Cēzara slepkavību.

Jāpiebilst, ka Oktaviāns šajā mērķī nav bez atbalsta, un par galveno, kurš pat komandē ievērojamu leģionu skaitu, ir Marks Antonijs. Arī viņa politiskās un militārās karjeras līkloči ir ar mainīgu favorīta vai ienaidnieka statusu Romas senāta acīs, bet atšķirībā no stipri karstasinīgākā Oktaviāna, Marku Antoniju piezemē gan paša vecuma piesardzība, gan gadu gaitā gūtā pieredze. Abu alianse ir gana saspīlēta un vien kopējie ienaidnieki abus kopīgam mērķim.

Starp mazāk nozīmīgiem tēliem izceļami Oktaviānā Grieķijā atrastie draugi Maecenas un Agrippa. Katrs ar savām zināšanām un prasmēm, bez kurām būtu jāšaubās, vai Oktaviāna uzsāktais karš pret Liberatores būtu tikpat veiksmīgs, ja viņu atbalsta iztrūktu.

The Blood of Gods kā vēsturisks romāns, kas dramatizē notikumus no reāli notikušas un labi zināmas Senās Romas vēstures, visvarīgākais, protams, ir izpildījums, jo pamatoties uz iemeslu, ka tā taču notika, būtu putnubiedēkļa arguments pret kritiku. Lai arī vietām jūtams neliels stīvums vai teatrālisms, kas gan vairāk izteikts iepriekšējā The Gods of War grāmatā. Tad cīņu ainas starp armijām, ja tā padomā, tūkstošiem mirušo dažu indivīdu konflikta dēļ, un Oktaviāna dinamiskais tēls, palīdz to šajā grāmatā novērst.

Conn Iggulden – Emperor #2-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Ja Emperor sērijas pirmajā grāmatā The Gates of Rome autors vēl iepazīstina lasītāju ar Gaja Jūlija Cēzara vārdu un personāžu, tad iekš The Death of Kings Cēzars sāk veidot savu leģendu, kuras spēks nesīs viņa vārdu vēl vairāk nekā divus tūkstošus gadu pēc paša nāves. Arī Romā Cēzara sabiedrotie un citi līdzgaitnieki sāk noprast, kādas spēks un līdera dotības vadīt leģionus piemīt šim jaunajam censonim, cik bīstams ienaidnieks vai noderīgs draugs viņš varētu tapt nākotnē.

Pirmais postenis Cēzaram ir uz galeras, kuras uzdevums ir cīnīties un apkaut tirdzniecībai kaitīgos pirātus, bet jūras kara flote un kuģniecība ne tuvu nav Romas spēcīgākais aspekt,s un salīdzinoši ar pirātu kuģiem Romas galeras ir krietni lēnākas un grūtāk manevrējamas. Kā rezultātā, ja pirāti labi izplāno iepriekš sagatavotu slazdu un vairāki kuģi vienlaikus apvieno spēkus, tik iespaidīgie leģionāri uz kuģa nebūt vairs nav tikpat biedējoši, kā ierastākos apstākļos uz sauzemes. Tā nu dzimst pirmā leģenda ar nonākšanu pirātu gūstā, izpirkuma naudas pieprasīšanu no ģimenēm Romā, kā apjomu Cēzars šķietami pats paaugstina, lai summa nebūtu zem viņu goda, bet vienlaikus apsolot pirātiem, ka pēc atbrīvošanas pienāks diena, kad viņš personīgi nogalinās vainīgos pirātus un viņu kapteinu un atgūs zeltu, lai finansētu savākto karaspēku.

Tikmēr pašā Roma politiskās intrigas, mērošanās spēkiem un tā visa reizēm pavadošās slepkavības rit savu gaitu. Republika zem Sullas dzelzs dūres vēl paspēj izdzīvot pirms kāds viņa varu un izdarības nespēj varis izturēt, bet arī pēc tam liela daļa izslavēto senatoru neizprot situācijas nopietnību, kas gan būtu varējis mudināt leģionu ģenerāli tā pārņemt varu savās rokās, vai vienkārši rīkoties preventīvi, lai tā vairs neatgadītos.

Bet arī atgriežoties tik gaidītajās mājas ērtībās, Cēzaram nav dots laika atpūsties mīkstos pēļos, katru dienu jāuzmanās un jāgudro ko darīt, kā rīkoties, lai nepieļautu kāda kādreizējā Sullas drauga atriebes soli. Vai vienkārši aiz naida, kas iegūts no kaimiņu ķildām un sakaušanās reizēm ar kaimiņu dēlu Suetonius, kurš sapņo un cer jebkādīgi ieriebt Cēzaram, kuram kremt katrs panākums un slavas mirklis, ko Cēzars gūst, kurš iztēlojas, kā viņš varētu būt Cēzara vietā un rīkoties līdzīgi, ja vien šo Cēzaru izdotos neuzkrītoši pastumt nostāk un ieņemt viņa vietu. Kāpēc gan viņam tā izdodas uzrunāt un iedvesmot citus leģionārus, kamēr viņš Suetonius paliek neievērots tajā pašā nemainīgajā armijas ranga statusā?

Otrajā The Death of Kings daļā par sevi liek manīt tāds vēsturiski atpazīstams vārds kā Spartaks, kura vadīto vergu sacelšanos autors vairāk izmanto, lai izceltu briestošās un jau pirms tam brīžiem manāmās plaisas bērnības draugu Jūlija un Marka Bruta starpā. Grūti spriest cik vēsturiski akurāti, bet fragmenti no Sparta skatpunkta neparāda viņu tajā labākājā armijas līdera un stratēģa gaismā. Jā, pārsteiguma elementa brīdī viņam izdodas savākt desmitiem tūkstošu vergu zem sevis, bet tālāk par slepkavošanu un laupīšanu diži vairāk plānu nav.

Spartaka sacelšanās ir otra iespēja, nu jau ietekmīgāku romiešu acīs kā Krass (labāks tirgonis ar biezu maku, nekā ģenerālis) un Pompejs. Lai arī Senāts balsojumā uztic leģionu vadīšanu Krasa, aiz bailēm, ka Pompejs viņa vietā varētu kļūt par nākošo Sullu, tad cīņās pret Spartaku nevienam nav šaubu, kurš patiesībā dod visas pavēles.

Zinot, ka autoram lielos vilcienos jāiekļaujas vēstures dotajos rāmjos, var uzteikt viņa prozu, kas sižetu padara lasāmu un saistošu. Papildus tas atgādina, kāpēc der izlasīt pa kādai dokumentālai grāmatai, jo šis tas jāpagroza par labu interesantākam un labākam sižeta dramatizējumam, kāpēc nevajag paļauties uz vēsturiskajiem romāniem kā interesantākiem vēstures avotiem, jo to dokumentālo tak būtu garlaicīgāk lasīt.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Pagājuši teju četri gadi kopš Pompejs norīkojis Gaju Jūliju Cēzaru un viņa leģionu Spānijas teritorijas sargāšanai un apsaimniekošanai. Četri gari gadi, kuru laikā nav pieredzēta neviena liela adrenalīna radoša kauja. Lai arī savu laiku un paveikto Spānijā Cēzars var atzīmēt ar pozitīvu zīmi, tomēr paša ambīcijas ir krietni lielākas. Tādēļ tuvojoties gan sava norīkotā Spānijas termiņa beigām un konsula vēlēšanām Romā, Cēzars pieņem lēmumu laicīgi atgriezties mājās, lai Pompejs neizdomātu viņu norīkot atkal cita provincē.

Augot Cēzara ambīcijām, mazpamazām pieaug strīdi un nesaskaņas starp Cēzaru un Brutu, kuras ik pa brīdim uzplaiksnī lielākās domstarpībās. Nepamet sajūta, ka autors, labi apzinoties, kā noslēgsies Cēzara dzīve, ik pa brīdim dot mājienus, kurus citkārt neiestarpinātu.

Pirmā atgriešanās Romā un konsula vēlēšanas ir pirmā The Field of Swords daļa. Dzimst jauns triumvirāts starp Pompeju Krasu un Cēzaru, kurā visus vieno kāre pēc varas un ietekmes katram savā sfērā. Par draudzību to noteikti nenosauksi, bet vispusējs respekts gan. Krasam kā naudasmakam tiek monopoltiesības tirdzniecībā, Pompejam lielāka ietekme Romas pilsētā, bet Cēzaram tiek ļauts iekarot Romai jaunas teritorijas un doties Gallijas reģionu.

Jaunas nepieredzētas teritorijas, klimatiskie apstākļi un iekarojamo ciltis, kuras pēc seniem laikiem jauna un spēcīga pretinieka vārdā apvienojas, lai censtos to padzīt no savām mājām. Lai kā apvienotās ciltis zem viena vadoņa un karaļa necenstos, lai cik simtus leģionāru nenogalinātu, pašu rindās kritušo skaits mērāms tūkstošu tūkstošos. Par gluži nekavētu un gludu Gallijas teritorijas iekarošanu Cēzara kampaņu nebūt nenosauksi, bet viņa vadītie leģioni un pielietotā stratēģija attēlota gandrīz kā izcila.

Tomēr atkal Cēzaram sirdsmiers un pilna laime nav sasniegta. Ir jāsniedzas vēl tālāk uz leģendām un mītiem apvītām teritorijām pāri atklātai jūrai uz salām, kuras tagad saucam par Lielbritāniju. Lai arī daļā leģionāru līdzīgi kā Brutam rodas jautājums, kad varēs atgriezties mājās, kad Cēzaram būs gana, tad viņa kā vadoņa harizms un talants ātri vien liek tādām domām pagaist (gandrīz no visu prātiem), iztaisnoties staltāk un izpildīt doto uzdevumu, pavēli ar degmi, pat ja esi mežonīgi noguris no gadiem ilgās kampaņas.

Tikmēr mājās Romā Pompejam un Krasam nemaz nesokas tik ideāli pilsētas pārvaldīšanā kā gribētos. Jauni kadri senātā ievieš jaunas un bandām pielīdzināmas vēsmas, kas teju iegrūž visu Romu vardarbīgās sadursmēs un ciešanās. Dodot vārdu lielākam tēlu pulkam un mainot pa brīdim notikumu lokāciju, autors Conn Iggulden veiksmīgi liek noprast augošās un topošās impērijas apmērus. Diemžēl vai par laimi, kā nu kuram, bet triumvirāts cieš nāvi, kad Krass ar dēlu krīt kaujā kādā Romas provincē. Pompeja vienīgais šķērslis neierobežotai varai nu ir Cēzars, kurš to laibi apzinās un otrā atgriešanas šīs grāmatas ietvaros un pirmā sērijas ceturtajā grāmatā iezīmēs leģendārā Rubikonas upes šķērsošana.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #9-10

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Iedomājoties, kādas briesmas un bīstamus apstākļus veselībai spēj sagādāt dažādie apstākļi uz 19.gadsimta burukuģiem, jāapsveic galvenie varoņi kuģa ārsts Stīvens Maturins un kapteinis Džeks Obrijs, kuri noturējušies pie tik labas veselības, turklāt ar visiem divdesmit pirkstiem.

Treason’s Harbour turpina varoņus vizināt pa Vidusjūru, konkrētāk Maltu Napoleona karu laikā, un saskarties ar turku un citu tautību pirātiem, kas vēl jo vairāk pierāda, ka abiem galvenajiem varoņiem piemīt neizsmeļamas veiksmes rezerves. Vai arī atbilde meklējama, ka abi ir izdomāti un viņu vārdā autors nosaucis sēiju, kā rezultātā gan vienam, gan otram jāspēj noturēties pie dzīvības. To pašu gan nevar teikt par visiem viņu kolēģiem.

Katrs no draugiem to dara ar citu dzīves filozofiju, ko varētu izskaidrot arīdzan dažādie pienākumi uz kuģa. Ja Maturins ir salīdzinoši krietni nosvērtāks, vairāk pievērš uzmanību apkārt esošajai dabai, vienlaikus noslēpumā atstājot ar slepeno dienestu saistītos pienākumus, tad kapteinis Obrijs ir stipri vien praktiskāks un izlēmīgāks, kā nekā katru dienu viņam jāizlēmj par dažādu pavēļu došanu. Interesanti, kā tuvāk grāmatas beigām tas izpaužas arī azartspēlēs, ko gan viens, tā otrs atzīst, ka diži neizraujas, lai nepazaudētu tik sūri un grūti gūtos ienākumus. Jau tā pietiek ar parādiem uz sauszemes, it īpaši jau Obrijam.

Tikmēr gan fonā, gan priekšplānā, kad iesaistīti sērijas varoņi, it īpaši Stīvens Maturins, noris vērā ņemama Liebritānijas un Francijas spēku sadale. Spiegi, dubult vai pat trīskārši spiegi vienam otra labā un, protams, arī savās izdzīvošanas interesēs, nebūt nav retums.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Uz paša kuģa starp kņadu un reizēm organizēto haosu varbūt tik liela izolētība un vienatne kapteinim nav atrodama, bet vienlaikus tāda sajūta var piemesties, kad ne aiz paša izvēles esi spiests nomainīt kuģi, uz kura tiec norīkots un ar visu to iepazīto un ar dažiem kadriem iemīļoto komandu. Labi, ka vēl ārsts Stīvens Maturins nekur netiek aizbīdīts prom, tad jau būtu pavisam traki. Ar šo pagaidām noslēgšu šīs sērijas klausīšanos, ieturēšanu atkal zināmu pauzīti, iespējams krietni lielāku par iepriekšējo.

Ja ir vēlēšanās lēnām izbraukāt pasaules plašumus ar buru kuģi, bet ne personīgi, šoreiz pēc ilgiem laikiem arī pietuvoties Jaunajai pasaulei un tādām izolētām salām kā Galapagu salu grupai ar visu dzīvo dabu uz tām, kuras pēc tik ilgas izolētības spējušas izveidot jaunas, atšķirīgas sugas, tad The Far Side of the World noteiktiun Aubrey & Maturin sērija kā tāda tam lieti noderēs.

Patrick O’Brian – Aubrey & Maturin #7-8

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Lai cik lieli panākumi kā kapteinim Džekam Obrijam nebūtu, pat vienādībai līdzvērtīgu zīmi ar ienākumiem nevarētu likt, ko diemžēl nevar teikt par dažāda veida tēriņiem, kuriem seko ieinteresēti parādu piedzinēji. Labi, ka gan Obrija tuvākajam kompanjonam kuģniecības ārstam Stīvenam Maturinam, gan pašam Obrijam tas nesagādā problēmas gūt nākošos panākumus.

Interesantā kārtā daļa piedzīvojuma duetu un saprotami pārējo kuģa apkalpi aizved pie Baltijas jūras un dzintars ir viens no dārgumiem, kas piesaista interesi un uzmanību personāžiem. Un kā gan to neizdarīt, ja alternatīva ir pakļaušanās briesmu un bažu teroram, ko sagādā Francijai piederīgi kuģi, kuri, zinādami par Obriju un Maturinu, tā vien vēlētos vai nu sagūstīt vai nogremdēt viņu kuģi. Interesantā kārtā, atgriežoties pie dzintara, ka neviens pat maznozīmīgāks tēls nesajuac dzintaru ar fosforu. Laikam citi laiki, ka tā.

Zinot, ka Aubrey & Maturin sērijai ir ne viens vien vēl turpinājums, tad abu galveno tēlu izdzīvošanas prasmes nesagādā pārsteigumus, bet to pašu nevar teikt, kad kuģim sanāk uzdurties uz sēkļa, kam arī tad seko dažnedažādas izdarības. Gan laika kavēšanai, kad šķietami nekas cits nenotiek, gan pašsaprotami, lai dabūtu kuģu un vēlams ar minimālu skādi tam nost no sēkļa.

Ja vēl sērijas sākumā autora radītās pasaules jaunums un tēlu svaigums pats par sevi radīja zināmu ieinteresētību, kam kuģniecības terminoloģija terminoloģija pārlieku nesagādāja šķēršļus, tad jau ar iepriekšējo sākot, vismaz man ,sižetiksi iestājusies zināms vienveidīgums vien ar atšķirīgu fonu.

Par ko paralēlajam sižetam, kas risinās ap Stīvena Maturina un Diānas (Džeka Obrija sievas Sofijas māsīca) attiecībām, jāpateicas, jo uz pārējā fona šis sižets pat šķita vēl interesantāks.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

No Baltijas jūras uz Vidusjūras ūdeņiem pat divu grāmatu ietvaros galvenajiem varoņiem kuģa ārstam Stīvenam Maturina un kapteinim Džekam Obrijam ir gana krasas pārmaiņas. Kur nu vēl, ja padomā kādus pasaules plašumus abi kopīgi apkuģojuši, kādus dabas brīnumus nav redzējuši. Arī The Ionian Mission grāmatas darbības laikā sākuma punkts ar Francijas teritiorijā esošo Tuolon un turpinājumu Grieķijas salās ir gana plašs ceļs, ko mērot. Ja tā padomā jaunā pasaule un amerijas varētu būt vienas no vismazāk apskatītajām šajā sērijā, kas arī gana loģiski, ņemot sižetus, kādi tie pasniegti varoņiem.

Politiskā intriga iekš The Ionian Mission variāk novērojamā fonā, kur prasa no Obrija, Maturina un citiem līdzās esošajiem kapteiņiem gana lielu prasmi izlavierēt starp vienu un otru turku, grieķi, kas attiecīgajā brīdī ir pie varas, bet vējiem mainoties, tikpat labi varētu vairs tāds nebūt. Kuru atbalstīt, kam, ko solīt nav viegli izprast un izlemt.

Conn Iggulden – The Gates of Rome (Emperor #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

The Gates of Rome, neslēpjot, ka Emperor sērijas galvenais varonis būs Gajs Jūlijs Cēzars, un sākot stāstu no Gaja bērnības dienām, ir kā sagatave lielajiem dzīves notikumiem vēlāk. Slavas un spēka zenītam un visu zināmajam atentātam Romas senātā.

Blakus Gajam jau kopš bērnības ir viņa tuvākais draugs Marks (vien beigās atklājot vārdu Bruts, ar kuru iegājis vēsturē; šo vēstures faktu biju piemirsis), kura izcelsme un sociālais statuss nav aplaimojis, bet Gaja tēva Jūlija solījums uzaudzināt puiku un viņa draudzība ar Gaju nenoliedzami palīdz, lai vēlāk, kopā trenējoties izbijuša gladiotora/cīkstoņa Renius uzraudzībā, varētu izcīnīt vietu kādā no leģioniem un pierādīt savu varēšanu un prasmes atbildīgākiem armijas rangiem un amatiem.

Grāmatas viens no pamatsižetiem un kulminācijas punktiem, kad Gajs un Marks ir jau jauniešu vecumos, ir cīņa par kontroli Romā starp divim ģenerāļiem Lucius Cornelius Sulla un Gaius Marius, Gaja Jūlija mātes brālis. Par cik autors Conn Iggulden balstās uz reāliem vēstures notikumiem un personāžiem, tad varētu argumentēt, ka maitekļu vismaz pagaidām sērijas pirmajā grāmatā nevarētu būt, bet šajā rakstā iztikšu ar mājienu, ka sakāve vienam no diviem nebeidzas ar vienkāršu zaudējumu. Visa Roma un šavā ziņā arī visa impērija/republika izjūt uz savas ādas spēkošanos starp šiem diviem ģenerāļiem, kas daudziem simtu simtiem prasa pašu augstāko cenu. Var sākt just, kā Romas Republika maz pamazām pārtop par Romas Impēriju.

Grāmatas gaitā nevarēju neievērot, ka daži tēli diezgan pozitīvā nozīmē izmantoja karaļa statusa terminu. Cik līdz šim ir sanācis lasīt vai klausīties par Senās Romas vēsturi, tad karaļa statuss bija pats pēdējais, kādā gaismā kāds varu alkstošs būtu vēlējies lai citi viņa ranga vai vispārējā impērijas populācija viņu uzlūko. Karalis drīzāk būtu bijis kā lamuvārds un kaut kas nicināms, ne iekārojams.

Citādi, lielos vilcienos apzinoties vēstures notikumus, autora proza un sižeta ritms ir gana labs, ne sasteigts, ne lieki kāda brīdī izstiepts, veltot pienācīgu uzmanību Marka gaitām ārpus Romas, lai The Gates of Rome būtu izbaudāma un gribētos drīzumā sēriju turpināt.

Jessie Keane – Nameless (Ruby Darke #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Jau kopš bērnības dzīve Rūbijai Dreikai sagādājusi dažnedažādākās grūtības un izaicinājumus, kas raksturā vājāku personību sen būtu sagrāvusi neizteiksmīgā, klusā pelītē, lai tikai izvairītos tikt pamanīta. Būdama tumsnēja, ar diviem vecākiem brāļiem Čārliju un Džo, kuri ir pilnībā balti, tēvs ļoti labi apzinās, ka sieva veikusi sānsoli, bet, par cik pats ir ļoti reliģiozs un sieva/Rūbijas māte pēcdzemdību komplikāciju dēļ mirst, tad rezultātā arī tas tiek kārts pār Rūbiju pēcāk par jebkuru sīkāko neizdarību.

Nav nekāds brīnums, ka Rūbija meklē un alkst izrauties no mājām, kurās tēvs regulāri viņu fiziski un morāli ietekmē, vecākais brālis Čārlijs reizēm piepalīdz, bet Džo, lai arī neiesaistās, arī nekad nemēģina palīdzēt. Tā nu Rūbija atrod ceļu uz ‘’teātra namu’’ kur jaunas, skaistas sievietes dažādos vēsturiskos tērpos puskailas izklaidē pretējo dzimumu. Lai arī kolēģe Vi brīdina neiskatīties nevienā vīrietī, tad Rūbijai neiespējami šajā padomā ieklausīties, kad viņa sastop blondo Cornelius Bray. Pat vēlāka atzīšanās no Kornēlija puses, ka viņš ir precējies nepalīdz, tas tikai nozīmē, ka jāievēro vēl lielāka piesardzība, it īpaši, jo Kornēlijs pieder aristokrātu kārtai.

Diemžēl nekāda piesardzība nepasargā Rūbijai nokļūt stāvoklī, kas 1941.gadā, būdamai neprecētai un vēl jauktas rases, būtu kas neiedomājams. Tā teikt skandāls ģimenei, ja kas tāds atklātos, būtu nepārvarams. Kā jau izdomātā romānā, lai viss nebeigtos ar abortu kādā klusā kaktu kantorī, Kornēlija ģimenei tieši noderētu jaundzimušais, jo ar sievu nekādīgi nav sanācis tikt pie bērniņa, turklāt divas reizes tas spontāni zaudēts. Tā nu Rūbijas palikšana stāvoklī aizsāk galveno dramatisko sižetu, kas caurvij grāmatas notikumus vairāk nekā trīsdemit gadu garumā.

Nameless nav tikai un vienīgi par Rūbiju un viņas dzīvi, grāmata dod arī ieskatu Lielbritānijs kriminālajā pasaulē sākot jau ar pašas brāļiem, no kuriem galvenākais un agresīvākais ir Čārlijs, kurš, ar zobenu nocirzdams vietējās bandas līdera galvu, uzsāk savu noziedznieka karjeru. Tomēr, kā pierādīs laiks, tad Nameless ietvaros, lai cik augstās domās Čārijs nebūtu par sevi, varēs atrast bosus ar krietni veiksmīgāku karjeru.

Grūti bija neievērot, ka Nameless grāmatā tikpat kā nav pilnībā ‘’tīru’’ labo vīriešu tēlu. Acīmredzami sliktie kā Čārlijs vai Kornēlijs būtu viena lieta, bet arī citi vīrieši Rūbijas dzīve vairāk nekā sievietes tēli šajā grāmatā tiek iekrāsoti negatīvās iezīmēs, kas daļēji izskaidrojama, ja viņi pārstāv pieminēto kriminālo pasauli, bet tik un tā vienīgi labie un varbūt sakritības rezultātā anonīmie tēli ir bandu upuri.

Kā mazāks sīkums pie varētu piekasīties, būtu grāmatas vāka noformējums, kas gan fona, gan nosaukuma un autora vārda fonta ziņā dod mājienus kriminālromāna ziņā. Lai arī savā mērā kriminālpasaule spēlē lielu lomu Nameless notikumos, tad drusku jāpārslēdzas attiecībā uz to, kādas ekspētācijas vismaz man izraisīja grāmatas vāks.

Cassandra Clare – Clockwork Angel (The Infernal Devices #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Simon & Schuster

Manas pārdomas

Ir 1878.gads un, kad plašajā ASV mirst vēl nepilngadīgās Tesas Grejas tante un vienīgais rads, Tesas brālis Nathaniel jeb Nate, dzīvo Lielbritānijā, meitenei neatliek nekas cits, kā mērot garo un bīstamo ceļu pāri okeānam uz svešu zemi. Kā nepatīkams pārsteigums un šoks būs tieši vēl lielākās briesmas, kuras sagādās pašas brālis, bet no kurām palīdzēs izkļūt dīvaini svešinieki, kuri sevi sauc par Nephilim, par dēmonu medniekiem Shadowhunters.

Lai arī jaunumiem, ka tādi briesmoņi kā vampīri, vilkaši un citi mošķi reāli eksistē būtu jānāk kā potenciāli letālām ziņām 19.gadsimta prātam, tad Tesa ne tikai to uzņem un pieņem salīdzinoši mierīgi un līdzsvaroti, bez histērijas, bet vēl jo vairāk, ņemot vērā, ka nākas uzzināt, ka viņa pati nemaz nav parasts mirstīgais cilvēks.

Clockwork Angel kā jau jauniešu fantāzija nosaka nepārprotamus labos un ļaunos tēlus. Tesas jaunatrasti draugi Londonas dēmonu mednieku rindās, it īpaši sliktais puisis Viljamss jeb Vils un viņa krietni piezemētākais,bet tikpat inteleģentais draugs Džeimss jeb Džems, varbūt tieši Tesas un viņas brāļa Neita dēļ, dēmonu mednieki nokļuvuši vampīru uzmanības centrā, kuriem patiktots krietni lielāka rīcības brīvība nekā salīdzinoši vien nesen apstiprinātie Accords likumu to atļautu.

Nebiju gaidījis, bet kā patīkams pārsteigums, bija nesasteigtā romantika starp dažādiem tēliem Clockwork Angel gaitā. Lai arī uz to pusi tiek doti mājieni, tad ne tuvu nevar salīdzināt ar The Mortal Instruments sēriju. Varbūt nopelns tam jādod laika periodam, kā dēļ autorei iespējams šķitis, ka romantikas temps jāpiebremzē. Bet tajā pašā laikā, ja jāpiemin dialogi un tēlu izteikšanās stils, tad tas šķita jūtami mūsdienīgāks par darbības notikumu 1878.gadu, ko gan jau biju gaidījis un kas nesagādāja nepatīkumu vilšanās momentu.

Patrick O’Brian – Desolation Island (Aubrey & Maturin #5)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Atkal jauns un cits kuģis vārdā Leopard, ja vien Džeks Obrijs nevēlas palikt krastā un garlaikoties, atkal jauns piedzīvojums – šoreiz uz pavisam jauniem ūdeņiem, uz Austrāliju. Tomēr sākotnēji Obriju nākas pārliecināt, ka nevajadzētu atteikties no piedāvājuma, kas paredz, ka Leoparda ‘’krava’’ ir cietumnieki, kas Obrijam, pirmoreiz to padzirdot, šķiet zem viņa goda. Un pārliecināšanu nākas veikt nekur tālo šajos piedzīvojumos esošajam ārstam Stīvenam Maturinam, par kura citām saistībām un it īpaši ar britu slepeno servisu/dienestu lasītājs var uzzināt šo to vairāk.

Pārliecinošs vairākums distances gan Obrijam, gan pārējai kuģu apk ir vairāk ikdienišķas rutīnas piepildīts. Diena no dienas var atšķirt tikai ar grūtībām un ar veicamajiem uzdevumiem vai ar to, ka tieši tajā dienā tiek izpildīti sodi par veiktiem pārkāpumiem. Bet reizēm rutīna, kad nepievērs tik lielu uzmanību jau šķietami no galvas zināmiem pienākumiem var izrādīties tie bīstamākie.

To pašu nevarētu teikt par Maturinam, kuram šis Austrālijas ceļojums izvēršas jaunu patoloģiju un neizskaidrojamu kuģa apkalpes saslimšanu pilns. Lai arī vairumam vairāk vai mazāk būtu pie kājas, ka kautkādi tur noziedznieki teju krīt kā mušas no drudža vai kā cita, tad Maturina profesionālais gods gan vis neatļauj rīkoties tik vieglprātīgi. Papildus azartu Maturina ikdienas pienākumiem piešķirt viņa citi izlūkošanas dienesta dotie uzdevumi, kuru dotā informācija liecina, ka starp ieslodzīto ‘’kravas’’ uz kuģa ir arī kāds amerikāņu (potenciāli ar Franciju saistīts) spiegs, par ko Maturinam prasīt ievākt vairāk informācijas.

Tomēr The Desolation Island nebūt nepretendē būt pirmā Aubrey & Maturin sērijā, kura iztiktu bez kuģu militāras saķeršanās un tādas norisinās arī šajā grāmatā, kurā sastapšanās starp Obrija Leopardu un holandiešu Waakzaamheid kā vienam tā otram galu galā nebeidzas, kā iecerēts. Varētu pat teikt, ka autoram beidzot izdodas sižetā veiksmīgāk iepīt vairāk pasaules politikas, kas The Desolation Island ietvaros izpaužas, kad Leoparda komandai nākas sastapties ar amerikāņiem.