Diana Gabaldon – Outlander (Outlander #1) (Audio book)

10964

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Ir 1945.gads un kara medmāsa Klēra Bīčema, ar savām acīm redzējusi kara radītos posta darbus, atgriežas dzimtenē un dodas ar vīru Frenku otrajā medusmēnesī uz Skotiju, lai kopā atgūtu kara dēļ nošķirtībā zaudēto laiku.

Tā vietā pēc vēsturiskas vietas (kromlehs) apmeklējuma Klēra attopas 200 gadus tālā pagātnē. Laikā, kad raganu tiesas vēl rit pilnā sparā, nemaz nerunājot par plašākām sieviešu tiesībām, un tehnoloģijas arī pēc ’45.gada standartiem ir tālu no ierastā komforta. Varbūt man Klēras straujā pielāgošanās jaunajiem apstākļiem, ņemot vērā, ka viņai nav jāsamierinās ar, piemēram, interneta un mobilo telefonu neesamību, likās daudz saprotamāka atšķirībā no šī lasītāja, kuru nepārliecināja Klēras adaptēšanās spējas.

Kā grāmatas galvenā varone Klēra apbur uzreiz. Viņai, lai nekļūtu par vieglu upuri kādam raganu medniekam vai netiktu apsūdzēta par angļu spiedzi, ir labi jāapdomā pirms atbildēt uz jautājumiem par viņas izcelsmi un to, kur šobrīd atrodas viņas piederīgie, un skaidri saklausāmais angļu akcents vai viegli nolasāmās sejas izteiksmes nudien nepalīdz, kad ir nepieciešams savīt puspatiesības un nepateikt skaļi, ka esi no nākotnes. Vienlaikus Klērai jāpārcieš emocionālas dilemmas gan attiecībā uz nākotnē palikušo (un tehniski vēl neeksistējošo ‘’vīru’’), gan par to, vai būtu morāli pareizi mēģināt kā nebūt ietekmēt vēstures notikumus, zinot lielos vilcienos, kam būtu jānotiek. Tajā pašā laikā Klēras rīcība, piemēram, cenšoties atgriezties savā laikā, ir tik stulba un neapdomīga, ka konstanti, sižeta virzības nolūkos, tiek apdraudēta viņas un citu dzīvība, kam seko maģiska izglābšanās (nereti pēdējā brīdī), kas nedaudz nosit lasītprieku uz leju.

Šis minētais glābējs svešzemnieces Klēras gadījumā ir skots Džeimijs Freizers. Pats vīrišķības iemiesojums, ar kuru mielēt acis var katrs romantiskā žanra fans. Labi zinu, ka pats tāds neesmu, bet vēsturiskais fons un audio formāts, iespējams, padarīja to visu daudz pieņemamāku. Džeimijs ir puisis gan ar dramatisku personisko vēsturi, par ko liecina ne viena vien rēta, gan arī savā neilgajā mūžā ir paspējis pārciest arī traģiskus atgadījums ģimenes kontekstā. Viss, lai iedrošinātu lasītāju just līdzi un piedot tām pāris negatīvākām īpašībām, vai vismaz norakstīt tās uz attiecīgā laika īpatnībām.

‘’Svešzemnieces’’ tēli ir skaidri iedalāmi labajos (kā Klēra un Džeimijs) un sliktajos (kā angļu kapteinis Rendels), kā arī romāns noteikti ir vairāk tendēts pieaugušo auditorijai, kādēļ mani nedaudz pārsteidza latvisko izdevumu vāki jau pirms biju iesācis sēriju. Sērijas popularitātei (šķiet vairāk pateicoties seriālam) iemesli ir, pat tik ļoti, ka februārī varētu vairāk iemērkt kāju arī citās romantikas žanra grāmatās :D, par to liecina ne tikai meistarīgais valodas stils, kad arī, ja nekas diži nenotiek, garlaicīgi nav, bet arī viedokļu bagātība gan pašmāju blogos, gan Youtube.

Advertisements

William Martin – Annapolis

10946196

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Forge

Manas pārdomas

Virspusēji skatoties, Annapolis varētu kategorizēt kā vienas dzimtas stāstu no ASV revolūcijas un neatkarības iegūšanas no britu imperiālās varas līdz mūsdienām (grāmatas izdošanas gads -1996). Bet, ja pēc romāna izlasīšanas, diži vairāk nav sanācis saskatīt, tad šis tas būs ticis palaists garām.

Caur Stafford dzimtas pārstāvju acīm Annapolis pie reizes arī atklāj grandiozāku stāstu par Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas lielā mērā ir iespējams, jo Stafordu dzimta jau no valsts pirmajiem soļiem ir bijusi cieši saistīta ar tās jūras kara floti kopš tās, tā teikt, bērnu dienām, kad katra niecīgākā uzvara un pretinieka kuģa nogremdēšana tika slavēta ne tikai presē, garantējot attiecīgā kuģa jūrniekiem varoņa slavu. William Martin lieliski padodas aprakstīt grūtības un skarbos apstākļus vienlīdz kā uz 18.gadsimta buriniekiem ar lielgabaliem, tā uz jaunākajiem karakuģiem un zemūdenēm. Tas sanāk pat tik saistoši, ka pie iespējas neatteiktos izlasīt kādu non-fiction žanra grāmatu par attiecīgo tematu, un tai skaitā daudzajiem +/- mazāk zināmajiem militārajiem konfliktiem laikā starp revolūciju un pilsoņu karu starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Diemžēl sev vēl 2017.gadā jāuzdod jautājums, kādēļ vēl pēc vairāk kā 150 gadiem personas pirmām kārtām neiekrīt ‘’cilvēka’’ kategorijā un tikai tad kādā citā.

Ja vēl tas nav noprotams, tad pateikšu priekšā, ka Stafordi karjeru ziņā vairums ir kāpuši diezgan augstu, spēlējuši nozīmīgas lomas un pieliekuši savu roku gan tajā kas notika, gan kas varēja notikt. Bet, lai to varētu paveikt, romāna darbībā līdzās izdomātiem tēliem, ir jāiesaista arīdzan reāli vēsturiski darbojušās personās kā Džordžs Vašingtons, Tomass Džefersons un Ābrahams Linkolns. Pat ja arī kaut kas no piedomātā pārāk neatbilst tam, kā kāds no viņiem varētu būt rīkojies, tas ir piedodams un cerams nesabojā lasītprieku tiem, kuri lieliski pārzina attiecīgo vēstures sadaļu.

Un tā šajā rakstā, kaut arī grāmatā tas ir fragmentāri, esam nonākuši līdz ‘’tagadnei’’ un līdz Džekam Stafordam, ģimenes melnajai avij, kuram ir bijusi tā drosme peldēt pret ierastās karjeras straumi un kļūt par žurnālistu/skabargu pakaļā ar pārāk daudz nepatīkamiem un/vai nevēlamiem jautājumiem ne vien par ar valsts noslēpumu saistītām lietām, bet arī ģimenei sāpīgākām tēmām, kas radījis ne vienu vien plaisu radu attiecībās, to starpā Džeka jaunākais projekts dzimtas vēstures apkopojums daiļliteratūras romāna formā. Nedaudz citādāka situācija ir ar Sjūzenu Braunu, kurai PBS studija ir devusi iespēju uzņemt dokumentālo filmu par savu radu saimi.

Kā jau tas pienāks jebkuram cienīgām stāstām par lielām ģimenēm, īpaši ASV, tad neiztikt bez divu ģimeņu sāncensības un naidīgumam vienam pret otru paaudžu garumā. Varbūt nav tik grandiozi kā, piemēram, starp Hatfield un McCoy dzimtām, bet tik un tā tikpat interesanti! :)

Andrejs Upīts – Spartaks

79d96a42-34e3-4454-a06b-24597caf42cb

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Domājams, Spartaks ir viena no tām vēsturiskajām personībām, kura stāstu par vergu un gladiatoru sacelšanos daudzmaz ir dzirdējusi lielākā daļa un vēstures interesenti jau nu noteikti. Šajā gadījumā Andrejs Upīts un viņa stāsta interpretācija lugas formā četros cēlienos un divpadsmit skatos.

Pieļauju, ka skolas laiku gan kāds lugas fragments būs ticis lasīts, bet tagad Spartakam ir tas gods būt pirmajai lugai, kuru izlasu no vāka līdz vākam un no brīva prāta. Kaut arī jāpiebilst tāds sīkums, ka diezin vai grāmatu varētu šobrīd ierindot pie izlasīto listes, ja vien grāmatplauktos nebūtu atstājis iepriekšējais dzīvokļa iemītnieks.

Tad nu ķeramies īsi pie paša Spartaka un lugas. *Maitekļa trauksme!* Pēc trīs gadu cīkstēšanās un mocībām, pēc impērijas pārstaigāšanas no viena gala līdz otram un atpakaļ, Spartaks kopā ar līdzgaitniekiem tiek pārliecinoši sakauts. Manā skatījumā šis Spartaks galīgi nebija piemērots, lai būtu par līderi. Spartaks ir pārāk maigs, pārāk ‘’pareizs’’ un cēls, nepietiekoši brutāls un agresīvs. lai spētu kontrolēt un vadīt gan tuvākos domubiedrus, gan desmitiem tūkstošu lielas masas. Bet lielais mērķis atbrīvot visus vergus un pārtraukt verdzību šķita visai utopisks, neņemot vērā apkārtējo situāciju un laiku. Tādos brīžos varēja sajust darba izdošanas laiku un vietu, kā arī autora pieskāriens, kurā izpaužas tēlu izteicienos/pārdomās, piemēram, nedabiskas šķita frāzes par varbūtēju Romas sabrukšanu pēc četriem gadu simtiem. Vēl pie mīnusiem var pieskaitīt pēkšņas un aprautas beigas.

Bet ja nedaudz par lugas formātu kā tādu, tad pietrūka apkārtējās pasaules uzbūves plašāki apraksti un lielāks skatījums uz kopējo bildi, un salīdzinoši brīdis, kad skatpunkts no Spartaka pāriet pie leģiona komandiera, ir pavisam neliels. No dialogiem vien to neuztvert, bet gan jau, ka jāizlasa vēl kāda luga, lai būtu labāks priekšstats. :)

Bernard Cornwell – The Empty Throne (The Saxton Stories #8)

21045103

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Patīkami pārsteidza grāmatu ievadošais prologs ar skatpunkta maiņu. Tik ‘’dziļi’’ sērijā un pēc tik ilga laika, ar to domājot, ka The Empty Throne jau ir astotā The Saxon Stories sērijas grāmata, un visas iepriekšējās grāmatas ir bijušas no Bebanburgas Uhtreda skatpunkta, bet tagad prologs no viņa dēla Uhtreda Uhtredsona. Starp pirmajām domām bija, ka mana prognoze par Uhtreda neiziešanu vairs uz kaujas lauka būs izrādījusies pareiza un ka nu Uhtreds savas vecumdienas sagaidīs drošībā aiz nocietinājumiem, bet par to, kas notiek uz salas varēsim vērot ar Uhtredsona starpniecību.

Bet še tev! Neesmu paspējis nedz īsti sajust Uhtredsona no tēva atšķirīgo balsi, nedz to, vai to Kornvelam izdotos tādu izveidot un noturēt, kad jau seko nākamā nodaļa un esam atpakaļ pie Uhtreda. Nebūt nesūdzos, bet būtu bijis interesanti pārmaiņas pēc kas atšķirīgs.

Kaut arī pēc divcīņas ar dāņu karavadoni Knutu noslēdzoties The Pagan Lord Uhtreda ievainojums vēl joprojām nav sadzijis un izdala stipri smakojošas strutas, kā arī pat pie visniecīgākajām un mazākajām kustībām var izsaukt sāpju agoniju, tas neattur Uhtredu no atrašanās notikumu pašā epicentrā. Un labi, ka tā, jo mirst Mērsijas (Mercia) karalistes valdnieks Æthelred. Viņa nāve daudziem karalistē dod cerību, ka pēc paaudzes pārtraukuma viņiem varētu būt valdnieks, kurš neatrodas zem Veseksas karaļa (šobrīd Edvards) tupeles. Pamatu ambīcijām, neskaidrībām un intrigām dod fakts, ka Æthelred un Edvarda māsas Aethelflad laulībā ir bijusi tikai viena meita.

Kaut arī Edvards kā valdnieks nav slikts vai nekompetents, bet viņam laikam laiks šķiet labāk pavadīts medībās vai esot gultā, nekā būt pie karalistes stūres, kā arī apkārtējiem nav paslīdējis garām viņa vēlme pēc atzinības, kad daudziem atmiņā ir viņa tēva Alfrēda sasniegtais. Savukārt to ir pamanījis un nebaidās izmantot viens no bagātākajiem Veseksas vīriem un Edvarda sievas vīratēvs Æthelhelm, kurš ir apņēmības pilns, lai realizētu savas ieceres un sapni redzēt savu mazdēlu par nākamo karali pēc Edvarda. Pat Uhtreds atrod sevi spekulējām, kurš ir, tā teikt, patiesais valdnieks.

Par nelaimi, vīratēvam, Edvards pirms laulībām paspēja radīt dvīņus – puiku un meiteni, šobrīd 9 gadus veci. Bet vēl trakāk, ka abi un vēl arī priesteris, kurš par spīti pašreizējam aklumam var apliecināt to laulību un līdz ar to bērnu leģitimitāti, ir Uhtreda aizgādībā.

Neviens, izņemot vien reto, apsver domu, ka Mērsijas pārvaldīšanu varētu uzticēt Aethelflad, kura par spīti atbalsta trūkumam no vīra visu šo laiku ir bijusi spožāka līdere par savu nu jau mirušo vīru. Neskatoties uz vairākkārtējiem panākumiem, doma, ka šo nopelnu dēļ viņa būtu cienīga kāpt tukšajā tronī, daudziem ir pilnīgi neiedomājama (loģiski!) viņas dzimuma dēļ. Kā arī nevar noliegt, ka diezin vai Edvardam varētu patikt doma, vienalga māsa vai nē, ka sievietei ir ievērojamāki panākumi nekā viņam kā karalim.

The Empty Throne visā krāšņumā parāda varbūtības situācijā, kad mirst valdnieks, kurš nav atstājis aiz sevis vīriešu kārtas mantinieku sabiedrībā, kurā līdz šim ierasts, bijis, ka sieva atlikušo dzīvi klusi pavada kādā attālā klosterī.

Bernard Cornwell – The Pagan Lord (The Saxton Stories #7)

17853024

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.25/5

Manas pārdomas

Kopš mēs pēdējoreiz atvadījāmies no Uhtreda, un jau tad viņš vairs nebija nekāds jauneklis, ir pagājuši veseli astoņi gadi. Ņemot vērā gan laika periodu, gan Uhtreda iemīļotāko nodarbi, lielākā daļa varētu sevi uzskatīt par (laimīgiem un) veiksmīgiem, nodzīvojot līdz 50 gadu vecumam, un Uhtreds tāds noteikti neattur. Turklāt bārdā un matos iezadzies sirmums nebūt neattur viņu no zobena vicināšanas!

5257379.jpg

Neskaitot pa kādam reidam šur un tur gar teritoriju robežām, šos astoņu gadus ir bijis miers. Laiks, kurā tādi vīri kā Uhtreds lielākoties ir spiesti garlaikoties, bet priesteriem pa to brīdi iešaujas prātā domā, vai maz tādi ir vajadzīgi. Savu nepatiku un naidu no priesteru puses kā vislielākais un nosodāmākais pagāns, pielūgdams vecos dievus, nevis kristiešu greizsirdīgo pienagloto, izpelnās Uhtreds, kurš nav slēpis, ka jūtas ir abpusējas, kas noved pie pirmā lielā grāmatas sižeta virzošā notikuma (kopumā saskatīju trīs) – Uhtreda konflikts ar baznīcu, dzimto māju/Bebanburgas cietokšņa ieņemšanas mēģinājums, un lielā kauja ar dāņu karavadoņu karaspēku.

Pirmais – Uhtreda ķīviņš ar baznīcu

Padzirdējis, ka viņa vecākais dēls (pēc ģimenes tradīcijām arī vārdā Uhtreds) grasās kļūt par pilntiesīgu priesteri, un Uhtreda acīs, kuram par visu augstāk ir kaujās nopelnītā reputācija, lielāks negods nav iedomājams un viņš steidz iejaukties. Tad lūk viena šāda sakarsēta konfrontācijas situācija, kad ne viena, ne otra puse nevēlas ieklausīties, bet par katru vari cenšas panākt savu, rezultējās ar to, ka Uhtreds pavisam nejauši, gribēdams vien apdullināt, nogalina klātesošo abatu, automātiski ieceļot viņu svēto kārtā. :D Un tas tikai baznīcai ir nepieciešams, viņiem nemaz nerūp, ka Uhtreds tā nebija domājis; kā nekā paši vainīgi, ka taisa krustus ar spiciem galiem!

Dusmu izvirdumā Uhtreds publiski atsakās no dēla, un zinot nedaudz no mitoloģijas, ironiski pārsauc viņu par Jūdu, bet daļēji Uhtreds var būt atvieglots, kar līdzās ir vēl 20 gadīgais dēls Osberts (tagad Uhtreds), kuram zobens ir krietni vien tuvāks.

5257733.jpg

Otrais – Bebanburgas sapnis

Jau kopš sērijas sākuma, kad Uhtreda tēvs krita kaujā ar dāņiem, viņš pats, puika būdams, nokļuva šo dāņu gūsta, bet tēva brālis uzurpēja Bebanburgas troni, sapnis par Bebanburgas cietokšņa atgūšanu nekas vairāk par optimistisku domāšanu arī nav bijis. Līdz šim…*

5257469

Trešais – Lielā kauja

Atliek dāņu ilgām par visas salas iekarošanu un Veseksas karalistes bagātību sagrābšanu atjaunoties ar jaunu sparu, lai priesteru attieksme pret Uhtredu mainītos par 180 grādiem; ‘’pēkšņi’’ viņš atkal ir makten noderīgs. Atkal var priecāties par graujoši vienreizējiem kauju aprakstiem.**

Un vēl šis tas

Fascinējoši vērot Uhtredu viņa melanholiskajās pārdomās, vērojot Romiešu celtās būves, kuras lielākā daļa izmanto pat diži nepiedomājot pie tā, un prātojot, kā gan kāds būtu vārējis pārspēt tādu spēku, kuru celtās būves saglabājas vēl gadsimtiem ilgi, salīdzinoši ar pašiem.

Lai neriskētu uzdurties kādām maiteklim, neesmu pētījis, bet interesanti, kā autors būs izvēlējies virzīties sērijā tālāk. Kas zin, varbūt uzzināsim kaut ko no tukšajiem gadiem. Un The Pagan Lord kārtējo reizi apliecina, cik laba ir šī sērija! :)

********Apzināto maitekļu zona********

*Kaut arī ar vecumu un gadu gaitā iegūto pieredzi Uhtreds pielieto vairāk stratēģijas un taktikas, nevis tikai pielieto brutālu spēku, cerot uz to labāko. Bet grūti atcerēties, vai Uhtreds ir rīkojies vēl trakāk, par cik pēc abata nogalināšanas, Uhtreds knapi izglabās no priesteru kūdītas nolinčošanas bija spiest palikt vien ar 30+ uzticamākajiem karavīriem (pat ne pilna kuģa komanda).

**Diemžēl Uhtreds atkal pēdējā mirklī tiek izglābts no drošas sakāves pretinieka nomācošā skaita dēļ, kad palīgā ierodas karaļa karaspēks un maina kaujas gaitu. Tāda drusku nepatīkama tendence. Toties smagais Uhtreda stāvoklis, ar kādu noslēdzas grāmata (kārtīgs klifhengeris) liek šaubīties, vai Uhtreds, ja izdosies atkopties, vēl spēs iziet kaujas laukā!

Kristīne Ulberga – Tur (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #11)

35417401

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Vērtējums: 1.75/5

Manas pārdomas

Tas ko kuļoties cauri darbam izdevās izlobīt, ka 16gadīgs jaunietis Pāvels, maldīdamies pa mežu uzduras kopienai ar alternatīvi domājošiem brīvdomātājiem, ezotēriķiem, filozofiem u.c., kuru idejas un dzīves stils neiekļaujas Padomju Savienības noliktajos rāmjos. Viņi klausās Amerikas Balsi un citas neatļautas raidstacijas, lasa visu iespējamo aizliegto literatūru.

Kopienu kopā satur tās (garīgais) līderis Māsters, bez viņa pārējie vienkārši pajuktu kur kurais. Ne mazāk īpatnēji par Māsteru ir arī vairāki citi tēli un viņu vārdi kā Sinoptiķis, Skābais Ģīmis vai Smaidīgais. Brīžiem radās šaubas, vai, lai tā izteiktos, visi kopienā vienmēr ir skaidrā un pie veselās saprašanas.

Jāatzīmē, ka autore spēlējas ar laika līnijām un pāreja no vienas otrā var būt bez brīdinājuma, kad pēc mirkļa jājautā sev, kādā veidā mēs sākām runāt par šo, ja pirms mirkļa bija pilnīgi kas cits? Viens attaisnojošs skaidrojums būtu, ka 20 gadus vēlāk trīs kopienas biedri ir atraduši Pāvela burtnīcu/dienasgrāmatu par kopienā pieredzēto, bet, par cik tādēļ tēli lielu daļu grāmatas viens otram lasa no burtnīcas vai kaut ko stāsta, to pieskaitīju pie vieniem no lielākajiem grāmatas mīnusiem. Esmu manījis, ka šāda stāsta izklāsta maniere un stils manai gaumei nav pa prātam.

Lai labāk saprastu, vai grāmata varētu patikt, ieteiktu vispirms izlasīt rakstu šeit vai noskatīties Kultūras ziņu sižetu šeit, bet, ja grāmata jau ir iegādāta, tad ieteikums būtu vispirms izlasīt pēcvārdu (ideālā gadījumā būtu liekams pirms romāna). Tajā autore lieliski paskaidro iecerēto domu. Varbūt arī ir pa kādam nenozīmīgam maiteklim, bet labāk, ka ir saprašana par ko iet runa.

Ja jāsalīdzina ar citām grāmatām no vēsturiskās romānu sērijas ‘’Mēs. Latvija XX gadsimts’’, tad šis gadījums būtu liekams vienā listē ar Ingas Ābeles ‘’Duna’’. Gadījumā, ja patika tā grāmata, kas zin patiks arī šī. Ja vēl Dunas gadījumā bija daudz vēsturiskās informācijas gūzmas kā no vēstures grāmatas, tad vienīgais, kas ļāva noprast laiku, kad norit romāns, neskaitot to, ka padomju laikos, bija Leonīda Brežņeva bēru un Černobiļas AES avārijas pieminēšana. Citādāk nevarētu nemaz tā pateikt. Vairāk ir brīvās domas lidojums un filozofiskas dabas prātojumi bez sava gala un malas.

Visu līdz šim sērija iznākušo neesmu lasījis, bet droši kā labākus darbus no šīs sērijas var ieteikt Noras Ikstenas ‘’Mātes piens’’ un Laimas Kotas ‘’Istaba’’. Starpība starp šīm un Tur neizsakāma, kuru skaitliskajā vērtējumā pilnībā nevar izteikt.

Bernard Cornwell – Death of Kings (The Saxton Stories #6)

11734251

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 4.75/5

Manas pārdomas

Kopš sērijas piektās grāmatas The Burning Land atkal ir pagājuši pieci gadi, kuru laikā Alfrēda veselība ir gājusi tikai uz slikto pusi. Tāpat kā daudzi citi, arī Uhtreds sliecas domāt, ka pēc karaļa nāves jāseko drīzam dāņu uzbrukumam, lai izmantotu pretinieka vājuma brīdi un ar vēl nebijušu karavīru skaitu vēlreiz mēģinātu iekarot Veseksu.

Kaut arī Uhtreds visu laiku ir bijis Alfrēda izveidotās, tagad vecākā dēla Edvarda pārvaldītās, karalistes zobens un vairogs, līdz šim tas nav īpaši atspoguļojies atlīdzībā nedz dārgmetālos, nedz ar zemi vai plašu komandējamo karavīru skaitu, un tikai atrašanās uz nāves gultas kaut ko maina, lai nodrošinātu, ka Uhtreds dod zvērestu Edvardam arī turpmāk turpina, ko līdz šim viņš The Saxons Stories sērija ir tik labi piepratis.

Bernards Kornvels atkal izceļas ar izciliem kaujas ainu aprakstiem, kuros zobenu dziesma, atrodoties aiz lapaspušu dotās drošības, ir visnotaļ saistoša. Uhtreds var izpausties uz nebēdu un var tikai apskaust viņa veiksmi palikt dzīvam. Īpaši ņemot vērā, ka grāmatas beigās Uhtreds ir 45 gadus vecs, bet pretī stājas puiši, kuriem pēc vecuma viņš varētu būt tēvs. Ir patīkami vērot, kā Uhtreds izmanto gadu gaitā uzkrāto pieredzi un ir stipri labāks stratēģis.

Brīžiem var tikai aiz līdzjūtības just līdzi Uhtreda mūžīgajai cīņai ar garīdzniekiem, kuriem, kaut arī ne tik ļoti kā pie Alfrēda, joprojām ir ievērojama ietekme lēmumu pieņemšanā. Attiecība pret tēvu Edvards nav tik izteikti reliģiozs, bet nevarētu teikt, ka tādēļ viņu loma mazinātos. Tomēr divos jautājumos Edvards iet tēva pēdās. Pirmkārt radīdams bastardus (turklāt divus), un otrkārt par spīti Uhtreda ieteikumiem neriskēt un likvidēt mazos, kamēr viņi vēl nerada draudus, atšķirībā no Alfrēda brāļa (karalis pirms Alrēda) dēla Æthelwold, kurš jūtas dzīvē apdalīts pēc tam, kad tronis pēc tēva nāves netika piešķirts viņam un tagad neapjauš, ka dāņi viņu tikai izmanto.

Pieminēšanas vērta ir Uhtreda reakcija uz to, kad viņš piedāvā, lai priesteri tad iet karot un kareivjiem lai dod pārvaldīt baznīcu. Kā arī ar smaidu var atcerēties Uhtreda reakciju no iepriekšējās grāmatas, ka varbūtība par kristiešu vajāšanu romiešu laikā ir pārāk laba, lai būtu patiesība. :D

Tomēr dažādu faktoru sakritības dēļ dāņi kā neuzbrūk tā neuzbrūk, un kamēr vairums brēktin brēc slavas dziesmas kristiešu Dievam, Uhtreds nav muļķis un saprot, ka agri vai vēlu, bet dāņi uzbruks. Bezmaksas lūgšanas šķiet daudz vilinošākas, nekā naudas izmaksas karavīru un nocietinājumu uzlabošanai. Uhtreds var vien ar apbrīnu nolūkoties uz romiešu būvēm, kuras nav sabrukušas pat simtiem gadu pēc viņu prombūtnes, kamēr pašu koka būves pēc pāris gadiem jau sāk pūt.

Biju domājis uz laiku apstāties sērijā pēc šīs grāmatas, bet labi, ka pārskatīju Reading and Writin podkāstā intervēto autoru listi, jo, kaut arī esmu šobrīd ticis līdz 133.epizodei, 178.epizodē Bernards Kornvels tiek intervēts saistībā ar astoto sērijas grāmatu The Empty Throne. Pēc tās gan sērijas noslēdzošo daļu atlikšu uz vēlāku laiku.