Hāleds Hoseinī – Pūķa ķērājs

13417180

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pūķa ķērājs iesākas Kabulā, Afganistānā vēl pirms PSRS iebrukuma un grāmatas galveno varoni Amīru sastopam vēl kā mazu puiku, kaut arī notikumus viņš lasītājam pavēsta jau kā pieaugušais, atskatoties uz bērnībā notikušo jau caur papildus pieredzes prizmu.

Amīram ir paveicies piedzimt ne tikai ‘’pareizajā’’ tautībā (hazareji pārsvarā ir kalpi un dzīvo trūcīgi), bet arī viņa tēvs Bābā* ir turīgs ~uzņēmējs. Bērnībā sociālo normu un statusu robežas nešķiet tik svarīgās, pat ja ir manāmas, rezultātā Amīram izveidojas visai tuva draudzība ar viņa ģimenes ilggadēja kalpa dēlu Hasanu. Diemžēl pa virsu visām ikdienas grūtībām un netaisnībām no citu puses un par spīti labi pavadītajam laikam ar Hasanu, arī Amīrs ne reizi vien mēdz pret viņu būt skarbs un drusku ļauns. Turklāt attiecību un jūtu katlam jāpievieno arī attiecību dinamika starp Amīru un Bābā (plus šādi tādi noklusēti noslēpumi), kas visu padara tikai komplicētāku. Pienāk pat brīdis, kad Amīrs pieķer sevi pie domas, ka brīžos, kad viņš izvēlas spēlēties un pavadīt laiku ar Hasanu, ne viena cita vienaudža līdzās nav.

Un TAD seko notikums, kura sekas gan Amīrs, gan Hasans izjūt gadu gadiem uz priekšu un kļūst par atlikušās grāmatas galveno fokusu, kad Amīrs saņem liktenīgu zvanu, kas piespiež atcerēties tik ļoti aizmirsties vēlēto atgadījumu bērnībā un atgriezties dzimtajā zemē, lai ar ievērojamu laiku nobīdi censtos pēc iespējas labāk vērst neizdarīto par labu un piedot jau pirmkārt sev pašam.

Tieši Pūķa ķērāja tematiski otrā daļa liek grāmatu novērtēt vairāk, kamēr pirmo vairāk iznes aizliegtā draudzība starp divu puikām- neskatoties uz abu atšķirīgajām tautībām un to attiecībām Afganistānā, kā arī no atšķirīgā kultūra un paražas, kur gribētos atzīmēt pūķu lidināšanas turnīru, kas tad arī ir pamatā romāna nosaukumam.

Grāmata var būt kā atpūta no spraigāka sižeta grāmatām, kur nemitīgi kaut kas dzīvībai notiek; nevar teikt, ka šajā nebūtu nekas dramatisks, taču tam ir cita veida raksturs.

********

*Drusku nepatika/pakaitināja garumzīmju izvēle vārdos – ja par piemēru Bābā ne tik ļoti, tad Kābula pavisam droši. Nezinu ir līdzīgi kā ar Islandi un Īslandi.

Advertisements

Marie Brennan – A Natural History of Dragons (The Memoirs of Lady Trent #1) (Audio book)

12974372

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja patiesus memuārus lasu reti, tad A Natural History of Dragons būs mans pirmais izdomātais. Vismaz atmiņā nestāv, ka būtu lasīts vai klausīts kaut kas līdzīgs.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, tad šis memuārs ir par pūķiem, par slavenās pūķu pētnieces lēdijas Trentas karjeras pašu sākumu, kad ceļojums uz kalnaino Vystrana šķita vien kā pirmā un pēdējā iespēja redzēt pūķus tuvumā pirms atgriezties garlaicīgajā ikdienas dzīvē un sabiedrībā, kura no dāmām sagaida piedienīgu uzvedību un nodošanos sievišķīgām nodarbēm, nevis kaislīgai nodošanās dažādu pūķu pētniecībai.

Kā pati lēdija Trenta brīžiem ļauj noprast, tad memuāru uzsākusi rakstīt vien sirmā vecumā, jo piedzīvotais sagādā pārāk sāpīgas atmiņas, lai būtu bijis iespējams tās ātrāk uzlikt uz papīra visu lasīšanai. Interesantas un patiesas šķiet epizodes, kad galvenā varone nedaudz novirzās no temata, lai atzīmētu savu to dienu jaunības naivumu un rūpēm par citu domām, kad tagad viņai nesagādā pat mazākās problēmas.

Jau kopš bērnības lēdiju Trentu ir aizrāvuši maģiskie pūķu, un, lai kā citi nespētu redzēt tālāk par asajiem nagiem un zobiem, viņa saskata to diženumu. Tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka Trenta pamanās pierunāt un pārliecināt savu vīru (un arī ekspedīcijas rīkotāju) ņemt viņu līdzi kā sekretāri un mākslinieci. Un tikai ar nākotnes zināšanām, atskatoties atpakaļ, Trenta var nebeigt novērtēt un pabrīnīties par varbūtību, ka viņa tiktu atstāta mājās, kā būtu rīkojušies vairums vīru, un pasaulei būtu laupītas tik daudz zināšanu par pūķiem.

A Natural History of Dragons ir neierasta pieeja veidam, kā pasniegt stāstu, un var tikai minēt cik tas no lēdijas Trentas puses ir uzticams, piedomājot pie tā, ka paša rakstītā memuārā noteikti iezogas vēlme sevi pasniegt labākā gaismā. Turklāt viņa pati (varbūt tieši, lai novērstu aizdomas, ka arī šoreiz tā rīkojas) piekodina lasītājus neņemt vērā jaunībā sarakstīto grāmatu par šo ekspedīciju. Lielus piedzīvojumus sagādā ne tikai pūķi, bet arī vietējie iedzīvotāji, kontrabandisti un korumpēti varas pārstāvji.

Ingrid Rojas Contreras – Fruit of the Drunken Tree

36636727

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Manas pārdomas

Balstīta lielā mērā uz patiesiem notikumiem Ingrid Rojas Contreras dzīvē un bērnībā pat bez autores pēcvārda, lasot Fruit of the Drunken Tree valodas stilā var just memuāra noskaņu. Grāmatas galvenā varone meitene Chula, kaut arī nav pilsētas pašu turīgāko ģimeņu atvase, dzīvo salīdzinoši pārtikušā vidē aiz mūra sienām un sargu uzmanītiem posteņiem. Kopā ar māsu Kasandru viņas aizvada dienas gan bezrūpīgi spēlējoties, gan baidoties, vai tik nepienāk diena, kad Pablo Eskobars viņas bez iemesla uzspridzina. Tikmēr tēvs lielākoties ir prom, strādājot naftas ieguvē, un lielākā autoritāte mājās ir māte.

Pagrieziena punkts, kad lielā mērā viss sāk iet uz leju, notiek brīdī, kad māte par mājkalpotāju nolīgst 13gadīgo Petronu no pilsētas trūcīgākajiem rajoniem. Līdz šim šādas meitenes salīdzinoši ātri pārkāpušas tām uzliktos noteikumus un tādēļ atlaistas. Tomēr Petronas gadījums ir atšķirīgs un īpašs, neskatoties uz kraso ienākumu un sociāla stāvokļa atšķirību starp abām ģimenēm. Petronas tuvinieku dzīvē līdzās Kolumbijas valdības varai tikpat nozīmīga ietekme, ja ne reizēm vēl lielāka, ir dažādām partizānu un paramilitārām grupām.

Čulas prātu nomāc lietas, kā jau minētās nāves briesmas un vardarbība, par kurām ideālā situācijā nevienam bērnam nebūtu ikdienā jāapsver. Cik no sevis, cik no Čulas tēla, bet autore lieliski iepin viņas un māsas Kasandras pārdomās dažādas māņticības kā reliģiska rakstura, tā arī vairāk pārdabiskas dabas. Tāpat viens no romāna plusiem ir Čulas attiecības ar māsu un māti, kā arī mēģinājumi izprātot, kādēļ tieši Čulai izveidojas tās ciešākās attiecības ar Petronu.

Susanna Klārka – Džonatans Streindžs un misters Norels

15725164

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Vairāk nekā divus gadsimtus Anglijas maģija ir piedzīvojusi lejupslīdi, un, grāmatai sākoties (1806.gada beigas), visi ir pieņēmuši to kā faktu, ka eksistē vairs tikai burvji teorētiķi. Ar to domājot džentlmeņus no sabiedrības augstā gala, kuri regulāri sanāk kopā pārsvarā piesmēķētās istabās un gudri diskutē par un ap maģiju. Viņi vairāk tiecas to studēt nekā praktizēt.

Tā vienā vakarā vienā no šādām sanākšanām Jorkā pēc tās jaunākā biedra Džona Segunda iniciatīvas, Jorkas burvju biedrība atkārtoti vēršas pie savrupa indivīda vārdā Gilberts Norels, kurš pamazām gūst ievērību ar faktu, ka viņš uzpērk visas pieejamās ar maģiju saistītās grāmatas un ka tieši tādēļ arvien grūtāk citiem kļūst to pētīt; vēl jo vairāk, viņš nav pietaupījis pūliņus dažādos veidos aizliegdams prastiem burvjiem teorētiķiem sevi par tādiem dēvēt un turpināt nodarbošanos. Tādēļ neviltots ir pārsteigums, kad misters Norels apgalvo, ka praktiskā maģija nav Anglijā pilnībā zudusi, jo viņš personīgi to pieprotot. Kaut arī vēlāk Norels nāk klajā ar paziņojumu, ka viņš beidzot ir gatavs izrauties no sava lauku mitekļa un pārcelties uz Londonu, lai Anglijas maģiju atgrieztu tās agrākajā spozmē, tad, grāmatai turpinoties, Norela negatīvās īpašības izpaužas arvien pamanāmāk. Lai gan publiski viņš saka, ka vienu, tā vien šķiet, ka dziļi sirdī Norels visvairāk vēlās būt vienīgais(labākais) burvis visā Anglijā. Varētu piekrist viedoklim (pamanīju cita lasītāja atsauksmē), ka Norels apzīmē veco un konservatīvo, kamēr grāmatas nosaukuma otrs burvis Džonatans Streindžs, kurš pats arī nav bez trūkumiem, jauno un uz lielākiem riskiem gatavo paaudzi.

Džonatans Streindžs pie savām burvja spējām nonāk ārkārtīgi nejauši. Līdz attiecīgajam notikumam, kas tās atmodina, Džonatans ir izmēģinājis dažādas džentlmenim cienīgas nodarbošanās, bet nevienā nav tā īsti viņu aizrāvusi. Atšķirībā no Norela Džonatans līdz tam brīdim nav nedz diži interesējies par maģiju, ne domājis kļūt par burvi, tomēr pēc notikušā nevar noliegt faktu, ka viņam uz to ir ķēriens.

Tā nu, pašsaprotami Norelam, Džonatans kļūst par viņa mācekli, bet nevajag daudz, lai abiem rastos domstarpības par idejām kā vislabāk uzlabot maģijas stāvokli un statusu Anglijā. Abu strīdus tikai padziļina divi angļu dīkdieņi Drolaits un Laselzs, kuri izmanīgi izmantoja Norela ierašanās laiku Londonā, lai viņam piezīstos klāt kā dēles un izmantot iespēju gozēties viņa radītajā atpazīstamībā un ar to saistītajos materiālajos ieguvumos. Attiecīgi viņi dara un sarunā visu iespējamo, lai tikai nezaudēto jauniegūtos labumus. Fakts, ka Norels nespēj redzēt tam cauri, turklāt tieši viņa rīcības dēļ grāmatā darbību ņem elfs, kurš ir atbildīgs par lielu porciju no sižeta (sliktā nozīmē), kas saistās ar Džonatanu Streindžu, kas tikai vēl vairāk padara viņu mazāk patīkamu salīdzinot ar Džonatanu.

Džonatans Streindžs un misters Norels ir labs vēsturiskais romāns ar vienu atšķirību, ka šajā autores radītajā pasaulē eksistē maģija. Savā ziņā varētu pat teikt, ka grāmatas sižets, ņemot vērā tās lapaspušu skaitu, šķita par vienkāršu un noteikti šis tas sarakstījies lieki; lielākoties neiebildu pret daudzajām zemteksta piezīmēm, tomēr daža laba bija par garu. Diemžēl tieši tulkojuma stils un vārdu izvēle, un pārāk bieži garām palaistās gramatiskās kļūdas (nedomāju komatus) traucēja pilnībā izbaudīt romānu, kas nemudina biežāk ķerties klāt latviskajiem tulkojumiem, nevis lasīt oriģinālu angliski.

Kareem Abdul-Jabbar, Anna Waterhouse – Mycroft Holmes (Audio book)

24458231

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neskaitot grāmatas prologu, Mycroft Holmes iesākas Maikroftam pielietojot pāris viltības un savas izcilās dedukcijas spējas (līdzīgi kā brālim Šerlokam), lai airēšanas laivu sacensībās starp Kembridžas un Oksfordas universitātēm palīdzētu uzvarēt viņa vēlamajai komandai, plus nekas nav tik labs papildus motivātors, kā totalizatorā uzlikta likme.

Maikrofts ir nesen pabeidzis universitāti, viņam ir vēl tikai 23gadi, bet var lepoties ar darbu valdības aparātā un saderināto Georgiana. Tikmēr Maikrofta draugs Cyrus Douglas no radiem Trinidadā saņem satraucošas ziņas par bezvēsts pazudušiem un varbūt pat nogalinātiem bērniem. Abi nolemj doties tālajā ceļā un noskaidrot kas un kā, par nelaimi, Maikroftam, viņam nākas doties uz Trinidadu ar pēkšņo ziņu, ka viņa attiecības ar topošo sievu Džordžiānu šķie ir pajukušas.

Ļaundari un viņu motivācija puslīdz ciešama, ja arī saprotama, tad tās samaitātība loģiski tik un tā rīcību – oficiālās verdzības noriets, vienlīdzīgas tiesības sievietēm. Vienlaikus Maikrofta Holmsa draudzība ar (melnādaino) Sairusu Duglasu savā veidā ļauj pacelt gaismā vēl joprojām aktuālas sociālās problēmas.

Kaut arī vēl nav sanācis pieķerties klāt kādam Artūra Konana Doila oriģinālajiem Šerloka Holmsa stāstiem, protams, esmu lielā mērā pazīstams ar ap viņu radīto folkloru. Šīs grāmatas gadījumā radās sajūta, ka autori pārāk strikti pieturējušies klāt klasiskajam detektīvu stāsta modelim un stilam (ja patīk kas tāds bez citiem piejaukumiem, tad uz priekšu), un nav spējuši pievienot neko jaunu no savas puses. Protams, nezinu kāda bijusi sadarbība starp abiem autoriem, bet varu teikt, ka to no plašā romānu klāsta noteikti izceļ atpazīstamā basketbolista vārds, kas pamudinās dažu labu, papildus Šerloka Holmsa slavai, izvēlēties šo romānu pār citiem.

Diana Gabaldon – Voyager (Outlander #3) (Audio book)

10987

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Uz neveiksmīgā skotu sacelšanās fona pret Anglijas troni un apzinoties, kādas bija sekas iepriekšējai Klēras grūtniecībai 18.gadsimta Skotijā, Klēra ar Džeimija Freizera svētību devās atpakaļ uz savu laiku, lai abu bērns varētu droši piedzimt un uzaugt. Tā 20 gadus Klēra ir nodzīvojusi pilnā pārliecībā, ka Džeimijs kopā ar citiem saviem laikabiedriem ticis notverts un nogalināts.

Tikai nesen vīra un vēsturnieka Frenka nāve ļāva viņai ar meitu Briannu (un viņas draugu Rodžeru, arī vēsturnieks) atgriezties britos, lai uzzinātu, kāds bija Džeimija liktenis pēc viņas aizbēgšanas. Par Briannas reakciju, uzzinot sava bioloģiskā tēva patieso identitāti, varējām jau lasīt sērijas otrajā grāmatā Dragonfly in Amber, ja tajā pat pēc mātes sirdi plosošā stāsta Brianna vēl visu grib strauji noliegt, tad tagad jūtu uzplūdu vilnis ir paspējis drusku nomierināties. Klēras izvēle par došanos atpakaļ pie Džeimija vai palikšanu, uzzinot viņa patieso situāciju, nav nekāds pārsteigums vai kas gaužām negaidīts, kā nekā, tad jau (visticamāk…) nevarētu iznākt 800+lpp garš romāns.

Un tā Voyager arī varētu iedalīt trijās lielākajās daļās – Klēra ‘’tagadnē’’ un došanos vēlreiz atpakaļ laikā, Klēras un Džeimija atkalsatikšanos, un, pēc Džeimija māsas dēla young Ian nolaupīšanas, abu došanās trakā ceļojumā/piedzīvojumā, lai radagabalu izglābtu no verdzības gūsta.

Lasītājs zina šo to vairāk, kā Klēra vai Džeimijs viens par otru (šī romāna ‘’jaunums’’ tā teikt bija vairākas daļas no Džeimija skatpunkta, īpaši, kad Klēra, Rodžers un Brianna sijāja vēsturiskos avotus), tādēļ ir saprotams gan Klēras šoks, gan Džeimija lēmums ņemt aizgādībā Laoghaire MacKenzie, kura reiz mēģinājusi pielikt roku pie tā, lai panāktu Klēras nāvi.

Interesanti, kā autore stāsta no jauna iepin tēlus un piešķir tiem kaut cik ievērojamu lomu, pat ja pirmajā sastapšanās reizē viņš uz grāmatas skatuves bijis vien īsu. Tieši tā šoreiz ir ar lordu Džonu Greju, kura dzīvību Klēra izglāba par spīti viņa jaunības pārgalvīgajai drosmei glābt nelaimē nokļuvušu angļu lēdiju, tagad Džons, vēl nesen būdams cietuma pārvaldnieks (tas pats, kur mita Džeimijs) ir Jamaikas topošais gubernators. Tikmēr pavisam negaidīta gan tiešā, gan pārmestā nozīmē ir Geillis Duncan ‘’augšāmcelšanās’’ no aizkapa dzīves. Geilis ir kārtīgs ļaunais tēls, kurai acīmredzami viss pilnībā nav mājās, un atšķirībā no Klēras ir ieņēmusi galvā, ka, lai varētu ceļot laikā un aktivizēt akmens apli, ir nepieciešama buršanās, rituāli un asins upuri.

Nevar noliegt, ka šis tas Gabaldonei sadrukājies lieko, bez kā varētu mierīgi iztikt, neteiktu arī, ka daļas ar Klēru vienu pašu bez Džeimija būtu bijušas garlaicīgas. Atšķirībā no sērijas pirmajām divām grāmatām, šoreiz pēc izlasīšanas proporcionāli sanāca atrast vairāk negatīvu atsauksmju pretstatā nesakarīgai jūsmošanai.

Māris Bērziņš – Svina garša (‘’Mēs. Latvija, XX gadsimts’’ #6)

24961951

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Ir redzēta Nacinonāla teātra izrāde ar tādu pašu nosaukumu, un pēc Svina garšas izlasīšanas, ja vien būtu tāda iespēja, rodas vēlme noskatīties to vēlreiz, gan lai saskatītu izrādē ko jaunu, gan lai varētu salīdzināt abus atšķirīgos formātus.

Matīss Birkens ir jauns puisis, krāsotājs, kurš strādā kopā ar pieredzējušu meistaru Koļu. Kaut arī Matīsam vairāk rūp paša ikdiena un viņš paļaujas, ka dienas beigās viss pasaulē būs labi, un pašam Koļam ir pagātnes darbi (tā teikt, nogalini tu vai tevi), par kuriem jaunienācēji/krievi vēl joprojām varētu būt gatavi sodīt, kādēļ viņš raizējas vairāk, abi satraucas par pieaugošo nemieru Eiropā, un ko tas varētu nozīmēt Latvijai.

Neiespējami iedomāties, ko un kā rīkotos pats esot līdzīgā situācijā kā Matīss un/vai viņa draugi, paziņas. Vai paliktu un nedotos līdzi, kad galu galā Matīsa patēvs un baltvācietis Volfgangs izšķiras par došanos uz Vāciju. Bet pēc tam sekojošie ‘’piedzīvojumi’’ un nebeidzamās ballītes un iedzeršanas ar draugu Rūdi varbūt pat ir savā ziņā likumsakarīgs rezultāts. Pats Rūdis ir dzimis tirgotājs un spekulants, kurš spēs dabūt gatavu gandrīz visu ko vajag.

Tāpat novārtā netiek atstāta Matīsa romantiskā dzīve, kurā grāmatas ietvaros dominē trīs daiļavas – Sulamīte, Hermīne un Tamāra. Žēlsirdīgā māsa Sulamīte, iepazīta vēl brīvās Latvijas laikā, bet, ienākot un nostiprinoties Padomju varai, ar visu enerģiju metas iekšā sociālās pasaules būvēšanā, visa veida sacensībās, kā rezultātā attiecības ar Matīsu izplēn. Hermīne kaut arī ārēji pat ļoti skaista, iekšēji ir viens no seklākajiem cilvēkiem, ko Matīsam viņa mūžā lemts sastapt*, bet Tamāra (varbūt daļēji arī uz baiso notikumu fona) kļūst par Matīsa jauno mīlu.

Neieslīgstot grāmatas sižeta pārstāstā, kas pašsaprotami saistīts ar laika perioda vēsturiskajiem notikumiem, piepildīšu, ka vien beigu scenārijs** likās tā aiz matiem pievilkts, lai varētu parādīt notikumu no galvenā varoņa skatpunkta. Viss pārējais, kā izsūtīšanas aina ar vilcienu vagoniem vai ebreju slēpšana, romāna ietvaros šķita pieņemami. Nebija tikai sausa vēsturisko faktu iepīšana romāna darbībā, autors paveicis lielisku darbu, lai arī grāmatu būtu aizraujoši lasīt, pat ja lielā mērā ir nojaušams beigu rezultāts.

********Apzināto maitekļu zona********

*un lielā mērā ir par iemeslu tā beigu izraisīšanai.

**kad Matīss pārskatās un nejauši nokļūst ebreju gājienā, kurus dzen uz nošaušanu

Braiens Selzniks – Hugo Kabrē izgudrojums

19475963

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Hugo Kabrē bērnība nav no tām pašām gaišākajām, īpaši pēc tēva nāves, kad puika nonāk tēvoča alkoholiķa apgādībā. Veltītā uzmanība no viņa puses nav diez ko dāsna un var vien priecāties, ka viņš ir paspējis Hugo ierādīt sava amata (labot dzelzceļa stacijas pulksteņus un tos regulāri uzgriezt), pirms vienā jaukā dienā tēvocis ir vienkārši pazudis un Hugo nākas rūpēties pašam par sevi.

Šī ir viena no tām reizēm, kad grāmata tiek lasīta jau pēc tam, kad filma ir redzēta (turklāt pirms krietna laika). Jāsaka, ka atmiņā vērtējums pēc filmas noskatīšanās ir palicis labāks nekā tas ir pēc ‘’Hugo Kabrē izgudrojums’’ izlasīšanas, ko vairāk šķiet varētu attiecināt uz pielietoto valodas stilu (kad viss ir pagātnes formā), ar kādu ir ticis izvēlēts atklāt grāmatas notikuus. Toties mierīgi varētu iztēloties +/- Hugo un Izabellas (meitēns, kuru Hugo iegūst sev par draugu) vecuma jaunos cilvēkus to no sirds izbaudām. Par labu arī nenāca izteikti vienkāršota stāsta problēma un tās atrisinājums, ko vismaz daļēji kompensē lielā skaitā esošās ilustrācijas. Turklāt, cik saprotu, autors šoreiz ir mākslinieks.

Būtībā sižets rit ap Hugo cerību salabot mehānisko cilvēku, veidots no zobratu zobratiem, kas ir tā īsti palicis piemiņā no tēva, un vāju iespējamību, ka tādejādi tas viņam atklās vēl kādu pēdējo vēsti. Bet pa vidu visam tam ir arī jāuztur kārtībā dzelzceļa stacijas pulksteņi, lai tikai stacijas inspektoram nerastos aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā un nenosūtītu Hugo uz bāreņu namu!

Šeit vēl pašas filmas treileris, kuru noskatoties rodas vēlme pa jaunam to noskatīties. : )

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

33537944

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Kaut arī Pens Keidžs (otrās) triloģijas pirmajās divās grāmatās kopā ar vairākiem lieliskiem cietiem tēliem/varoņiem gan vēl dzīviem, gan nogalinātie, ir veicis lielu darbu, lai atklātu neglīto patiesu par pagātnes noziegumiem un lai nebūtu vairs jābaidās no rasistiskās organizācijas KKK nošķēlušās grupa Double Eagles, kuri uzskatīja, ka KKK pret afroamerikāņiem ir pārāk draudzīgi noskaņoti un ka viņu attieksme ir ‘’too soft’’, par spīti tam visam viņu radītie un izteiktie potenciālie draudi ir vēl ar pietiekoši spēcīgu ietekmi, lai Načezas mēra tēvs Toms Keidžs sēdētu ieslodzījumā un tiktu tiesāts par iespējamu slepkavību, neskatoties uz to, ka tieši Doubles Eagles līderi sešdesmitajos gados izteica nāves draudus, ja viņa izdomās atgriezties.

Runa ir par Toma melnādaino māsiņu Violetu, kura tajos gados tika brutāli grupveida izvarota, lai viņas brālis un brāļa draugs, kuri bija aktīvi civiltiesību aktīvisti, pārtrauktu slēpties. Par Tomu jāsaprot, ka viņš gan Načezā, gan dienvidos vispār bija ļoti brīvi domājošs. Viņam svarīgāk bija palīdzēt slimam cilvēkam vienalga, kāda būtu cilvēkam ādas krāsa, vienalga, vai viņš spēs samaksāt naudā vai graudā. Apvienojumā ar gaisā pastāvīgi virmojošo briesmu sajūtu, Violetas neseno nokļūšanu atraitnes statusā u.c., starp Tomu un Violetu dzima kas par vairāk par draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Nebūtu Toma pašaizliedzīgās darbības, lai palīdzētu viņai aizbēgt uz ziemeļiem, uz Čikāgu, nebūtu Violeta nodzīvojusi tik garu mūžu vai bijis viņiem kopīgs dēls Linkolns.

Neieslīgstot vēl dziļāk detaļās rakstot par komplicētajām attiecīgbām vienlīdz tagad starp Penu un viņa tēvu vai vēl joprojām eksistējošo rasismu ar risku kaut ko samaitekļot ieteikšu labākai izpratnei par autora radīto Penn Cage sērijas pasauli, ja ne sākt ar pirmo triloģiju un The Quiet Game, tad vismaz noteikti vispirms pievērsties fantastiskajām Natchez Burning un The Bone Tree; katra no tām krietni pārsniedz 500lpp latiņu, tā teikt ir kur ieskrieties, bet labākais, ka sižets salīdzinoši noris īsā laika sprīdi, kas liek nemanot nonākt līdz grāmatu beigām.

Vēl piebildīšu, ka atšķirībā no visām piecām iepriekšējām Penn Cage grāmatām The Mississippi pamatā ir Pena tēva Toma tiesas prāva ar neordināru taktiku no viņa sena drauga un advokāta, un ar milzum daudz vēl citiem saistošiem mozaīkas gabaliņiem tās fonā un atmosfērā. Vien pabeigšu rakstu ar sīku pārmetumu manā skatījumā, ka pirmais kulminācijas brīdis tiesas prāvas laikā šķita tik labs (nu tik LABS!), ka (cik saprotu) triloģijas un pašas grāmatas beigas salīdzinājumā nelikās tik spožas. Šeit vēl intervija ar pašu autoru no 2017.gada.

John Fowles – The Magus un The French Lieutenant’s Woman; Wilkie Collins – The Moonstone

16286

Manas pārdomas

The Magus

Miljonāra sagrozītās psiholoģiskās spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, par kuru upuri, kā skolotājs nonākdams uz nomaļas Grieķijas salas, kļūst Nicholas Urf. Ātri vien Nikolass un ne tikai viņš ir kļuvuši par aktieriem par prieku jauniegūtajam paziņam/draugam, lai dzīvajā tie izspēlētu katram individuāli dotas instrukcijas.

Varu vien piekrist šai lasītājai, ka The Magus liek apšaubīt kas ir kas, un vaicāt, kurš saka patiesību; līdz esi izdomājis, kā lietas iegrozīsies, tā autors apgriež visu kājām gaisā. Neziņa un neparedzamība par gaidāmo, gluži kā dzīvē, viens no romāna plusiem.

56034

 

The French Lieutenants Wife

Viktoriāņu stila romantiskais stāsts par dilemmas priekšā nonākušo Čārlzu (32), kad, saderinājies būdams, viņš pēkšņi iemīlas citā. Atšķirībā no šīs lasītājas, diži vairāk arī nesaskatīju; varbūt grāmatu, kuru pārlasīt/noklausīties vēlāk.

 

 

 

 

 

6138

 

The Moonstone

Būdams, ja pirmais klasiskais detektīvs, tad noteikti 1868.g publicētais The Moonstone (sākotnēji sērijveidā) ir viens no pirmajiem sava žanra celmlaužiem, un nevar nesaskatīt, kur ir tikusi smelta tādiem tēliem kā Šerloks Holmss, Erkils Puaro un daudz citi.

Jau pirmajā naktī pēc dāvanas (krāšņais Mēness akmens) saņemšanas tas tiek nolaupīts un aizsākas vēlākos darbos tik ļoti iemīļotais ‘’kurš to izdarīja’’/vainīgā meklējumi. Aizdomas krīt uz ne vienu vien, ko tikai paspilgtina fakts, ka lasītājs gan par pašu zādzību, gan notikumiem, kas noveda pie dārglietas nonākšanas pie Reičelas Verinderas.

Jāpiebilst gan vien tāds sīkums, ka pirms gadsimtu mijas dārglieta tika nozagta no Hindu tempļa, piedevām zaglis (britu karavīrs) nežēloja trīs cilvēku dzīvības, lai to iegūtu savā īpašumā, tādējādi iegūdams ne tikai nu jau asiņaino Mēness akmeni, bet arī lāstu kā piedevu…

Šeit un te vēl citu lasītāju (pozitīvie) viedokļi.