Braiens Selzniks – Hugo Kabrē izgudrojums

19475963

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Hugo Kabrē bērnība nav no tām pašām gaišākajām, īpaši pēc tēva nāves, kad puika nonāk tēvoča alkoholiķa apgādībā. Veltītā uzmanība no viņa puses nav diez ko dāsna un var vien priecāties, ka viņš ir paspējis Hugo ierādīt sava amata (labot dzelzceļa stacijas pulksteņus un tos regulāri uzgriezt), pirms vienā jaukā dienā tēvocis ir vienkārši pazudis un Hugo nākas rūpēties pašam par sevi.

Šī ir viena no tām reizēm, kad grāmata tiek lasīta jau pēc tam, kad filma ir redzēta (turklāt pirms krietna laika). Jāsaka, ka atmiņā vērtējums pēc filmas noskatīšanās ir palicis labāks nekā tas ir pēc ‘’Hugo Kabrē izgudrojums’’ izlasīšanas, ko vairāk šķiet varētu attiecināt uz pielietoto valodas stilu (kad viss ir pagātnes formā), ar kādu ir ticis izvēlēts atklāt grāmatas notikuus. Toties mierīgi varētu iztēloties +/- Hugo un Izabellas (meitēns, kuru Hugo iegūst sev par draugu) vecuma jaunos cilvēkus to no sirds izbaudām. Par labu arī nenāca izteikti vienkāršota stāsta problēma un tās atrisinājums, ko vismaz daļēji kompensē lielā skaitā esošās ilustrācijas. Turklāt, cik saprotu, autors šoreiz ir mākslinieks.

Būtībā sižets rit ap Hugo cerību salabot mehānisko cilvēku, veidots no zobratu zobratiem, kas ir tā īsti palicis piemiņā no tēva, un vāju iespējamību, ka tādejādi tas viņam atklās vēl kādu pēdējo vēsti. Bet pa vidu visam tam ir arī jāuztur kārtībā dzelzceļa stacijas pulksteņi, lai tikai stacijas inspektoram nerastos aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā un nenosūtītu Hugo uz bāreņu namu!

Šeit vēl pašas filmas treileris, kuru noskatoties rodas vēlme pa jaunam to noskatīties. : )

Advertisements

Greg Iles – Mississippi Blood (Penn Cage #6)

33537944

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Kaut arī Pens Keidžs (otrās) triloģijas pirmajās divās grāmatās kopā ar vairākiem lieliskiem cietiem tēliem/varoņiem gan vēl dzīviem, gan nogalinātie, ir veicis lielu darbu, lai atklātu neglīto patiesu par pagātnes noziegumiem un lai nebūtu vairs jābaidās no rasistiskās organizācijas KKK nošķēlušās grupa Double Eagles, kuri uzskatīja, ka KKK pret afroamerikāņiem ir pārāk draudzīgi noskaņoti un ka viņu attieksme ir ‘’too soft’’, par spīti tam visam viņu radītie un izteiktie potenciālie draudi ir vēl ar pietiekoši spēcīgu ietekmi, lai Načezas mēra tēvs Toms Keidžs sēdētu ieslodzījumā un tiktu tiesāts par iespējamu slepkavību, neskatoties uz to, ka tieši Doubles Eagles līderi sešdesmitajos gados izteica nāves draudus, ja viņa izdomās atgriezties.

Runa ir par Toma melnādaino māsiņu Violetu, kura tajos gados tika brutāli grupveida izvarota, lai viņas brālis un brāļa draugs, kuri bija aktīvi civiltiesību aktīvisti, pārtrauktu slēpties. Par Tomu jāsaprot, ka viņš gan Načezā, gan dienvidos vispār bija ļoti brīvi domājošs. Viņam svarīgāk bija palīdzēt slimam cilvēkam vienalga, kāda būtu cilvēkam ādas krāsa, vienalga, vai viņš spēs samaksāt naudā vai graudā. Apvienojumā ar gaisā pastāvīgi virmojošo briesmu sajūtu, Violetas neseno nokļūšanu atraitnes statusā u.c., starp Tomu un Violetu dzima kas par vairāk par draudzīgām un koleģiālām attiecībām. Nebūtu Toma pašaizliedzīgās darbības, lai palīdzētu viņai aizbēgt uz ziemeļiem, uz Čikāgu, nebūtu Violeta nodzīvojusi tik garu mūžu vai bijis viņiem kopīgs dēls Linkolns.

Neieslīgstot vēl dziļāk detaļās rakstot par komplicētajām attiecīgbām vienlīdz tagad starp Penu un viņa tēvu vai vēl joprojām eksistējošo rasismu ar risku kaut ko samaitekļot ieteikšu labākai izpratnei par autora radīto Penn Cage sērijas pasauli, ja ne sākt ar pirmo triloģiju un The Quiet Game, tad vismaz noteikti vispirms pievērsties fantastiskajām Natchez Burning un The Bone Tree; katra no tām krietni pārsniedz 500lpp latiņu, tā teikt ir kur ieskrieties, bet labākais, ka sižets salīdzinoši noris īsā laika sprīdi, kas liek nemanot nonākt līdz grāmatu beigām.

Vēl piebildīšu, ka atšķirībā no visām piecām iepriekšējām Penn Cage grāmatām The Mississippi pamatā ir Pena tēva Toma tiesas prāva ar neordināru taktiku no viņa sena drauga un advokāta, un ar milzum daudz vēl citiem saistošiem mozaīkas gabaliņiem tās fonā un atmosfērā. Vien pabeigšu rakstu ar sīku pārmetumu manā skatījumā, ka pirmais kulminācijas brīdis tiesas prāvas laikā šķita tik labs (nu tik LABS!), ka (cik saprotu) triloģijas un pašas grāmatas beigas salīdzinājumā nelikās tik spožas. Šeit vēl intervija ar pašu autoru no 2017.gada.

John Fowles – The Magus un The French Lieutenant’s Woman; Wilkie Collins – The Moonstone

16286

Manas pārdomas

The Magus

Miljonāra sagrozītās psiholoģiskās spēlītes ar dzīviem cilvēkiem, par kuru upuri, kā skolotājs nonākdams uz nomaļas Grieķijas salas, kļūst Nicholas Urf. Ātri vien Nikolass un ne tikai viņš ir kļuvuši par aktieriem par prieku jauniegūtajam paziņam/draugam, lai dzīvajā tie izspēlētu katram individuāli dotas instrukcijas.

Varu vien piekrist šai lasītājai, ka The Magus liek apšaubīt kas ir kas, un vaicāt, kurš saka patiesību; līdz esi izdomājis, kā lietas iegrozīsies, tā autors apgriež visu kājām gaisā. Neziņa un neparedzamība par gaidāmo, gluži kā dzīvē, viens no romāna plusiem.

56034

 

The French Lieutenants Wife

Viktoriāņu stila romantiskais stāsts par dilemmas priekšā nonākušo Čārlzu (32), kad, saderinājies būdams, viņš pēkšņi iemīlas citā. Atšķirībā no šīs lasītājas, diži vairāk arī nesaskatīju; varbūt grāmatu, kuru pārlasīt/noklausīties vēlāk.

 

 

 

 

 

6138

 

The Moonstone

Būdams, ja pirmais klasiskais detektīvs, tad noteikti 1868.g publicētais The Moonstone (sākotnēji sērijveidā) ir viens no pirmajiem sava žanra celmlaužiem, un nevar nesaskatīt, kur ir tikusi smelta tādiem tēliem kā Šerloks Holmss, Erkils Puaro un daudz citi.

Jau pirmajā naktī pēc dāvanas (krāšņais Mēness akmens) saņemšanas tas tiek nolaupīts un aizsākas vēlākos darbos tik ļoti iemīļotais ‘’kurš to izdarīja’’/vainīgā meklējumi. Aizdomas krīt uz ne vienu vien, ko tikai paspilgtina fakts, ka lasītājs gan par pašu zādzību, gan notikumiem, kas noveda pie dārglietas nonākšanas pie Reičelas Verinderas.

Jāpiebilst gan vien tāds sīkums, ka pirms gadsimtu mijas dārglieta tika nozagta no Hindu tempļa, piedevām zaglis (britu karavīrs) nežēloja trīs cilvēku dzīvības, lai to iegūtu savā īpašumā, tādējādi iegūdams ne tikai nu jau asiņaino Mēness akmeni, bet arī lāstu kā piedevu…

Šeit un te vēl citu lasītāju (pozitīvie) viedokļi.

Gerry Jones – Time After Time; Laurie Lee – Cider with Rosie; James Hilton – Lost Horizon; Sebastian Baczkiewicz – The Last Submarine Hunter

blank-133x176-8b769f39ba6687a82d2eef30bdf46977

Manas pārdomas

Time After Time  by Gerry Jones

Pamostoties sev svešā un nepazīstamā vietā jebkurš justos vismaz nedaudz apjucis, bet, kad visi apkārtesošie (viesnīcas personāls) uzvedas uzkrītoši dīvaini un izteikti lien vai no ādas laukā, lai izvairītos no tiešas jautājumu atbildēšanas, un piedevām ir grūtības atcerēties paša vārdu, vai, lai kā tu censtos tikt prom, vienmēr attopies atkal kur sāki, nav jābrīnās, ja sāc apšaubīt savu veselo saprātu.

Šitik trakoti neparastā situācijā sanāk nonākt Polam Vudam (Paul Wood), kam par atvieglojumu nenāk arī sastapšanās ar citu personu (Robert Craig), kuram ir tāda pati liksta.

Ja pieņemam, ka gan Polam, gan Robertam prātā viss vēl ir savās vietās, rodas pamatoti jautājumi par citu nodomiem un rīcības motivāciju. Viesnīcas personāls, policisti un daudzi citi. Vai tiešām viņi strādā kāda labā, lai šādi āzētu cilvēkus? Vienkārši sabiedrības locekļi vai tomēr kādas vērienīgākas konspirācijas līdzdalībnieki?

Aizraujoša mistērija, kuru nedaudz, bet ne ļoti, pabojā noslēguma izskaidrojumus. Kaut arī tas ir iespējams vien izdomātā pasaulē, tik un tā tas ir pietiekami ‘’normāls’’/racionāls iemesls, lai pārdabiskā burvība drusku noplaktu.

292314

Cider with Rosie by Laurie Lee

Godīgi, līdz šim neko nebiju dzirdējis par tādu Laurie Lee, un diemžēl viņas autobiogrāfiskā memuāru triloģijas pirmā grāmata, lielākoties par bērnību, neizraisīja vēlmi to mainīt.

 

 

 

 

2978

Lost Horizon by James Hilton

Ir ‘30tie gadi un četru pasažieru lidmašīna tiek nolaupīta, tās pasažieri nokļūst noslēpumaini krāšņajā Zilā Mēness ielejā (Šangrilā). Vide, kalnu retinātais gaiss un gadsimtiem glabāti noslēpumi no ļaunās ārpasaules glabā ļoti vērtīgu dāvanu – ārkārtīgi garu mūžu -, ja vien ir vēlme pieņemt nosacījumus.

Līdzīgi kā iepriekš minētā grāmata, arī šī neizraisīja sajūsmu; vairāk filozofēšanas ar autora priekšzināšanām par gaidāmo Otro pasaules karu, kur izskan doma ļaut agresoriem vienam otru iznīcināt, lai lēnprātīgi rāmie un uz mieru tendētie varētu pēc tam ņemt lietas savās rokās, nekā dižs sižets un/vai uzmanības vērti notikumi.

blank-133x176-8b769f39ba6687a82d2eef30bdf46977

The Last Submarine Hunter by Sebastian Baczkiewicz

Pēdējā laikā Zviedrijas ūdeņos manīti vairāk nekā septiņi tūkstoši nezināmi zemūdens objekti – saīsināti USO -; tā teikt, ja jau var būt UFO, tad kāpēc lai ar okeāna ūdeņiem, no kuriem izpētīts ir krietni par maz, būtu citādāk. Liela daļa met aizdomu ēnu uz Krieviju, kas atsauca atmiņā šo 2014.gada ziņu sižetu.

Ēriks, kurš bija apsēsts ar zemūdenēm, bet tagad jau kā gadu ir pazudis, un par lielu sakritību viņa pazušana aptuveni sakrīt ar personas slepkavību, kuram sakāpinātā strīdā viņš bija izteicis nāves draudus. Tad nu klausītājs var dzirdēt gan izmeklētāju intervijas ar viņa māsu, gan to varbūtējo saistību ar iepriekš minēto.

Diana Gabaldon – Outlander (Outlander #1) (Audio book)

10964

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Recorded Books

Manas pārdomas

Ir 1945.gads un kara medmāsa Klēra Bīčema, ar savām acīm redzējusi kara radītos posta darbus, atgriežas dzimtenē un dodas ar vīru Frenku otrajā medusmēnesī uz Skotiju, lai kopā atgūtu kara dēļ nošķirtībā zaudēto laiku.

Tā vietā pēc vēsturiskas vietas (kromlehs) apmeklējuma Klēra attopas 200 gadus tālā pagātnē. Laikā, kad raganu tiesas vēl rit pilnā sparā, nemaz nerunājot par plašākām sieviešu tiesībām, un tehnoloģijas arī pēc ’45.gada standartiem ir tālu no ierastā komforta. Varbūt man Klēras straujā pielāgošanās jaunajiem apstākļiem, ņemot vērā, ka viņai nav jāsamierinās ar, piemēram, interneta un mobilo telefonu neesamību, likās daudz saprotamāka atšķirībā no šī lasītāja, kuru nepārliecināja Klēras adaptēšanās spējas.

Kā grāmatas galvenā varone Klēra apbur uzreiz. Viņai, lai nekļūtu par vieglu upuri kādam raganu medniekam vai netiktu apsūdzēta par angļu spiedzi, ir labi jāapdomā pirms atbildēt uz jautājumiem par viņas izcelsmi un to, kur šobrīd atrodas viņas piederīgie, un skaidri saklausāmais angļu akcents vai viegli nolasāmās sejas izteiksmes nudien nepalīdz, kad ir nepieciešams savīt puspatiesības un nepateikt skaļi, ka esi no nākotnes. Vienlaikus Klērai jāpārcieš emocionālas dilemmas gan attiecībā uz nākotnē palikušo (un tehniski vēl neeksistējošo ‘’vīru’’), gan par to, vai būtu morāli pareizi mēģināt kā nebūt ietekmēt vēstures notikumus, zinot lielos vilcienos, kam būtu jānotiek. Tajā pašā laikā Klēras rīcība, piemēram, cenšoties atgriezties savā laikā, ir tik stulba un neapdomīga, ka konstanti, sižeta virzības nolūkos, tiek apdraudēta viņas un citu dzīvība, kam seko maģiska izglābšanās (nereti pēdējā brīdī), kas nedaudz nosit lasītprieku uz leju.

Šis minētais glābējs svešzemnieces Klēras gadījumā ir skots Džeimijs Freizers. Pats vīrišķības iemiesojums, ar kuru mielēt acis var katrs romantiskā žanra fans. Labi zinu, ka pats tāds neesmu, bet vēsturiskais fons un audio formāts, iespējams, padarīja to visu daudz pieņemamāku. Džeimijs ir puisis gan ar dramatisku personisko vēsturi, par ko liecina ne viena vien rēta, gan arī savā neilgajā mūžā ir paspējis pārciest arī traģiskus atgadījums ģimenes kontekstā. Viss, lai iedrošinātu lasītāju just līdzi un piedot tām pāris negatīvākām īpašībām, vai vismaz norakstīt tās uz attiecīgā laika īpatnībām.

‘’Svešzemnieces’’ tēli ir skaidri iedalāmi labajos (kā Klēra un Džeimijs) un sliktajos (kā angļu kapteinis Rendels), kā arī romāns noteikti ir vairāk tendēts pieaugušo auditorijai, kādēļ mani nedaudz pārsteidza latvisko izdevumu vāki jau pirms biju iesācis sēriju. Sērijas popularitātei (šķiet vairāk pateicoties seriālam) iemesli ir, pat tik ļoti, ka februārī varētu vairāk iemērkt kāju arī citās romantikas žanra grāmatās :D, par to liecina ne tikai meistarīgais valodas stils, kad arī, ja nekas diži nenotiek, garlaicīgi nav, bet arī viedokļu bagātība gan pašmāju blogos, gan Youtube.

William Martin – Annapolis

10946196

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Forge

Manas pārdomas

Virspusēji skatoties, Annapolis varētu kategorizēt kā vienas dzimtas stāstu no ASV revolūcijas un neatkarības iegūšanas no britu imperiālās varas līdz mūsdienām (grāmatas izdošanas gads -1996). Bet, ja pēc romāna izlasīšanas, diži vairāk nav sanācis saskatīt, tad šis tas būs ticis palaists garām.

Caur Stafford dzimtas pārstāvju acīm Annapolis pie reizes arī atklāj grandiozāku stāstu par Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas lielā mērā ir iespējams, jo Stafordu dzimta jau no valsts pirmajiem soļiem ir bijusi cieši saistīta ar tās jūras kara floti kopš tās, tā teikt, bērnu dienām, kad katra niecīgākā uzvara un pretinieka kuģa nogremdēšana tika slavēta ne tikai presē, garantējot attiecīgā kuģa jūrniekiem varoņa slavu. William Martin lieliski padodas aprakstīt grūtības un skarbos apstākļus vienlīdz kā uz 18.gadsimta buriniekiem ar lielgabaliem, tā uz jaunākajiem karakuģiem un zemūdenēm. Tas sanāk pat tik saistoši, ka pie iespējas neatteiktos izlasīt kādu non-fiction žanra grāmatu par attiecīgo tematu, un tai skaitā daudzajiem +/- mazāk zināmajiem militārajiem konfliktiem laikā starp revolūciju un pilsoņu karu starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Diemžēl sev vēl 2017.gadā jāuzdod jautājums, kādēļ vēl pēc vairāk kā 150 gadiem personas pirmām kārtām neiekrīt ‘’cilvēka’’ kategorijā un tikai tad kādā citā.

Ja vēl tas nav noprotams, tad pateikšu priekšā, ka Stafordi karjeru ziņā vairums ir kāpuši diezgan augstu, spēlējuši nozīmīgas lomas un pieliekuši savu roku gan tajā kas notika, gan kas varēja notikt. Bet, lai to varētu paveikt, romāna darbībā līdzās izdomātiem tēliem, ir jāiesaista arīdzan reāli vēsturiski darbojušās personās kā Džordžs Vašingtons, Tomass Džefersons un Ābrahams Linkolns. Pat ja arī kaut kas no piedomātā pārāk neatbilst tam, kā kāds no viņiem varētu būt rīkojies, tas ir piedodams un cerams nesabojā lasītprieku tiem, kuri lieliski pārzina attiecīgo vēstures sadaļu.

Un tā šajā rakstā, kaut arī grāmatā tas ir fragmentāri, esam nonākuši līdz ‘’tagadnei’’ un līdz Džekam Stafordam, ģimenes melnajai avij, kuram ir bijusi tā drosme peldēt pret ierastās karjeras straumi un kļūt par žurnālistu/skabargu pakaļā ar pārāk daudz nepatīkamiem un/vai nevēlamiem jautājumiem ne vien par ar valsts noslēpumu saistītām lietām, bet arī ģimenei sāpīgākām tēmām, kas radījis ne vienu vien plaisu radu attiecībās, to starpā Džeka jaunākais projekts dzimtas vēstures apkopojums daiļliteratūras romāna formā. Nedaudz citādāka situācija ir ar Sjūzenu Braunu, kurai PBS studija ir devusi iespēju uzņemt dokumentālo filmu par savu radu saimi.

Kā jau tas pienāks jebkuram cienīgām stāstām par lielām ģimenēm, īpaši ASV, tad neiztikt bez divu ģimeņu sāncensības un naidīgumam vienam pret otru paaudžu garumā. Varbūt nav tik grandiozi kā, piemēram, starp Hatfield un McCoy dzimtām, bet tik un tā tikpat interesanti! :)

Andrejs Upīts – Spartaks

79d96a42-34e3-4454-a06b-24597caf42cb

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Liesma

Vērtējums: 2.5/5

Manas pārdomas

Domājams, Spartaks ir viena no tām vēsturiskajām personībām, kura stāstu par vergu un gladiatoru sacelšanos daudzmaz ir dzirdējusi lielākā daļa un vēstures interesenti jau nu noteikti. Šajā gadījumā Andrejs Upīts un viņa stāsta interpretācija lugas formā četros cēlienos un divpadsmit skatos.

Pieļauju, ka skolas laiku gan kāds lugas fragments būs ticis lasīts, bet tagad Spartakam ir tas gods būt pirmajai lugai, kuru izlasu no vāka līdz vākam un no brīva prāta. Kaut arī jāpiebilst tāds sīkums, ka diezin vai grāmatu varētu šobrīd ierindot pie izlasīto listes, ja vien grāmatplauktos nebūtu atstājis iepriekšējais dzīvokļa iemītnieks.

Tad nu ķeramies īsi pie paša Spartaka un lugas. *Maitekļa trauksme!* Pēc trīs gadu cīkstēšanās un mocībām, pēc impērijas pārstaigāšanas no viena gala līdz otram un atpakaļ, Spartaks kopā ar līdzgaitniekiem tiek pārliecinoši sakauts. Manā skatījumā šis Spartaks galīgi nebija piemērots, lai būtu par līderi. Spartaks ir pārāk maigs, pārāk ‘’pareizs’’ un cēls, nepietiekoši brutāls un agresīvs. lai spētu kontrolēt un vadīt gan tuvākos domubiedrus, gan desmitiem tūkstošu lielas masas. Bet lielais mērķis atbrīvot visus vergus un pārtraukt verdzību šķita visai utopisks, neņemot vērā apkārtējo situāciju un laiku. Tādos brīžos varēja sajust darba izdošanas laiku un vietu, kā arī autora pieskāriens, kurā izpaužas tēlu izteicienos/pārdomās, piemēram, nedabiskas šķita frāzes par varbūtēju Romas sabrukšanu pēc četriem gadu simtiem. Vēl pie mīnusiem var pieskaitīt pēkšņas un aprautas beigas.

Bet ja nedaudz par lugas formātu kā tādu, tad pietrūka apkārtējās pasaules uzbūves plašāki apraksti un lielāks skatījums uz kopējo bildi, un salīdzinoši brīdis, kad skatpunkts no Spartaka pāriet pie leģiona komandiera, ir pavisam neliels. No dialogiem vien to neuztvert, bet gan jau, ka jāizlasa vēl kāda luga, lai būtu labāks priekšstats. :)

Bernard Cornwell – The Empty Throne (The Saxton Stories #8)

21045103

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Vērtējums: 3.25/5

Manas pārdomas

Patīkami pārsteidza grāmatu ievadošais prologs ar skatpunkta maiņu. Tik ‘’dziļi’’ sērijā un pēc tik ilga laika, ar to domājot, ka The Empty Throne jau ir astotā The Saxon Stories sērijas grāmata, un visas iepriekšējās grāmatas ir bijušas no Bebanburgas Uhtreda skatpunkta, bet tagad prologs no viņa dēla Uhtreda Uhtredsona. Starp pirmajām domām bija, ka mana prognoze par Uhtreda neiziešanu vairs uz kaujas lauka būs izrādījusies pareiza un ka nu Uhtreds savas vecumdienas sagaidīs drošībā aiz nocietinājumiem, bet par to, kas notiek uz salas varēsim vērot ar Uhtredsona starpniecību.

Bet še tev! Neesmu paspējis nedz īsti sajust Uhtredsona no tēva atšķirīgo balsi, nedz to, vai to Kornvelam izdotos tādu izveidot un noturēt, kad jau seko nākamā nodaļa un esam atpakaļ pie Uhtreda. Nebūt nesūdzos, bet būtu bijis interesanti pārmaiņas pēc kas atšķirīgs.

Kaut arī pēc divcīņas ar dāņu karavadoni Knutu noslēdzoties The Pagan Lord Uhtreda ievainojums vēl joprojām nav sadzijis un izdala stipri smakojošas strutas, kā arī pat pie visniecīgākajām un mazākajām kustībām var izsaukt sāpju agoniju, tas neattur Uhtredu no atrašanās notikumu pašā epicentrā. Un labi, ka tā, jo mirst Mērsijas (Mercia) karalistes valdnieks Æthelred. Viņa nāve daudziem karalistē dod cerību, ka pēc paaudzes pārtraukuma viņiem varētu būt valdnieks, kurš neatrodas zem Veseksas karaļa (šobrīd Edvards) tupeles. Pamatu ambīcijām, neskaidrībām un intrigām dod fakts, ka Æthelred un Edvarda māsas Aethelflad laulībā ir bijusi tikai viena meita.

Kaut arī Edvards kā valdnieks nav slikts vai nekompetents, bet viņam laikam laiks šķiet labāk pavadīts medībās vai esot gultā, nekā būt pie karalistes stūres, kā arī apkārtējiem nav paslīdējis garām viņa vēlme pēc atzinības, kad daudziem atmiņā ir viņa tēva Alfrēda sasniegtais. Savukārt to ir pamanījis un nebaidās izmantot viens no bagātākajiem Veseksas vīriem un Edvarda sievas vīratēvs Æthelhelm, kurš ir apņēmības pilns, lai realizētu savas ieceres un sapni redzēt savu mazdēlu par nākamo karali pēc Edvarda. Pat Uhtreds atrod sevi spekulējām, kurš ir, tā teikt, patiesais valdnieks.

Par nelaimi, vīratēvam, Edvards pirms laulībām paspēja radīt dvīņus – puiku un meiteni, šobrīd 9 gadus veci. Bet vēl trakāk, ka abi un vēl arī priesteris, kurš par spīti pašreizējam aklumam var apliecināt to laulību un līdz ar to bērnu leģitimitāti, ir Uhtreda aizgādībā.

Neviens, izņemot vien reto, apsver domu, ka Mērsijas pārvaldīšanu varētu uzticēt Aethelflad, kura par spīti atbalsta trūkumam no vīra visu šo laiku ir bijusi spožāka līdere par savu nu jau mirušo vīru. Neskatoties uz vairākkārtējiem panākumiem, doma, ka šo nopelnu dēļ viņa būtu cienīga kāpt tukšajā tronī, daudziem ir pilnīgi neiedomājama (loģiski!) viņas dzimuma dēļ. Kā arī nevar noliegt, ka diezin vai Edvardam varētu patikt doma, vienalga māsa vai nē, ka sievietei ir ievērojamāki panākumi nekā viņam kā karalim.

The Empty Throne visā krāšņumā parāda varbūtības situācijā, kad mirst valdnieks, kurš nav atstājis aiz sevis vīriešu kārtas mantinieku sabiedrībā, kurā līdz šim ierasts, bijis, ka sieva atlikušo dzīvi klusi pavada kādā attālā klosterī.