Iepalicēji #21

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

18800655

Manas pārdomas

Terms of Enlistment (Frontlines #1) by Marko Kloos

Viegla rakstura sci-fi, kurā Frontlines sērijas pirmā grāmata Terms of Enlistment iepazīstina lielos vilcienus lasītāju ar sērijas pasauli no galvena varoņa Endrū POV, kurš mūkot no nabadzības mājās piesakās militārajā dienestā ar cerību tikt prom no Zemes un nokļūt kādā kolonizētā planētā, bet par sarūgtinājumu viņam vispirms tiek nozīmēts dienēt militārajos spēkos, kuri uztur kārtību un apspiež nemierus nabadzīgajos rajonos, no kuriem pats nācis. Pats varonis tādēļ nemaz tik diži simpatizējošs vismaz sērijas sākumā nav, jo nokļūstot medaļas otrajā pusē, redzot, kur aizplūst milzu līdzekļi, viņu nemoka morāles dillemas, pretrunas it nemaz, un izmantot letālu spēku un ieročus ir tīrais nieks.

Pirmais iespaids par sēriju, ko sniedz tās pirmā grāmata, nav nedz slikts, ne galvu reibinošs, bet, ja pieņem, ka sērijas turpinājumi padziļina tēlu personības un dod ticamu motivāciju tam, ko viņi dara, bagātina pasaules uzbūvi un dod labus pamatojumus un izskaidrojumus, kāpēc tik ilgi zemieši kolonizējot eksoplanētas  tikai tagad sastop pirmos inteliğentos citplanētiešus, tad Frontiers nekas neliedz būt labai, baudāmai sērijai.

***

170641

I Heard That Song Before by Mary Higgins Clark

Kāda plašu viesību vakarā, kā 6gadīga galvenā dārznieka meita Carrington ğimenes īpašumā, Kay Lansig noslēpusies kapellā, dzird sarunu starp divām personām, kura tolaik mazam bērnam diži neko neizsaka, bet, gadiem ejot uz priekšu un atskatoties uz to, ka nākošajā rītā viens no visiem ir bezvēsts pazudis, visai iespējams, ka rokoties dziļāk pagātnē Keja var uzjundīt noslēpumus, kuru kāds cits labprāt atstātu apraktu.

22gadus vēlāk Keja bibliotekāres amatā rīko labdarības pasākumu, kura ieejas maksu varētu krietni paaugstināt, ja vien tas tiktu rīkots kādā šikā vietā. Šis iegansts abus ne gluži no jauna saved Kejua kopā ar tagadējo Carrington ğimenes galvu, kuram tagad ir 42 un diez vai atceras kaut kādu tur dārznieka meitu, bet noteikti pāršķir dzīvi uz krietni spraigāku lapaspusi.

Labs psiholoğiskais trilleris/mistērija, kur lieliski zini, ka acīmredzamie aizdomās turamie vai citi pirmie vilinošie kandidāti slepkavas lomai diez vai būs tie īstie.

***

31702749

Infomocracy (Centenal Cycle #1) by Malka Ann Older

Distopiska nākotnes versija, kurā jau vairākas desmitgades vairs neeksistē individuālu/nacionālu valstu, bet reğioni sadalīti tā, lai katrā būtu pa simts tūkstošiem, kuros tad tiek rīkotas vēlēšanas. Radās iespaids, ka prezidentu šajā nākotnes versijā neeksistē, bet varu līdz ar ierastajām politiskajām partijām ir ieņēmuši dažādas biznesa korporācijas, bet kandidējot dēvējas nevis par partijām, bet gan uzreiz kā valdības. Laikam par uzvarētāju pasludina to, kuram ir visvairāk balsu un nekādu daudzpartiju valdību arīdzan nav. Interesanti, ka autore piemin tādas firmas kā Mitsubishi un Sony, bet ne reizi, piemēram, FB, Apple, Amazon vai Twitter.

Infomocracy vairāk radīja lielās idejas grāmatas iespaidu, kur tēli vairāk palīdz to apspēlēt. Tās pirmizdevums ir bijis 2016.gada jūnijā. Tātad savu laiciņu pirms prezidenta vēlēšanām ASV un citiem pēc tam sekojošiem atgadījumiem, kas arī pirms tam eksistējošu misinformācijas un propagandas tematiku paceļ aktuālu un ir spējis tādu noturēt. Ne tikai vēlēšanu kontekstā, kas vēlāk ietekmē pārējo likumdošanas varu u.c., bet arī pieaugošo cilvēku skaita krišanu dažādu stulbu konspirāciju varā.

Infomocracy pasaulē visi tā paļaujas uz mākoņos un datu sistēmās esošo informāciju un citām par pašsaprotamām opcijām kļuvušu ikdienu, ka pat postoša zemestrīce ar lielu upuru skaitu nespēj ne tikvien uz pietiekamu laiku pārcelt vēlēšanas, jo pasaule tak turpina griezties, bet nobrukušās datu sistēmas dēļ ļaut manipulēt ar balsīm un informāciju, lai pārvilinātu vēl neizlēmušos

Kā debijas romānam Infomocracy ir savi iesācēja trūkumi, bet tie nav tik jūtami, lai rastos vēlme pamest grāmatu nepabeigtu.

***

26803054._SY475_

Strangers on a Bridge by James B. Donovan

Notikums 20.gs 50.gadu otrajā pusē, par kuru uzzināju tieši no šīs grāmatas, ne kāda cita avota; arī filma, kura uzņemta ņemot par pamatu Strangers on a Bridge, nav atmiņā palikusi kā redzēta.

Autors James B. Donovan, būdams aizturētā padomju spiega Abel advokāts, ļoti labi spēj pasniegt notikumu gaitu un atklāj ne tikai to no tiešās pieredzes, bet drusku arī to, kā tiesas prāvu u.c. uztvēra mediji, kolēği, draugi. Varbūt autoram likās, ka tas aizēnotu pašu stāstu, bet šis aspekts varēja būt jūtamāks.
Dažas īsās viena divu teikumu atsauksmes grāmatas aizmugurē, slavējot to kā top-notch spiegu trilleri, un pats vāks, kurš no biežāk redzētās garlaicīgi melnbalta foto klases, ņemts laikam no filmas, virzīja domas uz izdomāta romāna pusi.

Tikai pēc pašu notikumu izklāsta ķēros klāt Jason Matthews sarakstītajam priekšvārdam un autora ievadam, galvenokārt grāmatas non-fiction kategorijas dēļ, jo izdomātos romānos biežāk to izlaižu vispār, bet šajā gadījumā gan viens, gan otrs piešķir papildus kontekstu, it īpaši autora citiem profesionālajiem sasniegumiem.

***

28363972._SY475_

The Last Days of Night by Graham Moore

Kurš pirmais izdomājā elektrikso spuldzīti? Tas ir viens no centrālajiem jautājumiem ap ko apvīti The Last Days of Night vēsturiskā romāna notikumi, kad pavisam jaunu advokātu Paul Cravath nolīgst George Westinghouse, lai cīnītos viņa labā pret Tomasu Edisonu. Diemžēl galvenais varonis nespēja būt gana interesants un saistošs, lai uz reālu vēsturisku personāžu fona kā J.P. Morgans, Nikolass Tesla un Aleksandrs Bells padarītu gana interesantu, lai tikai pēc grāmatas noklausišanās vēlme izlasīt kādu Vikipēdijas rakstu(kā šis par DC un AC strāvu karu), ja ne uzreiz dokumentālu grāmatu, liktu par sevi manīt.

Nekad īpaši nav patikuši autora pēcvārdi izdomātos vēsturiskajos romānos, tādēļ arī tos parasti nelasu. Pilnībā pietiktu ar izmantoto avotu sarakstu.

***

34942741._SY475_

The Consuming Fire (Interdependency #2) by John Scalzi

Imperatores priekšā gaidāms neapskaužāmi sarežğīts uzdevums. Labi zinot Flow straumju pastāvēšanas nenovēršamu galu, kuras savieno vienu Interdependency impërijas apdzīvotu plānētu ar citā saules sistēma esošu un ir ekonomikas stabilitātes pamats, viņai ar dažu zinātnieku palīdzību jāmēğina pārliecināt pārējos sākot no vienkāršajiem pilsoniem līdz visu ietekmīgo (politiski un ekonomiski) ğimeņu galvām, ka šie apgalvojumi nav tukšas fantāzijas un viņas personīgās manipulācijas, lai no tā kaut ko iegūtu un citiem konkurentiem kaitētu.

Starp vairākiem tēliem lēkājošais POV veido labu kopējo bildi un nerodas saraustīta sižeta iespaids. Attīstība pozitīvā virzienā gan pasaules uzbūvē, gan tēlu izaugsmē ir pārliecinoša; rodas pat vēlme pēc garākas sērijas. Pārgāja vēlme šo salīdzināt ar kādu citu sēriju, salīdzinoši ar kā tas bija sērijas pirmajā grāmatā The Collapsing Empire. Priecē arī ierunātāja Wil Wheaton sniegums.

Sigrid Undset – Kristin Lavransdatter #1-3

651253

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Abacus

Manas pārdomas

Vienas sievietes, Kristin Lavransdatter, dzīvesstāsts izklāstīts vienā triloģijā, kur katra nākošā grāmata ir garāka par iepriekšējo. 1000+ lapaspuseš lasītājam lemts iepazīt viņas mūžu no jaunību dienām līdz pat nāves dienai, esot klosterī un mirstot no mēra.

Vēsturiska triloğija, kurā  par lielākajiem notikumiem nosaucami skandāli par to, ko kurš nebūt ir izdarījis, kā nav pieņemts. Ar to ir jārēķinās un jāpieņem pirms vainot grāmatu/autori. Pirmkārt jau pati triloğija ir sarakstīta pirms gandrīz 100 gadiem, kad savstarpējo attiecību etiķete atšķiras no 2020.gada, kad dažos brīžos šodien reakcija man ir “nu un, kas viņiem par daļu?”. Papildus tam romāna darbība 14.gadsimta pirmās puses Norvēğijā. Ja apskatās, kuros gados grāmatas sarakstītas, tad to pēc valodas/tulkojuma stila noteikti var just.

To iegaumējot romāna sākums ir visai trauksmains, kad galvenā varone, iespītējot tēva vēlmei un viņa izraudzītajam topošajam vīram, panāk savu un apprecas ar citu, turīgu puisi Erlendu, kurā ieskatās dzīvojot klosterī (ne tas, kurā būs lemts nonāk mūža nogalē) gadu pirms paredzētajām laulībām.

Ne brīdi Kristinu pašu nevarētu saukt par nabadzīgu, bet arī ne tādu, kura gulētu uz citu pelnītiem lauriem, bet visu pieaugušo dzīvi strādā saimniecība tikpat čakli kā strādnieki. Paļauties uz vīru, kuram patīk vairāk tērēt un laiskoties, nekā fizisks darbs, arī nevar īsti paļauties. Par cik sērijā aprakstītie notikumi ir no Kristinas skatpunkta, tad ir brīži, kur jājautā, cik ļoti var viņai uzticēties, un vai viss lasītājam tiek pateikts un atklāts, vai viņas cita tēla rakstorujums ir pilnībā akurāts, vai, par piemēru kas tāds, ko ievērotu un nenotušētu cits tēls.

Dzīve Kristinu tās laikā attalgo ne tikai ar darba augļiem, bet arī septiņiem dēliem salīdzinoši īsā laikā. Protams, romāns ir romāns un galvenā varone izdzīvo visās dzemdībās, bet nav brīnums, ka vidējais cilvēku mūžs agrāk ir bijis krietni zemāks. Šajā gadījumā, kad nereti dzemībās mirst pati māte, vai kā vēlāk romānā no parasta ievainojuma darbojoties ar instrumentu brūce iekaist un kļūst par nāves iemeslu, par ko mūsdienās neviens nesatrauktos, jo ir taču antibiotikas.

Būtu lieki un mateiklīgi iet cauri Kristinas dzīvesstāstam, ja tā ir pati romāna būtība, bet var teikt vienu, ka triloğijai nevajadzēja burties cauri ar piespiešanos. Pieņemu, ka šis darbs varētu atrasties Norvēğijas mācību listē, Vikipēdija saka, ka vēsturiskajai akurātībai tas ir visai tuvs, un līdzīgā manierē iztēlojos kādu pašmāju vēl nelasītu klasiku.

Iepalicēji #20

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

17910124

Brian Staveley – The Emperor’s Blades (Chronicle of the Unhewn Throne #1)

Annurian Impērijā gaidāmas lielas pārmaiņas, tās imperators ticis nogalināts pirms sava laika. Visbiežāk, kā to māca vēsture, pirmie aizdomās turamie ir personas, kuras no tā iegūst visvairāk, un ar to domājot troņmantinieku. Protams, nevarētu izslēgt kāda algotņa nolīgšanu, bet šoreiz nebūs tas gadījums. Vien imperatora meita Adare, kura ieņem finanšu ministres amatu, bet dēļ sava dzimuma nevar pretendēt uz troni, laikam karalieņu šajā pasaulē nav, ir atradusies vienā pilsētā. Tikmēr vecākais brālis Kaden pie Blank dieva pielūdzošajiem mūkiem tāltālā impērijas nostūrī apgūst viņu sensenās zināšanas, bet viņa brālis Valyn citur tiek apmācīts bīstamākajos cīņas veidos. Katram šī vēsts nāk kā šokējošs pārsteigums, kas viņu dzīves uzvedīs uz vēl līdz šim neiemīta ceļa, tās vairs nebūs kā līdz šim.

The Emperor’s Blades vairāk fokusējas uz abiem brāļiem Valinu un Keidenu, kuriem papildus pshioloģiskajam šokam jāsāk apdomāt, kurš ir vēlējies viņu tēva un imperatora nāvi tik ļoti, lai rīkotos, apzinoties, ka tie nav bijuši viņi, un jāuzmanās, lai nomaļā nostūrī par konspiratoru upuri nekļūtu arī viņi. Šādi drusku izskaisot grāmatas galvenos varoņus, autoram ir laba iespēja ieskicēt plašāk pasaules/Impērijas uzbūvi un apmērus, piešķirt nedaudz tās vēsturiskos elementus. Mazāk sērijas pirmajā grāmatā tiek apspēlēta politisko intrigu puse, būtu tā iekšpolitikas spēles vai kāds drauds no ārpuses. Galvenos varoņus papildina tikpat interesanti otrā plāna tēli, kuri nav tikai plakani kartona gabali, vairums ir apaudzēti ar apmierinošu miesas apjomu.

Viens uzkrītošs mīnuss, kas gan neietekmē lasīšanas vai klausīšanās procesu, ir grāmatas noslēgums, kurš nebeidzas uz super intriģējoša klifhengera, bet vienkārši stāsts apstājas vienā punktā. Vienā no atsauksmēm pamanīju viedokli, kā Chronicle of the Unhewn Throne ir vien trijās daļās saskadlīta viena vesela grāmata, tad jau vēlāk varēs pats pārliecināties, vai tā arī ir; pieļauju, ka šī gada ietvaros izdosies pieķerties.

***

10965

Diana Gabaldon – A Breath of Snow and Ashes (Outlander #6)

Outlander sērijas sestā grāmata A Breath of Snow and Ashes turpina vēstīt par ikdienas dzīves gaitām pirmsrevolūcijas britu aizokeāna kolonijās, kurām lemts visai drīz kļūt neatkarīgām. Grāmatas notikumi noris laikā, kad nemieri un neapmierinātība sāk samilzt līdz kritiskajam punktam.

Liels lapaspušu skaits veltīts dažāda medicīniska rakstura problēmas, ar kurām Klērai Freizerai jātiek galā ierobežotajos 1775.gada apstākļos, aizņem krietnu daļu grāmatas daļu. Tikpat būtiski daudz lpp atvēlēts diviem, nodēvēšu tos par tādiem kā krīzes momentiem, – vispirms Klēras nolaupīšanai, jo kāds vēlas atriebties par brăļa(laupītăjs) nāvi viņas tādā kā aprūpē, un pēcāk Briannas nolaupīšanai. Abos gadījumos gadījumos pamatotība, ticamība notikumiem ir visai apšaubāma. Lai gan nāvīga gārlaicība nevienā brīdī neiestājas, nevar noliegt faktu, ka autore kārtējo reizi, kā jau visas sērijas ietvaros, ir ļāvusi sev vaļu vārdu un lapaspušu apjoma ziņā.

Tikmēr Klēras vīram Džeimijam vienlaikus jāmēģina vadīt savā komūna un līdzcilvēki, dzīvojot vēl zem Anglijas troņa, un reizē jālaipo uzmanīgi attiecībā uz jautājumu, kurā pusē atrodas viņa publiskā lojalitāte un kad pārsviesties revolucināru pusē, jo paļaujoties uz Klēru, Briannu un Rodžeru, viņš zina, kura puse beigu galā gūs uzvaru.

Ūdeņus papildus jau tā nervozajam, bīstamajm laikam vēl vairāk sakuļ dažs labs tēls no iepriekšējiem sērijas romāniem, kurš ne Klērai, nedz Džeimijam nav atstājis patīkamas atmiņas.

A Breath of Snow and Ashes ir tāds vēsturisks romāns, un sērija kopumā, kurā jāļaujas tās plūdumam un var diži nesatraukties, kur tas aizvedīs. Ja tas nesagādā problēmas, tad var droši ķerties sērijai klāt.

***

18188728

Mariama Petrosjana – Nams, kurā… #1

Pēc kādām 240/250 lpp vairs nespēju mocīties cauri tam savārstījumam, kas sastopams Nams, kurā… apvienotajā triloģijas grāmatā. Pabeidzis sērijas pirmo grāmatu vēl cerēju, ka šis tas uzlabosies, bet redzot, ka saraustītais prozas stils un man diži nesaprotamais sižets, ja tāds maz bija, turpinās līdzīgā manierē, izšķīros labāk šoreiz nešķiest savu laiku un ķerties pie kā cita. Tēlu grāmatā ir diezgan padaudz, kurus haotiskais stils tikai apgrūtināja centies aptvert vairāk kā tikai uz papīra lapas uzrakstītas izdomātas iesaukas. Pēc mana labākā minējuma Nams, kurā grāmatas varoņi mitinās, būtu internātskola bez dižas pārraudzības no pieaugušo puses.

Ar mani tā reti kad notiek, ka jāpieņem lēmums pārtraukt grāmatas lasīšanu (labi ka vēl Goodreads atrodama iespēja atzīmēt, kā izlasītu pirmo grāmatu -Курильщик). Nedaudz žēl redzot daudzās pozitīvās atsauksmes, bet tādēļ jau gaumes atšķiras. Šis maģiskais reālisms nebūs man, varbūt kādus gadus vēlāk…

***

51799._SY475_

Giovanni Boccaccio – The Decameron

No visiem grāmatu lasījumiem, balstoties uz pozitīvajām atsauksmēm par Gundara Āboliņa citiem lasījumiem radio, izvēlējos Bokačo ”Dekameronu”. Ja par pašiem stāstiem vai pareizāk sakot pasakām jāsaka, ka neviena tā īsti neizcēlās un nepalika atmiņā. Bet Āboliņa lasījumos var reizē just gan aktiera talantu un pieredzi, gan tās pieredzes trūkumu audio grāmatu ierunāšanā, neko nesakot par saprotamiem sīkumiem, kurus profesionāli ierunātā grāmatā, piemēram, padzeršanās pauzītes, neviens neiekļauj. Pavisam lieki gan šķita ģitāras spēles fragmenti, kuriem lecu pāri. Zinu, ka uz šo brīdi grāmata nav ”izlasīta” līdz galam pie 64.lasījuma, bet, par cik līdz beigām ir palicis tik maz un parasti cenšos tik ilgi ”nemarinēt grāmatu”, ja nu vien tā ir īpaši gara, tad atļāvos atlikušo daļu noklausīties ar Scribd mājaslapā pieejamo versiju.

Mišels Feibers – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

12636594

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Vēsturiskā romāna Ziedlapiņas Tumši Sārtās un Baltās darbības laiks 1875/76.gads. Rūpnieka dēls Viljams ar ğimeni un samazinātu kalpotāju skaitu dzīvo piespiestākos apstākļos, jo tēvs, kurš vēlas, lai viņš pārņemtu smaržu raž rūpnīcu, piegriež līdzekļus.

Bet dzīvei lemts uzņemt apgriezienus un par katalizatoru kalpo 19g jaunas prostitūtas Sirdspuķīte, kuru gribētos nodēvēt kā pašu galvenāko grāmatas varoni, īpaši ja pieņemam, ka ir izdevies nokļūt uz grāmatas vāka. Īsto vārdu tā arī neuzzinam, bet varbūt par to nav ko brīnīties, ja pašas māte viņu kādos 14/15gados ir pataisījusi par vienu bordeļa strādniecēm.

Dzīve viņai tā teikt sāk iet uz augšu, kad Sirdspuķīti vadoties pēc izklaižu bukleta atklāj Viljams. Iekāre ir tik liela, ka viņam meitene jāiegūst tikai un vienīgi sev. To var panākt vien izpērkot S., un tādejādi meitene tieši un netieši izmaina ne tikai savu un Viljama dzīves, bet daudzu viņu ietekmes sfērā un/vai pakļautībā esošo, jo, lai rastu izpirkumam un vēlāk sekojošai uzturnaudai līdzekļu, Viljams beidzot pakļaujas tēva spiedienam.

Vien tiekot izrautai no ierastās ikdienas un vēlāk apciemojot kādu draudzeni/paziņu, kurai nav tā paveicies ar lielās zivs noķeršanu, Sirdspuķīte aptver, cik nabadzīgos, netīros u.c. sliktos apstāļos ir dzīvojusi, to pat nepamanot.

Pavisam īpatnējs grāmatā ir Viljama sievas Agneses tēls, kuru nevar nosaukt esam pie pilnas saprašanas. Gan viņas pašas personības un rakstura iezīmes, gan citu attieksme izsauca atmiņā līdzības ar Šarlotes Brontē Džeinu Eiru, kuru gan esmu redzējis kā teātra izrādi, ne lasījis. Viens būtu tikai mazs bērna līmēņa prāta spējas, lai gan retu reizi izpaužas arī viltīgāks prāts, kuru vēl varētu skaidrot ar sievietes lomu un audzināšanu bērnībā attiecīgajā laikā, bet kas cits jau ir Agneses sakāpinātā reliğiozitāte, plus neizpratne par savu ķermeni un vēl šis tas, kas jau liecina, ka garīgā veselība patiesi nav simtprocentīgi kārtībā. Par piemēru var minēt ikmēneša bailes(saistītas ar mēnešreizēm), ko viņa uztver kā nez kādu dēmonu uzsūtītu mirstamo kaiti, ko neviens nav papūlējies izskaidrot, vai arī no romāna atmiņu ainām par viņas grūtniecību, kad augošu vēderu viņa izskaidro ar to, ka dēmoni viņu naktīs ar varu uzbaro. Bet dzīvai izdevies palikt vien ar labo sargeņğeļu un svēto palīdzību.

Viljams nebūt nav ğimenē vecākais dēls. Par patieso mantinieku bija jākļūst Henrijam, kuru šim godam laupa vēlēšanās kļūt par mācītāju. Par laimi, autors viņa gadījuma nav uztaisījis kopētu vīrieša tēla versiju kā ar Agnesi. Viņa sižetiskā daļa ir ciešāk sasaistīta ar draudzeni un domu biedri Emelīnu Foksu, kura pati ir iesaistījusies biedrībā, par pagrimumā un netikumā kritušu meiteņu vešanu uz pareizā ceļa. Abu attiecības vieno jau vairākus gadus ilgstoša draudzība, bet tā vien šķiet abos klusībā ir nobriedusi vēlēšanās, lai tas kļūtu par ko vairāk, un vienīgi pārlieku liela domāšana un pašu neizlēmībā spert nākošo soli ir par šķērsli kam vairāk. Attiecības sr saldsērīgi bēdīgu pieskaņu.

Tikmēr pats Viljams ir sava laika audzināšanas auglis, kuram vairāk rūp apkārtējās sabiedrības viedoklis un pieņēmi par Rākemiem un to fasādi, kuru viņš izrāda publiski. Tēls, kuram grāmatas beigās tik ļoti vairs nevar just līdzi. Gan attiecībā uz sievu, gan uz mīļāko Viljams rīkojas ar mīlestību un rūpēm, vien līdz brīdim, kad citu ārējo faktoru spiediens kļūst pārāk liels, un atklājas viņa patiesā būtība; brīžiem uzvedībā un raksturā izpaužas ne vairāk kā bagāts puišelis.

Romānu var saukt par labu un noteikti pieaugušajiem domātu vēsturisko romānu. Vien gribētos nokritizēt vāka izvēli un apraksta manieri, kas vairāk rada iespaidu, ka tā ir cerēts nošokēt ar krietni izteiktāku 18+ iespaidu.

Kens Folets – Zemes Pīlāri (Kingsbridge #1)

17570942

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Darbībai norisinoties laika posmā no 1123. līdz 1173.gadam Zemes Pīlāri vēsta par ikdienišķu vidusmēra cilvēku varoņdarbiem savu sapņu sasniegšanā, līdz kuru piepildīšanas galamērķim jāpārvar neviens vien viņu ceļos speciāli un pat ļaunprātīgi izlikts šķērslis.

Filips – necilas priorijas vadītājs, kura dievbijība, darba čaklums un citkārt labestīgais raksturs un augstās prasības kā pret sevi, tā pret padotajiem mūkiem dod acīmredzamu rezultātu, kad viņa vadībā minētā priorija savās iespēju robežās uzplaukst. To ievēro tuvumā esošās un daudzkārt lielākās Kingsbridžas priorijas mūki. Daudzu gadu gaitā neprasmīga vadītāja rokās no agrāko dienu spozmes tikpat kā nekas nav palicis pāri. Finanses iet uz grunti, baznīcas un saimniecības ēkas ir manāmi sliktā stāvoklī, un kā diži kungi, tā vienkāršie iedzīvotāji vairās to apmeklēt. Ne bez pretestības un ienaidnieku iemantošanas, kam pašam par sevi grāmatā ir tālejošas sekas desmitiem gadu uz priekšu, Filipu ievēl par jauno Kingsbridzās prioru

Filipam ir neizprotama doma un motivācija rūpēties un gādāt par paša labumu un statusu, it īpaši uz citu laimes vai pārticības rēķina. Lai gan Filipu pilnībā nevada vien godkāre, jo viņa sapnis ir piedzīvot krāšņas katedrāles uzcelšanu viņa priorijā, bet augstākais mērķis ir un pāliek, protams, ar Dievpalīgu labklājība visiem Kingbridžas.un tas apkārtnē dzīvojošajiem.

Kā pilnīgs pretstats Zemes Pīlāros ir Viljams Hemlijs, kura vecāki intrigu un politisku manevru rezultātā no turīgiem tirgotājiem kļūst par vēl bagātākiem grāfiem, bet mantodams šo titulu, Henrijs prot vien tērēt un domāt par paša labumu vien īstermiņā. Postīt un sodīt par katru pārkāmu, lai cik smags tas nebūtu, vai pat reizēm vajadzības kārtā izdomāts, ir daudzkārt vieglāk, nekā iedziļināties katrā situācijā un aktīvi piedomāt, lai grāfiste attīstītos. Viljams ir viens no tiem, kuri, dzirdot kādu smejamies un nezinot par ko tieši, vienmēr nodomās, ka smejas par viņu. Zemā pašapziņa, nežēlīgais raksturs, sadistiskās tieksmes un varas pozīcija, lai tās īstenotu, padara Viljamu “Zemes pīlāros” par kārtīgu ļaundari, kuram nav grūtību novēlēt, lai ar viņu notiktu kas slikts. Protams, Viljams rūpīgi izvēlas, ar ko neielaisties cīņā, nekad tas nebūs spēkos līdzvērtīgs pretinieks.

Diži labāks nav Filipa pretinieks garīgajā sfērā bīskaps Valerāns, kura pēdiņās pazemīgās ambīcijas stiepjas līdz pat Romai, ja vien liktenis to ļautu. Jāatzīst, ka nedz Valerānam un vēl jo vairāk Viljamam jebkuri līdzekļi, lai sasniegtu vēlamo un paliktu pēc tam nesodīti, ir gana labi. Ne visi ir taisīti no tādas pašas drēbes kā Viljams un Valerāns vai viņu līdzskrējēji. Attiecīgi arī ap Filipu sapulcējas viņam līdzīgi noskaņoti ļaudis, kas ir kā nepieciešamais pretspars, lai pasaulē neieslīgtu nešķīstos ļaunuma valgos.

Viens no tiem ir katedrāles būvmeistars Toms Būvnieks. Viņa un viņa ğimenes stāsts ar lielo, vispārējo sižetu sasaistās cieši jo cieši, katedrālei un tās celtniecībai kļūstot par tādu kā centrālo darba simbolu. Tikpat būtiski, bet daudz laicīgāki ir Alīnas un viņas jaunākā brāļa Ričarda tēli, kuriem pēc tēva, bijušā Šīringas grāfa, krišans negodā, plus pārestībām no Viljama puses ir jāķepurojas kā nu māk.

Visu liktenis savijas vienā kopējā katlā, kad pēc karaļa nāves valsts nonāk kara valgos, jo nav tiešas skaidrības par troņmantinieku. To ņemot vērā jārēķinās, karš un cīņa par troni šeit vairāk norisinās fonā. Kā Filipam, tā citiem mūkiem vairāk rūpes saistās ar Dieva pielūgšanu un visu, kas ap to saistīts, un mazāk, kurš konkrētā brīdī sevi sauc par karali, un tas arī atspoguļojas pašā grāmatā. Vienlīdz jūtami un nepārprotams ir informācijas izpētes darbs, kuru autors veicis, lai uzzinātu par katedrāļu būvniecību 12.gadsimtā, kas vairāk kā vien dažos info ekpozīcijās atrādīts lasītājam.

Alan Moore – Jerusalem

41917711._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Dažos vārdos Jerusalem varētu raksturot kā verbālus grafomāna plūdus, kuros pieskaras daudzām filozofiska, reliģiska rakstura tēmām un papildus tam vēl vairākkārt apšaubāmi vēstures informāciju ekspozīciju ainas, kur krietni vairāk par citām vietām rodas jautājums, kādēļ kas tāds ir ielikts izdomātā romānā.

Būtiska romāna daļa ir pēcnāves dzīve, kuras aizsaules pasaules centru autors visai egoistiski ir novietojis virs Lielbritānijas. Nešaubos, ka autors šeit ielicis savus uzskatus un pārliecību par to, kas sagaida cilvēku pēc nāves, bet atšķirībā no citiem momentiem, kā vēstures informācijas ekspozīcijas, tad šeit labi vien ir ka autors šo ir nosaucis par romānu, jo citādāk bez mazākajām grūtībām varētu norakstīt visu teoriju par šo aizsaules versiju; vairāk par to neizplūdīšu pats, jo tas tik ļoti vairs neattiektos uz grāmatu kā tādu.

Alan Moore versija vienkāršojot varētu aprakstīt kā Elles un Paradīzes miksli un nodēvē to par Mounsul, kur nav ne mūžīgas ciešanas, ne svētlaime. Tajā nonāk pilnīgi visi, tai skaitā dzīvnieki un objekti, kur katrs indivīds spēj saskatīt laikatelpu kā ceturto dimensiju un tādejādi arī pa to pārvietoties, cik vien sirds patīk. Vari pieturētos savam dzīves laikaposmam vai pārvietots kaut vai no aizsvēstures līdz tāltālai nākotnei. Ir pieejamas vēl citas iespējas, ka ntās reizes no jauna izdzīvot dzīvi, skatīties to kā filmu (vien bez apzināšanās, ka to dari), vai knastīties pa Zemes virsmu un žēloties par sevi.

Būtisks jēdziens, kas tiek apspēlēts uz nebēdu ir liktenis un brīvā griba, vai maz tāda ir, jo viens tak izslēdz otru. Kamēr grāmatas pirmā trešdaļā vairāk jūtams uzsvars uz dzīves izvēlēm, kad dzīves nogalē vai kādā citā nozīmīgā punktā tēls atskatās uz pagājušo un to, kur tas viņu ir novedis, cik nozīmīga bijusi dzīve, vai kāds viņu atcerēsies, vai blakus ir kāds tuvs cilvēks, lai viņu aiz/pa-vadītu. Tad pēcāk otrā un trešā daļa ir pilnīgā pretrunā, kur tiek pausta ideja, ka viss, kas ir bijis, ir un būs jau ir noticis un notiek vienlaikus. Kāds jau to ir izlēmis un atliek izspēlēt dzīves teātri ar muļķīgu ilūziju par brīvo izvēli. Šāds dzīves uzskats ļoti ērti noņem atbildību par pastrādāto vai gluži pretēji neizdarīto, jo vienmēr vari atrunāties, ka tā taču bija lemts. Prieksit var vien domai, ka ļoti būtiski dzīves gaitu un iespējas, cik situēts būsi utt., gan ģimene un tās apstākļi, gan reģions, kultūra, kurā piedzimsti, un daudzi, daudzi citi pat neuzskaitāmi faktori.

Jerusalem ir grāmata, kurā sižets pavisam droši ir sekundārs vai pat vēl mazāk nozīmīgs faktors tajā, ko autors Alan Moore ir vēlējies pateikt. Šī nebūs grāmata tādam vidusmēra brīvdienu lasītājam, kurā iegrimt, atpūsties un ļauties, lai tā ved pati, un pat gribētos teikt, ka Jerusalem būs domāta ikvienam nopietnam lasītājam, kā vien jāsaka, ka lēmums par gandrīz 1 300lpp (pieļauju tas vien daļu atbaidīs) garās grāmatas lasīšanu jāpieņem pašam un jārēķinās, ka Jerusalem prasīs lielu koncentrēšanos no pašam lasītāja puses, lai saprastu, kas notiek, ko autors ir izklājis uz lapas un grib pateikt, ko papildus sarežģī konstanta lēkāšana laika pat vairāku gadsmitu amplitūdā.

Šeit vēl pienošu citu lasītāja izvērstu rakstu no Goodreads.

Carlos Ruiz Zafon – The Labyrinth of the Spirits (Cemetery of Forgotten Books #4)

40362471

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Weidenfeld & Nicolson

Manas pārdomas

The Labyrinth of Spirits galvenā varone ir bārene Alicia Gris, kuru savā paspārnē no bērnu nama paņem detektīvs/kapteinis Leandro un personīgi ierāda sava amata prasmes, padara viņu par savu protežē, bet, kā rādīs laiks un kompleksais vairāku līmeņu/pakāpju sižets, tad šāda rīcība no viņa puses nav motivēta vien no labas sirds.

Alisijas raksturs ir savdabīgs, kas ne vienmēr grib pielaist tuvāk kādu un ļaut viņu iepazīt, ass humors un reizēm kodīgs piezīmes u.c. kalpo par aizsardzības mehānismu, lai pasargātu sevi no jauniem pārdzīvojumiem, kuru bērnībā nav trūcis. Pirmoreiz grāmatā lasītājs Alisiju satiek trauksmainā brīdī, kad viņai ir vien kādi pieci gadi un notiek 1938.gada martā spāņu pilsoņu kara laikā notiek uzlidojumi Barselonai. Alisija gūst traumu, kuras izraisītās sāpes viņai sekos līdzi visu mūžu, bet no vēl traģiskāka likteņa paglābj neviens cits kā Fermin Romero de Torres, kuru labāk pazīstam kā strādnieku Semperes grāmatnīcā. Haosa apstākļos abiem nāksies pašķirties, lai tik vēlāk dzīves līkloči liktu atkal sastapties.

Gadi iet un Alisijai padodas atrisināt ne tikai prastas zādzības, bet viņa grib mainīt amatu, izmēģināt pārmaiņas pēc ko citu. Tādēļ pēc apstiprināta lūguma no Leandro puses, viņš Alisijai kā pēdējo iedod ļoti augsta svarīguma lietu. Kopā ar savu galveno miesassargu ir pazudis ir Kultūras ministrs Mauricio Valls. Apstākļi pirms pazušanas neko labu nesola, parokot pat virspusēji dažus gadus atpakaļ top skaidrs, ka būs uzmanīgi jālavierē, lai kādām citam neuzkāptu uz varžacīm un no augstākstāvošo puses Franko Spānijas laikā nenāktu nekāds brāziens un dienas beigās paliktu ar galvu uz pleciem.

Pirms ministra amata Mauricio Valls vairākus gadus bija cietuma priekšnieks. Tieši tā paša cietuma, kur trešajā sērijas grāmatā Prisoner of Heaven iepazinām Fermina pagātnes stāstu. Tieši zem viņa lupas cieta kā The Angel’s Game galvenais varonis rakstnieks  Deivids Martins, tā arī daudz citu sistēmas priekšā bezpalīdzīgu ļaužu, kuru dzīves tādejādi tika izpostītas, un pavisam noteikti dzīves gaita iegriezta pa pavisam citām sliedēm.

Izmeklēšanu Alisijai nav jāveic vienai, ar norādēm no augšas viņai tiek piespēlēts pārinieks, lāga ierindas policists, Vargas, pret kuru Alisijai sākotnēji ir skepse, vai izdosies sastrādāties, vai viņš nebūs pakalpiņš, kas visu noziņos savai priekšniecībai, bet ar kuru izveidojas laba koleģiāla draudzība. Izmeklēšanas gaita abus aizved pa Barselonas tumšākajiem nostūriem, kur apgrozās ne tikai rūdīti noziedznieki, bet arīdzan ne par kapeiku labāki likumsargi, no kuriem nevar nolaist acuskatienu, jo viņi pārstāv tos, kuri gadās par savu labklājību, lai tur vai kas, un neskādēs par līķiem pataisīt tos, kuri to apdraudēs. Šajā aspektā nedaudz varētu piekasīties par divu identiski vardarbīgu policistu tēliem. Viens no tiem ir Fumero, kurš vēl grāmatas sākumā pavīd šur tur, bet tad tiek aizmirsts, kad viņa vietu ieņem cits policists vārdā Hendaya. Varbūt ar to ir gribēts parādīt sistēmas samaitātību, bet tomēr varēja piešķirt tēliem vairāk atšķirību vienam no otra.

Pēc Prisoner of Heaven noklausīšanās uzreiz neķēros klāt The Labyrinth of Spirits lasīšanai, bet nejutos, ka tādēļ būtu kas zaudēts. Vajadzīgā informācija attiecīgajos mirkļos tiek pasniegta, vien ne pa tiešo uz paplātes. Varbūt daļai romāns šķitīs pārlieku izstiepts, vai nevajadzīgi garas liksies pēdējās 80 līdz 100lpp, kad jau romāna kulminācijas brīdis ir bijis, bet personīgi šāda veida nesteidzīga apgriezienu samazināšana trāpīja desmitniekā, lai bez lieka stresa un steigas noslēgtu stāstu un atvadītos no tēliem. Noslēgums, kuram neprasās sērijas turpinājums, vismaz ne par šiem konkrētajiem tēliem, varbūt par citiem, kuru dzīvē Aizmirsto grāmatu bibliotēkai ir bijusi liela nozīme.

Vēl noslēdzoši gribu piebilst ieteikumu izlaist grāmatas apraksta izlasīšanu un bez uztraukuma ķerties tai klāt, jo vismaz mana izdevuma kopijas apraksts pēc grāmatas izlasīšanas šķiet vairāk nekā maldinošs, dodot nepamatotas gaidas.

Iepalicēji #15

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

37819082

War of the Wolf (The Saxon Stories #11) by Bernard Cornwell

Beidzot sērijas desmitajā Flame Bearer grāmatā Uhtredam aptuveni 60 gadu vecumā, pēc gadu desmitiem ilgas karošanas kristiešu labā, tika ļauts atgūt dzimto un brālēna uzurpēto Bebanburgas cietoksni, bet par skādi Uhtredam viņa stāsts nebeidzas ar laimīgi līdz mūža galam un idilles vietā viņam joprojām nākas reizēm cīnīties pienaglotā dieva pusē.

Blakus Uhtredam parasti varēs atrast viņa uzticamo palīgu un labo roku īru Finan, bet bez viņa būtiska loma jau vienpadsmitajā sērijas turpinājumā ir viņa vecākās meitas vīrs Sigtryggr. Diemžēl iemesls tam ir traģisks, un manifestējas kārtējā vikingu iekarotāja veidolā. Šoreiz vārdā Sköll, kurš tika padzīts no Īrijas salas, bet par spīti tam, lielākoties ar iebaidīšanas taktiku, ir spējis noturēt padoto uzticību, lai mēģinātu izkarot vietu uz blakus esošās lielākās salas. Tieši ap Sköll lielā mērā vijas grāmatas pamatsižets un Uhtreda uzmanība ir piesaistīta viņam, lai atriebtu zaudēto meitu.

Bet grāmata, protams, nav tikai un vienīgi par un ap to, bet arīdzan kā abi, Uhtreds un Sigtryggr, ir palikuši kā pēdējie pagānu valdnieki, un cik gan ilgi vēl viņiem tādiem izdosies palikt, vai pēc viņiem mazs vēl kāds būs, kas pielūgs Toru, Odinu u.c., un vienlaikus kontrastu starp abiem, kuri nevajā kristiešus savā pārvaldītajā zemē, ko nevar teikt par kristiešu karali Edvardu. Nevar noliegt, ka Edvards tēva Alfrēda sapni par vienotu salu zem viena karoga savā valdīšanas laikā ir pietuvinājis tuvāk realitātei. Tomēr vienlaikus no labas dzīvošanas brašais un spēcīgais jauneklis ir kļuvis par apresnējušu un slimīgu vīru, kura vietu iekāro dažs labs sabiedrotais. Ja ne gluži sev, tad noteikti radiniekam, kurš tikai pēc pielabināšanās baznīcai tiek atzīts, kā leģitīms pirmais kandidāts rindā uz troni.

War of the Wolf tās sērijas faniem domāju, ka neliks vilties, un kaut arī Bebanburgas Uhtredam priekš viņa laika būt ne tikai dzīvam, bet arī vēl piedalīties kaujās, šķiet ir retums, tas neliedz viņam veikt brīnumus, vairāk paļaujoties jau uz stratēģiju.

***

35018916

Crimson Lake (Crimson Lake #1) by Candice Fox

Teds Konkafi no lielpilsētas Sidnejas pārceļas uz Crimson Lake mazpilsētu ar cerību atsākt mierīgu un rāmu dzīvi, īpaši neizcelties un būt vienkāršam ierindas iedzīvotājam. Vienīgi iemesls tik krasai dzīves maiņai ir bēdīgi īpašs – apsūdzība mazgadīgas meitenes nolaupīšanā un izvarošana, kas nenonāk līdz tiesai pierādījumu trūkumu dēļ.

Darbs policijā zaudēts, kur vien dodies ne tikai Tedu atpazīst (nepalīdz arī neierastais uzvārds), bet vēl ir labi, ja tikai nosodoši uz viņu noraugās. Jau no pirmās nodaļas, Crimson Lake ir no Teda skatpunkta, Teds pastāv uz to, ka apsūdzība ir nepatiesa un policija (bijušie kolēģi) ir iefokusējušies uz nepareizo mērķi, kamēr patiesais ļaundaris ir brīvībā. Sākumā vēl šķiet, ka grāmtas būtība būs izkost, vai Tedam var uzticēties, vai arī viņš tikai cenšas aizmālēt acis. Tomēr tas ir tikai viens no grāmatas aspektiem. Apsūdzības nenonākšana līdz tiesas zālei neliedz visai pasaulei ar mediju skaļajiem virsrakstiem priekšgalā uzvesties tā it kā Tedam būtu jāpierāda nevainīgums noziegumā, nevis apsūdzībai bez šaubām pierādīt, ka tieši Teds ir tas nelietis.

Crimson Lake miests izceļas ar neparastu privātdetektīvu firmu, kuras dibinātāja Amanda pati ir ar kriminālu pagātni, kura vienīgā Tedam pēc visas neslavas vēl dod darbu un iespēju pierādīt sevi, turklāt vēl jomā, kurā lieti noder policijā iegūtās iemaņas. Paralēli dinamiskai attīstībai Teda un arīdzan Amandas lietās, abu pirmā kopīgā izmeklēšana saistīta ar pazudušu populāru rakstnieku. Pavērsieni abās galvenajās sižeta līnijās liks šķirt nākamo lapaspuses minūti bez pauzes.

***

19435422

Wild Cards III: Jokers Wild edited by George R.R. Martin

Ar trešo Wilds Cards stāstu krājumu šoreiz piedzīvoju dziļu vilšanos. Lielākā kļūda šoreiz bija dažādu autoru sarakstītos stāstus miksēt kopā un rotēt pēc kāda Mārtina izvēlēta principa. Viens ir vienotas tematikas un pasaules stāsti, kuri beigās kopā labi veido vienu lielu bildi, bet kas cits, ja ik pa brīdim viens tiek aprauts, lai turpinātu citu arī iepauzētu noveli/stāstu. Arīdzan atšķirībā no pirmajiem diviem krājumiem, kurus ierunāja viens cilvēks, šoreiz bija vesels ansamblis, kas citreiz ir tieši tas kas vajadzīgs, bet ar Jokers Wild audio producentiem šoreiz sanāca nošaut greizi, tā kā pat ierunātāji (dažs labs, protams, izcēlās uz citu fona) nespēja pacelt vispārējo iespaidu.

Iepalicēji #14

Iepalicēju raksts ir mājvieta gan darba, gan neliela slinkuma dēļ iekavētiem individuāliem rakstiem, gan apzināts galamērķis grāmatām, par kurām pēc to izlasīšanas diži daudz nemaz neatrodas ko teikt.

***

21112640

Shaman by Kim Stanley Robinson

Interesants pirmsvēstures stāsts no mednieku un vācēju dienām. Shaman iesākas ar jauna puiša Loon (vārdi tiek doti ne uzreiz pēc dzimšanas, lai atrastu piemērotāko) iniciācijas pārbaudījuma, lai varētu kļūt par šamani. Grāmatas darbības laiks ir daži gadi, kuros stāsts koncentrējoties uz galvenā varoņa Loon dienām un nedienām, seko arī līdzi viņa cilts ikdienai visos četros gadalaikos un tajā, ko nepieciešams paveikt, lai izdzīvotu skarbās ziemas mēnešus un sagaidītu pavasari.

Salīdzinot ar citiem lasītiem līdzīga tika romāniem par līdzīgu laika periodu, Shaman nav ne ar ko sliktāks, vien varētu nedaudz piekasīties, ka attiecībā uz mednieku un vācēju sadaļu drusku novārtā tiek atstāta vākšanas puse, fokusējoties vairāk uz medniekiem, kā arī vietām tēlu dialogs, īpaši pāris lamāšanās reizēs, šķita ar pārāk mūsdienīgu vārdu izvēli.

29396

***

Furies of Calderon (Codex Alera #1) by Jim Butcher

Furies of Calderon ir standarta fantāzijas stāsts, kurā puisim vārdā Tavi no neievērojama ciemata ir Codex Alera pasaules maģijas sistēmas aizture. Kamēr visi citi vairāk vai mazāk ar lielāku vai mazāku talantu spēj to pielietot, Tavi šis prieks tā vien izskatās ir laupīts pavisam. Tas, protams, viņu padara par ideālu kandidātu varoņa lomai, kuram cīnīties pret valdošo kungu netaisnību.

Kā pretstats Tavi ir Amaras tēls, maģiski apdāvināta un lojāla aristokrātijai, kuras ilūzijas par tās taisnīgumu un darbībām pavalstnieku labā tiek brutāli sagrautas. Izvēles iespējas ir kādas tās ir – pakļauties pavēļu diktātam un dzīvot droši, vai izšķirties par labu saviem principiem un cīnīties pret tiem, kuri tos vēlētos nospiest kā nevēlamu kaitēkli.

Nenoliegšu, ka liels nopelns, kādēļ klausījos Codex Alera sērijas pirmo grāmatu, ir The Dresden Files audiogrāmatu nopelns. Diemžēl šai sērijai nebūs izdevies trāpīt tik precīzi desmitniekā ar ierunātāja izvēli, bet arī pats grāmatas sižets nevienā brīdī pats par sevi nesāka izraisīt dižu līdzi jušanu kādam no tēliem.

10967

***

The Fiery Cross (Outlander #5) by Diana Gabaldon

Outlander sērijas piektā grāmata The Fiery Cross lielā mērā ir Džeimija un Klēras Freizeru, Briannas un Rodžera ikdienas dzīves turpinājums, kurā dramatiskos nolūkos ik pa brīdim notiek kaut kas vairāk asinsriti uzdzenošs nekā, ja tēli nebūtu daļa no vēsturiski romantiska romāna ar ceļošanas laikā elementiem. Ir 1771.gads un visi varoņi, kuri ir dzimuši 20.gadsimtā labi apzinās, ka nekur tālu aiz kalniem nav pilsoņu karš starp ziemeļu un dienvidu štatiem. Nedaudz ziņkārības pēc  ielūkojos, kurš gads minēts sestās grāmatas aprakstā, lai pārsteigtu sevi ieraugot 1772. Pārsteigums vairāk no tā, ka bija jāsagatavojas gandrīz 1500lpp tik īsā laika posmā, un, pieminot lielo grāmatas apjomu, piefiksēji sevi domājot par +/- 700-800lpp garu grāmatu kā salīdzinoši īsu.

Iekš The Fiery Cross detektīvmomenti, kad kāds no kalpotājiem/vergiem tiek saindēts un nogalināts kāda cita svarīgāka kunga vietā, un ap to ievītie vairāk amatieriskie (no tēlu puses) izmeklēšanas centieni, vijas ar varoņu savstarpējām intrigām, romantiskām un cita veida attiecībām. Viens negatīvais aspekts, kas par tēliem no nākotnes šajā grāmatā izceļas (varbūt bija manāms arīdzan iepriekšējā), ir attieksmes maiņa attiecībā uz vergiem, kuru eksistence šķietami pieņemta par pašsaprotamu, un, kamēr bija vismaz simboliski noraidoša attieksme sērijas sākumā un mēģinājumi to mainīt, tad tagad reizēm līdzīgi citiem laika biedriem vergi šķita arī viņiem kļuvuši par mēbeli/instrumentu. Iespējams vien jāpaciešas līdz klausīšos sērijas turpinājumus.

Jāšaubās, vai tik lapaspušu apjomīgā sērijā lasītājs būtu nonācis līdz piektajai sērijas grāmatai, ja viņam tā nepatiktu, kur nu vēl neko par to nezinātu, lai sāktu šo lasīt, nezinot par pārējām. Ar to gribu pateikt, ka Outlander pieder pie sērijām, kuru liktu sēriju kategorijā, kuras vajadzētu lasīt pēc kārtas.

38672585._SY475_

***

The Fallen (Amos Decker #4) by David Baldacci

Pēc visa šī laika kopš atmiņuvīrs Dekers kopā ar bijušo žurnālist Aleksu strādā īpaši viņiem izveidotā īpašājā un speciāli viņiem izveidotajā vienībā, abi nav pazinuši vārda ‘’atvaļinājums’’ definīciju. Tādēļ, kad ne bez mazām pūlēm vairāk attiecībā uz Dekeru un ņemot vērā viņa neordināro personību un ar to saistītos talantus, zinot, ka darbs/vainīgo meklēšana pašlaik ir Dekera dzīves būtība, Aleksa viņu uzaicina ciemos pie māsas ģimenes uz kaut kādu tur mierīgu Baronville mazpilsētu.

Baronville jau pati par sevi nerada idilliskas dzīves iespaidu. Visur kur skaties var manīt aizgājušo laiku pārticību, kuru modernie ekonomiskie apstākļi mazpamazām pārvērš arvien skarbākā realitātē. Labi apmaksāts vai vispār algots darbs meklējams ar detektīva talantu. Nevarētu pilnībā apgalvot, ka nav uzņēmīgu cilvēku, kuri nedomātu kā paša spēkiem nopelnīt naudiņu dienišķajai maizītei, bet, kā Dekers un Aleksa tā atklās pilnā krāšņumā, tad ne visi izvēlas to godīgāko un mazāk asiņaino ceļu, lai to sasniegtu.

18900805

***

Prisoner of Heaven (Cemetery of Forgotten Books #3) by Carlos Ruiz Zafon

Prisoner of Heaven sniedz ieskaitu Semperes grāmatu veikala darbinieka (un ne tikai) Fermina Romero de Torres un nedaudz arīdzan Daniela Semperes pagātnē. Izrādās Fermina pagātnē bijuši krietni trauksmaināki un dzīvībai bīstamāki notikumi nekā varētu likt domāt viņa sākotnējais stāvoklis pirmajā Vēja Ēnas grāmatā.

Grāmatas maniere turpina būt līdzīga pirmajās divās sērijas grāmatās esošajai un vēsturiskais romāns mijās ar fantāzijas, mistērijas un droši vien vēl kādu citu žanru elementiem. Ja starp vienu un nākošo grāmatu tiek ievērots lielāks laika atstatums un šis tas no detaļām piemirstas, tad Prisoner of Heaven atmosfēra un audio grāmatas gadījumā arī ierunātājs ļauj tik un tā sajusties kā mājās attiecīgās sērijas kontekstā.

Šeit vēl pievienošu kāda cita lasītāja viedokli.

Neal Stephenson, Nicole Galland – The Rise and Fall of D.O.D.O. (Audio book)

32075825._SX318_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Vispārējas tehnoloģiju un, kā nagla maģijas zārkā, fotogrāfijas attīstības rezultātā 1851.gada Londonas Lielā (tehnoloģiju) izstāde kļūst par to brīdi, kad jau desmitiem gadu aizvien vājāk paliekošā maģija izzūd pavisam. Tomēr 19.gadsimta vidus neapzīmē maģijas pilnīgu izmiršanu, jo grāmatas tagadnē ASV valdībai ir interese atkal to atjaunot un, protams, izmantot militāriem mērķiem. Jau vēl pirms pašiem ir izdevies palaist projektu tam pienācīgi raitā darbībā, pastāv aizdomas, ka citām lielvarām ir aizsākti līdzīgi projekti.

Sākotnēji D.O.D.O. ar neko dižu izcelties nespēj, papildus tam ‘’aģentūra’’ ir bērna autiņos ar tikai dažiem darbiniekiem. Par aģentūras vadītājs ir iecelta persona Tristan Lyons  (no armijas puses), kurš nejaušības ceļā nolīgst plaša spektra valodu eksperti/tulkotāju Melisanda ‘’Mel’’ Stokes, lai viņa ķertos klāt lielam apjomam senu tekstu dažnedažādās valodās, kas uz to brīdi ir viņa vienīgais pierādījums, ka maģija reiz ir eksistējusi. Varbūtība, ka personas no dažādiem pasaules reģioniem varētu būt tik līdzīgi domājuši un visi sarakstījuši vienlīdz līdzīgus fantāzijas darbus, ar katru tekstu kļūst mazāka un mazāka, un pienāk mirklis, kad vislielākais jautājums ir izdomāt, kā gan atjaunot maģijas darbību un izņemt no vienādojuma problēmu, kas to bloķē.

No absurdu patentu pagrabu dziļumiem tiek izrakts izgudrojums, kurš izceļas starp visiem pārējiem vien pēc Tristana un Melas prātošanas un domu apmaiņas ap un par Šrēdingerga kaķa domu eksperimentu. Nemaz pašam nezinot patenta autors Frank Oda, kurš līdz šim bija kļuvis par apsmieklu akadēmiskajās aprindās, bija uzdūries tehnoloģijai, kas spēj radīt telpu (iekārtas ietvaros), kas tās ietekmes sfērā spēj neitralizēt tehnoloģiju ietekmi uz maģiju.

Īsi vēl jāpiemin atlikušie oriģinālie D.O.D.O komandas biedri, vēl pirms visā iejaucas birokrāti un armijnieki no augšas. Frenka sieva Rebecca Oda, kaut arī sākotnēji viņa no savas puses nepiedāvā zināšanu vai kādu citu iemaņu specializāciju, tad tomēr gadu gaitā kopdzīvē ar vīru (tuvāk seniora gadiem abi) Rebeka ir kļuvusi par pirmo un galveno Frenka uzticības personu, bez kuras atbalsta grūtie gadi, kad nācās pamest darbu akadēmijā, nebūtu izturēti. Un visbeidzot, bet ne pavisam pēdējā kā vismazāk nozīmīgā, ir jāpiemin ragana Erszebet no 19.gadsimta. Nedaudz jāpieslēdz griba ticēt, jāpārvār pāris prāta mežģi un drusku arīdzan jāpieņem izdomātā stāsta spēles noteikumi, plus ceļošana laikā, jo Erszabetes pirmā tikšanās ar Melu no Melas skatpunkta vēl nemaz nav notikusi, bet tikai tāpēc, ka ir, Erszabete izmantoja savu pēdējo burvestību 1851.gadā, lai paildzinātu savu mūžu un pieredzētu nākotni, kurā maģija atdzimst. Raganas kā tādas pēc rakstura ir kaut kas un nemaz tik viegli paciešamas, bet (un ar pamatotu iemeslu) Erszabete ir īpašs stāsts.

D.O.D.O. jeb Department of Diachronic Operations mūža sākums nenoliedzami ir naivs, pilns ar domām par labiem darbiem, līdz brīdim, kad jau viegli pieminētās personas no augšas sāk iejaukties ar savām idejām un ieteikumiem, nepārzinot līdz galam pat kripatu no nepieciešamā un to kādu risku viņu ‘’ģeniālās’’ idejas var izraisīt. Erszabetei kā galvenajai maģijas ekspertei un pārzinātājai 21.gadsimtā nepārtraukti, pilnībā tos neatklājot, jāatgādinā par to, ko nu nekādīgi ar maģiju nedrīkst darīt, lai izvairītos no bēdīgām sekām, un pat tad ne vienmēr ar to pietiek.

Aģentu ceļošana laikā stāstā iesaistā interesantus tēlus, kuru iespaids uz sižetu, ir vērā ņemams un citiem varoņiem nebūt ne sākotnēji paredzēts un tādējādi labvēlīgs. Gan starp galvenajiem tēliem Melisandu un Tristanu, gan starp viņiem, D.O.D.O komandu un pārējiem iesaistītajiem tēliem attiecību dinamika ir papildus faktors, kas grāmatu padara interesantu bez pašas lielās idejas. Pasaules un maģijas uzbūve, neiesaistot citus fantāzijā ierastas radības, plus ievijot sižetā multi-pasauļu/dimensiju teoriju, padara Rise and Fall of D.O.D.O. par ļoti saistošu darbu no abu autoru puses.

Turklāt, kaut arī pagaidām ir lasītas/klausītas vien dažas grāmatas no Stīvensona daiļrades, D.O.D.O. ir retā, kura pilnā mērā no sākuma līdz beigām ir patikusi, kura nopelnā noteikti atzinums jādod arī audio grāmtas ierunātāju komandai.