Philip Kerr – Berlin Noir (Bernie Gunther #1-3)

14849233

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin

Manas pārdomas

1936.gadā Bernie Gunther nespējot paciest pārmaiņas policijā ir to pametis un jau kādu laiciņu darbojas kā privātdetektīvs, un laikā, kad bezvēsts pazūd arvien vairāk cilvēku (ne tikai ebreju), par darba trūkumu Bernhards sūdzēties nevar.

Kaut arī viņš neatbalsta pārmaiņas valstī, kuras ieviesušās Nācionālsociālistiskās vācu strādnieku partijai nākot pie varas, Bernhards šajā sērijā (vismaz tās pirmajās trīs grāmatās) vairāk cenšas sadzīvot ar sistēmu un lavierēt pa tās labirintiem, lai paliktu dzīvs. Par Bernharda detektīva un izmeklētēja prasmēm bažu nerodas, ja tas būs iespējams, viņš lietu atrisinās. Vien no lasītāja puses jāpiedod viņa un/vai autora Bernharda tēla attēlojums, jo pirmajās vietās sieviešu tēlu vērtību skalā ietilpst krūšu izmēri, slaidas kājas u.c. fiziskas pievilcības kritēriji.

Pāri pat pār nozieguma izmeklēšanai un tās beigu atrisinājumam var stādīt grāmatās radīto atmosfēru. Kaut arī pagaidām neesmu lasījis daudz dokumentālas vēstures grāmatas par šo tēmu, tad neapskaužu nedz reālu personu situācijas, kuri saprot, ka labāk paša drošībai ir mukt nekā pretoties uz vietas, nedz iedomātā Bernarda tēla situāciju, kura prasmes pamana gan pie varas esošas personas, gan bijušie kolēģi un kuri var ‘’palūgt’’ šo to izmeklēt, jo nevēlas, ka tas kaut kas tiek izmeklēts oficiāli, un tā teikt tik pamēģini sniegt nepareizas atbildes un rezultātus. Un tad nu atliek atrast veidus kā izpatikt un paglaudīt pa spalvai.

Īpaši pēc pirmās, bet arī pēc otrās un trešās grāmatas beigām pat pēc nosacīti atrisinātas lietas paliek depresīvs, skumjš noskaņojums, jo lielos vilcienos situācija Bernharda Berlīnē un Vācijā kopumā vai nu nemainīsies, vai pat kļūs vēl sliktāka; gandrīz vai jābrīnās, ka Bernhardam nenolaižas rokas un viņš turpina palīdzēt kā nu to māk. March Violets darbība noris 1936.gada un noslēdzas ar Olimipsko spēļu uzņemšanu, daļa un tai skaitā Bernhards vēl cer, ka sliktāk taču nevarētu palikt; otrā The Pale Criminal notikumi jau vērpjas uz briestošā Otrā pasaules kara fona un Bernhards pie sevis var tik drūmi pasmiet par pasaules centieniem novērst Hitlera agresiju ar dažu teritoriju upurēšanu. Bet trešā A German Requiem jau noris neilgi pēc kara beigām 1947.gadā, un caur Bernarda acīm varam lasīt gan par viņa pieredzētajām grūtībām vienkāršā ikdienas dzīvē, gan par neziņu par Vācijas jauno nākotni, kad Berlīni kontrolē citu lielvaru spēki u.c.

Žēl, ka Bernie Gunther sērijai ir tikai viens trīs grāmatu apvienots omnibuss, jo gadījumā, ja pēc pirmajām trim attopies ar nelielu mazuma piegaršu, tad ir kur ieskrieties – šogad ir iznācis jau četrpadsmitā grāmata par Bernharda piedzīvojumiem.

Advertisements

Ian Tregillis – Rūgtās Sēklas (Milkweed Triptych/Asinszāles Triptihs #1)

18877341

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Prometejs

Manas pārdomas

Alternatīvās vēstures Asinszāles Triptihs sērijas pirmā grāmata Rūgtās Sēklas izspēlē scenārju, kura traks vācu profesors fon Vestarps izmanto bārēņu brīvo pieejamību pēc Pirmā pasaules kara, lai izmantotu tos eksperimentos. Upurus tas prasa daudz, bet kas gan to neprasa, ja vēlies sasniegt lielus mērķus. Kas gan ir pārdesmit vai vēl vairāk nenozīmīgu bārēņu dzīvības, ja balvā vari iegūt Vācijas dominaci pār pārējo pasauli.

Gala rezultātā ‘’laimīgie’’ daži ne tikai ir veiksmīgi pārdzīvojuši nežēlīgus eksperimentus, bet tie arī viņos atmodinājušas dažādas individuālas superspējas, un spāņu pilsoņkarš kalpo kā ideāls izmēģinājuma lauks, lai pārbaudīto jauno Trešā reiha ieročus. Tādi viņi ir gan mīļotā profesora acīs, gan nenoliedzami valsts režīmam, nekas vairāk par noderīgu instrumentu.

Kā atbilde uz jauno pārdabisko draudu britos dzimst ‘’Asinszāles’’ grupa ar aģentu Reiboldu Māršu kā vienu no tās līderiem. Tās biedriem nepiemīt nekādas acīmredzamas superspējas, ja neskaita stereotipisko un tikpat kā neivainojamo aģentu Māršu, tādēļ vēl jo noderīgāk talkā nāk Mārša draugs Viljams ’’Vils’’ Bauklerks, kurš no vectēva ir apguvis šādas tādas burvja spējas. Šeit gan uzreiz pa lielam jāatmet ierastais priekštats par burvjiem, kā nūjiņu vicinātājiem, lai izsauktu nebūt kādu triku, tomēr burvju vārdi gan ir un tie paver durvis uz mūsu dimensiju būtnēm (eidoloniem), ar kurām labāk nejokoties. Taču, ja jāizvēlas starp kapitulāciju Vācijai, vai sīku risku attiecībā uz eidoloniem, tad laikam izvēle nav grūta, kaut gan cenu šie veidojumi prasa smagu – nevainīgu, dzīvotgribošu cilvēku asinīs. Tas labo spēku pārstāvētos angļus ar vienu vēzienu gandrīz vai nostāda līdzās viņu pretiniekiem, vai vismaz sākt likt tēliem, kuri pieņem lēmumu par eidolonu izmantošanu, ielūkoties sevī, lai izprastu vai un kā tas izmaina viņus pašus.

Interesanti būs redzēt, kādu alternatīvo pasaules versiju autors ir izvēlējies uzburt sērijas otrajā grāmatā, ka (cerams nebūs pārlieku liels maiteklis), ja atklāšu, ka Otrais pasaules karš ar Vācijas sakāvi beidzas jau 1941.gada septembrī. Vai man tad pieņemt, ka šajā versijā ASV karā neiesaistījās, vai arī ja tomēr ņēma dalību, tad ne Pērlhārboras dēļ? Jau laikus ieskatījos otrajā daļā, lai apsaktītos, kad sērija atsākas, un varbūt arī labi, ka ir tik liela starpība (kaut arī nezinu vai tēli pilnībā citi), jo neviens no tēliem diži nelika just līdzi viņa vai viņa kolēģu personīgajai veiksmei.

Pagaidām Visaukstāko karu esmu pabīdījis zemāk iedomātajos TBR listes plānos, lai nelektu pa taisno uz to ar drīzāk negatīvu iespaidu no šīs. Bet, ja nemaldos, tad latviskotās grāmatas iznākšanas laikā no citiem blogeriem pārsvarā bija pat ļoti pozitīvs novērtējums.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz ēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.

Michael McDowell – Blackwater: The Complete Caskey Family Saga (Blackwater #1-6) (Audio book)

36386877

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Valancourt Books

Manas pārdomas

Bagātas ģimenes atvase, Oscar Caskey¸ pēc lieliem plūdiem, kuri 1919.gadā piemeklē Perdido pilsētu, kad tās tuvumā esoša upe pārplūst, kopā ar vienu no strādniekiem laivā apseko apkaimi, lai pārliecinātos, ka kādā no ēkām nav palicis kāds izdzīvojošais, kurš citādi netiek prom. Ne viens no abiem īsti netic, ka varētu kādu atrast, bet par pārsteigumu viesnīcas otrajā stāvā viņi atrod daiļavu – Elionor Dammert. Blackwater sērija ir episka vienas ģimenes sāga sākot ar Elionoras ienākšanu Kaskiju un īpaši Oskara dzīvē un noslēdzoties nedaudz pēc gredzenveida principa ar Elionoras mūža izskaņu. Nedomāju, ka tādejādi diži kaut ko samaitekļoju.

Blackwater nav tikai dzīves līkloči daudzo Kaskiju klana biedru vai Perdido pilsētnieku dzīves, klāt pievienotais nelielā šausmu žanra (un daudzu citu) un pārdabisko elementu piešprice piedod visam interesantu papildus šķautni. Kaskiju ģimenes galva ir Oskara māte Mary Love, bieži vien viņai piederēs gala vārds gan lielos, gan mazos lēmumos. Ja viss notiktu pa Mērijas prātam, tad vispār viņa būtu ikviena pasaules uzmanības centrā. Diezgan riebīgs tēls, kā pūķis sēž uz dārgumiem, un labāk ļaus pat radiniekam ciest finansiālas grūtības, nekā palīdzēs, ja tas kaut kā nāks viņas pašas ego par labu. Nekas viņas uzskatos nenotiek tāpat aiz labas sirds, vienmēr aiz tā patiesībā slēpjas kāda shēma. Tā teikt citos saskata pati savu mērauklu.

Kā Kaskiju ģimenes galva zem Mērijas ietekmes tupeles pakļūst viņas pašas meita Sister un arī Oskara un Elionoras pirmdzimtā meita Miriama. Mērijas ietekme gan uz abām dāmām, gan vēl citiem tēliem viņas dabas dēļ ir visai toksiska. Tādēļ nav nekāds brīnums, ka viņas attiecības ar Elionoru, kura ir pirmā no visiem ar pietiekošu drosmi stāties pretī, jau no paša sākuma nav diez ko labas. Abas aizvada ne vienu vien kaķeņu cienīgu ‘’divkauju’’ par ietekmi ne tikai pār Oskaru.

Blackwater lielā mērā bez Kaskijiem ir Elionoras stāsts. Visai ātri (priekš gandrīz 900lpp) lasītājam top skaidrs, ka Elionora nav parasts mirstīgais cilvēks. Ar pārdabisko paredzēšanas spēju visos jautājumos, kas skar ūdeņus, kā arī papildus tam spēja peldēt stundām ilgi jebkādos apstākļos novirza uz pārdomām par Elionoras patieso veidolu. Tu sāc apdomāt, vai tik veids, kā viņu atrada tajā viesnīcā, nebija par drusku aizdomīgs.

Kā jau minēju tad tēlu skaits ir salīdzinoši liels gan ilgā darbības laika, gan ģimenes sāgas dēļ. Visu cieņu grāmatu ierunātājam Matt Godfrey, jo sniegums bija ļoti labs un varu ieteikt sēriju audio formātā, vienīgais mīnuss, ka brīžiem pietrūka balsu daudzveidība, un vairākiem tēliem bija visai līdzīgas balss intonācijas/toņi.

Bernard Cornwell – Warriors of the Storm (The Saxon Stories #9)

25394440

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins Publishers

Manas pārdomas

Saksiešu izkaroto salas daļu kārtējo reizi apdraud jauns skandināvu iekarotājs, šoreiz Ragnall Ivarson izskatā, kurš vairs nejūtas gaidīts blakusesošajā Īrijā, kādēļ tagad nolēmis kļūt par visas Lielbritānijas salas valdnieku. Par nelaimi viņam, šī grandioza mērķa ceļā atrodas viens makten liels šķērslis, kuru līdz šim nav izdevies nevienam pārkāpt, un tas ir Bebanburgas Uhtreds.

Par grāmatas kvalitāti nevar sūdzēties un tā neizkrīt ārpus sērijas iepriekšējo grāmatu ierindas, raiti lasās un ir labi uzrakstīta, bet to pašu nevar teikt par grāmatas intrigu, jo ir visai viegli paredzēt Uhtreda un Ragnala militārā konflikta kulminācijas kaujas iznākumu. Un arī ceļojums no punkta A, Ragnala ierašanās uz salas, līdz punktam Ž nav ar pašu lielāko spriedzi vai cita veida jaunatklājumiem, kas papildinātu standarta sižetu. Tas papildus tam, ka lasu grāmatu apzinoties, ka sērijā jau ir iznākušas vēl divas.

Uhtreds turpina būt mistisks gan pats sev, kādēļ viņš, kurš tic Toram un citiem ne-kristiešu dieviem riskē šī viena Dieva piekritēju vārdā un interesēs, gan citas ticības brāļiem un māsām, kuriem prātā ir cēlākais no visiem mērķiem – iznīdēt visus sastaptos kristiešus. Uhtreda nesaskaņas un domstarpības gandrīz ar jebkuru priesteri jau gaidu ar zināmu smaidu, kā gan šoreiz izvērtīsies verbālā divkauja, ir daži reti izņēmumi, kuri Uhtreda acīs tiešām dara labu un nevis vispirms bāž zeltu savās kabatās.

Vairrākārt tiek atkārtotas un uzsvērtas Ragana Ivara dēla negatīvās īpašības, kas jo vieglāk padara viņa armiju ‘’izkušanu’’. Jau tā vikingu armijas ir slavenas ar to, cik ātri līderi paliek bez plaša atbalsta, kad to armijas sastop pirmās grūtības un vairs nav tik viegli iekarot jaunu zemi un laupīt mantu, lopus un vergus, bet vēl jo grūtāk ir tad, ja karavadonis izmanto bailes kā pamatlīdzekli, lai nodrošinātu kontroli pār padotajiem.

Iekš Warriors of the Storm nenotiek nekas diži liels, var lasīt arī sērijā ne pēc kārtas un tad ķerties pie sākuma, bet vairāk rekomendējams jau esošiem sērijas cienītājiem, kuri pakāpeniski nonāk līdz šai.

Hāleds Hoseinī – Pūķa ķērājs

13417180

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pūķa ķērājs iesākas Kabulā, Afganistānā vēl pirms PSRS iebrukuma un grāmatas galveno varoni Amīru sastopam vēl kā mazu puiku, kaut arī notikumus viņš lasītājam pavēsta jau kā pieaugušais, atskatoties uz bērnībā notikušo jau caur papildus pieredzes prizmu.

Amīram ir paveicies piedzimt ne tikai ‘’pareizajā’’ tautībā (hazareji pārsvarā ir kalpi un dzīvo trūcīgi), bet arī viņa tēvs Bābā* ir turīgs ~uzņēmējs. Bērnībā sociālo normu un statusu robežas nešķiet tik svarīgās, pat ja ir manāmas, rezultātā Amīram izveidojas visai tuva draudzība ar viņa ģimenes ilggadēja kalpa dēlu Hasanu. Diemžēl pa virsu visām ikdienas grūtībām un netaisnībām no citu puses un par spīti labi pavadītajam laikam ar Hasanu, arī Amīrs ne reizi vien mēdz pret viņu būt skarbs un drusku ļauns. Turklāt attiecību un jūtu katlam jāpievieno arī attiecību dinamika starp Amīru un Bābā (plus šādi tādi noklusēti noslēpumi), kas visu padara tikai komplicētāku. Pienāk pat brīdis, kad Amīrs pieķer sevi pie domas, ka brīžos, kad viņš izvēlas spēlēties un pavadīt laiku ar Hasanu, ne viena cita vienaudža līdzās nav.

Un TAD seko notikums, kura sekas gan Amīrs, gan Hasans izjūt gadu gadiem uz priekšu un kļūst par atlikušās grāmatas galveno fokusu, kad Amīrs saņem liktenīgu zvanu, kas piespiež atcerēties tik ļoti aizmirsties vēlēto atgadījumu bērnībā un atgriezties dzimtajā zemē, lai ar ievērojamu laiku nobīdi censtos pēc iespējas labāk vērst neizdarīto par labu un piedot jau pirmkārt sev pašam.

Tieši Pūķa ķērāja tematiski otrā daļa liek grāmatu novērtēt vairāk, kamēr pirmo vairāk iznes aizliegtā draudzība starp divu puikām- neskatoties uz abu atšķirīgajām tautībām un to attiecībām Afganistānā, kā arī no atšķirīgā kultūra un paražas, kur gribētos atzīmēt pūķu lidināšanas turnīru, kas tad arī ir pamatā romāna nosaukumam.

Grāmata var būt kā atpūta no spraigāka sižeta grāmatām, kur nemitīgi kaut kas dzīvībai notiek; nevar teikt, ka šajā nebūtu nekas dramatisks, taču tam ir cita veida raksturs.

********

*Drusku nepatika/pakaitināja garumzīmju izvēle vārdos – ja par piemēru Bābā ne tik ļoti, tad Kābula pavisam droši. Nezinu ir līdzīgi kā ar Islandi un Īslandi.

Marie Brennan – A Natural History of Dragons (The Memoirs of Lady Trent #1) (Audio book)

12974372

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Ja patiesus memuārus lasu reti, tad A Natural History of Dragons būs mans pirmais izdomātais. Vismaz atmiņā nestāv, ka būtu lasīts vai klausīts kaut kas līdzīgs.

Kā jau liecina grāmatas nosaukums, tad šis memuārs ir par pūķiem, par slavenās pūķu pētnieces lēdijas Trentas karjeras pašu sākumu, kad ceļojums uz kalnaino Vystrana šķita vien kā pirmā un pēdējā iespēja redzēt pūķus tuvumā pirms atgriezties garlaicīgajā ikdienas dzīvē un sabiedrībā, kura no dāmām sagaida piedienīgu uzvedību un nodošanos sievišķīgām nodarbēm, nevis kaislīgai nodošanās dažādu pūķu pētniecībai.

Kā pati lēdija Trenta brīžiem ļauj noprast, tad memuāru uzsākusi rakstīt vien sirmā vecumā, jo piedzīvotais sagādā pārāk sāpīgas atmiņas, lai būtu bijis iespējams tās ātrāk uzlikt uz papīra visu lasīšanai. Interesantas un patiesas šķiet epizodes, kad galvenā varone nedaudz novirzās no temata, lai atzīmētu savu to dienu jaunības naivumu un rūpēm par citu domām, kad tagad viņai nesagādā pat mazākās problēmas.

Jau kopš bērnības lēdiju Trentu ir aizrāvuši maģiskie pūķu, un, lai kā citi nespētu redzēt tālāk par asajiem nagiem un zobiem, viņa saskata to diženumu. Tādēļ ir tikai pašsaprotami, ka Trenta pamanās pierunāt un pārliecināt savu vīru (un arī ekspedīcijas rīkotāju) ņemt viņu līdzi kā sekretāri un mākslinieci. Un tikai ar nākotnes zināšanām, atskatoties atpakaļ, Trenta var nebeigt novērtēt un pabrīnīties par varbūtību, ka viņa tiktu atstāta mājās, kā būtu rīkojušies vairums vīru, un pasaulei būtu laupītas tik daudz zināšanu par pūķiem.

A Natural History of Dragons ir neierasta pieeja veidam, kā pasniegt stāstu, un var tikai minēt cik tas no lēdijas Trentas puses ir uzticams, piedomājot pie tā, ka paša rakstītā memuārā noteikti iezogas vēlme sevi pasniegt labākā gaismā. Turklāt viņa pati (varbūt tieši, lai novērstu aizdomas, ka arī šoreiz tā rīkojas) piekodina lasītājus neņemt vērā jaunībā sarakstīto grāmatu par šo ekspedīciju. Lielus piedzīvojumus sagādā ne tikai pūķi, bet arī vietējie iedzīvotāji, kontrabandisti un korumpēti varas pārstāvji.

Ingrid Rojas Contreras – Fruit of the Drunken Tree

36636727

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Doubleday

Manas pārdomas

Balstīta lielā mērā uz patiesiem notikumiem Ingrid Rojas Contreras dzīvē un bērnībā pat bez autores pēcvārda, lasot Fruit of the Drunken Tree valodas stilā var just memuāra noskaņu. Grāmatas galvenā varone meitene Chula, kaut arī nav pilsētas pašu turīgāko ģimeņu atvase, dzīvo salīdzinoši pārtikušā vidē aiz mūra sienām un sargu uzmanītiem posteņiem. Kopā ar māsu Kasandru viņas aizvada dienas gan bezrūpīgi spēlējoties, gan baidoties, vai tik nepienāk diena, kad Pablo Eskobars viņas bez iemesla uzspridzina. Tikmēr tēvs lielākoties ir prom, strādājot naftas ieguvē, un lielākā autoritāte mājās ir māte.

Pagrieziena punkts, kad lielā mērā viss sāk iet uz leju, notiek brīdī, kad māte par mājkalpotāju nolīgst 13gadīgo Petronu no pilsētas trūcīgākajiem rajoniem. Līdz šim šādas meitenes salīdzinoši ātri pārkāpušas tām uzliktos noteikumus un tādēļ atlaistas. Tomēr Petronas gadījums ir atšķirīgs un īpašs, neskatoties uz kraso ienākumu un sociāla stāvokļa atšķirību starp abām ģimenēm. Petronas tuvinieku dzīvē līdzās Kolumbijas valdības varai tikpat nozīmīga ietekme, ja ne reizēm vēl lielāka, ir dažādām partizānu un paramilitārām grupām.

Čulas prātu nomāc lietas, kā jau minētās nāves briesmas un vardarbība, par kurām ideālā situācijā nevienam bērnam nebūtu ikdienā jāapsver. Cik no sevis, cik no Čulas tēla, bet autore lieliski iepin viņas un māsas Kasandras pārdomās dažādas māņticības kā reliģiska rakstura, tā arī vairāk pārdabiskas dabas. Tāpat viens no romāna plusiem ir Čulas attiecības ar māsu un māti, kā arī mēģinājumi izprātot, kādēļ tieši Čulai izveidojas tās ciešākās attiecības ar Petronu.

Susanna Klārka – Džonatans Streindžs un misters Norels

15725164

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dienas Grāmata

Manas pārdomas

Vairāk nekā divus gadsimtus Anglijas maģija ir piedzīvojusi lejupslīdi, un, grāmatai sākoties (1806.gada beigas), visi ir pieņēmuši to kā faktu, ka eksistē vairs tikai burvji teorētiķi. Ar to domājot džentlmeņus no sabiedrības augstā gala, kuri regulāri sanāk kopā pārsvarā piesmēķētās istabās un gudri diskutē par un ap maģiju. Viņi vairāk tiecas to studēt nekā praktizēt.

Tā vienā vakarā vienā no šādām sanākšanām Jorkā pēc tās jaunākā biedra Džona Segunda iniciatīvas, Jorkas burvju biedrība atkārtoti vēršas pie savrupa indivīda vārdā Gilberts Norels, kurš pamazām gūst ievērību ar faktu, ka viņš uzpērk visas pieejamās ar maģiju saistītās grāmatas un ka tieši tādēļ arvien grūtāk citiem kļūst to pētīt; vēl jo vairāk, viņš nav pietaupījis pūliņus dažādos veidos aizliegdams prastiem burvjiem teorētiķiem sevi par tādiem dēvēt un turpināt nodarbošanos. Tādēļ neviltots ir pārsteigums, kad misters Norels apgalvo, ka praktiskā maģija nav Anglijā pilnībā zudusi, jo viņš personīgi to pieprotot. Kaut arī vēlāk Norels nāk klajā ar paziņojumu, ka viņš beidzot ir gatavs izrauties no sava lauku mitekļa un pārcelties uz Londonu, lai Anglijas maģiju atgrieztu tās agrākajā spozmē, tad, grāmatai turpinoties, Norela negatīvās īpašības izpaužas arvien pamanāmāk. Lai gan publiski viņš saka, ka vienu, tā vien šķiet, ka dziļi sirdī Norels visvairāk vēlās būt vienīgais(labākais) burvis visā Anglijā. Varētu piekrist viedoklim (pamanīju cita lasītāja atsauksmē), ka Norels apzīmē veco un konservatīvo, kamēr grāmatas nosaukuma otrs burvis Džonatans Streindžs, kurš pats arī nav bez trūkumiem, jauno un uz lielākiem riskiem gatavo paaudzi.

Džonatans Streindžs pie savām burvja spējām nonāk ārkārtīgi nejauši. Līdz attiecīgajam notikumam, kas tās atmodina, Džonatans ir izmēģinājis dažādas džentlmenim cienīgas nodarbošanās, bet nevienā nav tā īsti viņu aizrāvusi. Atšķirībā no Norela Džonatans līdz tam brīdim nav nedz diži interesējies par maģiju, ne domājis kļūt par burvi, tomēr pēc notikušā nevar noliegt faktu, ka viņam uz to ir ķēriens.

Tā nu, pašsaprotami Norelam, Džonatans kļūst par viņa mācekli, bet nevajag daudz, lai abiem rastos domstarpības par idejām kā vislabāk uzlabot maģijas stāvokli un statusu Anglijā. Abu strīdus tikai padziļina divi angļu dīkdieņi Drolaits un Laselzs, kuri izmanīgi izmantoja Norela ierašanās laiku Londonā, lai viņam piezīstos klāt kā dēles un izmantot iespēju gozēties viņa radītajā atpazīstamībā un ar to saistītajos materiālajos ieguvumos. Attiecīgi viņi dara un sarunā visu iespējamo, lai tikai nezaudēto jauniegūtos labumus. Fakts, ka Norels nespēj redzēt tam cauri, turklāt tieši viņa rīcības dēļ grāmatā darbību ņem elfs, kurš ir atbildīgs par lielu porciju no sižeta (sliktā nozīmē), kas saistās ar Džonatanu Streindžu, kas tikai vēl vairāk padara viņu mazāk patīkamu salīdzinot ar Džonatanu.

Džonatans Streindžs un misters Norels ir labs vēsturiskais romāns ar vienu atšķirību, ka šajā autores radītajā pasaulē eksistē maģija. Savā ziņā varētu pat teikt, ka grāmatas sižets, ņemot vērā tās lapaspušu skaitu, šķita par vienkāršu un noteikti šis tas sarakstījies lieki; lielākoties neiebildu pret daudzajām zemteksta piezīmēm, tomēr daža laba bija par garu. Diemžēl tieši tulkojuma stils un vārdu izvēle, un pārāk bieži garām palaistās gramatiskās kļūdas (nedomāju komatus) traucēja pilnībā izbaudīt romānu, kas nemudina biežāk ķerties klāt latviskajiem tulkojumiem, nevis lasīt oriģinālu angliski.

Kareem Abdul-Jabbar, Anna Waterhouse – Mycroft Holmes (Audio book)

24458231

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Neskaitot grāmatas prologu, Mycroft Holmes iesākas Maikroftam pielietojot pāris viltības un savas izcilās dedukcijas spējas (līdzīgi kā brālim Šerlokam), lai airēšanas laivu sacensībās starp Kembridžas un Oksfordas universitātēm palīdzētu uzvarēt viņa vēlamajai komandai, plus nekas nav tik labs papildus motivātors, kā totalizatorā uzlikta likme.

Maikrofts ir nesen pabeidzis universitāti, viņam ir vēl tikai 23gadi, bet var lepoties ar darbu valdības aparātā un saderināto Georgiana. Tikmēr Maikrofta draugs Cyrus Douglas no radiem Trinidadā saņem satraucošas ziņas par bezvēsts pazudušiem un varbūt pat nogalinātiem bērniem. Abi nolemj doties tālajā ceļā un noskaidrot kas un kā, par nelaimi, Maikroftam, viņam nākas doties uz Trinidadu ar pēkšņo ziņu, ka viņa attiecības ar topošo sievu Džordžiānu šķie ir pajukušas.

Ļaundari un viņu motivācija puslīdz ciešama, ja arī saprotama, tad tās samaitātība loģiski tik un tā rīcību – oficiālās verdzības noriets, vienlīdzīgas tiesības sievietēm. Vienlaikus Maikrofta Holmsa draudzība ar (melnādaino) Sairusu Duglasu savā veidā ļauj pacelt gaismā vēl joprojām aktuālas sociālās problēmas.

Kaut arī vēl nav sanācis pieķerties klāt kādam Artūra Konana Doila oriģinālajiem Šerloka Holmsa stāstiem, protams, esmu lielā mērā pazīstams ar ap viņu radīto folkloru. Šīs grāmatas gadījumā radās sajūta, ka autori pārāk strikti pieturējušies klāt klasiskajam detektīvu stāsta modelim un stilam (ja patīk kas tāds bez citiem piejaukumiem, tad uz priekšu), un nav spējuši pievienot neko jaunu no savas puses. Protams, nezinu kāda bijusi sadarbība starp abiem autoriem, bet varu teikt, ka to no plašā romānu klāsta noteikti izceļ atpazīstamā basketbolista vārds, kas pamudinās dažu labu, papildus Šerloka Holmsa slavai, izvēlēties šo romānu pār citiem.