Mišels Feibers – Ziedlapiņas tumši sārtās un baltās

12636594

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Vēsturiskā romāna Ziedlapiņas Tumši Sārtās un Baltās darbības laiks 1875/76.gads. Rūpnieka dēls Viljams ar ğimeni un samazinātu kalpotāju skaitu dzīvo piespiestākos apstākļos, jo tēvs, kurš vēlas, lai viņš pārņemtu smaržu raž rūpnīcu, piegriež līdzekļus.

Bet dzīvei lemts uzņemt apgriezienus un par katalizatoru kalpo 19g jaunas prostitūtas Sirdspuķīte, kuru gribētos nodēvēt kā pašu galvenāko grāmatas varoni, īpaši ja pieņemam, ka ir izdevies nokļūt uz grāmatas vāka. Īsto vārdu tā arī neuzzinam, bet varbūt par to nav ko brīnīties, ja pašas māte viņu kādos 14/15gados ir pataisījusi par vienu bordeļa strādniecēm.

Dzīve viņai tā teikt sāk iet uz augšu, kad Sirdspuķīti vadoties pēc izklaižu bukleta atklāj Viljams. Iekāre ir tik liela, ka viņam meitene jāiegūst tikai un vienīgi sev. To var panākt vien izpērkot S., un tādejādi meitene tieši un netieši izmaina ne tikai savu un Viljama dzīves, bet daudzu viņu ietekmes sfērā un/vai pakļautībā esošo, jo, lai rastu izpirkumam un vēlāk sekojošai uzturnaudai līdzekļu, Viljams beidzot pakļaujas tēva spiedienam.

Vien tiekot izrautai no ierastās ikdienas un vēlāk apciemojot kādu draudzeni/paziņu, kurai nav tā paveicies ar lielās zivs noķeršanu, Sirdspuķīte aptver, cik nabadzīgos, netīros u.c. sliktos apstāļos ir dzīvojusi, to pat nepamanot.

Pavisam īpatnējs grāmatā ir Viljama sievas Agneses tēls, kuru nevar nosaukt esam pie pilnas saprašanas. Gan viņas pašas personības un rakstura iezīmes, gan citu attieksme izsauca atmiņā līdzības ar Šarlotes Brontē Džeinu Eiru, kuru gan esmu redzējis kā teātra izrādi, ne lasījis. Viens būtu tikai mazs bērna līmēņa prāta spējas, lai gan retu reizi izpaužas arī viltīgāks prāts, kuru vēl varētu skaidrot ar sievietes lomu un audzināšanu bērnībā attiecīgajā laikā, bet kas cits jau ir Agneses sakāpinātā reliğiozitāte, plus neizpratne par savu ķermeni un vēl šis tas, kas jau liecina, ka garīgā veselība patiesi nav simtprocentīgi kārtībā. Par piemēru var minēt ikmēneša bailes(saistītas ar mēnešreizēm), ko viņa uztver kā nez kādu dēmonu uzsūtītu mirstamo kaiti, ko neviens nav papūlējies izskaidrot, vai arī no romāna atmiņu ainām par viņas grūtniecību, kad augošu vēderu viņa izskaidro ar to, ka dēmoni viņu naktīs ar varu uzbaro. Bet dzīvai izdevies palikt vien ar labo sargeņğeļu un svēto palīdzību.

Viljams nebūt nav ğimenē vecākais dēls. Par patieso mantinieku bija jākļūst Henrijam, kuru šim godam laupa vēlēšanās kļūt par mācītāju. Par laimi, autors viņa gadījuma nav uztaisījis kopētu vīrieša tēla versiju kā ar Agnesi. Viņa sižetiskā daļa ir ciešāk sasaistīta ar draudzeni un domu biedri Emelīnu Foksu, kura pati ir iesaistījusies biedrībā, par pagrimumā un netikumā kritušu meiteņu vešanu uz pareizā ceļa. Abu attiecības vieno jau vairākus gadus ilgstoša draudzība, bet tā vien šķiet abos klusībā ir nobriedusi vēlēšanās, lai tas kļūtu par ko vairāk, un vienīgi pārlieku liela domāšana un pašu neizlēmībā spert nākošo soli ir par šķērsli kam vairāk. Attiecības sr saldsērīgi bēdīgu pieskaņu.

Tikmēr pats Viljams ir sava laika audzināšanas auglis, kuram vairāk rūp apkārtējās sabiedrības viedoklis un pieņēmi par Rākemiem un to fasādi, kuru viņš izrāda publiski. Tēls, kuram grāmatas beigās tik ļoti vairs nevar just līdzi. Gan attiecībā uz sievu, gan uz mīļāko Viljams rīkojas ar mīlestību un rūpēm, vien līdz brīdim, kad citu ārējo faktoru spiediens kļūst pārāk liels, un atklājas viņa patiesā būtība; brīžiem uzvedībā un raksturā izpaužas ne vairāk kā bagāts puišelis.

Romānu var saukt par labu un noteikti pieaugušajiem domātu vēsturisko romānu. Vien gribētos nokritizēt vāka izvēli un apraksta manieri, kas vairāk rada iespaidu, ka tā ir cerēts nošokēt ar krietni izteiktāku 18+ iespaidu.

Kens Folets – Zemes Pīlāri (Kingsbridge #1)

17570942

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Darbībai norisinoties laika posmā no 1123. līdz 1173.gadam Zemes Pīlāri vēsta par ikdienišķu vidusmēra cilvēku varoņdarbiem savu sapņu sasniegšanā, līdz kuru piepildīšanas galamērķim jāpārvar neviens vien viņu ceļos speciāli un pat ļaunprātīgi izlikts šķērslis.

Filips – necilas priorijas vadītājs, kura dievbijība, darba čaklums un citkārt labestīgais raksturs un augstās prasības kā pret sevi, tā pret padotajiem mūkiem dod acīmredzamu rezultātu, kad viņa vadībā minētā priorija savās iespēju robežās uzplaukst. To ievēro tuvumā esošās un daudzkārt lielākās Kingsbridžas priorijas mūki. Daudzu gadu gaitā neprasmīga vadītāja rokās no agrāko dienu spozmes tikpat kā nekas nav palicis pāri. Finanses iet uz grunti, baznīcas un saimniecības ēkas ir manāmi sliktā stāvoklī, un kā diži kungi, tā vienkāršie iedzīvotāji vairās to apmeklēt. Ne bez pretestības un ienaidnieku iemantošanas, kam pašam par sevi grāmatā ir tālejošas sekas desmitiem gadu uz priekšu, Filipu ievēl par jauno Kingsbridzās prioru

Filipam ir neizprotama doma un motivācija rūpēties un gādāt par paša labumu un statusu, it īpaši uz citu laimes vai pārticības rēķina. Lai gan Filipu pilnībā nevada vien godkāre, jo viņa sapnis ir piedzīvot krāšņas katedrāles uzcelšanu viņa priorijā, bet augstākais mērķis ir un pāliek, protams, ar Dievpalīgu labklājība visiem Kingbridžas.un tas apkārtnē dzīvojošajiem.

Kā pilnīgs pretstats Zemes Pīlāros ir Viljams Hemlijs, kura vecāki intrigu un politisku manevru rezultātā no turīgiem tirgotājiem kļūst par vēl bagātākiem grāfiem, bet mantodams šo titulu, Henrijs prot vien tērēt un domāt par paša labumu vien īstermiņā. Postīt un sodīt par katru pārkāmu, lai cik smags tas nebūtu, vai pat reizēm vajadzības kārtā izdomāts, ir daudzkārt vieglāk, nekā iedziļināties katrā situācijā un aktīvi piedomāt, lai grāfiste attīstītos. Viljams ir viens no tiem, kuri, dzirdot kādu smejamies un nezinot par ko tieši, vienmēr nodomās, ka smejas par viņu. Zemā pašapziņa, nežēlīgais raksturs, sadistiskās tieksmes un varas pozīcija, lai tās īstenotu, padara Viljamu “Zemes pīlāros” par kārtīgu ļaundari, kuram nav grūtību novēlēt, lai ar viņu notiktu kas slikts. Protams, Viljams rūpīgi izvēlas, ar ko neielaisties cīņā, nekad tas nebūs spēkos līdzvērtīgs pretinieks.

Diži labāks nav Filipa pretinieks garīgajā sfērā bīskaps Valerāns, kura pēdiņās pazemīgās ambīcijas stiepjas līdz pat Romai, ja vien liktenis to ļautu. Jāatzīst, ka nedz Valerānam un vēl jo vairāk Viljamam jebkuri līdzekļi, lai sasniegtu vēlamo un paliktu pēc tam nesodīti, ir gana labi. Ne visi ir taisīti no tādas pašas drēbes kā Viljams un Valerāns vai viņu līdzskrējēji. Attiecīgi arī ap Filipu sapulcējas viņam līdzīgi noskaņoti ļaudis, kas ir kā nepieciešamais pretspars, lai pasaulē neieslīgtu nešķīstos ļaunuma valgos.

Viens no tiem ir katedrāles būvmeistars Toms Būvnieks. Viņa un viņa ğimenes stāsts ar lielo, vispārējo sižetu sasaistās cieši jo cieši, katedrālei un tās celtniecībai kļūstot par tādu kā centrālo darba simbolu. Tikpat būtiski, bet daudz laicīgāki ir Alīnas un viņas jaunākā brāļa Ričarda tēli, kuriem pēc tēva, bijušā Šīringas grāfa, krišans negodā, plus pārestībām no Viljama puses ir jāķepurojas kā nu māk.

Visu liktenis savijas vienā kopējā katlā, kad pēc karaļa nāves valsts nonāk kara valgos, jo nav tiešas skaidrības par troņmantinieku. To ņemot vērā jārēķinās, karš un cīņa par troni šeit vairāk norisinās fonā. Kā Filipam, tā citiem mūkiem vairāk rūpes saistās ar Dieva pielūgšanu un visu, kas ap to saistīts, un mazāk, kurš konkrētā brīdī sevi sauc par karali, un tas arī atspoguļojas pašā grāmatā. Vienlīdz jūtami un nepārprotams ir informācijas izpētes darbs, kuru autors veicis, lai uzzinātu par katedrāļu būvniecību 12.gadsimtā, kas vairāk kā vien dažos info ekpozīcijās atrādīts lasītājam.

Salla Simuka – The Snow-White Trilogy (Lumikki Andersson #1-3)

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nostāvējušas gadu kopš to iegādes iepriekšējā Ķīpsalas grāmatu izstādes šķita piemērots laiks beidzot tām ķerties klāt; pamudinošs arīdzan bija latviskā tulkojuma faktors (pārliecinošs vairākums pieder angliskajām) un grāmatu mazais biezums.

Ne tikai katra grāmata pēc pirmas paliek īsāka, bet grāmatu reālais apjoms dizainisko elementu rezultātā ārēji ticis labi nomaskēts. Atšķirībā no daudzām pēdējā laikā lasītām grāmatām, Sniegbaltītes visu sēriju/triloģiju izdevās izraut cauri maksimums trijās dienās, pēc pirmās jau drusku pabrīnies, domājot vai tiešām tas tikai labās grāmatas dēļ vai par iemeslu varbūt ir tukšās(melnās) lapaspuses starp dažām nodaļām, lielāks fonts, kā ierasts, un grāmatas formāts kā tāds, kādēļ salīdzinoši ar citām grāmatām izdodas tik strauji tikt uz priekšu. Kā papildus prieks acīm bija atbilstoši katras grāmatas nosaukumā ietilpstošajai krāsai ārēji jau aci piesaista iekrāsotās lapaspušu maliņas. Viss minētais iespējams var kalpot par perfektu slazdu jaunam, atturīgam lasītājam, kuru vēl atbaida biezās 500+ vai pat grāmatas virs 300 lapaspusēm, bet būs gandarīts par ātro progresu šajās. Plus pēc labiem jauniešu trilleriem gribēs lasīt vēl.

Kaut arī tas būtiski neietekmēja lasīšanas proceseu un piefiksēju tik vēlāk, ka katrai grāmatai bijusi cita tulkotāja, kas vairāk šķiet, kā nevajadzīgs risks, ka grāmatas pēc to valodas varētu būtiski atšķirties, jo ne tikai autoriem domājams ir savs stils, sava balss.

Tagad varbūt arī galu galā drusku pievērsīšos pašam sižetam. Tad lūk, triloģijas sākumā Lumiki pēdējos gadus un skolā vispār ir centusies sev nepievērst lieku uzmanību, bet pie reizes arī netik pamanamī, lai varētu piekarināt izstumtās birku. Viņa pašaizsardzības nolūkos ir iemācījusies un uztrenējusi maņas kā ožu un dzirdi, lai jau laicīgi atpazītu vēl neredzamo nācēju un pieņemtu lēmumu, kā tālāk rīkoties. Bet Lumiki mierīgā ikdienas pasaule sagriežas virpuļviesulī, kad vienā pirmdieas rītā viņa skolas fotolaboratorijā uziet karājiems un žūstam vairākas 500 eiro banknotes. Ar šo pirmo atgadījumu pietiek, lai vēlāk briesmas Lumiki sāktu uzmeklēt pašas.

Varētu domāt, ka sērijas turpinājumā varētu lasīt par relaksācijas pilnu Lumiki vasaras brīvlaika ceļojumu uz Prāgu (no visiem potenciālajiem galamērķiem), kur varēs atpūsties no spraigajiem un dzīvību apdraudošajiem notikumiem pēc ‘’atmazgātās’’ naudas atraduma, bet še tev. Nejauša sastapšanās ar iespējamo zudušo (pus)māsu un viņas glābšana no reliģiskās sektas tam visam pārvēlk strīpu. Un ko līdzīgu var teikt arī par triloģijas noslēdzošo grāmatu, kurā Lumiki tiek galvenā Sniegbaltītes loma skolas teātra ludziņā, kurā izrādes sākumā atrašanās stikla zārkā var izvērsties par ko vairāk, kā tikai pārliecinošu tēlojumu!

Pozitīvi var novērtēt meistarīgi ietvertos atmiņu uzplaiksnījumu ainas katrā no grāmatām, kas pirmajā sērijas grāmatā Sārta kā Asinis drusku, bet otrajā un trešājā jau stipri vien vairāk, ļauj iepazīt un saprast, kādēl viņa ir tieši tāda, kāda viņa ir, un kādi notikumi par to atbildīgi. Jāsaka vien, ka tik nejauki klases- vai skolasbiedrus par laimi nav nācies sastapt, kādus bijis jāpardzīvo Lumiki. Atzinību arī jāizsaka autore un varbūt viņas redaktorei(un vēl kādam), kuri nav ļāvuši atstāt tikpat kā nekādu lieko pildījumu. Notikumi seko viens pēc otra un informācijas izgāztuves vai ieilgušus ekspozīcijas mirkļus šeit neatrast. Tīri personiski ne tik ļoti patika pieaugošais YA romantisma elements otrajā Balta kā Sniegs un vēl vairāk Melna kā Ogle, ko paglāba dominējošais trillera elements.

Ļevs Tolstojs – Karš un Miers

300x0_karsunmiersi_ii_978-9934-0-4619-3

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Nezinu, vai akmentiņš metams manā skolas laika literatūras stundu virzienā, bet no pasaules literatūras klasikas reti kura bija vai nu jāizlasa pilnībā, vai kaut daļēji tiktu apskatīta stundu laikā. Nesen, novembra mēnesī, izlasīju Mobiju Diku, un tagad jaunā gada sākumā pieķēros Karam un Mieram. Gala rezultātā jāsaka, ka ir dalītas sajūtas.

Domājams neko diži jaunu par tādu klasiku, pie kādām pieder Tolstoja Karš un Miers man neizdotos pateikt, tādēļ mazāk par šī darba vēsturisko nozīmību un pozīciju starp citām klasikām un vairāk par vienkāršā lasītāja sajūtām.

Vairāk gan trešajā un ceturtajā sējumā, varbūt jau tad bija pazudusi pacietība, daļa tiek iesākta ar vienu vai divām apakšnodaļām, kurās izteikti jūtama autora klātbūtne un viņa atskats un patriotiski noskaņotais skaidrojums uz vēsturisko notikumu gaitu laika gan grāmatai sākoties (1805.gads), gan vēl jo izteiktāk pie Napoleona iebrukuma 1812.gadā. Varu mēģināt saprast, ka 19.gadsimtā romānus raksta citādāk, ka lielai daļai romāna izdošanas laikā karš ar Napoleonu vēl ir labā atmiņā, bet to man nesaprast, kādā veidā tas sekmē labu un pat izcilu stāstu, kad uz to šīs apakšnodaļas (unikāla ir ‘’epiloga’’ otrā daļa) pilnībā neattiecas nu nekādīgi. Šo iespaidu vēl vairāk pastiprina sižets, kas netiek stāstīts no kāda varoņa skatpunkta, bet viscaur grāmatai kā no mala, un šīs domas attiecīgi nevarētu piedēvēt kādam no tēliem.

Pie mazāka nepatīkamāka pārsteiguma (nebiju pirms tam speciāli skatījis) pieskaitīšu mirkli, kad lasīšanas process un proza pamudināja apskatīties tulkojuma gadu. Varbūt dēļ jaunā izdevuma/tirāžas (2014.gads) biju cerējis, ka izdevniecība būs pacentusies arīdzan ar jaunu tulkojumu, tādēļ seko jautājums tiem apņēmīgajiem lasītājiem, kuri lasījuši gan oriģinālvalodā, gan šo, kāds būtu vērtējums par paveikto. Ar to nedomāju, ka būtu parādījusies vēlme varoņiem no 19.gadsimta sākuma pēkšņi runāt šodienas manierē, bet bija mirkļi, kad radās jautājumi par dažām izvēlēm. Par piemēru minēšu ‘’ir, ir’’ lietošanu, kur ‘’gan, gan’’ šķita loģiskāk.

Iespējams komentāros teiksiet, ka to steidzami jālabo, un varat droši ieteikt labākos variantus, bet neesmu līdz šim skatījies nevienu Kara un Miera TV vai lielā ekrāna ekranizāciju, no kuriem tagad secinu, ka vismaz dažos Ipolita tēls padarīts nozīmīgāks (un droši vien cits tajos izņemts), kurš šajā pusotra tūkstoša+ lapās parādās vien labi ja pāris reižu.

Visbeidzot Karš un Miers atstāja vairāku atšķirīga stila grāmatu kombināciju par vienu laika nogriezni vēstures periodā. (1)Vienā no tiemdominē romantiskās attiecības tēlu un galvenokārt Rostovu un Bezuhovu starpā, brīžiem saistīja interesi tikpat daudz, kā (2) autora biežā klātbūtne romānā. Šīs viņa pārdomas varētu tikpat labi, ja ne gluži pilnībā izņemt no romāna, tad vismaz pārlikt tā sākumā vai beigās un pats sižets no tā neciestu. Neticās, ka šodien līdzīgā veidā sarakstīta grāmata vēlāk kļūtu par klasiku. Un (3), kas varbūt liecina par mērķi izpatikt vairākām mērķauditorijām ar vienu grāmatu, ir kaujas ainas par militārjām sadursmēm ar Napoleona armiju. Gan romantiskajās daļās, gan militārajās, kā arī tādās kā pa vidu atsevišķu tēlu pārdomu brīžos, bija spēcīgi mirkļi, bet viens no otra tie bija tik tālu un tik reti, ka salīdzinoši ar raksta sākumā pieminēto Mobiju Diku gan kvantitātivi, gan citādi šī klasika nešķita līdzvērtīga.

Noslēdozoši vēl links uz ēsturisku Youtube video sēriju par Napoleona kariem.

Hāleds Hoseinī – Pūķa ķērājs

13417180

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Pūķa ķērājs iesākas Kabulā, Afganistānā vēl pirms PSRS iebrukuma un grāmatas galveno varoni Amīru sastopam vēl kā mazu puiku, kaut arī notikumus viņš lasītājam pavēsta jau kā pieaugušais, atskatoties uz bērnībā notikušo jau caur papildus pieredzes prizmu.

Amīram ir paveicies piedzimt ne tikai ‘’pareizajā’’ tautībā (hazareji pārsvarā ir kalpi un dzīvo trūcīgi), bet arī viņa tēvs Bābā* ir turīgs ~uzņēmējs. Bērnībā sociālo normu un statusu robežas nešķiet tik svarīgās, pat ja ir manāmas, rezultātā Amīram izveidojas visai tuva draudzība ar viņa ģimenes ilggadēja kalpa dēlu Hasanu. Diemžēl pa virsu visām ikdienas grūtībām un netaisnībām no citu puses un par spīti labi pavadītajam laikam ar Hasanu, arī Amīrs ne reizi vien mēdz pret viņu būt skarbs un drusku ļauns. Turklāt attiecību un jūtu katlam jāpievieno arī attiecību dinamika starp Amīru un Bābā (plus šādi tādi noklusēti noslēpumi), kas visu padara tikai komplicētāku. Pienāk pat brīdis, kad Amīrs pieķer sevi pie domas, ka brīžos, kad viņš izvēlas spēlēties un pavadīt laiku ar Hasanu, ne viena cita vienaudža līdzās nav.

Un TAD seko notikums, kura sekas gan Amīrs, gan Hasans izjūt gadu gadiem uz priekšu un kļūst par atlikušās grāmatas galveno fokusu, kad Amīrs saņem liktenīgu zvanu, kas piespiež atcerēties tik ļoti aizmirsties vēlēto atgadījumu bērnībā un atgriezties dzimtajā zemē, lai ar ievērojamu laiku nobīdi censtos pēc iespējas labāk vērst neizdarīto par labu un piedot jau pirmkārt sev pašam.

Tieši Pūķa ķērāja tematiski otrā daļa liek grāmatu novērtēt vairāk, kamēr pirmo vairāk iznes aizliegtā draudzība starp divu puikām- neskatoties uz abu atšķirīgajām tautībām un to attiecībām Afganistānā, kā arī no atšķirīgā kultūra un paražas, kur gribētos atzīmēt pūķu lidināšanas turnīru, kas tad arī ir pamatā romāna nosaukumam.

Grāmata var būt kā atpūta no spraigāka sižeta grāmatām, kur nemitīgi kaut kas dzīvībai notiek; nevar teikt, ka šajā nebūtu nekas dramatisks, taču tam ir cita veida raksturs.

********

*Drusku nepatika/pakaitināja garumzīmju izvēle vārdos – ja par piemēru Bābā ne tik ļoti, tad Kābula pavisam droši. Nezinu ir līdzīgi kā ar Islandi un Īslandi.

Braiens Selzniks – Hugo Kabrē izgudrojums

19475963

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Hugo Kabrē bērnība nav no tām pašām gaišākajām, īpaši pēc tēva nāves, kad puika nonāk tēvoča alkoholiķa apgādībā. Veltītā uzmanība no viņa puses nav diez ko dāsna un var vien priecāties, ka viņš ir paspējis Hugo ierādīt sava amata (labot dzelzceļa stacijas pulksteņus un tos regulāri uzgriezt), pirms vienā jaukā dienā tēvocis ir vienkārši pazudis un Hugo nākas rūpēties pašam par sevi.

Šī ir viena no tām reizēm, kad grāmata tiek lasīta jau pēc tam, kad filma ir redzēta (turklāt pirms krietna laika). Jāsaka, ka atmiņā vērtējums pēc filmas noskatīšanās ir palicis labāks nekā tas ir pēc ‘’Hugo Kabrē izgudrojums’’ izlasīšanas, ko vairāk šķiet varētu attiecināt uz pielietoto valodas stilu (kad viss ir pagātnes formā), ar kādu ir ticis izvēlēts atklāt grāmatas notikuus. Toties mierīgi varētu iztēloties +/- Hugo un Izabellas (meitēns, kuru Hugo iegūst sev par draugu) vecuma jaunos cilvēkus to no sirds izbaudām. Par labu arī nenāca izteikti vienkāršota stāsta problēma un tās atrisinājums, ko vismaz daļēji kompensē lielā skaitā esošās ilustrācijas. Turklāt, cik saprotu, autors šoreiz ir mākslinieks.

Būtībā sižets rit ap Hugo cerību salabot mehānisko cilvēku, veidots no zobratu zobratiem, kas ir tā īsti palicis piemiņā no tēva, un vāju iespējamību, ka tādejādi tas viņam atklās vēl kādu pēdējo vēsti. Bet pa vidu visam tam ir arī jāuztur kārtībā dzelzceļa stacijas pulksteņi, lai tikai stacijas inspektoram nerastos aizdomas, ka kaut kas nav īsti kārtībā un nenosūtītu Hugo uz bāreņu namu!

Šeit vēl pašas filmas treileris, kuru noskatoties rodas vēlme pa jaunam to noskatīties. : )

Roberto Bolanjo – Mežonīgie detektīvi

29743320

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Manas pārdomas

Gribētos piekrist šim lasītājam, ka pirms lasīt Roberto Bolanjo ‘’Mežonīgos detektīvus’’ ir jābūt gatavam uz to, ko var nākties sagaidīt. Man noteikti par labu nāca, ka biju jau lasījis 2666, kas ļoti pat patika, un rēķinājos, ka Mežonīgie detektīvi mana lasītājprāta izaicinoša, reizēm pat drusku apjukumu izraisoša (ne sliktā ziņā), kad centies pēc iespējas ātrāk noorientēties.

Pirmā daļa Meksikā nomaldījušies meksikāņi, kādas 140 lapaspuses, ir jauna čīliešu studenta Mehiko 1975.gada novembra, decembra ieraksti savā dienasgrāmatā. Huans Garsija Madero vecāku mudināts aizgājis studēt šķiet jurisprudenci, bet pašu vairāk interesē literatūra un dzeja. Tā visai aši, sākot ar dažām sanākšanām un lekcijām, Huans tiek ierauts jaunā dzejnieku kustībā sauktu par viscerālo reālismu, kuras pašā centrā ir tās radītāji Uliss Lima un Arturo Belano (interesanta sava vārda apspēlēšana). Abi divi grāmatā pagaidām vairāk darbojas tā perifēri, kamēr Huans entuziasma pilns iesaistīties viscerālajā reālismā savas studijas atstāj novārtā un drauga Pančo pavadībā iepazīst Fontu ģimeni un māsas Mariju un Anheliku, kuras arī ir izpelnījušās savu daļu atzinības dzejas pasaulē. Par spīti naudas trūkumam, kā jau studentam, uzkrītoši daudz kafejnīcu apmeklējumi.

Otrās daļas Mežonīgie detektīvi, kas aizņem lielāko grāmatas apjomu, sižets (termins lietots ļoti brīvā formā) caur neskaitāmu cilvēku intervijām (un x reizes vēl vairāk citu tēlu), kur intervējamais atklāj ne tikai kādu atgadījumu kopā ar Ulisu vai Arturo, vai abiem kopā, bet arī sniedz ašu ieskatu savā dzīvē. Ir daudz balsu, pluss par to, ka katra atšķiras, un, kā tas ir dzīvē, tā arī šeit ne visi tēli ir vienlīdz saistoši; ir tēli, kuri atkārtojas vairākkārt un esi priecīgs dzirdēt no viņiem vēl kaut ko jaunu, un ir tādi, kuru vārdu ieraugot, ‘’nu kādēļ atkal viņš/viņa’’.

Starp šīm daudzajām balsīm netrūkst viedokļu atšķirīgums par viscerālā reālisma līderiem, un diezgan ievērojamai daļai par abiem rodas priekšstats, ka viņiem šī jaunā dzejas kustība un idejas ir tikai tāda ārišķīga un uz citiem vērsta izlikšanas.  Personīgi šķita, ka gan Uliss, gan Arturo pamanās izdzīvot un izvilkt no dienas uz dienu pateicoties citu dāsnajai sirdij un labvēlībai (abi uz to pamatīgi paļaujas). Noteikti bez šādas tādas dzejas publikācijas palīdz arī ienākumi no marihuānas tirgošanas; pie viena pamanās izceļot kā pa Eiropu, tā arī pabūt Āfrikā. Patika fakts, ka bez intervējamā vārda tiek norādīts gan intervijas vieta, gan laiks; par cik šī daļa laika ziņā aizņemt 20 gadu periodu (1976-1996), tad šādas mazas detaļas palīdz lieki nesarežģīt grāmatu, kura pati par sevi jau tāda ir.

Trešā daļa Sonoras tuksneši atgriežas 1976.gadā, turpinot +/- no vietas, kur noslēdzās pirmā. Neatklājot sīkumus par iemesliem, kas Huanu, Ulisu, Arturo un vēl viena pasažieri (vārdā Lupe) pamudina doties Sonoras un tās apkaimes virzienā, bet tieši tādēļ Amadeo Salvatjerras intervija(s) bija vienas no tām, kuru izbaudīju visvairāk; tas arīdzan saistīts ar grāmatas aprakstā pieminēto Meksikas plašumos pazudušās dzejnieces meklējumiem.

Neizslēdzu iespējamību, ka līdz nākošajai Bolanjo grāmatai, kuru lasīšu, var paiet tikpat ilgs laiks kā starp 2666 un šo, bet notikums kā tāds ir neizbēgams.

Roberts T. Kijosaki un Šārona L. Lektere – Bagātais tētis, nabagais tētis (Rich Dad #1)

19234685

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 1.25/5

Manas pārdomas

Kā jau pēdējā svētdienas kopsavilkumā ieminējos, tad grāmatu ieteica un iedeva izlasīt radinieks, bet nepateicu, ka šis radinieks sācis aizrauties ar ‘’biznesu’’ Amway, solot ‘’finansiālu neatkarību’’, un, ka cītīgi darbojoties, varēsi iet pensijā pēc 40, ja vien sāksi tagad! Man jau uzreiz prātā iedžinkstas brīdinājuma zvaniņi par līdzību ar piramīdas shēmām u.c. Šeit labs rakts par to. Savā ziņā piekritu izlasīt aiz nosacīta slinkuma, negribot rupji un tieši pateikt ‘’Nē!’’ un neskaidrojot sīkāk kāpēc.

Bet nu pievērsīsimies pašai grāmatai, par kuru divos vārdos var teikt to pašu – pilnīgs sviests! Nekas vairāk par klikšķēsmu cienīga nosaukuma, lai piesaistītu uzmanību. Ja neskaita pāris labus padomus, piemēram, neaizņemties nevajadzīgi vai censties uzkrāt lietas, kuras nes ienākumus, nevis izdevumus, tad pārsvarā Kijosaki dod vispārīgus un nekonkrētus padomus, un vispārīgi piemin savus panākumus, kā nopircis šo vai to īpašumu un vēlāk par lielāku summu pārdevis, bez konkrētiem situāciju piemēriem un faktiem. Nemaz negribas iedziļināties sliktajos un pat bīstamos padomos, tāpēc to arī nedarīšu. Jau tā lieki notērēti mani lasītāja nervi.

Tas viss ar piebildi ik pa brīdim, ka ‘’man jau nauda nav svarīgi’’ vai ‘’es nelielos’’. Arī īpašības vārdu lietošana –bagātais un nabagais, un nevis personvārdu (kaut vai izdomātu), par to kaut kā neliecina. Nevar noliegt, ka naudai ir spēks, tā ietekmē dzīvi, politiku u.c., bet bagātībai var būt dažādas nozīmes, un ir skaidrs, ka lielākā mēraukla autoram ir $ un mīļākā krāsa zaļā. Kā arī pēc skopās personīgās informācijas, nešķiet, ka Kijosaki būtu audzis nezin kādā nabadzība vai cietis badu.

Tā tas viss tiek vairākkārt līdz riebumam atkārtots, pārfrāzēts un vēl visādi malts uz riņķi, lieki palielinot grāmatas apjomu. Labi, ka nebija bieza, bet lapaspušu skaits varēju būt vēl mazāks. Gandrīz vai radās sajūta, ka kāds būtu norādījis vēlamo apjomu, vārdu skaitu, pēc kā autors vadījies. Nepalīdz arī tas, ka kopš izdošanas pagājuši jau gandrīz 20 gadi.

Apzinos, ka gaumes un viedokļi var atšķirties, bet šoreiz tiešām iesaku mest šādam un līdzīgiem pašpalīdzības murgiem lielu līkumu. Šeit 2004.gada raksts par autora piekopto praksi.

Dace Vīgante – Ledus apelsīns

32311829

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Pēc daudzsološajām citu blogeru recenzijā, kā šeit un šeit, kā arī pēc lieliskās grāmatas atvēršanas šī gada Latvijas Grāmatu izstādē, nenoturējos un nopirku grāmatu, lai pārbaudītu pats, vai un kas tajā tik labs. Droši varu teikt, ka nenožēloju! Plus, tiku pie autores autogrāfa, kas nodrošina grāmatai ilgu palikšanu manos plauktos. :)

Kaut arī autore apgalvoja, ka viņai stāsts ir pabeigts/noslēgts, var piekrist izstādē izskanējušajai domai, ka pirmajam (gar)stāstam Ledus okeāns ir potenciāls apaugt ar vēl vairāk miesu un tapt par pilnvērtīgu, atsevišķu grāmatu, un man pat gribētos teikt, ka varētu atrasties vieta vairāk kā vienai, ar to domājot sēriju, kārtīgu vēsturisku sāgu. :) Pēc vecāku izvešanas uz Sibīriju, Māru ar četrus gadus vecāko brāli Kasparu praktiski uzaicināja Opis. Un tādēļ ir vēl jo vairāk dīvaini, jo nezini kas un kā būs, ko teikt, kad māte Irma atgriežas dzimtajā pusē. No abiem bērniem tikai Kasparam ir atmiņas par māti pirms izsūtīšanas, kas plaisu starp Irmu un Māru. Par labu nenāk arī fakts, ka Māra drusku par nopietnu ņēmusi Opja brāļa Oskara izteikumus.

Citreiz, lasot stāstu krājumus, pats garākais krājuma stāstu drošības pēc atstāts kā pats pēdējais, lai nenobaidītu lasītāju, kurš, iespējams, lasa konkrēto autoru pirmoreiz, kā tas bija man. Pēc tāda atklājēja dažs stāsts labā nozīmē beidzās dikti par ātru un gribējās vēl.

Krājumā kopumā ietverti 11 stāsti, un, lasot visus no tiem, bija viegli iztēloties tekstā iestrādātās emocijas, aprakstītie tēli ir spilgti, gandrīz vai gatavi jau paši lēkt laukā no lapaspusēm reālā dzīvē, kā talantīgā, ar raksturiņu apveltītā šuvēja no Nekādu ķep-ļep vai dzīvē pazudusī Marija no Mēness parhēlija. Vienīgais Virtuves dievs nākamajā rītā jau +/- bija piemirsts, bet varbūt vairāk pie vainas, ka lasīts nelielā nogurumā pirms gulētiešanas nekā pašam stāstam kas slikts. Kaut arī grāmatas stāstos skaitlisks pārsvars ir sievietēm, kādēļ Diptihs, kur sieva viltīgi uz bez liela skandāla un trokšņa notur vīru mājās, jau vien patika vairāk :D,  stāstu krājums ir iesākums visiem labu stāstu cienītājiem. Kā beidzamo, lai nesanāk, ka pieminēti visi stāsti, neatstājot vietu pārsteigumam, pieminēšu Apelsīnu un meiteni Ellu, kurai zupas šķiet ir pats briesmīgākais ēdiens un pieaugošo teikto reizēm uztver pārāk burtiski. Bet ko var darīt, ja neviens arī diži necenšas teikto izskaidrot bērnam saprotami. :)

Un noslēgumā nekādīgi nedrīkst piemirst izcili izdevušos grāmatas vāka un iekšlapu noformējumu. Prieks skatīties!

Pirmdienas teikums #140

32311829

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Opja brālis Oskars, kuru viņš pieņēmis dzīvot savā mājā kopā ar sievu, Mārai nopietnā balsī noskaita, ka grāmatās tikai muļķības sarakstītas, bet vienīgais prātīgais rakstnieks esot francūzis Anatols Franss, kurš deklarējot, ka tie, kas daudz lasa, dzīvo kā pa sapņiem un esot līdzīgi hašiša smēķētājiem un ka grāmatas vispār ir inde, kas pilda smadzenes un atrauj no reālās pasaules būšanām, kas, viņaprāt, ir darbs.

‘’Ledus okeāns’’

Dace Vīgante – Ledus apelsīns