Yoshitoki Oima – A Silent Voice Complete Series (Vol. #1-7)

Linki uz tik daudzām grāmatu Goodreads lapām

Izdevniecība: Kodansha Comics

Manas pārdomas

A Silent Voice būs stāsts par kurlu meiteni Shoko, kura, pārceļoties no vienas skolas huligānu dēļ, visai drīz atklāj, ka ir nonākusi visnotaļ līdzīgā situācijā, jo viņa nonāk jaunās klases huligāna Shoya uzmanības centrā. Septiņu krājumu sērijā pirmais kalpo kā lasītāja iepazīstināšana ar pagātnes situāciju sākumskolā pirms aizsākas pamata stāsts varoņiem esot jau vidusskolā.

Shoya-m viss rit jautri un forši, apceļot Shoko līdz vienam brīdim, kad Šoko atkal pārceļas uz citu skolu, un Šoja pats tiek izstumts no jebkāda veida draugu loka ne tikai attiecīgā gada klasē, bet neslava turpina sekot arī citur. Visai smagi morāls stāsts, kas pamudina Šoju pārdomāt savu rīcību, lai rastos vēlme laboties, kad piecus gadus vēlāk abiem atkal sastopoties vienā skolā, Šoja vēlas atlīdzināt pāridarīto ne tikai ar vārdiem, bet arī ar jūtamiem darbiem, piemēram, iemācoties zīmju valodu. Tā vien šķiet pat, ja Šoko plašā sirds ir gatava piedot, tad Šoko māte un māsa ir pilnākas ar aizdomām par Šojas ‘’patiesajiem’’ nodomiem tik atšķirīgai uzvedībai tagad.

Attiecībā uz Šoko kā pirmo mīnusu sērijai un tādējādi autoram gribējās pievilkt par Šoko ielikšanu klasē, kur viņa ir vienīgā ar īpašām vajadzībām un skolotāji nav zinoši, lai integrētu viņu mācību procesā, nekaitējot nedz meitenei, nedz citiem, un skolā kā tādā, kura acīmredzami nav piemērota Šoko vajadzībām. Tomēr stāsta gaitā izrādās tā ir ‘’skarbā mīlestība’’ no mātes puses, kura šādi cenšas norūdīt meitu rūgtajai dzīvei lielajā dzīvē, kur lēmuma pieņemšanā varbūt nāk iekšā cita veida kultūra, bet vienalga šķiet no malas greiza loģika. Par otru gan šķiet būtu iemesls piekasīties vairāk, ja vien nezināšana nav manā pusē, jo radās iespaids, ka vienā brīdī Šoko ir pilnībā nedzirdīga, bet vēlāk vienkārši izteikti vājdzirdīga, un tādu iespaidu rada Šoko esošais dzirdes aparāts, kas tā vien šķiet nekad sērijas gaitā nefunkcionēja, un par alternatīvu saziņai tiek izmantots papīra bloknots vai žesti un mīmikas.

A Silent Voice nav tikai un vienīgi kādreizējā huligāna Šojas labošanās stāsts. Sērijas gaitā Šoja ir ap sevi un Šoko savācis vēl piecus draugus (daži no tās pašas sākumskolas klases), kuri katrs savā veidā tagad ir kļuvuši nobriedušāki, ja vien to vēlas atzīt un piekopt ikdienā.

Fredrik Backman – A Man Called Ove (Klausāmgrāmata)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Pirms Ove satika un vēlāk apprecēja Sonju, viņš jau bija viens liels rūgumpods, kurš apzināti izvēlas rutinizētu ikdienu ar pēc iespējas mazāk nejaušībām, pārmaiņām un variācijām. Pēc 40+ kopdzīves gadiem Ūve nav ne mazākajā mērā mainījies, bet diemžēl krāsainums līdz ar lielu dzīves jēgu, ko viņa dzīvē ienesa Sonja, ir zudis. Pirmajos mirkļos, kad Ūve piemin sievu, bet viņa nekur pati apkārt nav, rodas jautājums, vai Ūve ir līdz galam pieņēmis sievas nāvi pēc gadiem ilgas cīņas ar vēzi, bet patiesība ir pat skumjāka. Attiecību nozīme Ūvem ir bijusi tik liela, ka tas vēl joprojām neļauj beigt sērot par zaudēto un ļauties priecāties par labajām atmiņām.

Ūve ir vienpatis un ļoti izteikts principiālists. Ja apdzīvojamā teritorijā nav atļauts iebraukt ar auto, tad nemaz nedomā ielīst kaut pa centimetru, citādi vari būt drošs, ka Ūve būs klāt kā likts, lai labotu notikušo. Nav nozīmes, ka puķu dobē nekas neaug, tik un tā i neiedomājies tajā iekāpt, kaut vai nejauši. Labu veiksmi nabaga kasierim/zāles darbiniekam kādā elektro preču veikalā izskaidrot iesīkstējušam opim, kāpēc planšeitei nenāk līdzi klaviatūra, ja sarunas laikā viņš šo ierīci pielīdzina datoram. Tādi un citi piemēri, kā vienīgā vispār atzīstamā auto marka, kuru izvēlas normāli domājoši cilvēki, ir SAAB, ideāli raksturo Ūves personību.

Protams, šādi cilvēks cilvēks nekļūst vienas dienas laikā, kā jau visi, un atmiņu ainas gan pirms Sonjas, gan abu kopdzīves laikā, par ko Sonjas draugi nerima brīnīties, ko viņa Ūvē tādu saskatījusi, atklājas neviena vien sāpīga pieredze, kas no reizes uz reizi pārliecinājusi Ūvi paļauties tikai uz sevi, piesargāties pielaist citus pārlieku tuvu un uz vairumu, īpaši ofisa klerkiem, skatīties ar ļoti lielām aizdomām.

Bet, lai kā Ūve censtos, stāsta tagadnes ainās un sižetā pa druskai  vien atklājas, ka Ūve lielākoties mēğina visās situācijās būt liels rūgumpods, kura pasaulē reti kurš vairs pats māk salabot kaut ko vienkāršu vai uzņemties atbildību utt., lai tādejādi sevi pasargātu, bet visu izmaina vienas jaukas imigrantu ğimenes ievākšanās kaimiņos un pagalmu kaķa uzrašanās, kur bez Ūves aizsardzības būtu gals klāt. Stāsta laikā, lai kā Ūve necenstos, tomēr atklājas, cik plaša patiesībā ir Ūves sirds.

Jauks feel-good stāsts, kas jauki ietērpj pamācību nespriest par vīru pēc viņa cepures. Filmu, kas uzņemta pēc romāna motīviem neesmu skatījies, bet treilera lielais humors gan šķita drusku pārspīlēts/nevietā.

Nikolass Spārks – Drošais Patvērums

30689405

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Kontinents

Manas pārdomas

Nolūkos iziet ārpus savas literatūras komforta zonas speciāli esmu grāmatu maiņas punktos ņēmis dažas romantiskā žanra grāmatas. Ar nožēlu jāsaka, ka Drošais Patvērums/Safe Haven nebūs no tiem, kuri iedrošinātu lasīt šo žanru vairāk. Vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka varbūt netulkots grāmatas variants varētu būt bijis maķenīt labāks, jo šķiet ir vairāk tulkots vārds vārdā, bet ne tā, lai arī galvenā doma un izjūta vienmēr saglabātos neskarta. Tā teikt autora balss vietā vairāk jūtams tulkotājs. Varbūt papildus visam nepatika Contemporary kategorija, jo vēsturiskā Outlander sērija vēl nav tik ļoti likusi vilties.

No malas šķiet, ka romantiskajā žanrā autora izpildījums, labi apzinoties laimīgo gala iznākumu, ir vēl svarīgāks kā citos žanros, līdzīgī kā tas ir kriminālromānos, kuros parasti slepkava tiek noķerta. Drošā Patvēruma gadījumā gan galvenais sieviešu tēls Keitija, gan viņas nenovēršamā jaunā mīlas interese Alekss ir dziļi emocionāli daudz pārdzīvojuši tēli; katrs ar savu pagātnes bagāžu, kura reiz likusi domāt, ka nekas romantisks nākotnē vairs nav iespējams. Par spīti visam, abu nedrošībai par sevi un/vai savu nākotni, liktenis lēmis vienam otru tomēr atrast…

Keitija atgūstas no fiziski un emocionāli vardarbīgām attiecībām. Šis ir viņas otrais mēģinājums aizbēgt, bet lai kādos vārdos viņas vīru Kevinu varētu saukt, jo par normālu cilvēku grūti nodēvēt, par neatlaidīgu arī viņu nesauksi. Vienīgais, kas šķiet viņu glābj, ir darbs policijā, kura attiecīgi nekādīgi nereaģēja uz Keitijas izsaukumiem un palīgā saucieniem, piespiežot rast risinājumu bēgot. Laikam arī šķiršanos Keitija nesaskata kā izmantojamu variantu, cer paglābties tāltālā klusā Sautportas pilsētiņā. Tikmēr Alekss, divu bērnu tēvs, joprojām pārdzīvo pēkšņi no vēža mirušās sievas Džo nāvi. Izbijis armijnieks, tagad maza vietējā veikaliņa īpašnieks (pārpircis no Džo vecākiem), Alekss aizvada dienas rūpēs par bērnu uzturēšanu. Bernu laime nu ir viņa dzīves galvenais mērķis. Nevienam sākotnēji nav prātā jaunas attiecības, laikam tas būs tikai tāds Likteņa pirksts. :D

Kevina tēls kā visa sliktā iemiesojums nogurdināja un nokaitināja, jo ilgāk viņam tika pievērsta uzmanība, jo gan tēls palika kaitinošāks, gan pati grāmata kā tāda. Visās nelaimēs un grūtībās vainīga ir sieva, kura pati, protams, sava stulbuma dēļ izprovocē uz sevi vērsto vardarbību. Pretējā gadījuma tak Kevins savai sievai nesistu, jo mīl viņu vairāk nekā jebko citu. Tēls bez jebkādiem pelēkā toņiem, kamēr Keitija un Alekss ir enģeļbalti. Hroniski un smagi nelaimīgs cilvēks, kurš par sevi ir nedrošāks par nedrošu. Ja viņš nav daļa no kompānijas, kas smejas, tad noteikti apsmiets un aprunāts tiek viņš. Ideālā sieva nekad nepamet māju un nepazīst nevienu citu kā vien viņu.

Ja uz to visu un vēl citām klišejām vēl varētu pievērt acis, tad grāmatas kulminācija ar spriedzes ainām bija izteikti grūti lasāma. Diemžēl lēmums vēl piemest klāt no nekurienes izrautu spoku, kad līdz tam brīdim nav ne smakas par kaut ko pārdabisku, bija pavisam lieki un vēl vairāk sabojāja iespaidu par visu grāmatu. Ne tas prasījās, ne arī bija vajadzīgs, tik vien kā ērta izvēle, lai bez pūliņiem nobeigtu romānu.

Atliek cerēt, ka citu fizisko grāmatu eksemplāri manos grāmatplauktos no šī žanra ir labāki par šo.

W. Bruce Cameron – A Dog’s Purpose (A Dog’s Purpose #1) (Audio book)

7723542.jpg

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: St. Martin’s Press

Manas pārdomas

Kaut arī pats vairāk sliecos piekrist apgalvojumam, ka labāk ir izlasīt grāmatu pirms tās ekranizācijas, tad šoreiz ar A Dog’s Purpose ir iznācis pretējais. Tomēr gribētos teikt, ka šāds variants nebūt nesabojāja grāmatas klausāmību un tās sniegto baudījumu.

Pirmoreiz grāmatas galveno varoni sastopam kā nesen piedzimušu ielas bezsaimnieka suņa kucēnu, kura mātes pati svarīgākā mācība, pēc pašas pieredzes un labu gribot, ir par katru cenu izvairītos no cilvēka. Bet suņuka pirmā dzīve nav diez ko gara vai kā citādi izdevusies, un apraujas ne pārlieku ilgi pēc nokļūšanās (kārtīgā) dzīvnieku patversmē.

Ir pirmās saskarsmes un pieredzētā interpretācija, bet šī pirmā dzīve ir tikai kā grāmatas ievads, kad mūsu galvenais varonis un tēls, no kura POV redzam/uztveram apkārtējo pasauli (maz kas paliek nepamanīts, pat ja līdz galam neizprasts), vēl ir tās izpētes pašos pirmsākumos. Suņa dzīves jēgas pamatā ir divas pilna suņa mūža dzīves. Pirmajā kā Beilijs, vienkārša puikas pats pirmais suns – bezierunu un beznosacījuma draudzība kā no viena, tā otra; Beilija nodošanās puisēnam par visiem simts procentiem. Otrajā dzīvē Beilijs pārtop par policijas suni Eliju – mainījusies ir ne tikai atšķirīgā attieksme pret parastu spēlēšanos pretstatā darbam, meklējot pazudušas personas. Turklāt tas viss vēl pirmoreiz būdams kā pretējā dzimuma suns, kaut arī dižu iespaidu uz sižetu tas šķiet neatstāja.

Protams, paralēli norit un atrisinās drāmas Beilija un Elijas saimnieku, viņu radu un draugu starpā; bieži vien ar labu devu humora, tā kā to interpretē suns, nereti sevi nostādot notikumu centrā. Vienlaikus ir jāsaprot, ka šāda atdzimšana (plus tikai ASV un tikai kā suns) un vēl suņa pasaules uztveres personifikācija, piešķirot cilvēkiem raksturīgas emocijas un motivāciju, ir iespējams tikai un vienīgi izdomātā romānā. To vēl vairāk parāda Beilija/Elijas ceturtā dzīve, kas ideāli ļauj noslēgt grāmatas notikumus, kādēļ portālā Goodreads nepiešķīru maksimālo vērtējumu, bet tas nemazina faktu, ka A Dog’s Purpose ir pārsvarā aizkustinoši jauka grāmata, kas noteikti patiks suņu un visticamāk arī kaķu mīļiem, ja vien neapvainosies par dažiem nevainīgiem jokiem. Nenoliegšu, bija mirkļi, kad daļa uzmanības nācās veltīt, lai izvairītos no acīs krītošiem gružiem.

Šeit vēl filmas treileris, arī iesaku noskatīties, un cita lasītāja viedoklis (arī pozitīvs).

Lisa Gardner – 3 Truths and a Lie (Detective D.D. Warren #7.5)

26867963

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Dutton

Vērtējums: 3.75/5

Manas pārdomas

Kas gan varētu būt baisāk un satraucošāk kā tvarstīt slepkavas? Atšķirībā no vairuma detektīvei Vorenai tas ir ikdienas darbs, un uzstāšanās +/- 100 kriminālromānu, trilleru u.tml. grāmatu rakstnieku priekšā var pat šķist nervozāka padarīšana.

Par laimi, mirklī, kad sākas 50 minūšu garā lekcija, uztraukums detektīvei aiziet otrajā plānā, un viņa zina, par ko stāstīs ziņkārīgajai, asinskārajai auditorijai. Lekcijas temats – viena no dīvainajām lietām, kura sevī ietver upuri ar amputētu kāju un BIID slimību/sindromu, lētu hoteli, prostitūtu un spēcīgas pretsāpju zāles. Papildus prāta mežģi piedāvā redzamais video kameru uzfilmētajā materiālā.

Bet Vorena visu neatklāj kā uz delnas, viņa piedāvā rakstniekiem spēlēt un minēt līdzi, jo kaut kur stāstā būs ietverti meli*. Kopā ar auditorijā esošajiem arī lasītājs tiek ievilkts līdzi minēšanas spēlē , un, neskatoties uz to, ka stāsts nebūt nav garš (izlasāms vienā piegājienā), autore ne vien pamanās izvērpt lielisku stāstu, bet arī ar humoru paskatīties uz sevi un kolēģiem rakstniekiem.

Pēdējo reiz par detektīves piedzīvojumiem lasīju ’16.gada novembrī, turklāt atzinu tad sērijas septīto grāmatu Fear Nothing par attiecīgajā mēnesī labāko izlasīto. Domājams arī astotā Find Her neliks vilties, tāpat kā šis nelielais stāstiņš! : )

********Apzināto maitekļu zona********

*…un tie ir, ka slepkava redz bija iedomājies, ka spēs tikt cauri sveikā. :D

Dace Vīgante – Ledus apelsīns

32311829

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Pēc daudzsološajām citu blogeru recenzijā, kā šeit un šeit, kā arī pēc lieliskās grāmatas atvēršanas šī gada Latvijas Grāmatu izstādē, nenoturējos un nopirku grāmatu, lai pārbaudītu pats, vai un kas tajā tik labs. Droši varu teikt, ka nenožēloju! Plus, tiku pie autores autogrāfa, kas nodrošina grāmatai ilgu palikšanu manos plauktos. :)

Kaut arī autore apgalvoja, ka viņai stāsts ir pabeigts/noslēgts, var piekrist izstādē izskanējušajai domai, ka pirmajam (gar)stāstam Ledus okeāns ir potenciāls apaugt ar vēl vairāk miesu un tapt par pilnvērtīgu, atsevišķu grāmatu, un man pat gribētos teikt, ka varētu atrasties vieta vairāk kā vienai, ar to domājot sēriju, kārtīgu vēsturisku sāgu. :) Pēc vecāku izvešanas uz Sibīriju, Māru ar četrus gadus vecāko brāli Kasparu praktiski uzaicināja Opis. Un tādēļ ir vēl jo vairāk dīvaini, jo nezini kas un kā būs, ko teikt, kad māte Irma atgriežas dzimtajā pusē. No abiem bērniem tikai Kasparam ir atmiņas par māti pirms izsūtīšanas, kas plaisu starp Irmu un Māru. Par labu nenāk arī fakts, ka Māra drusku par nopietnu ņēmusi Opja brāļa Oskara izteikumus.

Citreiz, lasot stāstu krājumus, pats garākais krājuma stāstu drošības pēc atstāts kā pats pēdējais, lai nenobaidītu lasītāju, kurš, iespējams, lasa konkrēto autoru pirmoreiz, kā tas bija man. Pēc tāda atklājēja dažs stāsts labā nozīmē beidzās dikti par ātru un gribējās vēl.

Krājumā kopumā ietverti 11 stāsti, un, lasot visus no tiem, bija viegli iztēloties tekstā iestrādātās emocijas, aprakstītie tēli ir spilgti, gandrīz vai gatavi jau paši lēkt laukā no lapaspusēm reālā dzīvē, kā talantīgā, ar raksturiņu apveltītā šuvēja no Nekādu ķep-ļep vai dzīvē pazudusī Marija no Mēness parhēlija. Vienīgais Virtuves dievs nākamajā rītā jau +/- bija piemirsts, bet varbūt vairāk pie vainas, ka lasīts nelielā nogurumā pirms gulētiešanas nekā pašam stāstam kas slikts. Kaut arī grāmatas stāstos skaitlisks pārsvars ir sievietēm, kādēļ Diptihs, kur sieva viltīgi uz bez liela skandāla un trokšņa notur vīru mājās, jau vien patika vairāk :D,  stāstu krājums ir iesākums visiem labu stāstu cienītājiem. Kā beidzamo, lai nesanāk, ka pieminēti visi stāsti, neatstājot vietu pārsteigumam, pieminēšu Apelsīnu un meiteni Ellu, kurai zupas šķiet ir pats briesmīgākais ēdiens un pieaugošo teikto reizēm uztver pārāk burtiski. Bet ko var darīt, ja neviens arī diži necenšas teikto izskaidrot bērnam saprotami. :)

Un noslēgumā nekādīgi nedrīkst piemirst izcili izdevušos grāmatas vāka un iekšlapu noformējumu. Prieks skatīties!

Roberto Bolanjo – 2666

18742983

Grāmatas apraksts no Goodreads/Synopsis from Goodreads:

Santateresa, mazpilsēta tālajā Meksikā pie ASV robežas, ir vieta, kurā kā mežonīgā, vilinošā atvarā saplūst ļaudis no visas pasaules griezdamies un rotēdami, uzpeldēdami un grimdami, brīžiem aizrijoties savos sapņos, vēlmēs un iedomās: trīs literatūrkritiķi no Eiropas te mēģina atrast noslēpumainu vācu rakstnieku, jo kāds sacījis, ka viņš manīts Santateresā, afroamerikāņu reportieris no Ņujorkas ieradies rakstīt par boksa maču, nezināms slepkava (vai slepkavas) jau gadiem ilgi pilsētiņā un tās apkaimē nogalina meitenes un jaunas sievietes, veca vārdotāja redz dīvainas zīmes, iemīlējies šerifs auž tīklus, lai notvertu slepkavu, politiķi nemana neko, klusi, bet klātesoši ir arī narkobaroni, un dzīve aumaļām virst pāri malām. Dienvidamerikāņu kaislības, kuru saknes meklējamas tālajā Eiropā, veido brīnišķīgu fonu bagātīgajam žanru mikslim: detektīvromāns, literatūras un politikas vēsture, mīla un dēkas, karš un citi trakuma paveidi; krāšņa, lieliska un sulīga valoda.

Izdevniecība/Publisher: Zvaigzne ABC

Kā tiku pie šīs grāmatas?/How I got this book?

Nopirku to Latvijas Grāmatu izstādē 2016!

Vērtējums/Rating: 4.75/5

Turpināt lasīt