Jason Shreier – Blood, Sweat and Pixels: The Triumphant, Turbulent Stories Behind How Video Games Are Made (Audio book)

34376766._SY475_

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperAudio

Manas pārdomas

Blood, Sweat and Pixels dod labu ievada ieskatu datorspēļu veidošanas pasaulē, kuras aizkulises un to kā tā saucamā desa jeb dator-spēle patiesībā tiek taisīta zina vien tas, kurš reāli darbojas šajā industrijā, kā jau jebkurā darba sfērā, un kuras darba augļus, kad tie nu jau (minēšu) lielākoties iznāk elektroniski, spēj vairāk vai mazāk pamatoti nokritizēt jebkurš. Kad reizēm pat pēc visu nogurdinošā darba, kas ielikts, gala rezultāts ne tuvu nav apmierinošs.

Grāmatā autors Jason Schreier apskata 10 dažādas spēles katrai no tām veltot savu nodaļu. Stāsts par to radīšanas procesu kā lielās korporācijās, tā mazos uzņēmumos vai pat viena indivīda veiksmes stāstā ir pasniegts gana interesanti, lai tas būtu interesanti arī tādām, kurš vai nu drusku šo to paspēlē pa retam, vai vispār nemaz. Toties, ja par to jau ir priekšzināšanas un gribas lasīt, ko padziļinātāku, tad šī grāmata tam nebūs domāta, ko loģiski domājot nevajadzētu no tās sagaidīt, sadalot aptuveni 300lpp uz desmit.

Lielākoties grāmatā iekļauti pozitīvi un veiksmīgi gadījumi un tikai viens ir tāds, kurā spēle nenonāk līdz pircējam un mirst vēl uz operācijas galda. Un arī tad ne pašu vainas dēļ, bet lielo priekšnieku un īpašnieku dēļ, kad vieni pārpērk otrus. Vien visos stāstos bez izņēmuma ir piemēri ar neveselīgu darba struktūru un ilgām, bieži vien neapmaksātām virsstundām, kad no darbiniekiem tas pat tiek sagaidīts kā pašsaprotama lieta, kad tiek izjusts spiediens no darba kolēģiem, ka nekas cits neatliek, ja vēlies saglabāt savu darbu.

Zemāk ielieku grāmatā apskatītās spēles, bet, kā jau minēju, stāsta maniere ir gana saistoša, lai kāda konkrēta spēles pieminēšana nebūtu vienīgais iemesls grāmatas lasīšanai.

Pillars of Eternity

Uncharted 4

Stardew Valley

Diablo III

Halo Wars

Dragon Age: Inquisition

Shovel Knight

Destiny

The Witcher 3

Star Wars 1313

Roberts T. Kijosaki un Šārona L. Lektere – Bagātais tētis, nabagais tētis (Rich Dad #1)

19234685

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 1.25/5

Manas pārdomas

Kā jau pēdējā svētdienas kopsavilkumā ieminējos, tad grāmatu ieteica un iedeva izlasīt radinieks, bet nepateicu, ka šis radinieks sācis aizrauties ar ‘’biznesu’’ Amway, solot ‘’finansiālu neatkarību’’, un, ka cītīgi darbojoties, varēsi iet pensijā pēc 40, ja vien sāksi tagad! Man jau uzreiz prātā iedžinkstas brīdinājuma zvaniņi par līdzību ar piramīdas shēmām u.c. Šeit labs rakts par to. Savā ziņā piekritu izlasīt aiz nosacīta slinkuma, negribot rupji un tieši pateikt ‘’Nē!’’ un neskaidrojot sīkāk kāpēc.

Bet nu pievērsīsimies pašai grāmatai, par kuru divos vārdos var teikt to pašu – pilnīgs sviests! Nekas vairāk par klikšķēsmu cienīga nosaukuma, lai piesaistītu uzmanību. Ja neskaita pāris labus padomus, piemēram, neaizņemties nevajadzīgi vai censties uzkrāt lietas, kuras nes ienākumus, nevis izdevumus, tad pārsvarā Kijosaki dod vispārīgus un nekonkrētus padomus, un vispārīgi piemin savus panākumus, kā nopircis šo vai to īpašumu un vēlāk par lielāku summu pārdevis, bez konkrētiem situāciju piemēriem un faktiem. Nemaz negribas iedziļināties sliktajos un pat bīstamos padomos, tāpēc to arī nedarīšu. Jau tā lieki notērēti mani lasītāja nervi.

Tas viss ar piebildi ik pa brīdim, ka ‘’man jau nauda nav svarīgi’’ vai ‘’es nelielos’’. Arī īpašības vārdu lietošana –bagātais un nabagais, un nevis personvārdu (kaut vai izdomātu), par to kaut kā neliecina. Nevar noliegt, ka naudai ir spēks, tā ietekmē dzīvi, politiku u.c., bet bagātībai var būt dažādas nozīmes, un ir skaidrs, ka lielākā mēraukla autoram ir $ un mīļākā krāsa zaļā. Kā arī pēc skopās personīgās informācijas, nešķiet, ka Kijosaki būtu audzis nezin kādā nabadzība vai cietis badu.

Tā tas viss tiek vairākkārt līdz riebumam atkārtots, pārfrāzēts un vēl visādi malts uz riņķi, lieki palielinot grāmatas apjomu. Labi, ka nebija bieza, bet lapaspušu skaits varēju būt vēl mazāks. Gandrīz vai radās sajūta, ka kāds būtu norādījis vēlamo apjomu, vārdu skaitu, pēc kā autors vadījies. Nepalīdz arī tas, ka kopš izdošanas pagājuši jau gandrīz 20 gadi.

Apzinos, ka gaumes un viedokļi var atšķirties, bet šoreiz tiešām iesaku mest šādam un līdzīgiem pašpalīdzības murgiem lielu līkumu. Šeit 2004.gada raksts par autora piekopto praksi.