Dace Vīgante – Ledus apelsīns

32311829

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Zvaigzne ABC

Vērtējums: 4/5

Manas pārdomas

Pēc daudzsološajām citu blogeru recenzijā, kā šeit un šeit, kā arī pēc lieliskās grāmatas atvēršanas šī gada Latvijas Grāmatu izstādē, nenoturējos un nopirku grāmatu, lai pārbaudītu pats, vai un kas tajā tik labs. Droši varu teikt, ka nenožēloju! Plus, tiku pie autores autogrāfa, kas nodrošina grāmatai ilgu palikšanu manos plauktos. :)

Kaut arī autore apgalvoja, ka viņai stāsts ir pabeigts/noslēgts, var piekrist izstādē izskanējušajai domai, ka pirmajam (gar)stāstam Ledus okeāns ir potenciāls apaugt ar vēl vairāk miesu un tapt par pilnvērtīgu, atsevišķu grāmatu, un man pat gribētos teikt, ka varētu atrasties vieta vairāk kā vienai, ar to domājot sēriju, kārtīgu vēsturisku sāgu. :) Pēc vecāku izvešanas uz Sibīriju, Māru ar četrus gadus vecāko brāli Kasparu praktiski uzaicināja Opis. Un tādēļ ir vēl jo vairāk dīvaini, jo nezini kas un kā būs, ko teikt, kad māte Irma atgriežas dzimtajā pusē. No abiem bērniem tikai Kasparam ir atmiņas par māti pirms izsūtīšanas, kas plaisu starp Irmu un Māru. Par labu nenāk arī fakts, ka Māra drusku par nopietnu ņēmusi Opja brāļa Oskara izteikumus.

Citreiz, lasot stāstu krājumus, pats garākais krājuma stāstu drošības pēc atstāts kā pats pēdējais, lai nenobaidītu lasītāju, kurš, iespējams, lasa konkrēto autoru pirmoreiz, kā tas bija man. Pēc tāda atklājēja dažs stāsts labā nozīmē beidzās dikti par ātru un gribējās vēl.

Krājumā kopumā ietverti 11 stāsti, un, lasot visus no tiem, bija viegli iztēloties tekstā iestrādātās emocijas, aprakstītie tēli ir spilgti, gandrīz vai gatavi jau paši lēkt laukā no lapaspusēm reālā dzīvē, kā talantīgā, ar raksturiņu apveltītā šuvēja no Nekādu ķep-ļep vai dzīvē pazudusī Marija no Mēness parhēlija. Vienīgais Virtuves dievs nākamajā rītā jau +/- bija piemirsts, bet varbūt vairāk pie vainas, ka lasīts nelielā nogurumā pirms gulētiešanas nekā pašam stāstam kas slikts. Kaut arī grāmatas stāstos skaitlisks pārsvars ir sievietēm, kādēļ Diptihs, kur sieva viltīgi uz bez liela skandāla un trokšņa notur vīru mājās, jau vien patika vairāk :D,  stāstu krājums ir iesākums visiem labu stāstu cienītājiem. Kā beidzamo, lai nesanāk, ka pieminēti visi stāsti, neatstājot vietu pārsteigumam, pieminēšu Apelsīnu un meiteni Ellu, kurai zupas šķiet ir pats briesmīgākais ēdiens un pieaugošo teikto reizēm uztver pārāk burtiski. Bet ko var darīt, ja neviens arī diži necenšas teikto izskaidrot bērnam saprotami. :)

Un noslēgumā nekādīgi nedrīkst piemirst izcili izdevušos grāmatas vāka un iekšlapu noformējumu. Prieks skatīties!

Pirmdienas teikums #140

32311829

Pirmdienas teikumā izceļu teikumu no tā, ko pašlaik lasu vai nesen esmu lasījis.

Opja brālis Oskars, kuru viņš pieņēmis dzīvot savā mājā kopā ar sievu, Mārai nopietnā balsī noskaita, ka grāmatās tikai muļķības sarakstītas, bet vienīgais prātīgais rakstnieks esot francūzis Anatols Franss, kurš deklarējot, ka tie, kas daudz lasa, dzīvo kā pa sapņiem un esot līdzīgi hašiša smēķētājiem un ka grāmatas vispār ir inde, kas pilda smadzenes un atrauj no reālās pasaules būšanām, kas, viņaprāt, ir darbs.

‘’Ledus okeāns’’

Dace Vīgante – Ledus apelsīns