Conn Iggulden – The Gates of Rome (Emperor #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

The Gates of Rome, neslēpjot, ka Emperor sērijas galvenais varonis būs Gajs Jūlijs Cēzars, un sākot stāstu no Gaja bērnības dienām, ir kā sagatave lielajiem dzīves notikumiem vēlāk. Slavas un spēka zenītam un visu zināmajam atentātam Romas senātā.

Blakus Gajam jau kopš bērnības ir viņa tuvākais draugs Marks (vien beigās atklājot vārdu Bruts, ar kuru iegājis vēsturē; šo vēstures faktu biju piemirsis), kura izcelsme un sociālais statuss nav aplaimojis, bet Gaja tēva Jūlija solījums uzaudzināt puiku un viņa draudzība ar Gaju nenoliedzami palīdz, lai vēlāk, kopā trenējoties izbijuša gladiotora/cīkstoņa Renius uzraudzībā, varētu izcīnīt vietu kādā no leģioniem un pierādīt savu varēšanu un prasmes atbildīgākiem armijas rangiem un amatiem.

Grāmatas viens no pamatsižetiem un kulminācijas punktiem, kad Gajs un Marks ir jau jauniešu vecumos, ir cīņa par kontroli Romā starp divim ģenerāļiem Lucius Cornelius Sulla un Gaius Marius, Gaja Jūlija mātes brālis. Par cik autors Conn Iggulden balstās uz reāliem vēstures notikumiem un personāžiem, tad varētu argumentēt, ka maitekļu vismaz pagaidām sērijas pirmajā grāmatā nevarētu būt, bet šajā rakstā iztikšu ar mājienu, ka sakāve vienam no diviem nebeidzas ar vienkāršu zaudējumu. Visa Roma un šavā ziņā arī visa impērija/republika izjūt uz savas ādas spēkošanos starp šiem diviem ģenerāļiem, kas daudziem simtu simtiem prasa pašu augstāko cenu. Var sākt just, kā Romas Republika maz pamazām pārtop par Romas Impēriju.

Grāmatas gaitā nevarēju neievērot, ka daži tēli diezgan pozitīvā nozīmē izmantoja karaļa statusa terminu. Cik līdz šim ir sanācis lasīt vai klausīties par Senās Romas vēsturi, tad karaļa statuss bija pats pēdējais, kādā gaismā kāds varu alkstošs būtu vēlējies lai citi viņa ranga vai vispārējā impērijas populācija viņu uzlūko. Karalis drīzāk būtu bijis kā lamuvārds un kaut kas nicināms, ne iekārojams.

Citādi, lielos vilcienos apzinoties vēstures notikumus, autora proza un sižeta ritms ir gana labs, ne sasteigts, ne lieki kāda brīdī izstiepts, veltot pienācīgu uzmanību Marka gaitām ārpus Romas, lai The Gates of Rome būtu izbaudāma un gribētos drīzumā sēriju turpināt.

T.W. Brown – Dead #1-12

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Kad tā pēkšņi un bez brīdinājuma mirušie augšāmceļas, bet ne, lai turpinātu iesākto dzīvi, bet gan, lai uzbruktu vēl dzīvajos esošajiem, ir skaidrs, ka nekas vairs nebūs tāpat, kā līdz šim. Kad rekordīsā laikā krīt jebkāda veida valsts pārvaldes un tikpat ātri par vienu no lielākajiem draudiem līdzās zombijiem kļūst dažs labs līdzcilvēks, kas izmanto izdevību norauties no ķēdes un vēl lielākā postā un nelaimē iegrūst kādu citu, lai pats sagrābtos vēl vairāk varas un varētu to žvadzināt pāri citiem, ir skaidrs, ka būs vajadzīgi spēcīgi labie tēli līderi, kas stāsies tādiem briesmoņiem pretim.

Pat tādiem turklāt kļūst personas, kā Stīvs Hobarts vai Kevins (‘’the geek’’), kuri atšķirībā no citiem piemēriem Dead sērijā izvēlās darīt labu un palīdzēt. Kas nebūt neklājas viegli, kad ir citi, kuri vēlas izmantot haosu un anarhiju savtīgiem nolūkiem. Bet par spīti grūtībām vispirms no zombiju puses un vēlāk no laikapstākļu un pienākošās ziemas puses (pārsteidzoši, ka netiek pieredzēta neviena viesuļvētra), it īpaši, ja atrodies teritorijā, kur ziema ir bagāta ar sniegu, gan Kevina, gan Stīva grupas mazpamazām no dažiem indivīdiem pieaug un izveidojas teju līdz pat mazu ciematu cienīgiem apmēriem. Katram ar mainīgiem panākumiem, par ko vienīgo majienu sniegšu, ka pat visi galvenie varoņi nav pasargāti no priekšlaicīgas nāves pirms sērijas beigām.

Pēc iniciālā šoka, kad vispirms vēl jānotic tādu staigājošo miroņu eksistencei, kā dēļ vien tiek zaudēti tūkstošu tūkstoši, jo tak pirmā reakcija uz kaut ko tādu, ir ka zombiji taču neeksistē, izdzīvojušie savācas, kā jau pieminēts savācas dažāda rakstura grupās un nosacītās koalīcijās. Viena grupa absorbē citu līdz brīdim, kad dažas grupas jau sāk atgādināt zudušo laiku mazpilsētas apmērus. Diemžēl jo tālākā pagātnē paliek zombiju apokalipses izcelšanās, jo izteiktāk pierādas, ka, lai kādi laiki nepienāktu, militāra rakstura konflikti bija, ir un būs starp cilvēku nometnēm, kas sērijai turpinotos un atklājoties, ka ir salīdzinoši gana liela cilvēku populācija, kuri pēc zombiju koduma vai skrāpējuma paši nepārtop par zombiju, bet kļūst par šīs slimības nēsātājiem. Kā rezultātā rodas gan tikai imūno grupas, gan tīri nezināmo grupas (līdz kādam kas neatgadās), kuras apņēmušās, lai tur vai kas, bet censties nogalināt līdz pēdējām indivīdam no pretējās grupas, un vien reta ir tāda saime, kurā gan imūnie, gan pārējie spēj sadzīvot.

Pamatā sērijas darbība notiek ASV, bet ar maziem fragmentiem autors nosacīti cenšas horizontu pavērt plašāku arīdzan uz pārējo pasauli. Nosacīti, jo vien uz brīdi ieskats tiek Ēģiptes teritorijā, kur kāds cenšas uzdoties par faraonu un atdzimušu seno dievu pārstāvi līdz mirklim, kad uzrodas kāds, kurš zina labāk un ierāda viņam patieso vietu, nevis akli pakļaujas. Ilgāk un biežāk autors paviesojas Lielbritānijā, kur izdzīvojušie saskaras ar līdzīgām problēmām kā ASV.

Interesants koncepts autoram sanācis attiecībā uz vēl bērnu vecumā pārvērstajiem par zombijiem. Kā viņu atšķirīgā smadzeņu darbības un attīstības saistītā fizioloģija vēl ļauj saglabāt niecīgas prāta spējas un atmiņas zibšņu fragmentus, kas radikāli izmaina viņu uzvedību, ļaujot pieņemt nosacītus lēmumus, izveidot slazdus un visādi citādi būt daudz bīstamākiem. Bēdīga ziņa sniedzama arī visiem kaķu mīļiem, jo kaķi šajā pasaulē nespēj kļūt par zombijiem, bet gan ir kā pārnēsātāji un pat ar vienu skrāpējienu var piespriest tev nāvessodu, kas loģiski viņus padara par ārkārtīgi nevēlamiem radījumiem. Par laimi, suņiem nav ticis tāds pats liktenis.

Diemžēl secinājums par sēriju, lai gan izklaidējoša, tad galu galā drusku pārāk izstiepta garumā, it īpaši tiekot līdz sērijas beigām, kad vairāk rodas, ka autoram vairs nav gribējies turpināt. Galvenajiem tēliem ir jau bērni, kāda mirušā līdera vietā stājušies citi tikpat godprātīgi un lieliski, bet tikpat labi sērija varētu būt bijusi kompaktāka ir lielākas pabeigtības sajūtu. Citādi arī tikpat labi sērija varētu turpināties vēl un vēl.

Frederick Forsyth – The Negotiator

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi

Manas pārdomas

Ne ASV, nedz PSRS ilgi vairs nevar atļauties un pavilkt bruņošanās sacensību tikpat lielā un vēl lielākā apjomā. Draudi ekonomikai gan pašu, gan globālajai un spiedošās vajadzības no citām jomām liek pieņemt smagus lēmumus, kā rezultātā starp ASV prezidentu John J. Cormack (izdomāts un ar viņa iniciatīvu) un PSRS CK ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu top Nantucket vienošanās, kuru abu parlamentiem vēl nāktos apstiprināt, par bruņošanās krasu samazināšanu abās pusēs.

Protams, visiem šāds negaidīts lēmums nebūt nav pa prātam. It īpaši, ja lieli līdzekļi un nākotnes ienākumi tieši saistīti ar valsts saistītiem pasūtījumiem militārajā jomā. Kā rezultātā starp pieciem biznesmeņiem ASV, kuri iesaistīti arīdzan vietējā naftas ieguvē Teksasā un cierē acīs uz Saūda Arābijas naftas laukiem, top konspirācijas vienošanās plāns darīt visu iespējamo, lai izjauktu Nantuketas vienošanos, un viens no veidiem būtu prezidenta Kormaka atkāpšanās no amata.

Ar šo tad grāmatā, turklāt vien ap simto lapaspusi iesaistās gūstekņu pārrunu eksperts Kvins, jo Anglijā (mācības universitātē) tiek nolaupīts prezidenta vienīgais dēls Saimons. Šajā aspketā gribas izteikt nelielu kritiku, jo 100lpp ir drusku par daudz, lai iepazīstinātu lasītāju ar spēles laukumu, ar grāmatas ļaundaru motivāciju viņu rīcībai. Turklāt prezidenta dēla nolaupīšanas fakts nenozīmē, ka uzreiz mainās stāsta dinamiskums. Tāpat kā nesen lasītajā The Fist of God, tā arī iekš The Negotiator var just autora veiktos pētījuma darbus par grāmatā minētajiem tematiem, kas lieki nogurdina un grib acīm likt drusku skriet pāri, it īpaši daudzajiem ASV un Lielbritānijas aģentu un citu augstu amatu pārstāvjiem, kuri tiek iesaistīt Saimona Kormaka meklēšanas darbos. Šīs divas autora pilna apjoma grāmatas tā vien liek domāt, ka autora lielākais talants slēpjas īsajos stāstos, kuros jācenšas būt krietni kompaktākam.

Ja vēl ļaundaru motivācija attiecībā uz tēriņu samazināšanu militārā jomā šķiet loģiska un saprotama, tad papildus minētās bažas, ka naftas ieguve pasaulē 30 gadu laikā apsīks (grāmata publicēta 1989,g) un arābi varēs kāpināt cenu, cik augstu gribas, gan šķita drusku lieki piekabināta. Vēl jo vairāk, jo grāmatas gaitā šis faktors un viedoklis tiek pieminēts vien pāris reizes tā starp citu. Tas vien parāda, ka, lai cik labu izpēti pirms grāmatas, autors neveiktu, tad no tā izrietošās prognozes nevienmēr būs tās precīzākās, tai skaitā attiecībā uz The Fist of God darbībā centrālo Persijas līča karu, vai nevienā ne otrā neparedzēto savienības sabrukumu.

Izlasīju, lasu, lasīšu #223 (12.09-02.10)

Izlasīju:

Cassandra Clare – Clockwork Angel (The Infernal Devices #1)

Michael Cordy – The Messiah Code

Frederick Forsyth – The Fist of God

Ken Follet – The Third Twin

Jessie Keane – Nameless (Ruby Darke #1)

Noklausījos:

Craig Alanson – Armageddon (Expeditionary Force #8)

J.S. Morin – Black Ocean: Mirth & Mayhem #1-8

Joel Shepherd – Kantovan Vault (The Spiral Wars #3)

Scott Baron – Space Assassins #1-5

Jason Anspach, Nick Cole – Retribution (Galaxy’s Edge #9)

Lasu:

Frederick Forsyth – The Negotiator

Klausos:

T.W. Brown – Dead #1-12

Lasīšu:

Conn Iggulden – The Gates of Rome (Emperor #1)

Klausīšos:

A.I. Nasser – The Sin #1-3

Scott Baron – Space Assassins #1-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Gadu simtiem Wampah Ghalian vampīru rase ir bijusi viena no spēcīgākajām, ja ne pati spēcīgākā maģijas spēju pielietošanas pratēju rase Visumā. Tā nu izveidojies, ka Vampeji nu pazīstami, kā paši labākie algotie slepkavas, kādus vien vari atrast, ja vēlies, lai darbiņš tiktu padarīts un iecerētais mērķis novākts no ceļa. Kā rezultātā tieši Vampeji ir tie, kuri lielā mērā ietekmē politiskos notikumus un planētu darbību viscaur Visumam.

Kādam acīmredzami šāds spēku samēru attiecības neiet pie sirds, it īpaši tādai gandrīz tikpat spēcīgai maģijas pielietotājiem, kā Vislas rasei ar pašiem ar savu izslavētu padomi Council of Twenty. Pirmie potenciālie pārmaiņu viļņi, baumu druskas par varbūtēju spēku samēru maiņu vislu vidūnāk ar viena no vampeju piecu algoto slepkavu Meistaru slepkavību, kas attiecīgi piespiež sērijas vienu no galvenajiem varoņiem vampeju meistaru Hozarku lūgt izgatavot vienu no spēcīgākajiem maģiskajiem zobeniem, kāds plašajā Visumā atrodams.

Parasti vampeji jebkuru uzdevumu izpilda vienatnē, bet tad sanāktu viens garš viena tēla izpētes ceļojums, kas varbūt nemaz nebūtu bijis tik slikti. Tā vieta autors Scott Baron lasītājam piedāvā dažādu gana krasi atšķirīgu varoņu bariņu, caur kuru prizmu izklāt savu iecerēto vīziju par algotiem slepkavām vampīriem ar maģijas spējām.

Pārsvarā sērijas pirmā grāmata, šīs sērijas gadījumā The Interstellar Slayer, ar visu jauno informāciju par autora jaunradīto pasauli un tās varoņiem spēj apburt lasītāju vairāk nekā turpinājumi. Diemžēl Space Assassins gadījumā pirmās grāmatas pēcgarsā, ja klausītos to tīri individuāli, ne visu sēriju vienā piegājienā, un konkrētāk tieši nsolēgums neiedvesmotu ķerties pie otrās grāmatas The Vespus Blade, pieminētā superspēcīgā maģiskā zobena.

Pat pašam Hozarkam ir gana liela skepse, cik labi izdosies sastrādāties ar kompanjoniem, kuri sērijas gaitā kļūst par labiem draugiem, ja līdz šim tik veiksmīgi un profesionāli izdevies darboties vienam. Tomēr vislas un viņu Council of Twenty iekšējie ķīviņi par varu, kuri to apjoma dēļ nenovēršami un pat ar nolūku izplūst un ietekmē citas (cit-)planētiešu rases, liek Hozarkam no sirds novērtēt tauties Demelza palīdzību, kura sākotnēji šķiet pat uzpiesta, kā arī sena drauga un pilota Uzabud, ar visu viņa augstprātīgo palīgu Laskar.

Ļoti viegli, kā alternatīvu, būtu iztēlojami dažādi galveno varoņu piedzīvojumi no planētas uz planētu, izpildot pasūtījumus. Bet tā vietā Space Assasins sēriju Skots Barons izvēlās izvērst vienā lielā konfrontācijā starp vislas varas maiņu, cīņu par to un Vampeju pārstāvjiem Hozarku un Demelzu.

Michael Cordy – The Messiah Code

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi Books

Manas pārdomas

Toms Kārters pēc mātes zaudēšanas cīņā ar vēzi galvas smadzenēs, apņēmās darīt visu, lai varētu palīdzēt pēc iespējas vairāk cilvēku ar līdzīgi smagām un pat vēl smagākām diagnozēm, pat tik tālu, lai tie kļūtu veseli. Tādēļ ilgs un smags bijis ceļš, lai kļūtu par pasaulē labāko ģenētiķi un arīdzan spējīgu ķirurgu. Vēl smagāks ceļš ir veikts kopā ar kolēģi Jasmine Washington, eksperte programmēšanā, lai pilnībā atkodētu cilvēka DNS genomu un varētu šo atklājumu un manipulācijas ar to sākt pielietot patoloģiju ārstēšanā.

Diemžēl šādi, tik strauji panākumi nenovēršami piesaista arī reliģisku fanātu uzmanību, kuru acīs Toms Kārters un viņa komanda iejaucas Dieva darbos, vēl vairāk, ka tie grib iegūt Dieva spēku un paši par tādiem kļūt. Tā nu pašā zenītā, pēc Nobela balvas iegūšanas medicīnā Tomu Kārteru skar pirmā traģēdija un par upuri algotas slepkavas uzbrukumā kļūst viņa mīļotā sieva (autosipjā atklājas smags galvas smadzeņu audzējs), kaut arī par mērķi bija viņš pats. Bet vien dažas nedēļas vēlāk, turklāt aiz paša vēlēšanās un par spīti kolēģes Džasmīnas iebildumiem, Toms izmanto pašu kompānijas izgudroto DNS sekvences izgudroto iekārtu, lai pārliecinātos, ka meitai Holly tuvākajā un tālākajā nākotnē nekas nedraud, lai nošokētu sevi ar līdzīgu diagnozi kā nu mirušajai sievai un mātei.

The Messiah Code acīmredzami ir reliģiskas dabas trilleris, lasītajām sižeta gaitā pašam ļaujot debatēt varoņu rīcības izvēļu pareizību – gan Toma, gan viņa pretinieku senas brālības Brotherhood, kura divu tūkstošu gadu garumā centusies atrast otru Mesiju. Paskatoties autora daiļrades biogrāfijā, vismaz tajā, kas atzīmēta Goodreads portālā, tad pēc nosaukumiem vismaz varētu nojaust un minēt, ka tā ir autora pamata tematika – DNS iekodētā informācija un kā tas atsaucas uz reliģiju un ticību vienam (kristiešu) Dievam.

Lai arī galvenais varonis grāmatas gaitā vairākkārt tiek kategorizēts kā ateists, tad viens no grāmatas plusiem noteikti piemināms, ka autors caur tēliem necenšas sprediķot un pārliecināt lasītāju ar savu reliģisko pārliecību gadījuma pēc, ja nu arī kāds neticīgais uzdrīkstējies lasīt viņa romānu. Tikmēr izdomātā brālība otrās Mesijas meklējumiem ir pavisam klasiska un nu jau stereotipiska slepenā organizācija kopš jaunās gadu uzskaites sākumiem, kas ne ar ko īpašu un unikālu neizceļas.

Frederick Forsyth – The Fist of God

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Corgi Books

Manas pārdomas

Pirmoreiz izdota 1994.gadā, vien aptuveni trīs gadus pēc Persijas līča kara, The Fist of God cenšas dramatizēt 35 valstu izveidotās koalīcijas uzvaru pār Irākas spēkiem, kad tā centās iebrukt un okupēt Kuveitu kā daļu no tās vēsturiskās teritorijas. Uzsvars pavisam droši liekams uz vārdu cenšas, jo vien brīžiem var just to pašu talantu, kuru manīju līdz šim vienīgajā viņa lasītajā grāmatā, stāstu krājumā The Veteran.

Nevar noliegt, ka autors Frederick Forsyth, ir veicis apjomīgus pētījumus par un ap tajā brīdī vēl neseno Līča karu. Diemžēl autors ir jutis vajadzību lielu daļu no tā iekļaut grāmatas prozā, līdz ar to tik daudzajās tehniskajās un vēsturiski akurātajās detaļās pazaudējots dramatisko daļu, kā rezultātā varoņu vārdiem grāmatā tikpāt kā mazākā nozīme. Tikpat labu varētu viņus apmainīt pret citiem.

Otrs vērā ņemams niķis autoram šajā grāmatā bija plašas pagātnes informācijas izklāsts pat par sekundāriem vai pat vēl maznozīmīgākiem tēliem, kas vēl vairāk izsit no jebkāda ritma, kad jau tāpat zināms lielā sižeta gala iznākums ar Irākas un Sadama Huseina sakāvi. Kopā ar iepriekšējo punktu nav grūti iztēloties, kā The Fist of God diemžēl cieš no uzpūsta apjoma kaites, bet ar visu to gala rezultāts nav nemaz tik nebaudāms, neciešanms.

Varu viegli iztēloties, kā īstenā tālaika recenzijā, raksts pamatā ir tieši par un ap Līča karu, kurā pati grāmata The Fist of God ir kā iegansts šim rakstam un tiek vien piekabināta pašās beigās. Gandrīz vai prasītos kādu līdzīgu kategoriju, kāds ir autofiction žanrs. Vienīgais, kas acīmredzami ir izdomāts no autora puses sakāpinātakai kulminācijai, ir bažas, ka Sadama Huseina rokās varētu būt nonākusi pašu izgatavota atombumba.

Manis lasītā grāmatas kopija nāk no grāmatu maiņas punka un konkrētāk bibliotēkas norakstīto grāmatu pulka. To pieminu, jo dažviet grāmatā kāds cits lasītājs ir veicis piezīmes ar pildspalvu nav acīmredzami piekritis paustajai idejai, ka Irākai un Sadamam Huseinam varētu būt bijuši pieejami masu iznīcināšanas ieroči. Pieļauju piezīmes veiktas pēc 2001.gada 11.septembra un vēl sekojoša ASV un sabiedroto iebrukuma Irākā.

Jessie Keane – Nameless (Ruby Darke #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Jau kopš bērnības dzīve Rūbijai Dreikai sagādājusi dažnedažādākās grūtības un izaicinājumus, kas raksturā vājāku personību sen būtu sagrāvusi neizteiksmīgā, klusā pelītē, lai tikai izvairītos tikt pamanīta. Būdama tumsnēja, ar diviem vecākiem brāļiem Čārliju un Džo, kuri ir pilnībā balti, tēvs ļoti labi apzinās, ka sieva veikusi sānsoli, bet, par cik pats ir ļoti reliģiozs un sieva/Rūbijas māte pēcdzemdību komplikāciju dēļ mirst, tad rezultātā arī tas tiek kārts pār Rūbiju pēcāk par jebkuru sīkāko neizdarību.

Nav nekāds brīnums, ka Rūbija meklē un alkst izrauties no mājām, kurās tēvs regulāri viņu fiziski un morāli ietekmē, vecākais brālis Čārlijs reizēm piepalīdz, bet Džo, lai arī neiesaistās, arī nekad nemēģina palīdzēt. Tā nu Rūbija atrod ceļu uz ‘’teātra namu’’ kur jaunas, skaistas sievietes dažādos vēsturiskos tērpos puskailas izklaidē pretējo dzimumu. Lai arī kolēģe Vi brīdina neiskatīties nevienā vīrietī, tad Rūbijai neiespējami šajā padomā ieklausīties, kad viņa sastop blondo Cornelius Bray. Pat vēlāka atzīšanās no Kornēlija puses, ka viņš ir precējies nepalīdz, tas tikai nozīmē, ka jāievēro vēl lielāka piesardzība, it īpaši, jo Kornēlijs pieder aristokrātu kārtai.

Diemžēl nekāda piesardzība nepasargā Rūbijai nokļūt stāvoklī, kas 1941.gadā, būdamai neprecētai un vēl jauktas rases, būtu kas neiedomājams. Tā teikt skandāls ģimenei, ja kas tāds atklātos, būtu nepārvarams. Kā jau izdomātā romānā, lai viss nebeigtos ar abortu kādā klusā kaktu kantorī, Kornēlija ģimenei tieši noderētu jaundzimušais, jo ar sievu nekādīgi nav sanācis tikt pie bērniņa, turklāt divas reizes tas spontāni zaudēts. Tā nu Rūbijas palikšana stāvoklī aizsāk galveno dramatisko sižetu, kas caurvij grāmatas notikumus vairāk nekā trīsdemit gadu garumā.

Nameless nav tikai un vienīgi par Rūbiju un viņas dzīvi, grāmata dod arī ieskatu Lielbritānijs kriminālajā pasaulē sākot jau ar pašas brāļiem, no kuriem galvenākais un agresīvākais ir Čārlijs, kurš, ar zobenu nocirzdams vietējās bandas līdera galvu, uzsāk savu noziedznieka karjeru. Tomēr, kā pierādīs laiks, tad Nameless ietvaros, lai cik augstās domās Čārijs nebūtu par sevi, varēs atrast bosus ar krietni veiksmīgāku karjeru.

Grūti bija neievērot, ka Nameless grāmatā tikpat kā nav pilnībā ‘’tīru’’ labo vīriešu tēlu. Acīmredzami sliktie kā Čārlijs vai Kornēlijs būtu viena lieta, bet arī citi vīrieši Rūbijas dzīve vairāk nekā sievietes tēli šajā grāmatā tiek iekrāsoti negatīvās iezīmēs, kas daļēji izskaidrojama, ja viņi pārstāv pieminēto kriminālo pasauli, bet tik un tā vienīgi labie un varbūt sakritības rezultātā anonīmie tēli ir bandu upuri.

Kā mazāks sīkums pie varētu piekasīties, būtu grāmatas vāka noformējums, kas gan fona, gan nosaukuma un autora vārda fonta ziņā dod mājienus kriminālromāna ziņā. Lai arī savā mērā kriminālpasaule spēlē lielu lomu Nameless notikumos, tad drusku jāpārslēdzas attiecībā uz to, kādas ekspētācijas vismaz man izraisīja grāmatas vāks.

Ken Follet – The Third Twin

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Pan Macmillan

Manas pārdomas

Steve Logan nemaz nezinādams, ka ir dvīnis (un patiesībā skaita ziņā pat vairāk), piekrīt piedalīties zinātnieces Jeannie Ferrami un JFU universitātes pētījumā par dvīņiem. Vizīte ne tikai pašam Stīvam nenoriet, kā plānots, jo kā gan vari iedomāties, ka tev pēkšņi paziņo par līdz šim nezināma dvīņubrāļa esksistenci, bet arī lielā sižeta kontekstā universitātes teritorijā tiek pastrādāts smags noziegums, izvarošana, kurā cieš Džīnijas asistente, kas vēlāk smagi atsauksies gan uz Džīnijas pētījumu, gan pētījuma objektu Stīvu.

Džīnija tieši arī pēta atsevišķi uzaugušus un audzinātus dvīņus, no kuriem viens veicis dzīves izvēles un nogājis uz kriminālnoziegumu takas, bet otrs ir godīgs un atbildīgs pilsonis. Džīnijai nezinot viņas fakultātes un pētījuma uzraugs/sponsors profesors Berrington Jones kopā ar jaunības draugiem un biznesa partneriem grasās pārdod  savas daļas Threeplex ģenētiskajā klīniku par $180 miljoniem un par visām varēm ir gatavi noslēpt savus agrīnos un industrijā līdz tam nepieredzētus eksperimentus, kas tagad rezultējušies Stīvā un viņa ‘’dvīņu’’ brāļos.

Spriedzes trilleris The Third Twin, ja nepiekasās dažiem sīkumiem, kas ļautu saīsināt sižetu un kopējo lapaspušu skaitu, ir pat ļoti baudāms un izklaidējošs. Viens no tiem sīkumiem, kas uzreiz nāk prātā, ir dzīves laikā iegūtas rētas, pašu izvēlēs uztaisīti tetovējumi vai pīrsingi, kas ļautu izslēgt viņus no izvarošanas aizdomās turamo loka. Lielākais iztēles lēciens no autora puses šajā ziņā bija viena ‘’dvīņa’’ matu krāsas maiņa, citādi visi uzauguši izskatā pilnīgi identiski.

No citām paredzamām un sagaidāmām lietām, it īpaši grāmatā, kas apspēlē tehnoloģiskajā ziņā attiecīgās dienas zinātnieku atklājumu izrāvienus ir citas tehnoloģijas, kas līdz šodienai (2022.gadam) ir tāla vēsture, kas jaunākam lasītājam būtu pat jāieguglē, lai saprastu, kas tas ir. Ja vēl disketes, kā informāciju pārnesi, pieļauju būtu vieglāk saprast, tad publiskās telefonu būdas vai vienkārši publiskie telefoni, kas vairs nav redzami mūsdienās, būtu jau cita lieta. Attiecīgi spriedzes un intrigas ziņā ir visai izdevīgi, ja katram tēlam nav kabatā savs mobilais, lai varētu momentā viens ar otru sazināties.

No citām Kena Foleta grāmatām līdz šim bija lasīti Zemes Pīlāri, kas pats par sevi ir cits žanrs un gluži nesalīdzināms ar The Third Twin, bet pagaidām pēc vien viņa trillera un pēc atmiņas par Zemes Pīlāriem Kenu Foletu novērtētu kā labāku trilleru, ne vēsturisko romānu autoru.