Mitchel Scanlon – Descent of Angels (The Horus Heresy #6)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Manas pārdomas

Descent of Angels nolīdz šim izlasītās The Horus Heresy sērijas ir unikāla ar to, ka tā tikpat kā nemaz nepieskarās Imperium of Man nodevēja Horusa liktenīgajai izvēlei. Tā vietā lasītājs no galvenā varoņa Zahariel El’Zurias perspektīvas var sekot līdzi viņa izaugsmei Caliban pasaules bruņinieku ordenī Order, kad vēl zināšanas par Zemi/Terra bija vien leģendu un mītu līmenī, un pēc Impērijas armijas uzrašanās. Kā tas ietekmē piecu gadu tūkstošu izolācijā izveidojušos kultūru, kā Impērija pieprasa uniformālu pievienošanos tai, bet bez dižas brīvprātīgas izvēles, jo pretējā gadījumā tu esi Impērijas ienaidnieks, lai varētu iekļaut piemērotos Caliban pasaules iedzīvotājus armijā.

Autors Mitchel Scanlon arīdzan neizraujas ar neizteiksmīgām milzu kaujas ainām, kurās mirst simtiem vai pat tūkstošiem anonīmu armijas tēlu, kas nav liela māksla un drīzāk pārspīlējot un atkārtojoties nodara lielāku skādi. Zaharielam ceļš Impērijas armijā nav jāmēro vienam. Iekļauts vienā leģionā zem pašu pārcilvēku primarch Lion El’Johnson (iemeslu viņa izcilībai uzzina pēc Impērijas uzrašanās) vadības, bet galvenokārt dziņas spēku izaugsmei kopš pašiem dod brālēns Nemiel (dažus gadus vecāks). Nemitīgā sāncensība un vēlēšanas vienam otru pārspēt ir palīdzējis gan abiem kļūt spēcīgākiem, gan tādēļ tikt ievērotiem no vadības un ģenerāļu puses. Bet ik pa brīdim tiek doti viegli mājieni, ka nākotnē Nemiela skaudība, jo Zahariels parasti gūst virsroku, var atspēlēties pat ļoti negatīvi, bet tas tā arī pagaidām paliek vien mājienu līmenī.

Tādā pašā līdzīgā manierē autors dod mājienus par primarha Lion El’Johnson tuvāko padoto Luther, kuru gluži kā attiecībās starp Zaharielu un Nemielu viņš var uzskatīt par brāli, bet kura varenums un izcilība aizēno jebkuru citu. Citā laikā Luteru varētu uzskatīt par diženāko kareivi kāds vien bijis/nācis no Caliban pasaules, bet nu Luteram jāsamierinās, ka nekas viņa paveiktais nespēs mēroties ar Lauvu El’Džonsonu.

Autors neko nesaka priekšā par Warhammer 40k globālo pasauli, par politisko un militāro uzbūvi, bet ar minimālām priekšzināšanām (varbūt pat bez), Descent of Angels ir pārmaiņas pēc pat ļoti interesanta grāmata The Horus Heresy sērijā. Impērija un ar to saistītā Horusa nodevība lielāko grāmatas daļu nav notikusi un arī beigās uz to nav likts tikpat kā nekāds uzsvars. Diemžēl papēt Goodreads minēto bibliogrāfiju situācija ir diezgan paknapa un šķiet nav tapusi neviena cita viņa grāmata šajā sērijā. Būtu ļoti interesanti turpināt sekot Zahariela turpmākajām gaitām. Protams, ja vien to godu nav uzņēmies kāds cits.

Larry Correia – Malcontents #1-2

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Neslavā kritušajam leitnantam Hugh Madigan ir uzdots no citkārt norakstāmiem rekrūšiem izveidot cienījamu Storm Knight bruņinieku vadu. Ir 606.gads pēc AR un, ja vien Cygnar karalistei nebūtu smags karš ar reliģiski motivētu un noskaņotu kaimiņvalsti un citiem barbariem, Madigans varētu turpināt savu dzīvi bāra tumsā līdz pat savas dzīves beigām. Tomēr ne visi kolēģi armijā ir tikpat entuziastiski par bruņinieku piesaisti zem Madigana vārda, par nepaklausību, kauslību un visādi citādi otras iespējas došanu par nederīgiem atzītiem bruņiniekiem.

Hjū Madiganam, lai arī ar nopelniem salīdzinoši bagāts, tad neslava no pēdējās kampaņas, kurā kā lojālists aizstāvēja nu jau gāztā karaļa Vinter IV troni, ir darījusi savu. Bet nu augstākstāvošajiem spiestā kārtā nākas atkal Madiganam piešķirt zināmu atbildīgu, bet ar cerību un domu, ka viņa bruņinieku grupu labāk turēt rezervē, lai tie neapkaunotu ‘’kārtīgus bruņiniekus.’’

Papildus tam Madiganam par uzraugu tiek norīkots vēl tik nesen no skolas sola nokāpis burta kalps vārdā Kelvan Cleasby, kurš jau no pirmajiem mirkļiem nekautrējas piekasīties jebkuram sīkākajam likuma vai bruņinieku kodeksa pārkāpumam, pat ja tas ticis darīts Madigana aprūpē norīkoto bruņinieku labā, jo armijas vadība ar nolūku viņiem piešķirt to, ko citi izmestu atkritumos. Tā teikt nederīgiem bruņiniekiem, nederīga tehnika.

Pati Malcontents pasaule ir interesants viduslaiku fantāzijas sajaukums ar modernu tehnoloģiju kā roboti (fiziskam darbam vai karam būvēti) vai pašu Storm Knights bruņu un ieroču advancētību. Lai arī logo uz grāmatas vāka diezgan mazs, tad ar nelielu pameklēšanu tapa skaidrs, ka grāmata un daudz dažādu citu autoru sērijas šajā pasaulē balstītas uz galda spēles Warmachine konceptu. Savā veidā tipisks piedzīvojums bez dziļākas pamatotības bāzes, it īpaši Malcontents duoloģijas pirmajā Into the Storm grāmatā.

Labākus vārdus gan var teikt par turpinājumu Into the Wild, kad jau iepazīts autora Larry Correia izveidotais, spēles noteikumi un varoņi, no kuriem šajā grāmatā galvenais vārds tiek dots Kelvanam Klīsbijam. Viņš vairs nav tas pats naivais censonis, salasījies varoņu teikas, kādam būtu jābūt īstenam bruņieniekam. Dzīvā pieredze kaujas laukā ir norūdījusi puisi pat tikt tālu, kas ļauj pašam kļūt par līderi citiem bruņiniekiem.

Into the Wild piedzīvojums saistās ar šķietam vienkāršu uzdevumu apsargāt arheologu komandu ekspedīcijas laikā, bet āķis tajā, ka ekspedīcija noris vien vēl nesen apgūtā teritorijā, kuru apdzīvo mežonīgas ciltis ar senām tradīcijām un maģijas praksi, kuras līdz galam nav atzinušas Cyngar karalistes autoritāti.

Norit nemitīgā cīņā starp arheologu ekspedīcijas vadītāja alkām pēc grandioza atklājuma un starp Klīsbija rūpēm par savu bruņinieku un visu pārējo dzīvībām. Likmes nepareiza vai laikus nepieņemta lēmuma dēļ ir augstas un neatgriezeniskas.

Conn Iggulden – Emperor #4-5

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Jūlijs Cēzars atkal atgriežas Romā, bet tās diktators Pompejs bija pavēlējis viņam to darīt vienam, ne kopā ar viņa leģioniem. Protams, Cēzars nav muļķis un saprot, ka pēc Krasa nāves viņš ir vienīgais, kurš šobrīd varētu stāties Pompejam ceļā pēc neierobežotas varas. Senāts it kā skaitās vajadzīgs, bet jau tagad vairāk ir abu vīru prātu nostūros, un tā abi un to leģioni krusto ieročus līdz tikai viens no viņiem paliks dzīvajos. Tomēr par šokējošāku un lielāku pavērsienu nosaucama Bruta nodevība un pāriešana pretinieka nometnē, jo redz viņam nav kremt un nepatīk kā Cēzars attalgo citus, piemēram, Marku Antoniju, uzskatot, ka viņš kā tuvākais draugs pārāk bieži tiek pieņemts kā pašsaprotams.

Labākas stratēģijas vārdā vispirms Pompejs nevis bēg uz Grieķijas provincēm, bet dodas tur ar nolūku savā vārdā pret Romas nodevēju pulcēt tur nomitinātos leģionus, kuriem nav bijusi saskarsme ar Cēzaru un viņa panākumi Gallijā ir vien no citu mutēm klausītas ziņas. Tomēr vecums šķiet darījis savu un vairākkārt Pompejs neieklausās savos virsniekos izmantot Cēzara pieļautās kļūdas, lai viņu pieveiktu. Tā vietā teju visu interpretējot, kā ģeniālā Cēzara meistarstiķa plānu, kā viņu Pompeju sakaut.

The Gods Of War turpina ik pa brīdim dot mājienus par tuvojošamies Cēzara pēkšņo dzīves galu. Diemžēl šajā dramatizētajā versijā tās galvenais ļaundaris Bruts sevi jo biežāk parāda negatīvā gaismā. Lai arī publiski pauž, ka viņam rūp Romas kā republikas nākotne, tad jāšaubās, vai viņš vēlāk piekristu piedalīties Cēzara noslepkavošanas konspirācijā, ja vien viņa ego būtu pietiekami paglaudīts un apbalvots.

Grāmatas otrā daļa Cēzaru ved uz (Seno) Ēģipti, kur neviļus Kleopatras apburts viņš iesaistās karaļnama intrigās, palīdzot Kleopatrai atgūt troni no viņas brāļa Ptolemaja un viņa reģentiem. Panākumi un bagātības, ko Cēzars Romai guvis vien audzē un audzē viņa apetīti. Kāre pēc arvien lielākas varas kā aug tā aug un šādi laikam autors cenšas parādīt, ka gluži bez pamata Bruta bažas nav bijušas, jo atgriežoties no Ēģiptes Cēzars, kad Pompejs ir pagātne un tuvumā neredz neviena cita līdzvērtīga konkurenta, jau sāk sapņot par imperatora statusu. Un nebūtu jau arī tā, ka neatrastos daudzi, kuri labprāt redzētu viņu krītam, lai paši varētu ieņemt radīto varas vakuumu.

Noslēdzoši gribas vēl pieminēt, ka The Gods of War ietvaros vairāk kā iepriekš acīs krita autora izvēle pozitīvi izmantot karaļa, karalienes karaliskos titulus, kas vismaz manis lasītajās vēstures grāmatās ir bijuši drīzāk nopelti zemāk par zemu.

***

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: HarperCollins

Manas pārdomas

Bruta un viņa līdzgaitnieku, nosaukuši sevi par ‘’Liberatores’’, sapnis, ka tirāna un imperatora titula kārā Jūlija Cēzara noslepkavošana atbrīvos Romu un ļaus Republikai atkal uzplaukt nepiepildās pat ne tuvu iecerētajam. Kaut arī senātā viņiem izdodas panākt amnestijas balsojumu par pastrādāto, nepaiet ilgs laiks līdz viņi ir spiesti bēgt uz visām Romas impērijas pusēm.

Galvenokārt tam par iemeslu ir Jūlija testamentā par dēlu adoptētais Oktaviāns, kurš turklāt vēl izlemj oficiāli nomainīt vārdu uz to pašu Gaju Jūliju Cēzaru. Iespējams vārdā ir daļa maģijas, bet noteikti arī pašā Oktaviānā ir līdzīgas līdera dotības, kā viņā radiniekā Jūlijā Cēzarā. Nav vairs viņs kaut kāds tur nepaklausīgs puišelis, kurš jāparmāca par nieku un štruntu zagšanu, vai kuram bija jāuzmanās no nokļūšanas vietējo huligānu rokās. Arī bez jaunā vārdā iepriekš Jūlija Cēzara vadītie leģioni būtu viņam sekojuši, lai varētu realizēt nu kāroto atriebību.

Sākums gan nav nebūt tik gluds un nepārprotams, it īpaši, ja vēl daudziem senatoriem, kuri vainīgi slepkavības konspirācijā, ir vēl kāda daļa varas. Pat Oktaviāna leģionu ienākšana Romā nepanāk vismaz daļu no jaunā censoņa gaidītā. Drīzāk tiek panākts pat pretējais, kad tik atklātas varas demonstrēšana noskaņo pret Oktaviānu pat tos, kuri simpatizē galvenajam mērķim atriebt Jūlija Cēzara slepkavību.

Jāpiebilst, ka Oktaviāns šajā mērķī nav bez atbalsta, un par galveno, kurš pat komandē ievērojamu leģionu skaitu, ir Marks Antonijs. Arī viņa politiskās un militārās karjeras līkloči ir ar mainīgu favorīta vai ienaidnieka statusu Romas senāta acīs, bet atšķirībā no stipri karstasinīgākā Oktaviāna, Marku Antoniju piezemē gan paša vecuma piesardzība, gan gadu gaitā gūtā pieredze. Abu alianse ir gana saspīlēta un vien kopējie ienaidnieki abus kopīgam mērķim.

Starp mazāk nozīmīgiem tēliem izceļami Oktaviānā Grieķijā atrastie draugi Maecenas un Agrippa. Katrs ar savām zināšanām un prasmēm, bez kurām būtu jāšaubās, vai Oktaviāna uzsāktais karš pret Liberatores būtu tikpat veiksmīgs, ja viņu atbalsta iztrūktu.

The Blood of Gods kā vēsturisks romāns, kas dramatizē notikumus no reāli notikušas un labi zināmas Senās Romas vēstures, visvarīgākais, protams, ir izpildījums, jo pamatoties uz iemeslu, ka tā taču notika, būtu putnubiedēkļa arguments pret kritiku. Lai arī vietām jūtams neliels stīvums vai teatrālisms, kas gan vairāk izteikts iepriekšējā The Gods of War grāmatā. Tad cīņu ainas starp armijām, ja tā padomā, tūkstošiem mirušo dažu indivīdu konflikta dēļ, un Oktaviāna dinamiskais tēls, palīdz to šajā grāmatā novērst.

James Grady – Mad Dogs

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Forge

Manas pārdomas

Kad slepenā CIA trakonamā tiek nogalināts psihoterapeits, bet pieci ieslodzītie labi apzinās, ka neviens no viņiem to nav pastrādājis, ir vien divas rīcības izvēles. Vai nu palikt un visticamākajā kārtā uzņemties vainu par pastrādāto, kas zina, kādu sodu viņiiem izdomātu, vai arī bēgt un censties pašiem noskaidrot patiesību. Tā aizsākas piecu ne līdz galam realitātē eksistējošu personāžu piedzīvojums Mad Dogs grāmatas ietvaros.

Kompāniju sastāda Russell, Zane, Eric, Haley un grupas līderis Viktors. Katram ir savs stāsts un iemesls, kas licis zaudēt saprātu un nonākt situācijā, kurā vajadzīga 24/7 aprūpe un zāļu kokteilis, kurus nevar izlaist brīvē, lai gadījumā viņi neizpaustu kādu valsts noslēpumu. Starp tagadnes ainām un grupas cīņu pret laiku, lai noskaidrotu, kas īsti noticis, jo zāļu pieejamība neeksistē un pienāks brīdis, kad neviens no piecinieka nespēs sevi pat nedaudz kontrolēt un saprast realitāti, katram tiek dots savs stāsta fragments, kas parāda katalizatora epizodi un misiju, kas kalpojis par iemeslu veselā saprāta zaudēšanai. Dažam tas ir noticis salīdzinoši nesen šajā gadsimtā, dažam drusku pasenāk Vjetnamas kara ietvaros. Viens ir bijis ilgstošs aģents slepenajā pasaulē, bet cits vairāk bijis vien kā bandinieks, kas iegrūsts nelegālajā ļaundaru pasaulē, lai iegūtu aģentūrai noderīgu informāciju, bet kā personība tai nav interesējusi, bet psiholoģiskā trauma likusi nonāk speciālā slimnīcā.

Stāsta manieres izklāsts varbūt pavisam loģiski diezgan bieži ir haotisks un nedaudz nesakarīgs, ko varētu arī sagaidīt un saprast, ja notikumi tiek izklāstīti no galvenā varoņa Viktora puses, kurš, kā jau minēts, ir viens no ‘’trakajiem’’. Diemžēl autoram neizdodas pārliecinoši ieviest dramatisma momentu, saprotami ar grāmatas pirmajām nodaļām likt saprast, kāpēc šī viena psihoterapeita slepkavība būtu tik svarīga, lai riskētu par grēkāžiem pataisīt piecus trakos, nevis atrastu vieglāku un drošāku risinājumu slepkavībai citos apstākļos un lokācijā.

Nebūt nevar teikt, ka Mad Dogs būtu galīgi nelasāma vai citādi neinteresanta, bet tās īpatnējībai ir jāsagatavojas. Labi saskatāma ir autora ideja par slepkavības norises vietu un pirmajiem aizdomās turamajiem, bet tālakais izpildījums liek vēlēties, ko drusku vairāk. Ir viegli iztēloties, ka izcelsme grāmatai bijusi labā īsajā stāstā (vien minu, neesmu meklējis, vai tā ir).

Helena Marchmont – Bunburry #1-9

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Pēc saderinātās zaudēšanas autoavārijā, turklāt vēl īsi pēc liela strīda (kas zin, varbūt izjuktu attiecības), Alfijam Makalisteram ir nepieciešams izrauties no Londonas drūzmas, pābūt prom no lokācijām, kas saistās ar tik daudzām emocijām. Tādēļ negaidītais mantojums, kurā mātes māsa Augusta viņam atstājusi māju nelielā angļu ciematā, nāk kā saukts. Vien Alfijs nekad dzīvē nebūtu varējis iedomāties, kādos nedarbos un cik bieži nāksies iekulties.

Finansiālajā ziņā Alfijam nav galva jālauza un jāuztracas par rēķinu apmaksu. Nesen pārdevis par lielu summu start-up uzņēmumu, viņš var ļauties kādai nodarbei vien sirds kāro, un tā vien šķiet, ka kopā ar tantes Augstas kaimiņienēm Lizu un Mārdžu tā būs okšķerēšana un amietierdetektīvu būšana.

Kā jau ierasts Cozy mistēriju subžanrā, tad upuris parasti ir nejauks personāžs, kas aiz mantkārības, naudas kāres vai citu sliktu īpašību kopumā pats tā teikt vien uzprasījies uz nogalināšanu. Bet slepkavība ir un paliek slepkavība, un tā ir jāatrisina. Grūti spriest vai Bunburry ciematam ir paveicies ar Alfija uzrašanos, jo bez viņa un kaimiņienu līdzdalības stipri jāšaubās, vai visas slepkavības sanāktu atrisināt, cik bieži galvenais policists aiz slinkuma un fantāzijas bagātas notikumu scenārija spekulēšanas būtu apsūdzēts kāds nevainīgs. Tā lūk pašam Aflijam kā sākotnēji vēl svešiniekam no galvaspilsētas jāuzmanās nenonākt likuma nepareizajā pusē.

Bet varbūt Alfija uzrašanas līdz tam šķietami idilliskajā ciematā un tās apkaimē ir drīzāk kā lāsts, jo vismaz pirmajās deviņās sērijas grāmatās reti kas liecina par tik plaukstošu slepkavošanas industriju. Kaut arī jāpiezīmē, ka nereti slepkavības līdz šim ir emociju uzplūdā un bez iepriekšēja nodoma, piemēram, pagrūžot vai kā citādi tikai nešpetni izāzēt gribot, kā pienācīgu atriebību par nodarīto, kas negaidīti aiziet drusku tālāk, kā domāts.

Ņemot vērā, cik īsa ir katra individuālā grāmata, kuras pat tiek sauktas par epizodēm, vislabākās šķita tās, kurās slepkavība norit jau pašā grāmatas sākumā, lai Alfijam un viņa partnerēm ir gana laika okšķerēt un atklāt vainīgo. Citādi tajās, kur vairāk fokuss ir uz paša Alfija iejušanos Bunburry ciematā, tikšanu pār līgavas autoavārijas emocionālajai traumai un jaunu attiecību varbūtībai ar kādu turpat ciematā, pati slepkavība un tās atrisinājums liekas drusku saisteigts.

Citādi nekas neliecina par ko sliktu, lai vēlāk March Mystery Madness ietvaros sēriju neturpinātu.

Carin Gerhardsen – The Last Lullaby (Hammarbyserien #3)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Penguin Books

Manas pārdomas

Imigrante no Filipīnām un viņas divi Zviedrijā dzimušie bērni, vien divus un četrus gadus veci, tiek atrasti kopā nežēlīgi noslepkavoti. No nozieguma vietas ir skaidrs, ka māte nogalināta pirmā un bērni tajā brīdī bijuši aizmiguši, izslēdzot varbūtību, ka viņi būtu notikušā liecinieki, pēc kā var secināt, ka uzbrukums bijis ļoti personīgi motivēts. Turklāt pastrādāts aukstasinīgi bez lieka satraukuma.

Kurš gan tā bez emocijām un sirdsapziņas pārdzīvojumiem varētu ne tik vien nogalināt, bet atņemt dzīvību vēl tik maziem bērniem? Šādu un tam līdzīgus jautājumus nākas uzdot detektīvam Konijam Sjobergam, viņa kolēģiem Petrai Vestmanai un Džamalam Hamadam, kā arī citiem izmeklēšanā iesaistītajiem. Un ja liekas, ka jau tā detektīviem būtu par maz ko darīt, nākas uztraukties par kolēģi vārdā Ēriks Eriksons, kurš tā vien šķiet pazudis bez vēsts.

Attiecībā uz pazudušo kolēģi, Konijam nākas apjaust un aizdomāties, cik gan maz par šo vai citiem kolēģiem ārpus darba ietvariem viņš zina. Cik labi vai slikti pazīstama persona, ar kuru Ērika gadījumā kopā nostrādāti vairāk nekā desmit gadu. Cik ļoti pašam ir interesējis ieskatīties tālāk aiz pirmā iespaida, uzzināt ko vairāk, pat ja kolēģis savu iemeslu dēļ ir izvairīgāks no personīgiem jautājumiem, savrupāks un citādi šķietami savādāks. Uzzinot traģisko pagātni, kas nenovēršami izmainījusi Ērika uzvedību un dzīvi, Konijam un citiem kolēģiem nākas daudz pārdomāt arīdzan pašiem par sevi.

Viens no sociālajiem un psiholoģiskajiem tematiem/jautājumiem The Last Lullaby ietvaros tiek izvirzīta vainas apziņa gan par paša pastrādāto, gan netiešā veidā, ko esi varbūt pat aiz neuzmanības vai bezdarbības pieļāvis. Kā tas reizēm sagrauž tevi no iekšienes, nemaz neprasot kādu ārēju sodu vai nosodījumu no citu puses.

Tāpat autors turpina ieskatu detektīvu personīgajās dzīvēs ārpus darba. Konija gadījumā viņš uzzina krietni vairāk par savu bērnību un paša pagātnē notikušu traģēdīju, ko mazā vecumā dēļ (3g.v.) ir līdz šim aizmirsis. Ko vecāki bērna pasargāšanas nolūkos līdz šim noklusējuši. Petra joprojām cīnās pret vīriešu pasauli policijā un tās reizēm postošo ietekmi, kuru kolēģis Džamals cenšas izmainīt un būt viens no labajiem piemēriem, neskatoties uz ofisā sēdošo priekšniecību.

Nonākot pie sērijas pēdējās grāmatas, var teikt, ka būšu iepazinis un pieradis pie autora stila, un šī no pirmajām trim šķita vislabākā.

Brandon Sanderson – Skyward (Skyward #1)

Links uz grāmatas Goodreads lapu

Izdevniecība: Gollancz

Manas pārdomas

Cik ilgi Spensa sevi spēj atcerēties, tik ilgi viņa ir gribējusi kļūt par piloti un būt tā varone, kas sakauj nīstos Krell citplanētiešus, kuri ir par iemeslu, kāpēc saujiņa cilvēces jau trešo paaudzi ir iestrēguši uz Detritus planētas un par spīti pieejamām tehnoloģijām, netiek no tās prom.

Papildus motivātors tiekties uz debesīm un zvaigznēm ir sapnis attaisnot tēva neslavu, kuru viņš ieguva pēdējā lielajā kaujā (viens no kritušajiem tajā). Tagad, ja kāds tiek saukts par gļēvuli, tad pirmā persona, par kuru visi iedomājas ir Spensas tēvs. Visiem šajā grāmatā ir arīdzan drusku greiza domāšana par gļēvulības konceptu, kas pilotu ziņā tiek domāts, kā katapultēšanās no lidmašīnas/iznīcinātājā, kurš nenovēršami avarē. Tā vietā, lai droši paglābtu savu dzīvību, daudzi tagad riskē cenšoties avārijas situācijā droši piezemēties, kas biežāk beidzas neveiksmīgi.

Pati planēta, uz kuras Spensa un viņas tautieši dzīvo, uz kuras viņu senči reiz bēgot no Krell paši piezemējušies, nav ne mazāk interesanta. To kā gredzeni apjož iespaidīgas tehnoloģiju gruvešu paliekas, kurām, zaudējot orbītu, tās krīt uz zemes, kas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc ir iespējams cīnīties pret Krell un sapņot atgriezties Visuma ‘’debesīs’’.

Lai arī autors Brendons Sandersons dod ieskatu Spensas senču nokļūšanā uz Detritus planētas, tad gruvešu ‘’gredzenu’’ rašanās iemesls tiek paturēts noslēpumā. Bet intriģējošāks un uzmanības centrā ir ne vien galvenās varones gaitas pilotskolā, bet arī jaunietes negaidītais atradums – ar mākslīgo intelektu apveltīts iznīcinātājs, tehnoloģiski krietni attīstītāks nekā tie, kuri pārvaldei DDF (Defiant Defense Force) pieejami.

Spensas izaugsmes stāsts no sapņiem un drusku naivuma pilna jaunā cilvēka ir pilns ar šķēršļiem un izaicinājumiem. Katru dienu nākas cīnīties ar tēva nepamatoto neslavu un tās mesto ēnu viņas virzienā. Daudzi ir gatavi uzreiz ar to pašu krāsu aplaistīt un apsaukt viņu kā gļēvuli, minēt to kā par galveno iemeslu, kāpēc neļaut viņai pabeigt pilota apmācību, kur nu vēl apdraudēt tautiešu un kolēģu dzīvības cīņā pret Krell. Par laimi, Spensai ir arīdzan tuvs draugs Rodge, sākotnēji arī iestājas pilotskolā, bet vēlāk saprot savu īsto aicinājumu, bez kura atbalsta Spensai būtu krietni grūtāk.

Tikmēr Spensas atrastais iznīcīnātājs vārdā M-bot pats par sevi liek uzdot dažnedažādus jautājumus. Pateicoties tam pieejamām tehnoloģiskajām iespējām M-bots ir spējis sevi nomaskēt vairāk nekā 170 gadus, tātad krietni pirms Spensas vecvecāku un senču ‘’nolaišanās’’ uz Detritus. Tas protams būtu pārāk vienkārši, ja M-bots tā uzreiz visu varētu izstāstīt par sevi un saviem kādreizējiem radītājiem. Tā vietā ‘’cietais disks’’ un būtiska daļa uz tā saglabātās atmiņas ir zaudētas, un vien sarunu ceļā pa kripatai kaut kas top skaidrāks, bet arī ne diži daudz.

Skyward ietvaros Spensas personīgā cīņā par atzinību un tēva godu apvienojumā ar lielāko cīņu pret Krell, kuri kā cietuma sargi neļauj uz Detritus esošajiem cilvēkiem pamest planētu, izveido intriģējošu stāstu, par kuru ir interese uzzināt, kas notiks tālāk. Zinot autoru, par to pat nevajadzētu būt šaubām, ka viņam sanāktu ieslīgt klasiskās Young Adult žanra kļūdās.

Izlasīju, lasu, lasīšu #232 (06.02-19.02)

Izlasīju:

Ken Follet – Whiteout

Carin Gerhardsen – Cinderella Girl (Hammarbyserien #2)

Markus Zusak – Bridge of Clay

Noklausījos:

Drew Hayes – 5-Minute Sherlock #1-2

Karen Rose – Have You Seen Her? (Romantic Suspense #2)

Rhett C. Bruno – Children of Titan #0.5-5

Lasu:

Brandon Sanderson – Skyward (Skyward #1)

Carin Gerhardsen – The Last Lullaby (Hammarbyserien #3)

Klausos:

Helena Marchmont – Bunburry #1-9

Lasīšu:

Conn Iggulden – The Gods of War (Emperor #4)

Conn Iggulden – The Blood of Gods (Emperor #5)

James Grady – Mad Dogs

Klausīšos:

Larry Correia – Malcontents #1-2

Rhett C. Bruno – Children of Titan #0.5-5

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Kad kļūst zināms, ka Zemei tuvojas ievērojama izmēra asteroīds vairums krīt izmisumā un nepiedāvā nekādu risinājuma plāna. Vien zinātniekam, miljardierim Darien Trass ir vīzija pārcelt niecīgu daļu (3 000) populācijas uz citu planētu, lai gadījumā, ja asteroīds izraisītu civilizācijas galu uz Zemes, cilvēce kā tāda neizmirtu. Izvēlētais galamērķis – Saturna pavadonis Titāns.

Ir pagājuši teju 300 gadi kopš asteroīda trieciena, kas nu tiek atzīmēta kā M diena. Uz Zemes tie ir kļuvuši par oficiāliem svētkiem un iemeslu gada vērienīgākajām ballītēm, bet to pašu nevar teikt par situāciju uz Titāna. Tam par iemeslu ir atkalsastapšanās pirms 80 gadiem starp Zemes un Titāna populāciju un zemiešu jaunatvestās slimības, no kurām titāniešu imūnsistēmas bija paspējušas atrast. Plaša mēroga pandēmija un karantīnu zonas, zemiešu atvestā monetārā kredītu sistēma, kura jaunajiem Titāna kolonistiem toreiz nebija vajadzīga un netika arīdzan vēlāk ieviesta, un vispār nicinoša attieksme nenovēršami uzliek laika degli (šajā gadījumā 80gadi) līdz kaut kam agrāk vai vēlāk būtu jānotiek.

Līdz šim brīdim dažādas sacelšanās mēģinājumi vai centieni panākt cilvēcīgākus apstākļus vienmēr tikuši apspiesti no korporāciju puses ar tādu kā algotņu saukti par collector palīdzību. Jaunākie, kas cenšas izraisīt nevajadzīgu troksni un vispār zaudējumus lielākajai esošajai korporācija Pervenio Corp ir Children of Titan, kuru pirmais lielais solis terora akts uz Zemes tieši M dienā, nevar palikt bez atbildes.

Tā nu uz notikumu skatuves kāpj collector Malcolm Graves. Algotnis ar vislielāko stāžu (gandrīz 30 gadi) starp saviem amata brāļiem. Profesijā, kas parasti neļauj sagaidīt pensionēšanās cienīgu vecumu un biežāk dzīves galu prasa kāda uzdevuma laikā, Malkolms ir retums, ja ne unikalitāte. Tieši tāpēs Pervenio Corp izvēlas Malkolmu, kuram uzticēt apspiest Titāna Bērnus. Uzdevumam gan ir neliels āķis, Malkolkam uzticēts ne gluži pieskatīt, bet strādāt kopā ar īpašas, slepenas programmas labāko kandidātu kā partneriem. Partnera vārds ir Zhaff un, lai arī viņu zināmā mērā varētu saukt par superkaravīru, tad tomēr Žafs ir superkaravīrs bez jebkādām sociālu attiecību iemaņām un cilvēkprasmēm. Visi viņa uztrenētie talanti būtu kaķim/sunim zem astes bez kāda ar operatīvu un lielu darba pieredzi.

Tikmēr nemiernieku, brīvības cīnītāju, teroristu pusē par tās līderi tiek pataisīts jauns puisis vārdā Kale Drayton. Pataisīts, jo visu dzīvi līdz liktenīgajam momentam Keils dzīvojis kā parastais (apspiestais) strādnieks, kuram saprotami sajūsmu neizraisa zemiešu kolonistu un imigrantu attieksme pret titāniešiem. Gala mērķis, viņus lēnā garā iznīdēt ar slimībām, nepiedāvājot pienācīgas zāles, un asimilāciju nav nekāds noslēpums. Bet pēkšņais paziņojums, ka Keils ir diženā Dariana Trasa viens no pēctečiem no Titāna Bērnu puses un konkrētāk mātes māsas Rinas, gan ir lielākais pārsteigums Keila salīdzinoši vēl īsajā dzīvē. Sākotnējie brīvības cīņu līdera soļi ir nedroši, ir vajadzīgs konstants atbalsts no Rinas puses, lai būtu drosme pieņemt skarbus un pat nežēlīgs, bet vajadzīgus lēmumus. Diemžēl kādā brīdī tiek pārkāpta neredzamā robeža, pēc kuras Keilam pašam nemanot un neapzinoties viņš patiesi kļūst par briesmoni, kādu arī pirms tam savā propagandā un ziņās uz Zemes viņš attēlots.

Children of Titan pamata stāsts par apspiestību, brīvības un pašnoteikšanās centieniem, lai cik samaitāti tie laikā gaitā tie nekļūtu, par korporāciju alkatību un tās vadītāju vienaldzību pret ierindas mazo cilvēku u.c. noslēdzas sērijas pirmajās četrās grāmatās. Bet paša algotņa/collector Malkolma Greivsa stāsts tiek noslēgts sērijas piektajā Titan’s Legacy grāmatā, kurā desmit gadus vēlāk pat pēc visa notikušā, Malkolmam nav ļauts atpūsties. Tagad gan ir sasniegts seniora cienīgs dzīves posms un Malkolmam nav vairs tā jaunības degsme pēc visa pieredzētā, kas dzītu uz priekšu vai nu veikt lielus darbus, būt par iemeslu lielāka mēroga pārmaiņām vai vienkārši nopelnīt lielu naudas summu, bet fakts un apstiprinājums no mediķu puses, ka ielaista vēža dēļ nav atlicis vairs ilgi dzīvot, kļūst par izšķirošo iemeslu vēl vienam pēdējam darbiņam.

Kopumā Children of Titan nevienam nenoslēdzas ar īsteni laimīgām beigām. Viens īstens pieaugušā SFF stāsts, skarbs, ass reizēm nepiedodošs un citādi raupjš. Arī noslēguma filozifiskā atziņa nav nekas tāds ko iekļaut vakar pasakā vai cerības pilnā YA fantāzijas darbā.