James Clavell – Asian Saga #1-3

Linki uz grāmatu Goodreads lapām

Manas pārdomas

Par Džeimsa Klavela vēsturiskajām āzijas sāgas grāmatām bija dzirdēts un gandrīz tikpat ilgi nostāvējušas manā virtuālajā grāmatplauktā, bet beidzot esmu saņēmies, lai tām pieķertos klāt. Bija dzirdētas pārsvarā pozitīvas atsauksmes no sērijas faniem, bet ne tik ļoti, ka vismaz pirmās divas sērijas grāmatas vien aiz notikumu darbības reģiona un vispārējā stila, kas ieturēts no autora puses būtu liekamas vienā sērijā. Citādi pavisam atšķirīgi tēli un sižeti.

Tā sērijas debija aizsākas 17.gadsimta sākumā, kad John Blackthorne pats būdams anglis, bet piedaloties Holandes vadītā ekspedīcijā, lai atklātu līdz tam vien spāņiem un portugāļiem zināmu ceļu, lai paplašinātu savas ietekmes sfēras. Diemžēl Erasmus kuģi ne tikai piemeklē viena no daudzajām vētrām, ar kurām pašsaprotami jārēķinās, bet kuģis reizē arī spiests vētras dēļ avārijas stāvoklī piestāt Japānas krastos, kur vien Džona lemta lielāka rīcības brīvība, bet tā vien šķiet, ka vien Džons ir gatavs jau sākumā censties vairāk izprast tik atšķirīgos japāņus un nesaukāt tos par pērtiķiem.

Kā japāņiem svešinieki šķiet necivilizēti barbari ar neizprotamām paražām, tā Džonam un citiem ir līdzvērtīgas domas pār vietējiem iedzīvotājiem. Visvairāk no tā gan izceļas rietumnieku iedomas, ka pārāk bieža mazgāšanās un citas higiēnas ievērošana drīzāk apdraud veselību nekā uzlabo to. Vai kristiešu (dominē jezuīti) divkosība, kad tie cer izplatīt savu ticību japānas zemē, piesola dažādus labumus un paaugstinājumus sekotājiem, bet, kad tiem jautā, kur tie palikuši, vienmēr atrod dažādu aizbildinājumus un atrunas.

Tikmēr japāņu pusē nāves aspekts ieņem pavisam citu lomu, sākot ar rituālistisku pašnāvību seppuku, kam atļauju prasīt no sava lorda, līdz pat tam, ka teju par katru nopietnu (un reizēm pat par ne tik izteiktu) noziegumu tiek piespriests nāvessods. Nāves aspekts un miršana ne gluži ikdienišķs atgadījums, bet teiksim pašnāvības ideja tiek izteikta gana pamanāmi daudz, lai uz brīdi pabrīnītos, ka iedzīvotāju skaits tik liels.

Bet kā jau (vēsturiskam) romānam piederas, tad Džons neiztiek bez romantiskas intereses, par kuru kļūst viņam piešķirta interpretore, tulks Mariko, kura palīdz saprasties un par nosacītu sabiedroto padarīt lordu (termins daimyo) Toranagu, kurš vairāk no visiem citiem izprot vajadzību attīstīt militāro varēšanu, kur pārspēku svešiniekiem dod lielgabali un šaujamieroči, kamēr pie pašiem dominē zobeni. Līdz ar to jāmainās laikam līdzi arīdzan samuraju godam, jāpielāgojas labākai stratēģijai, kas gan nav šī romāna jautājums, kurā gods pretinieku sakaut tuvcīņā ar zobenu stāv krietni pāri šaujamieročiem, kuri gan vēl ir relatīvs jaunums. It īpaši vēl laikā, kad samuraju tiesības stāv pāri visiem citiem.

Džonam prasmīgi jālavierē starp japāņu uz āru citiem vērstajām pieklājības maskām, aiz kurām nereti slēpjas pilnīgi kas cits. Bet vienlaikus, kad lemts pēc ilgāka laika satikt gūstā dzīvojošos Erasmus kuģa kādreizējos biedros, pašu piemeklē zināms šoks kā par viņu netīrību, kas ir pati par sevi pašsaprotama, tā cita veida uzskatiem un domāšanu, kuri, dzīvojot citā vidē, drusku sākuši, kā japāņi uzskatītu, kļūt kā civilizētam cilvēkam.

Shogun tēlu perspektīvas mijas un bez Džona piedāvā arīdzan ieskatu Japānas politisko intrigu pasaulē, kur jebkurš daimju ar vērā ņemamu varu cer kļūt par Šogunu, kad imperators vairāk ir reprezentatīva vara, kamēr faktiskā valdīšana tiek šim šogunam. Cik var spriest pēc YouTube atrodamiem treileriem, tad Netflix veidojums gana precīzi attēlo romānā atrodamo sentimentu.

Sērijas turpinājums Tai-Pan, kā jau minēts, ir vien nosacīts turpinājums un darbību pārsviež uz aptuveni 1840.gadu (gadiem) un Honkongu, kurai ar laiku lemts kļūt par nozīmīgu ekonomisku, ģeopolitiski svarīgu pilsētu. Kā iepriekšējā grāmatā jāpāņi uzskatīja sevi kā parāko tautu, rasi uz zemes, tā šajā ķīniešiem ir līdzvērtīgas domas par sevi. Vienīgi uzskati par barbariem angļiem un citiem no tāla svešuma nākošiem ir vienādas.

Tāpat līdzīgs ir ne gluži nolemtība dzīvei, bet paļaušanās tai, neaizkavēšanās ‘’kāpēc’’ jautājumā. Kamēr japāņiem tā ir karma, tad ķīniešiem

Tikmēr briti pa divu gadsimtu laiku jau manāmi attīstījuši savu impēriju un jūrās, okeānos pielietojamo spēku. Tirdzniecība kā viens no galvenajiem instrumentiem, lai to tikai arvien vairāk palielinātu. Opijs-tēja-zīds, varbūt ne obligāti attiecīgajā secībā, bet viennozīmīgi visi trīs vērā ņemamas preces, kur tēja kļūst par nozīmīgu kultūras dzērienu starp britiem, opijs notrulina, novājina un vieglāk ļauj manipulēt ar aziātiem, bet zīds un tā kvalitāte līdzvērtīga, ja ne pārāka ar citur pasaulē iegūstamo.

Kā liecina grāmatas nosaukums Tai-Pan, kas apzīmē rietumnieku tirdzniecības firmu, namu hong biznesa galveno pārstāvi, tad galvenā loma tādam šajā grāmatā tiek Dirkam Struenam. Tomēr, lai cik bagātības netiktu savākts un ar nepārstājošiem centieniem to palielināt, tad nevienmēr nauda spēj visu atrisināt. Tā par vienu no bēdu avotiem kļūst malārija, kura atņem dzīvību nevienam vien tuvam cilvēkam, vai inficē tādu un līdz ar to kļūst par nozīmīgu sižeta punktu, kad Dirks ir gatavs uz visu, uz jebkādu cenu, lai to izārstētu.

Citas raizes un nosacītu spriedzi gana garājā grāmatā sagādā kādreizējs Dirka draugs Gorth Brock, ar kuru draudzība ne tikai pajukusi, bet atstājusi attiecības tādā līmenī, ka tas sākotnēji par to teju vien domā, kā atriebties, kā izjaukt un iznīcināt Dirka plaukstošo biznesa darbību. Ko gan pamaina Dirka dēla Koluma ieskatīšanās Gorth radiniecē Tesā.

Kā Shogun ietvaros lielgabali un citi šaujamieroči bija jaunums, tā tvaikoņu ēras sākums un burukuģu potenciāls noriets tāds ir šajā, kaut gan šoreiz jaunuma aspekts tāds ir pilnīgi visiem. Un kamēr ir dažs labs iesīkstējis, kurš par visām varētm cildina burukuģus, tad jaunākie ir krietni atvērtāk domājoši un labāk spēj pieņemt labumus, ko dod kuģis, kurš spēj kuģot pretvējā un ekonomiskos labumus, ko tāda tehnoloģija sniedz, kuru neierobežo vēja untumi.

Tai-Pan romāns vairāk kā savstarpējo attiecību drāma starp jaunajiem kolonistiem, kuri ir teju kā aristokrāti ārpus mājām, kuriem statusu piešķir materiālo labumu spēks. Pameklējot internetu, atklājas, ka Tai-Pan arī nav izpalicis bez ekranizācijas, kaut arī salīdznoši senāks 1986.gada ražojums tam.

Noslēdzoši Asian Saga trešā grāmata Gai-Jin – barbaru, svešnieku apzīmējošs termins, kas kalpo kā uzskatāms apliecinājums, ka ilgstošo, bet ierobežoto kontaktu laikā uzskati vieniem par otru, rietumniekiem un japāņiem, ķīniešiem nav mainījušies. Romāns reizē ir kā nosacīts turpinājums, jo kā galvenais tā tēls ir Dirka mazdēls Malkolms, kurš alkst pats kļūt par taipanu, bet nenojauš, ka viņa rīcībā nav vēl biznesa galvai pieejamais spēks un vara, ko vairāk no aizkulisēm vairāk kontrolē joprojām starp dzīvajiem esošā Tesa, kuras kļūšana par Struenu nav mainījusi faktu, ka Broki joprojām ir kā lielāki konkurenti un pat naidnieki vismaz biznesa konkurencē.

Vismaz sākotnēji par būtisku sižeta katalizatoru kalpo japāņu samuraju šķietami neizprovocēts uzbrukums britiem, kuru kompānijā ir arīdzan Malkolms, kuram palaimējas palikt dzīvam, bet ne gluži visi viņa kompānijā spētu (ja vien spētu) apgalvot to pašu. Japāņi izmanto valodas barjeras kā tirdzniecības jautājumos, tā šajā gadījumā savā labā, un kamēr mutiski apliecina vēlmi palīdzēt saukt pie atbildības vainīgos, tad drīzāk par patiesu šķiet pretējais, ka tie drīzāk atbalsta un iedrošina tos.

Salīdzinoši vismazāk atvēlēta uzmanība, piešķirtas maznozīmīgākas lomas līdzvērtības ziņā vietējiem, kamēr pārliecinoši vairāk drāmas piešķirts Malkolma Struena mīlestības frontes pārdzīvojumiem attiecībā uz jaunu francūzieti Angelique Richaud, par kuru kā iecerēto Tesa un citi radi, maigi sakot, nav sajūsmā, un uzsakta, ka tā cer vien ieprecēties bagātībā.

Diemžēl Gai-Jin no visiem trim salīdzinoši vismazāk saistošs, kas jūtami par garu izvilktā romānā līdz tā beigām jau arvien mazāk piedodams, tam nemainoties.